Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 6. nodaļa

Lk. 6:1–5

Jūdi par sabatu sauca katrus svētkus, jo sabats nozīmē atdusu. Bieži svētki iekrita piektdienā, un piektdienu svētku dēļ sauca par sabatu; tad īsto sabatu viņi sauca par „otro pirmo“, jo tas bija otrais – pirms tā bija citi svētki un sabats. Tā gadījās arī tad, un šo sabatu sauca par „otro pirmo“.

Kad farizeji vainoja mācekļus, ka tie sabatā ēda, plūkdami, tas ir, izraudami, vārpas un berzdami, tas ir, saberzdami tās rokās, Kungs min Dāvidu, kas bija izsalcis un ēda priekšlikšanas maizes. Bēgdams no Saula, viņš atnāca pie augstā priestera Abjatara un viņu pievīla, sacīdams, ka ķēniņš viņu sūta kādā ļoti steidzamā darīšanā; un, būdams izsalcis, viņš saņēma no priestera priekšlikšanas maizes, ko ik dienas nolika uz svētā galda – divpadsmit, sešas labajā un sešas kreisajā pusē. Viņš paņēma arī Goliāta zobenu. Izstāstījis viņiem šo notikumu, Kungs liek viņiem kaunēties ar Dāvida rīcību. „Ja jūs godājat Dāvidu,“ Viņš saka, „kā jūs varat nosodīt Manus mācekļus?“

Turklāt Cilvēka Dēls, tas ir, Es, esmu sabata Kungs – kā Radītājs, Darītājs, Valdnieks un Likumdevējs, kam ir vara atcelt sabatu. Jo par Cilvēka Dēlu nevarētu saukt nevienu citu kā tikai Kristu, kas, būdams Dieva Dēls, brīnišķīgā kārtā labprāt kļuva un tika saukts arī par Cilvēka Dēlu cilvēku dēļ. Ka mani un tevi sauc par cilvēka dēlu, tas nav nekas jauns; bet ir vērts saukt par Cilvēka Dēlu To, kas brīnišķīgi tapa cilvēks.

Piezīmes (4)
  1. „Otrais pirmais sabats“ – σάββατον δευτερόπρωτον (Lk. 6:1, tikai bizantiešu tekstā); Teofilakta skaidrojums – sv. Jāņa Zeltamutes u. c. skaidrojumu tradīcijā.
  2. „1. Ķēn. 21:1–9“ – 1965: 1. Sam. 21:1–9, kur priesteris ir Ahimeleks; Teofilakts, sekojot Mk. 2:26, min Abjataru (sal. termini.md, Mk 2).
  3. „Sešas labajā un sešas kreisajā pusē“ – sal. 3. Moz. 24:6 (divās rindās); LXX: „divas kārtas, katrā sešas“; Teofilakta „ik dienas“ – pēc likuma maizes nomainīja ik sabatu.
  4. „Priekšlikšanas maizes“ – kā termini.md (Mk 2).
Citētās Rakstu vietas

1. Ķēn. 21:1–9; 3. Moz. 24:5–9; Mk. 2:26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οἱ Ἱουδαῖοι πᾶσαν ἑορτὴν Σάββατον ὡνόμαζον · ἀνάπαυσις γὰρ τὸ Σάββατον· πολλάκις οὐν ἀπήντα ἡ ἐορτὴ ἐν Παρασκευῇ, καὶ ἐκάλουν τὴν Παρασκευὴν Σάββατον διὰ τὴν ἑορτὴν, εἰτα τὸ κυρίως Σάββατον ὡνόμαζον δευτερόπρωτον, ὡς δεύτερον ὃν, προηγησαμένης ἄλλης ἐορτῆς καὶ Σαῦβάτου. Ἔτυχεν οὖν καὶ τότε γενέσθαι τὸ τοιοῦτον, καὶ ὡνομάζετο δευτερόπρωτον τὸ Σάββατον ἐκεῖνο Αἰτωμένοις δὲ τοῖς Φαρισαίοις τοὺς μαθητὰς. Στι ἐν τῷ Σαββάτῳ ἤοθιον τίλλοντες, τουτίστιν ἀναΖΑΦΟΤ vί. σπῶντες τοὺς στάχυας, καὶ ψώχοντες, ὃ ἔστι τρίβοντες ταῖς χεροί, παράγει ὁ Κύριος τὸν Δαυΐδ, πεινάααντα καὶ φαγόντα τοὺς ἄρτους τῆς προθέσεως. Φεύγων γὰρ τὸν Σαοὺλ, παρεγένετο εἰς Ἀβιάθαρ τὸν ἀρχιερέα, καὶ ἠπάτησεν αὐτὸν λέγων, ὡς ἄρα ἀ βασιλεὺς ἀποστέλλει αὐτὸν ἐπί τι ἀναγκαιότατον Κργον, καὶ δὴ πεινῶν ἔλαβε μὲν παρὰ τοῦ ἱερέως καὶ τοὺς ἄρτους τῆς προθέσεως, οὓς καθ´ ἑκάστην προετίθεσαν δώδεκα ἐπὶ τῆς ἱερᾶς τραπέζης, ἓξ ἐκ δεξιῶν καὶ ἓξ ἐξ εὐωνύμων. Ἔλαβε δὲ καὶ τὴν ῥομφαίαν τοῦ Γολιάθ. Ταύτην τὴν ἱστορίαν εἰπὼν αὐτοῖς ὁ Κύριος, ἐντρέπει αὐτοὺς ἀπὸ τῆς πράξεως τοῦ Δαυὶδ. Εἰ γὰρ τὸν Δαυλδ, φησί, τιμᾶτε, πῶς τοὺς ἐμοὺς κατακρίνετε μαθητάς; Ἄλλως τε, ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου, τουτέστιν ἐγὼ, Κύριός εἰμι τοῦ Σαββάτου, ὡς Δημιουργὸς καὶ Ποιητὴς καὶ Δεσπότης, καὶ κομοθέτης, ἐξουσίαν ἔχων καταλύειν τὸ Σάββατον. Υἱὸς γὰρ ἀνθρώπου οὐκ ἄλλος ἂν κληθείη, εἰ μὴ ὁ Χριστὸς, ὃς Υἱὸς Θεοῦ ὢν, παραδόξως κατηξίωσε, καὶ Υἱὸς ἀνθρώπου δι´ ἀνθρώπους γενέσθαι καὶ κληθῆναι. Τὸ γὰρ ἐμὲ καὶ σὲ καλεῖσθαι υἱὸν ἀνθρώπου, οὐδὲν καινόν· ἐκεῖνον δὲ ἄξιον καλεῖσθαι Υἱλν ἀνθρώπου, τὸν παραδόξως ἀνθρωπισθέντα.

PG 123, skenējuma lpp. 389–390 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οἱ Ἱουδαῖοι πᾶσαν ἑορτὴν Σάββατον … beidzas: Υἱλν ἀνθρώπου, τὸν παραδόξως ἀνθρωπισθέντα.

Ziņot par kļūdu

Lk. 6:6–11

Tas, ko mēs teicām Mateja skaidrojumā, ir skaidrs; bet tagad sakām to, ka nokaltusi roka ir tam, kas nedara neviena tikuma darba. Jo roka ir darbības rīks; kam tā nokaltusi, tas noteikti ir dīks. Tātad, kas grib, lai viņa roka tiktu dziedināta, tas tiks dziedināts sabatā. Es domāju to tā: nav iespējams darīt kādu tikuma darbu, ja cilvēks nav atstājis ļaunumu. Jo „novērsies vispirms no ļauna, un tad dari labu“. Tātad, kad tu turēsi sabatu, tas ir, atpūtīsies no ļaunuma darbiem, tad tu izstiepsi savu roku uz tikuma darbiem, un tā tev tiks atjaunota.

Pamatoti viņš teica „tika atjaunota“ (ἀποκατεστάθη). Jo bija laiks, kad cilvēka dabai bija labā darīšana un roka, tas ir, darbīgais spēks, bija vesela. Pēc tam, to pazaudējusi, tā ar Kristus žēlastību to atguva un tika atjaunota agrākajā labajā stāvoklī.

Piezīmes (2)
  1. „Novērsies no ļauna un dari labu“ – Ps. 33:15 (1965: 34:15).
  2. „Turēsi sabatu“ – σαββατίσῃς; sabats kā atpūta no ļaunuma darbiem.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 12:9–14; Ps. 33:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὅσα μὲν εἴπομεν ἐν τῷ κατα Ματθαῖον, δῆλα· νῦν δὲ τόδε λέγομεν, ὅτι ξηρὰν ἔχει τὴν χεῖρα, ὃς οὐ πράττει τι τῶν τῆς ἀρετῆς ἔργων. Ἡ μὲν γὰρ χεὶρ ἐνεργείας ὄργανον, ὃς δὲ ἐξήρανται ταύτην, ἀργεῖ πάντως. Ὅστις οὖν Βέλει ὑγιασθῆναι τὴν χεῖρα, ἐν τῷ Σαββάτῳ ταύτην νιασθήσεται. Οἷον τί λέγω· Οὐκ ἔστιν ἐνεργῆσαί τι τῶν τῆς ἀρετῆς ἔργων, ἐὰν μὴ παυθῇ τις ἀπὸ τῆς κακίας. Ἔκκλινον γὰρ πρῶτον ἀπὸ τοῦ κακοῦ, καὶ τὸτε ποίησον τὸ ἀγαθόν. Ὅταν οὖν σαββατίσῃς, τουτέστιν, ἀργήσῃε ἀπὸ τῶν τῆς κακίας ἔργων, τότε ἐκτενεῖς σου τὴν χεῖρα ἐπὶ τὰ τῆς ἀρετῆς, καὶ ἀπρκαταστήσεταί σοι αὕτη. Εἰκότως δὲ εἶπε τὸ, Ἀποκατεστάθη. ἮἩν γὰρ ὅτε ἡ ἀνθρωπίνη φύσις εἶχε τὴν ἐργασίαν τοῦ καλοῦ, καὶ τὴν χεῖρα. τουτέστι τὴν ἐνεργητικήν δύναμιν, ὑγιᾶ. Εἶτα ἀπολέσασα, χάριτι Χριστοῦ ἀπέλαβε ταύτην, καὶ ἀποκατέστη εἰς τὸ πρώην ἀγαθόν.

PG 123, skenējuma lpp. 390 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὅσα μὲν εἴπομεν ἐν τῷ … beidzas: ἀποκατέστη εἰς τὸ πρώην ἀγαθόν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 6:12–19

Kungs visu dara, mācīdams mūs, lai arī mēs tā darītu. Lūk, gatavodamies lūgt, Viņš uzkāpj kalnā. Jo jālūdz, kad esam brīvi no citām darīšanām, un nevis daudzu vidū; un arī jāpavada nakts lūgšanā, nevis tikko nostājušies uz lūgšanu, tūdaļ no tās jāatkāpjas.

Pēc lūgšanas Viņš izraugās mācekļus, lai mācītu arī mūs: kad gribam kādu iecelt garīgā kalpošanā, mums tas jāizvēlas ar lūgšanu, Dieva vadītiem, un jālūdz Viņu, lai Viņš mums atklāj, kurš ir pārbaudīts. Izraudzījies divpadsmit, Viņš nokāpj no kalna, lai dziedinātu tos, kas bija atnākuši no pilsētām, un darītu viņiem labu divkārt – gan dvēselei, gan miesai. Jo klausies: „viņi atnāca Viņu dzirdēt“ – tā ir dvēseļu dziedināšana; „un tikt dziedināti no savām slimībām“ – tā ir miesu dziedināšana; „jo spēks izgāja no Viņa un dziedināja visus“.

Praviešiem un citiem svētajiem nebija spēka, kas izietu no viņiem, jo viņi paši nebija spēka avoti; bet Kungam bija spēks, kas izgāja no Viņa, jo Viņš Pats bija spēka avots, kamēr pravieši un svētie drīzāk saņēma spēku no augšienes.

Piezīmes (1)
  1. „Pārbaudīts“ – δόκιμος, cienīgs (sal. Ap. d. 1:24 par Mateja izvēli ar lūgšanu).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 6:6; Ap. d. 1:24; Ap. d. 6:6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πάντα ποιεῖ ὁ Κύριος διδάσκων ἡμᾶς ἵνα καὶ ἡμεῖς οὕτω ποιῶμεν. Ἰδοὺ οῦν μέλλων εὔξασθαι, ἄνεισί τε εἰς ὄρος. Καὶ γὰρ Ἀαῖ σγολάζοντας προσεύχεσθαι, καὶ μὴ ἐν μέσῳ πολλῶν ἀλλὰ καὶ διανυκτερεύοντας, μὴ εὐθὺς ἱσταμένους εἰς προσευχὴν, εἴτα ἀφισταμένους. Μετὰ δὲ τὴν εὐχὴν ἐκλέγεται τοὺς μαθητὰς, ὡς ἂν διδάξῃ καὶ ἡαᾶς ὅταν μέλλωμέν τινα εἰς διακονίαν θεῖναι πνευματικὴν, μετὰ εὐχῆς τοῦτο αἱρείσθαι, ὁδηγουμένους ὑπὸ Θεοῦ, καὶ παρ´ ἐκείνου αἰτοῦντας ἀποκαλυφθῆναι ἡμῖν τὸν δόκιμον. Ἐλόμενος δὲ τοὺς δώδεκα, κάταισιν ἐκ τοῦ ὄρους, ὡς ἂν τοὺς ἀπὸ τῶν πάλεων ἐλθόντας ἰάσηται, καὶ διπλῶς εὐεργετήσῃ κατά τε ψυχὴν καὶ κατὰ σῶμα. Ἄκουε γὰρ, ὅτι Ἢλθον ἀκοῦσαι αὐτοῦ, τοῦτο ἔστιν ἡ τῶν ψυχῶν θεραπεία, καὶ ἰαθῆναι ἀπὸ τῶν νόσων αὐτῶν, τοῦτο, ἡ τῶν σωμάτων · δύναμις γὰρ παρ´ αὐτοῦ ἐξήρχετο καὶ ἰᾶτο πάντας. Οἱ μὲν γὰρ προφῆται καὶ οἱ ἄλλοι ἅγιοι οὐκ εῖχον ύναμιν ἐξερχομένην ἀπ´ αὐτῶν· οὐ γὰρ ἦσαν αὐτοὶ πηγαὶ δυνάμεων. Ὁ δὲ Κύριος δύναμιν εἰχεν ἐξερχομένην ἀπ´ αὐτοῦ· αὐτὸς γὰρ ἦν ἡ πηγὴ τῆς δυνάμεως. Ὡς οἱ γε προφῆται καὶ οἱ ἅγιοι ἐδέχοντο μᾶλλον ἄνωθεν δύναμιν.

PG 123, skenējuma lpp. 390–391 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πάντα ποιεῖ ὁ Κύριος διδάσκων … beidzas: ἅγιοι ἐδέχοντο μᾶλλον ἄνωθεν δύναμιν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 6:20–26

Iesvētījis mācekļus, ar svētībām un mācību Viņš tos ievada garīgākā stāvoklī; jo Viņš runā, vērsdamies pie tiem. Un vispirms Viņš teic svētīgus [nabagus – vai gribi tos saprast kā pazemīgos, vai] kā tos, kam ir nemantkārīgs dzīvesveids. Vispār visas svētības mūs māca vienkāršību, pazemību, to, ka mūs nievā un apsmej.

Tāpat arī „vai“ tiek piešķirts tiem, kas ir bagāti šajā laikmetā, par kuriem Viņš saka, ka viņi „jau saņēmuši savu iepriecinājumu“, tas ir, jau šeit, šajā laikmetā, saņem līksmību; un tiem, kas smejas un dzīvo baudās, un ko slavē. Bīsimies, brāļi, ka „vai“ ir tiem, ko slavē cilvēki. Jo slavai jānāk arī no cilvēkiem, bet vispirms no Dieva.

Piezīmes (3)
  1. „Iesvētījis“ – χειροτονῆσαι (sk. termini.md, Mk 3).
  2. „Svētības“ – οἱ μακαρισμοί (Svētību vārdi, Mt. 5:3–12); „vai“ – οὐαί.
  3. Teofilakts šeit runā īsi, jo Svētības plaši skaidrojis Mateja Evaņģēlijā.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 5:3–12; Mt. 6:2; Jņ. 5:44

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Μετὰ τὸ χειροτονῆσαι τοὺς μαθητὰς, ῥυθμίζει αὐτοὺς διά τε τῶν κακαοισμῶν καὶ τῆς διδασκαλίας εἰς πνευματικωτέραν κατάστασιν. Πρὸς γὰρ αὐτοὺς ἀποτεινόμενος ποιεῖται τὸν λόγον. Καὶ πρῶτον μακαρίζει τοὺτ ετε τοὺς ἀφιλάργυρον ἔχοντας τὸν τρόπον. Ἀπλῶς δὲ πάντες οἱ μακαρισμοὶ εὐτέλειαν ἡμἄς διδάσκουσι, καὶ ταπείνωσιν καὶ ἐξουδένωσιν καὶ ὀνειδισμόν. Ὡσκερ οὖν καὶ τὸ Οὐαὶ ἐκείνοις ἀποκληροῦται, τοῖς τε πλουσίοις ἐν τῷ νῦν αἰῶνι, οὓς καὶ ἀπέχειν τὴν παράκλησίν φησιν. ἀντὶ τοῦ ὧδε ἐν τῷ παρόντι αἰῶνι ἀπολαμβάνειν τὴν εὐφροσύνην, καὶ τοῖς γελῶσι, καὶ τρυφῶσι, καὶ ἐπκινουμένοις. Ρρίξωμεν, ἀδελφοί, πῶς τὸ Οὐαὶ ἔχωσιν οἰ παρὰ τῶν ἀνθρώπων ἐπαινούμενοι. Δτῖ μὲν γὰρ καὶ παρὰ τῶν ἀνδρώπων ἐπαινεῖσθαι, ἀλλὰ πρότερον ἀπὸ Θεοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. 391–392 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Μετὰ τὸ χειροτονῆσαι τοὺς μαθητὰς, … beidzas: ἐπαινεῖσθαι, ἀλλὰ πρότερον ἀπὸ Θεοῦ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 6:27–36

Tā kā apustuļiem bija jātiek sūtītiem sludināt un tāpēc bija gaidāms, ka viņiem būs daudz vajātāju un ļaundaru, – ja apustuļi, vajāšanas apgrūtināti un gribēdami atriebties tiem, kas viņiem nodarījuši pāri, būtu apklusuši un nemācījuši, Evaņģēlija saule būtu nodzisusi. Tāpēc Kungs, iepriekš par to gādādams, mudina apustuļus nedoties atriebties ienaidniekiem, bet cēli panest visu, kas notiek, lai arī kādi viņus apsmietu, lai arī bezdievīgi pret tiem ļaunu perinātu – tāpat kā Viņš Pats darīja pie krusta, sacīdams: „Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.“

Tad, lai apustuļi nevarētu sacīt, ka tāds bauslis – mīlēt ienaidniekus – ir neizpildāms, Viņš saka: „Ko tu gribi sev, to parādi arī citiem; un esi pret citiem tāds, kādus tu gribētu, lai citi būtu pret tevi. Ja tu gribi, lai tavi ienaidnieki pret tevi būtu cietsirdīgi, nejūtīgi un dusmīgi, esi arī tu tāds; bet ja, gluži otrādi, labi, līdzjūtīgi un ļaunu neatceroši, nedomā, ka tev pašam nav iespējams būt tādam.“ Vai redzi likumu, kas iedzimts, ierakstīts mūsu sirdīs? Tā arī Kungs ir sacījis: „Tajās dienās, dodams Savus likumus, Es tos ierakstīšu viņu prātā un viņu sirdīs.“

Tad Viņš mums uzliek vēl citu nepieciešamību: „Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, jūs esat līdzīgi grēciniekiem un pagāniem; bet ja jūs mīlat tos, kas jums dara ļaunu, jūs esat līdzīgi Dievam, kas ir labs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. Ko tad jūs gribat – būt līdzīgi grēciniekiem vai līdzīgi Dievam?“ Vai redzi dievišķo mācību? Vispirms Viņš tevi pārliecināja ar dabisko likumu: ko tu gribi, lai tev dara, to dari arī tu citiem; pēc tam Viņš tevi pārliecina ar mērķi un algu: Viņš jums apsola algu – kļūt līdzīgiem Dievam.

Piezīmes (2)
  1. „Jer. 31:33“ – LXX numerācijā Jer. 38:33; Teofilakts citē pēc Ebr. 8:10.
  2. „Dabiskais likums“ – φυσικὸς νόμος, „iedzimtais likums, ierakstīts sirdīs“ (sal. Rom. 2:15); „zelta likums“ – Lk. 6:31.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 23:34; Jer. 31:33; Ebr. 8:10; Rom. 2:15; Mt. 5:46–47

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ὰστίν» Ἐπειδή περ οἱ ἀπόστολοι ἔμελλον σταλῆναι Ἀπὶ τὸ κήρυνα. καὶ προσεδοκῶντο ἐντεῦθεν πολλοὶ αὐτοῖς διῶκται καὶ ἐπίβουλοι· εἰ οὖν ἐπὶ τῷ διωγμῷ ἀνθόμενοι οἱ ἀπόστολοι, εἶτα θέλοντες ἀμύνασθαι τοὺς λυπήσαντας, ἐσίγησαν καὶ οὐκ ἐδίδαξαν, Κσβεστο ἂν ὁ τοῦ Εὐαγγελίου ἤλιος· διὰ τοῦτο τοίνυν ὁ Κύριος προλαμβάνων, παραινεῖ τοῖς ἀποστόλοις μὴ πρὸς ἄμυναν τῶν ἐχθρῶν χωρεῖν, ἀλλὰ πάντα γενναίως φέρειν τὰ συμβαίνοντα, κἂν ὑβρίζωσί τινες, κἂν ἀνοαίως ἐπιβουλεύωσιν, οὕτω καὶ αὐτὸς ἐν τῷ σταυρῷ κποίει, λέγων· Πάτερ, ἄφες αὐτοῖς, οὐ γὰρ οδασι τί ποιοῦσιν. Εἰτα ἵνα μὴ ἔχωσιν εἰπεῖν οἱ ἀπόστολοι ἀὲίνατον εἶναι τὸ τοιοῦτον ἐπίταγμα, τὸ ἀγαπᾶν τοὺς ἐχθροὺς, φησὶν, Ὅ ἐὰν θέλῃς σὺ ἐπὶ σεαυτοῦ, τοῦτο ἔνδειξαι καὶ τοῖς ἐτέροις. Καὶ γενοῦ τοιοῦτος ἄλλοις, οἴους ἂν θέλῃς περὶ σεαυτὸν γενέσθαι ἐτέρους. Εἰ μὲν σκληροὺς καὶ ἀσυμπαθεῖς καὶ ὁργίλους θέλεις εἶναι τοὺς ἐχθρούς σοι, ἔσο καὶ σὺ τοιοῦτος, κἰ δὲ τοὐναντίον ἀγαθούς καὶ συμπαθεῖς καὶ ἀμνησικάκους, μὴ ἀδύνατον εἶναι νόμιζε τὸ τοιοῦτος καὶ αὐτὸς εἶναι. Ὁρᾷς νόμον ἔμφυτον ἐν ταῖς καρδίαις ἡμῶν ἐγγεγραμμένον; Οὕτω καὶ ὁ Κύριος εἶπεν· Ἐν ταῖς ἡμέραις ἐκείναις διδοὺς νόμους μου, εἰς ὸν λιάκοιαν αὐτῶν καὶ ἐπὶ τῶν καρδιῶν αὐτῶν ἐπιτράω αὐτούς, Εἶτα καὶ ἄλλην ἀνάγκην ἐπιτίθησιν ἡμῖν, ὅτι Ἐὰν ἀγαπᾶτε τοὺς ἀγαπῶντας, ὅμοιοῖ ἐστε ἁμαρτωλοῖς καὶ ἐθνικοῖς. Ἐὰν δὲ ἀγαπᾶτει τοὺς πρὸς ὑμᾶς πονηρευομένους, ὅμοιοί ἐστε τῷ Θεῷ, ὅς ἐστιν ἀγαθὸς ἐπὶ τοὺς ἀχαρίστους καὶ πονηρούς. Ποῖον οὗν θέλετε, ὅμοιοι εἰναι τῶν ἁμαρτωλῶν, ἢ μοιοι εἶναι τοῦ Θεοῦ; Ὁρᾷς διδασκαλίαν θείαν; Ἔπεισέ σε πρῶτον ἀπὸ τοῦ φυσικοῦ νόμου. Ὁ γὰρ θέλεις σ γενέσθαι σοι, τοῦτο καὶ αὐτὸς ἄλλοις ποίει. Εἶτα πείθει σε καὶ ἀπὸ τοῦ τέλους καὶ τοῦ κι θοῦ· μισθὸν γὰρ ὑπισχνεῖται ὑμῖν τὸ ὁμοίους γενέσθαι Θεῷ

PG 123, skenējuma lpp. 392–393 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: ὰστίν» Ἐπειδή περ οἱ ἀπόστολοι … beidzas: ὑμῖν τὸ ὁμοίους γενέσθαι Θεῷ

Ziņot par kļūdu

Lk. 6:37–40

Kungs nogriež no mūsu dvēselēm ļoti smagu kaiti – es saku: augstprātības sakni. Jo kas neraugās uz sevi, bet uzlūko tikai tuvākā darīšanas un grib tās pelt, tas acīmredzot nemanot ir augstprātības gūstā. Jo viņš noteikti domā par sevi, ka negrēko; un tāpēc vaino citus, kas grēko.

Tātad, ja gribi būt nenosodīts, nenosodi citus. Saki man: kāpēc tu nosodi otru kā tādu, kas noteikti pārkāpj dievišķos likumus? Vai tu pats nepārkāp dievišķo likumu? Nerunāšu par citiem grēkiem, bet tieši ar to, ka tiesā citus; jo dievišķais likums tev pavēl netiesāt brāli, tā ka arī tu pārkāp likumu. Un, būdams pārkāpējs, tev nav jātiesā otrs kā pārkāpējs; jo tiesnesim jābūt augstākam par grēcīgo dabu.

Tātad „atlaid, un tev tiks atlaists; dod, un tev tiks dots. Jo labu, sapresētu, sakratītu un pāri plūstošu mēru jums iebērs klēpī.“ Jo Kungs neatmaksā skopi, bet bagātīgi. Kā tu, kad gribi nomērīt, piemēram, miltus, tos piespied un sakrati un liec, lai tie plūst pāri, ja gribi tos nomērīt bez skopuma, tā arī Kungs tev dos lielu un pāri plūstošu mēru.

Kāds asāka prāta varētu jautāt: kā Viņš, sacījis, ka „ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu jums atmērīs“, atkal saka, ka „pāri plūstošu mēru jums iebērs klēpī“? Ja tas plūst pāri, kā tas ir tas pats? Mēs atbildam: Viņš nesacīja „ar tik lielu mēru jums atmērīs“, bet „ar to pašu“. Ja Viņš būtu sacījis „ar tik lielu mēru“, tad vārdos būtu grūtība un pretruna; bet tagad, sacīdams „ar to pašu“, Viņš pretrunu atrisina. Jo var dot ar to pašu mēru, bet ne tik daudz. Tātad Kungs saka: „Tu darīji labu – tev darīs labu: tas ir tas pats mērs; bet «pāri plūstošs» – tāpēc, ka tu darīji labu vienreiz, bet tev darīs labu desmittūkstoškārt.“ Tas pats arī par nosodīšanu: kas nosoda un pēc tam pats tiek nosodīts, saņem ar to pašu mēru; bet tā kā viņš tiek nosodīts smagāk, jo nosodīja sev līdzīgo, tad mērs ir pāri plūstošs.

To sacījis un aizliedzis mums nosodīt, Kungs saka arī līdzību, tas ir, piemēru: „Saki man, tu, kas tiesā otru, bet pats grēko tāpat, vai tu nelīdzinies aklajam, kas vada aklo? Jo ja tu tiesā otru, bet pats krīti tajos pašos grēkos, jūs abi esat akli; un tev šķiet, ka tu viņu ar savu nosodījumu vadi uz labo, bet tu viņu nevadi. Jo kā viņš tiks tevis vadīts uz labo, ja arī tu klupi? Jo māceklis nav pārāks par skolotāju. Tātad ja tu, kas šķieti skolotājs un vadonis, klupi, tad noteikti arī tas, kas tiek mācīts un vadīts. Jo sagatavots, tas ir, pilnīgs māceklis būs kā viņa skolotājs.“ To Viņš sacīja, lai mēs nenosodītu tos, kas ir zemāki par mums un šķietami grēko; un pievieno vēl ko citu par to pašu.

Piezīmes (1)
  1. „Atlaid“ – ἀπολύετε, „atlaidiet, atbrīvojiet“; šeit – piedodiet.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 7:1–2; Rom. 2:1; Jēk. 4:11–12; Mt. 15:14; Mt. 10:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Παγχάλεπον νόσημα ἀποτέμνει τῶν ἡμετέρων ψυχῶν ἐ Κύριος, τὴν ῥίζαν λέγω τῆς ὑπεροψίας. Ὁ γὰρ μὴ ἑαυτὸν ἐπισκεπτόμενος, ἀλλὰ τὰ τοῦ πλησίον μόνον ἐφορῶν, καὶ ταῦτα μωμεύειν θέλων, πρόδηλον ὅτι ὑπεροψίᾳ ἁλισκόμενος λέληθεν ἑαυτόν. Οἵεται γὰρ πάντως περὶ ἑαυτοῦ, ὅτι οὐχ ἀμαρτάνει. Καὶ διὰ τοῦτο τοὺς ἄλλους ἁμαρτάνοντας αἰτιᾶται. Εἰ οὖν θέλεις ἀκατάκριτος εἶναι, μὴ κατάκρινε ἐτέρους. Εἰπέ μοι γὰρ. διατί κατακρίνεις ἕτερον, ὡς παραβαίνοντα πάντως τοὺς θείους νόμους; Σὺ δὲ αὐτὸς οὐ παραβαίνεις θεῖον νόμον; Ἀφίημι ἐν ταῖς ἄλλαις ἀμαρτίαις, ἀλλ´ ἐν αὐτῷ τούτῳ τῷ κρίνειν ἑτέρους, πάντως γὰρ νόμος θεῖος διακελεύεταί σοι μὴ κρίνειν τὸν ἀδελφόν· ὥστε καὶ σὺ παραβαίνεις νόμον. Παραβάτης δὲ ὢν, οὐκ ὀφείλεις ἕτερον κρίνειν ὡς παραβάτην. Ἀνώτερον γὰρ εἶναι δεῖ τῆς ἁμαρτανούσης φύσεως τὸν κριτήν. Ἀπόλυε οὖν, καὶ ἀπολυθήση· δίδου, καὶ δοθήσεταί σοι. Μέτρον γὰρ καλὸν, πεπιεααένον καὶ σεσαλευμένον, καὶ ὑπερεκχυνόμενον δώσουσιν εἰς τὸν κόλπον ὑμῶν. Οὐ γὰρ φειδομένως ὰντιμετρεῖ ὁ Κύριος, ἀλλὰ πλουσίως. Ὥσπερ οὖν ἐὰν μέλλῃς μετρήσειν τυχὸν ἄλευρον, πιέζεις τοῦτο καὶ σαλεύεις, καὶ ὑπερεκχεῖσθαι ποιεῖς, εἴγε θέλε.ς τοῦτο μετρῆσαι χωρὶς φειδωλίας· οὕτω καὶ ὁ Κύριος μέτρον μέγα καὶ ὑπερεκχυνόμενον δώσει σοι Ζητήσεις δ´ ἄν τις ὀξύτερος, πῶς εἰπὼν ὅτι ᾯ μέτρῳ μετρεῖτε, ἀντιμετρηθήσεται ὑμῖν, πάλιν λέγει, ὅτι μέτρον ὑπερεκχυνόμενον δώσουσιν εἰς τὸν κόλπον ὑμῶν; Εἰ γὰρ ὑπερεκχύνεται, πῶς τὸ αὐτό ἐστι; Λέγομεν οὖν ὅτι οὐκ εἶπε, Τοσούτῳ μέτρῳ ἀντιμετρηθήσεται ὑμῖν, ἀλλὰ, τῷ αὐτῷ. Εἰ μὲν γὰρ εἶπε, τοσούτῳ μέτρῳ, τότε ἂν εἶχε δυσχέρειαν καὶ ἐναντιότητα ὁ λόγος. Νῦν δὲ, τῷ αὐτῷ εἰπὼν, λύει τὴν ἐναντιότητα. Ἔστι γὰρ διδόναι τῷ αὐτῷ μέτρῳ, οὐ μὴν τοσούτῳ. Τοῦτο γοῦν λέγει ὁ Κύριος, ὅτι Εὐεργέτησας, εὐεργετηθήσῃ τοῦτο τὸ αὐτὸ μέτρον Τὸ δὲ ὑπερεκχυνόμενον, ὅτι εὐεργέτησας ἄπαξ, μυριοπλασίως εὐεργετηθήσῃ. Τὸ αὐτὸ καὶ ἐπὶ τῆς κατακρίσεως. Ὁ γὰρ κατακρίνων, εἶτα κατακοινόμενος, τῷ αὐτῷ μέτρῳ ἀντιλαμβάνει· καθὸ δὲ πλεῖοα κατακρίνεται, ὅτι τὸν ὅμοιον κατέκρινε, κατὰ τοῦτο ψπερεκχυνομενόν ἐστι τὸ μέτρον. Ταῦτα δὲ εἰπών ὰ Κύριος, καὶ κωλύσας ἡμᾶς ἀπὸ τοῦ κατακρίνειν, λέγει καὶ παραβολὴν ἡμῖν, τουτέστιν ὑπόδειγμα. Εἰπέ μοι γὰρ, φησὶν, ὁ ἕτερον κρίνων, καὶ αὐτὸς τὰ αὐτὰ ἁμαρτάνων, οὐκ ἔοικας τυφλῷ τυφλὸν ὀδηγοῦντι; Εἰ γὰρ τὸν ἕτερον κρίνεις, αὐτὸς δὲ τοῖς αὐτοῖς περιπίπτεις, ἀμφότεροι τυφλοί· καὶ δοκεις Κμὲν ὁδηγεῖν ἐκεῖνον ἐπὶ τὸ καλὸν διὰ τοῦ κατακρίνειν, οὐχ ὀδηγεῖς δέ. Πῶς γὰρ ἔσται ἐκεῖνος ἐπὶ τὸ καλὸν ὀδηγούμενος ὑπὸ σοῦ, ὅταν καὶ σὺ πταίῃς; ὺκ ἔστι γὰρ μαθητὴς ὑπὲρ τὸν διδάσκαλον. Εἰ οὖν σὶν ὀ διδάσκαλος δοκῶν καὶ ὁδηγὸς, πταίεις, πάντως που καὶ ὁ μαθητευόμενος καὶ ὁδηγούμενος. Ὁ γὰρ κατηρτισμένος μαθητὴς, τουτέστι τετελειωμένος, ἔσται ὡς διδάσκαλος αὐτοῦ. Ταῦτα εἶπε περν τοῦ μὴ δεῖν κατακρίνειν τοὺς ὑποδεεστέρους ἡμῶν, καὶ δοκοῦντας ἁμαρτάνειν. Ἐπάγει δὲ καὶ ἕτερα τῆς αὐ τῆς ὑποθέσεως,

PG 123, skenējuma lpp. 393–394 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Παγχάλεπον νόσημα ἀποτέμνει τῶν ἡμετέρων … beidzas: ἕτερα τῆς αὐ τῆς ὑποθέσεως,

Ziņot par kļūdu

Lk. 6:41–45

„Kāpēc tu redzi skabargu,“ Viņš saka, tas ir, sava brāļa mazo grēku, „bet baļķi“ – savu lielo grēku – „nemani?“ Tas attiecas uz visiem, bet sevišķi uz skolotājiem un valdniekiem, kas savu padoto grēkus, kaut arī mazus, soda, bet savus, kaut arī lielus, atstāj nesodītus. Tāpēc Kungs tos sauc par liekuļiem – jo tie izskatās citādi, sodīdami citu grēkus (jo šķiet taisni), bet ir citādi, jo paši grēko vēl smagāk.

Tad Viņš savus vārdus apstiprina ar piemēru: „Kā nav laba koka, kas nes sliktus augļus, nedz slikta koka, kas nes labus augļus, tā arī tas, kas cenšas citus darīt prātīgus, labot un vadīt uz labāku, nevarētu būt ļauns; bet ja viņš ir ļauns, viņš citus nedarītu labākus.“ Jo katra sirds ir dārgumu krātuve: ja tajā ir labs, arī cilvēks ir labs un runā labu; bet ja sirds ir ļaunuma pilna, arī cilvēks ir ļauns un runā ļaunu.

Tu vari to visu saprast arī kā sacītu par farizejiem. Vērsdamies pie viņiem, Viņš saka: „Izvelc vispirms baļķi no savas acs, un tad [redzēsi izvilkt] skabargu, kas tava brāļa acī“ – tāpat kā citur Viņš saka: „jūs, kas izkāšat odu, bet aprijat kamieli“. „Kā tad jūs, farizeji, būdami slikti koki, spēsiet nest labus augļus? Jo jūsu vārds ir sapuvis, tāpat kā jūsu dzīve, jo jūs runājat no sirds pārpilnības. Kā tad jūs labosiet citus un sodīsiet citu grēkus, paši grēkodami smagāk?“

Citētās Rakstu vietas

Mt. 7:3–5; Mt. 7:17–18; Mt. 12:34–35; Mt. 23:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

. Τί θλέπεις, φησί, τὸ κάρφος, τουτέστι, τὸ μικρὸν ἁμάρτημα τοῦ ἀδελφοῦ σου, τὴν δὲ δοκὸν, τὸ μέγα ἁμάρτημα τὸ σὸν οὐ κατανοεῖς; Τοῦτο δὲ ἁρμόςει καὶ πρὸς πάντας μὲν μάλιστα δὲ πρὸς διδασκάλους παὶ ἄρχοντας, οἶ τὰ μὲν τῶν ὑπὸ χεῖρα ἀμαρτήματα, καὶ μικρὰ ὄντα κολάζουσι, τὰ δὲ οἰκεῖα, κἂν μεγάλα Χιαιν ἐῶσιν ἀκόλαστα. Διὸ καὶ ὑποκριτὰς τούτους καλεῖ ὁ Κύριος, ὡς ἄλλο μὲν φαινομένους, ἐκ τοῦ τὰ τῶν ἄλλων ἁμαρτήματα κολάζειν, φαίνονται γὰρ δίκαιοι, ἄλλο δὲ ὄντας, ἐκ τοῦ καὶ αὐτοὺς χείρω ἀμαρτάνειν. Εἶτα καὶ ἀπὸ ὑποδείγματος πιστοῦται τὸν λόγον αὐτοῦ. Ὦσπερ γὰρ, φησὶν, οὐκ ἔστι δένδοον καλὸν, ποιοῦν καρπὸν σαπρὸν, οὐδὲ δένδρον σαφρὸν σοιοῦν καρπὸν καλὸν. οὔτω καὶ ὁ τοὺς ἄλλους σωφρονίζειν καὶ διορθοῦσθαι ἐπιχειρῶν καὶ μετάνειν ἐπὶ τὸ βέλτιον, οὐκ ἂν εἴς πονηρὸς, εἰ δὲ πονηρὸς αη, οὐκ ἂν ἑτέρους βελτίους ἐργάσαιτο. Ἡ γὰρ κάστου καρδία θησαυρός ἐστι, κἀν μὲν ἀγαθὰ ἔχῃ, καὶ ὁ ἄνθρωπος ἀγαθός ἐστι, καὶ ἀγαθὰ λαλεῖ· εἰ δὲ πονηρῶν μεστή ἐστιν ἡ καρδία, καὶ ὁ ἄνθρωπος πονηρός ἐστι, καὶ πονηρὰ λαλεῖ. Δύνασαι δὲ ταῦτα πάντα καὶ ὡς περὶ τῶν Φαρισαίων λεγόμενα νοῆσαι. Πρὸς ἐκείνους γὰράποτεινόμενος, φησὶν, ὅτι, Ἔκβαλε ΡοΚομ. υΙ. οὐχὶ. πρῶτον τὴν δοκὸν ἐκ τοῦ ὀφθαλμοῦ σου, καὶ τότε τὶ κάρφος τὸ ἐν τῷ ὀφθαλμῷ τοῦ ἀδελφοῦ σου. Ὡσπερ καὶ ἀλλαχοῦ λέγει, οἱ τὴν κάμηλον καταπίνοντες, καὶ τὸν κώνωω πα διῦλίζοντες. Πῶς οὐν, φησὶν, ὑμεῖς, ὧ φαρισαῖοι, δένδρα ὄντες σαπρὰ, δυνήσεσθε καρποὺς ἀγαθοὺς προενεγκεῖν; Ὑμῶν γὰρ καὶ ὁ λόγος σαπρὸς, ὡς καὶ ὁ βίος, ἐκ γὰρ τοῦ περισσεύματος τῆς καρδίας λέγετε. Πῶς τοίνυν ἑτέρους διορθώσεσθι· ιαὶ ἑτέρων ἁμαρτήματα κολάσετε, αὐτοὶ τὰ μείζω ἀμαρτάνοντες;

PG 123, skenējuma lpp. 394–395 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: . Τί θλέπεις, φησί, τὸ … beidzas: κολάσετε, αὐτοὶ τὰ μείζω ἀμαρτάνοντες;

Ziņot par kļūdu

Lk. 6:46–49

Arī tas ir mums nepieciešams – mums, kas ar lūpām Viņu atzīstam par Kungu, bet ar darbiem aizliedzam. „Ja Es esmu Kungs,“ Viņš saka, „jums noteikti vajadzētu darīt to, kas pienākas kalpiem; bet kalpu darbs ir darīt to, ko kungs pavēl.“

Tad Viņš mums saka, ko iegūst tas, kas Viņu dzird – un ne tikai dzird, bet arī dara: „Viņš ir līdzīgs namdarim, kas cēla uz klints.“ Klints ir Kristus, kā apliecina apustulis. Rok un padziļina tas, kas Rakstu vārdus nepieņem virspusēji, bet ar Garu pēta to dziļumus. Tāds ceļ pamatu uz klints. Tad, kad nāk plūdi – varbūt vajāšana vai kārdinājums –, upe gāžas pret šo namu – kārdinātājs, vai tas būtu dēmons, vai cilvēks –, un nespēj to sakustināt. Kārdinātāju cilvēku var pamatoti salīdzināt ar upi; jo kā no augšas krītošs lietus liek upei pārplūst, tā no augšas kritušais sātans liek kārdinātājam cilvēkam pieaugt.

Bet to nams, kas Tā Kunga vārdus nepilda, sabrūk, un tā nama sabrukums ir liels. Jo lieli ir kritieni tiem, kas dzird, bet nedara. Kas ne dzirdējis, ne darījis, tas klūp vieglāk; bet kas dzirdējis, bet nav darījis, tas grēko smagāk.

Piezīmes (1)
  1. „No augšas kritušais sātans“ – sal. Lk. 10:18 („Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam“).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 7:21; 1. Kor. 10:4; Lk. 10:18; Lk. 12:47–48; Jēk. 4:17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Καὶ τοῦτο ἀναγκαῖον προς ἡμᾶς, τοὺς ὁμολογοῦντας μὲν αὐτὸν τοῖς χείλεσι Κύριον, τοῖς δὲ ἔργοις ἀρνουμένους. Εἰ γὰρ Κύριός εἰμι, φησί, πάντως ὑμᾶς ἕδει τὸ τῶν δούλων ποιειν. Δούλων δὲ ἔργον, τὸ πράττενν ἃ ὁ κύριος ἐπιτάττει. Εἶτα λέγει ἡμῖν τί κερδαίνει ὁ αὐ τοῦ ἄκούων, καὶ μὴ μόνον ἀκούων, ἀλλὰ καὶ ποιῶν. Ὅμοιος γάρ ἐστιν ἀνθρώπῳ οἰκοδόμῳ ὃς ᾠκοδόμησεν ἐπὶ τὴν πέτραν. Πέτρα μὲν οὖν ὁ Χριστὸς, ὡς ἐ Ἀπόστολος μαρτυρεῖ. Σκάπτει δὲ καὶ βαθύνει, ὅς μὴ ἐπιπολαίως δέχεται τοὺς τῆς Γραφῆς λόγους, ἀλλ´ ἐρευνᾷ τὰ βάθη τούτων μετὰ τοῦ πνεύματος. Ὁ τοιοῦτος οὗν καὶ ἑπὶ τὴν πέτραν θεμελιοῖ Εἰτα πλημμύρας γενομένης, διωγμοῦ τυχὸν ἢ πειρασμοῦ, προσρήσει ὁ ποταμὸς τῇ οἰκίᾳ ἐκείνῃ, ὁ πειραστὴς εἴτε δαίμων εἴτε ἄνθρωπος, καὶ οὐκ ἰσχύει σαλεῦσα· παύτην. Ποταμῷ δ´ ἂν παραβληθείη ὁ πειράζων ἄνθρωπος, καὶ μάλα εἰκότως· ὥσπερ γὰρ τὸν ποταμὸν ἡ ἄνωθεν πίπτουσα βροχὴ πλημμυρεῖν ποιεῖ, οὕτω καὶ τὸν πειραστὴν ἄνθρωπον ὁ ἄνωθεν πεσὼν Σατανᾶς αὔξειν ποιεῖ. Τῶν δὲ μὴ ποιούντων τοὺς τοῦ Κυρίου λόγους ἡ οἰκία πίπτει, καὶ γίνεται τὸ ῥῆγμα τῆς οἰκίας ἐκείνης μέγα. Μεγάλα γάρ εἰσι τὰ πτώ. ματο τῶν ἀκουόντων μὲν, μὴ ποιούντων δέ. Ὁ μὲν γὰρ μήτε ἀκούσας μήτε ποιήσας, ἐλαφρότερα πταίει, ὁ δὲ ἀκούσας μὲν, μὴ ποιήσας δὲ, χαλεπώτερα ἀμαρτάνει. ΔΛΡΝΤ vί

PG 123, skenējuma lpp. 395 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Καὶ τοῦτο ἀναγκαῖον προς ἡμᾶς, … beidzas: δὲ, χαλεπώτερα ἀμαρτάνει. ΔΛΡΝΤ vί

Ziņot par kļūdu