Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 4. nodaļa

Lk. 4:1–12

Kungs tika kristīts, lai svētītu ūdeņus mūsu dēļ, kam bija jāsaņem žēlastība; bet pēc kristības Gars Viņu ved tuksnesī. Jo Svētais Gars Viņu veda cīņā pret velnu. Viņš aiziet tuksnesī, lai dotu velnam iespēju Viņam uzbrukt, jo tas mums uzbrūk visvairāk tad, kad esam vieni. Četrdesmit dienas Viņš gavē un nepārsniedz Mozus un Elijas gavēņa mēru, lai jau ar to neradītu sātanam aizdomas, ka Viņš ir lielāks par tiem, bet lai tas Viņam uzbruktu, domādams, ka arī Viņš ir cilvēks; un arī lai nešķistu, ka Viņš iemiesojies tikai šķietami. Pēc kristības Viņš tiek kārdināts, rādīdams mums, ka pēc kristības mūs gaida kārdinājumi; un Viņš gavē, jo gavēnis ir liels ierocis kārdinājumos, un tāpēc, ka arī mums pēc kristības nav jānododas baudām, bet gavēnim.

Tātad ienaidnieks Viņam uzbrūk vispirms ar rijību, ar ko [uzbruka] arī Ādamam; pēc tam ar naudas kāri, parādīdams Viņam visas valstis. Kā viņš tās parādīja? Daži saka, ka viņš Viņam tās iztēlē uzbūra; bet es domāju, ka ne iztēlē, bet ar maņām uztveramā veidā viņš tās Viņam parādīja, likdams tām parādīties kā mirāžai, lai gan Kungu mirāža nemaldināja. Trešo reizi viņš uzbrūk ar godkāri: „Ja Tu esi Dieva Dēls, nolaidies lejā“; glaimodams viņš runāja šādas muļķības, vai Viņš, glaimu pievilts un gribēdams parādīt, ka ir Dieva Dēls, nenolaidīsies lejā, un tā viņš uzzinātu, Kas Viņš ir. Bet redzi, kā Kungs viņu atvaira ar Rakstiem: „Nekārdini To Kungu, savu Dievu.“ Jo nevajag pašam sevi mest acīmredzamās briesmās, pārbaudot, vai Dievs palīdzēs.

Ievēro arī to, cik liels labums ir pazīt Rakstus; jo arī Kungs atvairīja sātanu ar Rakstiem. Vārdi „Ne no maizes vien cilvēks dzīvos“ ir no Mozus un sacīti par mannu: manna nebija maize, tomēr uzturēja tautu. Arī „To Kungu, savu Dievu, tev būs pielūgt“ un „Nekārdini“ – arī tie ir Mozus vārdi.

Piezīmes (3)
  1. „3. Ķēn. 19:8“ – 1965. g. Bībelē 1. Ķēn. 19:8.
  2. „Kā mirāžai“ – ἐν φαντασίᾳ: velns valstis parādīja kā redzamu ainu, nevis tikai domās; bet Kungu šī aina nepievīla (μὴ φανταζομένου).
  3. „Ps. 90:11–12“ – velna citāts (Lk. 4:10–11), 1965: Ps. 91:11–12.
Citētās Rakstu vietas

2. Moz. 34:28; 3. Ķēn. 19:8; 1. Moz. 3:6; 5. Moz. 8:3; 5. Moz. 6:13; 5. Moz. 6:16; Ps. 90:11–12

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐβαπτίσθη μὲν ὁ Κύριος, ἵνα ἁγιάσῃ τὰ ὕδατα, δι´ ἡμᾶς τοὺς μέλλοντας τῆς χάριτος ἀπολαύσειν · μετὰ δὲ τὸ βαπτισθῆναι, ἀναφέρεται ὑπὸ ποῦ πνεύματος εἰς ὄρος ἔρημον. Τὸ γὰρ Πνεῦμα τὸ ἄγιον ἐνῆγεν αὐτὸν εἰς τὸν κατὰ τοῦ διαβόλου ἀγῶνα. Εἰς ἔρημον ὀε ἀπειοιν, ἵνα δώσῃ λαβὴν τῷ διαβόλῳ τοῦ ἐπιθέσθαι αὐτῷ· καὶ γὰρ μάλιστα μεμονωμένοις ἐπιτίθεται ἡμῖν· τεσσαράκοντα δὲ ἡμέρας νηστεύει, καὶ οὐχ ὑπερβαίνει τὸ μέτρον τῆς Μωσέως καὶ Ἡλιοὺ νηστείας, ἵνα μὴ δώσῃ τῷ Σατανᾷ ἐντεῦθεν ἤδη ὑπόνοιαν ὅτι μείζων ἐστὶ τούτων· ἀλλὰ προσβάλῃ αὐτῷ, νομίζων ὅτι καὶ αὐτὸς ἄνθρωπός ἐστιν· ἅμα ἄὲ καὶ ἵνα μὴ κατὰ φαντασίαν δόξῃ σαρκωθῆναι. Μετὰ τὸ βάπτισμα δὲ πειράζεται, δεικνύων ἡμῖν ὅτι μετὰ τὸ βάπτισμα ἐκδέξονται ἡμᾶς πειρασμοί· νηστεύει δὲ, διότι μέγα ὅπλον ἐν τοῖς πειρασμοῖς ἡ νηστεία, καὶ ὅτι μετὰ τὸ βάπτισμα καὶ ἡμᾶς οὐ τρυφῇ δεῖ διδόναι, ἀλλὰ νηστείᾳ· προσβάλλει οὗν αὐτῷ ὁ ἐχθρὸς, πρῶτον ἀπὸ τῆς γαστριμαργίας, ἐξ ἡς] καὶ τῷ Ἀδάμ· εἶτα ἀπὸ τῆς φιλοχρηματίας, ὑποδείξας αὐτῷ πάσας τὰς βασιλείας· πῶς δὲ ὑπέδειξε; Τινὲς μὲν λέγουσιν ὅτι κατὰ διάνοιαν αὐτῷ ὑπεστήσατο ΟΑΡΙΤ Ιν. ταύτας· πλὴν ἀλλ´ οὐ κατὰ διάνοιαν οἷμαι, ἀλλ´ αἰσθητῶς ταύτας αὐτῷ ὑπέδειξεν, ἐν φαντασίᾳ ποιήσας φανῆναι, τοῦ Κυρίου μὴν φανταζομένου· τρίτον αὐτῷ προσβάλλει, ἀπὸ τῆς φιλοδοξίας· Εἰ υἱὸς γὰρ, φησὶν, εῖ τοῦ Θεοῦ Βάλε σεαυτὸν κάτω· κολακεύων δὲ αὐ τὸν, τὰ τοιαῦτα ἐλήρει, εἴ πως ἁπὸ τῆς κολακείας ἀπατηθεὶς, καὶ θέλων δεῖξαι ἑαυτὸν Υἱὸν Θεοῦ, βάλῃ ἐαυτὸν κάτω, καὶ οὕτω δταγνωσθῇ αὐτῶ, τίς ἑστεν. Ὁ δὲ Κύριος ὅρα πῶς ἀποκρούεται αὐτὸν ἀπὸ τῆς Γραφής· ὐκ ἐκπειράσεις γὰρ, φησί, Κύριον τὸν Θαόν σου.» Οὐ γὰρ δεῖ εἰς προφανεῖς κινδύνους ἐμβάλλειν τινὰ ἑαυτὸν, δοκιμάζοντα εἰ βοηθήσει αὐτῷ ὁ Θεός. Σημείωσαι δὲ καὶ τοῦτο, ὅτι μέγα ὄφελος τὸ εἰδέναι τὰς Γραφάς· καὶ γὰρ καὶ ὁ Κύριος τὸν Σατανᾶν ἀπὲ τῶν Γραφῶν ἀπεκρούσατο· τό τε γὰρ-. Οὐκ ἐπ´ ἄοτω μόνω ζήσεται ἄνθρωπος, Μωσαῖκόν ἐστι, περὶ τοῦ Μάννα ῥηθέν· τὸ γὰρ Μάννα ἄρτος μὴ ὄν, ὅμως ἔθρεψε τὸν λαόν· καὶ τὸ, Κύριον δὲ τὸν Θεόν σου προσκυνήσεις, καὶ τὸ, Οὐκ ἐκπειράσει,» καὶ ταῦτα Μωσαῖκά.

PG 123, skenējuma lpp. 378–379 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐβαπτίσθη μὲν ὁ Κύριος, ἵνα … beidzas: Οὐκ ἐκπειράσει,» καὶ ταῦτα Μωσαῖκά.

Ziņot par kļūdu

Lk. 4:13–15

Lūka saka, ka velns Kungam izdarījis „visus kārdinājumus“, kaut gan Viņš tika kārdināts trīs reizes; jo šie trīs ir visu kārdinājumu galvenie: naudas kāres, rijības un godkāres kārdinājums.

Rijības kārdinājumu Viņš atvairīja, sacīdams: „Ne no maizes vien cilvēks dzīvos“; jo šo kārdinājumu velns Viņam piedāvāja pirmo, tāpat kā Ādamam. Ādamu viņš nevarēja nogāzt ar mantkārību, jo viņam nebija neviena, kam ko atņemt, – viņš bija viens; ne ar dusmām, jo nebija neviena, uz ko dusmoties; ne ar skaudību; tāpēc viņš nogāza to ar vēderu.

Naudas kāres kārdinājumu Viņš atvairīja, nekrizdams zemē un nepielūgdams viņu: kad tas Viņam ar maņām uztveramā mirāžā parādīja visas valstis, Viņš nepaklanījās. Tiesa, daži to saprata nevis par redzamām, bet par garīgām valstīm: piemēram, velns Viņam rādīja netiklības valsti, skaudības valsti un vispār visu grēku valstis, it kā sacīdams Viņam: „Ja Tu gribi valdīt pār šīm kaislībām un esi atnācis tādēļ, lai atņemtu tos, kurus es turu savā varā, krīti zemē, pielūdz mani un pārņem visus, pār kuriem es valdu.“ Kungs gan grib valdīt un tādēļ ir atnācis; bet valdīt nevis ar grēku un ne bez cīņas, bet cīnījies un uzvarējis. Tā daži to saprata; kam tas tīk, lai to pieņem.

Arī godkāres kārdinājumu Viņš atvairīja, sacīdams Rakstu vārdus. Izglāb arī mūs, Kungs, no šīm trim pūķa galvām!

„Jēzus atgriezās Gara spēkā.“ Man šķiet, ka Jēzus atgriezās iedvesmas pilns; to nozīmē „Gara spēkā“. Bet varbūt ievēro Rakstos to, ka vārdi „Gara spēkā“ ir rakstīti tad, kad Viņš bija uzvarējis kārdinātāju un parādījis Savu spēku.

Vārdiem „viņš atkāpās no Viņa līdz laikam“ ir šāda jēga. Velns Kungam uzbrūk ar divām kaislībām – ar baudu un ar sāpēm. Ar baudu viņš uzbruka Kungam, piemēram, kalnā; un atkāpās no Viņa „līdz laikam“, tas ir, līdz krusta laikam; jo tad viņam bija jāuzbrūk Viņam ar sāpēm.

Piezīmes (3)
  1. „Trīs galvenie kārdinājumi“ – sal. 1. Jņ. 2:16 („miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība“); šādu trīs kārdinājumu dalījumu sniedz arī sv. Jānis Zeltamute.
  2. „Pūķa galvas“ – sal. Ps. 73:13–14 (1965: 74:13–14) „Tu satrieci pūķu galvas ūdeņos“.
  3. „Ar baudu … ar sāpēm“ – ἡδονή un λύπη; tuksnesī velns kārdināja ar baudu (ēdiens, vara, slava), krustā – ar ciešanām.
Citētās Rakstu vietas

5. Moz. 8:3; Ps. 73:13–14

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πάντα πειρασμόν φησιν ὁ Λουκᾶς συντελέσαι τὸν Κύριου, καίτοι τρεῖς πειρασμοὺς πειρασθέντα. διάτι κεοάλαια τῶν πειρασμῶν πάντων οἱ τρεῖς οὗτοί εἰσιν, ὁ τῆς φιλοχρηματίας, ὁ τῆς γαστριμαργίας, ὁ τῆς φιλοδοξίας. Τὸν μὲν οὖν τῆς γαστριμαργίας ἀπεκρούσατο διὰ τοῦ εἰπεῖν. ὅτι Οὐκ ἐπ´ ἄρτῳ μόνῳ ζήστται ἄνθρωπος· πρῶτον γὰρ τὸν πειρασμὸν τοῦτον προσήγαγεν αὐτῷ, ὡς καὶ τῷ Ἀδάμ· τὸν γὰρ Ἀδὰμ οίτε ἀπὸ πλεονεξίας ἠδύνατο ὑποσκελίσαι, οὐ γὰρ εἶχε τὸν πλεονεκτούμενον, μόνος ὥν. Οὕτε ἀπὸ ὀργῆς · οὐ γὰρ εἶχεν ᾧ ὀργισθῇ. Οὓτε ἀπὸ φθόνου· ἀπὸ τῆς κοιλίας οὖν ὑπεσκέλισεν αὐτόν. Τὸν δὲ τῆς φιλοχρηματίας ἀπεκρούσατο, διὰ τοῦ μὴ πεσεῖν, μηδὲ προσκυνῆσαι αὐτῷ. Ὑποδείξαντι γὰρ τὰς βασιλείας πάσας αἰσθητῶς κατὰ φαντασίαν, οὐχ ὑπάκυψε· καίτοι γέ τινες οὐ περὶ αἰσθητῶν βασιλειῶν τοῦτο ἐνόησαν, ἀλλὰ περὶ νοουμένων· οἷον, ὑπέδειξεν αὐτῷ τὴν βασιλείαν τῆς ἀκολασίας, τὴν βασιλείαν πεῆ φθόνου, καὶ ἀπλῶς πασῶν τῶν ἁμαρτιῶν τὰς βασιλείας · καὶ ὡσανεὶ τοιαῦτα ἔλεγεν αὐτῷ· Εἰ θέλεις βασιλεῦσαι τούτων τῶν παθῶν, καὶ ἐπὶ τούτῳ ἐλήλυθας, ἵνα τοὺς ὑπ´ ἐμοῦ κατεχομένους ἀφαρπάσῃς, πεσὼν προσκύνησόν μοι, καὶ παράλαβς πάντας τοὺς ὑπ´ ἐμοῦ βασιλευομένους. Ὁ δὲ Κύριος βασιλεῦσ· μὲν ὑέλει, καὶ εἰς τοῦτο ἐλήλυθε, βασιλεῦσαι δὲ οὐ μετὰ ἀμαρτίας, οὐδ´ ἄνευ ἀγῶνος, ἀλλὰ παλαίσας καὶ νικήσας. Ταῦτά τινες ἐνόησαν· ὅτῳ δὲ φλον, παραδεχέσθω ταῦτα. Ἀλλὰ καὶ τὸν τῆς φιλοδοξίας ἀπεκρούσατο, διὰ τοῦ τὸ γραφικὸν εἰπεῖν ῥητόν Ἐξελοῦ οὖνμαὶ ἡμᾶς, Κύρα, τούτων τῶν τριῶν κεφαλῶν τοῦ δράκοντος. Ὑπέστρεψε δὲ ὁ Ἰησοῦς ἐν τῇ δυνάμει τοῦ πνεύματος· δοκεῖ μοι ὅτι ἐνθουσιῶν Δ Ἰησοῦς ὑπέστρεψεν· τοῦτο γάρ ἐστι τὸ, ἐν τῇ δυνάμει τοῦ πνεύματος· τάχα δὲ πρόσχες τῇ Γραφῇ. ὅτι μεθ´ ὃ ἐνίκησε τὸν πειράζοντα, καὶ ἱδειξε τὴν δύναμιν αὐτοῦ, τότε γέγραπται τὸ, ἐν τῇ δυνάμει τοῦ πνεῦματος· τὸ δὲ, ἀπέστη ἀπ´ αὐτοῦ ἄχρι καιροῦ, τοῖοῦτον ἔχει νοῦν. Ὁ διάβολος διὰ δύο παθῶν προσβάλλει τῷ Κυρίῳ, ἡδονῆς καὶ λύπης· καὶ γὰρ προσέβαλε τῷ Κυρίῳ διὰ ἡδονῆς, ὥσπερ ἐπὶ τοῦ ὄρους ἀπέστη δ´ ἀπ´ αὐτοῦ, ἄχρι καιροῦ, τουτέστιν ἄχρι τοῦ καιροῦ τοῦ σταυροῦ· τότε γὰρ προσβαλεῖν αὐτῷ διὰ λύπης ἔμελλεν

PG 123, skenējuma lpp. 379–380 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πάντα πειρασμόν φησιν ὁ Λουκᾶς … beidzas: προσβαλεῖν αὐτῷ διὰ λύπης ἔμελλεν

Ziņot par kļūdu

Lk. 4:16–21

Kungs gribēja Sevi atklāt israēliešiem un parādīt, ka Dievs un Tēvs Viņu ir svaidījis, lai izglābtu visus, kas zem debesīm. Un to Viņš brīnišķīgi iekārto: pirms citiem Viņš Sevi atklāj nācaretiešiem, ar kuriem kopā bija uzaudzis, lai arī mūs mācītu vispirms darīt labu saviem tuviniekiem un tos mācīt, un tikai pēc tam izliet savu cilvēkmīlestību arī uz citiem.

Viņam tika pasniegta grāmata, Viņš to atritināja un atrada nevis to, kas nejauši gadījās, bet to, ko Pats gribēja. Nedomā, ka, Viņam nejauši atverot grāmatu, gadījās tā vieta, kur bija rakstīts par Viņu; tas notika tāpēc, ka Viņš to gribēja.

Kas bija rakstīts? „Tā Kunga Gars Mani svaidījis“, tas ir, Mani iesvētījis. Viņš Mani iecēlis pasludināt Evaņģēliju nabagiem, tas ir, pagāniem, kam nebija ne bauslības, ne praviešu un kas patiesi bija ļoti nabagi. „Tie, kam salauzta sirds“, varbūt bija tie no Israēla, kuru sirds agrāk bija liela un cēla un bija Dieva nams; bet vēlāk, kad tie kalpoja elkiem un dažādi grēkoja, viņu sirds tika salauzta un sagrauta, un Dieva nama vietā kļuva par laupītāju alu. Tātad Kungs atnāca, lai arī tos dziedinātu un lai dotu gūstekņiem atbrīvošanu un aklajiem redzi – gan tiem no pagāniem, gan tiem no Israēla; jo abas daļas bija sātana gūstā un aklas. To var saprast arī par mirušajiem: arī tie, būdami gūstekņi un satriekti, ar augšāmcelšanos tika atbrīvoti no elles varas.

Viņš pasludināja arī „Tā Kunga labvēlības gadu“. Kas bija šis labvēlības gads? Varbūt nākamais laikmets, par kuru Kungs sludināja, sacīdams: „Tajā dienā jūs Man neko nejautāsiet“, un atkal: „Nāk stunda, kad mirušie celsies augšā.“ Šis gads ir „labvēlīgs“, tas ir, taisnajiem kārots un ilgots, un to gaida visi, kas šeit strādā. Bet par labvēlības gadu var saukt arī Tā Kunga nākšanas miesā laiku, par kuru Pāvils saka: „Tagad ir labvēlīgs laiks, tagad pestīšanas diena.“

To nolasījis, Viņš sacīja: „Šodien šie Raksti jūsu ausīs ir piepildījušies“, skaidri parādīdams klausītājiem, ka Viņš ir Tas, par kuru tas ir rakstīts.

Piezīmes (2)
  1. „Gads“ – ἐνιαυτὸς Κυρίου δεκτός (Jes. 61:2); δεκτός – „pieņemams, labvēlīgs“; Teofilakts to saprot arī kā „ilgots“.
  2. „Elle“ – ᾅδης (sk. termini.md).
Citētās Rakstu vietas

Jes. 61:1–2; Jer. 7:11; Mt. 21:13; Jņ. 16:23; Jņ. 5:28–29; 2. Kor. 6:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἡβούλετο μὲν ὁ Κύριος ἐμφανῆ ἑαυτὸν καταστῆσαι τοῖς Ἰσραηλίταις, καὶ ὅτι παρὰ τοῦ Θεοῦ καὶ Πατρὸς ἐχρίσθη εἰς πὸ σῶσαι τοὺς ὑπ´ οὐρανόν. Θαυμασίως δὲ καὶ τοῦτο οἰκονομεῖ. Πρὸ τῶν ἄλλων τοῖς ἐν Ναζαρὲτ καυτὸν ἐμφανίζων, οἷς συνανετράφη· ἵνα καὶ ἡμᾶς διδάξῃ, πρότερον τοὺς οἰκείους εὐεργετεῖν, καὶ τούτους εκδιδάσκειν, εἶτα καὶ εἰς τοὺς λοιποὺς τὴν φιλανθρωπίαν ἐκχέειν,. Ἐπιδοθὲν δὲ αὐτῷ βιβλίον ἀνέπτυξε, καὶ εὗρεν, οὐχ ὃ παρέτυχεν, ἀλλ´ ὃ ἠβούλετο αὐτός. Μὴ γὰρ νόμιζε, ὅτι κατὰ συντυχίαν ἀνοίξαντος αὐτοῦ τὸ βιβλίον, εὑρέθη ὁ τόπος ἐκεῖνος, οὗ ἐγέγραπτο τὰ περὶ αὐτοῦ· ἀλλ´ αὐτοῦ θελήσαντος τοῦτο ἐγένετο. Τί δὲ ἐγέγραπτο; Ὅτι πνεῦμα Κυρίου ἔχρισέ με, τουτέστιν, ἀφιέρωσέ με. Κατέστησέ με εἰς τὸ εὐαγγελίσασθαι τοῖς πτωχοῖς, τουτέστι τοῖς ἔθνεσιν, ἃ οὔτε νόμον, οὔτε προφήτας ἔχοντα, τῷ ὄντι ἐν πολλῇ πτωχείᾳ ἦσαν· οἱ δὲ συντετριμμένοι τὴν καρδίσν, ἦσαν τάχα οἱ ἐξ Ἰσραήλ, ὡν ἡ καρδία πρότερον μεγάλη τε ἤν καὶ ὑψηλὴ, καὶ οἶκος Θεοῦ. Ὑστερον δὲ εἰδωλολατρησάντων, καὶ διαφόρως ἀμαρτόντων, συνετρίβη ἡ καρδία αὐτῶν, καὶ κατελύθη, ἀντὶ τοῦ οἷκος εἶναι Θεοῦ, γενομένη σπήλαιον λῃστῶν. Ἥλθεν οὖν ὁ Κύριος, ἵνα καὶ τούτους ἰάσηται, καὶ τοῖς αἰχμαλώτοις δὲ ἄφεσιν, καὶ τυφλοῖς ἀνάβλεψιν δῷ, τοῖς τε ἐξ ἐθνῶν καὶ τοῖς ἐξ Ἰσραήλ. Ἀμφότερα γὰρ ταῦτα τὰ μέρη καὶ αἰχμάλωτα ἦσαν πὸ τὸν Σατανἄν, καὶ τυφλά. Δύνανται δὲ ταῦτα νοηθῆναι καὶ περὶ τῶν νεκρῶν· καὶ οὗτοι γὰρ αἰἱχμάλωτοι ὄντες καὶ τεθραυσμένοι, ἀπελύθησαν τῆς τοῦ ᾤδου ἐξουσίας διὰ τῆς ἀναστάσεως· ἐκήρυξε δὲ καὶ ἐνιαυτὸν δεκτόν. Τίς δὲ ἦν ὁ ἐνιαυτὸς ὁ δεκτός· Τάχα μὲν καὶ ὁ μέλλων αἰὼν, περὶ οὐ ἐκήρυξεν ὁ Κόριος, λέγων· Ἐν ἐκείνῃ τῇ ἡμέρᾳ οὐκ ἐρωτήσετέ με οὐδέν. Καὶ πάλιν· Ἔρχεται ὥρα ὅτε οἱ νεκροὶ ὰναστήσονται. Δεκτὸς δέ ἐστιν ἐκεῖνος ὁ ἐνιαυτὸς τουτέστιν, ἐπιθυμητὸς τοῖς δικαίοις καὶ ἐπέραοτος· ὸν προσδέχονται πάντες οἱ ἐνταῦθα ἐργαζόμενοι· Ιστι δὲ καὶ ὁ τῆς τοῦ Κυρίου ἐν σαρκὶ ἐπιδημίας καιρὸς ἐνιαυτὸς δεκτός· περὶ οὗ ὁ Παῦλος λέγει· «Νῦν καιρὸς εὐπρόσδεκτος· νῦν ἡμέρα σωτηρίας.» Ἀναγνοὺς δὲ ταῦτα, εἶπε, Σήμερον πεπλήρωται ἡ Γραφὰ αὔτη ἐν τοῖς ὡσὶν ὑμῶν, φανερῶς ἑαυτὶν παριστῶν τοῖς ἀκούουσιν, ὅτι αὐτός ἐστι περὶ οὗ ταῦτα γέγοαπται

PG 123, skenējuma lpp. 380–381 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἡβούλετο μὲν ὁ Κύριος ἐμφανῆ … beidzas: ἐστι περὶ οὗ ταῦτα γέγοαπται

Ziņot par kļūdu

Lk. 4:22–30

Pūļi, dzirdēdami, ko Kristus runāja, brīnījās par Viņa žēlastības vārdiem; bet, brīnīdamies, viņi par Viņu zobojās, sacīdami: „Vai Šis nav namdara dēls?“ Bet kas gan traucē, ka Viņš ir apbrīnojams un pielūdzams? Vai tu neredzi, ko Viņš dara? Vai nedzirdi, ko Viņš runā? Un tu zobojies par Viņa tēvu? Patiesi par viņiem var sacīt: „Lūk, muļķa un bezsirdīga tauta; tiem ir acis, bet tie neredz, ausis, bet tie nedzird.“

Ko tad Kungs viņiem saka? „Jūs Man noteikti sacīsiet: dari arī Savā tēvzemē tādus brīnumus kā Kapernaumā.“ To nozīmē: „Ārsts, dziedini pats sevi!“; jo tas bija jūdu vidū izplatīts sakāmvārds, ko teica par slimiem ārstiem. „Bet Es jums saku: Es būtu darījis daudz zīmju arī pie jums, Saviem tautiešiem; bet Es zinu kopīgo kaiti, kas notiek ar visiem: arī izcilas lietas tiek nicinātas, kad tās nav retas, bet kopīgas un ierastas un visi tās var droši baudīt. Jo cilvēki vienmēr mēdz rūpēties par svešo un reto un to apbrīnot, bet ierasto un parasto nicināt. Tāpēc neviens pravietis nav godā savā tēvzemē; bet ja viņš atnāk no kaut kurienes citurienes, viņu apbrīno. Tā arī Eliju neuzņēma Jūdejas atraitnes, bet uzņēma sareptiete; un Elīsa šķīstīja svešo spitālīgo, kas parādīja ticību viņam; bet viņa paziņas un tautieši viņam neticēja un tāpēc netika šķīstīti. Tāpat arī Es jums, tautiešiem, nešķietu apbrīnojams, bet tieku nicināts; tāpēc arī zīmes nedaru. Bet Kapernaumas ļaudīm Es šķietu apbrīnojams, un zīmes daru, un esmu viņiem pieņemams.“

To dzirdēdami, sinagogā esošie tika pildīti ar dusmām, lai gan vajadzēja brīnīties, un mēģināja Viņu nogrūst no kraujas. „Bet Viņš, gājis cauri viņu vidum, aizgāja“ – ne bēgdams no ciešanām, bet gaidīdams īsto laiku. Jo Viņš ir nācis, lai par mums ciestu; bet tagad, kad sludināšana bija tikai iesākusies, Viņam nevajadzēja Sevi nodot nāvei, bet, pietiekami mācījis, tikai tad tikt pabeigtam. Tā ka no tā redzams, ka arī tad, kad Viņš tika krustā sists, Viņš netika sists krustā pret Savu gribu, bet labprātīgi nodeva Sevi nāvei.

Zini arī, ka praviešu tēvzeme ir jūdu sinagoga, kurā pravieši tiek negodāti, jo tur viņus neuzņem; bet mēs, svešie, tos esam uzņēmuši. Jo atraitne – es saku: Baznīca no pagāniem – uzņēma Eliju, tas ir, pravietisko vārdu, kad Jūdejā bija garīgs bads, bads dzirdēt Dieva vārdu. Par šo atraitni pravietis saka: „Vientuļās bērnu ir vairāk nekā tās, kurai ir vīrs“, un atkal: „Neauglīgā dzemdēja septiņus, un tā, kurai bija daudz bērnu, nonīka.“

Piezīmes (3)
  1. „3. Ķēn. 17:9–16; 4. Ķēn. 5:1–14“ – 1965. g. Bībelē 1. Ķēn. 17:9–16 un 2. Ķēn. 5:1–14; „1. Ķēn. 2:5“ (Annas dziesma) – 1965: 1. Sam. 2:5.
  2. „Sareptiete“ – Σαραφθία, atraitne no Sareptas (Sarefatas) Sidonas zemē; „Elīsa“ – Ἐλισσαῖος (sk. termini.md jautājumu 2 par personvārdiem). Lk. 4:27 OCR lemmā „Γεεμὰν“ = Νεεμάν (Naamans).
  3. „Garīgs bads … bads dzirdēt Dieva vārdu“ – Am. 8:11.
Citētās Rakstu vietas

Jer. 5:21; Jes. 6:9–10; 3. Ķēn. 17:9–16; 4. Ķēn. 5:1–14; Jņ. 10:18; Am. 8:11; Jes. 54:1; 1. Ķēn. 2:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἀκούοντες τὰ ὑπὸ Χριστοῦ λεγόμενα οἱ ὄχλοι, ἐθαύμαζον ἐπὶ τοῖς λόγοις τῆς χάριτος. Θαυμάζοντες δὲ, διεκωμῴδουν αὐτὸν, λέγοντες· Οὐχ οὗτός ἐστιν ὁ τοῦ τέκτονος υἱός; Καίτοι τί τὸ κωλύον εἶναι αὐτὸν θαυμαστὸν καὶ προσκυνητόν; Οὐχ ὁρᾷς ὅσα ποιεῖ; Οὐκ ἀκούεις ὅσα λέχει; Εἶτα κωμῳδεῖς τὸν πατέρα αὐτοῦ; Ὅντως ἀληθὲς ἐπ´ αὐτοῖς εἰπεῖν· Ἰδοὺ λαὸς μωρὸς καὶ ἀκάρδιος· ὸφθαλμοὶ αὐτοῖς, καὶ οὐ βλέπουσιν· ὧτα, καὶ οὐκ ἀκούουσιν. Ὁ Κύριος οὖν τί φησιν αὐτοῖς; Πάντως ἐρεῖτέ μοι, ὅτι Ἐν τῇ πατρίδι σου ποίησον θαυμάσια Ἐσα καὶ ἐν Καπερναούμ. Τοῦτο γάρ ἐστι τὸ, Ἰατρέ, θεράπευσον σεαυτόν· κοινὸς γὰρ ἦν λόγος παρὰ τοῖς Ἰουδαίοις οὗτος, τοῖς ἀῤῥωστοῦσιν ἰατροῖς ἐπιλεγόμενος. Ἀλλ´ ἐγὼ λέγω ὑμῖν, ὅτι ἐποίησα ἂν πολλὰ σημεῖα καὶ παρ´ ὑμῖν τοῖς ἐμοῖς πατριώταις· ἀλλ´ οἶδα τὸ κοινὸν καὶ ἅπασι συμβαῖνον πάθος ὅτι καταφρονοῦνται καὶ τὰ ἐξαίρετα τῶν πραγμάτόν, ὅταν μὴ σπάνια ἧ, ἀλλὰ κοινὰ καὶ συνήθη, καὶ πάντες ἐπ´ ἀδείας ἔχωσιν ἀπολαύειν αὐτῶν· ἀεὶ γὰρ εἰώθασιν οἰ ἄνθρωποι τῶν μὲν ξένων καὶ σπανίων καὶ φροντίζειν καὶ θαυμάζειν, τῶν δὲ κοινῶν καὶ συνήθων καταφρονεῖν· διὰ τοῦτο οὐδεὶς προφήτης τίμιός ἐστιν ἐν τῇ πατρίδι αὐτοῦ· ἀλλ´ ἐὰν ἄλλοθέν ποθεν Ἐλθῃ, θαυμάζουσιν αὐτόν· οὕτω καὶ τὸν Ἡλίαν αἰ μὲν τῆς Ἰουδαίας χῆραι οὐκ ἐδέξαντο, ἠ δὲ Σαραφθία ἐδέξατο· καὶ ὁ Ἐλισσαῖος τὸν ἑένον λεπρὸν ἐκαθάρισε, πίστιν εἰς αὐτὸν ἐνδειξάμενον· οἱ γάρ σινήθεις καὶ συμπατριῶται αὐτοῦ οὐκ ἐπίστευον αὐτῷ, καὶ διὰ τοῦτο οὐκ ἐκαθαρίσθησαν. Ὁμοίως οὖν κἀγὼ ὑμῖν μέν τοῖς πατριώταις οὐ δοκῶ θαυμαστὸς, ἀλλὰ καταφρονοῦμαι· διὸ οὐδὲ σημεῖα ποιῶ· τοῖς δ´ ἐν Καπερναοὺμ δοκῶν θαυμαστὸς, καὶ σῃμεῖα ποιῶ καὶ δεκτὸς αὐτοῖς εἰμι. Ἀκούοντες δὲ ταῦτα ἐν τῇ συναγωγῇ, ἐπληροῦντο θυμοῦ, δέον θαυμάζειν, καὶ ἐπειρῶντο κατακρημνίσαι αὐτόν. Ἀλλ´ αὐτὸς ιελθὼν διὰ μέσου αὐτῶν, ἐπορεθθη· οὐ τὸ παθεῖν τοεύγων, ἀλλὰ τὸν καιρὸν ἀναμένωνς Εἰς γὰρ τὸ ὑπὲρ ἡμῶν παθεῖν ἐλήλυθεν· ἀλλὰ νῦν ἀρχήν ἔχοντος τοῦ κηρύγματος, οὐκ ἔδει ἑαυτὸν ἐπιδοῦναι τῷ θανάτῳ, ἀλλ´ ἱκανῶς διδάξαντα, οὗτω τελειωθῆναι· ὥστε ἀν πούτου ἂῆλον. ὅτι οὐ δ´ ὅταν ἐσταυρώθη, ἄκωἐσταυρώθη, ἀλλ´ ἐκὼν ἐαυτὸν ἐξέδωκε τῷ θανάτα. πθι δὲ ὅτι πατρὶς τῶν προφητῶν ἡ Ἰουδαίων Σιν αγωγὴ, ἐν ᾗ ἀτιμάζονται οἱ προφῆται· οὐδὲ γὰρ δεκτοί εἰσιν· ἡμεῖς δὲ οἱ ἀλλότριοι ἐδεξάμεθα τούτους · ἡ γὰρ χήρα, ἡ ἐξ ἐθνῶν Ἐκκλησία λέγω, ἐδέξατο τὸν Ἠλίαν, τουτέστι, τὸν προφητικὸν λόγον, λιμοῦ γενομένου νοητοῦ ἐν τῇ Ἱουδαίᾳ, λιμοῦ τοῦ ἀκοῦσαι λόγον Θεοῦ· περὶ ταύτης δὲ τῆς χήρας ὁ προφήτης φησίν, ὅτι πολλὰ τὰ τέκνα τῆς ἐρήμου μᾶλλον ἡ τῆς ἐχούσης τὸν ἄνδρα· καὶ πάλιν ὅτ. στεῖρα ἔτεκεν ἑπτὰ, καὶ ἡ πολλὴ ἐν τέκνοις ἠσθένησεν

PG 123, skenējuma lpp. 381–382 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἀκούοντες τὰ ὑπὸ Χριστοῦ λεγόμενα … beidzas: ἡ πολλὴ ἐν τέκνοις ἠσθένησεν

Ziņot par kļūdu

Lk. 4:31–37

Tā kā neticīgos ne ar mācību vien var pievilkt ticībai, Kungs tāpēc dara brīnumus kā kādas visiedarbīgākās zāles. Tāpēc Viņš dara brīnumus Kapernaumā, jo tās ļaudis bija ļoti neticīgi un viņiem bija vajadzīgs daudz, lai ticētu. Kad Viņš bija pietiekami mācījis, un arī to – kā tāds, kam ir vara (jo Viņš nesacīja: „Tā saka Tas Kungs“, bet: „Es jums saku“, jo Viņš nebija kā viens no praviešiem, bet patiesais Dieva Dēls), – Viņš pēc tam pievieno arī brīnumu un dziedina apsēsto.

Dēmons vispirms atzīst naidu, lai liecība būtu ticama, un tad pievieno liecību: „Es zinu Tevi, kas Tu esi: Dieva Svētais.“ Tātad vispirms viņš Viņam pārmet: „Kāpēc Tu esi atnācis šurp mūs pazudināt?“, tad glaimo, domādams, ka Kungs, glaimu atmaigts, viņu atstās. Tik nesaprātīgs ir ļaunums! Bet Kungs, mācīdams mūs, lai mums nevajadzētu dēmonu liecības un ieteikuma, saka: „Apklusti un izej no viņa!“ Viņš atļauj dēmonam nomest cilvēku zemē, lai klātesošie mācītos, ka viņā patiešām bija dēmons. Tie bija dēmona vārdi, kaut arī cilvēka mēle kalpoja. Un visi sarunājās savā starpā, brīnīdamies par notikušo un sacīdami: „Kas tas par vārdu?“, tas ir: kas tā par pavēli, ko Viņš pavēl: „Izej no viņa un apklusti“?

Zini, ka arī tagad daudziem ir dēmoni – visiem, kas pilda dēmonu iegribas. Piemēram, kāds ir dusmīgs – tam ir dusmu dēmons. Bet ja Jēzus atnāk sinagogā, tas ir, kad prāts ir sakopots (συνηγμένος) un neizklīst, tad Viņš sacīs nevaldāmajam dusmu dēmonam: „Apklusti!“, un tas, tūdaļ nometis cilvēku „vidū“, no viņa izies. Mācies, ko nozīmē „nomest vidū“: cilvēkam nav jābūt ne pavisam dusmīgam un rūgtam, jo tas ir zvērīgi, ne pavisam bez dusmām, jo tas ir nejūtīgi; bet jāiet vidusceļš un dusmas jāvērš pret ļaunumu. Tātad, kad ļaunais gars kādu nomet „vidū“, tas no viņa iziet.

Piezīmes (2)
  1. „Sinagoga – sakopots prāts“ – vārdu spēle: συναγωγή („sapulce“) un νοῦς συνηγμένος („sakopots prāts“). Par dusmām kā drudzi un dēmonu sal. Teofilakta skaidrojumu Mk. 1:29–31 (termini.md, jautājums 4).
  2. „Vidus“ – sal. tikumu „vidus“ (μεσότης, termini.md, Mk 3).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 7:29; Mk. 1:23–28; Ef. 4:26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπειδὴ τοὺς ἀπίστους οὔτε. ιδασκαλίᾳ ἐφέλκεται πρὸς πίστιν, διὰ τοῦτο ὁ Κύριος τὰς θαυματουργίας προσάγει, οἷόν τι δραστικώτατον φάρμακον· θαυματουργεῖ οὖν ἐν Καπερναούμ· ἀπι στότατοι γὰρ οὗτοι καὶ πολλῶν δεόμενοι πρὸς πίστιν· ἐπεὶ τοίνυν ἐδίδαξεν ἰκανῶς, καὶ τοῦτο ὡς ἐξουσίαν ἔχωνὐ γὰρ ἔλεγε, τάδε λέγει Κύριος, ἀλλ´ ἐγὼ λέγω ὑμῖν, ὅτι μηδὲ ὡς εἶς τῶν προφητῶν ἦν, ἀλλ´ ἀληθὴς Υἱὸς τοῦ εοῦ, μετὰ ταῦτα ἐπάγει καὶ τὸ θαῦμα, καὶ θεραπεύει τὸν δαιμονιζόμενον. Ὁ δὲ δαίμων πρότερον ὁμολογεῖ τὴν ἔχθραν, ἵνα ἡ μαρτυρία ἀξιόπιστος εἴη· εἶτα ἐπάγει τὴν μαρτυρίαν· Οἶδάσε τίς εἷ. Ὁ ἂγιος τοῦ Θεοῦ Πρότερον οὖν ἐγκαλεῖ αὐτῷ Τί ἦλθες ὧδε ἀπολέσαι ἡμᾶς; Εἶτα κολακεύει, δοκῶν τὸν Κύριον ὑπὸ τῆς κολακείας μαλακισθέντα, ἑάσειν αὐτόν· οὕτως ἀνόητον ἡ πονηρία· ἀλλ´ ὁ Κύριος, διδάσκων ἡμᾶς, ἵνα μὴ χρήζωμεν τῆς ἀπὸ τῶν δαιμόνων μαρτυρίας καὶ συστάσεως, φησί· Φιμώθητι, καὶ ἔξελθε ἐξ αὐτοῦ. Συγχωρεῖ δὲ τῷ δαίμονι ῥίψαι τὸν ἄνθρωπον, ἵνα μάθωσιν οἱ παρκστῶτες, ὅτι ὄντως δαιμόνιον εἶχε. Κἀκείνου ἦν τὰ ῥήματα, εἰ καὶ ἡ γλῶσσα τοῦ ἀνθρώπου ὑπούργει· καὶ δὴ συνελάλουν πρὸς ἀλλήλους ἅπαντες, θαυμάζοντες ἐπὶ τοῖς γενομένοις, καὶ λέγοντες· Τίς ὁ λόγος οὗτος, τουτέστι, τίς ἡ πρόσταξις αὔτη, ἣν προστάσσει, ὅτι Ἔξελθε ἐξ αὐτοῦ, καὶ φιμώθητι; Γίνωσκε δὲ ἄτι καὶ νῦν πολλοὶ ἔχουσι δαιμόνια, ὅσοι τὰ τῶν δαιμόνων ἐπιθυμήματα τελοῦσιν· οἷον, ἔστι τις θυμώδης, οὗτος δαιμόνιον ἔχει θυμοῦ· ἀλλ´ ἐὰν ἔλθῃ ὁ Ἰησοῦς ἐν τῇ συναγωγῇ, τουτέστιν, ὅταν εἴη ὁ νοῦς συνηγμένος καὶ μὴ διαχεόμενος, τότε ἐρεῖ τῷ ἄαιμονίῳ τοῦ δυμοῦ, ἀκαθέκτῳ ὄντι· φιμώθητι· καὶ αὐθὺς ῥίψαν τὸν ἄνθρωπον εἰς τὸ μέσον, ἐξελεύσεται ἀπ´ αὐτοῦ. Τί δέ ἐστι τὸ ῥίψαι εἰς τὸ μέσον, μάνθανε · τὸν ἄνθρωπον οὔτε πάντη θυμώδη καὶ ππικρὸν δεῖ εἶναι· θηριῶδες γάρ· οὕτε πάντη ἀόργητπν, ἀναίσθητον γὰρ, ἀλλὰ τὴν μέσην ὁδόν βαδίζειν, καὶ τὸν θυμὸν ἔχειν κατὰ τῆς κακίας. Ὅταν οὖν τινα ῥίψῃ Κεἰς τὸ μέσον τὸ πονηρὸν πνεῦμα, ἐξέρχεται ἀπ´ αὐτοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. 382–383 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ τοὺς ἀπίστους οὔτε. ιδασκαλίᾳ … beidzas: πονηρὸν πνεῦμα, ἐξέρχεται ἀπ´ αὐτοῦ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 4:38–44

Visu Valdnieks dzīvoja, mācekļu viesmīlības uzturēts; tāpēc arī tagad, būdams Pētera viesis, Viņš dziedina tā sievasmāti, lai arī tevi mācītu neatraidīt pat nabagu laipnību. Viņš ne tikai dziedina viņu no slimības, bet dod viņai arī veselību un spēku kalpot. Ja arī mēs Viņu uzņemsim, Viņš apdzēsīs arī mūsu drudzi – gan dusmu, gan iekāres drudzi – un piecels mūs, lai mēs Viņam kalpotu, tas ir, darītu to, kas Viņam patīk.

Ievēro arī ļaužu ticību: kā viņi, pat saulei rietot, nesa slimos, laika nekavēti. Dēmoniem Viņš neļauj runāt – gan tāpēc, ka Viņam nav vajadzīga nešķīsto slava, jo „nav skaista slavas dziesma grēcinieka mutē“, gan tāpēc, ka negrib iekurt ebreju skaudību ar to, ka visi Viņu slavē.

Pūļi Viņu meklē, pat kad Viņš aizgājis vientuļā vietā, [un tur Viņu; bet Viņš] nenoslēdzas vienā vietā: „Arī citām pilsētām Man jāsludina Dieva Valstība.“ Tāpēc arī mums nevajag kūtrot un, noslēgušies vienā vietā, ar to apmierināties, bet visur jāiet apkārt, vai tik mēs kādam nevarēsim nest labumu.

Piezīmes (1)
  1. „Sīr. 15:9“ – Sīraha grāmata (LXX), 1965. g. Bībelē nav (apokrifs).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 8:14–15; Sīr. 15:9

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὁ δεσπότης πάντων παρὰ τοῖς μαθηταῖς ξενιζόμενος ἐτρέφετο· ῶσπερ οὖν καὶ παρὰ Πέτρῳ νῦν ξενιζόμενος, ἰᾶται τὴν ἐκείνου πενθεράν· ἵνα καὶ σὲ παιδεύσῃ μηδὲ τὰς τῶν εὐτελῶν ἀποπέμπεσθαι φιλοφροσύνας· οὐχ ἀπλῶς δὲ θεραπεύεὶ αὐτὴν ἀπὸ τῆς νόσου, ἀλλὰ καὶ εὐρωστίαν αὐτῇ καὶ δύναμιν ἐντίθησιν, εἰς τὸ διακονεῖν. Εἰ καὶ ἡμεῖς οὖν ὑποδεξόμεθα αὐτὸν, κατασβέσει καὶ τὸν ἡμέτερον πυρετὸν, τόν τε τοῦ θυμοῦ καὶ τὸν τῆς ἐπιθυμίας· καὶ ἐγερεῖ ἡμᾶς ὥστε διακονεῖν αὐτῷ, τουτέστι, τὰ ἀρεστὰ αὐτῷ πράττειν. Ὅρα δέ μοι καὶ τοῦ ὄχλου τὴν πίστιν, πῶς καὶ δύνοντος τοῦ ἡλίου προσέφερον τοὺς ἀῤῥώστος, μηδ´ ὑπὸ τοῦ καιροῦ ἐμποδιζόμενοι· οὐκ ἀφίησι δὲ τὰ δαιμόνια λαλεῖν, ἅμα μὲν μὴ δεόμενος τῆς παρὰ τῶν ἀκαθάρσων εὐφημία· οὐχ ὡραῖος γὰρ αἰνος ἐν στόματι ἁμάρτωλῶν· ἄμα δὲ μὴ θέλων ἀνάπτειν τὸν φθόνον τῶν Ἑβραίων, ἐκ τοῦ παρὰ πᾶσιν εὐφημεῖσθαι· οἱ δὲ ὄχλοι καὶ εἰς ἔρημον τόπον ἀπελθόντα ζητοῦσι περιορίζεται. Ἀλλὰ καὶ ταῖς ἑτέραις, φησί, πόλεσιν εὐαγγελίσασθαί με δεῖ τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ. Ὅθεν δεῖ καὶ ἡμᾶς μὴ ὀκνεῖν, μηδὲ ἐνὶ τόπῳ περικλειομένους ἀρκεῖσθαι, ἀλλὰ πανταχοῦ περιιέναι, εἴ πως ὡφελήσομέν τινα.

PG 123, skenējuma lpp. 383–384 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὁ δεσπότης πάντων παρὰ τοῖς … beidzas: περιιέναι, εἴ πως ὡφελήσομέν τινα.

Ziņot par kļūdu