Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 23. nodaļa

Lk. 23:1–5

Viņi atklāti runā pretī patiesībai. Kur gan Jēzus aizliedza dot nodokļus, ja Viņš drīzāk pavēlēja tos atdot kā parādu, sacīdams: „Dodiet atpakaļ ķeizaram, kas ķeizaram pieder“? Un kā Viņš kūda tautu? Vai kā tāds, kas ķeras pie varas? Bet tas ir pilnīgi neticami; jo kad ļaudis gribēja Viņu padarīt par ķēniņu, Viņš, to atzinis, aizgāja. Tāpēc arī Pilāts, sapratis apmelojumu, atzīst: „Es neatrodu nekādas vainas šajā cilvēkā.“

Man šķiet, ka arī šis jautājums, ko viņš uzdod Kristum, ir apmelojuma izsmiekls. Jo viņš ņirgājas par lietu, sacīdams: „Tu esi jūdu ķēniņš?“ – gandrīz vai sacīdams: „Tu, nabags, niecīgais, kailais, bez palīdzības, tiec apsūdzēts, ka tiecies pēc valdīšanas?“ Tas, kā sacījām, ir to izsmiekls, kas Jēzu tā apsūdz, ka viņi izdomā, it kā Viņš, tik niecīgs un kails, ķertos pie tādas lietas, kam vajag daudz naudas un palīgu.

Bet viņi, kam apmelojumam nav citas palīdzības, izmanto palīgā balsis un brēc pret Dieva Vārdu. „Viņš kūda,“ viņi saka, tas ir, sacel tautu, „un ne vienā vietā, bet sācis no Galilejas, nonācis līdz šejienei, iedams caur visu Jūdeju.“ Man šķiet, ka viņi Galileju piemin ne bez nolūka, bet lai iedvestu Pilātam bailes. Jo galilieši vienmēr bija tādi – dumpinieki un tādi, kas ķeras pie jauninājumiem; tāds bija arī Jūda Galilietis. Šķiet, ka viņi grib atgādināt Pilātam par viņu, gandrīz vai sacīdami: „Atceries, pārvaldniek, Jūdu Galilieti, kas romiešiem sagādāja daudz nepatikšanu, sacēlis ne mazu tautas daļu. Tāds ir arī šis, un viņš jānovāc no ceļa.“

Piezīmes (1)
  1. Par Jūdu Galilieti sk. lk-13-1-5.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 27:11–14; Mk. 15:2–5; Jņ. 18:33–38; Lk. 20:25; Jņ. 6:15; Ap. d. 5:37; Lk. 13:1

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Προφανῶς ἐναντιοῦνται τῇ ἀληθείᾳ. Ποῦ γὰρ ἐκώλυσεν ὁ Ἰησοῦς φόρους διδόναι, ἄπου γε μᾶλλον ὡς χρέος ἀποδιδόναι ἐκέλευσεν, οὕτως εἰπών, «Ἀπόδοτε τὰ Καίσαρος Καίσαρι;» Πῶς δὲ ἀνασείει τὸν ὄχλον; Ἀρ´ ὡς βασιλείᾳ ἐγχειρῶν; Ἀλλ´ ἀπίθανον τοῦτο παντάπασι· καὶ βουλομένου γὰρ αὐτὸν τοῦ πλήθους βασιλέα ποιῆσαι, γνούς ἀνεχώρησεν. Ὅθεν καὶ Πιλάτος ἐν καταλήψει τῆς συκοφαντίας γενόμενος, ὁμολογεῖ, ὅτι «Οὐδὲν εὑρίσκω αἴτιον ἐν τῷ ἀνθρώπῳ τούτῳ.» Δοκεῖ δέ μοι καὶ αὕτη ἡ ἐρώτησις, ἣν ποιεῖται πρὸς τὸν Χριστὸν, ἐπὶ καταγέλωτι τῆς συκοφαντίας εἶναι. Μυκτηρίζει γὰρ τὸ πρᾶγμα λέγων· «Σὺ εἶ ὁ βασιλεὺς τῶν Ἰουδαίων;» μονονουχὶ τοῦτο λέγων· Σὺ ὁ πένης, ὁ εὐτελὴς, ὁ γυμνὸς, ὁ ἀβοήθητος κατηγορῇ ἐπὶ τῶ βασιλείας ἐφίεσθαι; Τοῦτο δὲ καταγελῶντός ἐστιν, ὡς ἔφημεν, τῶν ταῦτα κατηγορούντων τοῦ ἀησοῦ, ὅτι τὸν οὔτως εὐτελῆ, καὶ γυμνὸν, τοιούτῳ πράγματι ἐπιχειρεῖν πλάττονται, πολλῶν δεομένῳ καὶ χρημάτων καὶ ἐπικούρων. Οἱ δὲ μηδὲν ἔχοντες ἄλλο πρὸς τὴν συκοφαντίαν βοήθημα, ταῖς φωναῖς χρῶνται πρὸς συνεργίαν, καὶ κεκράγασι κατὰ τοῦ Θεοῦ Λόγου. Ἀνασείει γὰρ, φησὶ, τουτέστιν, ἀναστατεῖ τὸν λαὸν, καὶ οὐκ ἐν ἐνὶ μέρει, ἀλλ´ ἀπὸ μὲν τῆς Γαλιλαίας ἤρξατο, ἔφθασε δὲ ἕως ὧδε, διὰ μέσης τῆς Ἰουδαίας διελθών. Οὐχ ἀπλῶς ὁέ μοι δοκοῦσι μεμνῆσθαι τῆς Γαλιλαίας, ἀλλ´ εἰς φόβον τὸν Πιλάπον ἐναείοντες. Καὶ γὰο οἱ Γαλιλαῖοι τοιοῦτοι ἀεὶ, στασιασταὶ, καὶ νεωτερισμοῖς ἐπιχειροῦντες· οἷος καὶ Ἰούδας ὁ Γαλιλαῖος· οὗ καὶ εἰς μνήμην ἐμβαλεῖν ἐοίκασι τὸν Πιλάτον, μονονουχὶ τοῦτο λέγοντες · Ἀναλόγισαι, ἡγεμὼν, τὸν Γαλιλαῖον Ἰούδαν, ὃς πολλὰ πράγματα Ῥωμαίοις παρίσχεν, ἀναστατώσας οὐκ ὁλίγον μέεος τοῦ λαοῦ. Τοιοῦτος καὶ οὗτος, ὃν δεῖ ἐκ ποδῶν ποιεῖσθαι. «Ὁ

PG 123, skenējuma lpp. 550–551 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Προφανῶς ἐναντιοῦνται τῇ ἀληθείᾳ. Ποῦ … beidzas: δεῖ ἐκ ποδῶν ποιεῖσθαι. «Ὁ

Ziņot par kļūdu

Lk. 23:6–27

Pilāts, sekodams romiešu likumam, kas pavēlēja, lai katru tiesā viņa provinces valdnieks, sūta To Kungu pie Hēroda. Tāpēc viņš Jēzu kā galilieti sūta Galilejas valdniekam.

Bet Hērods par to priecājās – ne tāpēc, ka cerētu gūt kādu dvēseles labumu no Jēzus redzēšanas, bet tāpēc, ka dzirdēja par Viņu, ka Viņš ir gudrs un dara brīnumus, un viņam bija neprātīga kāre – arī viņš slimoja ar jaunumu kāri – redzēt šo dīvaino cilvēku un dzirdēt, ko Viņš saka. Vai tad arī tagad daudzi no mums neslimo ar to pašu? Tātad viņš gribēja redzēt no Jēzus kādu zīmi – ne lai ticētu, bet lai pamielotu acis; kā mēs teātros redzam brīnumdarus, kas izliekas norijam čūskas un zobenus un tamlīdzīgi, un brīnāmies. Jo viņi gandrīz domāja, ka Jēzus ir kāds tāds. Un viņš Viņam daudz jautāja, būdams pret Viņu kaut kā ironiski noskaņots un visu laiku Viņu izsmiedams.

Tāpēc arī Jēzus neko neatbild. Jo Viņš zina, kad jāatbild, Viņš, kas visu radījis ar Vārdu un par ko Dāvids liecina: „Viņš sakārtos Savus vārdus tiesā.“ Kāpēc gan atbildēt tam, kas jautā ne lai mācītos? Kāpēc mest pērles cūku priekšā? Vai drīzāk, kā jau augstāk sacījām, tādos gadījumos klusēt ir cilvēkmīlestība. Jo izteikts vārds ne tikai nedod nekāda labuma, bet tiem, kas to neņem vērā, rada vēl lielāku nosodījumu. Bet Pilātam, tā kā tas bija labprātīgāks par Hērodu, Viņš atbild, kaut arī ne pavisam skaidri. Jo kad tas jautāja: „Tu esi jūdu ķēniņš?“, ko saka Kungs? „Tu saki.“ Tam ir divējāda nozīme. To var saprast: „Patiesi Es esmu; tu sacīji to, kas ir“; bet var arī citādi: „Es nesaku, tu saki; tev ir vara, un tu saki.“ Bet Hērodam Viņš neatbild nekā, jo tas bija pilnīgs izsmējējs. Jo patiesi, pēc Jesajas, „ļaunai sēklai, netaisnības dēliem“ – es saku: toreizējiem jūdiem – bija „piedzinēji, kas tos novāca, un izsmējēji, kas valdīja pār tiem“.

Ka viņš ar šādu jokojošu un smieklīgu nolūku kāroja redzēt Jēzu un redzēt no Viņa zīmi, un ar tādu prātu Viņam jautāja, parādīja beigas. Jo, Viņu nicinājis un izsmējis, viņš Viņu atlaida; un ne viņš viens, bet arī viņa karavīri, kas ir pāri katrai nekaunībai; un, apģērbis Viņu spožā tērpā, viņš sūtīja Viņu atpakaļ pie Pilāta. Bet tu man ievēro, kā velns visur tiek sapinies ar to, ko dara. Jo viņš liek izsmiet un apsmiet Kristu, bet no tā drīzāk tiek atklāta patiesība. Jo ar to, ka viņi smejas, viņi visskaidrāk liecina, ka Kungs nav dumpinieks un nemiernieks. Jo ja Viņš būtu tāds, viņi nesmietos, kad karājas tik lielas briesmas un ir aizdomas par visas tautas sacelšanos – turklāt tik lielas tautas, kas tik ļoti priecājas par jauninājumiem.

„Bet Pilāts un Hērods,“ teikts, „kļuva draugi.“ Jo tas, ka Pilāts sūtīja pie viņa Hērodam pakļauto, likās draudzības sākums – ka Pilāts nepiesavinās Hēroda tiesības. Bet redzi, kā velns visur savieno pat to, kas ir šķirts, lai tikai sagatavotu Kristum nāvi, panāk vienprātību un ienaidniekus dara par draugiem. Vai tad mums nav kauna, ja viņš, lai nogalinātu Kristu, salīgst pat ienaidniekus, bet mēs savas pestīšanas dēļ nesaglabāsim draudzībā ar mums pat draugus?

Kad Viņš tika sūtīts atpakaļ pie Pilāta, ievēro atkal patiesību mirdzam. „Jūs Man atvedāt šo cilvēku,“ saka Pilāts, „kā tādu, kas sagroza tautu, bet es neatrodu Viņā nekā nāves cienīga; un arī Hērods ne.“ Vai redzi? Divu cilvēku – un turklāt viena pārvaldnieka, otra ķēniņa – liecība noteikti ir patiesa. „Ne es,“ viņš saka, „ne ķēniņš Hērods neatradām Viņā nekādas vainas.“ Ko jūdi uz to sacīs? „Paši tiesneši liecina, ka cilvēks ir nevainīgs; jūs, apsūdzētāji, neatvedāt nevienu liecinieku; kam tad jātic?“ Ak vai! Kā patiesība uzvar! Jēzus klusē, un par Viņu liecina ienaidnieki; jūdi brēc, un neviens neapliecina viņu brēcienus.

Bet Pilāts bija kaut kā mīksts un nemaz nebija stingrs patiesības dēļ. Jo viņš baidījās no apmelojuma, ka viņu apsūdzēs, ka atlaidis nemiernieku. Jo viņš nebija mācījies sacīt: „No jūsu bailēm mēs nebīsimies, bet Kungs pats būs mana bijība.“ „Tātad, Viņu pārmācījis,“ viņš saka, „es Viņu atlaidīšu“, tas ir, pamācījis ar pātagām.

Romiešiem uz svētkiem bija jāatlaiž viens, izdabājot jūdiem. Jo, jūdiem kļūstot par līgumpartneriem, viņi bija tiem devuši brīvību dzīvot pēc saviem paradumiem un likumiem. Un jūdiem bija tēvu paradums izlūgties no valdnieka notiesātos, kā arī no Saula viņi izlūdzās Jonatānu. Ja tu nezini šo stāstu, ej pie pirmās Valstību grāmatas, un tu to atradīsi.

„Bet viņi visi kopā sauca: Nost ar šo!“ Kas ļaunāks par to? Svētā tauta trakoja pēc slepkavības, pagāns Pilāts novērsās no slepkavības; viss apgriezās otrādi. „Nost ar šo,“ viņi saka, „bet atlaid mums Barabasu, kas, būdams dumpinieks un slepkava, bija iemests cietumā.“ Un trešo reizi Pilāts atlaiž, un trešo reizi tie brēc pret Kristu, lai ar šo trešo reizi pilnīgi apstiprinātu savu asinskāri. „Un viņi aizliedza Svēto un Taisno,“ kā saka svētīgais Pēteris, „bet izlūdzās, lai viņiem tiktu atdots slepkava.“ Jo viņi mīl līdzīgo; tāpēc viņi kļūst arī par viņa daļu, sacēlušies arī paši pret romiešiem un kļuvuši par neskaitāmu slepkavību un savas pašu pazušanas cēloni. To Kungs iepriekš saka arī caur Jeremiju: „Es esmu atstājis Savu namu, pametis Savu mantojumu; Es esmu nodevis Savu mantojumu ienaidnieku rokās. Mans mantojums Man kļuva kā lauva mežā, tas pacēla pret Mani savu balsi; tāpēc Es to ienīdu.“ Un atkal Hozejs: „Vai viņiem, jo tie atlēca no Manis! Nožēlojami tie ir, jo bijuši bezdievīgi pret Mani. Es tos atpestīju, bet viņi runāja pret Mani melus; un viņu valdnieki kritīs no zobena savas mēles nevaldības dēļ.“

Tātad Jēzu ved, un sākumā viņi uzlika Viņam krustu, un Viņš izgāja, to nesdams. Jo neviens no citiem negribēja to nest, jo turēja koku par nolādētu. Tad, atraduši kādu Sīmani no Kirēnes, viņi uzlika krustu tam, piespiezdami cilvēku un it kā par apvainojumu uzlikdami viņam to, no kā citi novērsās.

Tas norāda uz ne mazu pamācību. Jo krusts ir kaislību nonāvēšana, nedarbīgums un nekustīgums; jo krustā sistais tiek pienaglots un ir nedarbīgs. Tātad skolotājam pēc Kristus vispirms pašam jāņem krusts un jāpienaglo sava miesa ar Dieva bailēm un jāspīd ar bezkaislību, un tad tas jāuzliek arī padotajiem; jo „Sīmanis“ tulkojumā nozīmē „paklausība“.

Šeit piepildās arī Jesajas vārdi: „Kura vara ir uz Viņa pleca“; jo Tā Kunga vara un valstība ir krusts. Jo Pāvils saka: „Viņš pazemoja Sevi līdz nāvei, līdz krusta nāvei; tāpēc arī Dievs Viņu ir paaugstinājis“ un tālāk. Tā kā krusts Jēzum kļuva par augstumu un godību, to pamatoti sauc par Viņa varu, proti, par valdnieka cieņu un varas simbolu. Jo kā senatoriem ir savu cieņu simboli – vieniem jostas, citiem apmetņi –, tā arī Kungs krustu dara par Savas Valstības simbolu. Un, apsvēris, tu atradīsi, ka Jēzus mūsos valda ne citādi kā vien caur ciešanām; jo tie, kas greznojas, ir krusta ienaidnieki. Bet par Kristus padoto var kļūt un Viņa krustu nest tas, kas ir tikuma strādnieks, „kas nāk no lauka“ – kas atstāj šo pasauli, kas ir lauks, un tās darbus, un tiecas uz augšējo, brīvo Jeruzalemi.

Tas, ka Kristum sekoja liels ļaužu un sieviešu pulks, norāda, ka pēc krusta Viņam ticēs – jo tas nozīmē „sekot“ – liels jūdu pulks un arī daudzas sievietes. Izlasi Apustuļu darbus, un tu redzēsi desmitiem tūkstošu ticīgo. Bet varbūt arī tas, ka sievietes, kas sekoja Jēzum, vaimanāja un sita sev krūtīs, mums palīdzēs morāli? Sieviete ir vāja dvēsele; bet ja tā, ar atgriešanos saņēmusi sirds satriektību, sēro un sit sev krūtīs, tad tā patiesi seko Jēzum, kas tiek sists krustā un mocīts mūsu pestīšanas dēļ.

Piezīmes (6)
  1. Lemma: Teofilakts skaidro Lk 23:6–27 vienā grupā (krievu grupas 23:6-15 un 23:16-27 apvienotas).
  2. Ps. 111:5 LXX (1965: Ps. 112:5) – „viņš sakārtos savus vārdus tiesā“ (Teofilakts attiecina uz Kristu).
  3. 1. Ķēn. 14:45 LXX (1965: 1. Sam. 14:45).
  4. Vārda „Sīmanis“ skaidrojums „paklausība“ – no senajiem onomastikoniem.
  5. „Kura vara ir uz Viņa pleca“ – Jes. 9:6 LXX (1965: 9:5).
  6. „Tu saki“ – σὺ λέγεις (Lk. 23:3).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 23:6–27; Mt. 27:15–32; Mk. 15:6–21; Jņ. 19:1–17; Mt. 7:6; Ps. 111:5; Jes. 1:4; Jes. 3:4; 1. Pēt. 3:14–15; Jes. 8:12–13; 1. Ķēn. 14:45; Ap. d. 3:14; Jer. 12:7–8; Os. 7:13; Os. 7:16; 5. Moz. 21:23; Gal. 3:13; Gal. 5:24; Jes. 9:6; Fil. 2:8–9; Fil. 3:18; Gal. 4:26; Ap. d. 2:41; Ap. d. 21:20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ῥωμαῖκῳ νόμῳ ἐπόμενος ὁ Πιλάτος, πέμπει τὸν Κύριον πρὸς Ἡρώδην, τῷ κελεύοντι, ἕκαστον παρὰ τοῦ ἄρχοντος τῆς ἐπαρχίας αὐτοῦ κρίνεσθαι. Διὸ καὶ ὡς Γαλιλαῖον τὸν Ἰησοῦ πέμπει τῷ τῆς Γαλιλαίας ἐπάρχοντι. Ἡρώδης δὲ ἐχάρη ἐπ τούτῳ, οὐχ ὡς μέλλων κερδᾶναί τι ψυχωφελὲς ἑκ τῆς θέας τοῦ Ἰησοῦ, ἀλλ´ ἐπειδὴ ἤκουε περὶ αὐτοῦ, ὅτι σοφός ἐστι, καὶ τερατουργὸς, εἰχεν ἀνόητον ἐπιθυμίαν, τὸ φιλόκαινον νοσῶν καὶ αὐτὸς, ὥστε ἰδεῖν σοῦτον τὸν ἀλλόκοτον ἄνθρωπον, καὶ ἀκοῦσαι αὐτοῦ, τί λέγει. Ἠ οὐχὶ τοιαῦτα καὶ νῦν νοσυῦμεν πολλοί· Ἐπεθύμει οὖν καὶ αὐτὸς ἰδεῖν σημεῖόν τι ἐκ τοῦ Ἱησοῦ, οὐχ ἵνα πιστεύσῃ, ἀλλ´ ὅπως ἑστιάσῃ τὴν βψιν· ὥσπερ ἐν τοῖς θεάτροις ὁρῶμεν τοὺς θαυμαποποιοὺς, ὄφεις καταπίνειν φαντάζοντας, καὶ ξίφη, καὶ τοιαῦτα, καὶ θαυμάζομεν. Σχεδὸν γὰρ ἐνόμιζον τὸν Ἰησοῦν εἶναι τοιοῦτόν τινα. Ἐπηρώτα δὲ αὐτὸν ἐν λόγοις ἱκανοῖς, οὕτω πως εἰρωνικῶς πρὸς αὐτὸν διακείμενος, καὶ τὸ ὅλον μυκτηρίζων αὐτόν. Διὸ καὶ ὁ Ἰησοῦς οὐδὲν ἀποκρίνεται. Οἶδε γὰρ πότε δεῖ ἀποκρίνασθαι, ὁ πάντα ἐν λόγῳ ποιήσας, καὶ μαρτυρηθεὶς ὑπὸ Δαυΐδ, ὅτι «Οἰκονομήσει τοὺς λόγους αὐτοῦ ἐν κρίσει.» Τί γὰρ δεῖ ἀποκρίνεσθαι τῷ μὴ ἐρωτῶντι διὰ τὸ μαθεῖν; τί δὲ δεῖ βάλλειν τοὺς μαργαρίτας ἔμπροσθεν τῶν χοίρων; Μᾶλλον μὲν οὐν, ὡς καὶ ἀνωτέρω εἰρήκαμεν, φιλανθρωπίας ἐστὶ τὸ σιγᾷν ἐν τοῖς τοιούτοις. Ὁ γὰρ ῥηθεὶς λόγος πρὸς τῷ μηδὲν ὡφελῆσαι, ἔτι καὶ κατακρίσεως πρόξενός ἐστι μείζονος τοῖς μὴ προσχοῦσι. Τῶ μέντοι Πιλάτω ἐπνλ εὐγνωμονέστερος ἦν Ἡρώδου, ἀποκρίνεται, κἂν μὴ πάνυ σαφῶς. Ἐρωτήσαντος γὰρ ἐκείνου, «Σὐ εἰ ὁ βασιλεὺς τῶν Ἰουδαίων;» τί φησιν ὁ Κύριος; «Σὺ λέγεις.» Τοῦτο δὲ μέσην πως ἐχει τὴν διάνοιαν. Δύναται γὰρ νοηθῆναι καὶ, ὅτι Ἀληθῶς ἐγώ εἰμι, σὺ τὸ ὃν εἶπας· δύναται δὲ καὶ ἄλλως, ὅτι Ἐγὼ οὐ λέγω, σὺ λέγεις, ἐξουσίαν ἔχεις καὶ λέγεις. Ἡρώδῃ δὲ οὐδ´ ὁπωσοῦν ἀποκρίνεται, οἷα τὸ ὅλον ἐμπαίκτῃ ὄντι. Καὶ γὰρ ὄντως, κατὰ τὸν Ἡσαῖαν, τῷ σπέρματι τῷ πονηρῷ, τοῖς υἱοῖς τοῖς ἀνόμοι- τοῖς τότε λέγω, Ἰουδαίοις καὶ πράκτορες ἦσαν καλαμώμενοι αὐτοὺς, καὶ ἐμπαῖκται κυριεύοντες αὐτῶν, Ὅτι δὲ καὶ τοιούτῳ σκοπῷ παικτικῷ καὶ γελοιώδει ἐπεθύμει ἰδεῖν τὸν Ἰησοῦν, καὶ σημεῖον ἐξ αὐτοῦ θεάσασθαι, καὶ τοιαύτῃ γνώμῃ ἠρώτα αὐτὸν, ἔδειξε τὸ τέλος. Ἐξουθενήσας γὰρ αὐτὸν, καὶ ἐμπαίξας, ἀπέλυστε· καὶ οὐκ αὐτὸς μόνος, ἀλλὰ καὶ τὰ στρατεύματα αὐτοῦ, ὃ πάσης ὕβρεως ἐπέκεινα· περιβαλὼν δ´ ἐσθῆτα λαμπρὰν, ἔπεμς εν αὐτὸν τῷ Πιλάτῳ. Σὺ δέ μοι ὅρα πανταχοῦ δι´ ὡν ποιεῖ, συμποδιζόμενον τὸν διάβολον. Ιοιεῖ γὰρ τοὺς ἐμπαιγμοὺς καὶ τὰς ὕβρεις ταύτας κατὰ Χριστοῦ, δείκνυται δὲ μᾶλλον ἐντεῦθεν ἡ ἀλήθεια. Δι´ ὧν γὰρ παίζουσιν, ἀριδηλότατα μαρτυροῦσιν, ὡς οὐ στασιαστὴς καὶ ἀντάρτης ὁ Κύριος. Εἰ γὰρ τοιοῦτος ἦν, οὐκ ἂν ἔπαιζον, τηλικούτου ἐπηρτημένου κινδύνου, καὶ ἐπαναστάσεως ὅλου τοῦ ἔθνους ὑποπτευομένης, καὶ ταῦτα τπλικούτου ἔθνόλως καὶ οὔτω ταῖς καινοτομίαις χαίροντος. «Ἐνένοντο δὲ, φησὶ, φίλοι ὅ τε Πιλάτος καὶ ὁ Ἡρώδης.» Τὰ γὰρ τὸν ὑποκείμενον τῷ Ἡρώδῃ πεμφθῆναι ὑπὸ iιλάτου πρὸς αὐτὸν, ἀρχὴ φιλίας ἔδοξεν, ὡς μὴ σφετεριζομένου τοῦ Γιλάτου τὰ προνόμια τοῦ Ἡρώδου. Γλήν ὅρα πανταχοῦ καὶ τὰ διεστῶτα συνάνοντα τὸν διάβολον, ἵνα μόνον τῷ Χριὸτῷ σκευάσῃ τὸν θόνατον, καὶ μίαν σύμπνοιαν συγκροτοῦντα, καὶ τοὺς ἐχθροὺς φιλιοῦντα. Οὐκ αἰσχυνόμεθα οὖν ἡμεῖς, εἴγε τούτου καὶ τοὺς ἐχθροὺς εἰρηνεύοντος, ἴνα Χριστὸν ἀποκτείνῃ, ἡμεῖς δι ὰ τὴν ἡμῶν σωτηρίαν, οὐδὲ κἂν τοὺς φίλους ἐν τῇ πρὸς ἡμᾶς φιλίᾳ τηρήσομεν; Ἐπεὶ δὲ ἀνεπέμφθη πάλιν τῷ Πιλάτῳ, σκόπει πάλιν τὴν ἀλήθειαν λάμπουσαν. Προσηνέγκατέ μοι, φησὶν ὁ Πιλάτος, τὸν ἄνθρωπον τοῦτον ὡς διαστρέφοντα τὸν λαὸν, καὶ οὐδὲν ἄξιον θανάτου ἐν τούτω εὐοίσκω· ἀλλ´ οὐδὲ Ἡρώδης. Ὁρᾷς; δύο ἀνθρώπων, καὶ ταῦτα τοῦ μὲν ἡγεμόνος, τοῦ δὲ βασιλέως, ἡ μαρτυρία πάντως ἀληθής. Οὔτ´ ἐγὼ, φησὶν, οὔτε ὁ βασιλεὺς Ἡρώδης εὕρομεν αἴτιόν τι ἐν αὐτῷ. Τί φήσουσι πρὸς ταῦτα οἱ Ἰουδαῖοι; Οἱ κριταὶ αὐτοὶ μαρτυροῦσιν, ὅτι ἀναίτιος ὁ ἄνθρωπος· ὑμεῖς οἱ κατηγοροῦντες, οὐδένα μάρτυρα παρηγάγετε · τίσι δεῖ πιστεύειν; Μαβαί! πῶς νικᾷ ἡ ἀλήχ δεια! Σιωπᾷ Ἰησοῦς, καὶ μαρτυροῦσιν ὑπὲο αὐτοῦ οἱ ἐχθροί· βοῶσιν οἱ Ἰουδαῖοι, καὶ οὐδεὶς ὁ ταῖς βοαῖς ἐπιμαρτυρῶν. Μαλακὸς δέ τις ὁ Πιλάτος, καὶ ἥκιστα ὑπὲρ ἀληθείας ἐνστατικός. Ἐδεδοίκει γαρ τὴν συκοφαντίαν, μήπως διαβληθῇ, ὡς τὸν ἀντάρτον ἀπολύσας. Οὐ γὰρ ἔμαθε λέγειν· Τὸν δὲ φόβοι Κὑμῶν οὐ μὴ φοβηθῶμεν, ἀλλὰ Κύριος αὐτὸς ἔσται Κμοι φόβος. «Παιδεύσας οὐν, φησὶν, ἀπολύσω,» ουτέστι, σωφρονίσας διὰ μαστίγων. Ἀνάγκην δὲ εἶχον οἱ Ῥωμαῖοι κατὰ ἑορτὴν ἀπολύειν ἕνα, χαριζόμενοι τοῖς Ἰουδαίοις. Ὑποσπόνδοις γὰρ γενομένοις τοῖς Ἰουδαίοις, ἄδειαν δεδώκασι κατὰ τὰ εἰκεῖα ἔθη καὶ νόμιμα πολιτεύεσθαι. Ἔθος δὲ πάΚτριον ἦν Ἰουδαίοις, τὸ παρὰ τοῦ ἄρχοντος ἐξαιτεῖσθαι τοὺς κατακρίτους, ὥσπερ καὶ παρὰ Σαοὺλ ἐξῃτήσαντο τὸν Ἰωνάθαν. Εἰ δὲ τὴν ἱστορίαν ἀγνοεῖς, μέτιθι Βασιλειῶν τὴν πρώτην, καὶ ταύτην εὑρήσεις. «Ἀνέκραξαν δὲ, φησί, παμπληθεὶ, λέγοντες· Αἶρε τοῦτον.» Τί τούτου χεῖρον· Τὸ ἔθνος τὸ ἅγιον εἰς φόνους ἐλύττα, ὁ ἐθνικὸς Πιλάτος τὸν φόνον ἀπετρέπετο, τὰ ἄνω κάτω ἐγένετο. «Αἷρε τοῦτον, φασὶν, ἀπόλυσον δὲ ἡμῖν Βαραββᾶν, ὃς στασιαστὴς ὢν καὶ φονεὺς, ἐβλήθη εἰς φυλακήν.» Καὶ τρίτον ἀπολύει Πιλάτος, καὶ τρίτον ἐκεῖνοι βοῶσικατὰ Χριστοῦ, ἵνα πάντως διὰ σοῦ τοίτου τούτου Βεβαιώσωσι τὴν οἱκείαν μιαιοονίαν · καὶ τὸν μὲν ἅγιον καὶ δίκαιον ἢρνήσαντο, καθώς φησιν ὁ μακάριος Πέτρος· ᾐτήσαντο δὲ ἄνδρα Κφονέα χαρισθῆναι αὐτοῖς. Τὸ γὰρ ὅμοιον ἀγαπῶσι· διὸ καὶ τῆς μερίδος αὐτοῦ γίνονται, στασιάσαντες καὶ αὐτοὶ κατὰ Ῥωμαίων, καὶ φόνων μυρίων αἴτιοι Κγενόμενοι καὶ τῆς ἐαυτῶν ἀπωλείας. Ταῦτα δὲ προλέγει καὶ δι´ Ἰερεμίου ὁ Κύριος· «Ἐγκαταλέ λοιπα τὸν οἱκόν μου, ἀφῆκα τὴν κληρονομίαν μου, δέδωκα τὴν κληρονομίαν μου εἰς χεῖρας ἐχθρων. Ἐγεννήθη ἡ κληρονομία μου ἐμοὶ, ὡς λέων ἐν δρυμῷ, ἔδωκεν ἐπ´ ἐμὲ τὴν φωνὴν αὐτῆς· διὰ τοῦτο ἐμίσησα αὐτήν·» καὶ πάλιν Πσηὲ, «Οὐαὶ αὐτοῖς, ἕτι ἀπεπήδησαν ἀπ´ ἐμοῦ· δείλαιοί εἰσιν, ὅτι ἡσέβησαν εἰς ἐμέ. Ἐγὼ ἐλυτρωσάμην αὐτοὺς, αὐτοὶ δὲ κατελάλησαν κατ´ ἐμοῦ ψευδῆ, καὶ πεσοῦνται ἐν στόματι ῥομφαία, οἱ ἄρχοντες αὐτῶν δι´ ἀπαιδευσίαν γλώττης αὐτῶν.» Ἄγεται τοίνυν ὁ Ιησοῦς, καὶ πρῶτον μὲν ἐπέθηκαν αὐτῷ τὸν σταυρὸν, καὶ βαστάζων ἐξῆλθεν. Οὐδὲ γὰρ κατεδέχετό τις τῶν Κλλωλν Βαατάσαι αὐτὸν ἐπελ καὶ τὸ ξύλον ἐπικατάρατον εἶχον. Εἶτα εὐρόντες Σίμωνά τινα Κυρηναῖον, ἐπέθηκαν τούτῳ τὸν σταυρὸν, ἀγγαρεύσαντες τὸν ἄνθρωπον, καὶ οἷόν τινα ἐπήρειαν αὐτῶ τοῦτον ἐπιθέντες τὸν παρὰ τοῖς ἄλλοις ἀποτροπιαζόμενον. Ανίττεται δὲ τοῦτο οὐ μικρὸν νουθέτημα. Σταυρὸς μὲν γάρ ἐστιν ἡ νέκρωσις καὶ ἀνενεργησία τῶν παθῶν καὶ ἀκινησία· ὁ γὰρ σταυρούμενος καθηλοῦται καὶ ἀπρακτεῖ. Ὁ τοίνυν κατὰ Χριστὸν διδάσκαλος ὀφείλει πρῶτον αὐτὸς τὸν σταυρὸν αἴρειν, καὶ καθηλοῦν τἀς σάρκας αὐτοῦ τῷ φόβῳ τοῦ Θεοῦ, καὶ τῇ ἀπαθείᾳ λαμπρύνεσθαι, εἶθ´ οὕτω καὶ τοῖς ὑπηκόοις τοῦτον ἐπιτιθέναι· Σίμων γὰρ ὑπακοὴ ἑρμηνεύεται. Πληροῦται δὲ κἀνταῦθα τὸ τοῦ Ησαΐο· «Οὗ ἡ ἀρχὴ ἐπὶ τοῦ ὥμου αὐτοῦ·» ἀρχή γὰρ τοῦ Κυρίου καὶ βασιλεία, ὁ σταυρός. Φησὶ γὰρ ὁ Παῦλος· «Ἐταπείνωσεν ἐαυτὸν μέχρι θανάτου, θανάτου δὲ σταυροῦ Λιὸ καὶ ὁ Θεὸς αὐτὸν ὑπερύωσε,» καὶ τὰ ἐξῆς. Ἐπεὶ οὖν ὁ σταυρὸς ὕψος γέγονε τῷ Ἰησοῦ καὶ δόξα, εἰκότως ἀρχὴ αὐτοῦ λέγεται, ἤτοι ἀρχικὸν ἀξίωμα καὶ σύμβολον τῆς ἀρχῆς. Ὡς γὰρ οἱ συγκλητικοὶ ἔχουσι σύμβολα τῶν ἀξιωμάτων, οἱ μὲν ζώνας, οἱ δὲ μανδύας· οὕτω καὶ ὁ Κύριος τὸν σταυρὸν τῆς οἰκείας βασιλείας σύμβολον ποιεῖται Καὶ σκοπήσας εὖρήσει, ὅτι ἄλλως οὐ βασιλεύεε κν ἡμῖν ὁ Ἰησοῦς, εἰ μὴ διὰ κακοπάθειαν, Ὡς οἴγε τρυφῶντες, ἐχθροὶ τοῦ σταυροῦ· ἐκεῖνος ἂὲ δόναται ὑπήκοος γενέσθαι Χριστοῦ,, καὶ ἄραι τὸν σταυρὸν αὐτοῦ, ὁ τῆς ἀρετῆς ἐργάτης. Ὁ ἐρχόμενος ἀπ´ ἀγροῦ, ὁ τὸν κόσμον τοῦτον ἀγρὸν ὄντα καταλιμπάνων. καὶ τὰ ἑν αὐτῷ ἔργα, καὶ πρὸς τὴν ἹερουΒ σαλὴμ τὴν ἄνω τὴν ἐλευθέραν ἰέμενος. Ἀλλὰ καὶ τῷ ἀκολουθεῖν τῷ Χριστῷ πλῆθος λαοῦ καὶ γυναικῶν, αἰνίττεται ὅτι πολὺ πλῆθος τῶν Ἰουδαίων μετὰ τὸν σταυρόν· τοῦτο γὰρ τὸ ἀκολουθεῖν· πιστεύσουσιν εἰς αὐτὸν, καὶ γυναῖκες δὲ πολλαί. Καἀνάγνωθι τὰς Πράξεις, καὶ ὄψει μυριάδας τῶν πιστευόντων. Μήποτε δὲ καὶ τὸ θρηνεῖν καὶ κόπτεσθαι τὰς ἀκολουθούσας γυναϊκας τῷ Ἰησοῦ, συμβαλεῖται ἡμῖν εἰς ἦθος; Ἔστι μὲν γὰρ γυνὴ, ψυχὴ ἀσθενέςὶ αὖτη δὲ ἐὰν συντριβὴν καρδίας δεξαμένη διὰ τῆς μετανοίας, πενθῇ καὶ κόπτηται, τότε ὅντως ἀκολουθεῖ τῷ Ἰησοῦ, τῷ σταυρουμένῳ καὶ κακουχουμένῳ διὰ τὴν ἡμῶν σωτηρίαν

PG 123, skenējuma lpp. 552–555 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ῥωμαῖκῳ νόμῳ ἐπόμενος ὁ Πιλάτος, … beidzas: κακουχουμένῳ διὰ τὴν ἡμῶν σωτηρίαν

Ziņot par kļūdu

Lk. 23:28–31

Sievietes – jo šī dzimta ir asarām bagāta un viegli ļaujas vaimanām – raud, it kā Tam Kungam notiktu kas briesmīgs, izrādīdamas līdzjūtību un apraudādamas netaisnību. Bet Viņš to nepieņem, drīzāk tās norāj. Jo Viņš cieta labprātīgi; bet tam, kas cieš labprātīgi un turklāt visas cilvēku dabas pestīšanas dēļ, pienākas nevis apraudāšana, bet aplausi un slavas dziesmas. Jo caur krustu arī nāve ir iznīcināta un elle aizvesta gūstā. Jo vaimanas nes mierinājumu nevis tiem, kas cieš labprātīgi, bet tiem, kas cieš pret savu gribu.

Tātad Viņš tās norāj, kad tās Viņu apraud, un pamudina raudzīties uz nākamajām ļaunajām lietām un raudāt par tām – kad sievietes nežēlīgi vārīs savus bērnus un klēpis, kas tos nesis, žēlabaini atkal uzņems sevī dzemdēto. „Jo ja romieši Man tā darīja – Man, zaļajam kokam, ražīgajam un mūžam zaļojošajam un mūžam dzīvajam Dievišķības dēļ, kas ar Savas mācības augļiem baro visus –, tad ko viņi nedarīs jums, ļaudīm, – es saku – sausajam kokam, kam atņemta visa taisnības dzīvinošā spēka un kas nenes nekādu augli? Jo ja jums būtu kāda dzīvīga labā darbība, varbūt jūs tiktu cienīti kaut mērenas saudzēšanas; bet tagad jūs kā sauss koks būsiet sadedzināšanai un iznīcībai.“

Piezīmes (1)
  1. Par mātēm, kas vārīja savus bērnus Jeruzalemes aplenkuma laikā, stāsta Jozefs Flāvijs („Jūdu karš“ 6, 3, 4).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 23:28–31; Kol. 2:15; Raud. 4:10; 5. Moz. 28:53–57

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Αἱ μὲν γυναῖκεςφιλόδακρυ γὰρ τὸ γένος καὶ πολύθρηνον ὡς δεινοῦ τινος ἐπισυμβαίνον. τος τῷ Κυρίῳ] θρηνοῦσι, τὸ συμπαθὲς ἐνδεικνύμεναι, καὶ τὴν ἀδικίαν ἀποδυρόμεναι. Ὁ δὲ οὐκ ἀποδέχεται, ἀλλὰ μᾶλλον ἐπιτιμᾷ αὐταῖς. Ἐκουσίως γὰρ ἔπασχε, τῷ δὲ ἐκουσίως πάσχοντι, καὶ ἐπὶ σωτηρίᾳ πάσης τῆς φύσεως οὐ τὸ θρηνεῖσθαι, ἀλλὰ τὸ κροτεῖσθαι προσήκει καὶ εὐφημεῖσθαι. Διὰ γὰρ τοῦ σταυροῦ καὶ θάνατος λέλυται, καὶ ξδης ᾐχμαλώτισται. Οἱ θρῆνοι γὰρ οὐ τοῖς ἑκουσίως, ἀλλὰ τοῖς ἀκουσίως πάσχουσι παράκλησιν φέρουσιν. Ἐπιτιμᾷ μὲν οὖν αὐταῖς κοπτομέναις αὐτὸν; Παραινεῖ δὲ πρὸς τὰ μέλλοντα κακὰ βλέπειν, καὶ ἐπ´ ἐκείνοις κόπτεσθαι, ὅτε γυναῖκες ἑψήσουσι τὰ τέκνα αὐτῶν ἀνελεημόνως, καὶ ἡ ἐνέγκασα γαστὴρ αὐτὴ πάλιν τὸ γεννηθὲν ἐλεεινῶς ὑποδέξεται. Εἰ γὰρ ἐν ἐμοὶ τοιαῦτα ἐπεδείξαντο οἱ Ῥωμαῖοι, ἐν ἐμοὶ τῷ ὑγρῷ ξύλῳ, τῷ ἐγκάρπῳ, καὶ ἀειθαλεῖ, καὶ ἀειζώῳ διὰ τὴν θεότητα, καὶ διὰ τῶν καρπῶν μου τῆς διδασκαλίας τρέφοντι πάντας· ἐν ὑμῖν, τῷ λαῷ, φημί, τῷ ξηρῷ ξύλῳ, τῷ πάσης δικαιοσύνης ζωοποιοῦ ἐστερημένῳ, καὶ μηδένα καρπὸν φέροντι, τί οὐκ ἂν ἐπεδείξαιντο· Εἰ μὲν γὰρ εἴχετε ζωτικήν τινα ἐνέργειαν τοῦ ἀναοῦ, ἴσως ἂν φειδοῦς ἠξιώθητε μετρίας γοῦν· νῦν δὲ ὡς ξηρὸν ξύλον εἰς καῦσιν καὶ εἰς διαφθορὰν ἔσεσθε. Κ

PG 123, skenējuma lpp. 555 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Αἱ μὲν γυναῖκεςφιλόδακρυ γὰρ τὸ … beidzas: καὶ εἰς διαφθορὰν ἔσεσθε. Κ

Ziņot par kļūdu

Lk. 23:32–38

Velns, gribēdams radīt par To Kungu ļaunu slavu, lika kopā ar Viņu krustā sist arī laupītājus. Bet redzi, kā viņam tika atņemts arī viens no tiem un kā tas vēl vairāk izdevās Tā Kunga godam. Jo laupītāju krustus pat nemeklēja, bet pie Viņa krusta karājas visa pasaule; un no tā skaidri redzams, ka Tas Kungs nav bezdievīgs kā laupītāji, bet visas taisnības Iesācējs.

Viņu ved uz Galvaskausa vietu, kur, kā saka, apbedīts mūsu priekštēvs, lai tur, kur caur koku notika krišana, caur koku notiktu arī piecelšanās.

Bet Jēzus, izrādīdams pārmērīgu lēnprātību, lūdz par viņiem, sacīdams: „Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.“ Un šis grēks viņiem patiešām būtu piedots, ja viņi pēc tam nebūtu palikuši neticībā.

Bet kāpēc viņi dala Viņa drēbes? Varbūt tāpēc, ka daudzi no viņiem bija trūcīgi; bet varbūt – kas ir drīzāk patiesāk – viņi to darīja no nekaunības un pārgalvības; jo ko gan vērtīgu viņi redzēja drēbēs? Tātad, smiedamies un zaimodami, viņi darīja tādas lietas. Jo ja virsnieki ņirgājās, ko gan domāt par vienkāršo ļaužu pūli? „Citus Viņš izglāba, lai izglābj pats Sevi, ja Viņš ir Kristus, Dieva Izredzētais.“ To caur viņiem sacīja velns. Jo tāpat kā uz tempļa jumta, tā arī šeit viņš saka ko tādu, apskauzdams pestīšanu caur krustu un gribēdams to pārtraukt ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

Karavīri pasniedza Viņam etiķi dzert, it kā kalpodami ķēniņam. Bet ievēro arī citu velna viltību, kas pagriežas pret viņu pašu. Jo viņš ar trīs valodu burtiem it kā izstādīja apkaunojumam Jēzus dumpīgumu, lai nevienam no garāmgājējiem nepaliktu apslēpts, ka Viņš karājas tāpēc, ka sevi darījis par ķēniņu; bet tas, kaut arī „gudrais darīt ļaunu“ to nesaprata, bija zīme, ka varenākie no tautām – tādi kā romieši –, visgudrākie – tādi kā grieķi – un visdievbijīgākie – tāda kā ebreju tauta – tiks pakļauti Jēzus valdīšanai un sludinās Viņu. Par to mēs vairāk un augstāk runājām arī skaidrojumā pie Jāņa.

Piezīmes (3)
  1. Par Ādama apbedīšanu Golgātā – sena tradīcija (sv. Atanasijs, Origens u. c.).
  2. „Gudrais darīt ļaunu“ – OCR vieta neskaidra; iespējama atsauce uz Jer. 4:22 („viņi ir gudri darīt ļaunu“).
  3. Par uzrakstu trīs valodās Teofilakts plašāk runā skaidrojumā pie Jņ. 19:19–22.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 23:32–38; Mt. 27:33–44; Mk. 15:22–32; Jņ. 19:17–24; Jes. 53:12; Mt. 4:5–6; Ps. 68:22; Jer. 4:22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πονηρὰν δόξαν κατασκευάζειν ἐθέλων τοῦ Κυρίου ὁ διάβολος, καὶ λῃστὰς ἐποίει συσταυροῦσθαι αὐτῷ. Ἀλλ´ ὄρα πῶς καὶ τὸν ἕνα ἀφῃρέθη, καὶ μᾶλλον πρὸς δόξαν πλείω τοῦ Κυρίου τοῦτο γέγονε. Τῶν μὲν γὰρ οἱ σταυροὶ αὐδὲ ἐζητήθησαν, τοῦ δὲ πᾶς ὁ κόσμος ἐκκρέμαται· καὶ προδήλως ἐντεῦθεν δείκνυται, τὸ μή ἄνομον εΥναι τὸν Κύριον, ὡς οἱ λῃσταὶ, ἀλλὰ πάσης δι.καιοσύνης ἀρχηγόν. Ἄγουσι δὲ αὐτὸν ἐπὶ τὸν τόπον τοῦ Κρανίου, ἔνθα φασὶ τὸν προπάτορα τεθάφθαι· Τνα ὅπου διὰ ξύλου πτῶμα, ἐκεῖ καὶ ἡ διὰ τοῦ ἕύλον. ἔγερσις γένηται. Ἰησοῦς δὲ ὑπερβολὴν πραότητος ἐνδεικνύμενος, ὑπὲρ αὐτῶν εὔχεται, «Πάτερ, ἄφες Καὐτοῖς, λέγων· οὐ γὰρ οἴδασι τί ποιοῦσι.» Καὶ μέντοι ἀφέθη ἂν αὐτοῖς τὸ ἁμάρτημα, εἰ μὴ μετὰ ταῦτα τῇ ἀπιστίᾳ ἐνέμειναν. Τίνος δὲ ἕνεκεν διαμερίζονται τὰ ἱμάτια αὐτοῦ; Ἱσως μὲν καὶ χρήζοντες, οἱ πολλοὶ αὐτῶν, τάχα δὲ, ὃ καὶ μᾶλλον ἀληθέστερον, ὕβρει τοῦτο καὶ ἀκολασίᾳ ποιοῦντες· τέ γὰρ πολυτελὲς ἑώρων ἐν τοῖς ἐματίοις; Γελῶντες οὖν καὶ ὑβρίζοντες, τοιαύτα εἰργάζοντο. Ὅπου γὰρ οἱ Ζρχοντες ἐμυκτήριζον, τί χρὴ περὶ τοῦ κοινοῦ πλήθους λογίζεσθαι; «λλους ἔσωσε, σωσάτω ἐαυτὸν, εἰ οὗτός ἐστιν ὁ Χριστὸς ὁ τοῦ Θεοῦ ἐκλεκτός.» Τοῦτο ἔλεγε δι´ αὐτῶν ὁ διάβολος. Ὥσπερ γὰρ ἐπὶ τοῦ πτερυγίου τοῦ ἰεροῦ, οὕτω κἀνταῦθα τοιαῦτάν φησι· βασκαίνων τῇ διὰ τοῦ σταυροῦ σωτηρίᾳ, καὶ περικόψαι βουλόμενος ταύτην πάσαις, ὡς ἐνῆν, μηχαναῖς. Ὅξος δὲ προσέφερον υἱ στρατιῶται ὡς βασιλεῖ δῆθεν ὑπηρετοῦντες, πρὸς τὸ πιεῖν. Ὅρα δὲ καὶ ἐτέραν μηχανάν τοῦ διαβόλου, κατ´ αὐτοῦ περιτρεπομένην. Ὁ μὲν γὰρ τρισὶ χαρακτῆρσι γραμμάτων ἐξεπόμπευε δῆθεν τὴν ἀνταρσίαν τοῦ Ἰσοῦ, ἵνα μηδένα λανθάνοι τῶν παριόντων, ὡς διὰ τοῦτο κρέμαται, διότι βασιλέα ἑαυτὸν ὲποίει· τὸ δὲ, κἂν μὴ ὁ σοφὸς τοῦ κακοποιῆσαι συνίει, σύμβολον ἦν τοῦ κράτιστα τῶν ἐθνῶν ποῖοι οἱ Ῥωμαῖοι, καὶ σοφώτατοι, ὁποῖοι Ἔλληνες, καὶ θεοσεβέστατοι, ὀποῖον τὸ γένος τῶν Ἑβραίων, ὑπὸ τῇ βασιλείᾳ τοῦ ἱησοῦ τεθήσεσθαι, καὶ ἀνακηρύξειν αὐτόν. Εἰπομεν δὲ περὶ τούτων καὶ ἐν τῷ κατὰ Ἰωάννην πλείω καὶ ὑψηλότερα.

PG 123, skenējuma lpp. 555–556 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πονηρὰν δόξαν κατασκευάζειν ἐθέλων τοῦ … beidzas: κατὰ Ἰωάννην πλείω καὶ ὑψηλότερα.

Ziņot par kļūdu

Lk. 23:39–43

Kā tad citi evaņģēlisti saka, ka abi laupītāji Viņu zaimoja? Ir ticams, ka sākumā Viņu zaimoja abi, bet pēc tam viens no viņiem, būdams sapratīgs, atzina Jēzus labestību un Dievišķību no tās balss, ko Viņš izteica par tiem, kas Viņu sita krustā, sacīdams: „Tēvs, piedod viņiem.“ Jo šī balss ne tikai pilna visas cilvēkmīlestības, bet parāda arī lielu varu. Jo Viņš neteica: „Kungs, Es lūdzu, piedod viņiem“, bet vienkārši tā un ar varu: „Tēvs, piedod viņiem.“ No šīs balss tad sapratis, tas, kas iepriekš bija zaimotājs, atzīst Jēzu par patieso Ķēniņu, apsauc arī otru laupītāju un saka Jēzum: „Piemini mani Savā Valstībā.“ Ko tad Tas Kungs? „Šodien tu būsi ar Mani paradīzē.“ Jo kā Cilvēks Viņš bija pie krusta, bet kā Dievs – visur, arī paradīzē, visu piepildīdams un nekur neierobežots.

Bet daži jautās: kā gan, ja Tas Kungs saka laupītājam: „Šodien tu būsi ar Mani paradīzē“, Pāvils saka: „Neviens no svētajiem nesaņēma apsolīto“? Un daži saka, ka apustulis ne par visiem svētajiem ir paziņojis, ka tie nesaņēma apsolīto, bet tikai par tiem, kurus viņš uzskaitīja; bet uzskaitījis viņš ir daudzus citus, laupītāju pat nepieminējis. Jo klausies, ko viņš saka: „Šie visi“ – ar norādošu vārdu attiecinādams runu uz uzskaitītajiem, starp kuriem laupītājs nav pieskaitīts.

Citi atkal sacījuši, ka arī laupītājs vēl nav ieguvis dzīvi paradīzē, bet tā kā Tā Kunga apsolījums ir nemaināms un nemaldīgs, tāpēc sacīts: „Šodien tu būsi ar Mani paradīzē.“ Jo, viņi saka, Tā Kunga vārdos ir arī tāds veids, kur par to, kam vēl jānotiek, Viņš runā kā par jau notikušu. Piemēram, kad Viņš saka: „Kas netic, jau ir notiesāts“, un atkal: „Kas dzird Manus vārdus un tic, tas nenonāk tiesā, bet ir pārgājis no nāves dzīvībā.“

Citi atkal vārdiem dara varu, liekot pieturzīmi pēc „šodien“, lai sacītais būtu šāds: „Patiesi Es tev saku šodien“, un tad piebilst: „Tu būsi ar Mani paradīzē.“

Bet daži, kas šķietami vislabāk trāpījuši, skaidro tā: mums apsolītais labums nav dzīve paradīzē vai atgriešanās tajā, bet Debesu Valstība. Tāpēc mēs arī lūdzam: „Lai nāk Tava Valstība“, nevis uzturēšanās paradīzē. Lai neviens man nesaka, ka paradīze un Valstība ir viens un tas pats. Jo Valstības labumus „ne auss nav dzirdējusi, ne acs redzējusi, un tie nav nākuši nevienam cilvēkam prātā“; bet paradīzi redzēja Ādama acs un dzirdēja viņa auss: „No ikviena koka paradīzē,“ teikts, „tu ēdīsi par barību.“ Jo kaut arī viens koks viņam bija aizliegts, tomēr viņš arī to redzēja un par to dzirdēja, un tas nāca cilvēka prātā; jo Ādams priecājās saprātīgi – jo, protams, viņš nenodarbojās ar tādu darbu un zemkopju prieku. Tātad, viņi saka, Pāvils nesaka nekā pretēja. Jo laupītājs ir ieguvis paradīzi, bet Valstību vēl nav ieguvis; viņš to iegūs, kad arī visi, kurus uzskaitīja Pāvils. Pagaidām viņam ir paradīze, kas ir garīgas atdusas vieta.

Tā daudzi daudzkārt ir sacījuši. Bet var sacīt arī, ka, pat ja Debesu Valstība un paradīze ir viens un tas pats, nekas netraucē, ka patiesību saka gan Tas Kungs, gan Pāvils. Jo laupītājs ir paradīzē jeb Valstībā, un ne tikai viņš, bet arī visi, kurus uzskaita Pāvils; tomēr viņš vēl nav baudījis pilnīgo labumu mantojumu. Jo kā notiesātie neatrodas ķēniņa pilī, bet tiek turēti ieslēgti cietumos noliktajiem sodiem, bet godātie ieiet pilī un pagaidām tur uzturas, un tad, kad pienāk laiks ķēniņa dāvanu sadalei, tiek tām cienīti, – tā arī svētie, kaut arī vēl nebauda pilnību, tomēr pagaidām mīt šajās gaišajās un smaržīgajās un, vienkārši sakot, ķēnišķīgajās mājvietās, kaut arī vēl nav pilnīgi cienīti ķēniņa dāvanu sadales. Tā tad laupītājs gan nonāca paradīzē, gan vēl nebaudīja pilnību, „lai viņi bez mums netiktu pilnīgi“.

Un tas, manuprāt, ir patiesāks par visu, – lai nesacītu, ka arī svēto žēlastības dāvanas, kas ik dienas izpaužas brīnumdarbos, varētu pamatoti saukt par paradīzi. Un visi, kas, cienīti garīgu dāvanu, jau šeit saņēmuši Gara ķīlu, ir paradīzē, kaut arī vēl nav kļuvuši pilnīgi un nav saņēmuši Valstību, kā saka Pāvils tajā pašā Vēstulē ebrejiem: „Kaut gan viņi vēl nebija saņēmuši apsolīto.“ Jo sacīdams „apsolīto“, viņš norādīja uz pilnību. Tātad viņi vēl nav saņēmuši pilnīgo apsolījumu, tomēr viņi ir gan Valstībā, gan paradīzē.

Bet tu man brīnies par to, kā – tāpat kā kāds uzvaras zīmes nesējs ķēniņš, atgriezdamies no uzvaras, ved sev līdzi labāko no kara laupījuma – tā arī Tas Kungs, aplaupījis velna kara laupījumu, labāko ved sev līdzi, atgriezdamies cilvēka senajā tēvzemē, es saku – paradīzē. Jo Viņš bija paradīzē ne tikai kā Dievs, bet, tā kā Viņš bija pieņēmis saprātīgu un domājošu cilvēka dvēseli, Viņš ar prātu nonāca paradīzē un ar dvēseli nokāpa ellē; un, izglābdams laupītāju, Viņš sasēja ļaunuma rīku, kā Viņš bija iepriekš sacījis: „Sasējis stipro, Viņš izlaupīs tā mantas.“

Piezīmes (3)
  1. Teofilakts citē Ebr. 11:39 brīvi („neviens no svētajiem“); Ebr. 11:13 „šie visi nomira ticībā, nesaņēmuši apsolīto“.
  2. „Kaut gan viņi vēl nebija saņēmuši apsolīto“ – brīvs Ebr. 11:13/39 atstāsts.
  3. „Ar prātu … ar dvēseli“ – Kristus cilvēciskā dvēsele pēc nāves: paradīzē ar laupītāju un ellē (sal. Lieldienu tropāru „Kapā miesā, ellē ar dvēseli kā Dievs, paradīzē ar laupītāju“).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 23:39–43; Mt. 27:44; Mk. 15:32; Lk. 23:34; Ebr. 11:39–40; Ebr. 11:13; Jņ. 3:18; Jņ. 5:24; Mt. 6:10; 1. Kor. 2:9; 1. Moz. 2:16; 2. Kor. 1:22; Kol. 2:15; Mt. 12:29

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πῶς οὖν οἱ ἕτεροι εὐαννελισταὶ τοὺς δύο ληστάς φασι κατηγορεῖν αὐποῦ · Ἐν ἀρχῇ μὲν εἰκὸς τοὺς δύο κατηγορεῖν αὐτοῦ, ἀἶτα πὸν ἕτερον αὐτῶν ἀγχίνουν ὅντα, ἐπιγνωναι τὴν Ἰησοῦ ἀγαθότητα καὶ θεότητα ἐκ τῆς φωνῆς, ἧς ἐποιεῖτο ὑπὲρ τῶν σταυρούντων, «Πάτερ, λέγων, ἄφες αὐτοῖς.» Οὐμόνον γὰρ πάσης· φιλανθρωπίας τέμει ἀλλὰ καὶ αὐθεντίαν πολλὴν ἐνδείκνυται ἡ φωνή. Οὐ γὰρ εἶπε, Κύριε, παρακαλῶ, ἄφες αὐτοῖς, ὰλλ´ ἀπλῶς οὕτως καὶ ἐξουσιαστικῶς, «Πάτερ, ἄφες αὐτοῖς.» Ἐκ ταύτης οὖν τῆς φωνῆς ἐπιγνοῦς ὁ πρότερον βλάσφημος, τὸν Ἰησοῦν ἀληθινὸν βασιλέα ἐπινινώσκει, ἐπιστομίζει δὲ καὶ τὸν ἕτερον ληστὴν, καὶ πρὸς τὸν Ἰησοῦν λέγει· «Μνήσθητί μοω ἐν τῇ βασιλείᾳ σου.» Τί οὖν ὁ Κύριος; «Σήμερον μετ´ ἐμοῦ ἔσῃ ἐν τῷ παραδείσῳ.» Ὡς μὲν γὰρ ἄνθρωπος, ἐν σταυρῳ, ὡς δὲ Θεὸς, πανταχοῦ, κἀκεῖ κὲν τῷ παραδείσῳ, πάντα πληρῶν, καὶ μηδαμοῦ ὥν. Ζητήσουσι δέ τινες· Πῶς τοῦ Κυρίου λέγοντος τῷ λῃστῇ, «Σήμερον μετ´ ἐμοῦ ἔσῃ ἐν τῷ παραδείσῳ,» ὁ Παῦλος ἔφη· «Οὐδεὶς τῶν ἀγίων ἐκομίσατο τὴν ἐπαγγελίαν;.» Καί τινες λέγουσιν, ὅτι ὁ Ἀπόστολος οὐ περὶ πάντων τῶν ἁγίων ἀπεφήνατο τὸ μὴ κομίσασθαι τὴν ἐπαγγελίαν, ὰλλὰ· περὶ ὧν ἀπηριθμήσατο μόνον· ἀπηριθμήαατο δὲ ἄλλους μὲν πολλοὺς, τοῦ δὲ λῃστοῦ οὐδὲ ἐπεμνήσθη. Ἄκουε γὰρ τί φησιν· Οὗτοι πάντες, δεικτικῶς πρὸς τοὺς ἀπηριῦμημένους τὸν λόγον ἀναφέρων, οἷς ὁ λῃστὴς οὐ συνηρίθμηται. Ἔτεροι δὲ ἔφασαν, ὅτι οὐδὲ ὁ λῃστής οὔπω ἔτυχε τῆς ἐν τῷ παραδείσῳ διαγωγῆς, ἀλλ´ ἐπειδὴ ἀμετάθετος καὶ ἀδιάψευστος ἡ τοῦ Κυρίου ὑπόσχεσις, διὰ τοῦτο εἴρηται τὸ, «Σήμερον μετ´ ἐμοῦ ἔσῃ ἐν τῷ παραδείσῳ.» Ἔστι γὰρ καὶ τοιοῦτον εἰδος, φασὶν, ἐν τοῖς τοῦ Κυρίου ῥήμασιν, ἐν οἷς περὶ τῶν ἔσεσθαι μελλόντων, ὡς ἥδη γενομένων διέξεισιν. Ὡς ὅταν λέγη· «Ὁ μὴ πιστεύων, ἤδη κέκριται,» καὶ πάλιν· «Ὁ τῶν λόγων μου ἀκούων, καὶ πιστεύων, εἰς κρίσιν οὐκ ἔρχεται, ἀλλὰ μεταβέβηκεν ἐκ τοῦ θανάτου εἰς τὴν ζωήν.» Ἄλλοι δὲ ἐκβιάζονται τὸ ῥῆμα, στίξοντες εἰς τὸ «Σήμερον,» ἵν´ ᾖ τὸ λεγόμενον τοιοῦτον· «Ἀμὴν λέγω σοὶ σήμερον·» εἶτα τὸ, «μετ´ ἐμοῦ ἕσῃ ἐν τῷ παραδείσῳ,» ἐπιφέροντες. Τινές δὲ οἱ μάλιστα ἐπιτυχεῖν δόξαντες, οὕτως ἐξηγοῦνται· Τὰ ἐπηγγελμένα ἡμῖν ἀγαθὰ οὐκ εἰς τὸν παράδεισον διαγωγή ἐστιν ἢ ἐπάνοδος, ἀλλ´ ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν· Ὅθεν καὶ προσευχομεθα, «Ἐλθέτω ἡ βασιλεία σου.» οὐχ ἡ ἐπὶ τοῦ παραδείσου διατριβή. Μὴ γάρ μοι φαίη τις, ὅτι ταυτὸν παράδεισος καὶ βασιλεία. Τὰ μὲν γὰρ ἀγαθὰ τῆς βασιλείας οὐτε οὗς ἤκουσεν. ο-ε ὀφθαλμὸς εἶδεν, οὔτε ἐπὶ καρδίαν ἀνθρώπου ἀνεβη· τὸν δὲ παράθειτον καὶ ὀφθαλμὸς εἶδε τοῦ Ἀδὰμ, καὶ αὺς ἤκουτεν αὐτοῦ «ἀπὸ παντὸς γὰρ, φσησί, ξύλου ταῆ ἐν τῷ παραδείσῳ βρώσει φαγεῖ.» Κἂν γὰρ καὶ κν ἔύλον ἀπείρητο αὐτῷ, ἀλλ´ οὐν καὶ τοῦτο ἐθεᾶτο, καὶ περὶ αὐτοῦ ἤκουσε, καὶ ἐπὶ καρδίαν ἀνθρώπου ἀνέβη· εὐφραίνετο γὰρ λογικῶς ὁ Ἀδάμ· οὐ γὰρ δήπου τοιαύτην ἐργασίαν καὶ εὐφροσύνην γεωργικὴν μετίει. Ὥστε οὐδὲν, φησὶ, ἐναντίον ὁ Παῦλος λέγει. Ὁ γὰρ λῃστὴς τοῦ μὲν παραδείσου τετύχηκε, τῆς δὲ βασιλείας οὐκ ἕτυχε· τεύξεται δὲ, ὅτε καὶ πάντες οὓς ἀπηριθμήσατο ὁ Παῦλος. Τέως δὲ πρὸς τὸ παρὸν τὸν παράδεισον ἔχει, ὅς ἐστι χωρίον πνευματικῆς ἀναπαὔσεως. Ταῦτα μὲν οὖν πολλοὶ πολλάκις ἔφασαν· ἔστι δὲ εἰπεῖν, ὅτι εἰ καὶ ταυτόν ἐστι βασιλεία οὐρανῶν καὶ παράδεισος, οὐδὲν κωλύει καὶ τὸν Κύριον ἀληθεύειν, καὶ τὸν Παῦλον. Ὁ γὰρ λῃστὴς ἔστι μὲν ἐν παραδείσῳ, ἤτοι τῇ βασιλείᾳ, καὶ οὐ μόνον αὐτὸς, ἀλλὰ καὶ πάντες οὕς ἀριθμεῖται ὁ Παῦλος· οὐ μέντοι ἀπήλαυσε τῆς τελείας τῶν ἀγαθῶν κληρουχίας. Ὥσπερ γὰρ οἱ κατάκριτοι ἐπὶ τῶν βασιλείων οὐκ εἰσὶν, ἀλλ´ ἐν φρουραῖς ἀποκεκλεισιένοι τηροῦνται ταῖς ἀφωρισμέναις ποιναῖς· οἱ δὲ ἔντιμοι εἴς τε τὰ βασίλεια εἰσέρχονται. καὶ τέως ἐπὶ τολτων διάγουσιν· εἶτα ὅτε ὁ καιρὸς ἐπιστῇ τῆς διανομῆς τῶν βασιλικῶν δωρεῶν, ἀξιοῦνται τούτων· οὕτως καὶ οἱ ἄγιοι, εἰ καὶ μήπω τοῦ τελείου ἀπολαύουσιν, ἀλλά γε τέως ἐν τούτοις τοῖς φωτεινοῖς, καὶ εὐώδεσι, καὶ βασιλικοῖς, ἀπλῶς εἰπεῖν, σκηνώμασι διάγουσιν, εἰ καὶ μήπω τῆς διανομῆς τῶν βασιλικῶν δώρων ἀξιοῦνται τελείως.Οὕτως οὖν ὁ λῃστὴς καὶ ἐν παραδείσῳ ἐγένετο, καὶ οὔπω τοῦ τελείου ἀπήλαυσεν, ἵυα μὴ χωρὶς ἡμῶν τελειωθῇ. Καὶ τοῦτο οἰμαι πάντων ἀληθέστερον, ἵνα μὴ λέγω ὅτι καὶ αἱ χάριτες τῶν ἀγίων ἐν ταῖς καθ´ ἑκάστην θαυματουργίαις παράδεισος ἂν εἰκότως ῥηθεῖεν. Καὶ πάντες δὲ ὅσοι πνευματικῶν χαρισμάτων ἀξιωθέντες τὸν ἀρῥαβῶνα τοῦ Πνεύματος ἐντεῦθεν ἤδιη ἔλαβον, ἐν τῷ παραδείσῳ εἰσὶ, κἂν μήπω ἐτελειώθησαν, καὶ τὴν βασιλείαν παρέλαβον· καθάπερ φησὶ Παῦλος ἐν τῇ αὐτῇ πρὸς Ἐβραίους Ἐπιστολῇ· «Κἂν μήπω τὴν ἐπαγγελίαν ἐκομίσαντο.» Τῷ γὰρ τὴν ἐπαγγελίαν εἰπεῖν, τὸ ὁλόκληρον ἐνέφηνεν. Οὔπω οὖν τὴν τελείαν ἐπαγγελίαν ἐδέξαντο, εἰσὶ μέντοι καὶ ἐν τῇ βασιλείᾳ καὶ ἐν τῷ παραδείσῳ. Σὺ δέ μοι τοῦτο θαύμασον, ὅπως ιυσπερ τις βασιλεὺς τροπαιοφόρος ἐπανιὼν ἐκ τῆς νίκης, τὰ κράτιστα τῶν λαφύρων μεθ´ ἑαυτοῦ ἐπάγεται, οὕτω καὶ ὁ Κύριος τὸ κρεῖττον τῶν τοῦ διαβάλρω λαωύρων σκυλεύσας, μεθ´ ἑαυτοῦ ἄγει, ἐπανιὼν εἰς τὴν ἀρχαίαν πατρίδα τοῦ ἀνθρώπου. τὸν παράδεισόν φημι. Καὶ γὰρ οὐ μόνον καθὸ Θεὸς ἦν ἐν τῷ παραδείσῳ, ἀλλὰ καὶ καθὸ ἀνθρωπίνην ψυχὴν προσελάβετο λογικὴν καὶ νοεράν, καὶ ἐν τῷ παραδείσῳ γέγονε μετὰ τοῦ νοὸς, καὶ εἰς δου κατῆλθε μετὰ ψυχῆς· καὶ διὰ τοῦ σῶσαι τὸν λῃστὴν, τὸ τῆς πονηρίας ὄργανον ἔδησεν, ὃ προέλεγεν ὅτι «Δήσας τὸν ἰσχυρὸν τὰ σκεύη αὐτοῦ διαρπάσει.»

PG 123, skenējuma lpp. 556–558 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πῶς οὖν οἱ ἕτεροι εὐαννελισταὶ … beidzas: ἰσχυρὸν τὰ σκεύη αὐτοῦ διαρπάσει.»

Ziņot par kļūdu

Lk. 23:44–49

Jūdi kādreiz prasīja redzēt zīmi no debesīm. Lūk, zīme – šī neparastā tumsa. Un pārplīst arī tempļa priekškars, Tam Kungam parādot, ka Svētā svētākais vairs nebūs nepieejams, bet, nodots romiešiem, kļūs pieejams un apgānīts. Un citādi: tas parāda, ka plīst priekškars, kas mūs šķīra no debesu svētvietas, – tas ir, naids un grēks; jo tā bija lielā starpsiena, kas mūs no turienes atdalīja. Tas parāda arī, ka Viņš krustā sists nevis aiz nespēka; jo Tas, kas to darīja, varēja arī viņus saplosīt un iznīcināt.

Viņš, iesaucies stiprā balsī, atdod garu. Jo Viņam bija vara atdot Savu dvēseli un atkal to ņemt. Un šī balss un pārējie brīnumi kļuva simtniekam par iemeslu ticībai. Jo Viņš nomira nevis kā parasts cilvēks, bet kā Valdnieks. Un Viņš nāvi nosauca par nodošanu glabāšanā, jo atkal ņems Savu dvēseli. Ar šo pirmo balsi mūsu dvēseles tika cienītas brīvības, jo velnam vairs nav varas pār tām, bet tās tiek nodotas Tēvam. Jo pirms Kristus nāves velnam bija liela tiesība pār dvēselēm; bet kopš Dēls nodeva Savu garu nevis ellei, bet Tēva rokās, tie, kas no elles, ieguva brīvību.

Un tas, ko Tas Kungs sacīja: „Kad Es būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis“, tagad redzams piepildāmies. Jo, paaugstināts pie krusta, Viņš pievilka laupītāju, pievilka simtnieku. Un daži no jūdiem sita sev krūtīs un, nosodīdami krustā situsos, skaidri atzina Jēzu par taisnu.

Tātad mācekļi aizbēga, bet sievietes, notiesātā un nolādētā dzimta, paliek un skatās uz to visu, un pirmās bauda no tā izrietošo attaisnošanu un svētību, tāpat kā arī augšāmcelšanos.

Bet tu man brīnies par jūdu nocietināšanos. Jo tie, kas sacīja: „Lai Viņš nokāpj no krusta, un mēs Viņam ticēsim“, redzējuši lielākas lietas, netic. Jo vai tas bija tas pats – nokāpt no krusta un aptumšot sauli, pāršķelt klintis, izraisīt briesmīgu zemestrīci, uzmodināt mirušos, pārplēst priekškaru un pārvērst visu radību? Tāpēc lai neviens vairs nebrīnās, kāpēc Viņš nenokāpa, bet lai to pieņem bez liekas zinātkāres, apsvērdams, ka, pat ja Viņš būtu to darījis, viņi tā arī nebūtu ticējuši; un nekas cits nebūtu noticis, kā vien tiktu sagrauta pestīšana caur krustu. Jo krusts ir Kristus godība, vairāk nekā viss cits. Tātad, darīdams lielākas lietas, kamēr viņi neticēja, Viņš reizē panāca divas lietas: pieņēma krustu un parādīja viņus pilnīgi nepateicīgus, bez neviena laba, bet sajaukušos ar neticību.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 30:6 LXX (1965: Ps. 31:6) – „Tavās rokās es nododu savu garu“ (παρατίθεμαι – „nododu glabāšanā“).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 23:44–49; Mt. 27:45–56; Mk. 15:33–41; Jņ. 19:25–30; Mt. 12:38; Mt. 16:1; Ebr. 10:19–20; Ef. 2:14; Jņ. 10:18; Ps. 30:6; Jņ. 12:32; Mt. 27:42; Mt. 27:51–53

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Σημεῖον ἐπεζήτουν ο Ἰουδαῖοί ποτε ἰδεῖν ἐξ οὐρανοῦ. Ἰδοὺ γοῦν σημεῖον, τὸ ξένον τοῦτο σκότος· σχίζεται δὲ καὶ τὸ καταπί. τασμα τοῦ ναοῦ, δεικνύντος τοῦ Κυρίου, ὅτι οὐκ ἔτι ἄβατα ἔσται τὰ Ἅγια τῶν ἀγίων, ἀλλὰ τοῖς Ῥωμαίοις παραδοθέντα, βάσιμα καὶ βέβηλα γενήσονται. Καὶ ἄλλως δὲ, δείκνυσιν ὅτι τὸ καταπέτασμα, ὃ διεῖργεν ἡμᾶς ἀπὸ τῶν ἐν οὐρανοῖς ἀγίων, σχίζεται, ἤτοι ἡ ἔχθρα καὶ ἡ ἁμαρτία· τοῦτο γὰρ ην τὸ μέγα διάφραγμα, τὸ διιστῶν ἡμᾶς ἐκεῖθεν. Δείκνυσι δὲ, ὅτι αὸ δι´ ἀδυναμίαν ἐσταυρώθη· ὁ γὰρ ταῦτα ποιήσας, ὴδύνατο κἀκείνους διαῤδῆξαι καὶ ἀφανίσαι. δωνῇ δὲ μεγάλῃ κράξας. ἀφίησι τὸ πνεῦμα. Ἐξουσίαν γὰρ εἶχε τὴν ψύχὴν αὐτοῦ θεῖναι, καὶ πάλιν λαβεῖν αὐτήν. Καὶ ἡ φωνὴ αὕτη τῷ κεντυρίωνι καὶ τᾶλλα θαύματα πίστεως πρόφασις ἐγένετο. Οὐ γὰρ ὡς κοινὸς ἄνθρωπος, ἀλλὶ δεσποτικῶς ἀπέθνησκε. Καὶ παραθήκην τὸν θάνατον ὡνόμασεν, ὡς πάλιν ληψόμενος τὴν ψυχήν. Ταύτῃ δὲ τῇ φωνῇ τῇ πρώτῃ ἐλευθερίας ἡξιώθησαν αἰ ψυχαὶ ἡμῶν, οὐκ ἔτι τοῦ διαβόλου ἔχοντος [σχὺν κατ’] αὐτῶν, ἀλλὰ τῷ Πατρὶ παρατιθεμένων. Πρὸ Κγὰρ τοῦ θανάτου τοῦ Χριστοῦ μέγα δίκαιον ἦν τῷ διαβόλῳ κατὰ τῶν ψυχῶν· ἀφ´ οὗ δὲ ὁ Υἱὸς οὐκ εἰς τὸν ἄδην, ἀλλ´ εἰς τὰς πατρικὰς χεῖρας παρέθηκε τὸ πνεῦμα, ἐλευθερίας ἔτυχον οἱ ἐξ ᾤδου. Ὃπερ δὲ εἶπεν ὁ Κύριος, ὅτι «Ὃταν ὑψωθῶ, πάντα ἔλνύσο πρὸς ἐμαυτὸν,» νῦν ὁρᾶται τελεσθέν. Ὑψωθείς γὰρ ἐπὶ σταυροῦ, εἴλκυσε λῃστὴν, εἴλκυσεν ἑκατόνταρχον. Ἔτυπτον δὲ καὶ τὰ στήθη τῶν Ἰουδαίων τινὲς, καὶ τοῖς σταυρωταῖς ἐπιμεμφόμενοι, προδήλως τὸν Ἰηποῦν ἐδικαίουν. Οἱ μὲν οὖν μαθηταὶ ἔφυγον· αἱ γυναῖκες δὲ, τὸ κατάκριτον χένος καὶ ἐπάρατον, παραμένουσι, καὶ θεωροῦσι ταῦτα πάντα, καὶ τῆς ἐντεῦθεν δικαιώσεως καὶ εὐλογίας ἀπολαύουσι πρῶται, ὥσπερ αλν καὶ τῆς ἀναστάσεως. Σὺ δέ μοι θαύμαζε τὴν πώρωσιν τῶν Ἰουδαίων. Οἱ γὰρ λέγοντες, ὅτι «Καταβάτω ἀπὸ τοῦ σταυροῦ, καὶ πιστεύσομεν αὐτῶ,» τὰ μείζω ἰδόντες, οὐ πιστεύουσιν. Οὐ γὰρ ἵσον ἦν καταβῆναι ἀπὸ τοῦ σταυροῦ, καὶ σκοτίσαι ἤλιον. πέτρας ῥῆξαι, σεισμὸν φοβερὸν ἐπισεῖσαι, νεκροὺς ἀναστῆσαι, καταπέτασμα σχίσαι, καὶ ὅλην τὴν κτίσιν ἀλλοιῶσαι; Ὦστε μηδεὶς ἔτι ἀπορείτω διατί οὐ κατέβη, ἀλλὰ ἀπεριέργως δεχέσθω ταῦτα, λογιζόμενος, ὅτι εἰ καὶ τοῦτο ἐποίησεν, οὐδ´ οὕτως ἐπίστευσαν· καὶ οὐδὲν ἄλλο, ἢ ἡ διὰ τοῦ σταυροῦ σωτηρία ἐκολοβοῦτο. Ὁ γὰρ σταυρὸς δόξα Χριστοῦ, μάλιστα πάντων Ποιήσας οὖν τὰ μείζω, μὴ πιστευσάντω. ἐκείνων, δύο ἐν ταυτῷ κατώρθωσε, τόν τε σταυρὸν δέξατο· κἀκείνους ἕδειξεν ἀγνώμονας τὰ πάντα, καὶ μηδὲν ἀγαθὸν ἔχοντας, ἀλλὰ τῇ ἀπιστίᾳ συγκεκραμένους.

PG 123, skenējuma lpp. 558–560 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Σημεῖον ἐπεζήτουν ο Ἰουδαῖοί ποτε … beidzas: ἔχοντας, ἀλλὰ τῇ ἀπιστίᾳ συγκεκραμένους.

Ziņot par kļūdu

Lk. 23:50–56

Kaut arī Jāzeps agrāk slēpās, tomēr tagad viņš dara slavējamu darbu, – lai gan bija padomnieks un bagāts, – un uzdrošinās lūgt ķermeni cilvēka, kas sists krustā kā dumpinieks un nemiernieks, un neņēma vērā nekādas briesmas. Lai gan bagātība ir bailīga, viņš tomēr gan lūdz, gan godam apbedī, un turklāt klintī izcirstā kapā, kur neviens cits nebija gulējis, lai apmelotāji nesacītu, ka augšāmcēlās cits ķermenis.

Bet sievietēm, kaut arī tām bija ticība uz To Kungu, tā nebija tāda, kādai vajadzēja būt, bet vāja un maza. Jo, domādamas, ka Viņš ir vienkāršs cilvēks, tās sagatavo svaidāmās eļļas un smaržvielas, pēc jūdu vidū valdošās paražas mirušajiem. Un sabatā tās dus pēc bauslības priekšraksta.

Citētās Rakstu vietas

Lk. 23:50–56; Mt. 27:57–61; Mk. 15:42–47; Jņ. 19:38–42; 2. Moz. 20:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Εἰ καὶ πρώην κρυπτόμενος ἦν Ἰωσὴφ, ἀλλ´ οὖν νῦν πρᾶγμα ἀξιέπαινον ποιεῖ, καίτοι βουλευτὴς ὑπάρχων καὶ πλούσιος, καὶ τολμᾷ ζητῆσαι σῶμα ἀνθρώπου, ὡς ἀντάρτου καὶ στασιαστοῦ σταυρωθέντος καὶ οὐδένα κίνδυνον ὑπελογίσατό. Καίτοι δειλὸν ὁ πλοῦτος, ἀλλὰ καὶ αἰτεῖται, καὶ ἐντίμως θάπτει, καὶ ἐν μνημείῳ λαξευτῷ, ἕνθα οὐόεὶς ἄλλος κατέκειτο· Τνα μὴ εἴπωσιν οἱ συκοφάνται, ὅτι ἕτερον σῶμα ἀνέστη. Αἱ δὲ γυναῖκες, εἰ καὶ πίστιν εἶχον πρὸς τὸν Κύριον, ἀλλ´ οὐχ οἴαν ἔδει, ἀλλ´ ἀσθενῆ καὶ μικράν. Ὡς γὰρι ψιλὸν ἄνθρωπον νομίζουσαι, μύρα τε καὶ ἀρώματα Ἀτοιμάζουσι, κατὰ τὸ κρατῆσαν ἔθος παρὰ Ἰουδαίοις πάντως ἐπὶ τοῖς νεκροῖς. Καὶ τὸ μὲν Σάββατον ἡσυχάζουσι, κατὰ τὴν τοῦ νόμου ἐντολήν

PG 123, skenējuma lpp. 560 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Εἰ καὶ πρώην κρυπτόμενος ἦν … beidzas: κατὰ τὴν τοῦ νόμου ἐντολήν

Ziņot par kļūdu