Mt. 1:1
Kāpēc viņš nesacīja „redzējums“ vai „vārds“, kā pravieši? Jo tie rakstīja tā: „Redzējums, ko redzēja Jesaja“, un: „Vārds, kas notika uz Jesaju.“ Kāpēc, tu gribi zināt? Tāpēc, ka pravieši runāja ar cietsirdīgiem un nepaklausīgiem un tāpēc sacīja, ka tas ir dievišķs redzējums un ka tas ir vārds no Dieva, lai tauta bītos un nenicinātu teikto. Bet Matejs runāja ar ļaudīm, kas bija ticējuši, labprātīgi un paklausīgi, un tāpēc nekā tāda kā pravieši iepriekš nesacīja. Varu sacīt arī ko citu: pravieši to, ko redzēja, redzēja ar prātu, to iztēlodamies caur Svēto Garu; tāpēc viņi to arī sauca par redzējumiem. Bet Matejs Kristu neredzēja ar prātu un neiztēlojās, bet jutekliski bija kopā ar Viņu un jutekliski Viņu dzirdēja, redzēdams Viņu miesā. Tāpēc viņš nesacīja: „Redzējums, ko es redzēju“, tas ir, parādība, bet: „Ciltsgrāmata“.
„Jēzus.“ Vārds „Jēzus“ nav grieķu, bet ebreju, un tulkojumā nozīmē „Glābējs“; jo ebreji glābšanu sauc „jao“.
„Kristus.“ Par kristiem sauca ķēniņus un priesterus. Jo tos svaidīja ar svēto eļļu, kas plūda no raga, ko uzlika uz galvas. Tātad Tas Kungs tiek saukts par Kristu gan kā Ķēniņš – jo Viņš ķēniņoja pār grēku –, gan kā Priesteris – jo Viņš pienesa Sevi par upuri mūsu labā. Bet Viņš pats tika svaidīts īstā nozīmē – ar patieso eļļu, Svēto Garu. Jo kuram gan citam bija Gars tā kā Tam Kungam? Jo svētajos darbojās Svētā Gara žēlastība, bet Kristū brīnumus darīja nevis Gara žēlastība, bet pats Kristus kopā ar Garu, kas Viņam ir vienbūtīgs.
„Dāvida dēla.“ Tā kā viņš sacīja „Jēzus“, lai tu nedomātu, ka viņš runā par citu Jēzu, viņš piebilda: „Dāvida dēla“. Jo bija arī cits slavens Jēzus – Jozua, kas pēc Mozus bija karavadonis; bet to sauca par Nāvina dēlu, nevis Dāvida; jo viņš dzīvoja daudzas paaudzes pirms Dāvida un nebija pat no Jūdas cilts, no kuras cēlās Dāvids, bet no citas.
„Ābrahāma dēla.“ Kāpēc viņš Dāvidu nolika pirms Ābrahāma? Tāpēc, ka pie ebrejiem Dāvids bija slavenāks – gan kā vēlāks par Ābrahāmu, gan tāpēc, ka valdīšanas dēļ bija kļuvis ievērojamāks; jo starp ķēniņiem viņš pirmais iepatikās Dievam un saņēma no Dieva apsolījumu, ka no viņa dzimuma celsies Kristus. Tāpēc arī visi sauca Kristu par Dāvida dēlu. Un Dāvids patiesi bija arī Kristus pirmtēls. Jo kā viņš sāka valdīt pēc Saula, ko Dievs bija atmetis un ienīda, tā arī Kristus, kad Ādams bija zaudējis valdīšanu un varu, kas viņam bija pār visu – gan pār dzīvniekiem, gan pār dēmoniem –, atnāca iemiesojies un valda pār mums.
Piezīmes (3)
- Jozua grieķiski ir Ἰησοῦς – „Jēzus“; tāpēc Teofilakts skaidro, kāpēc evaņģēlists piebilst „Dāvida dēla“.
- „Jao“ – Ἰαώ, Teofilakta etimoloģija (sal. ebr. jēšūʿā – „glābšana“).
- 1. Ķēn. 16:13 LXX (1965: 1. Sam. 16:13); 2. Ķēn. 7:12–13 LXX (1965: 2. Sam. 7:12–13).
Citētās Rakstu vietas
Mt. 1:1; Jes. 1:1; Jes. 2:1; Ps. 88:21; 1. Ķēn. 16:13; 2. Ķēn. 7:12–13; Ebr. 9:14; Ap. d. 10:38; Jozuas 1:1
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Τίνος ἕνεκεν οὐκ εἶπεν, ὅρασις ἢ λόγος, ὥσπερ οἱ προφῆται; Ἐκεῖνοι γὰρ οὕτω προέγραφον· ὅρασις ἣν εἶδεν Ἡσαϊας, καὶ ὁ λόγος ὁ γενόμενος πρὸς Ἰσαϊαν. Τίνος ἕνεκεν, ζητεῖς μαθεῖν; Διότι οἱ μὲν προφῆται πρὸς σκληροκαρδίους, διελέγοντο καὶ ἀπειθεῖς, καὶ διὰ τοῦτο ἔλεγον, ὅτι ὄρασίς ἐστι θεία, καὶ ὅτι λόγος ἐστὶν ἐκ Θεοῦ· ἴνα φοβηθῇ ὁ λαὸς, καὶ μὴ καταφρονῶσι τῶν λεγομένων Ὁ δὲ Ματθαῖος, πρὸς ἀνθρώπους εἶχε πιστεύσαντας, καὶ εὐγνώμονας καὶ εὐπειθεῖς. Καὶ διὰ τοῦτο σὐδὲν τοιοῦτον προεῖπεν, οἵον οἱ προφῆται· ἔχω δὲ καὶ Κτε. ρόν τι εἰπεῖν, ὅτι οἱ μὲν προφῆται νοητῶς ἔβλεπον ἄπερ ἔβλεπον, φανταζόμενοι ταῦτα διὰ τοῦ ἁγίου Πνεύματος· διὸ καὶ ὁράσεις ταῦτα ἔλεγον· ὁ δὲ Ματθαῖος, οὐ νοητῶς εἶδε τὸν Χριστὸν, καὶ ἐφαντάσθη αὐτὸν, ἀλλ´ αἰσθητῶς αὐτῷ συνῆν, καὶ αἰσθητῶς ἤκουεν αὐτοῦ, βλέπων αὐτὸν ἐν σαρκί. Διὰ τοῦτο τοίνυν οὐκ εἶπεν, ὅρασις ἣν εἶδον, ἤτοι φαντασία, ἀλλὰ, «Βίβλος γενέσεως» Ἰησοῦ. Τὸ Ἰησοῦς ὄνομα, οὐχ Ἐλληνικόν ἐστιν, ἀλλ´ Ἐβραῖκόν· ἐρμηνεύεται δὲ, Σωτήρ. Ἰαὼ γὰρ ἡ σωτηρία παρὰ τοῖς Ἐβραίοις λέγεται, «Χριστοῦ·» Χριστοὶ ἐλέγοντο οἱ βασιλεῖς καὶ οἱ μκρεῖς. Ἐχρίοντο γὰρ τῷ ἁγίῳ ἀλαίῳ τῷ ἀὸ τοῦ κέρατος τοῦ ἐπιτιθεμένου τῇ κεφαλῇ ἀναβλύζοντι. Λέγεται οὖν ὁ Κύριος, Χριστὸς, καὶ ὡς βασιλεύς· ἐβασίλευσε γὰρ κατὰ τῆς ἀμαρτίας· καὶ ὠς ἰερεύς· κροσήγαγε γὰρ ἑαυτὸν θῦμα ὑπὲρ ἡμῶν· ἐχρίσθη δὲ καὶ αὐτὸς κυρίως τῷ ἀληθινῷ ἐλαίῳ, τῷ ἁγίῳ Πνεύμὰτι. Τίς γὰρ ἄλλος εἶχε τὸ πνεῦμα, ὡς ὁΚύριος· Ἐν μὲν γὰρ τοῖς ἁγίοις, ἡ χάρις τοῦ ἁγίου Πνεύματος ἐνήργει· ἐν δὲ τῷ Χριστῷ, οὐκ ἐνήργει ἡ χάρις τοῦ Πνεύματος, ἀλλ´ ὁ Χριστὸς σὺν τῷ Πνεύματι ὁμοουσίῳ ὄντι ἐνήργει τὰ θαύματα. «ΥἸοῦ Δαυΐδ·» ἐπειδὴ εἶπεν Ἰησοῦ, ἵνα μὴ νομίσῃς ὅτι κερὶ ἄλλου Ἰησοῦ λέγει, κροσεθηκεν, υἱοῦ Δαυΐδ. Ἢν γὰρ καὶ ἕτερος Ἰησοῦς περιβόητος, ὁ μετὰ Μωσέα στρατηγήσας· ἀλλ´ ἐκεῖνος, τοῦ Ναυῆ ελέγετο, καὶ οὐχὶ τοῦ Δαυΐῖδ· πρὸ γὰρ τοῦ Δαυὶὲ ἦν πολλαῖς γενεαῖς, καὶ οὐδὲ ἑκ τῆς φυλῆς τοῦ Ἰούδα ἦν· ἀφ´ ἧς κατήγετο ὁ Δαυῒὲ ἀλλ´ ἀπὸ ἐτέρας. «Υἱοῦ Ἀβραάμ.» Τίνος ἕνεκεν προέταξε τὸν Δαυΐδ τοῦ Ἀβραάμ; Ὃτι παρὰ τοῖς Ἐβραίοις μᾶλλον ἐφημίζετο δ Δαυῖδ, καὶ ὡς νεώτερος ὤν τοῦ Ἀβραὰμ, καὶ ὡς ἀπὸ τῆς βασιλείας ἐπιφανέστερος γενόμενος· εν γὰρ τοῖς βασιλεῦσιν, οὗτος πρῶτος εὐηρέστησε τῷ Θεῷ· καὶ ἐπαγγελίαν ἐδέξατο παρὰ Θεοῦ, ὅτι ἐκ τοῦ σπέρματος αὐτοῦ ἀναστήσεται ὁ Χριστός. Ὅθεν καὶ πάντες τὸν Χριστὸν, υἱὸν ΔαυΐΑ Ελεγον· καὶ γὰρ καὶ τύπον ἔσωζε τῷ ὄντι ὁ Δαυὶὲ τοῦ Χριστοῦ. Ὥσπερ γὰρ ἐκεῖνος, μετὰ τὸν Σαοὺλ τὸν ἁπόβλητον ἀκὸ Θεοῦ καὶ μισητὸν ἐβασίλευσεν, οὕτω καὶ ὁ Χριστὸς, μετὰ τὸ στερηθῆναι τὸν. Ἀδὰμ τῆς βασιλειας καὶ τῆς ἁρχῆς, ἧς εἶγε κατὰ πάντων καὶ τῶν ζώων καὶ τῶν δαιμένων, ἦλθε σαρκωθεὶς,» καὶ ἐβασίλευσεν ἡμῶν
PG 123, skenējuma lpp. 79–82 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἰησοῦ. Τὸ Ἰησοῦς ὄνομα, οὐχ … beidzas: Ἐλιοὺδ δὲ ἐγέννησε τὸν Ἐλεάζαρ·