Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Marka Evaņģēlija skaidrojums: 4. nodaļa

Mk. 4:1–2

Lai gan šķita, ka Viņš atraidīja Māti, tomēr Viņš atkal viņai paklausa; jo viņas dēļ Viņš iziet pie jūras. Laivā Viņš sēž tāpēc, lai, redzēdams visus sev priekšā, runātu visiem dzirdami un nevienu neturētu aiz muguras.

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ὄμως πάλιν ὑπακούει αὐτῆς. Δι´ ἐκείνην γὰρ ἐξέρχεται παρὰ τὴν θάλασσαν. Κάθηται δὲ ἐν τῷ πλοίῳ, ἵνα κατὰ » πρόσωπον ἔχων πάντας, ἐν ἐπηκόῳ πάντων λέγοι, καὶ μηδένα ἔχο, κατὰ νώτου, «Καὶ ἔλεγεν αὐτοῖς ἐν τῇ διδαχῇ αὐτοῦ·

PG 123, skenējuma lpp. 269 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: ὄμως πάλιν ὑπακούει αὐτῆς. Δι´ … beidzas: αὐτοῖς ἐν τῇ διδαχῇ αὐτοῦ·

Ziņot par kļūdu

Mk. 4:3–12

Kā pirmo Viņš stāsta šo līdzību par sēklu, lai klausītājus darītu uzmanīgākus. Jo, tā kā Viņš grasās teikt, ka sēkla ir vārds, bet, iekritusi neuzmanīgos, tā iet bojā, tāpēc Viņš to saka pirms citām, lai klausītāji censtos nekļūt līdzīgi tai zemei, kas sēklu pazudina.

Kas tad ir sējējs? Pats Kristus, kas mīlestībā uz cilvēkiem un pazemībā izgāja no Tēva klēpja, to neatstādams. Bet Viņš izgāja ne tāpēc, lai nodedzinātu nolādēto zemi un ļaunās sirdis, ne arī lai izcirstu ērkšķus, bet lai sētu sēklu. Kādu sēklu? Vai Mozus sēklu? Vai praviešu? Nē, bet Savu, tas ir, lai sludinātu Savu Evaņģēliju.

Tātad Viņš sēja. No sēklām viena krita dvēselē, ko daudzi samīdījuši; un debess putni – es domāju dēmonus, kas valda gaisā, – sēklu apēda. Jo tādi ir tie, kas izpatīk cilvēkiem: ceļš, ko daudzi samīdījuši; jo, kad kāds visu dara, lai izpatiktu gan šim, gan tam, viņu samin daudzi. Ievēro: Viņš nesacīja, ka sējējs to „iesvieda“ ceļmalā, bet ka tā „krita“. Jo sējējs to sviež kā labā zemē, bet tā, izrādīdamās ļauna, pazudina sēklu, proti, vārdu. Daži vārdus „krita ceļmalā“ jauki saprata tā, ka tā krita neticīgā sirdī; jo Ceļš ir Kristus, bet ceļmalā ir neticīgie, kas ir ārpus ceļa, tas ir, ārpus Kristus.

Cita krīt akmeņainā dvēselē – es domāju tos, kas viegli pieņem un tad atmet. Viņi ir akmeņaini, jo mazliet līdzinās klintij, tas ir, Kristum, ciktāl viņi pieņēma vārdu; bet, ciktāl viņi pieņem uz laiku un tad atmet, viņi tai nelīdzinās. Cita – dvēselē, kas pilna rūpju; jo ērkšķi ir rūpes. Bet ceturtā – labā zemē. Ievēro, cik reti ir labais un cik maz ir to, kas tiek izglābti: jo glābta tiek tikai ceturtā sēklas daļa.

Mācekļiem, kas Viņam jautāja savrup, Viņš saka: „Jums dots zināt noslēpumus.“ Vai tad pēc lozes un likteņa, no dabas vieniem ir dots, bet citiem nav? Nekādā ziņā! Bet tas dots tiem, kas meklē: „Meklējiet,“ Viņš saka, „un jums tiks dots“ (Mt. 7:7). Bet pārējos Dievs padarīja aklus, lai viņu pazīšana, kas pienākas, nekalpotu viņiem par vēl lielāku nosodījumu, ja viņi to nedara.

Citādi: vai gribi zināt, ka Dievs visiem ir devis redzēt, kas pienākas? Klausies: „lai redzēdami“ – tas ir no Dieva; „neredzētu“ – tas ir no viņu ļaunuma. Jo Dievs viņus radīja redzīgus, tas ir, tādus, kas saprot labo, bet viņi neredz, labprātīgi aizvērdami acis, lai neatgrieztos un netiktu laboti; it kā viņi skaustu paši savu pestīšanu un labošanos. Var saprast arī tā: „Pārējiem Es runāju līdzībās, lai redzēdami tie neredzētu un dzirdēdami nesaprastu“ – lai varbūt kaut no tā viņi atgrieztos un labotos.

Piezīmes (3)
  1. „To neatstādams“ – ἀνεκφοιτήτως: izgājis, bet Tēva klēpi neatstājis.
  2. „Noslēpumus“ – Teofilakts citē daudzskaitlī (τὰ μυστήρια), kā Mt. 13:11; Marka lemmā – vienskaitlis.
  3. „Ceļš ir Kristus“ – sal. Jņ. 14:6.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 7:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πρώτην ταύτην τὴν παραβολὴν τίθησι τὴν περὶ τοῦ σπόρου, ἵνὰ ποιήσῃ προσεκτικωτέρους τοὺς ἀκροατάς. Ἐπεὶ γὰρ μέλλει εἰπεῖν ὅτι ὁ σπόρος ἐστὶν ὁ λόγος, ἐμπεσὼν δὲ εἰς ἀπροσκέπτους, φθείρεται, τούτου ἔνεκεν πρὸ των ἄλλων τὰ τοιαῦτα λέγει, ὡς ἂν σπουδάσωσιν οἱ ἀκροαταὶ μὴ ἐκείνῃ τῇ γῇ ὁμοιωθῆναι τῇ τὸν σπόρον διαφθειρούσῃ. Τίς οὖν ἐστὶν ὁ σπείρων· αὐτὸς ὁ Χριστὸς, ὃς ἐξῆλθεν ἐκ τῶν κόλπων τῶν Πατρικῶν φιλανθρωπίᾳ καὶ συγκαταβάσει ἀνεκφοιτήτως. Ἐξῆλθε δὲ οὐχ ἵνα ἐμπρήσῃ τὴν κατηραμένην γῆν, καὶ τὰς πονηρὰς καρδίας· οὐδὲ ἵνα ἐκτέμῃ τὰς ἀκάνθας, ἀλλ´ ἵνα σπείρῃ τὸν σπόρον. Ποῖον δὲ σπόρονς Ἅρα τὸν τοῦ Μωσέως; ἆρα τὸν τῶν προφητῶν; Οὐχί, ἀλλὰ τὸν αὐτοῦ, τουτέστιν, ἵνα τὸ Ἐὐαγγέλιον αὐτοῦ κηρύξῃ. Ἐκεῖνος μὲν οὖν ἄσπειρε Τῶν δὲ σπερμάτων ὁ μὲν, ἔπεσεν εἰς ψυχὴν καταπαπατημένην ὑπὸ πολλῶν· καὶ τὰ πετεινὰ τοῦ οὖρανοῦ, οἱ δαίμονες λέγω οἱ τὸν ἀέρα κατέχοντες, κὸτέοαγον τὸν σπόρυν, Τοιοῦτοι γάρ εἰσιν οἱ ἀνθρωπάρεσκοι, ῥδὸς καταπεπατημένη ὑπὸ πολλῶν· ὅταν γάρ τις πάντα πράττη πρὸς τὸ ἀρέσαι τούτῳ, κἀ κείνῳ, οὗτος καταπατεῖται ὑπὸ πολλῶν. Ὅρα δέ· οὐκ εἶπεν ὅτι Ἔῤῥιψεν αὐτὸ ἐπὶ τὴν ὁδὸν, ἀλλ´ Ἔπεσεν. Ὁ μὲν γὰρ σπείρων, ὡς εἰς ἀγαθὴν γῆν ῥίπτει, κκείνη δὲ πονηρὰ εὑρισκομένη, φθείρει τὸν σπόρον, ἤτοι τὸν λόγον. Τινές δὲ τὸ Παρὰ τὴν ὁδὸν ἔπεσε, χαριέντως ἐνόησαν, ὅτι ἔπεσεν εἰς ἄπιστον καρδίαν· ῥδὸς μὲν γὰρ ὁ Χριστός· παρὰ τὴν ὁδὸν δέ εἰσιν οἱ ἄπιστοι, οἱ ἕξω τῆς ὁδοῦ, τουτέστι τοῦ Χριστοῦ. λλο ὰ πίπτει ἐπὶ ψυχὴν πετρώδη· τοὺς εὐκόλως λέγω δαχομένους, εἶτα ἀποβάλλοντας· οἶ πετρώδεις εἰσί, κατά τι μικρὸν ἐοικότες τῇ πέτρᾳ, τῷ Χριστῷ φημι, καθὸ ἐδέξαντο τὸν λόγον· καθὸ δὲ πρὸς καιρὸν δέ. χονται, εἶτα ἀποβάλλουσιν, ἀπεοικότες. Καὶ ἄλλο εἰς ψυχὴν πολύφροντιν· ἄκανθαι γὰρ αἱ φροντίδες. Τὸ δὲ τέταρτον, εἰς γῆν ἀγαθήν. Ὅρα γοῦν πῶς σπάνια τὰ καλὰ, καὶ ὀλίγοι οἱ σωζόμενοι· τὸ τέταρτον γὰρ μόνον τοῦ σπόρου εὐρίσκεταη διασωθέν Τοῖς οὖν μαθηταῖς ἐρωτήσασιν αὐτὸν ἰδίᾳ, φησὶν ὅτι Ὑμν δέδοται γνῶναι τὰ μυστήρια. Ἄρʹ οὖν κατὰ ἀποκλήρωσιν καὶ εἰμαρμένην ἐκ φύσεως τοῖς μὲν δέδοται, τοῖς δὲ οὔ; Μὴ γένοιτο! ἀλλ´ ἐκείνοις δέδοται, τοῖς ζητοῦσι. « Ζητεῖτε γὰρ, φησί, καὶ δοθήσεται. ὁμῖν.» Τοὺς δὲ λοιποὺς ἐτύφλωσεν ὁ Θεὸς, ἵνα μὴ πρὸς πλείονα κατάκρισιν αὐτῶν εἴη τὸ νοεῖν τὸ δέον, μὴ πραττόντων αὐτό. Ἄλλως· Θέλεις γνῶναι ὅτι ὁ Θεὸς πάντας ἐποίησε βλέπειν τὸ δέον; ἄκουε. Ἵνα ῥλέποντες· τοῦτο τοῦ Θεοῦ· μὴ βλέκωσι, τοῦτο τῆς κακίας αὐτῶν. Ὁ μὲν γὰρ Θεὸς βλέποντας αὐτοὺς Ιπλασε, τουτέστι, νοοῦντας τὸ καλὸν, αὐτοὶ δὲ οὐ βλέπουσιν, ἐκουσίως καμμύοντες, ἵνα μὴ ἐπιστραφῶσι καὶ διορθωθῶσιν· ὡσπερεὶ γὰρ τῇ ἑαυτῶν σωτηρίᾳ καὶ βελτιώσει φθονοῦσιν. Ἔστι δὲ καὶ οὔτω νοῆσαι, ὅτι, Τοῖς λοιποῖς ἐν παραβολαῖς λέγω, ἵνα βλέποντες μὴ βλέπωσι, καὶ ἁκούοντες μὴ συνιῶσι, μήποτε κἂν ἐκ τούτου ἐπιστρέψωσι καὶ διορθω. ἦσιν,

PG 123, skenējuma lpp. 269–271 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πρώτην ταύτην τὴν παραβολὴν τίθησι … beidzas: τούτου ἐπιστρέψωσι καὶ διορθω. ἦσιν,

Ziņot par kļūdu

Mk. 4:13–20

Šeit ir trīs šķiras, kurās vārds iet bojā. Tie, kas ceļmalā, ir neuzmanīgie; tie, kas uz klints, ir mazdūšīgie; bet tie, kas ērkšķos, ir baudkārie. Bet arī starp tiem, kas sēklu pieņēmuši un saglabājuši, atkal ir trīs šķiras: tie, kas nes augļus simtkārtīgi, – kam ir pilnīga un visaugstākā dzīve; tie, kas sešdesmitkārtīgi, – vidējie; un tie, kas trīsdesmitkārtīgi, – kas gan nes maz, tomēr arī paši nes pēc saviem spēkiem. Piemēram, vieni ir jaunavīgie un tuksneša iemītnieki, citi dzīvo kopā ar citiem kopdzīves monastērijā, vēl citi ir lajiski un dzīvo laulībā. Tomēr Kungs visus pieņem kā tādus, kas nes augļus; un pateicība Viņa cilvēkmīlestībai!

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τρεῖς τάξεις εἰσὶν ἐνταῦθα τῆς ἀπωλείας τοῦ λόγου. Οἱ μὲν γὰρ παρὰ τὴν ὁδὸν, ἀπρόσεκτοι, οἱ δὲ παρὰ τὴν πέτραν, μικρόψυχοι, οἱ δὲ παρὰ τὰς ἀκάνθας, οἱ τρυφηταί Τῶν μέντοι παραδεξαμένων καὶ διασω. αάντων τὸν σπόρον, πάλιν τρεῖς τάξεις· οἱ μὲν καρποφοροῦντες ἓν ἐκατὸν, οἱ τέλειον βίον καὶ ἀκρόσατον ἔχοντες· οἱ δὲ ἓν ἑξήκοντα, οἱ μέσως ἔχοντες, αἱ δὲ ἓν τριάκοντα, ὅσοι μικρὰ μὲν, πλὴν καὶ αὐτοὶ κατὰ δύναμιν εἰσφέροντες· οἷον, οἱ μέν εἰσι παρθένοι καὶ ἐρημικοὶ, ἄλλοι μιγάδες καὶ ἐν κοινοβίῳ, ἔτεροι λαῖκοὶ καὶ ἐν γάμῳ. Πλὴν πάντας ὁ Κύριος ὡς καρποφοροῦντας δέχεται· και χάρις τῇ αὐτοῦ φιλανθρωπίᾳ.

PG 123, skenējuma lpp. 271 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τρεῖς τάξεις εἰσὶν ἐνταῦθα τῆς … beidzas: και χάρις τῇ αὐτοῦ φιλανθρωπίᾳ.

Ziņot par kļūdu

Mk. 4:21–23

Šeit Viņš pamāca apustuļus būt spožiem dzīvē un dzīvesveidā. „Jo kā sveci,“ Viņš saka, „noliek, lai tā spīdētu, tā arī jūsu dzīve būs visiem redzama, un visi uz to skatīsies; tāpēc centieties dzīvot labu dzīvi. Jūs nesēžat kaktā – jūs esat svece.“ Bet sveci neslēpj zem gultas: nolikta svečturī, tā spīd.

Arī katrs no mums ir svece, kam jātiek noliktai svečturī, tas ir, dievbijīgas dzīves augstumā, lai tā varētu spīdēt arī citiem, nevis zem pūra, tas ir, zem rijības un rūpēm par ēdienu, nedz arī zem gultas, tas ir, atpūtas. Jo neviens, kas rūpējas par ēdienu un ilgojas pēc ērtībām, nevar būt svece, kas ar savu dzīvi spīd visiem.

„Jo nav nekā apslēpta, kas netiktu atklāts.“ Vai kāds slepenībā dara labu vai ļaunu, tas tiks atklāts gan šeit, gan vēl jo vairāk nākamajā dzīvē. Jo kas bija apslēptāks par Dievu? Tomēr arī Viņš tika atklāts miesā (1. Tim. 3:16).

Citētās Rakstu vietas

1. Tim. 3:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐνταῦθα παραινεῖ τοῖς ἀποστόλοις, λαμπροὺς εἶναι κατὰ τὸν βίον καὶ τὴν πολιτείαν· σπερ γὰρ ὁ λύχνος, φησὶν, εἰς τὸ λάμπειν τίθεται, αὔτω καὶ ὁ ὑμέτερος βίος πᾶσι περίβλεπτος Κσται. καὶ πάντες πρὸς αὐτὸν Βλέώουαιν· ὥιστε αποιλλάσασἀγαθὸν βίον ἔχειν. Οὐ γὰρ ἐν γωνίᾳ κάθησθε, ἀλλὰ λύχνος ἐστέ. Ὁ δὲ λύχνος οὐχ ὑπὸ κλίνην κρύπτεται ἀλλ´ ἐν τῇ λυχνίᾳ τεθεὶς φαίνει. Ἔστι δὲ καὶ ἡμῶν ἕκαστος, λύχνος, ὃς ὀφείλει τίθεσθαι ἐπὶ τὴν λυννίαν, τουτέστιν ἐπὶ τὸ ὄψος τῆς κατὰ Θεὸν πολιτεἰας, ἵνα καὶ ἑτέροις δύνηται λάμπειν, ἀλλ´ οὐχ ὑπὸ τὸν μόδιον, τουτέστιν ὑπὸ τὴν γαστριμαργίαν, καὶ τὴν περὶ τὰ σἴτα σπουδὴν, οὐδ´ ὑπὸ τὴν κλίνην, τουτέστι τὴν ἀνάπαυσιν. Οὐδεὶς γὰρ περὶ τὰ σῖτα σπουδάζων, καὶ ἄνεσιν ποθῶν, δύναται λύχνος. εἶναι πᾶσι φαίνων διὰ τοῦ οἰκείου βίου. Οὐ γάρ εστι κριτὸν ὃ οὐ μὴ φανερωθῇ. Εἰτε ἀγαθόν τι, εἴτε πονηρὸν ἐν τῷ λεληθότι ποιεῖ, φανερωθήσεται καὶ ἐνταῦθα, καὶ πολλῷ μᾶλλον ἑν τῷ μέλλοντι. Τί γὰρ ἦν κρυφιώτερον Θεοῦ· ἀλλ´ ὅμως καὶ οὗτος ἐφανερῶθη ἐν σαρκί.

PG 123, skenējuma lpp. 271–272 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐνταῦθα παραινεῖ τοῖς ἀποστόλοις, λαμπροὺς … beidzas: καὶ οὗτος ἐφανερῶθη ἐν σαρκί.

Ziņot par kļūdu

Mk. 4:24–25

Viņš modina mācekļus būt modriem. „Uzmaniet,“ Viņš saka, „ko jūs dzirdat: lai nekas no tā, ko Es saku, jums nepaslīd garām. Jo ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums tiks nomērīts“, tas ir: cik lielu uzmanības mēru jūs pienesat, tik liels labums jums tiks dots. Jo, ja klausītājs ir ļoti un visai uzmanīgs, Dievs viņam atlīdzina ar lielu labumu; bet, ja viņš ir pavirš, tad samērā ar to ir arī labuma ieguvums. Jo tam, kam ir dedzība un centība, tiks dots arī labums; bet tam, kam nav dedzības un centības, tiks atņemts arī tas, kas, viņaprāt, viņam ir. Jo kūtrības dēļ nodziest arī mazā dzirkstele, kas viņam bija agrāk, – tāpat kā rūpība to iededzina.

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πρὸς νηφαλιότητα διεγείρει τοῦς μαθητάς. Βλέπετε γὰρ, φησὶ, τί ἀκούετε, μηδὲν ὑμᾶς τῶν λεγομένων παρ´ ἐμοῦ διαφευγέτω. Ἐν ᾧ γὰρ μέτρῳ μετρεῖτε, μετρηθήσεται ὑμῖν, τουτέστιν, ἡλίκον μέτρον προσοχῆς εἰσφέρετε, τηλικαύτη καὶ ὡφέλεια δοθήσεται ὑμῖν. Ὁ γὰρ ἀκροατὴς ἐὰν μὲν πάνυ προσέχῃ καὶ εἰς ἄκρον, ἀντιδίδωσιν αὐτῷ ὁ Θεὸς καὶ τὴν ὡφέλειαν πολλήν· ἐὰν δὲ χαῦνος ἦ, κατὰ ἀναλογίαν καὶ τὸ κέρδος τῆς ὡφελείας. Ὃς γὰρ ἂν ἔχῃ προθυμίαν καὶ σπουδὴν, δοθήσεται αὐτῷ καὶ ὡφέλεια· ὃς δ´ οὐκ ἔχει προθυμίαν καὶ σπουδὴν, καὶ ὃ δοκεῖ ἔχειν, ἀρθήσεται ἀπ´ αὐτοῦ. Διὰ γὸρ τῆς ῥαθυμίας κατασβέννυται καὶ ὁ μικρὸς σπινθὴρ ὃν πρότερον εἶχεν, ὥσπερ ὑπὸ τῆς ἐπιμελείας ἀνάπτεται.

PG 123, skenējuma lpp. 272 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πρὸς νηφαλιότητα διεγείρει τοῦς μαθητάς. … beidzas: ὥσπερ ὑπὸ τῆς ἐπιμελείας ἀνάπτεται.

Ziņot par kļūdu

Mk. 4:26–29

Ar Dieva Valstību saproti Dieva gādību par mums. Jo cilvēks ir pats Dievs, kas mūsu dēļ kļuva cilvēks. Sēklu zemē Viņš iemeta – Evaņģēlija sludināšanu; bet, to iemetis, Viņš guļ, tas ir, uzkāpa debesīs. Tomēr Viņš ceļas nakti un dienu. Jo, lai gan šķiet, ka Dievs guļ, Viņš ceļas – naktī, kad caur kārdinājumiem mūs paceļ, lai mēs Viņu atzītu; bet dienā, kad caur patīkamo un priecīgo Viņš vada mūsu dzīvi.

Sēkla aug, „Viņam pašam nezinot“; jo mēs esam brīvi, un no mūsu brīvās gribas ir atkarīgs, vai sēkla augs vai ne. Tā kā mēs nesam augļus nevis piespiesti, bet paši no sevis, mēs vispirms izdzenam stiebru un parādām labā sākumu, kad vēl esam mazi bērni un vēl neesam sasnieguši Kristus pilnbrieda mēru (Ef. 4:13); tad vārpu, kad jau spējam stāvēt pretī kārdinājumiem. Jo vārpa jau ir ar posmiem sajozta, stāv taisni un ir pilnīgāka. Tad arī pilnu graudu vārpā, kad kāds nes pilnības augli. Bet, kad pienāk pļauja, tad sirpis savāc augli. Sirpis ir Dieva vārds, bet pļauja – pasaules gala laiks.

Piezīmes (1)
  1. „Dieva gādību“ – ἡ περὶ ἡμᾶς οἰκονομία τοῦ Θεοῦ: Dieva pestīšanas rīcība (ikonomija) ar mums.
Citētās Rakstu vietas

Ef. 4:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Βασιλείαν τοῦ Θεοῦ, τὴν περὶ ἡμᾶς οἰκονομίαν τοῦ Θεοῦ νόει. Ἄν. ρωπος μὲν γάρ ἐστιν αὐτὸς ὁ Θεὸς, ὁ γενόμενος δι´´ ήμᾶς ἄνθρωπος. Σπόρον δὲ ἕβαλεν ἐπὶ τῆς γῆς, τοῦ Εὐαγγελίου τὸ κήρυγμα· βαλὼν δὲ τοῦτον, καθεύδει, πουτέστιν, ἀνῆλθεν εἰς οὐρανούς· ἀλλ´ ὅμως ἐγείρεται νύκτα καὶ ἡμέραν. Εἰ γὰρ καὶ καθεύδειν δοκεῖ ὁ Δεὸς ἀλλ´ ἐγείρεται· νὔκτα μὲν, ὅταν διὰ τῶν πειρασμῶν εἰς τὴν αὐτοῦ ἐπίγνωσιν ἡμᾶς ἀνιστᾶ· ἡμέραν δὲ, ὅταν διὰ τῶν ἡδέων καὶ εὐφροσύνων οἰκονομῇ τὴν ἡμετέραν ζωήν. Μηκύνεται δὲ ὁ σπόρος ὡς οὐκ οἶδεν αὐτός · αὐτεξούσιοι γάρ ἐσμεν, καὶ ἐν τῇ ἡμετέρᾳ προαιρέσει κεῖτα. τὸ τὸν σπόρον ἢ αὐξάνεσθαι ἢ μή. Ἐπεὶ μηδὲ ἀνάγκῃ καρποφοροῦμεν, ἀλλ´ αὐτοματὶ, τουτέστιν, ἀφ´ ἐαυτῶν καρποφοροῦμεν, πρῶτον χόρτον ἀνθοῦντες καὶ ἀρχὴν τοῦ ἀγαθοῦ ἐπιδεικνύντες, Ζες νήπιοί ἑσμεν, καὶ οὔπαρ εἰς τὸ μέτρον τῆς κατὰ Χριστὸν ἡλικίας ἐφθάσαμεν· εῖτα στάχσν, ὅταν καὶ πρὸς πειρασμοὺς δυνώμεθα ἴστασθαι. Ὁ γὰρ στάχυς ἤη καὶ γόνασιν διαζώννυται, καὶ ὄρθιος ἵσταται, καὶ τελειότερές ἐστιν. Εἶτα καὶ πλήρη σἴτον ἐν τῷ στάχυῖ, ὅταν τὸ τέλειον καρποφορῇ τις. Ὅταν δὲ παραδῷ τὸ θέρος, τότε τὸ δρέπανον συνάγει τὸν καρπόν. Δρέπανον δὲ νόει τὸν τοῦ Θεοῦ λόγον· θερισμὸν δὲ, τὸν τῆς συντελοίας καιρον.

PG 123, skenējuma lpp. 272–273 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Βασιλείαν τοῦ Θεοῦ, τὴν περὶ … beidzas: δὲ, τὸν τῆς συντελοίας καιρον.

Ziņot par kļūdu

Mk. 4:30–34

Mazs ir ticības vārds: „Tici Kristum, un tu tiksi izglābts“ (Ap. d. 16:31). Redzi, cik [tas mazs – kā sinepju grauds]; bet, zemē iesēta, sludināšana izpletās un auga, tā ka debess putni, tas ir, visi, kas domās un zināšanās ir cēli un augsti, mājo uz tās. Cik daudzi gudrie, atstājuši grieķu gudrību, atrada atdusu sludināšanā! Tātad sludināšana kļuva lielāka par visu un izdzina lielus zarus: jo apustuļi izklīda kā zari – viens uz Romu, cits uz Indiju, cits uz Ahaju, cits uz citu zemes malu.

Viņš runāja ļaudīm daudzās līdzībās, piemērodams līdzības klausītāju spējām. Jo, tā kā tie bija vienkārša un nemācīta tauta, Viņš min sinepju graudu, zāli un sēklu, lai ar viņiem pierastiem un pazīstamiem vārdiem mācītu viņiem ko derīgu vai vismaz pamudinātu pienākt, jautāt un ar jautājumu uzzināt to, ko nezināja. Jo mācekļiem Viņš visu izskaidroja savrup – protams, kad tie pienāca un jautāja. Bet visu Viņš izskaidroja tiktāl, ciktāl viņi jautāja, nezinādami; ne vienkārši visu, arī to, kas skaidrs. Jo no tā, ko viņi, jautādami, uzzināja, viņiem kļuva skaidrs arī pārējais; tā viņiem viss tika izskaidrots.

Piezīmes (1)
  1. Kvadrātiekavās – grieķu teksts izmantotajā digitālajā avotā šeit bojāts („πηλί…“); papildināts pēc jēgas un krievu tulkojuma, līdz pārbaudīts PG 123 skenējumā.
Citētās Rakstu vietas

Ap. d. 16:31

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Σμικρὸς μὲν ὁ λόγος τῆς πίστεως. Πίστευσον γὰρ εἰς Χριστὸν, καὶ σωθήσῃ.» Ὁρᾷς, πηλίἈλλὰ σπαρὸν ἐπὶ σῆς γῆς τὸ κήρυγμα, ἐπλατύνθη καὶ ηὐξήθη, ὥστε τὰ πετεινὰ τοῦ οὐρανοῦ, τουτέστι, πάντας τοὺς μετεώρους καὶ ὑψηλοὺς τῷ φρονήματι καὶ γῇ γνώσει, ἐπ´ αὐτῷ κατασκηνοῦν. Πόσοι γὰρ σοφοὶ, τὴν Ἑλληνικὴν ἀφέντες σοφίαν, ἐπὶ τῷ κηρύγματι ἀνεπαύθησαν; Πάντων οὗν μεῖζον ἐγένετο τὸ κήρυγμα, καὶ κλάδους μεγάλους ἐποίησεν. Ὁ μὲν γὰρ τῶν ἀποστόλων εἰς Ῥώμην, ὁ δὲ εἰς Ἰνὸίαν, Α ἄὲ εἰς Ἀχαίαν, ἄλλος εἰς ἄλλο μέρος τῆς γῆς διεσχίσθησαν ὥσπερ κλάδοι. Ἔλεγε δὲ τοῖς ὄχλοις ἐν παραβολαῖς πολλαῖς, πρὸς τὴν ἕξιν τῶν ἀκουόντον παρατιθεὶς τὰς παραβολάς. Ἐπειδὴ γὰρ ὄνλος ἦσαν ἰδιώτης καὶ ἀμαθὴς, τούτου ἕνεκεν μέμνηται κόκκου σινάπεως, καὶ χόρτου, καὶ σπόρου, ἵνα ἀπὸ τῶν συντρόφων καὶ συνήθων αὐτοῖς ὁνομάτων διδάξῃ αὐτοὺς ὡφέλιμόν τι, ἢ παρακινήσῃ γοῦν οἰςίτὸ προσελθεῖν καὶ ἐρωτῆσαι, καὶ διὰ τῆς ἐρωτήσεως τὰ ἀγνοούμενα μαθεῖν. Τοῖς γάρ τοι μαθηταῖς ἐπέλυε πάντα κατ´ ἰδίαν, προσερχομένοις δηλαδὴ καὶ ἐρω» τῶσι. Πάντα δὲ ἔλυεν, ὅσα ἠρώτων ὡς ἀγνοοῦντες. Οὐ γὰρ ἀπλῶς πάντα, καὶ τὰ σαφῆ. Ἀπὸ γὰρ τούτων ὧν ἐρωτῶντες ἐμάνθανον, σαφῆ ἦσαν ατοῖς καὶ τἄλλα· ὥστε πάντα ἐπελύοντο αὐτοῖς.

PG 123, skenējuma lpp. 273 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Σμικρὸς μὲν ὁ λόγος τῆς … beidzas: τἄλλα· ὥστε πάντα ἐπελύοντο αὐτοῖς.

Ziņot par kļūdu

Mk. 4:35–41

Matejs to izstāstīja citādi, Marks citādi: ko tas pastāstīja plašāk, to šis saīsināja, un otrādi – ko tas saīsināja, to šis izvērsa. Viņš ņem līdzi tikai mācekļus, padarīdams tos par skatītājiem brīnumam, kam bija jānotiek. Bet, lai viņi nelepotos, ka Viņš, aizsūtījis citus, paturējis viņus, Viņš ļauj tiem nonākt viļņos – un reizē, lai mācītu panest kārdinājumus. Viņš guļ, lai brīnums viņiem šķistu lielāks, kad tie iepriekš bija satraukušies; jo, ja vētra būtu sākusies, Kristum esot nomodā, viņi vai nu nebūtu nobijušies, vai nebūtu Viņu lūguši. Tātad Viņš ļauj viņiem nonākt briesmu bailēs, lai viņi apjaustu Viņa spēku. Jo, tā kā viņi redzēja, ka citiem tiek darīts labs, bet viņi paši nekā tāda nebija baudījuši, bija bīstami, ka viņi kļūs kūtrāki. Tāpēc Viņš pieļauj vētrai sacelties. Viņš guļ uz laivas spilvena, kas noteikti bija koka.

Pamodies, Viņš vispirms apsauc vēju – jo tas ir tas, kas jūru padara nikna –, un tad arī jūru. Viņš apsauc arī mācekļus, ka tiem nav ticības; jo, ja viņiem būtu ticība, viņi ticētu, ka Viņš arī guļot var tos pasargāt neskartus. Bet viņi sacīja cits citam: „Kas gan Viņš ir?“ Jo viņi vēl par Viņu šaubījās: tā kā Viņš jūru apklusināja ar vienu pavēli – ne ar zizli kā Mozus, ne ar piesaukšanu kā Elīsa Jordānu, ne ar šķirstu kā Jozua, Nūna dēls, – tāpēc Viņš viņiem šķita pārāks par cilvēku; bet, tā kā Viņš gulēja, Viņš viņiem atkal šķita cilvēks.

Piezīmes (2)
  1. „Lai viņi apjaustu Viņa spēku“ – oriģinālā εἰς αἴσθησιν τῆς αὐτοῦ δυνάμεως ἔλθωσιν: lai tie nonāktu pie Viņa spēka sajūtas.
  2. „4. Ķēn.“ – pēc Septuagintas; 1965. g. Bībelē 2. Ķēn. 2:14.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 8:23–27; 2. Moz. 14:16; 4. Ķēn. 2:14; Joz. 3:13–17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἄλλως μὲν ταῦτα διηγήσατο ὁ Ματθαῖος, ἄλλως δὲ ὁ Μάρκος· ἃ γὰρ ἐκεῖνος εἶπε σλατύτερον, οὔτος συνέστειλε· καὶ τοὐναντίον, Δ ἐκεῖνος συνέστειλεν, οὗτος ἐπλάτυνε. Παραλαμβάνει οὖν μόνους τοὺς μαθητὰς, θεατὰς τοῦ μέλλοντος ἕσεσθαι θαύματος ποιῶν· ἵνα δὲ μὴ ἐπαρθῶσιν ὃτι τοὺς ἄλλους ἐκπέμψας αὐτοὺς κατέσχεν, ἀφίησι κλυδωνισθῆναι, καὶ ἅμα ἵνα διδάξῃ πειρασμοῦς φέρειν Καθεύδει δὲ, ἵνα μεῖζον φανῇ αὐτοῖς τὸ θαῦμα, πρότερον θορυβηθεῖσιν· εἰ γὰρ ἐγρηγορότος τοῦ Χριστοῦ ὁκλύδων ἐγένετο, ἢ οὐκ ἂν ἐφοβήθησαν, ἢ οὐκ ἂν παρεκάλεσαν. Ἀφίησιν οὖναὐτοὺς φὸβῳ κινδύνου περιπεαεῖν ἵνα εἰς αἴσθησιν τῆς αὐτοῦ δυνάμεως λθωσιν. Ἐπεὶ γὰρ τοὺς μὲν ἄλλους ἔβλεπον εὐεργετουμένους, αὐτοὶ δὲ οὐδενὸς τοιούτου ἀπήλαυσαν, κίνδυνος ἦν ῥᾳθυμοτέρους αὐτοὺς γενέσθαι. Συγχωρεῖ οὗν ἐπιγενέσθαι τὸν χειμῶνα· καθεύδει δὲ ἐπὶ τὸ προσκεοάλειο τὸ τοῦ πλοίου ξύλινού δὲ πάντως ἦν τοῦτο. Διυπνισθεὶς δὲ, ἐπιτιμᾷ πρότερον τῷ ἀνέμῳοὗτος γάρ ἐστιν ὁ τὴν θάλασσαν ἀγριαίνειν παρασκευάζων, εἰτα καὶ θαλάσσῃ. Ἐπιτιμᾷ θὲ καὶ τοῖς μαθηταῖς, ὡς μὴ ἔχουσι πίστιν·· εἰ γὰρ ἐἵχον πίστιν, ἐπίστευσαν ἂν βτι καὶ κοιμώμανος δύναται ἀβλαβεῖς αὐτοὺς διατηρῆσαι. Ἔλεγον δὲ πρὸς ἀλλήλους· Τίς ἄραὸστὸν οὗτος; Ἔτι γὰρ ἀμφιβόλῳς εἶχον περὶ αὐτοῦ· καθὸ μὲν Ὑὰρ ἑπιτάγματι μόνῳ τὴν θάλασσαν κατεκοίμισε, καὶ σὗτε ῥάβδῳ, ὡς ὁ Μωσῆς, οὕτε ἐπικλήσει ὡς ὁ Ἐλισσαῖος τὸν Ἰορδάνην, οἷτε τῇ κιβωτῷ ὡς Ἰησοῦς ἐ τοῦ Ναυῆ διὰ τοῦτο ὑπλρ ἄνθρωπον αὐτοῖς ἑδόκει· καθὸ δὲ ὄπνωττεν, ἄνθρωπος πάλιν αὐτοῖς ἐφαίΖετΟ

PG 123, skenējuma lpp. 273–274 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἄλλως μὲν ταῦτα διηγήσατο ὁ … beidzas: ὄπνωττεν, ἄνθρωπος πάλιν αὐτοῖς ἐφαίΖετΟ

Ziņot par kļūdu