Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 24. nodaļa

Lk. 24:1–12

„Vienu no sabatiem“ viņš sauc pirmo no sabata, tas ir, nedēļas dienām, – to, ko mēs Tā Kunga augšāmcelšanās dēļ saucam par Kunga dienu. Tad nu tajā sievietes atnāca pie kapa, nesdamas smaržvielas. Bet tās atnāca agri rītausmā, ko Matejs sauc „pēc sabata“; jo dziļa rītausma nozīmē to pašu, ko „ļoti vēlu“.

„Bet viņas atrada akmeni novēltu“; jo eņģelis to bija novēlis, kā saka Matejs. Bet kad tās iegāja, parādās divi vīri. Jo Mateja minētais sēdēja uz akmens, bet šie divi vīri stāv kapa iekšpusē; jo parādīšanās bija dažādas. Tie parādās baltās drēbēs augšāmcelšanās spožuma dēļ. Un tie atgādina sievietēm Viņa sacīto, ka „Cilvēka Dēlam vajag“, tas ir, ir nepieciešami, „tikt nodotam grēcinieku rokās“ – proti, romiešu, jo tie bija pagāni un pretīgi, – „un trešajā dienā augšāmcelties“. Par to, kā augšāmcelšanās ir trešajā dienā, mēs pietiekami runājām skaidrojumā pie Mateja.

Kad sievietes, atgriezušās no kapa, to pastāstīja apustuļiem, augšāmcelšanās brīnums tiem šķiet tukšas runas. Tomēr Pēteris nekavējas, – tāpat kā uguns, kas uzķērusi degvielu, – bet iet pie kapa un redz tikai autus. Un pagaidām viņš no ierašanās pie kapa vispirms gūst šo labumu – ka viņš brīnās, nevis izsmej. Jo „viņš aizgāja,“ teikts, „pie sevis“, tas ir, viens pats, „brīnīdamies par notikušo“. Jo kā gan palika tikai auti, un turklāt, kad ķermenis bija svaidīts ar mirru? Un cik daudz brīva laika gan būtu bijis zaglim, lai, atstājis tos atsevišķi satītus, iznestu ķermeni, – turklāt, kad tur sēdēja karavīri?

Ar „Mariju, Jēkaba māti“ saproti Dievadzemdētāju; jo tā viņu sauca kā šķietamo māti Jēkabam, Jāzepa dēlam, ko sauca arī par mazo, – es saku: Tā Kunga brāli; jo bija arī lielais, viens no divpadsmit, Zebedeja dēls.

Piezīmes (2)
  1. „Vienu no sabatiem“ – burtiski no grieķu μία τῶν σαββάτων („nedēļas pirmā diena“).
  2. Par trešo dienu sk. Teofilakta skaidrojumu pie Mt. 12:40.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 24:1–12; Mt. 28:1–8; Mk. 16:1–8; Jņ. 20:1–10; Mt. 28:2; Lk. 9:22; Mt. 12:40; Jņ. 19:39–40; Mt. 27:65–66; Mk. 15:40; Gal. 1:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Μίαν τῶν Σαββάτων, τὴν πρώτην τῶν τοῦ Σαββάτου, ἤτοι τῆς ἐβδομάδος ήμερῶν ὀνομάζει, ὅπερ ἐστὶ, τὴν παρ´ ἡμῖν ἐκ τῆς τοῦ Κυρίου ἀναστάσεως ὁνομαζομένην Κυριακήν. Κατ´ αὐτὴν οὖν ἦλθον ἐπὶ τὸ μνῆμα αἱ γυναῖκες, Κφέρουσαι. ἀρώματα. Ἥλθον δὲ ὄρθρου βαθέος, ὃ ὁ Ματθαῖος, «Ὀψὲ Σαββάτων,» φησί· ὁ γὰρ βαθὸς ὄοθρος εἰς ταυτὸν φέρει τῷ λίαν όψέ. «Εὗρον δὲ τὸν λίθον ἀποκεκυλισμένον·» ἄγγελος γὰρ ἀπεκύλισεν αὑτὸν ὡς ἄ Ματθαῖός φῃσιν Εἰσελθούσαις δὲ αὐταῖς ἄίο ἄνδρες φαίνονται. Ὁ μὲν γὰρ ὁ ἐν τῷ Ματθαίῳ ἐπεκάθητο τῷ λίθῳ, οὗτοι δὲ οἱ δύο ἄνδρες ἔσωθεν τοῦ μνημείου ἐφίστανται· διάφοροι γὰρ αἱ ὀπτασίαι· λευχείμονες δὲ φαίνονται, διὰ τὸ λαμπρὸν τῆς ἀναστάσεως. Καὶ ἀναμιμνήσκουσιν αὐτὰς τῶν παρ´ ἐκείνου ῥηθέντων, ὅτι δεῖ, τουτέστιν, ἀναγκαῖ´ν ἐστι, παραδοθῆναι εἰς χεῖρας ἀνθρώπων ἀμαρτω. λῶν, τῶν Ῥωμαίων δηλαδὴ, ὡς ἐθνικῶν ὄντων καὶ βδελυκτῶν, καὶ τῇ τρίτῃ ἡμέρᾳ ἀναστῆναι. Εἴπομεν περὶ τῆς ἀναστάσεως, πῶς ἐστι τριήμερος, ἱκανῶς ἐν τῷ κατὰ Ματθαῖον. Ὑποστρέψασαι δὲ ἀπὸ τοῦ μνημείου, καὶ τοῖς ἀποστόλοις ταῦτα λέξασαι, ληδοκεῖ τὸ τῆς ἀναστάσεως θαῦμα. Ὁ μέντοι Πέτρος αὐκ ἀργεῖ, ὥσπερ οὐδὲ τὸ πῦρ ὕλης λαβόμενον, ὰλλ´ ἔρχεται ἐπὶ τὸ μνῆμα, καὶ βλέπει μόνα τὰ ὰθόνια. Καὶ τέως τοῦτο ὠφελεῖται πρῶτον ἀπὸ τῆς πρὸς τὸ μνῆμα ἀφίξεως, τὸ θαυμάζειν, ἀντὶ τοῦ, χλευάζειν. «Ἀπῆλθε γὰρ, φησί, πρὸς ἑαυτὸν,» τουτέστι, καθ´ ἑαυτὸν, «θαυμάζων τὸ γεγονός.» Πῶς γὰρ τὰ ὀθόνια μόνα κατελείφθησαν, καὶ ταῦτα σμύρνῃ ἀλειμμένου τοῦ σώματος; πόσην δ´´ ἂν εἶχε σχολὴν ὁ κλέπτης, ὥστε ταῦτα ἰδίᾳ ἐντετυλιγκένα ἀφεὶς, τὸ σῶμα ἐκφορῆσαι, καὶ ταῦτα, στρατιωτῶν παρακαθημένων; Μαρίαν δὲ Ἰακώβου, τὴν Θεοτόνον νόει· οὔτως γὰρ αὐτὴν ὡνόμαζον, ὡς μητέρα δοκοῦσαν Ἰακώβου τοῦ υἱοῦ Ἰωσὴφ, ὃν καὶ μικρὸν ἔλεγον, τὸν ἀδελφόθεόν φημι· ἦν γὰρ καὶ μέγας ὁ εἷς τῶν δώδεκα. ὁ τοῦ Τεβεδαίοιου

PG 123, skenējuma lpp. 560–561 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Μίαν τῶν Σαββάτων, τὴν πρώτην … beidzas: τῶν δώδεκα. ὁ τοῦ Τεβεδαίοιου

Ziņot par kļūdu

Lk. 24:13–24

Daži saka, ka viens no šiem diviem bija pats Lūka; tāpēc evaņģēlists arī noslēpa savu vārdu.

Šie sarunājās savā starpā par visu notikušo nevis kā tādi, kas tic, bet kā tādi, kas ir neziņā un apstulbuši kā par ārkārtējām lietām un nespēj viegli piekrist neparastajam. Bet Jēzus, piegājis klāt, gāja kopā ar viņiem. Jo, tā kā Viņam tagad bija garīga un dievišķāka miesa, vietu attālums Viņam netraucēja būt klāt tiem, pie kuriem Viņš grib. Tāpēc arī viņiem netika ļauts Viņu pazīt pēc tās miesas vaibstiem, kādos Pestītājs tad parādījās. Jo, kā saka Marks, Viņš parādījās citā izskatā un citos vaibstos. Jo Viņš vairs nevadīja miesu pēc dabas likumiem, bet pārdabiski un garīgi; tāpēc viņu acis tika turētas, lai tās Viņu nepazītu.

Bet kāpēc Viņš parādījās citā izskatā un viņu acis tika turētas? Lai viņi atklātu visu savu šaubīgo prātu, lai atsegtu brūci un tad pieņemtu zāles; lai Viņš tiem pēc ilgās sarunas liktos salds; lai Viņš mācītu no Mozus un praviešiem un tad tiktu pazīts; un lai viņi vairāk ticētu, ka Viņa miesa vairs nav tāda, ka to vienkārši visi var redzēt, bet – kaut arī augšāmcēlās tā pati miesa, kas cieta, – Viņš parādās tiem, kam grib; un lai viņi no tā iegūtu ko lielu: lai vairs nebūtu neziņā, kāpēc Viņš atkal neuzturas ļaužu vidū, apsvērdami, ka Viņa dzīves veids pēc augšāmcelšanās ir citāds, nevis parasts un cilvēkam piemērots, bet dievišķāks; un tas ir arī nākamās augšāmcelšanās attēls, kurā mēs dzīvosim kā eņģeļi un Dieva dēli. Tātad šo iemeslu dēļ viņu acis tika turētas, lai tās Viņu nepazītu; jo Viņu redzēja tie, kam Viņš gribēja.

Bet Kleopa pat pārmet Viņam, šķietamajam ceļabiedram: „Vai Tu viens pats esi svešinieks?“ – tas ir: „Vai Tu viens no Jeruzalemes iedzīvotājiem nezini notikušo?“ Citi vārdu „esi svešinieks“ saprata šādi: „Vai Tu tik vientuļi dzīvo kā svešinieks un esi apmeties ārpus Jeruzalemes robežām un neesi piedalījies tajā, kas notika tās vidū, ka to nezini?“

Bet ievēro, cik pavisam niecīgs uzskats viņiem bija par To Kungu. Jo viņi Viņu sauca par vīru, pravieti, tādu kā Elija, Jozua, Nāvina dēls, vai, var sacīt, Mozus: „varenu darbā un vārdā“. Vispirms darbs, tad vārds. Jo neviens mācības vārds nav drošs, ja mācītājs vispirms nav parādījis sevi kā darītāju. Tātad esi vispirms varens darbā un tad cenšies iegūt arī vārdu. Tā arī Dievs tev palīdzēs. Jo vispirms ir darbīgā dzīve, tad kontemplācija un apskaidrība. Ja tu neattīrīsi spoguli darbā un sviedros, tu neieraudzīsi tajā kāroto skaistumu. Jo „svētīgi tie, kas sirdsšķīsti“ – tas ir caur darbiem; „jo tie Dievu redzēs“ – tas ir kontemplācijas mērķis. Bet jābūt varenam darbā un vārdā vispirms Dieva priekšā un tad visas tautas priekšā. Jo vispirms jāiepatīkas Dievam, tad jācenšas arī būt nevainojamam cilvēku priekšā, cik iespējams; un nedrīkst dot priekšroku cilvēku izpatikšanai, bet dievbijībai; un nedrīkst dzīvot, lai daudzi ņemtu apgrēcību, bet arī par to jārūpējas pēc tā; ko saka arī Gudrais: „Rūpējies par labo Dieva priekšā un tad arī cilvēku priekšā“; un Pāvils saka to pašu.

„Bet mēs cerējām,“ viņi saka, „ka Viņš ir Tas, kas atpestīs Israēlu.“ Viņi saka tā, it kā būtu vīlušies cerībās: „Mēs cerējām, ka Viņš izglābs arī citus, un, lūk, Viņš neizglāba pat Sevi.“ Tik gļēvi un neticīgi viņi bija noskaņoti. Jo viņi gandrīz sacīja to pašu, ko tie, kas bija pie krusta: „Citus Viņš izglāba, bet Sevi nespēj izglābt.“ Tāpēc Viņš arī sauc viņus par nesaprātīgiem un kūtriem ticēt. Bet ko nozīmē „atpestīt Israēlu“? Mēs jau dažādi esam sacījuši, ka ļaudis, kas nebija rūpīgāki, gaidīja Kristu kā Glābēju un Atpestītāju no ļaunumiem, kas tos bija piemeklējuši, un no verdzības jūga romiešu varā; un cerēja, ka Viņš valdīs zemes valstībā. Tāpēc viņi arī saka: „Mēs cerējām, ka Viņš atpestīs Israēlu no pagāniem romiešiem, bet Viņš pat neizbēga netaisnajam spriedumam pret Sevi.“

„Un turklāt šodien jau trešā diena, un sievietes mūs izbiedēja“ un tālāk. To viņi saka kā tādi, kas ir neziņā; un man šķiet, ka šie vīri bija lielā svārstībā un ne pārāk neticēja, ne pārāk ticēja. Jo sacīt: „Mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas atpestīs Israēlu“, liecina par neticību; bet sacīt: „Šodien jau trešā diena“ ir to cilvēku vārdi, kas tuvu tam, lai atcerētos, ka Viņš tiem sacīja: „Trešajā dienā Es augšāmcelšos.“ Un vārdi „mūs izbiedēja“ norāda uz kaut ko tādu – es saku, ka viņu neticība sāk svārstīties. Bet, kopumā aplūkojot, šie vārdi patiešām ir cilvēcīgi un pilni lielu šaubu, kā tādu, kas ir neziņā un apjukuši augšāmcelšanās ārkārtīguma dēļ.

„Un daži no mūsējiem aizgāja,“ viņi saka. Tas nozīmē vai nu tikai Pēteri, vai Pēteri un Jāni. Un no tā skaidrs, ka to, ko citi stāsta plaši, citi izklāsta īsi un garāmejot. Tāpat Pētera un Jāņa ierašanos pie kapa Jānis izstāstīja plašāk, bet šis, pieminējis maz, pagāja garām, nenosaucot vārdus.

Piezīmes (2)
  1. „Gudrais“ – Sak. 3:4 LXX (Teofilakts citē brīvi).
  2. „Varens darbā un vārdā“ Svētie Raksti saka par Mozu (Ap. d. 7:22).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 24:13–24; Mk. 16:12; Lk. 20:36; Jņ. 20:19; Ap. d. 7:22; Mt. 5:8; Sak. 3:4; Rom. 12:17; 2. Kor. 8:21; Mt. 27:42; Lk. 24:25; Mt. 16:21; Jņ. 20:2–8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τινὲς τὸν ἕνα τούτων τῶν δύο αὐτὸὰ τὸν Λουκᾶν εἰναί φασι· διὸ καὶ ἀπέκρυψε τὸ ἑαυτοῦ ὄνομα ὁ εὐαγγελιστής. Ὡμίλουν δὲ πρὸς ἀλλήλους οὗτοι περὶ πάντων τῶν συμβεβηκότων, οὐχ ὡς πιστεύοντες, ἀλλ´ ὡς διαποροῦντες, καὶ ὡς ἐπὶ πράγμασιν ἐξαισίοις ἐξιστάμενοι, καὶ τῷ παραδόξῳ μὴ ῥαδίως ἔχοντες συνθέσθαι. Ὁ δὲ Ἰησοῦς ἐγγίσας συνεπορεύετο αὐτοῖς. Πνευματικὸν γὰρ καὶ θειότερον ἔχων τὸ σῶμα λοιπὸν, οὐκ ἐκωλύετο τόπων διαστήγ ματι πρὸς τὸ μὴ οὐχ οἷς βούλεται παρεῖναι. Διὸ οὐδὲ ἀπὸ τῶν χαρακτήρων τοῦ σώματος, ἐν οἷς ἐφαίνετο τότε ὁ Σωτὴρ, συνεχωροῦντο γνῶναι αὐτόν. Ὡς γὰρ ὁ Μάρκος φησὶν, ἐν ἑτέρᾳ ἐφαίνετο μορφῇ, καὶ ἐν ἄλλοις χαρακτῆρσιν. Οὐκέτι γὰρ φυσικοῖς νόμοις ᾠκονόμει τὸ σῶμα, ἀλλ´ ὑπὲρ φύσιν καὶ πνευματικῶς· ἔνθεν τοι οἱ ὀφθαλμοὶ ἐκείνων ἐκρατοῦντο, τοῦ μὴ ἐπιγνῶναι αὐτόν. Διατί δὲ ἐν τέρᾳ μορφῇ ἐφάνη, καὶ ἐκρατοῦντο οἱ ὀφθαλμοὶ αὐτῶν; Ἵνα πᾶσαν τὴν διστάζουσαν αὐτῶν γνώμην ἀνακαλύψωσιν, ἵνα τὸ ἕλκος ἀπογυμνώσωσιν, εἶθ´ οὕτως τὸ φάρμακον ἐπιδέξωνται· ἵνα γλυκὺς αὐτοῖς φανῇ μετὰ τὴν πολλὴν τριβήν· ἵνα διδάξῃ ἀπὸ Μωσέως καὶ τῶν προφητῶν, καὶ τότε ἐπιγνωσθῇ. καὶ μᾶλλον πιστεύσωσιν, ὅτι οὐκ ἔτι τὸ σῶμα αὐτοῦ τοιοῦτόν ἐστιν, οἷον ἀπλῶς πᾶσι θεωρητὸν εἶναι ἀλλ´ εἰ καὶ αὐτὸ τὸ παθὸν ἀνέστη, ὅμως οἷς βούλεται φαίνεται· κερδάνωσί τε ἐκ τούτου μέγα τι, τὸ μηκέτι διαπορεῖσθαι, τίνος ἕνεκεν οὐ πάλιν ἐν μέσοις τοῖς δήμοις ἀναστρέφεται, λογιζόμενοι ὅτι ἡ μετὰ τὴν ἀνάστασιν αὐτοῦ διαγωγὴ ἀλλοιοτέρα ἐστὶ, καὶ οὐ κοινὴ, οὐδὲ ἀνθρωποπρεπὴς, ἀλλὰ θειοτέρα· ὁ καὶ τῆς μελλούσης ἀναστάσεως τύπος, ἐν ᾗ ὡς ἄγγελοι διάξομεν καὶ υἷοὶ Θεοῦ. Διὰ ταῦτα τοίνυν ἐκρατοῦντο οἱ ὀφθαλμοὶ αὐτῶν, τοῦ μὴ ἐτιγνῶναι αὐτόν· οἷς γὰρ ἤθελεν, ἑωρᾶτο. Ὁ δὲ Κλεόπας καὶ όνειδίζει αὐτῷ τῷ φαινομένῳ συνοδοιπόρῳ. «Σὺ μόνος, φησὶ, παροικεῖς;» ἀντὶ τοῦ, Σὺ μόνος ἐκ τῶν κατοίκων τῆς Ἱερουσαλὴμ οὐκ ἔγνως τὰ γενόμενα; Ἄλλοι δὲ τὸ, «παροικεῖς,» οὕτως ἐνόησκν · Σὺ, φησὶν, οὕτω μόνος παροικεῖς, καὶ ἔξω τῶν ὁρίων τῆς Ἱερουσαλὴμ ᾠκισμένος εἰ, καὶ ἀμέτοχος τῶν ἐν μέσῳ πραττομένων. ὡς μὴ ταῦτα γινώσκειν; Ὅρα δὲ, πῶς μικρὰν πάντη περὶ τοῦ Κυρίου ὑπόληψιν εἰχον· ἄνδρα γὰρ προφήτην αὐτὸν ὼνόμαζον, οἷον Ἡλίαν, Ἰησοῦν τὸν τοῦ Ναυῆ. ἢ καὶ λωσέα εἰπεῖν· δυνατὸν ἐν ἔργῳ καὶ λόγῳ· πρῶτον τὸ ἔργον, εἶτα ὁ λόγος. Οὐδεὶς γὰρλόγος βέβαιος διδασκαλικὸς, εἰ μὴ πρότερον ὁ διὸάσκων ἐργάτην ἑαυτὸυ ἐκφαίνοι. Δυνατὸς οὖν ἵνθι ἐν ἔργῳ πρῆτον, εἶτα καὶ τὸν λόγον σπούδαζε ἔχειν. Οὕτω καὶ ὁ Θεὸς συνεργήσει σοι. Πρότερον γὰρ ἡ πρᾶξις, εἶοτα θεωρία καὶ ἔλλαμψις. Εἰ μὴ τὸ κάτοπτρον καθαρίσεις ἐν πόνῳ καὶ ἱδρῶτι, οὐκ ἂν τὸ ποθούμενον κάλλος κατοπτρίσῃς. «Μακάριοι γὰρ οἱ καθαροὶ τῇ καρδίᾳ,» τοῦτο διὰ τῶν ἔργων· «ὅτι αὐτοὶ τὸν Θεὸν ὄψονται,» τοῦτο τῆς θεωρίας τὸ τέλος. Δεῖ δὲ εἶναι δυνατὸν ἐν ἔργῳ καὶ λόγῳ ἐναντίον τοῦ Θεοῦ, καὶ τότε ἐναντίον παντὸς τοῦ λαοῦ. Πρῶτον γὰρ ἀρεστέον Θεῷ, εἶτα καὶ τὸ ἀμώμητον σπουδαστέον πρὸς ἀνθρώπους, ὡς ἂν ἐγχωρῇ· καὶ μήτε τὴν ἀνθρωπαρέσκειαν προτιμητέον, ἀλλὰ τὴν θεοσέβειαν · μήτε πρὸς τὸ σκάνδαλον τῶν πολλῶν βιωτέον, ἀλλὰ καὶ τούτου μετ´ ἐκείνους προνοητέον· Λ καὶ Σοφός φησι· «Προνοοῦ καλὰ ἐνώπιον Θεοῦ εἷτα καὶ ἀνθρώπων·» καὶ Παῦλος τοῦτο αὐτό. «Ἡμεῖς δὲ ἡλπίζομεν, φησὶν, ὅτι αὐτός ἐστιν ὁ μέλλων λυτροῦσθαι τὸν Ἰσραήλ.» Ὡπερεὶ διαψευσθέντες τῶν ἐλπίδων, οὕτω φασίν· Ἡμεῖς ἠλπίζομεν ἅτι αὐτὸς καὶ ἄλλους σώσει, καὶ ἰδαὺ οὐδὲ ἐαυτὸν ἔσωσεν· οὕτως ἀγεννῶς καὶ ἀπίστως εἶχον. Μονοκουχὶ γὰρ ἐκεῖνα ἔλεγον, ἃ καὶ οἱ ἐπὶ τοῦ σταυροῦ «Ἔλλρυς Κσωσεν Σαυτὸν οὐ δύναται σῶσαι·» Διὸ καὶ ἀνοήτους αὐτοὺς ἀποκαλεῖ, καὶ βραδεῖς τοῦ πι ατεύειν· τί δέ ἐστι τοῦτο τὸ, «Λυτροῦσθαι τὸν Ἰσραήλ;» Διαφόρως εἴπομεν, ὅτι τὸν Χριστὸν πορα εΡάκων οἱ τοῦ λαοῦ, καὶ μὴ ἀκριβέστεροι, σωτῆρα καὶ λυποωτὴν τῶν ἐπικειμένων αὐτοῖς κακῶν, καὶ τοῦ ζυγοῦ τῆς δουλείας τῆς ὑπὸ Ῥωμαίων· καὶ θα.σιλεύσειν δὲ αὐτὸν ἐπίγειον βασιλείαν ἤλπιζον· διὸ καί φασιν, ὅτι Ἡμεῖς ἠλπίζομεν, ὅτι καὶ τὸν Ἰσραὴλ ἀπὸ τῶν ἐθνικῶν Ῥωμαίων αὐτὸς λυτρώσεται, καὶ οὗτος οὐδὲ τὴν ἄδικον ἐπ´ αὐτῷ ψῆφον ἐξέφυγε«Καὶ μὴν καὶ τρίτην ἡμέραν ἄγει σήμερον, καὶ γυναῖκες ἐξέστησαν ἡμᾶς,» καὶ τὰ ἐξῆς. Ταῦτα ὥσπερεὶ διαποροῦντές φασι· καὶ ἐοίκασί μοι οἱ ἄνδρες ἐν πολλῇ ἀμφιγνωμοσύνῃ εἶναι, καὶ μήτε σφόδρα ἀπιστεῖν, μήτε σφόδρα πιστεύειν. Τὸ μὲν γὰρ εἰπεῖν, ὅτι Ἐλπίζομεν ὅτι αὐτός ἐστιν ὁ λατρωσόμενος τὸν Ἰσραὴλ, ἀπιστίαν ἐνδείκνυται· τὸ δὲ λέγειν, ὅτι Τρίτην ταύτην ἡμέραν ἄγει, ἀνθρώπων ἐστὶν ἐγγὺς ὄντων τοῦ ἀναμιμνήσκεσθαι, ὅτι εἶπεν αὐτοῖς· «Τῇ τρίτῃ ἡμέρᾳ ἀναστήσομαι.» Καὶ τὸ, «Ἐξέστησαν ἡμᾶς,» τοιοῦτόν τι ἐμφαίνει, φημὶδὴ τὸ τὴν ἀπιστίαν αὐτῶν ὑποσαλεύεσθαι. Ὅλως δὲ σκοπούμενοι οἱ λόγοι, ἀνθρώπινοι τῷ ὄντι εἰσὶ, καὶ πτλλν τὸν δισταγμὸν ἔχοντες, καὶ οἷον ἐπαπορουμένων καὶ ἀμηχανούντων διὰ τὸ τῆς ἀναστάσεως ἐξαίσιον. «Ἀπῆλθον δὲ, φασὶ, τινές τῶν σὺν ἡμῖν.» Ἡ τὸν Πέτρον μόνον φησὶν, ἢ τὸν Πέτρον καὶ Ἰωάννην. Κἀντεῆθεν δῆλον. ὅτι ἂ πλατέως ἕτεροι λέγουσιν, ἔλλοι συντόμως καὶ ἐπιδρομάδην διέρχονται. Ὡσπερ οὖν καὶ τὴν ἐπὶ τὸ μνημεῖον ἄφιξιν Πέτρου κ Ἰωάννου, ὁ μὲν Ἰωάννης πλατύτερον διεξῆλθεν, οὗτος δὲ, ὁλίγων ἐπιμνησθεὶς, ἀνωνύμως παρῆλθεν

PG 123, skenējuma lpp. 561–563 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τινὲς τὸν ἕνα τούτων τῶν … beidzas: δὲ, ὁλίγων ἐπιμνησθεὶς, ἀνωνύμως παρῆλθεν

Ziņot par kļūdu

Lk. 24:25–35

Tā kā viņi bija cilvēcīgi noskaņoti un slimoja ar lielām šaubām, Viņš sauc viņus par nesaprātīgiem un kūtriem ticēt visam, ko runājuši pravieši. Jo var ticēt gan daļēji, gan pilnībā. Piemēram, ja kāds cer, ka Kristus būs tautas glābšanai, tomēr nevis dvēseļu glābšanai, bet jūdu tautas atjaunošanai un atbrīvošanai, tad tāds netic tā, kā vajag ticēt. Un atkal, ja viņš tic Dāvidam, kas saka: „Viņi caururba manas rokas un manas kājas“, un visam pārējam, ko tas pravieto par krustu un to, kas notika pie krusta, it kā no Tā Kunga personas, un pieņem to, kas sacīts par ciešanām, bet neņem vērā to, kas sacīts par augšāmcelšanos, kā: „Tu neļausi Savam sirdsskaidrais / vislīdzīgais redzēt sairšanu“, un: „Tu neatstāsi manu dvēseli ellē“, un: „Brīvs starp mirušajiem“, un: „Izvezdams saistītos un tos, kas mīt kapos“, un tamlīdzīgi, – tam nav pilnīgas ticības, bet daļēja. Bet praviešiem jātic visā – gan par negodu, gan par godību. Jo Kristum bija jācieš – tas ir par negodu; bet arī jāieiet Savā godībā – tas ir par godību. „Bet jūs esat tik nesaprātīgi, ka, dzirdēdami Jesaju sakām abus – gan, ka Viņš tika vests uz kaušanu, gan, ka Kungs grib Viņam parādīt gaismu, – jūs pieņemat pirmo, bet otro neņemat vērā; un ticat, ka Viņš ir sists, bet nepadomājat, ka Kungs grib Viņu šķīstīt no sitiena.“

„Bet tā kā jūs,“ Viņš saka, „esat nesaprātīgi“, tas ir, kūtri – jo, ja viņi būtu nesaprātīgi, Viņš ar tiem pat nerunātu, – „tātad, tā kā jūs esat kūtri, Es pacelšu jūsu prātu un likšu tam saprast ātri.“ Tāpēc Viņš arī izskaidroja tiem, sākot no Mozus un visiem praviešiem. Jo Ābrahāma upura noslēpums – ka, Īzākam atlaistam, tika upurēts auns, – iepriekš attēloja to, kas notiks ar To Kungu, kā arī pats Tas Kungs saka, ka Ābrahāms redzēja Viņa dienu un priecājās; un vārdi: „Jūs redzēsiet savu dzīvību karājamies“ reizē norāda gan uz krustā sišanu, sakot „karājamies“, gan uz augšāmcelšanos, nosaucot to par „dzīvību“. Arī pārējos pravietojumos izkaisīti atrodas vārdi par krustu un augšāmcelšanos, īpaši spilgtākajos, un no turienes tos var salasīt. Bet ievēro man, kā no ciešanām izriet ieiešana godībā.

Viņš izliekas iedams tālāk, – protams, pēc cilvēka parašas. Bet kad Viņš piekrīt, tad viņu acis atveras, un viņi Viņu pazina. Ar to norādīts arī uz ko citu: ka tiem, kas saņem svētīto maizi, atveras acis, lai Viņu pazītu. Jo Tā Kunga miesai ir liels un neizsakāms spēks. Bet Viņš kļūst viņiem neredzams; jo Viņam vairs nebija tādas miesas, lai ilgi miesīgi uzturētos kopā ar viņiem, un reizē arī tāpēc, lai ar to vēl vairāk palielinātu viņu ilgas pēc Sevis.

Tā nu viņi priecājās, ka tajā pašā stundā cēlās un atgriezās Jeruzalemē – bet ne tajā pašā stundā. Jo cēlās viņi tajā pašā stundā, bet atgriezās pēc vairākām stundām – cik vajadzēja, lai noietu sešdesmit stadiju attālumu; un tajās noteikti Valdnieks parādījās arī Sīmanim, kamēr viņi bija ceļā atpakaļ.

Bet viņu sirds dega vai nu no Tā Kunga vārdu uguns – jo, Viņam tiem skaidrojot, viņi iekšēji iesila un piekrita sacītajam kā patiesam, – vai arī tāpēc, ka, Viņam skaidrojot tiem Rakstus, viņu sirds iekšēji pukstēja: „Šis, kas mums skaidro, ir Tas Kungs.“

Piezīmes (4)
  1. Psalmi LXX: 21:17, 15:10, 87:6, 67:7 (1965: 22:17, 16:10, 88:6, 68:7).
  2. „Kungs grib Viņam parādīt gaismu“, „šķīstīt Viņu no sitiena“ – Jes. 53:10–11 LXX.
  3. „Jūs redzēsiet savu dzīvību karājamies“ – 5. Moz. 28:66 LXX; sena kristiešu norāde uz krustu.
  4. „Kas saņem svētīto maizi“ – Teofilakts šeit lieto vārdus τοῦ εὐλογημένου ἄρτου, tāpēc tulkots burtiski, bez vietura.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 24:25–35; Ps. 21:17; Ps. 15:10; Ps. 87:6; Ps. 67:7; Jes. 53:7; Jes. 53:5; Jes. 53:10–11; 1. Moz. 22:13; Jņ. 8:56; 5. Moz. 28:66; 1. Kor. 15:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπειδὴ ἀνθρωπίνως τὰς γνώμας διέκειντο, καὶ πολὺν τὸν δισταγμὸν Ἀνόσουν, ἀνοήτους αὐτοὺς ἀποκαλεῖ καὶ βραδεῖς, ὥστε πιστεύειν ἐπὶ πᾶσιν οἷς ἐλάλησαν οἱ προφῆσαι ´ ἔστι γὰρ πιστεύειν καὶ μερικῶς καὶ καθόλου. ον, ἐάν τις τὸν Χριστὸν ἐπὶ σωτηρίᾳ τοῦ λαοῦ ελπίζει ἕσεσθαι, οὐ μέντοι γε ψυχῶν σωτηρίᾳ, ἀλλ´ ἀποκαταστάσει τοῦ ἔθνους τοῦ Ἰουδαῖκοῦ καὶ ἀπο λυτρώσει, ὁ τοιοῦτος οὐχ ὅσον δεῖ πιστεύειν, πιστεύει, Καὶ αὗθις, εἰ πιστεύει μὲν τῷ Δαυλδ λέγοντι «Ὥρυξαν χεῖράς μου καὶ πόδας μου,» καὶ τὰ λοιπὰ ὅσα περὶ τοῦ σταυροῦ καὶ τῶν ἐν τῷ σταυρῷ ὡς ἐκ προσώπου τοῦ Κυρίου προφητεύει, καὶ δέχεται τὰ περὶ τοῦ πάθους, τὰ δὲ περὶ τῆς ἀναστάσεως οὐ λογίζεται, οἷον τὸ, «Οὐ δώσεις τὸν Ὅσιόν σου ἰδεῖν διαφθορὰν,» καὶ τὸ, «Οὐκ ἐγκαταλείψεις τὴν ψυχήν μου εἰς ἅδην,» καὶ τὸ, «Ἑν νεκροῖς ἐλεύθερος, » καὶ τὸ, «Ἐξάγων πεπεδημένους, καὶ τοὺς κατοικοῦντας ἑν τάφοις,» καὶ τὰ τοιαῦτα· οὐ τελείαν πίστιν ἔχει, ἀλλ´ ἐκ μέρους, Δεῖ δὲ ἐπὶ πᾶσι τοῖς τε τῆς ἀτιμίας, τοις τε τῆς δόξης πιστεύτιν τοῖς προφήταις. Ἔδει γὰρ τὸν Χριστὸν παθεῖν· τοῦτο τῆς ἀτιμίας· ἀλλὰ καὶ εἰσελθεῖν εἰς τὴν δόξαν αὐτοῦ· τοῦτο τὸ ἔνδοξον. Ὑμεῖς δὲ οὕτως ἀνόητοί ἐστε, ὥστε Ἰσαϊου ἀκούοντες λέγοντος ἀμφότερα, ὄτι τε εἰς σφαγὴν ἤχθη, καὶ ὅτι Κύριος βούλεται Ἀεῖξαι αὐτῷ φῶς, ἐκεῖνο μὲν δέχεσθε, τοῦτο δὲ μὴ λογίζεσθε· καὶ ὅτι μὲν μεμωλώπισται, πιστεύειν· ὅτι δὲ Κύριος βούλεται καθαρίσαι αὐτὸν ἀπὸ τῆς πληγῆς, μὴ προσεννοεῖν. Ἀλλ´ ἐπεὶ, φησὶν, ὑμεῖς ἀνόητοι, ἥτοι βραδεῖς· εἰ γὰρ ἀνόητοι ἠσαν, οὐδ´ ἂν οὐδ´ αὐτὸς ἐλάλει αὐτοῖς· ἐπεὶ οὖν βραδεῖς ὑμεῖς ἐι τε, ἑγὼ διαβαστάσω τὴν ὑμῶν διάνοιαν, καὶ νοεῖν ὀξέως νοιήσω. Διὸ καὶ ἀπὸ Μωσέως καὶ ἀπὸ πάντων τῶν προφητῶν διηρμήνευεν αὐτοῖς· τό τε γὰρ τῆς Ἀβραὰμ θυσίας μυστήριον, ὅτι Ἰσαὰκ ὰφεθέντος, κριὸς ἐτύθη, ταῦτα τὰ κατὰ τὸν Κύριον προετύπου, ὡς καὶ αὐτὸς ὁ Κύριός φησιν, ἰδεῖν τὸν Ἀβραὰμ τὴν ἡμέραν αὐτοῦ καὶ ἀγαλλιάσασθαι· καὶ τὸ, «Ὅψεσθε τὴν ζωήν ἡμῶν κρεμαμένην,» ἐν παυτῷ καὶ τὴν σταύρωσιν δηλοῖ διὰ τοῦ κρεμαμένην εἰπεῖν. καὶ τὴν ἀνάστασιν διὰ τοῦ τὴν ζωὴν ὀνομάσαι. Καὶ ἐν ταῖς λοιπαῖς δὲ προφητείαις σποράδην κεῖνται τὰ περὶ τοῦ σταυροῦ καὶ τῆς ἀναστάσεως, καὶ μάλιστα ἐν τοῖς ἐπιφανεστέροις, καὶ πάρεστιν ἐκεῖθεν ταῦτα ἀναλέγεσθαι. Σκόπει δέ μαι πῶ- ἐτοῦ κακοπαθεῖν τὸ εἰσελθεῖν εἰς τὴν δόξαν ἐστίν. Προσποιεῖται δὲ ποῤῥωτέρω πορεύεσθαι, κατὰ τὸ ἀνθρώπινον πάντως. Ὅτε δὲ συγχωρεῖ, τότε διανοίγονται οἱ ὀφθαλμοὶ αὐτῶν, καὶ ἐπέγνωσαν αὐτόν. Ανίττεται δέ τι καὶ ἕτερον, ὅτι τοῖς μεταλαμβάνουσι ποῦ εὐλογημένου ἄρτου, διανοίγονται οἱ ὀφθαλμοὶ εἰς τὸ ἐπιγνῶναι αὐτόν. Μεγάλην γὰρ καὶ ἄφατον δίνα μιν ἔχει ἡ τοῦ Κυρίου σάρξ. Ἀφανὴς δὲ γίνεται ἀπ´ αὐτῶν· οὐκ ἔτι γὰρ τοιοῦτον εἶχε σῶμα, οἷον ἐπὶ πολὺ σωματικῶς συνδιάγειν αὐτοῖς, καὶ ἅμα ἵνα πλείονα ἐκ τούτου τὸν πόθον ἐπαυξήσῃ αὐτοῖ· Οῆτω γοῦν ἐχάρησαν, ὥστε αὐτῇ τῇ ὥρᾳ ἀναστῆναι, καὶ ὑποστρέψαι εἰς Ἱερουσαλὴμ, οὐκ αὐτῇ δὲ τῇ ὥρᾳ. Ἀνέστησαν μὲν γὰρ κατ´ αὐτὴν τὴν ὥραν. ἡπέστρεψαν δὲ μετὰ πλείους, ὅσας εἰκὸς ἦν αὐτοὺς ποιῆσαι τὸ διάστημα τῶν ἑξήκοντα σταδίων Βαδίζοντας, ἐν αἷς πάντως καὶ ὁ Δεσπότης ὤφθη τῷ Σίμωνι διὰ μέσου, ὁδοιπορούντων αὐτῶν ἐν τῇ ὑποστροφῇ. Καιομένη δὲ ἦν ἡ καρδία αὐτῶν, ἢ τῷ πυρὶ τῶν λόγων τοῦ Κυρίου· ἐρμηνεύοντος γὰρ αὐτοῖς, διεθερμαίνοντο ἔσωθεν καὶ συνδιετίθεντο ἐπὶ τοῖς λεγομένοις ὡς ἀληθέσιν· ἢ ὅτι ἐρμηνεύοντος αὐτοῖς τὰς ραφὰς, ἐπάτασσεν ἔσωθεν ἡ καρδία αὐτῶν, ὅτι Οὗτος ὁ ἐρμηνεύων ἡμῖν ἐστιν ὁ Κύριος.

PG 123, skenējuma lpp. 563–565 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ ἀνθρωπίνως τὰς γνώμας διέκειντο, … beidzas: ἐρμηνεύων ἡμῖν ἐστιν ὁ Κύριος.

Ziņot par kļūdu

Lk. 24:36–44

Tas Kungs, kas visu iekārto mūsu pestīšanai, nostājas mācekļu vidū, gribēdams apliecināt augšāmcelšanos. Un vispirms ar parasto miera sveicienu Viņš nomierina viņu satraukumu un reizē parāda, ka Viņš ir tas pats viņu Mācītājs, kas priecājās par šo sveicienu un ar to bruņoja arī viņus, kad sūtīja sludināt. Bet tā kā ar šo vārdu viņu dvēseles satraukums netika nomierināts, Viņš no citas puses parāda viņiem, ka ir Dieva Dēls, kas pazīst sirdis. „Jo kāpēc,“ Viņš saka, „jūsu sirdīs ceļas domas?“ Bet pazīt sirdis, kā visi atzīst, ir Dieva ziņā.

Viņš piebilst vēl ko citu – roku un kāju aptaustīšanu. „Jūs,“ Viņš saka, „domājat, ka Es esmu gars, tas ir, rēgs, kādi daudzi no mirušajiem mēdz rādīties, īpaši pie kapiem; bet ziniet, ka garam nav ne miesas, ne kaulu; bet Man ir gan miesa, gan kauli, kaut arī dievišķāki un garīgi.“ Jo Tā Kunga miesa nebija gars, bet garīga, tas ir, brīva no jebkāda rupjuma, gara vadīta. Jo miesa, kas mums ir tagad, ir dvēseliska, tas ir, dvēseles vadīta un dzīvināta ar dabiskām un dvēseliskām īpašībām un spēkiem. Bet miesu pēc augšāmcelšanās Pāvils nosauca par garīgu, tas ir, dievišķa Gara dzīvinātu un vadītu, nevis dvēseles, neizsakāmā un garīgā veidā pārveidotu neiznīcībā un tajā uzturētu. Tādai tad jāsaprot Tā Kunga miesa pēc augšāmcelšanās – garīgai un smalkai, brīvai no jebkāda rupjuma un ne barības, ne kā cita nevajadzīgai, kaut arī Viņš ēda, lai apliecinātu. Jo to, ko Viņš ēda, Viņš ēda nevis pēc dabas, bet pēc Dieva nodoma, lai parādītu, ka augšāmcēlās tā pati miesa, kas cieta. Bet pēc dabas šai miesai bija ieiet pa aizslēgtām durvīm un bez piepūles pāriet no vietas uz vietu.

Tad nu, tā kā mācekļi vēl neticēja un netika pārliecināti pat ar aptaustīšanu, Viņš pievieno vēl ko citu – ēšanu, ēdamo patērējot kādam dievišķam spēkam. Jo viss, kas dabiski tiek ēsts caur muti, iziet caur zarnām; bet tas, kā sacījām, tika ēsts nevis dabiski, bet pēc Dieva nodoma.

Toreiz ēstais, šķiet, ir arī kāda mīkla. Jo, ēzdams cepta zivs gabalu, Viņš norāda, ka mūsu dabu, kas peld šajā sāļajā dzīvē, Viņš ar Savas Dievišķības uguni izkausējis un, izžāvējis visu mitrumu, ko tā bija ieguvusi no ūdeņu – vai drīzāk viļņu – dziļumiem, padarījis to par dievišķu barību, agrāk pretīgo padarīdams par Dievam tīkamu barību. Jo uz to, teikts, norāda bišu medus šūna – es saku, uz mūsu agrāk atmestās dabas tagadējo saldumu. Vai arī, manuprāt, ar to norādīts: ar cepto zivi – darbīgā dzīve, kas atņem mums lielo mitrumu un rupjumu ar tuksneša un klusuma dzīves ogļu palīdzību; bet ar bišu medus šūnu – atziņa jeb kontemplācija, ja jau Dieva vārdi ir saldi. Ir arī medus šūna, bet tranu, – grieķu gudrība; un ir bišu medus šūna – dievišķā gudrība, ja jau Kristus ir bite: maza pēc lieluma – jo vārds ir saīsināts un spēkā vājš; jo Pāvils sludina „ne ar vārda gudrību, lai nepadarītu Kristus krustu tukšu“, – bet ķēniņiem un vienkāršiem cilvēkiem mīļa, kas tās darbu augļus lieto dvēseles veselībai.

Piezīmes (4)
  1. „Gars, tas ir, rēgs“ – Teofilakts skaidro πνεῦμα kā φάντασμα (sal. Mt. 14:26).
  2. Krievu tulkojumā rindkopa par medus šūnu (grieķu gudrība – dievišķā gudrība, Kristus – bite) trūkst; tulkots no grieķu teksta.
  3. „Maza pēc lieluma … bet ķēniņiem un vienkāršiem cilvēkiem mīļa“ – sal. Sīr. 11:3 un Sak. 6:8 LXX par biti.
  4. 1. Ķēn. 16:7 LXX (1965: 1. Sam. 16:7).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 24:36–44; Jņ. 20:19–23; Mk. 16:14; Mt. 10:12–13; 1. Ķēn. 16:7; 1. Kor. 15:44; Jņ. 20:26; Ps. 18:11; Ps. 118:103; Rom. 9:28; 1. Kor. 1:17; Sīr. 11:3

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὁ πάντα πρὸς σωτηρίαν ἡμῶν οἰκονομῶν Κύριος, ἴσταται ἐν μέσῳ τῶν μαθητῶν, πιστώσασθαι τὴν ἀνάστασιν θέλων, Καὶ πρῶτον μὲν διὰ τοῦ συνήθους προσφθέγματος τῆς εἰρήνης καταστέλλει τὸν θόρυβον αὐτῶν, ἅμα δὲ καὶ δείκνυσιν, ὡς αὐτὸς ἐκεῖνός ἐστιν ὁ διδάσκαλος αὐτῶν, ὁ τούτῳ τῷ προσρήματι χαίρων, καὶ τούτῳ καθι. πλίσας καὶ αὐτοὺς, ὁπηνίκα πρὸς τὸ κήρυγμα ἔστελλεν. Ἐπεὶ δὲ διὰ τοῦ ῥήματος τούτου οὐ κατεστάλη ἃ τῆς ψυχῆς αὐτῶν θόρυβος, δείκνυσιν αὐτοῖς ἑτέρωθεν ὅτι ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ ἐστιν, ὁ τὰς καρδίας νινώσκων. «Διατί γὰρ, φησὶ, διαλογισώοὶ ἀναβαίνοοσιν ἐν ταῖς καρόιαις ὑμῶν;» πάντως δὲ τὸ γινώσκειν καρδίας Θεοῦ ὁμολογουμένως ἐστιί. Ἐπιφέρει καὶ ἕτερον, τὴν ψηλάφησιν τῶν χειρῶν καὶ τῶν ποδῶν, Ὑμεῖς μὲν γὰρ, φησὶ, μὲ πνεῦμα δοκεῖτε εἶναι, ἤτοι φάντασμα, οἷα πολλὰ τῶν τεθνεώτων μάλιστα περὶ τὰ μνήματα φαντάζειν εἴωθεν· ἀλλ´ ἴστε, ὅτι τὸ κὲν πνεῦμα οὔτε σάρκα, οὔτε ὀστέα ἔχει· ἐγὼ δὲ καὶ σάρκα καὶ ὀστέα ἔχω, εἰ καὶ θειότερα καὶ πνειματικά. Τὸ γὰρ τοῦ Κυρίου σῶμα πνεῦμα μὲν οὐκ ἦν, πνευματικὸν δέ, τουτέστι, πάσης παχύτητος ἐκτὸς, πνεύματι διοικούμενον. Τὸ μὲν γὰρ σῶμα, ὃ νῦν ἔχομεν, ψυχικόν ἐστι, τουτέστιν, ψυχῇ διοικούμενον, καὶ ζωογονούμενον ταῖς φυσικαῖς καὶ ψυχικαῖς ποιότησι καὶ δυνάμεσι. Τὸ δὲ μετὰ τὴν ἀνάστασιν πνευματικὸν ὡνόμασεν ὁ Παῦλος, ἤγουν πνεύματι ζωογονούμενον θείῳ καὶ διοικούμενον, καὶ οὐ ψυχῆ. τρόπῳ ἀποῤῥήτῳ καὶ πνευματικῷ πρὸς ἀφθαρσίαν μεταστοιχειωθὲν, καὶ ἐν ταύτῃ συντηρούμενον. Τοιοῦτον οὗν χρὴ νοεῖν τὸ τοῦ Κυρίου σῶμα μετὰ τὴν ἁνάστασιν, πνευματικὸν, καὶ λεπτὸν, καὶ πάσῃ; παχύτητος ἐκτὸς, καὶ οὔτε τροφῆς, οὔτε ἄλλου τινὸς δεόμενον, εἰ καὶ πρὸς πίστωσιν ἔφαγεν. Ὁ γὰρ ἔφαγεν, οὐ κατὰ φύσιν ἔφαγεν, ἀλλὰ κατ´ οἰονομίαν, ἵνα δείξῃ ὅτι αὐτὸ τὸ παβὸν σῶμα ἀνέστη. Κατὰ φύσιν μέντοι τοῦτο τῷ σώματι ἦν, τὸ κεκλεισμένων τῶν θυρῶν εἰσιέναι, τὸ ἀκόπως ἀπὸ τόπου εἰς τόπον μεταβαίνειν. Ἀπιστούντων οὖν τῶν μαθητῶν ἄτι, καὶ μηδὲ ἀπὸ τῇς ψηλαφήσεως ἀναπεισθέντων, καὶ ἕτερον προστίθησι, τὸ τῆς βρώσεως, θείᾳ τινὶ δυνάμει καταναλισκομένων τῶν βιβρωσκομένων Πᾶν γὰρ τὸ φυσικῶς βιβρωσκόμενον διὰ τοῦ στόματος εἰς ἀφεδρῶνα χωρεῖ· τὰ δὲ οὐ φυσικῶς, ὡς εἴπομεν, ἀλλ´ οἰκονομικῶς ἐβιβρώσκετο. Ἔνειν Σέ τι καὶ αἴνιγμα ἔοικε τὰ τότε βρωθέντα· ἰχθύος γὰρ ἀπτοῦ μέρος φαγὼν, αἰνίττεται ὅτι τὴν φύσιν ἡμῶν τὴν ἐν τῷ ἁλμυρῷ τούτῳ βίῳ νηχομένην τῷ πυρὶ τῆς οἰκείας θεότητος ἐκτήξας, καὶ πᾶσαν ἢν εἶχεν ἐκ τῶν βαθέων τῶν ὑδάτων, μᾶλλον δὲ τῶν κυμάτων, ὑγρότητα ἐξικμάσας, θείαν βρῶσιν πεποίηκε ταύτην, τὴν πρώην βδελυκτήν ἡδεῖαν βρῶσιν ἐργασάμενος τῷ Θεῷ. Τοῦτο γὰρ, φησὶν, αἰνίττεται τὸ μελίσσιον κηρίον, τὴν νῦν γλυκύτητα λέγω τῆς πρὶν ἀποβλήτου ἡμῶν φύσεως. Ἢ καὶ τοῦτο, οἷμαι, αἰνίττεται. διὰ μὲν τοῦ ὀπτοῦ ἱχθύος τὴν πρακτικὴν, ὑφαιροῦσαν ἡμῶν τὴν πολλὴν ὑγρότητα καὶ παχύτητα διὰ τῆς τῶν ἐρημικῶν καὶ ἡσυχαστικῶν ἀνθράκων βοηθείας· τὴν δὲ γνῶσιν, ἤτοι θεωρίαν, διὰ τοῦ μελισσίου κηρίου, εἴπερ γλυκέα τὰ τοῦ Θεοῦ λόγια. Ἔστι δὲ κηρίον, ἀλλὰ κηφηνῶδες, τὸ τῆς Ἑλληνικῆς σοφίας· ἔστι δὲ κηρίον μελίσσιον, τὸ τῆς θείας σοφία· εἴπερ Χριστὸς ἡ μέλισσα, μικρὰ μὲν τῷ μεγέθεισυντετῶημένος γὰρ ὁ λόγος, καὶ τῇ ῥώμῃ ἀσθενής· οὐκ ἐν δυνάμει γαρ λόγου Παῦλος κηρύττει, ἵνα μὴ κενώσῃ τὸν σταυρὸν), πλὴν βασιλεῦσι καὶ ἰδιώταις ἐράσμιος, εἰς ὑγίειαν ψυχικήν προσφερομένοις τοὺς πόνους αὐτῆς.

PG 123, skenējuma lpp. 565–566 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὁ πάντα πρὸς σωτηρίαν ἡμῶν … beidzas: ψυχικήν προσφερομένοις τοὺς πόνους αὐτῆς.

Ziņot par kļūdu

Lk. 24:45–53

Kad Viņš bija viņus nomierinājis un nostiprinājis viņu sirdis ar to, ko sacīja, ar to, ka ļāva Sevi aptaustīt, un ar to, ka ēda, apliecinādams Savas miesas patieso augšāmcelšanos, tad Viņš atvēra viņu prātu, lai saprastu Rakstus. Jo ja viņu dvēsele nebūtu rimusi, kā gan tā būtu sapratusi, būdama satraukta un nenomierināta? „Jo rimstiet,“ teikts, „un atziniet.“

Tāpēc Viņš arī māca tos, ka Kristum bija nepieciešams „tā“ ciest. „Tā“ – kā? Caur krusta koku. Tā kā caur koku nāca pazušana, bija nepieciešams, lai arī caur koku tiktu iznīcināta iznīcība un lai Tas Kungs, neuzvarams izgājis cauri sāpēm uz koka, iznīcinātu baudu, kas bija pie koka. Pēc tam: „un trešajā dienā,“ Viņš saka, „augšāmcelties, un Viņa Vārdā sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām“.

Šeit Viņš runā par kristību. Jo tajā notiek atgriešanās caur grēksūdzi un agrākā ļaunuma un bezdievības nolikšanu, un seko grēku piedošana. Bet kā lai saprotam, ka kristība notiek tikai Kristus Vārdā, ja citur mums mācīts to izpildīt Tēva un Dēla un Svētā Gara Vārdā? Vispirms mēs sakām, ka, sacīdami, ka kristība notiek Kristus Vārdā, mēs nesakām, ka tā jāizpilda tikai Kristus Vārdā, bet ka tā ir Kristus kristība, ar kuru Kristus tika kristīts, – tas ir, garīga, nevis jūdu, un nevis tāda kā Jāņa kristība, kas bija tikai uz atgriešanos, bet tāda, kas dāvā Svētā Gara kopību un grēku piedošanu, – kādu Viņš Pats parādīja, mūsu dēļ kristīdamies Jordānā un parādīdams Svēto Garu baloža izskatā. Tad saproti kristību Kristus Vārdā tā, it kā būtu teikts: „Kristus nāvē.“ Jo kā Viņš, nomiris, trešajā dienā augšāmcēlās, tā arī mēs, tēlaini tikdami apbedīti ūdenī, pēc tam izceļamies neiznīcīgi dvēselē un saņemam ķīlu arī miesas neiznīcībai. Un citādi: vārds „Kristus“ sevī ietver gan Tēvu, kas svaidīja, gan svaidījumu – Garu, gan svaidīto Dēlu.

„Tā Kunga Vārdā grēku piedošana.“ Kur tad ir to netīrās mēles, kas kristī Montāna, Priskillas un Maksimillas vārdā? Patiesi, tiem, kas tā kristīti, nenotiek nekāda piedošana, bet nāk klāt vēl grēki. Tāpēc tie arī ļaunā gāja bojā.

Vārds izgāja uz visām tautām, sācies no Jeruzalemes. Jo bija vajadzīgs, lai visa daba, Kristū savienota un pieņemta, vairs netiktu dalīta divās daļās – ebrejos un pagānos –, bet lai vārds sāktos no Jeruzalemes un atdusētos tautās, apvienodams dabu.

„Bet jūs,“ Viņš saka, „esat liecinieki tam“ – ciešanām, augšāmcelšanās. Pēc tam, lai viņi nesatrauktos sevī un nedomātu: „Kā mēs, vienkārši cilvēki, sūtīti pie tautām, liecināsim, kā stāsimies pretī jeruzalemiešiem, kas nogalināja pat Tevi?“ – „Esiet drošsirdīgi,“ Viņš saka, „tāpēc. Jo Es drīz sūtīšu Mana Tēva apsolījumu, ko Es sacīju caur Joēlu: «Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu»“ un tālāk. „Tātad palieciet, jūs, kas tagad esat bailīgi un bez vīrišķības, līdz jūs tiksiet apģērbti ar spēku“ – ne cilvēcīgu, bet debesu. Viņš nesacīja „saņemsiet“, bet „tiksiet apģērbti“, norādīdams uz garīgā bruņojuma aizsardzību no visām pusēm.

„Viņš izveda tos līdz Betānijai.“ To sapratīsim kā notikušu pašā četrdesmitajā dienā. Jo to, ko šie stāsta saīsināti, tu man saproti kā notikušu daudzās dienās, kā to saka pats šis Lūka Apustuļu darbos: „Četrdesmit dienas viņiem parādīdamies“. Jo Viņš bieži parādījās un atkal aizgāja. Bet Viņš svētīja mācekļus – varbūt ielikdams viņos sargājošu spēku līdz Gara atnākšanai, bet varbūt arī mācīdams mūs, lai, kad dodamies prom, ar svētību uzticētu glabāšanā sev padotos.

„Un Viņš tika uznests debesīs.“ Jo Elija tika uzņemts it kā debesīs – jo likās, ka viņš it kā tiek uznests debesīs; bet Pestītājs uzkāpa pašās debesīs kā visu Priekštecis, lai ar Savu svēto miesu parādītos Dieva vaiga priekšā un padarītu to par Tēva līdzsēdētāju. Un tagad mūsu daba Kristū tiek pielūgta no visa eņģeļu spēka.

„Bet viņi atgriezās ar lielu prieku un vienmēr bija templī.“ Redzi tikumu? Gara vēl nav, un viņi dzīvo garīgi. Jo tie, kas iepriekš bija ieslēgušies, tagad uzturas augsto priesteru vidū un viņos nav nekā laicīga; bet, visu nicinājuši, viņi templī vienmēr slavē un svētī Dievu. Kļūsim arī mēs viņu sekotāji un vienmēr būsim svētā dzīvē, ar šo dzīvi slavēdami un svētīdami Dievu. Jo svēta un tikumīga dzīve ir Dieva godība un svētība; jo Viņam pienākas visa godība mūžīgi. Āmen.

Piezīmes (5)
  1. Lemma: Teofilakts skaidro Lk 24:45–53 vienā grupā, citēdams pantus komentāra gaitā (krievu tulkojumā sadalīts pa pantiem).
  2. Ps. 45:11 LXX (1965: Ps. 46:11) – σχολάσατε: „rimstiet“ / „esiet brīvi“.
  3. Montāns, Priskilla un Maksimilla – 2. gs. montānistu kustības „pravieši“.
  4. 4. Ķēn. 2:11 LXX (1965: 2. Ķēn. 2:11) – „Elija tika uzņemts it kā debesīs“ (ὡς εἰς τὸν οὐρανόν).
  5. Ar šo beidzas Teofilakta Lūkas evaņģēlija skaidrojums (grieķu kolofons: „Teofilakta Lūkas evaņģēlija skaidrojuma beigas“).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 24:45–53; Lk. 24:36–43; Ps. 45:11; 1. Moz. 3:6; Mt. 28:19; Ap. d. 2:38; Mt. 3:16; Rom. 6:3–5; 2. Kor. 1:22; Ap. d. 10:38; Ef. 2:14–16; Joēla 2:28; Ap. d. 2:17; Ef. 6:11; Ap. d. 1:3; Ap. d. 1:9–12; 4. Ķēn. 2:11; Ebr. 9:24; Ebr. 6:20; Ef. 2:6; Ap. d. 2:46

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὅτε εἰρήνευσε, καὶ κατέστησε τὰς καρδίας αὐτῶν δι´ ὧν εἶπε, δι´ ὧν ἐψηλαφήθη, δι´ ὧν ἔφαγε πιστωσάμενος τὴν ἀληθῆ τοῦ σώματος αὐτοῦ ὰνάστασαν ττε διήνοιξεν ατῶν τὸν νοῦν τοῦ συλ ιέναι τὰς Γραφάς. Εἰ μὴ γὰρ ἐσχόλασεν ἡ ψυγὴ αὐτῶν, πῶς ἂν ἔγνω ταρασσομένη, καὶ μὴ καθεστῶσα; «Σχολάσατε γὰρ, φησὶ, καὶ γνῶτε.» Διὸ καὶ διδάσκει αὐτοὺς, ὅτι ἀναγκαῖον ἦν οὕτω παθεῖν τὸν Χριστόν. Οὕτω· πῶς; Διὰ ξύλου σταυροῦ· ἐπειὲὴ διὰ ξύλου ὁ ὄλεθρος, ἀναγκαῖον ἦν καὶ διὰ ξύλου ἀναλυθῆναι τὴν φθορὰν, καὶ δι´ ὀδυνῶν τῶν ἐν τῷ ξύλῳ διελθόντα ἀήττητον τὸν Κύριον, τὴν ἑν τῷ ξύλῳ ήδονὴν καταργῆσαι, εἶτα «καὶ ἀναστῆναι, φησί, τξ τρίτῃ ἡμέρᾳ, καὶ κηρυχθῆναι ἐπὶ τῷ ὀνόματι αὐτοῦ μετάνοιαν καὶ ἄφεσιν ἀμαρτιῶν εἰς πάντα τὰ ἔθνη.» Περὶ τοῦ βαπτίσματος ἐνταῦθά φησιν. Ἐν τούτῳ γὰρ μετάνοιά τε γίνεται διὰ τῆς ἐξαγορεύσεως καὶ ἀποθέσεως τῶν προτέρων κακιῶν καὶ ἀσεβειῶν, καὶ ἐπακολουθεῖ ἡ ἄφεσις τῶν ἀμαρτιῶν. Πῶς δὲ τὸ βάπτισμα νοήσομεν ἐπὶ τῷ ὀνόματι τοῦ Χριστοῦ ιάνοων γίνεσθαι, καὶ ταῦτα ἀλλαχοῦ διδασκόμενοι εἰς τὸ βνομα τοῦ Πατρὸς, καὶ τοῦ Υἱοῦ, καὶ τοῦ ἀγίου Πνεύματος τελεῖν τοῦτο; Βρῶτον μὲν οὖν τοῦτό φαμεν, ὅτι τὸ βάπτισμα ὅταν λέγωμεν ἐπὶ τῷ ὀνάματι τοῦ Χριστοῦ γίνεσθαι, οὐ τοῦτο λέγομεν, ὅτε δεῖ ἐπὶ μόνῳ τῷ τοῦ Χριστοῦ ὁνόματι τοῦτο τελεῖν, ἀλλ´ ὅτι τὸ τοῦ Χριστοῦ βάπτισμα ὃ Χριστὸς ἐβα. πτίσατο, τουτέστι, πνευματικὸν, οὐκ Ἰουδαῖκὸν, οὐδὲ οἷον τὸ Ἰωάννου εἰς μετάνοιαν μόνον, ἀλλὰ Πνεύματος ἀγίου κοινωνίαν καὶ ἄφεσιν ἁμαρτιῶο παρεχόμενον, οἷον αὐτὸς ἔδειξε δι´ ἡμᾶς βαπτισάμενος ἑν Ἰορδάνῃ, καὶ τὸ Πνεῦμα τὸ ἄγιον ἐν εἴδει περιστερᾶς δείξας. Ἔπειτα τὸ ἑπὶ τῷ ὁνόματι τοῦ Χριστοῦ βάπτισμα, ἀντὶ τοῦ, εἰς τὸν θάνατον τοῦ Χριστοῦ, νόει. Ὥσπερ γὰρ ἐκεῖνο, θανὼν τριήμερος ἀνέστη, οὕτω καὶ ἡμεῖς ἐνθαπτόμενοι τυπικῶς τῷ βδατι, εἶτα ἀναδύνομεν ἄφθαρτοι τὰς ψυχὰς, καὶ τῆς τοῦ σώματος ἀφθαρσίας τοὺς ἀῤῥαβῶνας διχόμενοι. Ἄλλως τε τὸ «Χριστὸς» ὄνομα ἐν ἑαυτῷ ἐμφαίνει καὶ τὸν Πατέρα τὸν χρίσαντα, καὶ τὸ χρίσμα τὸ Πνεῦμα, καὶ τὸν χρισθέντα Υἱόν. «Ἐπὶ τῷ ὀνόματι τοῦ Κυρίου ἄφεσις ἀμαρτιῶν. » Ποῦ λοιπὸν αἱ βορβορώδεις γλῶσσαι τῶν βαπτιζόντων εἰς Μο. τανὸν, καὶ Πρίσκιλλαν, καὶ Καξιμίλλαν; Ἀληθῶς οὐδεμία οὔτω τοῖς βαπτιζομένοις ἄφεσις ἀλλὰ καὶ κροσθήκη ἁμαρτῶν ἐπιγίνεται. Οὗτοι μὲν οὖν κακῶς ἀπώλοντο. Εἰς πάντα ὃὲ τὰ ἕθνη ὁ λόγος ἐξῆλεν, ἀρξάμενος ἀπὸ Ἰερουσαλήμ. Ἔὰει γὰρ τὴν φύσιν πᾶσαν ἐν Χριστῷ ἑνωθεῖσαν καὶ προσληφθεῖσαν, μὴ εἰς δύο λοιπὸν διαιρεῖσθαι τμήματα, Ἑβραίους καὶ ἐλνικοὺς, ἀλλ´ ἄρξασθαι ἀπὸ Ἰερουσαλὴμ τὸν λόγον καὶ ἐν τοῖς ἔθνεσιν ἀναπαύσασθαι, Ἀνοποιοῦντα τὴν φύσιν. «Υμεῖς δὲ, φησὶν, ἐστὲ μάρτυρες τούτων τῶν παθῶν, τῆς ἀναστάσεως. Εἶτα Τνα μὴ ταραχθῶσι παρ´ ἑαυτοῖς, καὶ λογίσωνται· Πῶς μαρτυρήσομεν ἄνθρωποι ἱδιῶται πρὸς ἔθνη ἀποστελλόμενοι, πρὸς τοὺς Ἰεροόολυμίτας ἀντιπαρεκδυόμενοι τοὺς καὶ σὲ ἀποκτείναντας, Θαρσεῖτε, φησὶ, τούτου ἔνεκα. Ἀποστελῶ γὰρ ὅσον οὔπω τὴν κπαγγελίαν τοῦ Πατρός μου, ἣν εἰπον δι´ Ἰωλλ, ὅτι «Ἐκχεῶ ἀπὸ τοῦ Πνεύματός μου ἐπὶ πᾶσαν σάρκα,, «αἱ τὰ ἑξῆς. Καθίσατε οὖν, οἱ νῦν δειλοὶ καὶ ἄνανδροι, ἔως οὖ ἑνδύσησθε δύναμιν οὐκ ἀνθρωπίνην, ὰλλ´ οὐράνιον. Οὐκ εἶπε δὲ, Δέξησθε, ἀλλ’, «Ἐνδύσησθε, » τὸ πάντοθεν φρουρητικὸν τῆς πνευματικῆς ὁπλίσεως ὑποφαίνων. «Ἐξήγαγε δὲ αὐτοὺς ἕως εἰς Βηθανίαν.» Τοῦτο νοήσομεν ἐν αὐτῆ τῇ τεσσαρακὸστῆ ἡμέρᾳ γεγονέναι. Ἃ γὰρ οὗτοι ἐν ἐπιτομῇ λέγουσι, ταῦτα νόει μοι σὺ ἐν πολλαῖς ἡμέραις γίνεσθαι · ὡς αὐτὸς οὗτος ὁ Λουκᾶς φησιν ἐν ταῖς Πράξεσιν, ὅτι «Δι´ ἡμερῶν τεσσαράκοντα ὀπτανόμενος αὐτοῖς.» Συχνάκις γὰρ ἐφίστατο, καὶ ἀφίστατο. Ἐὐλόγησε δὲ τοὺς μαθητὰς, τάχα μὲν καὶ δύναμιν φρουρὸν αὐτοῖς ἐντιθεὶς ἄχρι τῆς τοῦ Πνεύματος παρουσίκς, τάχα δὲ καὶ ἡμᾶς διδάσκων, ἐπειδάν ἀποδημῶμεν, ταῖς εὐλογίαις τοὺς ὑφ´ ἡμᾶς παρακατατίθεσθαι. «Ανεφέρετο δὲ εἰς τὸν οὐρανόν.» Ἐλίας μὲν γὰρ, Ὡς εἰς οὐρανόν· ὡσανεὶ γὰρ ἐδόκαι εἰς οὐρανὸν ἀναφέρεσθαι· ὁ δὲ Σωτὴρ εἰς τὸν οὐρανὸν αὐτὸν πρόδρομος πάντων ἀνελήλυθε, μετὰ τῆς ἁγίας σαρκὸς αὐτοῦ ἐμφανισθῆναι τῷ προσώπῳ τοῦ Θεοῦ, καὶ σύνεδρον αὐτὴν ἀποδεῖξαι τῷ Πατρί. Καὶ νῦν προσκυνεῖται ἡ φύσις ἡμῶν ἐν Χριστῷ ὑπὸ πάσης ἀγγελικῆς δυνάμεως. «Αὐτοὶ δὲ ὑπέστρεψαν μετὰ χαρᾶς μεγάλης, καὶ ἦσαν διὰ παντὸς ἐν τῷ ἱερῷ.» Ὁρᾷς ἀρετήν; Οὔπω τὸ Πνεῦμα, καὶ πνευματικῶς διάγουσι. Οἱ γὰρ κεκλεισμένοι πρότερον, νῦν ἐν μέσοις τοῖς ἀρχιερεῦσι διάγουσι, καὶ οὐδὲν ἐν αὐτοῖς θιωτικόν· ἀλλὰ πάντων περιφρονήσαντες, ἑν τῷ ἱερῷ αἰνοῦσι διαπαντὸς τὸν Θεὸν, καὶ τὐλογοῦσιν Ὡν μιμηταὶ καὶ ἡμεῖς γενόμενοι, ἐν ἱερῷ βίῳ διαπαντὸς εἴημεν, αἰνοῦντες διὰ τούτου τοῦ βίου καὶ εὐλογοῦντες τὸν Θεόν. ἀόξα γὰρ Θεοῦ καὶ εὐλογία ὁ ἱερὸς καὶ ἐνάρετος βίος· ὅτι αὐτῷ πρεπει πᾶσα δόξα εἰς τοὺς αἰῶνας. Ἀμήν. έλος τῆς εἰς τὸ κατὰ Αουκᾶν Εἰαγγάλιον Ἐομηνείας Θεοφυλάκτοιυ.

PG 123, skenējuma lpp. 566–567 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: καὶ κηρυχθῆναι ἐπὶ τῷ ὀνέ. … beidzas: ἀναστῆναι, φησί, τξ τρίτῃ ἡμέρᾳ,

Ziņot par kļūdu