Mt. 12:1–8
„Tanī laikā Jēzus sabatā gāja caur labības laukiem; bet Viņa mācekļi bija izsalkuši un sāka plūkt vārpas un ēst.“ Atceldams bauslības priekšrakstus, Viņš ved mācekļus caur labības laukiem, lai, ēduši, tie atceltu sabatu.
„Bet farizeji, to redzēdami, Viņam sacīja: redzi, Tavi mācekļi dara, ko sabatā darīt nav atļauts. Bet Viņš tiem sacīja: vai jūs neesat lasījuši, ko darīja Dāvids, kad viņš un tie, kas bija ar viņu, bija izsalkuši? Kā viņš iegāja Dieva namā un ēda skatāmās maizes, ko ēst nebija atļauts ne viņam, ne tiem, kas bija ar viņu, bet tikai priesteriem?“ Atkal farizeji vaino dabisko vājumu – izsalkumu –, paši grēkodami smagāk; bet Tas Kungs viņus apkauno ar stāstu par Dāvidu. „Jo viņš,“ Viņš saka, „izsalkuma dēļ uzdrošinājās pat kaut ko lielāku.“ Bet skatāmās maizes bija tās, ko nolika ik dienas; jo uz galda nolika divpadsmit: sešas labajā pusē un sešas otrā. Un kaut arī Dāvids bija pravietis, tomēr arī tā viņam nebija tās jāēd, jo tās bija atļautas tikai priesteriem. Un vēl jo mazāk tās bija atļautas tiem, kas bija ar viņu; tomēr izsalkuma dēļ viņš ir piedošanas cienīgs; tātad tāpat arī mācekļi.
„Jeb vai jūs neesat bauslībā lasījuši, ka priesteri sabatā templī sabatu apgāna un ir nevainīgi? Bet Es jums saku: šeit ir lielāks par templi.“ Bauslība aizliedza sabatā strādāt; bet priesteri sabatā gan skaldīja malku, gan iededza uguni, tā ka apgānīja sabatu, tas ir, aptraipīja, kā jūs domājat. „Bet tu man sacīsi, ka tie bija priesteri, bet mācekļi nav. Tad Es saku: šeit ir lielāks par templi, tas ir: tā kā Es, kas esmu lielāks, esmu tempļa Kungs un esmu kopā ar mācekļiem, šiem ir lielāka vara atcelt sabatu nekā priesteriem.“
„Bet, ja jūs būtu sapratuši, ko nozīmē: Es gribu žēlastību, ne upuri, jūs nebūtu notiesājuši nevainīgos. Jo Cilvēka Dēls ir arī sabata Kungs.“ Viņš rāda viņus arī kā nezinātājus, kas nezina praviešu vārdus: „Vai tad nevajadzēja apžēloties par izsalkušiem cilvēkiem? Un turklāt Es, Cilvēka Dēls, esmu sabata Kungs kā visu, arī dienu, Radītājs; tātad Es kā Valdnieks atceļu sabatu.“
Saproti to arī pārnestā nozīmē: tā kā apustuļi bija strādnieki, bet pļauja un vārpas – ticīgie, apustuļi tās plūca un ēda, tas ir, viņiem par barību bija cilvēku pestīšana; un to viņi darīja sabatos, ļaunuma dusā; bet farizeji dusmojās. Tāpat arī Baznīcā, kad skolotāji bieži māca un dod labumu, tie, kas rīkojas kā farizeji, un skaudīgie ir neapmierināti.
Piezīmes (1)
- 1. Ķēn. 21:1–6 LXX (1965: 1. Sam. 21:1–6).
Citētās Rakstu vietas
Mt. 12:1–8; Mk. 2:23–28; Lk. 6:1–5; 5. Moz. 23:25; 1. Ķēn. 21:1–6; 3. Moz. 24:5–9; 4. Moz. 28:9–10; Os. 6:6; Jņ. 4:34–38
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
«Ἐν ἐκείνῳ τῷ καιρῷ ἐπορεύθη ὁ Ἰησοῦς τοῖς Σάβθασι διὰ τῶν σπορίμων. Οἱ δὲ μαθηταὶ αὐτοῦ ἐπείνασαν, καὶ ἤρξαντο τίλλειν στάχυας καὶ ἐσθίειν.» Λύων τὰς νομικὰς παρατηρήσεις, ἄγει τοὺς μαθητὰς. διὰ τῶν σπορίμων· «ἵνα φαγόντες, λύσωσιν τοῦ Σαββάτου.» Οἱ δὲ θαρισαῖοι ἰδόντες, εἰπον αὐτῷ· Ἰδοὺ οἱ μαθηταί σου ποιοῦσιν ὃ οὐκ ἔξεστι ποιεῖν κν Σαθβάτῳ. Ὁ δὲ εἶπεν αὐτοῖς, Οὐκ ἀνέγνωτε τί ἐποίησε Δαυΐδ, ὅτε ἐπείνασεν αὐτὸς καὶ οἱ μετ´ αὐτοῦ; πῶς εἰσῆλθεν εἰς τὸν οἶκον τοῦ Θεοῦ καὶ τοὺς ἄρτους τῆς προθέσεως ἔφαγεν, οὓς οὐκ ἐξὸν ἡν αὐτῷ φαγεῖν, οὐδὲ τοῖς μετ´ αὐτοῦ, ἀλλὰ τοῖς ἱερεῦσι μόνοις;» Πάλιν οἱ Φαρισαῖοι τὸ φυσικὸν πάθος, τὴν. πεῖναν αἰτιῶνται, χείρω αὐτοὶ ἁμαρτάνοντες· ὁ δὲ Κύριος ἀπὸ τῆς περὶ τὸν Δαυὶδ ἱστορίας ἐντρέπει αὐτούς. Ἐκεῖνος γὰρ, φησί, διὰ τὴν πεῖναν, καὶ μεῖζόν τι ἐτόλμησεν. Ἄρτοι δὲ τῆς προθέσεως, οἱ καθ´ ἑκάστην ἡμέραν προτιθέμενοι· προιτίθεντο γὰρ ἐν τῇ τραπέζῃ δώδεκα· ἓξ ἐκ τοῦ δεξιοῦ μέρους, καὶ ἕξ ἐκ τοῦ ἐτέρου· καὶ τοι κἂν προφήτης ἦν ὁ Δαυΐδ, οὐδὲ οὕτως ἔδει φαγεῖν· τοῖς γὰρ ἱερεῦσι μόνοις ἐξῆν. Ἀλλὰ καὶ πολλῷ μᾶλλον οὐδὲ τοῖς μετ´ αὐτοῦ ἐξῆν, ὅμως διὰ τὴν πεῖναν, συγγνώμης ἄξιος· οὕτως οὖν καὶ οἱ μαθηταί. «Ἢ οὐκ ἀνέγνωτε ἐν τῷ νόμω, ὅτι τοῖς Σάββασιν οἱ ἰερεῖς ἐν τῷ ἱερῷ τὸ Σάββατον βεβη· λοῦσι, καὶ ἀναίτιοί εἰσι; Λέγω ἄὲ ὑμῖν, ὅτι τοῦ καροῦ μεῖζόν ἐστιν ὧδε.» Ὁ νόμος ἐκώλυεν ἐν τῷ Σαβθάτῳ ἐργάζεσθαι· οἱ οὖν ἰερεῖς ἐν τῷ Σαἄ βάτῳ καὶ ξύλα ἔσχιζον, καὶ πῦρ ἦπτον. ὥστε ἐβα. Κβήλουν τὸ Σάββατον, τουτέστιν, ἐμίαινον, ὡς ὑμεῖς δοκεῖτε. Ἀλλὰ λέγεις μοι, ὅτι ἐκεῖνοι ἱερεῖς ἦσαν, οἱ δὲ μαθηταὶ οὔ. Ἀέγω οὖν, ὅτι τοῦ ἰεροῦ μεῖζόν Ἀστιν ὧδε, τουτέστιν, Ἐπεὶ ἐγὼ ὁ μείζων τοῦ ναοῆ Δεσπότης, καὶ μετὰ τῶν μαθητῶν εἰμι, μείζονα ἐξουσίαν ἔχουσιν οὗτοι λύειν τὸ Σάββατον παρὰ τοὺς ἰερεῖς. τΕἰ δὲ ἐγνώκειτε τί ἐστιν· Ἔλεον υέλω, καὶ οὐ θυσίαν, οὐκ ἂν κατεδικάσατε τοὺς ἀναιτίους, Κύριος γάρ ἐστι καὶ τοῦ Σαββάτου ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου.» Δείκνυσιν αὐτοὺς καὶ ἀμαθεῖς, ὡς μὴ γινώσκοντας τὰ προφητικά· Οὐκ ἔδει γὰρ, φησὶν, ἐλεῆσαι τοὺς ἀνθρώπους πεινῶντας; Ἄλλως τε, Ἐγὼ ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου Κύριός εἰμι τοῦ Σαββάτου, ὡς πάντων καὶ τῶν ἡμερῶν Δημιουργδς, ὥστε ἐγὼ λύω τὸ Εάδβατον ὡς Δεσπότης. Νόησον δὲ καὶ κατὰ ἀναγωγήν· ἐπεὶ γὰρ ἐργάται ἦσαν οἱ ἀπόστολοι, θεριαμὸς δὲ καὶ στάχυες οἱ πιστεύοντες, ἔτιλλον τούτους οʹ ὰπόστολοι καὶ ἤσθιον, τουτέστι, βρῶμα εἶχον τὴν σωτηρίαν τῶν ἀνθρώπων· τοῦτο δὲ ἐποίσυν ἐν τοῖς Σάββασιν, ἐν τῇ ἀργίᾳ τῶν κακῶν· οἱ ὅὲ φαρισαῖοι ἠγανάκτουν. Οὕτω κἀν τῇ Ἐκκλησίᾳ, τῶν διδασκάλων πολλάκις διδασκόντων καὶ ὡπελρινπονν οἱ ο ρισαὶζοντες καὶ φθονεροὶ ἀπαρέσκουτοι
PG 123, skenējuma lpp. 145–154 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem