Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Mateja Evaņģēlija skaidrojums: 25. nodaļa

Mt. 25:1–5

„Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretī. Bet piecas no tām bija gudras un piecas ģeķīgas. Ģeķīgās, ņēmušas savus lukturus, neņēma līdzi eļļu; bet gudrās ņēma eļļu savos traukos līdz ar saviem lukturiem. Bet, kad līgavainis kavējās, tās visas iesnaudās un aizmiga.“ Ar jaunavu tēlu Viņš veido līdzību par žēlsirdības dāvanām, lai, tā kā tā ir liela lieta, kāds, to vienu izpildījis, neatstātu novārtā pārējo; bet mācies, ka bez žēlsirdības dāvanām, pat ja tev ir jaunavība, tu tiksi izmests kopā ar netiklajiem. Un pamatoti tiek izmests nelīdzcietīgais un nežēlsirdīgais, pat ja viņš ir jaunavīgs; jo netiklais tika uzveikts no kaislības, kas ir gan tirāniska, gan dabiska, bet nežēlsirdīgais – no naudas. Tātad, jo vājāks pretinieks, jo nepiedodamāks tas, ko uzveikusi naudaskāres kaislība. Un tāds ir arī ģeķīgs tieši tāpēc, ka uzvarējis dabisko kvēli, bet zaudējis mazajai naudas kaislībai. Bet snaušana ir nāve; bet līgavaiņa kavēšanās ir tas, ka Otrā atnākšana nenotiek drīz.

Piezīmes (1)
  1. „Žēlsirdības dāvanas“ – ἐλεημοσύνη (žēlastības dāvanas, labdarība).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 25:1–5; Lk. 12:35–36; Mt. 24:48; 1. Tes. 4:13–14; Jēk. 2:13; 1. Kor. 13:3

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. ΚΕʹ. Ιερί τῶν δέκα παρθενων. Περὶ τῶν τὰ τάλαντο Κἰαέόντων. Περὶ τῆς ἐλρύσεως τοῦς Χριστοῦ. «Τάτε ὁκοιωθήσεται ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν δκα παρθένοις. αἴτινες λαβοῦσαι τὰς λαμπάδας αὐτῶν, ἐξῆλθον εἰς ἀπάντησιν τοῦ νυμφίου. Πέντε δὲ ἦσαν ἐξ αὐτῶν φρόνιμοι, καὶ αἱ πέντε μωραί· αἴτινες μωραὶ, λαβοῦσαι τὰς λαμπάδας αὐτῶν, οὐκ ἔλαβον μεθ´ ἑαυτῶν ἔλαιον· α δὲ φρόνιμοι ἔλαβον ἔλαιον ἐν τοῖς ἀγγείοις ευτῶν μετὰ τῶν λαμπάδων αὐτῶν Χρονίζοντος δὲ τοῦ νυμφίου, ἐνύσταξαν πᾶσαι καὶ ἐκάθευδον.» Ἐπὶ τοῦ προσώπου τῶν παρθένων σχηματίΓει τὸν περὶ ἐλεῃμοσύνης παραβολὴν, ἵνα ἐπειδὴ μέγα πρᾶγμά ἐστι, μὴ τοῦτο μόνον κατορθῶν τις, ἀλελῇ τῶν ἄλλων· ἀλλὰ μάνθανε ὡς τῆς ἐλεημοσύνης χωρὶς, κἂν παρθενίαν ἔχῃς, μετὰ πορνῶν ἐκβληθήση. Εἰκότως δὲ ὁ ἀσυμπαθὴς καὶ ἀνελεήμων ἐκβάλλεται, τἄν παρθένος εἴη· ὁ μὲν γὰρ πόρνος πάθους ἡττήθη τυραννικοῦ τε καὶ φυσικοῦ· ὁ δὲ ἀνελεή μων χρημάτων. Ὅσῳ οὖν ὁ ἀνταγωνιστὴς ἀσθενέστεοος τοσούτω ἀσυγχώρητος ὁ νικηθεὶς ὑπὸ τοῦ τῆς φιλοχρηματίας πάθους· καὶ μωρὸς δὲ ὁ τοιοῦτος δι´ αὐτὸ τοῦτο, τὸ νικῆσαι μὲν φυσικὴν πύρωσιν, ἡττηθῆναι δὲ τοῦ μικροῦ πάθους τῶν χρημάτων· νυσταγμὸς δὲ, ὁ θάνατος. λρονισμὸς δὲ τοῦ νυμφίου, τὸ μὴ συντόμως γίνεσθαι τὴν δευτέραν παρουσίαν.

PG 123, skenējuma lpp. ~239–245 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 25:6–13

„Bet nakts vidū atskanēja sauciens: redzi, līgavainis nāk, izejiet viņam pretī! Tad visas šīs jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi dziest. Bet gudrās atbildēja, sacīdamas: ka tikai nepietrūkst mums un jums; ejiet labāk pie pārdevējiem un nopērciet sev. Bet, kamēr tās gāja pirkt, līgavainis atnāca, un tās, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās; un durvis tika aizslēgtas. Bet vēlāk atnāk arī pārējās jaunavas, sacīdamas: kungs, kungs, atver mums! Bet viņš atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet nomodā, jo jūs nezināt ne dienu, ne stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.“ Viņš saka, ka nakts vidū atskanēja sauciens, lai parādītu, ka Tas Kungs nāk negaidīts, kad pusnaktī mēs visi jau guļam dziļā miegā. Bet Viņš nāk ar saucienu; jo Otrajā atnākšanā atskanēs bazūne. Bet lukturi ir arī mūsu dvēseles, un katra prāts ir lukturis, kas tad deg, kad tajā ir tikumu eļļa un žēlsirdības dāvanas. Bet jaunavas patiesi ir ģeķīgas arī tāpēc, ka tad meklēja eļļu, kad vairs nebija tirdzniecības laika. Bet gudrās saka: „Ka tikai nepietrūkst mums un jums“; jo mana tuvākā tikums tik tikko pietiks viņam pašam aizstāvībai, nemaz nerunājot par mani; jo katrs tiks attaisnots no saviem darbiem, ne no tuvākā darbiem. Bet ģeķīgās iet pie pārdevējiem, tas ir, pie nabagiem. Bet tas nozīmē: [tās nožēloja, ka nebija devušas] žēlsirdības dāvanas, un tikai tagad uzzina, ka eļļa mums ir jāiegūst no nabagiem. Tātad to nozīmē, ka tās aizgāja pie pārdevējiem pirkt eļļu, tas ir, tās domās aizgāja pie nabagiem un pārdomāja, cik liels labums ir žēlsirdības dāvanas; bet durvis tām bija aizslēgtas; jo pēc aiziešanas no šejienes nav laika nožēlai un darbam. Tātad Tas Kungs tām saka: „Es jūs nepazīstu.“ Jo cilvēkmīlīgais un žēlsirdīgais nepazīst nežēlsirdīgās. Jo kā gan Viņš pazītu tās, kas Viņam svešas un nelīdzīgas?

Bet zini, ka arī katra dvēsele no Dieva saņēma lukturi un apgaismošana / apgaismība, un visas ceļas Tam Kungam pretī; jo visas kāro sastapt Dievu un ar Viņu savienoties. Bet, kad Dievs ir devis apgaismošana / apgaismība un lukturi, gudrās ar labajiem darbiem pielej eļļu, bet ģeķīgās, atstājušas lukturus bez eļļas, tiek izslēgtas, jo tām nav labu darbu, ar kuriem iedegtos gaisma, kas tajās. Jo, ja mēs nedarām labo, mēs esam nodzēsuši Dieva gaismu, kas mūsos.

Piezīmes (1)
  1. „Pārdevēji“ – Teofilakts: nabagi, no kuriem iegūst eļļu – žēlsirdības darbus.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 25:6–13; Mt. 24:42–44; 1. Tes. 4:16; Sak. 20:27; Gal. 6:4–5; Sak. 19:17; Lk. 13:25–27; Jņ. 1:9; Mt. 5:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Μέσης δὲ νυκτὸς κραυγὴ γέγονεν· Ἰδοὺ ὁ νυμφίος ἔρχεται, ἐξέρχεσθε εἰς ἀπάντησιν αὐτοῦ. Τότε μγέρθησαν πᾶσαι αἱ παρθένοι ἐκεῖναι, καὶ ἐκόσμησαν τὰς ἐαιιπάδας αὐτῶν, αἱ δὲ μωραὶ ταῖς φρονίμοις εἶπον· Δότε ἡμῖν ἐκ τοῦ ἐλαίου ὑμῶν, ὅτι αἱ λαμπάδες ἡμῶν σβέννυνται. Ἀπεκρίθησαν δὲ αἱ φρόνιμοι, λέγουσαι· λίήποτε οὐκ ἀρκέσῃ ὑμῖν καὶ ἡμῖν. Πορεύεσθε δὲ μᾶλλον πρὸς τοὺς πωλοῦντας, καὶ ἀγοράσατε ἑαυταῖς. Ἀπερχομένων δὲ αὐτῶν ἀγοράσαι, ἡλθεν ὁν νυμοίος, καιὶ αἱ ἕτοιμοι εἰσῆλθον μετ´ αὐτοῦ εἰς τοὺς γάμους, καὶ ἐκλείσθη ἡ θύρα· ὕστερον δὲ ἔρχονται καὶ αἱ λοιπαὶ παρθένοι, λέγουσαι· Κύριε, Κύριε, ἄνοιξον ἡμῖν. Ὁ δὲ ἀποκριθεὶς εἶπεν· Ἀμὴν λέγω ὑμῖν, οὐκ οἱδα ὑμᾶς. Γρηγορεῖτε οὐν, ὅτι οὐκ οἴδατε τὴν ἡμέραν οὐδὲ τὴν ὥραν ἐν ᾑ ὁ Υίός τοῦ ἁνθρῴπου ἔρχεται.» Μεσούσης τῆς νυκτὸς λέγει κραυγὴν γενέσθαι, ἵνα δείξῃ ὅτι ἀνέλπιστος ἔρχεται ὁ Κύριος, σπερ μεσονυκτίου πάντες ἤδη καθεύδομεν βαθεῖ ἵπνῳ. Ἀλλὰ μετὰ κραυγῆς ἔρχεται· σάλπιγξ γὰρ ἠχήσει ἐν τῇ δευτέρᾳ πορουσίᾳ· λαμπάδες δὲ, καὶ αἱ ψυχαὶ ἡμῶν, καὶ ὁ νοῦς ἑκάστου λαμπάς ἐστιν· ἤτις τότε ἀνάπτεται, ὅτε ἔχει τὸ τῶν ἀρετῶν ἔλαιον καὶ τὴν ἐλεημοσύνην· μωραὶ δὲ ὄντως εἰσὶν αἱ παρθέυοι ναὶ κατὰ τοῦτος καθὸ τότε ἐζήτουν τὸ ἔλαιον, ἂτε οὐκ ἔτι καιρὸς πραγματείας. Αι δὲ φρόνιμοί φασι· Μήποτε οὐκ ἀρκέσῃ ἡμῖν καὶ ὑμῖν, Ἡ γὰρ ἀρετὴ τοῦ πλησίον μου μόλις ἀρκέσει ἐκείνῳ πρὸξ´ ἀσολογίαν, μήτι γε καὶ ἐμοί· ἔκαστος γὰρ ἐκ τῶν ἔργων αὐτοῦ δικαιωθήσεται, οὐχὶ τῶν τοῦ πλησίον Ἀλλ´ αἱ μωραὶ πρὸς τοὺς πωλοῦντας απέρνονται, τουτέστι, πρὸς τοὺς πένητας. Ὁ δὲ λέγει τοιοῦτόν ἐλεημοσύνην, καὶ νῦν πρῶτον γινώσκουσιν ὅτι ἀπὸ τῶν πενήτων δει ἡμᾶς τὸ ἄλαιον ἕχειν. Τοῦτο οὖν ἔστιν ὃ λέγει, ὅτι ἀπῆλθον πρὸς τοὺς πωλοῦντας ἀγοράσαι ἔλαιον, τουτέστιν, ἀπῆλθον τῇ διανοίᾳ πρὸς τοὺς πένητας, καὶ ἐνελογίσαντο οἷον ἀγαθὸν ἡ ἐλεημοσύνη , ἀλλὰ γὰρ ἐκλείσθη αὐταῖς ἡ θύρα· μεταμελείας γὰρ καὶ ἐργασίας καιρὸς οὐκ ἕστι μετὰ τὴν ἐνθένδε ἀποβίωσιν. Ὁ γοῦν Κύριος λέγει αὐταῖς· Οὐκ οἷδα ὑμᾶς. Ὁ γὰρ φιλάνθρωπος καὶ ἐλεήμων οὐκι οἷδε τὰς ἁνελεήμονας. Πῶς γὰρ τὰς ἁλλοτρίας αὐτοῦ καὶ ἀνομοίας; Γίνωσκε δὲ ὅτι καὶ πᾶσα ψυχὴ λαμπάδα καὶ φωτισμὸν ἐκ Θεοῦ ἱσχε, καὶ πᾶσαι ἀγείρονται εἰς συνάντησιν τοῦ Κυρίου· πᾶσαι γὰρ κπιθυμοῦσι τοῦ συναντῆσαι καὶ συναφθῇναι Θεῳ· ἀλλὰ τοῦ Θεοῦ δόντος φωτισμὸν καὶ λαμπάδα, αἱ μὲν φρόνιμοι διὰ τῆς ἀγαθοεργίας ἐπιβάλλουσιν ἔλαιον· αἱ δὲ μωραὶ ἐῶσαι τὰς λαμπάας ἀνελαίους, ἀποκλείονται, μὴ ἔχουσαι ἀγαθὰ ἄργα δι´ ὧν ἀνάψει τὸ ἐν αὐταῖς φῶς· ἐάν γὰρ μὴ τὰ καλὰ ἐργαζώμεθα, κσβέσαμεν τὸ ἐν ἡμῖν φῶς τοῦ Θεοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. ~239–245 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 25:14–19

„Jo tas ir kā ar cilvēku, kas, aizceļodams uz svešumu, pasauca savus kalpus un nodeva tiem savu mantu; un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus, trešajam vienu – katram pēc viņa spējām, un tūliņ aizceļoja. Tas, kas bija saņēmis piecus talentus, aizgāja, strādāja ar tiem un iemantoja citus piecus talentus. Tāpat arī tas, kas divus, iemantoja citus divus. Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgāja, izraka zemē bedri un paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāk un norēķinās ar tiem.“ Pateicis, ka „jūs nezināt dienu, kad Tas Kungs nāks“, Viņš pievieno arī šo līdzību, rādīdams, ka Viņš nāks pēkšņi; jo kā cilvēks, kas aizceļo, tā arī Kungs pasauca savus kalpus un tiem uzdeva to un to. Bet par aizceļojušu tiek saukts mūsu dēļ par cilvēku kļuvušais Kristus – vai tāpēc, ka Viņš uzkāpa debesīs, vai tāpēc, ka Viņš ir pacietīgs un neprasa darbu tūliņ, bet gaida. Bet Viņa kalpi ir tie, kam uzticēta vārda kalpošana, piemēram, arhiereji, priesteri, diakoni, un tie, kas saņēmuši garīgās žēlastības dāvanas, – vieni lielākas, citi mazākas, katrs pēc savām spējām, tas ir, pēc ticības un šķīstības mēra. Jo kādā traukā es pasniegšu Dievam, tādā Viņš ieliks man Savu dāvanu: ja pasniegšu mazu, – nelielu, ja lielu, – lielu. Bet tas, kas saņēmis piecus talentus, tūliņ aizgāja un strādāja. Redzi viņa dedzību, kā viņš neko neatstāja novārtā, bet tūliņ strādāja, divkāršodams to, ko saņēma. Jo tas, kas dod labumu ne tikai sev – vai viņam būtu vārds, vai bagātība, vai vara pie ķēniņiem, vai kāda cita spēja vai māka –, bet grib dot labumu arī citiem, tāds divkāršo to, kas viņam dots. Bet tas, kas apraka talantu, ir tas, kas rūpējas tikai par savu labumu un ne arī par citu; tāpēc viņš tiek arī nosodīts. Un arī ja tu redzi apdāvinātu un spējīgu cilvēku, kas savu apdāvinātību izmanto darījumiem un viltībām, un zemes lietām, saki, ka tāds apracis talantu zemē, tas ir, zemes lietās. Bet pēc ilga laika nāk tas, kas devis sudrabu jeb Savus vārdus – jo „Dieva vārdi ir ugunī šķīstīts sudrabs“ –, vai vienkārši katru žēlastības dāvanu, kas dara tās īpašnieku spožu un slavenu, var saukt par sudrabu. Un Viņš norēķinās, prasīdams un pārbaudīdams tos, kas saņēmuši.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 11:7 LXX (1965: Ps. 12:7).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 25:14–19; Lk. 19:12–15; Rom. 12:6; 1. Kor. 12:4–11; 1. Pēt. 4:10–11; Ps. 11:7; Ef. 4:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὥσπερ γὰρ ἄνθρωπος ἀποδημῶν, ἐκάλεσε τοὺς ἰδῖους δούλους, καὶ παρέδωκεν αὐτοῖς τὰ ὑπάρχοντα αὐτοῦ, καὶ ᾧ μὲν ἕδωκε πέντε τάλαντα, ᾧ δὲ δύο, ᾧ ἄα ἕν, ἑκάστῳ κατὰ τὴν ἰδίαν δύναμιν, καὶ ἀπεδήμησεν εὐθέως. Πορευθεὶς δὲ ὁ τὰ πέντε τάλαντα λαβὼν, εἰργάσατο ἐν αὐτοῖς, καὶ ἐποίησεν ἄλλα πέντε καάλαντα· ὡσαύτως καὶ ὁ τὰ δύο, ἐκέρδησε καὶ αὐτὸς ἄλλα δύο· ὁ δὲ τὸ ἓν λαβὼν, ἀπελθὼν ὤρυξεν ἐν τῇ γῇ. καὶ ἀπέκρυψε τὸ ἀργύριον τοῦ κυρίου αὐτοῦ. Μεετὰ δὲ χρόνον πολὺν, ἔρχεται ὁ κύριος τῶν δούλων ἐκείνων, καὶ συναίρει μετ´ αὐτῶν λόγον.» Εἰπὼν Κνοω ἅτι Θκ οἴκατε τὴν ἡμέραν ὅτε ἤξει ὁ Κύριος, προστίθησι καὶ τὴν παραβολὴν ταύτην, δεικνύων ὅτο αἰφνιδιως ἐλεύσεται· ὡσανεὶ γὰρ ἄνθρωπος ἀποδημῶν, οὕτω δὴ καὶ ὁ κύριος ἐκάλεσε τοὺς ἰδίους δούλως, καὶ τάδε καὶ τάδε αὐτοῖς διέθετο. Ἀποδημεῖν τὗν λέγεται ὁ δι´ ἡμᾶς γενόμενος ἄνθρωπος Χριστὸς, ἢ καθὸ ἀνέβη εἰς οὐρανοὺς, ἢ καθὸ μακροθυμεῖ, καὶ οὐκ εὐθὺς ἀπαιτεῖ τὴν ἐργασίαν, ἀλλ´ ἀναμένει. Δοῦλὸι δὲ αὐτοῦ, οἱ τὴν τοῦ λόγου διακονίαν πεπιστευμένοι, οἷον ἀρχιαρεῖς, ἱερεῖς, διάκονοι, καὶ χαρίσματα πνευματικὰ λαβόντες, οἱ μὲν μείζονα, οἱ δὲ ἐλάττονα καστος κατὰ τὴν ἰδίαν δύναμιν, τουτέστι, κατὰ τὸ μέτρον τῆς πίστεως καὶ τῆς καθάρσεως. Ἐν γὰρ τῷ ἀγγείῳ ᾧ δώσω ἐγὼ τῷ Θεῷ, ἐν ἐκείνῳ ἐπιβαλεῖ μοι τὴν δωρεὰν αὐτοῦ· εἰ μικρὸν δώσω, ὀλίγην, εἰ μέγα, πολλήν. Εὐθέως δὲ ὁ τὰ πέντε τάλαντα λαβὼν ἀπελθὼν εἰργάσατο. Ὅρα τὴν ἐντρέχειαν αὐτοῦ, πῶς οὐδὲν ἡμέλησεν, ἀλλ´ εὐθέως εἰργάσατο, διπλασιάζων ὃ ἔλαβεν. Ὁ γὰρ μὴ μόνον ἐαυτὸν ὡφελῶν, εἴτε λόγον ἔχοι, εἴτε πλοῦτον, εἴτε δυναστείαν παρὰ βασιλεῦσιν, εἴτε ἄλλην οἱανοῦν δύναμιν ἢ τέχνην, ἀλλὰ καὶ ἐτέρους θέλων ὡφελεῖν, ὁ τοιοῦτος διπλασιάζει τὸ δοθὲν αὐτῷ. Ὁ δὲ χώσας τὸ τάλαντον, ἐστὶν ὁ τῆς ἰδίας μόνον ὡφελείας φροντίζων, καὶ μὴ καὶ τῆς τῶν Καλων ἂε καὶ κατακρίνεται. Ἀλλὰ καὶ ἐὰν εὐφυῆ Ππρς καὶ ἐπιτήδειον ἄνθρωπον, τῇ εὐφυῖᾳ εἰς πραπματείας καὶ δολιότητας καὶ γήῖνα πράγματα καταΧρησάμενον, τὸν τοιοῦτον εἰπὲ κατορύξαι τὸ τάλαντον εἰς τὴν γῆν, τουτέστιν, εἰς τὰ τῆς γῆς πράγμασα · μετὰ δὲ χρόνον πολὺν ἔρχεται ὁδοὺς τὸ ἀργύριον, ἦ τὰ λόγια αὐτοῦ· ἀργύριον γὰρ πεπυρωμένον, τὰ σοῦ Θεοῦ λόγια, ἢ ἁπλῶς πᾶν ὀτιοῦν χάρισμα, λαμπρὸν καὶ ἔνδοξον ποιοῦν τὸν ἔχοντα, ἀργόριον λεχθείη. Καὶ συναίρει λόγον ἀπαιτῶν καὶ λογοπραγῶν τοὺς λαβόντας. θΙΦ οΩΙ οὰ οἰαιωμὴ εἰ είπαε ἴαοῖ Ἀοιοῖαεπ, κφεωιυ ειωω σι. Εἰ τοηνοσαι Ηοσ, π ΓαΗῖΟΙεμ Δ ΒΙε χίιαΙοΩα Δοοορειαί, αἰει.

PG 123, skenējuma lpp. ~239–245 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 25:20–30

„Un tas, kas bija saņēmis piecus talentus, piegāja un atnesa citus piecus talentus, sacīdams: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, citus piecus talentus es ar tiem esmu iemantojis. Viņa kungs viņam sacīja: labi, tu labais un uzticīgais kalps, tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija saņēmis divus talentus, piegāja un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, citus divus talentus es ar tiem esmu iemantojis. Viņa kungs viņam sacīja: labi, tu labais un uzticīgais kalps, tu esi bijis uzticīgs mazumā, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā. Bet arī tas, kas bija saņēmis vienu talentu, piegāja un sacīja: kungs, es tevi pazinu, ka tu esi bargs cilvēks: tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis; un, bīdamies es aizgāju un paslēpu tavu talentu zemē; redzi, še tev ir tavs. Bet viņa kungs atbildēja un viņam sacīja: tu ļaunais un kūtrais kalps! Tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis; tad tev vajadzēja manu naudu nodot naudas mijējiem, un es, pārnācis, būtu savējo saņēmis ar augļiem. Tāpēc ņemiet no viņa talentu un dodiet tam, kam ir desmit talenti. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet no tā, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā; tur būs raudāšana un zobu griešana.“ Tie, kas strādājuši ar doto, tiek saimnieka vienādi uzslavēti abi, katrs dzirdēdams: „Labi, tu labais un uzticīgais kalps.“ Bet par „labu“ šeit mēs noteikti saprotam cilvēkmīlīgo, neskaudīgo, kas savu labestību izplata arī tuvākajiem. Bet, mazumā izrādījušies uzticīgi, tie tiek iecelti pār daudzumu. Jo, kaut arī šeit mēs tiekam cienīti žēlastības dāvanu, tomēr tās nav nekas pret nākamajiem labumiem. Bet Kunga prieks ir nebeidzama līksme, kas ir Dievam, priecājoties par Saviem darbiem, kā saka Dāvids. Tātad tādā līksmē līksmo arī svētie par saviem darbiem; tāpat kā grēcinieki skumst par saviem darbiem un nožēlo; un, turēdami To Kungu par bagātību, svētie par Viņu priecājas. Bet redzi, ka gan tas, kas saņēmis piecus talentus, gan tas, kas divus, tiek cienīti to pašu labumu. Jo, kad kāds, pat saņēmis maz, tomēr viņam doto žēlastību, kaut arī mazu, labi pārvalda, viņš saņems vienādu godu ar to, kas cienīts lielā un to izpildījis. Jo katrs, ciktāl ir saņēmis, tiktāl arī šķiet pilnīgs, ja to izpilda. Bet labprātīgie kalpi ir tādi; bet ļaunais un kūtrais aizbildinās citādi, sevis cienīgi. Jo viņš nosauc kungu par bargu, kā arī tagad daudzi no tiem, ko māca, saka: „Bargi ir prasīt paklausību no cilvēkiem, kuros Dievs nav ielicis paklausību un iesējis paļāvību.“ Jo uz to viņš norāda, sacīdams: „Tu pļauj, kur neesi sējis“, tas ir: „Kurā neesi iesējis paklausību, no tā tu prasi paklausību.“ Bet, saukdams kungu par bargu, kalps pats sevi notiesā. Jo, ja kungs bija bargs, viņam vajadzēja jo vairāk rūpēties, kad viņam ir bargs un nežēlīgs kungs. Jo, ja viņš prasa citu, vēl jo vairāk viņš prasīs savējo. „Tā ka arī tev vajadzēja pavairot to, ko tu saņēmi, un darīt mācekļus, no kuriem viņš būtu prasījis pienākošos.“ Jo par naudas mijējiem Viņš sauc mācekļus, jo tie pārbauda vārdu un to vai nu atzīst, vai atmet; bet augļus Viņš prasa no mācekļiem – darbu parādīšanu. Jo māceklis, saņemdams no skolotāja vārdu, gan to patur, gan atdod to veselu; bet pievieno arī augļus – labā darīšanu. Tātad no ļaunā un kūtrā kalpa tiek atņemta žēlastības dāvana. Jo tas, kas saņēmis kādu žēlastības dāvanu, lai dotu labumu citiem, bet to neizmanto, zaudē arī to; bet tas, kas parādījis vairāk centības, piesaista arī lielāku dāvanu. Jo tam, kam ir centība, tiks dota lielāka žēlastība, un tam būs pārpilnība; bet no tā, kam nav centības, tiks atņemta arī žēlastības dāvana, kas viņam it kā ir; jo tam, kam nav centības un kas nav strādājis ar to, ko saņēmis, žēlastības dāvanas nav, bet tikai šķiet, ka ir; jo viņš to ir aptumšojis ar savu nolaidību.

Piezīmes (2)
  1. „Par saviem darbiem“ – Ps. 103:31 LXX (1965: Ps. 104:31).
  2. „Naudas mijēji“ – τραπεζῖται; Teofilakts: mācekļi, kas „pārbauda“ vārdu (kā monētas).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 25:20–30; Lk. 19:16–27; Ps. 103:31; Lk. 16:10; 1. Kor. 2:9; 1. Kor. 3:8; Mt. 13:12; Mt. 8:12; 1. Tes. 5:21

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ προσελθὼν ὁ τὰ πέντε τάλαντα λαβὼν προσήνεγκεν ἄλλα πέντε τάλαντα, λέγοων· Κύριε, πέντε τάλαντά μοι παρέδωκας· ἴδε ἄλλα πέντε τάλαντα ἐκέρδησα ἐπ´ αὐτοῖς. Ἔφη αὐτῷ ὁ Κύριος αὐτολ· Εὔ, δοῦλε ἀγαθὲ καὶ πιστὲ, ἐπὶ ὀλίγα ἧς πιστὸς, ἐπὶ πολλῶν σε καταστήσω· εἴσελθε εἰς τὴν χαρὰν τοῦ Κυρίου σου. Προσελθὼν δὲ καὶ ὁ τὰ δύο τὰλαντα λαβὼν, εἶπε· Κύριε, δύο τάλαντά μοι παρέδωκας, ἴἂε ἄλλα δύο τάλαντα ἐκέρδησα ἐπ´ αὐτοῖς. Ἔφη αὐτῶ ὁ Κύριος αὐτοῦ· Εὖ, δοῦλε ἀγαθὲ καὶ πιστέ, ἐπὶ ἀλίγα ἦς πιστὸς, ἐπὶ πολλῶν σε καταστήσω· εἴσελθε εἰς σὴν χαρὰν τοῦ Κυρίου σου. Προσελθὼν δὲ καὶ ὁ τὸ ἓν τάλαντον εἰληφώς, εἶπε· Κύρεε, ἔγνων σε ὅτι σκληρὸς εἶ ἄνθρωπος, θερίζων ὅπου οὐκ ἔσπειρας, καὶ συνάγων ὅθεν οὐ διεσκόρπισας, καὶ φοβηθεὶς, ἀπελθὼν ἔκρυψα τὸ τάλαντόν σου ἐν τῇ γῇ· ἴε ἔχεις τὸ σόν. Ἀποκριθεὶς δὲ ὁ Κύριος αὐτοῦ, εἰπεν αὐτῷ· Πονηρὲ δοῦλε καὶ ὀκνηρὲ, ᾔδεις ὅτι θερίζω ὅπου οὐκ ἔσπειρα, καὶ συνάγω ὅθεν οὐ διεσκόρπισα· Κᾶει οὗν σε βαλεῖν τὸ ἀργύριόν μου τοῖς τραπεζίταις, καὶ ἐλθὼν ἐγὼ ἐκομισάμην ἂν τὸ ἐμὸν σὺν τόκῳ· ἄρατε αῆν ἀπ´ αὐτοῦ τὸ τάλαντον, καὶ δότε τῷ ἔχοντι τὰ δέκα τάλαντα. Τῷ γὰρ ἔχοντι παντὶ ὅοθήσεται, καὶ περισσευθήσεται· ἁπὸ δὲ τοῦ μὴ ἔχοντος, καὶ Δ Κχει, ἀρθήσεται ἀπ´ αὐτοῦ· καὶ τὸν ἀχρεῖον δοῦλον ἐκβάλλετε εἰς τὸ σκότος τὸ ἐξώτερον, ἀκεῖ ἕσται ὁ κλαυθμὸς καὶ ὁ βρυγμὸς τῶν ὁδόντων.» Ο μὲν ἐσερνασάμενοι τοῖς δοθεῖσιν, ἐπαινοῦνται ὑπὸ τοῦ δεσπότου ὁμοίως ἀμφότεροι, Εὖ, δοῦλε ἀγαθὲ καὶ πιστέ, ἑκάτερος αὐτῶν ἀκούων· ἀγαθὸν δὲ ἐνταῦθα πάντως τὸν φιλάνθρωπον, τὸν ἄφθονον νοοῦμεν, ὄς τὴν οικείαν ἀγαθότητα καὶ τοῖς πλησίον ἐφαπλοῖ· ἐσπὶ ὁλίγα δὲ πιστοὶ φανέντες, ἐπὶ πολλῶν καθίστανται Καὶ γὰρ εἰ καὶ ἐνταῦθα χαρισμάτων ἀξιούμεθα, ὅμως οὐδέν εἰσι ταῦτα πρὸς τὰ μέλλοντα ἀγαθά. xαρὰ δὲ τοῦ Κυρίου, ἢ ἄληκτος εὐφροσύνη, ἡν ἱχει ὁ Θεὸς, εὐφραινόμενος ἐπὶ τοῖς ἔργοις αὐτοῦ, ὡς ὁ Ἀαυΐδ λέγει. Τοιαύτην οὖν εὐφροσύνην εὐφραίνονταε κμαὶ οἱ ἅγιοι ἐπὶ τοῖς ἔργοις αὐτῶν· ὥσπερ οὐν οἱ ἀμαρτωλοὶ λυποῦνται ἐπὶ τοῖς οἱκείοις ἕργοις, καὶ μεταμέλονται· καὶ τὸν Κύριον δὲ πλοῦτον ἕχοντες οἱ ἄγιοι, χαίρουσιν ἐπ´ αὐτῷ. Ὅρα δὲ ὅτι καὶ ὀ τὰ πέντε τάλαντα λαβὼν, καὶ ὁ τὰ δύο, τῶν αὐτῶν ἀγαθῶν ἀξιοῦνται. Ὅταν γάρ τις, καὶ ὁλίγα λαβών, ὅμως τὴν δοθεῖσαν αὐτῷ χάριν, κἂν μικρὰ εἴη, καλῶς οἱκονομήσῃ, ἴσην τιμὴν ἀπολήψεται τῷ μεγάλων ἀξιωθέντι καὶ κατορθώσαντι. Ἔκαστος γὰρ καθ´ ἅ ἔλαβε, κατὰ τοῦτο καὶ ἄκρος δοκεῖ, ἐὰν κατορθώσῃ. Ἀλλ´ οἱ μὲν εὐγνώμονες δοῦλοι, τοιοῦτοι· ὁ δὲ πονηρὸς καὶ ὁκνηρὸς ἄλλως ἀπολογεῖται, καὶ ἑαυτοῦ ἀξίως. Σκληρὸν γάρ ὀνομάζει τὸν δεσπότην, ὥσπερ καὶ νῦν πολλοὶ τῶν διδασκόντων λέγουσι· Σκληρόν κστι τὸ ζητεῖν παρὰ ἀνθρώπων ὑπακοὴν οἷς οὐκ ἐνεποίησεν ὁ Θεὸς τὸ ὑπήκοον, οὐδὲ ἐνέσπειρεν αὐτοῖς τὸ εὐπειθές· τοῦτο γὰρ αἰνίττεται διὰ τοῦ εἰπεῖν · Θερίζεις ὅπου οὐκ ἔσπειρας, τουτέστιν, ὧτια οὐκ ἐνέσπειρας τὸ εὐπειθες, ἀπαιτεῖς παρ´ ἐκείνου τὸ εὐπειθές. Αέγων δὲ σκληρὸν τὸν δεσπότην ὁ δοῦλος, καυτὸν κατακρίνει. Ἐπεὶ γὰρ σκληρὸς ἦν, ὥφειλε μᾶλλον ἐπιμελεῖσθαι, ὡς σκληρὸν καὶ ἀπηνῆ ἔχωων κεσπότην. Εἰ γὰρ τὰ ἑτέρων ἀπαιτεῖ, μᾶλλον τὰ καυτοῦ ἀπαιτήσει· ὥστε ἔδει καὶ σὲ πλεονάσαι ἂ Καβες. καὶ ποιῆσαι μαθητὰς, ἀφ´ ὧν ἀπήτησεν ἂν τὸ ὁφειλόμενον. Τραπεζίτας γὰρ τοὺς μαθητὰς ὀνομάζει, ὡς δοκιμάζοντας ἢ ἀποδοκιμάζοντας τὸν λόγον· τόκον δὲ ἀπαιτεῖ παρὰ τῶν μαθητῶν τὴν τῶν Κργων ἐπίδειξιν. Ὁ γὰρ μαθητὴς, λαμβάνων πὰρὰ τοῦ διδασκάλου τὸν λόγον, ἔχει μὲν καὶ αὐτὸν, καὶ ἀποδίδωσιν αὐτὸν ὁλόκληρον· προσδίδωσι δὲ καὶ πότον τὴν ἐργασίαν τοῦ ἀγαθοῦ. ἀἴρεται οὖν ἀπὸ τοῦ πονηροῦ καὶ ὀκνηροῦ δούλου τὸ χάρισμα. Ὁ γὰρ λαβών χάρισμά τι εἰς τὸ ᾠφελῆσαι ἄλλους, καὶ μὴ κεχρημένος τούτῳ, καὶ αὐτὸ ἀπόλλυσιν· ὁ δὲ πλείονα στουδὴν ποιησάμενος, πλείονα ἑπισπᾶται καὶ τὴν δωρεάν. Τῷ γὰρ ἔχοντι σπουδὴν δοθήσεται πλείων ἡ χάρις, καὶ περισσευθήσεται· ἀπὸ δὲ τοῦ μὴ ἔχοντος σπουδὴν καὶ τὸ χάρισμα ὃ δοκεῖ ἔχειν, ἀρθήσεται· ὁ γὰρ μη σπουδὴν ἔχων, μηδὲ ἐπεργασάμεν οἷς ἔλαβεν, οὐκ ἔχει τὸ χάρισμα, ἀλλὰ δοκεῖ ἔχειν· ἠμαύρωσε γὰρ τοῦτο διὰ τῆς ἀμελείας.

PG 123, skenējuma lpp. ~239–245 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 25:31–33

„Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi svētie eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs Savas godības tronī; un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā, un Viņš tās šķirs citu no citas, kā gans šķir avis no āžiem; un Viņš nostādīs avis Sev pa labo, bet āžus pa kreiso roku.“ Tā kā Tā Kunga pirmā atnākšana notika negodā un apsmieklā, Viņš saka: „Kad Viņš nāks Savā godībā.“ Jo Otrajā Viņš nāks ar godību, eņģeļiem Viņu pavadot kā sardzei. Bet vispirms Viņš šķir svētos no grēciniekiem, atbrīvodams tos no satraukuma, un nostāda, un tad uz tiem runā. Bet par avīm Viņš sauc svētos to lēnuma dēļ un tāpēc, ka viņi mums dod augli un labumu kā avis, sniegdami vilnu, tas ir, dievišķu un garīgu aizsegu, un pienu, tas ir, pienācīgu barību; bet par āžiem – grēciniekus; jo tie staigā pa kraujām un ir nekārtīgi un neauglīgi kā āži.

Piezīmes (1)
  1. „Sardze“ – δορυφορούντων (pavadot kā goda sardzei).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 25:31–33; Mt. 16:27; Mt. 19:28; Ecēh. 34:17; Jņ. 10:14–16; Filip. 2:7–8; 2. Tes. 1:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὅταν δὲ ἔλθῃ ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου ἐν τῇ δόξη αὐτοῦ, καὶ πάντες οἱ ἅγιοι ἄγγελοι μετ´ αὐτοῦ, τότε καθίσει ἐπὶ θρόνου δόξης αὐτοῦ, καὶ συναχθήσονται ἔμπροσθεν αὐτοῦ πάντα τὰ ἔθνη, καὶ ἀφοριεῖ αὐτοὺς ἀπ´ ἀλλήλων, ὥσπερ ὁ ποιμὴν ἀφορίζει τὰ πρόθατα ἀπὸ τῶν ἐρίφων, καὶ στήσει τὰ μὲν πρόβατα ἐκ δεξιῶν αὐτοῦ, τὰ δὲ ἐρίφια ἐξ εὐωνύμων.» Ἐπειδὴ ἡ πρώτη παρουσία τοῦ Κυρίου ἐν ἀτιμίᾳ γέγονς καὶ βόρει, φησὶ τὸ, Ὃταν ἔλθῃ ἐν τῇ δόξῃ αὐτοῦ. Ἐν γὰρ τῇ δευτέρᾳ μετὰ δόξης ἐλεύσεται, ἀγγέλων δορυφορούντων αὐτόν. Πρῶτον δὲ ἀφορίζει τοὺς ἀγίους ἀπὸ τῶν ἀμαρτωλῶν, ἀπαλλάσσων αὐτοὺς ἀγωνίας, καὶ στησι, καὶ τότε φωνεῖ πρὸς αὐτούς. Πρόβατα μὲν οὖν καλεῖ τοὺς ἀγίους, διὰ τὸ ἤμερον, καὶ ὅτι καρπὸν ἡμῖν διδόασι καὶ ὡφέλειαν ὡς τὰ πρόβατα, καὶ ἱριον Τορηγοῦντες ἤτοι σκέπην θείαν καὶ πνευματικὴν, καὶ γἀλα, τουτέστι τροφὴν προσήκουσαν· ἐρίφους δὲ, τοὺς ἀμαρτωλούς· κατὰ κρημνῶν γὰρ βαδίζουσι, καὶ ἄτακτοί εἰσι καὶ ἄκαρποι ὡς οἱ ἔριφοι.

PG 123, skenējuma lpp. ~239–245 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 25:34–40

„Tad ķēniņš sacīs tiem, kas Viņam pa labo roku: nāciet šurp, Mana Tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums sataisīta no pasaules radīšanas. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani paēdinājāt; Es biju izslāpis, un jūs Mani dzirdinājāt; Es biju svešinieks, un jūs Mani uzņēmāt; Es biju kails, un jūs Mani apģērbāt; Es biju slims, un jūs Mani apmeklējāt; Es biju cietumā, un jūs atnācāt pie Manis. Tad taisnie Viņam atbildēs, sacīdami: Kungs, kad mēs Tevi redzējām izsalkušu un paēdinājām, vai izslāpušu un dzirdinājām? Kad mēs Tevi redzējām svešinieku un uzņēmām, vai kailu un apģērbām? Kad mēs Tevi redzējām slimu vai cietumā un atnācām pie Tevis? Un ķēniņš atbildēs un tiem sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši.“ Viņš nevienu negodā un nesoda, iekams nav tiesājis. Jo Viņš ir cilvēkmīlīgs, un arī mūs Viņš māca tieši to – nesodīt, pirms neesam izmeklējuši. Jo tā tie, kas sodīti pēc tiesas, būs vēl vairāk bez aizbildinājuma. Bet par svētītiem Viņš sauc svētos, jo tos pieņēmis Tēvs; un par valstības mantiniekiem Viņš tos dara, lai parādītu, ka Dievs tos dara par Savas godības līdzdalībniekiem kā Savus dēlus. Jo Viņš nesacīja: „Ņemiet“, bet: „Iemantojiet“, it kā kādu tēvu mantojumu. Bet par vismazākajiem brāļiem Viņš sauc vai nu Savus mācekļus, vai vienkārši visus nabagus. Jo katrs nabags ir Kristus brālis tieši tāpēc, ka arī Kristus dzīvoja nabadzībā. Bet redzi arī Dieva taisnību, kā Viņš pasludina svētos. Redzi arī viņu labprātību, kā viņi lēnprātības dēļ noliedz, ka būtu pabarojuši; bet Tas Kungs to, kas darīts nabagiem, pieņem kā Sev darītu.

Piezīmes (1)
  1. „Labprātība“ – εὐγνωμοσύνη; „lēnprātība“ – ἐπιείκεια.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 25:34–40; Rom. 8:17; Gal. 4:7; Jes. 58:7; 2. Kor. 8:9; Sak. 19:17; Ebr. 13:2; Ap. d. 9:4–5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τότε ἐρεῖ ὁ βασιλεὺς τοῖς ἐκ δεξιῶν αὐτοῦ· εῦτε, οἱ εὐλογημένοι τοῦ Πατρός μου, κληρονομήσατε τὴν ἡτοιμασμένην ὑμῖν βασιλείαν ἀπὸ καταβολῆς κόσμου. Ἐπείνασα γὰρ, καὶ ἐδώκατέ μοι φαγεῖν· ὲδίψησα, καὶ ἐποτίσατέ με· ξένος ἤμην, καὶ συνηγάγετέ με· γυμνὸς, καὶ περιεβάλετέ με· ἠσθένησα,, καὶ ἐπεσκέψασθέ με· ἐν φυλακῇ ἤμην, καὶ ἤλθετι πρός με. Τότε ἀποκριθήσονται αὐτῷ οἱ δίκαιοι, λέγοντες · Κύριε, πότε σε εἴδομεν πεινωντα, καὶ ὲθρέψαμεν; ἢ διψῶντα, καὶ ἐποτίσαμεν; Πότε δί σε εἴδομεν ξένον, καὶ συνηγάγομεν; ἢ γυμνὸν, καὶ περισβάλομεν; Πότε δέ σε εἴδομεν ἀσθενῆ ἢ ἐν φυλακῇ, καὶ ἤλθομεν πρὸς σέ, Καὶ ἀποκριθεὶς ὁ βασιλεὺἐρεῖ αὐτοῖς· Ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ἐφ´ ὅσον ἐποιήσατε ἐνὶ τούτων τῶν ἀδελφῶν μου τῶν ἐλαχίστων, ἐμοὶ ἐποιήσατε.» Οὐ πρότερον τιμᾷ ἢ κολάζει, πρὶν ἢ δικάσηται. Φιλάνθρωπος γάρ ἐστι, καὶ ἡμᾶς δὲ τοῦτ´ αὐτὸ παιδεύει, μὴ πρότερον κολάζειν πρὶν ἂν ἐξετάσωμεν. Οὔτω γὰρ ἀναπολόγητοι μᾶλλον Κσονται οἱ μετὰ δικαστήριον κολασθέντες. Εὐ λογημένους δὲ καλεῖ τοὺς ἀγίους, ὡς ὑπὸ τοῦ Πατρὸς ἀποδεχθέντας· κληρονόμους δὲ αὐτοὺς ποιεῖται τῆς βασιλείας, ἵνα δείξῃ ὅτι κοινωνοὺς αὐτοὺς ποιεῖ ὁ Θεὸς τῆς ἑαυτοῦ δόξης, ὡς υἱοὺς αὐτοῦ. Οὐ γὰρ εἶπε, Λάβετε, ἀλλὰ, Κληρονομήσατε, οἰονεί τινα πατρῷαν περιουσίαν. Ἀδελφοὺς δὲ ἐλαχίστους καλεῖ, ἢ τοὺς αὐτοῦ μαθητὰς, ἢ πάντας ἁπλῶς τοὺς πένητας. Πᾶς γὰρ πένης, ὰδελφός ἐστι τοῦ Χριστοῦ κατ´ αὐτὸ τοῦτο, ἐπεὶ καὶ ὁ Χριστὸς ἐν πενίᾳ διήγαγεν. Ὅρα δὲ καὶ τὴν τοῦ Θεοῦ δικαιοσύνην, πῶς ἀνακηρύττει τοὺς ἁγίους. Ὅρα καὶ πὴν ἐκείνων εὐγνωμοσύνην, πῶς δι´ ἐπιείκειαν ἀρνοῦνται τὸ θρέψαι· ἀλλ´ ὁ Κύριος τὰ εἰς τοὺς πένητας γενόμενα εἰς ἑαυτὸν ἀναδέχεται.

PG 123, skenējuma lpp. ~239–245 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 25:41–46

„Tad Viņš sacīs arī tiem, kas pa kreiso roku: ejiet nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgajā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani nepaēdinājāt; Es biju izslāpis, un jūs Mani nedzirdinājāt; Es biju svešinieks, un jūs Mani neuzņēmāt; kails, un jūs Mani neapģērbāt; slims un cietumā, un jūs Mani neapmeklējāt. Tad arī tie atbildēs, sacīdami: Kungs, kad mēs Tevi redzējām izsalkušu vai izslāpušu, vai svešinieku, vai kailu, vai slimu, vai cietumā un Tev nekalpojām? Tad Viņš tiem atbildēs, sacīdams: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši [vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī Man neesat darījuši]. Un tie aizies mūžīgajā sodībā, bet taisnie – mūžīgajā dzīvībā.“ Tos, kas pa kreisi, Viņš sūta ugunī, kas sagatavota velnam. Jo, tā kā dēmoni ir nelīdzcietīgi un izturas pret mums nežēlīgi un naidīgi, pamatoti tā paša soda tiek cienīti tie, kam ir tas pats prāts un kas arī paši savu darbu dēļ ir kļuvuši nolādēti. Bet redzi, ka Dievs uguni nesagatavoja cilvēkiem un sodu neradīja mūsu dēļ, bet velna dēļ; bet es pats sevi daru sodam pakļautu. Tātad drebi, cilvēk, saprazdams no šejienes, ka, lūk, šie tiek sodīti ne kā netiklie, ne kā laupītāji, ne kā tādi, kas būtu izdarījuši kādu citu ļaunumu, bet kā tādi, kas nav darījuši labu. Jo patiesībā, ja tu labi apsvērsi, laupītājs ir tas, kam ir daudz un kas neizrāda žēlsirdību, pat ja viņš acīmredzami nevienam nedara pāri. Jo, cik viņam ir vairāk nekā vajadzīgs, tik viņš noteikti ir nolaupījis tiem, kam ir vajadzība, bet kas no viņa nesaņem. Jo, ja viņš to būtu nolicis kopīgai lietošanai, arī tiem būtu bijis pietiekami; bet tā kā viņš to ieslēdza un piesavinājās, tāpēc tie trūkst; tā ka nežēlsirdīgais ir laupītājs, darīdams pāri tik daudziem, cik viņš varēja darīt labu, bet nedarīja. Tāpēc šie aizies mūžīgajā sodībā, kas nekad nebeigsies, bet taisnie – mūžīgajā dzīvībā. Jo kā svētajiem ir nebeidzams prieks, tā netaisnajiem – nebeidzams sods, kaut arī Origens pļāpā, sacīdams, ka sodam ir gals un ka grēcinieki netiks sodīti vienmēr, bet būs laiks, kad tie, sodā šķīstīti, nonāks taisno vietā. Jo no šejienes viņš tiek skaidri atmaskots – gan ar to, ka Tas Kungs saka: „mūžīgajā sodībā“, tas ir, kas nekad nebeigsies, gan ar to, ka Viņš taisnos salīdzina ar avīm, bet grēciniekus – ar āžiem. Jo kā āzis nekad nevarētu kļūt par avi, tā arī grēcinieks nekad netiks šķīstīts un nekļūs taisns.

Bet galējā tumsība ir tā, kas atrodas tālāk no dievišķās gaismas un tāpēc padara sodu vēl smagāku. Bet var norādīt arī šādu iemeslu: grēciniekam arī šeit ir tumsība, jo viņš ir izkritis no Taisnības Saules; bet tā kā ir pārmaiņas cerība, tāpēc šī tumsība nav galējā; bet kad viņš nomirst un pienāk izdarīto darbu izmeklēšana, viņu sagaida arī galējā tumsība; jo vairs nav pārmaiņas cerības, bet viņš cieš pilnīgu Dieva labumu atņemšanu. Jo, kamēr viņš ir šeit, kaut arī viņš mēreni bauda Dieva labumus, es saku: radības jūtamos, un šķiet, ka viņš kaut kā ir Dieva kalps, dzīvodams Viņa namā – šajā radībā – un tiekdams Viņa barots un uzturēts; bet tad viņš tiek pilnīgi nošķirts no Dieva, nepiedalīdamies nevienā no Viņa labumiem. Tā ir tumsība, ko salīdzinoši sauc par galējo attiecībā pret šejieni. Tā nav galējā, jo grēcinieks no šejienes vēl nav pilnīgi nošķirts.

Bet tu bēdz no nežēlības un dari žēlsirdības darbus gan jūtami, gan arī garīgi. Jo paēdini Kristu, kas ir izsalcis pēc mūsu pestīšanas; bet arī ja tu paēdināsi un padzirdīsi to, kas izsalcis pēc mācības, tu esi paēdinājis un padzirdījis Kristu. Jo Kristus kristietī un ticība tiek baroti un aug caur mācību. Bet arī ja tu redzi kādu, kas kļuvis svešinieks augšējai tēvzemei, ved viņu līdzi, tas ir, kopā ar to, ka pats ieej debesīs, ieved arī viņu, nebūdams tāds, kas citiem sludina, bet pats ir atmetams. Un ja kāds ir nometis neiznīcības drēbes, ko viņš saņēma kristībā, un kļuvis kails, apģērb viņu; un to, kas ir vājš ticībā, kā saka Pāvils, pieņem; un to, kas ieslēgts cietumā – šajā tumšajā miesā –, apmeklē, dāvinādams viņam pamācību kā kādu gaismu. To visu, kas nāk no mīlestības, dari gan miesīgi, gan arī garīgi; jo, tā kā mēs esam divējādi – no dvēseles un miesas –, to var izpildīt divējādi.

Piezīmes (2)
  1. Origens (3. gs.) – mācība par visu atjaunošanu (ἀποκατάστασις) nosodīta 5. Ekumeniskajā koncilā (553).
  2. „Galējā tumsība“ – τὸ σκότος τὸ ἐξώτερον.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 25:41–46; Mt. 7:23; Atkl. 20:10; Jēk. 2:13; Dan. 12:2; Jņ. 5:29; Mt. 8:12; Mal. 4:2; 1. Kor. 9:27; Gal. 3:27; Rom. 14:1; 2. Kor. 5:1–4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τότε ἐρεῖ καὶ τοῖς ἐξ εὐωνύμων· Πορεύεσθε ἀπ´ ἐμοῦ, οἱ κατηραμένοι, εἰς τὸ πῦρ τὸ αἰώνιον, τὸ ἡτοιμασμένον τῷ διαβόλῳ καὶ τοῖς ἀγγέλοις αὐτοῦ. Ἐπείνασα γὰρ, καὶ οὐκ ἐδώκατέ μοι φαγεῖν· ἐδίησα, καὶ οὐκ ἐποτίσατέ με· ξένος ἤμην, καὶ οὐ συνηγάγετέ με· γυμνὸς, καὶ οὐ περιεβάλετέ με· ἀσθενὴς καὶ ἐν φυλακῇ, καὶ οὐκ ἐπεσκέψασθέ με. Τότε ἀποκριθήσον. ται καὶ αὐτοὶ, λέγοντες· Κύρις, πότε σε εδοιιεν σεινῶντα, ἢ διψῶντα, ἢ ξένον, ἢ γυμνὸν, ἢ ἀσθενῆ, ἢ ἐν φυλακῇ, καὶ οὐ διηκονήσαμέν σοι; Τότε ἀποκριθήσεται αὐτοῖς, λέγων· Ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ἐφ´ ὅσον ἐποιήσατε. Καὶ ἀπελεύσονται οὑτοι εἰς κάλασιν αἰώνιον, οἱ δὲ δίκαιοι εἰς ζωήν αἰώνιον.» Τοὺς ἐξ εὐωνύμων εἰς τὸ πῦρ ἐκπέμπει, ὃ ἡτοίμασται τῶ διαβόλω. Ἐπεὶ γὰρ ἀσυμπαθεῖς εἰσιν οἱ δαίμονες, καὶ ἀπηνῶς διάκεινται καὶ ἐχθρωδῶς πρὸς ἡμᾶς, εἰκότως τῆς αὐτῆς τιμωρίας ἀξιοῦνται ὀἱ τῆς αὐτῆς γνώμης ὄντες, οἶ καὶ ἐκ τῶν ἱδίων αὐτῶν ἔργων ἐπικατάρατοι ἐγένοντο. Ὅρα δὲ ὅτι οὐχ ἡτοίμασεν ὁ Θεὸς τὸ πῦρ τοῖς ἀνὐρώποις, οὐδὲ τὴν κόλασιν ἐποίησε δε´ ἡμᾶς, ἀλλὰ διὰ τὸν διάβολον, ἐγὼ δὲ ποιῶ ἐμαυτὸν τῇ κολάσει ὑπόδικον. θρίξον δι, ἄνθρωπε, ἐννοήσας ἐντεῦθαν ὅτι ἰδοὺ οὗτοι οὔτε ὡς πόρνοι, οὔτα ὡς ἄρπανες, οὔτε ὡς ἄλλο τι πλημμελήσαντες κακὸν, κολάζονται, ἀλλ´ ὡς μὴ ποιήσαντες ἁγαθόν. Τῷ ὄνει γὰρ ἐὰν καλῶς σκοπήσῃς, ἅρπαξ ἐστὶν ὁ πολλὰ ἔχων καὶ μὴ ἐλεῶν, κἂν μηδὲν ἀδικήσῃ προὸήλως, Ὥοα γὰρ ἔχει περισσότερα τοῦ δέίοντος, ἤρπασε πάντως ἀπὰ τῶν χρῃζόντων μὲν, μὴ λαμβσνόντων δὲ ἐξ αὐτοῦ. Ει γὰρ εἰς κοινὸν ταῦτα κατέθηκεν, ἦσαν Σν κἀκεῖνοι ἀνενξεεῖς· νῦν δὲ ἐπεὶ ἀπίκλεισε ταῦτα, καὶ Ηδιοποιήσατο, διὰ τοῦτο πένονται ἑκεῖνοι· ὥστε ὁ ἀνελεήμων ἅρπαξ ἑστὶ, τοσούτους ἀδικῶν ὄσους εὐεργετεῖν ἠδύνατο, καὶ οὐκ εὐηργέτησεν, ὅθεν ἀπελεύσονται οὗτοι εἰς κόλασιν αἰώνιον καὶ μηδέποτε λήγουσαν· οἱ δὲ δίκαιοι εἰς ζωήν αἰώνιον. Ὥσπερ γὰρ οἰ ἅγιοι ἄπαυστον ἔχουσι χαρὴν, οὔτω καὶ οἱ ἄδικοι ἄπαυστον κόλασιν, κἂν Ὡριγένης φλυαρῇ λέγον ὅτι ἐστὶ κολάσεως τέλος, καὶ οὐκ ἀεὶ τιμωρηθήσονται οἱ ἀμαρτωλοὶ, ἀλλ´ ἔσται, ὅτε εἰς τὸν τῶν δικαίον τόπον ἐλεύσονται, διὰ τῆς κολάσεως καθαρντες. Ἐλέγχεται γὰρ ἐντεῦθεν φανερῶς, τοῦτο μὲν, ἀν οἷς λέγει ὁ Κύριος· κόλασιν αἰώνιον, τουτστιν οὐδέποτε λήγουσαν, τοῦτο σὲ, ἐν οἷς προβέτοις μὲν παρεικάζει τοὺς δικαίους, ἐρίφοις δὲ τοὺς ὰμαρτωλούς. Ὥσπερ γὰρ ἔριφος οὐκ ἄν ποτε γένοιτο πρόβατον, οὕτως οὐδὲ ὁ ἁμαρτωλὸς καθαρθήκεταί ποτε, καὶ δίκαιος γενήσεται· σκότος δὲ ἐξώτερον, τὸ ποῤῥώτερον τοῦ φωτὸς τοῦ θείου, καὶ διὰ τοῦτο καὶ χαλεπωτέραν ποιοῦν τὴν κόλασιν. Ἔστι δὲ καὶ αἰτίαν τήνδς εἰπεῖν εἰς τοῦτο, ὁ ἁμαρτωλὸς καὶ ἀνταῦθα μὲν σκότος ἔχει, ἐκπεσὼν τοῦ τῆς δικαιοσύνης Ἡλίου, ἀλλ´ ἑπεὶ ἐλπίς ἐστι ματαβολῆς, διὰ τοῦτο οὐκ ἔστι τὸ σκότος τοῦτο ἐξώτερον· μεθὸ μέντοι ἀποθάνοι, καὶ ἐπισταίη ἡ τῶν πεπραγμένων ἐξέτασις, ὃιαδέχεται αὐτὸν καὶ ἐξώτερον· οὐκ ἕτι γὰρ ἐλπίς ἐστι μεταβολῆς, ἀλλὰ παντελῆ στέρησιν τῶν τοῦ Θαοῦ ἀγαθῶν ὑφίσταται. Ἐν ὅσῳ γὰρ ἐνταῦθά ἑστι, κἂν μετρίως ἀπολαύῃ τῶν τοῦ Θεοῦ ἀγαθῶν, τῶν αἰσθητῶν τῆς κτίσεως λέγω, καὶ δοκεῖ δοῦλος εἶναι ὀπωσοῦν τοῦ Θεοῦ, ἐν τῷ οἴκῳ αὐτοῦ τῇ κτίσει ταύτῃ διάγων, καὶ ὑπ´ αὐτοῦ τρεφόμενος καὶ διεξαγόμενος· τότε δὲ παντάπασιν ἀποκόπτεται τοῦ εοῦ, οὐδενὸς μετέχων τῶν αὐτοῦ ἀγαθῶν. Τοῦτο Κστι τὸ σκότος, συγκριτικῶς λεγόμενον ἐξώτερον, ῥς πρὸς τὸ ἐνταῦθα. Ὅπερ οὐκ ἔστιν ἐξώτερον, ὡς μὴ κπαντελῶς ἀποκοπτομένου ἐντεῦθεν ἤδη τοῦ ἀμαρτωλοῦ. Ἀλλὰ σὺ φεῦγε τὸ ἄσπλαγχνον, καὶ τὴν κλεημοσύνην ἐργάζου καὶ αἰσθητῶς μὲν, πλὴν ἀλλὰ καὶ πνευματικῶς. Θρέψον γὰρ τὸν Χριστὸν πεινῶντα τὴν ἡμετέραν σωτηρίαν· ἀλλὰ καὶ τὸν πεινῶντα ἄαὰασκαλίας ἐὰν θρέψῃς καὶ ποτίσῃς, ἔθρεψας Χριστὸν καὶ ἐπότισας. Ὁ γὰρ ἐν τῷ Χριστιανῷ Χριστὸς καὶ ἡ πίστις τρέφεται καὶ αὔξεται διὰ τῆς διδασκαλίας. Ἀλλὰ κἂν ἴῃς τινὰ, ξένον γινόμενον τῆς ἄνω κατρίδος, συνεισάγαγε, τουτέστι, σὺν τῷ καὶ αὐτὸς εἰαέρχεσθαι εἰς οὐρανοὺς, εἰσάγαγε κακεῖνον, μὴ ἄλλοις κηρύσσων, αὐτὸς δὲ ἀδόκιμος ὤν· κἄν τις τὸ τῆς ἀφθαρσίας ἱμάτιον ἀποβάλῃ, ὃ διὰ τοῦ βαπτίσματος ἱσχε, καὶ γυμνωθείη, ἔνδυσον αὐτὸν, καὶ τὸν ἀσθενοῦντα τῇ πίστει, ὡς ὁ Παῦλός φησι, προσλαβοῦ · καὶ τὸν καθειργμένον ἐν τῇ φυλακῇ, τῷ σώματι τούτῳ τῷ σκοτεινῷ, ἐπίσκεψαι, ὥσπερ τι φέγγος αὐτῷ τὴν νουθεσίαν δωρούμενος. Ταῦτα πάντα τὰ ἐξ ειαη τῆς ἀγάπης ἐπιτέλει μὲν καὶ τωματικῶς, πλὴν ἀλλὰ καὶ ψυχικῶς· διπλῶν γὰρ ὄντων ἡμῶν, ἐκ ψυχῆς καὶ σώματος, δύνανται ταῦτα διπλῶς κατορθωθῆναι. ΔΑΡΝΤ ΧΧΙ.

PG 123, skenējuma lpp. ~239–245 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu