Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Marka Evaņģēlija skaidrojums: 15. nodaļa

Mk. 15:1–15

Jūdi nodeva [Kungu] romiešiem; [tāpēc arī paši tika nodoti] romiešu rokās. Un piepildās Raksti, kas saka: „Bēdas bezlikumīgajam, jo viņam klāsies ļauni pēc viņa roku darbiem“; un vēl: „Atmaksā viņiem pēc viņu roku darbiem“; un vēl: „Kā tu esi darījis, tā tev tiks atmaksāts.“ Kad Pilāts jautāja: „Vai Tu esi jūdu ķēniņš?“, Kungs dod divējādi saprotamu atbildi. Jo vārdus „Tu saki“ var saprast tā: „Tu teici patiesi – tu pateici, kas Es esmu“; bet var saprast arī tā: „Es to nesaku, bet tu saki.“ Atkal jautāts, Viņš neko neatbildēja un ar to lika Pilātam brīnīties. Jo tas brīnījās, ka Viņš, būdams bauslības zinātājs un daiļrunīgs un spēdams ar aizstāvības runu atvairīt apmelojumus, neko neteica, bet drīzāk cēli panesa apsūdzības.

Redzi jūdu asinskāri un Pilāta mērenību – lai gan arī viņš ir nosodījuma vērts, jo nestājās dedzīgi par labo. Jo tie kliedza, lai Viņu sit krustā, bet šis, kaut arī gļēvi, tomēr mēģina izraut Jēzu no notiesāšanas. Tāpēc viņš atkal jautā: „Ko tad lai daru ar Jēzu?“, no visām pusēm dodams viņiem iespēju atbrīvot nevainīgo Kungu, un tāpēc kavējas un vilcinās. Tomēr beidzot, [piekāpies] viņu gribai, viņš lika Kungu šaust, tas ir, pērt ar pītām siksnām, lai varētu likties, ka viņi Viņu saņēmuši jau tiesā notiesātu, un nodeva Viņu tiem krustā sišanai. Jo viņš gribēja izdarīt to, kas ļaudīm pietiek, tas ir, kas tiem patīk, – to, kas bija iespējams, nevis to, kas patīk taisnībai un Dievam.

Piezīmes (2)
  1. Kvadrātiekavās – OCR šeit izkritis teksts („Παρέδωκαν οἱ Ἰουδαῖοι τοῖς Ῥωμαίοις τὸν Ῥωμαίων χερσί“); papildināts pēc krievu tulkojuma. Tālāk („[piekāpies]“) OCR bojāts („βἈΡΟΤ Σν. ἀτωκατακλιθείς“).
  2. Ps. 27:4 pēc LXX numerācijas (1965. g. izdevumā Ps. 28:4).
Citētās Rakstu vietas

Jes. 3:11; Ps. 27:4; Abd. 1:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Παρέδωκαν οἱ Ἰουδαῖοι τοῖς Ῥωμαίοις τὸν Ῥωμαίων χερσί· καὶ πληροῦνται αἱ Γραφαὶ αἱ λέγουσαι· Οὐαὶ τῷ ἀνόμῳ, πονηρὰ γὰρ ὄσται αὐτῷ κατὰ τὰ ἔργα τῶν χειρῶν αὐτοῦ· καὶ πάλιν, Κατὰ τὰ ἔργα τῶν χειρῶν αὐτῶν, δὸς αὐτοῖς· καὶ πάλιν· Ὡν τρόπον ἐποίησας, οὕτως ἕσται σοι τὸ ἀνταπόδομά σου. Ἐρωτήσαντος δὲ τοῦ Πιλάτου, Σὺ εἶ ὁ βασιλεὺς τῶν Ἰουδαίων; ὁ Κύριος ἀμφίβολον ἀπόκριαιν δίδωσι. Τὸ γὰρ, Σὺ λέγεις, δύναται νοηθῆναι, δτι Ἀληθῶς εἶπας· σὺ εἶπας ὄπερ εἰμί· δύναται δὲ νοηὓῆναι καὶ οὔτως, ὅτι Ἐγὼ οὐ λέγω τοῦτο, σὺ δὲ λέγεις. Πάλιν δὲ ἐρωτηθεὶς, ὡς οὐδὰν ἀπεκρίθη, εἰς θαῦμα περιέστησε τὸν Πιλάτον· ἐθαύμαζε γὰρ ὅτε νομομαθὴς καὶ λόγιος ὢν, καὶ δυνάμενος δι´ ἀπολογίας ἀποτρίψασθαι τὰ, συκοφαντιας, οὐδὲν ἔλεγεν. ἀλλ´ ὑπέμενε μᾶλλον γενναίως τὰς κατηγορίας. Ὅρα δὲ τὴν τε τῶν Ἰουδαίων μιαιφονίαν, καὶ τὴν τοῦ Πιλάτου μειριότητα, εἰ καὶ αὐτὸς κατακρίσεως ἄξιός ἐστι, διὰ τὸ μὴ προθύμως ὑπὲρ τοῦ καλοῦ ἐνστῆναι· οἱ μὲν γὰρ ἐκραύγαζον ἵνα σταυρωθῇ· ὁ δὲ, μαλακῶς μὲν, ὅμως πειρᾶται ἐξαρπάσαι τῆς κατακρίσεως τὸν Ἰησοῦν· διὰ τοῦτο γὰρ πάλιν ἐρωτᾷ· Τί οὖν ποιήσω Ἰησοῦν; ἀφορμὰς αὐτοῖς πάντοθεν ἐνδιδοὺς τοῦ ἀθῶον ἀπολῦσαι τὸν Κύριον. καὶ διὰ τοῦτο μέλλων καὶ ἀναβαλλόμενος. Τέλος μέντοι βἈΡΟΤ Σν. ἀτωκατακλιθείς τῷ θελήμκτι ἐκείνων, ἐφραγγέλλωσέ τε τὸν Κύριον, τουτέστιν, ἐμάστιξε πλεκτοῖς λώροις, Τνα δόξωσιν ὅτι ἀπὸ δικαστηρίου αὐτὸν κατακεκριμένον παράλαβον· καὶ παρέδωκεν αὐτὸν αὐτοῖς, ἵνα σταυρωθῇ. Ἡβούλετο γὰρ τὸ ἱκανὸν τῷ ὄχλῳ ποιῆσαι, τουτέστι, τὸ ἀρεστὸν, τὸ ἐνδεχόμενοι ὀχὶ τὸ ἀρεστὸν τῷ δικαίῳ καὶ τῷ Θεῷ.

PG 123, skenējuma lpp. 337–338 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Παρέδωκαν οἱ Ἰουδαῖοι τοῖς Ῥωμαίοις … beidzas: τῷ δικαίῳ καὶ τῷ Θεῷ.

Ziņot par kļūdu

Mk. 15:16–21

Karavīru ļaudis, kam vienmēr patīk nekārtība un nekaunība, parādīja savu dabu. Jo, ja jūdi, kas bija dzirdējuši neskaitāmas mācības un kam bija daudz un bieži darīts labs, tā ar Viņu apgājās, ko gan mēs varētu sacīt par pagāniem? Tie sasauc visu kohortu, tas ir, visu karaspēka nodaļu, un tērpj Viņu purpurā, ņirgādamies par Viņu kā par ķēniņu; un šeit velna dejotāji ņem vainagu diadēmas vietā un niedri scepera vietā. Tie piespiež kādu nest Viņa krustu, kaut gan cits evaņģēlists saka, ka Jēzus izgāja, nesdams Savu krustu. Notika abi: kādu laiku Viņš pats nesa koku, bet, kad tie atrada, kas to nesīs, viņi piespieda to, un tālāk krustu nesa viņš. Kāpēc [evaņģēlists] nosauca viņu un pateica, kuru dēlu tēvs viņš bija? Lielākas ticamības labad: ticams, ka šis cilvēks vēl bija dzīvs un varēja izstāstīt visu, kas notika pie krusta.

Bet tērpsimies arī mēs purpurā, ķēnišķīgajā apģērbā. Ko es ar to saku? Mums jādzīvo kā ķēniņiem, mīdot čūskas un skorpionus un valdot pār grēku. Jo mēs saucamies kristieši, tas ir, arī paši svaidītie, kā tolaik ķēniņus sauca par svaidītajiem. Lai tad mūsu dzīve ir nevis verdziska un zema, bet ķēnišķīga un brīva. Valkāsim arī ērkšķu vainagu, tas ir, centīsimies tikt kronēti ar skarbu, atturīgu un baudu atteikušos dzīvi, un [kļūsim par] Sīmani, kas nozīmē „paklausība“, un ņemsim Jēzus krustu, nonāvējuši savus zemes locekļus.

Piezīmes (2)
  1. „Kristieši … svaidītie“ – gr. christianoi, no chriō („svaidīt“); ķēniņus Vecajā Derībā sauca par christoi („svaidītajiem“).
  2. „Sīmanis, kas nozīmē paklausība“ – no ebr. šāma‘ („klausīt, uzklausīt“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:17; Lk. 10:19; Kol. 3:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τὸ στρατιωτικὸν φῦλον ἀεὶ ἀταξίαις χαῖρον καὶ ὕβρεσι, τὰ οἰκεῖα ἐπεδείκνυτο· εἰ·γὰρ οἱ μυρίων διδασκαλιῶν ἀκούσαντες Ἰουδαῖοι, τοιαῦτα αὐτὸν διέθεντο. οἱ πολλὰ καὶ πολλάκις εὐεργετηθέντες, τί ἄν ἔχοιμεν εἰπεῖν περὶ τῶν ἐθνικῶν; Ῥυγκαλοῦσιν οὖν δλην τὴν σπεῖραν, ἀντὶ τοῦ, ὅλον τὸ τάγμα, καὶ ἐνδύουσιν αὐτὸν πορφύραν, ὡς βασλέα παίζοντες· καὶ τὸν στέφανον ἀντὶ διαδήματος, καὶ τὸν κάλαμον δὲ ἀντὶ σκήπτρου παραλαμβάνουσιν ἐνταῦθα οἱ τοῦ διαβόλου χορευταί· ἀγγαρεύουσι δέ τινα, ἵνα ἄρῃ τὸν σταυρὸν αὐτοῦ, καίτοιγε Κλλος εὐαγγελιστής φησιν, ὅτι βαστάζων ὁ Ἰησοῦς τὸν σταυρὸν αὐτοῦ ἐξῆλθεν· ἀμφότερα οὐν γέγονε· μέχρι μὲν γάρ τινος, ἐβάσταζεν αὐτὸς τὸ ξύλον· κπεὶ δὲ εὗρον τὸν βαστάσοντα, ἠγγάρευσαν ἐκεῖνον, καὶ λοιπὸν ἐβαστάζετο ὑπ´ αὐτοῦ ὁ σταυρός Τίνος δὲ ἕνεκεν εἶπε, καὶ τίνων παίδων ἦν πατήρ; Πρὸς πίστωσιν πλείονα· εἰκὸς γὰρ ζῇν τὸν ἄνθρωπον ἔτι, καὶ δύνασθαι τὰ ἐν τῷ σταυρῷ πάντα ἀφηγήσασθαι. Ἀλλὰ γὰρ φορέσωμεν καὶ ἡμεῖς πορφύραν, τὴν βασιλικὴν στολήν· οἷόν τι λέγω· Ὡς βασι. ἀεῖς ὑφείλομεν περιπατεῖν, πατοῦντες ἐπάνω ὄφεων καὶ σκορπίων, καὶ κατακρατοῦντες τῆς ἀμαρτίας· Χριστιανοὶ γὰρ λεγόμεθα, τουτέστι, κεχρισμένοι καὶ αὐτοί, ὥσπερ τότε οἱ βασιλεῖς ἐλέγοντο Χριστοί. Ἔστω οὖν ὁ βίος ἡμῶν μὴ δουλικὸς καὶ ἀγεννὴς, ἀλλὰ βασιλικὸς καὶ ἐλεύθερος· φορέσωμεν δὲ καὶ ἀκάνθινον στέφανον, τουτέστι. σπουδάσωιεν στεοανωθῆναι τῷ τραχεῖ βίῳ καὶ ἐγκρατεῖ καὶ ἀνηδόνῳ, καὶ Σίμων, ὅ ἐστιν ὑπακοὴ, καὶ ἄρωμεν τὸν σταυρὸν τοῦ Ἰησοῦ, νεκρώσαντες τὰ μέλη ἡμῶν τὰ ἐπὶ τῆς γῆς].

PG 123, skenējuma lpp. 338 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τὸ στρατιωτικὸν φῦλον ἀεὶ ἀταξίαις … beidzas: ἡμῶν τὰ ἐπὶ τῆς γῆς].

Ziņot par kļūdu

Mk. 15:22–28

Mūs sasniedzis svēto Tēvu nodevums, ka tur bija apbedīts Ādams. Tātad Kungs, dziedinādams Ādama krišanu un nāvi, tiek sists krustā tur, lai, kur bija nāves sākums, tur būtu arī nāves iznīcināšana.

Viņam deva dzert vīnu, sajauktu ar mirrām; bet mirres ir ļoti rūgtas – tādas lietas viņi, ņirgādamies, deva Kungam. Cits evaņģēlists saka, ka Kungam pasniedza etiķi ar žulti, un vēl cits – kaut ko citu; un te nav nekādas pretrunas. Jo, tā kā valdīja nekārtība, cits pienesa citu: viens – etiķi un žulti, cits – vīnu ar mirrām. Bet varbūt arī vīns bija sarūdzis un mirres rūgtas; un tad saskan gan tas, kas saka „vīns ar mirrām“, gan tas, kas saka „etiķis ar žulti“: jo vīns ir etiķis un mirres – žults, – viens tāpēc, ka sarūdzis, otras tāpēc, ka rūgtas. Arī tas, kas saka: „Viņam deva dzert, bet Viņš neņēma“, nav pretrunā ar to, kas saka: „Un, nogaršojis, Viņš negribēja dzert.“ Jo, sacīdams „neņēma“, viņš skaidri parādīja, ka Viņš nedzēra.

Viņi meta kauliņus arī par Viņa drēbēm, arī to darīdami izsmieklam, it kā dalītu ķēniņa drēbes, lai gan tās bija nabadzīgas. Viņi uzrakstīja arī uzrakstu, tas ir, vainu, kuras dēļ Viņš tika sists krustā: „Jūdu ķēniņš“, lai arī ar to aptraipītu Viņa godu kā dumpiniekam, kas pats sevi pasludinājis par ķēniņu, un lai visi garāmgājēji Viņu nežēlotu, bet drīzāk ņirgātos par Viņu kā par patvaldnieku. Bet kā Marks saka, ka Viņš tika sists krustā trešajā stundā, bet Matejs – ka tumsa iestājās sestajā stundā? Var teikt, ka Viņš tika sists krustā trešajā stundā, bet tumsa sāka iestāties no sestās stundas un ilga līdz devītajai.

Viņš tiek sists krustā kopā ar laupītājiem, lai ļaudīm rastos ļauns priekšstats par Viņu, ka arī Viņš bijis ļaundaris; bet tas notika saskaņā ar Dieva nodomu. Jo piepildās pravietojums: „Viņš tika pieskaitīts bezlikumīgajiem.“ Un citādi: abi laupītāji ir abu tautu zīme – jūdu un pagānu. Jo abas bija bezlikumīgas: pagānu tauta kā pārkāpusi dabisko likumu, bet jūdu tauta – gan to, gan rakstīto, ko tai deva Dievs. Taču pagānu tauta ir pateicīgais laupītājs, bet jūdu – zaimotājs līdz galam. Kungs tiek sists krustā starp abām tautām, jo Viņš ir akmens, kas mūs savieno.

Piezīmes (1)
  1. „Cits evaņģēlists“ – Matejs (Mt. 27:34; dažos rokrakstos „etiķis ar žulti“); „kaut ko citu“ – Jānis (Jņ. 19:29).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 27:34; Mt. 27:45; Jes. 53:12; Lk. 23:39–43; Ef. 2:14–20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Παράδοσίς ἐστιν εἰς ἡμᾶς φθανουοα ἐξ ἀγίων Πατέρων, ὅτι ὁ Ἀἓὰμ ἑκεῖ ἐτάφη. Ὁ σαίνυν τὸ πτῶμα καὶ τὸν θάνατον τοῦ Ἀδὰμ ἰώμενος Κύριος, ἀκεῖ σταυροῦται, ἵνα ἔνθα ἡ ἀρχὴ τοῦ δανάτου, ἐκεῖ καὶ ἡ τοῦ θανάτου κατάλυσις. Ἔ δίουν δὲ αὐτῷ πιεῖν οἷνον ἐσμυρνισμένον· ἡ δὲ σμύρνα πικρότατόν ἐστι· παίζοντες οὖν τοιαῦτα ἐδίδοσαν τῷ Κυρίῳ. Ἄλλος δὲ εὐαγγελιστὴς, βξος μετὰ χολῆς, καὶ ἕτερος ἄλλο τι λέγει προσενεχθῆναι τῷ Κυρίῳ· καὶ οὐδὲν ἐναντίον ἐν τούτοις. Ἀταξίας γὰρ οθσης, ἄλλα ἄλλοι προσέφερον· καὶ ὁ μὲν, ὄξος καὶ χολήν· ὁ δὲ, οἶνον ἐσμυρνισμένον. Μήποτε δὲ καὶ ὁ οἶνος ὁξίνης ἦν, καὶ ἡ σμύρνα πικρά· καὶ λοιπὸν συντρέχουσιν ὅ τε λέγων ἐσμυρνισμένον οἶνον, καὶ ὁ λέγων ὅξος μετὰ χολῆς· ὅ τε γὰρ οἵνος, ὅξος, καὶ ἡ σμύρνα, χολή· ὁ μὴν, διὰ τὸ ὁξίνης εἶναι· ἡ δὸ, διὰ τὸ πικρά. Ἀλλ´ οὐδὲ ὁ λέγων, ὅτι Ἐδίδουν αὐτῷ πεαῖν, ὁ δὲ οὐκ ἔλαβεν, ἀναντιοῦται τῷ λέγοντι, Καὶ γευσάμενος οὐκ ἤθελε πιεῖν. Πάντως γὰρ ἐν τῷ εἰπεῖν ὅτι Οὐκ ἔλαβεν, ἐδήλασεν τι οὐκ ἕπιεν. Ἔβαλον δὲ καὶ κλήρους ἐπὶ τὰ ἱκάτιὴ αὐτοῦ, καὶ τοῦτο πρὸς ἐμπαιγμὸν ποιοῦντες, ς δῆθεν βασιλέως ἱμάτια μερίζοντες, καίτοι εὐτελῆ ντα ταῦτα. Ἔγραψαν δὲ καὶ τῖτλον, ἥτοι τὴν αἱτίαν δι´ ἤν ἐσταυρώθη, Ὁ βασλεὺς τῶν Ἰουδαίων· ἵνα καὶ διὰ τούτου μωμήσωνται τὴν αὐτοῦ δόξαν, ὡς ἀντἀρτου ὄντος καὶ βασιλέα ἐαυτὸν ἀναγορεύσαντος, καὶ ἵνα ἔχωσι πάντες οἱ παραπορευόμενοι μὴ ἐλεεῖν αὐτὸν, ἀλλὰ μᾶλλον ἐπεμβαίνειν ὡς τυραννικῳό. Πῶς δὲ ὁ μὲν Μάρκος φησὶν ὥρᾳ τρίτῃ σταυρωθῆναι, ὁ δὲ Ματθαῖος, ἕκτῃ ὥρᾳ γενέσθαι τὸ σκέτοςς Ἔστιν οὕν εἰπεῖν ὅτι ὥρᾳ μὲν τρίτῃ ἐσταυρώθη· τὸ δὲ σκότος ἤρξατο γενέσθαι ἀπὸ ὥρας κτης ἕως ὥρας ἐννάτης. Καὶ μετὰ λῃστῶν δὲ σταυροῦται, Τνα πονηρὰν δόξαν λάβωσιν ἐπ´ αὐτῷ οἱ ἄνθρωποι, ὅτι καὶ αὐτὸς κακοῦργος ἦν· τοῦτο δὲ οἰκονομικῶς γέγονε. Πληροῦται γὰρ προφητεία, τὸ Μετὰ ἀνάμων ἐλογίσθη. Καὶ ἄλλως δὲ, σύμβολον οἱ δύο λῃσταὶ τῶν δύο λαῶν, τοῦ τε Ἰουδαῖκοῦ καὶ τοῦ ἑθνικοῦ. Ἀμφότεροι γὰρ ἄνομοι· ὁ μὲν ἐθνικὸς, ὡς τὸν φυσικὸν νόμον παραβὰς, ὁ δὲ Ἰουδαῖκὸς, ὡς καὶ αῦτον καὶ τὸν γραπτὸν ὃν ἱδωκεν αὐτῷ ὁ Θεά-· ἀλλ´ ὁ μὲν ἐδνικὸς, εὐγνώμων λῃστὴς, ὁ δὲ ἸουἈαῖκὸς, ἄχρι τλους βλάσφημος. Μέσον δὲ τῶν δύο λαῶν σταυροῦται ὁ Κύριος· αὐτὸς γάρ ἐστιν ὁ λίθος ὁ συνάπτων ἡμᾶς.

PG 123, skenējuma lpp. 338–340 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Παράδοσίς ἐστιν εἰς ἡμᾶς φθανουοα … beidzas: ὁ λίθος ὁ συνάπτων ἡμᾶς.

Ziņot par kļūdu

Mk. 15:29–32

„Un garāmgājēji“, viņš saka, tas ir, tie, kas gāja pa ceļu, arī zaimoja Kungu, it kā izsmiedami Viņu kā maldinātāju. Tāpat arī augstie priesteri sacīja: „Citus izglābis, Sevi Viņš izglābt nevar?“ To viņi sacīja, nievājot Viņa brīnumus un ņirgājoties, it kā tie būtu notikuši tikai šķietami; jo, darīdams brīnumus, Viņš izglāba daudzus. Bet velns pamudināja viņus sacīt: „Lai Viņš kāpj nost no krusta.“ Jo, tā kā ļaunuma sācējs bija sapratis, ka pestīšana notiek caur krustu, viņš atkal kārdināja Kungu, lai, ja Viņš nokāptu no krusta, viņš pārliecinātos, ka Viņš nav Dieva Dēls, un tā tiktu iznīcināta pestīšana caur krustu. Bet Viņš patiesi bija Dieva Dēls un tieši tāpēc nekāpa nost; jo, ja Viņam būtu bijis jānokāpj, Viņš nemaz nebūtu uzkāpis. Taču, zinādams, ka tā cilvēkiem nāks pestīšana, Viņš panesa gan to, ka tiek sists krustā, gan visas pārējās ciešanas, un pabeidza Savu darbu. „Un tie, kas bija krustā sisti kopā ar Viņu, Viņu zaimoja“ – sākumā abi; tad viens atzina Viņu par nevainīgu, kā saka Lūka, un pat norāja otru, kad tas zaimoja.

Citētās Rakstu vietas

Lk. 23:39–41

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Καὶ οἱ παραπορευόμενοι, φησί, τουτέστιν, οἱ διερχόμενοι τὴν ὁδὸν, καὶ αὐτοὶ Ἀβλασφήμουν τὸν Κύριον, ὡσανεὶ ἐπιτωθάζοντες αὐτὸν ὡς πλάνον. Ὁμοίως καὶ οἱ ἀρχιερεῖς ἔλεγον· Ὁ ἄλλους σώσας, ἑαυτὸν οὐ σώζει; Τοῦτο δὲ ἔλεγον ἀποακώπτοντες εἰς τὰ θαύματα αὐτυῦ, καὶ ἐπικερτομοῦντες, ὡς κατὰ φαντασίαν τάχα γενόμενα θαυ. ματουργῶν γὰρ ἔσωζε πολλούς. Ὁ δὲ διάβολος παρεκίνει αὐτοὺς λέγειν τὸ, Καταβάτω ἀπὸ τοῦ σταυροῦ. Ἐπεὶ γὰρ ἔγνω ὁ ἀρχέκακος, ὅτι ἡ σωτηρία διὰ τοῦ σταυροῦ γίνεται, πάλιν ἐπείραζε τὸν Κύριον , ἵνα ἐὰν καταβῇ ἀπὸ. ὖ σταυροῦ, πληροφορηθῇ, ὅτι οὐκ ἔστιν Υιὸς Θεοῦ· καὶ οὔτω καταλυθῇ ἡ σωτηρία ἡ διὰ τοῦ σταυροῦ· ἀλλ´ ἐκεῖνος καὶ Υἱὸς Θεοῦ ἦν ἀληθῶς, καὶ διὰ τοῦτο μᾶλλον οὐ κατέβη εἰ γὰρ ἔμελλε καταβῆναι, οὐδ´ ἂν τὴν ἀρχὴν ἀνέβη· ἀλλὰ γὰρ εἰδὼς ὅτι οὕτως ἔσται ἡ σωτηρία τοῖ ανθρώποις, ἠν έσχετο καὶ σταυρωθῆναι καὶ τᾶλλα πάντα παθεῖν, καὶ τελειῶσαι αὐτοῦ τὸ ἔργον. Καὶ οἱ συνεσταυρωμένοι ὡνείδιζον οἱ δύο ἐξ ἀρχῆς· ἐἵτα ὁ εἶς ἐπέγνω αὐτὸν ἀναίτιον, ὡς ὁ Λουκᾶς λέγει, καὶ μᾶλλον καὶ τῷ ἑτέρῳ ἐπετίμα ὡς βλασφημουντι.

PG 123, skenējuma lpp. 340 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Καὶ οἱ παραπορευόμενοι, φησί, τουτέστιν, … beidzas: τῷ ἑτέρῳ ἐπετίμα ὡς βλασφημουντι.

Ziņot par kļūdu

Mk. 15:33–37

Tumsa iestājās ne vienā vietā, bet pār visu zemi. Ja būtu bijis aptumsuma laiks, kāds varētu teikt, ka tā ir dabiska parādība; bet tagad bija četrpadsmitā mēness diena, kad dabisks aptumsums nav iespējams. Kungs ebrejiski izsauc pravieša vārdus, rādīdams, ka līdz pēdējam elpas vilcienam Viņš godā to, kas ebrejisks. Vārdus „Kāpēc Tu Mani esi atstājis?“ Viņš saka it kā cilvēka dabas vārdā, it kā sacīdams: „Kāpēc Tu, ak Dievs, mani, cilvēku, esi atstājis tā, ka man vajadzīgs, lai Dievs par mani tiktu sists krustā?“ Jo atstāti bijām mēs, cilvēki, bet Viņš nekad netika Tēva atstāts. Klausies, ko Viņš pats saka: „Es neesmu viens, jo Tēvs ir ar Mani.“ Vai arī Viņš to saka par ebrejiem, būdams arī pats pēc miesas ebrejs: „Kāpēc Tu mani – tas ir, ebreju tautu – esi atstājis, ka tie sit krustā Tavu Dēlu?“ Jo, kā mēs mēdzam sacīt: „Dievs tērpās manī“, ar to domājot cilvēka dabu, tā arī šeit vārdus „Tu Mani esi atstājis“ saproti tā: Manu cilvēka dabu vai Manu jūdu tautu.

Kāds pieskrēja un deva Viņam dzert etiķi, lai etiķa asums Viņu ātrāk nonāvētu. Bet Jēzus, skaļā balsī iesaucies, izlaida garu, it kā pats pasaukdams nāvi, kā Valdnieks, kas mirst pēc Savas varas. Kāda bija šī balss, to parādīja Lūka: „Tēvs, Tavās rokās Es nododu Savu garu.“ Jo arī to Kungs mums panāca, ka svēto gari paceļas Dieva rokās; jo agrāk visu dvēseles tika turētas ellē, līdz nāca Tas, kas sludināja gūstekņiem atbrīvošanu.

Piezīmes (2)
  1. Ps. 21:2 pēc LXX numerācijas (1965. g. izdevumā Ps. 22:2).
  2. „Četrpadsmitā mēness diena“ – Pashā ir pilnmēness, kad Saules aptumsums nav iespējams.
Citētās Rakstu vietas

Ps. 21:2; Jņ. 16:32; Lk. 23:46; Lk. 4:18

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Σκότος ἐγένετο, οὐκ ἐφ´ ἕνα τόπον, ἀλλ´ ἐφ´ ὄλην τὴν γήν· καὶ εἰ μὲν Σν καιρὸς ἐκλείψεως, εἶχεν ἄν τις λέγειν, ὅτι φυσικὸν τὸ πάθο-· νῆν δδ, τεσσαρεσκαιδεκαταία ἦν ἡ σελήνη, ὅτε ἀμήχανον γενέσθαι ἔκλειψιν φυσικήν. Ἀναβοᾶ δὲ ὁ Κύριος Ἑβραῖστὶ τὸ προφητικὸν, δεικνύων, ὅτι καὶ ἄχρι τελευταίας ἀναπνοῆς τὰ Ἑβραῖκὰ τιμᾷ. Τὸ δὲ, Εἰε τί με ἐγκατέλιπες; ὡς ἐκ προσώπου τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως λέγει, ὡσανεὶ τοῦτο λέγων· Ἐἰς τί με τὸν ἄνθρωπον ἐγκατέλιπες, ὡ Θεὲ, ἵνα δεηθῶ Θεοῦ σταυρουμένου ὑπὲρ ἐμοῦ; Ἡμεῖς μὲν γὰρ οἱ ἄνθρωποι ἦμεν οἰ ἐγκαταλελειμμένοι, ἐκεῖνος δὲ οὐκ ἐγκατελείφθη ποτέ παρὰ τοῦ Πετρός. Ἄκουκ γὰρ αὐτοῦ, τί φησιν· Οὐκ εἰμὶ μόνος, ὅτι δ Πατὴρ μετ´ ἐμοῦ ἐστιν. Ὢ καὶ ὑπὶρ τῶν Ἐβραί.ω.ν τοῦτό φησιν, ὡς Ἑβραῖος καὶ αὐτὸς τὸ κατὰ σάρκα ὤν· Εἰς τί ἐμὲ, τουτέστι, τὸν Ἑβραικὸν λαὸν, ἐγκασέλι πες Γνα σταυρώσωσι τὸν Υἱὸν τὸν σόν; Ὧστερ γὰρ εἰώθαμεν λέγειν, ὅτι Ὁ Θεὸς ἐφόρεσεν ἐμὲ, ἀντὲ τοῦ, τὴν ἀνθρωπίνην φύσιν· οὕτω καὶ ἐνταῦθα τὸ, Ἐγκατέλιπές με, νόει ἀντί τοῦ, τὴν ἐμὴν φύσιν τκ ἀνθρωπίνην, ἡ τὸν ἐμὸν λαὸν τὸν Ἰουδαῖκόν. Δραμὼν δὲ εἷς, ὄξος ἐπότιζεν αὐτὸν, ἵνα συντομώτερον αὐτὸν ἡ δριμύτης τοῦ ὄξους θανατώσῃ. Κράξας δὲ ὁ Ἱησοῦς φωνῇ μεγάλῃ, ἐξέπνευσεν, οἱονεὶ προσκαλούμενος τὸν θάνατον, ὡς Δεσπότης καὶ κατ´ ἐξουσίαν ἀποθνήσκων. Τίς δὲ ἦν ᾐ φωνὴ, ἐδήλωσεν ὁ Λουκᾶς· Πάτερ, εἰς χεῖράς συυ παρατίθημι τὸ πνεῦμά μου. Καὶ γὰρ καὶ τοῦτο κατώρθωσεν ἡμῖν ὁ Κύριος, τὸ εἰς χεῖρας τοῦ Θερῦ ἀναβαίνειν τὰ τῶν ἁγίων πνεύματα · πρώην γὰρ ἐν ἂδου πάντων αἱ ψυχαὶ ἐκρατοῦντο, ἕως οὗ ἦλθεν ὁ κηρύξας αἰχμαλώτοις ἄφεσιν.

PG 123, skenējuma lpp. 340–341 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Σκότος ἐγένετο, οὐκ ἐφ´ ἕνα … beidzas: ἦλθεν ὁ κηρύξας αἰχμαλώτοις ἄφεσιν.

Ziņot par kļūdu

Mk. 15:38–41

Priekškars pārplīsa, Dievam rādot, ka Gara žēlastība ir atstājusi templi un ka Vissvētākā vieta kļūs visiem redzama un pieejama – kas arī notika, kad tajā iegāja romieši; un ka arī templis sēro. Jo, ko jūdi nelaimēs mēdza darīt – saplēst savas drēbes –, to arī templis, it kā dzīvs būdams, parādīja, kad cieta Radītājs, saplēsdams savu drēbi. Ar to tiek norādīts arī kas cits. Šī miesa ir priekškars mūsu templim, tas ir, prātam; tātad miesas spēks, kas tai bija pret garu, tika pārplēsts ar Kristus ciešanām no augšas līdz apakšai, tas ir, no Ādama līdz pat pēdējiem cilvēkiem. Jo arī Ādams ir svētīts ar Kristus ciešanām, un viņa miesa vairs nebūs nolādēta, nedz pakļauta iznīcībai, bet mēs visi esam pagodināti ar neiznīcību.

Kenturions, tas ir, simtnieks (jo romieši simts sauc „centum“), redzēdams, ka Viņš tik valdnieciski izlaida garu, brīnījās un apliecināja [Viņu]. Redzi, kā kārtība apgriezta otrādi: jūdi nonāvē, pagāns apliecina; mācekļi bēg, sievietes paliek. Jo, viņš saka, tur bija arī sievietes, starp kurām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba un Jozes māte. Tā bija Dievadzemdētāja, kas bija viņu māte, jo bija saderināta ar Jāzepu; bet Jēkabs un Joze bija Jāzepa bērni. Tātad viņu māte Viņa tiek saukta saderinātās nozīmē. Salome bija Zebedeja dēlu māte. „Un daudzas citas.“ Jo vārdā viņš minēja ievērojamākās.

Piezīmes (1)
  1. „Marija, Jēkaba un Jozes māte“ – Teofilakts šo Mariju uzskata par Dievadzemdētāju, kas Jāzepa dēliem no pirmās laulības bija māte tikai saderināšanas dēļ (krievu tulkojumā: „как мачеха“).
Citētās Rakstu vietas

Ebr. 10:20; 1. Kor. 15:42

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐσχίσθη τὸ καταπέτασμα, δηλοῦντος τοῦ Θεοῦ, ὅτι ἡ χάρις τοῦ Πνεύματος ἀπἑστη ἀπὸ τοῦ ναοῦ, καὶ ὅτι τὰ Ἄγια τῶν ἀγίων πᾶσι θεμτὰ καὶ βάσιμα καταστήσονται· ὃ καὶ γέγονε, τῶν Ῥωμαίων εἰσελθόντων· καὶ ὅτι πενθεῖ καὶ ὁ ναός. Ὅπερ γὰρ εἰώθασιν Ἰουδαῖοι ἐν ταῖς συμφοραῖς ποιεῖν, καὶ δικῤῥηγνύναι τοὺς χιτῶνας, τοῦτο καὶ ὁ ναὸς, ὡσανεὶ ἔμψυχος, ἐνεδείξατο ἐπὶ τῷ Κτίστῃ πάσχοντι, τὸ ἑαυτοῦἱμάτιον διαῤῥήξας· καὶ ἄλλο δέ τι ἐκ τούτου δηλοῦται. Ἡ σὰρξ αὕτη καταπέτασμά ἐστι τοῦ ἡμετέρου ναοῦ τουτίστι τοῆ νοός· ἡ γοῦν τῆς σαρκὸς δύναμις, ἣν εἶχε κατὰ τοῦ πνεύματος, διεῤῥάγη τοῖς πάθεσι τοῦ Χριστοῦ, ἀπὸ ἄνωθεν ἕως κάτω, τουτέστιν, ἀπὸ Ἀδὰμ ἕως καὶ τῶν τελευταίων ἀνθρώπων. Καὶ γὰρ ὁ Ἀδὰμ ἡγία»σται τοῖς πάθεσι τοῦ Χριστοῦ, καὶ οὐκ ἔτι ἡ σὰρξ ἐκείνου ἐπικατάρατος ἔσται, οὐδὲ φθορᾷ ἔνοχος, ἀλλ´ ἀφθαρσίᾳ ἐτιμήθημεν ἅπαντες. Ἰδὼν δὲ ὁ κεντυρίων, τουτέστιν, ὁ ἑκατόνταρχος (κέντουμ γὰρ λέγουσιν οἱ Ῥωμαῖοι τὸ ἑκατόν] ὅτι οὕτω δεσποτικῶς ἐξέπνευσεν, ἐθαύμασε καὶ ὡμολόγησεν. Ὅρα δὲ καὶ τὴν τάξιν ἀντιστραφεῖσαν· οἱ Ἱουδαῖοι θανατοῦσιν, ὁ ἐθνικὸς ὁμολογεῖ· οἱ μαθηταὶ φεύγουσιν, αἱ γυναῖκες παραμένουσιν. Ἥσαν γὰρ, φησὶ, καὶ γυναῖκες, ἐν αἷς ἦν Μαρία ἡ Μαγδαληνὴ, καὶ Μαρία ἡ Ἰακώβου, καὶ Ἰωσῆ μήτηρ· αὕτη δὲ, ἡ Θεοτόκας ἦν, ἡτις καλ´ ὃ ἐμνηστεύθη τῷ Ἰωσήφ, μήτηρ αὐτῶν ἧν· τοῦ δὲ Ἰωσήφ παῖδες ἦσαν, Ἰάκωβος καὶ Ἰωσῆς. Λέγεται τοίνυν μήτηρ αὐτῶν, ἀντὶ τοῦ, τοῦ, μνηστή. Ἡ Σαλώμη δὲ, ἦν ἡ μήτηρ τῶν Υιῶ Ζεβεδαίου. Καὶ ἄλλαι δὲ πολλαί. Τῶν γὰρ ἐπισημοτέρων ὀνομαστὶ ἐμνημόνευσεν.

PG 123, skenējuma lpp. 341–342 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐσχίσθη τὸ καταπέτασμα, δηλοῦντος τοῦ … beidzas: Τῶν γὰρ ἐπισημοτέρων ὀνομαστὶ ἐμνημόνευσεν.

Ziņot par kļūdu

Mk. 15:42–47

Svētīgais Jāzeps, vēl kalpodams bauslībai, atzina Kristu par Dievu; tāpēc viņš uzdrošinās uz slavējamu drosmi. Jo viņš neapsvēra: „Esmu bagāts un zaudēšu savu bagātību, ja lūgšu ķermeni Tam, kas notiesāts par tīkojumu pēc varas, un jūdi mani apsūdzēs.“ Neko no tā viņš sev neteica, bet, visu atstājis otrā vietā, lūdza atļauju apbedīt notiesātā ķermeni. Pilāts brīnījās, vai Viņš jau miris; jo domāja, ka Viņš izturēs ilgi, tāpat kā laupītāji. Viņš arī jautāja simtniekam, vai Viņš jau sen miris, tas ir, vai Viņš miris pirms laika. Tad Jāzeps, saņēmis ķermeni, nopirka linu audeklu. Noņēmis Viņu, viņš ietina Viņu audeklā, godājamo godam apbedīdams. Jo arī viņš bija Kristus māceklis un zināja, kā jāgodā Valdnieks; un „cienījams“, tas ir, godājams, dievbijīgs, nevainojams. Bet padomnieks bija kāds goda amats, vai drīzāk kalpošana un pilsonisks pienākums, kura nesējiem bija jāpārrauga tirgus lietas; un daudziem no tā bieži draudēja briesmas tirgū valdošās negodīgās rīcības dēļ. Lai dzird bagātie un tie, kas nodarbojas ar sabiedriskām lietām, ka padomnieka amats Jāzepam nemaz netraucēja tikumam.

Jāzeps tulkojumā nozīmē „pievienošana“, bet Arimatietis – „ņem to“. Lai tad arī mēs kļūstam kā Jāzeps, vienmēr ko pievienodami tikuma ceļā un ņemdami „to“, tas ir, patiesi labo; un lai pieņemam arī Jēzus Miesu caur Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi un noliekam to kapā, kas izcirsts klintī, tas ir, dvēselē, kas atceras un neaizmirst Dievu. Lai šī dvēsele ir izcirsta no klints, tas ir, lai tai ir pamats Kristū, kas ir klints. Lai ietinam to audeklā, tas ir, pieņemam to šķīstā miesā; jo miesa ir dvēseles audekls un it kā tērps. Tātad Kunga dievišķā Miesa jāpieņem ne tikai šķīstā dvēselē, bet arī tādā pašā miesā. Un tā jāietin, tas ir, jāsatin un jāapslēpj, nevis jāatklāj; jo Noslēpums / Sakraments ir apslēpts[, nevis atklājams].

Piezīmes (2)
  1. „Jāzeps … „pievienošana““ – sal. 1. Moz. 30:24; vārda „Arimatietis“ skaidrojums („ņem to“) ir tautas etimoloģija.
  2. Grupas beigas OCR tekstā pāriet nākamās nodaļas virsrakstā; „[, nevis atklājams]“ papildināts pēc krievu tulkojuma.
Citētās Rakstu vietas

1. Moz. 30:24; 1. Kor. 10:4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὁ μακάριος Ἰωσήφ, ἔτι τῳ νόμῳ δουλεύων, καὶ τὸν Χριστὸν Θεὸν ἐπέγνω, διὸ καὶ τολμᾷ τόλμαν ἐπαινετήν· οὐχ ὑπελογίσατο γὰρ, ὅτι Ιλούσιός εἰμι, καὶ ἐκπεσοῦμαι τοῦ πλούτου, ἐὰν αἰτήσωμαι τὸ οῶμα τοῦ ἐπὶ τυραννίδι κατακριθέν τος, καὶ διαβληθήσομαι τοῖς Ἰουδαίοις· οὐδὲν τούτων εἶπε καθ´ ἑαυτόν· ἀλλὰ πάντα δεύτερα ἡγησάμενος, ᾐτήσατο ἵνα θάψῃ τὸ τοῦ κατακεκριμένου σῶμα. Ὁδὲ Πιλάτος ἐθαύμασεν, εἰ ἤδη τέθνηκεν· Ἀνόμιζε γὰρ αὐτὸν ἐπὶ πολὺ ἀνθέξειν, ὥσπερ καὶ τοὺς λῃστάς. Ἐπηρώτησε δὲ καὶ τὸν κεντυρίωνα εἰ πάλαι ἀπέθανε, τουτέστιν, εἰ πρὸ ὥρας ἀπέθανεν. τοίνυν Ἰωσὴφ λαβών τὸ σῶμα, ἠγόρασε μὲν σινδόνα. Καθελών δὲ αὐτὸν, ἐνείλησε τῇ σινδόνι, τὸ τίμιον τιμίως ἐνταφιάζων. Μαθητής γὰρ ἦν καὶ αὐτὸς ποῆ Χριστοῦ, καὶ ὅπως δεῖ τιμᾷν τὸν Δεσπότην εἱδώς· καὶ εὐσχήμων, τουτάστι σεμνὸς, εὐλαβὴς, ἄμεμπτος. Βουλευτὴς δὲ ἀξίωμά τι ἦν, μᾶλλον δὲ λειτούργημα καὶ βάρος πολιτικὸν, ὃ οἱ ἔχοντες ἡναγκάζοντο τὰ τῆς ἀγορᾶς ἐπισκοπεῖν· καὶ πολλοῖς πολλάκις κίνδυνος ἐπῆλθεν ἐκ τούτου, διὰ τὴν τῆς ἀγορᾶς κακοπραγίαν. Ἀκουέτωσαν οἱ πλούσιοι καὶ δημοσίοις ἐνασχολούμενοι πράγμασιν, ὅπως τῷ Ἰωσὴφ οὐδὲν ἐνεπόδισε πρὸς ἀρετὴν τὸ βουλευτικὸν ἀξίωμα. Ἰωσὴφ δὲ ἐρμηνεύεται, πρόσθεσις· Ἀριμαθαῖος δὲ, αἴρων ἐκεῖν Γένοιτο οὗν καὶ ἡμᾶς καπὰ τὸν Ἰωσὴφ γενέσθ ιι, ἀεὶ προστιθέντας τῶ δρόμῳ τῆς ἀρετῆς, καὶ ἴροντας ἐκεῖνο, τουτέστι, τὴ ντως ἀγαθόν· λαβεῖν δὲ καὶ τὸ σῶμα τοῦ Ἰησοῦ διὰ τῆς κοινωνίας, καὶ καταθέσθαι τοῦτο ἐν μνημείῳ λελατομημένῳ ἐκ πέτρας, τουτέστιν, ἐν μνημονικῇ ψυχῇ καὶ μὴ ἐπιλανθανομένῃ τοῦ Θεοῦ. Ἔστω δὲ ἐκείνη ἡ ψυχὴ, ἐκ πέτρας λελατομημένη, τουτέστιν, ἀπὸ Χριστοῦ, ὅς ἐστιν ἡ πέτρα ἔχουσα τὴν σύστασιν · ἐνειλῆσαι δὲ αὐτὸ ἐν σινδόνι, τουτέστιν, ἐν σώματι καθαρῷ δέξασθαι αὐτό· σινδὼν γὰρ τῆς ψυχῆς καὶ οἷον ἱμάτιον. τὸ σῶμα. Δεῖ οὐν μὴ μόνον ἐν ψυχῇ καθαρᾷ δέχεσθαι τὸ θεῖον σῶμα τοῦ Κυρίου, ἀλλὰ καὶ ἐν σώματι τοιούτῳ· ἐνειλεῖν δὲ τουτο, τουτέστι, συστρέφειν καὶ συστέλλειν, ἀλλὰ μὴ ἐξαπλοῦν· τὸ γὰρ μυστήριον συνεσταλμένον ἐστὶ

PG 123, skenējuma lpp. 342–343 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὁ μακάριος Ἰωσήφ, ἔτι τῳ … beidzas: τοῦ Εὐαγγελίου κήρυξιν διέταξεν. «Καὶ

Ziņot par kļūdu