Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 9. nodaļa

Lk. 9:1–6

Arī ar to tiek parādīts Jēzus dievišķības pārākums: Viņš ne tikai Pats darīja brīnumus, bet to pašu deva arī mācekļiem; un dāvāt šādas dāvanas saviem draugiem pilnīgi noteikti pienākas nevis cilvēkam, bet Dievam. Devis viņiem varu pār ļaunajiem gariem, Viņš tos ar to neierobežoja, bet pavēlēja arī sludināt Evaņģēliju. Jo tam, kam uzticēta mācīšana, jāsludina un jādara brīnumi: sludināšanu apstiprina brīnumi, un brīnumus – sludināšana. Jo daudzi bieži ir darījuši brīnumus ar dēmonu palīdzību, bet viņu sludināšana nebija veselīga; tāpēc arī viņu brīnumi nebija no Dieva.

Viņš tos sūta tik vienkāršus, ka negrib, lai tie ņemtu līdzi pat maizi vai ko citu no tā, ko mēs, daudzie, ņemam līdzi. Viņš viņiem pavēl arī nepārlēkt no viena nama uz otru, bet palikt tajā namā, kurā ieiet, lai nešķistu nepastāvīgi un viegli maināmi. Putekļus Viņš liek nokratīt, ja kādi jūs neuzņem, „viņiem par liecību“, tas ir, viņiem par atmaskojumu un nosodījumu, rādot viņiem, ka, nogājuši viņu dēļ garu ceļu, jūs no viņiem neko neesat ieguvuši.

Daži vārdus, ka apustuļiem nav jānes ne soma, ne zizlis un nav jābūt diviem svārkiem, saprot tā: „Nekrājiet mantas“ – jo to simbolizē soma, kas daudz ko satur; „nenesiet zizli“, tas ir, neesiet dusmīgi un ar roku vaļīgi; „nevalkājiet divus svārkus“, tas ir, neesiet raibi raksturā un divkosīgi domās.

Piezīmes (1)
  1. „Ar roku vaļīgi“ – πληκτικοί (1. Tim. 3:3, „kas nesit“).
Citētās Rakstu vietas

Mk. 16:20; Mt. 7:22–23; Mt. 6:19; 1. Tim. 3:3; Jēk. 1:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Καὶ ἐντεῦθεν δείκνυται ἡ ὑπεροχὴ τῆς θεότητος τοῦ Ἰησοῦ. Οὐ γὰρ μόνον αὐτός ἐθαυματούργει, ἀλλὰ καὶ τοῖς μαθηταῖς ταύτὸ τοῦτο ἐδίδου, καί τοιγε οὐκ ἀνθρώπου, ἀλλὰ Θεοῦ πάντως ἐστὶ τὸ τοιαῦτα χαρίζεσθαι δῶρα τοῖς αὐτοῦ φίλοις. Δοὺς δὲ αὐτοῖς ἐξουσίαν κατὰ τῶν πονηρῶν πνευμάτων, οὐκ ἄχρι τούτου αὐτοὺς περιώρισεν, ἀλλὰ καὶ κηρύσσειν τὸ Εὐαγγέλιον προσέταξε. Δεῖ γὰρ τὸν διδασκαλίαν ἐγκεχειρισμένον καὶ κηρύσσειν καὶ θαυματουργεῖν. Τό τε γὰρ κήρυγμα διὰ τῶν θαυμάτων βεβαιοῦται, τά τε θαύματα διὰ τοῦ κηρύγματος. Πολλοὶ γὰρ πολλάκις θαύματα ἐποίησαν ἀπὸ δαιμόνων, ἀλλ´ οὐκ ἦν τὸ κήρυγμα αὐτῶν ὑγιές. Διὸ οὐδὲ τὰ θαύματα αὐτῶν ἐκ Θεοῦ· οὕτω δὲ ἀπερίττους αὐτοὺς ἀποστέλλει, ὥστε οὔτε ἄρτον βούλεται αὐτοὺς αἴρειν, οὔτ´ ἄλλο τι ὧν οἱ πολλοὶ ἐπαγόμεθα. Παραγγέλλει δὲ αὐτοῖς καὶ τοῦτο, μὴ μεταπηδᾷν ἀπὸ τούτοιλ εἰς ἐκεῖνον ἀλλ´ εἰς ἂν ἅν οἰκίαν εἰσέλθωσιν, ἐκεῖ μένειν, ἵνα μὴ δόξωσιν ἄστατοί τινες εἶναι καὶ εὐμετάβολοι. Ἀποτινάσσειν δὲ τὸν κονιορτόν φησιν, ἐμν μὴ δέξωνταί τινες ὑμᾶς. εἰς μαρτύριον ἐπ´ αὐτοὺς, τουτέστιν, εἰς ἔλεγχον αὐτῶν καὶ κατάκρισιν, δεικνύντας αὐτοῖς ὅτι πολλὴν ὁδὸν δι´ αὐτοὺς ἀνύσαντες, οὐδὲν ἀπ´ αὐτῶν κέρδος ἔσχον. Τινὲς δὲ τὸ μὴ βαστάζειν τοὺς ἀποστόλους, μήτε πήραν, μήτε ῥάβδον, μήτε ἀνὰ δύο χιτῶνας ἔχειν, οὕτω νοοῦσιν, ἄτι Μὴ θησαυρίζετε. Τούτου γὰρ σύμβολον ἡ πήρα, πολλὰ συνάγουσα· μήτε ῥάβδον βαστάζετε, τουτέστι, μὴ θυμώδεις καὶ πληκτικοὶ γένησθε, μήτε ἀνὰ δύο χιτῶνας ἔχετε, ἀντὶ τοῦ, ποικίλοι τινές κατὰ τὸ ἦθος καὶ διπλοῖ τὰς γνώμας τυγχάνετε.

PG 123, skenējuma lpp. 412 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Καὶ ἐντεῦθεν δείκνυται ἡ ὑπεροχὴ … beidzas: καὶ διπλοῖ τὰς γνώμας τυγχάνετε.

Ziņot par kļūdu

Lk. 9:7–9

Šis bija mazais Hērods, tā lielā Hēroda dēls, kas nogalināja zīdaiņus. Tas bija ķēniņš, bet šis – tetrarhs. Viņš neizprata, kas Jēzus varētu būt. „Jāni,“ viņš saka, „es liku nocirst galvu; un ja tas ir Jānis, kas uzmodināts no mirušajiem, es viņu noteikti pazīšu, kad redzēšu.“ Tāpēc viņš meklēja Viņu redzēt.

Ievēro, ka ebreji domāja, ka mirušo augšāmcelšanās būs miesīgā dzīvē, ar ēšanu un dzeršanu, – nepareizi domādami. Jo augšāmcelšanās nav ēšanā un dzeršanā vai miesīgā dzīvē, bet augšāmceltie dzīvo kā Dieva eņģeļi.

Piezīmes (1)
  1. „Mazais Hērods“ – Hērods Antipa, Hēroda Lielā dēls; „tetrarhs“ – sk. termini.md (Mk 6).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 2:16; Mt. 22:30

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οὗτος ὁ Ἰἱρώδης ὁ μικρὸς ἦν, ὁ υἱὸς τοῦ μεγάλου Ἡρώδου τοῦ τὰ βρέφη ἀποκτείναντος. Ἐκεῖνος μὲν γὰρ βασιλεὺς ἦν, οὗτος δὲ τετράρχης· διηπόρει δὲ περὶ Ἑησοῦ, τίς ἂν εἴη. Ἰωάννην μὲν γὰρ, φησὶν, ἐγὼ ἀπεκεφάλισα, καὶ εἴπερ ὁ Ἰωάννης ἐστὶν ἐγερθείς ἔκ νεκρῶν, πάντως ἰδὼν αὐτόν γνωρίσω. Ἐζήτει γὰ ο δεῖν αὐτόν Ὅοα δὲ ὅτι οἱ Ἕβραῖοι ἐδόξαζον ἀνάστααιν νεκρῶν ἐν ζωῇ σαρκικῇ, καὶ ἐν βρώμασι καὶ τόαασι. κακῶς δοέάζοντες. Ἡ γὰρ ἀνάστασις οὐκ ἐν βρώσει καὶ πόσει, ἢ ζωῇ σαρκικῇ, ἀλλ´ ὡς ἄγγελ λοι Θεοῦ, οὕτω διάγουσιν.

PG 123, skenējuma lpp. 412–413 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οὗτος ὁ Ἰἱρώδης ὁ μικρὸς … beidzas: ἄγγελ λοι Θεοῦ, οὕτω διάγουσιν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 9:10–17

Jēzus aiziet tuksnešainā vietā, jo grasījās darīt brīnumu ar maizēm, lai neviens nevarētu teikt, ka, tā kā tuvumā bija pilsēta, maizes atnesa no turienes. Uzņēmis pūļus, Viņš tos mācīja un dziedināja, lai tu mācītos, ka mūsu gudrā dzīve dalās vārdā un darbā, un nedrīkst ne runāt to, ko nedara, ne darīt bez prāta.

Dienai sliecoties, mācekļi, kas jau sāka kļūt cilvēkmīlīgāki un vairāk kā gani, iežēlojas par pūļiem un saka: „Atlaid tos“, tas ir: dziedini drīzāk viņu slimības, piepildi viņu lūgumus. Bet Kungs, sacīdams mācekļiem: „Dodiet jūs viņiem ēst“, to saka nevis tāpēc, ka nezina par trūkumu, bet gribēdams viņus pamudināt pateikt, cik maizes viņiem ir, lai tā brīnums parādītos liels no viņu pašu atzīšanās, kad būs parādīts, cik maizes bija.

Vārdi „Lieciet viņiem apsēsties pa piecdesmit“ rāda, ka, kad mēs kādu uzņemam kā viesi, mums viņš jānosēdina un jāparāda visa gādība; un kad grasāmies ēst, jāpateicas Dievam. Viņš dod mācekļiem un tad tie pūļiem, lai viņi neaizmirstu brīnumu, bet to atcerētos, domādami par to, ka maizes ņēma savās rokās. Bet pāri palika divpadsmit grozi, lai mēs mācītos, cik daudz spēj viesmīlība un kā vairojas tas, kas mums ir, kad to dodam trūcīgajiem. Plašāk par to sacīts Mateja skaidrojumā.

Piezīmes (1)
  1. „Gudrā dzīve“ – ἡ καθ᾽ ἡμᾶς φιλοσοφία, kristīgā dzīve kā „filozofija“ (patristisks izteiciens).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 14:13–21; Ap. d. 1:1; 1. Tim. 4:4–5; Sal. pam. 11:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Εἰς ἔρημον τόπον ἄπεισιν ὁ Ἰησοῦς, ἐπειδὴ τὸ τῶν ἄρτων θαῦμα τελέσαι ἔμελλεν, ἵνα μὴ ἔχοι τις λέγειν, ὅτι ἐγγὺς οὕσης πόλεως, ἐκεῖθεν ἄρτοι ἡνέχθησαν. Δεξάμενος οὐν τοὺς ὄχλους, ἐδίδασκέ τε καὶ ἐθεράπευεν, ἵνα σὺ μάΟῃς, ὅτι ἡ καθ´ ἡμᾶς φιλοσοφία λόγῳ καὶ πράξει μερίζεται, καὶ οὔτε δεῖ λέγειν ἄπρακτα, οὕτε πράττειν ἄλογα. Κλινούσης δὲ τῆς ἡμέρας, οἱ μαθηταὶ φιλανθρωπότερον ἤδη ἀρξάμενοι ἔχειν καὶ ποιμαντικώτερον, κατελεοῦσι τοὺς ὄχλους, καί φασιν· Ἀπόλυσον αὐτοὺς, τουτέστι, θεράπευσον τὰς ἀσθενείας αὐτῶν τάχιον. Πλήρωσον τὰς αἰτήσεις αὐτῶν. Ὁ δὲ Κύριος πρὸς τοὺς μαθητὰς λέγων· Δότε αὐτοῖς ὑμεῖς φαγεῖν, οὐχ ὡς ἀγνοῶν τὴν ἁπορίαν φησὶν, ἀλλὰ βουλόμενος παρακινῆσαι αὐτοὺς, ἵνα εἴπωσι, πόσους ἄρτους ἔχουσι, καὶ οὕτω δειχθῇ τὸ θαῦμα μέγα, ἐκ πῆς ὁμολογίας ἐκείνων, δειχθείσης τῆς ποσότητος τῶν ἄρτων. Τὸ δὲ, Κατακλίνατε αὐτοὺς κλισίας ἀνὰ πεντήκοντα, δείκνυσιν ὅτι δεῖ ἡμᾶς, ὅταν τινὰ ξενοδοχῶμόεν, καὶ κατακλίνειν αὐτὸν, καὶ πάσης ἐπιμελείας ὅταν μέλλωμεν φαγεῖν, εὐχαριστίας τῷ Θεῷ ἀναπέύπειν. Δίδωσι δὲ τοῖς μαθηταῖς εἶθ´ οῶτως ἐκεῖυρι ποῖὄχλοις, ἵνα μὴ ἐπιλάθωνται τοῦ θαύματος, ἀλλ´ ἀναμιμνήσκωνται τούτου, ἐνθυμούμενοι ὅτι τοὺς ἄρτους εἰς τὰς χεῖρας αὐτῶν ἔλαβον. Τὸ δὲ περίττευμα ἦσαν κόοινοι δώδεκα, ἰνα μάθωμεν πόσον ἡ φιλοξενία δόνασαι καὶ πῶς πληθύνονται τὰ ἡμέτερα, ὅταν παρέχωνται τοῖς δεομένοις. Εἰρηται δὲ περὶ τούτων πλατύτερον ἐν τῷ κατὰ Λατθαῖον

PG 123, skenējuma lpp. 413–414 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Εἰς ἔρημον τόπον ἄπεισιν ὁ … beidzas: πλατύτερον ἐν τῷ κατὰ Λατθαῖον

Ziņot par kļūdu

Lk. 9:18–22

Jautādams mācekļiem, Kungs nejautā tūlīt, ko saka viņi paši, bet vispirms tautas domas un tikai pēc tam viņu pašu. To Viņš dara, lai, parādījis daudzu domas par Viņu kā nederīgas, pārvestu mācekļus pie patiesā uzskata. Tā arī notika. Kad mācekļi sacīja: „Vieni Tevi sauc par Jāni, citi par Eliju“, Viņš jautā: „Bet jūs“ – tas ir, jūs, kas esat pārāki par visiem, izraudzītie, izcilie – „ko jūs sakāt, kas Es esmu?“

Pēteris izlec priekšā citiem un, kļuvis par visu muti, apliecina, ka Viņš ir sen pasludinātais Kristus no Dieva. Viņš nesacīja „Dieva Kristus“, bet „tas Dieva Kristus“, ar artikulu, lai norādītu, ka Viņš ir īstenais Dieva Kristus; jo svaidīti tika daudzi, bet Dieva Kristus ir viens vienīgs.

Piezīmes (2)
  1. „Ar artikulu“ – τὸν Χριστὸν τοῦ Θεοῦ; latviešu valodā artikula nav, tāpēc piebilde „tas“.
  2. „Svaidīti tika daudzi“ – ķēniņi, priesteri, pravieši (sal. Ps. 104:15, 1965: 105:15 „Neaiztieciet Manus svaidītos“).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 16:13–16; Ps. 104:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐρωτῶν τοὺς μαθητὰς ὁ Κύριος, οὐκ εὐὋξως ἐρωτᾷ τί λέγουσιν αὐτοὶ, ἀλλὰ πρότερον τὴν τοῦ λαοῦ γνώμην, εἶθ´ οὕτω τὴν αὐτῶν ἐκείνων Ὑοῦτο ἀὲ ποιεῖ, ὡς ἂν ἀδόκιμον ἀποδείζας τὴν τῶν πολλῶν περὶ αὐτοῦ φήμιην, μεταστήσῃ τοὺς μαθητὰς εἰς τὴν ἀληθῆ ὑπόληψιν. Ὃ δὴ καὶ πέπρακται. Σἰτόντων γὰρ τῶν μαθητῶν, ὅτι Οἱ μὲν Ἰωάννην, οἱ δὲ ἴλίαν σε λέγουσιν, αὐτὸς ἐρωτᾷ· Ὑμεῖς δὲ, τουτέστιν, Ὑμεῖς οἱ διαφέροντες πάντων, οἱ ἐξειλεγμένοι, αὶ ἐξαίρετοι, τίνα με λέγετε; Ὁ δὲ ἰέτρος προπηδᾶ α ν λοιπῶν, καὶ στόμα πάντων γενόμενος, ὁμολογεῖ ρὐτὸν εἶναι τὸν πάλαι κηρυττόμενον Χριστὸν τοῦ ρὸὶςοῦ, Οὐγὰρ εἶπε, Χριστὸν τοῦ Θεοῦ, ἀλλὰ, τὸν Λριστὸν τοῦ Θεοῦ μετὰ τοῦ ἄρθρου, ἵνα δηλώσῃ ὅτι αὐσό, ἐστιν ὁ κυρίως Χριστὸς τοῦ Θεοῦ. Πολλοὶ μὲν γὰρ ἐχρίσθησαν, ἀλλ´ ὁ Χριστὸς τοῦ Θεοῦ εἷς καὶ μόνος ἐστίν.

PG 123, skenējuma lpp. 414 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐρωτῶν τοὺς μαθητὰς ὁ Κύριος, … beidzas: Θεοῦ εἷς καὶ μόνος ἐστίν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 9:23–27

Tā kā Viņš par Sevi sacīja: „Cilvēka Dēlam daudz jācieš“, Viņš pievieno arī ko kopīgu un vispārēju: „Ne tikai Es pacietīšu nāvi, bet arī visiem, kas grib Man sekot, pašiem sevi jāaizliedz, nekā kopīga neturot ar miesu, bet nicinot sevi.“ „Krusts“ šeit nozīmē apkaunojošu nāvi; jo neviena cita nāve nebija tik negodpilna kā nāve krustā. Tātad Viņš rāda: ja kāds grib būt Viņa māceklis, viņam jāmirst nevis godpilnā, bet apkaunojošā nāvē, kā nosodītam, kas tiek nogalināts. Bet tā kā daudzi tiek nogalināti apkaunojošā nāvē, bet kā laupītāji un ļaundari, tāpēc Viņš piebilda: „un lai seko Man“, tas ir, lai dzenas pēc katra tikuma.

„Jo kas grib savu dvēseli izglābt, tas to pazaudēs“, tas ir: kas grib dzīvot pēc pasaules, tas mirs pēc dvēseles.

Kristu kaunas tas, kas saka: „Kā es varu ticēt krustā sistam un izsmietam Dievam?“; bet arī Viņa vārdus kaunas tas, kas izsmej Evaņģēlija vienkāršo valodu. Tāda kaunēsies arī Kungs Savā godībā, tas ir, otrajā atnākšanā. Tas, ko Viņš saka, ir šāds: kā nama saimnieks, kam ir ļauns kalps, kaunas to nosaukt par savu kalpu, tā arī Es, Viņš saka, kaunēšos nosaukt par Savu kalpu to, kas Mani aizliedzis.

Tā kā augstāk Viņš bija runājis par to, ar kādiem labumiem tādi tiks pagodināti, Viņš saka: „Daži no tiem, kas šeit stāv, nemirs, kamēr neredzēs Dieva Valstību“, tas ir, godību, kurā būs taisnie. To Viņš sacīja par Pārveidošanos. Jo Pārveidošanās bija nākamās augšējās godības tēls: kā tajā Jēzus brīnišķīgi mirdzēja, tā līdzīgi tad mirdzēs taisnie. „Tātad ir daži,“ Viņš saka – Jānis, Pēteris un Jēkabs –, „kas nepaspēs nomirt, kamēr neredzēs, kādā godībā būs tie, kas Mani apliecina.“ Un viņi to [redzēja] Pārveidošanās laikā.

Piezīmes (1)
  1. „Pārveidošanās“ – μεταμόρφωσις (sk. termini.md, jautājums 16).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 9:22; Gal. 5:24; Gal. 6:14; 1. Kor. 1:23; Mt. 13:43; Mt. 17:1–8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπειδὴ περὶ ἑαυτοῦ εἶπεν, ὅτι Δεῖ τὸν Υιὸν τοῦ ἀνθρώπου πολλὰ παθεῖν, ἐπιφέρει καὶ κοινόν τι καὶ καθολικὸν, ὅτι οὐ μόνος ἐγὼ θάνατον ἐποττήσοααι, ὀλλὰ γὰρ καὶ πάντες οἱ βουλόμενοι. ἀκολουθεῖν ἐμοὶ, ὀφείλουσιν ἑαυτοὺς ἀπαρνεῖσθαι μνδεμίαν κοινωνίαν ἔχοντες πρὸς τὴν σάρκα, ἀλλὰ καταφρονοῦντες ἑαυτῶν. Σταυρὸν δὲ ἐνταῦθα λέγει σὸν θάνατον τὸν ἐπονείδιστον· ἕτερος γὰρ θάνατος «ὑαἦνσότως ἄδοξος ὡς ὁ ὀιὰ σταυροῦ. Δείκιυσιν οὐν ἄτι εἴ τις θέλει μαθητὴς αὐτοῦ εἶναι, ἀποθνήσκειν έφείλει οὐκ ἕνδοξον θάνατον, ἀλλ´ ἐπονείδιστον, ὡς κατάκοιτο φονευόιιενος. Ἐπεὶ δὲ πολλοὶ φονεύονται μὲν ἐπονειδίστως, ἀλλ´ ὡς λῃσταὶ καὶ κακοποιοί, διὰ τοῦτο προσέθηκε τὸ, Καὶ ἀκολουβείτω μοι, τουτέστι, πᾶσαν ἀρετὴν μετερχέσθω. Ὃς γὰρ ἂν θέλῃ τὴν ψυχὴν αθτοῦ σῶσαι, ἀπολέσει αὐτὴν, τουτέστιν, δς ἂν θέλῃ ζῆσαι κατὰ κόσμον, οὗτος ἀποθανεῖται κατὰ ψυχήν. Ἐπαισχύνεται δὲ τὸν Χριστὸν, ὁ λέγων, ὅτι, Πῶς πιστεύσω ἐσταυρωμένῳ Θεῷ καὶ ἐμπαιχθέντι· ἀλλὰ καὶ τοὺς αὐτοῦ λόγους ἐπαισχύνεται, ὁ τὴν τοῦ ΕΟαγγελίου ἰδιωτείαν διασύρων. Τοιοῦτον οὗν ἐπαισχυνθήσεται ὁ Κύριος ἐν τῇ δόξῃ αὐτοῦ, τουτέστι, τῇ δευτέρᾳ παρουσίᾳ. Ὀ δὲ λέγει τοιοῦτόν ἐστιν· Ὥσκερ ἐάν τις οἰκοδεσπότης ἔχῃ δοῦλον πονηρὸν, αἰσχύνεται ὀνομάσαι τοῦτον δοῦλον οἰκεῖον, οὗτω καὶ ἐγὼ, φησὶν, αἰσχυνθήσομαι ὀνομάσαι δοῦλον ἐμὸν, τὸν ἀρνησάμενόν με. Ἐπεὶ δὲ εἶπεν ἄνω, ὅτι Ὡς ἂν ποίων ἀγαθῶν καταξιοῦνται οἱ τοιοῦτοι, φησίν· ξἰσί τινες τῶν ζδε, οἶ οὐ μὴ ἀποθάνωσιν ἕως ἂν ἷεωσι τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ, τουτέστι, τὴν δόξαν ἐν ἧ μέλλουσιν ἔσεσθαι οἱ δίκαιοι. Τοῦτο δὲ επε περὶ τῆς μεταμορφώσεως. Ἡ γὰρ μεταμόρφωσις τύπος ἦν τῆς μελλούσης ἄνω δόξης, καὶ ὥσπερ ἐν ταύτῃ ἤστραψεν ὁ Ἰησοῦς παραδόξως, οὕτως ἀναλόγως τότε οἱ δίκαιοι λάμψουσιν. Εἰσὶν οὖν, φησί, τινὲς, Ἰωάννης, Πέτρος καὶ Ἱάκωβος, οἱ οὐ μὴ φθάσωσιν ἀποθανεῖν, ἄως ἂν ἷδωσιν ἐν ποίᾳ δόξῃ ἔσονται οἱ ἐμὲ ὁμολογοῦντες. ωσι δὲ τοῦτο ἐν τῳ καιρῷ τῆς μεταμορφώσεως,

PG 123, skenējuma lpp. 414–415 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ περὶ ἑαυτοῦ εἶπεν, ὅτι … beidzas: ἐν τῳ καιρῷ τῆς μεταμορφώσεως,

Ziņot par kļūdu

Lk. 9:28–36

Matejs saka, ka pēc šiem vārdiem pagāja sešas dienas un tad Jēzus uzkāpa kalnā, bet Lūka saka, ka pagāja astoņas. [Jo Matejs] runā tikai par starpā esošajām dienām, bet Lūka ne tikai par starpā esošajām, [bet ieskaita arī dienu, kad tika sacīti] šie vārdi, un to, kurā notika Pārveidošanās.

Viņš ņēma līdzi tikai trīs: Pēteri – kā to, kas mīl, Jāni – kā to, ko mīl, un Jēkabu – kā arī dedzīgu Viņa dēļ; vai arī kā tādus, kas spēja lietu noslēpt, paturēt pie sevis un nevienam nestāstīt. Viņš uzkāpj kalnā, lai lūgtu; jo mums jālūdz vienatnē, augšup kāpjot un nenoliecoties ne pie kā zemes.

„Viņa vaiga izskats kļuva cits“ – ne tā, ka Viņš būtu pārgājis citā dabā, jo Viņš palika, kāds bija; bet Viņa vaiga veidols parādījās spožāks nekā agrāk. Tāpat notika arī ar Viņa drēbēm: tikai to izskats iemirdzējās, nevis drēbju būtība tika pārvērsta, bet to ārējais veidols.

Mozus un Elija stāvēja pie Viņa, kad Viņš lūdza, lai tiktu parādīts, ka Viņš nav pretī praviešiem un bauslībai. Jo ja būtu, tad Mozus, kas deva bauslību, un Elija, dedzīgākais no praviešiem, nebūtu piekrituši būt Viņa pavadoņi un stāvēt pie Viņa. Viņi runāja par Viņa aiziešanu, ko Viņam bija jāpiepilda Jeruzalemē, tas ir, par nāvi.

Pēteri, kamēr Kristus nodevās lūgšanai, māca miegs; jo viņš bija vājš un pildīja cilvēcisko, pakļaudamies miegam. Bet, pamodies, viņš redz godību un divus vīrus; un, it kā novērtēdams uzturēšanos tur gan gaismas, gan praviešu redzēšanas dēļ, saka: „Labi mums šeit būt.“ Jo viņš domāja, ka tad jau ir pasaules gals un Jēzus valstība, „nezinādams, ko saka“. Jo vēl nebija ne gals, ne bija pienākusi valstības diena, ne labumu baudīšana, kuros piedalīsies svētie.

Un līdz ar to viņš to saka, baidīdamies, ka Kristus tiks sists krustā. Jo dzirdējis no Viņa, ka Viņam jātiek nogalinātam un trešajā dienā jāceļas augšā, viņš saka šo, it kā sacīdams: „Nenokāpsim no kalna, paliksim šeit, lai izbēgtu no krusta un ciešanām. Mums ir Elija par palīgu, ja jūdi mums uzbruks, – tas, kas nolaida uguni un iznīcināja piecdesmitniekus. Mums ir Mozus, kas iznīcināja tik un tik daudz tautu.“ To viņš sacīja, nezinādams, ko saka. Jo viņš domāja, ka krusts ir kas ļoti smags un ļauns, un tāpēc, bēgdams no tā, runāja tā. Bet Kungs slāpa tikt krustā sists, jo cilvēki nevarēja tikt izglābti citādi.

Kad Pēteris sacīja: „Taisīsim trīs teltis“, Kungs pēkšņi dara telti, kas nav roku darināta, un ieiet tajā kopā ar praviešiem, lai tiktu parādīts, ka Viņš nekādā ziņā nav mazāks par Tēvu. Jo kā Vecajā Derībā teica, ka mākonī ir Tas Kungs, un Mozus iegāja tajā un tā saņēma bauslību, tā arī tagad mākonis uzņēma Kristu – un nevis tumšs mākonis, jo bauslības ēna un neskaidrības tumsa ir pagājusi, bet gaišs mākonis; jo atnāca patiesība un atmirdzēja Tā Kunga žēlastība, un tagad nekā tumša nav. No mākoņa atskanēja arī balss, kā arī senāk Dieva balss tika dzirdēta no mākoņa.

„Jēzus palika viens“, lai neviens nedomātu, ka vārdi „Šis ir Mans Dēls“ sacīti par Mozu vai Eliju. Bet varbūt tas nozīmē arī to, ka līdz kādam laikam bija redzama bauslība un pravieši, kā šeit Mozus un Elija, bet pēc tam, kad tie bija pagājuši, – tikai Jēzus; jo tagad valda Evaņģēlijs, bauslības lietām pagājušām.

Apustuļi klusēja un nevienam nestāstīja par to, ko bija redzējuši. Jo pirms krusta par Jēzu nevajadzēja teikt nekā Dievam cienīga. Jo tie, kas to būtu dzirdējuši un pēc tam redzējuši Viņu krustā sistu, ko gan būtu par Viņu domājuši? Vai tad viņi Viņu neuzskatītu par krāpnieku un mānu redzētāju? Tāpēc apustuļi pirms krusta nesludina nekā brīnišķīga un Dievam cienīga. Par šo nodalījumu daudz un jauki sacīts mūsu Mateja skaidrojumā.

Piezīmes (4)
  1. „Aiziešana“ – ἔξοδος (Lk. 9:31), Teofilaktam – nāve.
  2. „4. Ķēn. 1:9–12“ – 1965: 2. Ķēn. 1:9–12 (piecdesmitnieki).
  3. „Telts, kas nav roku darināta“ – ἀχειροποίητος σκηνή, mākonis.
  4. „Mānu redzētājs“ – φαντασιοσκόπος, kas rāda mānus, burvis.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 17:1–8; Jņ. 13:23; 4. Ķēn. 1:9–12; 2. Moz. 24:15–18; 2. Moz. 19:9; Ebr. 10:1; Jņ. 1:17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὁ μὲν Ματθαῖος ἓξ ἡμέρας φησὶ διελθεῖν μετὰ τοὺς λόγους τούτους, καὶ τότε τὸν Ἰησοῦν ἀνελθεῖν εἰ· τὸ ὄρος, Νουκᾶς δὲ ὀκτώ φησι διελθεῖν, τὰς μεταξὺ μνας ἡμέρας λέγει· Λουκᾶς δὲ, οὐ τὰς μεταξό λόγοι οὗτοι, κἀκείνην καθ´ ἡν ἡ μεταμόρφωσις γέγονε . Παρέλαβε δὲ τοὺς τρεῖς μόνους, τὸν μὲν Πέτρον ὡς ἀγαπῶντα, τὸν δὲ Ἰωάννην ὡς ἀγαπώμενον, καὶ τὸν Ἰάκωβον δὲ, ὡς καὶ αὐτὸν θερμὸν ὄντα τὸν ὑπὰρ αὐτοῦ ζῆλον, ἢ καὶ ὡς δυναμένους κρύψαι τὸ πρᾶγμα, καὶ κατασχεῖν, καὶ μηδενὶ ἀπαγγεῖλαι. Ἄναβαίνει δὲ εἰς ὄρος, ὥστε προσεύξασθαι. Δεῖ γὰρ ἰἅιάζοντας ἡμᾶς καὶ ἀναβαίνοντας, καὶ μηδενὶ τῶν γηδνων ἐγκύπτοντας, προσεύχεσθαι. Ἐγένετο δὲ τὸ εἶδος αὐτοῦ ἕτερον, οὐχ ὡς μεταστάντος αὐτοῦ εἰς ἄλλην φύσιν. Ἕμεινε γὰρ οἷος ἧν· ἀλλὰ τὸ σχῆμα τοῦ προσὡπου αὐτοῦ ἐφάνη λαμπρότερον ἢ πρότερον. Ὧσπερί ωὕν καὶ ἐπὶ τῶν ἱματίων αὐτοῦ γέγονε. Τούτων γὰρι τὸ εἶδος μόνον ἐξήστραψεν, οὐχὶ τῆς οὐσίας τῶν ἱματίων μεταμειφθείσης, ἀλλὰ τῆς ἐπιφανείας. Μωθσῆς ἄὲ καὶ Ἡἄλίας συνειστήκεισαν αὐτῷ προσευχομένῳ, ἵνα δειχθῇ ὅτι οὐκ ἱστιν ἐναντίος τοῖς προφήταις καὶ τῷ νόμῳ. Εἰ γὰρ ἦν, οὐκ ἂν ὁ τὸν νόμον δοὺς Δωσῆς, καὶ ὁ τῶν προφητῶν θερμότατος Ἡλίας, ἠνέσνοντο δορυφορεῖν αὐτὸν, καὶ αὐτῷ συνίστασθαι. Ἔλεγον δὲ τὴν ἔξοδον ἡν ἔμελλε πληροῦν ἐν Ἰερουσαλὴμ, τουτέστι τὸν θάνατον. Ὁ δὲ Πέτρος ὕπνοῳ ἐβαρεῖτο, τῇ προσευχῇ σχολάζοντος τοῦ Χριστοῦ. Ἀσθενὴς γὰρ ἦν, καὶ τὸ ἀνθρώπινον ἐπλήρου´, ὕπνῳ δουλεύων. Διαγρηγορήσας δὲ, θεωρεῖ τὴν δόξαν, καὶ τοὺς δύο ἄνδρας· ὥσπερ δὲ ἀποδεχόμενος τὴν ἐκεῖσε ἂιατριβὴν. διά τε τὸ φῶς καὶ διὰ τὸ θεωρεῖν τοὺς προφήτας, φησί· Καλόν ἐστιν ἡμᾶς ὧδε εἶναι. Ἐνόμιζε γὰρ ὅτι τότε ἦν ἡ συντέλεια, καὶ ἡ βασιλεία τοῦ Ἰησοῦ· μὴ εἰδώς ὃ λέγει. Οὕπω γὰρ ἦν τὸ πέρας, οὐδὲ τῆς βασιλείας ἡ ἡμέρα ἐνειστήκει, οὐδὲ τῆς τῶν ἀγαθῶν ἀπολαύσεως ὧν μεθέξουσιν οἱ ἅγιοι Ἄμα δὲ καὶ φοβούμενος τὸ σταυρωθῆναι τὸν Χριστὸν, ταῦτά φησιν. Ἐπεὶ γὰρ ἥκουσεν αὐτοῦ, ὅτι δεῖ αὐτὸν ἀποκτανθῆναι, καὶ τῇ τρίτῃ ἡμέρα ἀναστῆναι, φησὶ ταῦτα, μονονουχὶ λέγων· Μὴ κατέλθωμεν ἐκ τοῦ ὄρους, ἐνταῦθα καταμείνωμεν ἵνα τὸν σταυρὸν διαδράσωμεν καὶ τὸ πάθος. Ἔχομεν Ἐλίαν βοηθὸν, εἰ ἐπέλθωσιν ἡμῖν οἱ Ἰουδαῖοι, τὸ πύρ κατενεγκόντα, καὶ τοὺς πεντηκοντάρχους ἀπολέσαντα. Ἔχομεν Μωϋσῆν τὸν τόσα καὶ τὸσα ἔθνη ἀφανίσαντα· ταῦτα δὲ ἔλεγε μὴ εἰδὼς ὃ λέγει. Αὐτὸς μὲν γὰρ ἐνόμιζεν ὅτι παγχάλεπόν τι καὶ κακόν ἐστιν ὁ σταυρὸς, καὶ διὰ τοῦτο ἀποδιδράσκων αὐτὸν, ταῦτα ἔλεγεν. Ὁ δὲ Κύριος ἐδίψα οταυρωθῆναι, ἐπεὶ οὐκ ἐνῆν ἄλλως τοὺς ἀνθρώπους σωθῆναι. Τοῦ δὲ Πέτρου, «Ποιή. Ομεν σκηνὰς τρεῖς,» λέγοντος, ὁ Κύριος σκηνὴν ἀχειροποίητον ἐξαίφνης ποιεῖ, καὶ εν ταύτῃ εἰσέρχεται μετά γε τῶν προφητων, ἐνα δειχθῇ ὅτι οὐδὲν ἐλαττοῦται τοῦ Πατρός. Ὅσπερ γὰρ. ἐν τῇ παλαιᾷ ἡ νεφέλη ἐλέγετο ἔχειν τὸν Κύριον, καὶ Μωϋσῆς εἰσήρχετο ἐν αὐτῇ, καὶ οὕτω τὸν νόμον ἐδέχετο, οὕτω καὶ νῦν ἡ νεφέλη τὸν Χριστὸν ἐδέξατο, καὶ νεφέλη οὐ γνοφώδης· παρῆλθε γὰρ ἡ σκιὰ τοῦ νόμου, καὶ τὸ σκοτεινὸν τῆς ἀσαφείας· ἀλλὰ νε. φέλη φωτεινή. Ἡλθε γὰρ ἡ ἀλήθεια καὶ ἔλαμψεν ἡ τοῦ Κυρίου χάρις, καὶ οὐδὲν σκοτεινὸν νῦν. Ἐγένετο δὲ καὶ φωνὴ ἐκ τῆς νεφέλης, ὥσπερ καὶ τὸ παλαιὸν φωνὴ τοῦ Θεοῦ ἠκούετο ἐκ τῆς νεφέλης. Εὐρέθη δὲ Ἰησοῦς μόνος, ἵνα μή τις νομίσῃ ὅτι τὸ, «Οὕτός ἐστιν ὁ Υἱός μου,» περὶ Μωϋσέως ἢ Ἡλίοα ἐλέχθη. Τάχα μέντοι καὶ τοῦτο σημαίνει, ὅτι μέχρι μέν τινος καιροῦ ἐφαίνοντο ὁ νόμος καὶ οἱ προφῆται, ὥσπερ καὶ ἐνταῦθα Μωσῆς καὶ Ἠλίας, εἶτα μόνος Ἰησοῦς, ἐκείνων παρελθόντων· τὸ γὰρ Εὐαγγέλιον νῦν κρατεῖ, τῶν νομικῶν παρελθόντων. Ἑσίγησαν ἡὲ καὶ οὐδὲν ἀπήγγειλαν οἱ ἀπόστολοι, ὧν ἑωράκασι. Πρὸ χὰρ τοῦ σταυροῦ οὐκ ἔδει λέγεσθαί τι θεοπρεπὲς περὶ Ἰησοῦ. Οἱ γὰρ ἀκούσαντες ταῦτα, εἶτα ὁρῶντες αὐτὸν σταυρούμενον, ποίαν δόξαν ἔσχον ἂν περὶ αὐτοῦς Ἅρ´ οὐχὶ πλάνον αὐτὸν καὶ φαντασιοσκόπον αὐτὸν ἐνόμισαν; Διὰ τοῦτο τοίνυν οὐδὲν ἔρον παράδοξον καὶ θεοπρεπλς πρὸ τοῦ σταυροῦ κηρύττουσιν οἱ ἀπόστολοι. Περὶ δὲ ταύθης τῆς περικοπῆς εἵρηται ἡμῖν ἐν τῷ κατὰ Ματθαῖον πολλὰ καὶ χαρίεντα

PG 123, skenējuma lpp. 415–417 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὁ μὲν Ματθαῖος ἓξ ἡμέρας … beidzas: κατὰ Ματθαῖον πολλὰ καὶ χαρίεντα

Ziņot par kļūdu

Lk. 9:37–42

Šis vīrs bija ļoti neticīgs; tāpēc arī dēmons neizgāja no viņa dēla, jo neticība uzvarēja apustuļu spēku. Un arī no tā redzama viņa neticība un pārdrošība, ka viņš, visu priekšā pienācis, apsūdz mācekļus. Tāpēc Kungs, rādīdams, ka bērns netika dziedināts viņa neticības dēļ, visu priekšā viņam pārmet – un ne tikai viņam vienam, bet arī visiem pārējiem kopā. Jo sacīdams „Ak, neticīgā paaudze“, Viņš aptver visus jūdus. Bet „samaitātā“ rāda, ka ļaunums nav no sākuma un nav no dabas; jo pēc dabas viņi bija taisni – svēta bija Ābrahāma un Īzaka sēkla –, bet tika samaitāti no ļaunuma.

Vārdi „Cik ilgi Es būšu pie jums, cik ilgi Es jūs panesīšu?“ rāda, ka Viņš nāvi uzņem ar prieku un grib drīzāk no viņiem atbrīvoties; jo „cik ilgi,“ Viņš saka, „Es panesīšu jūsu neticību?“ Rādīdams, ka Viņam ir spēks, kas uzvar jūdu neticību, Viņš saka: „Atved savu dēlu šurp.“ Un, viņu izdziedinājis, atdeva tēvam. Jo agrāk apsēstais nepiederēja savam tēvam, bet ļaunajam garam, kas viņu turēja; bet tad Kungs viņu atdeva tēvam, kas viņu bija pazaudējis un tagad atrada.

Piezīmes (1)
  1. „Samaitātā“ – διεστραμμένη, burtiski „sagrozītā“ (5. Moz. 32:5).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 17:14–20; Mk. 9:23; Jes. 1:4; 5. Moz. 32:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Σφόδρα ἄπιστος ἦν ὁ ἀνὴρ οὗτος· διὰ τοῦτο γάρ τοι οὐδὲ τὸ δαιμόνιον ἐξήρχετο κπὸ τοῦ παιδὸς αὐτοῦ, νικώσης τῆς ἀπιστίας τὴν τῶν ἀποστόλων δύναμιν. Ἀλλὰ δὴ κἀντεῦθεν δείκνυται ἡ ἀπιστία αὐτοῦ καὶ αὐθάδεια, ἐκ τοῦ ἔνπεον πάντων προσελθόντα κατηγορεῖν τῶν μαθητῶν · ὁ γοῦν Κύριος, δεικνύων ὅτι παρὰ τὴν ἀπιστίαν αὐτοῦ ἐστι τὸ μὴ ἰαθῆναι τὸν παῖδα, ἐνώπιαν πάντων ὀνειδίζει αὐτῷ, καὶ οὐ μόνῳ αὐτῷ, ἀλλὰ καὶ τοῖς ἄλλοις πᾶσι κοινῶς. Ἐν γὰρ τῷ εἰπεῖν, ὤ γενεὰ ἄπιστος, σύμπαντας περιλαμβάνει τοὺς Ἰουδαίους. Τὸ δὲ, διεστραμμένη, ἐμφαίνει ὅτι οὐκ ἐξ ὰρχῆς, οὐδὲ ἐκ φύσεως ἡ πονηρία. Ἀλλὰ φύσει μὲν ἦσαν ὀρθοί· σπέρμα γὰρ ἅγιον ἦν τὸ τοῦ Ἀβραὰμ καὶ Ἰσαάκ· διεστράφησαν δὲ ὑπὸ κακίας. Τὸ δὲ, Ἔως σότε ἔσομαι πρὸς ὑμᾶς, ἕως πότε ἀνέξομαι ὑμῶν; σοῦτο δηλοῖ. ὅτι ἀσπαστὸν ἔχει τὸν θάνατον, καὶ βούλεται αὐτῶν τάχιον ἀπαλλαγῆναι. Ἔως γὰρ πότε, φησὶν, ἀνέξομαι τῆς ἀπιστίας ὑμῶν; Δεικνύων οὖν ὅτι ἔχει δύναμιν νικῶσαν τὴν ἀπιστίαν τῶν Ἰουδαίων, φησί· Προσάγαγε τὸν υἱόν σου ὧδε. Καὶ ὑγιάσας μὐτὸν, ἀπέδωκε τῷ πατρὶ αὐτοῦ. Πρότεοον γὰρ ὁ δαιμονῶν οὐκ ἦν τοῦ πατρὸς αὐτοῦ, ἀλλὰ τοῦ κατέχοντος αὐτὸν πονηροῦ πνεύματος. Τότε δὲ ὁ Κυριος ἀπέδωκεν αὐτὸν τῷ ἁπολέσαντι αὐτὸν, εἶτα εὑρόντι πατρί.

PG 123, skenējuma lpp. 417 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Σφόδρα ἄπιστος ἦν ὁ ἀνὴρ … beidzas: ἁπολέσαντι αὐτὸν, εἶτα εὑρόντι πατρί.

Ziņot par kļūdu

Lk. 9:43–45

Visi pārējie brīnījās par visu, ko Jēzus darīja, nevis tikai par šo vienu brīnumu. Bet Viņš, atstājis citus, runā ar mācekļiem un saka: „Ielieciet jūs visu to – gan brīnumus, gan vārdus par brīnumiem – savās ausīs.“ Kāpēc? „Tāpēc ka Man jātiek nodotam un krustā sistam; lai, kad jūs Mani redzēsiet krustā sistu, jūs nedomātu, ka Es to esmu cietis aiz nespēka. Jo kas dara tādus brīnumus, tas varēja arī netikt krustā sists.“

„Bet viņi šo vārdu nesaprata, un tas bija viņiem apslēpts.“ Kāpēc tas notika? Lai viņi priekšlaicīgi neskumtu un nesatrauktos bailēs. Tātad Dievs, nolaizdamies līdz viņu vājumam un vadīdams viņus kā mazus bērnus, neļāva viņiem saprast to, kas tika sacīts par krustu. Ievēro arī viņu bijību: kā viņi kautrējās jautāt, vai drīzāk baidījās; jo bailes ir pastiprināta bijība, tāpat kā bijība ir mazinātas bailes.

Piezīmes (1)
  1. „Bijība“ – εὐλάβεια; „bailes“ – φόβος.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 17:22–23; Mk. 9:30–32

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οἱ μὲν ἄλλοι πάντες ἐθαύμαζον ἐπὶ πᾶσιν οἷς ἐποίει ὁ Ἰησοῦς, οὐκ ἐπὶ τῷ ἐνὶ τούτῳ θαύματι. Ὁ δὲ ἀφεὶς τοὺς ἄλλους, πρὸς τοὺς μαθητὰς διαλέγεται, καί φησι· Θέσθε ὑμεῖς, ταῦτα πάντα, τά τε θαύματα καὶ τοὺς ἐπὶ τοῖς θαύμασι λόγους, εἰς τὰ ὧτα ὑμῶν. Διὰ τί; Διότι μέλλω παραδοθῆναι καὶ σταυρωθῆναι, ἵν´ ὅταν σταυρωθέντα με ἴδητε, μὴ νομίσητε ὅτι ἀπὸ ἀδυναμίας τοῦτο πέπονθα. Ὁ γὰρ τοιαῦτα θαυματουργῶν, ἠδύνατο ἂν μηδὲ σταυρωθῆναι. Οἱ δὲ, ἠγνόουν τὸ ῥῆμα τοῦτο, καὶ ἦν παρακεκαλυμμένον ἀπ´ αὐτῶν. Διὰ τί δὲ τοῆτο ἐγένετο; Ἵνα μὴ πρὸ καιροῦ λυπῶνται, καὶ τῷ φόβῳ ἑκταράττωνται. Συγκαταβαίνων οὖν ὁ Θεὸς τῇ ἀσθενείᾳ αὐτῶν, καὶ οἷον παιδία τινὰ διακυβερνῶν αὐτοὺς, οὐ συνεχώρει νοῆσαι αὐτοὺς τὸ περὶ τοῦ σταυροῦ λεγόμενον. Ὅρα δὲ καὶ τὴν ἐκείνων εὐλάβειαν, πῶς εὐλαβοῦντο ἐρωτῆσαι, μᾶλλον δὲ ἐφοβοῦντο. Ὁ γὰρ φόβος ἐπίτασίς ἐστιν εὐλαβείας, ῶσπερ καὶ ἡ εὐλάβεια συνεσταλμένος φόβος.

PG 123, skenējuma lpp. 417–418 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οἱ μὲν ἄλλοι πάντες ἐθαύμαζον … beidzas: καὶ ἡ εὐλάβεια συνεσταλμένος φόβος.

Ziņot par kļūdu

Lk. 9:46–50

Apustuļus pārņēma tukšās slavas kaislība. Šķiet, ka šī kaislība viņos pamodās tāpēc, ka apsēstais netika dziedināts. Ir ticams, ka viņi par to strīdējās, katram sakot: „Ne mana nespēka dēļ, bet tā un tā dēļ bērns netika dziedināts“, un ka no tā iedegās strīds par to, kurš ir lielākais. Bet Kungs, zinādams katra sirdi, viņus apsteidz un, pirms šī kaislība pieaug, steidz to izraut ar visām saknēm. Jo kaislības, kad tās sākas, tiek viegli uzvarētas, bet kad pieaugušas, tās grūti atmest.

Kā tad Viņš izgriež ļaunumu? Paņēmis bērnu, Viņš to rāda mācekļiem, ar to norādīdams viņiem, ka mums sevī jāveido tāds prāts, kādu bērniem dod viņu vecums. Jo tie nepazīst ļaunumu, ir ļoti vienkārši un tos neapgrūtina ne godkāres, ne pirmās vietas kāres domas.

„Kas tādu bērnu uzņems Manā vārdā, tas uzņem Mani.“ Tas, ko Viņš saka, ir šāds: „Jūs domājat, ka, ja izskatīsieties iespaidīgi un slavas kārīgi, tad patiksiet daudziem un tad vairāki jūs uzņems. Bet Es jums saku, ka Man vienkāršība tik ļoti patīk un tā ir tāda Manu mācekļu pazīme, ka, kas uzņem visvienkāršāko un nevainīgāko cilvēku kā Manu mācekli (to nozīmē «Manā vārdā»), tas uzņem Mani. Jo kas uzņem lielībnieku, tas neuzņem ne Manu mācekli, ne Mani.“

„Jānis atbildēja: «Kungs, mēs redzējām kādu Tavā vārdā izdzenam dēmonus un viņam to aizliedzām.»“ Kāds sakars Jāņa vārdiem ar to, ko sacīja Kungs? Ļoti liels. Tā kā Kungs bija sacījis: „Kas starp jums ir mazākais, tas būs liels“, Jānis nobijās, vai viņi nav darījuši ko ļaunu, ar varu un lielīgi aizliegdami cilvēkam. Jo kas kādam kaut ko aizliedz, tas nerāda sevi mazāku, bet gan domā par sevi augstāk nekā par to, kam aizliedz. Tāpēc Jānis nobijās, vai nav darījis lielības darbu, cilvēkam aizliegdams.

Kāpēc viņi tam cilvēkam aizliedza? Ne aiz skaudības, bet uzskatīdami viņu par necienīgu darīt brīnumus; jo viņš nebija kopā ar viņiem saņēmis brīnumu darīšanas žēlastību, un Kungs nebija viņu tam sūtījis kā viņus, un viņš nemaz nesekoja Jēzum.

Ko tad Kungs? „Ļaujiet viņam to darīt,“ Viņš saka. „Jo arī viņš satriec sātana spēku, un tā kā viņš jums netraucē sludināt un nedarbojas kopā ar velnu, tad viņš ir par mums.“ Jo kas nav pret Dievu, tas ir par Dievu, tāpat kā tas, kas nevāc kopā ar Dievu, ir kopā ar velnu.

Brīnies par Kristus vārda spēku: kā žēlastība darbojās pat caur necienīgiem, kas nebija Viņa mācekļi, kad Viņa vārds tika tikai izrunāts. Tāpat arī caur priesteriem, kaut arī tie būtu necienīgi, darbojas žēlastība, un visi tiek svētīti, kaut arī priesteris būtu nešķīsts.

Piezīmes (2)
  1. „Tukšā slava“ – κενοδοξία (διάκενος δόξα).
  2. Par žēlastības darbību caur necienīgiem priesteriem – sal. sv. Jāņa Zeltamutes homīliju par 2. Tim. (2, 4); Teofilakts runā par žēlastības darbību neatkarīgi no kalpotāja cienīguma. Tulkots precīzi.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 18:1–5; Mk. 9:33–41; Mt. 12:30; Mt. 7:22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πάθος διακένου δόξης ὑπέδραμε τοὺς ἀποστόλους. Ἐπεὶ δοκεῖ ἐκ τοῦ τὸν δαιμονιζόμενον μὴ θεραπευθῆναι ἐπεγερθέντος αὐτοῖς τοῦ πάθους. ἘΕἰκὸς γὰρ ἦν αὐτοὺς διαφιλονεικῆσαι περὶ τούτου, λέγοντα ἔκαστον, ὅτι οὐ διὰ τὴν ἐμὴν ἀδυναμίαν, ἀλλὰ διὰ τὴν τοῦ δεῖνος οὐκ ἐθεραπεύθη ὁ παῖς, κἀντεῦθεν ἀναφθῆναι τὴν περὶ τοῦ, τίς ἂν εἴη μείζων, ἔριν. Ἀλλ´ ὁ Κύριος, εἰδὼς τὰς καρδίας ἑκάστου, φθάνει, καὶ πρὶν ἢ αὐξηθείη τὸ πάθος τοῦτο, σπουδάζει πρόῤῥιζον ἐκτεμεῖν. Ἀρχόμενα μὲν γὰρ τὰ πάθη νικῶνται ῥᾳδίως, αὐξηθέντα δὲ δυσαπόβλητα γίνεται. Πῶς οὖν ἐκτέμνει τὸ κακόν; Ἐπιλαβόμενος, φησὶ, παιδίου, δείκνυσι τοῦτο τοῖς μαθηταῖ, · δηλῶν αὐτοῖς διὰ τούτου, ὅτι τοιαύτην γνώμην δεῖ ἡμᾶς ἐν ἑαυτοῖς κατασκευάζειν, οἷαν τοῖς παιδίοις ἡ ἐλικία δέδωκε. Ταῦτα γὰρ ἀπειρόκακά τέ εἰσι καὶ ἀπλούστατα μήτε φιλοδοξίας λογισμοῖς ἐνοχλούμενα, μήτε φιλοπρωτίας. Ὅς οὖν, φησὶ, δέξεται τοιοῦτον παιδίον ἐπὶ τῶ ὁνόματί μου, ἐμὲ δέχεται Ὃ δὲ λέγει, τοιοῦτόν ἐστιν· Ὑμεῖς μὲν νομίζετε, ὅτι ἐὰν σοβαροὶ φαίνησθε καὶ φιλόδοζοι, τότε ἀοέσετε τοῖς πολλοῖς, καὶ τότε πλείονες ὑποδέξονται ὑμᾶς. Ἑγὼ δὲ λέγῳ ὑμῖν, ὅτι τοσοῦτον τῇ ἁπλότητι χαίρω, καὶ οὕτω χαρακτηρίζει αὖτη τοὺς ἐκοὺς μαθητὰς, ὥστε ὅστις ἂν δέξηται τὸν ἀπλούατατον ἄνδρα καὶ ἄκακον, ὡς ἐμὸν μαθητὴν(τοῦτο γάρ ἐστι τὸ, ἐπὶ τῷ ὀνόματί μου, ἐμὲ δέχεται. Ὁ γὰρ ἀλαζόνα δεχόμενος, οὔτε ἐμὸν μαθητὴν δέχεται, οὔτε ἐμέ. Ἀποκριθεὶς δὲ ὁ Ἰωάννης εἶπε· Κύριε, βἴδομέν τινα ἐπὶ τῷ ὀνόματί σου ἐκβάλλοντα δαιμόνια, καὶ ἐκωλύσαμεν αὐτόν. Ποία ἀκολουθία τοῦ λόγου, ὃν εἶπεν ὁ Ἰωάννης, πρὸς ἃ εἶπεν ὁ Κύριος· Πολλὴ μὲν οὖν. Ἐπεὶ γὰρ εἶπεν ὁ Κύριος, ὅτι Ὁ μκρότερος ἐν ὑμῖν ὑπάρχων, οὗτος ἄσται μέγας, ἐφοβήθη λοιπὸν ὁ Ἰωάννης, μήπως κακόν τι ἐποίησαν κωλύσαντες ἄνθρωνον ἐξουσιαστικῶας καὶ ἀλαζονικῶς. Τὸ γὰρ κωλύειν τινὰ ἀπό τινος, οὐκ ἐλάττονα ἐμφαίνει τὸν κωλύοντα, ἀλλὰ κρεῖττόν τι φρονοῦντα ἐκείνου τοῦ κωλυομένου παρ αὐτοῦ. Ὁ τοίνυν λωάννης ἐφοβήθη τοῦτο, μήπως ἀλαζονικὸν ἔργον ἐποίησε, κωλύσας τὸν ἄνθρωπον. Τίνος δὲ ἕνεκεν ἀκώλυον τὸν ἄνθρωπον; Οὸ φθονοῦντες, ἀλλὰ κρίνοντες αὐτὸν ἀνάξιον τοῦ θαυματουργεῖν· οὐ γὰρ ἦν μετ´ αὐτῶν δεξάμενος τὴν χάριν τοῦ θαυματουργεῖν, οὐδ´ ἀπέστειλεν αὐτὸν ἐπὶ τοῦτο ὁ Κύριος, πσπερ καὶ αὐτούς· οὐδὲ ἠκολούθει ὅλως τῷ Ἰησοῦ. Τί οὖν ὁ Κύριος; Ἄφετε, φησὶν, αὐτὸν τοῦτο ποιεῖν· Συντρίβει χὰρ καὶ αὐτὸς τὴν Σατανᾶ δύναμιν, καὶ ἐπεὶ οὐκ ἐμποδίζει ὑμῖν εἰς τὸ κήρυγμα, οὐδὲ συμπράττει τῷ διαβόλῳ, λοιπὸν ὑπὲρ ἡμῶν ἐστιν. Ὃς γὰρ οὐκ ἔστι κατὰ τοῦ Θεοῦ, ὑπὲρ τοῦ Θεοῦ ἐστιν, ὥσπερ ὄστις οὐ συνάγει μετὰ τοῦ Θεοῦ, ἐκεῖνος μετὰ τοῦ διαββλου ἐστί. Θαύμασον δέ μοι τὴν δύναμεν τοῦ ὁνόματος τοῦ Χριστοῦ, πῶς καὶ διὰ τῶν ἀναξίων καὶ μὴν ὄντων μαθητῶν αὐτοῦ, ἐνήργει ἡ γάρις, καὶ ψιλῶς ὀνομαζομένου, οὕτω καὶ δὰ τῶν ἰερέων, κἂν ἀνάξιοι ὧσιν, ἐνεργεῖ ἡ χάρις καὶ ἀνιάζονται πάντες, κἂν ἄναγνος εἴη ὁ ἱερεύς,

PG 123, skenējuma lpp. 418–419 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πάθος διακένου δόξης ὑπέδραμε τοὺς … beidzas: κἂν ἄναγνος εἴη ὁ ἱερεύς,

Ziņot par kļūdu

Lk. 9:51–56

Ko nozīmē vārdi „kad tuvojās dienas, kad Viņam bija jātiek uzņemtam“? Tas ir: bija pienācis laiks, kad Viņam, izcietušam par mums glābjošās ciešanas, bija jātiek uzņemtam debesīs un jāsēž kopā ar Dievu un Tēvu. Tātad tad, kad bija pienācis Viņa ciešanu un aiziešanas no pasaules laiks, Viņš nolēma vairs nestaigāt šurpu turpu, bet doties uz Jeruzalemi. „Viņš stingri vērsa Savu vaigu“ [nozīmē: Viņš stingri nolēma] doties uz Jeruzalemi.

Viņš sūta vēstnešus Sev pa priekšu, lai tie sagatavotu Viņam kādu mītni, – zinādams gan, ka samarieši Viņu neuzņems, tomēr Viņš tos sūta, lai atņemtu samariešiem jebkādu aizbildinājumu un lai tie vēlāk nevarētu teikt: „Mēs Viņu būtu uzņēmuši, ja Viņš būtu sūtījis kādus pa priekšu.“ Un līdz ar to Viņš dod labumu arī Saviem mācekļiem, lai tie neapgrēkotos, redzot Viņu krustā zaimotu; bet lai jau no šī mācītos, ka, kā Viņš tagad, samariešu nicināts, to pacietīgi panesa, vēl vairāk – pat apsauca mācekļus, kas Viņu kūdīja pret apvainotājiem, tā arī tad, krustā sists, Viņš to panes ne kā bezspēcīgs, bet kā pacietīgs. Mācekļiem Viņš dod labumu arī tāpēc, ka ar Savu piemēru māca tos būt pacietīgiem pret ļaunumu. Jo tie, raudzīdamies uz Eliju, kas sadedzināja divreiz piecdesmit vīrus kopā ar piecdesmitniekiem, kūdīja To Kungu pret apvainotājiem, jo vēl bija nepilnīgi. Bet Viņš, rādīdams viņiem, ka Viņa likums ir augstāks par Elijas dzīvesveidu, tos apsauc un atturē no šādas domas, mācīdams lēnprātīgi panest tos, kas apvaino.

Ko nozīmē vārdi „Viņu neuzņēma, jo Viņa vaigs bija vērsts uz Jeruzalemi“? Vai tie saka, ka Viņu neuzņēma tāpēc, ka Viņš Pats bija nolēmis doties uz Jeruzalemi? Bet ja tā saprotam, ka Viņu neuzņēma tāpēc, ka Viņš Pats bija nolēmis doties uz Jeruzalemi, tad tie, kas Viņu neuzņēma, izrādās bez vainas. Tātad var teikt, ka evaņģēlists saka šādi: „Viņu neuzņēma, un Viņš neiegāja Samarijā.“ Pēc tam, it kā kāds jautātu: „Kāpēc tad Viņš neiegāja, kaut arī tie Viņu neuzņēma? Vai tāpēc, ka bija bezspēcīgs vai nevarēja ieiet, kad tie negribēja?“ – atrisinādams to, viņš saka: „Ne tāpēc, ka būtu bezspēcīgs, bet tāpēc, ka negribēja tur ieiet, bet doties uz Jeruzalemi; jo ja tā nebūtu, Viņš būtu iegājis ciemā arī tad, ja viņi negribēja.“

Piezīmes (3)
  1. „Uzņemšana“ – ἀνάληψις (Lk. 9:51), uzņemšana debesīs.
  2. „Vēstneši“ – ἄγγελοι (Lk. 9:52), šeit cilvēki.
  3. „4. Ķēn. 1:9–12“ – 1965: 2. Ķēn. 1:9–12.
Citētās Rakstu vietas

4. Ķēn. 1:9–12; Mt. 5:44; 1. Pēt. 2:23

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τί ἐστιν ὅπερ φησὶν, ὅτι ἐγένετο ἐν τῷ συμπληροῦσθαι τὰς ἡμέρας τῆς ἀναλήψεως αὐτοῦ· Τουτέστιν, ὅτι ἐνειστήκει ὁ καιρὸς, καθ´ ὃν ἔδει λοιπὸν τὸ σωτήριον ὑπὲρ ἡμῶν ὑπομείναντα πάθος, ἀναληφθῆναι εἰς οὐρανὸν καὶ συνεδρεῦσαι τῷ Θεῷ καὶ Πατρί. Τότε τοίνυν ὅτε ἐνειστήκει ὀ καιρὸς τοῦ πάθους αὐτοῦ, καὶ τῆς ἐκ τοῦ κόσμου ἀναλήψεως, ἕκρινε μηκέτι ὧδε κἀκεῖσε περιέρχεσθαι, ἀλλ´ ἀνελθεῖν εἰς Ἱεροσόλυμα. Ἰὸ γοῦν, ἐστήριξε τὸ πρόσωπον βουλὴν, ὥστε ἀπελθεῖν εἰς Ἰλερουσαλήμ. Ἐκπέμπει δὲ ἀγγέλους πρὸ προσώπου αὐτοῦ, ἵνα ἑτοιμάσωσι δοχήν τινα αὐτῷ, γινώσκοαν μὲν ὅτι οὐχ ὑποδεχθήσεται ὑπὸ τῶν Σαμαρειτῶν, ὄμως δ´ οὗν ἀποστέλλει αὐτοὺς, ὡς ἂν πᾶσαν πρόφασιν τῶν Χαμαρειτῶν περιέλῃ, καὶ μὴ ἔχωσι λέγειν βστερον, ὅτι, Ἐδεξάμεθα ἂν αὐτὸν εἰ ἀπέστειλέ τινας πρὸ αὐτοῦ. Ἄα δὲ καὶ τοὺς μαθητὰς αὐτοῦ ἀφελῶν, ἵνα μὴ σκανδαλισθῶσιν, ἐν τῷ σταυρῷ αὐτὸν ὁρῶντες ὑβριζόμενον. Ἀλλ´ ἀπὸ τούτου τοῦ νῦν μάθωσιν, ὅτι ὥσπερ, νῦν καταφρονηθεὶς παρὰ τῷν Σαμαρειτῶν, ἀνεξικάκως ἥνεγκε, μᾶλλον δὲ καὶ αὐτοῖς ἐπετίμησα τοῖς Καθηταῖς καροξύνουσιν αὐτὸν κατὰ τῶν ὑβριστῶν οὔτοο καὶ τότε σταυρούμενος, οὐχ ὡς ἀδύνατος, ἀλλ´ ὡς μακρόθυμος φέρει. Ὡφελεῖ δὲ τοὺς μαθητὰς, καὶ καθὸ δοδάσκει αὐτοὺς ἐκ τοῦ καθ´ αὐτὸν Δσπο δείγματος, ἀνεξικάκους εἶναι. Δὐτοὶ μὴν γὰρ πρὸς τὸν Ἡλίαν ἀφορῶντες, ὃς κατέφλεξε δίς πεντήκοντα ἄνδρας μετὰ τῶν πεντηκοντὰρχων, παρώξυνον τὸν Κύριον κατὰ τῶν ὑβρισάντων· ἔτι γὰρ ἀτελεῖς ἦσαν. Κὐτὸς δὲ δεικνύων αὐτοῖς, ὅτι ὑψηλότερός ἐστιν ὁ αὐτοῦ νόμος ἢ ὁ κατὰ τὸν Ἡλίαν βίος, ἐπιτιμᾷ αὐτοῖς, καὶ ἀφίστησιν ἄπὸ τῆς τοιαύτης γνώμης, Διὰάξας πράως φέρειν τοὺς ὑβρίζοντας. Τί δὲ ἑστιν ὅπερ λέγει, Οὐκ ἐδέξαντο αὐτὸν, ὅτι τὸ πρόσωπον αὐτοῦ ἦν πορευόμενον εἰς Ἱερουσαλήμ; Ἄρα τοῦτο λέγει, ὅτι οὐκ ἐδέξαντο αὐτὸν, ὃιότι ἀφώρισεν αὐτὸς ἀπελθεῖν εἰς Ἰερουσαλήμ; Καὶ λοιπὸν ἐὰν οὕτω νοήσωμεν, ὅτι διὰ τοῦτο αὐτὸν οὐκ ἐδέξαντο, διότι αύοὸς ἀφώρισεν ἀπελθεῖν εἰς Ἰερουσαλὴμ, εὐρίσκονται ἐκεῖνοι ἁναίτιοι, οἱ μὴ δεξάμενοι; Ἔστιν οὖν εἰπεῖν ὅτι τοῦτο λέγει ὁ εὐαγγελιστὴς, ὅτι οὐκ Ἀδέξαντο αὐτὸ ν, οὐδὲ εἰσῆλθεν εἰς Σαμάρειαν. Εἶτα ὧσπερ τινὸς ἐρωτήσαντος, καὶ διατί οὐχ ὑπεδέξαντο αὐτὸν καὶ ἄκοντες, οὐδὲ εἰσῆλθεν, ἆρα διότι ἀσύνττος ἦν, ἢ οὐκ ἴσχυς κἂν ἐκεῖνοι μὴ ἐβούλοντο, εἰσελθεῖν; Λύων τοῦτο, φησίν· οὐχὶ διὰ τὸ ἀδύνατος ἵναι, ἀλλὰ διότι οὐκ ἐβούλετο ἐκεῖ εἰσελθεῖν, ἀλλὰ ἀπελθεῖν εἰς Ἰεροσόλυμα, ἐπεὶ εἰ μὴ τοῦτο ἦν, καὶ μὴ βουλομένων ἐκείνων εἰς λθεν ἂν εἰς τὴν κώμην.

PG 123, skenējuma lpp. 419–420 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τί ἐστιν ὅπερ φησὶν, ὅτι … beidzas: λθεν ἂν εἰς τὴν κώμην.

Ziņot par kļūdu

Lk. 9:57–62

Šis, kas pienāca pie Jēzus un lūdza atļauju Viņam sekot, pienāca ar ļaunu nodomu. Redzēdams, ka Kungs ved līdzi lielu pūli, viņš domāja, ka Kungs no tiem vāc naudu, un iedomājās, ka, ja sekos Jēzum, arī viņš savāks naudu. Tāpēc Kungs viņu atraida, it kā sacīdams viņam: „Tu domā, ka, sekodams Man, savāksi naudu – jo tu iedomājies, ka Mana dzīve ir tāda –, bet tā nav. Jo Es ievedu un mācu tādu nabadzību, ka citiem dzīvniekiem ir alas, bet Man nav pat mājas.“ Tā Viņš šo atraidīja.

Citam, kas pat to nelūdza, Viņš atļauj sekot. Bet tam, kas lūdza atļauju aiziet un apbedīt savu tēvu, Viņš to neatļauj, sacīdams: „Ļauj mirušajiem apbedīt savus mirušos“, ar ko Viņš dod mājienu, ka viņa tēvs bija neticīgs un tāpēc necienīgs, lai viņu vecumdienās koptu viņa ticīgais dēls. „Ļauj,“ Viņš saka, „mirušajiem radiniekiem, tas ir, neticīgajiem, kopt tavu neticīgo tēvu līdz pat apbedīšanai“; jo „apbedīt“ šeit nozīmē rūpēties līdz pat apbedīšanai. Tā mēs mēdzam teikt arī ikdienas runā: „Tāds un tāds dēls apbedīja savu tēvu“, nedomādami, ka viņš tikai apbedīja un nedarīja neko citu labu, bet ka rūpējās par viņu līdz pat nāvei un apbedīšanai. „Tātad lai tie mirušie, tas ir, neticīgie, apbedī savu mirušo – es saku: tavu tēvu; bet tu, tā kā esi ticējis, sludini kā Mans māceklis Dieva Evaņģēliju.“ To Kungs sacīja, nevis aizliegdams mums uzturēt vecākus, bet mācīdams, ka dievbijība jāvērtē augstāk par neticīgiem vecākiem un ka mums nedrīkst būt nekāda šķēršļa uz labo, bet jānicina pat pati daba.

Tāpat arī tam, kas lūdza atļauju Viņam sekot, bet vispirms atvadīties no tiem, kas viņa mājās, Viņš to neatļauj – es saku: aiziet uz savām mājām un atvadīties, tas ir, vienkāršāk sakot, pateikt ardievas. Jo tāds cilvēks rāda, ka viņam ir saite ar pasauli un ka viņš nav tādā prāta stāvoklī kā apustuļi, kas, Viņu dzirdējuši, tūdaļ sekoja Viņam, ne par ko citu nerūpēdamies, bet atstādami pat atvadīšanos no saviem tuviniekiem. Jo bieži gadās, ka, kamēr kāds atvadās no radiniekiem, daži no tiem viņu kavē dzīvot pēc Dieva; tāpēc ir labi, tiklīdz gribam labo, to izpildīt bez vilcināšanās. Jo neviens, kas pielicis savu roku pie garīgā arkla un atkal skatās uz pasauli, nav derīgs Dieva Valstībai.

Par lapsām tu sapratīsi arī viltīgos dēmonus, ko sauc arī par „debess putniem“, tas ir, gaisa putniem; jo „pēc gaisa varas valdnieka“, saka apustulis. Tātad Kungs saka cilvēkam: „Dēmoniem tevī ir alas, un tāpēc Man, Cilvēka Dēlam, nav, kur nolikt galvu“, tas ir: „Tavā sirdī, kas pilna dēmonu, Es neredzu vietas ticībai uz Mani.“ Jo Kristus galva ir ticība uz Viņu; kad kāds tic, ka Viņš ir Dievs, tad viņš tur Kristus galvu.

Miris ir grēcinieks, kas arī apbedī savus mirušos, tas ir, ļaunās domas, tās neizsūdzēdams. Tāpēc Kungs tam, kas grib Viņam sekot, aizliedz apbedīt ļauno domu un to slēpt; jo Viņš grib, lai to atklāj grēksūdzē.

Piezīmes (3)
  1. „Pateikt ardievas“ – ἀποχαιρετίσαι; Teofilakts pievieno sarunvalodas vārdu („ἰδιωτικώτερον“).
  2. „Gaisa varas valdnieks“ – Ef. 2:2.
  3. „Kristus galva ir ticība“ – OCR šajā vietā bojāts (lpp. 422); tulkots pēc krievu tulkojuma („тот получает главу Христову“).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 8:19–22; Ef. 2:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὕτος ὁ προσελθὼν τῷ Ἰησοῦ, καὶ βτησάμενος ἵνα ἀκολουθῇ αὐτῷ, μετὰ πονηρᾶς γνώμης προσῆλθεν. Ἐπεὶ γὰρ εἶδε τὸν Κύριον πολὺν ὄχλον ἐπαγόμενον, ἐνόμισεν, ὅτι ἀπὸινύτων χρήματα αυλλέγει ὁ Κύριος, καὶ ᾤετο καὶ αὐτὸς, εἰ ἀκολουθήσει τῷ Ἰησοῦ, συναγαγεῖν χρήματα, διὰ τοῦτο αὖν ἀποκρούεται αὐτὸν ὁ Κύριος, μονονουχὶ λέγων αὐτῷ τοιαῦτα· Σὺ μὲν νομίζεις χρήματα συνάξειν ἀπὸ τοῦ ὀἀκολουθεῖν ἐμοί, οἴει γὰρ ὅτι ὁ ἐμὸς βίος τοιοῦτός ἐστιν, ἀλλ´ οὐχ οὕτως ἔχει. Τοσοῦτον γὰρ πτωχείαν εἰσηγοῦμαι καὶ διδάσκω, ὥστε τᾶλλα μὲν ζῶα φωλεοὺς ἔχειν, ἐμὲ δὲ μηδὲ οἰκίαν, καὶ τοῦτον μὲν οὔτως ἀπεκρούσατο. Ἑτέρῳ δὲ μηδὲ ἀξιῴσαντι ἐπιτρέπει τὸ ἀκολουθεῖν· τοῦ δὲ αἰτησαμένου ἀπελθεῖν καὶ θάψαι τὸν πατέρα αὐτοῦ, οὐ συγχωοεῖ τοῦτο, εἰπών· Ἄφες τοὺς νεκροὺς θάψαι τοὺς ἑαυτῶν νεκροὺς, ὅπερ αἶνίττεται, ὅτι ἄπιστος ἦν ὁ πατὴρ αὐτοῦ Καὶ διὰ τοῦτο ἀνάξιος γηρωβοσκηθῆναι ὑπὴ τοῦ πιστεύσαντος αὐτοῦ παιδός. Ἄφες γὰρ, φησὶ, τοὺς νεκροὺς συγγενεῖς, τουτέστι τοὺς ἀπίστους, γηρωτροφῆσαι τὸν ἄπιστόν σου πατέρα ἄχρι καὶ ταιτῆς· τὸ γὰρ θάψαι ἐνταῦθα τοῦτο σημαίνει, τὸ ἐπιμελείας ἀξιῶσαι, ἄχρι καὶ τῆς ταφῆς, ἐπεὶ καὶ ἐν τῆ κοινῆ ὁμιλίᾳ οὕτιως εἰώθαμεν λέγειν· Ὁ δεῖνα υἱὸς ἔθαψε τὸν πατέρα αὐτοῦ, οὐ τοῦτο λέγοντες, ὅτι μόνον ἔθαώεν αὐτὸν ἄλλο δὲ οὐδὲν ἀναθλν ἐποίησεν , ἀλλ´ ὅτι ἐπεμελήσατο αὐτοῦ ἄχρι καὶ τῆς τελευτῆς καὶ ταφῆς. Ἐκεῖνοι μὲν οὖν οἱ νεκροί, τουτέστιν οἱ ἄπιστοι, θαψάτωσαν τὸν νεκρὸν αὐτῶν, λέγω δὴ τὸν σὸν πατέρα, σὺ δὲ ἐπεὶ ἐπίστευσας, διάγγελε, ὡς ἐμὸς μαθητὴς, τὸ Εὐαγγέλιον τοῦ Θεοῦ. Τοῦτο δὲ εἰπεν ὁ Κύριος, οὐ κωλύων ἡμᾶς ἀπὸ τοῦ τρέφειν τοὺς γονεῖς, ἀλλὰ διδάσκων ἡμᾶς, ὅτι τῶν ἀπίστων χονέων προτιμητέον τὴν θεοσέβειαν, καὶ ὅτι οὐδὲν ἐμπόδιον ἔχειν δεῖ πρὸς τὸ ἀγαθόν. Ἀλλὰ καὶ αὐτῆς τῆς φύσεως καταφρονεῖν, ὥσπερ οὖν καὶ τῷ ἀκολουθῆσαι ἀξιοῦντι αὐτῷ, πρότερον ἀποτάἕα σθαι τοῖς ἐν τῷ οἴκῳ αὐτοῦ, οὐ συγχωρεῖ τοῦτο. Λέγω δὴ τὸ ἀπελθεῖν εἰς τὸν οἷκον αὐτοῦ καὶ ἀποτάξασθαι. τουτέστιν, ἵνα ἰδιωτικώτερον εἴπω, ἀποναι ρετίσαι. Ἐμφαίνει γὰρ ὁ τοιοῦτος ἄνθρωπος. ὅτι σχέσιν ἔχει πρὸς τὸν κόσμον· καὶ οὐχὶ κατὰ τοὺς ὰποστάλους διάκειται. οἷ ἀκούσαντες αὐτοῦ, εὐθὺς ἠκολούθησαν αὐτῷ· μηδὲν ἄλλο περιεργασάμενοι, ἀλλ´ ἀφέντες καὶ τὴν πρὸς τοὺς οἰκείους ἀποταγήν. Πολλάκις γὰρ συμβαίνει ἐν ὅσῳ τις ἀποτάσσεται τοῖς συγγενέσιν αὐτοῦ, εὐρίσκεσθαί τινας ἐκ τούτων κωλύοντας αὐτὸν ἀπὸ τοῦ κατὰ Θεὸν βίου, διὸ καλόν ἐστιν ἅμα τῷ θελῆσαι τὸ ἀγαθὸν, ἐπιτελεῖν αὐτὴν μηδ ν ἀναδυομένους. Οὐδείς γὰρ ἐπιβαλών τὴν χεῖρα αὐτοῦ ἐπὶ τὸ ἄροτρον τὸ πνευματικόν. Καὶ βλέπων πάλιν ἐπὶ τὸν κόσμον, ἐπιτήδειός ἐστιν εἰς τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ. Νοήσεις δὲ ἀλώπεκα καὶ τοῖλπανούογους δαίμονας, οἷ καὶ πετεινὰ τοῦ οὐοσνοῆ λέγονται, τουτέστι τοῦ ἀέρος. Κατὰ τὸν ἄρχοντα γὰρ, φησὶ, τῆς ἐξουσίας τοῦ ἁέρος. Φησὶν οὕν ὁ Κύριος πρὸς τὸν ἄνθρωπον, ὅτι, Οἱ δαίμονες ἐν σοὶ φωλεοὺς ἔχουσι, καὶ διὰ τοῦτο ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου ἐγὼ οὐκ ἔχω ποῦ τὴν κεφαλὴν κλίνω, τοῦτέστι, τῆς εἰς ἐμὲ πίστεως οὐχ ὁρῶ τόπον ἐν τῆ κορδί σου, τῇ πληρωθείσῃ δαιμόνων. Κεφαλὴ γὰρ τν Μριστου, ἡ πίστις ἡ εἰς αὐνόν ἐστιν. Ὃταν γάρ τις κὸτὸν πισιςήσῃ Ρθελν ἤντα, τότς τὴν κεςαλὴν οσμοο τού Χριστοῦ κρατεῖ. Νεκρὸς δέ ἐστιν ὁ ἀμαρτωλός. Ὃς καὶ θάπτεται τοὺς ἑαυτοῦ νεκροὺς, τουτέστι τοὺς πονηροὺς λογισμοὺς, μὴ ἐξαγορεὔων τούτους. Κωλύει τοίνυν ὁ Κύριος τὸν μέλλοντα ἀκολουθεῖν αὐτοῦ, ἀπὸ τοῦ θάπτειν τὸν πονηρὸν λογισμὸν, καὶ κρύπτειν αὐτόν· βούλεται γὰρ φανεροῦν αὐτὸν διὰ τῆς ἐξαγορεύσεως.

PG 123, skenējuma lpp. 420–422 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: «Οὕτος ὁ προσελθὼν τῷ Ἰησοῦ, … beidzas: φανεροῦν αὐτὸν διὰ τῆς ἐξαγορεύσεως.

Ziņot par kļūdu