Lk. 6:1–5
Jūdi par sabatu sauca katrus svētkus, jo sabats nozīmē atdusu. Bieži svētki iekrita piektdienā, un piektdienu svētku dēļ sauca par sabatu; tad īsto sabatu viņi sauca par „otro pirmo“, jo tas bija otrais – pirms tā bija citi svētki un sabats. Tā gadījās arī tad, un šo sabatu sauca par „otro pirmo“.
Kad farizeji vainoja mācekļus, ka tie sabatā ēda, plūkdami, tas ir, izraudami, vārpas un berzdami, tas ir, saberzdami tās rokās, Kungs min Dāvidu, kas bija izsalcis un ēda priekšlikšanas maizes. Bēgdams no Saula, viņš atnāca pie augstā priestera Abjatara un viņu pievīla, sacīdams, ka ķēniņš viņu sūta kādā ļoti steidzamā darīšanā; un, būdams izsalcis, viņš saņēma no priestera priekšlikšanas maizes, ko ik dienas nolika uz svētā galda – divpadsmit, sešas labajā un sešas kreisajā pusē. Viņš paņēma arī Goliāta zobenu. Izstāstījis viņiem šo notikumu, Kungs liek viņiem kaunēties ar Dāvida rīcību. „Ja jūs godājat Dāvidu,“ Viņš saka, „kā jūs varat nosodīt Manus mācekļus?“
Turklāt Cilvēka Dēls, tas ir, Es, esmu sabata Kungs – kā Radītājs, Darītājs, Valdnieks un Likumdevējs, kam ir vara atcelt sabatu. Jo par Cilvēka Dēlu nevarētu saukt nevienu citu kā tikai Kristu, kas, būdams Dieva Dēls, brīnišķīgā kārtā labprāt kļuva un tika saukts arī par Cilvēka Dēlu cilvēku dēļ. Ka mani un tevi sauc par cilvēka dēlu, tas nav nekas jauns; bet ir vērts saukt par Cilvēka Dēlu To, kas brīnišķīgi tapa cilvēks.
Piezīmes (4)
- „Otrais pirmais sabats“ – σάββατον δευτερόπρωτον (Lk. 6:1, tikai bizantiešu tekstā); Teofilakta skaidrojums – sv. Jāņa Zeltamutes u. c. skaidrojumu tradīcijā.
- „1. Ķēn. 21:1–9“ – 1965: 1. Sam. 21:1–9, kur priesteris ir Ahimeleks; Teofilakts, sekojot Mk. 2:26, min Abjataru (sal. termini.md, Mk 2).
- „Sešas labajā un sešas kreisajā pusē“ – sal. 3. Moz. 24:6 (divās rindās); LXX: „divas kārtas, katrā sešas“; Teofilakta „ik dienas“ – pēc likuma maizes nomainīja ik sabatu.
- „Priekšlikšanas maizes“ – kā termini.md (Mk 2).
Citētās Rakstu vietas
1. Ķēn. 21:1–9; 3. Moz. 24:5–9; Mk. 2:26
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Οἱ Ἱουδαῖοι πᾶσαν ἑορτὴν Σάββατον ὡνόμαζον · ἀνάπαυσις γὰρ τὸ Σάββατον· πολλάκις οὐν ἀπήντα ἡ ἐορτὴ ἐν Παρασκευῇ, καὶ ἐκάλουν τὴν Παρασκευὴν Σάββατον διὰ τὴν ἑορτὴν, εἰτα τὸ κυρίως Σάββατον ὡνόμαζον δευτερόπρωτον, ὡς δεύτερον ὃν, προηγησαμένης ἄλλης ἐορτῆς καὶ Σαῦβάτου. Ἔτυχεν οὖν καὶ τότε γενέσθαι τὸ τοιοῦτον, καὶ ὡνομάζετο δευτερόπρωτον τὸ Σάββατον ἐκεῖνο Αἰτωμένοις δὲ τοῖς Φαρισαίοις τοὺς μαθητὰς. Στι ἐν τῷ Σαββάτῳ ἤοθιον τίλλοντες, τουτίστιν ἀναΖΑΦΟΤ vί. σπῶντες τοὺς στάχυας, καὶ ψώχοντες, ὃ ἔστι τρίβοντες ταῖς χεροί, παράγει ὁ Κύριος τὸν Δαυΐδ, πεινάααντα καὶ φαγόντα τοὺς ἄρτους τῆς προθέσεως. Φεύγων γὰρ τὸν Σαοὺλ, παρεγένετο εἰς Ἀβιάθαρ τὸν ἀρχιερέα, καὶ ἠπάτησεν αὐτὸν λέγων, ὡς ἄρα ἀ βασιλεὺς ἀποστέλλει αὐτὸν ἐπί τι ἀναγκαιότατον Κργον, καὶ δὴ πεινῶν ἔλαβε μὲν παρὰ τοῦ ἱερέως καὶ τοὺς ἄρτους τῆς προθέσεως, οὓς καθ´ ἑκάστην προετίθεσαν δώδεκα ἐπὶ τῆς ἱερᾶς τραπέζης, ἓξ ἐκ δεξιῶν καὶ ἓξ ἐξ εὐωνύμων. Ἔλαβε δὲ καὶ τὴν ῥομφαίαν τοῦ Γολιάθ. Ταύτην τὴν ἱστορίαν εἰπὼν αὐτοῖς ὁ Κύριος, ἐντρέπει αὐτοὺς ἀπὸ τῆς πράξεως τοῦ Δαυὶδ. Εἰ γὰρ τὸν Δαυλδ, φησί, τιμᾶτε, πῶς τοὺς ἐμοὺς κατακρίνετε μαθητάς; Ἄλλως τε, ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου, τουτέστιν ἐγὼ, Κύριός εἰμι τοῦ Σαββάτου, ὡς Δημιουργὸς καὶ Ποιητὴς καὶ Δεσπότης, καὶ κομοθέτης, ἐξουσίαν ἔχων καταλύειν τὸ Σάββατον. Υἱὸς γὰρ ἀνθρώπου οὐκ ἄλλος ἂν κληθείη, εἰ μὴ ὁ Χριστὸς, ὃς Υἱὸς Θεοῦ ὢν, παραδόξως κατηξίωσε, καὶ Υἱὸς ἀνθρώπου δι´ ἀνθρώπους γενέσθαι καὶ κληθῆναι. Τὸ γὰρ ἐμὲ καὶ σὲ καλεῖσθαι υἱὸν ἀνθρώπου, οὐδὲν καινόν· ἐκεῖνον δὲ ἄξιον καλεῖσθαι Υἱλν ἀνθρώπου, τὸν παραδόξως ἀνθρωπισθέντα.
PG 123, skenējuma lpp. 389–390 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οἱ Ἱουδαῖοι πᾶσαν ἑορτὴν Σάββατον … beidzas: Υἱλν ἀνθρώπου, τὸν παραδόξως ἀνθρωπισθέντα.