„Un Viņš tiem daudz runāja līdzībās, sacīdams:“ Vienkāršajiem ļaudīm kalnā Viņš runā bez līdzībām, bet šeit, kur ir viltīgie farizeji, Viņš runā līdzībās, lai viņi, kaut vai kā nesaprazdami, jautātu un mācītos. Turklāt tiem, kas bija necienīgi, nevajadzēja mācību pasniegt atklātu; jo pērles nav jāmet cūku priekšā. Bet kā pirmo Viņš saka līdzību, kas klausītāju dara uzmanīgāku; jo klausies:
„Redzi, sējējs izgāja sēt savu sēklu.“ Par sējēju Viņš sauc Sevi, bet par sēklu – vārdu. Un Viņš izgāja nevis no vietas, jo Viņš bija visur; bet tā kā Viņš mums tuvojās miesā, tādēļ saka, ka Viņš izgāja – protams, no Tēva klēpja. Tātad Viņš izgāja pie mums, jo mēs nevarējām aiziet pie Viņa. Un ko darīt Viņš izgāja? Vai nodedzināt zemi daudzo ērkšķu dēļ? Vai sodīt? Nē, bet sēt. Un Viņš sacīja „savu sēklu“, jo arī pravieši sēja, bet ne savu sēklu, bet Dieva. Bet Viņš, būdams Dievs, sēja Savu paša sēklu; jo Viņš nekļuva gudrs ar dievišķu žēlastību – nemaz! –, bet Viņš pats bija Dieva gudrība.
„Un, Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā; un nāca debess putni un to apēda. Cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā drīz uzdīga, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes; bet, saulei uzlecot, tā novīta un, tāpēc ka tai nebija saknes, nokalta.“ Ceļmalā ir vieglprātīgie un kūtrie, kas vārdu nemaz nepieņem. Jo viņu prāts ir izmīts un ciets ceļš, nemaz neuzarts; tātad no tiem vārdu nolaupa debess putni, tas ir, gaisa gari, proti, dēmoni. Bet uz akmenāja ir tie, kas gan dzirdējuši, bet vājuma dēļ nav stājušies pretī kārdinājumiem vai bēdām, bet nodevuši savu pestīšanu; jo ar sauli, kas uzlec, saproti kārdinājumus, tāpēc ka kārdinājumi parāda cilvēkus un atklāj apslēpto kā saule.
„Cita krita ērkšķos, un ērkšķi uzauga un to nomāca.“ Tie ir tie, kas ar rūpēm nomāc vārdu; jo kaut arī bagātais, šķiet, dara kādu labu darbu, tomēr šis darbs neaug un nevirzās uz priekšu, rūpju kavēts.
„Bet cita krita labā zemē un nesa augļus: cita simtkārt, cita sešdesmitkārt, cita trīsdesmitkārt.“ Trīs sēklas daļas gāja bojā, un tikai ceturtā tika izglābta; jo maz ir to, kas tiek izglābti. Bet par labo zemi Viņš runā pēdējā, dodams mums atgriešanās cerību; jo ir iespējams, ka cilvēks, pat ja ir akmenājs, pat ja ir ceļmala, pat ja nes ērkšķus, kļūst laba zeme. Tomēr ne visi, kas vārdu pieņēmuši, nes augļus vienādi; bet viens – simtkārt, varbūt tas, kam ir pilnīga mantas neturēšana un augstākā askēze; cits – sešdesmitkārt, varbūt kopdzīves mūks, kas vēl ir darbīgās dzīves ceļā; cits – trīsdesmitkārt, tas, kas izvēlējies godājamu laulību un cītīgi tiecas pēc tikumiem, cik iespējams. Bet redzi Dieva labestību, kā Viņš pieņem visus – gan tos, kas dara lielo, gan tos, kas vidējo, gan tos, kas mazo.
„Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.“ Viņš rāda, ka tas garīgi jāsaprot tiem, kam ir garīgas ausis. Bet daudziem ir gan ausis, bet ne dzirdēšanai; tāpēc Viņš piebilda: „Kam ir ausis dzirdēšanai, tas lai dzird.“