Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Mateja Evaņģēlija skaidrojums: 22. nodaļa

Mt. 22:1–7

„Un Jēzus atbildēja un atkal runāja uz tiem līdzībās, sacīdams: Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas savam dēlam taisīja kāzas. Un viņš sūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos uz kāzām, bet tie negribēja nākt. Atkal viņš sūtīja citus kalpus, sacīdams: sakiet ielūgtajiem: redzi, savas pusdienas es esmu sagatavojis, mani vērši un baroti lopi ir nokauti, un viss ir gatavs; nāciet uz kāzām! Bet tie neievēroja un aizgāja – viens uz savu tīrumu, otrs pie saviem darījumiem; bet citi sagrāba viņa kalpus, apsmēja un nonāvēja. Un, to dzirdējis, ķēniņš apskaitās un, nosūtījis savu karaspēku, iznīcināja šos slepkavas un viņu pilsētu nodedzināja.“ Arī šī līdzība norāda uz jūdu nepaklausību, tāpat kā līdzība par vīna dārzu. Tikai tā rāda Kristus nāvi, bet šī – kāzu prieku, tas ir, augšāmcelšanos. Bet šī rāda arī, ka viņi grēkojuši smagāk nekā tie, kas iepriekšējā līdzībā. Jo tie, kad no viņiem prasīja augļus, nogalināja prasītājus; bet šie, aicināti uz kāzām, parādīja asinskāri. Tātad Dievs tiek pielīdzināts cilvēkam ķēniņam, jo Viņš neparādās, kāds Viņš ir, bet kādam Viņam jāparādās mums. Kad mēs kā cilvēki mirstam, būdami pakļauti cilvēciskajiem trūkumiem, Dievs mums parādās kā cilvēks; bet kad mēs staigājam kā dievi, tad Dievs stāv dievu sapulcē. Tāpat, kad mēs dzīvojam kā zvēri, arī Viņš mums kļūst par panteru un lāci, un lauvu. Bet Viņš taisa kāzas Savam Dēlam, savienodams Viņu ar katru skaistu dvēseli. Jo Līgavainis ir Kristus, bet līgava – Baznīca un dvēsele.

Bet kalpi, kas tika sūtīti agrāk, ir Mozus un viņa līdzgaitnieki, kuriem ebreji nepaklausīja, bet četrdesmit gadus tuksnesī apbēdināja Dievu un negribēja pieņemt Dieva vārdu un garīgo prieku. Tad tika sūtīti citi kalpi – pravieši. Bet arī no tiem vienus viņi nonāvēja, kā Jesaju; citus apsmēja, kā Jeremiju, iemezdami dubļu bedrē. Bet mērenākie atteicās: viens aizgāja uz savu tīrumu, tas ir, nogriezās miesmīlīgā un baudkārā dzīvē (jo katra paša tīrums ir miesa), otrs – pie saviem darījumiem, tas ir, pie peļņaskārās dzīves; jo tirgotāji ir vispeļņaskārākā cilts. Tātad līdzība rāda, ka tie, kas zaudē garīgās kāzas un savienību ar Kristu, un mielastu, to zaudē visvairāk šo divu iemeslu dēļ: vai nu miesas baudu dēļ, vai peļņaskāres kaislības dēļ.

Bet šeit Viņš to nosauc par „pusdienām“, kaut gan citur sauc par „vakariņām“, – ne bez iemesla: „vakariņas“, jo šis noslēpums pilnībā parādījās pēdējos laikos un vakarā, tas ir, laikmetu beigās; bet „pusdienas“, jo arī iepriekšējos laikmetos šis noslēpums tika atklāts, kaut arī neskaidrāk. Bet vērši un baroti lopi ir Vecā un Jaunā Derība. Jo Vecā tiek attēlota ar vēršiem, jo tai bija dzīvnieku upuri; bet Jaunā – ar barotajiem; jo tagad mēs uz altāra pienesam maizi, ko precīzāk varētu saukt par „barību“, jo tā ir no kviešiem. Tātad Dievs mūs aicina, lai mēs ēstu gan Vecās Rakstu Derības, gan Jaunās labumus. Bet arī kad tu redzi kādu, kas skaidri izskaidro dievišķos vārdus, zini, ka tāds dod barojošu barību; jo tas, kas skaidri māca, it kā baro un ēdina vienkāršākos. Bet tu jautāsi, kā Viņš šeit saka: „Aiciniet ielūgtos“: ja tie bija ielūgti, kāpēc tos vajadzēja aicināt vēlreiz? Tātad mācies, ka katrs no mums no dabas ir aicināts uz labo, aicināts no iedzimtā saprāta kā skolotāja. Tomēr Dievs sūta arī ārējos skolotājus, lai arī tie aicinātu no ārpuses tos, kas saprāta dabiski jau aicināti. Bet ķēniņš sūtīja savu karaspēku, tas ir, romiešu, un iznīcināja nepaklausīgos jūdus, un nodedzināja viņu pilsētu Jeruzālemi, kā saka arī patiesību mīlošais Josefs.

Piezīmes (3)
  1. „Dievs stāv dievu sapulcē“ – Ps. 81:1 LXX (1965: Ps. 82:1); „pantera, lācis, lauva“ – sal. Os. 13:7–8.
  2. „Barotie lopi“ – τὰ σιτιστά; Teofilakts vārdu saista ar σῖτος („kvieši“) – maize, kas pienesta uz altāra.
  3. Josefs Flāvijs, „Jūdu karš“, VI.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:1–7; Lk. 14:16–24; Ps. 81:1.6; Os. 13:7–8; Jņ. 3:29; Ef. 5:25–32; Ebr. 3:16–17; Jer. 38:6; Ebr. 11:37; Rom. 2:14–15; Lk. 19:43–44

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. ΚΒʹ. Περὶ τῶν καλουμένων εἰς τὸν γάμον. Περὶ ἐπΚερωτησάντων διὰ τὸν κῆνσον. Περὶ τῶν Σαδδουκαίων. Περὶ τοῦ ἐπερωτήσαντος νομικοῦ. Περὶ των τοῦ Κυρίου ἐπερωτήσεων «Καὶ ἀποκριθεὶς ὁ Ἰησοῦς, πάλιν εἶπεν αὐτοῖς ἐν παραβολαῖς, λέγων· Ὡμοιώθη ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν ἀνθρώπῳ βασιλεῖ, ὅστις ἐποίησε γάμους τῷ υἱῷ αλ-οῦ καὶ ἀπέστειλε τοὺς δούλους αὐτοῦ καλέσαι τοὺς κεκλημένους εἰς τοὺς γάμους, καὶ οὐκ ἤθελον ἐλθεῖν. Πάλιν ἀπέστειλεν ἄλλους δούλους, λέγων· Εἴπατε τοῖς κεκλημένοις· Ἰδοὺ τὸ ἄριστόν μου ἡτοίμασα, οἱ ταῦροί μου καὶ τὰ σιτιστὰ τεθυμένα, καὶ πάντα ἱτοικα· δεῦτε εἰς τοὺς γάμους. Οἱ δὲ ἀμελήσαντες ἀπῆλθον, ὁ μὲν εἰς τὸν ἴδιον ἀγρὸν, ὁ δὲ εἰ, τὴν ἐμπορίαν αὐτοῦ· οἱ δὲ λοιποί, κρατήσαντες τοὺς δούλους αὐτοῦ ὕβρισαν καὶ ἀπέκτειναν. Καὶ ἀκούσας ὁ βασιλεὺς ἐκεῖνος, ὡργίσθη, καὶ πέμψας τὰ στρατεύματα αὐτοῦ, ἀπώλεσε τοὺς φονεῖς ἐκείνους, κἀὶ τὴν πόλιν αὐτῶν ἐνέπρησεν.» Καὶ αὕτη ἡ παραβολὴ τὴν τῶν Ἰουδαίων ἀπείθειαν ὑποσημαίνει, ἄσπερ καὶ ἡ τοῦ ἀμπελῶνος. Πλὴν ὅσον ἐκείνη μὲν τὸν θάνατον τοῦ Χριστοῦ, αὕτη δὲ χαρὰν γαμήλιον, ἤτοι τὴν ἀνάστασιν δηλοῖ. Δείκνυσι δὲ αὕτη καὶ χείρονα πλημμελήσαντας τούτους τῶν ἐν τῇ προτέρᾳ παοαβολῆ Ἐκεῖνοι μὲν γὰρ καρποὺς ἀπαιτούμενοι, ἐφόνευσαν τοὺς ἀπαιτητάς· οὗτοι δὲ εἰς γάμους καλούμενοι, τὴν μιαιφονίαν ἐπεδείξαντο· ἀνθρώπῳ οὖν βασιλεῖ ὁμοιοῦται ὁ Θεὸς, οὐ γὰρ φαίνεται οἷός ἐστιν, ἀλλ´ οἷον δεῖ πρὸς ἡμᾶς φαίνεσθαι. Ὅταν μὲν οὖν ὡς ἄνθρωποι ἀποθνήσκωμεν, τοῖς ἀνθρωπίνοις ἐλαττώμασιν ὑποκείμενοι, ὡς ἄνθρωπος φαίνεται ἡμῖν ὁ Θεός· ὅταν δὲ ὡς θεοὶ περιπατῶμεν, τότε ἵσταται ὁ Θεὸς ἐν συναγωγῇ Θεῶν. Ὥσπερ αῦν καὶ ὅταν ὡς θηρία ζῶμεν, γίνεται· καὶ ἐκεῖνος ἡμῖν πάνθηρ, καὶ ἄρκτος, καὶ λέων· ποιεῖ δὲ γάμον τῷ Υἱῳ αὐτοῦ, συνάπτων αὐτὸν πάσῃ ψυχῇ ὡραίᾳ. Νυμφίος γὰρ ὁ Χριστὸς, νύμφη δὲ ἡ Ἔκκλησία καὶ ἡ ψυχή. Δοῦλοι δὲ ἀποσταλέντες πρότερον, οἱ περὶ τὸν Μωσέα εἰσὶν, οἷς οὐκ ἐπείσθησαν οἱ Ἑβραῖοι, ἀλλὰ παρεπίκραναν τὸν Θεὸν ἑν τῆ ἐρήμῳ τεσσαράκοντα ἔτη, καὶ οὐκ ἠθέλησαν τὸν λόγον τοῦ Θεοῦ καὶ τὴν χαράν παραδέξασθαι τὴν πνευματικήν. Εἶτα ἀπεστάλησαν ἄλλοι δοῦλοι, οἱ προφῆται. Ἀλλὰ καὶ τούτων τοὺς μὲν ἀπέκτειναν, ὡς τὸν Ἡσαΐαν· τοὺς δὲ ὕβρισαν, ὡς τὸν Ἰερεμίαν, εἰς λάκκον βορβόρου ἐμβαλόντες. Οἱ δὲ μετριώτεροι παρῃτήσαντο, ὁ μὲν εἰς τὸν ἴδιον ἀγρὸν ἀπελθὼν, τουτέστιν, εἰς φιλόσαρκον βίον καὶ τρυφηλὸν ἀπονεύσας· ἀγρὸς γὰρ ἑκάστου ἴδιος τὸ σῶμα ὁ δὲ εἰς τὴν ἐμπορίαν αὐτοῦ, τουτέστιν, εἰς τὸν φιλοκερδῆ βίον· οἱ γὰρ ἔμποροι, φιλοκερδέστατον γένος. Δείκνυσιν οὖν ἡ παραβολὴ, ὅτι οἱ ἀποτυγχάνοντες τοῦ πνευματικοῦ γάμου, καὶ τῆς πρὸς Χριστὸν συναφείας καὶ ἑστιάσεως, διὰ δύο ταῦτα ὡς ἐπὶ τὸ πλεῖστον ἀποτυγχάνουσιν· ἢ διὰ τὰς σωματικἀς ἡδονὰς, ἢ διὰ τὸ τῆς φιλοκερδείας πάθος. Λρι στον δὲ ἐνταῦθα ὀνομάζει, καίτοι ἀλλαχοῦ δεῖπνον αὐτὸ λέγων· οὐκ ἀλόγως· δεῖπνον μὲν γὰρ, ὡς ἐν κσχάτοις καιροῖς τελείως φανέντος τοῦ τοιούτου άΚμου, καὶ πρὸς τῇ ἑσπέρᾳ ἤτοι τῷ τέλει τῶν αἰώνων· ἄριστον δὲ, διότι καὶ ἐν τοῖς προτέροις αἰῶσιν Κἀπεκαλύπτετο τὸ μυστήριον, εἰ καὶ ἀμυδρότερον. Ταῦροι δὲ καὶ σιτιστὰ, ἡ Παλαιὰ καὶ ἡ Νέα Διαθήκη. Ἡ μὲν γὰρ Παλαιὰ, ἐμφαίνεται διὰ τῶν ταύρων· ζωοθυσίας γὰρ εἶχεν· ἡ δὲ Νέα, διὰ τῶν σιτιστῶν· ἄρτους γὰρ προσφέρομεν νῦν ἐν τῷ θυσιαστηρίῳ, τ ἐτυμώτερον ἂν κληθεῖεν σιτιστὸ, ὡς ἐκ σίτου ασυνιστάμενοι. Καλεῖ τοίνυν ἡμᾶς ὁ Θεὸς ἵνα φάγωμεν καὶ τὰ τῆς Παλαιᾶς Γραφῆς ἀγαθὰ καὶ τὰ τῆς Νέας. Ἀλλὰ καὶ ὅταν ἴδῃς τινὰ ἐρμηνεύοντα τὰ θτῖα λόγια σαφῶς, γίνωσκε τὸν τοιοῦτον σιτιστὰ βρώματα διδόναι οἱονεὶ γὰρ σιτίζει καὶ ἐμβρωματίζει τοὺς ἁπλουστέρους, ὁ σαφῶς διδάσκων. Ζητήσεις δὲ ἐνταῦθα πῶς λέγει «Καλέσατε τοὺς κεκλημένους ·» εἰ κεκλημένοι ἦσαν, πῶς ἔμελλον πάλιν αὐτοὺς καλεῖν; Μάνθανε οὐν, ὅτι ἕκαστος ἡμῶν κέκληται ἀπὸ φύσεως εἰς τὸ καλὸν, ὑπὸ τοῦ λόγου τοῦ ἐμφύτου διδασκάλου καλούμενος. Ὅμως ὁ Θεὸς ταὶ τοὺς ἔξω διδασκάλους πέμπει, ἴνα τοὺς ὑπὸ τοῦ λόγου κεκλημένους φυσικῶς, καὶ οὐτοι ἔξωθεν καλέσωσιν· ἀπέστειλε δὲ ὁ βασιλεὺς τὰ στρατεύματα αὐτοῦ, τουτέστι, τὰ Ῥωμαῖκἀ, καὶ τοὺς ἀπειθεῖς Ἰουδαίους ἀπώλεσε, καὶ τὴν πόλιν αὐτῶν ἐνέπρησε τὴν Ἱερουσαλὴμ, ὡς καὶ ὁ φιλαλήθης Ἰώσηπος λέχει.

PG 123, skenējuma lpp. ~216–223 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 22:8–10

„Tad viņš saka saviem kalpiem: kāzas gan ir gatavas, bet ielūgtie nebija cienīgi. Tāpēc ejiet uz ceļu krustojumiem un, ko vien jūs atrodat, aiciniet uz kāzām. Un šie kalpi izgāja uz ceļiem un sapulcināja visus, ko atrada, ļaunus un labus; un kāzu nams pildījās ar viesiem.“ Tā kā pirmie kalpi – Mozus un viņa līdzgaitnieki un pravieši – tos nepārliecināja, tad Viņš sūta citus kalpus – apustuļus, kas aicināja tos, kas no pagāniem, kas nestaigāja patiesajā ceļā, bet bija izklīduši cits citur un sašķelti daudzos ceļos un mācībās. Drīzāk – kas bija pie ceļu krustojumiem, tas ir, lielos maldos un nesaskaņā. Jo arī paši savā starpā viņi strīdējās un bija nevis ceļos, bet pie krustojumiem; un tie ir tās ļaunās mācības, ko viņi mācīja. Ne visi turējās pie viena un tā paša, bet viens tā, cits citādi. Bet vai nav labāk saprast arī tā? Ceļš ir katra dzīve un dzīvesveids, bet krustojumi, kas atzarojas no ceļa, ir mācības. Tātad helēņi, kam bija ļauni ceļi, tas ir, peļama dzīve, no ļaunās dzīves nonāca pie bezdievīgām mācībām, izdomādami kaunpilnus dievus par kaislību aizstāvjiem. Tātad apustuļi, izgājuši no Jeruzālemes pie pagāniem, sapulcināja visus, ļaunus un labus, tas ir, gan tos, kas bija visa ļaunuma pilni, gan tos, kas bija mērenāki, kurus Viņš sauc arī par labiem, salīdzinot ar tiem.

Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:8–10; Lk. 14:21–23; Ap. d. 13:46; Rom. 1:21–25; Ap. d. 14:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τότε λέγει τοῖς δούλοις αὐτοῦ· Ὁ μὲν γάμος ἕτοιμός ἐστιν, οἱ δὲ κεκλημένοι οὐκ ἦσαν ἄξιοι· πορεύεσθε οὖν ἐπὶ τὰς διεξόδους τῶν ὁδῶν, καὶ ὅσους ἐὰν εὔρητε, καλέσατε εἰς τοὺς γάμους. Καὶ ἐξελθόντες οἱ δοῦλοι ἐκεῖνοι εἰς τὰς ὁδοὺς, συνήγαγον πάντας ὅσους εὖρον, πονηρούς τε καὶ ἀγαθοὺς, καὶ ἐπλήσθη ὁ γάμος ἀνακειμένων.» Ἐπειδὴ οἱ πρότεροι δοῦλοι, οἱ περὶ Μωσέα καὶ οἱ προφῆται οὐκ ἔπεισαν. τότε ἄλλους δούλους ἀποστέλλει ποῖις ἀποστόλους, οἶ τοὺς ἐξ ἐθνῶν ἐκάλεσαν, οὐκ ἐν τῇ ὁδῷ τῇ ἀληθινῇ βαδίζοντας, ἀλλ´ ἄλλους ἀλλαχῆ μεμερισμένους, καὶ ἐν ὁδοῖς πλείοσι καὶ δόγμασι διεσχισμένους. Μᾶλλον δὲ παρὰ τὰς διεξόδους τῶν ὁδῶν ντας, τουτέστι, πλάνῃ πολλῇ καὶ ἀνωμαλία. Καὶ γὰρ καὶ αὐτοὶ πρὸς ἑαυτοὺς ἐστασίαζον, καὶ οὐκ ἐν ταῖς ὀδοῖς ἦσαν, ἀλλὰ παρὰ τὰς διτξόδους· καὶ ἐκεῖνά ἐστι τὰ δόγματα τὰ πονηρὰ ἃ ἐδογμάτιζον. Οὐ πάντες ἔστεργον ὁμοίως, ἀλλ οἱ μὲν τοιῶσδε, οἱ δὲ τοιῶσδε. Μήποτε δὲ βέλτιον καὶ οὕτωνοηθῆναι; Ὀδός ἐστιν ὁ βίος ἑκάστου καὶ ἡ πολιτεία· διέξοδοι δὲ ἀπὸ τῆς ὀδοῦ, τὰ δόγματα. Οἱ γοῦν Ἔλληνες ὁδοὺς ἔχοντες πονηρὰς, τουτέστι, βίους ἐπιψόγους, ἀπὸ τῶν βίων τῶν πονηρῶν ἐπὶ τὰ δόγματα ἐξέβησαν τὰ ἄθεα, θεοὺς αἰσνροὺς ὑποστήσαντες συνηγόρους τοῖς πάθεσιν· ξελθόντες οὖν οἱ ἀπόστολοι ἐκ τῆς Ἰερουσαλὴμ ἐπὶ τὰ ἔθνη, συνήγαγον πάντας πονηρούς τε καὶ αγαθοὺς, τουτέστι, τούς τε πάσης κακίας πεπληρωμένους, καὶ τοὺς μετριώτερον ἔχοντας, οὓς καὶ ἁγαθοὺς ὀνομάζει, ὡς πρὸς σόγκρισιν ἐκείνων.

PG 123, skenējuma lpp. ~216–223 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 22:11–14

„Bet, kad ķēniņš ienāca apskatīt viesus, viņš tur ieraudzīja cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs, un viņam saka: draugs, kā tu esi šurp ienācis bez kāzu drēbēm? Bet tas palika mēms. Tad ķēniņš sacīja apkalpotājiem: sasieniet viņam rokas un kājas, ņemiet viņu un izmetiet galējā tumsībā; tur būs raudāšana un zobu griešana. Jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.“ Ieiešana kāzās notiek bez izšķiršanas; jo mēs visi esam aicināti tikai ar žēlastību – gan labie, gan ļaunie; bet to, kas ieiet, turpmākā dzīve nepaliks nepārbaudīta, bet ķēniņš izdara ļoti stingru pārbaudi tiem, kas pēc ieiešanas ticībā tiek atrasti netīri. Tātad drebēsim, saprazdami, ka, ja kādam nav šķīstas dzīves, ticība vien viņam nepalīdz; jo viņš ne tikai tiek izmests no kāzām, bet arī tiek nosūtīts ugunī. Bet kas ir tas, kas valkā netīras drēbes? Tas, kas nav apvilcis sirsnīgu žēlsirdību, laipnību, brāļu mīlestību. Tātad daudzi, sevi maldinādami ar tukšām cerībām, domā, ka iegūs Debesu valstību, un iestumj sevi viesu pulkā, domādami par sevi lielas lietas. Bet Tas Kungs, aizbildinādamies pret šo necienīgo, mums rāda divas lietas: vienu – ka Viņš ir cilvēkmīlīgs, otru – ka arī mums nevajag nevienu notiesāt, pat ja tie atklāti grēko, ja grēcinieki nav pierādīti vainīgi. Tātad Tas Kungs saka apkalpotājiem – sodīšanas eņģeļiem: „Sasieniet viņam rokas un kājas“, tas ir, viņa dvēseles darbīgos spēkus. Jo šajā laikmetā var kaut ko darīt un veikt, bet nākamajā visi dvēseles darbīgie spēki tiek saistīti. Un nav iespējams darīt kaut ko labu, lai atsvērtu grēkus. Bet zobu griešana ir tā nelietderīgā nožēla, kas tad būs. Bet „daudz ir aicināto“ – jo Dievs aicina daudzus, drīzāk visus; „bet maz izredzēto“. Maz ir arī to, kas tiek izglābti un ir cienīgi tikt Dieva izredzēti; tā ka aicināt ir Dieva lieta, bet kļūt vai nekļūt izredzētiem – mūsu. Tātad Viņš rāda, ka līdzība sacīta jūdu dēļ, kas gan tika aicināti, bet netika izredzēti, jo neklausīja.

Piezīmes (1)
  1. „Apkalpotāji“ – οἱ διάκονοι; Teofilakts: sodīšanas eņģeļi.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:11–14; Mt. 20:16; Kol. 3:12–14; Atkl. 19:8; Jēk. 2:14–26; Mt. 8:12; Mt. 25:30; 1. Tim. 2:4; 2. Pēt. 1:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εἰσελθὼν δὲ ὁ βασιλεὺς θεάσασθαι τοὺς ἀνακειμένους, εἶδεν ἐκεῖ ἄνθρωπον οὐκ ἐνδεδυμένον ἔνδυμα χάμου, καὶλέγει αὐτῷ· Ἑταῖρε, πῶς εἰσῆλθες ὤδε, μὴ ἔχων ἔνδυμα γὰμου; Ὁδὲ ἐφιμώθη. Τότε εἶπεν ὁ βασιλεὺς τοῖς διακόνοις· Δήσαντες αὐτοῦ χεῖρας καὶ πόδας, ἄρατε αὐτὸν καὶ ἐκβάλετε εἰς τὸ σκότος τὸ ἐξώτερον· ἐκεῖ ἔσται ὁ κλαυθμὸς καὶ ὁ βρυγμὸς τῶν ὀδόντων· πολλοὶ γάρ εἰσι κλητοῖ, ὁλίγοι δὲ ἐκλεκτοί. » Ἡ μὲν εἰς τὸν γάμον εἰσέλευσις ἄνευ δεα κρίσεως γίνεται· χάριτι γὰρ μόνῃ πάντες ἐκλήθημεν, ἀγαθοί τε καὶ πονηρ-ὶ, ἡ δὲ ζωή μετὰ ταῦτα τῶν εἰσελθόντων, οὐκ ἀνεξέταστος ἔσται, ἀλλὰ καὶ πάνυ πολλὴν ἐξέτασιν ποιεῖται ὁ βασιλεὺς τῶν μετὰ πὸ σἰσελθεῖν εἰς τὴν πίστιν ῥυπαρῶν εὐρισκοιμένον 2ρίξωμεν οὗν ἐννοήσαντες, ὄτι, εἰ μὴ ἔχοι τις βίον καθαρὸν, οὐδὲν αὐτὸν ὡφελεῖ ἡ πίστις μόνη· οὐ μάνον γὰρ ἐκβάλλεται ἐκ τοῦ γάμου, ἀλλὰ καὶ εἴς τὸ πῦρ ἀποπέμπεται. Τίς δέ ἐστιν ὁ ῥυπαρὰ ἱμάτια φορῶν; Ὁ μὴ ἐνδυσάμενος σπλάγχνα οἰκτιρμῶν χρηστότητα, φιλαδελφίαν· πολλοὶ οὗν ἑαυτοὺς ἐξαπατῶντες κεναῖς ἐλπίσι, νομίζουσιν ὅτι τῆς βασιλείας τῶν οὐρανῶν ἐπιτεύξονται, καὶ παρεμβάλλου· σιν ἑαυτοὺς τῷ τῶν ἀνακειμένων χορῷ, οἰόμενοι περὶ ἐαυτῶν μεγάλα. Δικαιολογούμενος δὲ ὁ Κύριος πρὸς τὸν ἀνάξιον ἐκεῖνον, ἂείκνυσιν ἡμῖν δύο ταῦτα· ν μὲν, ὅτι φιλάνθρωπός ἐστιν, ἕτερον δέ, ὅτι καὶ ἡμᾶς δεῖ μὴ καταγινώσκειν τινῶν, κἂν φανερως ἁμάρτωσιν, εἰ μὴ ἐλεγχθῶσιν οἱ ἁμαρτόντες. Λέγει οὖν ὁ Κύριος τοῖς διακόνοις, ἀγγέλοις τιμωρητικοῖς· «Δήσαντες αὐτοῦ χεῖρας καὶ πόδας,» τουτέστι, τὰς πρακτικὰς τῆς ψυχῆς αὐτοῦ ὃυνάμεις. Ἐν τῷ αἰῶνι μὲν γὰρ τῷ ἐνεστῶτι, ἔστι πρᾶξαι καὶ ἐνεργῆσαί τι, ἐν δὲ τῷ μέλλοντι, δεσμοῦνται πᾶσαι αἱ πρακτικαὶ δυνάμεις τῆς ψυχῆς. Καὶ οὐκ ἔστι ποιῆσαί τι ἀγαθὸν εἰς ἀντισήκωσιν τῶν ἀμαρτιῶν· βρυγμὸς δὲς ὀδόντων, ἡ τότε γενησομένη ἀνονήτως μεταμέλεια· πολλοὶ δέ εἰσι κλητοί, πολλοὺς γὰρ καλεῖ ὁ Θεὸς, μᾶλλον δὲ πάντας· ὁλίγοι δὲ ἐκλεκτοί. Ὁλίγοι καὶ οἱ σωζόμενοι καὶ ἄξιοι τοῦ ἐκλεγῆναι παρὰ Θεοῦ· ὥστε τοῦ μὲν Θεοῦ, τὸ καλείῖν, τὸ δὲ ἐκλεκτοὺς γενέσθαι ἢ μὴ, ἡμέτερόν ἐστι· δείανυσι τοίνυν, ὅτι διὰ τοὺς Ἰουδαίους ἐλέχθη ἡ παραβολὴ, οἱ ἐκλήθησαν μὲν, οὐκ ἐξελέγησαν δέ, ὡς μὴ ἀκούσαντες.

PG 123, skenējuma lpp. ~216–223 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 22:15–16

„Tad farizeji aizgāja un sarunājās, kā Viņu notvert vārdos. Un tie sūta pie Viņa savus mācekļus kopā ar hērodiešiem.“ Tas, kas notika, bija viltīgs nodoms; tāpēc arī Lūka tādus sauc par „uzsūtītiem“, jo tie bija slepeni sūtīti, lai nodarītu ļaunu Kristum. Bet hērodieši bija vai nu Hēroda kareivji, vai tie, kas domāja, ka Hērods ir Kristus; jo, tā kā, beidzoties Jūdas valdniekiem, valdīja Hērods, viņi domāja, ka tas ir Kristus. Tātad farizeji nāk kopā ar tiem, lai Viņu notvertu. Bet klausies, kā viņi ar Viņu runā, sacīdami:

Piezīmes (1)
  1. „Beidzoties Jūdas valdniekiem“ – sal. 1. Moz. 49:10.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:15–16; Mk. 12:13; Lk. 20:20; 1. Moz. 49:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τότε πορευθέντες οἱ φαρισαῖοι συμβούλιον ἔλαβον ὅπως αὐτὸν παγιδεύσωσιν ἐν λόγῳ· καὶ ἀποστέλλουσιν αὐτῷ τοὺς μαθητὰς αὐτῶν μετὰ τῶν Ἡρωδιανῶν. » Ἐπιβουλὴ ἦν τὸ γινόμενον, ὅιὰ τοῦτο καὶ ὁ Αουκᾶς ἐγκαθέτους τοὺς τοιούτους ὀνομάζει, ὡς ὑποΚπεμφθέντας ἐπὶ τὸ ἐπιβουλεῦσαι Χριστῷ· Ἰρωδιανοὶ δὲ ἦσαν, ἢ οἱ τοῦ Ἡρώδου στρατιῶται, ἢ οἱ νομίζοντες Ἡρώδην εἰναι τὸν Χριστόν· ἐπεὶ γὰρ ἐκλιπόντων τῶν ἀρχόντων Ἰούδα, ἐβασίλευσεν ὁ Ἡρώ. δης, ἐνόμισαν, ὅτι αὐτός ἐστιν ὁ Χριστό. Ἔρχονται ταίνυν οἱ Φαρισαῖοι μετὰ τούτων παγιδεύσοντες αὐ τόν. Ἄκουε δὲ πῶς ὁμιλοῦσιν αὐτῷ, λέγοντες

PG 123, skenējuma lpp. ~216–223 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 22:16–22

„Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess un māci Dieva ceļu patiesībā, un Tu ne par vienu nebēdā, jo Tu neuzlūko cilvēku vaigu. Tad saki mums, kā Tev šķiet: vai ir atļauts ķeizaram maksāt nodokli vai ne? Bet Jēzus, saprazdams viņu ļaunumu, sacīja: kāpēc jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādiet Man nodokļa naudu! Un tie Viņam pasniedza denāriju. Un Viņš tiem saka: kā ir šis attēls un uzraksts? Tie Viņam saka: ķeizara. Tad Viņš tiem saka: tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder. Un, to dzirdējuši, tie brīnījās un, Viņu atstājuši, aizgāja.“ Domādami Viņu atmaigot un ar uzslavām padarīt iedomīgu, viņi glaimo, lai Viņš, kļuvis iedomīgs, sacītu, ka nodeva nav jāmaksā, un lai tad viņi Viņu sagūstītu kā dumpinieku, kas sakūda tautu pret ķeizaru. Tāpēc viņi ved līdzi arī hērodiešus kā ķēniņa ļaudis, lai Viņu aizturētu kā jauninājumu cēlēju. „Tu neuzlūko vaigu,“ viņi saka, tas ir: „Tu nekā nesacītu, lai izpatiktu Pilātam vai Hērodam; tad saki mums: vai mums ir jābūt pakļautiem arī cilvēkiem un jānes viņiem nodeva, tāpat kā Dievam divdrahma, vai jāmaksā tikai Dievam, bet ne ķeizaram?“ Bet to viņi runāja, kā es sacīju, lai, ja Viņš sacītu, ka ķeizaram nav jāmaksā, viņi Viņu sagūstītu un nonāvētu, kā Teidas un Jūdas piekritējus, kas sacīja, ka nav jāupurē par ķeizara vārdu. Bet Jēzus, pamatodamies uz to, ka ķeizars ir attēlots uz monētas, viņus pārliecina, ka ķeizaram jāatdod tas, kas viņam pieder, tas ir, kam ir viņa attēls; un ka miesīgās un ārējās lietās jāpakļaujas valdniekam, bet iekšējās un garīgās – Dievam. Bet jāsaprot arī tā: katram no mums jāatdod un jāpamet atpakaļ tas, kas ir ķeizara, tas ir, dēmona, kas valda pār zemes lietām, viņam pašam. Piemēram, tev ir dusmas no ķeizara – met tās pret viņu, dusmojies uz viņu; jo tā tu varēsi arī Dievam atdot to, kas Dievam pieder. Un turklāt, tā kā mēs esam divējādi, jo sastāvam no dvēseles un miesas, miesai kā ķeizaram mēs esam parādā uzturu un apģērbu, bet tam, kas mūsos dievišķāks, – to, kas tam pienākas.

Piezīmes (2)
  1. Teida un Jūda Galilietis – dumpinieki (Ap. d. 5:36–37).
  2. Teofilakta alegorija: „ķeizars“ – dēmons, šīs pasaules valdnieks; „atdot ķeizaram“ – pavērst dusmas pret viņu.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:16–22; Mk. 12:14–17; Lk. 20:21–26; Rom. 13:1–7; 1. Pēt. 2:13–17; Ap. d. 5:36–37; Ef. 4:26; 1. Tim. 6:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Διδάσκαλε, οἴδαμεν, ὅτι ἀληθὴς εἶ, καὶ τὴν ὁὸν τοῦ Θεοῦ ἐν ἀληθείᾳ διδάσκεις, καὶ οὐ μέλλει σοι περὶ οὐδενὸς, οὐ γὰρ βλέπεις εἰς πρόσωπον ἀνθρώπων. Εἰπὲ οὖν ἡμῖν, τί σοι δοκεῖ; Ἔξεστιν δοῦναι κῆνσον Καίσαρι, ἢ οὔ; Γνοὺς δὲ ὁ, Ἰησοῦς τὴν πονηρίαν αὐτῶν, εἶπε· Αί μὲ πειράζετε, ὑποκριταί· Ἐπιδείξατέ μοι τὸ νόμισμα τοῦ κήνσου. Οἱ δὲ προσἡνεγκαν αὐτῷ δηνάριον. Καὶ λέγει αὐτοῖς· Τίνος ἡ εἰκὼν αὔτη καὶ ἡ ἐπιγραφή; Λέγουσιν αὐτῷ· Καίσαρος. Τότε λέγει αὐτοῖς· Ἀπόδοτε,οὖν τὰ Καίσαρος Καίσαρι, καὶ τὰ τοῦ Θεοῦ τῷ Θεῷ. Καὶ ἀκούσαντες ἐθαύμασαν, καὶ ἀφέντες αὐτὸν ἀπῆλθον.» Νομίζοντες μαλάξαι αὐτὸν καὶ χαυνῶσαι τοῖς ἐπαίνοις, κολακεύουσιν, ἵνα χαυνωθεὶς εἴπῃ, ὅτι οὐ δεῖ διδόναι τὸν φόρον, καὶ ἐκ τούτου κρατήσωσιν αὐτὸν ὡς σταπαστὸν καὶ ἀνασιίσντα τὸν λαὸν κατὰ τοῦ Καίσαρος. Διὰ τοῦτο καὶ τοὺς Ἡρωδιανοὺς ἐπάγονται, ὡς τοῦ βασιλέως ὄντας, ἵνα κατάσχωσιν αὐτὸν ὡς νεωτεριστήν. Οὐ λαμβάνεις δὲ πρόσωπον, φασί, τουτκστιν, οὐδὰν ἂν εἴποις πρὸς χάριν Πιλάτου ἢ ἩρώἈου · εἰπὲ οὐν ἡμῖν, ὀφείλομεν καὶ ἀνθρώποις ὑποτελεῖς εἶναι, καὶ φέρειν αὐτοῖς τὸ τέλος ὥσπερ καὶ τῷ Θεῷ τὸ δίδραχμον, ἡ μόνῳ τῷ Θεῷ τελέσω μεν; οὐχὶ δὲ καὶ τῷ Καίσαρι; Τοῦτο δὲ ἔλεγον, σὡς ἔφην, ἵνα, ἐὰν εἴπῃ, ἅτι οὐ δεῖ τελεῖν τῷ Καίσαρι, συλλάβωσιν αὐτὸν καὶ ἀποκτείνωσιν, ὡς τοὺς περὶ αΑλν καὶ Ἰούδαν, τοὺς λέγοντας μὴ δαχν θήεικ πὲρ τοῦ ὀνόματος τοῦ Καίσαρος· ὁ δὲ Ἰησοῦς διὰ οῦ ἐντετυπῶσθαι τῷ νομίσματι τὸν Καίσαρα, πεί· Βει αὐτοὺς ὡς δεῖ τῷ Καίσαρι ἀποδιδόναι τὰ ἑαυτοῦ, τουτέστι, τὰ ἔχοντα τὴν αὐτοῦ εἰκόνα· καὶ ἐν τοῖς σωματικοῖς καὶ τοῖς ἔξω ὑποτάττεσθαι τῷ μασιλεύοντι, ἐν δὲ τοῖς ἔσω καὶ πνευματικοῖς, τῷ Θεῷ. Δεῖ δὲ καὶ οὔτω νοεῖν, ὡς δεῖ ἕκαστον ἡμῶν τὰ τοῦ Καίσαρος, τουτέστι, τὰ τοῦ δαίμονος τοῦ τῶν κάτω κρατοῦντος, αὐτῷ ἐκείνῳ ἀποδιδόναι καὶ προσρίπτειν. Οἷον ἔχεις θυμὸν ἀπὸ τοῦ Καίσαρος, ῥίψον τοῦτον ἐπ´ αὐτὸν, θυμώθητι κατ´ αὐτοῦ· οὔτω γὰρ δυνήσῃ καὶ τὰ τοῦ Θεοῦ τῷ Θεῷ ἁποδοῦναι. Ἀλλὰ μὴν καὶ διττοὶ ὄντες ἡμεῖς, ἐκ ψυχῆς γὰρ καὶ σώματος συνιστάμεθα, τῷ μὲν σώματι ὡς Καίσαρι, ὀφείλομεν διατροφάς καὶ σκεπάσματα. τῷ δὲ ἐν ἡμῖν θειοτέρῳ, τὰ ἁρμόβια.

PG 123, skenējuma lpp. ~216–223 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 22:23–28

„Tanī dienā pie Viņa nāca saduceji, kas saka, ka nav augšāmcelšanās, un Viņam jautāja, sacīdami: Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kāds mirst bez bērniem, tad viņa brālim būs precēt viņa sievu un savam brālim radīt pēcnācējus. Un pie mums bija septiņi brāļi; un pirmais apprecējās un nomira, un, tā kā viņam nebija pēcnācēju, viņš savu sievu atstāja savam brālim; tāpat arī otrais un trešais, līdz septītajam. Bet pēc visiem nomira arī sieva. Tad kuram no septiņiem viņa augšāmcelšanās dienā būs sieva? Jo visi viņu ir turējuši.“ Kad farizejiem ar hērodiešiem bija aizbāzta mute, atkal kārdina saduceji. Bet to ķecerība bija šāda: viņi neticēja ne augšāmcelšanai, ne garam, ne eņģelim, būdami pretējos uzskatos farizejiem. Tātad viņi izdomā lietu, kas nekad nav notikusi. Jo pieņemsim, ka divi viņu ņēma un nomira; kā gan trešais nebūtu to uzskatījis par sliktu zīmi un neatteicies no laulības, mācīts ar iepriekšējo piemēru? Tātad viņi to izdomā, domādami Kristu iedzīt neziņā, lai apmelotu augšāmcelšanos; un par sava izdomājuma aizstāvi ņem Mozu. Bet viņi sacīja, ka brāļi bija septiņi, lai [vēl aizvainojošāk izsmietu augšāmcelšanās noslēpumu]: „Un kura no viņiem,“ viņi saka, „būs sieva?“ Tad kāds varētu sacīt: „Ak, nelietīgie saduceji! Sieva būs pirmā vīra, ja pieņemam, ka arī augšāmcelšanās dienā ir laulība; jo pārējie ir pieņemti, nevis likumīgi vīri.“

Piezīmes (1)
  1. „Uzskatījis par sliktu zīmi“ – οἰωνίζομαι (uzskatīt par ļaunu priekšzīmi).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:23–28; Mk. 12:18–23; Lk. 20:27–33; 5. Moz. 25:5–6; Ap. d. 23:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐν ἐκείνῃ τῇ ἡμέρᾳ προσῆλθον αὐτῷ Σαδδου. καῖοι, οἱ λέγοντες μὴ εἶναι ἀνάστασιν, καὶ ἐπηρώτησαν αὐτὸν, λέγοντες· Διδάσκαλε, Μωσῆς εἶπεν· Ἐάν τις ἀποθάνῃ μὴ ἔχων τέκνα, ἐπιγαμβρεύσει ὁ ἀδελφὸς αὐτοῦ τὴν γυναῖκα αὐτοῦ, καὶ ἀναστήσει σπέρμα τῷ ἀδελφῷ αὐτοῦ. Ἄσαν δὲ παρ´ ἡμῖν ἐπτὰ ἀδελφοὶ, καὶ ὀ πρῶτος, γαμήσας ἐτελεύτησε· καὶ μὴ ἔχων σπέρμα, ἀφῆκε τὴν γνναῖκα αὐτοῦ τῷ ἀδελφῷ αὐτοῦ· ὁμοίως καὶ ὁ δεύτερος, καὶ ὁ τρίτος, ἕως τῶν ἐπτά. Ὑστερυν δὲ πάντων ἀπέθανε καὶ ἡ γυνή· ἐν τῇ οὖν ἀναστάσει, τίνος τῶν ἐπτὰ ἔσται γυνής Πάντες γὰρ ἔσχον αὐτήν. κ Ἐπιστομισθέντων τῶν Φαρισαίων σὺν τοῖς Ἡρωδιανοῖς, πάλιν οἱ Σαδδουκαῖοι πειράζουσιν. Αἷρεσις δὲ ἦν τούτων τοιάδε· οὐκ ἐπίστευον αὔτε ἀνάστασιν, οὔτε πνεῦμα, οὔτε ἄγγελον, ἀπεναντίας τοῖς αρισαίοις διακείμενοι· πρᾶγμα οὖν συντιθέασι μὴ γενόμενον. Θὲς γὰρ ὅτι οἱ δύο ἔλαβον αὐτὴν, καὶ ἀπέθανον, πῶς ἃν ὁ τρίτος οὐκ οἰωνίσατο καὶ ἀπείπατο τὸν γάμον, τοῖς πρὸ αὐτοῦ παιδευθείς; Πλάττονται δ´ οὖν οἰόμενοι τὸν Χριστὸν εἰς ἀπορίαν ἐμβαλεῖν, ἵνα τὴν ἀνάστασιν διαβάλλωσιν· καὶ τὸν Μωσέα τῷ πλάσματι αὐτῶν συνήγορον παραλαμβάνουσιν. Ἐπτὰ δὲ εἶπον εἶναι τοὺς ἀδελφοὺς, ἵνα ἐπὶ καὶ τίνος αὐτῶν, φασὶν, ἔσται ἡ γυνή; Εἴποι οὐν ν τις· Ὥ μιαροὶ Σαδδουκαῖοι, τοῦ πρώτως γεγαμηκότος ἔσται ἡ γυνὴ, εἴγε συγχωρήσωμεν, ὅτι καὶ ἐν τῇ ἀναστάσει γάμος ἐστίν· οἱ γὰρ ἄλλοι, ὑποβολιμαῖοι, οὐχὶ νόμιμοι ἄνδρες.

PG 123, skenējuma lpp. ~216–223 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 22:29–33

„Bet Jēzus atbildēja un tiem sacīja: jūs maldāties, nepazīdami ne Rakstus, ne Dieva spēku. Jo augšāmcelšanās dienā ne precas, ne tiek izdotas pie vīra, bet tie ir kā Dieva eņģeļi debesīs. Bet par mirušo augšāmcelšanos – vai jūs neesat lasījuši, kas jums sacīts no Dieva, kas saka: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs, un Jēkaba Dievs? Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Un, to dzirdējuši, ļaudis brīnījās par Viņa mācību.“ Pestītājs rāda, ka augšāmcelšanās būs, un ne tāda miesiska, kā viņi maldās, bet dievišķāka un garīgāka. „Jo kāpēc,“ Viņš saka, „jūs maldāties, nepazīdami ne Rakstus, ne Dieva spēku? Jo ja jūs pazītu Rakstus, jūs zinātu, ka Dievs nav mirušo Dievs, bet dzīvo; bet ja jūs zinātu Dieva spēku, jūs zinātu, ka Dievam viss ir iespējams, tā ka Viņš var likt arī cilvēkiem dzīvot kā eņģeļiem.“ Bet redzi Tā Kunga gudrību: viņi no Mozus centās apgāzt augšāmcelšanās mācību, un Viņš atkal no Mozus viņus pārliecina. „Jo Es esmu,“ Viņš saka, „Ābrahāma un Īzaka, un Jēkaba Dievs“; bet tas, ko Viņš saka, ir šāds: „Dievs nav to Dievs, kas neeksistē, bet to, kas pastāv un ir.“ Jo Viņš nesacīja: „Es biju“, bet: „Es esmu“. Jo, kaut arī tie nomira, tomēr tie dzīvo augšāmcelšanās cerībā. Bet tu jautā: „Kā tad citur saka, ka Viņš valda pār mirušajiem un dzīvajiem?“ Tātad mācies, ka tur par mirušajiem Viņš sauc tos, kas gan nomiruši, bet dzīvos. Bet šeit Tas Kungs, stādamies pretī saduceju ķecerībai, kas mācīja, ka dvēsele nav nemirstīga, bet pilnīgi iet bojā, saka, ka Dievs nav mirušo Dievs, tas ir, to, kas, kā jums šķiet, pilnīgi iet bojā, bet dzīvo, tas ir, to, kam ir nemirstīga dvēsele un kas augšāmcelsies, kaut arī tagad ir miruši.

Piezīmes (1)
  1. „Valda pār mirušajiem un dzīvajiem“ – Rom. 14:9.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:29–33; Mk. 12:24–27; Lk. 20:34–40; 2. Moz. 3:6; Lk. 20:38; Rom. 14:9; 1. Kor. 15:42–44

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἀποκριθεὶς δὲ ὁ Ἰησοῦς εἶπεν αὐτοῖς· Πλανᾶσθε, μὴ εἰδότες τὰς Γραφὰς, μηδὲ τὴν δύναμιν τοῦ Θεοῦ. Ἐν γὰρ τῇ ἀναστάσει, οὔτε γαμοῦσιν, οὔτε ἐκγὰμίζονται, ἀλλ´ ὡς ἄγγελοι Θεοῦ ἐν οὐρανῷ εἰσι. Περὶ δὲ τῆς ἀναστάσεως τῶν νεκρῶν, οὐκ ἀνέγνωτε τὸ ὀηθὲν ὑμῖν ὑπὸ τοῦ Θεοῦ λέγοντος· Ἐγώ εἰμι ὁ Θεὸς Ἀβραὰμ, καὶ ὁ Θεὸς Ἰσαὰκ, καὶ ὁ Θεὸς Ἰακώβ· ρὐκ ἔστιν ὁ Θεὸς Θεὸς νεκρῶν, ἀλλὰ ζώντων. Καὶ ἀκούσαντες οἱ ὄχλοι, ἐξεπλήσσοντο ἐπὶ τῇ διδαχῆ αὐτοῦ.» Δείκνυσιν ὁ Σωτὴρ. ὅτι καὶ ἀνάστασις ἔσται, καὶ οὐ τοιαύτη σαρκικὴ ὡς πλανῶνται, ἀλλὰ θειοτέρα καὶ πνευματικωτέρα. Τί γὰρ, φῆσὶ, πλανᾶσθε, μὴ εἰδότες τὰς Γραφὰς μηδὲ τὴν δύναμιν τοῦ Θεοῦ; Εἰ μὲν γὰρ τὰς Γραφὰς ἐγινώσκετε, ἠπίστασθε ἂν, ὅτι δ Θεὸς οὐκ ἔστι νεκρῶν Θεὸς, ἀλλὰ ζώντων· εἰ δὲ τὴν δόναμιν τοῦ Θεοῦ ᾔδειτε, ἐγινώσκετε ἄν, ὅτι τῷ Θεῷ πάντα δυνατὰ, ὥστε καὶ τοὺς ἀνθρώπους ὡς ἀγγέλους ποιῆσαι πολιτεύεσθαι. Ὅρα δὲ τὴν σοφίαν τοῦ Κυρίου· ἐκεῖνοι ἀπὸ τοῦ Μωσέως ἐσπούδαζον περιτρέψαι τὸ τῆς ἀναστάσεως δόγμα, καὶ οὗτος ἀπὸ τοῦ Μωσέως πάλιν πείθει αὐτούς. Ἐγὼ γὰρ εἰμὶ, φησὶν, ὁ Θεὸς Ἀβραὰμ, καὶ Ἰσαὰκ, καὶ Ἰακώβι· δ δὲ λέγει τοιοῦτόν ἐστιν· Ὁ Θεὸς οὐκ ἔστι τῶν μὴ ὅντων Θεὸς, ἀλλὰ τῶν ὑφισταμένων καὶ ὄντων· οὐδὲ γὰρ εἶπεν· Ἐγὼ ἤμην, ἀλλ´, Εἰμί. Εἰ γὰρ καὶ ἐτελεύτησαν, ἀλλὰ τῇ ἐλπίδι τῆς ἀναστάσεως ζῶσιν. Ἀλλ´ ἐρωτᾷς, Πῶς οὖν ἀλλαχοῦ φησιν, ὅτι καὶ νεκρῶν καὶ ζώντων κυριεύει; Μάθε τοίνυν ὅτι νενροὶς ἐκεῖ λέγει τοὺς ἀποθανόντας μὲν, μέλλοντας δὲ ζήσεσθαι. Ἐνταῦθα δὲ ὁ Κύριος πρὸς τὴν αἵρεσιν τῶν Σαδδουκαίων ἐνιστάμενος, δογματιζόντων μὴ εἶναι τὴν ψυχὴν ἀθάνατον, ἀλλὰ πάντη διαφθείρεσθαι, φησιν ὅτι οὐκ ἔστιν ὁ Θεὸς νεκρῶν, τουτέστι. τῶν ὡς ὑμῖν δοκεῖ διαφθειρομένων παντελῶς, ἐλλὰ τῶν ζώντων, τουτέστι τῶν ἀθάνατον ἐχόντων τὴν ψυχὴν, καὶ ἀναστησομένων, εἰ καὶ νῦν νεκροί εἰσιν.

PG 123, skenējuma lpp. ~216–223 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 22:34–40

„Bet farizeji, dzirdējuši, ka Viņš saducejiem bija aizbāzis muti, sapulcējās kopā, un viens no tiem, bauslības mācītājs, Viņu kārdinādams, jautāja, sacīdams: Mācītāj, kurš ir lielais bauslis bauslībā? Bet Jēzus viņam sacīja: tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir pirmais un lielais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Šinīs divos baušļos ietverta visa bauslība un pravieši.“ No bezmērīgas skaudības kārdinātājs pienāk; jo, redzēdami saducejus apkaunotus un To Kungu slavētu par gudrību, viņi pienāk, kārdinādami, vai Viņš kaut ko nepievienos pirmajam bauslim, it kā labodams bauslību, lai atrastu iemeslu pret Viņu. Bet Tas Kungs, atklādams viņu ļaunumu, ka tie nav nākuši mācīties, bet tāpēc, ka viņiem nav mīlestības, bet drīzāk skaudības un greizsirdības dēļ, rāda, ka mīlestība ir pārāka par visiem baušļiem. Un Viņš māca, ka Dievs jāmīl nevis daļēji, bet ka jāatdod Dievam viss savs es. Jo mēs cilvēka dvēselē saskatām šīs trīs atšķirības: augu, dzīvnieku un saprātīgo daļu. Jo ciktāl cilvēks aug un barojas, un dzemdina līdzīgu, viņš ir līdzīgs augiem; ciktāl viņš dusmojas un kāro – dzīvniekiem; bet ciktāl viņš domā, viņu sauc par saprātīgu. Tātad redzi, ka šeit apzīmētas šīs trīs: „Tev būs mīlēt savu Dievu no visas savas sirds“ – tā ir cilvēka dzīvnieciskā daļa; „un no visas savas dvēseles“ – tā ir augu daļa, jo arī augiem ir dzīvība; „un no visa sava prāta“ – tā ir saprātīgā daļa. Tā ka mīlēt Dievu no visas dvēseles ir pievērsties Viņam ar visām dvēseles daļām un spēkiem. „Šis ir pirmais un lielais bauslis“, kas mūs vingrina dievbijībā; „bet otrs ir tam līdzīgs“, kas mūs mudina uz taisnību pret cilvēkiem. Jo ir divas lietas, kas ved uz pazušanu: ļaunas mācības un samaitāta dzīve. Tātad, lai mēs neiekristu bezdievīgās mācībās, mums jāmīl Dievs; bet lai mums nebūtu samaitātas dzīves, mums jāmīl tuvākais; jo, kas mīl tuvāko, tas piepilda visus baušļus, un, kas piepilda baušļus, tas mīl Dievu; tā ka šie divi baušļi cits citu stiprina un uztur, un ietver visus citus baušļus. Jo kas, mīlēdams Dievu un tuvāko, zags vai turēs ļaunu prātu, vai pārkāps laulību, vai nokaus, vai netiklēs? Bet šis bauslības mācītājs no sākuma atnāca kārdinādams, tad, no Kristus atbildes kļuvis labāks, tika uzslavēts, kā saka arī Marks, ka Jēzus, uz viņu paskatījies, viņu apmīļoja un viņam sacīja: „Tu neesi tālu no Dieva valstības.“

Piezīmes (2)
  1. Dvēseles trīs daļas – τὸ φυτικόν (augu), τὸ ζωῶδες (dzīvnieku), τὸ λογικόν (saprātīgā).
  2. „Viņu apmīļoja“ – Teofilakts, šķiet, apvieno Mk. 12:34 ar Mk. 10:21.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:34–40; Mk. 12:28–34; Lk. 10:25–28; 5. Moz. 6:5; 3. Moz. 19:18; Rom. 13:8–10; Gal. 5:14; 1. Jņ. 4:20–21

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οἱ δὲ Φαρισαῖοι ἀκούσαντες ὅτι ἐφίμωσε τοὺς Σαδδουκαίους, συνήχθησαν ἐπὶ τὸ αὐτὸ, καὶ ἐπηρώτησεν εἷς ἐξ αὐτῶν νομικὸς, πειράζων αὐτὸν, καὶ λέγων· Διδάσκαλε, ποία ἐντολὴ μεγάλη ἐν τῷ νόμῳ; Ὃ δὲ Ἰησοῦς ἔφη αὐτῷ· Ἀγαπήσεις Κύριον τὸν Θεόν σου ἐν ὅλῃ τῇ καρδίᾳ σου, καὶ ἐν ὅλῃ πῇ ψυχῇ σου, καὶ ἐν ὅλῃ τῇ διανοίᾳ σου· αὔτη ἐστὶ πρώτη καὶ μεγάλη ἐντολή· δευτέρα δὲ, ὁμοία αὐτῇ· Ἀγαπήσεις τὸν πλησίον σου ὡς σεαυτόν. Ἐν ταύταις ταῖς δυσὶν ἐντολαῖς, ὅλος ὁ νόμος καὶ οἱ προφῆται κοέμανται.» Εξ ἀμέτρου φθόνου πρόσεισιν ὁ πειράζων· ἐπεὶ γὰρ εἶδον καταισχυνθέντας τοὺς Σαδδουκαίους, καὶ ἐπαινούμενον τὸν Κύριον ἐπὶ τῇ σοφίᾳ, προσίασι πειράζοντες, εἰ προστίθησί τι ἐντολῇ τῇ πρώτῃ, ὡς διορθούμενος τὸν νόμον, ἵνα εὔρωσι λαβὴν κατ´ αὐτοῦ. Ὁ δὲ Κύριος δημοσιεύων αὐτῶν τὴν κακίαν, ὅτι οὐ διὰ τὸ μαθεῖν ἦλθον, ἀλλ´ ἀπὸ· τοῦ μὴ ἔχειν ἀγάπην. διὰ τὸ φθονεῖν δὲ μᾶλλον καὶ ζηλοτυπεῖν, κείννυσι τὴν ἀγάπην ὑπερέχουσαν τῶν ἐντολῶν. Καὶ διδάσκει, ὅτι οὐ μερικῶς δεῖ ἀγαπᾷν τὸν Θεὸν, ἀλλ´ ὅλους ἑαυτοὺς διδόναι τῷ Θεῷ. Τρεῖς γὰρ ταύτας περὶ τὴν τοῦ ἀνθρώπου ψυχὴν κατανοοῦμεν διαφοράς, τὸ φυτικὸν, τὸ ζωῶδες, τὸ λογικόν. Καθ´ ὃ μὲν γὰρ αὔξεται καὶ τρέφεται, καὶ τὸ ὅμοιον γεννᾷ, τοῖς φυτοῖς ὁμοιοῦται· καθ´ ὅ δὲ θυμοῦται καὶ ἐπιθυμεῖ, τοῖς ζώοις· καθ´ ὃ δὲ διανοεῖται, λογικὸς λέγεται. Ὁρα οὖν ἐνταῦθα σημαινόμενα ταῦτα τὰ τρία· «Ἀγαπήσεις τὸν Θεόν σου ἐν ὅλῃ τῇ καρδίᾳ σου·» τοῦτο τὸ ζωῶδες μέρος τοῦ ἀνθῥώπου· «καὶ ἐν ὅλῃ τῇ ψυχῇ σου·» τοῦτο, τὸ φυτικόν· ἔμψυχα γὰρ τὰ φυτά· «καὶ ἐν ὅλῃ τῇ διανοίᾳ σου·» τοῦτο τὸ λογικόν. Ὥστε τὸ δεῖν ἀγαπᾷν τὸν Θεὸν ὁλοψύχως, τοῦτο ἔστι, τὸ διὰ πάντων τῶν τῆς ψυχῆς μερῶν καὶ δυνάμεων αὐτῷ προσέχειν.«Αὕτη πρώτη καὶ μεγάλη ἐντολὴ,» εἰς εὐσέβειαν ἡμᾶς γυμνάζουσα· «δευτέρα δὲ ὀμοία αὐτῆς» εἰς τὰ πρὸς ἀνθρώπους δίκαια διεγείρουσα. Ἀύο γάρ εἰσι τὰ εἰς ἀπώλειαν φέροντα, όγματα πονηρὰ, καὶ βίος διεφθαρμένος. Ἵνα μὲν οὖν μὴ ἐμπέσωμεν εἰς δόγματα ἀσεβῆ, δεῖ ἀγαπᾷν τὸν Θεόν· Τνα δὲ μὴ ἔχωμεν βίον διεφθαρμένον, δεί ἀ,απᾷν τὸν πλησίον· ὁ γὰράγαπῶν τὸν πλησίον, πάσας τὰς ἐντολάς πληροῖ· καὶ ὁ πληρῶν τὰς ἐντολὰς, ἀγαπᾷ τὸν ΚΘεόν· ὥστε δι´ ἀλλήλων συγκροτοῦνται καὶ συνΙστανται αἱ δύο αὗται ἐντολαὶ, καὶ περιέχουσι πάσας τὰς ἄλλας ἐντολάς. Τίς γὰρ ἀγαπῶν τὸν Θεὸν καὶ τὸν πλησίον, ἢ κλέψει, ἢ μνησικακήσει, ἢ μοιχεύσει, ἢ φονεύσει, ἢ πορνεύσει; Οὐτος δὲ ὁ Νομικὸς ἐξ ἀρχῆς μὲν πειράζων ἦλθεν, εἶτα ἀπὸ τῆς τοῦ Χριστοῦ ἀποκρίσεως βελτιωθεὶς ἐπῃνέθη, ὡς καὶ ἀ Μάρκος φησὶν, ὅτι ἐμβλέψας αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς, ἠσπάαατο αὐτὸν, καὶ εἶπεν αὐτῷ· Οὐ μακρὰν εἶ τῆς βασιλείας τοῦ Θεοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. ~216–223 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 22:41–46

„Bet, kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja, sacīdams: ko jūs domājat par Kristu? Kā Dēls Viņš ir? Tie Viņam saka: Dāvida. Viņš tiem saka: kā tad Dāvids garā Viņu sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie Manas labās rokas, kamēr Es nolikšu Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām? Ja tad Dāvids Viņu sauc par Kungu, kā Viņš ir viņa dēls? Un neviens nespēja Viņam atbildēt ne vārda, un neviens no tās dienas vairs neuzdrošinājās Viņam jautāt.“ Tā kā viņi Viņu uzskatīja par vienkāršu cilvēku, Viņš apgāž viņu uzskatu un ar Dāvida pravietojumu māca patiesību, ka Viņš ir arī Kungs, pasludinādams Savu dievišķību. Jo, kad farizeji sacīja, ka Kristus ir Dāvida Dēls, tas ir, vienkāršs cilvēks, Viņš saka: „Kā tad Dāvids Viņu sauc par Kungu – un ne vienkārši par Kungu, bet garā, tas ir, Viņam atklāts caur Gara žēlastību?“ Bet Viņš to saka, neliegdams, ka ir Dāvida Dēls, bet rādīdams to, ka Viņš nav vienkāršs cilvēks, kas cēlies tikai no Dāvida dzimuma. Bet Tas Kungs to jautā, lai viņi vai nu, sacījuši: „Mēs nezinām“, jautātu un mācītos, vai, sacījuši patiesību, ticētu, vai, nespēdami neko sacīt, tiktu apkaunoti un aizietu, vairs neuzdrošinādamies Viņam jautāt.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 109:1 LXX (1965: Ps. 110:1).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:41–46; Mk. 12:35–37; Lk. 20:41–44; Ps. 109:1; Rom. 1:3–4; Ap. d. 2:34–36

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Συνηγμένων δὲ τῶν Φαρισαίων, ἐπηρώτησεν αὐτοὺς ὀ Ἰησοῦς, λέγων· Τί ὑμῖν δοκεῖ περὶ τοῦ Χριστοῦ; τίνος υἱός ἐστι; Λέγουσιν αὐτῷ· Τοῦ Δαυΐδ. Λέγει αὐτοῖς· Πῶς οὖν Δαυὶδ ἐν πνεύματι Κύριον αὐτὸν καλεῖ, λέγων·. Εἰπεν ὀ Κύριος τῷ Κυρίῳ μου· Κάθου ἐκ δεξιῶν μου, ἕως ἂν θῶ τοὺς ἐχθρούς σου ὑποπόδιον τῶν ποδῶν σου; Εἰ οὖν Δαυΐδ καλεῖ αὐτὸν Κύριον, πῶς υἱὸς αὐτοῦ ἐστι; Καὶ οὐδεὶς ἠδύνατο ἀποκριθῆναι αὐτῷ λόγον, οὐδὲ ἐτόλμησέ τις ἀπ´´ ἐκείνης τῆς ἡμέρας ἐπερωτῆσαι αὐτὸν οὐκ ἔτι.» Ἐπειδὴ ψιλὸν ἄνθρωπον αὐτὸν ἐνόμιζον εἶναι, ἀνατρέπει αὐτῶν τὴν δόξαν. καὶ διδασχει τὸ ἐλγθὲ- διὰ τῆς τοῦ Δαυΐδ προφητείας, ὅτι καὶ Κύριός ἐστι, τὴν θεότητα τὴν ἐαυτοῦ ἀνακηρύττων. Εἰπόντων γὰρ τῶν Φαρισαίων ὅτι Υἱός ἐστι τοῦ Δαυϊδ ὁ Χριστὸς, τουτίστιν, ἄνθρωπος ψιλὸς, φησί· Πῶς οὖν ὁ Δαυΐὰ Κόριον αὐτὸν ὀνομάζει; καὶ οὐχ ἁπλώς Κύριον, ἀλλ´ ἐν πνεύματι, τουτέστι διὰ τῆς τοῦ Πνεύματος χάριτος ἀποκαλυφθεὶς αὐτόν; Οὐκ ἀρνούμενος δὲ τὸ εἶναι υἱὸς Δαυΐδ ταῦτα λέγει, ἀλλὰ τοῦτο δεικνύων ὅτι οὐκ ἔστι ψιλὸς ἄνθρωπος, ἐκ μόνου τοῦ Δαυγδικου ΡΑΤΚΟΙ. ΟΗ. ΟΧΧΙΙi. ΛΑΡΙΤ ΧΙΙi. σπέρματος καταγόμενος. Ταῦτα δὲ ἐρωτᾷ ὁ Κύριος, ὡς ἂν ἢ εἰπόντες, ὅτι, Οὐκ οἶδαμεν, ἐρωτήσωσι καὶ μάθωσιν, ἢ εἰπόντες τὸ ἀληθὲς, πιστεύσωσιν, ἢ μηδὲν ἔχοντες εἰπεῖν, καταισχυνθῶσι καὶ ἀναχωρήσωσι, μηκέτι τολμῶντες ἐρωτῆσαι αὐτόν.

PG 123, skenējuma lpp. ~216–223 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu