Pilāts, sekodams romiešu likumam, kas pavēlēja, lai katru tiesā viņa provinces valdnieks, sūta To Kungu pie Hēroda. Tāpēc viņš Jēzu kā galilieti sūta Galilejas valdniekam.
Bet Hērods par to priecājās – ne tāpēc, ka cerētu gūt kādu dvēseles labumu no Jēzus redzēšanas, bet tāpēc, ka dzirdēja par Viņu, ka Viņš ir gudrs un dara brīnumus, un viņam bija neprātīga kāre – arī viņš slimoja ar jaunumu kāri – redzēt šo dīvaino cilvēku un dzirdēt, ko Viņš saka. Vai tad arī tagad daudzi no mums neslimo ar to pašu? Tātad viņš gribēja redzēt no Jēzus kādu zīmi – ne lai ticētu, bet lai pamielotu acis; kā mēs teātros redzam brīnumdarus, kas izliekas norijam čūskas un zobenus un tamlīdzīgi, un brīnāmies. Jo viņi gandrīz domāja, ka Jēzus ir kāds tāds. Un viņš Viņam daudz jautāja, būdams pret Viņu kaut kā ironiski noskaņots un visu laiku Viņu izsmiedams.
Tāpēc arī Jēzus neko neatbild. Jo Viņš zina, kad jāatbild, Viņš, kas visu radījis ar Vārdu un par ko Dāvids liecina: „Viņš sakārtos Savus vārdus tiesā.“ Kāpēc gan atbildēt tam, kas jautā ne lai mācītos? Kāpēc mest pērles cūku priekšā? Vai drīzāk, kā jau augstāk sacījām, tādos gadījumos klusēt ir cilvēkmīlestība. Jo izteikts vārds ne tikai nedod nekāda labuma, bet tiem, kas to neņem vērā, rada vēl lielāku nosodījumu. Bet Pilātam, tā kā tas bija labprātīgāks par Hērodu, Viņš atbild, kaut arī ne pavisam skaidri. Jo kad tas jautāja: „Tu esi jūdu ķēniņš?“, ko saka Kungs? „Tu saki.“ Tam ir divējāda nozīme. To var saprast: „Patiesi Es esmu; tu sacīji to, kas ir“; bet var arī citādi: „Es nesaku, tu saki; tev ir vara, un tu saki.“ Bet Hērodam Viņš neatbild nekā, jo tas bija pilnīgs izsmējējs. Jo patiesi, pēc Jesajas, „ļaunai sēklai, netaisnības dēliem“ – es saku: toreizējiem jūdiem – bija „piedzinēji, kas tos novāca, un izsmējēji, kas valdīja pār tiem“.
Ka viņš ar šādu jokojošu un smieklīgu nolūku kāroja redzēt Jēzu un redzēt no Viņa zīmi, un ar tādu prātu Viņam jautāja, parādīja beigas. Jo, Viņu nicinājis un izsmējis, viņš Viņu atlaida; un ne viņš viens, bet arī viņa karavīri, kas ir pāri katrai nekaunībai; un, apģērbis Viņu spožā tērpā, viņš sūtīja Viņu atpakaļ pie Pilāta. Bet tu man ievēro, kā velns visur tiek sapinies ar to, ko dara. Jo viņš liek izsmiet un apsmiet Kristu, bet no tā drīzāk tiek atklāta patiesība. Jo ar to, ka viņi smejas, viņi visskaidrāk liecina, ka Kungs nav dumpinieks un nemiernieks. Jo ja Viņš būtu tāds, viņi nesmietos, kad karājas tik lielas briesmas un ir aizdomas par visas tautas sacelšanos – turklāt tik lielas tautas, kas tik ļoti priecājas par jauninājumiem.
„Bet Pilāts un Hērods,“ teikts, „kļuva draugi.“ Jo tas, ka Pilāts sūtīja pie viņa Hērodam pakļauto, likās draudzības sākums – ka Pilāts nepiesavinās Hēroda tiesības. Bet redzi, kā velns visur savieno pat to, kas ir šķirts, lai tikai sagatavotu Kristum nāvi, panāk vienprātību un ienaidniekus dara par draugiem. Vai tad mums nav kauna, ja viņš, lai nogalinātu Kristu, salīgst pat ienaidniekus, bet mēs savas pestīšanas dēļ nesaglabāsim draudzībā ar mums pat draugus?
Kad Viņš tika sūtīts atpakaļ pie Pilāta, ievēro atkal patiesību mirdzam. „Jūs Man atvedāt šo cilvēku,“ saka Pilāts, „kā tādu, kas sagroza tautu, bet es neatrodu Viņā nekā nāves cienīga; un arī Hērods ne.“ Vai redzi? Divu cilvēku – un turklāt viena pārvaldnieka, otra ķēniņa – liecība noteikti ir patiesa. „Ne es,“ viņš saka, „ne ķēniņš Hērods neatradām Viņā nekādas vainas.“ Ko jūdi uz to sacīs? „Paši tiesneši liecina, ka cilvēks ir nevainīgs; jūs, apsūdzētāji, neatvedāt nevienu liecinieku; kam tad jātic?“ Ak vai! Kā patiesība uzvar! Jēzus klusē, un par Viņu liecina ienaidnieki; jūdi brēc, un neviens neapliecina viņu brēcienus.
Bet Pilāts bija kaut kā mīksts un nemaz nebija stingrs patiesības dēļ. Jo viņš baidījās no apmelojuma, ka viņu apsūdzēs, ka atlaidis nemiernieku. Jo viņš nebija mācījies sacīt: „No jūsu bailēm mēs nebīsimies, bet Kungs pats būs mana bijība.“ „Tātad, Viņu pārmācījis,“ viņš saka, „es Viņu atlaidīšu“, tas ir, pamācījis ar pātagām.
Romiešiem uz svētkiem bija jāatlaiž viens, izdabājot jūdiem. Jo, jūdiem kļūstot par līgumpartneriem, viņi bija tiem devuši brīvību dzīvot pēc saviem paradumiem un likumiem. Un jūdiem bija tēvu paradums izlūgties no valdnieka notiesātos, kā arī no Saula viņi izlūdzās Jonatānu. Ja tu nezini šo stāstu, ej pie pirmās Valstību grāmatas, un tu to atradīsi.
„Bet viņi visi kopā sauca: Nost ar šo!“ Kas ļaunāks par to? Svētā tauta trakoja pēc slepkavības, pagāns Pilāts novērsās no slepkavības; viss apgriezās otrādi. „Nost ar šo,“ viņi saka, „bet atlaid mums Barabasu, kas, būdams dumpinieks un slepkava, bija iemests cietumā.“ Un trešo reizi Pilāts atlaiž, un trešo reizi tie brēc pret Kristu, lai ar šo trešo reizi pilnīgi apstiprinātu savu asinskāri. „Un viņi aizliedza Svēto un Taisno,“ kā saka svētīgais Pēteris, „bet izlūdzās, lai viņiem tiktu atdots slepkava.“ Jo viņi mīl līdzīgo; tāpēc viņi kļūst arī par viņa daļu, sacēlušies arī paši pret romiešiem un kļuvuši par neskaitāmu slepkavību un savas pašu pazušanas cēloni. To Kungs iepriekš saka arī caur Jeremiju: „Es esmu atstājis Savu namu, pametis Savu mantojumu; Es esmu nodevis Savu mantojumu ienaidnieku rokās. Mans mantojums Man kļuva kā lauva mežā, tas pacēla pret Mani savu balsi; tāpēc Es to ienīdu.“ Un atkal Hozejs: „Vai viņiem, jo tie atlēca no Manis! Nožēlojami tie ir, jo bijuši bezdievīgi pret Mani. Es tos atpestīju, bet viņi runāja pret Mani melus; un viņu valdnieki kritīs no zobena savas mēles nevaldības dēļ.“
Tātad Jēzu ved, un sākumā viņi uzlika Viņam krustu, un Viņš izgāja, to nesdams. Jo neviens no citiem negribēja to nest, jo turēja koku par nolādētu. Tad, atraduši kādu Sīmani no Kirēnes, viņi uzlika krustu tam, piespiezdami cilvēku un it kā par apvainojumu uzlikdami viņam to, no kā citi novērsās.
Tas norāda uz ne mazu pamācību. Jo krusts ir kaislību nonāvēšana, nedarbīgums un nekustīgums; jo krustā sistais tiek pienaglots un ir nedarbīgs. Tātad skolotājam pēc Kristus vispirms pašam jāņem krusts un jāpienaglo sava miesa ar Dieva bailēm un jāspīd ar bezkaislību, un tad tas jāuzliek arī padotajiem; jo „Sīmanis“ tulkojumā nozīmē „paklausība“.
Šeit piepildās arī Jesajas vārdi: „Kura vara ir uz Viņa pleca“; jo Tā Kunga vara un valstība ir krusts. Jo Pāvils saka: „Viņš pazemoja Sevi līdz nāvei, līdz krusta nāvei; tāpēc arī Dievs Viņu ir paaugstinājis“ un tālāk. Tā kā krusts Jēzum kļuva par augstumu un godību, to pamatoti sauc par Viņa varu, proti, par valdnieka cieņu un varas simbolu. Jo kā senatoriem ir savu cieņu simboli – vieniem jostas, citiem apmetņi –, tā arī Kungs krustu dara par Savas Valstības simbolu. Un, apsvēris, tu atradīsi, ka Jēzus mūsos valda ne citādi kā vien caur ciešanām; jo tie, kas greznojas, ir krusta ienaidnieki. Bet par Kristus padoto var kļūt un Viņa krustu nest tas, kas ir tikuma strādnieks, „kas nāk no lauka“ – kas atstāj šo pasauli, kas ir lauks, un tās darbus, un tiecas uz augšējo, brīvo Jeruzalemi.
Tas, ka Kristum sekoja liels ļaužu un sieviešu pulks, norāda, ka pēc krusta Viņam ticēs – jo tas nozīmē „sekot“ – liels jūdu pulks un arī daudzas sievietes. Izlasi Apustuļu darbus, un tu redzēsi desmitiem tūkstošu ticīgo. Bet varbūt arī tas, ka sievietes, kas sekoja Jēzum, vaimanāja un sita sev krūtīs, mums palīdzēs morāli? Sieviete ir vāja dvēsele; bet ja tā, ar atgriešanos saņēmusi sirds satriektību, sēro un sit sev krūtīs, tad tā patiesi seko Jēzum, kas tiek sists krustā un mocīts mūsu pestīšanas dēļ.