Lk. 24:1–12
„Vienu no sabatiem“ viņš sauc pirmo no sabata, tas ir, nedēļas dienām, – to, ko mēs Tā Kunga augšāmcelšanās dēļ saucam par Kunga dienu. Tad nu tajā sievietes atnāca pie kapa, nesdamas smaržvielas. Bet tās atnāca agri rītausmā, ko Matejs sauc „pēc sabata“; jo dziļa rītausma nozīmē to pašu, ko „ļoti vēlu“.
„Bet viņas atrada akmeni novēltu“; jo eņģelis to bija novēlis, kā saka Matejs. Bet kad tās iegāja, parādās divi vīri. Jo Mateja minētais sēdēja uz akmens, bet šie divi vīri stāv kapa iekšpusē; jo parādīšanās bija dažādas. Tie parādās baltās drēbēs augšāmcelšanās spožuma dēļ. Un tie atgādina sievietēm Viņa sacīto, ka „Cilvēka Dēlam vajag“, tas ir, ir nepieciešami, „tikt nodotam grēcinieku rokās“ – proti, romiešu, jo tie bija pagāni un pretīgi, – „un trešajā dienā augšāmcelties“. Par to, kā augšāmcelšanās ir trešajā dienā, mēs pietiekami runājām skaidrojumā pie Mateja.
Kad sievietes, atgriezušās no kapa, to pastāstīja apustuļiem, augšāmcelšanās brīnums tiem šķiet tukšas runas. Tomēr Pēteris nekavējas, – tāpat kā uguns, kas uzķērusi degvielu, – bet iet pie kapa un redz tikai autus. Un pagaidām viņš no ierašanās pie kapa vispirms gūst šo labumu – ka viņš brīnās, nevis izsmej. Jo „viņš aizgāja,“ teikts, „pie sevis“, tas ir, viens pats, „brīnīdamies par notikušo“. Jo kā gan palika tikai auti, un turklāt, kad ķermenis bija svaidīts ar mirru? Un cik daudz brīva laika gan būtu bijis zaglim, lai, atstājis tos atsevišķi satītus, iznestu ķermeni, – turklāt, kad tur sēdēja karavīri?
Ar „Mariju, Jēkaba māti“ saproti Dievadzemdētāju; jo tā viņu sauca kā šķietamo māti Jēkabam, Jāzepa dēlam, ko sauca arī par mazo, – es saku: Tā Kunga brāli; jo bija arī lielais, viens no divpadsmit, Zebedeja dēls.
Piezīmes (2)
- „Vienu no sabatiem“ – burtiski no grieķu μία τῶν σαββάτων („nedēļas pirmā diena“).
- Par trešo dienu sk. Teofilakta skaidrojumu pie Mt. 12:40.
Citētās Rakstu vietas
Lk. 24:1–12; Mt. 28:1–8; Mk. 16:1–8; Jņ. 20:1–10; Mt. 28:2; Lk. 9:22; Mt. 12:40; Jņ. 19:39–40; Mt. 27:65–66; Mk. 15:40; Gal. 1:19
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Μίαν τῶν Σαββάτων, τὴν πρώτην τῶν τοῦ Σαββάτου, ἤτοι τῆς ἐβδομάδος ήμερῶν ὀνομάζει, ὅπερ ἐστὶ, τὴν παρ´ ἡμῖν ἐκ τῆς τοῦ Κυρίου ἀναστάσεως ὁνομαζομένην Κυριακήν. Κατ´ αὐτὴν οὖν ἦλθον ἐπὶ τὸ μνῆμα αἱ γυναῖκες, Κφέρουσαι. ἀρώματα. Ἥλθον δὲ ὄρθρου βαθέος, ὃ ὁ Ματθαῖος, «Ὀψὲ Σαββάτων,» φησί· ὁ γὰρ βαθὸς ὄοθρος εἰς ταυτὸν φέρει τῷ λίαν όψέ. «Εὗρον δὲ τὸν λίθον ἀποκεκυλισμένον·» ἄγγελος γὰρ ἀπεκύλισεν αὑτὸν ὡς ἄ Ματθαῖός φῃσιν Εἰσελθούσαις δὲ αὐταῖς ἄίο ἄνδρες φαίνονται. Ὁ μὲν γὰρ ὁ ἐν τῷ Ματθαίῳ ἐπεκάθητο τῷ λίθῳ, οὗτοι δὲ οἱ δύο ἄνδρες ἔσωθεν τοῦ μνημείου ἐφίστανται· διάφοροι γὰρ αἱ ὀπτασίαι· λευχείμονες δὲ φαίνονται, διὰ τὸ λαμπρὸν τῆς ἀναστάσεως. Καὶ ἀναμιμνήσκουσιν αὐτὰς τῶν παρ´ ἐκείνου ῥηθέντων, ὅτι δεῖ, τουτέστιν, ἀναγκαῖ´ν ἐστι, παραδοθῆναι εἰς χεῖρας ἀνθρώπων ἀμαρτω. λῶν, τῶν Ῥωμαίων δηλαδὴ, ὡς ἐθνικῶν ὄντων καὶ βδελυκτῶν, καὶ τῇ τρίτῃ ἡμέρᾳ ἀναστῆναι. Εἴπομεν περὶ τῆς ἀναστάσεως, πῶς ἐστι τριήμερος, ἱκανῶς ἐν τῷ κατὰ Ματθαῖον. Ὑποστρέψασαι δὲ ἀπὸ τοῦ μνημείου, καὶ τοῖς ἀποστόλοις ταῦτα λέξασαι, ληδοκεῖ τὸ τῆς ἀναστάσεως θαῦμα. Ὁ μέντοι Πέτρος αὐκ ἀργεῖ, ὥσπερ οὐδὲ τὸ πῦρ ὕλης λαβόμενον, ὰλλ´ ἔρχεται ἐπὶ τὸ μνῆμα, καὶ βλέπει μόνα τὰ ὰθόνια. Καὶ τέως τοῦτο ὠφελεῖται πρῶτον ἀπὸ τῆς πρὸς τὸ μνῆμα ἀφίξεως, τὸ θαυμάζειν, ἀντὶ τοῦ, χλευάζειν. «Ἀπῆλθε γὰρ, φησί, πρὸς ἑαυτὸν,» τουτέστι, καθ´ ἑαυτὸν, «θαυμάζων τὸ γεγονός.» Πῶς γὰρ τὰ ὀθόνια μόνα κατελείφθησαν, καὶ ταῦτα σμύρνῃ ἀλειμμένου τοῦ σώματος; πόσην δ´´ ἂν εἶχε σχολὴν ὁ κλέπτης, ὥστε ταῦτα ἰδίᾳ ἐντετυλιγκένα ἀφεὶς, τὸ σῶμα ἐκφορῆσαι, καὶ ταῦτα, στρατιωτῶν παρακαθημένων; Μαρίαν δὲ Ἰακώβου, τὴν Θεοτόνον νόει· οὔτως γὰρ αὐτὴν ὡνόμαζον, ὡς μητέρα δοκοῦσαν Ἰακώβου τοῦ υἱοῦ Ἰωσὴφ, ὃν καὶ μικρὸν ἔλεγον, τὸν ἀδελφόθεόν φημι· ἦν γὰρ καὶ μέγας ὁ εἷς τῶν δώδεκα. ὁ τοῦ Τεβεδαίοιου
PG 123, skenējuma lpp. 560–561 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Μίαν τῶν Σαββάτων, τὴν πρώτην … beidzas: τῶν δώδεκα. ὁ τοῦ Τεβεδαίοιου