Mk. 14:1–5
Apspriede [pret Viņu] notika trešdienā. Tāpēc arī mēs gavējam trešdienās. Viņi gan gribēja nogaidīt, kamēr paies svētku laiks, taču tas viņiem netika ļauts; bet Viņš pats, nosargādams Sev ciešanu laiku, labprāt gribēja tikt krustā sists tieši Pashā. Jo Viņš pats bija patiesā Pasha. Tāpēc te var brīnīties par Viņa varu. Kad viņi gribēja Viņu satvert, tie nespēja; bet, kad viņi svētku dēļ to negribēja, tad Viņš pats labprātīgi nodeva Sevi.
Kad Viņš bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā, nāca sieva. Par svaidāmo eļļu piemin visi četri [evaņģēlisti]. Dažiem šķiet, ka tā ir viena [sieva], taču tā nav – to ir divas: viena ir pie Jāņa, tā, kas ir arī Lācara māsa, bet otra – pie pārējiem trim. Tomēr ievēro, un tu atradīsi, ka to ir trīs: viena pie Jāņa, cita pie Lūkas un vēl viena pie abiem [pārējiem]. Jo tā, kas ir pie Lūkas, bija netikle un [nāca] sludināšanas vidū, bet tā, kas pie Mateja, – tuvu ciešanu laikam, un nav liecību, ka viņa būtu bijusi netikle. Kungs pieņem viņas labo gribu, jo viņa tik daudz iztērēja par nārdu. „Neviltotu nārdu“ saproti vai nu kā nārda šķirni, kas tā saucas – pistikē, vai kā nārdu bez viltojuma, sagatavotu ar ticību. „Bet bija daži, kas sašuta.“ Jānis saka, ka sašuta Jūda. Tad ticams, ka arī citi apustuļi pārmeta sievai, jo bija dzirdējuši Kristu vienmēr mācām par žēlsirdību; bet Jūda sašuta pret sievu ne ar to pašu nolūku, bet savas naudaskāres un negodīgās mantkārības dēļ. Tāpēc Jānis piemin vienīgi viņu, jo viņš pārmeta sievai ar viltīgu nolūku. „Un tie viņu bāra“, tas ir, sašuta, zaimoja, nopēla viņu.
Piezīmes (1)
- „Neviltotu nārdu“ – gr. nardos pistikē; Teofilakts piedāvā divas nozīmes: nārda šķirnes nosaukums vai „neviltots“ (no pistis – „ticība, uzticamība“).
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 12:3–6; Lk. 7:37–38; Mt. 26:6–13
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Τῇ τετράδι τὸ συμβούλιον συνέστη. Καὶ διὰ τοῦτο νηστεύομεν καὶ ἡμεῖς τὰς τετράδας. Ἐκεῖνοι μὲν οὖν ἠβούλοντο τὸν τῆς ἑορτῆς καιρὸν ὑπερθέσθαι, οὐ συνεχωρήθησαν δέ, ἀλλ´ αὐτὸς ἑαυτῷ τὸν καιρὸν τοῦ πάθους τηρῶν, κατὰ τὸ Πάσχα εὐδόκησε σταυρωθῆναι. Αὐτὸς γὰρ ἦν τὸ Πάσχα τὸ ἀληθινόν. Ὅθεν θαυμάσαι πάρεστι τὴν αὐτοῦ δύναμιν. Ὅτε μὲν γὰρ ἐκεῖνοι ἠβούλοντο καΟΑΓΝΤ ΚΙΝ. τασχεῖν αὐτὸν, οὖκ ἠδύναντο· ὅτε δὲ ἐκεῖνοι οὐκ ὴβούλοντο διὰ τὴν ἑορτὴν, τότε αὐτὸς ἑκὼν ἐαυτὸν ἐξεδωκεν. Ὅντος δὲ αὐτοῦ ἐν Βηθανίᾳ ἐν οἰκίᾳ Σί. Κμωνος τοῦ λεπροῦ, ἦλθα γυνή. Καὶ οἱ τέσσαρες μνημονεύουσι τοῦ μύρου. Καὶ δοκεῖ μὲν παρά τισι μία εἶναι, οὐκ ἔστι δὲ, δύο δὲ εἰσί. ία μὲν, ἡ παρὰ τῷ Ἰωάννῃ, ἡ καὶ τοῦ Λαζάρου ἀδελφὴ οὕσα. Ἐτέρα δ, ἡ παρὰ τοῖς λοιποῖς τρισί. Πλὴν πρόσεχε, καὶ φθρήσεις ταύτας τρεῖς οὔσας. Παρὰ μὲν τῷ Ἰωάννῃ, μίαν, παρὰ δὲ τῷ Δουκᾷ. ἄλλην, παρὰ δὲ τοῖς δυσὶν, ἐτέραν μίαν. Ἡ γὰρ παρὰ τῷ Λουκᾷ. καὶ πόρνη ἦν, καὶ περὶ τὰ μέσα τοῦ κηρύγματος, ἡ δὲ παρὰ τῷ Μεστθαίῳ, πρὸς τῷ καιρῷ τοῦ πάθους. Καὶ οὐδὲ πόρνη ὁμολογουμένος· ἀποδέχεται δὲ αὐτῆς ὁ Κύριος τὴν προαίρεσιν, ᾠς τοσαῦτα ἀναλωσάσης περὶ τὴν ναρδον. Πιστικὴν δὲ νάρδον νόει, ἥτοι εἶδος νάρδου, αὔτω λεγόμενον πισεικὴ, ἢ τὴν ἄδολον νάρδον, καὶ μετὰ πίστεως κατασκευασθεῖσαν. Ἵσαν δέ τινες αγανακτοῦντες. Ὁ δὲ Ἰωάννης, τὸν Ἰούδαν φησίν ἀγανακτῆσαι. Εἰκὸς οὖν καὶ τοὺς ἄλλους μὲν ἀποστάλους μέμψασθαι τὴν γυναῖκα, ὡς ἀκούσαντας τοῦ Χριστοῦ ἀεὶ περὶ ἐλεημοσύνης διδάσκοντος, τὸν μέντοι Ἰούδαν, οὐ τῷ αὐτῷ σκοπῷ κατὰ τῆς γυναικὸς ἀγανακτῆσαι, ἀλλὰ διὰ τὸ φιλάργυρον καὶ αἰσχροκερδὲς αὐτοῦ. Διὰ τοῦτο οὖν καὶ Ἰωάννης τούτου μάνου μνημονεύει, ὡς δολερῷ σκοπῷ μεμψαμένου τὴν Κγυναῖκα. Καὶ ἐνεβριμῶντο αὐτῇ, τουτέστιν ἠγανάκτουν, ὕβριζον, ἐπέπληκτον αὐτῇ. «
PG 123, skenējuma lpp. 327–328 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τῇ τετράδι τὸ συμβούλιον συνέστη. … beidzas: ἠγανάκτουν, ὕβριζον, ἐπέπληκτον αὐτῇ. «