Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 10. nodaļa

Lk. 10:1–3

Iziešanas grāmatā rakstīts, ka Israēla dēli nonāca Elimā, un tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmu stumbru. Tas toreiz notika kā vēsture un kā tēls, bet tagad tas patiesi piepildījās. Jo „Elima“ tulkojumā nozīmē „uzkāpšana“; tas nenozīmē neko citu kā to, ka mēs, uzkāpdami uz pilnīgāku izpratni un garīgu augšanu un nepalikdami pie bauslības kā ebreji, bet steigdamies uz kristietību, atradīsim divpadsmit avotus – es saku: divpadsmit virsaišus apustuļus, kas ir visas saldākās mācības avoti. Atradīsim arī septiņdesmit palmu stumbru – es saku: septiņdesmit [mācekļus], ko nesauc par avotiem, bet par palmām, jo tos baroja un mācīja apustuļi. Jo lai gan arī tos izraudzījās Kristus, tomēr tie bija zemāki par divpadsmit un vēlāk kļuva par viņu mācekļiem un sekotājiem. Tātad šīs palmas uzauga no avotiem – es saku: no apustuļiem –, bet pašas nesa augli, kas ir gan salds, gan mēreni savelkošs. Jo tāda ir svēto mācība – ne pavisam saldinoša un glaimojoša, ne pavisam savelkoša un sitoša, bet piedalās abos, patiesi ar sāli sagatavota, bet arī žēlastības pilna, kā sauc Pāvils: „Jūsu vārds lai ir žēlastības pilns, ar sāli sagatavots.“

Kungs ieceļ septiņdesmit mācekļus to daudzo dēļ, kam bija vajadzīga mācība. Jo kā lauki, kas devuši bagātu ražu, meklē daudz pļāvēju, tā tie, kam bija jātic, būdami daudzi un neskaitāmi, prasīja daudz skolotāju. Viņš sūta tos pa diviem drošības labad, lai viens otram palīdzētu; un, iedami Viņa priekšā, viņi, protams, mācīja kā Jānis: „Sagatavojiet Tā Kunga ceļu.“

Ievēro, ka Viņš, sacījis: „Lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus“, pēc tam Pats ar Savu varu tos sūta. Jo patiesi Viņš ir pļaujas Kungs, tas ir, ticīgo [cilvēku] Kungs, kā patiess Dievs. Viņš viņiem iepriekš pasaka arī par vajāšanām un ka viņi būs kā jēri vilku vidū, lai tās, nākdamas negaidīti, tos neiztrūcinātu ar pēkšņumu.

Piezīmes (3)
  1. „Elima – „uzkāpšana““ – onomastikonu skaidrojums (sal. Origena homīlijas par Iziešanas grāmatu, 7).
  2. „Virsaiši apustuļi“ – κορυφαῖοι (sk. termini.md, Mk 9).
  3. Septiņdesmit mācekļu tradīcija (Baznīcā – „septiņdesmit apustuļi“, sk. lk-prologs).
Citētās Rakstu vietas

2. Moz. 15:27; Kol. 4:6; Mk. 6:7; Lk. 3:4; Mt. 9:37–38

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Γέγραπται ἐν τῇ Κξόδῳ ὅτι ἦλθον οἱ υἱοὶ Ἰσραὴλ εἰς Ἐλεὶμ, καὶ ἦσαν ἐκεῖ δώδεκα πηγαὶ ὑδάτων, καὶ ἑβδομήκοντα στελέχη φοινίκων. Τοῦτο τοίνυν τότε μὲν ἱστορικῶς τε καὶ τυπικῶς ἐγένετο, νῦν δὲ ἀληθῶς ἐξέβη. Ἐλεὶμ γὰρ ἐρμηνεύεται ἀνάβασις· ὅπερ οὐυὲν ἄλλο, ἢ τοῦτο, ὅτι ἀναβαίνοντες ἡμεῖς εἰς τελειοτέραν σύνεσιν καὶ αὔξησιν πνευματικὴν, καὶ μὴ κατὰ σοὺς Ἑβραίους ἐναπομένοντες τῷ νόμῳ, ἀλλ´´ εἰς τὸν Χριστιανισμὸν ἀνατρέχοντες, εὑρήσομεν τὰς δώδεκα πηγὰς, τοὺς κορυφαίους λέγω δώδεκα ἀποστόλους, οἶ πηγαὶ πάσης διδασκαλίας γλυκυτάτνς εἰσίν. Εὐρήσομεν δὲ καὶ τὰ ἑβδομήκοντα στελέχη τῶν φοινίκων, τοὺς ἑβδομήκοντα λέγω· οἶ πηγαὶ μὲν οὐ λέγονται, φοίνικες δὲ, ὡς ἀπὸ τῶν ἀποστόλων ἐκτρεφόμενοι καὶ διδασκόμενοι. Εἰ γὰρ καὶ ὁΧριστὸς αὐτοὺς ἐξελέξατο, ἀλλ´ οὖν ὑποδεέστεροι ἦσαν τῶν δώδεκα, καὶ μαθηταὶ αὐτῶν ὕστερον καὶ ἀκέλριθε» γεγόνασιν. Οἱ φοίνικες οὐν οὐτοι ὑπὸ μὲν τῶν πῃγῶν, τῶν ἀποστόλων λέγω, ἀνετράφησαν. ἸρΤν δὲ καρπὸν γλυκὺν ἅμα καὶ στύφοντα μετρίως ἐχορήγησαν. Τοιαύτη γὰρ τῶν ἀγίων ἡ δίδασκαλία, οὕτε πάντη γλυκαίνουσα καὶ κολακεύουσα, οὔτε πάντη στύφουσα καὶ πλήττουσα, ἀλλ´ ἀμφοτέρων μετέχουσα, ααὶ ὄντως ἠρτυμένη μὲν ἅλατι, ἀλλὰ καὶ χάοιν ἔχουσα, καθὼς ὁ Παῦλος βοᾷ· «Ὁ λόγος ὑμῶν ἐν χάριτι, ἅλατι ἠρτυμένος.» Ἀναδείκνυσι δὲ τοὺς κβδομήκοντα μαθητὰς ὁ Κύριος διὰ τὸ πλῆθος τῶν δεομένων διδασκαλίας, Ὥσπερ γὰρ ἀγροὶ εὐφορήσαντες πολλοὺς ζητοῦσι τοὺς θεριστὰς, οὕτως οἱ μέλλοντες πιστεύειν, πολλοὶ ὄντες καὶ ἀναρίθμητοι, πολλῶν ἐδέοντο διδασκάλων. Ἀνὰ δύο δὲ πέλπει αὐτοὺς ὡς ἀσφαλεστέρους, ἵνα ὁ ἕτερος τῷ ἑτέρω συνεργῇ, πρὸ προσώπου δὲ αὐτοῦ πορευόμενοι, δηλονότι ἐδίδασκον, ὡς Ἰωάννης· «Ἑτοιμάσατε τὴν ὁδὸν Κυρίου.» Σκόπει δὲ πῶς εἰπὼν, ὅτι, «Δεήθητε τοῦ Κυρίου τοῦ θερισμου, ὅπως ἐκθαλλῃ ἐργατας,» θστερον αὐτὸς οἰκείᾳ ἀποστέλλει αὐτούς. Ἀληθῶς γὰρ αὐτός ἐστιν ὁ Κύριος τοῦ θερισμοῦ, ἥτοι τῶν ἄα ΟΔΡΟΤ Κ. πιστευόντων, ὡς Θεός ἀληθής. Προλέγει δὲ αὐτοῖς καὶ ὅιωγμοὺς, καὶ ὅτι ὡς ἐν μέσῳ λύκων ἄρνες ὄσουταο, ὡς ἂν μὴ ἀπροσδόκητοι αὐτοῖς ἐπελθόντες, τοράξωσι τῷ αἰφνιδίῳ.

PG 123, skenējuma lpp. 422 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Γέγραπται ἐν τῇ Κξόδῳ ὅτι … beidzas: αὐτοῖς ἐπελθόντες, τοράξωσι τῷ αἰφνιδίῳ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 10:4–9

Tā kā Viņš grasījās tos sūtīt kā Evaņģēlija sludinātājus, Viņš saka: „Nenesiet naudasmaku“, ne to, ne šo; „jums pietiek rūpēties par vārdu. Jo ja jūs nesīsiet naudasmaku, skaidrs, ka nodarbosieties ar to un vārdu atstāsiet novārtā.“ Un arī citādi: „Tā kā jūs uzturēs tie, ko jūs mācāt, kāda jums vajadzība pēc naudasmakas vai somas, vai kurpēm? Jo visu, kas jums vajadzīgs, sagādās tie, ko jūs mācāt.“

„Ceļā nevienu nesveiciniet“ – to Viņš viņiem uzliek, lai viņi nenodarbotos ar cilvēciskiem sveicieniem un laipnībām un tādēļ netiktu kavēti sludināt. Jo ir ticams, ka tas, ko sveicina, atkal sveicinās pretī un varbūt pat izvērsīs garāku sarunu, kā tas mēdz būt ar ceļabiedriem; tad, it kā jau kļuvis par draugu, izrādīs kādu lielāku laipnību, un tā pamazām apustulis iekritīs cilvēciskās attiecībās un atstās novārtā vārdu. Tātad ceļā kādu sveicināt Viņš aizliedz minētā iemesla dēļ.

„Bet, ieiedami namā,“ Viņš saka, „sakiet: Miers šim namam!“, tas ir: sveiciniet tos, kas ir namā. Pēc tam, rādīdams, ka tas nav tikai sveiciens, bet arī svētība, Viņš saka: „Ja nama saimnieks būs cienīgs, viņš tiks svētīts; bet ja viņš ir rupjš un nespēj pieņemt mieru, cīnās un nostājas pret jūsu vārdu un mācību, svētība nenāks pār viņu, bet atgriezīsies pie jums.“

Viņš pavēl neiet uz daudziem namiem, lai viņi neizskatītos rijīgi, nekļūtu daudziem par apgrēcību un neapbēdinātu tos, kas viņus uzņēma pirmie. „Ēdiet,“ Viņš saka, „to, kas no viņiem“, tas ir, ko jums pasniedz, kaut arī tas būtu maz un vienkārši, neko vairāk neprasot. „Uzturu jūs saņemat algas vietā; nemeklējiet gan uzturu, gan vēl atsevišķi algu, bet pats uzturs lai jums ir algas vietā.“ Redzi, kā Viņš mācekļus nostiprina nemantkārībā.

Viņš pavēl arī dziedināt slimos pilsētās, lai, darīdami brīnumus, tie pievilktu cilvēkus sludināšanai. Jo redzi, ko Viņš saka: „Un sakiet viņiem: Dieva Valstība jums ir tuvu.“ „Jo ja jūs vispirms dziedināsiet un pēc tam mācīsiet, jūsu vārdam būs sekmīgs ceļš, un cilvēki ticēs, ka Dieva Valstība ir nonākusi pie viņiem; jo viņi netiktu dziedināti, ja to nedarītu kāds dievišķs spēks.“ Bet arī tad, kad tiek dziedināti tie, kas slimo dvēselē, tad Dieva Valstība viņiem ir tuvu; jo no tā, kas slimo un kur vēl valda grēks, tā ir tālu.

Piezīmes (1)
  1. „Nemantkārība“ – ἀκτημοσύνη (sk. termini.md, Mk 6).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 10:9–14; 1. Kor. 9:14; Rom. 6:12

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπειδὴ ἔμελλεν αὐτοὺς ἀποστέλλειν κήρυκας τοῦ Εὐαγγελίου, φησί· Μὴ βαστάζετε βαλάντιον, μήτε τὸ καὶ τό· ἀρκεῖ γὰρ ὑμῖν τὴν φροντίδα τοῦ λόγου ἔχειν. Εἰ γὰρ βαλάντιον βαστάζετε, πρόδηλον, τι ἐπ´ ἐκεῖνο ἀσχοληθήσεσθε, καὶ τοῦ λόγου καταφρονήσετε. Ἄλλως τε· Ἐπειδὴ μέλλετε τρέφεσθαι ὑπὸ τῶν διδασκομένων, τίς χρεία βαλαντίου ὑμῖν ἢ πήρας, ἢ ὑποδημάτων; Πᾶσαν γὰρ ὑμῖν τὴν χρείαν τούτων οἱ διδασκόμενοι ἀποθεραπεύουσι. Τὸ δέ, ΜηἈένα κατὰ τὴν ὁδὸν ἀσπάζεσθε, διὰ τοῦτο αὐτοῖς ἐπιτίθησι, διὰ τὸ μὴ ἀπασχολεῖσθαι περὶ ἀνθρωπίνους ἀσπασμοὺς, καὶ φιλοφρονήσεις, καὶ ἐκ τούτου πρὸς τὸ κήρυγμα ἐμκοδίζεσθαι. Εἰκὸς γὰρ τὸν τυχόντα τοῦ ἀσπασμοῦ, πάλιν καὶ αὐτὸν ἀντασπάσασθαι, καὶ τυχὸν καὶ μακροτέρας ὁμιλίας ἀξιῶσαι, οἷα τὰ τῶν συνοδοιπορούντων, εἶτα ὡς ἤδη φλον γενόμενον, καὶ φιλοφρονήσασθαί τι περιττότερον, καὶ οὔτω κατὰ μικρὸν εἰς ἀνθρωπίνας σχέσεις τὸν ἀπόστολον ἐκπεσεῖν, καὶ ἀμελῆσαι τοῦ λόγου. Κατὰ μὲν οὖν τὴν ὁδὸν ἀσπάζεσθαί τινα κωλύει διὰ τὴν εἰρημένην αἰτίαν. Εἰς δὲ οἰκίαν εἰσερχόμενοι, φησὶ, λέγετε· Εἰρήνη τῷ οἴκῳ τούτῳ· τουτέστιν, ἀσπάζεσθε τοὺς ἐν τῇ οἰκίᾳ. Εἶτα δεικνύων, ὅτι οὐ μόνον ἀσπασμός ἐστι τοῦτο, ἀλλὰ καὶ εὐλογία, φησὶν, ὅτι Ἐὰν μὲν ᾖ ἄξιος ὁ οἰκοδεσπότης, εὐλογηθήσεται, εἰ δὲ ὑβριστὴς καὶ ἀνεπίδεκτος εἰρήνης, μαχόμενος καὶ ἐναντιούμενος τῷ λόγῳ ὑμῶν καὶ τῆ διδασνα. λίᾳ, ἡ εὐλογία οὐκ ἐπ´ αὐτὸν ἤξει, ἀλλ´ εἰς ὑμᾶς ἐπαναστρέψει. Μὴ μεταβαίνειν δὲ εἰς πολλὰς οἰκίας παραγγέλλει, ἵνα μὴ δοκῶσι γαστρίμαργοι, καὶ ακανδαλίζωσι πολλοὺς, καὶ λυπῶσι τοὺς ἐξ ἀρχῆς ὑποδεξαμένους. Ἀλλὰ καὶ ἐσθίετε, φησὶ, τὰ παρ´ αὐτῶν, τουτέστιν, ἂ προσάγουσι ὑμῖν, κἂν μικρὰ ὧσιν κἂν εὐτελῆς μηδὲν πλέον ἐπιζητοῦντες. Ἀντὸ μισθοῦ δὲ ἔχετε τὴν τροφὴν, καὶ μὴ ζητεῖτε καὶ τρέφεσθαι, καὶ μισθὸν πάλιν παρὰ μέρος λαμβάνειν, ἀλλ´ αὐτὴν τὴν τροφὴν ἀντὶ μισθοῦ ἔχετε. Ὅρα οὖν, πῶς τοὺς μαθητὰς ἐξασφαλίζεται πρὸς ἀκτημοσύνην, καὶ θεραπεύειν δὲ τοὺς ἐν ταῖς πόλεσιν κσθενεῖς παραγγέλλει, ἵνα ἐντεῦθεν θαυματουργοῦν τες, ἐφελκύωνται τοὺς ἀνθρώπους ἐπὶ τὸ κήρυγμα Ὅρα γὰρ τί φησι, Καὶ λέγετε αὐτοῖς, ὅτι Ἢγγικεν ἐο· ὑμᾶς ἡ βασιλεία τοῦ Θεοῦ. Εἰ γὰρ πρῶτον θεραπεύετε, εἶτα διδάσκετε, εὐδρομήσει ὑμῖν ἀ λόγος, καὶ πιστεύσουσιν οἱ ἄνθρωποι, ὅτι ἡ βασιλεία τοῦ Θεοῦ ἔφθασεν ἐπ´ αὐτούς. Οὐκ ἂν γὰρ ἐθεραπεύοντο εἰ μή τις θεία δύναμις ἦν ἡ ταῦτα τελοῦσα. Ἀλλὰ γὰρ αἱ ἅταν κατὰ ὑυχὴν ἀσθενοῦντες θεραπευθῶσι. τὸτξγγικεν ἐπ´ αὐτοὺς ἡ βασιλεία τοῦ Θεοῦ. Ἀπὸ γὰρ τοῦ ἀσθενοῦντος μακράν ἐστιν αὕτη, βασιλευομένου ὑπὸ τῆς ἁμαρτίας ἱτι.

PG 123, skenējuma lpp. 422–424 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ ἔμελλεν αὐτοὺς ἀποστέλλειν κήρυκας … beidzas: βασιλευομένου ὑπὸ τῆς ἁμαρτίας ἱτι.

Ziņot par kļūdu

Lk. 10:10–12

„Kad jūs neuzņem,“ Viņš saka, „izgājuši apliecinājiet viņiem: «Mums ar jums nav nekā kopīga, un mums nav nekā no jūsu pilsētas; bet pat putekļus, kas mums pielipuši, mēs nobraucām, tas ir, nokratām, noslaukām, nometam jums. Tomēr ziniet, ka Dieva Valstība jums ir tuvu.»“

Šeit kāds jautās: kā Kungs saka, ka Valstība ir tuvu gan tiem, kas apustuļus uzņem, gan tiem, kas neuzņem? Var teikt, ka Viņš nesaka nekā pretrunīga: tiem, kas apustuļus uzņem, Valstība tuvojas viņiem par labu, bet tiem, kas neuzņem, – par nosodījumu. Iedomājies teātrī daudzus notiesātos un citus – nenotiesātos, piemēram, senatorus, karavadoņus un varbūt varoņus; un tad kāds vēstnesis visiem kopā – gan notiesātajiem, gan godātajiem – saka: „Ķēniņš jums ir tuvu.“ Vai tad viņš nesaka, ka ķēniņš vieniem tuvojas sodam, bet citiem godam un labvēlībai? Tā saproti arī šeit.

„Sodomai būs vieglāk“, Viņš saka, „nekā pilsētai, kas jūs neuzņems.“ Kāpēc? Tāpēc, ka uz Sodomu apustuļi netika sūtīti; tātad tie, kas neuzņēma apustuļus, ir ļaunāki par sodomiešiem.

Ievēro arī, ka pilsētai, kas neuzņem apustuļus, ir „ielas“ (πλατεῖαι). Jo plats ir ceļš, kas ved pazušanā; tātad, kam ir plati ceļi, kas ved pazušanā, tas neuzņem apustulisko un dievišķo vārdu.

Piezīmes (1)
  1. „Ielas – plats ceļš“ – vārdu spēle: πλατεῖα („iela“, burtiski „platā“) un πλατεῖα ἡ ὁδός (Mt. 7:13).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 10:14–15; Mt. 7:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὅταν, φησὶ, μὴ δέχωνται ὑμᾶς, ἐξελθόντες διαμαρτύρασθε αὐτοῖς, ὅτι Οὐδὲν κοινὸν ἡμῖν πρὸς ὑμᾶς, οὐδὲ ἔχομέν τι ἀπὸ τῆς ὑμετέρας πόλεως· ἀλλὰ καὶ τὸν κονιορτὸν τὸν κολληθέντα ἡμῖν ἀπομασσόμεθα, τουτέστιν ἀποτινάσσομεν, ἀποσπογγίζομεν, ἀποῤῥίπτομεν ὑμῖν· πλὴν γινώσκετε, ὅτι ἤγγικεν ἐφ´ ὑμᾶς ἡ βασιλεία τοῦ Θεοῦ. Ἐνταῦθα ζητήσει τις· Πῶς φησιν ὁ Κύριος καὶ τοῖς ὑποδεχομένοις τοὺς ἀποστόλους ἐγγίσαι τὴν βασιλείαν, καὶ τοῖς μὴ ὑποδεχομένοις; Ἐστιν οὖν εἰπεῖν, ὅτι οὐδὲν ἐναντίον φησί. Καὶ χὰρ τοῖς μὲν τοὺς ἀποστόλους δεχομένοις, ἐγγίζειν τὴν βασιλείαν ἐπ´ εὐεργεσίᾳ, τοῖς δὲ μὴ ὑποδεχομένοις, ἐπὶ κατακρίσει. Ὑπόθου γάρ μοι ἐν θεάτρῳ τιὶ κατακρίτους εἶναι πολλοὺς, καὶ ἑτέρους ἀκατακρίπους · συγκλητικούς τέ φημι, στρατηγούς τε καὶ ἀριστέας τυχὸν, εἶτα λέγειν τινα κήρυκα πρὸς πάντας ὁμοῦ τούς τε κατακρίτους, καὶ τοὺς ἐντίμους, Ἐτι ἤγγικεν ὁ βασιλεὺς ὑμῖν, ἆρ´ οὐ τοῖς μὲν ἐπὶ κολάσει, τοῖς δὲ ἐπὶ τιμῇ καὶ εὐεργεσίᾳ ἐγγίζειν τὸν βασιλέα λέγει; Οὕτως οὖν ἐνταῦθα νόει. Ἀνκκτότερον δὲ ἱσται Σοδόμοις, φησὶ, ἢ τῇ μὴ παραδεξαμένῃ ὑμᾶς πόλει. Διατί; Διότι εἰς Σόδομα ἀπόστολοι οὐκ ἀπεστάλησαν· οἱ τοίνυν τοὺς ἀποστόλους μὴ δεξάμενοι, χείρους Σοδομιτῶν εἰσιν. Παρατήρησον δὲ, ὅτι ἡ πόλις ἡ μὴ παραδεχομένη τοὺς ἀποστόλους. πλατείας ἄχει. Πλατεῖα γάρ ἐστιν ἡ ὀδὸς ἡ ἀπάγοισα εἰς τὴν ἀπώλειαν· ὅστις οὐν πλατείας δοὺς ἔχει ἀπαγούσας εἰς ἀπώλειαν, ἐκεῖνος ἀποστολικόν λόγον καὶ θεῖον οὐ παραδέχεται

PG 123, skenējuma lpp. 424 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὅταν, φησὶ, μὴ δέχωνται ὑμᾶς, … beidzas: λόγον καὶ θεῖον οὐ παραδέχεται

Ziņot par kļūdu

Lk. 10:13–16

Tira un Sidona bija hellēņu pilsētas, bet Betsaida un Horazina – jūdu. Tātad Viņš saka: „Tiesā hellēņiem būs vieglāk nekā jums, kas redzējāt brīnumus un neticējāt. Jo ja tie būtu redzējuši, tie būtu ticējuši. Un arī tu, Kapernauma, gan esi paaugstināta līdz debesīm, pagodināta ar daudzajiem brīnumiem, kas tevī notika, bet tiksi nogāzta līdz ellei un notiesāta tieši par to, ka pat pēc tik daudziem brīnumiem neticēji.“

Pēc tam, lai tie, kas tiek sūtīti sludināt, nesacītu: „Kurp Tu mūs sūti, ja kādas pilsētas mūs neuzņems?“, Viņš saka: „Neskumstiet: kas jūs atstumj, tas atstumj Mani un Manu Tēvu, tā ka apvainojums nepaliek pie jums, bet sniedzas līdz Dievam. Lai jums ir mierinājums, ka tiek apvainots Dievs. Un savukārt nelielieties un nekļūstiet augstprātīgi, ka daži jūs uzklausa; jo tas nav jūsu darbs, bet Mans un žēlastības.“

Piezīmes (1)
  1. „Hellēņu“ – pagānu (sk. lk-1-76-80); „elle“ – ᾅδης.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 11:21–24; Jņ. 13:20; 1. Kor. 15:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

με.» Ἡ Τύρος καὶ ἡ Σιδὼν πόλεις ἦσαν Ἐλληνίδες, ἡ δὲ Βηθσαῖδὰ καὶ ἡ Χωραζεὶν, Ἰουδαῖκαί. Λέγει τοίνυν, ὅτι Ἑν τῇ κρίσει ἀνεκτότερον ἔσται τοῖς Ἔλλησιν, ἢ ὑμῖν τοῖς ἰδοῦσι θαύματα, καὶ μὴ πιστεύσασιν. Ἐκεῖνοι γὰρεἰ εἶδον, ἐπίστευσαν ἄν, Ἀλλὰ καὶ σὺ Καπεοναοίο. ψώθης μὲν ἕως οὐρανοῦ, δοξαζομένη διὰ τὰ ἐν σοὶ θαύματα πολλὰ γεγονότα, καταβιβασθήσῃ δὲ ἕας ψδου, κατακριθησομένη δι´ αὐτὸ τοῦτο, ὅτι καὶ μετὰ τοσαῦτα θαύματα ἀπιστεῖς. Εἶτα ἵνα μὴ λέγωτιν οἱ πεμπόμενοι ἐπὶ τὸ κήρυγμα, ὅτι ποῦ ἀποστέλλεις ἡμᾶς, εἰ μὴ μέλλουσιν ἡμᾶς πόλεις τινές ὑποέχεσθαι; φησί· Μὴ λυπεῖσθε· ὁ ἀθετῶν ὑμᾶς, ἐμὲ ἀθετεῖ καὶ τὸν Πατέρα μου, ὥστε ἡ ὕβρις ουκ εἰς ὑμᾶς ἵσταται, ἀλλ´ εἰς Θεὸν ἀνατρέχει. Παραμυθία τοίνυν ἔστω ὑμῖν, τὸν Θεὸν ὑβρίζεσθαι· ὥσπερ πάλιν μὴ καυχᾶσθε. Ἡ ὑψηλοφρονεῖτε, ὅτι ἀκούουσί τινες ὑμῶν. Οὐ γὰρ ὑμέτερον τὸ ἔργον, ἀλλ´ ἐμοῦ καὶ τῆς χάριτος.

PG 123, skenējuma lpp. 424–425 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: με.» Ἡ Τύρος καὶ ἡ … beidzas: ἀλλ´ ἐμοῦ καὶ τῆς χάριτος.

Ziņot par kļūdu

Lk. 10:17–20

Evaņģēlists jau iepriekš sacīja, ka Viņš izsūtīja septiņdesmit. Tagad viņš saka, ka tie atgriezās priecīgi, jo izdzina ne tikai citas slimības, bet arī lielāko ļaunumu – dēmonus. Redzi, kā viņi nekļūst augstprātīgi: viņi saka: „Tavā vārdā dēmoni mums pakļaujas“ – „Tavā žēlastībā, ne mūsu spēkā.“

Kungs viņiem sacīja: „Nebrīnieties, ka dēmoni jums pakļaujas; jo viņu valdnieks jau sen ir kritis no debesīm un viņam nav nekāda spēka. Lai arī cilvēki to neredzēja, Es to redzēju, kas redz neredzamo.“ Viņš krita kā zibens, jo bija gaisma, erceņģelis un Rīta zvaigzne, kaut arī kļuvis par tumsu. Ja tad šis krita no debesīm, ko gan neiecietīs viņa kalpi, es saku: dēmoni?

Daži vārdus „no debesīm“ saprot tā: „no godības“. Jo kad septiņdesmit Viņam sacīja, ka dēmoni pakļaujas, Viņš saka: „Arī Es to zināju; jo Es redzēju sātanu krītam no debesīm“, tas ir, no godības, kas viņam bija, un no goda. Jo pirms Kristus viņu godāja kā Dievu; bet tagad viņš izkrita no debesīm, tas ir, no tā, ka viņu godāja kā Dievu un domāja, ka viņš ir debesīs.

„Tātad, lūk, Es jums dodu varu samīdīt viņa spēkus.“ Jo čūskas un skorpioni ir dēmonu pulki, kas rāpo pa zemi; un tie, kas dzeļ atklātāk, ir čūskas, bet kas apslēptāk – skorpioni. Piemēram, netiklības un slepkavības dēmons ir čūska, jo grūž uz atklātu ļaunumu. Bet tas, kas, it kā slimības dēļ, pārliecina cilvēku lietot pirtis, svaidāmās eļļas un citas izlutināšanas, – tāds dēmons varētu saukties par skorpionu: viņam dzelonis nav redzams, bet viņš slepeni cenšas izlutināt miesu, lai iegrūstu paklausīgo lielā kritienā. Pateicība Tam Kungam, kas dod spēku samīdīt tos!

Mācīdams viņus nekļūt augstprātīgiem, Viņš saka: „Tomēr par to nepriecājieties, ka dēmoni jums pakļaujas.“ Jo labumu no tā saņem citi – tie, kas tiek pagodināti ar dziedināšanu. „Bet drīzāk par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs“ – ne ar tinti, bet Dieva atmiņā un žēlastībā. Velns krīt no augšas, bet cilvēki, būdami lejā, tiek ierakstīti augšā. Tātad patiesais prieks ir tas, ka jūsu vārdi ir ierakstīti augšā un Dievs jūs atceras.

Piezīmes (2)
  1. „Rīta zvaigzne“ – ἑωσφόρος (Jes. 14:12, LXX; lat. Lucifer).
  2. „Pirtis, svaidāmās eļļas … izlutināšanas“ – λουτρά, μυρίσματα, βλακεῖαι; Teofilakts runā par miesas lutināšanu ar slimības aizbildinājumu.
Citētās Rakstu vietas

Jes. 14:12; 2. Kor. 11:14; Ps. 90:13; Fil. 4:3

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Προεῖπεν ὅτι ἀπέστειλε τοὺς ἑβδομήκοντα. Νῦν οὖν λέγει ὅτι ὑπέστρεψαν χαίροντες, ὅτὶ οὐ μόνον τὰς ἄλλας νόσους ἐδίωκον, ἀλλ´ ὅτι καὶ τὸ μεῖζον κακὸν, τοὺς δαίμονας ἐξήλαυνον. Ὃρα δὲ πῶς οὐχ ὑψηλοφρονοῦσι. Φασὶ γὰρ, ὅτι Ἐν τῷ ὀνόματέ σου ὑποτάσσονται ἡμῖν οἱ δαίμονες. Ἐν τῇ σῇ χάριτι, οὐ τῇ ἡμετέρᾳ ἱσχύτ. Εἶπε δὲ αὐτοῖς ὁ Κύριος· Μὴ θαυμάζετε, εἰ δαίμονες ὑμῖν ὑποτάσσονται· ὁ γὰρ ἄρχων αὐτῶν, πάλαι κατέπεσεν ἀπ´ οὐρανοῦ. Καὶ οὐδεμίαν ἰσχὺν ἔχει. Εἰ γὰρ καὶ τοῖς ἀνθρώποις οὐχ ἐωρᾶτο τοῦτο, ἀλλ´ οὖν ἐμοὶ ἐθεωρεῖτο τῷ τῶν ἀοράτων θεωρῷ. Ὡς ἀστραπὴ δὲ κατέπεσεν, ἐπεὶ φῶς ἦν, καὶ ἀρχάγγελος, καὶ ἑωσφόρος, εἰ καὶ σκότος γέγονεν. Εἰ τοίνυν οὗτος κατέπεσεν ἀπ´ οὐρανοῦ οἱ δοῦλοι αὐτοῦ, τὰ δαιμόνια λέγω, τί οὐ πείσονται; Τινὲς δὲ τὸ ἀπ´ οὐρανοῦ, οὕτω νοοῦσι, τουτέστιν, ἀπὸ δόξης. Ἐπεὶ γὰρ εἶπον αὐτῷ οἱ ἐβδομήκοντα, ὅτι τὰ δαιμόνια ὑποτάσσεται, φησὶν, ὅτι, Καὶ ἐγὼ τοῦτο ἐγίνωσκον. Ἔβλεπον γὰρ τὸν Σατανᾶν ἐξ´ οὐρανῶν, τουτέστιν, ἀπὸ τῆς δόξης ἧς εἶχε, καὶ τῆς τιμῆς πεσόντα. Πρὸ γὰρ Χριστοῦ ὡς Θεὸς ἐτιμᾶτο. Νν δὲ ἐξέπεσε τοῦ οὐρανοῦ, τουτέστι, τοῦ τιμᾶσθαι ὡς Θεὸς, καὶ νομίζεσθαι ὅτι ἐν τῷ οὐρανῷ ἐστιν Ἰοὺ οὖν δίδωμι ὑμῖν ἐξουάίαν καταπατεῖν τὰς δυνάμεις αὐτοῦ. Ὅφεις γὰρ καὶ σκορπίοι αἱ τῶν δαιμόνων φάλαγγες κάτω συρόμεναι· καὶ ὅσοι μὲν ἐμφανέστερον πλήττουσιν, οὗτοι ὄφεις, Ὅσοι δὲ ἀφανέστερον, οὗτοι σκορπίοι, οἷον ὁ μὲν τῆς πορνείας καὶ τοῦ φόνου δαίμων, ὄφις. Εἰς προφανῆ γὰρ κακὰ συνωθεῖ. Ὁ δὲ διὰ νόσον δῆθεν πείθων τὸν ἄνθρωπον λουτροῖς χράσθαι καὶ μυρίσμασι καὶ ταῖς ἄλλαις βλακείαις, ὁ τοιοῦτος δαίμων σκορπίος ἂν κληθείη. Μὴ ἐμφανὲς ἔχων τὸ κέντρον, ἀλλὰ λεληθότως τὴν σάρκα περιποιεῖσθαι σπεύδων, ἵνα ῥίψῃ τὸν πειθόμενον εἰς πτῶμα μέγα. Χάρις δὲ τῷ Κυρίῳ τῷ διδόντι δύναμιν πατεῖν ἐπάνω τούτων. Παιδεύων δὲ αὐτοὺς μὴ ὑψηλοφρονεῖν, φησί· Πλὴν ἐν τούτῳ μὴ χαίρετε, ὅτι τὰ δαιμόνια ὑμῖν ὑποτάσσεται. Ἄλλοι γάρ εἰσιν οἱ ἐκ τούτου εὐεργετούμενοι, οἱ τῆς ἰάσεως καταξιούμενοι. Ἀλλὰ μᾶλλον ὅτι τὰ ὀνόματα ὑμῶν ἐγράφη ἐν τοῖς οὐρανοῖς, οὐ μέλανι, ἀλλὰ μνήμῃ Θεοῦ, καὶ χάριτι. Καὶ ὁ μὲν διάβολος ἄνωθεν καταπίπτει, οἱ δὲ ἄνθρωποι κάτω ὄντες γράφονται ἄνω. Ἡ ἀληθινὴ οὖν χαρὰ, τὸ γράφεσθαι ὑμῶν τὰ ὀνόματο ἄνω καὶ μνημονεύεσθαι ὑπὸ Θεοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. 425–426 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Προεῖπεν ὅτι ἀπέστειλε τοὺς ἑβδομήκοντα. … beidzas: ἄνω καὶ μνημονεύεσθαι ὑπὸ Θεοῦ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 10:21

Kā labs tēvs, redzēdams, ka bērni kaut ko labi paveikuši, tā arī Pestītājs gavilē, ka apustuļi ir pagodināti ar tik lieliem labumiem. Tātad Viņš pateicas Tēvam, ka šādi noslēpumi tika apslēpti no gudrajiem – protams, farizejiem un rakstu mācītājiem, kas skaidroja bauslību –, un no saprātīgajiem – tiem, ko šie rakstu mācītāji mācīja. Jo gudrs ir tas, kas māca, bet saprātīgs – tas, kas tiek mācīts un saprot sacīto. Piemēram, gudrs ir Gamaliēls, saprātīgs – Pāvils: viens bija skolotājs, otrs saprata to, ko tas sacīja.

Par „mazajiem bērniem“ Kungs sauc Savus mācekļus, jo tie nebija bauslības pratēji, bet lielākā daļa bija savākti no pūļa un no zvejniekiem. Bet arī kā nevainīgos viņus varētu saukt par mazajiem bērniem. Tie turpretī šķita saprātīgi un gudri, bet nebija tādi. Tātad noslēpumi tika apslēpti no tiem, kas šķita gudri un saprātīgi, bet nebija; jo ja būtu, tie viņiem būtu atklāti.

„Jā, Tēvs, Es Tev pateicos, ka tā Tev labpaticis“, tas ir, ka tāds bija Tavs labais prāts un griba un tā Tev patika.

Piezīmes (3)
  1. „Es Tev pateicos“ – ἐξομολογοῦμαί σοι, „atzīstu, slavēju Tevi“.
  2. „Labpatika“ – εὐδοκία (sal. lk-2-8-14).
  3. „Noslēpumi“ – μυστήρια (Evaņģēlija noslēpumi), bez vietura.
Citētās Rakstu vietas

Ap. d. 22:3; Mt. 11:25–26; 1. Kor. 1:26–27

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὦσπερ πατὴρ ἀγαθὸς παῖδας Ιδὼν κατορθώσαντάς τι, οὔτω καὶ ὁ Σωτὴρ ἀγάλλεται, ὅτι τοιούτων ἀγαθῶν ἠξιώθησαν οἱ ἀπόστολοι. Εὐχαριστεῖ οὐν τῷ Πατρὶ, ὅτι ἀπεκρύβησαν τὸ οιαῦτα μυστήρια ἀπὸ σοφῶν, τῶν Φαρισαίων δηλαδὴ καὶ Γραμματέων τῶν ἕρμηνευόντων τὸν νόμον, καὶ συνετῶν τῶν μαθητευομένων ὑπὸ τούτων δὴ τῶν Γραμματέων. Σοφὸς μὲν γάρ ἐστιν ὁ διδάσκων, συνετὸς δὲ ὁ διδασκόμενος καὶ συνιεὶς τὰ λεγόμενα. ἷον ὑποδείγματος χάριν, σοφὸς ὁ Γαμαλιὴλ αυνετὸς δ ὁ Παῦλος. Ὁ μὲν γὰρ διδάσκαλος, ὁ δὲ συνιεὶς τὰ λεγόμενα παρ´ ἐκείνου. Νηπίους δὲ ὀνομάζει τοὺς οἰκείους μαθητὰς ὁ Κύριος, οἷα μὴ νομομαθεῖς Κναας ἀλλὰ τοὺς πλείους ἐκ τοῦ ὄχλου καὶ τῶν Ἀλιίων συνηρανισμένους. Ἀλλὰ μὴν καὶ ὡς ἄκακοι, κάπιοι ἂν κλῃθεῖεν. Ἐκεῖνοι δὲ δοκοῦντες συνετοὶ καὶ σοφοὶ, οὐ μὴν ὄντες. Ἀπεκρύβη οὖν τὰ μυστήρια ἀπὸ τῶν δοκούντων σοφῶν καὶ συνετῶν, οὐ μὴν ὄντων. Εἰ γὰρ ἦσαν, ἀπεκαλύφθη ἂν αὐτοῖς. Ναὶ, ὁ Πατὴρ, εὐχαριστῶ σοι, ὅτι οὕτως ἐγένετο εὐδοκία ἔμπροσθέν σου, τουτέστιν, ὅτι τοιαύτη εὐδοκία καὶ θέλησις ἐγένετο ἔμπροσθέν σου, καὶ οὕτως ἥρεσέ σοι.

PG 123, skenējuma lpp. 426 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὦσπερ πατὴρ ἀγαθὸς παῖδας Ιδὼν … beidzas: σου, καὶ οὕτως ἥρεσέ σοι.

Ziņot par kļūdu

Lk. 10:22–24

Visu Tēvs nodod Dēlam tādā nozīmē, ka visam bija jātiek pakļautam Dēlam. Jo ir divi veidi, kā Dievs valda pār visu: viens – arī pret to gribu, otrs – ar to gribu. Es domāju to tā: Dievs ir mans Valdnieks, pat ja es to negribu, jo Viņš ir mans Radītājs; bet Viņš ir mans Valdnieks atkal tad, kad, pildīdams baušļus, es kā pateicīgs kalps izpildu Viņa gribu. Agrāk cilvēku daba bija kalpone un Dievam pakļauta, pat ja negribēja, kaut arī kalpoja sātanam. Bet kad Kristus uzņēmās karu par mums un, izraudams mūs no velna tirānijas, darīja mūs par kalpotājiem un baušļu pildītājiem, kopš tā laika mēs esam kļuvuši pateicīgi kalpi gan pēc dabas, gan pēc brīvas izvēles. Jo agrākā kalpība bija tikai pēc dabas, bet otrā – arī pēc izvēles. Tātad tas ir „[Man visu ir nodevis] Mans Tēvs“, tas ir: viss Man tiks pakļauts un pāries Manā valdīšanā. Tas ir līdzīgs tam, kas sacīts citur: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.“ Jo tā kā Viņš nesa mieru visam, gan tam, kas debesīs, gan virs zemes, tāpēc Viņš tā saka.

Arī citādi: Tēvs nodod Dēlam visu – visus mūsu pestīšanas iekārtojuma darbus. Jo tā kā mūsu dēļ ne Tēvs, ne Gars neiemiesojās, necieta un necēlās augšā, bet to visu paveica Dēls un kļuva par mūsu pestīšanas sācēju, tāpēc Viņš sacīja, ka Viņam viss ir nodots, it kā sacītu: „Mans Tēvs Man visu uzticēja: iemiesoties, ciest, celties augšā, izglābt atstumto dabu.“

„Un neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un kas ir Tēvs, kā vien Dēls.“ Sacījis: „Man viss ir nodots“, Viņš tagad it kā atrisina kādu jautājumu. Lai neviens nejautātu: „Kāpēc Viņš visu nodeva Tev, nevis citam, piemēram, eņģelim vai erceņģelim?“, Viņš saka: „Tāpēc Viņš to nodeva Man, ka Es esmu vienas dabas un vienas būtības ar Viņu. Un kā Viņu neviens nepazīst, tā arī Mani – neviens, kā vien Tēvs; tā ka pamatoti Viņš Man nodeva visu kā vienas dabas Dēlam, kas ir pāri visai izziņai, kā arī Viņš Pats ir aiz visas izziņas robežām. Jo arī Tēvu,“ Viņš saka, „pazīst tikai Dēls un tas, kam Dēls grib atklāt.“ Ievēro, ka Dēls pazīst Tēvu nevis caur atklāsmi, bet radītie – caur atklāsmi, jo izziņu viņi saņem kā žēlastību; tātad Dēls nav radīts.

Pagriezies pret mācekļiem, Viņš teic svētīgus viņus un vispār visus, kas redz – protams, ar ticību – Viņu staigājam miesā un darām brīnumus. Jo senie pravieši un ķēniņi gan ilgojās redzēt To Kungu miesā un Viņu dzirdēt, bet to nepiedzīvoja. Arī citādi: tā kā augstāk Viņš sacīja, ka Tēvu pazīst tas, kam Dēls atklāj, Viņš tālāk teic svētīgus mācekļus kā tādus, kas šo atklāsmi saņēmuši; jo Viņš viņiem caur Sevi atklāja Tēvu: kas redzēja Viņu, redzēja Tēvu. Bet neviens no svētajiem, kas dzīvoja pirms Viņa nākšanas miesā, šo labumu nepiedzīvoja; jo tā kā viņi neredzēja To Kungu miesā, caur kuru Tēvs kļuva pazīstams, viņi arī Tēvu neredzēja tā, kā apustuļi.

Piezīmes (3)
  1. „Vienas dabas un vienas būtības“ – ὁμοφυὴς … καὶ ὁμοούσιος (sk. lk-1-34-35).
  2. „Pestīšanas iekārtojums“ – ἡ ὑπὲρ ἡμῶν οἰκονομία (sk. termini.md).
  3. „Brīva izvēle“ – προαίρεσις.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 11:27; Mt. 28:18; Kol. 1:20; Ebr. 2:10; Jņ. 14:9; Mt. 13:16–17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πάντα παραδίδονται τῷ Υἱῷ ὑπὸ τοῦ Πατρὸς, καθ´ ὃ ἔμελλον ὑποταγῆναι τῷ Υἱῷ τὰ πάντα, Δύο γὰρ τρόποι εἰσὶ καθ´ οὓς βασιλεύει τῶν πάντων ὁ Θεός· ὁ μὲν, καὶ μὴ βουλομένων, ὁ δὲ, βουλομένων. Οἷόν τι λέγω, Δεσπότης ἐστὶν ὁ Θεὸς ἐκοῦ, κἂν μὴ θέλω, καθὸ Δημιουργός μού ἐστιν. Ἔστι δὲ Δεσπότης ἐμὸς πάλιν, ὅταν διὰ τῆς τῶν ἐντολῶν ἐργασίας τὸ θέλημα αὐτοῦ πληρῶ ὡς δοῦλος εὐγνώμων. Πρώην μὲν γὰρ ἡ τῶν ἀνθρωπων Κφύσις δούλη ἦν, καὶ ὑποχείριος τῷ Θεῷ, κἂν μὴ ἤθελε, κἂν τῷ Σατανᾷ ὑπούργει. Ἐπεὶ δὲ ὁ Χριστὸς τὸν ὑπὲρ ἡμῶν ἀνεδέξατο πόλεμον, καὶ ἐκσπάσας ἡμᾶς ἀπὸ τῆς τυραννίδος τοῦ διαβόλου, ὑπηρέτας ἡμᾶς καὶ ἐργάτας τῶν ἐντολῶν ἐποίησεν, ἔκτοτε δοῦλοι γεγόναμεν εὐγνώμονες καὶ φύσει καὶ προαιρέσει. Ἡ μὲν γὰρ πρὶν δουλεία φύσει μόνον ἦν, ἡ δευτέρα δὲ, καὶ προαιρέσει. Τοῦτο οὖν ἔστιν ὃ τοῦ Πατρός μου, τουτέστι, πάντα μοι ὑποταγῆναι μέλλει, καὶ ὑπὸ τὴν ἐμὴν δεσποτείαν μεταπεσεῖν. Ὅμοιον δὲ τοῦτο τῷ ἀλλαχοῦ ῥηθέντι, «Ἐδόθη μοι πᾶσα ἐξουσία ἐν οὐρανῷ καὶ ἐπὶ γῆς.» Ἐπεὶ γὰρ εἰρηνοποίησε τὰ πάντα τά τε ἐν οὐρανῷ καὶ ἐπὶ γῆς, διὰ τοῦτο τοιαῦτα λέγει. Καὶ ἄλλως δὲ, Πάντᾳ παραδίδονται τῷ Υἱῷ ὑπὸ τοῦ Πατρὸς, πάντα τὰ τῆς ὑπὲρ ἡμῶν οἰκονομίας ἔργα. Ἐπειδὴ γὰρ ὑπὲρ ἡμῶν οὔτε ὁ Πατὴρ, οὔτε τὸ Πνεῦμα ἢ ἐαρκώθη, ἢ ἕπαθεν, ἢ ἁνέστη, ἀλλ´ ὁ Υἱὸς ταῦτα πάντα ἐνήργησε, καὶ ἀρχηγὸς τῆς σωτηρίας ἡμῶν ἐγένετο, διὰ τοῦτο εἶπε πάντα παραδεδόσθαι αὐτῷ, ὥσπερ ἂν εἰ Κλεγεν· Ὁ Πατήρ μου ἐμοὶ ἐνεπίστευσε πάντα, τὸ σαρκωθῆναι, τὸ παθεῖν, τὸ ἀναστῆναι, τὸ σῶσαι τὴν ἀπωσθεῖσαν φύσιν, καὶ οὐδεὶς γινώσκει τὸν Υἱὸν εἰ μὴ ὁ Πατὴρ, καὶ τίς ἐστιν ὁ Πατὴρ, εἰ μὴ ὁ Υἱός· ἑπειδὴ εἶπεν ὅτι, Πάντα μοι παρεδόθη, ὡσανεὶ ἀποριαν τινὰ λύει νῦν. Ἵνα γὰρ μὴ ἀπορῇ τις, Καὶ τίνος Κνεκά σοι παρέδωκε πάντα καὶ οὐχ ἑτέρῳ, τυχὸν ἀγγέλῳ, ἢ ἀρχαγγέλῳ; φησὶν, ὅτι Διὰ τοῦτό μοι παρέδωκε, διότι ὁμοφυὴς αὐτῷ εἰμι καὶ ὁμοούσιος. Καὶ ὥσπερ ἐκεῖνον οὐδεὶς γινώσκει, οὕτως οὐδὲ ἐμὲ, εἰ μὴ ὁ Πατὴρ μόνος, ὥστε εἰκότως μοι παρέἈωκε πάντα, ὡς ὁμοφυεῖ αὐτῷ, καὶ πᾶσαν ὑπερκειμένῳ γνῶσιν, ὥσπερ καὶ αὐτὸς πάσης γνώσεως ἀπέκεινα. Καὶ γὰρ καὶ ὁ Πατὴρ, φησί, ὑπὸ τοῦ Υἱοῦ μόνου γινώσκεται, καὶ ᾧ ἂν βουληθῇ ἀποκαλύψαι ὁ Υἱός. Ὅρα δὲ πῶς ὁ μὲν Υiὸς οὐ δι´ ἀποκαλύψεως γινώσκει τὸν Πατέρα, οἱ δὲ κτιστοὶ δι´ ἀπικαλύθεως · χάριτι γὰρ λαμβάνουσι τὴν γνῶσιν· οὐκ ἄρα κτιστὸς ὁ Υἱός, Στραφεὶς δὲ πρὸς τοὺς μαθητὰς, κακαρίζει αὐτοὺς, καὶ πάντας ἀπλῶς τοὺς βλέποντας, μετὰ πίστεως δηλονότι, ἐν σαρκὶ περιπατοῦντα αὐτὸν καὶ θαυματουργοῦντα. Καὶ γὰρ οἱ πάλαι προωῆται καὶ βασιλεῖς ἐπεθύμησαν μὲν ἰδεῖν ἐν σαρκὶ τὸν Κύριον, καὶ ἀκοῦσαι αὐτοῦ, ἀλλ´ οὐκ ἴτυχον τούτου. Καὶ ἄλλως δὲ, Ἐπεὶ εἶπεν ἄνω, ὅτε Ὢ ἂν ὁ Υἱὸς ἁποκαλύψῃ, ἐκεῖνος γινώσκει τὸν Πατέρα, μακαρίζει λοιπὸν τοὺς μαθητὰς ὠς τῆς ἀποκαλύψεως ταύτης τυχόντας. Ἀπεκάλυπτε γὰρ αὐτοῖς τὸν Πατέρα δι´ αὐτοῦ. Ὁ γὰρ αὐτὸν ὁρῶν, ἐώρα τὸν Πατέρα. Τούτου δὲ τοῦ ἀγαθοῦ οὐδεὶς τῶν πρὸ τῆς ἐνσάρκου οἰκονομίας ἁγίων ἐπέτυχεν· ἐπεὶ γὰρ οὐκ εἶδον τὸν Κύριον ἐν σαρκὶ, δι´ οὗ ὁ Πατὴρ ἐγνωρίζετο, λοιπὸν οὐδὲ τὸν Πατέρα εἶδον οὕτως ὡς οἱ ἁπόστολοι.

PG 123, skenējuma lpp. 426–427 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πάντα παραδίδονται τῷ Υἱῷ ὑπὸ … beidzas: εἶδον οὕτως ὡς οἱ ἁπόστολοι.

Ziņot par kļūdu

Lk. 10:25–28

Bauslības mācītājs bija lielībnieks, vai drīzāk lepns, kā redzams no turpmākā, – un ne tikai tas, bet arī viltīgs. Viņš pienāk, kārdinādams To Kungu; jo domāja, ka Viņu pievils ar to, ko Viņš atbildēs. Bet Kungs viņu ved pie bauslības, ar kuru tas ļoti lepojās.

Ievēro bauslības precizitāti – kā tā pavēl mīlēt Dievu. Cilvēks ir pilnīgāks par visiem radījumiem: viņš piedalās tajos visos un tam ir arī kas īpašs. Es domāju to tā: viņš piedalās akmenī – jo viņam ir mati un nagi, kas, kā akmens, neko nejūt; viņš piedalās augā – jo aug, barojas un dzemdina sev līdzīgu, kā augi; viņš piedalās nesaprātīgajos dzīvniekos – jo viņam ir maņas, viņš dusmojas un kāro; bet pāri visām citām dzīvajām būtnēm viņš piedalās Dievā ar saprātīgo dvēseli.

Gribēdama parādīt, ka cilvēkam pilnīgi viss sevi jāatdod Dievam un visi dvēseles spēki jāizlieto Dieva mīlestībai, bauslība ar vārdiem „no visas sirds“ norādīja uz miesiskāko un augiem raksturīgo spēku; ar „no visas dvēseles“ – uz vidējo, kas atbilst jutīgajām būtnēm; ar „no visa prāta“ – uz to, kas cilvēkā visdievišķākais, uz saprātīgo dvēseli. Bet „no visa spēka“ – uz to visu mums jāvirza [mīlestība]. Jo arī dvēseles augu spēks mums jāpakļauj Kristus mīlestībai. Bet kā? Spēcīgi, nevis gļēvi. Un arī jutīgais – arī to spēcīgi; un arī saprātīgais – arī to ar visu spēku. Tā ka mums pašiem sevi pilnībā jāatdod Dievam un jāpakļauj Dieva mīlestībai gan mūsu barojošais, gan jutīgais, gan domājošais spēks.

„Un savu tuvāko kā sevi pašu.“ Bauslība, vēl nevarēdama mācīt pilnīgo klausītāju bērnišķības dēļ, mudina mīlēt tuvāko kā sevi pašu. Bet Kristus mācīja mīlēt tuvāko pat vairāk par sevi: „Lielākas mīlestības,“ Viņš saka, „neviens nevar parādīt kā to, ka kāds atdod savu dvēseli par saviem draugiem.“ Tātad Viņš saka bauslības mācītājam: „Tu pareizi atbildēji“; jo, Viņš saka, „tā kā tu vēl esi pakļauts bauslībai, tu atbildi pareizi, jo domā pēc bauslības.“

Piezīmes (2)
  1. „Augu, jutīgais, saprātīgais spēks“ – sk. termini.md (Mk 12: ζωώδης / φυτικὴ / λογικὴ δύναμις); Teofilakts te seko antīkajai dvēseles spēku mācībai (sv. Gregorijs Nīsas, „Par cilvēka radīšanu“, 8).
  2. „Lielākas mīlestības neviens nevar parādīt“ – Teofilakts citē Jņ. 15:13 brīvi.
Citētās Rakstu vietas

5. Moz. 6:5; 3. Moz. 19:18; Jņ. 15:13; Gal. 3:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἀλαζών τις ἦν ὁ νομικὸς, μᾶλλον δὲ ὑπερήφανος, ὡς ἐκ τῶν ἐξῆς δείκνυται, οὐ μόνον δὲ, ἀλλὰ καὶ δόλιος. Πρόσεισι γοῦν ἐκπειράζων τὸν Κύριον. ετο γὰρ ὡς ὑποσκελίσει αὐτὸν, ἐξ ὧν ἂν πρὸς αὐτὸν ἁποκριθείη. Ἀλλ´ ὁ Κύριος ἐπὶ τὸν νόμον αὐτὸν ἀπάγει, ἐφ´ ᾧ μέγα ἐβρενθύετο. Ὅρα δὲ τὴν τοῦ νόμου ἀκρίβειαν, πῶς κελεύει ἀγαπᾷν τὸν Θεόν. Ὁ ἄνθρωπος τελειότερόν ἐστι πάντων τῶν κτισμάτων, μετέχων μὲν καὶ αὐτῶν πάντων, ἔχων δέ τι καὶ ἐξαίρετον, οἰόν τι λέγω· Μετέχει καὶ τοῦ λίθου· ἔχει γὰρ τρίχας, ὄνυχας, ἀναίσθητα ὄντα, ὥσπερ ὁ λίθος. Μετέχει καὶ τοῦ φυτοῦ, καθὸ αὔξεται, καὶ τρέφεται, καὶ γεννῷ σὴ ὅμοιον, ὥσπερ καὶ τὰ φυτά. Μετέχει καὶ τῶν ἀλόγων, καθὸ ἔχει τὰς αἰσθήσεις, καὶ θυμοῦται, καὶ ἰπιθυμεῖ. Μετέχει δὲ καὶ Θεοῦ παρὰ πάντα τὰ ἄλλα ζῶα, κατὰ τὴν νοερὰν ψυχήν. Θέλων οὖν δεῖξαι ὁ νόμος, ὅτι δεῖ τὸν ἄνθρωπον ὅλον δι´ ὅλου ἑαυτὸν, δοῦναι Θεῷ, καὶ πάσας τὰς ψυχικὰς δυνάμεις εἰς τὴν ἀγάπην τοῦ Θεοῦ ἀναλῶσαι, διὰ μὲν τοῦ εἰπεῖν,, ἐξ ὅλης τῆς καρδίας, τὴν σωματικωτέραν καὶ τὴν τοῖς φυτοῖς οἰκείαν ἐδήλωσε δύναμιν. Διὰ δὲ τοῦ ἐξ ὅλης τῆς ψυχῆς, τὴν μέσην καὶ τοῖς αἰσθητικοῖς ἀρμόζουσαν. Διὰ δὲ τοῦ ἐξ ὅλης τῆς διανοίας, τὸ διαίτατον τοῦ ἀνθρώπου τὴν νοερὰν ψυχὴν κατεμήνυσε. Τὸ δὲ ἐξ ὅλης τῆς ἰσχύος, εἰς πάντα ταῦτα Σεῖ ἡμᾶς ἕλκειν. Δεῖ γὰρ ἡμᾶς καὶ τὴν φυτικὴν δύναμιν τῆς ψυχῆς ὑποτάττειν τῇ ἀγάπῃ τοῦ Χριστοῦ. Ἀλλὰ πῶς γ´ Ἰσχυρῶς, ἀλλὰ μὴ ἐκλελυμένως. Καὶ τὴν αἰσθητικὴν, καὶ ταύτην ἰσχυρῶς, καὶ τὴν νοεράν, καὶ ταύτην ἐξ ὅλης τῆς ἰσχύος. Ὥστε ὅλους ἑαυτοὺς όφείλομεν διδόναι Θεῷ, καὶ ὑποτάττειν, καὶ τὴν θρεπτικὴν, καὶ τὴν αἰσθητικὴν καὶ διανοητικὴν ἡμῶν δύναμιν τῇ ἀγάπῃ τοῦ Θεοῦ. Καὶ τὸν πλησίον σου ὡς σεαυτόν. Ὁ νόμος οὕπω τὰ τέλεια δυνάμενος διδάσκειν διὰ τὸ νηπιῶδες τῶν ἀκουόντων, τὸν πλησίον ἀγαπᾷν προτρέπεται ὡς ἑαυτόν. Ὁ δὲ Χριστὸς καὶ ὑπὲρ ἐαυτὸν ἀγαπᾷν τὸν πλησίον ἐδίδαξε· κῖείζανα γὰρ ταύτης ἁγάπην, φησὶ, οὐκ ἱχει τις δεῖξαι, ἢ ἵνα τις τὴν ψυχὴν αὐτοῦ θῇ ὑπὲρ τῶν φίλων αὐτοῦ. Αέγει οὖν πρὸς τὸν νομικόν· Ὀρθῶς ἀπεκρίθης. Ἐπεὶ γὰρ, φησὶν, ἔτι τῷ νόμῳ ὑπόκεισαι» ὀρθῶς ἀποκρίνῃ· κατὰ τὸν νόμον γὰρ φρονεῖς.

PG 123, skenējuma lpp. 427–428 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἀλαζών τις ἦν ὁ νομικὸς, … beidzas: κατὰ τὸν νόμον γὰρ φρονεῖς.

Ziņot par kļūdu

Lk. 10:29–37

Kad Pestītājs bauslības mācītāju bija uzslavējis, tas izlauza savu lielību. Jo viņš sacīja: „Un kas ir mans tuvākais?“ Viņš domāja, ka, būdams taisns, viņam nav neviena līdzīga un tuva tikumā; jo par tuvāko viņš domāja tikai taisno taisnajam. Tātad, gribēdams sevi attaisnot un pacelt pāri visiem cilvēkiem, viņš lielīgi saka: „Un kas ir mans tuvākais?“

Bet Pestītājs, kā Radītājs, zinādams, ka visi ir viens veidojums, nosaka tuvāko nevis pēc darbiem un ne pēc stāvokļa, bet pēc dabas: „Nedomā, ka tāpēc, ka tu esi taisns, tev nav neviena līdzīga. Jo visi, kam ir kopīga tā pati daba, ir tavi tuvākie. Tātad kļūsti arī tu par tuvāko viņiem – ne vietā, bet attieksmē un gādībā par tiem. Tāpēc Es tev par paraugu vedu samarieti, lai tev parādītu: kā šis, kaut arī dzīvē atšķīrās, tomēr kļuva par tuvāko tam, kas bija žēlsirdības cienīgs, tā arī tu parādi sevi par tuvāko ar līdzjūtību un pēc paša aicinājuma ej palīgā.“ No šīs līdzības mēs mācāmies būt gatavi žēlsirdībai un steigties kļūt par tuvākajiem tiem, kam vajadzīga mūsu palīdzība.

Mēs mācāmies arī par Dieva labestību pret cilvēku. Cilvēka daba „gāja lejup no Jeruzalemes“, tas ir, no dzīves bez nemiera un mierīgas; jo „Jeruzaleme“ tulkojumā nozīmē „miera redzējums“. Kurp tā gāja? Uz Jēriku – zemo, ieleju, sutīgo karstumā, tas ir, uz kaislību dzīvi. Ievēro: viņš nesacīja „nogāja“, bet „gāja lejup“; jo cilvēka daba vienmēr sliecās uz leju – ne vienreiz, bet pastāvīgi nododamās kaislību dzīvei. Tā „krita laupītāju rokās“ – dēmonu. Jo ja kāds nenokāpj no prāta augstuma, viņš nekrīt dēmonu rokās. Tie, cilvēku izģērbuši un atņēmuši tikuma drēbes, tad uzlika grēka ievainojumus. Jo vispirms viņi mūs izģērbj no katras labas domas un no Dieva aizsardzības, un tikai tad uzliek grēka ievainojumus. Cilvēka dabu viņi atstāja „pusdzīvu“ – vai nu tāpēc, ka dvēsele ir nemirstīga, bet miesa mirstīga, tā ka nāvei tika pakļauta puse cilvēka; vai tāpēc, ka cilvēka daba nebija pavisam bez cerības, jo cerēja saņemt pestīšanu Kristū, tā ka tā nebija pavisam nonāvēta, bet, cik tas atkarīgs no Ādama pārkāpuma, nāve ienāca pasaulē, bet, cik no Kristus taisnības darba, nāvei bija jātiek iznīcinātai.

Priesteri un levītu saproti kā bauslību un praviešus. Tie gribēja attaisnot cilvēka dabu, bet nespēja; jo „nav iespējams,“ saka Pāvils, „ka vēršu un āžu asinis atņemtu grēkus“. Tie gan iežēlojās par cilvēku un nodomāja to dziedināt, bet tad, ievainojumu smaguma uzvarēti, atkāpās atpakaļ; to nozīmē „pagāja garām pretējā pusē“. Jo bauslība atnāca un apstājās pie gulošā, bet pēc tam, nespēdama dziedināt, novērsās; tas ir „pagāja garām“. Ievēro, ko nozīmē „nejauši“: patiesi bauslība netika dota kā galvenais nodoms, bet cilvēka vājuma dēļ, kas no sākuma nespēja pieņemt Kristus noslēpumu. Tāpēc viņš saka, ka priesteris, tas ir, bauslība, „nejauši“ – kā mēs mēdzam sacīt „kā gadās“, nevis kā galvenais nodoms – atnāca dziedināt cilvēku.

Bet mūsu Kungs un Dievs, kas mūsu dēļ kļuva par lāstu un tika saukts arī par samarieti, „ceļā būdams“, tas ir, padarījis tieši to par Sava ceļa iemeslu un izvirzījis par mērķi mūs dziedināt – nevis garām ejot un mūs apmeklēdams tikai starp citu –, atnāca pie mums, dzīvoja kopā ar mums un patiesi, ne šķietami, ar mums sarunājās. Viņš tūdaļ pārsēja ievainojumus, neļaudams ļaunumam vairs būt vaļā, bet to sasaistīdams, un uzlēja eļļu un vīnu: eļļu – mācības vārdu, kas mudina ar labo, un vīnu – to, kas ved uz tikumu ar biedējošo. Piemēram, kad tu dzirdi To Kungu sakām: „Nāciet pie Manis, un Es jūs atvieglināšu“ – tā ir eļļa, jo tā parāda prieku un atpūtu; un atkal: „Nāciet, iemantojiet jums sagatavoto Valstību.“ Bet kad Viņš saka: „Ejiet tumsā“ – tas ir vīns, savelkošā mācība.

Tu vari saprast arī citādi: eļļa – dzīvesveids pēc cilvēka, vīns – pēc Dieva. Es domāju to tā: Kungs dažas lietas darīja cilvēciski, citas – dievišķi. Ēst un dzert un dzīvot brīvāk, nevis rādīt bargu dzīvesveidu kā Jānis, – tā ir eļļa; bet neparastais gavēnis, staigāšana pa jūru un viss pārējais, kas pieder dievišķajam spēkam, – tas ir vīns. Jo ar vīnu jāsalīdzina Dievība, ko neatšķaidītu neviens nespētu panest, ja nebūtu eļļas, tas ir, dzīvesveida pēc cilvēka. Tā kā Viņš mūs izglāba ar abiem – es saku: ar Dievību un cilvēcību –, tāpēc teikts, ka Viņš uzlēja vīnu un eļļu. Un ik dienas tie, kas tiek kristīti, tiek atbrīvoti no dvēseles ievainojumiem: viņi tiek svaidīti ar mirru eļļu un tūdaļ saņem Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi un kļūst par dievišķo Asiņu dalībniekiem.

Kungs mūsu ievainoto dabu uzcēla uz Sava paša lopa, tas ir, uz Savas miesas; jo Viņš mūs darīja par Saviem locekļiem un Savas miesas dalībniekiem, un mūs, kas gulējām lejā, uzcēla tādā cieņā, ka esam vienas miesas ar Viņu.

Mājvieta ir Baznīca, kas uzņem visus. Jo bauslība neuzņēma visus: „Moābietis un amonietis,“ tā saka, „neienāks Dieva draudzē.“ Bet tagad „katrā tautā tas, kas bīstas Dievu“, Viņam ir pieņemams, ja grib ticēt un kļūt par Baznīcas daļu; jo tā uzņem visus – gan grēciniekus, gan muitniekus.

Ievēro precizitāti, kā viņš saka, ka, aizvedis uz mājvietu, viņš par to „rūpējās“; jo pirms viņš to aizveda uz turieni, viņš tikai pārsēja ievainojumus. Ko es ar to saku? To, ka, kad Baznīca bija nodibināta un mājvieta radusies, tas ir, kad ticība bija izplatījusies gandrīz pie visām tautām, tad nāca arī Svētā Gara dāvana un Dieva žēlastība vērsās plašumā. To tu uzzināsi no Apustuļu darbiem.

Mājvietas saimnieku attēlo katrs apustulis, skolotājs un gans, kam Kungs devis divus dēnārijus – abas Derības, Veco un Jauno. Jo abas nes viena Ķēniņa attēlu, būdamas viena Dieva vārdi. Šos dēnārijus Kungs, aizejot debesīs, atstāja apustuļiem un visu laiku bīskapiem un skolotājiem. Un Viņš sacīja: „Ko tu vēl no sava izdosi, to Es tev atdošu.“ Jo patiesi apustuļi izdeva vēl no sava, daudz pūlēdamies un visur sēdami mācību; bet arī visu laiku skolotāji, skaidrodami Veco un Jauno Derību, izdeva daudz no sava; un par to viņi saņems algu, kad Kungs atgriezīsies, tas ir, otrajā atnākšanā. Jo tad katrs no viņiem Viņam sacīs: „Kungs, Tu man devi divus dēnārijus; lūk, citus divus es esmu izdevis klāt.“ Un Viņš tam sacīs: „Labi, labais kalps!“

Piezīmes (5)
  1. „Jeruzaleme – „miera redzējums““ – onomastikonu skaidrojums.
  2. „Saukts arī par samarieti“ – sal. Jņ. 8:48 („vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis“).
  3. „Mirru eļļa“ – τὸ ἔλαιον τοῦ μύρου, svētās mirres (Miropomazāšana pēc kristības); „{eucharistia}“ – vietturis (κοινωνοῦντες, termini.md jautājums 2).
  4. „Nejauši“ – κατὰ συγκυρίαν (Lk. 10:31); Teofilakts pretstata „nejauši / kā gadās“ (κατὰ σύμβαμα) un „kā galveno nodomu“ (προηγουμένως).
  5. „Dēnāriji – abas Derības“ – līdzīgi Origens (Homīlijas par Lūku, 34).
Citētās Rakstu vietas

Ebr. 10:4; Gal. 3:13; Jņ. 8:48; Mt. 11:28; Mt. 25:34; Mt. 25:30; 5. Moz. 23:3; Ap. d. 10:35; Mt. 25:21; Rom. 5:12–18

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπαινεθεὶς ὑπὸ τοῦ Σωτῆρος ὁ νομικὸς, τὴν ἀλα.ζονείαν ἐξέῤόηξεν. Εἶπε γάρ· Καὶ τίς ἐστί μου πλησίον; ᾯετο γὰρ ὅτι δίκαιος ὢν, οὐδένα ἔχειν ὅμοιον Ἀαυτῷ, καὶ πλησιάζοντα κατὰ τὴν ἀρετήν. Πλησίον γὰρ μόνον ἤλπιζεν εἶναι τὸν δίκαιον τῷ δικαίῳ. Θέλων οὖν δικαιοῦν ἐαυτὸν καὶ ὑπεραίρειν πάντων ἀνθρώπων, ἀλαζονευόμενός φησι· Καὶ τίς ἐστί μου πλησίον; Ὁ δὲ Σωτὴρ, ἅτε δὴ Ποιητὴς ὤν, καὶ εἰδὼς πάντας ἐν πλάσμα, οὐ ταῖς πράξεσιν, οὐδὲ τοῖς ἀξιώμασιν, ἀλλὰ τῇ φύσει ὁρίζεται τὸν πλησίον. Μὴ γὰρ νόμιζε, φησὶν, ὅτι ἐπειδὴ δίκαιος εἶ, οὐδείς σοί ἐστιν ὅμοιος. Πάντες γὰρ οἱ τῆς αὐτῆς φύσεως κεκοινωνηκότες πλησίον σού εἰσι. Γενοῦ τοίνυν καὶ αὐτὸς πλησίον αὐτοῖς, οὐ τῷ τόπῳ, ἀλλὰ τῇ διαθέσει καὶ τῇ εἰς αὐτοὺς ἐπιμελείᾳ. Διὸ καὶ τὸν Σαμαρείτην εἰσάγω σοι πρὸς ὑπόδειγμα, ἵνα σοι δείξω, βτι ὥσπερ οὗτος διαφίρων τῷ βίῳ, ὅμως πλησίον γέγονε τοῦ ἀξίου ἐλεηθῆναι, οὔτω καὶ σὺ δεῖξον σεαυτὸν πλησίον τῇ συμπαθείᾳ, καὶ αὐτόκλητος ἐπὶ τὸν ἱοήθειαν θάδιζε. Διδασκόμεθα οὖν καὶ ταῦτα διὰ τῆς παραβολῆς ταύτης, τὸ ἑτοίμους εἶναι πρὸς ἔλεον, καὶ σπεύδειν πλησίον γίνεσθαι τῶν δεομένων τῆς παρ´ ἡμῶν βοηθείας. Διδασκόμεθα δὲ καὶ τὴν πεοὶ τὸν ἄνθρωπον ἀγαθότητα τοῦ Θεοῦ. Κατέβαινε. γὰρ ἡ ἀνθρωπίνη φύσις ἀπὸ Ἰερουσαλὴμ, τουτέστι τῆς ἀστασιάστου καὶ εἰρηναίας διαγωγῆς. Ὅρασις γὰρ εἰρήνης ἑρμηνεύεται ἡ Ἰερουσαλήμ. Ποῦ Σὲ κατέβαινεν· Εἰς τὴν Ἱεριχώ, τὴν κοίλην καὶ χθα.μαλὴν καὶ τῷ καύματι πνιγηρὰν, τουτέστι. τὴν ἐμπαθῆ ζωήν. Ὅρα δὲ, οὐκ εἶπεν ὅτι Κατέβη, ἀλλὰ, Κατέβαινεν. Ἀεὶ γὰρ ἡ ἀνθρωπίνη φύσις ἐπὶ τὰ κάτω ἔνευεν, οὐχ ἅπαξ, ἀλλὰ δι´ ὅλου τῷ ἐμπαθεῖ βίῳ προσέχουσα. Περιέπεσε δὲ λῃσταῖς, τοῖς δαίμοαιν. Εἰ μὴ γὰρ καταβῇ τις ἀπὸ τοῦ ὕψους τῆς διανοίας, οὐ περιπίπτει τοῖς δαίμοσιν· οἶ ἐκδύσαντες τὸν ἄνθρωπον, καὶ στερήσαντες τῶν τῆς ἀρετῆςς ἱματίων, τότε τὰς πληγὰς ἐπέθηκαν τῆς ἁμαρτίας. Πρότερον γὰρ ἀπογυμνοῦσιν ἡμᾶς παντὸς ἀγαθοῦ λογισμοῦ, καὶ τῆς τοῦ Θεοῦ σκέπης, εἶθ´ οὕτως τὰς πληγὰς τῆς ἁμαρτίας ἐπιβάλλουσιν. Ἡμιθανῆ δὲ κατέλειύαν τὴν ἀνθρωπίνην φύσιν, ἢ διότι ἡ ψυχὴ ἀθάνατος, τὸ δὲ σῶμα θνητόν· ὥστε τὸ ἤμισυ τοῦ ὰνθρώπου τῷ θανάτῳ ὑπαχθῆναι· ἢ διότι οὐ πάντη ἦν ἀπεγνωσμένη ἡ ἀνθρωπίνη φύσις· ἐν γὰρ Χριστῷ τὴν σωτηρίαν ἕξειν ἠλπίζετο Ῥσπε οὐκ ἐ τεθανάσωντο σαντελῶς, ἀλλ´ ὅσον μὲν ἐπὶ τῷ τοῦ Ἀδὰμ παραπτώματι θάνατος εἰς τὸν κόσμον εἰσῆλθεν· ὅσον δὲ ἐπὶ τῷ τοῦ Χριστοῦ δικαιώματι ὁ θάνατος ἔμελλε καταργεῖσθαι. Ἰερέα δὲ καὶ Λευίτην, τὸν νόμον μοι νόει καὶ τοὺς προφήτας, Οὗτοι γὰρ ἠβούλοντο μὲν δικαιῶσαι τὴν ἀνθρωπίνην φύσιν, [οὐκ ἠδυνήθησαν δέ. Ἀδύνατον γὰρ, φησὶν ὁ Παῦλος, αἰμα ταύρων καὶ τράγων ἀφελεῖν ἁμαρτίας. Ἡλέησαν μὲν οὐν τὸν ἄνθρωπον, καὶ θεραπεῦσαι διενοήθησαν. Εἶτα τῆ τῶν πληγῶν ἐπικρατείᾳ νικηθέντες, εἰς τούπίσω πάλιν ὑπενώρησαν. Τοῦτο γὰρ σημαίνει τὸ ἀντιπαρελθεῖν. Ἔλθε μὲν γὰρ ὁ νόμος, καὶ ἐπέστη τῳ κειμένῳ, εἶτα μὴ ἰσχύων θεραπεῦσαι, ἀπεστράφη. Ὅπερ ἔστι τὸ ἀντιπαρῆλθεν. Ὅρα δὲ τὸ κατὰ συγκυρίαν, τίνα νοῦν ἔχει. Τῷ ὄντι γὰρ ὁ νόμος οὐ προηγουμένως ἐδόθη, ἀλλὰ διὰ τὴν ἀνθρωπίνην ἀσθένειαν, μὴ δυναμένην ἐξ ἀρχῆς δέξασθαι τὸ κατὰ Χριστὸν μυστήριον. Διὰ τοῦτό φησιν, ὅτι Ὁ ἱερεὺς τουτέστιν ὁ νόμος, κατὰ συγκυρίαν, ὅπερ εἰώθαμεν λέγειν κατὰ σύμβαμα, ἀλλ´ οὐ προηγουμένως, ἦλθεν εἰς τὸ θεραπεῦσαι τὸν ἄνθρωπον. Ἀλλ´ ὁ Κύριος καὶ Θεὸς ἡμῶν, ὁ δι´ ἡμᾶς κατάρα γενόμενος, καὶ Σαμαρείτης ἀκούσας, ὁδεύων, τουτέστιν αὐτὸ τοῦτο πρόφασιν ὁδοῦ ποιησάμενος, καὶ τὸν σκοπὸν θέμενος, τὸ ἡμᾶς θεραπεῦσαι, ἀλλ´ οὐ παροδεύων, καὶ ἐκ παρέργου ἐπισκεψάμενος ἡμᾶς, ἦλθεν εἰς ἡμᾶς, σοναναστραφεὶς ἡμῖν, καὶ ὁμιλήαι σας ἀφαντάστως. Κατέδησεν οὖν εὐθὺς τὰ τραύματα μὴ ἐάσας τὴν κακίαν ἐπὶ πλέον ἄνετον εἶναι, ἀλλὰ καταδήσας αὐτὴν, ἐπέχεεν δὲ ἔλαιον καὶ οἶνον· ἔλαιον μὲν τὸν λόγον τῆς διδασκαλίας, τὸν διὰ τῶν ἀγαθῶν προτρεπόμενον· οἶνον δὲ, τὸν διὰ τῶν φοθερωτέρων ἐνάγοντα πρὸς ἀρετήν. Οἷον ὅταν ἀκούῃς τοῦ Κυρίου λέγοντος· Δεῦτε πρὸς μὲ, κἀγὼ ἀναπαύσω ὑμᾶς, τοῦτο τὸ ἔλαιον· ἱλαρότητα γὰρ καὶ ἀνάπαυσιν ὑποδείκνυσι. Καὶ πάλιν· Δεῦτε. κλθρονομήσατε τὴν ἡτοιμασμένην ὑμῖν βασιλείαν. Ὅταν δὲ λέγῃ, ὅτι Πορεύεσθε εἰς τὸ σκότος, τοῦτο ὁ οἶνος, ἡ στυπτικὴ διδασκαλία. Νοήσεις δ´ ἂν καὶ ἄλλως· ἔλαιον τὴν κατὰ ἄνθρωπον διαγωγὴν, οἰνον τὴν κατὰ Θεὸν, οἷόν τι λέγω· Ὁ Κύριος τὰ μὲν ἀνθρωπίνως ἐνήργει, τὰ δέ, θεϊκῶς. Τὸ μὲν γὰρ ἐσθίειν καὶ πίνειν, καὶ τὸν ἄνετον βίον μεταδιώκειν, ἀλλ´ ιώχὶ σκληραγωγίαν ἐνδείκνυσθαι, ὥσπερ ὁ Ἰωάννης, τοῦτό ἐστι τὸ ἔλαιον. Ἡ δὲ ξένη νηστεία καὶ ὁ ἐν θαλάσσῃ περίπατος, καὶ ὅσα ἄλλα τῆς θείας δυνάμεως, ταῦτά ἐστιν ὁ οἶνος. Οἵνῳ γὰρ ἀπεικαστέον τὴν θεότητα, ἡν ἄκρατον ὑπενεγκεῖν οὐδεὶς ἄν ἠδυνήθη, εἰ μὴ καὶ τὸ ἔλαιον ἦν, τουτέστιν ἡ κατὰ ἄνρωπον διαγωγή. Ἐπεὶ οὖν δι´ ἀμφοτέρων ἡμᾶς ἔσωσε, θεότητός φημι καὶ ἀνθρωπότητος, διὰ τοῦτο λέγεται οἶνον καὶ ἔλαιον ἐπιχέαι. Καὶ καθ´ ἑκάστην δὲ οἱ βαπτιζόμενοι, τῶν τραυμάτων τῆς ψυχῆς ἀπαλλάττονται, ἐλαίῳ μὲν τοῦ μύρου χριόμενοι, εὐθὺς δὲ κοινωνοῦντες, καὶ τοῦ θείου αἴματος μεταλαμβάνοντες. Ἀνεβίβασε δὲ ὁ Κύριος τὴν τραυματισθεῖσαν ἡμῶν φύσιν ἐπὶ τὸ ἴδιον ὑποζύγιον, τουσέστιν, ἐπὶ τὸ σῶμα αὐτοῦ· μέλη γὰρ αὐτοῦ ἡμᾶς ἐποίησε, καὶ κοινωνοὺς τοῦ σώματος αὐτοῦ, κάτω τε κειμένους ἀνεβίβασον ἐπὶ τὴν ἀξίαν ἐκείνην, ὥστε συσσώμους αὐτῷ εἴναι. Πανδοχεῖον δὲ ἡ Ἐκκλησία, ἡ πάντα ὑποδεχομένη· ὁ μὲν γὰρ νόμος, οὐ πάντας ἐδέχετο. Μωαβίτης γὰρ, φησὶ, καὶ Ἀμμανίτης οὐκ εἰοελεύσεται εἰς Ἐκκλησίαν Θεοῦ. Νῦν δὲ ἐν παντὶ ἔθνει ὁ φοβούμενος τὸν Θεὸν δεκτὸς αὐτῷ ἐστι, θέλων πιστεῦσαι, καὶ μέρος γενέσθαι τῆς Ἐκκλησίας. Πάντας γὰρ ὑποδέχεται, καὶ ἁμαρτωλοὺς καὶ τελώνας. Ὅρα δὲ τὴν ἀκρίθειαν, πῶς φησιν, ὅτι ἀπαταγὼν εἰς τὸ πανδοχεῖον, ἐπεμελήθη αὐτοῦ· πρὶν γὰρ ἢ ἀπαγαγεῖν εἰς τοῦτο, μόνον κατέδησε τὰ τραύματα. Τί οὕν ἐστιν ὅ φημι; Ὅτι τῆς Ἐκκλησίας συστάσης, καὶ γενομένου τοῦ πανδοχείου, τουτέστιν, ἐκ πάντων σχεδὸν τῶν ἐθνῶν τῆς πίστεως αὐξηθείσης, τότε ἐγένετο καὶ Πνεύματος ἀγίου δωρεὰ, καὶ ἡ χάρις τοῦ Θεοῦ ἐπλατύνετο. Καὶ τοῦτο μαθήσῃ ἀπὸ τῶν Πράξεων τῶν ἀποστόλων. Ἐπέχει δὲ τύπον πανδονέως πᾶς ἀπόστολος, καὶ διδάσκαλος, καὶ ποιμὴν, οἷς δέδωκεν ὁ Κύριος δύο δηνάρια, τὰς δύο Ἀιαθήκας, τὴν Παλαιὰν καὶ τὴν Νέαν. Ἑνὸς γὰρ εἰκόνα βασιλέως φέρουσιν ἀμφότεραι, τοῦ αὐτοῦ Εαοῦ λάτια οὗσαι. Ταῦτα γοῦν τὰ δηνάρια εἰς οὐρανοὺς ἀνερχόμενος ὁ Κύριος κατέλιπε τοῖς ἀποστόλοις καὶ τοῖς κατὰ καιροὺς ἐπισκόποις, καὶ διδασκάλοις. Εἶπε δὲ, ὅτι Ὃ ἂν προσδαπανήσῃς οἴκοθεν, ἃ ἐγὼ δώσω σοι. Τῷ ὄντι γὰρ προσεδαπάνησαν οἴκοθεν οἱ ἀπόστολοι, πολλὰ κοπιάσαντες, καὶ πανταχοῦ τὴν διδασκαλίαν σπείροντες. Ἀλλὰ καὶ οἱ κατὰ καιροὺς διδάσκαλοι ἐξηγούμενοι τὴν Παλαιὰν καὶ τὴν Νέαν, πολλὰ προσεδαπάνησαν οἴκοθεν, ὑπὲρ ὧν τὸν μισθὸν ἀπολήψονται ἐν τῷ ἐπανέρχεσθαι τὸν Κύριον, τουτέστιν ἐν τῇ δευτέρᾳ παρουσίᾳ. Τότε γὰρ ἂν εἷποι ἕκαστος αὐτῶν αὐτῷ· Κύριε, δύο δηνάρια δέδωκάς μοι, ἰδοὺ ἄλλα δύο προσεδαπάνησα. Πρὸς λν ἐρεῖ καὶ αὐτός· Εὖ, δοῦλε ἀγαθέ.

PG 123, skenējuma lpp. 428–431 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπαινεθεὶς ὑπὸ τοῦ Σωτῆρος ὁ … beidzas: καὶ αὐτός· Εὖ, δοῦλε ἀγαθέ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 10:38–42

Liels ir viesmīlības labums, ko parādīja Marta, un tas nav atmetams; bet lielāks ir uzmanīt garīgākus vārdus. Jo ar to tiek barota miesa, bet ar šo dvēsele tiek darīta dzīva. „Jo mēs neesam šeit tādēļ, Marta,“ Viņš saka, „lai pildītu vēderu ar dažādiem ēdieniem, bet lai darītu labu dvēselēm.“

Ievēro Tā Kunga prātu: Viņš Martai neko nesacīja, pirms nebija no viņas saņēmis iemeslu pārmetumam. Kad viņa centās atraut savu māsu no klausīšanās, tad Kungs, izmantodams iemeslu, viņai pārmet. Jo viesmīlība ir godājama tik ilgi, kamēr tā mūs neizklaidē un neatrauj no nepieciešamākā; bet kad tā sāk mūs kavēt no svarīgākā, tad dievišķo lietu klausīšanās jāvērtē augstāk par to. Vai drīzāk, ja jāsaka precīzāk, Kungs neaizliedz viesmīlību, bet dažādību un jucekli, tas ir, izklaidību un nemieru; jo vienkāršu uzņemšanu Viņš slavē. „Kāpēc,“ Viņš saka, „Marta, tu rūpējies un satraucies par daudz ko, tas ir, izklaidējies un nemierojies? Mums vajadzīgs viens – paēst jebko, nevis dažādība.“ Daži vārdus „vajadzīgs ir viens“ saprata nevis par ēšanu, bet par uzmanīšanos mācībai.

Ar šiem vārdiem Kungs māca apustuļus, lai, ieejot kāda namā, viņi neprasītu nekā dažāda, bet būtu apmierināti ar vienkāršu uzņemšanu, neko vairāk neprasīdami kā to, ka uzmana mācību.

Saproti man Martu kā darbīgo tikumu, bet Mariju kā kontemplāciju. Darbīgajam ir izklaidība un rūpes; bet kontemplācija, kļuvusi par kaislību valdnieci – jo „Marija“ tulkojumā nozīmē „valdniece“ –, nodarbojas tikai ar dievišķo vārdu un spriedumu vērošanu. Ievēro arī vārdus „apsēdusies pie Viņa kājām, klausījās Viņa vārdus“. Kājas varētu saprast kā darbīgo tikumu, jo tās norāda uz kustību un gaitu; bet sēdēšana ir pastāvības simbols. Tātad, kas sēdīsies pie Jēzus kājām, tas ir, kas nostiprināsies darbīgajā dzīvē un, atdarinādams Jēzus gaitu un dzīvesveidu, tajā nostiprināsies, tas pēc tam nonāk līdz dievišķo vārdu dzirdēšanai jeb kontemplācijai. Jo arī Marija vispirms apsēdās un tikai tad klausījās vārdus.

Tātad tu, ja vari, uzkāp Marijas kārtā, kļuvusi par kaislību valdnieci un sasniegusi kontemplāciju. Bet ja tas tev nav iespējams, kļūsti par Martu, nodevusies darbīgajai daļai, un caur to uzņem Kristu.

Ievēro arī vārdus „kas no viņas netiks atņemta“. Jo darbīgajam ir kas tāds, kas no viņa tiks atņemts – proti, pati nodarbinātība un izklaidība; jo, gūdams sekmes un sasniegdams kontemplāciju, viņš tiek atbrīvots no izklaidības un nemiera, tā ka no viņa kaut kas tiek atņemts. Bet kontemplatīvais nekad nezaudē šo labo daļu, es saku: kontemplāciju. Jo uz kādu gan lielāku viņš vēl pacelsies, sasniedzis pašu augstāko – es saku: redzēt Dievu, kas nozīmē tikt dievišķošana / teōze? Jo kas pagodināts redzēt Dievu, tas kļūst par dievu; jo līdzīgais tiek aptverts ar līdzīgo.

Piezīmes (4)
  1. „Darbīgais tikums / kontemplācija“ – πρακτικὴ ἀρετή / θεωρία (sk. termini.md, Mk 1; glossary/termini.yaml: θεωρία).
  2. „Marija – „valdniece““ – sk. lk-1-36-38.
  3. Vietturis theosis – θεουργεῖσθαι (pretrunas.md, 5); „kļūst par dievu“ – θεὸς γίνεται, pēc žēlastības.
  4. „Līdzīgais tiek aptverts ar līdzīgo“ – sena atziņa (Empedokls, Platons), sal. sv. Gregoriju Teologu.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:27; Mt. 6:31–33; Mt. 5:8; 1. Jņ. 3:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Μέγα μὲν τὸ τῆς φιλοξενίας ἀγαθὸν, ὅπερ ἡ Μάρθα ἐπεδείκνυτο, καὶ οὐκ ἀπόβλητον · μεῖζον δὲ τὸ προσέχειν τοῖς πνευματικωτέροις λόγοις. Δι´ ἐκείνου μὲν γὰρ τὸ σῶμα τρέφεται, Ἀιὰ δὲ τούτου ἡ ψυχὴ ζωοῦται. Οὐ γὰρ διὰ τοῦτο, φησὶ, πάρεσμεν, ὦ Μάρθα, ἵνα τὴν γαστέρα ἐμπλήσωμεν ποικίλων βρωμάτων, ἀλλ´ ἵνα ψυχὰς ὡφελήσωμεν. Ὅρα δὲ τὴν τοῦ Κυρίου γνώμην. Οὐ πρότερον εἶπέ τι πρὸς τὴν Μάρθαν, πρὶν ἢ παρ´ ἐκείνης λαβεῖν τὰς ἀφορμὰς τῆς ἐπιπλήξεως. Ἐπεὶ γὰρ ἐκείνη ἀποσπάσασθαι ἐπειρᾶτο τὴν ἀδελφήν αὐτῆς ἀπὸ τῆς ἀκροάσεως, τότε ὁ Κύριος δραξάμενος ἀφορμῆς, ἐπιπλήττει αὐτήν. Μέχρι γὰρ τότε ἡ φιλοξενία τιμητέα, μέχρις ὅτου οὐ περισπᾷ ἡμᾶς, καὶ ἀπαγάγει τῶν ἀναγκαιοτέρων. Ἐπὰν δὲ ἄρξηται κωλύειν ἡμᾶς ἀπὸ τῶν σπουδαιοτέρων, τηνικαῦτα σαύτης προτιμητέον τὴν τῶν θείων ἀκρόασιν, μἄλλον ἄα εἰ δεῖ τὸ ἀκριβέστερον εἰπεῖν, οὐ τὴν φιλοξενίαν κωλύει ὁ Κύριος, ἀλλὰ τὴν ποικιλίαν καὶ τύρ βην, τουτέστι τὸν περισπασμὸν, καὶ τὴν ταραχήν· ἐπεὶ τὴν λιτὴν ὑποδοχὴν ἐπαινεῖ. Ἵνα τί γὰρ, φησὶ, Μάρθα μεριμνᾷς, καὶ τυρβάζῃ πολλὰ, τουτέστι, περισπᾷ, ταράττῃ; Ἑνὸς ἔχομεν χρείαν τοῦ φαγεῖν ὅ τι δή πστε, οὐχὶ ποικιλίας. Τινές δὲ τὸ, Ἐνός ἐστι χρεία, οὐ περὶ τοῦ φαγεῖν ἐνόησαν, ἀλλὰ τοῦ προσάχειν τῇ διδασκαλίᾳ. Δι´ ὧν δὶ λέγει, διδάσκει τοὺς ἀποστάλους ὁ Ἐύριος, ἵνα ὅταν εἰσέλθωσιν «ἰς οἰκίον τινὸς, μηδὲν ποικίλον ζητῶσιν, ἀλλ’´ ἁρκῶνται τῇ λιτῇ ὑποδοχῇ, μηδὲν πλέον ζητοῦντες, ἢ τὸ προσέχειν τῇ διδασκαλίᾳ· νόει δέ μοι, Μάρθαν μὲν τὴν πρακτικὴν ἀρετὴν, Μαρίαν δὲ τὴν θεωρίαν. Ἡ μὲν οὖν πρακτικὴ περισπασμοὺς ἔχει καὶ ὀχλήσεις, ἡ ἄὲ θεωρία, κυρία γενομένη τῶν παθῶν· Μαρία γὰρ,, κυρία, ἐρμηνεύεται· εἰς τὴν τῶν θείων λόγων καὶ τῶν κριμάτων ἐποψίαν ἐνασχολεῖται μόνην. Πρόσχες δὲ καὶ τὸ, Παρακαθίσασα παρὰ τοὺς πόδας αὐτοῦ, Κκουε τῶν λόγων αὐτοῦ. Οἱ μὲν γὰρ πόδες νοοῖντα ἄν εἰς τὴν πρακτικὴν ἀρετήν. Κινήσεως γὰρ καὶ πορείας εἰσὶν ἐνδεικτικοί. Τὸ δὲ καθίσαι, τῆς ἑδραιότητος σύμβολον. Ὅστις οὖν καθίσει παρὰ τοὺς πόδας τοῦ Ἰησοῦ, τουτέστιν, ὅστις ἑδραιωθῇ ἐν τῆ πρακτικῇ, καὶ τὴν τοῦ Ἰησοῦ πορείαν καὶ διαγωΤὴν μιμήσάμενος ἐν ταύτῃ στερεωθῇ, ἐκεῖνος μετὰ ταῦτα φθάνει εἰς τὴν ἀκοὴν τῶν θείων λογίων ὄνοιν τὴν θεωρίαν. Ἐπεὶ καὶ ἡ Μαρία πρῶτον καθίσασα, εἐδ´ οὖτσις ἤκαε τῶν λόγων. Σὺ τοίνυν, εἰ μὲν δύνασαι, εἰς τὴν τῆς Μαρίας τάξιν ἀνάβηθι, κυρία γενομένη τῶν παθῶν, καὶ εἰς θεωρίαν φθάσασα. Εἰ δὲ μὴ τοῦτό σοι δυνατὸν, Μάρθα γενοῦ, τῷ πρακτικῷ μέρει προσκειμένη, καὶ διὰ τούτου Χριστὸν ὑποδεχομένη. Ὅρα δὲ καὶ τὸ, «ἤτις οὐκ ἀφαιρεθήσεται ὰπ´ αὐτῆς.» Ὁ μὲν γὰρ πρακτικὸς ἔχει ὃ ἀφαιρεθήσεται ἀπ´ αὐτοῦ, τουτέστιν, αὐτὸ τοῦτο τὴν ἀσχολίαν, καὶ τὸν περισπασμόν· προκόπτων γὰρ καὶ φθάνων εἰς θεωρίαν, τοῦ περισπασμοῦ καὶ τῆς τύρβης ἐλευθεροῦται· ὥστε ἀφαιρεῖταί τι ἀπ´´ αὐτοῦ. Ὁ δὲ θεωρητικὸς οὐ στερεῖταί ποτε τῆς ἀγαθῆς τεύτης μερίδος, λέγω δὴ τῆς θεωρίας. ὄἰς γὰρ ποῖον ἄλλο μεῖζον προκόψει, φθάσας εἰς αὐτὸ τὸ ἀκρότατον, λέγω δὴ τὸ Θεὸν βλέπειν, ὅπερ ἔστι θεουργεῖσθαι; Ὁ γὰρ Θεὸν βλέπειν ἀξιωθεὶς, θεὸς γίνεται· Τῷ ὁμοίῳ γὰρ τὸ ὅμοιον καταλαμβάνεται.

PG 123, skenējuma lpp. 431–432 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Μέγα μὲν τὸ τῆς φιλοξενίας … beidzas: ὁμοίῳ γὰρ τὸ ὅμοιον καταλαμβάνεται.

Ziņot par kļūdu