Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 5. nodaļa

Lk. 5:1–11

Kungs bēg no slavas, bet tā Viņu vēl vairāk vajā. Tā kā pūlis spiedās Viņam virsū, Viņš iekāpj laivā, lai no laivas mācītu tos, kas stāvēja krastā, visiem esot Viņa priekšā un nevienam neejot Viņam aiz muguras. Un tā kā Viņš no laivas mācīja pūli, Viņš neatstāj laivas īpašnieku bez algas, bet dara viņam labu divkārt: dāvina viņam daudz zivju un dara viņu par Savu mācekli.

Brīnies par Tā Kunga gudro gādību (οἰκονομία), kā Viņš katru pievelk ar to, kas tam ir savs un pierasts: kā gudros – ar zvaigzni, tā zvejniekus – ar zivīm. Ievēro arī Kristus lēnību, kā Viņš lūdz Pēteri atstumt laivu no krasta; jo „lūdza“ šeit nozīmē [„lūgšus lūdza“. Un redzi arī Pēteri, cik] paklausīgs viņš bija: viņš uzņēma savā laivā cilvēku, ko nepazina, un visā Viņam paklausīja. Jo kad Viņš lika tam izbraukt dziļumā, tas nekurnēja un nesacīja: „Visu nakti nopūlējies un neko nenopelnījis, tagad es Tev paklausīšu un atkal ķeršos pie darba?“ Nekā tāda viņš nesacīja, bet gan: „Uz Tavu vārdu es izmetīšu tīklu.“ Tik dedzīgs ticībā viņš bija jau pirms ticības. Tāpēc viņš arī sagūsta tik daudz zivju, ka nespēj tās izvilkt, un māj tiem, kas otrā laivā. Viņš tos sauc ar mājienu, jo izbrīnā par lomu nevarēja pat parunāt. Un aiz lielas bijības Pēteris lūdz Jēzu nebūt viņa laivā, saukdams sevi par grēcinieku un necienīgu būt kopā ar Viņu.

Saproti to, ja gribi, arī garīgā nozīmē. Laiva ir jūdu sinagoga; Pēteris attēlo bauslības skolotājus. Visu nakti nopūlējās skolotāji, kas bija pirms Kristus (jo laiks pirms Kristus atnākšanas ir nakts), un neko nesaņēma. Bet kad atnāca Kristus un kļuva diena, apustuļi, likti bauslības skolotāju vietā, „uz Viņa vārdu“, tas ir, pēc Viņa pavēles, izmet Evaņģēlija tīklu un sagūsta daudz cilvēku. Taču apustuļi vieni paši nespēj izvilkt zivju tīklu, un viņi māj arī saviem biedriem un dalībniekiem, un tie viņiem palīdz. Tie ir katra laika Baznīcu gani un skolotāji, kas, skaidrodami un mācīdami apustuļu mācību, palīdz apustuļiem sagūstīt cilvēkus.

Ievēro arī vārdu „izmest“ (χαλᾶν, „nolaist“) tīklu. Jo Evaņģēlijs ir tīkls; un tā kā tā valoda ir vienkārša un ikdienišķa un pielāgojas klausītāju nemācītībai, tāpēc par to teikts, ka tas tiek „nolaists“. Bet ja kāds teiktu, ka ar tīkla nolaišanu norādīts arī domu dziļums, arī tas nebūtu nepareizi. Tā piepildījās arī pravieša vārdi: „Lūk, Es sūtīšu daudz zvejnieku, saka Tas Kungs, un pēc tam sūtīšu daudz mednieku, un tie viņus medīs“ – par zvejniekiem saukdams svētos apustuļus, bet par medniekiem – Baznīcu vadītājus un skolotājus visos laikos.

Piezīmes (3)
  1. „Gudrā gādība“ – οἰκονομία (sk. termini.md).
  2. „Sagūstīt cilvēkus“ – ζωγρεῖν, burtiski „ķert dzīvus“ (Lk. 5:10 „tu ķersi cilvēkus“).
  3. „Nolaist tīklu“ – χαλάσω τὸ δίκτυον; χαλᾶν nozīmē arī „atslābināt, pazemināt“, tāpēc Teofilakts to saista ar Evaņģēlija vienkāršo valodu.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 2:2; Jer. 16:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Φεύγει μὲν ὁ Κύριος τὴν δόξαν, ἡ δὲ τόσῳ μᾶλλον καταδιώκει αὐτόνῆ Τοῦ γοῦν ὄχλου ἐπικειμένου, εἰς τὸ πλοῖον εἰσέρχεται· ὡς Δν ἀπὸ τοῦ πλοίου, διδάσκῃ τοὺς ἐν τῷ αἰγιαλῷ ἱσταμένους, πάντων κατὰ πρόσωπον αὐτοῦ ὄντων, καὶ μηδενὸς ἐλθόντος κατὰ νώτου. Ἐπεὶ δὲ τὸν ὄχλον ἐδίδαξεν ἐκ τοῦ πλοίου, οὐκ ἄμισθον ἀφίησι τὸν τοῦ πλοίου δεσπότην, ἀλλὰ διπλῶς αὐτὸν εὐεργετεῖ· ὅτι τε ἰχθύων πλῆθος αὐτῷ ἐχαρίσατο, καὶ ὅτι μαθητὴν αὐτοῦ ἐποιήσατο. Θαύμασον δὲ τοῦ Κυρίου τὴν οἰκονομίαν , πῶς ἕκαστον διὰ τῶν οἰκείων καὶ συνπρόφων ἐφέλκεται· ὡς γὰρ τοὺς μάγους διὰ τοῦ ἀστέρος οὗτω καὶ τοὺς ἀλιεῖς διὰ τῶν ἰχθύων. Ὅρα δὲ τοῦ Χριστοῦ τὴν ἐπιείκειαν, πῶς παρακαλεῖ τὸν Πέτρον ἀπὸ τῆς γῆς ἐπαναγαγεῖν· τὸ γὰρ, ἠρώτησεν, ἀντὶ εὐπειθὴς, ὥστε ἄνθρωπον, ὃν οὐκ ᾔδει, ὑποδέξασθαί τε εἰς τὸ πλοῖον αὐτοῦ, καὶ πάντα αὐτοῦ ὑπακούειν· ὡς γὰρ εἶπεν αὐτῷ ἐπαναγαγεῖν εἰς τὸ βάθος, οὐκ ἁπεδυσπέτησεν, οὐδ´ εἰπε, Δι´ ὅλης τῆς νυκτὸς κοπιάσας καὶ μηδὲν κερδάνας, νῦν σοὶ πεισθήσομαι, καὶ δευτέροις πόνοις ἐμαυτὸν ἐπιδώσω; Οὐδὲν τούσων εἶπεν, ἀλλὰ μᾶλλον, Ἐπὶ τῷ ῥήματί σουχαλάσω. τὸ δίκτυον· οὔτως ἦν τὴν πίστιν θερμὸς καὶ πρὸ εῆς πίστεως· ὅθεν καὶ τοσούτους ἰχθύας συλλαμβάκι, ὥστε μὴ δυνάμενος τούτους ἑλκύσαι, καὶ τοῖς ΟΑΡΙΤ ν. ἀσίρω πλοίω· διὰ νεύματος δὲ αὐτοὺς προσκαλεῖται· ἐπειδὴ διὰ τὴν ἐπὶ τῇ ἄγρᾳ ἕκπληξιν, οὐδὲ λαλῆσαι ἡδύνατο· ἀπὸ πολλῆς δὲ εὐλαβείας ὁ Πέτρος παραιτεῖται τὸν Ἰησοῦν τοῦ μὴ εἶναι ἐν τῷ πλοίῳ, ἀμαρτωλὸν ἐαυτὸν λέγων, καὶ οὐκ ἄξεον τοῦ ἐκείνῳ συνεῖναι. Νάησον δὲ ταῦτα καὶ κατὰ ἀναγωγὴν, εἰ θέλεις. Τὸ πλοῖόῦ ἐστιν ἡ τῶν Ἰουδαίων Συναγωγή· ὁ Πέτρος τίπον ἐπέχει τῶν ἐν τῷ νόμῳ διδασκάλων· ἑκοπίασαν οὖν δι´ ὅλης τῆς νυκτὸς οἱ πρὸ τοῦ Χριστοῦ διδάσκαλοινὺξ γὰρ ὁ πρὸ τῆς Χριστοῦ ἐπιδημίας καιρὸς], καὶ οὐδὲν ἔλαβον. Ἐλθόντος δὲ τοῦ Χριστοῦ, καὶ ἡμέρας γενομένης, εἰ τὸν τόπον τῶν νομοδιδας σκάλων τεθέντες οἱ ἀπόστολοι, ἐπὶ τῷ ῥήματι αὐτοῦ, τουτέστιν ἐπὶ τῇ προστάξει, χαλῶσι τὸ δίκτυον τοῦ Εὐαγγελίου, καὶ πλῆθος ἀνθρώπων ζωγροῦσι. Μόνοι δὲ οἱ ἀπόστολοι οὐ δύνανται ἑλκύσαι τὸ δίκτυον τῶν ἰχθόων, καὶ νεύουσι καὶ τοῖς μετόγοις αὐτῶν καὶ κοινωνοῖς, καὶ συναίρονται αὐτοῖς. Οὗτοι Ἐέ εἰσιν οἱ καθ´ ἑκάστους καιροὺς ποιμένες καὶ διδάσκαλοι τῶν Ἐκκλησιῶν, οἶ τὰ ἀποστολικὰ ἐρμηνεύοντες καὶ διδάσκοντες, συναίρονται τοῖς ἀποστόλοις πρὸς τὸ ζωγρῆσαι ἀνθρώπους· σκόνει δὲ καὶ τὴν λέξιν τοῦ, Χαλῶσι τὸ δίκτυον. Τὸ μὲν γὰρ Εὐαγγέλιόν κσσι τὸ δίκτυον· λέξνν δὲ ἔχον ταπεινὴν καὶ πεζὴν, καὶ συγκαταβατικὴν πρὸς τὴν ἰδιωτείαν τῶν ἀκουἂντων, διὰ τοῦτο λέγεται χαλασθῆναι. Εἰ δέ τις καὶ τὸ βάθος τῶν νοημάτων δηλοῦσθαι φαίη διὰ τοῦ χαλᾶσθαι τὸ δίκτυον, οὐδὲ τοῦτο ἀπεικός· πεπλήρωται γοῦν καὶ τὸ τοῦ προφήτου, εἰπόντος· «Ἰθοὺ ἐγὼ ἄποστελῶ ἀλιεῖς πολλοὺς, λέγει Κύριος· καὶ μετὰ ταῦτα ἀποστελῶ πολλοὺς θηρευτὰς, καὶ θηρεύσουσιν αὐτούς·» τοὺς μὲν ἀλιεῖς, τοὺς ἁγίους ἀποστόλους λέγων· θηρευτὰς δὲ, τοὺς κατὰ καιροὺς τῶν Ἐκκλησιῶν ἡγουμένους καὶ διδασκάλους.

PG 123, skenējuma lpp. 384–385 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Φεύγει μὲν ὁ Κύριος τὴν … beidzas: τῶν Ἐκκλησιῶν ἡγουμένους καὶ διδασκάλους.

Ziņot par kļūdu

Lk. 5:12–16

Spitālīgais ir apbrīnojams, jo viņam bija Dievam cienīga doma par To Kungu, un viņš saka: „Ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.“ Tas rāda, ka viņš par Kristu domāja kā par Dievu; jo viņš nāca nevis kā pie ārsta (jo spitālība ārstu rokām nebija ārstējama), bet kā pie Dieva, jo tikai Viņš var dziedināt ko tādu.

Kungs viņam pieskaras ne bez iemesla. Pēc bauslības tas, kas pieskārās spitālīgajam, tika uzskatīts par nešķīstu; bet Viņš grib parādīt, ka Viņam nav jāievēro šādi bauslības sīkumi, bet ka Viņš Pats ir bauslības Kungs, un ka šķīstais nemaz netiek apgānīts no tā, kas šķiet nešķīsts, bet apgāna dvēseļu spitālība; tāpēc Viņš pieskaras. Un līdz ar to, lai parādītu, ka Viņa svētajai miesai ir dievišķs spēks, ka tā šķīsta un dara dzīvu, jo tā ir Dieva Vārda miesa.

Spitālīgajam Viņš pavēl nevienam neteikt, mācīdams mūs nemeklēt slavu no tiem, kam darām labu. „Bet ej,“ Viņš saka, „parādies priesterim un upurē dāvanu viņiem par liecību.“ Jo bija likums, ka priesteris pārbauda tos, kam bijusi spitālība, un spriež, vai viņi ir šķīstīti; un ja septiņās dienās spitālīgais bija šķīstīts, viņš palika pilsētā, bet ja ne, viņu izraidīja. Tāpēc Kungs saka: „Ej, parādies priesterim un upurē dāvanu.“ Kāda bija dāvana? Divi putniņi. Bet ko nozīmē „viņiem par liecību“? Tas ir, viņiem par atmaskojumu un apsūdzību: lai, kad viņi Mani apsūdz kā bauslības pārkāpēju, viņi tiktu atmaskoti, ka Es to nepārkāpju, jo Es tev pavēlēju upurēt dāvanu, ko pavēlēja Mozus.

Nav nevietā pastāstīt, kā šie divi putniņi tika upurēti Dievam. Vienu putniņu nokāva un tā asinis savāca jaunā māla traukā; pēc tam otra putniņa abus spārnus iemērca asinīs, un tā šo putniņu dzīvu palaida vaļā. Tas attēloja to, kas notika ar Kristu. Divi putniņi ir divas Kristus dabas – dievišķā un cilvēciskā; viens no tiem tika nokauts – cilvēciskā daba, bet otrs palaists dzīvs. Jo dievišķā daba palika neciešoša, svaidīta ar ciešošās dabas asinīm un uzņēmusi sevī ciešanas. Un Tā Kunga asinis uzņēma jauns māla trauks – es saku: jaunā tauta no pagāniem, kas spēj uzņemt Jauno Derību.

Ievēro arī, ka tikai tad, kad kāds ir šķīstīts no spitālības, viņš ir cienīgs upurēt šo dāvanu, tas ir, upurēt Kristu un kalpot svētajā kalpošanā; jo, būdams spitālīgs un nešķīsts dvēselē, viņš netiktu pagodināts upurēt šādas dāvanas, tas ir, pienest Tā Kunga Miesu un Asinis, kas vienotas ar dievišķo dabu.

Ievēro arī, cik neizsakāmi Kungs ir pārāks par Mozu: Mozus nevarēja izdziedināt savu spitālīgo māsu, kaut arī daudz lūdza; bet Kungs spitālīgo šķīstīja ar vienu vārdu. Un apdomā Tā Kunga pazemību: kad pūlis kāroja Viņam pieskarties, Viņš labprātāk uzturējās tuksnešainās vietās un lūdza; tā Viņš mums visā deva paraugu – gan lūgt vienatnē, gan izvairīties no slavas.

Piezīmes (4)
  1. Teofilakts saka „vienā vārdā“, lai gan Lk. 5:13 Kungs arī pieskaras; viņš uzsver, ka dziedināja Viņa vārds.
  2. „Putniņu“ rituāls – 3. Moz. 14:4–7: pēc likuma dzīvais putns kopā ar ciedra koku, sarkanu dziju un īsopu tika iemērkts nokautā putna asinīs. Teofilakts to izstāsta saīsināti.
  3. „Septiņās dienās“ – sal. 3. Moz. 13:4–6.
  4. „Tā Kunga Miesu un Asinis“ – τὸ σῶμα καὶ αἷμα τοῦ Κυρίου; tiešs nosaukums, vietturis {eucharistia} nav vajadzīgs.
Citētās Rakstu vietas

3. Moz. 13:45–46; 3. Moz. 14:1–7; 4. Moz. 12:10–15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἀξιοθαύμαστος ὁ λεπρὸς, ὅτι θεοπρεπῆ ἔννοιαν περὶ τοῦ Κυρίου ἔχων, φησὶν, Ἐὰν θέλῃς, δύνασαί με καθαρίσαι. Τοῦτο γὰρ δείκνυσιν αὐτὸν ἐννοοῦντα περὶ τοῦ Χριστοῦ, ὡς περὶ Θεοῦ· οὐ γὰρ ὡς ἰατρῷ προσήρχετο γὰρ λέπρα ἰατρῶν χερσὶν ἀνεπιχείρητος, ἀλλ´ ὡς Θεῷ· τούτου γὰρ μόνου τὸ τὰ τοιαῦτα ἱἰᾶσθαι. Ὁ δὲ Κύριος ἄπτεται αὐτοῦ οὐκ ἀλόγως, ἀλλ´ ἐπειδὴ κατὰ τὸν νόμον, ὁ ἀπτόμενος λεπροῦ ἐδόκει ἀκάθαρτος εἶναι, θέλων δεῖξαι, ὅτι τὰς τοιαύτας μικρολογίας τοῦ νόμου οὐκ ἀνάγκην ἔχει φυλάττειν, ἀλλ´ αὐτός ἐστιν ὁ τοῦ νόμου Κύριος, καὶ ὅτι οὐδὲν ὁ καθαρὸς μολύνεται ἐκ τοῦ δοκοῦντος ἀκαθάρτου, ἀλλ´ ἡ τῶν ψυχῶν λέπρα, κκείνη ἐστὶν ἢ μολύνουσα· τούτου ἕνεκεν ἄπτεται· ἅμα δέ, καὶ ἵνα δείξῃ ὅτι ἡ ἀγία αὐτοῦ σὰρξ θείαν ἔχει δύναμιν, καὶ καθαρτικη οὖσα καὶ ζωογονοῦσα, ὡς τοῦ βεοῦ Λόγου οὖσα σάρξ. Παραγγέλλει δὲ τῷ λεπρῷ ἵνα μηδενὶ εἴπῃ, διδάσκων ἡμᾶς μὴ ζητεῖν εὐφημίας παρὰ τῶν εὐεργετουμένων. Ἀπελθῶν δὲ φησί, δεῖξον σεαυτὸν τῷ ἰερεῖ, καὶ προσένεγκε τὸ δῶρον εἰς μαρτύριον αὐτοῖς· νόμος γὰρ ἦν, τὸν ἱερέα δοκιμάζειν τοὺς λεπρωθέντας, καὶ κρίνειν εἰ ἐκαθαρίσθησαν· καὶ ἐὰν μὲν δι´ ἐπτὰ ἡμερῶν ἐκαθαρίσθη, ἔμενεν ἔσω τῆς πόλεως ὁ λεπρός· εἰ ὅὲ μὴ, ἐξεβάλλετο. Τοῦτο τοίνυν φησὶν ὁ Κύριος, «Ὕπαγε, δεῖξον σεα.. τὸν τῷ ἱερεῖ, καὶ προσένεγκε τὸ δῶρον.» Τί δὲ ἦν τὸ δῶρον; Δύο ὁρνίθια· τί δέ ἐστι τὸ, εἰς μαρτύριον αὐτοῖς; Τουτέστιν, εἰς ἔλεγχον αὐτῶν καὶ κατηγορίαν, ἵν ὅταν κατηγορῶσί μου ὡς παραβαίνοντος τὸν νόμον, ἀκ τούτου ἐλέγχωνται ὅτι οὐ παραβαίνω, ἐκ τοῦ προστάξαι σοι προσενεγκεῖν τὸ δῶρον, ὃ προσΚταξε Μωσῆς· Πῶς δὲ τὰ δύο ὁρνίθια ἐκεῖνα προσήγοντο τῷ Θεῷ, οὐκ ἄκαιρον εἰπεῖν· ἐσφάζετο τὸ ἂν ῥρνίθιον. Καὶ ὑπεδέχοντο τὸ αἷμα αὐτοῦ, ἐν ἀγγείῳ ὀστρακίνῳ καινῷ· εἶτα τοῦ ἑτέρου ὁρνιθίου ἀμφότερα τὰ πτερὰ ἐβάπτοντο ἐν τῷ αἵματι, καὶ οὔτως ἀπελύετο τὸ ὁρνίθιον ζῶν. Εἰκόνιζον οὖν ταῦτα τὰ κατὰ τὸν Χριστόν· τὰ δύο γὰρ ὁρνῖθια, αἱ δύο φύσεις τοῦ Χριστοῦ, ἤ τε θεία καὶ ἡ ἀνθρωπίνη, ὡν τὸ μὲν ἂν Ἀσφάγη, τουτέστιν ἡ ἀνθρωπίνη· τὸ δὲ ἕτερον ἀπελύθη ζῶν. Ἡ γὰρ θεία φύσις ἀπαθὴς διέμεινε, χρισθεῖσα τῷ αἵματι τῆς παθούσης φόσεως, καὶ εἰς ἄαυτὴν τὸ πάθος ἀναδεξαμένη· τὸ δὲ αἷμα τοῦ Κυρίου ἐδέξατο ἀγγεῖον ὁστράκινον καινόν· ὁ λαὸς, φημὶ, ὁ καινὸς ὁ ἐξ ἐθνῶν, ὁ τῆς Καινῆς Διαθήκης δεκτικός. Ὃρα δὲ ὅτι μεθ´ ὅ τις καθαρισθῇ τῆς λέπρας, τότι Κξιός ἑστι προσφέρειν τὸ δῶρον τοῦτο, τουτέστι, θύειν Χριστὸν καὶ ἱερουργεῖν· λεπρὸς γὰρ ὢν καὶ ἀκάθαρτος τὴν ψυχὴν, οὐκ ἂν ἀξιωθείη τοιαῦτα δῶρα προσφέρειν, ἤτοι προσκομίζειν τὸ σῶμα καὶ αἴμα τοῦ Κυρίου, τὸ τῇ θείᾳ φύσει ἐνωθέν. Πρόσχες δὲ καὶ τοῦτο, πῶς ἀμύθητον ἔχει τὴν ὑπεροχὴν ὁ Κύριος πρὸς τὸν Μωσῆν. Μωσῆς μὲν γὰρ λεπρωθεῖσαν τὴν ὰὲελφὴν αὐτοῦ, καίτοι πολλὰ δεηθεὶς, οὐκ ἠδυνήθη θεραπεῦσαι· ὁ δὲ Κύριος λόγῳ μόνῳ τὸν λεπρὸν ἐκαθάρισεν. Ἐννόει δὲ καὶ τὴν ταπείνωσιν τοῦ Κυρίου, πῶς τοῦ ὄχλου ἐπιθυμοῦντος ἄπτεσθαι αὐτοῦ αὐτὸς ἐν ταῖς ἐρήμοις μᾶλλον διέτριβεν ἀσμένως, καὶ προσηύχετο · οὔτως ἄρα τυπους ἡμῖν ἐν πᾶσιν ἐδίδου τοῦ τε κατ´ ἰδίαν προσεύχεσθαι, καὶ τοῦ τὴν δόξαν ἐκπλΙνειν.

PG 123, skenējuma lpp. 385–386 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἀξιοθαύμαστος ὁ λεπρὸς, ὅτι θεοπρεπῆ … beidzas: καὶ τοῦ τὴν δόξαν ἐκπλΙνειν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 5:17–26

Tā kā bija sapulcējušies ienaidnieki, Kungam vajadzēja darīt kādu jo neparastu brīnumu. Tāpēc Viņš dziedina cilvēku, kas slims ar grūti dziedināmu slimību, lai, dziedinādams tādu kaiti, dziedinātu arī farizeju grūti ārstējamo trakumu. Vispirms Viņš dziedina dvēseli, sacīdams: „Tavi grēki tev ir piedoti“, lai mēs mācītos, ka daudzas slimības dzimst no grēkiem; pēc tam Viņš dziedina arī miesu, redzēdams to ticību, kas viņu atnesa. Jo bieži Viņš izglābj vienus citu ticības dēļ.

Farizeji saka: „Kas Šis tāds, kas runā Dieva zaimus? Kas var piedot grēkus, kā vien Dievs?“ To viņi saka, Viņam spriezdami nāvi; jo bauslība pavēlēja, ka tam, kas runā zaimus pret Dievu, jācieš nāve. Tāpēc Kungs, rādīdams viņiem, ka Viņš patiesi ir Dievs un velti nelielās, pārliecina viņus ar citu zīmi: Viņš saprot to, ko viņi domāja. No tā pilnīgi skaidrs, ka Viņš ir Dievs; jo pazīt sirdis pienākas Dievam.

Tātad Viņš saka: „Kas jums šķiet vieglāk – piedot grēkus vai darīt veselu miesu?“ Pēc jūsu sprieduma, protams, piedot grēkus šķiet vieglāk, jo tas ir neredzams un nepārbaudāms, kaut gan patiesībā tas ir grūtāk; bet dziedināt miesu šķiet grūtāk, jo tas ir redzams, kaut gan pēc dabas tas ir vieglāk. Tomēr Es darīšu gan vienu, gan otru. Un, dziedinādams miesu, kas jums šķiet grūtāk, Es apliecināšu arī dvēseles dziedināšanu, kas, kaut arī grūta, jums šķiet viegla, jo ir neredzama.

Ievēro, ka grēki tiek piedoti „virs zemes“. Kamēr esam virs zemes, mēs varam izdzēst savus grēkus; bet kad no zemes būsim aizgājuši, mēs vairs paši nevaram ar grēksūdzi izdzēst savus grēkus, [jo durvis ir aizslēgtas. Bet par to plašāk mēs runājām, skaidrodami citus evaņģēlistus].

Piezīmes (2)
  1. „Grēksūdze“ – ἐξομολόγησις.
  2. „Durvis ir aizslēgtas“ – sal. Mt. 25:10 (līdzība par desmit jaunavām).
Citētās Rakstu vietas

3. Moz. 24:16; Jer. 17:10; Mt. 25:10; Mt. 9:2–8; Mk. 2:3–12

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἔδει, συνηγμένων τῶν ἐχθρῶν, καινότερόν τι τερατουργῆσαι τὸν Κύριον· θεραπεύει οὖν ἄνθρωρον νοσοῦντα νόσον δυσίατον· ἵνα διὰ τρῦ τὸ τοιοῦτον Ιάσασθαι νόσημα καὶ τὴν δυσθεράπευτον τῶν θαρισαίων μανίαν ἐξιάσηται. Πρῶτον οὖν πὰ τῆς ψυχῆς θεραπεύει, εἰπών· Ἀφέωνταί σοι αἱ ἀμαρτίαι σου, ἵνα μάθωμεν, ὅτι τὰ πολλὰ τῶν ἀῤῥωστημάτων ἀπλ τῶν ἀμαρτιῶν τίκτονται· εἶτα καὶ τὰ τοῦ σώματος βεραπεύει, Κδὼν τὴν πίστιν τῶν προσενεγκάντων. Πολλάκις γὰρ διὰ τὴν ἑτέρων πίστιν ἑγέρους σώζει. Ὡὶ δὲ θαρισαῖοί φασι· Τί οὗτος λαλεῖ βλασφημίας; Τίς δύναται ἀφιέναι ἁμαρτίας εἰ μὴ μόνος ὀ Θεός; Ταῦτα ἄὲ λέγουσι, θάνατον αὐτοῦ καταγινώσκοντες. Τὸν γὰρ εἰπόντα μλασφημίαν κατὰ τοῦ Θεοῦ θάνατον ὑπομένειν προσέταττεν ὁ νόμος. Ὁ γοῦν Κύριος δεικνὸς αὐτοῖς, ὅτι ὄντως Θεός ἐστι, καὶ οὐ κομπάζει μάτην, ἀφ´ ἑτέρου σημείου πείθει αὐτούς. Ἃ γὰρ ἐκεῖνο, διελογίζοντο, ταῦτα αὐτὸς συνίησιν. Ὥὸεν παντως δῆλον, ὅτι Θεός ἐστι. Θεοῦ γὰρ τὸ εἰδέναι καρδίας. ζησὶν οὖν, Τί δυκεῖ ὑμῖν εὐκοπώτερον, τὸ ἀφιέναι ἀμαρτίας, ἢ τὸ ὑγιάσαι σῶμα; Πάντως κατὰ τὴν ὑμετέραν ψῆφον τὸ ἀφιέναι ἀμαρτίας δοκεῖ εὐκοπώτερον, ὡς ἀφανὲς καὶ ἀνέλεγκτον, καίτοι δυσκολώτερον ὄν. Τὸ δέ γε θεραπεῦσαι σῶμα δοκεῖ δυσκολώτερον, ὡς φαινόμενον, καίτοι εὐκοπώτερον ὃν τῇ φύσει. Ὅμως ἐγὼ. καὶ τοῦτο κἀκεῖνο ποιήσω. Καὶ διὰ τοῦ θεραπεῦσαι τὸ σῶμα, ὃ δοκεῖ ὑμῖν δυσκολώτερον, πιστώσομαι καὶ τὴν θεραπείαν τῆς ψυχῆς Κοις εἰ καὶ δύσκολός ἐστι, δοκεῖ ὑμῖν εὔκολον, διὰ τὸ ἀφανές. Ὅρα δὲ ὅτι ἐπὶ τῆς γῆς ἀφίενται αἱ ἁμαρτίαι. Ἔως οὗ γάρ ἐσμεν ἐπὶ τῆς γῆς, δυνάμεθα ἐξαλεῖψαι τὰς ἀμαρτίας ἡμῶν. Μεθ´ ὃ μέντοι τῆς γῆς ἀπαναστῶμεν, οὐκ ἔτι ἡμεῖς αὐτοὶ δυνάμεθα δι´ ἐξομολογήσεως ἐξαλεῖψαι τὰς ἁμαρτίας ἡμῶν. Ἀποπαεεῖςάπαζτύπο · ·τʹτ·τό

PG 123, skenējuma lpp. 386–387 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἔδει, συνηγμένων τῶν ἐχθρῶν, καινότερόν … beidzas: ἁμαρτίας ἡμῶν. Ἀποπαεεῖςάπαζτύπο · ·τʹτ·τό

Ziņot par kļūdu

Lk. 5:27–32

Matejs atklāti pasludina savu vārdu, sacīdams: „Jēzus redzēja muitnieku Mateju sēžam muitas namā.“ Bet Lūka un Marks, godādami evaņģēlistu, min viņa otru vārdu – Levijs.

Brīnies par Dieva cilvēkmīlestību, kā Viņš izlaupa ļaunā traukus. Jo muitnieks ir ļaunā trauks un ļauns zvērs; to zina tie, kas pieredzējuši bargos nodevu piedzinējus. Jo šie muitnieki ir tie, kas nopērk valsts nodevas, lai gūtu peļņu uz savu dvēseļu rēķina. Bet Kungs ne tikai ieguva Mateju, bet centās iegūt arī pārējos muitniekus, ar kuriem kopā mielojās; jo tāpēc Viņš piekrīt piedalīties mielastā, lai pievilktu arī tos.

Un redzi, ko dzird farizeji, Viņu vainodami: „Es neesmu nācis aicināt taisnos“, tas ir, jūs, kas paši sevi attaisnojat, „bet esmu nācis aicināt grēciniekus“, – ne lai tie paliktu grēkā, bet lai tie nožēlotu grēkus. Arī citādi: „Es neesmu nācis aicināt taisnos“, jo tādus nemaz neatrodu, visiem esot grēkojušiem; ja būtu iespējams atrast taisnos, Es nebūtu nācis.

Muitnieks ir arī ikviens, kas kalpo šīs pasaules valdniekam un maksā miesai nodevas: rijējs maksā vēderam barību, netiklis – netīro savienošanos, un katrs ko citu. Bet kad Kungs, tas ir, evaņģēliskais vārds, viņu ierauga „sēžam“ muitas namā, tas ir, negūstam sekmes un nevirzāmies un nekustamies uz lielāku ļaunumu, bet it kā dīkā esam, tad viņš piecelsies no ļaunuma un sekos Jēzum, un uzņems To Kungu savas dvēseles namā. Bet farizeji – lielīgie un atšķeltie dēmoni (jo tas nozīmē „farizejs“ – „atšķeltais no citiem“) – kurn, ka Viņš ēd kopā ar grēciniekiem.

Piezīmes (3)
  1. „Farizejs – „atšķeltais““ – no ebr. pārūš, „atdalītais“; Teofilakts to tulko ar ἀποκεκομμένος.
  2. „Šīs pasaules valdnieks“ – κοσμοκράτωρ (sal. Ef. 6:12; Jņ. 12:31).
  3. „Maksā nodevas“ – τέλη … τελεῖ: vārdu spēle ar τελώνης („muitnieks“).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 9:9; Mk. 2:14; Rom. 3:23; Ef. 6:12; Jņ. 12:31

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὁ μὲν Ματθαῖος ἀπαρακαλύπτως τὸ ἐαυτοῦ ὄνομα ἁνακηρύττει, λέγων · «Εδε Ματθαῖον τὸν τελώνην ὁ Ἰησοῦς καθήμενον ἑπὶ τὸ τελώνιον. » Ὁ δὲ Δουκᾶς καὶ ὁ Μάρκος, τιμῶντες τὸν εὐαγγελιστὴν, τὸ ἕτερον αὐτοῦ Κνομα, τὸ Λευῖν, εἰς μέσον προτιθέασι. Θαύμασον ὅὲ τοῦ Θεοῦ τὴν φιλανθρωπίαν, πῶς τὰ σκεύη τοῦ πονηροῦ διαρπάζει. Τελώνης γὰρ, σκεῦος τοῦ πονηροῦ, καὶ πονηρὸν θηρίον. Ἱσασιν οἱ πεπειραμένοι τῆν πικρῶν ἀπαιτητων. Οὗτοι τὰρ οἱ τελῶναι αἱ πὰ δημόσια τέλη ὡνούμενοι, ἐφ´ ὧ ἀποκερδῆσαι κατὰ τῶν οἰκείων ψυχῶν. Οὐ μόνον δὲ ἄρα τὸν Ματθαῖον ἐκέρδησεν, ἀλλὰ καὶ τοὺς ἑτέρους τελώνας οἷς σνειστιᾶτο, κερδῆσαι ἐσπούδαζεν ὁ Κύριος. Διὰ γὰρ τοῦτο καταξιοῖ συνεστιαθῆναι, ἵνα κἀκείνους ἐφελκύσηται. Οἱ Φαρισαῖοι δὲ αἰτιώμενοι αὐτὸν, ὅρα τί ἀκούουσιν; Οὐκ ἐλήλυθα, φησὶ, καλέσαι δικαίους, τουτέστιν. ὑμᾶς τοὺς δικαιοῦντας ἑαυτούς· ἀλλὰ ἀμαρτωλοὺς ἦλθον καλέσαι, οὐχ ἵνα τῇ ἀμαρτίᾳ ἐμμένωσιν, ἀλλ´ ἴνα μετανοήσωσι, Καὶ ἄλλως· Οὐκ ἦλθον καλέσαι δικαίους. Οὐδὲ γὰρ εὐρίσκω, πάντων ἀμαρτόντων. Ἐπεὶ εἰ ἦν δυνατὸν εὑρεῖν δικαίους οὐκ ἂν ἦλθον. Ἔστι δὲ τελώνης καὶ πᾶς ὁ τῷ κασμοκράτορι δουλεύων, καὶ τέλη τῇ σαρκὶ προσφέρων. Ὁ γαστρίμαργος τελεῖ τῇ γαστρὶ βρώματα, ὁ πόρνος, τὴν ῥυπαρὰν μίξιν, καὶ ἄλλος ἄλλο. Ὃταν οὖν ἴδῃ αὐτὸν ὁ Κύριος, τουτέστιν ὁ εὐαγγελικὸς λόγος, καθήμενον ἐπὶ τὸ τελώνιον, τουτέστι, μὴ προκόπτοντα μηδὲ προοδεύοντα καὶ κινούμενον εἰς πλείονα κακίαν, ἀλλ´ οἱονεὶ ἀργοῦντα, τότε ἀναστήσεται ἀπὸτοῦ κακοῦ καὶ ἀκολουθήσει τῷ Ἰησοῦ, καὶ ὑποδέχεται ἐν τῷ οἴκῳ τῆς ψυχῆς αὐτοῦ τὸν Κύριον. Οἱ δὲ Φαρισαῖοι, οἱ ἀλαζόνες καὶ ἀποκεκομμένοι δαίμονες, τοῦτο γὰρ ὁ Φαρισαῖος, ἀποκεκομμένος τῶν ἄλλων, γογγύζουσιν, ὅτι τοῖς ἀμαρτωλοῖς συνεσθίει.

PG 123, skenējuma lpp. 387–388 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὁ μὲν Ματθαῖος ἀπαρακαλύπτως τὸ … beidzas: γογγύζουσιν, ὅτι τοῖς ἀμαρτωλοῖς συνεσθίει.

Ziņot par kļūdu

Lk. 5:33–39

Par to mēs runājām Mateja skaidrojumā. Bet arī tagad īsi sacīsim, ka par „kāzu nama dēliem“ Viņš sauc apustuļus. Jo Tā Kunga atnākšana tiek salīdzināta ar kāzām, tāpēc ka Viņš saderinājās ar Baznīcu un to ņēma par līgavu. Tātad apustuļiem tagad nav jāgavē. Jāņa mācekļiem jāgavē, jo viņu skolotājs ar pūlēm un grūtībām sasniedza tikumu – jo „atnāca Jānis, ne ēzdams, ne dzerdams“. „Bet Mani mācekļi, būdami kopā ar Mani, Dieva Vārdu, pagaidām nav vajadzīgi labuma, ko dod gavēnis, jo viņi ir apdāvināti ar žēlastību tieši no Manis un Manis sargāti. Bet kad Es būšu uzņemts debesīs un viņi tiks sūtīti sludināt, tad viņi gavēs un lūgs, kā tādi, kas gatavojas lielām cīņām.“

Arī citādi: tagad, būdami vāji un vēl Gara neatjaunoti, viņi līdzinās veciem vīnaādu maisiem un vecam apģērbam. Tāpēc viņiem nav jāuzliek kāds smagāks dzīvesveids, tāpat kā vecam apģērbam neuzliek jaunu ielāpu. Tā tu vari, kā es teicu, saprast, ka apustuļi līdzinās veciem vīnaādu maisiem, jo vēl ir vāji. Bet tu vari saprast, ka ar tiem salīdzināti arī farizeji, it kā Kungs viņiem sacītu: „Mana mācība ir jauns vīns; bet jūs, būdami veci vīnaādu maisi, nevarat to uzņemt; bet, padzērušies veco vīnu, tas ir, veco tradīciju, jūs negribat Manu jauno, bet sakāt, ka vecais vīns, tas ir, Vecā Derība, ir labāks.“

Piezīmes (2)
  1. „Kāzu nama dēli“, „Līgavainis“ – sk. termini.md (Mk 2).
  2. „Mateja skaidrojumā“ – Teofilakta skaidrojumā Mt. 9:14–17 (vēl nav tulkots; sal. arī Marka skaidrojumu, mk-2-18-20, mk-2-21-22).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 9:14–17; Mt. 11:18; Ef. 5:25–27; Ap. d. 13:2–3

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Επομεν περὶ τού των ἐν τῷ κατὰ Ματθαῖον. Καὶ νῦν δὲ συντετιτ. μένωις ἐροῆμεν ὄτι τοὺνς ἀποστόλους υἱοὺς νυμφῶνος ὁνομάζει. Ἡ γὰρ τοῦ Κυρίου παρουσία γάμῳ ἀπεικάζεται. Διότι τὴν Ἐκκλησίαν μυηστευσάμενος ἡγάγετο. Οὐ δεῖ τοίνυν τοὺς ἀποστόλους νηστεύειν νῆν· οἱ μὲν γὰρ τοῦ Ἰωάννου μαθηταὶ ὀφείλουσι νηστεύειν, ἅτε πόνῳ καὶ καμάτῳ τὴν ἀρετὴν κατ.ορθώσαντος διδασκάλου αὐτῶν. Ἢλθε γὰρ, φησὶν, Ἰωάννης, μήτε ἐσθίων, μήτε πίνων. Οἱ δὲ ἐμοὶ μαθηταὶ, ὡς τῷ Θεῷ Λόγῳ ἐμοὶ συνόντες, οὐ χρῄζουσι τέως τῆς ἁπὸ τῆς νηστείας ὡφελείας, αὐτόθεν χαριτωθέντες καὶ φυλαττόμενοι ὑπ´ ἐμοῦ. Ὅταν δὲ ἐγὼ μὲν ἀναληφθῶ, αὐτοὶ δὲ ἐπὶ τὸ κήρυγμα στελῶσι, τότε καὶ νηστεύσουσι καὶ προσεύξονται, οἷα εἰς ἀγῶνας μεγάλους ἀποδυθέντες. Καὶ ἄλλως δὲ νῦν ἀσθενεῖς ὄντες, καὶ μήπω καινισθέντες ὑπὸ τοῦ Πνεύματος, ἀσκοῖς ἐοίκασι παλαιοῖς καὶ ἱματίῳ παλαιῷ. Οὐ δεῖ οὖν αὐτοῖς βαρυτέραν τινὰ διαγωγὴν ἐπιφορτισθῆναι, ὥσπερ οὐδὲ ἱματίῳ παλαιῷ ἐπιτίθεται νέον ἐπίβλημα. Δύνασαι μὲν οὖν, ὡς ἔφην τοὸς ἀποστόλους ἐκλαβέσθαι ἐοικότας ἀσκοῖς παλαιοῖς, οἷα ἔτι ἀσθενεῖς ὄντας. Δύνασαι δὲ καὶ τοὺς Φαρισαίους νοῆσαι τούτοις ἀπεικασθέντας, μονονουχῖ λέγοντος αὐτοῖς τοῦ Κυρίου, ὅτι Ἡ μὲν ἐμὴ διδασκαλία οἷνός ἐστι νέος· ὑμεῖς δὲ ἀσκοὶ ὄντες παλαιοί. οὐ δύνασθε δέξασθαι ταύτην, ἀλλὰ πιόντες τὸν παλαιὸν οἶνον, τουτέστι τὴν παλαιὰν παράδοσιν, οὐ θέλετε τὴν νέαν τὴν ἐμὴν, ἀλλὰ λέγετε ὅτι ὁ παλαιὸς οἶνος, τουτέστιν ἡ Παλαιὰ Διαθήκη, χρηστοτέρα ἐστίν.

PG 123, skenējuma lpp. 388–389 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Επομεν περὶ τού των ἐν … beidzas: ἡ Παλαιὰ Διαθήκη, χρηστοτέρα ἐστίν.

Ziņot par kļūdu