Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 18. nodaļa

Lk. 18:1–8

Tā kā Viņš bija pieminējis bēdas un briesmas, Viņš pieliek arī to zāles – tā ir lūgšana, un ne vienkārši lūgšana, bet pūļu pilna un rūpīga. „Jo tiem, kas tad būs,“ Viņš saka, „notiks viss tas; bet liels palīgs pret to ir lūgšana, kas mums jāveic neatlaidīgi un nepārtraukti, domājot par to, kā atraitnes neatlaidība pārvarēja netaisno tiesnesi.“ Jo ja pacietība mīkstināja to, kas bija ļaunuma pilns un bez kauna gan pret Dievu, gan pret cilvēkiem, cik daudz vairāk mēs nepievilksim žēlumam Dievu, žēlsirdības Tēvu, pat ja Viņš pagaidām ir pacietīgs?

Ievēro, ka nekaunēties pat cilvēku priekšā ir vēl lielāka ļaunuma zīme. Jo daudzi nebīstas Dieva, tomēr kaunas cilvēku; tāpēc viņi arī grēko mazāk. Bet kad kāds kļūst bezkaunīgs arī pret cilvēkiem, tad tā jau ir ļaunuma virsotne. Tāpēc Kungs vārdus „cilvēkus nekaunējās“ lika vēlāk, it kā sacīdams: „Viņš bija tiesnesis, kas nebijās Dieva – un ko Es saku, ka nebijās Dieva? Viņam bija lielāka ļaunuma zīme: viņš pat cilvēku nekaunējās.“

Tātad to mums māca līdzība, kā mēs bieži esam sacījuši, pamācīdama nekļūt gurdeniem lūgšanās, kā arī citur Viņš sacīja: „Kurš no jums, kam ir draugs, atraidīs viņu, kad tas nāks un klauvēs naktī?“ Jo viņa nekaunības dēļ, ja ne cita iemesla dēļ, viņš atvērs. Un atkal: „Kurš no jums, ja viņa dēls lūgs maizi“ un tālāk. Ar to visu Viņš mums iesaka neatlaidīgu pievēršanos lūgšanai.

Daži mēģināja šo līdzību izprast smalkāk un uzdrošinājās to attiecināt uz patiesību. Viņi sacīja: atraitne ir katra dvēsele, kas atmetusi savu vīru, kas tai bija agrāk, – es saku: velnu –, un tāpēc tai viņš ir pretinieks, kas tai vienmēr uzbrūk. Bet tā nāk pie Dieva – „netaisnības tiesneša“, tas ir, kas notiesā netaisnību –, kas „nebīstas Dieva“; jo Viņš vienīgais ir Dievs, un Viņam nav cita, no kā bīties; „un cilvēku nekaunējas“, jo Dievs neuzlūko cilvēka vaigu. Šo atraitni, dvēseli, kas nemitīgi lūdz Dievu sava pretinieka velna dēļ, Dievs apžēlo, kad šī neatlaidība Viņu pārvar. Lai to pieņem, kam tīk; jo tas ir minēts, lai nepaliktu nezināms.

Tomēr, iemācījis mums par to, ka jālūdz, un parādījis, ka, ja šis netaisnais un katra ļaunuma pilnais apžēlojās lūgšanas neatlaidības dēļ, cik daudz vairāk Dievs, visas taisnības Iesācējs, ātri neizdarīs taisnu tiesu, pat ja Viņš ir pacietīgs un šķiet neuzklausām tos, kas Viņu lūdz dienu un nakti? To iemācījis un parādījis mums, ka pasaules gala laikā jālieto lūgšana pret briesmām, kas tad nāks, Viņš piebilst: „Vai Cilvēka Dēls, atnācis, atradīs ticību virs zemes?“, jautājuma formā norādīdams, cik reti tad būs atrodami ticīgie. Jo bezlikumības dēls tad tik ļoti valdīs, ka pieviltu pat izredzētos, ja tas būtu iespējams. Par to, kas reti atrodams, mēdz lietot jautājuma veidu, kā arī: „Kas tad ir uzticamais un gudrais kalps?“ Tātad arī šeit, norādīdams uz to pašu – ka maz un pavisam nedaudz būs to, kas saglabās ticību un uzticību gan pret Dievu, gan citam pret citu –, Viņš lietoja šo jautājumu.

Pamatoti Viņš pamudinājumam par lūgšanu pievienoja vārdu par ticību. Jo tā kā ticība ir katras lūgšanas pamats un balsts – jo ja cilvēks neticēs, ka, ko viņš lūgs, to saņems sev par labu, lūgšana, ko viņš veic, ir veltīga –, tāpēc Kungs, mācīdams par lūgšanu, pieminēja arī ticību, apslēpti norādīdams, ka tad tikai nedaudzi arī lūgs, jo arī ticība tiks atrasta nedaudzos. Tātad, kad Kungs nāks mākoņos, Viņš neatradīs ticību virs zemes, ja vien ne dažos; bet tad Viņš to [atradīs]; jo pat negribēdami visi atzīs, ka Jēzus ir Kungs, Dievam Tēvam par godu. Un ja to vispār vajag saukt par ticību, nevis par piespiešanu, tad neviens no neticīgajiem nebūs, kas neticēs, ka [Dievs] ir vienīgi Pestītājs, ko viņš agrāk zaimoja.

Piezīmes (3)
  1. „Netaisnības tiesnesis“ – ὁ κριτὴς τῆς ἀδικίας (Lk. 18:6); otrā skaidrojumā – Dievs, „kas notiesā netaisnību“; Teofilakts šo skaidrojumu min ar atturību.
  2. „Ticība“ – πίστις nozīmē arī „uzticība“.
  3. Pēdējā teikumā grieķu OCR „ποιήσει“ un „μόνος ὁ Σωτήρ“, šķiet, bojāti; tulkots pēc jēgas.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 17:22–37; 2. Kor. 1:3; Lk. 11:5–8; Lk. 11:11; Ap. d. 10:34; Ebr. 12:2; 2. Tes. 2:3; Mt. 24:24; Lk. 12:42; Jēk. 1:6; Fil. 2:10–11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπειδὴ θλίψεων ἐμνημόνευσε καὶ κινδύνων, ἐπιφέρει καὶ τὴν θεραπείαν τούτων, ἡ δέ ἐστιν ἡ προσευχὴ, καὶ οὐχ ἀπλῶς προσευχὴ, ἀλλ´ ἐπίκονος καὶ μεμεριμνημένη. Μέλλουσι μὲν. γὰρ, φησὶ, ταῦτα πάντα τοῖς τότε συμβαινειν, ἀλλὰ μέγας βοηθὸς πρὸς ταῦτα ἡ προσευχὴ, ἣν ἐπιμόνως καὶ συνέχῶς ποιεῖσθαι δεῖ ἡμᾶς ἐννοοῦντας, πῶς τὸν κριτὴν τῆς ἀδικίας ἡ τῆς χήρας προσεδρεία κατεδυαώπησεν. Εἰ γὰρ τοῦτον τὸν πάσης κακίας πεπληρωμένον, καὶ πρὸς Θεὸν καὶ πρὸς ἀνθρώπους ἀπαναιδεσάμενον ἡ καρτερία ἐμάλαξε, πόσῳ μᾶλλον ἡμεῖς τὸν πατέρα τοῦ ἐλέους Θεὸν οὐχ ἑλκύσομεν εἰς οἷκτον, κἂν μακροθυμῇ πρὸς τὸ παρόν; Ὅρα δὲ ὅτι τὸ μηδὲ ἀνθρώπους αἰσχύνεσθαι χείρονος κακίας δεῖγμα· τὸν μὲν γὰρ Θεὸν πολλοὶ οὐ φοβοῦνται, πλὴς ἀλλ´ ἀνθρώπους αἰσχύνονται, διὸ καὶ ἧττον ἀμαρτάνουσιν. Ὅταν δὲ καὶ πρὸς ἀνθρώπους ἀπαναισχυντήσειέ τις, ἐνταῦθα ἤδη τῆς κακίας ἡ κορυφή. Διὸ καὶ ὁ Κύριος ὕστερον τέθεικε τὸ, ἄνθρωπον μὴ ἐν τρεπόμενος, ὡσανεὶ τοῦτο λέγων· Ὅτι κριτὴς ἦν τὸν Θεὸν μὴ φοβούμενος, καὶ τί λέγω τοῦτο, ὅτι τὸν εὸν οὐκ ἐφοβεῖτο; τὸ μεῖζον εἶχε δεῖγμα τῆς κακίας, ὅτι οὐδὲ ἄνθρωπον ᾐσχύνετο. Ταῦτα μὲν οὖν ἡ παραβολὴ ἡμᾶς διδάσκει, ὡς πολλάκις εἴπομεν, νουθετοῦσα μὴ ἐκκακεῖν ἐν ταῖς προσευχαῖς, ὥσπερ οὑν ναὶ ἀλλαχοῦ ἔφη· Τίς ἐξὑμῶν φίλον ἔχων, εἶτά ἐλβρντα καὶ κρούοντα νυκτὸς ἀποπέμψεται; Διὰ γὰρ τὴν ἀναίδειαν αὐτοῦ, εἰ μὴ δι´ οὐδὲν ἄλλο ἀνοίξει. Καὶ πάλιν· «Τίς ἐξ ὑμῶν, ὃν ἑὰν ὁ υἱὸς αὐτοῦ αἰτήσῃ ἄρτον,» καὶ τὰ ἑξῆς. Διὰ τούτων γὰρ πάντων τὴν ἔμμονον σχολὴν ἐν ταῖς προσευχαῖς ἡμῖν ὑποτίβαται. Ἐπειράθησαν δέ τινες περιεργότερον τὴν παραβολὴν ταύτην ἐκλαβέσθαι, καὶ ἀπεικάσαι ἐτόλμησαν τῇ ἀληθείᾳ. Χήρα μὲν, ἕφασαν, ἐστὶ πᾶσα ψυχὴ τὸν ἄνδρα ἀποβαλοῦσα αὐτῆς, ὃν εἶχε πρότερον, τὸν διάβολον φημὶ, καὶ διὰ τοῦτο ἀντίδικον αὐτὸν ἔχουσα ἀεὶ ἐπιτιθέμενον αὐτῇ· ἡ δὲ προσέρχεται τῷ Θεῷ κριτῇ τῆς ἀδικίας, τουτέστι, τῷ κατακρίνοντι τὴν ἀδικίαν, ὃς οὔτε Θεὸν φοβεῖται. Αὐτὸς γὰρ Θεὸς μόνος, καὶ οὐκ ἔχει ὃν φοβηθήσεται ἕτερον· ἀλλ´ οὔτε ἄνθρωπον αἰσχύνεται, Θεὸς γὰρ πρόσωπον ἀνθρώπου αὐ λαμβάνει. ἄαύτην τὴν χήραν ψυχὴν δεομένην τοῦ Θεοῦ συνεχῶς διὰ τὸν ἀντίδικον αὐτῆς διάβολον, οἰκτείρει ὁ Θεὸς καταδυσωπησάσης αὐτὸν τῆς προσεδρείας ταύτης. Ταῦτα μὲν οὗν ὅτῳ φλον, δεχέσθω. Παρετέθη γὰρ, ἐνα μὴ ἀγνοῶνται. Πλὴν ταῦτα διδάξας ἡμᾶζ ὁ Κύριος περὶ τοῦ δεῖν προσεύχεσθαι, καὶ ὑποδείξας, ὅτι εἰ οὐτος ὁ ἄνομος, καὶ πάσης κακίας πεπληρωμένος ὤκτειρε τῇ συνεχείᾳ τῆς δεήσεως, πόσῳ μᾶλλον ὁ Θεὸς ὁ πάσης δικαιοσύνης ἀρχηγὸς οὐ ποιήσειε τὴν ἐκδίκησιν ἐν τάχει, καίτοι μακροθυμῶν, καὶ φαινόμενος. ἀνηκουστεῖν τῶν δεομένων αὐτοῦ νυκτὸς καὶ ἡμέρας; Ταῦτα οὗν διδάξας, καὶ δείξας ἡμῖν, ὅτι ἐν τῷ καιρῷ τῆς συντελείας τῇ προσευχῇ χρηστέον πρὸς τοὺς μέλλοντας τότε κινδύνους ἐπιγενήσεσθαι, ἐπιφέρει, ὅτι, Ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου ἆρα ἐλθὼν εὐρήσει τὴν πίστιν ἐπὶ τῆς γῆς; ἐν σχήματι ἑρωτήσεως τὸ σπάνιον τῶν τότε εὑρεθησομένων πιστῶν ὑποσημαίνων. Τοσοῦτον γὰρ κατακρατήσει τότε ὁ υἱὸς τῆς ἀνομίας, ὥστε πλανᾷν καὶ τοὺς ἐκλεκτοὺς, εἰ δυνατόν. Εἰωθε δὲ ἐπὶ τοῦ σπανίως εὐρισκομένου, τῷ ἐρωτηματικῷ τρόπῳ χρᾶσθαι, ὡς καὶ ἐπὶ τοῦ· Τίς ἄρα ἑστιν ὁ πιστὸς Ἐοῦλος, καὶ φρόνιμος; Καὶ ἑνταῦθα οὖν τὸ αὐτὸ ὑποδηλῶν, καὶ ὅτι βραχεῖς, καὶ ὀλιγόστοι ἔσονται οἱ τὴν πρός τε τὸν Θεὸν, καὶ πρὸς ἀλλήλους πίστιν φυλάττοντες, τῇ ἑρωτήσει ταύτῃ ἐχρήσατο. Εἰκότως δὲ τῇ περὶ τοῦ προσεύχεσθαι παραινέσει τὸν περὶ τῆς πίστεως λόγον ἐπισυνῆψεν. Ἐπειδὴ γὰρ πάσης προσ. αυχῆς βάθρον, καὶ κρηπλς ἡ πίστις· εἰ μὴ γὰρ πιστεύσει ὁ ἄνθρωπος, ὅτι ὃ ἐὰν αἰτήσῃ, λήψεται πρὸς τὸ συμφέρον, ματαία ἡ προσευχὴ, ἡν ποιεῖται· διὰ τοῦτο ὁ Κύριος περὶ τοῦ προσεύχεσθαι διδάσκων, καὶ τῆς πίστεως ἐπεμνήσθη, δηλῶν κεκρυμμένως, ὅτι ὀλίγων ἔσται καὶ τὸ προσεύχεσθαι τότε, ἐπειδὴ καὶ ἡ πίστις ἐν ὀλίγοις εὑρεθήσεται. Ἐλθὼν μὲν οὖν ΡΚύριος ἐν νεφέλαις, οὐχ εὐρήσει τὴν πίστιν ἐπὶ τῆς γῆς, εἰ μὴ ἄρα ἐν ὀλίγοις, ποιήσει δὲ ταύτην τότε, καὶ ἄκοντες γὰρ πάντες ὁμολογήσουσιν, ὅτι Κύριος Ἰησοῦς εἰς δόξαν Θεοῦ Πατρὸς καὶ εἴ γε χρὴ ταῦτα πίστιν, ἀλλὰ μὴ ἀνάγκην εἰπεῖν, οὐδεὶς τῶν ἀπίστων ἱσται, δς οὐ πιστεύσει, ὅτι μόνος ὁ Σωτὴρ ὁ παρʹ αὐτοῦ πρὶν βλασφημούμενος.

PG 123, skenējuma lpp. 505–506 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ θλίψεων ἐμνημόνευσε καὶ κινδύνων, … beidzas: ὁ παρʹ αὐτοῦ πρὶν βλασφημούμενος.

Ziņot par kļūdu

Lk. 18:9–14

Kungs nemitas ar daudzām mācībām šķīstīt lepnības kaislību. Jo tā kā tā vairāk nekā citas kaislības moka cilvēku prātus, Viņš par to māca daudzās vietās un daudzreiz. Un tagad Viņš šķīsta tās ļaunāko veidu. Jo patmīlībai ir daudz atvašu: no tās izaug gan iedomība, gan lielība, gan godkārība. Bet pazudinošāka par visām ir lepnība; un lepnība ir Dieva atmešana. Jo kad kāds labos darbus piedēvē nevis Dievam, bet sev, kas tas cits ir kā Dieva aizliegšana un cīņa pret Dievu? Tātad šo pret Dievu vērsto kaislību, kurai Kungs stājas pretī kā ienaidnieks ienaidniekam, Kungs ar šo līdzību sola dziedināt.

Jo Viņš to saka to dēļ, kas paļaujas uz sevi un visu nepiedēvē Dievam, bet tāpēc nicina arī citus; un Viņš rāda, ka taisnība, kas citādi ir brīnišķa un nostāda cilvēku tuvu Dievam, kad tai pievienojas lepnība, nogāž cilvēku pašos dziļumos un to, kas līdz tam tika saukts par Dievam līdzīgu, dara par dēmonu.

Farizeja vārdi sākumā līdzinās pateicīga cilvēka vārdiem; jo viņš saka: „Dievs, es Tev pateicos“; bet tālākais ir pilns ar visu neprātu. Jo viņš nesacīja: „Tu esi licis man atturēties no netaisnības, no laupīšanas“, bet kā? „Es neesmu.“ Labo darbu viņš piedēvēja sev un savam spēkam. Un nosodīt arī citus – kā tas var būt cilvēkam, kas zina, ka viņam no Dieva ir tas, kas viņam ir? Jo ja viņš ticētu, ka svešos labumus viņš tur ar žēlastību, viņš nenicinātu citus, apsvērdams, ka arī viņš pats ir tikpat kails, cik tas atkarīgs no viņa paša spēka, bet par velti tērpts žēlsirdības dēļ. Tāpēc farizejs ir lepns, jo paveikto piedēvē savam spēkam; un no tā viņš tika novests arī pie citu nosodīšanas.

Kungs ar vārdu „nostājies“ norāda arī uz viņa augstprātību un nepazemību. Jo pazemīgajam arī ārējais izskats ir pazemīgs, bet šis arī izskatā rādīja uzpūtību. Ja arī par muitnieku teikts „stāvēdams“, tad ievēro arī tālāko – ka viņš negribēja pat acis pacelt uz debesīm, tā ka viņa stāja bija saliekta. Bet farizejam arī acis bija paceltas uz debesīm un pacēlās līdz ar sirdi.

Ievēro man arī farizeja lūgšanā mums parādīto kārtību. Vispirms viņš sacīja, kas viņš nav, un tad uzskaitīja, kas viņš ir. Sacījis: „Es neesmu kā citi cilvēki – tas un tas“, viņš pielika arī tikumus: gavēt divreiz nedēļā un dot desmito tiesu no visa, ko iegūst. Jo nevajag tikai novērsties no ļaunā, bet arī darīt labu. Un vispirms jāatturas no ļaunuma, un tad jāķeras pie tikuma; kā, gribēdams pasmelt tīru ūdeni no avota, kas aizsērējis ar dubļiem, tu vispirms izmet dubļus un tad smelsi tīro.

Pārdomā arī to, kā viņš nesacīja: „Es neesmu kā daudzi – laupītājs, laulības pārkāpējs“; jo viņš negribēja pat ar tukšu vārdu attiecināt uz savu personu vienskaitlī kādu nosodītu vārdu, bet daudzskaitlī uzgrūda to pārējiem cilvēkiem. Sacījis: „Es neesmu kā pārējie“, viņš tam pretī nostādīja: „Es gavēju divreiz nedēļā (τοῦ σαββάτου)“, tas ir, divas nedēļas dienas. Jo par sabatu sauca nedēļu, nosauktu pēc pēdējās, atpūtas dienas; jo „šabat“ nozīmē „atpūta“, un par sabatiem daudzskaitlī sauca nedēļu. Tāpēc arī pirmo nedēļas dienu, ko mēs saucam par Kunga dienu, sauca par „vienu no sabatiem“; jo pie ebrejiem „viens“ nozīmē to pašu, ko „pirmais“.

Ir arī cits, dziļāks iemesls: pret laulības pārkāpšanas kaislību viņš lielījās ar gavēni – jo iekāre nāk no greznības, bet viņš, ar gavēni nomākdams miesu, bija tālu no tādām kaislībām. Farizeji gavēja pirmdienā un ceturtdienā. Bet pretī „laupītājiem un netaisnajiem“ viņš nostādīja: „Es dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu“; „jo es tik ļoti esmu pret laupīšanu un netaisnību, ka atdodu pat savējo“. Dažiem šķiet, ka bauslība desmito tiesu nosaka vienkārši un vienreiz; bet tie, kas to pēta dziļi, atrod, ka tā ievieš trīs desmitās tiesas, un to tu precīzi uzzināsi no Atkārtotā likuma, ja pievērsīsi uzmanību.

Tāds tad farizejs; bet muitnieks – viss pretējais. Viņš stāvēja tālumā – gan stājā, gan vārdos, gan sirds nožēlā, būdams no tā ļoti tālu, ne tikai ar vietas attālumu. Jo viņš kaunējās pacelt acis uz debesīm, uzskatīdams par necienīgām skatīt augšējo tās acis, kas gribēja redzēt un baudīt zemes labumus. Un viņš sita sev krūtīs, it kā sizdams sirdi par ļauniem nodomiem un modinādams to kā aizmigušu, un nesacīja neko citu kā: „Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs.“ Un ar to visu viņš „aizgāja attaisnots vairāk nekā tas“, tas ir, salīdzinājumā ar to. Jo „katrs augstsirdīgs ir nešķīsts Tā Kunga priekšā“, un „Kungs stājas pretī lepnajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību“.

Bet kāds varētu brīnīties: kā farizejs, izrunājis nedaudzus lepnības vārdus, tiek nosodīts, bet Ījabs, runājis ļoti daudz lielīgu vārdu, tiek kronēts? Tāpēc, ka farizejs [nicināja] citus, kad nekāda vajadzība nespieda; bet Ījabu, kad draugi viņu žņaudza un uzbruka viņam smagāk par pašu nelaimi, sacīdami, ka viņš to cietis grēku dēļ, bija spiests uzskaitīt savus labos darbus – un to Dieva godības dēļ un lai netiktu pārtraukts cilvēku skrējiens tikumā. Jo ja cilvēki būtu pārliecināti, ka tas, ko Ījabs darīja, bija grēki un viņš to dēļ cieš, viņi atturētos darīt to pašu un kļūtu par svešinieku nīdējiem viesmīlīgo vietā, nežēlsirdīgi un netaisni žēlsirdīgo un taisno vietā; jo tādi bija Ījaba darbi. Tātad, lai daudzi netiktu sabojāti, viņš uzskaita savus labos darbus. Tādi bija Ījaba iemesli; nemaz nerunājot par to, ka pašos vārdos, kas šķiet lielīgi, spīd visa pazemība: „Kas mani noliktu,“ viņš saka, „kā agrākos mēnešos, kad Dievs mani sargāja?“ Vai redzi, ka viņš visu piedēvēja Dievam un nenosoda citus, bet drīzāk pats tiek draugu nosodīts? Bet farizejam, kas visu attiecināja uz sevi, nevis uz Dievu, un bez vajadzības nosodīja citus, nosodījums pamatoti [nāca pār viņu].

Piezīmes (4)
  1. „Cīņa pret Dievu“ – ἀντιθεΐα.
  2. Ps. 33:15 LXX (1965: Ps. 34:15) – „novērsies no ļaunā un dari labu“.
  3. „Divreiz nedēļā“ – δὶς τοῦ σαββάτου (Lk. 18:12); „viena no sabatiem“ – μία σαββάτων (Mt. 28:1).
  4. Kvadrātiekavās – pēc jēgas (OCR teksts bojāts).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 14:11; Sal. pam. 3:34; Jēk. 4:6; 1. Kor. 4:7; Ps. 33:15; Mt. 6:16; 5. Moz. 14:22–29; 5. Moz. 26:12; Sal. pam. 16:5; 1. Pēt. 5:5; Īj. 29:1–25; Īj. 31:1–40; Īj. 29:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οὐ παύεται ὁ Κύριος τὸ τῆς ὑπερηφανίας πάθος ἐκκαθαίρων διὰ πλειόνων. Ἑπειδὴ γὰρ πλίον τῶν ἄλλων παθῶν ἐνοχλεῖ ταῖς ἀνθρωπίναις γνώμαις, διὰ τοῦτο πολλαχοῦ καὶ πολλάκις περὶ τούτου διδάσκει. Ἀμέλει καὶ νῦν τὸ χεῖρον εἶδος ταύτης ἐκκαθαίρει. Πολλὰ γὰρ τὰ τῆς φιλαυτίας ἂλαστήματα. Καὶ γὰρ καὶ οἴησις, καὶ ἀλαζωνεία, καὶ κενοδοξία ἐκ ταύτης φύονται. Ὀλεθριώτερον δὲ πάντων ἡ ὑπερηφανία, ὑπερηφανία δέ ἐστιν ἀθέτησις Θεοῦ. Ὅταν γάρ τις οὐ τῷ Θεῷ, ἀλλ´ ἡαυτῷ ἐπιγράφηται τὰ κατορθώματα, τί ἄλλο, ἢ ἄρνησις Θεοῦ ἐστι καὶ ἀντιθεϊα. Τοῦτο οὖν τὸ πάθος τὸ ἀντίθεον, ᾧ ὁ Κύριος ἀντιτάσσεται, ὡς ἐχθρὸς ἐχθρῷ, διὰ τῆς παραβολῆς ταύτης ὁ Κύριος θεραπεύειν ἐπαγγέλλεται. Διὰ γὰρ τοὺς πεποιθότας ἐφ´ ἐαυτοῖς, καὶ μὴ τὸ πᾶν Θεῷ λογιζομένους, ἀλλὰ διὰ τοῦτο καὶ τοὺς ἄλλους ἐξουθενοῦντας, ταῦτά φησι, καὶ δείκνυσιν, ὅτι ἡ δα καιοσύνη τᾶλλα θαυμαστή τις οὖσα, καὶ πλησίον τοῦ Θεοῦ τὸν ἄνθρωπον ἱστῶσα, ὅταν τὴν ὑπερηφανίαν προσλάβηται, εἰς τὰ κατώτατα τὸν ἄνθρωπον ἀποῤ ῥίπτει, καὶ ὡς δαίμονα ποιεῖ τὸν τέως ἰσόθεον χρηματίζοντα. Ἔοικε μὲν οὖν τὰ ῥήματα τοῦ Φαρισαίου ἐξ ἀρχῆς μὲν εὐγνώμονος ἀνθρώπου λόγοις. Εὐχαρστῶ σοι γὰρ, φησὶν, ὁ Θεὸς, τὰ δὲ ἐφεξῆς πάσης ἀπονοίας πεπληρωμένα. Οὐ γὰρ εἶπεν, ὅτι Ἐποίησάς με ἀπέχειν ἀπὸ ἀδικίας, ἀπὸ ἀρπαγῆς· ἀλλὰ πῶς; Οὐκ εἰμί. Ἐαυτῷ προσῆψε τὸ κατόρθωμα, καὶ τῇ οἰκείᾳ Ισχύῖ. Τὸ δὲ καὶ τοὺς ἄλλους κατακρίνειν, τοῦτο πῶς ἐστιν ἀνθρώπου εἰδότος, ὡς παρὰ Θεοῦ ἱχει, ἃ ἔχει; Πάντως γὰρ εἰ ἐπίστευσεν, ὅτι χάριτι ἔχει τὰ ἀλλότρια ἀγαθὰ, οὐκ ἂν τοὺς ἄλλους ἐξουθένει, λογζόμενος ὅτι καὶ αὐτὸς ἐπίσης γυμνός ἐστιν ὅσον ἐπὶ τῇ οἰκείᾳ δυνάμει, δωρεὰν δὲ ἐνεδύθη διὰ ἔλεον. Διὰ τοῦτο ὑπερήφανος ὁ Φαρισαῖος, ὡς οἰκείᾳ ἰσχύῒ ἐπιγράφων τὰ εἰργασμένα· κἀντεῦθεν ὑπήχθη καὶ τοὺς ἄλλους κατακρίνειν. Ἐπισημαίνεται δὲ ὁ Κύριος καὶ διὰ τοῦ, Σταθεὶς, τὸ ὑψηλόφρον αὐτοῦ καὶ ἀταπείνωτουν · τοῦ μὲν γὰρ ταπεινόφρονος καὶ τὸ ὁρώμενον ταπεινὸν, οὗτος δὲ καὶ τῷ σχήματι σοβαρότητα ἐπεδείκνυτο. Εἰ δὲ καὶ περὶ τοῦ τελώνου εἴρηται τὸ ἑστὼς, ἀλλ´ ὅρα καὶ τὸ ἐφεξῆς, ὅτι οὐδὲ τοὺς ὀφθαλμοὺς ἤθελεν εἰς τὸν οὐρανὸν ἐπᾶραι, ὥστε ἡ στάσις αὐτῷ συγκεκυφυῖα ἦν. Ἐκείνου δὲ καὶ οἱ ὁφθαλμοὶ εἰς τὸν οὐρανὸν ἐπήροντο, καὶ τῇ καρδίᾳ συνυψοῦντο. Ὁρα δὰ κἀν τῇ τοῦ φαρισαίου εὐχῇ τάξιν ὑποδεικνυιμένην ἡμῖν. Πρότερον γὰρ εἶπεν ἃ οὐκ ἔστι, καὶ τάτε κατέλεξεν ἂ ἔστον. Εἰπὼν γὰρ, Ὅτι οὐκ εἰμὶ ώς οἱ πολλοὶ τῶν ἀνθρώπων τάδε καὶ τάδε, προσἔθηκε καὶ τὰ τῆς ἀρετῆς, τὸ νηστεύειν δίς τοῦ Σαββάτου, καὶ τὸ ἀποδεκατοῦν ὅσα κτᾶται. Δεῖ γὰρ μὴ ἐκκλίνειν μόνον ἀπὸ κακοῦ, ἀλλὰ καὶ ποιεῖν ἀγαθόν. Καὶ πρότερον δεῖ ἀποσχέσθαι τῆς κακίας, καὶ τότε τῇ ἀρετῇ ἐπιχειρῆσαι, ὥσπερ οὖν καὶ πηγῆς βορβορωθείσης ὕδωρ μέλλων ἀπαρύσασθαι καθαρὸν, πρότερον ἐκκάθαρον τὸν βόρβορον, καὶ τότε ἀρύσῃ τὸ καθαρόν. Καὶ τοῦτο δὲ ἐπισκόπησον, πῶς οὐκ εἰπεν, ὅτι οὐκ εἰμὶ ὡς οἱ πολλοὶ, ἄρπαξ, μοιχὸς, οὐδὲ γὰρ κατεδέξατο ἄχρι καὶ ῥήματος ψιλοῦ ὄνομα διαβεβλημένον τῷ ἑαυτοῦ προσώπῳ μοναδικῶς προσάψαι, ἀλλὰ πληθυντικῶς τοῖς λοιποῖς ἀνθρώποις ταῦτα προσέῤῥιψεν. Εἰπὼν δὲ Ὅτι οὐκ εἰμὶ ὡς οἱ λοιποὶ, ἀντέθηκε τούτῳ τὸ, Νηστεύω δίς τοῦ Σαββάτου, τουτέστι, δεύτερον τῆς ἐβδομάδος. Σάββατον γὰρ ἡ βδομὰς ἐλέγετο, ἀπὸ τῆς τελευταίας καὶ ἀναπαυαίμου ἡμέρας ὀνομαζομένη. Σαββὰτ γὰρ ἡ ὀνάπαυσις, καὶ Σάββατα δὲ τὴν ἐβδομάδα ἔλεγον πληθυντικῶς. Ὅθεν καὶ μίαν Σαββάτων τὴν πρώτην ἡμέραν τῆς Κβδομάδος τὴν παρ´ ἡμῖν Κυριακὴν ἐκάλουν· παρὰ γὰρ Ἑβραίοις τὸ μίαν ταυτὸν σημαίνει τῷ πρώτην. Ὅντος καὶ ἑτέρου λόγου βαθυτέρου· πρὸς μὲν οὖν τὸ τῆς μοιχείας πάθος τὴν νηστείαν ἀντηλαζωνεύσατο, καὶ γὰρ ἀπὸ τρυφῆς ἡ λαγνεία, αὐτὸς μὲν τὸ σῶμα διὰ νηστείας ἄγχων, πολὺ ἀπεῖχε τῶν τοιούτων παθῶν. Ἐνήστευον δ´ ἄρα οἱ θαρισαῖοι δευτέραν, καὶ πέμπτην. Πρὸς δὲ τὸ, Ἄρπαγες καὶ ἄδικοι, ἀντέταξς τὸ, Ἀποδεκατῶ ὅσα κτῶμαι· τοσοῦτον γὰρ, φησὶν, ἐναντιοῦμαι τῇ ἁρπαγῇ, καὶ ἀδικίᾳ, ὥστε καὶ τὰ ἐμαυτοῦ προσδίδωμι. Ἢ δὲ δεκάτωσις δοκεῖ μέν τισιν ἀπλῶς καὶ ἄπαξ παρὰ τοῦ νόμου διαγορεύεσθαι, τοῖς δὲ βαθέως ἐρευνῶσιν αὐτὸν, εὑρίσκεται τρεῖς δεκατώσεις εἰσηγούμενος, καὶ τοῦτο ἐκ τοῦ Δευτερονομίου μαθήσῃ ἀκριβῶς, ἐπιστήσας τὸν νοῦν. Ταῦτα μὲν οὖν ὀ φαρισαῖος· ὁ δὲ τελώνης πάντα τὰ ἐνανπία. ΜΑακρόθεν γὰρ ἵστατο καὶ σχήματι, καὶ ῥήματι, καὶ κατανύξει καρδίας πάμπολυ ἀπέχων αὐτοῦ, καὶ οὐ μόνῳ τῷ τοπικῷ διαστήματι· τούς τε γὰρ ὀκθαλ μοὺς ᾑδεῖτο εἰς τὸν οὐρανὸν αραι, ἀναξίους τῆς τῶν ἄνω θέας κρίνων τοὺς τὰ τῆς γῆς ἁγαθὰ βλέπειν, καὶ καρποῦσθαι θελήσαντας. Εἴς τε τὸ στῆθος ἑαυτοῦ Κτυπτεν, τὴν καρδίαν οἱονεὶ πλήσσων ὑπὲρ τῶν πονηρῶν βουλευμάτων, καὶ εἰς αἴσθησιν διεγείρων οἷα καθεύδουσαν, καὶ οὐδὲν ἄλλο ἔλεγεν, ἢ, Ὁ Θεὸς, ἱλάσθητί μοι τῷ ἁμαρὰωλῷ. Καὶ διὰ τούτων ἀπάντων καπέβη δεδικαιωμένος, ἣ ἐκεῖνος, ἀντὶ τοῦ, παρ´ ὃ ἐκεῖνος· Ἀκάθαρτος γὰρ παρὰ Κυρίῳ πᾶς ὑψηλοκάρδιος, καὶ Κύριος ὑπερηφάνοις ἀντιτάσσεται, ταπεινοῖς δὲ δίδωσι χάριν. Ἀλλὰ θαυμάσειεν ἄν τις, πῶς ὁ μὲν Φαρισαῖος ὀλίγα ῥήματα μεγαλοφροσύνης προῖέμενος κατακρίνεται, ὁ δὲ Ἰὼβ πάμπολλα μεγαλοῤῥημονήσας στεφανοῦται; Ὅτι τοι ὁ μὲν Φαρισαῖος οὐδενὸς κρίνων ἑτέρους. μηδεμιᾶς χρείας κατεπειγούσης· ὁ δὲ Ἰὼβ τῶν φἰλων ἀποπνιγόντων αὐτὸν, καὶ φορτι. κώτερον τῆς συμφορᾷς ἐπικειμένων, καὶ λεγόντων ὅτι δι´ ἁμαρτίας ταῦτα πεπόνθει, ἠναγκάσθη ἀπαριθμήσασθαι τὰ οἰκεῖα κατορθώματα, καὶ τοῦτο ὑπὲρ τῆς θείας δόξης, καὶ τοῦ μὴ ἐκκοπῆναι τὸν ἐπ´ ἀρετῇ τῶν ἀνθρώπων δρόμον. Εἰ γὰρ ἐπληροφορήθησαν οἱ ἄνθρωποι, ὅτι ἁμαρτίαι ἦσαν ἃ ἐποίει ὁ Ἰὼ β, καὶ δι´ ἐκεῖνα πάσχει, ἀπέσχοντο ἂν τοῦ τὰ αὐτὰ ποιεῖν, καὶ τοίνυν ἐγένοντο ἂν μισόξενοι ἀντὶ φιλοξένων, ἀνελεήμονες, ἄδικοι ἀντὶ ἐλεημόνων, καὶ δικαίων. Ταῦτα νγὰρ ἦσαν τοῦ Ἰὼβ τὰ ἔργα. Ἵνα τοίνυν μὶ βλαβεῖεν πολλοὶ, τούτου ἕνεκα ἀπαριθμεῖται τὰ κατορθώματα. Τῶ μὲν οὖν Ἰώβ αὗται αἱ αἰτίαι· ἵνα μὴ λέγωμεν, ἄτι ἐν αὐτοῖς τοῖς ῥήμασι τοῖς δρκοῦσι μεγαληγορίας εἶναι, πᾶσα ταπεινοφροσύνη ἑκλάμπει. Τίς γὰρ ἄν με θείη, φησί, κατὰ μῆνα ἡμερῶν τῶν ἔμπροσθεν, ἕτε ὁ Θεός με ἐφύλαττεν; Ὁρᾷς ὅτι τῷ Θεῷ τὸ πᾶν ἀνέθηκε, καὶ οὐδὲ κατακρίνει ἑτέρους, ἀλλὰ μᾶλλον κατακρίνεται ὑπὸ τῶν φίλων· τῷ δὲ Φαρισαίῳ εἰς ἑαυτὸν καὶ μὴ εἰς Θεὸν τὸ πᾶν ἀναφέροντι, καὶ σίχα ἀνάγκης ἑτέρους κατακρίνοντι, εἰκότως ἡ κατάκρισις ἐπάγεται. Πᾶτ γὰρ ὁ ὑψῶν ἑαυτὸν ταπεινωθήσε. ται. ὑπὸ Θεοῦ κατακρινόμενος· ὁ δὲ ταπεινῶν ἐαυτὸν τῇ κατακρίσει, ὑψωθήσεται παψὰ Θεοῦ δικαιούμενος. Λέγε γὰρ σὺ πρῶτος, φησὶ, τὰς ἁμαρτίας σου, ἵνα δικαιωθῇς

PG 123, skenējuma lpp. 506–509 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οὐ παύεται ὁ Κύριος τὸ … beidzas: τὰς ἁμαρτίας σου, ἵνα δικαιωθῇς

Ziņot par kļūdu

Lk. 18:15–17

Arī notikums ar bērniem palīdz uz pazemību. Jo ar to Kungs māca būt pazemīgiem, pieņemt visus un nevienu nenicināt. Mācekļi uzskatīja, ka tik lielam Skolotājam nepieklājas, ka Viņam nes bērnus. Bet Viņš viņiem rāda, ka jābūt tik pazemīgiem, lai nenicinātu pat vismazākos. Un tā Viņš māca pazemību ar to, ko darīja: Viņš neatraidīja, bet labprāt pieņēma zīdaiņus. Bet Viņš māca arī ar vārdu – ka Debesu Valstība pieder tiem, kas noskaņoti kā bērni. Bērns nelepojas, nevienu nenicina, ir nevainīgs, bez viltus, nelielās spožās lietās un nesaplok bēdīgās, bet ir visā vienkāršībā. Tātad tas, kas dzīvo pazemīgi un nevainīgi, ir pieņemams pie Dieva, un tas, kas pieņem Dieva Valstību kā bērns, tas ir, bez viltus, bez ziņkārības, ticīgi. Jo ziņkārīgais, kas vienmēr jautā: „Kā?“, ies bojā līdz ar savu neticību un neieies Valstībā, ko viņš negribēja pieņemt vienkārši, bez ziņkārības un pazemīgi.

Tātad visus apustuļus un vispār visus, kas ticējuši Kristum, varētu saukt par bērniem, kā arī pats Kungs nosauca apustuļus: „Bērni, vai jums nav kā ēdama?“ Bet hellēņu gudrie, meklēdami gudrību noslēpumā – un tā ir Dieva Valstība – un negribēdami to pieņemt bez spriedelēšanas, pamatoti tika izstumti no šīs Valstības.

Viņš nesacīja: „Šiem pieder Valstība“, bet: „tādiem“, tas ir, tiem, kas ar brīvu izvēli ieguvuši nevainību un pazemību, kas bērniem ir pēc dabas. Tātad pieņemsim visu baznīcisko – un tas ir Dieva Valstība – bez ziņkārības, ticīgi un pazemīgi; jo ziņkāre nāk no iedomības un šķietamas gudrības.

Piezīmes (2)
  1. „Bez spriedelēšanas“ – ἀσυλλογίστως, bez loģiskiem secinājumiem.
  2. „Noslēpums“ – μυστήριον Evaņģēlija nozīmē, bez vietura.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 19:13–15; Mk. 10:13–16; Mt. 18:3–4; 1. Kor. 14:20; Jņ. 21:5; 1. Kor. 1:22–23; 1. Kor. 2:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Καὶ τοῦτο πρὸς μετριοφροσύνην συμβάλλεται τὸ τῶν παιδίων Διδάσκει γὰρ διὰ τούτου ὁ Κύριος ταπεινοφρονεῖν, καὶ πάντας παραδέχεσθαι, καὶ μηδενὸς καπαορονεῖι Οἱ μὲν γὰρ μαθηταὶ ἀνάξιον ἡγοῦντο τοῦ τηλικούτου Δδασκάλου τὸ προσφέρεσθαι αὐτῷ παιδία. Ὁ δὲ δείκνυσιν αὐτοῖς, ὅτι τοσοῦτον δεῖ ταπεινοφρονεῖὰ ἄσας καὶ τὰ ἐλάχιστα μὴ βδελύττεσθαι. Καὶ οὕτω μὲν διδάσκει τὴν μετριοφροσύνην δι´ ὧν ἔπραξε, μὴ ἁπο πεμψάμενος, ἀλλ´´ ἡδέως παραδεξάμενος τα βρέφη. Διδάσκει δὲ καὶ διὰ λόγου, ὅτι τῶν κατὰ τὰ παιδία διακειμένων ἐστὶν ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν. Τὸ παιδίον οὐκ ἐπαίρεται, οὐκ ἐξουθενεῖ τινα, ἄκακόν ἐστιν, ἄδολον, οὔτε ἐπὶ τοῖς λαμπροῖς ὀγκούμενον, οὔτε ἐπὶ τοῖς λυπηροῖς συστελλόμενον, ἀλλὰ πάσῃ ἀπλότητι συνόν. Ὥστε ὁ ταπεινοφρόνως ζῶν καὶ ἀκάκως. ἕκεῖνος παρὰ τῷ Θεῷ προσδεκτέος, καὶ ὁ δεχόμενος τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ ὡς παιδίον, τουτέστιν, ἀδόλως, ἀπολυπραγμονήτως, πιστῶς. Ὁ γὰρ περίεργος, καὶ ἀεὶ ἐρωτῶν τὸ, Πῶς; τῇ ἀπιστίᾳ συγκαταλυθήσεται, καὶ οὐ μὴ εἰσέλθῃ εἰς τὴν βασιλειαν, ἡν ἀπλῶς, καὶ ἀπεριέργως, καὶ μετριοφρόνως οὐν λθέ λησε παραδέξασθαι. Πάντες μὲν οὖν οἱ ἀπόστολοι καὶ πάντες ἁπλῶς οἱ πιστεύοαντες τῷ Χριστῷ, παιδία ἂν κληθεῖεν, ὡς καὶ αὐτὸς ὁ Κύριος τοὺς ἀποστόλους ὡνόμασε· Παιδία, μήτι προσφάγιον ἔχετε; Οἱ ἄὲ σοφοὶ τῶν Ἑλλήνων, σοφίαν ἐν τῷ μυστηρίῳ ζητοῦντες, ὁ ἐστιν ἡ βασιλεία τοῦ Θεοῦ, καὶ μὴ βουλόμενοι δέἕασθαι τοῦτο ἀσυλλογίστως, εἰκότως ἐξώσθησαν τῆς ααμικείας ταΝτη· Οὐκ εἶπε δὲ ὅτι. Τούτων ἐστὶν ἡ βασιλεία, ἀλλὰ τῶν τοιούτων τουτέστι τῶν τὸν ἀκα κίαν, καὶ μετριοφροσύνην προαιρετικῶς κτησαμένων, ἣν φυσικῶς τὰ παιδία ἔχουσι. Δεξώμεθα οὖν πάντα τὰ ἐκκλησιαστικὰ, ἅπερ ἐστὶν ἡ βασιλεία τοῦ Θεοῦ, ἀπεριέργως, καὶ πιστῶς, καὶ μετριοφρόνως, τὸ γὰρ περιεργάζεσθαι οἰήσεως, καὶ δοξοσοφίας.

PG 123, skenējuma lpp. 509–510 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Καὶ τοῦτο πρὸς μετριοφροσύνην συμβάλλεται … beidzas: γὰρ περιεργάζεσθαι οἰήσεως, καὶ δοξοσοφίας.

Ziņot par kļūdu

Lk. 18:18–23

Dažiem šķiet, ka šis cilvēks bija viltīgs un it kā meklēja, kā Jēzu noķert vārdos. Bet tā nešķiet; drīzāk viņš bija naudaskārīgs, jo arī Kristus viņu atmaskoja kā tādu. Un arī Marks saka, ka viņš pieskrēja, nometās ceļos un lūdza Jēzu, un ka Jēzus, uzlūkojis viņu, iemīlēja viņu. Cilvēks bija naudaskārīgs. Bet viņš pienāk pie Jēzus, gribēdams uzzināt par mūžīgo dzīvi – varbūt arī tas tāpēc, ka bija naudaskārīgs. Jo nav neviena, kas tā mīlētu dzīvi kā naudaskārīgs cilvēks. Tātad viņš domāja, ka Jēzus viņam ieteiks veidu, kā dzīvot mūžīgi, baudot mantas turēšanu. Bet kad Kungs sacīja, ka atteikšanās no mantas ved uz mūžīgo dzīvi, viņš, it kā pārmezdams sev par jautājumu un Jēzum par atbildi, aiziet. Jo viņam mūžīgā dzīve bija vajadzīga tāpēc, lai ilgi turētu mantu; jo ja mantai bija jātiek atmestai, kāpēc viņam vajadzīga mūžīgā dzīve, ja būtu jādzīvo kā nabagam, kā viņam šķita?

Viņš pienāk pie Tā Kunga kā pie vienkārša cilvēka un skolotāja. Tāpēc Kungs, rādīdams, ka pie Viņa nav jānāk kā pie vienkārša cilvēka, sacīja: „Neviens nav labs kā vien viens – Dievs.“ „Tu Mani nosauci par labu; kāpēc tad tu pieliki «Mācītāj»? Jo izskatās, ka tu Mani uzskati par vienu no daudziem. Bet ja tā, tad Es neesmu labs; jo neviens no cilvēkiem nav īsti labs, kā vien viens – Dievs. Tātad, ja tu gribi Mani saukt par labu, sauc Mani par labu kā Dievu, bet nenāc pie Manis kā pie vienkārša cilvēka. Jo ja tu Mani uzskati par kādu parastu cilvēku, nesauc Mani arī par labu.“ Jo patiesi labs, labestības avots un pašas labestības sākums ir Dievs. Bet mēs, cilvēki, pat ja esam labi, neesam tādi īsti, bet caur piedalīšanos, un mūsu labums ir iegūts un mainīgs.

„Baušļus tu zini: nepārkāp laulību, nenokauj, nedod nepatiesu liecību“ un tālāk. Bauslība vispirms labo to, kur mēs vieglāk paslīdam, un tad to, kur ne daudzi un ne bieži: piemēram, laulības pārkāpšanu – jo tā uguns ir dabiska un iekšēja –, slepkavību – jo dusmas ir liels zvērs. Bet zagšana ir vieglāka, un nepatiesā liecībā iekrīt reti. Tāpēc to Viņš labo vispirms, jo mēs tur viegli paslīdam un tas arī citādi ir smagāks; bet to – es saku: zagšanu un nepatiesu liecību – Viņš liek otrajā vietā, jo tas pieviļ retāk un ir vieglāks. Bet grēkot pret vecākiem, kaut arī tas ir liels grēks, tomēr nenotiek bieži; jo daudzi nav tik zvēriski, lai viegli izturētos rupji pret vecākiem, bet tas notiek reti un ar nedaudziem; tāpēc Viņš to nolika pēc tiem.

Kad jauneklis sacīja, ka visu to ir turējis no jaunības, Kungs viņam iesaka visa galveno – nemantkārību. Redzi patiesus kristīgās dzīves likumus! „Pārdod visu, kas tev ir,“ Viņš saka; jo ja kaut kas paliks, tu esi tā vergs. „Un izdali“ – ne bagātiem radiniekiem, bet nabagiem. Man šķiet, ka arī vārds „izdali“ norāda, ka mantas izkaisīšana jādara ar apdomu, nevis kā pagadās. Un tā kā līdz ar nemantkārību cilvēkam jābūt arī visam pārējam tikumam, tāpēc Viņš sacīja: „Un nāc, seko Man“, tas ir: „Arī visā pārējā esi Mans māceklis un seko vienmēr, ne šodien jā, bet rīt ne.“

Kad Viņš naudaskārīgajam apsolīja dārgumu debesīs, cilvēks neklausījās, jo bija mantas vergs. Tāpēc, to dzirdējis, viņš kļuva ļoti noskumis, ka Viņš iesaka viņam atteikties no īpašuma, kamēr viņš pat mūžīgo dzīvi kāroja tāpēc, lai ilgi un mūžīgi dzīvotu mantas pārpilnībā. Bet arī tas, ka viņš noskuma, rāda, ka viņš bija labprātīgs, nevis viltīgs. Neviens no farizejiem taču nekad nenoskuma, bet drīzāk trakoja.

Es zinu, ka lielais visuma spīdeklis ar zelta mēli saprata, ka šis jauneklis kāroja patiesi mūžīgo dzīvi un mīlēja to, bet viņu turēja lielāka kaislība – naudaskāre. Tomēr nav nepatīkami arī tas, kas te tagad pielikts, – ka viņš, būdams naudaskārīgs, kāroja mūžīgo dzīvi.

Piezīmes (2)
  1. „Lielais visuma spīdeklis ar zelta mēli“ – sv. Jānis Zeltamute (Mateja ev. homīlija 63).
  2. „Caur piedalīšanos“ – κατὰ μετοχήν; „iegūts“ – ἐπίκτητον (OCR ἐπίμιοτον).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 19:16–22; Mk. 10:17–22; Mk. 10:21; 2. Moz. 20:12–16; Mt. 6:24; Mt. 19:21; Mt. 23:33

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Δοκεῖ μέν τισιν οὗτος ὁ ἄνθρωπος πανοῦργός τις εἶναι, καὶ οἰον παγιδεῦσαι ζητῶν τὸν Ἰησοῦν ἐν λόγοις. Οὐκ ἔοικε. δὲ τοῦτο, ἀλλὰ φιλάργυρος εἶναι. Ἐπεὶ καὶ ὁ Χριστὸς τοιοῦτον αὐτὸν ὄντα ἤλεγξε. Καὶ γὰρ Μάρκος φησὶν, ὅτι προσδραμὼν, καὶ γονυπετῶν παρεκάλει τὸν Ἰησοῦν, καὶ ὅτι ἐμβλέψας αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς ἠγάπησεν αὐτόν· φιλοχρήματος μὲν ἦν ὁ ἄνθρωπος. Πρόσεισι δὲ τῷ Ἰησοῦ μαθεῖν ἐφιέμενος περὶ ζωῆς αἰωνίου, τάχα ὡς φιλοχρήματος καὶ τοὺτο. Οὐδὲν γὰρ οὕτω φιλόζωον, ὡς φιλοχρήματος ἄνθρωπος. Ἐνόμισεν οὖν τὸν Ἰησοῦν ὑποθέσθαι αὐτῷ τρόπον, δι´ οὗ αἰωνίως ζήσεται, καταπολαύων τῆς κατασχέσεως τῶν χρημάτων. Ὡς δὲ ὁ Κύριος τὴν ἀπόκτησιν εἶναι πρόξενον εἰπε τῆς αἰωνίου ζωῆς, ὡς περιμεμψάμενος ἑαυτῷ τῆς ἐρεοωτήσεως, καὶ τῷ Ἱησοῦ τῆς ἀποκρίσεως, ἄπεισιν. Αὐτὸς γάρ τοὶ ξνεκεν τοῦ ἔχειν τὰ χρήματα ἐπὶ πολὺ, ἔχρῃζε τῆς αἰωνίου ζωῆς· ἐπεὶ εἰ τὰ χρήματα ἔμελλεν ἀποκτᾶσθαι, τί ἔδει αὐτῷ τῆς αἰωνίου ζωῆς πένητι μέλλοντι ζῇν, ὥσγε ἐδόκει; Προσέρχεται γοῦν τῷ Κυρίῳ, ὡς ἁπλῶς ἀνθρώπῳ, καὶ διδασκάλῳ. Διὸ ὁ Κύριος δεικνύων, ὅτι οὐ δεῖ ὡς ἀνθρώπῳ αὐτῷ προσιέναι ὑιλῷ, εἶπεν· «Οὐδεὶς ἀγαθὸς, εἰ μὴ εἴς ὁ Θόι.» Ἀγαθόν με, φησὶν, εἶπας, τί οὖν προσέθηκας τὸ, Διδάσκαλε; Φαίνεται γὰρ ὅτι ἕνα τῶν πολλῶν με ὑπολαμβάνεις. Εἰ δὲ τοῦτο, οὐκ εἰμὶ ἀγαθὺς, οὐδεὶς γὰρ ἀνθρώπων ἀγαθὸς κυρίως, εἰ μὴ εἶς ὁ Θεός. Ὥστε εἰ θέλεις ἀγαθόν με λέγειν, ὡς Θεόν με λέγε ἀγαθὸν, ἀλλὰ μὴ ὡς ἀνθρώπῳ ψιλῷ προσέρχου Κι γὰρ ἄνθρωπόν μεκοινόν τινα νομίζεις, μηδὲ ἀγαθὸν κάλει· τῷ ὄντι γὰρ ἀγαθὸς, καὶ πηγὴ ἀγαθότητος καὶ ἀρχὴ τῆς αὐτοαγαθότητος ὁ Θεός. Οἱ δὲ ἄνθρωποι εἰ καὶ ἀγαθοί ἐσμεν, ἀλλ´ οὐ κυρίως, ἀλλν κατὰ μετοχὴν, καὶ ἐπίμιοτον ἔχοντες τὸ ἀγαθὸν, καὶ τρεπτόν. Τὰς ἐντολὰς οἶδας· Μὴ μοιχεύσῃς, μὴ φονεύσῃς, μὴ ψευδομαρτυρήσῃς, καὶ τὰ ἐξῆς. Ιρότερον ὁ νόμος τὰ, ἐν οἷς εὐκολώτερον ὀλισθαίνομεν, διορθοῦται, εἶτα τὰ ἐν οἷς οὐ πολλοί, οὐδὲ πολλάκις, οἴων τὸ μοιχεύτιν, ἐπειδὴ τὸ πῦρ καὶ υνικὸν καὶ ἔνδοθεν, τὸ φονεύειν, ἐπειδὴ μέγα θηρίον ὁ θυμός. Τὸ δὲ κλέπτειν ἐλαφρότερον, καὶ τῇ ψευδομαρτυρίᾳ σπανιάκις περιπίπτειν ἔστι. Διὸ ἐκεῖνα μὲν πρότερον ἄιορθοῦται, οα εὐκόλως ἡμῶν εἰς ἐκεῖνα ὀλισθαινάι των, καὶ ἄλλως βαρύτερα ὄντα. Ταῦτα δὲ,. τὴν κλοπήν φημι, κφὶ τὴν ψευδομαρτυρίαν, δεύτερα τίθησιν, ὡς καὶ σπανιάκις ἀπατῶντα, καὶ ἐλαφρότερα. Ἐπεὶ δὲ τὸ εἰς γονεῖς ἁμαρτάνειν, εἰ καὶ μέγα ἐστὶν ἀμαρτημα, ἀλλ´ οὖν ὡς μὴ συχνάκις συμβαῖνον· οὐδὲ γὰρ τοσοῦτον θηριώδεις εὐκόλως εὕρίσκονται οἱ πολλοί, ὡς εἰς γονεῖς παροινεῖν, ἀλλ´ ὀλιγάκις, καὶ ὁλίγοι· βστερον τούτων τέθεικεν. Ὡς δὲ ὁ νεανίσκος «ἷπε ταῦτα πάντα φυλάξασθαι ἐκ νεότητος, τὸ κεφάλαιον πάντων τὴν ἀκτημοσύνην ὁ Κύριος αὐτῷ ὑποτίθεται. Ὅρα δὲ νόμους Χριστιανικῆς πολιτείας τῷ ὅντι, Πάντα ὅσα ἔχεις πώλησον, φησίν· εἰ γάρ τι ἐναπομείνῃ, ἐκείνου δοῦλος εἶ· καὶ διάδος, οὐ συγγενέσι πλουσίοις, ἀλλὰ πτωχοῖς. Οἶμαι δὲ ὅτι καὶ τὸ Διάδος, ἔμφασιν ἔχει τοῦ μετὰ κρίσεως, καὶ μὴ ὡς ἔτυχε, τὸν τῶν χρημάτων σκορπισμὸν ποιεῖσθαι. Ἐπεὶ δὲ σὺν τῇ ἀκτημοσύνῃ δεῖ καὶ τὴν ἄλλην ἀρετὴν πλσαν προσεῖναι τῷ ἁνθρώπῳ, διὰ τοῦτο εἶπε· Καὶ δευρο ὰκολούθει μοι, τουτέστι, Καὶ ἑν πᾶσι τοῖς ἄλλοις ἴσθι μαθητὴς ἐμὸς, καὶ ἀεὶ ἀκολούθει, μὴ σήμερον μὲν, αὔριον δ´ οὔ. Ὡς δὲ φιλοχρημάτῳ ἐπηγγείλατο τὸν ἐν οὐρανοῖς θησαυρὸν, ἀλλ´´ οὐ προσέσχεν ὁ ἄρων, δοῦλος γὰρ ἦν τῶν χρημάτων, διὸ καὶ ἀκούσας λλυπήθη, ὅτι στέρησιν αὐτῷ τῆς κτήσεως εἰσηγεῖται, Χπου γε αὐτὸς καὶ τῆς αἰωνίου ζωῆς διὰ τοῦτο ἐπι. θυμεῖ, ὡς ἂν ἐπὶ πολὺ τῇ τῶν χρημάτων περιουσίᾳ καὶ αἰωνίως ἐμβιοίη. Καὶ τὸ λυπηθῆναι δὲ αὐτὸν εὐγνώμονα, ἀλλ´ οὐ πανοῦργον ὑποδηλοῖ. Οὐδεὶς γοῦν τῶν θαρισαίων ἐλυπήθη ποτὲ, ἀλλὰ μᾶλλον ἠγρίαινον. ὐκ ἀγνοῶ δὲ, ὅτι ὁ μέγας τῆς οἰκουμένης φωστὴρ ὁ χρυσοῦς τὴν γλῶτταν τῆς ὄνθως αἰωνίου ζωῆς ἐπιθυμεῖν τὸν νεανίσκον τοῦτον ἐδέξατο, καὶ ἐρᾷν μὲν αὐτῆς, κατέχεσθαι δὲ πάθει μείζονι τῇ φιλαργυρίᾳ πλὴν οὐκ ἄχαρι καὶ ὃ νῦν προσετέθη, ὅτι ὡς φιλοχρήματος ἐπεθύμει ζωῆς αἰωνίου.

PG 123, skenējuma lpp. 510–511 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Δοκεῖ μέν τισιν οὗτος ὁ … beidzas: ὡς φιλοχρήματος ἐπεθύμει ζωῆς αἰωνίου.

Ziņot par kļūdu

Lk. 18:24–30

Tā kā bagātnieks, dzirdējis par atteikšanos no mantas, noskuma, Kungs izsaucas: „Cik grūti tie, kam ir manta, ieies Dieva Valstībā!“ Viņš nesacīja, ka tiem nav iespējams ieiet, bet – grūti. Jo ir iespējams, atsakoties no mantas, sasniegt augšējo; taču tas ir grūti, jo manta ir lipīgāka par putnu līmi, un tas, ko tā satvērusi, grūti tiek atrauts.

Ejot tālāk, Viņš to nosaka arī kā neiespējamu, jo saka: „Vieglāk kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātajam tikt izglābtam.“ Jo pavisam neiespējami ir kamielim iziet caur adatas caurumu – vai tu par kamieli saprastu pašu dzīvnieku, vai kādu resnu kuģa virvi. Ja tad kamielim iziet caur adatas caurumu ir vieglāk nekā bagātajam tikt izglābtam, bet tas nav iespējams, tad vēl neiespējamāk ir bagātajam tikt izglābtam.

Ko tad var sacīt? Pirmkārt, ka patiesi tā ir: tam, kas ir bagāts, nav iespējams tikt izglābtam. Nesaki man, ka tas un tas, būdams bagāts, deva savu mantu un tika izglābts; jo izglābts tika ne bagātais, bet viņš tika izglābts vai nu kļuvis nemantīgs, vai būdams namturis, nevis bagātais. Jo cits ir namturis un cits bagātais: bagātais ir tas, kas bagātību glabā sev, bet namturis – tas, kam tā uzticēta citu dēļ. Tā ka, ja arī šis tika izglābts, izglābts tika ne bagātais, bet, kā sacījām, vai nu tas, kas atteicies no visa, kas viņam bija, vai tas, kas kā namturis to labi pārvaldīja.

Pēc tam ievēro arī to, ka bagātajam nav iespējams tikt izglābtam, bet tam, kam ir manta, – grūti, it kā Viņš sacītu: kas pieķēries mantai, tai kalpo un ir tās varā, netiks izglābts; bet kam manta ir – tas ir, kas ir tās kungs un pats to tur, bet netiek tās turēts –, tas tiks izglābts grūti cilvēciskā vājuma dēļ. Jo ir grūti nelietot nepareizi to, kas mums ir; jo kamēr mums ir manta, velns cenšas mūs paklupināt, lai mēs reizēm to lietotu pret pārvaldīšanas kārtu un likumu, un ir grūti izbēgt no viņa slazdiem. Tāpēc laba ir bezmantība un gandrīz brīva no kārdinājumiem.

„Tie, kas to dzirdēja,“ teikts, „sacīja: Kas tad var tikt izglābts? Bet Viņš sacīja: Kas cilvēkiem nav iespējams, ir iespējams Dievam.“ Tiem, kam ir cilvēcisks prāts, proti, kas velkas pa zemi un kāro zemes lietas, nav iespējams tikt izglābtiem, kā sacīts; bet pie Dieva tas ir iespējams, tas ir: kad kādam par padomdevēju ir Dievs, kad viņš par skolotājiem ņem Dieva likumus un baušļus par bezmantību un piesauc Viņa palīdzību, tad tas būs iespējams. Jo mūsu ziņā ir gribēt labo, bet Dieva ziņā – to pabeigt. Un arī citādi: ja, pacēlušies pāri katrai cilvēciskai mazdūšībai attiecībā uz bagātību, gribēsim sev darīt draugus ar netaisnības mamonu, mēs tiksim izglābti, viņu pavadīti mūžīgajos mājokļos. Labāk gan ir atteikties no visa; bet ja ne no visa, tad vismaz darīt nabagus par dalībniekiem, un tā neiespējamais kļūst iespējams. Jo tam, kas neatsakās no visa, nav iespējams tikt izglābtam; tomēr Dieva cilvēkmīlestības dēļ arī daļēja došana nes atbilstošu labumu.

Uz to Pēteris jautā: „Lūk, mēs esam visu atstājuši“; un viņš jautā ne tikai sevis dēļ, bet visu nabagu mierinājumam. Lai tikai bagātie nebūtu labās cerībās, ka daudz saņems, jo daudz nicinājuši, bet nabagi lai nezaudētu cerību, jo atteikušies no maza un tāpēc gaida mazu atlīdzību, Pēteris jautā un dzird, ka atlīdzību gan šajā laikā, gan nākamajā saņems katrs, kas Dieva dēļ nicinājis savu mantu, lai cik maza tā būtu. Neskaties uz to, ka tā bija maza, bet uz to, ka šis mazais cilvēkam bija visa viņa iztika, un kā tu cerēji dzīvot no daudzā un lielā, tā viņš – no mazā un niecīgā; nemaz nerunājot par to, ka tam, kam maz, ir lielāka pieķeršanās tam. To redzam pie tēviem: kad tiem ir viens bērns, viņi pret to izrāda lielāku pieķeršanos nekā pret daudziem. Tā arī nabags pret savu vienīgo māju un vienīgo tīrumu ir pieķēries dedzīgāk nekā tu pret daudzajiem. Bet ja ne, tad vismaz pieķeršanās abiem ir vienāda; tāpēc vienāda arī nicināšana.

Tāpēc arī šajā laikā viņi saņem daudzkārtīgu atlīdzību, kā tieši apustuļi. Jo katrs no viņiem nicināja būdu, bet tagad tiem ir visspožākie tempļi un tīrumi, un ienākumi, un daudz sieviešu, kas saistītas ar viņiem dedzīgā mīlestībā un ticībā, un vispār viss pārējais. Bet nākamajā laikmetā viņi saņems ne tādus daudzkārtīgus tīrumus un miesīgas atmaksas, bet mūžīgo dzīvi.

Piezīmes (2)
  1. „Lipīgāka par putnu līmi“ – ἰξοῦ κολλητικώτερα (OCR ἰξοῦ⟨ἰδοὺ?⟩ – ieteikums noraidīts).
  2. „Kuģa virve“ – σχοῖνος ναυτική; sens skaidrojums, kas κάμηλος saista ar κάμιλος („virve“).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 19:23–30; Mk. 10:23–31; Lk. 16:9; Fil. 2:13; Mk. 12:42–44

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπειδὴ ὁ πλούσιος ἀκούσας τὴν τῶν ὑπαρχόντων ἀπόκτησιν ἐλυπήθη, φησὶν ὁ Κύριος θαυμαστικῷ τῳ σχήματι, Πῶς δυσκόλως οἱ τὰ χρήματα ἔχοντες, εἰσελεύσονται εἰς τὴν βασιλείαν γοῦ ἑὲεοῦ! Δὐκ αἵπεν ὅτι ἀδυνάτως ἔχουσιν εἰσελθεῖν, ἀλλὰ δυσκόλως. Οὐ τὰ χρήματα προεμένους, ἐπιτχεῖν τῶν ἄνω. Δύσκολον μέντοι τοῦτο· ἰξοῦ γὰρ κολλητικώτερα τὰ κρήματα καὶ δυσκόλως ἀποσπᾶται ὁ τούτοις συσχεθείς. Παρακατιὼν δὲ καὶ ὡς ἀδύνατον αὐτὸ τίθησι, φησὶ γὰρ, Εὐκοπώτερόν ἐστι κάμηλον διὰ τρυμαλιᾶς ῥαφίδος εἰσελθεῖν, ἢ πλούσιον σωθῆναι· ἀθύνατον γὰρ πάντως κάμηλον διὰ τρυπήματος βελονίου νωρῆσαι, εἴτε τὸ ζῶον αὐτὸ νοήσεις κόμηλον, εἴτε σνοῖνόν τινα καυτικὴν παχεῖαν. Εἰ οὖν κἀμηλον χωρηθῆναι διὰ τρυπήματος βελονίου εὐκοπώτερον, ἢ πλούσιον σωθῆναι, ἀδύνατον δὲ τοῦτο, ἀδυνατότερον ἄρα τὸ σωθῆναι πλούσιον. Τί οὖν ἕστιν εἰπεῖν· Πρῶτον μὲν, ὅτι ἁληθῶς οὔτῶς ἕχει· πλούσιον γὰρ ὄντα ἀδύνατον σωθῆναι. Μὴ γάρ μοι εἴπῃς ὅτι ὁ δεῖνα πλούσιος ὤν, ἐδίδου τὰ προσόντα, καὶ ἀοώθη· οὐ γὰρ πλούσιος ἐσώθη, ἀλλ´ ἢ ἀκτήμων γεγονὼς, ἢ τέως οἰκονόμος ὤν ἐσώθη, καὶ οὐχὶ πλούσιος Ἄλλο γὰρ οἰκονόμος καὶ ἄλλο πλούσιος· πλούσιος μὲν γάρ ἐστιν, ὁ ἑαυτῷ τηρῶν τὸν πλοῦτον, οἰκονόμος δὲ ὁ δι´ Κτέρους τοῦτον ἐγχειρισθείς. Ὅστε καὶ εἰ οὗτος Ἀσώθη, οὐ πλούσιος ἐσώθη, ἀλλ´ ἢ, ὡς ἕφημεν, πάντα ἀποκτησάμενος ἃ εἶχεν, ἢ ὧς οἰκονόμος καλῶς αὐτὰ διατιθέμενος. Ἔπειτα καὶ τοῦτο σκόπει, ὅτι τὸν μΣν πλούσιον ἀδύνατον σωθῆναι, τὸν δὲ τὰ χρήματα Κχοντα δύσκολον, ὡς ἂν εἰ ἔλεγεν, Ὁ μαν ἀχόμενος Ἀπὸ τῶν χρημάτων, καὶ δουλεύων αὐτοῖς, καὶ κρατούμενος οὐ σωθήσεται, ὁ δὲ ἕχων τὰ χρήματα, τουτστι, κύριος αὐτῶν ὤν, καὶ αὐτὸς ἔχων ταῦτα, οὐκ ἐχόμενος δὲ ὑπ´ αὐτῶν, δυσκόλως σωθήσεται διὰ τὴν ἀνθρωπίνην ἀσθένειαν. Ἀδύνατον γὰρ μὴ παραχρήσασθαι οἷς ἔχομεν· ἕως γὰρ ἔχομεν χρήματα, σπουδάζει ὁ διάθολος ὑποσκελίζειν ἡμᾶς, εἰς τὸ παρὰ τὸν κανόνα, καὶ τὸν νόμον τῆς οἰκονομίας χρήσασθαί στιν ὅτε, καὶ δύσκολον ἐκφυγεῖν τὰς παγίδας αὐτοῦ. Ἀιὰ τοῦτο καλὸν ἡ ἀχρημοσύνη καὶ σχεδὸν ἀπείραστον. ΚΙπον δὲ, φησὶν, οἱ ἀκούσαντες· Τίς ἄρα δύναται σωθῆναι; Ὁ δὲ εἶπε· «Τὰ ἀδύνατα παρὰ ἀνθρώποις, δυνατὰ παρὰ τῷ Θεῷ.» Παρὰ μὲν γὰρ τοῖς ἀνθρωπίνην γνώμην ἔχουσιν, ἤτοι κάτω συρομένοις, καὶ ἐπιθυμοῦσι τῶν γηλνων, ἀδύνατόν ἐστι σωθῆναι, ὡς εἴρηται, παρὰ δὲ Θεῷ δυνατὸν, τουτέστιν, ὅταν τις σύμβουλον ἔχῃ τὸν Θεὸν, καὶ τὰ δικαιώματα τοῦ Θεοῦ, καὶ τὰς περὶ ἀχρημοσύνης ἐντολὰς διδασκάλους λάβῃ, καὶ τὴν παρ´ ἐκείνου ἐπικαλοῖτο ἐπικουρίαν, δυνατὸν ἔσται τοῦτο· ἡμῶν μὲν γάρ ἐστι τὸ θελῆσαι τὸ ἁγαθὸν, Θεοῦ δὲ τὸ τελειῶσαι. Καὶ ἄλλως δὲ εἴπερ ὑπεραναβάντες πᾶσαν ἀνθρωπίνην ἐπὶ τῷ πλούτῳ μικροψυχίαν, θαλήσομεν φίλους ἡμῖν αὐτοὺς ποιῆσαι ἐκ τοῦ μαμωνᾶ τῆς ἀδικίας, σωθησόμεθα, ὑπ´ αὐτῶν εἰς τὰς αἰωνίους σκηνὰς παραπεμπόμενοι. Βέλτιον μὲν γὰρ ἐὰν πάντα προώμεθα, εἰ δὲ μὴ πάντα, συμμεριστὰς γοῦν ποιῆσαι τοὺς πένητας, καὶ οὔτως τὸ ἀδύνατον δυνατὸν γίνεται. Ἀδύνατον μὲν γὰρ τὸν μὴ πάντα προέμενον σωθῆναι, πλὴν διὰ φιλανθρωπίαν Θεοῦ γίνεται καὶ τὸ μερικῶς μεταδοῦναι εἰς ὡφέλειαν ἀνάλογον. Πρὸς ταῦτα ὁ Πέτρος ἐρωτᾷ· Ἰδοὺ ἡμεῖς ἀφήκαμεν πάντα· καὶ ἐρωτᾷ οὐχ ὑπὰρ ἑαυτοῦ μόνον, ἀλλὰ πρὸς παραμυθίαν πάντων τῶν πενήτων. Ἵνα γὰρ μὴ οἱ πλούσιοι μόνοι εὐέλπιδες ὧσιν, ὡς πολλῶν τευξόμε νοι, οἷα πολλῶν καταφρονήσαντες, οἱ δὲ πένητες δυσελπισθῶσιν οἷα ὀλίγων ἀποστάντες, καὶ διὰ τοῦτο ἀλίγας ἀμοιβὰς προσδοκῶντες, ἐρωτᾷ ὁ Πέτρος καὶ ἀκούει, ὅτι καὶ ἐν τῷ νῦν αἰῶνι καὶ ἐν τῷ μέλλοντι τὰς ἀμοιβὰς ἕξει, πᾶς ὁ ὁτιοῦν διὰ Θεὸν καταφρονήσαε τῶν ὑπαρχόντων, κἂν μικρὰ εἶεν. Μὴ γὰρ τοῦτο σκοπήσῃς ὅτι μικρὰ, ἀλλ´ ὅτι βίος ὅλος ἦσαν ἐκεῖνα τὰ μικρὰ τῷ ἀνθρώπῳ, καὶ ὥσπερ σὺ τοῖς πολλοῖς καὶ μεγάλοις, οὕτως ἐκεῖνος τοῖς ὀλίγοις καὶ μικροῖς ἐμβιῶσαι προσεδόκα, ἵνα μὴ λέγω, ὅτι ὁ ὀλίγα ἔχων, πλείονα σχέσιν ἔχει πρὸς ταῦτα· καὶ δῆλον ἀπὸ τῶν πατέρων, οἷ ὅταν ἕνα παῖδα ἔχωσι, πλείω τὴν σχέστν ἐπιδείκνυνται πρὸς τοῦτον, ἢ πρὸς πλείους. Οὕτω καὶ ὁ πένης πρὸς τὴν μίαν οἰκίαν, καὶ πρὸς τὸν ἔνα άγρὸν δριμύτερον διάκειται, ἢ σὺ πρὸς τοὺς πολλούς. Εἰ δὲ μὴ, ἀλλ´ Ἰσον γοῦν ἀμφοτέροις τὸ τῆς σχέσεως· διὰ τοῦτο καὶ τὸ τῆς περιφρονήσεως. Ἔνθεν τοι καὶ ἐν τῷ νῦν αἰῶνι πολυπλασίας λαμβάνουσι τὰς ἀμοιβὰς, ὡς οἱ ἀπόστολοι αὐτοὶ οὗτοι. Καλύβης γὰρ καταφρονήσαντες ἕκαστος, νῦν λαμπροτάτους ναοὺς ἔχουσι καὶ ἀγροὺς, καὶ προσόδους, καὶ γυναῖκας πολλὰς τὰς τῇ πρὸς αὐτοὺς θερμότητι, καὶ πίστει συνδεδεμένας, καὶ τᾶλλα πάντα ἁπλῶς· καὶ ἐν τῷ μέλλοντι δὲ αἰῶνι οὐν ἀγροὺς τοιούτους πολυπλασίους, καὶ σωματικὰς ἀντιδόσεις λάβωσιν, ἀλλὰ ζωὴν αἰώνιον.

PG 123, skenējuma lpp. 511–513 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ ὁ πλούσιος ἀκούσας τὴν … beidzas: ἀντιδόσεις λάβωσιν, ἀλλὰ ζωὴν αἰώνιον.

Ziņot par kļūdu

Lk. 18:31–34

Viņš iepriekš saka viņiem par ciešanām, lai panāktu divas lietas: vienu – parādītu, ka Viņš tiek sists krustā ne pret Savu gribu un ne kā vienkāršs cilvēks, kas nezina par nāvi, bet ka Viņš to iepriekš zināja un cieš brīvprātīgi. Jo ja Viņš negribētu ciest, Viņš būtu izvairījies, jo to iepriekš zināja; tikt noķertiem ir to liktenis, kas iepriekš nezina. Otru – pārliecinātu viņus viegli panest to, kas notiks, jo viņi to bija iepriekš dzirdējuši un tas viņus nepiemeklēja pēkšņi.

„Bet ja Tev, Kungs, jāpiepilda tas, ko sen sacījuši pravieši, kāpēc Tu ej augšup?“ „Tieši tāpēc, lai Es paveiktu pestīšanu.“ Tātad Viņš iet brīvprātīgi.

Tā tas ir; bet mācekļi toreiz neko nesaprata, jo šis vārds bija no viņiem apslēpts – visvairāk vārds par augšāmcelšanos. Jo arī citu viņi neaptvēra, piemēram, ka Viņš tiks nodots pagāniem, bet par augšāmcelšanos viņi neaptvēra nemaz; jo tas nebija vispārēji pieņemts, un ne visi, kas turējās pie jūdaisma, ticēja pat augšāmcelšanai vispār, kā redzams no saduķejiem.

Bet tu varētu sacīt: „Ja viņi neaptvēra, kāpēc tad Viņš viņiem to iepriekš sacīja? Kāds labums viņiem no tā bija mierinājumam krusta laikā, ja viņi nesaprata sacīto?“ Ne mazs labums viņiem bija vēlāk, kad viņi atcerējās, ka tas ir tas, ko viņi nesaprata, kad Kungs to iepriekš sacīja. Tas skaidrs no daudz kā, un visvairāk no tā, ko saka Jānis: „To Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet vēlāk viņi atcerējās, ka tas par Viņu bija rakstīts.“ Un arī Aizstāvis, atgādinādams viņiem visu, ielika viņos vēl ticamāku liecību par Kristu. Bet par to, kā apbedīšana bija trīs dienas, pietiekami sacīts pie citiem evaņģēlistiem.

Piezīmes (1)
  1. „Aizstāvis“ – ὁ Παράκλητος (sk. termini.md).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 20:17–19; Mk. 10:32–34; Jņ. 10:18; Mt. 22:23; Jņ. 12:16; Jņ. 14:26; Mt. 12:40

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Προλέγει αὐτοῖς τὰ τοῦ πάθους, ἵνα δύο ταῦτα κατορθώση· ἓν μὲν τὸ δεῖξαι, ὅτι οὐκ ἄκων οὐδὲ ὡς ψιλὸς ἄνθρωπος αγνοῶν τὸν θάνατον σταυροῦται, ἀλλὰ καὶ προῃδει, καὶ ἐκὼν πάσχει· εἰ γὰρ ἐβούλετο μὴ παθεῖν, ἐξέκλινεν ἂν, οἷα δὴ προειδώς· τῶν γὰρ μὴ προνινω. σκόντων ἐστὶ τὸ ἁλίσκεσθαι· δεύτερον δὲ τὸ πεῖσαι αὐτοὺς εὐκόλως φέρειν τὰ συμβησόμενα, ἅτε προακηκοότας, καὶ μὴ ἑκ τοῦ αἰφνιδίου αὐτοῖς προσπεσόντα. Καίτοι εἰ μέλλοι τελεσθῆναι ἑπὶ σοὶ, ὦ Κύριε, τὰ πάλαι ὑπὸ τῶν προφητῶν λεχθέντα, διατί ἀναβαίνεις; Δι´ αὐτὸ μὲν οὗν τοῦτο, ἵνα σωτηρίαν ἐργάσωμαι. Ὥστε ἐκὼν ἔρχεται. Ἀλλ´ ὀ μὴν ταῦτα· οἱ δὲ μαθηταὶ τότε μὲν συνίεσαν οὐδὲν· ἦν γὰρ τὸ ῥῆμα τοῦτο παρακεκαλυμμένον ἀπ´ αὐτῶν, μάλιστα πάντων τὸ ῥῆμα τῆς ἀναστάσεως· καὶ τᾶλλα μὲν Υὰρ οὐκ ἐπεγίνωσκον, ο ον τὸ παραδοθήσεσθαι τοῖς ἔθνεσι, μάλιστα δὲ τὸ τῆς ἀναστάσεως οὐκ ἐπεγίνιω. σκον ὅλως· οὐδὲ γὰρ ἦν ἐν καταχρήσει τοῦτο, οὐτε πάντες ἐπίστευον οἱ Ἰουδαΐζοντες, οὐδὲ τὴν ἀπλῶς ἀνάστασιν, καὶ δῆλον ἀπὸ τῶν Σαδδουκαίων. Ἀλλ´ εἴποις ἂν, Εἰ καὶ μὴ ἐπεγίνωσκον, τί λοιπὸν προὔλεγεν αὐτοῖς ταῦτα; Τί γὰρ τὸ ὅφελος αὐτοῖς πρὸς τὴν ἐν τῶ καιρῷ τοῦ σταυροῦ παράκλησιν, μὴ συνιεῖσι τὸ λεγόμενον; Οὐ μικρὰ ὡφελοῦντο εἰς τὸ μετέπειτα ἀναμιμνησκόμενοι, ὅτι ταῦτα ἦσαν, ἃ τέις προλέγοντος τοῦ Κυρίου οὐ συνίεσαν· καὶ τοῦτο δῆλον ἀπὸ πολλῶν, καὶ μάλιστα ἀφ´ ὧν Ἰωάννης λέγει· Ταῦτα δὲ οὐκ ἔγνωσαν οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ, ὕστερον δὲ ἐμνήσθησαν, ὅτι ταῦτα ἦν γεγραμμένα ἐπ´ αὐτῷ. Καὶ ὁ Παράκλητος δὲ ἀναμνήσας αὐτοὺς πάντα ἀξιοπιστοτέραν τὴν περὶ Χριστοῦ μαρτυρίαν αὐτοῖς ἐγκατέθηκε. Περὶ δὲ τοῦ πῶς τριήμερος ἡ ταφή, ἱκανῶς ἐν τοῖς ἄλλοις Εὐαγγελισταῖς εἴρηται.

PG 123, skenējuma lpp. 513–514 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Προλέγει αὐτοῖς τὰ τοῦ πάθους, … beidzas: ἐν τοῖς ἄλλοις Εὐαγγελισταῖς εἴρηται.

Ziņot par kļūdu

Lk. 18:35–43

Kungs dara brīnumu ar aklo garāmejot, lai pat Viņa gaita mums nebūtu bez labuma un būtu mācība arī Kristus mācekļiem – lai mēs caur visu, vienmēr un visur būtu noderīgi un nekas mūsos nebūtu dīks.

Tātad aklais, ticēdams, ka Viņš ir gaidītais Kristus – jo bija ticams, ka viņš, uzaudzis jūdu mācībā, zināja, ka Kristus ir no Dāvida dzimuma –, sauc skaļā balsī: „Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!“ Un ar vārdiem „apžēlojies par mani“ viņš rāda, ka viņam par Viņu bija kāda dievišķāka doma un viņš Viņu neuzskatīja par vienkāršu cilvēku. Brīnies man arī par viņa apliecināšanas neatlaidību: lai gan daudzi viņu apsauca, viņš neklusēja, bet sauca vēl vairāk; jo viņu kustināja iekšēja dedzība. Tāpēc arī Jēzus viņu pasauc kā patiesi cienīgu tuvoties Viņam.

Viņš jautā viņam: „Ko tu gribi, lai Es tev daru?“ – ne kā nezinādams, bet lai klātesošajiem neliktos, ka tas lūdz vienu, bet Viņš dod citu – ka tas lūdz naudu, bet Viņš, kā tāds, kas grib sevi parādīt, dziedina aklumu. Jo varbūt skaudība būtu izdomājusi tādu neprātīgu apmelojumu. Tāpēc, pajautājis un atradis, ka tas kāro redzēt, Viņš to dod.

Ievēro arī lielīšanās trūkumu: „Tava ticība,“ Viņš saka, „tevi ir izglābusi; jo tu ticēji, ka Es esmu tas sludinātais Dāvida Dēls, Kristus, un parādīji tādu dedzību, ka pat apsaukts neklusēji.“ No tā mēs mācāmies, ka, kad lūdzam ar ticību, nav tā, ka mēs lūdzam vienu, bet Viņš dod citu, bet Viņš dod tieši to. Tātad, kad mēs, lūgdami vienu, saņemam citu, ir skaidrs, ka mēs lūdzam ne labi un ne ar ticību. Jo „jūs lūdzat,“ teikts, „un nesaņemat, jo lūdzat ļaunā nolūkā.“

Ievēro arī varu: „Kļūsti redzīgs!“ Jo kurš no praviešiem tā dziedināja – es saku: ar tādu varu? Tāpēc balss, kas iznāca no patiesās Gaismas, kļuva slimajam par gaismu. Ievēro arī dziedinātā pateicību. Jo viņš sekoja Jēzum, slavēdams Dievu, un kļuva arī citiem par iemeslu slavēt.

Piezīmes (1)
  1. „Kļūsti redzīgs“ – ἀνάβλεψον (Lk. 18:42).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 20:29–34; Mk. 10:46–52; Jes. 11:1; Jņ. 7:42; Jēk. 4:3; Jņ. 1:9; Jņ. 8:12

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Θεῷ. Ὁδοῦ πάρεργον ὁ Κύριος τὸ ἐπὶ τῷ τυφλῷ θαῦμα ἐργάζεται, ἵνα μηδὲ ἡ πάροδος αὐτοῦ ἀλυσιτελής εἴη ἡμῖν διδασκαλία, καὶ τοῖς τοῦ Χριστοῦ μαθηταῖς, ἵνα διὰ πάντων, καὶ πάντοτε, καὶ πανταχοῦ ἐπωφελεῖς ὧμεν, καὶ μηδὲν ἡμῶν ἀργὸν ἧ. Ὁ τοίνυν τυφλὸς αὐτὸν εἶναι τὸν ἐλπιζόμενον Χριστόν πιστεύσας, εἰκὸς γὰρ ἦν αὐτὸν, ἅτε δὴ τοῖς Ἰουδαῖκοῖς ἐντεθραμμένον, μὴ ἀγνοεῖν ὅτι ἐκ σπέρματος Δαυϊδ ὁ Χριστὸς, φωνῇ μεγάλῃ βοᾷ, Υἱὲ Δαυΐδ, ἐλέησόν με· καὶ τῷ εἰπεῖν δὲ, Ἐλέησόν με, ἐμφαίνει ὅτι θειοτέραν τινὰ εἶχε περὶ αὐτοῦ ἔννοιαν, καὶ οὐ ψιλὸν ἄνθρωπον ἐνόμιζε. Θαύμασον δέ μοι καὶ τὴν ἔνοτασιν αὐτοῦ τῆς ὁμολογίας, πῶς καίτοι πολλῶν ἐπιτιμώντων αὐτῷ, οὐκ ἐσίγα ἀλλὰ περισσότερον ἔκραζε, θερμότης γὰρ ἦν τὸ ἔνδοθεν κινοῦν αὐτόν. Διὸ καὶ ὁ Ἰησοῦς προσκαλεῖται αὐτὸν ὡς τῷ ὄντι ἄξιον ἐγγίσαι αὐτῷ, ἐπερωτᾷ δὲ αὐτὸν, Τί σοι θέλεις ποιήσω; οὐχ ὡς ἀγνοῶν, ἀλλ´ ὅπως μὴ δόξῃ τοῖς παροῦσιν, ὅτι ἄλλα αἰτοῦντος ἐκείνου, ἄλλα αὐτὸς δίδωσι, καὶ ὡς ἐκεῖνος μὲν αἰτεῖ χρήματα, αὐτὸς δὲ οἷα φιλενδείκτης, τυφλότητα ἐξιᾶται · ἴσως γὰρ τοιαῦτα ὁ φθόνος ἀνόητα ἐσυκοοάντησεν ἄν. Διὸ ἐρωτήσας, ἐπειδὴ εὗρεν αὐτὸν τοῦ ἀναβλέψαι ἐπιθυμοῦντα, τοῦτο δίδωσιν. Ὅρα δὲ τὸ ἁκόμπαστον· Ἡ πίστις σου, φησί, σέσωκέ σε, ἐπίστευσας γὰρ, ὄτι ὁ κηρυττόμενος υἱός εἰμι ἐκεῖνος τοῦ Δαυΐδ ὁ Χριστὸς, καὶ τοσαύτην ἐπεδείκνυσο τὴν θερμότητα, ὥστε μηδὲ ἐπιτιμώμενος σιγᾷν. Μανθάνομεν δὲ ἐκ τούτου, ὅτι ὅταν μετὰ πίστεως αἰτῶμεν, οὐκ ἄλλα μὲν αἰτοῦμεν, ἄλλα δὲ δίδωσιν, ἀλλ´ ἐκεῖνα αὐτά· ὥστε ἐπειδὰν ἄλλα αἰτοῦντες, ἄλλα λαμβάνομεν, πρόδηλον ὅτι οὐ καλῶς οὐδὲ πιστῶς αἰτοῦμεν· «Αἰτεῖτε γὰρ, φησί, καὶ ολ λακβάνετε, διότι κακῶς αἰτεῖτε.» Ὅρα δὲ καὶ τὴν ἐξουσίαν· Ἀνάβλεψον. Τίς γὰρ τῶν προφητῶν οὕτως ἐθεράπευσεν, ἐν τοσαύτῃ φημὶ ἐξουσίᾳ; Ὅθεν καὶ ΟΑθΩΤ ΧΧ. φῶς τῷ κάμνοντι γέγονον ἡ φωνὴ, ἐκ φωτὸς τοῦ ὰληθινοῦ προῖοῦσα. Ὃρα δὲ καὶ τὴν εὐγνωμοσύνην τοῦ θεραπευθέντος. Ἐκολούθει γὰρ τῷ Ἰησοῦ, δοξάζων τὸν Θεὸν. καὶ ἐτέροις τοῦ δοξάζειν πρόφασις ων,

PG 123, skenējuma lpp. 514–515 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Θεῷ. Ὁδοῦ πάρεργον ὁ Κύριος … beidzas: ἐτέροις τοῦ δοξάζειν πρόφασις ων,

Ziņot par kļūdu