Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Mateja Evaņģēlija skaidrojums: priekšvārds

Priekšvārds

Tie dievišķie vīri, kas dzīvoja pirms bauslības, mācījās nevis no rakstiem un grāmatām, bet, būdami ar tīru prātu, tika apgaismoti ar Visusvētā Gara atspīdumu un tā pazina Dieva gribu, Viņam pašam runājot ar tiem mute pret muti. Tāds bija Noass, Ābrahāms, Ījabs, Mozus. Bet kad cilvēki kļuva vāji un bija necienīgi tikt apgaismoti un mācīti no Svētā Gara, cilvēkmīlīgais Dievs deva Rakstus, lai vismaz caur tiem viņi atcerētos Dieva gribu. Tāpat arī Kristus ar apustuļiem runāja klātienē un sūtīja tiem par skolotāju Gara žēlastību. Bet tā kā vēlāk bija jāizaug ķecerībām un mūsu tikumiem jāsamaitājas, Viņam labpatika, lai tiktu uzrakstīti Evaņģēliji, lai, no tiem mācīdamies patiesību, mēs netiktu aizrauti ķecerību melos un mūsu tikumi pavisam nesamaitātos.

Četrus Evaņģēlijus Viņš mums deva, varbūt tāpēc, ka no tiem mēs mācāmies četrus galvenos tikumus: drosmi, gudrību, taisnību un šķīstību. Drosmi – kad Tas Kungs saka: „Nebīstieties no tiem, kas nokauj miesu, bet dvēseli nespēj nokaut“; gudrību – kad Viņš pamāca: „Esiet gudri kā čūskas“; taisnību – kad Viņš māca: „Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem“; šķīstību – kad Viņš paziņo: „Kas uzlūko sievieti, lai to iekārotu, tas savā sirdī ar viņu jau ir pārkāpis laulību.“ Un arī citādi: Evaņģēliji ir četri, jo tie ir pasaules balsti; un tā kā pasaulei ir četras daļas – austrumi, rietumi, ziemeļi un dienvidi –, pienācās, lai arī balstu būtu četri. Un vēl citādi: Evaņģēliji ir četri, jo tie ietver šīs četras lietas: dogmas, baušļus, draudus un apsolījumus. Tiem, kas tic dogmām un tur baušļus, tiek apsolīti nākamie labumi; bet tiem, kas netic dogmām vai neievēro baušļus, tiek piedraudēti nākamie sodi.

Bet „Evaņģēlijs“ tas tiek saukts tāpēc, ka tas mums vēsta labas un skaistas lietas, tas ir, labumus: grēku piedošanu, attaisnošanu, uzkāpšanu debesīs, pieņemšanu par Dieva dēliem. Tas vēsta arī to, ka mēs tos saņemam viegli. Jo ne mēs esam pūlējušies, lai šos labumus iegūtu, nedz saņēmuši tos par saviem nopelniem, bet ar Dieva žēlastību un cilvēkmīlestību esam cienīti tik lielu labumu.

Pēc Mateja. Evaņģēlisti ir četri; no tiem divi – Matejs un Jānis – bija no divpadsmit pulka, bet divi – es saku, Marks un Lūka – no septiņdesmit. Marks bija Pētera pavadonis un māceklis, bet Lūka – Pāvila. Tātad Matejs pirmais no visiem uzrakstīja Evaņģēliju ebreju valodā tiem, kas no ebrejiem bija ticējuši, astoņus gadus pēc Kristus debesbraukšanas; to no ebreju valodas grieķu valodā, kā saka, pārtulkoja Jānis. Marks rakstīja desmit gadus pēc debesbraukšanas, Pētera mācīts; Lūka – pēc piecpadsmit; bet Jānis, visaugstākais teologs, – pēc trīsdesmit diviem. Jo saka, ka, kad viņš pēc viņu nāves vēl dzīvoja, viņam tika atnesti trīs Evaņģēliji, lai viņš tos aplūkotu un spriestu, vai tie uzrakstīti patiesi; un Jānis, tos redzējis un patiesības dēļ ļoti atzinis, papildināja to, ko tie bija izlaiduši, un to, ko tie bija sacījuši īsi, savā Evaņģēlijā izklāstīja plašāk. Tāpēc viņš arī sāka ar teoloģiju. Jo tā kā citi nebija pieminējuši Dieva Vārda pirmsmūžīgo esamību, viņš runāja par to kā teologs, lai Dieva Vārds netiktu uzskatīts par vienkāršu cilvēku, tas ir, bez Dievišķības. Jo Matejs runā tikai par Kristus esamību pēc miesas; jo viņš rakstīja ebrejiem, kuriem pietika uzzināt, ka Kristus dzimis no Ābrahāma un Dāvida. Jo tas, kas no ebrejiem ticējis, nomierinās, kad ir pārliecināts, ka Kristus ir no Dāvida.

Bet tu man saki: vai nepietika ar vienu evaņģēlistu? Tad klausies: pietika gan, bet, lai patiesība tiktu vēl vairāk parādīta, tāpēc tika pieļauts rakstīt četriem. Jo kad tu redzi, ka šie četri nav sanākuši kopā un nav sēdējuši cits pie cita, bet katrs bijis citur, un tomēr par vienu un to pašu ir uzrakstījuši it kā no vienas mutes, vai tu nebrīnīsies par Evaņģēlija patiesību un nesacīsi, ka viņi runājuši no Svētā Gara? Un nesaki man, ka viņi ne visā saskan. Jo paskaties, kurās lietās viņi nesaskan. Vai viens teicis, ka Kristus piedzima, bet otrs saka, ka nē? Vai viens – ka Viņš augšāmcēlās, bet otrs – ka nē? Nekādā ziņā! Jo nepieciešamākajās un galvenajās lietās viņi saskan. Ja tad galvenajā viņi nav atšķīrušies, ko tu brīnies, ja mazākajās lietās šķiet, ka viņi atšķiras? Jo tieši tāpēc viņi vēl vairāk runā patiesību, ka nav visā saskanējuši. Citādi domātu, ka viņi rakstījuši, sēdēdami kopā un savā starpā apspriedušies; bet tagad to, ko izlaida viens, uzrakstīja otrs, un tāpēc šķiet, ka viņi dažās lietās atšķiras. Un tas lai ir tā. Bet tagad sāksim izklāstu.

Piezīmes (2)
  1. Šis ir Teofilakta paša priekšvārds. PG 123 pirms tā iespiests sv. Hieronīma (grieķiski: Sofronija) ievads par Mateju un nodaļu (κεφάλαια) saraksts – tie netulkoti.
  2. „Evaņģēlijs“ – εὐ-αγγέλιον: „labs vēstījums“; Teofilakts skaidro abas vārda daļas (εὖ καὶ καλῶς … ἀγγέλλει).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 10:28; Mt. 10:16; Mt. 7:12; Mt. 5:28; 4. Moz. 12:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οἱ μὲν πρὸ τοῦ νόμου ἐκεῖνοι θεῖοι ἄνδρες, οὐ διὰ γραμμάτων καὶ βιβλίων ἐδιδάσκοντο· ἀλλὰ καθαρὰν ἔχοντες τὴν διάνοιαν, τῇ τοῦ παναγίου Πνεύματος ἐφωτίζοντο ἐλλάμψει· καὶ οὕτω τὰ τοῦ Θεοῦ ἐγίνωσκον θελήματα, αὐτοῦ ἐκείνου ὁμιλοῦντος αὐτοῖς στόμα κατὰ στόμα· τοιοῦτος ἦν ὁ Νῶε, ὁ Ἀβραὰμ, ὁ Ιὼβ, ὁ Μ οὕσῆς. Ἐπεὶ δὲ ἠσθένησαν οἱ ἄνθρωποι. καὶ ἀνάξιοι ἦσαν φωτίζεσθαι καὶ διδάσκεσθαι ὑπὸν τοῦ ἁγίου Πνεύματος, δέδωκεν ὁ φιλάνθρωπος Θεὸς τὰς Γραφὰς, ἵνα κἂν διὰ τούτων ὑπομιμνήσκωνται τῶν τοῦ Θεοῦ θελημάτων· οὕτω καὶ ὁ Χριστὸς, τοῖς μὲν ἀποστόλοις αὐτοπροσώπως ὡμίλησε, καὶ τὴν τοῦ Πνεύματος χάριν διδάσκαλον αὐτοῖς ἔπεμψεν Ἐπεὶ δὲ μετὰ ταῦτα ἔμελλον αἱρέσεις ἀναβλαστῆσαι, καὶ τὰ ἤθη ἡμῶν διαφθαρῆναι εὐδόκησε γραφῆναι 2ὶ Εὐαγγέλια, ἵνα ἐκ τούτων διδασκόμενοι τὴν ἀλήθιιαν, μὴ παρασυρῶμεν ὑπὸ τοῦ ψεύδους τῶν αἱρέσεων, μηδὲ παντελῶς διαφθαρῶσι τὰ ἤθη ἡμῶν. Τέσσαρα δὲ ὄέδωκεν ἡμῖν Εὐαγγέλια, τυχὸν, διότι τὰς καθολικὰς τέσσαρας ἀρετὰς ἐκ τούτων μανθάνομεν, τὴν ἀνδρείαν, τὴν φρόνησιν, τὴν δικαιοσύνην, καὶ τὴν σωφροσύνην. Τὴν μὲν ἀνδρείαν, ὅταν λέγῃ ὁ Κύριος· «Μὴ φοβεῖσθε ἀπὸ τῶν ἀποκτεινόντων τὸ σῶμα, τὴν ἄὲ ψυχὴν μὴ δυναμένων ἀποκτεῖναι.» Τὴν δὲ φρόνησιν, ὅταν παραινῇ· «Γίνεσθε φρόνιμοι, ὡς οἱ ἄφεις.» Τὴν δὲ δικαιοσύνην, ὅταν διδάσκῃ·» Καθὼς έλετε ἵνα ποιῶσιν ὑμῖν οἱ ἄνθρωποι, καὶ ὑμεῖς ποι. εἶτε αὐτοῖς ὁμοίως.» Τὴν δὲ σωφροσύνην, ὅταν ἀποφαίνηται · «Ὁ ἐμβλέψας γυκαικὶ πρὸς τὸ ἐπιθυμῆσαι αὐτῆς, ἤδη ἐμοίχευσεν αὐτὴν ἐν τῇ καρδίᾳ αὐτοῦ,» xαὶ ἄλλως δὲ· Τέσσαρά εἰσιν Εὐαγγέλια, διότι στύλαι εἰσὶ ταῦτα τοῦ κόσμου. Τοῦ δὲ κόσμου τέσσαρα μέρη ἔχοντος, Ἀνατολὴν, Δύσιν, Ἄρκτον καὶ Μεσημβρίαν, ἔπρεπεν εἶναι καὶ τοὺς στύλους τέσσαρας. Καὶ ἄλλως δέ· Τέσσαρά εἰσιν Εὐαγγέλια, διότι καὶ τέσσαρα ταῦτα περιέχει· ἤγουν δόγματα, ἐντολὰς, ἀπειλὰς, καὶ ἐπαγγελίας· καὶ τοῖς μὲν πιστεύσασι τοῖς δόγμασι, καὶ τὰς ἐντολὰς τηρήσασι, τὰ μέλλοντα ἀγαθὰ ἐπαγγέλλονται· τοῖς δὲ μὴ πιστεύσασι τοῖς όγμασιν, ἢ τὰς ἐντολὰς μὴ φυλάξασιν, αἱ μέλλουσαι ἀπειλοῦνται κολάσεις. Εὐαγγέλιον δὲ λέγεται, διότι αγγέλλει ἡμῖν πράγματα εὖ καὶ καλῶς ἔχοντα, τουτατιν ἀγαθὰ, ἄφεσιν ἀμαρτιῶν, δικαίωσιν, ἄνοδον εἰς οὐρανοὺς, υἱοθεσίαν Θεοῦ. Ἀγγέλλει δὲ καὶ ὅτι εὐκόλως ταῦτα λαμβάνομεν. Μὴ γὰρ ἐκοπιάσαμεν ἡμεῖς ἐπὶ τῇ κτήσει τούτων τῶν ἀγαθῶν, ἢ ἐξ ἰδίων καταρθωμάτων ταῦτα ἐλάβομεν, ἀλλὰ χάριτι καὶ φιλανθρωπίᾳ Θεοῦ, τηλικούτων ἀγαθῶν ἠξιώθημεν. Καεὰ Ματθαῖον. Τέσσαρες μέν εἰσιν οἱ εὐαγγελισταί · τούτων δὲ οἱ μὲν δύο, Ματθαῖος καὶ Ἰωάννης, ἧσαν ἐκ τοῦ χοροῦ τῶν δώδεκα. Οἱ δὲ δύο, Μάρκας φημὶ καὶ Λουκᾶς, ἐκ τῶν ἐβδομήκοντα. Ἦν δὲ Α μὲν Μάρκος ἀκόλουθος καὶ μαθητὴς Πέτρου· ὁ δὲ Ἀουκᾶς, Παύλου. Ὁ τοίνυν Ματθαῖος, πρῶτος πάντων ἔγραψε τὸ Εὐαγγέλιον Ἑβραὶδι φωνῇ, πρὸς τοὺς ἐξ Ἐβραίων πιστεύσαντας, μετὰ ὀκτὼ ἔτη τῆς τοῦ xριστοῦ ἀναλήψεως· μετέφρασε καὶ τοῦτο Ἰωάννης ἁπὸ τῆς Ἑβρατδος γλώττης εἰς τὴν Ἐλληνίδα, ὡς λέγουσι. Μάρκος δὲ, μετὰ δέκα ἔτη τῆς ἀναλήψεως ἕγραψε, παρὰ τοῦ Πέτρου διδαχθείς. Λουκᾶς δὲ, μετὰ πεντεκαίδεκα. Ἰωάννης δὲ ὁ θεολογικώτατος, μετὰ τριάκοντα δύο· λέγουσι γὰρ ὅτι μετὰ τὸν θάνα. τον ἐκείνων ἐπιζήσαντι αὐτῷ, προσηνέχθη τὰ τρία Εὸαγγέλια, ἵνα ἴδῃ αὐτὰ καὶ κρίνῃ, εἰ ἀληθῶς συν. εγράφησαν· ὁ δὲ Ἰωάννης ἰδὼν αὐτὰ, καὶ τῆς ἀληθείας χάριν ὑπεραποδεξάμενος, ὅσα ἐκεῖνοι παρέλειψαν, αὐτὸς ἀνεπλήρωσεν. Ὅσα τε συντόμως εἰπον ΟΡΙΤ Ι. ἐνενοι, αὐτὸς ἐπλάτυνεν ἐν τῷ ἰδίῳ Εὐαγγελίῳ. Διλ παλ ἐπὸ θεολογίας ἤρξατο. Ἐπεὶ γὰρ οἱ ἄλλοι οὐκ ἐμνήσθησαν τῆς πρὸ αἰώνων ὑπάρξεως τοῦ Θεοῦ Λόγου, αὐτὸς ἐθεολόγησε περὶ ταύτης, ἵνα μὴ νομισθείη Ἀ τοῦ Θεοῦ Λόγος, ψιλὸς ἄνθρωπος εἶναι, τουτέστι δίχα θεότητος. Ματθαῖος γὰρ περὶ τῆς κατὰ σάρκα μόνης ὑπάρξεως τοῦ Χριστοῦ διαλέγεται· πρὸς γὰρ Ἐραίους ἔγραφεν, οἷς ἀρκετὸν ἦν τὸ μαθεῖν τι ἀπὸ Ἀβραὰμ καὶ Δαυΐὲ ἐγεννήθη ὁ Χριστός. Ἀναπαύεται γὰρ ὁ ἐξ Ἐβραίων πιστεύσας, ὅταν πληροφορηθῇ ὅτι ἀπὸ Δαυῖδ ἐστιν ὁ Χριστός· ἀλλὰ λέγεις μοι, ὅτι, οὐκ ἤρκτι εἷς εὐαγγελιστὴς; Ἀκους τοίνυν, ὅτι ἤρκει μὲν, ἀλλ´ ἵνα δειχθῇ μᾶλλον ἡ ἀλήθεια, διὰ τοῦτο τέσσαρες συνεχωρήθησαν γράψαι. Ὅταν γὰρ ἴδῃς τούτους τοὺς τέσσαρας, μὴ συνελθόντας, μηδὲ συγκαθίσαντας ἀλλήλοις, ἀλλ´ ἄλλον ἀλλαχοῦ ὄντα, εἶτα γρόψαντας περὶ τῶν αὐτῶν ὥσπερ ἀφ ἑνὸς στόματος, οὐκ ἂν θαυμάσαις τὴν τοῦ Εὐαγγελίου ἀλήθειαν, καὶ εἴποις ὡς ἐκ Πνεύματος ἁγίου ἐλάλησαν; καὶ μή μοι λέγε δτι οὐχ ὁμοφωνοῦσιν ἐν πᾶσιν· ἴε γὰρ ἐν τίσιν οὐχ ὁμοφωνοῦσιν. Ἃρα ὁ μὲν εἶπεν ὅτι ἐγεννήθη ὁ Χριστὸς, ὁ δὲ λέγει ὅτι οὔς Ἢ ὁ μὲν, ὅτι ἀνέστη, ὁ δὲ, ὅτι οὔ; Μὴ γένοιτο. Ἐν γὰρ τοῖς ἀνα γκαιοτέροις καὶ κυριωτέροις ὁμοφωνοῦσιν. Εἰ τοίνυν ἐν τοῖς κυριωτέροις οὐ διηνέχθησαν, τί θαυμάζεις ἐὰν ἐν τοῖς ἐλαχίστοις δοκῶσι διαλλάττειν; Δι´ αὐτὸ γὰρ τοῦτο μᾶλλον ἀληθεύουσιν, ὅτι μὴ κατὰ πάντα ὡμοφώνησαν. Ἐνομίσθησαν γὰρ ἂν, ὅτι συγκαθίσαντες ἀλλήλοις καὶ συμβουλευσάμενοι ἱγραψαν· νῦν δὲ, δ παρέλειψεν οὗτος, ἔγραψεν ἐκεῖνος, καὶ διὰ τοῦτο δοκοῦσιν ἐν τισὶ διαλλάττειν· καὶ ταῦτα μὲν οὕτως. Ἀρ ξώμεθα δὲ ἤδη τοῦ ὕφους.

PG 123, Προοίμιον (OCR: Calfa GREgORI)

Ziņot par kļūdu