Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 7. nodaļa

Lk. 7:1–10

Tas ir tas pats [simtnieks], par ko stāsta Matejs. Lai gan Matejs nesaka, ka viņš sūtīja jūdus lūgt un lūgšus lūgt Jēzu, – kas par to? Ir ticams, ka vispirms viņš sūtīja jūdus un pēc tam nāca pats. Ko Matejs izlaida, to saka Lūka. Jo jūdi, skaudības mocīti, varbūt pat nebūtu ļāvuši simtniekam nākt pie Jēzus kājām; jo tas nestu Jēzum slavu, ja viņš beidzot pats, spiests, būtu atnācis pie Jēzus.

Bet varbūt kāds atkal jautās: kā Matejs saka, ka viņš pats savā balsī lūdza, lai Jēzus nenāk, bet Lūka šeit saka, ka viņš sūtīja lūgt, lai Viņš nenāk? Var teikt, ka nav nekā neparasta, ka viņš sūtīja citus un pēc tam, atnācis pats, teica to pašu, lūgdams Viņu nenākt.

Vīra ticība ir apbrīnas vērta: viņš sevi sauc par necienīgu, ka Jēzus nāktu pie viņa. Tāpēc arī Kungs saka: „Pat Israēla tautā Es tik lielu ticību neesmu atradis.“ Jo simtnieks bija pagāns, varbūt no romiešu karaspēka.

Simtnieks ir arī ikviens prāts, kas valda pār daudz ko ļaunumā un kam ir daudz rūpju šajā dzīvē. Viņam ir slims kalps – dvēseles nesaprātīgā daļa, es saku: dusmas un iekāre; jo tās ir ieceltas būt par kalpiem. Un viņš piesauc Jēzu, sūtīdams pie Viņa par starpniekiem jūdus, tas ir, grēksūdzes domas un vārdus; [jo „Jūda“ tulkojumā nozīmē „atzīšanās“. Vai tad] grēksūdzes un pazemības vārdi nav: „Es neesmu cienīgs, ka Tu ieej zem mana jumta“ un tā tālāk? Ja šis ticēs Jēzum, viņš drīz atgūs savu kalpu veselu – es saku: dusmas un iekāri.

Piezīmes (2)
  1. „Jūda – „atzīšanās““ – 1. Moz. 29:35 (LXX: ἐξομολογήσομαι, „es slavēšu“); ἐξομολόγησις nozīmē gan atzīšanos, gan slavēšanu. Vārdu spēle: jūdi kā starpnieki = grēksūdzes (ἐξομολόγησις) domas.
  2. „Simtnieks“ – ἑκατόνταρχος (sk. termini.md, Mk 15).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 8:5–13; 1. Moz. 29:35

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὁ αὐτός ἐστιν οὔτος τῷ παρὰ τῷ Ματθαίῳ. Κἂν γὰρ μὴ λέγῃ ὁ Ματθαῖος ὅτι ἔπεμψε τοὺς Ἰουδαίους ἐρωτῶν καὶ ἱκετεύν αὐτὸν, τί τοῦτο; Εἰκὸς γὰρ πρότερον μὲν πέμψαι τοὺς Ἰουδαίους, εἶτα αὐτὸν ἐκεῖνον ἐλθεῖν· ὃ γοῦν παρέλειψεν ὁ Ἀατθαῖος, λέγει ὁ Λουκᾶς. Τάχα γάρ τοι καὶ οἱ Ἰουδαῖοι φθόνῳ τηκόμενοι, οὐδὲ εἴασαν ἂν τὸν ἑκατόνταρχον πρὸς τοὺς πόδας τοῦ Ἰησοῦ ἐλθεῖν. Δόξαν γὰρ ἔφερε τῷ Ἰησοῦ τοῦτο, εἰ τελευταῖον αὐτὸς ἀναγκαζόμενος προσῆλθεν ἂν τῷ πησοῦ. Ἀλλ´ ἴσως πάλιν ἀπορήσειεν ἄν τις· Πῶς οὗν ὁ μὲν Ματθαῖός φησιν ὅτι αὐτὸς ἐκεῖνος οἰκειοφώνως παρῃτεῖτο ἐλθεῖν τὸν Ἰησοῦν; ὁ δὲ Λουκᾶς ἐνταῦθά φησιν δτι πέμψας παρεκάλει αὐτὸν μὴ ἐλθεῖν; Ἕστιν οὐν εἰπεῖν ὅτι οὐδὲν καινὸν καὶ ἑτέρους πέμψαι, καὶ αὐτὸν ἐλθόντα ταῦτα λέγειν, παραιτούμενον μὴ ἐλθεῖν. Ἀξία δὲ ἡ πίστις τοῦ ἀνδρὸς θαυμάζεσθαι, ἀνάξιον ἑαυτὸν καλοῦντος τῆς ἐπιδημίας τοῦ Ἰησοῦ. Διὸ καὶ ὁ Κύριός φησιν, ὅτι, Οὐδὲ ἐν τῷ Ἰσραηλιτικῷ λαῷ τοσαύτην πίστιν εὖρον. Ἐθνικὸς γὰρ ἦν ὁ ἑκατόνταρχος, ἀπὸ τῶν Ῥωμαῖκῶν ἴσως ταγμάτων· ἑκατόνταρχος δέ ἐστι καὶ πᾶς νοῦς ἂς ἄρχει πολλῶν ἐν κακίᾳ, πράγματα πολλὰ ἐν τῷ βίῳ ἔχων. Ἔχει δὲ δοῦλον νοσοῦντα, τὸ ἄλογον μέρος τῆς ψυχῆς, θυμὸν λέγω καὶ ἐπιθυμίαν· δοῦλα γὰρ αὖτα ἐτάχθησαν εἶναι· καὶ ἐπικαλεῖται τὸν Ἰησοῦν πέμψας πρὸς αὐτὸν μεσίτας τοὺς Ἰουδαίους, τουτέστι, τοὺς τῆς ἐξομολογήσεως λογισμούς τε καὶ λόγὰρ οὐκ ἐξομολογήσεως ῥήματα καὶ ταπεινώσεως τὸ, Οὐκ εἰμὶ ἄξιος ἵνα μου ὑπὸ τὴν στέγην εἰσέλθῃς, καὶ τὰ ἐξῆς. Πιστεύσας οὖν οὕτος ἐπὶ τὸν Ἰησοῦν. ταχέως ἀπολήψεται τὸν δοῦλον αὐτοῦ ὑγιαίνοντα· τὸν θυμὸν λέγω καὶ τὴν ἐπιθυμίαν. ο «Καὶ

PG 123, skenējuma lpp. 395–396 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὁ αὐτός ἐστιν οὔτος τῷ … beidzas: καὶ τὴν ἐπιθυμίαν. ο «Καὶ

Ziņot par kļūdu

Lk. 7:11–16

Tā kā Viņš simtnieka kalpu izdziedināja, pat nebūdams klāt, Viņš dara citu, vēl neparastāku brīnumu. Lai neviens nesacītu: „Ko tad Viņš tik neparastu izdarīja ar kalpu? Varbūt kalps nemaz nebūtu nomiris“, – tāpēc Viņš uzmodina šo mirušo, ko nesa ārā.

Viņš dara brīnumu ne tikai ar vārdu, bet arī pieskaras zārkam, lai mēs mācītos, ka Viņa miesa ir dzīvības miesa. Jo tā kā miesa kļuva Paša Vārda miesa, kas visu dara dzīvu, tāpēc arī tā ir dzīvu darītāja un iznīcina nāvi un trūdēšanu. Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, lai dažiem nešķistu, ka viņš uzmodināts tikai šķietami. Jo sēdus piecelšanās un runāšana ir patiesas augšāmcelšanās zīmes; nedzīvs ķermenis taču nevar ne piecelties sēdus, ne runāt.

Par atraitni tu sapratīsi arī dvēseli, kas zaudējusi savu vīru – Dieva vārdu, kas sēja labo sēklu. Viņas dēls ir prāts, kas ir miris un tiek nests ārā no pilsētas – augšējās Jeruzalemes; jo tā ir dzīvo zeme. Tad Kungs, līdzjūtības pārņemts, pieskaras zārkam. Prāta zārks ir miesa; jo miesa patiesi ir kaps un kapa zīme, kā daži arī teica, ka tā ir σῆμα, tas ir, kaps. Pieskāries miesai, Kungs uzmodina prātu, darīdams to jauneklīgu un drosmīgu. Kad jauneklis – es saku: šis prāts – ir piecēlies un uzcelts no grēka kapa, tad viņš sāks runāt, tas ir, mācīt citus. Jo kamēr viņu tur grēks, viņš nevar mācīt un runāt; kas gan viņam ticēs?

Piezīmes (2)
  1. „Miesa – kaps“ – vārdu spēle: σῶμα („miesa“) un σῆμα („kapa zīme, kaps“); izteiciens pazīstams jau Platonam (Gorgijs 493a, Kratils 400c).
  2. „Dzīvo zeme“ – sal. Ps. 141:6 (1965: 142:6) „mana daļa dzīvo zemē“.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:63; Mt. 13:24; Ps. 141:6; Gal. 4:26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπειδή περ τὸν τοῦ ἐκατοντάρνου δοῦλον ὑγιᾶ καὶ μὴ παρὼν ἐποίησεν, ἕτερον καινότερον θαυματουργεῖ. Ἵνα γὰρ μή τις εἴπῃ, Καὶ τίκαινὸν ἐπὶ τῷ δούλῳ ἐποίησεν; Ἱσως γὰρ αὼδὲ ἀπέθανεν ἂν δοῦλος, διὰ τοῦτο τὸν ἐκκομιζόυενον ἐκεῖνον νεκρὸν ἀνιστᾷ. Οὐ λόγῳ δὲ θαυματουργεῖ μόνον, ἀλλὰ καὶ τῆς σοροῦ ἅπτεται· ἵνα μάθωμεν ἂτι τὸ σῶμα αὐτοῦ σῶμα ζωῆς ἐστιν. Ἐπειδὴ γὰρ Ιδία γέγονε τοῦ Λόγου ἡ σὰρξ τοῦ πάντα ζωογονοῦντος, διὰ τοῦτο ζωοποιός ἐστι καὶ αὕτη, καὶ θανάτου καὶ φθορᾶς ἀναιρετική. Ἀνεκάθισεν οὖν ὁ νεκοὸς, καὶ ἤρξατο λαλεῖν, ἵνα μὴ κατὰ φαντασίαν δόξῃ τισὶν ἐγηγέρθαι. Καὶ γὰρ ἀληθοῦς ἀναστάσεως σημεία, τὸ ἀνακαθίσαι καὶ λαλῆσαι· ἐπεί τοί γε. ἄψυχον σῶμα οὔτε ἀνακαθίσαι, οὔτε λαλῆσαι δύναται . Χήραν δὲ νοήσεις καὶ τὴν ψυχὴν τὴν ἀποβαλοῦσαν τὸν ἄνδρα αὐτῆς, τὸν λόγον τοῦ Θεοῦς τὸν ἀγαθὰ σπέρματα σπείραντα. Υἱὸς δὲ ταύτης ὁ νοῦς, ὁ τα θνηκὼς καὶ ἔξω τῆς πόλεως, τῆς ἄνω Ἱερουσαλὴμ, κοιαιζόμενος. Χώρα γὰρ τῶν ζώντων ἐστὶν ἐκείνη· ὁ γοῦν Κύριος σπλαγχνισθεὶς, ἅπτεται τῆς σοροῦ. Σορὸς δὲ τοῦ νοῦ, τὸ σῶμα. Τάφος γὰρ ὄντως καὶ σῆμα τὸ σῶμα. Καθὰ καί τινες εἶπον αὐτὸ σῆμα εἶναι, τουτέστι τάφον. ψάμενος οὐν τοῦ σώματος ὁ Κύριος ἐγείρει τὸν νοῦν, νεανικὸν αὐτὸν καὶ γενναῖον ποιῶν. Ἀνακαθίσας δὲ ὁ νεανίσκος, ὁ νους λέγω οὗτος, καὶ ἐγερθεὶς ἀπὸ τοῦ τάφου τῆς ἀμαρτίας, τότε ἄρξεται λαλεῖν, τουτέστι διδάσκειν ἑτέρους. Ἑν ὅσῳ γὰρ τῇ ἁμαρτίᾳ κατέχεται, οὐ δύναται διδάσκειν καὶ λαλεῖν· τίς γὰρ αὐτῷ πιστεύσει;

PG 123, skenējuma lpp. 396–397 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδή περ τὸν τοῦ ἐκατοντάρνου … beidzas: λαλεῖν· τίς γὰρ αὐτῷ πιστεύσει;

Ziņot par kļūdu

Lk. 7:17–27

Brīnums Nainā kļuva zināms visā Jūdejā un apkārtnē, un par to dzirdēja arī Jāņa mācekļi. Viņus kremta Tā Kunga slavēšana, jo viņi vēl bija nepilnīgi. Tad Jānis, gribēdams viņiem parādīt Kristus diženumu un to, cik tālu viņš no Kristus atpaliek, gudri iekārto lietu. Viņš mācekļiem nesaka par Kristu neko, kas Viņu ieteiktu, bet, izlikdamies nezinām, sūta viņus, lai, redzējuši brīnumus, viņi paši no Viņa darbiem ticētu, ka starp Valdnieku Jēzu un kalpu Jāni ir ļoti liela atšķirība.

Nedomā, ka Jānis, patiesi nezinādams par Kristu, sūtīja savus mācekļus jautāt. Kā gan tas, kas vēl pirms dzimšanas mātes miesās lēca, Viņu pazīdams, un pie Jordānas liecināja par Viņu kā par Dieva Dēlu, [varētu nezināt]? Tātad viņš sūta mācekļus, likdams tiem jautāt Jēzum: „Vai Tu esi Tas, kas nāk?“ Redzi, kā viņš mācekļus dziļi ieved ticībā, ka Jēzus ir Dievs. Jo par praviešiem saka, ka viņi ir „sūtīti“; arī par pašu Jāni evaņģēlists saka: „Bija cilvēks, Dieva sūtīts“; bet Kungs ir „Tas, kas nāk“, jo Viņš nāca ar varu, nevis pret Savu gribu. Tātad: „Vai Tu esi Tas, kura nākšana pasaulē ir gaidīta?“ Daži vārdu „kas nāk“ saprot kā nākšanu ellē, tā ka jautājums būtu šāds: „Vai Tu esi Tas, kam jānāk arī ellē?“

Ko tad Kungs? Zinādams Jāņa nolūku, kādēļ tas viņus sūtījis – lai tie redzētu, ko Viņš dara, un no tā ticētu –, Viņš tādēļ sūtītajiem saka: „Pastāstiet, ko jūs redzat.“ Tad Viņš uzskaita brīnumu darbus, kas bija pasludināti arī caur praviešiem; jo vārdi „aklie redz, klibie staigā un nabagiem tiek pasludināts Evaņģēlijs“ ir no Jesajas. Pēc tam Viņš saka: „Un svētīgs ir tas, kas pie Manis neapgrēkojas“, it kā sacīdams viņiem: „Arī jūs būsiet svētīgi, ja pie Manis neapgrēkosieties.“

Tā kā bija ticams, ka daudzi apgrēkosies pie Jāņa – kā tas, kas par Kristu tik daudz liecināja, tagad sūta jautāt, vai Viņš ir Tas, kas nāk, – tāpēc Kristus saka pūļiem: „Nedomājiet par Jāni neko tādu. Jo viņš nav niedre, kas noliecas te uz šo, te uz to pusi, un tagad liecina par Mani, bet tagad Mani nepazīst. Ja viņš būtu tāds, kāpēc tad jūs izgājāt tuksnesī viņu redzēt? Bet varbūt baudas viņam samaitājušas prātu? Bet viņa apģērbs rāda, ka viņš ir pāri visām baudām; ja viņš dzīvotu baudās, viņš būtu ķēniņu namos. Bet vai jūs viņu turat par pravieti? Jā, Es jums saku, un vēl vairāk nekā par pravieti.“ Jo citi tikai pareģoja par Kristu, bet šis arī redzēja un parādīja, sacīdams: „Redzi, Dieva Jērs.“ Un citi pravieši pravietoja pēc tam, kad bija iznākuši no māšu miesām; bet šis pazina To Kungu un lēca vēl pirms tam, kad iznāca no mātes klēpja.

Tad Viņš min arī pravieti kā liecinieku: „Šis ir tas, par kuru rakstīts: Lūk, Es sūtu Savu eņģeli.“ Jānis ir eņģelis varbūt tāpēc, ka viņa dzīve bija gandrīz bezmiesīga un eņģeliska, varbūt arī tāpēc, ka viņš pasludināja (ἀγγεῖλαι) Pestītāja atnākšanu.

Piezīmes (3)
  1. „Izlikdamies nezinām“ – ὑποκρινόμενος τὸν ἀγνοοῦντα; tā Jāņa jautājumu skaidro sv. Jānis Zeltamute un citi.
  2. „[Varētu nezināt]“ – teikums grieķu tekstā bez izteicēja (retorisks jautājums); papildinājums pēc jēgas.
  3. „Eņģelis … pasludināja“ – ἄγγελος / ἀγγεῖλαι (sal. mk-1-1-3).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 1:41; Jņ. 1:34; Jņ. 1:6; Jes. 35:5–6; Jes. 61:1; Jņ. 1:29; Mal. 3:1

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἡκούσθη μὲν ἀνὰ πᾶσαν τὴν Ἰουδαίαν καὶ τὴν περίχωρον, τὸ ἐν τῆ Ναϊν θαῦμα, ἠκούσθη δὲ καὶ τοῖς τοῦ Ἰωάννου μαθηταῖς· ἐδάκνοντο οὖν ἐπὶ τοῖς τοῦ Κυρίου ἐπαίνοις, οἷα ι ἀτελεῖς. Ὁ τοίνυν Ἰωάννης βουλόμενος αὐτοῖς ὑποδεῖξαι τὸ μέγεθος τοῦ Χριστοῦ, καὶ ὅσον ἀφέστηκεν αὐτοῦ, οἰκονομεῖ τὸ πρᾶγμα. Καὶ οὐδὲν μὲν λέγει τοῖς μαθηταῖς περὶ Χριστοῦ συστατικόν. Ὑποκοινόμενος δὲ τὸν ἀγνοοῦντα, ἀποστέλλει αὐ τοὺς, ὡς ἂν ἰδόντες τὰ θαύματα, πιστεύσωσιν ἐκ τῶν ἔργων αὐτῶν. Ὅτι πάμπολυ τὸ μέσον τοῦ τε Δεσπότου Ἰησοῦ, καὶ τοῦ δούλου Ἰωάννου. Μὴ γὰρ δὴ νόμιζε ὅτι ἀληθῶς ἀγνοῶν ὁ Ἰωάννης τὰ περὶ Χριστοῦ, ἀπέστειλε τοὺς μαθητὰς αὐτοῦ ἐρωτῶντας Πῶς γὰρ ὁ καὶ πρὸ γενέσεως ἐν κοιλίᾳ μητοὸς αὐτοῦ σκιρτήσας, ὡς ἐπιγνοὺς αὐτὸν, καὶ ἐν τῷ Ἰορδάνῃ μαρτυρῶν περὶ αὐτοῦ ὡς λἱοῦ τοῦ Θεοῦ; Πέμπει τοίνυν τοὺς μαθητὰς, λέγων αὐτοῖς ἐρωτῆσαι τὸν Ἰησοῦν· Σὺ εἶ ὁ ἐρχόμενος; Ὅρξς πῶς τοὺς μαθητὰς ἐμβιβάζει βαθέως εἰς τὸ πιστεῦσαι ὅτι Θεός ἐστιν ὁ Ἰησοῦς· Οἱ μὲν γὰρ προφῆται ἀπεσταλμένοι λέγονται· καὶ αὐτὸς δὲ ὁ Ἰωάννης, ὡς καὶ ἐ Εὐαγγελιστὴς λέγει, «ἐγένετο ἄνθρωπος ἀπεσταλμένος παρὰ Θεοῦ.» Ὁ δὲ Κύριος, ὁ ἐρχόμενος. Ἐν ἐξουσία γὰρ ἦλθεν, οὐκ ἄκων. Σὺ οὖν, φησὶν, εἶ ὁ προσδοκώμενος ἔρχεσθαι εἰς τὸν κόσμον; Τινὲς δὲ τὸ, ἐρχόμενος, εἰς τὸν ἅδην νοοῦσιν, ὡς εἶναι τὸ λεγόμενον τοιοῦτον· Σὺ εἶ ὁ μέλλων ἐλθεῖν καὶ εἰς τὸν δην; ί οὖν ὁ Κύριος; Εἰδώς τὸν τοῦ Ἰωάννου σκοπὸν, ἐφ´ ᾧ τούτους ἀπέστειλεν, καὶ ὅτι ἵνα θαάσωνται ἃ ποιεῖ, καὶ ἐκ τούτων πιστεθσωσι, καὶ διὰ τοῦτο ἀποσταλεῖσι, φησὶν, Ἀπαγγείλατε ἃ βλέπετε. Εἶτα καταλέγει τὰ τῶν θαυμάτων ἔργα, ἃ καὶ διὰ προφητῶν κατηγγέλη. Τὸ γὰρ, τυφλοὶ ἀναβλέπουσι, καὶ χωλοὶ περιπατοῦσι, καὶ πτωχοὶ εὐαγγελίζονται, τοῦ Ἡσαϊου ταῦτά εἰσιν. Εἶτά φησι· Καὶ μακάριος ὃς ἂν μὴ σκανδαλισθῇ ἐν ἐμοί, μονονουχὶ τοῦτο λέγων αὐτοῖς· Καὶ ὑμεῖς μακάριοι ἐὰν μὴ σκανδαλίζησθε ἐν ἐμοί. Ἐπεὶ δὲ εἰκὸς ἦν πολλοὺς σκανδαλισθῆναι ἐπὶ τῷ Ἰωάννῃ, πῶς ὁ τηλικαῦτα μαρτυρήσας περὶ Χριστοῦ, νῦν ἀποστείλας ἐρωτᾷ, εἰ αὐτός ἐστιν ὁ ἐρχόμενος, διὰ τοῦτο λέγει ὁ Χριστὸς πρὸς τοὺς ὄχλους, ὅτι Μηδὲν τοιοῦτον ὑπολάβητε περὶ Ἰωάννου. Μὴ γὰρ κάλαμός ἐστιν, ὡς ποτὲ μὲν ὧδε, ποτὲ δὲ ἐκεῖ κλίνεσθαι, καὶ νῦν μὲν μαοΚτυρεῖν περὶ ἐμοῦ, νῦν δὲ ἀγνοεῖν ἐμέ. Εἰ γὰρ ἦν τοιοῦτος, τίνος ἕνεκεν ἐξήλθετε εἰς τὴν ἔρημον τότε, ἄυστε θεάσασθαι αὐτόν; Ἀλλὰ μήποτε ὑπὸ τῆς τρυφῆς διεφθάρη τὸν νοῦν, ἀλλὰ στολή δείκνυσιν αὐτὸν ὑπεράνω πάσης τρυφῆς. Εἰ γὰρ ἐτρύφα, ἐν βασιλείοις ἂν ἦν. Ἀλλὰ προφήτην αὐτὸν ἔχετε; Ναὶ λέγω ὑμῖν, καὶ περισσότερον προφήτου. Οἱ μὲν γὰρ ἄλλοι προεῖπον περὶ Χριστοῦ μόνον, οὗτος δὲ καὶ εἶδε καὶ ἔδειξε, λέγων· Ἵε ὁ Ἀμνὸς τοῦ Θεοῦ. Καὶ οἱ μὲν ἅλλοι προφῆται, μετὰ τὸ ἐξελθεῖν ἐκ τῆς κοιλίας τῶν μητέρων αὐτῶν, προεφήτευσαν· οὐτος δὲ καὶ πρὸ τοῦ ἐξελθεῖν ἐκ τῆς μήτρας, ἐπέγνω τὸν Κύριον, καὶ ἐσκίρτησεν. Εἶτα παράγει καὶ τὸν προφήἑην μάρτυρα. Φησὶ γὰρ, Οὗτός ἐστι περὶ οὗ γέγραπται · Ἰδοὺ ἀποστέλλω τὸν ἄγγελόν μου. Ἄγγελος γὰρ ὁ Ἰωάννης, τάχα μὲν καὶ διὰ τὸ σχεδὸν ἄὕλον τοῦ βίου καὶ ἀγγελικὸν, τάχα δὲ καὶ διὰ τὸ ἀγγεῖλαι τὴν τοῦ Σωτῆρος ἐπιδημίαν.

PG 123, skenējuma lpp. 397–400 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἰωάννου οὐδείς ἐστιν. Ὁ δὲ … beidzas: ἀγγεῖλαι τὴν τοῦ Σωτῆρος ἐπιδημίαν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 7:28–30

„Patiesi Es jums saku: starp sievu dzemdinātajiem nav cēlies neviens lielāks par Jāni“ – ar to Viņš paaugstina Priekšteci pāri visiem citiem. Pēc tam, it kā kāds teiktu: „Vai viņš ir lielāks arī par Tevi, Kristu?“, Viņš piebilst: „Bet Es, mazākais par viņu, esmu lielāks Debesu Valstībā. Jo tagad Mani uzskata par mazāku par viņu – gan pēc izcelsmes, gan pēc vecuma, gan pēc slavas –, bet Debesu Valstībā, tas ir, visā dievišķajā un garīgajā, Es esmu lielāks par viņu.“

„Visa tauta, Jāni dzirdējusi, attaisnoja Dievu“, tas ir, godāja Dievu, jo pieņēma Viņa pravieti; bet farizeji negodāja Dievu, jo nepieņēma Jāni.

Daži vārdus „starp sievu dzemdinātajiem“ saprata tā, ka Kungs pamatoti tā teica, izslēgdams Sevi; jo Viņu dzemdēja jaunava, nevis sieva, tas ir, ar vīru laulāta. Arī vārdus „mazākais Debesu Valstībā“ viņi saprata citādi: mazākais dzīvē pēc Kristus ir lielāks par to, kas taisns bauslībā. Piemēram, Jānis bija nevainojams pēc bauslības taisnības; bet ja kāds ir kristīts, taču vēl nav darījis ne ļaunu, ne labu, tad viņš, būdams vismazākais Debesu Valstībā, tas ir, Kristus sludināšanā, tomēr ir lielāks par nekristīto, kaut arī taisno bauslībā. Un arī citādi: lai gan Jānis bija gandrīz bezmiesīgs un bezmateriāls, viņš tomēr vēl bija miesā. Tāpēc vismazākais augšāmcelšanās laikā, ko Viņš sauc par Debesu Valstību, ir lielāks par viņu; jo tad, kļuvuši pilnīgi neiznīcīgi, mēs vairs nestaigāsim pēc miesas. Un tas, kas tad būs mazs, ir lielāks par to, kas tagad gan ir taisns, bet vēl nēsā miesu.

Piezīmes (2)
  1. „Es, mazākais“ – Teofilakts „mazāko“ attiecina uz Pašu Kristu (tā arī sv. Jānis Zeltamute); pēc tam min citus skaidrojumus.
  2. „Attaisnoja Dievu“ – ἐδικαίωσαν τὸν Θεόν, Teofilaktam – „godāja“.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 11:11; Lk. 7:29–30; 1. Kor. 15:42–44; Rom. 8:4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἀμὴν λέγω ὁμῖν, οὐκ ἐγήγερται ἐν γεννητοῖς γυναικῶν μείζων Ἰωάννου, τῶν ἄλλων πάντων ἐξαίρων τὸν Πρόδρομον. Εἶτα ὡσανεί τινος εἰπόντος, Καὶ σοῦ δὲ αὐτοῦ, ὧ Χριστὲ, μείζων ἐστίν; ἐπάγει· Ὁ δὲ μικρότερος αὐτοῦ ἐγὼ, μείζων εἰμὶ ἐν τῇ βασιλείᾳ τῶν οὐρανῶν. Νομίζομαι μὲν γὰρ νῦν μικρότερος αὐτοῦ καὶ κατὰ εὐγένειαν καὶ ἡλικίαν καὶ δόξαν, ἀλλ´ ἐν τῇ βασιλείᾳ τῶν οὐρανῶν μείζων αὐτοῦ εἰμι, τουτέστιν ἐν πᾶσι τοῖς θείοις καὶ πνευματικοῖς. Πᾶς οὗν ὁ λαὸς ἀκούσας τοῦς. Ἰωάννου, ἐδικαίωσαν τὸν Θεὸν, τουτέστιν ἐτίμησαν σὸν Θεὸν, ὅτι τὸν προφήτην αὐτοῦ ἐδέξαντο. Οἱ δὲ Φαρισαῖοι ἠτίμασαν τὸν Θεὸν, μὴ δεξάμενοι Ἰωάννην. Τιλς δὲ τὸ, ἐν γεννητοῖς γυναικῶν, οὕτως ἐνόησαν, ἆτι καλῶς εἶπεν, ἐν γεννητοῖς γυναικῶν, ὑπεξαίρων ἑαυτὸν ὁ Κύριος. Λὐτὸς γὰρ παρθένου ἦν γεννητὸς, οὐχὶ γυναικὸς, τουτέστι γεγαμημένης ἀνδρί. Καὶ τὸ, ὁ μικρότερος δὲ ἐν τῇ βασιλεία τῶν οὐρανῶν, ἄλλως ἐνόησαν, ὅτὴ ὁ μικρότερος ἐν τῷ κατὰ Κριστὸν βίῳ, μείζων ἐπὶ τοῦ ἐν τῷ νόμῳ δικαίου, οἶον Ἰωάννης μὲν κατὰ τὴν ἐν τῷ νόμῳ δικαιοσύνην ἄμεμπτος. Εἴ τις δὲ εὐρεθῇ βεβαπτισμένος μὲν, μήπω δέ τι κακὸν ἢ ἀγαθὸν ἐργασάμενος, οὐτος. ἐλάχιστος ὢν ἐν τῇ βασιλείᾳ τῶν οὐρανῶν, τουτέστιν ἐν τῷ κατὰ Χριστὸν κηρύγματι, ὅμως μείζων ἐστὶ τοῦ ἀβαπτίστου, ἐν νόμῳ δὲ δικαίου. Καὶ ἄλλως· ὅτι εἰ καὶ ἄσαρκος μικροῦ ὁ Ἰωάννης, καὶ ἄὖλος οὖν ἔτι ἐν σαρκί. Καὶ διὰ τοῦτο ὁ ἐλάχιστος ἐν τῇ ἀχαστάσει, ἣν βασιλείαν οὐρανῶν εἶναί φησι, μείζων κὑτοῦ ἐστι. Τότε γὰρ τελείως ἀφθαρτισθέντες, οὐκ ἔτι κατὰ σάρκα περιπατήσομεν. Καὶ ὁ τότε μικρὸς μείων ἐστὶ τοῦ νῦν δικαίου μὲν, πλὴν ἔτι σάρκα φοροῦντος.

PG 123, skenējuma lpp. 400 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: ἐδέξαντο. Οἱ δὲ Φαρισαῖοι ἠτίμασαν … beidzas: φοροῦντος. «Εἶπε δὲ ὁ Κύριος·

Ziņot par kļūdu

Lk. 7:31–35

Jūdiem bija šāda spēle: bērnu pulks sadalījās divās daļās, un, it kā izsmiedami dzīvi, vieni no vienas puses raudāja, otri no otras spēlēja stabuli; un ne tie, kas bija otrā pusē, piebiedrojās raudātājiem, ne paši stabules spēlētājiem.

Tāpēc Kungs izsmej farizejus kā tādus, kas dara ko līdzīgu. Ne ar Jāni, kas dzīvoja raudu dzīvi un aicināja nožēlot grēkus, viņi kopā sēroja vai viņu atdarināja, ne arī Jēzum, kas rādīja priecīgu dzīvi, viņi paklausīja vai piekrita; bet atstūma abus – ne ar raudošo Jāni kopā raudādami, ne ar Jēzu, kas spēlēja stabuli un dzīvoja brīvāk, saskanēdami.

„Un gudrība tika attaisnota“ – Dieva gudrība, tas ir, tā tika pagodināta – nevis no farizejiem, bet no saviem bērniem, tas ir, no tiem, kas pieņēma gan Jāņa, gan Jēzus vārdu.

Piezīmes (1)
  1. „Attaisnota“ – ἐδικαιώθη; Teofilakts: „pagodināta“ (sal. lk-7-28-30).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 11:16–19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἥν τι παρὰ τοῖς Ἰουδαίοις εἶδος παιδιᾶς τοιοῦτον, εἰς μέρη δύο πληθὺς παιδίων ἐτέμνετο. Καὶ τὸν βέον ὡσανεὶ γελῶντες, οἱ μὲν ἔνθεν ἐθρήνουν, οἱ δὲ ἐκεῖβεν ηὔλουν. Καὶ οὔτε τοῖς θρηνοῦσιν οἱ τοῦ ἑτέρου μέρους συνετίθεντο. οὕτε τοῖς αὐλοῦσιν αὖσοι Ἐασκώπτει τοίνυν ὁ Κύριος καὶ τοὺς Φαρισαίους, ὡς τοιοῦτόν τι ποιοῦντας. Οὔτε γὰρ τῷ Ἰωάννῃ θρηνητικὸν βίον βιοῦντι καὶ μετάνοιαν εἰσηγουμένω, συνεπένθησαν ἢ ἐμιμήσαντο, οὔτε τῷ Ἰησοῦ βίον ἐπιδεικνυμένῳ χαρίενττ, ἐπείσθησαν ἢ συνέθεντο· ἀλλ´ ἀμφοτέρους ἀπώσαντο, μήτε τῷ θρηνοῦντε Ἰωάννῃ συνθρηνοῦντες, μήτε τῷ αὐλοῦντι καὶ ἀνει μένο Ἰησοῦ συμφοροῦντες. Καὶ λοιπὸν ἐδικαιώθη ἡ σοφία τοῦ Θεοῦ, τουτέστιν ἐτιμήθη, οὐχ ὑπὸ τῶν Φαρισαίων. ἀλλὰ τῶν τέκνων αὐτῆς, τουτέστι, τῶν παραδεξαμένων τὸν λόγον τοῦ τε Ἰωάννου καὶ τοῦ Ἰησοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. 400–401 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἥν τι παρὰ τοῖς Ἰουδαίοις … beidzas: τε Ἰωάννου καὶ τοῦ Ἰησοῦ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 7:36–43

Šķiet, ka šis farizejs, kas bija aicinājis Jēzu, nebija atklāta prāta, bet viltīgs un liekulības pilns. Viņš saka: „Ja Viņš būtu pravietis“ – tātad viņš neticēja, jo tā runāja. Bet Kungs, kaut arī zināja, ka viņš nav atklāts, tomēr ieiet pie viņa un ēd kopā ar viņu, ar to mūs mācīdams, lai pret tiem, kas pret mums izturas viltīgi, mēs izturētos vienkārši un bez viltības.

Daudzi jautā, cik bija sieviešu, kas svaidīja To Kungu ar svaidāmo eļļu. Vieni saka, ka bija divas: viena – Jāņa Evaņģēlijā, kas bija Lācara māsa, un otra – Mateja un Marka Evaņģēlijā un tagad arī Lūkas. Bet es piekrītu tiem, kas saka, ka bija trīs: viena – Jāņa Evaņģēlijā, sešas dienas pirms Pashā, kas bija arī Lācara māsa; otra – Mateja un Marka Evaņģēlijā, divas dienas pirms Pashā; un trešā – šī, par ko tagad stāsta Lūka, Evaņģēlija vidū, kas svaidīja To Kungu. Un nav nekā neparasta, ka šī to darīja agrāk, kad ciešanu laiks vēl nebija pienācis, un pēc tam tās, vai nu viņu atdarinādamas, vai citādi, darīja to pašu ciešanu tuvumā.

Un ja arī tas, kas Mateja Evaņģēlijā aicināja To Kungu, saucās Sīmanis, un tas, par ko tagad stāsta Lūka, – kas gan neparasts, ka vārdi sakrīt? Jo tas bija spitālīgais, bet šis nebija. Un tas, izdziedināts no spitālības, aicinājumu deva Kristum kā pateicību; bet šis nebija ne spitālīgs, ne runāja pateicības dēļ. Un tas nesacīja neko, bet šis kurnēja un vienlaikus nosoda gan Jēzu, gan sievieti: viņu – kā grēcinieci, Viņu – kā tādu, kas pārāk mīl cilvēkus. Ak, kāda neprātība! Patiesi farizejs ir šis cilvēks!

Bet Kungs, jautādams viņam līdzībās un vezdams vidū divus parādniekus, nemanāmi saka, ka arī viņš ir parādnieks – tāds, kam šķiet, ka viņš ir mazāk parādā, bet tomēr parādnieks. „Ne tu, kas esi parādā mazāk, vari atdot parādu – jo tev nav grēksūdzes, tāpēc ka lepnība tevi tur savā varā –, ne sieviete. Tāpēc abiem tiks piedots. [Un kurš mīlēs vairāk? Noteikti tas, kam piedots daudz.“ To sacījis, Viņš aizbāž muti lielībniekam.]

Piezīmes (2)
  1. „Svaidāmā eļļa“ – μύρον (sk. termini.md, Mk 14). Par trim svaidītājām Teofilakts seko sv. Jāņa Zeltamutes un Origena skaidrojumiem; Rietumu tradīcijā šīs sievietes bieži identificē ar Mariju Magdalēnu, ko Pareizticīgā Baznīca nedara.
  2. „Pārāk mīl cilvēkus“ – φιλάνθρωπος, šeit farizeja pārmetuma nozīmē.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:1–8; Mt. 26:6–13; Mk. 14:3–9

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

2αίνεται οὗτος ὁ Φαρισαῖος ὁ κεκληκὼς τὸν Ἰησοῦν, μὴ εὐθὺς εἶναι τὴν γνώμην, ἀλλὰ δολερὸς καὶ ὑποκρίσεως πλήρης. Φησὶν οὖν· Οὗτος εἰ ἦν προφήτης, ὥστε οὐκ ἐπίστευεν, ἐπειδὴ τοιαῦτα ἐλάλει. Ὁ δὲ Κύριος ὅμως, καίτοι εἰδὼς αὐτὸν μὴ εὐθῆ ὄντα, εἰσὶ έρκεται πρὸς αὐτὸν καὶ συνεσθίει, διδάσκων πάντως Κἡμᾶς. διὰ τούτου, ὡς ἂν τοῖς ὑπούλως πρὸς ἡμᾶς ἔχουσιν, ἡμεῖς ἁπλῶς καὶ ἀδόλως προσφερώμεθα Ζητοῦσι δὲ πολλοὶ πόσαι ἦσαν αἱ γυναῖκες αἱ ἀλείψασαι τῤν Κύριον μύρῳ. Καὶ οἱ μέν φασιν ὅτι δύο ἦσαν, ἡ παρὰ τῷ Ἰωάννῃ μία, ἡ καὶ ἀδελφὴ τοῦ Λαζάρου, καὶ ἑτέρα ἡ παρὰ τῷ Ματθαίῳ καὶ Μάρκῳ, καὶ νῦν παρὰ τῷ Λουκᾷ. Ἐγὼ δὲ πείθομαι τοῖς λέγουσι τρεῖς εἶναι ταύτας. Μίαν μὲν τὴν παρὰ τῷ Ἰωάννῃ πρὸ ἑξ ἡμερῶν τοῦ Πάσχα, ἣν καὶ ἀδελφὴν εῖναι Λαζάρου. Ἐτέραν δὲ τὴν παρὰ τῷ Ματθαίῳ καὶ Μάρκῳ, πρὸ δύο ἡμερῶν τοῦ Πάσχα, καὶ τρίτην τὰύτην τὴν νῦν παρὰ τῷ Λουκᾷ, περὶ τὰ μέσα τοῦ Εὸαγγελίου, μυρίσασαν τὴν Κύριον, καὶ οὐδὲν καινὸν πρότερον ταύτην ποιῆσαι τοῦτο, μήπω ἐνστάντος ποῶ καιτοῦ τοῦ πάθους, εἶτα ἐκείνας εἴτε μιμησαμένας ταύτην, εἴτε καὶ ἄλλως, πλησίον τοῦ πάθους σὸ αὐτὸ ποιῆσαι. Εἰ δὲ καὶ ὁ παρὰ τῷ Ματθαίῳ τὸν Κύριον καλέσας, Σίμων ὡνόμαστο, καὶ ὁ νῦν παρὰ τῷ Λουκᾷ, τί καινὸν συμπεσεῖν τὰ ὀνόματα·· Ἐπεὶ ἐκεῖνός γε καὶ λεπρὸς ἦν, ἀλλ´ οὐχὶ καὶ οὗτος. Κἀκεῖνος μὲν, τεθεραπευμένος ἀπὸ τῆς λέπρας, χαριστήριον τὴν κλῆσιν ἀποδίδωσι τῷ Χριστῷ. Οὗτος δὲ, οὔτε λεπρὸς, οὔτε ἐπὶ χαριστηρίοις λαλων. Κἀκεῖνος μὲν οὐδὲν εἶπεν, οὗτος δὲ ἐγόγγυσε, καὶ νατακρίνει ἐν ταύτῷ τόν τε Ἰησοῦν καὶ τὴν γυναῖκα. Τὴν μὲν, ὡς ἁμαρτωλὸν, τὸν δὲ, ὡς φιλάνθρωπον Ὢ τῆς ἀπονοίας! Ὅντως θαρισαῖος ὁ ἄνθρωπος· ἀλλ´ ὁ Κύριος ἐρωτῶν αὐτὸν ἐν παραβολαῖς, καὶ δύο χρεωφειλέτας παράγων εἰς τὸ μέσον, λεληθότως καὶ αὐτὸν χρεωφειλέτην εἴναι λέγει, ἐλάττω μὲν χρεωστεῖν δοκοῦντα, χρεωστοῦντα δ´ οὗν. Οὔτε γοῦν ὁ τὰ ἀλάττω χρεωστῶν σὺ, δύνασαι δοῦναι τὴν ὀφειλὴν, οὺ γὰρ ἔχεις ἐξομολόγησιν τῇ ὑπερηφανίᾳ κρατούμενος, οὔτε ἡ γυνή. Ἀμφοτέροις οὖν ἀφεθήσεται, κΧ κίς πλερν ἀγαγήπει· Πάντως ΠΛ πολλ ὰ ζόνα.

PG 123, skenējuma lpp. 401–402 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: 2αίνεται οὗτος ὁ Φαρισαῖος ὁ … beidzas: Πάντως ΠΛ πολλ ὰ ζόνα.

Ziņot par kļūdu

Lk. 7:44–50

Kungs parāda, ka Sīmanis ir gan lielībnieks, gan nesaprātīgs: lielībnieks – jo viņš, pats būdams cilvēks, nosodīja cilvēku par grēkiem; nesaprātīgs – jo nesaprata, ka sieviete, kas parādīja tik daudz ticības un mīlestības zīmju, bija jāpieņem, nevis jāatraida. Tāpēc Kungs viņu atmasko, ka viņš velti nosoda sievieti, kas darīja tik daudz, cik viņš pats nedarīja, – vai drīzāk nedarīja pat to, kas ir daudz mazāks. Piemēram: „Tu nedevi pat ūdeni kājām – to, kas ir tik parasts –, bet viņa tās slacīja ar asarām. Tu nenoskūpstīji Mani pat vaigā, bet viņa skūpstīja Manas kājas. Tu nelēji pat eļļu, bet viņa izlēja svaidāmo eļļu. Tā kā tu teici, ka Es neesmu pravietis, jo neatpazinu, ka viņa ir grēciniece, lūk, Es atmaskoju to, kas tavā sirdī, lai tu zinātu, ka, kā Es zinu tavu, ko tu slēp, tā vēl jo vairāk Es zinu viņas grēkus, ko zina arī daudzi citi.“

„Viņas grēki ir piedoti, jo viņa daudz mīlējusi“ – tas ir: parādījusi lielu ticību.

Arī tie, kas sēdēja pie galda, atkal kurnēja, neapdomādami, ka tas, ko Viņš teica Sīmanim, varēja tikt teikts arī viņiem. Bet Kungs, apklusinādams viņu kurnēšanu un gribēdams viņiem parādīt, ka katru izglābj viņa ticība, nesacīja: „Sieviete, Es tevi izglābju“, lai viņi vēl vairāk neskaustu, bet: „Tava ticība.“ To Viņš sacīja, kā es teicu, gan apklusinādams viņu skaudību, gan vedinādams arī viņus ticēt, lai tie atzītu, ka ticība izglābj.

„Ej mierā“, tas ir, taisnībā; jo taisnība ir miers, tāpat kā grēks ir naids pret Dievu. Ievēro, ka Viņš, piedevis viņai grēkus, neapstājās pie grēku piedošanas, bet pievienoja arī labā darīšanu; jo vārdi „Ej mierā“ tev jāsaprot kā: „Dari to, kas tev dos mieru ar Dievu.“

Piezīmes (1)
  1. „Taisnība ir miers“ – sal. lk-1-76-80 („miera ceļš ir taisnīga dzīve“).
Citētās Rakstu vietas

Rom. 5:1; Rom. 5:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Δείκνυσι τὸν Σίμωνα ὁ Κύριος καὶ ἀλαζόνα καὶ ἀνόητρν. Ἀλαζόνα μὲν, εἴ γε ἐπὶ τοῖς ἀμαρτήμασι τὴν ἄνθρωπον κατέκρινεν, ἄνθρωπος ὢν καὶ αὐτός. Ἀνόητον δὲ, εἴγε οὐ συνεῖδεν ὅτι τοσαῦτα ποιήσασαν τὴν γυναῖκα πίστεως σύμβολα καὶ ἀγάπης, ἔδει παραδέξασθαι, ἀλλ´ οὐκ ἀποπέμψασθα Δὸ καὶ ἐλέγχει αυτὸν ὁ Κύριο ὡς μάτην ο.ις ·ποςΟν τὸ οαν ἡ ο πηῶπ ἀφέθη. Καὶ ταῦτα εἰπὼν ἐπιστομίζει τὸν ἀλα«κατακρίνοντα τὴν τοσαῦτα ποιήσασαν, ὅσα αὐτὸς οὐκ ἐποίησε, μᾶλλον δὲ, οὐδὲ τὰ πολλῷ καταδεέστερα, οἱον, σὺ μὲν οὐδὲ ὕδωρ ἐπὶ τοὺς πόδας τοῦτο δὴ τὸ κοινὸν ἔδωκας· αὕτη δὲ δάκρυσιν ἔβρεξε τούτους. Οὐδὲ τὸ πρόσωπον σὺ ἐφίλησας. Αὕτη δὲ τοὺς πόδας μου κατεφίλησε. Σὺ οὐδὲ ἔλαιον, αὔτη μύεον ἐξέχεεν. Ὅθεν ἐπειδὴ εἶπας ὅτι οὐ προφήτης εἰμὶ, ἐκ τοῦ μὴ διαγνῶναι ὅτι ἀμαρτωλὸς ἦν αὕτη, ἰδοὺ ἐλέγχω τὰ ἐν τῇ καρδίᾳ σου, ἵνα γνῷς ὅτι ὥσπερ τὰ σὰ γινώσκω ἂ κρύπτεις, πολλῷ μᾶλλον τὰ ταύτης ἃ καὶ ἄλλοι πολλοὶ ἴσασιν. Ἀφέονται τοίνυν αἱ ἁμαρτίαι αὐτῆς, ὅτι ἠγάπησε πολὺ, ἀντὶ τοῦ, πίστιν ἐνεδείξατο πολλήν. Οἱ δὲ συνανακείμενοι πάλιν καὶ αὐτοὶ γογγυσταὶ, μὴ λογισάμενοι ὅτι ἃ πρ´ ς τὸν Σίμωνα εἶπε, καὶ πρὸς αὐτοὺς εἰκὸς ἦν λεχθῆναι. Ὀ δὲ Κύριος καταστέλλων τὸν γογγυσμὸν αὐτῶν, καὶ βουλόμενος αὐτοῖς δεῖξαι ὅτι ἕκαστον ἡ πίστις αὐτοῦ σώζει, οὐκ εἶπεν· Ὦ γύναι, ἐγώ σε σώζω, ἵνα μὴ πλέον φθονήσωσιν, ἀλλ’, ἡ πίστις σου. Τοῦτο δὰ εῖπεν. ὡς ἔφην, ἅμα μὲν τὸν φθόνον ἐκείνων καταστέλλων. ἅμα δὲ ἐνάγων κἀκείνους εἰς τὸ πιστεῦσαι, Ἔπιγνόντας ὅτι ἡ πίστις σώζει. Τὸ δὲ, Πορεύου εἰς εἰρήνην, τουτέστιν εἰς δικαιοσύνην. Εἰρήνη γὰρ ἡ δικαιοσύνη, ὥσπερ ἡ ἀμαρτία ἔχθρα πρὸς Θεόν. Ὅρα δὲ ὅτι μεθ´ ὃ ἀφῆκεν αὐτῇ τὰς ἀμαρτίας, οὐκ ἔστησεν αὐτὴν ἄχρι τῆς ἀφέσεως τῶν ἁμαρτιῶν, ἀλλὰ προσέθηκε καὶ τὴν ἐργασίαν τοῦ ἀγαυοῦ. Τὸ γὰρ, Πορεύου εἰς εἰρήνην, ἀντὶ τοῦ, Πράττε ἄ σε ποιήσουσιν εἰρηνεύειν πρὸς Θεὸν, νοείν ὀφείλεις.

PG 123, skenējuma lpp. 402–403 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Δείκνυσι τὸν Σίμωνα ὁ Κύριος … beidzas: εἰρηνεύειν πρὸς Θεὸν, νοείν ὀφείλεις.

Ziņot par kļūdu