Mk. 3:1–5
Kad jūdi apsūdzēja mācekļus, ka tie sabatā plūca vārpas, Kungs apklusināja apsūdzētājus jau ar Dāvida piemēru. Bet tagad, vēl vairāk viņus kaunināt gribēdams, Viņš dara brīnumu, rādīdams: „Mani mācekļi tik maz grēko, ka arī Es pats sabata dienā strādāju, darīdams brīnumu.“ Tātad, ja brīnumu darīšana ir ļaunums, tad ļaunums vispār ir arī darīt sabatā to, kas nepieciešams; bet brīnuma darīšana cilvēka glābšanai ir dievišķa lieta – tātad bauslību nepārkāpj tas, kas sabatā nedara neko ļaunu. Tāpēc Viņš arī jautā viņiem, vai ir atļauts darīt labu, kaunināt gribēdams tos, kas Viņu kavē darīt labu.
Sausa labā roka ir katram, kas nedara labās puses darbus. Viņam Kristus saka: „Celies“, tas ir: celies no grēka, „un nostājies vidū“, tas ir, tikumu vidū. Jo katrs tikums ir vidus, kas nesliecas ne uz trūkumu, ne uz pārmērību. Tātad, kad viņš nostāsies šajā vidū, tad viņa roka tiks atjaunota vesela. Ievēro arī vārdu „tika atjaunota“. Jo bija laiks, kad mums bija veselas rokas, tas ir, darbīgais spēks, – kad vēl nebija pārkāpuma; bet kopš mūsu roka tika izstiepta pēc aizliegtā augļa, kopš tā laika tā izkalta labā darīšanai. Tā atkal tiks atjaunota agrākajā veselībā, kad mēs nostāsimies tikumu vidū.
Piezīmes (1)
- „Tikums ir vidus“ – μεσότης: tikums starp trūkumu un pārmērību (piem., drosme starp gļēvulību un pārdrošību).
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Τῶν μαθητῶν κατηγορηθέντων ὑπὸ τῶν Ἰουδαίων, διότι τῷ Σαββάτῳ τοὺς στάχυας ἔτιλλον, ὁ Κύριος ἐπεστόμισε μὲν τοὺς κατηγόρους, καὶ διὰ τοῦ κατὰ τὸν Δαβὶδ ὑποδείΚΟΑΡΝΤΙ. γματος. Ἐπιπλέον δὲ αὐτοὺς καὶ νῦν ἐντρέπων, θαυματουργεῖ, δεικνύων ὅτι, Τοσοῦτον οὐχ ἀμαρτάουσιν οἱ μαθηταί μου, ὥστε καὶ αὐτὸς ἐγὼ ἐργάζομαι ἐν τῇ ἡμέρᾳ τοῦ Σαβόάτου, θαῦμα ἐπιδεικνύμενος · ὥστε εἰ κακόν ἐστι τὸ θαυματουργεῖν, ἔστι κακὸν ἀπλῶς καὶ τὸ ἐργάζεσθαι τὰ ἀναγκαῖα ἐν τῷ Σαββάτφ· ἀλλὰ μὴν τὸ θαυματουργεῖν, ἐπὶ σωτηρίᾳ ἀνθρώπου, θεῖόν ἐστιν, οὐκ ἄρα παρανομεῖ ὁ ἐν τῷ Σαββάτῳ μὴ κακόν τι ἐργαζόμενος, Διὰ τοῦτο οὖν καὶ ἐρωτᾷ αὐτοὺς εἰ ἔξεστιν ἀγαθοποιῆσαι, ἐντρέπων αὐτοὺς ὡς κωλόοντας αὐτὸν ἀπὸ τοῦ ἀγαθοποιεῖς· ξηρὰν δὲ ἔχει τὴν χεῖρα τὴν δεξιὰν πᾶς ὁ μὴ πράτνων τὰ τῆς δεξιᾷς μερίδος ἔργα. Πρὸς ὃν λέγει ὁ Χριστός· Ἔγειραι, τουτέστιν, Ἀνάστα ἀπὸ τῆς ἁμαρτίας, καὶ στῆθι εἰς τὸ μέσον, τουτέστιν, εἰς τὴν μεσότητα τῶν ἁρετῶν. Ησα γὰρ ἀρετὴ, μεσότης ἀστὶν, οὔτε εἰς τὴν ἔλλειψιν, οὔτε εἰς τὴν ὑπερβολὴν ἐπιναύσωσα· τότε τοίνυν ὅταν σταθῇ εἰς τὴν μεσάτητα, ἀποκατασταθήσεται ἡ χεὶρ αὐτοῦ ὑγιής. Ὅρα δὲ καὶ τὸ Ἀποκατεστάθη. Καὶογὰρ ἦν ὅτε εἴλομεν ὑγιεῖς τὰς χεῖρας, τουτέστι, τὴν· πρακτικὴν ὃνέργειαν, ὅτε οὔπω παράβασις· ἀφ´ οὗ δὲ ἐξετάσθη ἡ χεὶρ ἡμῶν ἐπὶ τὸν ἀπηγορευμένον καρπὸν, ἔκτοτε ἐξηράνθη πρὸς τὴν τοῦ καλοῦ ἐργασίαν. Πάλιν οὖν ἀποκατασταθήσεται εἰς τὴν προτέραν ὑγείαν, ὅταν ἐν τῷ μέσῳ σταθῶμεν τῶν ἀρετῶν,
PG 123, skenējuma lpp. 265–266 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τῶν μαθητῶν κατηγορηθέντων ὑπὸ τῶν … beidzas: τῷ μέσῳ σταθῶμεν τῶν ἀρετῶν,