Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Marka Evaņģēlija skaidrojums: 2. nodaļa

Mk. 2:1–5

Ko nozīmē „pēc dažām dienām“? Tas ir: kad bija pagājušas dažas dienas. Kad Viņš bija ienācis, ļaudis, izdzirdējuši, ka Viņš ir mājā, saskrēja, cerēdami vieglāk Viņu sastapt. Liela bija vīru ticība: viņi pat izraka jumtu un nolaida slimo; tāpēc arī Kungs dziedina, redzēdams to ticību, kas viņu atnesa, vai arī paša triekas ķertā ticību. Jo arī viņš nebūtu ļāvis sevi nest, ja nebūtu ticējis, ka tiks dziedināts. Bieži Viņš atnesēja ticības dēļ dziedina tos, kurus atnes, kaut tie ir neticīgi; bet bieži otrādi – atnestā ticības dēļ, kaut atnesēji ir neticīgi.

Vispirms Viņš piedod slimajam grēkus un tad dziedina arī slimību. Jo smagākās slimības lielākoties rodas no grēkiem; tā arī par triekas ķerto Jāņa Evaņģēlijā Kungs saka, ka tas kļuvis bezspēcīgs grēku dēļ. Jo tas, par ko raksta Jānis, un tas, ko min tagad, nav viens un tas pats – tie ir divi dažādi cilvēki. Tam, par ko raksta Jānis, nebija cilvēka, bet šim ir četri; tas gulēja pie Avju dīķa, bet šis – mājā; šis – Kapernaumā, bet tas – Jeruzalemē; un tu varētu atrast arī citas atšķirības. Tomēr zini, ka tas, ko min Matejs, un tas, ko tagad min Marks, ir viens.

Piezīmes (1)
  1. „Pēc dažām dienām“ – grieķu δι’ ἡμερῶν; Teofilakts paskaidro šo neparasto izteicienu.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:5–14; Mt. 9:2–7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τί ἐστι τὸ, δι´ ἡμερῶν; ἀντὶ´ τοῦ, διελθουσῶν ἡμερῶν τινων. Ἐπεὶ δὲ εἰσῆλθεν, Ἀαούσαντες ὅτι ἐν οἴκῳ ἐστί, συνέδραμον, προσδακήσαντες ῥᾷον ἐντυχεῖν αὐτῷ. Πολλὴ δὲ ἡ πίστις τῶν ἀνδρῶν, ὥστε καὶ τὴν στέγην ὀρύξαι καὶ χαλάσαι, διὸ καὶ ὁ Κύριος θεραπεύει, ἰδὼν τὴν πίστιν αὐτῶν τῶν κομισάντων, ἢ καὶ ἐκείνου τοῦ παραλυτικοῦ. Καὶ γὰρ κἀκεῖνος οὐκ ἂν ἐδέξατο ἀρθῆναι, εἰ μὴ ἐπίστευσεν ὡς ἰαθήσεται. Πολλάκις γὰρ διὰ τὴν τοῦ προσφέροντος πίστιν, ἰᾶται τοὺς προσφερομένους, ἀπίστους ὄντας· πολλάκις δὲ τοὐναντίον, διὰ τὴν τοῦ προσφερομένου, καίτοι ἀπίστων ὄντων τῶν προσφερόντων. Πρῶτον δὲ τὰς ἁμαρτίας ἀφίησι τῷ ἀῤῥώστῳ, εἶτα καὶ τὴν νόσον θεραπεύει. Καὶ γὰρἐξ ἀμαρτιῶν τὰ χαλεπώτερα τῶν ἀῤῥωστημάτων ὡς ἐπὶ τὸ πλεῖστον γίνονται, ὥσπερ καὶ τὸν παρὰ τῷ Ἰωάννῃ παράλυτον, ἐξ ἁμαρτιῶν παρεθῆναί φησιν ὁ Κύριος. Οὐκ ἔστι γὰρ εἶς ὁ παρὰ τῷ Ἰωάννῃ, καὶ ὁ νῦν μνημονευόμενος, ἀλλ´ ἔτερος καὶ ἕτ. ρος Ὁ μὲν γὰρ παρὰ τῶ Ἰωάννῃ, οὐκ εἶχεν ἄνθρωπον· ὁ δὲ νῦν, τέσσαρας ἔχει· καὶ ὁ μὲν, ἐν τῇ προβατικῇ, ὁ δὲ νῦν, ἐν οἰκίᾳ· καὶ ὁ μὲν, ἐν Καπερναοὺμ, ὁ δὲ, ἐν Ἱεροσολύμοις, καὶ ἄλλας δ´ ἂν εὕροις διαφοράς. Πλὴν γίνωσκε ὅτι ὁ παρὰ τῷ Ματθαίῳ, καὶ ὁ νῦν μνημονευόμενος παρὰ τῷ Μάρκῳ, εἰς ἑστιν.

PG 123, skenējuma lpp. 260–261 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τί ἐστι τὸ, δι´ ἡμερῶν; … beidzas: παρὰ τῷ Μάρκῳ, εἰς ἑστιν.

Ziņot par kļūdu

Mk. 2:6–12

Farizeji Kungu apsūdzēja kā zaimotāju, jo Viņš piedeva grēkus; jo grēkus piedot spēj vienīgi Dievs. Bet Kungs dod viņiem vēl citu liecību, ka Viņš ir Dievs, – to, ka Viņš pazīst viņu sirdis; jo vienīgi Dievs zina, kas ir katra sirdī, kā arī pravietis saka: „Tu vienīgais pazīsti sirdis“ (3. Ķēn. 8:39). Bet viņi, lai gan tas, kas bija viņu sirdīs, tika atklāts, tomēr paliek nejūtīgi un nepiekrīt, ka Tas, kas zina viņu sirdis, var dziedināt arī grēkus. Tad Kungs, dziedinādams miesu, apliecina un apstiprina, ka Viņš ir dziedinājis arī dvēseli: ar redzamo Viņš apstiprina neredzamo un ar vieglāko – grūtāko, kaut arī viņiem tā nelikās. Jo farizeji domāja, ka grūtāk ir dziedināt miesu, jo tas ir redzams, bet pateikt, ka dvēsele ir dziedināta, ir viegli, jo šī dziedināšana nav redzama. Tā viņi varbūt domāja: „Lūk, šis maldinātājs atteicās dziedināt miesu, kas ir redzama, bet dziedina neredzamo dvēseli, sacīdams: «Tavi grēki tev ir piedoti». Ja Viņš patiešām varētu, Viņš noteikti būtu dziedinājis miesu un nebūtu bēdzis pie neredzamā.“

Tāpēc Pestītājs, rādīdams viņiem, ka spēj abus, saka: „Kas ir vieglāk – dziedināt miesu vai dvēseli? Protams, dziedināt miesu; bet jums šķiet otrādi. Tāpēc Es, dziedinādams miesu, kas patiesībā ir viegli, bet jums šķiet grūti, apliecināšu arī dvēseles dziedināšanu, kas ir grūta, bet tāpēc, ka tā ir neredzama un nepārbaudāma, šķiet viegla.“ Tad Viņš saka triekas ķertajam: „Celies un ņem savu gultu“ – lai vēl vairāk apliecinātu brīnumu, ka tas nav šķietams, un reizē lai parādītu, ka Viņš ne tikai dziedināja, bet arī deva spēku. Tā Viņš dara arī ar dvēseles slimībām: Viņš ne tikai atbrīvo mūs no grēkiem, bet arī dod spēku pildīt baušļus.

Tātad arī es, būdams triekas ķerts, varu tikt dziedināts. Jo arī tagad Kristus ir Kapernaumā, iepriecinājuma mājā, tas ir, Baznīcā; jo Baznīca ir Iepriecinātāja māja. Es esmu triekas ķerts, jo manas dvēseles spēki ir bezdarbīgi un nekustīgi labajam; bet, ja četri evaņģēlisti mani paceļ un aiznes pie Kunga, tad es dzirdēšu: „Bērns“ – jo, pildot baušļus, es kļūstu par Dieva bērnu –, un man tiks piedoti grēki. Bet kā mani nonesīs Jēzus priekšā? Ja izraks jumtu. Bet kas ir jumts? Prāts, kas ir pāri visam, kas ir mūsos. Uz tā ir daudz zemes un kārniņu – es domāju zemes lietas. Bet, ja tās visas aizvāc un ja prāta spēks mūsos tiek atrakts un atbrīvots no smaguma, un tad es tieku nolaists, tas ir, pazemots – jo nevajag lepoties, ka prāta jumts ir atbrīvots no smaguma, bet pēc tam, kad esmu atbrīvots no smaguma, man jātiek nolaistam, tas ir, pazemotam –, tad es tikšu dziedināts un ņemšu savu gultu, tas ir, miesu, kustinot to uz baušļu pildīšanu. Jo nepietiek tikai piecelties no grēka un saprast, ka grēkojam, – jāņem arī gulta, tas ir, miesa, uz labā darīšanu. Tad mēs varēsim sasniegt arī kontemplāciju, tā ka visas domas mūsos sacīs: „Tādu nekad neesam redzējuši“, tas ir, nekad neesam tā sapratuši kā tagad, kad, būdami triekas ķerti, esam dziedināti. Jo tas, kas šķīstīts no grēkiem, patiesi redz.

Piezīmes (2)
  1. „3. Ķēn.“ – pēc Septuagintas; 1965. g. Bībelē 1. Ķēn. 8:39.
  2. „Iepriecinājuma mājā … Iepriecinātāja māja“ – Kapernaumas vārdu Teofilakts tulko kā „iepriecinājuma ciems“; vārdu spēle ar Παράκλητος – Iepriecinātājs, Svētais Gars.
Citētās Rakstu vietas

3. Ķēn. 8:39

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οἱ μὲν Φαρισαῖοι ὡς βλάσφημον διέβαλλον τὸν Κύριον, ὅτι ἠφίει ἀμαρτίας· μόνου γὰρ Θεοῦ τὸ ἀφιέναι ἁμαρτίας· ὁ δὲ Κύριος καὶ ἄλλο τεκμήριον δίδωσι τοῦ εἶναι Θεὸς, τὸ τὰς καρδίας αὐτῶν γινώσκειν· Θεὸς γὰρ μόνος οἶδε τὰ ἐγκάρδια ἑκάστου, ὡς καὶ ὁ προφήτης λέγει· Σὺ ἐπίστασαι καρδίας μονώτατος, Ἀλλ´ ἐκεῖνοι καίτοι ἀνακαλυφθέντων τῶν ἐν ταῖς καρδίαις πὐτῶν, ὅμως ἀναίσθητοι μένουσι, μὴ συγχωροῦντες τὸ καὶ ἁμαρτήματα δύνασθαι θεραπεύειν τῷ τὰς καρδίας, αὐτῶν εἰδότι. Πιστοῦται μέντοι καὶ βεβαιοῖ ὁ Κύριος, διὰ τοῦ τὸ σῶμα θεραπεῦσαι, τὸ καὶ τὴν ψυχὴν αὐτοῦ ἰάσασθαι, διὰ τοῦ ἐμφανοῦς τὸ ἀφανὲς βεβαιώσας, καὶ ὃιὰ τοῦ εὐχερεστέρου τὸ δυσχερέστε. ρον, κἂν ἐκείνοις οὐχ οὕτως ἐδόκει. Οἱ γὰρ Φαρισαῖοι δυσχερέστερον ᾤοντο τὸ σῶμα θεραπεῦσαι, ὡς φαινόμενον · τὸ δὲ τὴν ψυχὴν εἰπεῖν θεραπευθῆναι, εὐχερὲς, διότι ἀφανὴς ἦν ἡ θεραπεία. Ὥστε καὶ τοιαῦτα ἂν ἴσως διελογίζοντο· Ἰδοὺ ὁ πλάνος, ἀφῆκε τὸ θεραπεῦσαι τὸ σῷμα, τὸ φανερὸν, καὶ θεραπεύει τὴν ἀφανῆ ψυχὴν, λέγων· «Ἀφέωνταί σοι αἱ ἀμαρτίαι » Πάντως γὰρ εἰ ἠδύνατο, τὸ σῶμα ἂν ἐθεράπευσε, καὶ οὐ κατέφυγεν εἰς τὸ ἀφανές. Ὁ γοῦν Σωτὴρ δεικνύων αὐτοῖς ὅτι ἀμφότερα δύναται. οσί· Τι ἐσατιν εὐκοπώτεοον. τὸ θεραπεῦσαι σῶμα, ἢ ψυχήν; Πάντως τὸ θεραπεῦσαι σῶμα, ἀλλ´ ὑμῖν δοκεῖ τολναντίον. Ἐγὼ τοίνυν διὰ τοῦ τὸ σῶμα θεραπεῶσαι, ὅπερ τῇ μὲν ἀληθείᾳ εὐχερὲς, δυσχερὲς δὲ δοκεῖ ὑμῖν, πιστώσομαι καὶ τὴν τῆς ψυχῆς θεραπείαν, Κἥτις δυσχερὴς μὲν, διὰ δὲ τὸ ἀφανὴς εἶναι καὶ ἀνέλεγκτος, δοκεῖ εὐχερής. Τότε γοῦν λέγει τῷ παραλυτικῷ · Ἕγειραι καὶ ἄρον τὸν κράββατόν σου, εἰς πίστωσιν πλείονα τοῦ θαύματος, ὅτι οὐ κατὰ φανταοίαν ἐστί· καὶ ἅμα ἵνα δείξῃ ὅτι οὐ μόνον ἰάσατο, ἀλλὰ καὶ δύναμιν ἐνέθηκεν. Οὕτως οὖν ποιεῖ καὶ ἐπὶ τῶν ψυχικῶν ἀῤῥωστημάτων· οὐ μόνον ἀπαλλαττει ἡμᾶς τῶν ἁμαρτιῶν, ἀλλὰ καὶ δύναμιν ἐντίθησιν εἰς τὸ ἐργάζεσθαι τὰς ἐντολάς. Δύναμαι οὐν κἀγὼ παράλυτος ὢν ἰαθῆναι. Ἔστι γὰρ καὶ νῦν ὁ Χριστὸς ἐν Καπερναοὺμ, τῷ οἴκῳ τῆς παρακλήσεως, τουτέστι τῇ Ἐκκλησίᾳ· οἷκος γὰρ τοῦ Παρακλήτου, ἡ Ἐκκλησία· εἰμὶ δ´ ἐγὼ παράλυτος, τὰς τῆς ψυχῆς δυνάμεις ἀνενεργήτους καὶ ἀκινήτους ἔχων πρὸς τὸ καλόν· ἀλλ´ ἐὰν ὑπὸ τῶν τεσσάρων εὐαγγελιστῶν ἀρθῶ, καὶ ἀπαχθῶ πρὸς τὸν Κύριον, τότε ἁκούσω· Τέκνονὸ γὰρ τοῦ Θεοῦ γίνομαι διὰ τῆς τῶν ἐντολῶν ἐργασίας, καὶ ἀφεθήσονταί μοι αἱ ἀμαρτίαι. Ἀλλὰ πῶς ἀπαχθήσομαι ἔμπροσθεν τοῦ Ἰησοῦ; Ἐὰν τὴν στέγην ἀνορύξωσι. Τίς δὲ ᾑ στέγη; Ὁ νοῦς ὁ´ ὑπερκείμενος πάντων τῶν ἐν ἡμῖν. Οὐτος δὲ ἔχει χοῦν πολὺν καὶ κεράμους, τὰ γήῖνα λέγω πράγματα· ἀλλ´ ἐὰν ἀποσκευασθῶσι ταῦτα πάντα, καὶ ἀνορυχθῇ ἡ ἐν ἡμῖν τοῦ νοῦ δύναμις καὶ ἁποφορτισθῇ, εἰτα χαλασθῶ, τουτέστι, ταπεινωθῶ· οὐ γὰρ δεῖ ἐπαρθῆναι διότι ἡ στέγη τοῦ νοῦ ἀπεφορτίσθη, ἀλλὰ μεθὸ ἀποΚφορτισθῶ, ὀφείλω χαλασθῆναι, τουτέστι ταπεινωθπναι. Τότε τοίνυν ἰαθήσομαι, καὶ ἀρῶ τὸν κράββα. τον, ἤτοι τὸ σῶμα, πρὸς τὴν τῶν ἐντολῶν ἐργασίαν κινῶν αὐτό. Οὐ γὰρ δεῖ μόνον ἐγερθῆναι ἀπὸ τῆς ἁμαρτίας, καὶ νοῆσαι ὅτι ἀμαρτάνομεν, ἀλλὰ καὶ τὸν κράββατον, τουτέστι τὸ σῶμα, ἂραι εἰς ἐργασίαν τοῦ καλοῦ. Τότε τοίνυν καὶ εἰς θεωρίαν φθάσαι δυνησόμεθα, ὥστε πάντας τοὺς ἐν ἡμῖν λογισμοὺς λέγειν, ὅτι Οὐδέποτε οὕτως εἰδομεν, τουτέστιν, οὐδέ ποτε οὕτως ἐνοήσαμεν ὡς νῦν, ὅτε παράλυτοι ὄντες ἄθημεν Ο γὰρ τῶν ἁμαρτιῶν καθαρθεὶς, ἐκεῖνος ὁρᾷ τῷ ὄντι.

PG 123, skenējuma lpp. 261–262 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οἱ μὲν Φαρισαῖοι ὡς βλάσφημον … beidzas: καθαρθεὶς, ἐκεῖνος ὁρᾷ τῷ ὄντι.

Ziņot par kļūdu

Mk. 2:13–17

Pēc brīnuma ar triekas ķerto Kungs iziet pie jūras, varbūt gribēdams būt vienatnē, bet ļaudis atkal saskrien – lai tu mācītos: jo vairāk tu bēgsi no slavas, jo vairāk tā tevi dzīsies; bet, ja tu dzīsies pēc tās, tā aizbēgs no tevis. Tā arī Kungs bēga pie jūras, un ļaudis atkal Viņam dzinās pakaļ; un tomēr Viņš aizgāja arī no turienes. Un, garām iedams, Viņš iemantoja Mateju; jo Levijs, ko Marks šeit min, ir Matejs – viņam bija divi vārdi. Lūka un Marks viņu sauc par Leviju, apslēpdami vārdu; bet viņš pats nekaunas, bet stāsta par sevi atklāti: „Jēzus ieraudzīja,“ viņš saka, „Mateju, muitnieku“ (Mt. 9:9). Tā arī mēs nekaunēsimies izsūdzēt savus grēkus.

Levijs sēdēja muitas namā, kā šķiet, kādus piedzīdams, vai kārtodams rēķinus, vai darīdams ko citu no tā, ko muitnieki mēdz darīt savās darbnīcās. Bet viņš bija tā pamodināts, ka, visu atstājis, sekoja Viņam, un, līksmodamies par to, sasauca daudzus uz mielastu. Bet farizeji apsūdz, it kā paši būdami tīri. Bet Kungs saka: „Es neesmu nācis aicināt taisnos“, tas ir, jūs, kas paši sevi attaisnojat (to Viņš saka ironiski), „bet grēciniekus“, – un aicināt tos [ne tāpēc, lai tie paliktu grēcinieki]; un, lai tu nedomātu, ka Viņš grēciniekus aicina, bet nemaz viņus nelabo, Viņš saka: „uz grēku nožēlu“.

Piezīmes (2)
  1. „Iemantoja“ – ἐζώγρησε: „noķēra dzīvu“, zvejnieka un mednieka vārds (sal. Lk. 5:10).
  2. Kvadrātiekavās – grieķu teksts izmantotajā digitālajā avotā šeit ir bojāts; papildināts pēc jēgas un krievu tulkojuma, līdz pārbaudīts PG 123 skenējumā.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 9:9

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Μετὰ τὸ τελέσαι τὸ ἐπὶ τῷ παραλυτικῷ θαῦμα ὁ Κύριος ἐξερχεται παρὰ τὴν θάλασσαν, τάχα θλων ἰδιάσαι, ἀλλ´ ὁ ὄχλος συντρέχει πάλιν, ἵνα σὺ μάθῃς ὅτι ὅσον ἀποφεύγεις τὴν δόξαν, τοσοῦτον αὕτη καταὸιώξε ταί σε. Εἰ μέντοι διώκεις αὐτὴν σὺ, ἁποφεύξεταί σε ἐκείνη. Ὥσπερ οὖν καὶ ὁ Κύριος ἔφευγε παρὰ τὴν θάλασσαν, καὶ πάλιν ὁ ὄχλος αὐτὸν κατ. εδίωκεν· οὐ μὴν ἁλλὰ καὶ ἐκεῖθεν ἄφυγε. Καὶ παράγων ἐζώγρησε τὸν Ματθαῖον· ὁ Λευὶ γὰρ ὁ παρὰ τῷ Μάρκῳ νυνὶ λεγόμενος, ὁ Ματθαῖός ἐστι, διώνυμος γὰρ ἦν. Ὁ μὲν οὖν Λουκᾶς καὶ ὁ Μάρκος, Λευῒ αὐτὸν ὀνομάζουσι, συγκαλύπτοντες τὸ ὄνομα. Αὐτὸς δὲ ἐκεῖνος, οὐκ αἰσχύνεται, ἀλλὰ τὸ καθ´ ἑαυτὸν ἀπατ γέλλει· ἐθεάσατο γὰρ, φησίν, ὁ Ἰησοῦς Ματθαῖον τὸν τελώνην. Οὕτως οὖν καὶ ἡμεῖς μὴ ἐπαισχυνώμεθα ἐξαγορεύειν τὰς οἰκείας ἁμαρτίας· ἐκάθητο. δὲ ἐπὶ τὸ τελώνιον ὁ Λευῖ, ὡς Κοικεν, ἀπαιτῶν τινας , ἢ λογοπραγῶν, ἢ ἄλλο τι ποιῶν ὧν εἰώθασιν οί τελῶναι ἐν τοῖς οἰκείοις ἐργαστηρίοις ποιεῖν. Ὁ δὲ οὕτως ἦν διεγηγερμένος, ὥστε καταλείψας πάντα ἠκολούθησεν, οἰα δὲ εὐφραινόμενος, συνεκάλεσς πολλοὺς εἰς ἑστίασιν. Οἱ δὲ Φαρισαῖοι αἰτιῶνται, καθαροὺς δῆθεν ἑαυτοὺς ποιοῦντες. Ὁ δὲ Κύριος Οὐκ ἦλθον, φησί, καλέσαι δικαίους, τουτέστιν ὑμᾶς τοὺς δικαιοῦντας ἑαυτοὺς (κατ´ εἰρωνείαν γὰρ τοῦτά ησιν, ἀλλὰ ἀμαρτωλοὺς, καλέσαι δὲ αὐτοὺς, οὐχ καλεῖ μὲν τοὺς ἀμαρτωλοὺς, οὐδὲν δὲ αὐτοὺς βελτιοῖ, φησὶ τὸ, εἰς μετάνοιαν,

PG 123, skenējuma lpp. 262–263 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Μετὰ τὸ τελέσαι τὸ ἐπὶ … beidzas: βελτιοῖ, φησὶ τὸ, εἰς μετάνοιαν,

Ziņot par kļūdu

Mk. 2:18–20

Arī Jāņa mācekļi, būdami vēl nepilnīgāki, turējās pie jūdu paražām; tāpēc daži nāk pie Kristus, rādīdami tos par paraugu, un prasa, kāpēc Viņa mācekļi negavē tāpat kā viņi. Bet Viņš saka: „Tagad Es, Līgavainis, esmu ar viņiem, un viņiem jāpriecājas un nav jāgavē; bet, kad Es tikšu paņemts no šīs dzīves, tad, kārdinājumos krituši, viņi gan gavēs, gan cietīs bēdas.“

Līgavaini Viņš sevi sauc ne tikai tāpēc, ka saderina Sev jaunavīgās dvēseles, bet arī tāpēc, ka Viņa pirmās atnākšanas laiks tiem, kas Viņam tic, nav sēru un drūmuma laiks, nedz arī nes grūtības, bet viegli un bez bauslības darbiem caur kristību dod mums atpūtu. Jo kāda gan grūtība ir kristīties? Un tomēr caur šo vieglo mēs atrodam pestīšanu. Kāzu nama dēli ir apustuļi, jo arī viņi tika atzīti par cienīgiem Kunga priekam un kļuva par visa debesu labā un visa prieka dalībniekiem.

Saproti arī tā: katrs cilvēks, kad viņš dara tikumu, ir kāzu nama dēls. Kamēr viņam ir pie sevis Līgavainis Kristus, viņš negavē, tas ir, nerāda grēku nožēlas darbus; jo kā gan gavēs tas, kas neklūp? Bet, kad Līgavainis Kristus tiek no viņa paņemts, proti, kad viņš ir paslīdējis grēkā, tad viņš gavē un nožēlo grēkus, lai dziedinātu grēku.

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Καὶ οἱ τοῦ Τωάννου μαθηταὶ ἀτελέστερον διακείμενοι, τοῖς Ἰουδαῖκοῖς ἐνέμενον ἕθεσιν· ὅθεν προσέρχονταί τινας τῷ Χριστῷ, εἰς ὑπόδειγμα τούτους ἄγοντες, καὶ αἰτώμενοι διατί οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ οὐ νηστεύουσιν ἐπίσης αὐτοῖς. Ὁ δέ, νῦν μέν φησιν, Νυμφίος εἰμὶ γὼ, καὶ δεῖ αὐτοὺς εὐθυμεῖν, καὶ μὴ νηστεύειν·; ὅταν δὲ ἁρθῶ ἐγὼ ἀπὸ τοῦ ἂίου τούτου τάτε πειρασμοῖς περιπεσόντες, καὶ νηστεύσουσι καὶ θλιβήσονται. Νυμφίον μὲν οὖν ἑαυτὸν ὀνομάζει, οὐ μόνον ὥς νυμφευόμενον τὰς παρθένους ψυχὰς, ἀλλὰ καὶ διότι ὁ καιρὸς τῆς πρώτης παρουσίας αὐτοῦ, οὐ πένθοις, οὐδὲ σκυθρωπότητός ἐστι· τοῖς εἰς αὐτὸν πιστεύουσιν, οὐδὲ κόπους ἔχων, ἀλλ´ εὐκόπως καὶ χωρίς ἔργων τῶν τοῦ νόμου, διὰ τοῦ βαπτίσματος ἀναπαύων ἡμᾶς. Ποῖος γὰρ πόνος βαπτίσασθαι; ἀλλ´ μως διὰ τοῦ εὐχεροῦς τούτου, σωτηρίαν εὐρίσκο μεν. Υἱοὶ δὲ νυμφῶνος, οἱ ἀπόστολοι, ὡς τῆς χαρᾶς τοῦ Κυρίου καὶ αὐτοὶ καταξιούμενοι, καὶ παντὸς ἐπουρανίου ἀγαθοῦ καὶ πάσης ἡδονῆς μέτοχοι. Νόει δὲ καὶ οὕτως, ὅτι πᾶς ἄνθρωπος, ὅταν τὴν ἀρετὴν ἐργάζηται, υἱὸς νυμφῶνός ἐστιν. Ἔως μὲν οὖν ἔχει μεθ´ ἐαυτοῦ τὸν νυμφίον Χριστὸν, οὐ νηστεύει, τοῦτ ἄστιν, οὐ τὰ τῆς μετανοίας ἔργα ἐπιδείκνυται. Γῶς γὰρ ὁ μὴ πταίων; Ὅταν δὲ ἀρθῇ ἀπ´ αὐτοῦ ὁ νυμφίος Χριστὸς, εἰς ἁμαρτίαν δηλαδὴ ὀλισθήσαντος, τότε νηστεύει καὶ μετανοεῖ, ἵνα τὴν ἁμαρτίαν ἰάσηται.

PG 123, skenējuma lpp. 263–264 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Καὶ οἱ τοῦ Τωάννου μαθηταὶ … beidzas: μετανοεῖ, ἵνα τὴν ἁμαρτίαν ἰάσηται.

Ziņot par kļūdu

Mk. 2:21–22

„Tāpat kā tad, ja nebalināta, tas ir, jauna, lāpa tiek uzšūta uz veca apģērba, tā ar savu stingrumu to saplēš, un jauns vīns ar savu karstumu pārplēš vecus ādas maisus, tā arī Mani mācekļi vēl nav kļuvuši stipri; tāpēc, ja mēs tos apgrūtināsim, mēs tiem kaitēsim. Jo savas domāšanas vājuma dēļ tie ir līdzīgi veciem apģērbiem. Tātad nevajag viņiem uzlikt smago gavēņa pavēli.“ Vai arī tu vari to saprast tā: Kristus mācekļi, būdami jauni, nevar kalpot vecām paražām un likumiem.

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὥσπερ, φησὶν, εἰ ῥάκος ἄγναφον, τουτέστι καινὸν, ἐπιβληθείη ἱματίῳ παλαιῷ, διαῤῥήγνυσι τοῦτο τῇ οἰκείᾳ στεῤῥότητι, οἶνός τε νέος τῇ αὐτοῦ θερμότητι τοὺς ἀσκοὺς παλαιοὺς διαῤῥήσσει, οὔτω καὶ οἱ μαθηταί μου οὔπω γεγόνασινἰσχυροί, ὥστε ἐὰν βαρήσωμεν αὐτοὺς, βλάψομεν. Παλαιοῖς γὰρ ἐοίκασιν ἱματίοις διὰ τὸ ἀσθε νὲς τῆς αὐτῶν γνώμης. Οὐ χρὴ οὖν ἐπιβάλλειν αὐτοῖς τὸ τῆς νηστείας βαρὺ ἐπίταγμα· ἢ καὶ οὕτω νοήσαις· Οἱ τοῦ Χριστοῦ μαθηταὶ καινοὶ ὄντες, οὐ δύνανται δουλεύειν παλαιοῖς ἔθεσι καὶ νόμοις.

PG 123, skenējuma lpp. 264 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὥσπερ, φησὶν, εἰ ῥάκος ἄγναφον, … beidzas: δουλεύειν παλαιοῖς ἔθεσι καὶ νόμοις.

Ziņot par kļūdu

Mk. 2:23–28

Kunga mācekļi plūc vārpas, jo vairs nebija pieraduši dzīvot pēc bauslības; bet farizeji, sašutuši, tiek Kristus apklusināti, jo Viņš min Dāvidu, kas vajadzības dēļ pārkāpa bauslību augstā priestera Abjatara laikā. Jo pravietis Dāvids, bēgdams no Saula, nāca pie šī augstā priestera un viņu pievīla, it kā būtu ķēniņa sūtīts steidzamā kara vajadzībā. Tad viņš arī ēda priekšlikšanas maizes un paņēma Goliāta zobenu, kas bija veltīts Kungam. Maizes bija divpadsmit; tās katru dienu tika noliktas uz galda, sešas labajā un sešas kreisajā pusē.

Daži jautā, kāpēc evaņģēlists šeit augsto priesteri nosauc par Abjataru, bet Ķēniņu grāmata viņu sauc par Abimeleku. Var teikt, ka Abjataram, iespējams, bija divi vārdi un viņu sauca arī par Abimeleku. Vai arī citādi: Ķēniņu grāmata saka, ka toreiz priesteris bija Abimeleks, bet evaņģēlists – ka augstais priesteris bija Abjatars. Tātad tas nav pretrunā: priesteris bija Abimeleks, bet augstais priesteris – Abjatars.

Saproti arī garīgā nozīmē: Kristus mācekļi iet sabatā, tas ir, dvēseļu mierā (jo „sabats“ nozīmē „atdusa“). Kad viņiem ir atdusa no kaislībām un dēmoni pret viņiem nekaro, tad viņi bruģē ceļu, tas ir, kļūst arī citiem par ceļvežiem uz tikumu, plūkdami un izraudami ar sakni visu, kas aug no zemes un no zemākās iztēles. Jo, ja kāds vispirms neatdusas no kaislībām un neieved sevi klusumā, viņš nevarēs citiem bruģēt ceļu un kļūt par ceļvedi uz labo.

Piezīmes (3)
  1. „1. Ķēn.“ – pēc Septuagintas; 1965. g. Bībelē 1. Sam. 21:1–9, kur priesteris saukts par Ahimeleku. Teofilakts lieto Septuagintas formu „Abimeleks“.
  2. „Bruģē ceļu“ – ὁδοποιεῖν: Marka tekstā mācekļi, plūkdami vārpas, „iet savu ceļu“ (burtiski „taisa ceļu“); garīgajā skaidrojumā Teofilakts to izmanto.
  3. „Garīgā nozīmē“ – κατὰ ἀναγωγήν: augstākā, garīgā skaidrojuma līmenī.
Citētās Rakstu vietas

1. Ķēn. 21:1–9

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οἱ μαθηταὶ τοῦ Κυρίου τοὺς στάχυας ἐκτίλλουσιν, οἷα μηκέτι κατὰ νόμον ἐθισθέντες ζῇν· οἱ δὲ Φαρισαῖοι ἀγανακτοῦντες, ἐπιστομίζονται ὑπὸ τοῦ Χριστοῦ, παράγοντος τὸν Δαξὶδ δι´ ἀνάγκην παραλύσαντα τὸν νόμον ἐπὶ Ἀβιάθαρ ἀρχιερέως. Φεύγων γὰρ ὀ προφήτης Δαβὶδ ἀπὸ προσώπου Σαοὺλ, ἦλθεν εἰς τὸν ἀρχιερέα τοῦτον, καὶ ἠπάτησεν αὐτὸν ὡς παρὰ τοῦ βασιλέως ἀποσταλεὶς εἰς ἁναγκαίαν χρείαν στρατιωτικήν. Ὅτε καὶ τοὺς ἄρτους τῆς προθέσεως ἔφαγε, καὶ τὴν τοῦ Γολιὰθ ῥομφαιαν ἀφείλετο ἀνατεθειμένην τῷ Κυρίῳ. Δώδεκα δὲ ἦσαν οἱ ἄρτοι καθ´ ἑκάστην ἡμέραν προτιθέμενοι ἐπὶ τῆς τραπέζης, ἂξ ἐκ δεξιῶν καλ ἓξ ἐέ εὐωνύμων Ζητοῦσι δέ τινες πῶς δ μὲν εὐαγγελιστὴς νῦν τὸν ἀρχιερέα Ἀβιάθαρ ὡνόμασεν, ἡ δέ βίβλος τῶν Βασιλειων, Ἀδιμέλεχ τοῦτον ὀνομάζει. Ἔστιν οὗν εἰπεῖν ὅτι διώνυμος ἠν ἴσως ὁ Ἀβιάθαρ, ὁ αὐτὸς καὶ Ἀβιμέλεχ καλούμενος. Ἡ καὶ ἄλλως, ἡ μὲν τῶν Βασιλειῶν βίβλος, ἱερέα λέγει εἶναι τότε Ἀβιμέλεχ· ὁ δὲ εὐαγγελιστὴς, ἀρχιερέα εἶναι τὸν Ἀβιάθαρ. Ὥστε οὐκ ἐναντία ταῦτα· Σν γὰρ ἱερεὺς μὲν Ἀβιμέλεχ, ἀρχιερεὺς δὲ Ἀβιάθαρ. Νάει δὲ καὶ κατὰ ἀναγωγὴν, ὅτι οἱ τοῦ Χριστοῦ μαθηταὶ ἐν τῷ Σαββάτῳ, τουτέστιν ἐν τῇ τῶν ψυχῶν ἀναπαύσειβατον γὰρ κατῶπαυσις ἐρμηνεύεται ). Ὅταν οὖν ἔχωσιν ἀνάπαυσιν ἀπὸ τῶν παθῶν μὴ πολεμούμενοι ὑπὸ τῶν δαιμόνων, τότε ὁδοποιοῦσι, τουτέστι καὶ ἐτέροις πρὸς τὴν ἀρετὴν ὁδηγοὶ γίνον. ται, τίλλοντες καὶ ἐκριζοῦντες πάντα τὰ ἀπὸ τῆς γῆς καὶ τῆς κάτω φαντασίας βλαστάνοντα. Ἐὰν τὰρ μὴ πρότερον καταπαύσῃ τις ἀπὸ τῶν παθῶν, καὶ ἐν ἠρεμίᾳ καταστήσῃ ἐαυτὸν, οὐκ ἂν ὀδοποιήσῃ ἐτέρους, καὶ ὁδηγὸς ἐπὶ τὸ ἀγαθὸν γένηται.

PG 123, skenējuma lpp. 264–265 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οἱ μαθηταὶ τοῦ Κυρίου τοὺς … beidzas: ὁδηγὸς ἐπὶ τὸ ἀγαθὸν γένηται.

Ziņot par kļūdu