Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 20. nodaļa

Lk. 20:1–8

Bet viņi neprātīgi Viņam jautā: „Ar kādu varu Tu to dari?“ Kaut gan viņi varēja saprast: tā kā Viņš minēja pravieša vārdu, kas liecina, ka Dieva nams ir lūgšanas nams, nevis tirgus un laupītāju ala – jo mantkārība un tirgošanās ir laupīšana –, kāda vēl vajadzība jautāt Viņam, ar kādu varu Viņš to dara? Jo bija viegli apsvērt, ka to pavēl Dievs caur pravieti.

Bet viņi jautā: „Ar kādu varu Tu to dari?“ „Bauslība,“ viņi saka, „tempļa kārtošanu uzticēja tiem, kas cēlušies no Levija; Tu, necēlies no Levija cilts, kā Tu to dari un piesavinies priesteriem piederošo?“ Bet atcerieties, jūdi, ko saka Dāvids: „Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas.“ Viņš saukts par priesteri pēc Melhisedeka kārtas; bet Melhisedeks nebija priesteris pēc bauslības un ne no Levija cilts. Kā gan, ja viņš bija tik daudz agrāks par Leviju? Un tālāk – kāpēc tu Kristū meklē bauslības kārtu? Dievs nav pakļauts likumiem. Kad bija laiks, Viņš pavēlēja, lai priesteri būtu no Levija cilts; tagad Viņš šo likumu pārmaina un dod priekšroku Melhisedeka priesterībai. Tāpēc Viņš arī izdzen tos, kas pārdod un pērk upuriem paredzētos dzīvniekus, piemēram, avis un baložus – ne tikai lai uzturētu tempļa piedienību un kārtību, bet lai arī norādītu, ka vairs nav jātic, ka Dievs jāpielabina ar dzīvnieku upuriem.

Kungam bija viegli viņiem atbildēt, kā jau sacīts, un sacīt: „To pavēl pravietis, vai drīzāk – Dievs.“ Bet lai parādītu, ka viņi vienmēr ir nepaklausīgi Svētajam Garam – un ne tikai Jesajam, senajam pravietim, kas viņiem varbūt bija aizmirsies, bet viņi negribēja ticēt arī Jānim, kas parādījās vakar, gandrīz bez iztikas un bez miesas –, Viņš tāpēc pretī uzdod viņiem šo brīnišķīgo jautājumu, ar ko aizbāž viņiem muti, bet mums rāda: ja viņi neticēja tik lielam pravietim Jānim, kurš šķita lielāks par Viņu un liecināja par Viņu, kā gan viņi ticētu Viņam, kad Viņš viņiem paskaidrotu, ar kādu varu Viņš to dara? Jo ko vien Viņš sacītu, viņi to noteikti varētu apmelot un nospļaut, kā viņi nospļāva arī vārdus Jāņa, kas pie viņiem bija slavenāks.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 109:4 LXX (1965: Ps. 110:4).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 21:23–27; Mk. 11:27–33; Jes. 56:7; 4. Moz. 3:5–10; Ps. 109:4; 1. Moz. 14:18; Ebr. 7:11–17; Ap. d. 7:51; Mt. 11:18

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οἱ δὲ ἀνοήτως ἐπερωτῶσιν αὐτὸν, Ἐν ποίᾳ ἐξουσίᾳ ταῦτα ποιεῖς; Καίτοι ἐξῆν ἐννοῆσαι αὐτούς. Ὅτι ἐπεὶ προφητικὴν ῥῆσιν παρήγαγε μαρτυροῦσαν, ὅτι ὁ οἶκος τοῦ Θεοῦ οἶκος προσευχῆς ἐστιν, οὐκ ἐμπόριον, καὶ σπήλαιον λῃστῶν· λῃστρικὸν γὰρ ἡ πλεονεξία, καὶ καπηλεία, τίς λοιπὸν χρεία ἐρωτᾷν αὐτὸν ἐν ποίᾳ ἐξουσίᾳ ταῦτα ποιεῖ; ἕτοιμον γὰρ ὃν λογίσασθαι, ὅτι ὁ Θεὸς ταῦτα κελεύει διὰ τοῦ προφήτου. Οἱδὲ, Ἐν ποίᾳ ἐξουσίᾳ ταῦτα ποιεῖς; ἐρωτῶσιν. Ὁ νόμος, φασὶ, τοῖς ἐκ Λευὶ καταγομένοις τὴν τοῦ ἱεροῦ διακόσμησιν ἐπέτρεψε· σὺ μὴ καταγόμενος ἐκ Λευῖτικῆς φυλῆς, πῶς ταῦτα ποιεῖς, καὶ τὰ ἱερατιὰ ἀρπάζεις; Ἀλλ´ ἀναμνήσθητε, Ἰουδαῖοι, λέχοντος τοῦ δαυὶδ, Χὺ ἱερεὺς εἰς τὸν αἰῶνα κατὰ τὴν τάξιν Μελχισεδέκ· Μελχισεδὲκ δὲ οἴρηται ἱερεύς· ὁ δὲ Μελχισεδὲκ οὐ κατὰ νόμον ἦν ἱερεὺς, οὐδὲ ἐκ τῆς Ἀευῖτικῆς φυλῆς. Πῶς γὰρ, ὃς προγενέστερος ἦν τοῦ Λευῒ τοσοῦτον; Καὶ λοιπὸν, τί ζητεῖς ἐν Χριστῷ τὴν τάξιν τοῦ νόμου; Θεὸς νόμοις οὐχ ὑπόκειται. Προσέταξεν ὅτε καιρὸς ἦν, ἐκ Λευῖτικῆς εἶναι φυλῆς τοὺς ἱερεῖς, νῦν μετατάττει τοῦτον τὸν νόμον, καὶ τὴν τοῦ Μελχισεδὲκ ἰερωσύνην προκρίνει, διὸ καὶ ἐκβάλλει τοὺς πωλοῦντας καὶ ἀγοράζοντας τὰ πρὸς θυσίαν ζῶα, οἷον πρόβατα, καὶ περιστεράς· μετὰ καὶ τοῦ τὴν εὐπρίπειαν, καὶ τὸ εὔσχημον τῷ ναῷ περποιεῖσθαι, ἔτι καὶ τοῦτο ὑποδεικνὺς, ὅτι οὐκ ἕτι παῖς ἵωοθυσίαις δεῖ τὸν Θεὸν ἐξιλάσκεσθαι πιατεύειν. Ἡν μὲν οὖν ἕτοιμον τῷ Κυρίῳ ἀποκρίνασθαι πρὸς αὐτοὺς, καθάπερ εἴρηται, καὶ εἰπεῖν, ὅτι Ὁ προφήτης ταῦτα, μᾶλλον δὲ ὁ Θεὸς διακελεύεται· πλὴν ἵνα δείξῃ αὐτοὺς, ὅτι πάντοτε ἀπειθοῦσι τῷ Πiνεύματι τῷ ἀγίῳ, καὶ οὐχ ὃτι γε Ἡφατᾳ τῷ παλαιῷ προφήτῃ, καὶ εἰς λήθην ἴσως αὐτοῖς γενομένῳ, ἀλλὰ καὶ τῷ χθὲς φανέντι Ἰωάννῃ, τῷ ἀθλῳ μικροῦ καὶ ἀσάρκῳ, οὐκ ἠθέλησαν πιστεσσαι, διὰ τοῦτο ἀντερωτᾷ αὐτοὺς τὴν ἀξιοθαύμαστον ταύτην ἐρώτησιν, δι´ ἦς ἐπιστομίζει μὲν καὶ αὐτοὺς, δείκνυσι δὲ ἡμῖν, δτι εἰ τῷ τηλικούτῳ προφήτη οὐκ ἐπίστευσαν τῷ Ἰωάννῃ, τῷ μείζονι αὐτοῦ δοκοῦντι, περὶ αὐτοῦ μαρτυροῦντι, πῶς ἂν αὐτῷ πιστεύσαιεν ἀπολογουμένῳ αὐτοῖς ἰν ποίᾳ ἐξουσίᾳ ταῦτα ποιεῖ; Ὅπερ γὰρ ἂν εἶπε, πάντως ἂν ἐξῆν αὐτοῖς διαβαλεῖν αὐτὸ παὶ διαπτύσαι, ὥσπερ καὶ τοὺς Ἰωάννου λόγους τοῦ ἑνδοξοτέρου παρ αὐτοῖς διέπτυσαν.

PG 123, skenējuma lpp. 522–524 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐν δόξῃ εἰσελθὼν ὁ Κύριος … beidzas: Κυρίου ἐπερωτήσεως πρὸς τοὺς ὅαρισαίους.

Ziņot par kļūdu

Lk. 20:9–16

Šī līdzība ir īsa, tomēr tā mūs māca daudz un lielas lietas: Dieva gādību, ko Viņš tik lielu dāvāja, vai drīzāk parādīja ebrejiem; viņu asinskārību jau no sākuma; to, ka Vecās un Jaunās [Derības] Dievs ir viens; to, ka tiks ievesti pagāni; to, ka jūdi tiks atmesti.

Tātad vīna dārzs ir jūdu sinagoga, bet vīnkopji – rakstu mācītāji un farizeji, tautas pirmie un pārraugi; vai arī katrs no mums pats ir vīna dārzs un pats vīnkopis, jo katrs no mums apstrādā pats sevi. Tātad Cilvēkmīlīgais, nodevis šo vīna dārzu vīnkopjiem, aizceļoja, tas ir, atstāja viņus iet pēc pašu brīvās gribas. Viņš sūtīja dažādus kalpus – es saku: praviešus –, lai iegūtu kādu nelielu peļņu. Jo Viņš gribēja saņemt „no augļiem“, ne visus augļus. Ko gan Dievs no mums iegūst, ja ne mūsu atziņu par Viņu? Un arī tā ir mūsu ieguvums; tomēr mūsu pestīšanu un mūsu ieguvumu Viņš dara par Savējo.

Bet ļaunie vīnkopji apsmēja sūtītos, tos sizdami un turklāt aizsūtīdami tukšām rokām, tas ir, viņi nonāca tādā nepateicībā, ka ne tikai novērsās no labā un nedeva nevienu labu augli, bet arī darīja ļaunu, kas pelna lielāku sodu.

Kad pravieši tā bija cietuši vissmagāko, tiek sūtīts Dēls. „Varbūt,“ Viņš saka, „viņi kaunēsies no Mana Dēla.“ To Viņš sacīja ne tāpēc, ka nezinātu nākamo un ka viņi izturēsies pret Viņu vēl ļaunāk nekā pret praviešiem, bet sacīdams to, kam bija jānotiek; jo viņiem vajadzēja no Viņa kaunēties. Bet ja viņi tik ļoti nekaunējās, ka pat Viņu nogalināja, tas viņus apsūdz vēl vairāk – ka pat pēc tam, kad Dievs bija paziņojis, ka būtu labi, ja tā notiktu un viņi no Viņa kaunētos, viņi nesa pretēju spriedumu. Šāds izteiksmes veids Rakstos atrodams bieži, piemēram: „Varbūt viņi paklausīs“; jo arī tur Viņš to saka ne tāpēc, ka nezinātu nākamo, bet lai daži nesacītu, ka Dieva iepriekšzināšana nepieciešami kļuvusi par nepaklausības cēloni; tāpēc Viņš tā veido vārdus.

„Izmetuši Dēlu ārā no vīna dārza, viņi Viņu nogalināja.“ Vispirmā doma ir – ārpus Jeruzalemes; jo Kristus cieta ārpus vārtiem. Bet tā kā augstāk par vīna dārzu mēs sapratām tautu, nevis Jeruzalemi, varbūt atbilstošāk ir sacīt, ka tauta gan Viņu nogalināja, bet „ārpus vīna dārza“, tas ir, ne pati kļūdama par nāves izdarītāju, bet nodevusi Viņu Pilātam un pagāniem. Tātad Kungs cieta ārpus vīna dārza, tas ir, ārpus tautas rokām; jo viņiem nebija atļauts nevienu nogalināt; bet Viņš nomira no karavīru rokām. Daži par vīna dārzu saprata Rakstus: tātad Kungs cieta ārpus Rakstiem, tas ir: tie, kas neticēja Mozum, Viņu nogalināja. Jo ja viņi būtu ticējuši Mozum un būtu Rakstos, tos pētīdami, viņi nebūtu nogalinājuši Rakstu Valdnieku.

To sacījis, Viņš pieliek arī spriedumu, ko izsludinās pār viņiem: ka Viņš nodos vīna dārzu citiem, tas ir, citiem dos šo žēlastību – saukties „Mana tauta“. Ievēro, ka tie, kas saka, ka vīna dārzs ir Raksti, šķiet trāpām labāk, kā no šejienes redzams: jo Raksti tika nodoti mums, atņemti ebrejiem. Bet drosmīgi kāds varētu sacīt, ka vīna dārzs ir viss garīgais – vai tas būtu Rakstos un likumos, vai darbos un vēsturē –, no kā visa jūdi tika atņemti, [bet mēs to baudām].

Piezīmes (2)
  1. „Varbūt viņi paklausīs“ – ἐὰν ἄρα ἀκούσωσιν (Ecēh. 2:5 LXX).
  2. „[Derības]“ – grieķu tekstā: τῆς Παλαιᾶς καὶ τῆς Νέας.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 21:33–41; Mk. 12:1–9; Jes. 5:1–7; Ebr. 1:1; Ecēh. 2:5; Ebr. 13:12; Jņ. 18:31; Jņ. 5:46; Os. 2:23; Rom. 9:25; Rom. 3:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

τὸν ἀμπελῶνα ἄλλοις.» Βραχεῖα μὲν αὔτη ἡ παραβολὴ, πλὴν πολλὰ καὶ μεγάλα διδάσκει ἡμᾶς· τὴν πρόνοιαν τοῦ Θεοῦ, ἣν ἐπὶ τοῖς Ἔβραίοις τοσαύτην ἐχαρίσατο, μᾶλλον δὲ ἐπεδείξατο, τὸ ἐξ ἀρχῆς αὐτῶν φονικὸν, τὸ καὶ τῆς Παλαιᾶς καὶ τῆς Νέας ἕνα εἶναι τὸν Θεὸν, τὸ εἰσαχθήσεσθαι τὰ ἔθνη, τὸ ἀποῤῥιφήσεσθαι τοὺς Ἰουδαίους. Ἀμπελὼν ον αὕτη ἡ Συναγωγὴ τῶν Ἰουδαίων, γεωργοὶ δὲ οἱ Γραμματεῖς, καὶ Φαρισαῖοι οἱ προέχοντες, καὶ ἐπιστάται τοῦ λαοῦ, ἢ καὶ ἕκαστος ἡμῶν αὐτὸς ἀμπελὼν, αὐτὸς γεωργός· ἕκαστος γὰρ ἡμῶν αὐτὸς ἑαυτὸν γεωργεῖ. Τοῦτον οὖν τὸν ἀμπελῶνα ἐκδοὺς γεωργοῖς ὁ φιλάνθρωπος, ἀπεδήμησε, τουτέστιν αὐτεέουσίους αὐτοὺς ἀφῆκε πορεύεσθαι. Ἀπέστειλε δὲ διαφόρους δούλους, προφήτας φημὶ, ὡς ἄν σχοίη τι κέρδομικρόν. Ἐκ τοῦ καρποῦ γὰρ, φησίν, ἤθελε λαβεῖν, οὐ τὸν καρπὸν ἅπαντα· τί γὰρ κερδαίνει ὀ Θεὸς ἀφ´ ἡμῶν, εἰ μὴ τὴν αὐτοῦ ἐπίγνωσιν; Καὶ αὕτη δὶ ἡμέτερον κέρδος, ὅμως τὴν σωτηρίαν ἡμῶν καὶ τὸ ἡμέτερον κέρδος οἰκεῖον ποιεῖται. Ὑβρισαν δὲ τοὺς ὰποσταλέντας οἱ κακοὶ γεωργοί, δείραντες, μετὰ καὶ τοῦ κενοὶνς ἐξαποστεῖλαι, τουτέστιν, εἰς τοσοῦτον ἀγνωμοσύνης ἦλθον, ὥστε οὐ μόνον ἐξέκλιναν ἀπὸ τοῦ καλοῦ, καὶ οὐδένα καρπὸν ἀγαθὸν ἔδωκαν, ἀλλὰ καὶ πονηρίαν ἐποίησαν, ὃ μείζονος κολάσεως ἄξιον Τῶν οὖν προφητῶν οὕτω τὰ δεινότατα παθόντων, ὁ λιὸς ἀποστέλλεται. Ἱως γὰρ, φησὶν, ἐντραπήσονται τὸν Υἱόν μου. Τοῦτο δὲ εἰπεν, οὐχ ὡς ἀγνοῶν τὸ μέλλον, καὶ ὅτι μέλλουσι μᾶλλον αὐτὸν χεῖρον τῶν προφητῶν διαθέσθαι, ἀλλ´ ἐκεῖνο λέγων, ὅπερ ἔδει γενέσθαι· ἔδει νὰο ἐντοαπῆναι αὐτόν. Εἰ δὲ καὶ αὐτοὶ ΟΑΡΟΤ ΧΧ. τοσοῦτον οὐκ ἐνετράπησαν, ὥστε καὶ ἀπέκτειναντοῦτο εἰς μείζονα κατηγορίαν αὐτοῖς, ὅτι καὶ μετὰ τὸ ἀποφήνασθαι τὸν Θεὸν, ὅτι οὕτως ἦν καλὸν γενέσθαι, καὶ ἐντραπῆναι αὐτὸν, αὐτοὶ τὴν ἐναντίαν ψῆφον ἔθεντο. Τὸ δὲ τοιοῦτον ἱδίωμα παρὰ τῇ Γραφῇ πολλαχοῦ εὑρίσκεται, ὡς τὸ, Ἐὰν ἄρα ἀκούτωσιν ὐδὲ γὰρ ἐκεῖ ἀγνοῶν τὸ μέλλον, τοῦτό φησιν, ἀλλ ἵνα μὴ λέγωσί τινες, ὅτι ἡ πρόγνωσις τοῦ Θεοῦ ἀναγκαίως αἰτία γέγονε τῆς παρακοῆς· διὰ τούτο οὕτως σχηματίζει τὰς λέξεις. Ἐκβαλόντες δὲ τὸν ΥΙὸν ἔξω τοῦ ἀμπελῶνος, ἀπέκτειναν· τὸ μὲν πρόχειρον εἰπεῖν, ἔξω τῆς Ἰερουσαλήμ· ἕξω γὰρ τῆς πύλης ὁ Χριστὸς ἔπαθεν· ἐπεὶ δὲ ἄνωθεν ἀμπελῶνα τὸν λαὸν, οὐχὶ τὴν Ἰερουσαλὴμ ἐξελάβομεν, μήποπε οἰκειότερον εἰπεῖν, ὅτι ἀπέκτεινε μὲν αὐτὸν ὁ λαὶ ς, ἔξω δὲ τοῦ ἀμπελῶνος, τουτέστιν, οὐκ αὐτὸς αὐτόχειρ τοῦ θανάτου γενόμενος, ἀλλὰ τῷ Πιλάτῳ, καὶ τοῖς ἔθνεσιν ἐκδεδωκότες αὐτόν. Ἔξω οὓν τοῦ ἀ, πελῶνος, ἤγουν τῶν τοῦ λαοῦ χειρῶν ἔπαθεν ὁ Κύριος· αὐτοῖς γὰρ οὐκ ἐξῆν ἀποκτεῖναι οὐδένα· ὑπὸ στρατιωτικῶν μέντοι χειρῶν ἀπέθανε. Τινὲς δὲ ἀμπελῶνα τὴν Γραφὴν ἐνόησαν· ἔξω οὖν τῶν Γραφῶν ἔπαθεν ὁ Κύριος, τουτέστιν, οἱ μὴ πιστεύον επς Μωσεῖ, οὗτοι ἀπέκτειναν αὐτόν. Εἰ γὰρ ἐπίστευον Ἀωσεῖ, καὶ ἐν ταὶς Γραφαῖς ἦσαν ἐρουνῶντες αὐτὰς, οὐκ ἂν ἀπέκτειναν τὸν Δεσπότην τῶν Γραφῶν. Ταῦτα εἰπών, ἐπάγει καὶ τὴν ψῆφον, ἢν ἐπ´ αὐτοὺς ἐξοίσει, ὅτι ἐκδώσεται ἄλλοις τὸν ἀμπελῶνα τοῦτέστιν ἄλλοις δώσει ταύτην τὴν χάριν, τὸ καλεῖσθαι λαός μου. Ὅρα δέ, ὅτι οἱ λέγοντες τὴν Γραφὴν εἶναι τὸν ἀμπελῶνα, μᾶλλον ἐπιτυγχάνειν δοκὸῦσιν, ὡς ἐντε·θεν δνλοῦται. Ἐξεδόθη γὰρ ἡμῖν ἡ Γραφὴ ἀρθεῖσα ἀπὸ τῶν Ἐβραίων. Θαῤῥῶν δὲ, εἴποι ἄν τις πάντα τὰ πνευματικὰ εἶναι τὸν ἀμπελῶνα, εἴτε ἐν τῇ Γραφῇ καὶ νόμοις, εἴτε ἐν πράξεσι καὶ ἱστορίαις ἔκειντο, νν πάντων ἐστερήθησαν οἱ Ἰουδαῖοι, [καὶ ἡμεῖς ἀπολαύομεν.]

PG 123, skenējuma lpp. 524–525 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: τὸν ἀμπελῶνα ἄλλοις.» Βραχεῖα μὲν … beidzas: νν πάντων ἐστερήθησαν οἱ Ἰουδαῖοι,

Ziņot par kļūdu

Lk. 20:17–19

Lūka, kā tu dzirdi, saka, ka Kungs sacījis: „Vīna dārza kungs pazudinās nepateicīgos vīnkopjus un nodos vīna dārzu citiem“, un farizeji, to dzirdējuši, sacījuši: „Lai tā nenotiek!“ Bet Matejs saka citādi: ka Kungs jautājis: „Ko vīna dārza kungs darīs tiem vīnkopjiem?“, un jūdi atbildējuši: „Ļaunos viņš ļauni pazudinās un vīna dārzu nodos citiem.“ Vai tad tā ir pretruna? Nebūt nē. Jo ticams, ka notika abi: pēc Mateja viņi paši izteica spriedumu, un tad, sapratuši, kurp līdzība ved un ka tā sacīta par viņiem, atkal sacīja to, ko tagad saka Lūka: „Lai tā nenotiek!“

Ko tad Kristus? Viņš pieliek vēl citu liecību no Dāvida, par akmeni saukdams Sevi, bet par cēlājiem – pašus skolotājus, kā arī Ecēhiēls saka: „Tie, kas ceļ sienu un apmet to bez sāls“, tas ir, tie, kas runā patīkamo un apsedz tautas trūkumus, it kā virspusēji apmezdami tautas sabrukušo, kā kādu sienu. Kā viņi atmeta šo akmeni? Sacīdami: „Šis nav no Dieva.“

Šeit Viņš runā par divām pazušanām: vienu – viņu dvēseļu pazušanu, ko viņi cieta, apgrēkodamies; jo „katrs, kas krīt uz šī akmens, tiks sašķaidīts“; otru – gūstu, ko viņiem uzveda akmens, ko viņi bija nicinājuši; jo „uz ko tas kritīs, to tas izvētīs“. Tā jūdi tika izvētīti un izkaisīti kā pelavas no viena kuļa – no Jūdejas – pa visu pasauli. Ievēro, ka vispirms viņi krita uz akmens, tas ir, apgrēkojās, un tad akmens krita uz viņiem un tos sodīja. Jo vispirms nāk mans grēks un tad Dieva taisnais sods pār mani.

Tātad jūdi atmeta šo akmeni; bet tas bija tik labs un izredzēts, ka tika likts par stūra galvu un saistīja un savienoja divas sienas – veco un jauno. Kaut gan viņiem vajadzēja klausīties Jesaju, kas saka: „To Kungu svētījiet, un Viņš būs jums bijība, un jūs nesadursieties ar Viņu kā ar klupšanas akmeni un kā ar krišanas klinti.“

Bet viņi, sapratuši, ka Viņš līdzību saka par viņiem, apspriežas pret Viņu; un ja nebūtu baiļu no tautas, viņi būtu pielikuši pie Viņa rokas. Un bauslību, kas saka: „Nevainīgo un taisno nenogalini“, viņi neklausīja, bet no cilvēku dusmām bīstas un atturas no atklāta uzbrukuma, bet perina ļaunu citādi.

Piezīmes (4)
  1. Ps. 117:22 LXX (1965: Ps. 118:22).
  2. Ecēh. 13:10–11 LXX – ἀλείφειν ἀναρτύτως: „apmest ar nesagatavotu (nesālītu) javu“.
  3. „Izvētīs“ – λικμήσει (Lk. 20:18).
  4. Lemma: Teofilakts šeit skaidro arī Lk. 20:16b („Lai tā nenotiek!“).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 21:41–46; Mk. 12:9–12; Ps. 117:22; Ecēh. 13:10–11; Jņ. 9:16; Ps. 1:4; Ef. 2:14–20; Jes. 8:13–14; 2. Moz. 23:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὁ μὲν Λουκᾶς, ὡς ἀκούεις, τὸν Κύριόν φησιν εἰπεῖν, ὅτι Ἀπολέσει ὁ δεσπότης τοῦ ἀμπελῶνος τοὸ ἀγνώμονας γεωργούς, καὶ τὸν ἀμπελῶνα ἐκδώσετα. ἄλλοις· ὅπερ ἀκούσαντας τοὺς Φαρισαίους, εἰπεῖν, Μὴ γένοιτο. Ὁ δὲ Ματθαῖος ἑτέρως φησί· τὸν μὲν γὰρ Κύριον ἐρωτῆσαι, Τί ποιήσει τοῖς γεωργοῖς ἐκείνοις δεσπότης τοῦ ἀμπελῶνος; καὶ τοὺς Ἰουδαίους ἐποκριθέντας εἰπεῖν, Κακοὺς κακῶς ἀπολέσει αὐτοὺς, καὶ τὸν ἀμπελῶνα ἐκδώσεται ἄλλοις. Λρ ὐν ἐναντιολογία ἐστίν; Ἄπαγε. Ἀμφότερα γὰρ εἰκ´ ς γεγενῆσθαι, καὶ κατὰ μὲν τὸν Ματθαῖον αὐτους ἐκείνους τὴν ψῆφοι ἐξενεγκεῖν, εἶτα συναισθομέους ποῦ φέρει ἡ παραβολὴ, καὶ ὅτι δι´ αὐτοὺς εἴρηται, πάλιν εἰπεῖν τοῦτο, ὃ νῦν ὁ Λουκᾶς φησι, τὸ, πὴ γένοιτο. Τί οὖν ὁ Χριστός; Ἐπάγει καὶ ἐτέραν μαρτυρίαν ἀπὸ τοῦ Δαυὶδ, λίθον μὲν ἐαυτὸν ὀνομάΤων, οἰκοδόμους δὲ τοὺς διδασκάλους αὐτοὺς καθὰ καὶ ὁ Ἰεζεκιήλ φησιν, Οἰκοδομοῦντες τὸν τοῖχον, καὶ ἀλείφοντες ἀναρτύτως, τουτέστιν, οἱ τὰ πδὸς χάριν λέγοντες, καὶ συγκαλύπτοντες τὰ ἐλαττώματα τοῦ λαοῦ καὶ οἷον ἐμπλάττοντες ἐπιπολαίως τὰ σαθρὰ τοῦ λαοῦ, ὥσπερ τινὸς τοίχου. Πῶς δὲ ἀπεδρκίμασαν τοῦτον τὸν λίθον; Εἰπόντες· Οὗτος οὐκ ἔστιν ἐκ τοῦ Θεοῦ. Δύο δὲ ἀπωλείας ἐνταῦθα λέγει· μίαν μὲν τὴν τῶν ψυχῶν αὐτῶν, ἢν αὐτοὶ σκανδαλισθέντες ἔπαθον· Πᾶς γὰρ ὁ πεσὼν ἐπὶ τὸν λίθον τοῦτον συνθλασθήσεται· ἑτέραν δὲ τὴν ἀπὸ τῆς αἰχμαλωσίας. ἣν ὁ λίθος αὐτοῖς ἐπήγαγεν, ὁ παρ´ αὐτῶν ἐξουδενωθείς. Ἐφ´ ὃν γὰρ, φησί, πέσει, λικμήσει αὐτόν,, Οὔτως οὖν ἐλικμήθησαν οἱ Ἰουδαῖοι, καὶ διεσπάρησαν, ὥσπερ ἄχυρα ἀπὸ μιᾶς ἅλωνος, τῆς Ἰουδαίας, εἰς πάντα τὸν κόσμον. Παρατήρησον δὲ, ὅτι πρότερον ἐκεῖνοι ἔπεσον ἐπὶ τὸν λίθον, τουτέστιν, ἐσκανδαλίσθησαν, εἶθ´ οὕτως ὁ λίθος ἔπεσεν ἐπ´ αὐτοὺς, καὶ ἐτιμωρήσατο· προηγεῖται γὰρ ἡ ἐμὴ ἁμαρτία, εἶθ´ οὔτως ἡ τοῦ Θεοῦ ἐπ´´ ἐμὲ δικαία τιμωρία. Ἀλλ´ οἱ μὲν Ἰουδαῖοι ἀπεδοκίμασαν τὸν λίθον τοῦτον· ὁ Ἐὲ τοσοῦτον ἦν καλὸς, καὶ ἐκλεκτὸς, ὥστε εἰς κεφαλὴν γωνίας τεθῆναι, καὶ δύο τοίχους συμβαλέσθαι καὶ ἐνῶσαι, τά τε παλαιὰ καὶ τὰ νέα. Καίτοι ἔδει αὐτοὺς ἀκοῦσαι Ἡσαΐου λέγοντος· «Κύριον αὐτὸν ἀγιάσατε, καὶ αὐτὸς ἔσται ὑμῖν φόβος, καὶ οὐχ ὡς λίθου προσκόμματι συναντήσετε αὐτῳ, οὐδ´ ὡς σπέτρας πτώματι.» Οἱ δὲ καὶ γνόντες, ὅτι δι´ αὐτοὺς τὴν παραβολὴν λέγει, βουλεύονται κατ´ αὐτοῦ, καὶ εἰ μὴ ἦν ὁ τοῦ λαοῦ φόβος, καὶ χεῖρας ἂν ἐπέβαλον ἐπ´ αὐτόν. Καὶ τοῦ μὲν νόμου λέγοντος, Ἀθῶον καὶ δίκαιον οὐκ ἀποκτενεῖς, παρήκουσαν, τὸν δὲ τῶν ἀνθρώπων θυμὸν φοβοῦνται, καὶ ἀναστέλλονται τῆς ἐκ τοῦ φανεροῦ ἐπιθέσεως, ἐπιβουλεύουσι δὲ ἄλλως.

PG 123, skenējuma lpp. 525–526 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὁ μὲν Λουκᾶς, ὡς ἀκούεις, … beidzas: φανεροῦ ἐπιθέσεως, ἐπιβουλεύουσι δὲ ἄλλως.

Ziņot par kļūdu

Lk. 20:20–26

Farizeji Tam Kungam sagatavoja slazdu, no kura, kā viņiem šķita, grūti izbēgt; bet viņu pašu kāja tajā iekļuva. Redzi ļaunprātību: „Ja Viņš sacīs,“ viņi saka, „ka ķeizaram jādod nodokļi, Viņš būs apsūdzams tautas priekšā, ka ved verdzībā tautu, kas ir Ābrahāma sēkla un nekad nevienam nav kalpojusi; bet ja Viņš aizliegs dot nodokļus, mēs Viņu atkal vedīsim pie zemes pārvaldnieka kā dumpinieku.“ Bet Viņš izbēg no viņu cilpām kā stirna – jo tā Viņu nosauca līgava Dziesmu dziesmā – un māca, ka miesā būt pakļautiem tam, kam vara pār mūsu miesām, vai tas būtu ķēniņš vai tirāns, mums nekādi nekaitē garā patikt Dievam, garu Dievam. „Jo dodiet atpakaļ,“ Viņš saka, „ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.“

Un ievēro: Viņš nesacīja „dodiet“, bet „dodiet atpakaļ“. „Tas ir parāds,“ Viņš saka; „tātad atdod parādu. Tavs valdnieks tevi sargā no ienaidniekiem, dara tavu dzīvi mierīgu; tātad tu viņam par to esi parādā nodokli; un turklāt pašu to, ko tu nes – naudas gabalu –, tu esi saņēmis no viņa paša. Tātad atdod viņam atpakaļ ķēniņa naudu. Pa vidu tu esi guvis peļņu, ar to tirgodamies un iegādādamies dzīvei vajadzīgo.“ Tāpat arī Dievam jāatdod tas, kas Dievam pieder. Viņš tev devis prātu – atdod to Viņam, darbodamies saskaņā ar prātu. Viņš tev devis saprātu – atdod to Viņam, nelīdzinādamies nesaprātīgiem lopiem, bet visu darīdams kā saprātīgs. Un vienkārši – Viņš tev devis dvēseli un miesu; atdod Viņam visu un atjauno Viņam Viņa attēlu, staigādams ticībā, cerībā, mīlestībā.

Un patiesi „ķeizaram, kas ķeizaram pieder“, jāatdod arī citādi: jo katrs no mums nes vai nu Dieva attēlu, vai šīs pasaules valdnieka attēlu. Tātad, kad mēs kļūstam līdzīgi „ķeizaram“, kļūdami par velna bērniem, mēs nesam viņa attēlu, kas viņam jāatdod atpakaļ un jāatmet, lai viņam paliek savējais un lai viņš mūsos neatrod neko savu; jo tā arī Dieva attēls mums tiks saglabāts nesajaukts. Tāpēc Pāvils pamāca: „Kā mēs esam nesuši zemes cilvēka attēlu, tā nesīsim arī debesu cilvēka attēlu“; un citur: „novilkuši veco cilvēku“. Ko šeit sauc par „atdot atpakaļ“, to Pāvils sauc par „novilkt“; un kas šeit ir ķeizara attēls, tas tur ir zemes cilvēka attēls – protams, grēcīgā Ādama un vecā cilvēka. Jo zemes cilvēka attēls nav nekas cits kā iznīcība un grēks, ko mēs iemantojām, kļūdami līdzīgi atkritējam, nevis Ķēniņam.

Tātad farizeji nespēja noķert Jēzu tautas priekšā; jo viņu galvenā rūpe bija Viņu apmelot tautas priekšā kā tādu, kas tautu padara par romiešu vergu. To viņi nespēja paveikt Viņa pārgudrās [atbildes] dēļ.

Piezīmes (3)
  1. Ps. 9:16 LXX (1965: Ps. 9:16) – „viņu kāja iekļuva slazdā“.
  2. „Dodiet atpakaļ“ – ἀπόδοτε (Lk. 20:25), nevis δότε.
  3. „Ķeizars“ morālā nozīmē – κοσμοκράτωρ, šīs pasaules valdnieks.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:15–22; Mk. 12:13–17; Ps. 9:16; Jņ. 8:33; Dz. dz. 2:9; Rom. 13:1–7; Rom. 13:7; 1. Kor. 13:13; Jņ. 8:44; 1. Kor. 15:49; Kol. 3:9; Ef. 4:22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Παγίδα ἡτοίμασαν οἱ Φαρισαῖοι δυσδιάφυκτον τῷ Κυρίῳ, ὥς γε ἐδόκουν, ἀλλὰ συνελήφθη ἐν ταύτῃ ὁ ποὺς αὐτῶν· ἴδε γὰρ κα κουργίαν. Εἰ μὲν εἴποι, φησὶν, ὅτι δεῖ φόρους διδόκαι Καίσαρι, κατηγορητέος πρὸς τὸν λαὸν, ὡς τὸ ἔΘνος εἰς δουλείαν ὑπάγων, σπέρμα Ἀβραὰμ ὃν, καὶ ο«μηδενὶ δουλεῦσαν· εἰ δὲ κωλύει φόρους διλόναι, πάλιν πρὸς τὸν ἡγεμόνα ἄξουσιν, ὡς στασιαστήν. Ὁ δὲ τοὺς βρόχους αὐτῶν ἐκφεύγει, ὡς δορκὰς, οὕτω γὰρ αὐτὸν ἐν τῷ Ἅσματι ἡ νύμφη ὡνόμασε, καὶ διδάσκει, Ἐτι τὸ σωματικῶς ὑποκεῖσθαι τῷ τῶν σωμάτων ἡμῶν ἐξουσιάζοντι, εἴτε βασιλεῖ, εἴτε τυράννῳ, οὐδὲν ἡμῖν λυμαίνεται πρὸς τὸ εὐαρεστεῖν πνευμαπικῶς τῷ Θεῷ τῶν πνευμάτων. Ἀπόδοτε γὰρ, φησὶ, τὰ Καίσαρος Καίσαρι, καὶ τὰ τοῦ Θεοῦ τῷ Θεῷ. Καὶ Κρα, οὐκ εἶπεΔότε, ἀλλ´ Ἀπόδοτε. Χρέος, φησὶν, ἐστὶν, ὰπόδος οὗν τὴν ὀφειλήν. Φυλάττει σε ὁ ἄρχων σου ἐκ τῶν πολεμίων, τὸν βίον σου εἰρηναῖον καθιστᾶ· χρεωστεῖς οὗν αὐτῷ τὸν φόρον ἀντὶ τούτων, ἄλλως τε καὶ αὐτὸ, ὃ προσφέρεις, τουτέστι, τὸ νόμισμα, παρ ἐκείνου αὐτοῦ ἔχεις. Τὸ οὖν τοῦ βασιλέως νόμισμα ἀπόδος πάλιν αὐτῷ. Ἐν τῷ μέσῳ δὲ κεκέρδηκας δι´ αὐτοῦ συναλλάσσων, καὶ τὰ πρὸς τὸν βίον χρειώδη μεταχειριζόμενος· ὥσπερ ἀμέλει καὶ τὰ τοῦ Θεοῦ τῷ Θεῷ δεῖ ἀποδιδόναι. Δέδωκέ σοι νοῦν, ἀπόδος αὐτὸν αὐτῷ κατὰ νοῦν ἐνεργῶν. Δέδωκέ σοι λόγον. ἀπόδος αὐτὸν αὐτῷ, μὴ συμπαραβαλλόμενος τοῖς κτήνεσι τοῖς ἀνοήτοις, ἀλλ´ ὡς λογικὸς πάντα πράττων. Καὶ ἀπλῶς δέδωκέ σοι ψυχὴν, καὶ σῶμα, πάντα ἀπόδος αὐτῷ, καὶ τὴν εἰκάνα αὐτοῦ ἀπονατὲ στησον αὐτῷ διὰ πίστεως, δι´ ἐλπίδος, δι´ ἁγάπης βαδίζων. Καὶ μὴν καὶ ἐτέρως χρὴ ἀποδιδόναι τὰ Καίσαρος Καίσαρι· ἤκαστος γὰρ ἡμῶν ἢ Θεοῦ εἰκόνα φορεῖ, ἢ τοῦ κοσμοκράτορος. Ὅταν οὖν ὁμοιώσωμεν ἑαυτοὺς τῷ Καίσαρι, υἱοὶ τοῦ διαβόλου γινόμενοι, τὴν εἰκόνα αὐτοῦ φοροῦμεν, ἢν δεῖ ἀποδιδόναι αὐτῷ, καὶ ἀποῤῥίπτειν ἴν´ ἔχοι τὰ ἑαυτοῦ καὶ μηδὲν ἐν ἡμῖν εὑρίσκῃ οἰκεῖον αὖτοῦ, οὕτως γὰρ καὶ ἡ εἰκὼν τοῦ Θεοῦ ἀμιγὴς τηρηθείη ἡμῖν. Διὸ Παῦλος παραινεῖ, Καθὼς ἑφορέσαμεν τὴν εἰκόνα τοῦ χοῖκοῦ φορέσωμεν καὶ τὴν εἰκόνα τοῦ ἐπουρανίου Καὶ ἀλ. λαχοῦ· Ἀποθέμενοι τὸν παλαιὸν ἄνθρωπον. Ὅπερ ἐνταῦθα εἴρηται ἀποδιδόναι, τοῦτο παρὰ τῷ Παύλῳ τὸ ἀποθέσθαι, καὶ ὃ ἐνταῦθα εἰκὼν Καίσαρος, τοῦτο ἐκεῖ εἰκὼν χοῖκοῦ τοῦ ἀμαρτωλοῦ πάντως, Ἀδὰμ καὶ παλαιοῦ ἀνθρώπου. Ἡ γὰρ εἰκὼν τοῦ χοῖκοῦ, οὐδὲν ἄλλο, ἢ ἡ φθορὰ, καὶ ἡ ἀμαρτία, ἢν ἔσχομεν ἀφομοιωθέντες τῷ ἀποστάτῃ, καὶ μὴ τῷ βασιλεῖ. Οὐκ ἴσχυσαν οὖν οἱ θαρισαῖοι ἐπιλαβέσθαι τοῦ Ἰησοῦ ἐνώπιον τοῦ λαοῦ· τὸ γὰρ σπουδαζόμενον αὐτοῖς, μάλιστα τοῦτο ἦν, τὸ πρὸς τὸν λαὸν διαβαλεῖν τοῦτον ὼς καταδουλοῦντα τοῖς Ῥωμαίοις τὸ ἔθνος. ὁ οὓκ ἴσχυσαν τελέσαι διὰ τὴν ὑπέρσοφον αὐτοῦ

PG 123, skenējuma lpp. 526–527 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Παγίδα ἡτοίμασαν οἱ Φαρισαῖοι δυσδιάφυκτον … beidzas: τελέσαι διὰ τὴν ὑπέρσοφον αὐτοῦ

Ziņot par kļūdu

Lk. 20:27–40

Saduķeji, nolikuši sev trūdošu pamatu, neticēja vārdiem par augšāmcelšanos. Jo, domādami, ka augšāmcelšanās dzīve būs miesiska, viņi pamatoti maldījās; tāpēc, apsmiedami mācību par augšāmcelšanos kā nejēdzīgu, viņi izdomā šo neprātīgo stāstu. Tātad Kungs, sagraudams viņu pamatu un parādījis, ka dzīve nebūs miesiska, tūdaļ līdz ar šo trūdošo pamatu un pieņēmumu nogāza arī viņu mācību, sacīdams: „Jūs maldāties, nezinādami Rakstus, bet nepareizi saprazdami to nozīmi.“

„Šī laikmeta bērni“, kas šajā pasaulē dzemdina un tiek dzemdināti, „precas un tiek izprecināti“, tas ir, tiek doti laulībā; bet tā laikmeta bērni – nekā tamlīdzīga; „jo viņi vairs nevar mirt“. Tāpēc tur nav arī laulības, bet eņģeliska un dievišķa dzīve. Jo šeit, tā kā ir nāve, tāpēc ir laulība; un tā kā ir laulība, tāpēc ir nāve. Bet tur, kad nāve būs iznīcināta, kāda vajadzība pēc laulības? Jo laulība ir mirstīgā palīgs un trūkstošā piepildījums; bet kur nekas netrūkst, kāda vajadzība pēc tā, kas piepilda?

Tātad „viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni“. Kāpēc? „Jo viņi ir augšāmcelšanās bērni.“ Ko Viņš saka, ir šāds: „Es tos nosaucu par Dieva bērniem, jo viņu dzimšanā nav redzams nekas miesisks, bet viss ir dievišķs: augšāmcelšanās laikā nav ne savienošanās, ne sēklas, ne mātes klēpja, ne grūtniecības, bet Dievs ir Tas, kas dzemdina mūsu miesas ar vārdiem, ko Viņš zina.“ Tātad, tā kā augšāmcelšanās laikā darbojas Dievs, tie, kas no augšāmcelšanās tiek atdzimdināti, pamatoti tiek saukti par Dieva bērniem.

Apsvērumiem Viņš pieliek arī Rakstu liecību. Jo Mozus saka, ka Dievs viņam sacījis no ērkšķu krūma: „Es esmu Ābrahāma Dievs“ un tālāk. Ja patriarhi būtu reiz uz visiem laikiem iznīcināti un nedzīvotu pie Dieva augšāmcelšanās cerībā, Viņš nesacītu: „Es esmu“, bet: „Es biju“. Jo tā mēs mēdzam sacīt par lietām, kas samaitātas un iznīcinātas: „Es biju tās un tās lietas saimnieks.“ Bet sacīdams: „Es esmu“, Viņš parādīja, ka ir dzīvo, nevis pilnīgi iznīcināto Valdnieks un Dievs. Jo pat ja viņi ir miruši, augšāmcelšanās cerībā viņi dzīvo – tāpat kā Ādams, lai gan dzīvoja, bija mirstīgs [un teikts, ka viņš nomira tajā dienā, kad ēda no koka.

Kad saduķejiem tā tika aizbāzta mute], rakstu mācītāji uzslavēja Jēzu kā saduķeju pretinieku, priecādamies par viņu sakāvi.

Piezīmes (2)
  1. „Līdzīgi eņģeļiem“ – ἰσάγγελοι (Lk. 20:36).
  2. Kvadrātiekavās – pēc krievu tulkojuma (OCR teksts izkritis).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:23–33; Mk. 12:18–27; Ap. d. 23:8; 1. Kor. 15:26; 1. Kor. 15:42–44; 2. Moz. 3:6; 1. Moz. 2:17; Ap. d. 23:9

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Σαθρὰν ὑποστήσαντες κρηπῖδα ἑαυτοῖς οἱ Σαδδουκαῖοι, διηπίστουν τοῖς περὶ ἀναστάσεως λόγοις, Σωματικὴν γὰρ διαγωγὴν ἔσεσθαι ἐν τῇ ἀναστάσει ὑπονοοῦντες, εἰκότως ἐσφάλλοντο, διὸ καὶ ὡς ἄτοπον διαβάλλοντες τὸ περὶ τῆς ἀναστάσεως δόγμα, πλάττονται τὴν ἀνόητον διήγησιν ταύτην. Ὁ οὖν Κύριος τὴν κρηπῖδα αὐτοῖς διασαλεύσας, καὶ δείξας ὅτι οὐκ ἔστι σωματικὴ διαγωγὴ, τότε εὐθὺς τῇ σαθρᾷ ταύτῃ κρηπῖδι, καὶ ὑπονυίᾳ συγκατέσπασε τὸ δόγμα αὐτῶν, εἰπών· Πλανᾶσθε, μὴ εἰδότες τὰς Γραφὰς, ἀλλὰ παρεκδεχόμενοι τὸν νοῦν αὐτῶν. Οἱ μὲν γὰρ υἱοὶ τοῦ αἰῶνος τούτου, οἱ ἐν τῷ κόσμῳ τούτῳ γεννῶντες, καὶ γεννώμενοι γαμοῦσι, καὶ ἐκΚΤαμίσκονται, τουτέστιν, εἰς γάμους ἐκδίδονται· οἰ δὲ τοῦ αἰῶνος ἐκείνου υἱοὶ οὐδὲν τοιοῦτον, οὐδὲ γὰρθανεῖν ἔτι δύνανται· διὸ οὐδὲ τὰ τοῦ γάμου ἑκεῖ, ἀλλ´ ἀγγελικὴ καὶ θεία διαγωγή. Ἐνταῦθαμὲν γὰρ ἐπειδὴ θάνατος, διὰ τοῦτο γάμος, καὶ ἐπειδὴ γάμος, διὰ τοῦτο θάνατος. Ἐκεῖ δὲ τοῦ θανάτου καταργηθέντος, τίς χρεία τοῦ γάμου· Ὁ γάμος γὰρ βοήθεια τοῦ θνητοῦ, καὶ πλήρωσις τοῦ λείποντος· ἔνθα δὲ οὐδλν λείπει, τίς χρεία τοῦ πληροῦντος; Ἰσάγγελοι οὖν εἰσι, καὶ υἱοὶ τοῦ Θεοῦ. Διὰ τί; Ὅτι τῆς ἀναστάσεώς εἰσιν υἱοί. Ὃ δὲ λέγει, τοιοῦτόν ἐστιν· Εἶπον, φησὶν αὐτοὺς υἱοὺς Θεοῦ, διότι οὐδὲν σωματικὸν ἐν τῇ γεννήσει αὐτῶν ὁρᾶται, ἀλλὰ πάντα θεῖα· οὔτε γὰρ συνουσία προηγεῖται, οὔτε σηέρμα, οὔτε μήτρα, οὔτε κύησις ἐν τῇ ἀναστάστει, ἀλλὰ Θεός ἐστιν ὁ γεννῶν τὰ σώματα ἡμῶν λόγοις οἷς οἱδεν. Οὐκοῦν ἐπεὶ Θεός ἐστιν ὁ ἐνεργῶν ἐν τῇ ἀναστάσει, εἰκότως υἱοὶ λέγονται Θεοῦ οἱ ἐξ ἀναστάσεως ἀναγεννώμενοι. Ἐπιφέρει δὲ τοῖς λογισμοῖς καὶ μαρτυρίαν Γραφικήν. Φησὶ γὰρ ὁ Μωσῆς τὸν Θεὸν εἰπεῖν αὐτῷ ἐκ τῆς βάτου · Ἐγώ εἰμι ὁ Θεὸς Ἀβραὰμ, καὶ τὰ ἐξῆς Ει δα ἅπαξ ἠφανίσθησαν οἱ πατριάρχαι, καὶ μὴ ἔζων παρὰ Θεῷ τῇ ἐλπίδι τῆς ἀναστάσεως, οὐκ ἂν εἶπεν, ὅτι Ἐγώ εἰμι, ἀλλ´ Ἐγὼ ἡμην. Τοῦτο γὰρ εἰώθαμεν λέγειν ἐπὶ τῶν διεφθαρμένων καὶ ἀφανισθέντων πραγμάτων · Ἐγὼ ἤμην δεσπότης τοῦδε τοῦ πράγματος. Νῦν δὲ εἰπών, ὅτι Ἐγώ εἰμι, ἔδειξεν ὅτι ζώντων ἐστὶ Ἀεσπότης καὶ Θεὸς, καὶ οὐχὶ διεφθορότων πάντη· κἂν γὰρ νεκροὶ ὧσιν, ἀλλὰ τῇ ἐλπίδι τοῦ ἀναστῆναι· ζῶσιν, ὥσπερ καὶ ὁ Ἀδὰμ εἰ καὶ ἔζη, θνητὸς ἠν θέντων, ἀπεδέξαντο τὸν Ἰησοῦν οἱ Γραμματεῖς, ὡς ἀντίτεχνον τῶν Σαδδουκαίων, ἡσθέντες ἐπὶ τῇ ἐκείνων ἥττῃ.

PG 123, skenējuma lpp. 527–529 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Σαθρὰν ὑποστήσαντες κρηπῖδα ἑαυτοῖς οἱ … beidzas: ἡσθέντες ἐπὶ τῇ ἐκείνων ἥττῃ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 20:41–47

Gandrīz jau iedams pretī ciešanām, Viņš pasludina Savu Dievību – un ne neapslēpti un lielīgi, bet ļoti pieticīgi. Jo Viņš viņiem jautā un, novedis tos neziņā, atstāj, lai paši izdara secinājumu. „Jo Dāvids,“ Viņš saka, „sauc Viņu par Kungu – kā tad Viņš ir vienkārši viņa dēls?“ Jo pēc miesas Viņš bija Dāvida dēls, bet arī viņa Dievs; bet viņi uzskatīja Viņu tikai par Dāvida dēlu. Tāpēc Viņš apgāž šo viņu domu – ka Viņš ir vienkārši Dāvida dēls; un reizē rāda arī, ka Viņš nav pretī Tēvam, bet Viņam ir pilnīga vienprātība ar Viņu, ja reiz Tēvs uzvar Viņa ienaidniekus.

Tas tad rakstu mācītājiem. Bet tā kā Viņš mācekļus sūtīja par visas pasaules skolotājiem, Viņš pamatoti pamāca tos nesekot farizeju godkārīgajam un pirmās vietas kārajam prātam, un vispār pasaulīgajam un cilvēkiem tīkamajam. Jo tiekties pēc sveicieniem tirgus laukumos ir to raksturā, kas glaimo tiem, ko satiek, un ķer labsirdības slavu, vai arī to dara par ieganstu mantas krāšanai.

„Bet viņi,“ Viņš saka, „aprij arī atraitņu namus“, pildīdami vēderu un tērēdami vairāk nekā vajag; un, aizbildinādamies ar lūgšanām, viņi māca nevis gavēni, bet žūpību un rijību; un tāpēc viņi „saņems,“ Viņš saka, „smagāku sodu“, jo ne tikai dara ļaunu, bet arī aizbildinās ar lūgšanām. Un viņu ārējais izskats ir dievbijīgs, un tikumu viņi dara par ļaunuma ieganstu. Tāpēc viņi arī ir nosodāmi vēl vairāk, jo liek, lai tiktu pelts pat labais. Jo vajadzēja apžēloties par atraitnēm; bet viņi ieiet viņu namos, it kā gribēdami tās svētīt ar garām lūgšanām; bet tās ir spiestas tērēties viņu klātbūtnes dēļ [un tā tiek izputinātas].

Piezīmes (1)
  1. Ps. 109:1 LXX (1965: Ps. 110:1).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 22:41–46; Mk. 12:35–40; Ps. 109:1; Rom. 1:3–4; Mt. 23:5–7; Mt. 23:14; Mt. 28:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπὶ τὸ πάθος, ὅπον αὔπω, μέλλων ἔρχεσθαι τὴν ἑαυτοῦ ἀνακηρύττες θεότητα, καὶ οὐδὲ τοῦτο ἀπαρακαλύπτως καὶ ἀλαζονικῶς, ἀλλὰ καὶ σφόδρα μετριοφρόνως. Ἐρωτᾷ γὰρ αὐτοὺς, καὶ εἰς ἀπορίαν ἐναγαγὼν ἀφίησιν αὐτοὺς συλλογίσασθαι τὸ ἀκόλουθον. Δαυὶδ γὰρ, φησὶ, Κύριον αὐτὸν καλεῖ, καὶ πῶς υἱὸς αὐτοῦ ἐστι ψιλός; Ἡν μὲν γὰρ υἱὸς Δαυΐδ τὸ κατὰ σάρκα, ἀλλὰ καὶ Θεὸς αὐτοῦ· ἐκεῖνοι δὲ μόνον τοῦτο υἱὸν αὐτὸν τοῦ Δαΐὰ ἐνόμιζον. Διὸ ἀνατρέπει ταύτην αὐτῶν τὴν δόξαν τὴν περὶ τοῦ ψιλὸν εἶναι υἱὸν τοῦ Δαυτδ, ἐμφαίνει δὲ καὶ ἕτι οὐκ ἀντίθετός ἐστι τῷ Πατρί, ἀλλὰ πολλὴν τὴν ὁμόνοιαν ἔχει πρὸς αὐτὸν, εἴγε τοὺς ἐχθροὺς αὐτοῦ καταγωνίζεται ὁ Πατήρ. Ταῦτα μὲν οὗν τοῖς ΓραμΚματεῦσιν. Ἐπεὶ δὲ τοὺς μαθητὰς διδασκάλους τῆς οἰκουμένης ἀπέστειλεν, εἰκότως αὐτοῖς παραινεῖ μὴ μιμεῖσθαι τῶν Φαρισαίων τὴν φιλόδοξον καὶ φιλά πρωτον γνώμην, καὶ ἁπλῶς κοσμικὴν καὶ ἀνθρωπἀρεσκον. Τὸ γὰρ τοὺς ἀσπασμοὺς ἐπιτηδεύειν ἐν ταῖς ἀγοραῖς, κολακευόντων ἐστὶ τοὺς ἐντυγχάνον τας, καὶ δόξαν καλοηθίας θηρωμένων, ἢ συναγωγῆς χρημάτων πρόφασιν τοῦτο τιθεμένων. Ἀλλὰ καὶ τὰς οἰκίας τῶν χηρῶν, φησί, κατεσθίουσι γαστριζόμενοι, καὶ πέρα τοῦ δέοντος ἀναλίσκοντες· καὶ ἡ πρόφασις φασιζόμενοι, οὐ νηστείαν διδάσκουσιν, ἀλλὰ μέθην, καὶ γαστριμαργίαν, καὶ διὰ τοῦτο λήψονται, φησὶ, περισσότερον κρῖμα, ὅτι οὐ μόνον ποιοῦσι τὸ κακὸν, ἀλλὰ καὶ προφασίζονται εὐχάς. Καὶ τὸ πρόσχημα αὐτοῖς εὐλαβὲς, καὶ τὴν ἀρετὴν πρόφασιν ποιοῦνταε πονηρίας. Διὸ δὴ καὶ περισσότερον κατακριτέοι. ὡς καὶ τὸ καλὸν διαβάλλεσθαι ποιοῦντες. Δέον γὰρ τὰς χήρας ἐλεεῖν· οἶ δὲ εἰσέρχονται εἰς τὰς οἰκίας αὐτῶν, ὡς δῆθεν διὰ τῶν μακρῶν εὐχῶν εὐλογήσοντες· αἰ δὲ ἀναγκάζονται ἀναλίσκειν ἐπὶ τῇ παρουσίᾳ αὐτῶν, ΟΑΡΟΤ ΧκΙ.

PG 123, skenējuma lpp. 529 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπὶ τὸ πάθος, ὅπον αὔπω, … beidzas: τῇ παρουσίᾳ αὐτῶν, ΟΑΡΟΤ ΧκΙ.

Ziņot par kļūdu