Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Marka Evaņģēlija skaidrojums: 14. nodaļa

Mk. 14:1–5

Apspriede [pret Viņu] notika trešdienā. Tāpēc arī mēs gavējam trešdienās. Viņi gan gribēja nogaidīt, kamēr paies svētku laiks, taču tas viņiem netika ļauts; bet Viņš pats, nosargādams Sev ciešanu laiku, labprāt gribēja tikt krustā sists tieši Pashā. Jo Viņš pats bija patiesā Pasha. Tāpēc te var brīnīties par Viņa varu. Kad viņi gribēja Viņu satvert, tie nespēja; bet, kad viņi svētku dēļ to negribēja, tad Viņš pats labprātīgi nodeva Sevi.

Kad Viņš bija Betānijā, spitālīgā Sīmaņa namā, nāca sieva. Par svaidāmo eļļu piemin visi četri [evaņģēlisti]. Dažiem šķiet, ka tā ir viena [sieva], taču tā nav – to ir divas: viena ir pie Jāņa, tā, kas ir arī Lācara māsa, bet otra – pie pārējiem trim. Tomēr ievēro, un tu atradīsi, ka to ir trīs: viena pie Jāņa, cita pie Lūkas un vēl viena pie abiem [pārējiem]. Jo tā, kas ir pie Lūkas, bija netikle un [nāca] sludināšanas vidū, bet tā, kas pie Mateja, – tuvu ciešanu laikam, un nav liecību, ka viņa būtu bijusi netikle. Kungs pieņem viņas labo gribu, jo viņa tik daudz iztērēja par nārdu. „Neviltotu nārdu“ saproti vai nu kā nārda šķirni, kas tā saucas – pistikē, vai kā nārdu bez viltojuma, sagatavotu ar ticību. „Bet bija daži, kas sašuta.“ Jānis saka, ka sašuta Jūda. Tad ticams, ka arī citi apustuļi pārmeta sievai, jo bija dzirdējuši Kristu vienmēr mācām par žēlsirdību; bet Jūda sašuta pret sievu ne ar to pašu nolūku, bet savas naudaskāres un negodīgās mantkārības dēļ. Tāpēc Jānis piemin vienīgi viņu, jo viņš pārmeta sievai ar viltīgu nolūku. „Un tie viņu bāra“, tas ir, sašuta, zaimoja, nopēla viņu.

Piezīmes (1)
  1. „Neviltotu nārdu“ – gr. nardos pistikē; Teofilakts piedāvā divas nozīmes: nārda šķirnes nosaukums vai „neviltots“ (no pistis – „ticība, uzticamība“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:3–6; Lk. 7:37–38; Mt. 26:6–13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τῇ τετράδι τὸ συμβούλιον συνέστη. Καὶ διὰ τοῦτο νηστεύομεν καὶ ἡμεῖς τὰς τετράδας. Ἐκεῖνοι μὲν οὖν ἠβούλοντο τὸν τῆς ἑορτῆς καιρὸν ὑπερθέσθαι, οὐ συνεχωρήθησαν δέ, ἀλλ´ αὐτὸς ἑαυτῷ τὸν καιρὸν τοῦ πάθους τηρῶν, κατὰ τὸ Πάσχα εὐδόκησε σταυρωθῆναι. Αὐτὸς γὰρ ἦν τὸ Πάσχα τὸ ἀληθινόν. Ὅθεν θαυμάσαι πάρεστι τὴν αὐτοῦ δύναμιν. Ὅτε μὲν γὰρ ἐκεῖνοι ἠβούλοντο καΟΑΓΝΤ ΚΙΝ. τασχεῖν αὐτὸν, οὖκ ἠδύναντο· ὅτε δὲ ἐκεῖνοι οὐκ ὴβούλοντο διὰ τὴν ἑορτὴν, τότε αὐτὸς ἑκὼν ἐαυτὸν ἐξεδωκεν. Ὅντος δὲ αὐτοῦ ἐν Βηθανίᾳ ἐν οἰκίᾳ Σί. Κμωνος τοῦ λεπροῦ, ἦλθα γυνή. Καὶ οἱ τέσσαρες μνημονεύουσι τοῦ μύρου. Καὶ δοκεῖ μὲν παρά τισι μία εἶναι, οὐκ ἔστι δὲ, δύο δὲ εἰσί. ία μὲν, ἡ παρὰ τῷ Ἰωάννῃ, ἡ καὶ τοῦ Λαζάρου ἀδελφὴ οὕσα. Ἐτέρα δ, ἡ παρὰ τοῖς λοιποῖς τρισί. Πλὴν πρόσεχε, καὶ φθρήσεις ταύτας τρεῖς οὔσας. Παρὰ μὲν τῷ Ἰωάννῃ, μίαν, παρὰ δὲ τῷ Δουκᾷ. ἄλλην, παρὰ δὲ τοῖς δυσὶν, ἐτέραν μίαν. Ἡ γὰρ παρὰ τῷ Λουκᾷ. καὶ πόρνη ἦν, καὶ περὶ τὰ μέσα τοῦ κηρύγματος, ἡ δὲ παρὰ τῷ Μεστθαίῳ, πρὸς τῷ καιρῷ τοῦ πάθους. Καὶ οὐδὲ πόρνη ὁμολογουμένος· ἀποδέχεται δὲ αὐτῆς ὁ Κύριος τὴν προαίρεσιν, ᾠς τοσαῦτα ἀναλωσάσης περὶ τὴν ναρδον. Πιστικὴν δὲ νάρδον νόει, ἥτοι εἶδος νάρδου, αὔτω λεγόμενον πισεικὴ, ἢ τὴν ἄδολον νάρδον, καὶ μετὰ πίστεως κατασκευασθεῖσαν. Ἵσαν δέ τινες αγανακτοῦντες. Ὁ δὲ Ἰωάννης, τὸν Ἰούδαν φησίν ἀγανακτῆσαι. Εἰκὸς οὖν καὶ τοὺς ἄλλους μὲν ἀποστάλους μέμψασθαι τὴν γυναῖκα, ὡς ἀκούσαντας τοῦ Χριστοῦ ἀεὶ περὶ ἐλεημοσύνης διδάσκοντος, τὸν μέντοι Ἰούδαν, οὐ τῷ αὐτῷ σκοπῷ κατὰ τῆς γυναικὸς ἀγανακτῆσαι, ἀλλὰ διὰ τὸ φιλάργυρον καὶ αἰσχροκερδὲς αὐτοῦ. Διὰ τοῦτο οὖν καὶ Ἰωάννης τούτου μάνου μνημονεύει, ὡς δολερῷ σκοπῷ μεμψαμένου τὴν Κγυναῖκα. Καὶ ἐνεβριμῶντο αὐτῇ, τουτέστιν ἠγανάκτουν, ὕβριζον, ἐπέπληκτον αὐτῇ. «

PG 123, skenējuma lpp. 327–328 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τῇ τετράδι τὸ συμβούλιον συνέστη. … beidzas: ἠγανάκτουν, ὕβριζον, ἐπέπληκτον αὐτῇ. «

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:6–9

Kungs pārmet apustuļiem, ka tie nelaikā kavē sievas dedzību. Jo kāpēc, Viņš saka, jūs viņai darāt grūtības, ar saviem pārmetumiem viņu atgrūzdami, kad viņa jau ir pienesusi dāvanu? Reizē Viņš ķer arī nodevēju, sacīdams: „Viņa to darījusi Manai apbedīšanai“, un atmasko viņu kā cilvēku bez sirdsapziņas. It kā Viņš teiktu tam: „Tu, kas Mani nodod nāvē, sevi nenosodi, bet šī, kas nes svaidāmo eļļu Manai apbedīšanai, it kā Dieva pamudināta, ir pelnījusi tavu nosodījumu?“ Šeit Kungs izsaka divus pravietojumus: ka Evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē un ka līdz ar to tiks sludināts arī sievas darbs. Lai tad no tā kaunas tie, kas nabagus liek augstāk par Kristu. Jo es pats esmu dzirdējis zeltkaļus sakām: „Ja es, izkausējis svēto trauku, atdošu [to] nabagiem un pats arī no tā pārtikšu, tas nav nekāds grēks.“ Lai tie dzird, ka Kristus Sev parādīto godu liek augstāk par nabagiem. Bet Kristus Miesa īstenā nozīmē ir tā, kas ir uz zelta diskosa, un Asinis – tās, kas ir biķerī. Tāpēc, kas atņem dārgo diskosu un spiež Kristus Miesu likt uz vienkāršāka, aizbildinādamies ar nabagiem, lai zina, kuru daļā viņš ir.

Piezīmes (2)
  1. „Diskoss“ – svētais trauks, uz kura liturģijā novieto Jēra maizi.
  2. „Lai zina, kuru daļā viņš ir“ – mājiens uz Jūdu, kas, aizbildinādamies ar nabagiem, pārmeta sievai (Jņ. 12:5–6).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Μέμφεται ὁ Κύριος τοῖς ἀποστόλοις, ὡς ἀκαίρως ἐμποδίζουσι τῇ προθυμʹῬ τῆς γυναικός. Τί γὰρ, φησὶν, αὐτῇ κόπους παρἄχετε; μεθ´ ὃ προσέφερε τὸ δῶρον, ἀποστρέφοντες αὐτὴν διὰ τοῦ ὀνειδισμοῦ; Ἄμα δὲ καὶ πλήττει τὸν προὸότην, εν τῷ λέγειν, ὅτι Εἰς τὸν ἐνταφιασμόν μου σοῦτο ἐποίησε, καὶ ὡς ἀσυνείδητον ἐλέγχει. Μονονουχὶ τοῦτο λέγων αὐτῷ, ὅτι Συ μὲν εἰς θάνατόν με Κπροδιδοὺς, οὐκ ἐλέγχεις σεαυτόν. Αὕτη δὲ εἰς τὸν ἐνταφιασμόν μου τὸ μύρον φέρουσα, ὡσανεὶ ὑπὸ Θεοῦ κινηθεῖσα, ἀξία ἐστὶν ἐλέγχεσθαι ὑπὸ σοῦ· Προφητεύει δὲ ἐνταῦθα ὁ Κύριος δύο προφητείας, ὅτι τε τὸ Εὐαγγέλιον κηρυχθήσεται ἐν ὅλῳ τῷ κόσμῳ, καὶ ὅτι τὸ ἔργον τῆς γυναικὸς συγκηρυχθήστται. Αἰσχυνέσθωσαν οὖν ἐντεῦθεν οἱ τοὺς πτωχοὺς προτιμῶντες τοῦ Χριστοῦ. Ἢκουσα γὰρ ἐγὼ χρυσοχόων λεγόντων, ὅτι Ἐὰν τὸ ἱερὸν σκεῦος καταλύσας δῶ πτωχοῖς, καὶ ἐγὼ ζήσω, οὐκ ἔστι κρίμα. Ἀκουέτωσαν οὖν πῶς ὁ Χριστὸς προτιμᾷ τὴν ἐαυτοῦ θεραπείαν, τῶν πτωχῶν. Χριστοῦ δὲ σῶμα κυρίως, τὸ ἐν τῷ δίσκῳ τῷ χρυσῳ, καὶ αἷμα τὸ ἐν τῷ ποτηρίῳ. Ὁ γοῦν ἀφαιρούμενος τὸν δίσκον τὸν πολύτιμον, καὶ ἀναγκάζων τὸ σῶρα τοῦ Χριστου ἐν εὐτελεστέρῳ τίθεσθαι, προφασιζόμενος δὲ τοὺς πτοχοὺς, γινωσκέτω ποίας μερίδος ἐστίν.

PG 123, skenējuma lpp. 328–329 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Μέμφεται ὁ Κύριος τοῖς ἀποστόλοις, … beidzas: πτοχοὺς, γινωσκέτω ποίας μερίδος ἐστίν.

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:10–11

Kad sieva bija parādījusi savu dāsnumu, tad trako māceklis, viens no divpadsmit. Jo „viens no divpadsmit“ nav sacīts tāpat vien, bet lai parādītu, ka arī viņš bija viens no izraudzītajiem, izredzēts. Ko nozīmē „lai Viņu nodotu“? Tas ir: lai paziņotu viņiem, kad Viņš ir viens. Jo tie baidījās uzbrukt Viņam, kad Viņš mācīja, ļaužu dēļ. Tāpēc šis apsolīja nodot Viņu tiem, kad Viņš būs vientulībā.

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὅτε ἡ γυνὴ τὴν οἰκείαν φιλοτιμίαν ἐπεδείξατο, τότε μαίνεται ὁ μαθητὴς, ὁ εἶς τῶν δώδεκα. Οὐ γὰρ ἀπλῶς κεῖται τὸ, εἷς τῶν δώδεκα· ἀλλ´ ἵνα δείξῃ, ὅτι εἷς τῶν προκρίτων ἐκλεκτὸς καὶ αὐτὸς ὤν. Τί δέ ἐστι τὸ, ἵνα αὐτὸν παραδῷ; τουτέτιν, ἵνα καταμηνύσῃ αὐτοῖς πότε μόνος ἐστίν; ἐκεῖνοι γὰρ ἐφοβοῦντο ἐπιπεσεῖν αὐτῷ διδάσκοντι, διὰ τὸν ὄχλον. Ἐκεῖνος οὖν ὑπέσχετο μεμονωμένον αὐτὸν παραδοῦναι αὐτοῖς.

PG 123, skenējuma lpp. 329 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὅτε ἡ γυνὴ τὴν οἰκείαν … beidzas: ὑπέσχετο μεμονωμένον αὐτὸν παραδοῦναι αὐτοῖς.

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:12–15

Par pirmo Neraudzētās maizes dienu [evaņģēlists] sauc ceturtdienu, kas bija pirms Neraudzētās maizes [svētkiem]. Jo neraudzēto maizi ēda piektdienā. Tad mācekļi pienāk, jautādami, kur lai viņi ēd Pashu. No tā skaidrs, ka Kristum nebija savas mītnes, bet arī mācekļiem nebija māju; jo citādi viņi būtu Viņu tur uzņēmuši. Viņš sūta divus no Saviem mācekļiem – Pēteri un Jāni, kā saka Lūka, – pie nepazīstama cilvēka, rādīdams viņiem, ka Viņš varēja arī neciest. Jo Tas, kurš pārliecināja šī nepazīstamā prātu Viņu uzņemt, ko gan Viņš nebūtu varējis izdarīt ar citiem? Viņš dod viņiem arī zīmi, kā atrast namu: sekot cilvēkam, kas nes ūdens krūzi.

To var saprast arī pārnestā nozīmē. Ūdens krūzi nes kristītais. Viņš ieiet namā, tas ir, saprātīgām būtnēm atbilstošā stāvoklī. Jo tas, kas nes kristību, nonāk atdusā, dzīvodams saskaņā ar saprātu un šajā stāvoklī atdusēdamies kā namā. Bet nama saimnieks ir prāts, kas rāda lielu augšistabu – savu domu augstumu. Taču šī augšistaba ir arī izklāta, tas ir: lai gan tā ir augsta, tomēr tajā nav nekā raupja un augstprātīga, bet tā ir izklāta un nolīdzināta ar pazemību. Tur tad, tādā prātā, saku, Kristum Pashu sagatavo divi mācekļi, Pēteris un Jānis, tas ir, darbīgā dzīve un kontemplācija. Jo Pēteris kā dedzīgs ir darbīgs, bet Jānis kā Teologs – kontemplatīvs.

Piezīmes (1)
  1. „Saskaņā ar saprātu“ – gr. kata logon; „saprātīgām būtnēm“ – gr. tois logikois (krievu tulkojumā: „разумному (духовному)“).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 22:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πρώτην ἡμέραν τῶν Ἀζύμων, τὴν πάμπτην λέγει, ἥτις πρὸ τῷν Ἀζύμων ἦν. Τὰ γὰρ ἄζυμα τῇ παρασκευῇ ἠσθίοντο. Προσέρχονται οὖν οἱ μαθηταὶ, ἐρωτῶντες ποῦ φάγωσι τὸ Πάσχα. Ἐκ τούτου δὲ δῆλον, ὡς οὐκ εἶχε καταγώ γιον ὁ Χριστὸς ἴδιον, ἀλλ´ οὐδὲ οἱ μαθηταὶ οἰκίας εἶχον. Εἰ γὰρ ἂν, προσελάβοντο αὐτὸν ἐκεῖ. Ἀποαεέλλει δὲ δύο τῶν μαθητῶν αὐτοῦ, Πέτρον καὶ Ἰωάννην, ὡς ὁ Λουκᾶς λέγει, πρὸς ἄνθρωπον ἀγνώριστον, δεικνύων αὐτοῖς, ὅτι ἠδύνατο μὴ παθεῖν. Ὁ γὰρ τὴν διάνοιαν τούτου τοῦ ἀγνωρίστου πείσας ὑποδέξασθαι αὐτὸν, τί οὐκ ἂν εἰργάσατο ἐν τοῖς ἄλλοις; Δίδωσι δὲ αὐτοῖς καὶ σημεῖον τοῦ εὑρεῖν τὴν οἰκίαν, τὸ ἀκολουθῆσαι ἀνθρώπῳ βαστάζοντι κεράμιον ὕδατος. Ταῦτα δὲ καὶ ἀναχθῆναι δύναται. Κι ράμιον μὲν ὕδατος βαστάζει ὁ βεβαπτισμένος. Ἀπέρχεται δὲ εἰς οἰκίαν,, τὴν πρέπουσαν τοῖς λογικοῖς κατάστασιν. Ὁγὰρ τὸ βάπτισμα βαστάζων εἰς ἀνάπαλ· σιν ἔρχεται, κατὰ λόγον ζῶν, καὶ ὥσπερ ἐν οἰκίᾳ, τῇ καταστάσει ταύτῃ ἐπαναπαυόμενος. Οἰκοδεσπότης δὲ ὁ νοῦς· ὃς ἀνώγεον μέγα δεικνύει, τὸ ὕος τῶν αὐτοῦ νοημάτων. Ἀλλὰ τοῦτο τὸ ἀνώγεον καὶ ἐστρωμένον ἐστὶ, τουτέστιν, εἰ καὶ ὑψηλόν ἐστιν, ἀλλ´ οὐδὲν τραχὺ καὶ ὑπερήφανον ἔχει, ἀλλ´ ἔστρωταιναὶ ὡμάλισται τῇ ταπεινοφροσύνῃ. Ἐκεῖ τοίνυν, ἐν τῶ τοιούτῳ λέγω νῷ, ἐτοιμάζεται τὸ Πάσχα τῷ Χριστῷ δπὸ δύο μαθητῶν, Πέτρου καὶ Ἰωάννου, πράξεως, λέγω, καὶ θεωρίας. Ὁ μεν γὰρ Πέτρος ὡς θερμὸς, πρακτικὸς, ὁ δὲ Ἰωάννης θεωρητικὸς, ὡς θεολόγος.

PG 123, skenējuma lpp. 329–330 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πρώτην ἡμέραν τῶν Ἀζύμων, τὴν … beidzas: δὲ Ἰωάννης θεωρητικὸς, ὡς θεολόγος.

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:16–21

Kā viņi varēja sēdēt pie galda, ja bauslība pavēlēja Pashu ēst stāvot? Tātad ticams, ka [Viņš] vispirms izpildīja bauslības [Pashu] un tad nolikās pie galda, gatavodamies dot Savu Pashu. Mācekļi sāka skumt Kunga vārdu dēļ, ko Viņš sacīja: „Viens no jums Mani nodos.“ Jo, lai gan viņi bija tālu no šīs kaislības, tomēr baidījās, vairāk ticēdami Dievam, kas zina sirdis, nekā paši sev. Ievēro arī vārdu „aiziet“. Jo Kristus nāve bija it kā aiziešana ceļā, nevis nāve. Vārdi „labāk būtu, ja tas cilvēks nebūtu dzimis“ sacīti attiecībā uz sodu, kas nodevējam būs jāpanes. Jo labāk nemaz nepiedzimt, nekā piedzimt sodam. Tātad, raugoties uz iznākumu, labāk šķiet, ja Jūda nemaz nebūtu bijis. Jo Dievs viņu radīja labiem darbiem; bet, tā kā viņš pats krita tik lielā ļaunumā, tad, šķiet, labāk būtu, ja viņš nemaz nebūtu dzimis.

Citētās Rakstu vietas

2. Moz. 12:11; Ef. 2:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πῶς ἀνέκειντο, τοῦ νόμου κελεύοντος ἰσταμένους τρώγειν τὸ Πάσχα; Εἰκὸς οὖν πρό τερον τελέσαι τὸ νομικὸν, εἶτα ἀναπεσεῖν τὸ οἰκεῖον Ιάσχα μέλλοντα παραδοῦναι. Ἡρξαντο δὲ λυπεῖσθαι οἰ μαθηταὶ διὰ τὸν λόγον τοῦ Κυρίου, ὃν εἶπεν, ὅτι «Ες ἐξμῶν παραδώσει με.» Καίτοι γὰρ ἐκτὸς ὄντες τοῦ πάθους τούτου, ὅμως ἡγωνίων, πιστεύοντες τῷ τὰς καρδίας εἰδότι Θεῷ πλέον ἢ ἑαυτοῖς. Ὅρα δὲ καὶ τὴν λέξιν τοῦ Ὑπάγει. Ὡσανεὶ γὰρ ἀποδημία ἧν ὁ θάνατος τοῦ Χριστοῦ, οὐχὶ θάνατος. Τὸ δὲ, Καλὸν ἦν, εἰοὐκ ἐγεννήθη, ὡς πρὸς τὴν κόλασιν, ἣν ὑποστήσεται ὁ προδότης, εἴρηται. Κρεῖττον γὰρ μηδόλως γεννηθῆναι, ἢ ἐπὶ κολάσει γεννηβῆναι. Ὅσον οὖν εκ τοῦ ἀποτελέσματος, κρεῖττον φαίνεται εἰ μηδόλως ὑπῆρξεν ὁ Ἰούδας. Ὁ μὲν γὰρ Θεὸς ἐποίησεν αὐτὸν Κἐπ´ ἔργοις ἀγαθοῖς. Ἐπεὶ δὲ αὐτὸς εἰς κακίαν τηλικαύτην ἐξέπεσεν, ὡς ἔοικε, κρεῖττον ἦν, εἰ μὴ ἐγεννήθη ὅλως.

PG 123, skenējuma lpp. 330 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πῶς ἀνέκειντο, τοῦ νόμου κελεύοντος … beidzas: ἦν, εἰ μὴ ἐγεννήθη ὅλως.

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:22–25

Daži saka, ka Jūda nebija pieņēmis Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi, bet izgājis, pirms Kungs deva Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi. Citi turpretī saka, ka Viņš arī tam nepateicīgajam deva no svētītajām [Dāvanām]. „Svētījis“ – tas ir, pateicies – Viņš lauza maizi. To darām arī mēs, sacīdami lūgšanas. „Tā ir Mana Miesa“ – tā, ko jūs tagad saņemat. Jo maize nav Kunga Miesas atveids, bet tiek pārvērsta tieši tajā Kristus Miesā. Jo arī Kungs saka: „Maize, ko Es došu, ir Mana miesa.“ Viņš nesaka: „ir Manas miesas atveids“, bet: „ir Mana miesa“. Un vēl: „Ja jūs neēdīsiet Cilvēka Dēla miesu…“ – Bet kā tad tā? – [kāds] saka. – Miesa taču nav redzama? – Mūsu vājuma dēļ, ak cilvēk. Tā kā maize un vīns mums ir ierasti, bet, redzot priekšā noliktas asinis un miesu, mēs to nepanestu, bet atrautos, – tāpēc cilvēkmīlošais, nolaizdamies līdz mums, saglabā maizes un vīna izskatu, bet pārveido tos miesas un asiņu spēkā.

„Jaunās Derības asinis“ Viņš sacīja, pretstatot Vecajai. Jo arī Vecajai Derībai bija asinis, ar kurām tika apslacīta gan tauta, gan bauslības grāmata. „Es vairs nedzeršu no vīna“, Viņš saka, līdz augšāmcelšanās. Jo augšāmcelšanos Viņš sauc par valstību, jo tad Viņš kļuva Valdnieks pār nāvi. Pēc augšāmcelšanās Viņš ēda un dzēra kopā ar mācekļiem, apliecinādams, ka Viņš ir tas pats, kas cieta. Bet Viņš to dzer „jaunu“, tas ir, kādā jaunā un neparastā veidā; jo Viņam vairs nebija ciešanām pakļautas miesas, kam vajadzīga barība, bet neiznīcīga un nemirstīga.

Saproti arī tā: vīnakoks ir pats Kungs, bet vīnakoka auglis – noslēpumi un apslēptā atziņa, ko Viņš rada, mācīdams cilvēkam atziņu. Tātad Dieva valstībā, tas ir, astotajā laikmetā, Viņš kopā ar Saviem mācekļiem dzers noslēpumus un gudrību, mācīdams mums kaut ko jaunu un atklādams to, kas tagad ir apslēpts.

Piezīmes (3)
  1. „Atveids“ – gr. antitypos („pretattēls, simbols“). Teofilakts noraida domu, ka maize būtu tikai Kunga Miesas simbols.
  2. „Pārveido“ – gr. metastoicheioi, burt. „pārveido [pašos] pamatelementos“.
  3. „Astotais laikmets“ – nākamā laikmeta apzīmējums baznīcas tēvu valodā: pēc septiņiem šīs pasaules „gadu tūkstošiem“ (vai nedēļas dienām) sekojošais bezgalīgais laiks.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:51; Jņ. 6:53; 2. Moz. 24:8; Ebr. 9:19; Ap. d. 10:41

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τινές λέγουσι τὸν Ἰούδαν μὴ μεταλαβεῖν τῶν μυστηρίων. ἀλλ´ ἐξελθεῖν πρὶν ΠΔ κήριοπαραδῷ τὰ μυστήρια. Ἄλλοι δέ φασιν, ὅτι καὶ αὐτῷ μετέθωκε τῶν ἁγιασμάτων τῷ ἀγνώμονι. Εὐλογήσας δὲ, ἀντὶ τοῦ, εὐχαριστήσας, ἔκλασε τὸν ἄρτον Ὅπερ καὶ ἡμεῖς ποιοῦμεν, εὐχὰς ἐπιλέγοντες. Τοῦτέ ἐστι τὸ σῶμά μου, τοῦτο ὃ νῦν λαμβάνετε. Οὐ γὰρ ἀντίτυπος τοῦ Κυριακοῦ σώματός ἐστιν ὁ ἄρτος· ἀλλ´ εἰς αὐτὸ ἐκεῖνο μεταβάλλεται τὸ σῶν κ τοῦ Χριστοῦ. Καὶ ὁ Κύριος γὰρ λέγει· Ὁ ἄρτος ὃν ἐγὼ δώσω, ἡ σάρξ μού ἐστιν. Οὐκ εἶπεν, Ἀντίτυπός ἐστι τῆς σαρκός μου, ἀλλ´ Ἡ σάρξ μού ἐστι. Καὶ πάλιν· Ἐὰν μὴ φάγητε τὴν σάρκα τοῦ Υἱοῦ τοῦ ἀνθρώπου καὶ πῶς; φησίν· οὐ γὰρ σὰρξ καθορᾶται; Διὰ τὴν ἡμετέραν, ὧ ἄνθρωπε, ἀσθένειαν. Ἐπειδὴ γὰρ ὁ μὲν ἄρτος καὶ ὁ οἶνος συνήθη ἡμῖν· αἷμα δὲ προκείμενον καὶ σάρκα ὁρῶντες, οὐκ ἂν ἠνέγκαμεν, ἀλλ´ ἀπεναρκήσαμεν· διὰ τοῦτο συγκαταβαίνων ἡμῖν ὁ φιλάνθρωπος, τὸ μὲν εἶδος ἄρτου καὶ οἵνου φυλάττει · εἰς δύναμιν δὲ σαρκὸς καὶ αἴματος μεταστοιχειοῖ. Αιμα δὲ Καινῆς Ἀιαθήκης εἶπε, πρὸς ἀντεδιαστολὴν τῆς Παλαιᾶς. Καὶ γὰρ ἡΠαλαιὰ Διαθήκη, κἀκείνη αἷμα εἶχε, δι´ οὗ ἐῤῥαντίσθη ὅ τε λαὸς καὶ τὸ βιβλίον τοῦ νόμου. Οὐ μὴ πίω δὲ ἐκ τοῦ οἵνου, λέγει, ἄχρι τῆς ἀναστάσεως. Βασιλείαν γὰρ τὴν ἀνάστασιν ὀνομάζει, ὡς βασιλεύσας τότε κατὰ ποῦ βανάτου. Μετα γοῦν τὴν ἀνάστασιν, ἱφαγε καὶ Επιε μετὰ τῶν μαθητῶν, πιστούμενος, ὅτι αὐτὸς ἐκεῖνός ἐστιν ὁ παθων. Καινὸν δὲ πίνει αὐτὸ, τουτέστιν, καινόν τινα τρόπον καὶ ξένον, οὐκ ἔτι γὰρ σῶμα παθητὸν εἶχε, δεόμενον τροφῆς, ἀλλ´ ἄφθαρτον καὶ ἀθάνατον. Νὸει δὲ καὶ οὕτως· Ἄμπελος, ὁ Κύριος αὐτὸς γέννημα δὲ ἀμπέλου, τὰ μυστήρια, καὶ ἡ γνῶσις ἢ ἀκόκρυφος, ἢν αὐτὸς γεννᾷ, ὁ διδάσκων ἄνθρωσον γνῶσιν. Ἐν τοίνυν τῇ βασιλείᾳ τοῦ Θεοῦ, τουτστιν, ἐν τῷ ὁγδόῳ αἰῶνι, πίεται μετὰ τῶν μαθητῶν αὐτοῦ, τὰ μυστήρια καὶ τὴν σοφέαν, καινά τινα διδάσκων ἡμᾶς, καὶ ἀκοκαλύπτων ἃ νῦν κέκρυπται.

PG 123, skenējuma lpp. 330–331 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τινές λέγουσι τὸν Ἰούδαν μὴ … beidzas: καὶ ἀκοκαλύπτων ἃ νῦν κέκρυπται.

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:26–31

Viņi pateicās gan pirms dzeršanas, gan pēc dzeršanas, lai arī mēs mācītos, ka jāpateicas un jādzied slavas dziesmas gan pirms ēdiena, gan pēc ēdiena. Reizē tas parāda arī to, ka nāve par mums Viņam bija mīļa, jo, iziedams, lai tiktu nodots, Viņš slavē Dievu. Noteikti Viņš māca arī mūs, kad nonākam bēdās daudzu pestīšanas dēļ, nezaudēt drosmi, bet pateikties Dievam, kas caur mūsu bēdām izdara daudzu pestīšanu. Viņš iziet uz Eļļas kalnu, lai tie, uzbrukdami Viņam vientulībā un satverdami Viņu, nesaceltu tik lielu troksni. Jo, ja viņi būtu uzbrukuši Viņam, kamēr Viņš bija pilsētā, ļaudis, iespējams, būtu Viņa dēļ sacēlušies; un tad ienaidnieki, satvēruši šķietami pamatotu ieganstu, būtu varējuši izlikties, ka nonāvē Viņu taisnīgi kā dumpinieku.

Viņš pravieto viņiem, ka viņi arī apgrēcināsies. Tad, lai tas neizskatītos pēc atklātas apsūdzības visiem, Viņš pieved arī liecību no pravieša Zaharijas, ka viņi tiks izklīdināti. Visbeidzot Viņš dod viņiem arī mierinājumu: „Es iešu jums pa priekšu uz Galileju“, tas ir: Es būšu tur pirms jums. Bet Pēteris iebilst, tāpēc arī dzird: „Pirms gailis divreiz dziedās, tu Mani trīsreiz noliegsi.“ Tas nozīmē šo: Pēteris noliedza vienreiz, tad gailis nodziedāja; bet, kad viņš bija noliedzis arī otras divas reizes, tad gailis nodziedāja [vēlreiz]. To tad Viņš šeit saka: „Pirms gailis divreiz dziedās, tu Mani trīsreiz noliegsi.“ Līdzīgi arī visi, rādīdami dedzību, kas bija auksta, solījās, it kā padarīdami melīgu pašu Patiesību; tāpēc Kungs arī pieļauj, un cilvēka daba parāda, kas tai piemīt. Jo Kungs noteikti varēja viņus pasargāt, it īpaši Pēteri; tomēr Viņš to pieļāva, lai mēs nepaļautos uz sevi. Vārdus „Es sitīšu ganu“ saka Tēvs. Jo, tā kā Viņš pieļāva, ka [Dēls] tiek sists, tiek teikts, ka Viņš pats sit To, kas pēc Viņa pieļāvuma tika sists. Par avīm Viņš nosauca apustuļus kā nevainīgus.

Piezīmes (1)
  1. „Pašu Patiesību“ – gr. autoalētheia (krievu tulkojumā: „Самосущая Истина“).
Citētās Rakstu vietas

Zah. 13:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Εὐχαρίστησαν καὶ πρὸ τοῦ πιεῖν, εὐχαρίστησαν καὶ μετὰ τὸ πιεῖν, ἵνα καὶ ἡμεῖς μάθωμεν, ὅτι δεῖ εὐχαριστεῖν καὶ ὑμνεῖν, καὶ πρὸ τῖς τροφῆς, καὶ μετὰ τὴν τροφήν. Ἄμα δὲ καὶ τοῦτο εείκνυσιν, ὅτι ἀσπαστός ἐστιν αὐτῷ ὁ ὑπὲρ ἡμῶν θάνατος, ὅς γε ἐπὶ τῷ παραδοθῆναι ἐξιὼν ὑμνεῖ τὸν Θεόν. Πάντως δὲ καὶ ἡμλς διδάσκει, ὅταν θλιβεροῖς περιπέσωμεν εἰς σωτηρίαν πολλῶν, μὴ ἀθυμεῖν, ἀλλ´ εὐχαριστεῖν τῷ Θεῷ, τῷ διὰ τῆς ἡμετέρας θλίψεως κατεργαζομένῳ σωτηρίαν πολλῶν., Ἐξέρχεται δὲ εἰς τὸ ὄρος τῶν Κλαιῶν, ἵνα καταμόνας Κντι ἐπελθόντες καὶ κατασχόντες, μὴ τοσοῦτον θόρυβον ποιήσωσιν. Εἰ γὰρ ἐν τῇ πόλει ὄντι ἐπῆλθον, τυχὸν ἂν ἐταράχθη τὸ πλῆθος ἐπ´ αὐτῷ· καὶ τότε τὐλογοφανοῦς ἀφορμῆς δραξάμενοι οἱ ἐχθροί, ἔδοξαν ἂν αὐτὸν ἀνελεῖν δικαίως ὡς στασιαστήν. Προφητεύει δὲ αὐτοῖς δτι καὶ σκανδαλισθήσονται. Εἰτα ἵνα μὴ δόξῃ προφανὴς εἶναι κατηγορία πάντων τὸ τοιοῦτον, παράγει καὶ μαρτυρίαν ἐκ τοῦ προφήτου Ζαχαρίου, ὅτι διασκορπισθήσονται. Τελευταῖον δὲ, καὶ παραμυθίαν ἐπάγει αὐτοῖς, ὅτι Προάξω ὑμᾷς εἰς τὴν Γαλιλαίαν, τουτέστι, προλάβω. Ἀλλ´ ὁ Πέτρος ἐνίσταται, διὸ καὶ ακούει, ὅτι Πρὶν ἢ ἀλέκτορα δίς φωνῆσαι, τρὶς ἀπαρνήσῃ με. Τοῦτο ὅὲ τοιοῦτόν λστιν. Ὡρνήσατο ἂπαξ ὁ Πέτρος· εἶτα ἀλέκτωρ κσώνησεν, ἀρνησαμένου δὲ καὶ τὰς ἄλλας δύο ἀρνήσεις, τότε ἓφώνησεν ὁ ἀλέκτωρ. Τοῦτο οὗν ἐνταῦθα λέγει· Πρὶν ἀλέκτορα φωνῆσαι δις, ἀπαρνήσῃ με τρίς. Ὁμοίως δὲ καὶ πάντες θερμότητα ψυχρὰν νδεικνύμενοι, ὑπισχνοῦντο· τὴν αὐτοαλήθειαν ψεύδεσθαι ποιοῦντες, διὸ καὶ παραχωρεῖ ὁ Κύριος, καὶ ἡ ἀνθρωπίνη φύσις τὰ ἑαυτῇς ἐπιδείκνυται. Πάντως γὰρ ὁ Κύριος ἠδύνατο τηρῇσαι αὐτοὺς, καὶ μάλιστα τὸν Πέτρον· ἀλλ´ ὅμως ἀφῆκεν, ἵνα μὴ πεποιθότες ὧμεν ἐφ´ ἑαυτοῖς. Τὸ δὲ, Πατάξω τὸν ποιμένα ἄ Πατὴρ λέγει. Ἐπεὶ γὰρ παρεχώρησε παταχθῆναι, πατάξαι αὐτὸς λέγεται τὸν κατὰ παραχώρησιν αὐτοῦ παταχθέντα. Πρόβατα δὲ τοὺς ἀποστόλους, ὡς ἀκά- Σ οε, ὡιΙηοτεῖεο Ποῖαι. κους ὡνόμασεν.

PG 123, skenējuma lpp. 331–332 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Εὐχαρίστησαν καὶ πρὸ τοῦ πιεῖν, … beidzas: οε, ὡιΙηοτεῖεο Ποῖαι. κους ὡνόμασεν.

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:32–42

Viņš allaž mēdza lūgt vientulībā, dodams paraugu arī mums, lai lūgšanās mēs meklētu klusumu. Viņš ņem līdzi tikai tos trīs, kas bija bijuši arī Viņa godības skatītāji uz Tabora, lai tie, kas bija redzējuši godību, redzētu arī skumjo un mācītos, ka Viņš patiesi bija cilvēks un skumst un nomācas tāpat kā mēs. Jo, tā kā Viņš pieņēma visu cilvēku ar tā dabiskajām īpašībām, Viņš noteikti arī skums un nomāksies pēc dabas. Jo mēs, cilvēki, pēc dabas izjūtam nepatiku pret nāvi. Ar vārdiem „lai šis biķeris paiet garām“ Viņš parādīja cilvēcisko; bet, sacīdams „ne ko Es gribu, bet ko Tu“, Viņš māca mums, lai, arī dabai spiežot, mēs to pārvarētu, lūgdami to, kas Dievam patīk.

Kad Viņš pēc lūgšanas, atnācis, atrada tos trīs guļam, Viņš norāj vienīgi Pēteri, it kā sacīdams tam: „Vai tu neesi tas, kas solīja kopā ar Mani mirt? Vienu stundu tu nespēji palikt nomodā, un nāvi tu nicināsi?“ „Bet esiet nomodā un lūdziet, ka jūs neiekrītat kārdināšanā“ – Mani noliegt. „Jo jūsu gars ir labprātīgs“ Mani nenoliegt, un tāpēc jūs Man to arī solāt; „bet miesa ir vāja“, tā ka, ja Kungs caur lūgšanu nedos miesai spēku, jūs būsiet briesmās.

Un atkal aizgājis, Viņš lūdza, sacīdams tos pašus vārdus, lai, lūgdams arī otrreiz, apliecinātu, ka būtībā un patiesi bija cilvēks, un lai mācītu arī mums lūgt bieži un, vienreiz kaut ko pateikušiem, nemest mieru. Atradis viņus atkal guļam, Viņš tos stipri nenorāj, jo viņu acis bija smagas no miega. No tā mācies cilvēka vieglprātību un vājumu – kā mēs, nespēdami pretoties pat miegam, bieži apsolām to, kas mums nav iespējams. Tad Viņš lūdz trešo reizi – to pašu iemeslu dēļ, ko minējām augstāk. Un Viņš atkal nāk un saka viņiem – ne pārmezdams, lai gan vajadzēja pārmest, jo arī pēc norājiena tie nebija labojušies, bet bija ļāvušies miegam. Ko tad Viņš saka? „Gulējiet nu un atpūtieties!“ To Viņš saka viņiem ironiski. Jo, tā kā Viņš zināja, ka nodevējs nāk, Viņš saka tiem: „Tagad ir īstais laiks gulēt – gulējiet! Lūk, ienaidnieks nāk.“ To Viņš teica, smiedamies par viņu miegu. Ka Viņš to teica ironiski, dzirdi, kā Viņš tūlīt pēc tam saka: „Celieties, iesim!“ – un saka to nevis tāpēc, lai tie bēgtu, bet lai drīzāk ietu pretī ienaidniekiem.

Daži vārdus „Mana dvēsele ir līdz nāvei noskumusi“ saprata tā: „Es skumstu ne tāpēc, ka Man jāmirst, bet tāpēc, ka izraēlieši, Mani tuvinieki, paši Mani sitīs krustā un tādēļ tiks atstumti no Dieva valstības.“

Citētās Rakstu vietas

Mk. 9:2; Mk. 14:29–31

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Καταμόνας εἴωθεν ἀεὶ προσεύχεσθαι, τύπον καὶ ἡμῖν διδοὺς, ἵνα τὴν ἡσυχίαν ἐπιζητῶμεν ἐν ταῖς προσευχαῖς. Παραλαμβάνει δὲ τοὺς τρεῖς μόνους, τοὺς καὶ τῆς δόξης αὐτοῦ ἐν τῶ Θαβὼρ θεατὰς γενομένους, ἵνα οἱ ἰδόντες τὰ ἕνδοξα, ἴδωσι καὶ τὰ σκυθρωπὰ, καὶ άθωσιν, ὅτι καὶ αὐτὸς ἀληθῶς ἄνθρωπος ἦν, καὶ λυπεῖται καὶ ἀδημονεῖ ἐπίαης ἡμῖν Ἐπεὶ γὰρ ὅλον τὸν ἄνθρωπον ἀνελάβετο μετὰ τῶν φυσικῶν ἰδιωμάτων, πάντως καὶ λυπηθήσεται καὶ ἀδημονήσει φυσικῶς. Οἱ γὰρ ἄνθρωποι, φύσει πρὸς τὸν θάνατον ἀηδῶς διακείμεθα. Τῳ μὲν οὐν εἰπειν, Παρελθέτω τὸ ποτήριον, ἔδειξε τὸ ἀνόρώπινον· τῷ Ἀὲ εἰπεῖν. Οὐχ ὃ ἐγὼ θέλω, ἀλλ´ ὃ σὺ, διδάσκει ἡμᾶς, ἵνα καὶ τῆς φύσεως βιαζομένης ὑπερφρονῶμεν, τὸ ἀρεστὸν τῷ Θεῷ αἰτούμενοι. Ὡς δὲ μετὰ τὴν εὐχὴν ἐλθών, εὖρε τοὺς τρεῖς καθεύδοντας, ἐπιτιμᾷ τῷ. Ιδέτρῳ μόνῳ, μονονουχὶ τοιαῦτα λέγων πρὸς αὐτόν· Οὐ σὺ εἴ ὁ ὑποσγόμενος σὺν ἐμοὶ ἀποθανεῖν; Μίαν ὥραν οὐκ ἴσχυσας γρηγορῆσαι, καὶ θανάτου κατῳφρονήσεις; Ἀλλὰ γὰρ γρηγορεῖτε καὶ προσεύχεσθε, ἕνα μὴ εἰσέλθητε εἰς τὸν πειρασμὸν τοῦ ἀρνήσασθαί με. Τὸ μὲν γὰρ πνεβμα ὑμῶν πρόθυμόν ἐστιν εἰς τὸ μὴ ἀρνήσασθαί με· καὶ διὰ τοῦτο καὶ ὑμεῖς ὑπισχνεῖσθέ μοι τοῦτο· ἀλλ´´ ἡ σὰρέ ἀσθενής· ὥστε ἐὰν μὴ διὰ τῆς προσευχῆς δῴη δύναμιν ὁ Κύριος τῇ σαρκὶ, κινδυνεύσετε. Καὶ πάλιν ἀπελθὼν προσφύξατο, τὸν αὐτὸν λόγον εἰπὼν. ἵνα καὶ διὰ τοῦ δεύ-ε ρον προσεύξασθαι, πιστώσηται, ὅτι οὐσιωδῶς καὶ ἀληθῶς νθρωπος ἦν· καὶ ἵνα διδάξῃ καὶ ἡμᾶς, πολλάκις προσεύχεσθαι, καὶ μὴ ἅπαξ εἰπόντας τι, ἀπαλλάττεσθαι. Εὐρών δὲ αὐτοὺς πάλιν καθεύδοντας, οὐ σφοδρῶς ἐπιτιμᾷ· ἦσαν γὰρ βεβαρημένοι ὕπνῳ. Ὅθεν μάνθανε τὴν ἀνθρωπίνην κουφότητα καὶ ἀσθένειαν. ὅπως μηδὲ πρὸς ὕπνον ἀντισχεῖν δυνάμενοι, ἐπαγγελλόμεθα πολλάκις τὰ ἀδύνατα ἡμῖν. Πάλιν οὗν ἐκ τρίτου προσεύχεται, διὰ τὰς αὐτὰς αἰτίας ἃς εἴπομεν ἄνω. Καὶ ἔρχεται πάλιν, καὶ λέγει αὐτοῖςθ, οὐκ ἐπιπλήσσων· καίτοι ἔδει ἐπιπλῆ ξαι, ὡς μηδὲ μετὰ τὴν ἐπιτίμησιν βελτιωθέντας, ἀλλὰ παραδοθέντας τῷ ὕπνμ· τί οὖν λέγει; Καθεύδετε τὸ λοιπὸν καὶ ἀναπαύεσβε. Εἰρωνευόμενος δὲ τοῦτο λέγει πρὸς αὐτούς· ἐπεὶ γὰρ ᾔδει ὅτι ἔρχεται ὁ προδότης, φησὶ πρὸς αὐτούς ὅτι Νῦν καιρός ἐστι τοῦ κοιμᾶσθαι, καθεύδετε· ἰδοὺ ὁ ἐχθρὸς ἔρχεται Τοῦτο δὲ εἶπε, ἐπιγελῶν τῷ ὕπνῳ αὐτῶν. Ὅτι δὲς εἰρωνευόμενος τοῦτο εἶπεν, ἄκους πῶς παρακατιὰλλ λέγει· Ἐγείρεσθε, ἄγωμεν· οὐχ ἵνα δὲ φύγωσι τοῦ α λέγει, ἀλλ´ ἵνα μᾶλλον συναντήσωσι τοῖς ἐχθροῖς. Τινὲς δὲ τὸ, Περίλυπός ἐστιν ἡ ψυχή μου ἕως θανάτου, οὔτως ἐνόησαν, ὅτι Λυποῦμαι, οὐ διότι μέλλω ἀποθανεῖν, ἀλλὰ διότι οἱ Ἰσραηλῖται, οἱ οἰκειοί μου, αὐτοὶ σταυρῶσαί με μέλλουσι, καὶ διὰ τοῦτο ἀποῤῥιφῆναι τῆς βασιλείας τοῦ Θεοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. 332–333 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Καταμόνας εἴωθεν ἀεὶ προσεύχεσθαι, τύπον … beidzas: ἀποῤῥιφῆναι τῆς βασιλείας τοῦ Θεοῦ.

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:43–49

„Viens no divpadsmit“ nav piebilsts velti, bet nodevēja apsūdzībai: ka viņš, būdams no pirmā pulka, sāka trakot pret Valdnieku. Redzi arī viņa nejūtīgumu – kā viņš domāja ar skūpstu apmānīt Kungu, it kā tiktu uzskatīts par draugu. Bet, ja viņš būtu draugs, kāpēc viņš nāca kopā ar ienaidniekiem? Patiesi, ļaunums ir neprātīgs.

„Viens no klātstāvošajiem“ bija Pēteris; Marks noklusē viņa vārdu, lai neliktos, ka viņš slavē savu skolotāju Pēteri kā tādu, kas iedegās dedzībā par Kristu. Pamatoti viņš nocirta augstā priestera kalpam ausi. Jo tas norāda, ka tie bija nepaklausīgi un neklausīgi, Rakstus atstādami novārtā. Jo, ja viņiem būtu ausis, kas klausās Rakstos, viņi nebūtu krustā situši godības Kungu. Pēteris nesita kādam citam kalpam, bet augstā priestera kalpam. Jo augstie priesteri pirmie neklausīja Rakstiem, kļuvuši par skaudības un patmīlības kalpiem.

Bet ļaudīm Viņš sacīja: „Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši… Ik dienas Es mācīju templī.“ Tas parāda Viņa dievišķību. Jo, kad Viņš mācīja templī, viņi nespēja Viņu satvert, lai gan Viņš bija viņu rokās, tāpēc ka vēl nebija pienācis ciešanu laiks. Bet, kad Viņš gribēja, tad Pats Sevi nodeva, lai piepildītos praviešu Raksti, ka „kā avs Viņš tika vests uz kaušanu“, ne strīdēdamies, ne kliegdams, bet labprātīgi sekodams.

Piezīmes (1)
  1. „Viens no klātstāvošajiem bija Pēteris“ – to nosauc Jņ. 18:10.
Citētās Rakstu vietas

1. Kor. 2:8; Jes. 53:7; Mt. 12:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τὸ, Εἶς τῶν δώδεκα, οὐ μάτην πρόσκειται. Ἀλλ´ εἰς κατηγορίαν τοῦ προδότου Ὅτι τοῦ πρώτου χοροῦ ὢν, κατὰ τοῦ Δεσπότου ἐλύττησεν. Ἵδε δὲ καὶ τὴν ἀναισθησίαν αὐτοῦ, πῶς ἐνόμισε λαθεῖν τὸν Κύριον ἐκ τοῦ φιλήματος, ὡς δήθαν φλος νομισθησόμενος. Καὶ εἰ φίλος ἐτύγχανε, τίνος ἕνεκα μετὰ τῶν ἐχθρῶν ἦλθεν; Ὅντως ἀνόητον ἡ πονηρία. Εἰς δέ τις τῶν παρεστηκότων, ὁ Πέτροι οὗτος ἦν, ἀποσιωπᾷ δὲ τὸ ὄνομα αὐτοῦ ὁ Μάρκος, ἵνα μὴ δόξῃ ἐπαινεῖν τὸν διδάσκαλυν αὐτοῦ Πέτρον, ὡς ζηλώσαντα ὑπὲρ τοῦ Χριστοῦ. Καλῶς δὲ τὸ ὡτίον τοῦ δούλου τοῦ ἀρχιερέως ἀφεῖλεν. Αἰνίττεται γὰρ ὅτι παρήκοοι ἦσαν καὶ ἀπειθεῖς, των Γραφῶν καταμελοῦντες. Εἰ γὰρ εἶχον ὤτα, τῶν Γραφῶν κατακούοντα, οὐκ ἂν τὸν Κύριον τῆς δόξης ἐσταύρωσαν. Οὐκ ἄλλον δὲ δοῦλον ἔπαισεν ὁ Πάτρος, ἀλλὰ τοῦ ἀρχιερέως. Οἱ γὰρ ἀρχιερεῖς πρῶτοι των Γραφῶν παρήκουον, δοῦλοι φθόνου καὶ φιλαυτίας γενόμενοι. Εἶπε δὲ τοῖς ὄχλοις· Ὡς ἐπὶ λῃστήν ἔξήλθετε· καθ´ ἡμέραν ἐδίδασκον ἐν τῷ ἱερῷ. Τοῦτο δὲ τὴν θεότητα αὐτοῦ δείκνυσιν. Ὅτο γὰρ ἐν τῷ ἰερῷ ἐδίδασκεν, οὐκ ἠδυνήθησαν αὐτὸν συσχεῖν, καίτοι ἐν χερσὶν αὐτῶν ὄντα, ὅτι μήπω ὁ καιρὸς ἠν τοῦ πάθους. Ὅτε δὲ ἠθέλησε, ττε ἑαυτὸν παρέδω. κεν, ἱνα πληρωθῶσιν αἱ Γραφαὶ τῶν προφητῶν, ἄτι Ὡς πρόβατον ἐπὶ σφαγὴν ἥχθη, οὐκ ἐρίζων, οὐδὲ κραυγάζων, ἀλλ´ ἐπόμενος ἑκών.

PG 123, skenējuma lpp. 333–334 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τὸ, Εἶς τῶν δώδεκα, οὐ … beidzas: οὐδὲ κραυγάζων, ἀλλ´ ἐπόμενος ἑκών.

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:50–54

Mācekļi aizbēga. Jo nebija iespējams padarīt melīgu pašu Patiesību, nedz praviešus. Bet kāds jauneklis sekoja Viņam. Šis jauneklis, ticams, bija no tā nama, kurā viņi ēda Pashu. Daži saka, ka tas bija Jēkabs, Tā Kunga brālis, sauktais Taisnais. Jo viņš visu savu mūžu valkāja vienu vienīgu apģērbu; viņš arī pēc Kunga debesbraukšanas saņēma no apustuļiem Jeruzalemes troni. Tātad arī šis, atstājis linu palagu, aizbēga. Nav nekas jauns, ka, virsaišiem bēgot, arī šis atstāja Kungu. Bet Pēteris seko, parādīdams vislielāko mīlestību pret Skolotāju.

Lai gan bauslība pavēlēja, lai augstais priesteris būtu viens visu mūžu, tolaik to bija daudz, jo tie ik gadu pirka varu no romiešiem. Tātad par augstajiem priesteriem [evaņģēlists] sauc tos, kas jau bija izkalpojuši sev noteikto laiku un atstājuši augstā priestera amatu.

Piezīmes (2)
  1. „Jēkabs, Tā Kunga brālis“ – gr. adelphotheos (burt. „Dieva brālis“); pirmais Jeruzalemes bīskaps.
  2. „Virsaiši“ – gr. koryphaioi, galvenie apustuļi.
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἕφυγον οἱ μαθηταί. Οὐκ ἦν γὰρ ψεύσασθαι τὴν αὐτοαλήθειαν, οὐδὲ τοὺς προφήτας. Εἶς δέ τις νεανίσκος ἡκολούθησεν αὐτῷ. ὗτος δὲ ὁ νεανίσκος εἰκὸς ὅτι ἐκ τῆς οἰκίας ἐκείνης ἦν, ἐν ᾗ ἔφαγον τὸ πάσχα. Τινὲς δέ φασι τοῦτον, Ἰάκωβον εἶναι τὸν ἀδελφόθεον, τὸν ἐπικληθέντα Δίκαιον. Οὗτος γὰρ ἑνὶ περιβολαίῳ ἐκέχρητο πᾶσαν τὴν αὐτοῦ ζωήν· ὃς καὶ τὸν θρόνον τῶν Ἰεροσολύμων παρὰ τῶν ἀποστόλων ἔλαβε μετὰ τὴν τοῦ Κυρίου ἀνάληψιν. Καὶ οὗτος τοίνυν καταλιπὼν τὴν σινῦὸνα, ἕφυγεν. Οὐδὲν δὲ καινὸν εἰ τῶν κορυφαίων φυγόντων, καὶ οὗτος κατέλιπε τὸν Κύριον. Ἀλλ´ ὅγε Πέτρος ἀκολουθεῖ, θερμοτάτην ἀγάπην πρὸς τὸν Διδάσκαλον ἐκδεικνύμενος. Τοῦ δὲ νόμου κελεύοιτος ἕνα εἶναι ἀρχιερέα διὰ βίου, πολλοὶ τότε ἦσαν, ἐξωνούμενοι καθ´ ἕκαστον ἐνιαυτόν παρὰ Ῥωμαίων τὰς ἀρχάς. Ἀρχιερεῖς οὖν λέγει, τοὺς ἤδη πεπληρωκότας τὸν ὡρισμένον καιρὸν αὐτοῖς. καὶ ἁποβαλλομένους τὴν ἀρχιερωσύνην.

PG 123, skenējuma lpp. 334 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἕφυγον οἱ μαθηταί. Οὐκ ἦν … beidzas: αὐτοῖς. καὶ ἁποβαλλομένους τὴν ἀρχιερωσύνην.

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:55–61

Paši sevi notiesājušie izliekas, it kā notiktu tiesa, lai šķistu, ka nonāvējuši Viņu pēc tiesas. Bet kur gan ir taisna tiesa, ja tiek pievesti tādi liecinieki, kas nesaka neko veselīgu, bet visu sajauktu un nesaskanīgu? Un arī tie paši, kam šķita, ka viņi kaut ko saka, runāja melus. Jo Kungs neteica: „Es noārdīšu templi“, bet: „Noārdiet“; un arī neteica „ar rokām celto“, bet vienkārši „templi“. Augstais priesteris, piecēlies, jautā Jēzum, gribēdams Viņu piespiest aizstāvēties, lai Viņa aizstāvības vārdos Viņu notvertu. Bet Viņš klusē, zinādams, ka viņi neņems vērā Viņa vārdus, kā to saka arī Lūka: kad Kungam jautāja, Viņš sacīja: „Ja Es jums teikšu, jūs neticēsiet; ja Es jautāšu, jūs neatbildēsiet.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 2:19; Lk. 22:67–68

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Σχῆμα δῆθεν κριτηρίου οἱ αὐτοκατάκριτοι πλάττονται, ἵνα δόξωσι μετὰ κρίσεως αὐτὸν ἀνελεῖν. Ποῦ γὰρ ὁρθὸν κριτήριον. ὅπου μάρτυρες τοιοῦτοι παράγονται, οὐδὲν ὑγιὰς λέγοντες, ἀλλὰ πάντα τεταραγμένα καὶ ἁνισα; Καὶ αὐτοὶ δὲ οἱ δόξαντές τι λέγειν, ψευδῆ εἷ πον. Ὁ γὰρ Κύριος οὐκ εἶπε, Καταλύσω ἐγὼ τὸν ναὸν, ἀλλὰ, Λύσατε. Καὶ οὐδὲ, χειροποίητον, εἶπεν, ἀλλ´ ἁπλῶς, ναόν. Ὁ δὲ ἀρχιερεὺς ἂναστὰς ἐρωτᾷ τὸν Ἰησοῦν, βουλόμεγρς εἰς ἀπολογίαν αὐτὸν ἐλκύσαι, ἵνα ἐκ τῆς ἀπολογίας δράξηται αὐτοῦ. Ὁ δὲ σιωπᾷ, γινώσκων ὄτι οὐ προσέξουσι τοῖς αὐτοῦ λόγοις· ὃ καὶ ὁ Λουκᾶς λέγει, ὅτι ἐρεωτώμενος ὁ Κύρος, κἷπεν· Ἐὰν εἴπω ὑμῖν, οὐ μὴ πιστεύσητε· ἐὰν δὲ Κἐρωτήσω, οὐ μὴ ἀποκριθῆτε,

PG 123, skenējuma lpp. 334–335 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Σχῆμα δῆθεν κριτηρίου … beidzas: ἐὰν δὲ ἐρωτήσω, οὐ μὴ ἀποκριθῆτε

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:62–65

Augstais priesteris atkal jautā, ne lai, uzzinājis [patiesību], ticētu, bet lai satvertu kādu ieganstu. Pie vārdiem „Vai Tu esi Kristus“ viņš piebilst: „Svētītā Dēls“. Jo bija daudz svaidīto – ķēniņi, saku, un augstie priesteri –, bet neviens no tiem nebija Dēls Dievam, kas mūžam ir svētīts un slavēts. Bet Jēzus sacīja: „Es esmu.“ Viņš gan zināja, ka tie neticēs; tomēr, būdams spiests, Viņš atbild, lai tiem vēlāk nebūtu iespējams sacīt: „Ja mēs būtu dzirdējuši Viņu skaidri sakām, mēs būtu ticējuši.“ Tāpēc arī viņu nosodījums ir lielāks: arī tagad dzirdējuši, tie neticēja. „Un jūs redzēsiet Mani,“ Viņš saka, „kā Cilvēka Dēlu sēžam pie Tēva spēka labās rokas“ – jo par spēku Viņš šeit sauc Tēvu. Jo Viņš nenāks bez miesas, bet tāds, ka Viņu varēs redzēt un pazīt tie, kas Viņu sita krustā.

Tad augstais priesteris izpilda jūdu paradumu. Jo, kad viņus piemeklēja kas briesmīgs un smags, tie saplēsa savas drēbes. Arī šeit augstais priesteris saplēš savas drēbes, it kā [būtu noticis zaimojums]. Te par viņiem varētu vietā sacīt Dāvida vārdus: „Tie tika sašķelti, bet nejuta nožēlu.“ Tā bija arī zīme – kaut arī viņš to nesaprata –, ka jūdu augstā priesterība tiks saplēsta un iznīcināta. Tad, kad augsto priesteru kopējais spriedums Viņu bija notiesājis, kalpi, apsedzuši Viņu, sita un sacīja: „Pravieto, kas ir tas, kas Tevi sita?“ Cik tad gan daudz mums būtu jācieš, lai Valdniekam atlīdzinātu ar līdzīgu? Tas ir šausmu pilns!

Piezīmes (2)
  1. Kvadrātiekavās – OCR šeit izkritis vārds („ὡς Κγεγονότος“); papildināts pēc krievu tulkojuma („будто бы произнес хулу на Бога“).
  2. Ps. 34:15 pēc LXX numerācijas (1965. g. izdevumā Ps. 35:15).
Citētās Rakstu vietas

Ps. 34:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐρωτᾷ πάλιν ὁ ἀρχιερεὺς, οὐχ ἵνα μαθὼν πιστεύσῃ, ἀλλ´ ἵνα δράξηταί τινος ἀφορμῆς· προστίθησι δὲ τῷ, Σὺ εἶ ὁ Χριστὸς, τὸ, ὁ Υἱὸς τοῦ εὐλογητοῦ. Πολλοὶ γὰρ ἧσαν χριστοὶ, οἱ βασιλεῖς λέγω καὶ οἱ ἀρχιερεῖς, ἀλλ´ οὐδεὶς τούτῳν Υἱὸς ἦν τοῦ Θεοῦ, τοῦ ἀεὶ εὐλογημένου καὶ ὑμνουμένου. Ὁ Ἀὲ Ἰησοῦς εἶπεν, ὅτι Ἐγώ εἰμι. Ἡδει μὲν γὰρ ὅτι οὐ πιστεύσουσιν· ὅμως δ´ οὗν ἀποκρίνεται ἐκβιασθεὶς, ἵνα μὴ ἔχωσιν ὕστερον λέγειν, ὅτι Ἐὰν σαφῶς εἰπόντος αὐτοῦ ἠκούσαμεν, ἐπιστεύσαμεν ἄν· διὰ σοῆτο καὶ μεῖζον αὐτοῖς τὸ κατάκριμα, ὅτι καὶ νῦν ἀκούσαντες, οὐκ ἐπίστευσαν. Καὶ ὄψεσθέ με, φησὶν, ὡς Υἱὸν ἀνθρώπου, καθήμενον ἐκ δεξιῶν τῆς δυνάμεως τοῦ Πατρός· δύναμιν γὰρ ἐνταῦθα, τὸν Πατέρα φησίν· οὐ γὰρ χωρὶς σώματος ἐλεύσεται, ἀλλ´ οἷος θεαθῆναι ὑπὸ τῶν σταυρωσάντων, καὶ ἐπιγνωσθῆναι. Ὁ γοῦν ἀρχιερεὺς, ἔθος Ἰουδαῖκὸν πληροῖ. Ὅταν γὰρ δεινόν τι καὶ δυσχερὲς ἀπήντα αὐτοῖς, διέῤῥησσον τοὺς χιτῶνας. Κἀνταῦθα τοίνυν, ὡς Κγεγονότος, διαῤῥήσσει τοὺς χιτῶνας ὁ ἀρχιερεύς. Εἴποι γοῦν ἄν τις ἐπὶ τούτοις τὐκαίρως τὸ τοῦ Δαβίδ«Δικσχίσθησαν, καὶ οὐ κατενύγησαν·» σύμβολον ιὸ καὶ τοῦτο ἦν, κἂν ἐκεῖνος οὐ συνίει, τοῦ τὴν ἀρνιεΚρωσύνην τῶν Ἰουδαίων διαῤῥαγῆναι καὶ ἀφανισθῆΚναι. Ἐπεὶ τοίνυν ἡ κοινὴ ψῆφος τῶν ἀρχιερέων κατἑκρινεν αὐτὸν, τέτε οἱ ὑπηρέται περικαλύπτοντες αὐτὸν, ἔπαιον καὶ ἄλεγον· Προφήτευσον, τίς ἐστιν ἄ´ αίσας σε; Πόσα τοίνυν πάθοιμεν ἂν ἡμεῖς, ἵνα ἀντιδοίημεν τὰ ἴσα τῷ Δεσπότῃ; ὄρίκης ταῦτα μεστά,

PG 123, skenējuma lpp. 335–336 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐρωτᾷ πάλιν ὁ ἀρχιερεὺς, οὐχ … beidzas: τῷ Δεσπότῃ; ὄρίκης ταῦτα μεστά,

Ziņot par kļūdu

Mk. 14:66–72

Pēteris kļuva vājš, lai gan bija dedzīgāks [par citiem], un noliedz Kungu, bailēs apjucis, – un to tad, kad viņu bija iebiedējusi kalpone. To Dievs saskaņā ar Savu nodomu pieļāva viņam piedzīvot, lai viņš nepaaugstinātos un reizē lai būtu līdzjūtīgs pret tiem, kas klūp, pats no sevis mācījies, cik varmācīgs ir cilvēka vājums. Nav svarīgi, vai Pēteri atmaskoja tā pati kalpone vai cita. Jo Matejs saka, ka tā bija cita, bet Marks – ka tā pati. Bet tas mums nebūt netraucē Evaņģēlija patiesībai: vai tad viņi nesaskan kādā lielā un mūsu pestīšanai būtiskā lietā? Vai viens saka, ka Kungs tika sists krustā, bet otrs – ka ne? Nekādā ziņā!

Tātad Pēteris, bailēs apjucis un aizmirsis vārdu, ko Kungs bija sacījis: „Kas Mani noliegs, to arī Es noliegšu Sava Tēva priekšā“, noliedza; bet grēku nožēla un asaras viņu atkal tuvināja Kristum. Jo „sācis, viņš raudāja“, saka [evaņģēlists], – tas ir, apsedzis galvu; vai arī tas nozīmē: iesācis ar lielu spēku. Ko Matejs teica neskaidri: „Pirms gailis dziedās“, to Marks izskaidroja: „Pirms divreiz dziedās.“ Jo gaiļi mēdz vienā reizē dziedāt daudzkārt, tad it kā iesnausties un pēc kāda laika atkal sākt dziedāt no jauna. Tātad Mateja vārdi nozīmē: „Pirms gailis dziedās“, tas ir, pirms pabeigs pirmās reizes saucienus, „tu Mani trīsreiz noliegsi“.

Lai kaunas novatiāņi, kas nepieņem tos, kas grēkojuši pēc kristības un Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi pieņemšanas! Jo, lūk, Pēteris, pieņēmis neaptraipīto Miesu un Asinis un [noliedzis, atkal tika uzņemts apustuļu pulkā. Jo svēto kritieni tāpēc arī ir aprakstīti, lai mēs, ja kādreiz neuzmanības dēļ krītam, raudzītos uz viņu piemēru un steigtos labot sevi ar grēku nožēlu.]

Piezīmes (3)
  1. „Sācis“ – gr. epibalōn (Mk. 14:72); Teofilakts piedāvā divas nozīmes: „apsedzis [galvu]“ vai „sācis ar spēku“.
  2. „Novatiāņi“ – 3. gs. Romas presbitera Novatiāna sekotāji, kas atteicās atkal pieņemt Baznīcā tos, kas pēc kristības bija krituši smagos grēkos.
  3. Kvadrātiekavās – grupas beigas OCR tekstā nesalasāmas (lpp. 337); papildinātas pēc krievu tulkojuma.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 26:71; Mt. 10:33; Mt. 26:34

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐσθένησεν ὁ Πέτρος, εἰ καὶ θερμότερος ἦν, καὶ ἀρνεῖται τὸν Κύριον ὑπὸ τῆς δειλίας διαταραχθείς· καὶ ταῦτα παιδίσκης ἐκπτοησάσης αὐτόν· τοῦτο δὲ κατ´ οἰκονομίαν συνεχώρησιν αὐτὸν ὁ Θεὸς παθεῖν, ἱνα μὴ ἐπαίρηται, καὶ ἅμα Ινα καὶ τοῖς πταίουσι συμπαθής εἴη, ἀφ´ ἑαυτοῦ παιδευθεὶς τὸ τῆς ἁνθρωπίνης ἀσθενείας βίαιον. Ἀδιάφορον δὲ εἴτε ἡ αὐτὴ παιδίσκη ἦν, εἴτε ἄλλη, ἡ ἐλέγξασα τὸν Πέτρον. Ματθαῖος μὲν γὰρ ἄλλην ταύτην λέγει· Μάρκος δὲ τὴν αὐτήν. Οὐδὲν δὲ ἡμῖν τοῦτο ἐμπόδιον πρὸς τὴν ἀλήθειαν τοῦ Εὐαγγελίου· μὴ γὰρ ἑν μεγάλῳ τινὶ καὶ συνεκτικῷ τῆς σωτηρίας ἤμῶν διαφωνοῦσι; Μὴ ὁ μὲν εἶπεν, ὅτι ἐσταυρώθη ὁ Κύριος, ὁ δὲ, οὔ ; ἄπαγε. Ὁ τοίνυν Πέτρος ὑπὸ τῆς δειλίας διαταραχθεὶς, καὶ ἐπιλαθόμενος τοῦ λόγου οὗ εἶπεν ὁ Κύριος, ὅτι Τὸν ἀρνησάμενόν με ἀρνήσομαι κἀγὼ ἐνώπιον τοῦ Πατρός μου, ἡρνήσατο, ἀλλ´ ἡ μετάνοια πάλιν αὐτὸν ᾠκείωσε τῷ Χριστῷ, καὶ τὰ δάκρυα. Ἐπιβαλὼν γὰρ, φησὶν, ἔκλαιε, τρυτέστιν, ἐπικαλυψάμενος τὴν κεφαλήν· ἢ ἀντὶ τοῦ, ἀρξάμενος μετὰ σφοδρότητος· ὅπερ δὲ εἶπεν ἀσαφῶς ὁ Ματθαῖος, ὅτι Πρὶν ἀλέκτορα φωνῆσαι, ἦρμήνευσεν ὁ Μάρκος, ὅτι Πρὶν φωνῆσαι δίς. Εἰώθασι γὰρ οἱ ἀλέκτορες, κατὰ μίαν ἀγωγὴν πολλάκις φωνεῖν, εἶτα οἷον ὑπνώττειν, καὶ πάλιν μετά τινα καιρὸν, ἐτέραν ἀρχὴν ποιεῖσθαι τοῦ φωνεῖν. Ὁ οὖν εἶπεν ὁ Ματθαῖος, τοῦτό ἐστιν, ὅτι Πρὶν ἀλέκτορα φωνῆσαι, τουτέστι, πληρῶσαι τὰς κραυγὰς τῆς πρώτης ἀγωγῆς, ἀπαρνήσῃ με τρίς. Αἰσχυνέσθωσαν δὲ οἱ Ναυατιανοὶ οἱ τοὺς μετὰ τὸ βάπτισμα καὶ τὴν μετάληψιν τῶν μυστηρίων ἀμαρτήσαντας, μὴ δεχόμενοι. Ἰδοὺ γὰρ ὁ Πέτρος, καὶ μεταλαβών τοῦ ἀχράντου σώματος καὶ αἴματος, καὶ ἀρνησάμενος, όμθιττὸι δαντῶματα τῶν ὀνων οὰ τοοτο ἁεγάσιιαν, α και μμικἷ ποτε ἀξάπροσερίας πταίσωμεν, ἔχοωμεν ἀφορᾷ, ιορθωθῆναι.]

PG 123, skenējuma lpp. 336–337 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐσθένησεν ὁ Πέτρος, εἰ καὶ … beidzas: ἀξάπροσερίας πταίσωμεν, ἔχοωμεν ἀφορᾷ, ιορθωθῆναι.]

Ziņot par kļūdu