Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 22. nodaļa

Lk. 22:1–6

Rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nogalināt; bet tā kā bija pienācis Pashā laiks un viņi redzēja, ka viņiem no tā draud briesmas no tautas, kas sapulcējās, it īpaši svētku dēļ, viņi meklēja paņēmienu, kā Viņu nogalināt, paši nenonākot briesmās.

„Bet sātans iegāja Jūdā, kas bija no divpadsmit skaita“, tas ir, kas turklāt bija no tuviem un īstiem mācekļiem; lai neviens nepaļautos uz sevi, bet vienmēr uzmanītu savu dzīvi, jo viņam ir briesmīgs pretinieks. Bet daži vārdus „kas bija no divpadsmit skaita“ saprata tā: „kas tikai aizpildīja apustuļu skaitu, nebūdams īsts apustulis un māceklis“; jo kā gan īsts māceklis ir tas, kas zog to, kas tiek iemests naudas lādē?

Tātad viņš pieņēma sātanu, kas tā viņā iegāja, un vienojās ar tiem, kas meklēja Jēzu nodot; jo to nozīmē vārds „viņš piekrita“ (ἐξωμολόγησεν), tas ir: noslēdza pilnīgu vienošanos un līgumu. „Un viņš meklēja izdevību,“ kad viņš Viņu atradīs „bez ļaudīm“, tas ir, vienatnē, un nodos viņiem.

Par „virsniekiem“ (στρατηγοί) šeit Viņš sauc tos, kas bija pār tempļa celtnēm, vai arī tos, kas rūpējās par kārtību. Jo romieši bija iecēluši pār tautu dažus, lai tā nenemiernieku; jo tā bija dumpīga. Tos, viņš saka, sauc par virsniekiem. Bet varbūt viņiem bija arī kāda karaspēka pārvalde; tie, būdami no priesteru kārtas, tika saukti par virsniekiem. Jo, slimodami ar pirmās vietas kāri, viņi ķērās arī pie šādiem amatiem. Tāpēc viņš tos nosauca par tempļa virsniekiem, varbūt lai [viņus] jo jūtamāk aizskartu.

Piezīmes (2)
  1. „Virsnieki“ – στρατηγοί (Lk. 22:4); Teofilakts piedāvā divus skaidrojumus.
  2. „Naudas lāde“ – γλωσσόκομον (Jņ. 12:6).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 26:1–5; Mk. 14:1–2; Mt. 26:14–16; Mk. 14:10–11; Jņ. 13:2; Jņ. 12:6; 1. Kor. 10:12; 1. Pēt. 5:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐζήτουν μὲν αὐτὸν ἀνελεῖν οἱ Γραμματεῖς· ἐπεὶ δὲ ὁ καιρὸς τοῦ πάσχα ἑφειστήκει, καὶ κίνδυνον ἐώρων ἐκ τούτου αὐτοῖς ἀπὸ τοῦ λαοῦ συναγομένου, μάλιστα διὰ τὴν ἑορτὴν, ἀζήτουν λοιπὸν μέθοδον, πῶς ἀνελόντες αὐτὸν οὐ κινδυνεύσουσιν. Κἰσῆλθε δὲ ὁ Σατανᾶς εἰς Ἰούδαν ὄντα ἐκ τοῦ ἀριθμοῦ τῶν δώδεκα, τουτέστι· καὶ ταῦτα ἐκ τῶν οἰκείων ὄντα καὶ γνησίων μαθητῶν· ἵνα μηδεὶς θαῤ ᾖ ἐφ´ ἑαυτῷ, ἀλλὰ πάντοτε προσέχῃ τῇ οἰκείᾳ ζωῇ, ὡς δεινὸν ἀντίπαλον ἔχων. Τινές δὲ τὸ, «Ὅντα ἐκ τοῦ ἀριθμοῦ τῶν δώδεκα.» οὕτοις ἐνόησαν, ἀντὶ τοῦ, Ἀριθμὸν μόνον πληροῦντα ἀποστολικὸν, οὐκ ἀπόστολον ὄντα ἀληθινὸν καὶ μαθητήν· πῶς γὰρ ἀληθὴς μαθητὴς ὁ κλέπτων τὰ ἐν τῷ γλωσσοκόμῳ βαλλόμενα; Οὕτως οὖν εἰσελθόντα εἰς αὐτὸν τὸν Σατανᾶν ἐδέξατο, καὶ συνεφώνησε τοῖς ζητοῦσι τὸν Ἰησοῦν παραδοῦναι· τοῦτο γὰρ σημαίνει τὸ,, ΟΑΡΟΤ ΧΚΙ. «Ἐξωμολόγησεν,» ἀντὶ τοῦ, Τελείας ὁμολογίας καὶ συνθικας ἐποιήσατο. Καὶ ἐζήτει εὐκαιρίαν, πότε εὕροι αὐτὸν ἄτερ ὄχλου, τουτέστι, κατὰ μόνας, καὶ αὐτοῖς παραδώσει. Στρατηγοὺς δέ φησιν ἐνταῦθα τοὺς ἄρχοντας τῶν οἰκοδομῶν τοῦ ἰεροῦ, ἢ καὶ τοὺς τῆς εὐταξίας ἐπιμελουμένους. Ἐπέστησαν γὰρ οἱ Τωμαῖοι τῷ λαῷ τινας, ὡς ἂν μὴ ταράσσηται· στασώδεις γὰρ ἦσαν. Τούτους, φησί, στρατηγούς. Ἱσως δέ καὶ διοικήσεις στρατιωτικὰς εἶχον· οἶ μέρους ὄντες τοῦ ἱερατικοῦ, στρατηγοὶ ὠνομάσθησαν. Τὸ Κφιλόπρωτον γὰρ νοσοῦντες, καὶ τοιαύταις διοικήσεσιν ἐπεβάλλοντο· διὸ καὶ στρατηγοὺς αὐτοὺς ὠνόΚμασε τοῦ ἰεροῦ, ἐμφαντικώτερον τάχα καθαπτόμενος

PG 123, skenējuma lpp. 536–537 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐζήτουν μὲν αὐτὸν ἀνελεῖν οἱ … beidzas: τοῦ ἰεροῦ, ἐμφαντικώτερον τάχα καθαπτόμενος

Ziņot par kļūdu

Lk. 22:7–14

Kungs ceturtdien, varbūt no rīta, sūta mācekļus Pēteri un Jāni – vienu kā mīlošo, otru kā mīlēto. Un Viņš sūta tos uz svešu namu. Jo Viņam pašam nebija nama, nedz arī Viņa mācekļiem; citādi Viņš būtu Pashā svinējis kāda mācekļa namā. Vai redzi nemantkārību? Viņš sūta viņus pie nepazīstama cilvēka, lai parādītu, ka arī ciešanas Viņš pieņēma labprātīgi. Jo ja Viņš negribētu, Viņš, kas pārliecināja šī nepazīstamā cilvēka prātu viņus uzņemt, varētu arī ar jūdiem panākt visu, ko gribētu.

Daži saka, ka Viņš tāpēc nepateica cilvēka vārdu un neatklāja viņu, bet ar kādu zīmi ved viņus uz cilvēka namu, nodevēja dēļ: lai tas, uzzinājis vārdu, nenodotu namu farizejiem un tie, atnākuši, Viņu nesagūstītu, pirms pienāk vakarēdiens, pirms Viņš nodod mācekļiem Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi. Tāpēc Kristus, ejot tālāk, saka: „Ar ilgām Es ilgojos ēst šo Pashā, pirms Es ciešu“, tas ir: „Es pieliku visas pūles, lai mēs paliktu nodevējam apslēpti un lai Es nepieciestu ciešanas priekšlaikus, pirms būšu nodevis Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi.“ Kas grib, var pieņemt šo skaidrojumu.

Kāpēc Viņš svin Pashā? Lai ar visu līdz [pēdējai elpai rādītu, ka Viņš nav pretī bauslībai]. Bet ēdīsim šo Pashā garīgi arī mēs, un par Neraudzētās maizes dienu sapratīsim visu dzīvi garīgajā gaismā, kurā nav nekā no vecā – no agrākās nepaklausības Ādamā; dzīvojot tādā dzīvē, mums jābauda Jēzus Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi.

To sagatavos Pēteris un Jānis – darbīgā dzīve un kontemplācija, dedzības kvēle un mierīga lēnprātība. Jo ticīgajam jābūt dedzīgam labā darīšanā, degošam pret ļaunumu un lēnprātīgam pret tiem, kas dara ļaunu; jo jāienīst ļaunums, nevis tas, kas dara ļaunu; tas jādziedina, jo viņš cieš. Un tas ir „darīt ļaunu“ – kad ļaunais moka un cilvēks cieš ļaunumu.

Tātad, ja mums būs Pēteris un Jānis, kas sagatavo mielastu – es saku: laba dzīve, kas ir Pēteris, un patiesa ticības mācība, kas ir Teologs Jānis –, tad šādiem sagatavotājiem pretī nāks cilvēks, tas ir, tad mēs atradīsim varbūt cilvēcisko stāvokli, kas radīts pēc Veidotāja, vai drīzāk Radītāja, attēla, kas nes ūdens krūku. Ūdens ir Gara žēlastība, kā māca evaņģēlists Jānis; bet krūka ir sirds, kas viegli lūst un viegli satriecama. Jo kas saņem garīgu žēlastību, ir pazemīgs un satriekts sirdī; un „pazemīgajiem Kungs dod žēlastību“. Kas zina, ka viņš ir zeme un pelni, un kopā ar Ījabu saka: „No zemes Tu mani veidoji“, tas nesīs Gara žēlastību savas sirds traukā, kas viegli tiek aizkustināts un viegli satriecams.

Sekojot šādam stāvoklim, mēs nonāksim prāta namā, kura nama saimnieks – prāts – mums parādīs lielu, izklātu augšistabu. Augšistaba ir šāda prāta augstā spēja – es saku: dievišķais un garīgi uztveramais, kur tas mājo un kur tam patīk uzturēties. Tas ir izklāts; jo tam nav nekā raupja, bet šādam prātam „līkais kļūst taisns“, kā arī Salamans sacīja: „Viss ir taisns tiem, kas saprot, un pareizs tiem, kas atrod atziņu.“

Tu nekļūdītos arī sacīdams: lai arī prāts dara augstu lietu, dzīvodams saskaņā ar prāta darbību, tomēr viņam atziņa vēl ir „izklāta“ un zemāka. Bet patiesi augsta ir atziņa – un pāri katram augstumam – pārprātīgā nezināšana, kad prāts vairs nedarbojas, bet tiek darbināts. Bet vispirms mums jādarbojas ar savu prātu, un tad mēs tiksim darbināti ar Tā Kunga žēlastību, kas mūs pārņem kā praviešus un izved no katras dabiskās darbības. Jo teikts, ka „Tā Kunga vārds nāca“ pār to un to pravieti.

Tā arī šeit, kad šī augšistaba ir izklāta, Jēzus nāk ar Saviem mācekļiem un izpilda Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi, Pats nākdams pie mums un rādīdams mums Savu darbību, un vairs negaidīdams, lai mēs nākam pie Viņa. Bet Dieva Vārda mācekļi ir visi radīto lietu iekšējie vārdi (λόγοι). Tātad, kad mūsos darbojas Vārds, tad mēs sapratīsim Pashā baudīšanu, vai drīzāk tiksim darīti saprātīgi arī attiecībā uz radīto lietu iekšējiem vārdiem, kā teikts: „Es skatīšu debesis, Tavu pirkstu darbu.“

Piezīmes (5)
  1. „{eucharistia}“ – vietturis (τὰ πνευματικὰ μυστήρια, τὰ μυστήρια τοῦ Ἰησοῦ, termini.md jautājums 2).
  2. „Pārprātīgā nezināšana“ – ἡ ὑπὲρ νοῦν ἀγνωσία (sv. Dionīsija Areopagīta valoda); „prāts tiek darbināts“ – ὁ νοῦς ἐνεργεῖται.
  3. „Radīto lietu iekšējie vārdi“ – οἱ λόγοι τῶν γεγονότων (sv. Maksima Apliecinātāja termins).
  4. Ps. 50:19 LXX (1965: Ps. 51:19); Ps. 8:4 LXX (1965: Ps. 8:4).
  5. Kvadrātiekavās – pēc krievu tulkojuma (OCR teksts izkritis).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 26:17–20; Mk. 14:12–17; Jņ. 21:20; Mt. 8:20; Jņ. 10:18; Lk. 22:15; Mt. 5:17; 1. Kor. 5:7–8; Jņ. 7:38–39; Ps. 50:19; Jēk. 4:6; 1. Moz. 18:27; Īj. 10:9; Jes. 40:4; Sal. pam. 8:9; Ps. 8:4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Κύριος τῇ πέμπτη πρωΐας τυχὸν ἀποστέλλει τοὺς μαθητὰς Πέτρον καὶ Ἰωάννην· τὸν μὲν ὡς ἀγαπῶντα, τὸν δὲ ὡς ἀγαπώμενον. Ἀποστέλλει δὲ εἰς ἀλλοτρίαν οἰκίαν. Οὐδὲ γὰρ εἶχεν αὐτὸς, ὰλλ´ οὐδὲ οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ· ἦ γὰρ ἄν ἐν ἑνὸς τῷν μαθητῶν διήγαγε τὸ πάσχα. Ὁρᾷς ἀκτημοσύνην· Στέλλει δὲ αὐτοὺς πρὸς ἄνθρωπον μὴ γινωσκόμενον, ἵνα δείξη, ὅτι καὶ τὸ πάθος θέλων κατεδέξατο. Εἰ γὰρ μὴ ἤθελεν, ἠδύνατο ὁ τὴν διάνοιαν τούτου τοῦ ὰγνώστου ἀνθρώπου πείσας, ὥστε αὐτοὺς ὑποδὲξασθαι, κἂν τοῖς Ἰουδαίοις ὅσα ἠβούλετο διαπράξασθα· Τινὲς δέ φασι, ὅτι διὰ τοῦτο οὐκ εἶπε τοῦ ἀνθρώπου τὸ ὄνομα, καὶ ἐφανέρωσεν αὐτὸν, ἀλλὰ σημείῳ τινὶ ῥδηγεῖ αὐτοὺς πρὸς τὴν οἱκίαν τοῦ ἀνθρώπου, διὰ τὸν προδότην· ὡς ἂν μὴ γνοὺς τὸ ὄνομα, καταμηνύσῃ τὴν οἰκίαν τοῖς Φαρισαίοις, καὶ ἐλθόντες συλλάβωσιν αὐτὸν, πρὶν ἢ τὸ δεῖπνον ἐπιστῇ, πρὶν ἢ τὰ πνευματικὰ μυστήρια αὐτοῦ παραδῷ. Διό φησι παρακατιὼν ὁ Χριστός· «Ἐπιθυμίᾳ ἐπεθύμησα τοῦτο τὸ πάσχα φαγεῖν πρὸ τοῦ με παθεῖν·» τουτέστι, Πᾶσαν σπουδὴν ἐθέμην, ὅπως λάθωμεν τὸν προδότην, καὶ μὴ πρόωρον ὑποστῶμεν τὸ πάθος, πρὶν ἢ παραδῶμεν τὰ μυστήρια. Ἔξεστι δὲ τῷ βουλομένῳ. παραδέχεσθαι ταύτην τὴν ἐξήγησιν. Τίνος δὲ ἕνεκα τὸ πάσχα τελεῖ; Διὰ πάντων δεικνὺς ἄχρι τῆς τελλλὰ φάγωνεν τοῦτο τὸ πάσχα νοητῶς καὶ ἡμεῖς, και δὴ νοήσωμεν ἡμέραν τῶν Ἀζύμων, πᾶσαν τὴν ἐν τῷ φωτὶ τῶ πνευματικῷ διαγωγὴν, μηδεμίαν παλαιότητα τῆς προτέρας ἐν τῷ Ἀδὰμ παρακοῆς ἔχουσαν· ἐν ᾗ διαγωγῇ ὄντας ἡμᾶς δεῖ τῶν μυστηρίων τοῦ Ἰησοῦ κατατρυφᾷν. Ἐτοιμάσει οὖν ταῦτα τῆ μυστήρια Πέτρος καὶ Ἰωάννης, πρᾶξις καὶ θεῶρία, θερμότης ζήλου καὶ πραότης εἰρηνική. Δεῖ γὰρ τὸν πιστὸν, καὶ θερμὸν εἶναι περὶ τὴν ἐργασίαν τοῦ καλοῦ, καὶ ζηλωτὴν κατὰ τῆς πονηρίας, καὶ πραΰν εἰς τοὺς πονηρευομένους· ἡ γὰρ πονηρία μισητέα, οὐχ ὁ πονηρευόμενος. Ἐκεῖνος γὰρ θεραπευτέος· πάσχει γάρ. Καὶ τοῦτό ἐστι τὸ πονηρεύεσθαι, τὸ παρὰ τοῦ Ιονηροῦ ἐνοχλεῖσθαι, καὶ πάσχειν τὴν πονηρίαν. Ἐὰν οὖν Πέτρον καὶ Ἰωάννην ἔχωμεν ἑτοιμάζοντας τὸ δεῖπνον, βίον λέγω ἀγαθὸν, ὅς ἐστι Πέτρος· καὶ δόγματα ἀληθῆ, ἅ ἐστιν ὁ Θεολό, ος ἱωάννης· συναντήσει τοῖς τοιούτοις ἑτοιμασταῖς ἄνρωπος, τοῦτέστι, τότε εὑρήσομεν τὴν ἀνθρωπίνην Ἐκσως κατάστασιν. τὴν κατ´ εἰκόνα δημιουργηθεῖσαν του πλάσαντος, ἢ μᾶλλον τοῦ κτίσαντος, κεράμιον ἶδατος βαστάζουσαν. δωρ μὲν ἡ τοῦ Πνεύματος χάρις, ὡς ὁ εὐαγγελιστὴς Ἰωάννης διδάσκει· κεράμιον δὲ, τὸ εὔθρυπτον καὶ πρὸς συντριβήν εὖκολον τῆς καρδίας. Ὁ γὰρ δεχόμενος χάριν πνευματικὴν, ταπεινός ἐστι καὶ συντετριμμένος τῇ καρδίᾳ· Ταπεινοῖς δὲ δίδωσι χάριν ὁ Κύριος. Ὁ εἰδώς δὲ ἑαυτὸν γῆν καὶ σποδνν, καὶ λέγων μετὰ τοῦ Ἰὼβ, «Ἐκ γῆς δέ με ἔπλασας,» ἐκεῖνος βαστάσει τὴν τοῦ Πνεύματος χάριν ἐν τῷ εὐκατανύκτῳ καὶ εὐκόλῳ πρὸς συντριβὴν ἀγγείῳ τῆς καρδίας αὐτοῦ. Ἀκολουθοῦντες δὲ τῇ τοιαύτῃ καταστάσει, ἀφιξόμεθα εἰς τὴν τοῦ νοῦ οἰκίαν, ἧς ὁ οἰκοδεσπότης νοῦς ἀνώγεον ἡμῖν στρωμένον ὑποδείξει μέγα. Ἀνώγεον μὲν ἡ ὑψηλὴ τοῦ τοιούτου νοῦ χώρησις, τὰ θεῖα, φημί, καὶ νοητὰ, οἷς ἐγκατοικεῖ, καὶ οἷς ἐμφιλοχωρεῖ. Ἐστρωμένα δὲ ταῦτά εἰσιν· οὐδὲν γὰρ αὐτοῖς τραχὺ, ἀλλὰ καὶ αὰ σκολιὰ εἰς εὐθεῖαν γίνονται τῷ τοιούτῳ νοῖ, καθὰ καὶ Σολομὼν εἶπε· «Πάντα εὐθέα τοῖς συνιοῦσι, καὶ ὀρθα τοῖς εὐρίσκουσι γνῶσιν.» Οὐκ ἂν δὲ ἀμάρτοις καὶ τοῦτο εἰπών, ὅτι Ὁ νοῦς, εἰ καὶ ὑψηλὸν Κπρᾶγμα ποιεῖ, κατὰ τὴν τοῦ νοῦ ἐνέργειαν διάγων, ὰλλ´ οὗν ἔστρωται αὐτῷ ἡ γνῶσις ἔτι, καὶ χθαμαλωτέρως ἔχει. Ὑψηλὴ δὲ τῷ ὄντι ἡ γνῶσις, καὶ ὑπὲρ πᾶν ὕψος ἡ ὑπὲρ νοῦν ἀγνωσία, ὅτε οὐκ ἔτι ὁ νοῦς ἐνεργεῖ, ἀλλ´ ἐνεργεῖται. Δεῖ δὲ πρότερον ἡμᾶς τῷ νοῖ ἡμῶν ἐνεργεῖν, εἶθ´ οὕτως ἐνεργησόμεθα τῇ τοῦ Κυρίου χάριτι, λαμβάνοντες ἡμᾶς ὥσπερ καὶ τοὺς προφήτας, καὶ ἐξιστῶντες πάσης φυσικῆς ἐνεργείας. Ἀμέλει λέγεται λῆμμα Κυρίου ἐν τῷδε τῷ προφήτῃ γενέσθαι. Ὥσπερ οὖν κάνταῦθα τοῦ ἀνωγέου τούτου ἐστρωμένου, ἔρχεται ὁ Ἰησοῦς μετὰ τῶν μαθητῶν αὐτοῦ, καὶ τελεῖ τὰ μυστήρια, ἐρχόμενος αὐτὸς πρὸς ἡμᾶς, καὶ τὴν οἰκείαν αὐτοῦ ἐνέρειαν ἐμφαίνων ἡμῖν, ἀλλ οὐκ ἀναμένων ἡμᾶς ἐλθεῖν πρὸς αὐτὸν ἔτι. Μαθηταὶ δὲ τοῦ Θεοῦ Λόγου, πάντες οἱ λόγοι τῷν γεγονότων. Τότε οὖν ὅταν ἐνεργῇ ἐν ἡμῖν ὁ Νόγος, τὴν τοῦ Πάσχα μετάληψιν συνήσομεν, μᾶλλον δὲ συνετισθησόμεθα καὶ τοὺς λόγους τῶν γεονότων, κατὰ τὸ, «Ὅψομαι τοὺ, οὐράνοὺς, ἔργα τῶν δακτύλων σου,» ε Καὶ ὅτε ἐγένετο ἡ ὥρα, ἀνέπεσε· καὶ οἱ δώδεκα ἀπόστολοι σὺν αὐτῷ.

PG 123, skenējuma lpp. 537–539 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Κύριος τῇ πέμπτη πρωΐας τυχὸν … beidzas: οἱ δώδεκα ἀπόστολοι σὺν αὐτῷ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 22:15–20

Pashā ēda stāvot; kā tad teikts, ka Kungs apsēdās pie galda? Tātad saka, ka pēc bauslības Pashā ēšanas viņi apsēdās, ēzdami parastā veidā kādu citu ēdienu.

Viņš saka mācekļiem: „Ar ilgām Es ilgojos ēst šo Pashā kopā ar jums, pirms Es ciešu“, it kā sacīdams: „Šis ir Mans pēdējais vakarēdiens ar jums; tāpēc tas Man ir mīļš un ilgots; jo citreiz Es ar jums vairs nemielošos.“ Kā arī tie, kam jāaizceļo, pēdējos atvadu vārdus saviem tuvajiem un mīļajiem saka saldāk un sirsnīgāk. Un arī citādi: „Es ilgojos ēst šo Pashā kopā ar jums, jo tajā Es grasos jums nodot lielo Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi – Jaunās Derības.“ Ar to Viņš rāda arī, ka cieš labprātīgi. Jo, zinādams, ka Viņam jācieš, Viņš noteikti varēja aiziet, kā arī agrākos laikos.

Vārdus „Es to vairs nedzeršu, kamēr nāks Dieva Valstība“ daži svētie saprata tā: „kamēr Es celšos augšā“. Jo pēc augšāmcelšanās, uzturēdamies kopā ar mācekļiem, Viņš ēda un dzēra kopā ar viņiem, kā arī Pēteris saka Kornēlijam: „Mēs, kas ēdām un dzērām kopā ar Viņu pēc Viņa augšāmcelšanās.“ Ka augšāmcelšanās ir Dieva Valstība, ir skaidrs. Jo augšāmcelšanās ir nāves sagraušana; bet nāve valdīja no Ādama līdz Kristum; tad, sagrauta, tā atdeva Tam Kungam uzvaru un valstību, kā teikts: „Nāve, kur ir tava uzvara?“ Un Dāvids: „Tas Kungs valda“; tad, skaidrodams, kā Viņš valda: „Viņš tērpās skaistumā“, kad miesa tika darīta neiznīcīga un izdaiļota ar Dievību, kā saka Jesaja: „Šis ir skaists savā tērpā, ar spēku un varenību.“ Un arī pats Kungs pēc augšāmcelšanās saka: „Man ir dota visa vara.“ Tātad, kad bija nākusi augšāmcelšanās, ko Viņš nosauca par Dieva Valstību, jo tā sagrāva nāvi, Viņš atkal dzēra kopā ar mācekļiem, apliecinādams augšāmcelšanos – ka tā nav šķietama.

Daži Dieva Valstību saprata kā nākamo stāvokli; bet to, ka Kungs nākamajā laikmetā dzers kopā ar mums, – kā Viņa noslēpumu atklāšanu. Jo Cilvēkmīlīgais, mūs iepriecinādams, pats priecājas un, mūs barodams, pats tiek barots, un mūsu dzērienu un barību, proti, mācīšanos, uzskata par Savu barību. Tātad tad Viņš dzers kādu jaunu dzērienu kopā ar cienīgajiem, vienmēr atklādams tiem kaut ko jaunu un neparastu.

Lūka, šķiet, piemin divus biķerus: par vienu Viņš saka: „Ņemiet un dalieties savā starpā“ – to varētu sacīt esam Vecās Derības tēlu; bet otru Viņš pats izdala mācekļiem pēc tam, kad bija lauzis maizi un to izdalījis, un to Viņš sauc par Jaunās Derības biķeri un saka, ka tā tiek iedibināta Viņa asinīs. Jo Vecajā Derībā, kad tika dota bauslība, bija nesaprātīgu dzīvnieku asinis; bet tagad, kad Dieva Vārds kļuvis par cilvēku, Viņa asinis mums apzīmogo Jauno Derību. Sacīdams: „kas par jums tiek dota un izlieta“, Viņš rāda, ka Viņa miesa dota un asinis izlietas ne tikai par apustuļiem, bet par cilvēka dabu. Tātad, kad Viņš saka: „kas par jums tiek dota“, saproti to kā: „par jūsu, cilvēku, dabu“.

Vecā Pashā tika svinēta par atbrīvošanu no verdzības Ēģiptē, un jēra asinis – pirmdzimto pasargāšanai; bet jaunā Pashā – grēku piedošanai un Dievam svētīto un nošķirto domu pasargāšanai. Vispirms ir maize, tad biķeris. Jo vispirms nāk grūtā un grūti paveicamā darbīgā dzīve; jo tikumam priekšā iet sviedri. Kā arī maize ne tikai tiek audzēta vaiga sviedros, bet arī ēšanā ir grūtāk apstrādājama; un tad pēc pūlēm nāk Dieva žēlastības prieks, kas ir biķeris. Jo kas [ir pūlējies grūti paveicamajā tikumā, pēc tam kļūst] dāvanu cienīgs un piedzīvo labo apskurbumu, izejot no šīs pasaules, kā Pāvils un Dāvids; un jāuzdrošinās sacīt – kā Dievs pie Habakuka.

Piezīmes (5)
  1. „{eucharistia}“ – vietturis (τὰ μεγάλα μυστήρια … τῆς Καινῆς Διαθήκης).
  2. Ps. 92:1 LXX (1965: Ps. 93:1); Ps. 115:2 LXX (1965: Ps. 116:11) – „es sacīju savā apjukumā“.
  3. „Labais apskurbums“ – ἡ καλὴ μέθη, sk. arī „skaidrā apreibuma“ jēdzienu tēvu rakstos.
  4. Hab. 2:5 LXX – Teofilakts, šķiet, domā vārdus par vīnu (sal. krievu tulkojumu); norāde neskaidra.
  5. Kvadrātiekavās – pēc krievu tulkojuma (OCR teksts izkritis).
Citētās Rakstu vietas

2. Moz. 12:11; Mt. 26:26–29; Mk. 14:22–25; Ap. d. 10:41; Rom. 5:14; 1. Kor. 15:55; Ps. 92:1; Jes. 63:1; Mt. 28:18; Lk. 24:42–43; 2. Moz. 24:8; Ebr. 9:18–22; 2. Moz. 12:13; 1. Moz. 3:19; 2. Kor. 5:13; Ps. 115:2; Hab. 2:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Υὸ Πάσχα ἱστάμενοι ἤσθιον· πῶς οὖν ὁ Κύριος ἀναπεσεῖν λέναται Λέγουσιν οὖν ὅτι μετὰ τὸ φαγεῖν τὸ νομιλὸν πάσχα, ἀνέπεσον λοιπὸν κοινῷ τρόπῳ ἐσθίοντες ἄλλα τινὰ βρώματα. Φησὶ δὲ πρὸς τοὺς μαθητάς· «Ἐπιθυμίᾳ ἐπεθύμησα τοῦτο τὸ πάσχα φαγεῖν μεθ´ ὑμῶν πρὸτοῦ με παθεῖν·» ὡσανεὶ τοῦτο ἔλεγε· Τοῦτό μοι τὸ ττλειυταῖαν δεῖπνον μεθ´ ὑμῶν· διὸ καὶ ἀγαπητόν μοι καὶ ἐπιθυμητόν ἐστιν· ἄλλοτε γὰρ μεθʹ ὑμῶν οὐκ ἐστιασθήσομαι· ὥσπερ καὶ οἱ μέλλοντες ἀποδημήσειν, τὰ τελευταῖα προσφωνήματα τοῖς οἰκείοις καὶ γνησίοις ἡδύτερον καὶ ποθεινότερον προσάγουσι. Καὶ ἄλλως δέ· Ἐπεθύμησα τοῦτο τὸ πάσχα φαγεῖν μεθ’´ ὑμῶν, διότι τὰ μεγάλα μυστήρια ἐν τούτῳ μέλλω παραδοῦναι ὑμῖν, τὰ τῆς Καινῆς Διαθήκης. Δηλοῖ δὲ διὰ τούτου, ὅτι ἐκὼν πάσχει. Ἐξῆν γὰρ πάντως αὐτῷ, ἐπειδὴ ἐγίνωσκεν ὅτι μέλλει παθεῖν, ὑπαναχωρῆσαι, ὥσπερ κἀν τοῖς προτέροις καιροῖς. Τὸ δέ, «Οὐ μὴ πίω αὐτὸ, ἕως ὅτου ἡ βασιλεία τοῦ Θεοῦ ἕλθῃ.» τινὲς τῶν ἁγίων ἐνόησαν, ἀντὶ τοῦ, Ἄχρις οὗ ἀναστῶ. Μετὰ γὰρ τὴν ἀνάστασιν συναυλιζόμενος τοῖς μαθηταῖς, καὶ συνέφαγε, καὶ συνέπιεν αὐτοῖς· ὥσπερ καὶ Πέτρος φησὶ πρὸς Κορνήλιον· «Οτινες συνεφάγομεν καὶ συνεπίομεν αὐτῷ μετὰ τὴν ἀνάστασιν. » Ὅτι δὲ βασιλεία τοῦ Θεοῦ ἡ ἀνάστασις, πρόδηλον. Ἡ γὰρ ἀνάστασις, κατάλυσις τοῦ θανάτου· ἐβασίλευσε δὲ ὁ θάνατος ἀπὸ Ἀδὰμ ἕως Χριστοῦ· τότε δὲ καταλυθεὶς, παρεχώρησε τῷ Κυρίῳ τῆς νίκης καὶ τῆς βασιλείας, καθὸ εἴρηται· «Ποῦ σου, θάνατε, τὸ νῖκος;» καὶ ὁ Δαυλδ, «Ὁ Κύριος ἐβασίλευσεν ·» εἶτα ἑρμηνεύων πῶς ἐβασίλευσεν, «Κὐπρέπειαν, φησὶν, ἐνεδύσατο,» ἀποφθαρτισθέντος τοῦ σώματος, καὶ τῇ θεότητι ὡραῖσθέντος· ὡς Ἡσαϊας φησίν· «Οὗτος ὡραῖος ἐν στολῇ, βία μετὰ Ισχύος.» Καὶ αὐτὸς δὲ ὁ Κύριος μετὰ τὸ ἀναστῆναι, φησίν· «Ἐδόθη μοι πᾶσα ἐξουσία.» Τῆς οὖν ἀναστάσεως ἐλθούσης, ἣν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ ὡνόμασεν, ὡς τὸν θάνατον καταλύσασαν, ἔπιε πάλιν σὺν τοῖς μαθηταῖς, πιστούμενος τὴν ἀνάστασιν, ὡς οὐ κατὰ φαντασίαν ἐστί. Τινές δὲ βασιλείαν τοῦ Θαοῦ, τὴν μέλλουσαν κατάστασιν ἐδέξαντο· πίνειν δὲ τὸν Κύριον ἐν τῷ μέλλοντι μεθ´ ἡμῶν, τὴν ἀποκάλυψιν τῶν μυστηρίων αὐτοῦ. Εὐφραίνων γὰρ ἡμᾶς εὐφραίνεται. καὶ τρέφων τρέφεται ὁ φιλάνθρωπος, καὶ τὴν ήμετέραν πόσιν καὶ τροφὴν, ἤτοι μάθησιν, οἰκείαν τροφὴν λογίζεται. Πίεται οὖν τηνικαῦτα καινήν τινα πόσιν μετὰ τῶν ἀξίων, ἀποκαλύπτων αὐτοῖς ἀεὶ καινά τινα καὶ ἀσυνήθη. Δύο δὲ δοκεῖ ποτηρίων μνημονειειν ὁ Λουκᾶς· καὶ ἓν μὲν, φησὶ, «Λάβετε, καὶ διαμερίσατε ἐαυτοῖς, » ὃ τῆς Παλαιᾶς Διαθήκης τύπον εἴποι ἄν τις εἶναι· ἕτερον δὲ, μετὰ τὸ κλᾶσαι τὸν ἄρτον καὶ διανείμασθαι, αὐτὸς διανέμει τοῖς μαθηταῖς, ὃ καὶ τῆς Καινῆς Διαθήκης ὀνομάζει, καὶ ἐν τῷ αὐτοῦ αἵματί φησι τοῦτο ἐγκαινίζεσθαι. Ἐπὶ μὲν γὰρ τῆς Παλαιᾶς αἶμα ζώων ἀλόγων ἦν, ὅτε ὁ νόμος ἐδόθη· νῦν δὲ τοῦ Θεοῦ Λόγου ἀνθρώπου γενομένου, τὸ αἷμα τὴν Καινὴν Διαθήκην ἡμῖν ἐπισφραγίζει. Εἰπὼν δὲ, «Τὸ ὑπὲρ ὑμῶν διδόμενον καὶ ἐκχυνόμενον, » οὐχ ὑπὲρ τῶν ἀποστόλων μόνον δεδόσθαι δηλοῖ τὸ σῶμα αὐτοῦ, καὶ τὸ αἷμα ἐκκεχῦσθαι, ἀλλ´ ὑπὲρ τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως. Ὅταν οὖν εἴπῃ, «Ὑπὲρ ὑμῶν διδόμενον,» ἀντὶ τοῦ, Ὑπὲρ τῆς ὑμετέρας φύσεως τῶν ἀνθρώπων, νόει. Τὸ μὲν οὐν παλαιὸν πάσχα ἐπὶ τῇ ἀπαλλαγῇ τῆς δουλείας τῆς ἐν Αἰγύπτῳ ἐτελεῖτο, καὶ τὸ αἷμα τοῦ προβάτου ἐπὶ τῆ συντηρήσει τῶν πρωτοτόκων· τὸ δὲ καινὸν Πάσχα ἐπὶ ἀφέσει ἀμαρτιῶν, καὶ ἐπὶ συντηρήσει τῶν ἀνίασμένων καὶ ἀφωρισμένων λογισμῶν τῷ Θεῷ. Πρῶτον δὲ ὁ ἄρτος, εἶτα τὸ ποτήριον. Προτέρα γὰρ ἡ ἐπίπονος πρᾶξις καὶ δυσκατέργαστος· ἰδρῶτες γὰρ προηγοῦνται τῆς ἀρετῆς· ὥσπερ οὖν καὶ ὁ ἄρτος οὐ μόνον ἐν ἱδρῶτι τοῦ προσώπου γεωργεῖται, ἀλλὰ καὶ ἐν τῷ ἐσθιεσθαι δυσκατεργαστότερός ἐστιν, εἶθ´ οὔ-οων μετὰ τοὺς πόνους ἡ εὐφροσύνη τῆς τοῦ Θεοῦ χάριτος, ὅπερ ἐστὶ τὸ ποτήριον. Μεθ´ ὃ γάρ τις ἐν τῇ σμάτων ἄξιος γίνεται, καὶ πάσχει τὴν καλὴν μέθην, ἐξιστάμενος τοῦ κόσμου τουτου, ὡς ὁ αῦλος, καὶ ὁ Δαυΐδ· τολμητέον δὲ εἰπεῖν, καὶ ὡς ὁ Θεὸς παρὰ τῷ Ἀββακούμ.

PG 123, skenējuma lpp. 539–540 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Υὸ Πάσχα ἱστάμενοι ἤσθιον· πῶς … beidzas: ὁ Θεὸς παρὰ τῷ Ἀββακούμ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 22:21–27

Nekas nav nožēlojamāks par nocietinātu dvēseli. Lūk, Kungs – ievēro, ko Viņš saka: „Mana nodevēja roka ir ar Mani uz galda“; bet nesaprātīgais nejuta. Jo Kungs to saka ne tikai lai parādītu, ka zina, kas notiks, bet arī lai mums parādītu gan Savu labestību, gan nodevēja ļaunumu – ka tas nenosarka pat sēdēt kopā pie galda. Arī Viņš savukārt neatstāja darīt Savu, dodams mums paraugu, lai mēs līdz galam centos iegūt tos, kas klūp.

„Un Cilvēka Dēls,“ Viņš saka, „gan aiziet“ – ne tāpēc, ka būtu par vāju, lai sevi aizstāvētu, bet tāpēc, ka Pats nolēma Sev nāvi cilvēku pestīšanai. „Tomēr vai tam cilvēkam, caur kuru Viņš tiek nodots!“ „Man gan ir nolemts ciest; bet kāpēc tu izrādījies ļauns, tā ka biji gatavs nodevībai? Tāpēc tev ir piešķirts «vai» – ka tu izrādījies derīgs nodevībai.“ Jo arī čūska ir nolādēta, tāpēc ka kalpoja velna padomam.

Mācekļi, to dzirdējuši, satraucās – to tu plašāk uzzināsi pie Jāņa. Bet tagad viņi satraucas ne tikai aizdomu par nodevību dēļ, bet no šī satraukuma nonāk arī strīdā, sacenzdamies, kurš no viņiem lielākais. Šajā strīdā viņi iekrita loģiski. Jo bija ticams, ka viņi cits citam sacīja: „Tu grasies nodot“, un tas savukārt šim: „Tu“; no tā viņi nonāca līdz tam, ka sacīja: „Es esmu labāks“, un: „Es esmu lielāks“, un tamlīdzīgi.

Ko tad Kungs? Viņš apslāpē viņu satraukumu ar diviem piemēriem: vienu – pagānu, rādīdams, ka tie, kas ir negantība, ir tie, kuriem viņi līdzināsies, ja tā domās; otru – ar Savu piemēru; jo caur Sevi Viņš ved viņus uz pazemību, rādīdams Sevi kalpojam viņiem. Jo toreiz, kā sacīts, Viņš izdalīja viņiem maizi un biķeri. „Tātad, ja Es, ko pielūdz visa eņģeļu un saprātīgā daba, jūsu vidū kalpoju, kā tad jūs drīkstat lepoties un strīdēties par pirmajām vietām?“

Man šķiet, ka Viņš ne starp citu piemin šo galda apsēšanos un kalpošanu, bet atgādina viņiem: „Ja jūs ēdāt no vienas maizes un dzērāt no viena biķera, viens galds jūs dara par draugiem un vienotiem; kāpēc tad jūs domājat to necienīgi? Un Es kalpoju ne vienam jā, citam ne, bet jums visiem vienādi; tātad visi domājiet vienu un to pašu.“

Bet tu man no visa tā ievēro, cik nepilnīgi vēl bija mācekļi; bet redzi, kā viņi vēlāk iemirdzējās. Lai kaunas manihēji, kas saka, ka daži pēc dabas ir nemācāmi un ka viņus nav iespējams pārmainīt.

Piezīmes (2)
  1. Ps. 40:10 LXX (1965: Ps. 41:10).
  2. „Manihēji“ – Mani sekotāji, kas mācīja, ka cilvēki pēc dabas ir labi vai ļauni.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 26:21–24; Mk. 14:18–21; Jņ. 13:21–30; Ps. 40:10; 1. Moz. 3:14; Mt. 20:25–28; Mk. 10:42–45; Jņ. 13:4–15; 1. Kor. 10:17; Fil. 2:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οὐδὲν πεπωρωμένης ψυχῆς ἀδλιώτερον. Ἰδοὺ γοῦν ὁ Κύριος ὅρα τί φησιν, ὅτι «Ἡ χεὶρ τοῦ παραδιδόντος με, ἐπὶ τῆς τραπέζης ματ´ ἐμοῦ·» καὶ ὁ ἀσύνετος οὐκ ᾐσθάνετο. Καὶ γαρ οὐ μόνον, ἵνα δείξῃ ὅτι οὐκ ἀγνοεῖ τὸ συμβησόμενον, ταῦτα λέγει ἑ Κύριος, ἄλλὰ καὶ ἵνα δείξη ἡμῖν καὶ τὴν οἰκείαν ἀγαθότητα, καὶ τὴν τοῦ προδότου πονηρίαυ, ὅτι καὶ συνέστιος γενέσθαι οὐκ ἠρυθρίασεν. Οὐδὲ πάλιν αὐτὸς ἀφῆκε τὰ οἱὰ εἶα ποιῶν καἰ τᾶπον ἡμῖν τιθεὶς, ἵνα ἄχρι τέλους σπουδάζωμεν κερδῆσαι τοὺς πταίοντας. «Καὶ ὁ μὲν Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου, φησὶ, πορεύεται·» οὐχ ὡς ἀσθενῶν ἀμῦναι ἑαυτῶν ὰλλ´ ὡς ὀρίσας ἑαυτῷ τὸν θάνατον ἐπὶ σωτηρίᾳ τῶν ἀνθρώπων. «Πλὴν οὐαὶ τῷ ἀνθρώπῳ ἐκείνῳ, δι´ οὗ παραδίδοται.» Ὦρισται μὲν γὰρ παθεῖν, ἀλλὰ σὺ διὰ´ τί εὑρέθης κακὸς, ὥστε πρὸς προδοσίαν ἕτοιμος εἶναι; Διὰ τοῦτο οὖν σοι τὸ οὐαὶ ἀποκεκλήρωτα· ὅτι εὑρέθης ἐπιτήδειος εἰς προδοσίαν· ἐπεὶ καὶ ὁ ὃφις Ἀπικατάρατος, διότι ὑπούργησε τῇ τοῦ διαβόλου συμβουλῇ. Ἑθορυβήθησαν δὲ οἱ μαθηταὶ ταῦτα ἀκούσαντες · καὶ τοῦτο πλατύτερον μαθήσῃ ἐν τῷ κατὰ Ἰωάννην. Νῦν δὲ οὐ περὶ τῆς ὑπονοίας τῆς προδοαίας θορυβοῦνται μόνον. ἀλλ´ ἐκ τούτου τοῦ θορύβου καὶ εἰς ἔριν ἔρχονται, φιλονεικοῦντες τίς αὐτῶν εἶη μείζων. Ἐνέπεσον δὲ εἰς ταύτην τὴν ἔριν ἀκολούθως. Ἐπεὶ γὰρ πρὸς ἀλλήλους εἰκὸς ἦν λέγειν, ὅτι Σὸ Ἅέλλεις προδιδόναι· καὶ αὖ ἐκεῖνος τούτῳ, ὅτι ΣήἈκ τούτου προήχθησαν εἰς τὸ λέγειν· Ἐγώ εἰμι κρείττων, καὶ, Ἐγώ εἰμι μείζων, καὶ τὰ τοιαῦτα. Τί οὖν ὁ Κύριος; Καταστέλλει τὸν θόρυβον τούτων δυσὶν ὑποδείγμασιν, ἑνὶ μὲν τῷ τῶν ἐθνικῶν, οὖς βδελυκποὺνς εἶνον δεικνύων ὅτι τούτοις ἐοικότες ἔσονται. εἰ τοιαῦτα φρονοῦσιν· ἑτέρῳ δὲ τῷ ἑαυτοῦ· δι´ ἑαυτοῦ γὰρ εἰς ταπεινοφροσύνην ἄγει, δεικνὺς ἑαυτὸν διακονοῦντα αὐτοῖς. Καὶ γὰρ δὴ τότε, καθὰ εἴρηται τὸν ἄρτον αὐτοῖς καὶ τὸ ποτήριον διένειμεν. Ἐπεὶ τοίνυν ἐγὼ ὁ ὑπὸ πάσης ἀγγελικῆς καὶ λογικῆς φύσεως προσκυνούμενος, ἐν μέσῳ ὑμῶν διακονῶ, πῶς ὑμεῖς ἄξιοί ἐστε μεγαλοφρονεῖν, καὶ περὶ πρωτείων ἐρίζειν· Ἀοκεῖ δέ ἄοι μηδὲ παρέργως οὕτω μνημονευσαι τῆς ἀνακλίσεως ταύτης καὶ τῆς διακονίας, ἀλλ´ ἀναμιμνήσκων αὐτοὺς, ὅτι Εἰ ἐξ ἑνὸς ἄρτου ἐφάγετε, καὶ ἐξ ἐνὸς ποτηρίου ἐπίετε, φίλους ὑμᾶς καὶ ἡνωμένους ἡ μία τράπεζα ποιεῖς διατί τοίνυν ἀναξίως τούτων φρονεῖτε; Ἀλλ´ οὐδ´ ἐγὼ τούτῳ μὲν διηκόνησα, τούτῳ δ´ οὖ, ἀλλὰ πᾶσιν ὑμῖν ἐπίσης πάντες οὖν ἓν καὶ τὸ αὐτὸ φρονεῖτε. Σὺ δέ μοι ἐκ πάντων τούτων ἐοἀει πῶς ἀτελεῖς ἦσαν ἔτι οἱ μαθηταί· ἀλλ´ ἴδε πῶς ὕσιερον ἔλαμψαν. Ἐντρεπέσθωσαν Μανιχαῖοι λέγοντες, ὅτι ἐκ φύσεώς εἰσί τινες ἁμαθεῖς, καὶ ἀδύνατον μετατεθῆναι τούτους·

PG 123, skenējuma lpp. 540–541 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οὐδὲν πεπωρωμένης ψυχῆς ἀδλιώτερον. Ἰδοὺ … beidzas: ἁμαθεῖς, καὶ ἀδύνατον μετατεθῆναι τούτους·

Ziņot par kļūdu

Lk. 22:28–34

Tā kā Viņš bija sacījis: „Vai Manam nodevējam“, un pa vidu mācījis viņiem, ka jābūt pazemīgiem, tad, kā Viņš nodevējam bija piešķīris „vai“, tā viņiem, gluži pretēji, saka: „Bet jūs esat tie, kas palikuši ar Mani Manos kārdinājumos; tāpēc Es jums nosaku atlīdzību“, tas ir: „Es ar jums vienojos, ka, tā kā Mans Tēvs Man ir noteicis, proti, nolēmis, Valstību, jūs ēdīsiet un dzersiet pie Mana galda.“

„Ēst un dzert“ Viņš sacīja ne tāpēc, ka tur būtu ēdieni, un ne tāpēc, ka Viņa Valstība būtu maņām uztverama. Jo gan Viņš pats mācīja ar to, ko sacīja saduķejiem, ka tur dzīve ir eņģeliska, gan Pāvils māca, ka Dieva Valstība nav ēšana un dzeršana. Tātad lai neviens nemaldās, dzirdēdams šeit: „lai jūs ēstu un dzertu pie Mana galda“, bet lai saprot, ka tas sacīts pārnestā nozīmē, no tā, ko godā šīs pasaules ķēniņi. Jo tie, kas mielojas kopā ar ķēniņu, šķiet esam pirmie starp visiem. Tātad to Viņš saka arī par apustuļiem – ka pie Viņa tie būs godājamāki par visiem.

Tāpat, dzirdot par sēšanos tronī, nesaproti troņus, bet godu un godību. Jo neviens no radītajiem un tapušajiem tur nesēdēs; bet sēdēt pienākas tikai Svētajai Trīsvienībai – neradītajam Dievam, visuma Ķēniņam; bet radībai kā kalponei – stāvēt. Un arī to – sēdēšanu un stāvēšanu – mēs sakām miesiskā valodā. Vārdi „tiesādami“ nozīmē: notiesādami tos no divpadsmit ciltīm, kas neticēja. Jo apustuļi nav mazs nosodījums tiem no Israēla, kas neticēja, jo arī viņi bija israēlieši, tomēr ticēja.

Tā kā Viņš nodevējam piešķīra „vai“, bet tiem, kas palika mīlestībā pret Viņu, iepriekš sacīja tik lielu godu, lai viņi nelepotos, it kā būtu paveikuši ko lielu, palikdami Viņa mīlestībā un Viņu nenododami, Viņš saka: „Sātans ir izlūdzies jūs izsijāt“, tas ir, satraukt, kaitēt, kārdināt; „bet Es esmu lūdzis.“ „Nedomājiet,“ Viņš saka, „ka viss šis labais darbs ir jūsu; jo velns ļoti uzbruka, gribēdams jūs izraut no Manas mīlestības un padarīt par nodevējiem.“

To Viņš vērš pret Pēteri, jo tas bija drošsirdīgāks par citiem un bija ticams, ka viņš lepotos ar to, ko Kristus bija apsolījis. Tāpēc, viņu apvaldīdams, Viņš saka: „Sātans gan ļoti centās pret jums; bet Es esmu lūdzis par tevi.“ To Viņš sacīja pēc cilvēcības; jo kā Dievs – kāpēc gan Viņam būtu vajadzējis lūgt? „Tātad Es lūdzu,“ Viņš saka, „lai tava ticība nebeigtos. Jo lai gan tu uz brīdi sašūposies, tomēr tevī ir noliktas ticības sēklas. Pat ja ļaunā vējš nopūta lapas, sakne dzīvo, un tava ticība nebeigsies.“

„Un tu, atgriezies, stiprini savus brāļus.“ Vistiešākā nozīme ir šī: „Tā kā Es tevi turu par mācekļu vadoni, tad, kad tu, Mani aizliedzis, raudāsi un nonāksi pie nožēlas, stiprini pārējos. Jo tas tev pienākas, jo tu pēc Manis esi Baznīcas klints un balsts.“ Bet kāds varētu saprast, ka tas sacīts ne tikai par toreizējiem apustuļiem, lai viņus stiprinātu Pēteris, bet arī par visiem ticīgajiem līdz laikmeta beigām. „Jo tu, Pēteri, [atgriezies, būsi visiem labs nožēlas piemērs], un neviens no ticīgajiem nekritīs izmisumā, skatīdamies uz tevi, kas biji apustulis, bet aizliedzi un caur nožēlu atkal saņēmi pirmo vietu starp visiem un visuma pārraudzību.“

„Tātad sātans izlūdzās tevi izsijāt un sabojāt kā tīrus kviešus, iejaukdams netīrumus, jo, kā viņam paradums, viņš skauž tavu mīlestību pret Mani. Jo tā viņš darīja arī ar Ījabu. Bet Es tevi pavisam neatstāju, lai tava ticība pilnīgi nebeigtos. Bet lai gan Es pats lūdzu par tevi, tomēr tu nekriti izmisumā, bet, atgriezies – tas ir, nožēlojis un raudājis un aizbēdzis no aizliegšanas –, kļūsti arī citiem ticīgajiem par paraugu, lai tie nožēlotu un nezaudētu cerību.“

Ko tad Pēteris? Lielās mīlestības dēļ viņš kļūst pārdrošs un sola to, kas viņam pagaidām nav iespējams. Bet Kungs, redzēdams, ka viņš runā pārsteidzīgi (jo, reiz dzirdējis Patiesību pašu sakām, ka viņš tiks kārdināts, viņam vairs nevajadzēja iebilst), atklāj viņam arī kārdinājuma veidu – ka tā būs aizliegšana.

No šejienes mēs mācāmies ticības patiesību: ka nepietiek ar cilvēka nodomu bez Dieva palīdzības. Tā arī Pēteris, uz brīdi atstāts, kaut arī šķita mīlam un kvēlojam, tomēr, kad Dievs viņu atstāja, ienaidnieks viņu paklupināja. Un atkal – nepietiek ar Dieva palīdzību, ja nav arī cilvēka nodoma. Tā arī Jūdam nebija nekāda labuma, lai gan Kungs visu darīja, lai viņu iegūtu; jo nebija labas gribas.

Tātad nodrebēsim, domādami par velna ļaunajiem nodomiem, cik tie ir spēcīgi pret nolaidīgākajiem. Jo lūk, šeit Pēteris, lai gan Dieva uzturēts, tomēr, tāpēc ka uz brīdi pēc Dieva nodoma tika atstāts, tika aizrauts līdz aizliegšanai. Ja tad Dievs viņu nebūtu sargājis un viņā nebūtu bijušas noliktas labas sēklas, ko gan viņš nebūtu cietis? Jo velna nolūks bija arī viņu iegrūst nodevībā. „Jo velna barība,“ saka pravietis, „ir izredzētie.“ Bet pateicība Dievam, kas neatstāj sirdsskaidrais / vislīdzīgais, taisnos un sirdī labos, kāds bija Pēteris – mīlošs un sveša katrai ļaunai aizdomai pret Skolotāju.

Piezīmes (5)
  1. „Izsijāt“ – σινιάσαι (Lk. 22:31), „sijāt kā kviešus“.
  2. „Pēc Dieva nodoma“ – οἰκονομικῶς (sk. termini.md).
  3. Hab. 1:16 LXX – „viņa barība ir izredzēta“ (Teofilakts attiecina uz velnu).
  4. Ps. 36:28 LXX (1965: Ps. 37:28) – „Kungs neatstāj Savus {hosios}“; vietturis hosios (pretrunas.md, 6).
  5. Kvadrātiekavās – pēc krievu tulkojuma (OCR teksts izkritis).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 22:22; Mt. 19:28; Lk. 20:36; Rom. 14:17; Ps. 109:1; Ebr. 1:13; Īj. 1:12; Jņ. 17:15; Jņ. 21:15–17; Mt. 16:18; Mt. 26:33–35; Jņ. 13:37–38; Fil. 2:13; Hab. 1:16; Ps. 36:28

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

με.» Ἐπεισὴ εἶπεν, ὅτι Τῷ παραδιδόντι με οὐαὶ, καὶ ἐν τῷ μέσφ ἐδίδαξεν αὐτοὺς, ὅτι δεῖ μετριοφρονεῖν· ὥσπερ τῷ παραδιδόντι τὸ οὐαὶ προσαπεκλήρωσεν. οἴτως αὐτοῖἐκ τοῦ ἐναντίου φησὶν, ὅτι Ὑμεῖς δέ ἐστε οἱ παραμεμενηκότες μετ´ ἐμοῦ ἐν τοῖς πειρασμοῖς μου· διὸ καὶ ἀμοιβὰς ὑμῖν διατίθεμαι, τουτέστι, Συμφω ὥ πρὸς ὑμᾶς, ἵνα ἐπεὶ ὁ Πατήρ μου διέθετό μοι, ἤηουν ἀφώρισέ μοι βασιλείαν, ἐσθίητε καὶ πίνητε ἐπὶ τῆ· τραπέζης μου. Τὸ δὲ ἐσθίειν καὶ πίνειν εἶπεν, οὐν ὡ- ἐδεσμάτων ἐκεῖσε ἐσομένων, οὐδὲ ὡς αἰσθητῆς οἴισης τῆς βασιλείας αὐτοῦ. Αὐτός τε γὰρ ἐδίδαξεν οῖς πρὸς τοὺς Σαδὸουκαίους εἶπεν, ὡς ἀγγελική ἑστιν ἡ ἐκεῖσε διαγωγὴ, καὶ ὁ Παῦλος δὲ διδάσκει τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ μὴ εἶναι βρῶσιν καὶ πόσιν. Μή τις οῦν πλανάσθω ἀκούων ἐνταῦθα τὸ, «Ἵνα ἐσθίητε καὶ πίνητε ἐπὶ τῆς τραπέζης μου·» ἀλλὰ νοείτω ἄτι ἐκ μεταφορᾶς τῶν παρὰ τοῖς τοῦ κόσμου βασιλεῦσι τιμωμένων τοῦτο εἴρηται. Οἱ γὰρ σύνδειπνοι τοῦ βασιλέως δοκοῦσι πάντων πρωτεύειν. Τοῦτο οὖν καὶ περὶ τῶν ἀποστόλων φησὶν, ὅτι πάντων προτιμότεροι ἕσον· ται παρ´ αὐτῷ. Ἐπεὶ καὶ θρόνων καθέδρας ἀκούων, μὴ θρόνους νόει, ἀλλὰ τιμὴν καὶ δόξαν. Οὐδεὶς γὰρ τῶν κτιστῶν καὶ γενητῶν, ἐκεῖ καθεδεῖται· ἀλλὰ τῆς ἀγίας Τριάδος, τοῦ ἀκτίστου καὶ βασιλέως τῶν ὅλων Θεοῦ, μόνης ἐστὶ τὸ καθέζεσθαι· τῆς δὲ κτίσεως, ὡς δούλης, τὸ ἴστασθαι. Καὶ ταῦτα δὲ σωματικῶς λέγομεν, τὸ καθῆσθαι καὶ τὸ ἵστασθαι. Τὸ δὲ, «Κρίνοντες, » τουτέστι, κατακρίνοντες ἐκ τῶν δώδεκα φυλῶν τοὺς ἀπιστήσαντας. Οὐ μικρὰ γὰρ κατάκρισις τοῖς ἐξ Ἰσραὴλ ἀπιστήσασιν οἱ ἀπόστολοί εἰσιν ὡς Ἰσραηλῖται ὄντες καὶ αὐτοὶ, ὅμως πιστεύσαντες. Ἐπεὶ τοίνυν τῷ μὲν προδότῃ τὸ οὐαὶ ἀπέδωκε, τούτοις δὲ τοῖς παραμείνασιν ἐν τῇ πρὸς αὐτὸν στοργῇ, τοσαύτην τιμὴν προεῖπεν ἔσεσθαι, ἵνα μὴ ἐπαρθῶσιν ὡς μέγα τι κατορθωκότες, καὶ παραμείναντες ἐν τῇ ἀγάπῃ αὐτοῦ, καὶ μὴ προδόντες, «Ὁ Σατανᾶς, φησὶν, ᾐτήσατο ὑμᾶς σινιάσαι,» τουτέστι, ταράξαι, βλάψαι, πειρᾶσαι· «Ἀλλ´ ἐγὼ ἐδεήθην.» Μὴ νομίσητε, φησὶν, ὅτι ὑμέτερόν ἐστι τὸ πᾶν κατόρθωμα τοῦτο· ὁ γὰρ διάβολος· πολὺς ἐπέκειτο ζητῶν ὑμᾶς ἐκβαλεῖν τῇς ἐμῆς στοργῆς, καὶ προδότας ἀποδεῖξαι. Πρὸς δὲ τὸν Πέτρον ταῦτα ἀποτείνεται, διότι καὶ θρασύτερος τῶν ἄλλων ἦν, καὶ εἰκὸς αὐτὸν μεγαλοφρονῆσαι ἐφ´ οἷς ἐπηγγείλατο ὁ Χριστός. Διὸ καταστέλλων αὐτὸν, φησὶν, ὅτι Τῷ μὲν Σατανᾷ πολλὴ σπουδὴ γέγονε καθ´ ὑμῶν· ἐγὼ δὲ γτησάμην περὶ σοῦ. Τοῦτο κατὰ τὸ ἀνθρώπινον ἔφη· ὡς γὰρ Θεὸς τί ἐδεῖτο τοῦ αἰτήσασθαι; «Ἐδεήθην οὖν, φησίν, ἵνα μὴ ἐκλείπῃ ἡ πίστις σου.» Εἰ γὰρ καὶ πρὸς μικρὸν μέλλεις σαλευθῆναι, ἀλλ´ ἔχεις ἐναποκείμενα τὰ σπέρματα τῆς πίστεως. Κἂν τὰ φύλλα ἔῤῥιψε τὸ πνεῦμα τοῦ ἐπηρεάζοντος, ἀλλ´ ἡ ῥίζα ζῇ, καὶ οὐκ ἐκλείψει ἡ πίστις σου. Σὺ δὲ ἐπιστρέψας, στήριξον τοὺς ἀδελφούς σου. Τὸ μὲν πρόχειρον νοῆσαι, τοῦτ´ ἔστιν, ὅτι Ἐπειδή σε τῶν μαθητῶν ἔξαρχον ἔχω, μεθ´ ὃ ἀρνησάμενός με, κλαύσεις, καὶ εἰς μετάνοιαν ἔλθῃς, στήριξον τοὺς λοιπούς. Τοῦτο γὰρ προσήκει σοι ὡς μετ´ ἐμὲ ὄντι τῆς Ἐκκλησίας πέτρᾳ καὶ στηρίγματι. Νοήσειε δ´ ἄν τις τοῦτο οὐ μόνον περὶ τῶν τότε ἀποστόλων εἰρῆσθαι, ὡς ἂν ὑποστηριχθῶσιν ὑπὸ τοῦ Πέτρου, ἀλλὰ καὶ περὶ πάντων τῶν ἄχρι τῆς συντελείας τοῦ αἰῶνος πιστῶν. Σὺ γὰρ, ὧ Πέτρε, τάνοιαν, καὶ οὐδεὶς τῶν πιστευόντων εἰ- ἐιὶ ἐφγνώσαται ἀποβλέπων πρὸς σὲ τὸν ἀπόστολον μἰν ὄντα, ἀρνησάμενον δὲ, καὶ πάλιν τὰ πρωτεῖα πάντων καὶ τὴν τῆς οἰκουμένης ἐπιστασίαν λαβόντα διὰ τῆς μετανοίας. Ἡτήσατο οὖν ὁ Σατανᾷς σινιάσαι σε, καὶ βλάψαι ὥσπερ σῖτον καθαρὸν, παρεμβάλλων τὰ ῥυπαίνοντα, οἷα δὴ φθονῶν σοι τῆς πρὸς ἐμὲ ἀγάπης, σπερ ἔθος αὐτῷ. Οὕτω γὰρ καὶ τῷ Ἰὼβ ἐπεδεί. ξατο· ἀλλ´ ἐγὼ οὐ πάντη σε ἐγκατέλιπον, ἵνα μὴ Ἀκλείπῃ ἡ πίστις σου εἰς τὸ παντελές. Εἰ καὶ ἐδεήθην δὲ ἐγὼ αὐτὸς περὶ σοῦ, ὅμως σὺ μὴ ἀναπέσῃς, ἀλλ´ ἐπιστρέψας, τουτέστι, μετανοήσας καὶ δακρύσας, καὶ ἀπὸ τῆς ἀρνήσεως φυγὼν, γενοῦ καὶ τοῖς ἄλλοις πιστοῖς τύπος τοῦ μετανοεῖν, καὶ μὴ ἀπογινώσειν Τί οὖν ὁ Πέτρος· Ἐκ πολλῆς ἀγάπης θρασύνεται, καὶ ὑπισχνεῖται τὰ τέως αὐτῷ ἀδύνατα. Ὁ δὲ Κύριος, ἐπεὶ εἶδεν αὐτὸν ἀπὸ προπετεία, φθεγγόμενονει γὰρ ἅπαξ ἀκούσαντα τῆς αὐτοαληθείας εἰπούσης αὐτῷ, ὅτι πειρασθήσεται, μηκέτι ἀντιτείνειν, ἀναφαίνει αὐτῷ καὶ τὸ εἶδος τοῦ πειρασμοῦ, ὅτι ἄρνησις ἔσται. Ἐντεῦθεν δὲ μανθάνομεν δόγμα, ὅτι οὐκ ἀρκεῖ πρόθεσις ἀνθρώπου χωρις τῆς τοῆ Θεοῦ ἐπικουρίας· ὥσπερ οὖν καὶ ὁ Πέτρος ἐγκαταλειφθεὶς πρὸς μικρὸν, εἰ καὶ ἐδόκει ἀγαπέν, θερμότητα ἔχειν, ἀλλ´ ὅμως τοῦ Θεοῦ ἀφέντος ὑπκακελίσθη τῷ ἐχθρῷ. Καὶ αὕοὐκ ἀρκεῖ ἡ τοῦ Θεοῦ ἐπικουρία, μὴ καὶ προθέσεως ἀνθρωπίνης οὔσης· βσπερ οὖν καὶ Ἰούδας οὐδὲν ὡφελήθη, καίτοι πάντα ποιοῦντος τοῦ Κυρίου εἰς ἵὸ κερδῆσαι αὐτόν· προαίρεσις γὰρ ἀπῆν ἀγαθή. φρίξωμεν αὖν ἐννοοῦντες τοῦ διαβόλου τὰς ἐπιβουλὰς, ὡς ἱσχύουσι κατὰ τῶν χαυνοτέρων. Ἰδοὺ γὰρ ἐνταῦθα ὁ Πέτρος, καίτοι ὑπὶ Θεοῦ συγκρατούμενος, ὅμως διότι μικρὸν οἰκονομικῶς ἐγκατελείφθη, εἰς ἄρνησιν ἀπηνέχ θη· εἰ τοίνυν μὴ ἐτηρεῖτο ὑπὸ Θεοῦ, καὶ σπέρματα ἐν αὐτῷ ἀποκείμενα ἦν ἀγαθὰ, τί οὐκ ἂν ἔπαθεν; Ὁ γὰρ σκοπὸς τῷ διαβόλῳ ἦν, καὶ τοῦτον εἰς προδοσίαν ῥίψαι. «Τὰ γὰρ βρώματα τῷ διαβόλῳ, φησὶν ὁ προφήτης, ἐκλεκτά.» Χάρις δὲ Θεῷ τῷ οὐκ ἐγκαταλείποντι τούς ὀσίους, καὶ δικαίους, καὶ ἀγαθοὺς τῇ καρδίᾳ, οἷος ἦν ὁ Πέτρος, φιλόστοργος, καὶ περὶ τὸν ἄιδάσκαλον πάσης πούηρᾶς ὑπονοίας ἀλλότριος.

PG 123, skenējuma lpp. 541–543 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: με.» Ἐπεισὴ εἶπεν, ὅτι Τῷ … beidzas: ἄιδάσκαλον πάσης πούηρᾶς ὑπονοίας ἀλλότριος.

Ziņot par kļūdu

Lk. 22:35–38

Sludināšanas sākumā Kungs, sūtīdams mācekļus uz ciemiem un pilsētām, sūtīja tos bez nekā lieka, lai viņi neņemtu līdzi neko vajadzīgu un ne par ko nerūpētos. Jo viņiem bija jāiepazīst Viņa spēks arī tādās lietās. Jo Viņš pats, rūpēdamies par tiem kā par vājiem, darīja, ka viņiem pārpilnībā un bez rūpēm piepūda viss vajadzīgais. Bet tagad Viņš pavēl pretējo – ne tāpēc, ka runātu pretī Sev, bet rādīdams viņiem, ka līdz šim Viņš tos nesa kā bērnus un nelika viņiem ne par ko rūpēties, bet no šī brīža viņiem pašiem jādomā kā vīriem un jāgādā par sevi. „Jo Es,“ Viņš saka, „jūsu Tēvs, kas par jums rūpējās, tagad aizeju; no šī brīža apbruņojieties, lai arī paši rūpētos par savām lietām un ne visā paļautos uz Mani. Jo jūsu lietas vairs nebūs tik vieglas un bez pūlēm, bet jūs piedzīvosiet badu, slāpes un daudz pretinieku.“ Uz to Viņš norāda ar naudasmaku, somu un zobenu. „Tāpēc ceļieties, kā tie, kas būs izsalkuši un kam vajadzēs barības“ – uz to Viņš norāda ar somu; „un esiet vīrišķīgi, kā tie, kas sastapsies ar daudziem pretiniekiem“ – to Viņš rāda ar zobenu.

To Viņš saka ne tāpēc, lai viņi katrā ziņā vilktu līdzi zobenus, bet, kā es sacīju, norādīdams uz kariem un briesmām un ieteikdams būt sagatavotiem visam. Jo lai vēlākie nedomātu, ka apustuļi no sevis neko nav devuši tikumam, bet viss bija Dieva, Viņš saka: „Tā tas nebūs. Jo Es negribu lietot Savus mācekļus kā nedzīvus rīkus, bet prasu, lai arī viņi nes savu.“ Un tu atradīsi, ka apustuļi, it īpaši Pāvils, daudz paveica arī ar cilvēciskiem paņēmieniem (izlasi Apustuļu darbus); tomēr tajos netrūka Dieva palīdzības. Reizē apustuļi no tā guva labumu nelepnībā. Jo ja arī viņi, ne par ko nerūpēdamies, visu būtu gaidījuši no Dieva un tas viņiem notiktu, viņi būtu kļuvuši lepni, it kā būtu saņēmuši vairāk nekā cilvēka dabai pienākas. Un arī citādi: tā ir dabas kūtrība un samaitātība – neko nedomāt no sevis, bet visu gaidīt, kā saka sakāmvārds, jau samaltu. Tāpēc Viņš viņiem saka: „No šī brīža nesiet arī somas“, tas ir: „Esiet tā noskaņoti un rūpējieties kā tie, kas būs izsalkuši; un pērciet zobenus“, kas nozīmē: „Tā gādājiet par sevi kā tie, kas sastapsies ar briesmām un kariem.“

Daži vārdus „nopirkt zobenu“ saprata citādi. Ar to Viņš norāda, viņi saka, uz uzbrukumu, kas pret Viņu notiks pavisam drīz, un ka Viņu sagūstīs slepkavas. Jo tā kā viņi bija redzēti strīdamies savā starpā par pirmajām vietām, Viņš saka: „Nav laiks pirmās vietas kārei, bet briesmām un slepkavībām. Jo arī Es, jūsu Skolotājs, tieku vests uz nāvi, un ne godpilnu nāvi; bet arī tas uz Mani piepildīsies: «Un Viņš tika pieskaitīts ļaundariem».“ Tātad, gribēdams norādīt uz laupītājiem līdzīgo uzbrukumu, Viņš pieminēja zobenu; un ne pilnīgi to atklāja, lai viņus nesatrauktu bailes, ne pilnīgi noklusēja, lai viņus nesajauktu pēkšņs uzbrukums; vai drīzāk – lai, vēlāk to atcerēdamies, viņi brīnītos par Viņu kā par iepriekšzinātāju un būtu pārsteigti, kā Viņš Sevi nodeva ciešanām cilvēku pestīšanas dēļ, un tāpēc arī paši nebēgtu ne no kādām sāpēm, lai kādu izglābtu. Jo, man šķiet, Viņš sacīja šo mīklaino tāpēc, lai viņi, vēlāk atcerēdamies un saprazdami, gūtu labumu; jo toreiz viņi bija tik nesaprātīgi, ka sacīja: „Kungs, lūk, šeit ir divi zobeni.“

Bet Viņš, redzēdams, ka viņi nav sapratuši, saka: „Pietiek.“ Kaut gan nepietika. Jo ja pret tiem, kas uzbruka kā laupītāji, vajadzētu lietot cilvēcisku palīdzību, nepietiktu pat ar simts zobeniem; bet ja ne, bet vajadzēja dievišķākas palīdzības, tad lieki bija arī tie divi. Tomēr Kungs negribēja viņus atmaskot kā nesapratušus, bet, sacījis: „Pietiek“, pagāja garām; kā arī mēs, kad, ar kādu runādami, redzam, ka viņš nesaprot, ko sakām, sakām: „Labi, atstāj“, kaut gan nav labi; bet lai neapgrūtinātu, atstājam. To Kungs dara, kad redz, ka mācekļi nav sapratuši sacīto: Viņš paiet garām un atstāj, sacītā izpratni uzticēdams notikumu iznākumam, kā arī tad, kad Viņš sacīja: „Nojauciet šo templi“; jo Viņa mācekļi to saprata vēlāk, pēc augšāmcelšanās.

Daži saka, ka Kungs vārdu „pietiek“ sacījis ironiski. Kad mācekļi sacīja: „Lūk, šeit divi zobeni“, Kungs, viņi saka, ironiski sacīja: „Ja jau divi, tad noteikti to ir daudz un tie mums pietiek pret tik lielu pūli, kas mums uzbruks.“

Piezīmes (1)
  1. „Jau samaltu“ – ἀληλεσμένα, sakāmvārds par to, kas gaida visu gatavu.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 9:3; Lk. 10:4; Jņ. 16:7; Ap. d. 9:23–25; Ap. d. 23:6; Jes. 53:12; Mk. 15:28; Jņ. 2:19–22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐν ἀρχῇ μ’«τοῦ κηρύγματος, στέλλων τοὺς μαθητὰς ὁ Κύριο, ἐπὶ τὰς κώμας καὶ πύλεις, ἀπερίττους ἀπέστελλε, μηδεν ἐπαγομένους χρειῶδες, μηδενὸς φροντίζοντας. Ἔδει γὰρ αὐτοὺς μαθεῖν τὴν αὐτοῦ δύναμιν καὶ ἐν τοῖς τοιούτοις. Αὐτὸς γὰρ κηδόμενος αὐτῶν ὡς ἀσθενῶν, ἀφθόνως ἐποίει αὐτοῖς τὰ χρειώδη ἐπιῤῥεῖν καὶ ἀφροντίστως. Νῦν δὲ τὰ ἐναντία διακελεύεται. οὐκ ἐναντιούμενος ἑαυτῷ, ἀλλὰ δεικνυς αὐτοῖς ὅτι μέχρι μὲν νῦν ὡς παιδία διεβάσταζε, καὶ οὐδενὸς αὐτοὺς ἐποίει φροντίζειν. ἀπὸ τοῦ νῦν δὲ χρὴ καὶ αὐτοὺς τὰ τῶν ἀνδρῶν φρονεῖν καὶ προνοεῖσθαι αυτῶν. Ἔγὼ γὰρ, φησὶν, ὁ πατὴρ ὑμῶν ὁ κηδόμενος ἤδη ἀπέρχομαι· ἀπὸ τοῦ νῦν ἐνδύσασθε πρὸς τὸ καὶ αὐτοὶ φροντίζειν τῶν οἰκειων, καὶ μὴ πάντα θαῤῥεῖν ἐμοί. Οὐδὲ γὰρ τοιαῦτα ὑμῖν ἔσονται τὰ πράγματα, ῥάω τε καὶ ἄποια, ἀλλὰ καὶ πείνῃ, καὶ δίψῃ, καὶ ἀντικειμένοις πολλοῖς περιπεσεῖσθε. Ταῦτα γὰρ αἰνίττεται διὰ τοῦ βαλαντίου, καὶ τῆς πήρας, καὶ τῆς μαχαίρας. Αιὸ ἀνάστητε, ὡς καὶ πεινήσοντες, καὶ δεησόμενοι βρωμάτων· ὃ διὰ τῆς πήρας αἰνίττεται. Καὶ ἀνδρίζεσθε, ὡς ἀντικειμένοις πολλοῖς περιπεσούμενοι· ὃ διὰ τῆς μαχαίρας ἐμφαίνει. Ταῦτα δὲ λέγει, οὐχ ἵνα πάντως μαχαίρας ἐπι σύρωνται, ἀλλ’, ὡς ἔφην, τοὺς πολέμους αἰνιττόμενος καὶ τοὺς κινδύνους, καὶ πρὸς πάντα παρεσκευασμένους εἶναι εἰσηγούμενος. Ἵνα γὰρ μὴ νομίσωσιν οἱ ματέπειτα, ὅτι οὐδὲν παρ´ ἑαυτῶν οἱ ἀπόστολοι εἰς τὴν ἀρετὴν συνεισήνεγκαν, ἀλλὰ τὸ πᾶν τοῦ Θεοῦ ἦν, Οὐ τοῦτο, φησίν, ἔσται οὕτως. Οὐδὲ γὰρ ὡς ἀψύχοις ὀργάνοις βούλομαι τοῖς ἐμοῖς μαθηταῖς χρῆσθαι, ἀλλὰ καὶ τὰ παρ´ ἑαυτῶν ἐπιζητῶ προσφέρειν αὐτούς. Ἀμέλει καὶ εὐρήσεις τοὺς ἀποστόλους, καὶ μάλιστα Παῦλον πολλὰ καὶ ἐξ ἐπινοιῶν ἀνθρωπίνων κατορθοῦντα(καὶ ἀνάγνωθι τὰς Πράξεις)· πλὴν ἐν ταύταις οὐκ ἀπῆν ἡ τοῦ Θεοῦ βοήθεια· ἅμα δὲ καὶ ώφελοῦντο οἱ ἀπόστολοι εἰς τὸ ἄτυφον ἐκ τούτου πἰ γὰρ καὶ αὐτοὶ μηδενὸς φροντίζοντες, πάντα παρὰ τοῦ Θεοῦ ἀνέμενον, καὶ ἐγίνοντο αὐτοῖς, ἐτυφώθησαν ἂν, ὡς μείζονα ἢ κατὰ ἀνθρωπίνην φύσιν λαχόντες. Καὶ ἄλλως δὲ, ἀργία φύσεως καὶ διαφθορὰ, τὸ μηδὲν ἀφ´ ἑαυτῶν ἐπινοεῖσθαι, ἀλλὰ πάντα τοῦτο δὴ τὸ τοῦ λόγου, ἀληλεσμένα προσδοκᾷν. Διὰ τοῦτό φησιν αὐτοῖς, ὅτι Ἀπὸ τοῦ νῦν καὶ πήρας βαστάζετε, τουτέστιν, Οὕτω διάκεισθε, καὶ φροντίζετε, ὡς πεινήσοντες· καὶ μαχαίρας ἀγοράσατα δπερ ἐστὶν, Οὕτω προνοεῖσθε ἑαυτῶν, ὡς κινδύνοις καὶ πολέμοις προσκρούσοντες. Καὶ ἄλλως δὲ ἐξελάβοντό τινες τὸ ἀγοράσαι μάχαιραν. Αἰνίττεται γὰρ, φασὶ, τὴν ἔφοδον τὴν κατ´ αὐτοῦ οσον οὐπω γενησομένην, καὶ ὅτι μέλλουσιν αὐτὸν συλλαμβάνειν φονεῖς ἄνθρωποι. Ἐπεὶ γὰρ ἐκεῖνοι περὶ πρωτείων ἄφθησαν πρὸς ἀλλήλους φιλονεικήσαντες, Οὐκ ἕστι καιρὸς, φησί, φιλοπρωτείας, ἀλλὰ κινδύνων καὶ σφαγῶν. Καὶ γὰρ ἐγὼ ὁ διδάσκαλος ὑμῶν εἰς θάνατον ἀπάγομαι, καὶ οὐδὲ ἔντιμον θάνατον· ἀλλὰ καὶ τοῦτο πληρωθήσεται ἐπ´ ἐμοί, τὸ, «Καὶ μετὰ ἀνόμων ἐλογίσθη. » Την ἔφοδον οὖν τὴν λῃστρικὴν αἰνίττεσθαι βουλόμενος, ἐμνήσθη μαχαίρας· καὶ οὔτε τέλεον ἀπεκάλυψεν, ἵνα μὴ δειλίᾳ τινὶ ταραχθῶσιν· οὑτε τέλεον ἀπεσιώπησεν, ἵνα μὴ τῇ ἀθρόᾳ ἐφόδῳ συγχυθῶσι · μᾶλλον δὲ ἵνα μετὰ ταῦτα ἀναμιμνησκόμανοι, θαυμάζωσιν αὐτὸν ὡς προγινώσκοντα, καὶ ἐκπλήττωνται, πῶς ἑαυτὸν ἐξεδίδου πρὸς τὸ πάθοὑπὲρ σωτηρίας τῶν ἀνθρώπων, καὶ διὰ τοῦτο καὶ αὐτοὶ μηδὲν τῶν ἀλγεινῶν ὑποφεύγωσιν ὑπὲρ τοῦ σῶσαί τινας. Ταῦτα γὰρ, οἷμαι, τὰ αἰνιγματώδη· διὰ τοῦτο ἔλεγεν, ἵνα μετὰ ταῦτὰ λνκμιμνησκόμενοις καὶ συνιέντες ὡφελῶνται· ἐπείτοι γε τότε οὕτως ἀνοήτως διέκειντο, ὥστε εἰπεῖν· «Κύριε, ἰδοὺ ὤδε μάχαιραι δύο.» Ὁ δὲ ἐπεὶ εἶδεν αὐτοὺς μὴ συνηκότας, φησίν· «Ἰκανόν ἐστι.» Καίτοι γε οὐκ ἦν ἱκανόν. Εἰ μὲν γὰρ ἀνθρωπίνῃ βοηθείᾳ ἔδει κεχρῆσθαι κατὰ τῶν λῃστρικῶς ἐπιόντων, οὐδὲ ἑκατὸν μάχαιραι ἱκαναὶ ἦσαν· εἰ δὲ μὴ τοῦτο, ἀλλὰ θειοτέρας ἔδει συνεργείας, περιτταὶ καὶ αἱ δύο. Ἀλλ´ ὅμως ὁ Κύριος οὐκ ἠθέλησεν ἐλέγξαι αὐτοὺς, ὡς μὴ νοήσαντας, ἀλλ´ εἰπών, «Ἰκανόν ἐστι,» παρέδραμεν · ὥσπερ οὖν καὶ ἡμεῖς, ἐπειδὰν πρός τινα ὁμιλοῦντες ἴδωμεν αὐτὸν μὴ συνιέντα ὃ εἴπομεν, λέγομεν, Καλὸν, ἄφες, καίτοι γε οὐκ ἔστι καλόν· ἀλλ´ οὖν ἵνα μὴ ἐνοχλῶμεν, ἀφίεμεν. Ποιεῖ δὲ τοῦτο ὁ Κύριος, ἐπειδὰν ἴδῃ τοὺς μαθητὰς, μὴ νοήσαντας τὸ λεχθέν. Παρατρέχει γὰρ καὶ ἀφίησι, τῇ τῶν πραγμάτων ἐκβάσει τὴν κατανόησιν τῶν ῥηθέντων ἐπιτρέπων· ὥσπερ καὶ ὅταν εἶπε· «Λύσατε τὸν ναὸν τοῦτον·» ὕστερον γὰρ ἔγνωσαν τοῦτο οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ μετὰ τὴν ἀνάστασιν. Τινὲς δὲ κατ´ εἰ ρωνείαν ἔφασαν εἰπεῖν τὸν Κύριον τὸ, «Ἰκανόν ἐστιν.» Εἰπόντων γὰρ τῶν μαθητῶν, «Ἰδοὺ δε μάχαιραι δύο,» ὁ Κύριος εἰρωνικῶς, φασὶν, εἴρηκεν· Ἐπεὶ δύο εἰσὶ, πολλαί εἰσι πάντως, καὶ ἀρκοῦσιν ἡμῖν πρὸς πλῆθος τοσοῦτον ἐπελευσόμενον ἡμίν.

PG 123, skenējuma lpp. 543–545 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐν ἀρχῇ μ’«τοῦ κηρύγματος, στέλλων … beidzas: πρὸς πλῆθος τοσοῦτον ἐπελευσόμενον ἡμίν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 22:39–46

Pēc vakarēdiena To Kungu sagaida ne kūtrums, rotaļas un miegs, bet mācība un lūgšana; to Viņš iezīmē un rāda mūsu dēļ. Tātad vai tiem, kas pēc mielastiem ķeras pie negodīgās netiklības darbiem!

Iemācījis mācekļiem šo, Viņš aiziet uz Eļļas kalnu, lai lūgtu. Jo Viņam bija paradums to darīt vienatnē; tāpēc Viņš arī atšķiras no mācekļiem. Viņš ņem līdzi ne visus mācekļus, bet tikai trīs, kas bija arī Viņa godības liecinieki kalnā. Jo tā kā Viņš cīnās nāves bailēs un lūdz, lai tas neliktos gļēvums, Viņš tāpēc ņem līdzi šos, kas bija redzējuši Viņa dievišķo godību un dzirdējuši liecību no augšas, lai, redzēdami Viņu cīnāmies, viņi to uzskatītu par cilvēka dabai piederīgu. Jo lai apliecinātu, ka Viņš patiesi kļuvis par cilvēku, Viņš ļāva dabai darīt savu: arī Viņš kā cilvēks kāro dzīvi un lūdz, lai biķeris paietu garām – jo cilvēks mīl dzīvi –, ar to apgāzdams maldu mācības, kas saka, ka Viņš kļuva par cilvēku tikai šķietami. Jo ja pat tad, kad tas notika, tiem radās iemesls tā tukši runāt, ko gan viņi nebūtu sacījuši, ja tas nebūtu noticis?

Tātad gribēt, lai biķeris paietu garām, ir cilvēcīgi; bet tūdaļ sacīt: „Tomēr lai notiek ne Mans prāts, bet Tavs“ – tas rāda, ka arī mums tā jābūt noskaņotiem un gudri jādzīvo, un jāpadodas dievišķajam prātam, un, pat ja daba velk pretī, neatskatīties. „Lai notiek ne Mans cilvēciskais prāts, bet Tavs, kas nav atšķirts no Mana dievišķā prāta.“ Jo vienam Kristum, kam ir divas dabas, noteikti bija arī dabiski prāti – dievišķais un cilvēciskais, jeb gribēšanas. Tātad cilvēka daba gribēja dzīvot, jo tas ir dabiski; tad, sekodama dievišķajam prātam (un tas ir, lai visi cilvēki tiktu izglābti, kopīgs Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam), tā pieņēma nāvi; un tā notika gribētais, tas ir, glābjošā nāve.

Ka lūgšana bija no cilvēka dabas, kas ar atļauju cieta kopīgo dzīves mīlestības vājumu, nevis no Dievības, kā saka nolādētie ariāņi, ir skaidrs no tā, ka Viņš arī svīda un bija tādā cīņā, ka, kā sakāmvārdā teikts, no Viņa krita pat asins pikas. Jo par tiem, kas ļoti pūlas, ir sakāmvārds: „Viņš svīda asinis“; tāpat kā par tiem, kas rūgti raud: „Viņš raud asinis.“ Tātad, gribēdams to parādīt, evaņģēlists, ka Viņš pārklājās ne ar viegliem sviedru pilieniņiem, kas parādās it kā tikai parādīšanās dēļ, bet ar bieziem sviedru pilieniem, ņēma asins pikas par attēlu tam, kas notika. Tātad no tā ir skaidrs, ka svīstošā un cīņā esošā daba bija cilvēciskā, nevis dievišķā.

Jo cilvēka dabai tika ļauts to ciest, un tā cieta, lai reizē parādītu, ka Viņš parādījās kā cilvēks ne šķietami, un reizē noslēpumainākā nozīmē dziedinātu cilvēka dabas kopīgo gļēvumu, to Sevī iztērēdams un padarīdams paklausīgu dievišķajam prātam. Un par sviedriem, kas iziet no miesas un nokrīt, kāds varētu sacīt, ka tie norāda uz to, ka gļēvuma avoti mūsos izžūst, iztvaiko un nokrīt, kad mūsu daba Kristū kļūst vīrišķīga un tiek stiprināta. Jo ja Viņš ar to nebūtu norādījis – es saku: ka grib dziedināt mūsu, cilvēku, gļēvumu –, Viņš tā nesvīstu, pat ja būtu ļoti gļēvs un nevīrišķīgs.

„Un Viņam parādījās eņģelis, kas Viņu stiprināja“ – arī tas mūsu iedrošināšanai, lai mēs mācītos lūgšanas spēku, ka tā stiprina, un, to iemācījušies, liktu to priekšā briesmās. Reizē piepildās arī Mozus pravietojums, sacīts lielajā dziesmā: „Un lai visi Dieva dēli Viņā stiprinās.“ Daži šo vietu smalki izskaidroja tā, ka Viņam parādījās eņģelis, kas Viņu slavēja un sacīja: „Tev, Kungs, pieder spēks; jo Tu esi stiprs pret nāvi un elli, lai atbrīvotu cilvēku cilti.“ Tik daudz par to.

Bet Viņš, atradis mācekļus guļam, reizē pārmet un pamāca kārdinājumos lūgt, lai tie viņus neuzvarētu. Jo vārdi „lai neieietu kārdināšanā“ nozīmē: lai kārdinājums neaprītu un lai nenonāktu tā varā. Vai arī Viņš vienkārši pavēl mums lūgt, lai mūsu lietas būtu mierā un mēs neiekristu kādās grūtībās; jo dēmoniski un lielīgi ir mesties kārdinājumos.

Kā tad saka Jēkabs: „Uzskatiet par lielu prieku, kad jūs iekrītat dažādos kārdinājumos“? Un kas tad? Vai mēs runājam pretī? Lūk, Jēkabs nesacīja: „Metieties“, bet: „kad jūs iekrītat“ – nesabrūciet, bet „uzskatiet par lielu prieku“ un to, kas līdz šim bija negribēts, dariet gribētu. Labāk būtu, ja tie nenāktu; bet ja tie atnākuši, kāpēc velti skumt? Tātad parādi man, kur būtu tieši pavēlēts: „Lūdziet, lai iekristu kārdinājumos.“ Bet tu neatradīsi.

Es zinu, ka kārdinājumi ir divējādi un ka daži saprot tā: jālūdz, lai neieietu kārdinājumā, kas uzvar dvēseli, piemēram, netiklības kārdinājumā, dusmu kārdinājumā; bet jāuzskata par lielu prieku, kad iekrītam miesas ciešanās un kārdinājumos; jo „cik ārējais cilvēks iet bojā, tik iekšējais tiek atjaunots“. To mēs zinām, bet es dodu priekšroku tam, kas patiesāks un atbilstošāks dotajam nolūkam.

Piezīmes (3)
  1. „Divi dabiski prāti (gribēšanas)“ – δύο φυσικὰ θελήματα, ἤτοι θελήσεις (pret monotelītiem; 6. Ekumēniskais koncils).
  2. „Asins pikas“ – θρόμβοι αἵματος (Lk. 22:44); Teofilakts tos saprot kā sakāmvārdu par bieziem sviedriem.
  3. 5. Moz. 32:43 LXX – „lai visi Dieva dēli Viņā stiprinās“ (Mozus dziesma).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 26:36–46; Mk. 14:32–42; Lk. 9:28–36; Mt. 26:39; 1. Tim. 2:4; Ebr. 5:7; 5. Moz. 32:43; Mt. 6:13; Jēk. 1:2; 2. Kor. 4:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Μετὰ τὸ δεῖπνον αὐ ῥᾳθυμία, καὶ παίγνια, καὶ ὕπνος τὸν Κύριον διαδέχονται, ἀλλὰ διδασκαλία, καὶ προσευχὴ, δι´ ἡμᾶς ταῦτα τυποῦντα καὶ ὑποδεικνύντα, Οὐαὶ λοιπὸν τοῖς τῆς ἀτίμου πορνείας ἔργοις μετὰ τὰ δεῖπνα ἐπιχειροῦσιν. Ὑπαναχωρεῖ γοῦν εἰς τὸ ὄρος τῶν Ἐλαιῶν μετὰ τὸ τοιαῦτα διδάξαι τοὺς μαθητὰς, ὡς ἂν προσεὔξηται. Εἰώθει γὰρ κατὰ μόνας τοῦτο ποιεῖν· διὸ καὶ ἀπὸ τῶν μαθητῶν ἀποσπᾶται. Οὐ πάντας δὲ τοὺς μαθητὰς, ἀλλὰ μόνους τοὺς τρεῖς παραλαμβάνει, τοὺς καὶ τῆς δόξης αὐτοῦ ἐν τῷ ὄρει θεωρούς. Ἐπειδὴ γὰρ ἀγωνιᾷ καὶ προσεύχεται, ἵνα μὴ δόξωσι δειλίας σαῦτα εἶναι, διὰ τοῦτο τούτόυς τῆς θεῖκῆς αὐτοῦ δόξης καὶ τῆς ἄνωθεν μαρτυρίας αὐτόπτας καὶ ἀκουστὰς παραλαμβάνει· ἵνα ὅταν ὁρῶσιν ἀγωνιῶντα, τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως τοῦτο εἶναι λογίσωνται. Διὰ γὰρ τὸ πιστώσασθαι, ὅτι ἀληθῶς ἄνθρωπος γέγονε, ἐνδέδωκε τῇ φύσει τὸ ἑαυτῆς πριεῖν· καὶ ἐποθυμεῖ ζωῆς καὶ αὐτὸς ὠς ἄνθρωπος, καὶ εὔχεται παρελθεῖν τὸ ποτήριον· φιλόζωον γὰρ ὁ νθρωπος· τὰς αἰρέσεις διὰ τούτων ἀνατρέπων τὰς λεγούσας, ὅτι κατὰ φαντασίαν ἐνηνθρώπησεν ΕΙ γὰρ καὶ τούτων γενομένων, ἔσχον πάροδον τοιαῦτα φλυαρεῖν· τί οὐκ ἂν εἶπον, εἰ μηδὲ ταῦτα ἐγένετο; Τὸ μὲν οὖν θέλειν παρενεχθῆναι τὸ ποτήριον, ἀνθρώπινον· τὸ δὲ ταχέως εἰπεῖν, «Πλὴν μὴ τὸ ἐμὸν θέλημα γενέσθω, ἀλλὰ τὸ σὸν,» δείκνυσιν ὅτι καὶ ἡμᾶς οὔτω δεῖ διακεῖσθαι καὶ φιλοσοφεῖν, καὶ τῷ θείῳ θελήματι παραχωρεῖν, καὶ τῆς φύσεως ἀνθελκοὔσης, μὴ ἐπιστρέφεσθαι. Μὴ τὸ θέλημό μυ τὸ ἀνθρώπινον γενέσθω, ἀλλὰ τὸ σὸν, ὅπερ οὸν οὐκ ἔστι τοῦ ἐμοῦ θείου θελήματος κεχωρισμένον · δύο γὰρ φύσεις ἔχων ὁ εἶς Χριστὸς, εἶχε πάντως καὶ φυσικὰ θελήματα τό τε θεῖον, καὶ τὸ ἀνθρώπινον, ἤτοι θελήσεις. Ἡθελε μὲν οὖν ἡ ἀνθρωπίνη φόσις τὸ ζῇν· φυσικὸν γάρ· εἶτα ἑπομένη τῷ θείῳ θελήματιτὸ δέ ἐστι, τὸ πάντας ἀνθρώπους σωθῆναι, κοινὸν ὃν Πατρὸς, καὶ Υἱοῦ, καὶ ἁγίου Πνεύματος), τὸν θάνατον κατεδέξατο· καὶ οὕτως ἂν ἐγένετο τὸ θελητὸν. τουτέστιν, ὁ σωτηριώδης θάνατος. Ὅτι γὰρ ἀπὸ τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως ἦν τὸ προσεύχεσθαι, κατὰ παραχώρησιν πασχούσης τὸ κοινὸν πάθος τῆς φιλοζωΐας, ἀλλ´ οὐκ ἀπὸ τῆς θεότητος, ὥς φασιν οἱ κατάρατοι Ἀρειανοὶ, δῆλον ἐκ τοῦ καὶ ἱδρῶσαι, καὶ οὖτως ἐναγώνιον γενέσθαι, ὥστε, τοῦτο δὴ τὸ τῆς παροιμίας, καὶ θρόμβους αἴματος ἐξ αὐτοῦ πεσεῖν Παροιμία γάρ ἐστιν ἐπὶ τῶν σφόδρα κοπιώντων, ὅτι Αἶμα ἵδρωσεν· ὥσπερ καὶ ἐπὶ τῶν πικρῶς ὀδυρομένων, Αἵματα κλαίει. Τοῦτο τοίνυν θέλων δηλῶσαι καὶ ὁ εὐαγγελιστὴς, ὅτι οὐχὶ λεπταῖς τισι νοτίσι, καὶ οἷον ἐνδείξεως χάριν ἐμφαινομέναις, ἀλλὰ σταγόσιν ἀδραῖς ἰδρώτων περιεστάζετο, τοὺς τῶν αἱμάτων θρόμβους εἰς εἰκόνα τοῦ γενομένου παρείληφεν. Ἐντεῦθεν οὖν δῆλον ὡς ἡ ἱδροῦσα φύσις ἐκείνη καὶ ἀγωνία, ἡ ἀνθρωπίνη ἦν, οὐχ ἡ θεία. Ἐπεὶ καὶ ἡ ἀνθρωπίνη φύσις συνεχωρήθη ταῦτα πάσχειν, καὶ οὕτως ἔπασχεν, ἵν´ ἅμα μὲν δείξῃ, ὅτι οὐ κατὰ φαντασίαν ἐφάνη ἄνθρωπος, ἅμα δὲ μυστικώτερον καὶ τὴν κοινὴν τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως δειλίαν ἐξιάσηται, ἐν ἑαυτῷ δαπανήσας ταύτην, καὶ κατήκοον ποιήσας τῷ θεῳ θελήματι. Καὶ τοὺς ἐκ τοῦ σώματος ἐξερχομένους ἱδρῶτας καὶ ἀποπίπτοντας, τοῦτο αἰνίττεσθαι φαίη ἄν τις, τὸ ἀναξηραίνεσθαι, καὶ ἐξικμάζεσθαι, καὶ ἀποπίπτειν ἀφ´ ἡμῶν τὰς τῆς δειλίας πηγὰς ἀνδρουμένης τῆς φύσεως ἡμῶν ἐν Χριστῷ καὶ τονουμένης. Εἰ μὴ γὰρ τοῦτο ἦν αἰνιττόμενος, φημὶ δὴ τὸ τὴν ἡμετέραν τῶν ἀνθρώπων δειλίαν ἐξιᾶσθαι θέλειν, οὐκ ἂν, οὐδὲ εἰ σφόδρα δειλὸς ἦν καὶ ἀγεννὴς, οὕτως ἵδρου. Ὥφθη δὲ αὐτῷ ἄγγελος ἐνισχύων αὐτὸν, καὶ τοῦτο εἰς ἡμῶν παράκλησιν, ὡς ἂν τὴν τῆς εὐχῆς δύναμιν μάθωμεν, ὅτι ἐνισχύει, καὶ μαθόντες, ταύτην ἐν τοῖς δεινοῖς προβαλλώμεθα. Ἄμα δὲ καὶ προφητεία Μωσέως πληροῦται ἐν τῇ μεγάλῃ ᾠδῇ εἰρημένη· «Καὶ ἐνισχυσάτωσαν ἐν αὐτῷ πάντες υἱοὶ Θεοῦ.» Τινὲς δὲ οὕτω περιειργάσαντο τὸ ῥητὸν, ὅτι δφθη αὐτῷ ἀγγελος δοξάζων αὐτὸν, καὶ λέγων· Σή ἐστι, Κύριε, ἡ ἰσχύς. Σὺ γὰρ ἴσχυσας κατὰ τοῦ θανάτου, καὶ τοῦ ᾤδου, ἐλευθερῶσαι τὸ γένος τῶν ἀνβρώπων. Ταῦτα μὲν οὖτως. Αὐτὸς δὲ τοὺς μαθητὰς εὐρὼν κοιμωμένους, ὀνειδίζει τε ἅμα, καὶ παραινεῖ ἐν πειρασμοῖς προσεύχεσθαι, ὥστε μὴ νικηθῆναι Δαλ τούτων. Τοῦτο γὰρ τὸ, «Μὴ εἰσελθεῖν εἰς πειρασμὸν,» παιτέστι τὸ μὰ καταποθῆναι ὑπὸ τοῦ πειρασμου, μηδὲ εἴσω τῆς αὐτοῦ ἐπικρατείας γενέσθαι. Ἢ καὶ ἀπλῶς κελεύει ἡμᾶς εὔχεσθαι, ἵνα ἐν γαλήνῃ ὧσι τὰ ἡμέτερα, καὶ μὴ περιπέσωμέν τινι τῶν δυσχερῶν· δαιμονιῶδες γὰρ τὸ ἐπιῤῥίπτειν ἑαυτοὺς εἰς πειρασμοὺς, καὶ ἀλαζονικόν. Πῶς οὗν φησιν ὁ Ἰάκωβος, ὅτι «Πᾶσαν χαρὰν ἡγήσασθε, ὅταν πειρασμοῖς περιπέσητε ποικίλοις;» Καὶ τί τοῦτο; μὴ γὰρ ἡμεῖς ἐναντία λέγομεν; Ἰδοὺ γοῦν καὶ Ἰάκωβος οὐκ εἶπεν, ὅτι Ἑπιῤῥίπτετε ἐαυτοὺς, ἀλλ´, «Ὅταν περιπέσητε,» μὴ καταπέσητε, ἀλλὰ «πᾶσαν χαρὴν ἡγήσασθε,» καὶ τὸ τέως ἀβούλητον ποιήσασθε βουλητόν. Κρεῖτ. τον γὰρ, εἰ μὴ ἦλθον· ἐπεὶ δὲ ἦλθον, τί δεῖ ἀνόνητα λυπεῖσθαι; Δεῖξον οὗν μοι ῥητῶς προσταττόμενον τὸ, Εχεσθε εἰς πειρασμοὺς ἐμπεσεῖν. Ἀλλ´ οὐκ ἄν Κχοις. Οἶδα ὀὲ ὅτι διττὸν τὸ εἶδος τῶν πειρασμῶν, καὶ ὅτι τινές νοοῦσι, μὴ εἰσέρχεσθαι μὲν εἰς πειρασμὸν δεῖν εὔχεσθαι, τουτέστιν, εἰς τὸν τὴν ὑυχὴν ἡττῶντα, ἤγουν εἰς πορνείας πειρασμὸν, εἰς θυμοῦ πειρασμόν· πᾶσαν δὲ χαρὰν ἡγεῖοθαι, ὅταν σωματικαῖς κακώσεσι καὶ πειρασμοῖς περιπίπτωμεν· ὅσῳ γὰρ ὁ ἔξω ἄνθρωπος φθείρεται, τοσούτῳ ὁ ἔσω ἀνακαινοῦται. ΟΓδαμεν οὖν ταῦτα, ἀλλὰ τὰ ἀληθέστερα προκρίνω, καὶ τὰ τῷ παρόντι σκοπῷ προσφυέστερα. vεπε. β. «ΑΒο οι εο Ιοημειιε, οοε

PG 123, skenējuma lpp. 545–547 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Μετὰ τὸ δεῖπνον αὐ ῥᾳθυμία, … beidzas: «ΑΒο οι εο Ιοημειιε, οοε

Ziņot par kļūdu

Lk. 22:47–53

Jūda deva skūpstu kā zīmi tiem, kas nāca; tomēr ne pa gabalu, un, lai Jēzus neaizslīdētu, viņi atnāk ar laternām un lāpām. Ko tad Kungs? Viņš pieņem šo naidīgo skūpstu. Zibeņiem vajadzēja nākt pār nepateicīgo un viltīgo; bet Pestītājs mūs māca pacietību pret ļaunumu tādos gadījumos. Viņš tikai pārmet: „Jūda, ar skūpstu tu nodod?“ „Vai tev nav kauna pat no nodevības veida? Tu sajauc drauga sveicienu ar ienaidnieka darbu – nodevību? Un ko tu nodod? Cilvēka Dēlu, tas ir, maigo, lēnprātīgo, pielāgojošos, To, kas tevis dēļ kļuva par cilvēku – un to, būdams Dievs?“

To Viņš sacīja, līdz pēdējai stundai degdams par viņu. Tāpēc Viņš arī nelamāja un nesacīja: „Necilvēcīgais un visnepateicīgākais“, bet: „Jūda“, saukdams viņu viņa īstajā vārdā. Un Viņš nebūtu viņam pārmetis, ja arī tas nebūtu viņa labošanai, ja vien viņš gribētu. Jo lai viņam neliktos, ka viņš palicis nepamanīts, bet lai, atzinis kaut tagad Valdnieku kā visu zinošu, viņš nokristu un nožēlotu, tāpēc Viņš to darīja un šķita pārmetam. Viņš zināja, ka viņš ir nelabojams, tomēr darīja savu; tāpat kā arī Viņa Tēvs dara Vecajā Derībā: zinādams, ka ebreji neklausīs, Viņš tomēr sūta praviešus; un reizē Viņš mūs māca tieši to – lai mēs nepagurtu, labodami tos, kas klūp.

Mācekļi iedegas dedzībā un izvelk zobenus. No kurienes viņiem tie bija? Nokāvuši jēru un nākdami no galda, viņiem tie pamatoti bija. Tiek norāts dedzīgais Pēteris, jo viņš lietoja dedzību pret Tā Kunga nolūku. Jo citi jautā: „Vai sitīsim?“, bet viņš negaida mudinājumu; tik ļoti viņš vienmēr kvēloja par Skolotāju. Viņš sit augstā priestera kalpu un nocērt tam labo ausi. Tas nav nejauši, bet ir simbols tam, ka visi toreizējie augstie priesteri kļuva par kalpiem un pazaudēja labo dzirdi. Jo ja viņi būtu klausījuši Mozu, viņi nebūtu krustā situši godības Kungu.

Bet Jēzus atjauno ausi; jo Vārda lielajam spēkam pieklājas dziedināt tos, kas neklausa, un pielikt tiem ausi, lai dzirdētu. Tātad Jēzus dara brīnumu, ar šo redzamo brīnumu pie auss rādīdams Savu pacietību pret ļaunumu un ar brīnumu vezdams tos atturēties no trakuma.

Viņš saka augstajiem priesteriem un tempļa virsniekiem – tas ir, piedzinējiem, kas bija iecelti priesteru nodevu ievākšanai; vai arī par virsniekiem Viņš sauc tos, kam bija uzticēti tempļa piebūvju un labošanas darbi. Tātad Viņš tiem saka: „Ik dienas Es mācīju templī, un jūs negribējāt Mani sagūstīt, bet tagad esat atnākuši kā laupītāji. Bet patiesi jūs ķeraties pie nakts darbiem, un jūsu vara ir tumsas vara; un tāpēc jūs izraudzījāties šādu stundu, kas atbilst jums un darbam, pie kura ķērāties.“

Piezīmes (3)
  1. „Laba dzirde“ – ἡ δεξιὰ ἀκοή, burtiski „labā dzirde“: spēja dzirdēt labo.
  2. „Piedzinēji“ – OCR σαξεώτας bojāts; krievu tulkojumā – „сборщики“.
  3. Ps. 54:22 LXX (1965: Ps. 55:22); Ps. 40:10 LXX (1965: Ps. 41:10).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 26:47–56; Mk. 14:43–50; Jņ. 18:3–11; Ps. 54:22; Ps. 40:10; Jer. 7:25–26; Gal. 6:1; Jņ. 18:10; 1. Kor. 2:8; Jņ. 3:19–20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Φίλημα Ἰούδας δέδωκε σύνθημα τοῖς ἐπιοῦσιν, ἀλλ´ οὐ μακρόθεν καὶ τοῦ μὴ λαθεῖν τὸν Ἰησοῦν ἕνεκεν, μετὰ φανῶν καὶ λαμπάδων ἥκουσι. Τί οὖν ὁ Κύριος; Προσίεται τοῦτο τὸ ἐχθρὸν φίλημα. Οἱ κεραυνοὶ δὲ ἡμέλουν ἐτὶ τὸν ἀχάριστον καὶ δόλιον, διδάσκοντος ἡμᾶς τὴν ἀνεξικακίαν ἐν τοῖς τοιούτοις τοῦ Σωτῆρος. Ὀνειδιζει δὲ μόνον· «Ἰούδα, φιληματι προδιδως;» οὐδὲ αὐτὸ τὸ εἶδος τῆς προδοσίας αἰσχύνη; φίλου ἀσπασμῷ, ἐχθροῦ ἔργον τὴν προδοσίαν μιγνύεις; Ἀλλὰ καὶ τίνα προδίδως; τὸν Υἱὸν τοῦ ἀνθρώπου, τουτέστι, τ´ν ἕιεοον τὸν πρᾶον. τὸν συγκαταβατικὸν, τὸν ὀιὰ σὲ ἐνανθρωπήσαντα· καὶ ταῦτα θεὸν ὅντα; Ταῦτα δὲ ἔλεγεν, ἄχρι τῆς ἐσχάτης ὥρας περικαιόμενος αὐτοῦ. Διὸ καὶ οὐδὲ ὕβρισεν, οὐδὲ εἶπεν· Ἀπάνθρωπε καὶ ἀγνωμονέστατε, ἀλλ’, «Ιούδα,» τῷ κυρίῳ αὐτοῦ νόματι ἀνακαλούμενος αὐτόν. Καὶ οὐδ´ ἂν προσωνείδισεν, εἰ μὴ καὶ τοῦτο εἰς βελτίωσιν αὐτοῦ ἦν, εἴπερ ἐβούλετο. Ἱνα γὰρ μὴ δόξῃ λαθείν, ἀλλ´ ἐπιγνοὺς κἂν τότε τὸν· Δεσπότην, ὡς πάντα εἰδότα, προσπέσῃ, καὶ μεταγνῷ. τούτου Κνεκεν καὶ τοῦτο ἐποίησε, καὶ ὀνεισιειν ἔδοξεν. Ὥδει μὲν γὰρ αὐτὸν, ὅτι ἀδιόρθωτός ἐστιν, ἀλλ´ οὖν τὸ ἑαυτοῦ ἐποίει· ὥσπερ οὖν καὶ ὁ Πατὴρ αὐτοῦ ἐν τῇ Παλαιᾷ ποιεῖ· εἰδὼς μὴ ἀκοιί συντας τοὺς Ἐβραίους, ὅμως ἀποστέλλει τοὺς προφήτας · ἅμα δὲ καὶ ἡμᾶς τοῦτο αὐτὸ διδάσμων. ἵνα μὴ ἐκκακῶμεν τοὺς πταίοντας διορθούμενοι. Ζηλοῦσι δὲ οἱ μαθηταὶ, καὶ μαχαίρας ἀνασύρονται. Πόθεν δὲ ταύτας εἶχον; Τὸ ἀρνίον θύσαντες, καὶ ἀπὸ τραπέζης ἐξεληλυθότες, εἰκότως εἶχον ταύτας. Ἐπιτιμᾶται δὲ ὁ θερμὸς Πέτρος, ὡς παρὰ τὸν σκοπὸν τοῦ Κυρίου ζήλῳ χρησάμενος. Οἱ μὲν γὰρ ἄλλοι ἐρωτῶσιν· «Εἰ πατάξομεν; αὐτὸς δὲ οὐ περιμένει προτροπήν· οὕτω πανταχοῦ ζέων ἦν ὑπὲρ τοῦ Διδασκάλου. Πατάσσει δὲ τὸν δοῦλον τοῦ ἀρχιερέως, καὶ ἀφαιρεῖ αὐτοῦ αὸ οὗς τὸ δεξιόν. Οὐ τυχαίως τοῦτο, ἀλλὰ σύμβολον ὃν τοῦ τοὺς τότε ἀρχιερεῖς ἅπαντας δούλους γενάσθαι. καὶ ἀπολέσαι τὴν δεξιὰν ἀκοήν. Εἰ γὰρ ἤκουον Μωσέως, οὐκ ἂν τὸν Κύριον τῆς δόξης ἐσταύρωσαν Ἰησοῦς δὲ τὸ ὡτίον ἀποκαθίστησι· πρέπει γὰρ τῇ μεγάλῃ τοῦ Λόγου δυνάμει τὸ τοὺς παρακούοντας ἱᾶσθαι, καὶ προστιθέναι αὐτοῖς ὡτίον εἰς τὸ ἀκούειν. Θαυματουργεῖ τοίνυν ὁ Ἰησοῦς, διὰ τοῦ φαινομένου τούτου ἐπὶ τῷ ὡτίῳ θαύματος τὴν ἀνεξικακίαν αὐτοῦ δεικνύων, καὶ διὰ γοῦν τοῦ θαύματος ἐνάγων αὐτοὺς εἰς τὸ ἀπέχεσθαι τῆς μανίας. Λέγει δὲ πρὸς τοὺς ἀρχιερεῖς καὶ στρατηγοὺς τοῦ ἱεροῦ, τουτέστι, τοὺς σαξεώτας, τοὺς ἐπὶ τῷ ἐκτάσσειν τεταγμένους τὰς ἱερατικὰς ἀπαιτήσεις, ἢ καὶ τοὺς πεπιστευμένους τὰ τῆς ἐποικοδομῆς τοῦ ἱεροῦ καὶ ἐπισκευῆς ἔργα στρατηγοὺς ὀνομάζει. Φησὶν οὖν πρὸς τούτους· Καθημέραν ἐν τῷ ἱερῷ ἐδίδασκον, καὶ οὐκ ἠθελήσατέ με συλλαβεῖν, καὶ νῦν λῃστρικῶς ἐπήλθετε. Ἀλλ´ ὄντως νυκτὸς ἔργοις ἐπιχειρειτε, καὶ ἡ ἐξουσία ὑμῶν τοῦ σκότους ἐστί· καὶ διὰ τοῦτο τοιαύτην ὤραν ἐπετηρήσατε οἰκείαν ὑμῖν, καὶ τῷ γῳ ᾧ ἐπεβάλλεσθε.

PG 123, skenējuma lpp. 547–548 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Φίλημα Ἰούδας δέδωκε σύνθημα τοῖς … beidzas: καὶ τῷ γῳ ᾧ ἐπεβάλλεσθε.

Ziņot par kļūdu

Lk. 22:54–62

Pēteris kļuva vājš, kā Kristus bija iepriekš sacījis, un aizliedza Valdnieku Kristu ne vienreiz, bet trīsreiz, un aizliegšanu apstiprināja ar zvērestu. Jo Matejs saka: „Viņš sāka lādēties un zvērēt: Es šo cilvēku nepazīstu.“ Tik ļoti viņu pārņēma bailes, kad viņš uz brīdi tika atstāts savas pārdrošības dēļ, lai, tā pamācīts, viņš būtu iecietīgs pret citiem. Jo viņš bija pārāk pārsteidzīgs, un ja viņš no tā nebūtu kļuvis prātīgāks, viņš būtu dzīvojis lielā mērā patvaļīgi un bez līdzjūtības. Bet toreiz bailes viņu tā apbēra, ka viņš pat nejuta savu kritienu, kamēr Kungs, pagriezies, uz viņu paskatījās. Ak, kāda labestība! Pat būdams notiesāts, Viņš neatstāja novārtā mācekļa pestīšanu. Pamatoti; jo arī šo notiesāšanu Viņš pacieta cilvēku pestīšanas dēļ.

Tātad māceklis aizliedza vispirms; tad iedziedājās gailis; un viņš atkal aizliedza līdz pat trešajai reizei; un tad gailis otrreiz iedziedājās. Jo tā to sīkāk un precīzāk apraksta Marks, kas to pierakstīja kā no Pētera uzzinātu; jo viņš bija viņa māceklis. Tāpēc Lūka, tā kā to bija sacījis Marks, runāja par to īsumā, neiedziļinādamies sīkumos. Un tas, ko saka Lūka, nav pretrunā ar to, ko sacījis Marks. Jo gailis katrā sardzē mēdz dziedāt gan divreiz, gan trīsreiz.

Tātad Pēteri cilvēciskais vājums tā notrulināja, ka viņš pat no gaiļa balss nenonāca pie apjēgas, bet arī pēc tam, kad gailis bija iedziedājies, atkal aizliedza, un atkal – līdz Jēzus labais skatiens viņu atveda pie atmiņas. „Un, izgājis ārā, viņš rūgti raudāja.“ Viņš izgāja jau tad, kad aizliedza pirmo reizi, kā saka Marks. Tad ticams, ka viņš atkal iegāja, lai neradītu vēl lielākas aizdomas, ka ir no Jēzus. Un, atkal nonācis pie apjēgas, viņš tad izgāja un raud rūgti. Jo lai pagalmā esošie viņu neredzētu, viņš iziet, slēpdamies no tiem.

Daži, nezinu kā, sacer neprātīgu aizstāvību Pēterim, pārdroši sacīdami, ka Pēteris nav aizliedzis, bet sacījis: „Es šo cilvēku nepazīstu“, tas ir: „Vienkāršu cilvēku es nepazīstu, bet Dievu, kas kļuvis par cilvēku.“ Šī neprātīgā atspēkošanu mēs atstāsim citiem. Jo viņi padara To Kungu par melkuli un iet pret Evaņģēlija audumu, un viņi nemaz nespēs saskaņot stāsta gaitu. Un kāpēc tad Pēteris raudāja, ja nebija aizliedzis?

Piezīmes (1)
  1. „Sardze“ – OCR ἀγωγή, šķiet, bojāts (φυλακή); krievu tulkojumā – „в каждую стражу“.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 26:69–75; Mk. 14:66–72; Jņ. 18:15–27; Lk. 22:34; Mt. 26:74; Mk. 14:68; Mk. 14:72; 1. Pēt. 5:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐσθένησε κατὰ τὴν πρόῤῥησιν τοῦ Χριστοῦ ὁ Πέτρος, καὶ ἠρνήσατο τὸν Δεσπότην Χριστὸν οὐχ ἅπαξ, ἀλλὰ καὶ τρὶς, καὶ ἐνώμοτον ἐποιεῖτο τὴν ἄρνησιν. Φησὶ γὰρ ὁ Ματθαῖος, ὅτι «ρξατο καταναθεματίζειν, καὶ ὁμνύειν Ἐτι Οὐκ οἶδα τὸν ἄνθρωπον.» Τοσοῦτον δὲ ἄρα ὑπὸ τῆς δειλίας κατεσχέθη, ἐγκαταλειφθεὶς πρὸς μικρὸν διὰ τὴν θρασύτητα, ὡς ἂν παιδευθεὶς, τοῖς ἄλλοις συγγνώμων εἴη. Προπετέστερος γὰρ ἦν, καὶ εἰ μὴ ἐντεῦθεν ἐσωφρονίσθη, αὐθαδῶς ἂν τὰ πολλὰ καὶ ἀσυγγνωμόνως διῆγεν. Ἀλλὰ τότε γε τοσοῦτον ὑπὸ δειλίας κατεχώσθη, ὥστε οὐδὲ ᾗσθετο τοῦ πτώματος, εἰ μὴ ὁ Κύριος στραφεὶς, ἐνέβλεψεν αὐτῷ. Ὢ τῆς ἀγαθότητος! ὅτι καὶ ἐν κατακρίσει ὤν, οὐκ ἡμέλει τῆς σωτηρίας τοῦ μαθητοῦ. Εἰκότως· καὶ γὰρ καὶ ἡ κατάκρισις αὕτη διὰ σωτηρίαν ἀνθρώπων αὐτῷ ἐκαρτερεῖτο. Ἰρνήσατο μὲν οὖν ὁ μαθητὴς πρῶτον· εῖτα ἀλέκτωρ ἐφώνησεν, καὶ αὗ ἠρνήσατο ἄχρι καὶ τοῦ τρίτου· καὶ τότε ἐφώνησεν ἐκ δευτέρου πάλιν ὁ ἀλεκτρυών. Οὕτω γὰρ ὁ Μάρκος ἀναγράφει λεπτάτερόν τε καὶ ἀκριβέστερον, ταῦτα ἀναγραψάμενος οἷα παρὰ τοῦ Πέτρου μαθών· τούτου γὰρ καὶ μαθητὲς ἦν. Διὸ ὡς τῷ Μάρκῳ ῥηθέντα ὁ Λουκᾶς κατ´ ἐπιδρομὴν εἶπεν, οὐκ ἀκριβολογησάμενος. Καὶ οὐκ ἔστιν ἐναντίον ὅ φησιν ὁ Λουκᾶς τῷ παρὰ τοῦ Μάρκου εἰ. ρημένῳ. Καὶ γὰρ ὁ ἀλέκτωρ καθ´ ἐκάστην ἀγωγὴν εἴωθε καὶ δις καὶ τρὶς φωνεῖν. Ὁ τοίνυν Πέτρος τοσοῦτον ἐκαρώθη ὑπὸ τῆς ἀνθρωπίνης ἀσθενείας, ὥστε μηδὲ ὑπὸ τῆς τοῦ ἀλέκτορος φωνῆς εἰς αἴσθησιν ἐλθεῖν, ἀλλὰ καὶ μετὰ τὸ φωνῆσαι τὸν ἀλέκτορα, πάλιν ἀρνήσασθαι, καὶ πάλιν ἄχρις οὖ τῷ τοῦ Ἰησοῦ ἀγαθῷ βλέμματι εἰς ὑπόμνησιν ἤχθη. «Καὶ ἐξελθὼν ἔξω, ἔκλαυσε πικρῶς.» Ἐξῆλθε μὲν γὰρ καὶ ὅτε τὸ πρῶτον ἠρνήσατο, ὡς ὁ Μάρκος φησίν. Εἶτα εἰκὸς ἦν πάλιν αὐτὸν εἰσελθεῖν, ἵνα μὴ δῷ μᾶλλον ὑπόνοιαν, ὡς τοῦ Ἰησοῦ ὥν. Καὶ πάλιν εἰς αἴσθησιν ἐλθὼν, οὕτως ἤδη ἐξέρχεται καὶ κλαίει πικρῶς. Ἵνα γὰρ μὴ φανῇ τοῖς ἐν τῇ αὐλῇ, ἔξεισιν ἀποκρυπτόμενος αὐτοῖς. Τινὲς δὲ, οὐκ οἷδ´ ὅπως, ἀνόητον ἀπολογίαν ὑπὲρ τοῦ Πέτρου συντιθέασι, λέγοντες τολμηρῶς, ὅτι οὐκ ἡρνήσατο ὁ Πέτρος, ἀλλ´ εἶπεν, ὅτι «Οὐκ οἶδα τὸν ἄνθρωπον,» τουτέστι, Ψιλὸν ἄνθρωπον οὐκ οἶδα, ἀλλὰ Θεὸν ἄνθρωπον γενόμενον. Τοῦτον δὲ τὸν ἀνόητον ἔλεγχον ἄλλοις παρήσομεν. Τεύστην τε γὰρ ποιοῦσι τὸν Κύριον, καὶ τῇ ὑφῇ τοῦ Εὐαγγελίου ἐναντιοῦνται· καὶ οὐδὲ δυνήσονται ὅλως συμβιβάσαι τὴν ἀκολουθίαν τῆς διηγήσεως. Ἀλλὰ καὶ ὁ Πέτρος διατί ἔκλαυσεν, εἰ μὴ ἠρνήσατο;

PG 123, skenējuma lpp. 548–549 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐσθένησε κατὰ τὴν πρόῤῥησιν τοῦ … beidzas: διατί ἔκλαυσεν, εἰ μὴ ἠρνήσατο;

Ziņot par kļūdu

Lk. 22:63–71

Tie, kas to nodarīja Jēzum, bija kādi nekaunīgi un nevaldāmi ļaudis. Jo reizē vajadzēja, lai velns neatstātu neizlietotu nevienu ļaunuma veidu, bet izsmeltu visu, lai mūsu daba, visā atrasta svēta, viņu uzvarētu un satriektu. Jo tā kā Kungs pieņēma mūsu dabu tāpēc, lai to stiprinātu pret visām velna viltībām un parādītu, ka arī no sākuma, ja Ādams būtu bijis modrs, viņš nebūtu uzvarēts, tāpēc Viņš pacieš, kad pār Viņu tiek izlieti visi velna ļaunuma veidi, lai mēs pēc tam būtu drošsirdīgi, jo mūsu daba Kristū ir uzvarējusi, un nekristu izmisumā ne no kā, kas šķiet apkaunojošs vai sāpīgs. Tāpēc Viņu izsmej un sit; un praviešu Valdnieku apsmej kā viltus pravieti. Jo vārdi „Pravieto mums, kas ir tas, kas Tevi sita?“ ved uz to – viņi izsmej Viņu kā krāpnieku, kas Sev piedēvē pravietošanu.

„Un kad iestājās diena“ – jo izsmiekls un zaimi notika naktī, no piedzērušiem kalpiem –, vecāko padome un godājamākā daļa jautā, vai Viņš ir Kristus. Bet Viņš, zinādams viņu domas, un ka, ja viņi neticēja darbiem, kas varēja vairāk pārliecināt, kā gan viņi ticēs vārdiem, saka: „Ja Es jums sacīšu, jūs neticēsiet.“ „Jo ja jūs ticētu Maniem vārdiem, kāda vajadzība būtu tagadējai sapulcei?“ „Un ja Es jautāšu, jūs neatbildēsiet.“ Jo daudzreiz, kad viņiem jautāja, viņi noklusēja, kā par Jāņa kristību, par vārdiem „Tas Kungs sacīja manam Kungam“ un par saliekto sievieti. „Kad tad jūs, dzirdējuši, ticējāt? Kad, jautāti, jūs neklusējāt? Tāpēc Es saku tikai to, ka no šī brīža jums nav vairs laiks vārdiem un mācībai par to, kas Es esmu; jo ja jūs gribētu, jūs Mani būtu atzinuši no notikušajām zīmēm; bet no šī brīža ir tiesas laiks. Tātad jūs redzēsiet Mani, Cilvēka Dēlu, sēžam pie Dieva spēka labās rokas.“

Viņiem vajadzēja nobīties, bet pēc šī vārda viņi trakoja vēl vairāk un neprātīgi jautā: „Tātad Tu esi Dieva Dēls?“ Bet Viņš atbild kaut kā vidēji un ar ironiju: „Jūs to sakāt, ka Es esmu.“ Jo Viņš nicināja viņu trakumu un runāja ar viņiem bez bailēm. No šejienes ir skaidrs, ka nepaklausīgajiem nav nekāda labuma no tā, ka viņiem tiek atklāts noslēpumaināks, bet drīzāk viņi saņem lielāku nosodījumu. Tāpēc no tādiem jāslēpj; jo tas drīzāk ir cilvēkmīlestība.

Piezīmes (2)
  1. „Jūs to sakāt, ka Es esmu“ – ὑμεῖς λέγετε ὅτι ἐγώ εἰμι (Lk. 22:70).
  2. Ps. 109:1 LXX (1965: Ps. 110:1).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 26:59–68; Mk. 14:55–65; Ebr. 2:14–18; Ebr. 4:15; Jņ. 10:25; Lk. 20:3–7; Lk. 20:41–44; Lk. 13:10–17; Ps. 109:1; Mt. 7:6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὑβρισταί τινες καὶ ἀκόλαστοι ἦσαν οἱ ταῦτα ἐπάγοντες τῷ Ἰησοῦ. Ἄμα γάρ τοι ἔδει καὶ τὸν διάβολον μηδὲ ἓν εἶδος κακίας ἐλλιπεῖν, ὰλλὰ πάντα κενωσαι· ἵνα διὰ πάντων ἡ φύσις ἡμῶν ἀγία εὑρεθεῖσα, νικήσῃ καὶ καταῤῥάξη αὐτόν. Ἐπεὶ γὰρ διὰ τοῦτο ἀνέλαβε τὴν φύσιν ἡμῶν ὁ Κύριος, Τνα τρανώσῃ αὐτὴν πρὸς πάσας τὰς τοῦ διαβόλου μηχανὰς, καὶ δείξῃ ὅτι καὶ ἐξ ἀρχῆς, εἰ ἔνηφεν ὁ Ἀδὰμ, οὐκ ἂν ἡττήθη· διὰ τοῦτο πασῶν τῶν εἰδεῶν τῆς τοῦ διαβόλου κακίας ἐπ´ αὐτὸν χεομένων, ἀνέχεται · ἰν οἱ μετὰ ταῦτα θαῤῥῶμεν, ὡς τῆς φύσεως ἡμῶν ἐν Χριστῷ νικησάσης, καὶ μὴ πρός τι τῶν δοκούντων ὑβριστικῶν ἢ ἀνιαρῶν ἀποδειλιῶμεν. Διὸ καὶ παίζεται, καὶ παίεται· καὶ ὁ τῶν προφητῶν Δεσπότης , ὡς ψευδοπροφήτης χλευάζεται. Τὸ γὰρ, «Προφήτευσον ἡμῖν, τίς ἐστιν ὁ πᾶίσας σε,» εἰς τοῦτο φέρει, χλευαζόντων αὐτὸν ὡς πλανον, καὶ προφητείαν ἑαυτῷ περιάπτοντα. «Καὶ ὡς ἐγένετο ἡμέρα·» τὰ γὰρ τῶν ἐμπαιγυῶν νυκτὸς ἐβλασφημεῖτο παρὰ τῶν μεθυόντων ὑπηρετῶν· τὸ δὲ πρεσβυτέριον καὶ ἐντιμότερον μέρος ἐρωτῶσιν, εἰ αὐτός ὰστιν ὁ Χριστός. Ὁ δὲ εἰδὼς τὰς διανοίας αὐτῶν, καὶ ὅτι εἰ τοῖς ἔργοις οὐκ ἐπίστευσαν τοῖς μᾶλλον πείθειν δυναμένοις, πῶς τοῖς λόγοις πιστεύσουσιν· «Ἐὰν ὑαῖν εἴπω, φησὶν, οὐ μὴ πιστεύσητε.» Εἰ γὰρ ἐπιστεύετε λόγοις ἐμοῖς, τίς χρεία ἦν τοῦ νῦν συνεδρίου; «Καὶ ἐὰν ἐρωτήσω, οὐ μὴ ἀποκριθῆτε.» Πολλάκις γὰρ ἐρωτηθέντες, ἀπεσιώπησαν, ὡς ἐπὶ τοῦ θαπτίσματος Ἰωάννου, καὶ τοῦ, «Εἰπεν ὁ Κύριος τῷ Κυρίῳ μου,» καὶ ἐπὶ τῆς συγκυπτούσης. Ποῦ οὖν ἀκούσαντες, ἐπιστεύσατε; πότε δὲ ἐρωτώμενοι, οὐκ ἐσιωπήσατε; Διὰ τοῦτο μόνον φημί, ὅτι ἀπὸ τοῦ νῦν καιρὸς λόγων καὶ διδασκαλίας οὐκ ἔστιν ψμῖν περὶ τοῦ τίς εἰμι· εἰ γὰρ ἠθέλετε, ἔγνωτέ με ὰπὸ τῶν γενομένων σημείων· κρίσεως δὲ καιρὸς ἀπὸ τοῦ νῦν. Ὅψεσθε οὖν με τὸν Υἱὸν τοῦ ἀνθρώπου, καθήμενον ἐκ δεξιῶν τῆς δυνάμεως τοῦ Θεοῦ. Δέον οὗν πτῆξαι, οἱ δὲ μετὰ τοῦτον τὸν λόγον μᾶλλον ἐλύττησαν. καὶ μανιωδῶς ἐρωτῶσι· «Σὺ οὖν εἶ ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ;» Ὁ δὲ μέσως πως καὶ εἰρωνικῶς ἀποκρίνεται· «Ὑμεῖς τοῦτο λέγετε, ὅτι ἐγώ εἰμι.» Καὶ γὰρ κατεφρόνει τῆς λύττης αὐτῶν, καὶ ἀπτοήτως αὐτοῖς διελέγετο. Ἐντεῦθεν δὲ δῆλον, ὅτι οἱ ὰπενθεῖ- αὴδὲν ὡοελοῦνται ἐκ τοῦ ἀποκαλύπτεσθαι αὐτοῖς τὰ μυστικώτερα, ἀλλὰ μᾶλλον πλείω κατάκρισιν δέχονται. Διῤ καὶ ἀποκρύπτεσθαι πρὸς τοὺς τοιούτους δεῖ· τοῦτο γὰρ μᾶλλον φιλανθρωπίας.

PG 123, skenējuma lpp. 549–550 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὑβρισταί τινες καὶ ἀκόλαστοι ἦσαν … beidzas: δεῖ· τοῦτο γὰρ μᾶλλον φιλανθρωπίας.

Ziņot par kļūdu