Lk. 18:1–8
Tā kā Viņš bija pieminējis bēdas un briesmas, Viņš pieliek arī to zāles – tā ir lūgšana, un ne vienkārši lūgšana, bet pūļu pilna un rūpīga. „Jo tiem, kas tad būs,“ Viņš saka, „notiks viss tas; bet liels palīgs pret to ir lūgšana, kas mums jāveic neatlaidīgi un nepārtraukti, domājot par to, kā atraitnes neatlaidība pārvarēja netaisno tiesnesi.“ Jo ja pacietība mīkstināja to, kas bija ļaunuma pilns un bez kauna gan pret Dievu, gan pret cilvēkiem, cik daudz vairāk mēs nepievilksim žēlumam Dievu, žēlsirdības Tēvu, pat ja Viņš pagaidām ir pacietīgs?
Ievēro, ka nekaunēties pat cilvēku priekšā ir vēl lielāka ļaunuma zīme. Jo daudzi nebīstas Dieva, tomēr kaunas cilvēku; tāpēc viņi arī grēko mazāk. Bet kad kāds kļūst bezkaunīgs arī pret cilvēkiem, tad tā jau ir ļaunuma virsotne. Tāpēc Kungs vārdus „cilvēkus nekaunējās“ lika vēlāk, it kā sacīdams: „Viņš bija tiesnesis, kas nebijās Dieva – un ko Es saku, ka nebijās Dieva? Viņam bija lielāka ļaunuma zīme: viņš pat cilvēku nekaunējās.“
Tātad to mums māca līdzība, kā mēs bieži esam sacījuši, pamācīdama nekļūt gurdeniem lūgšanās, kā arī citur Viņš sacīja: „Kurš no jums, kam ir draugs, atraidīs viņu, kad tas nāks un klauvēs naktī?“ Jo viņa nekaunības dēļ, ja ne cita iemesla dēļ, viņš atvērs. Un atkal: „Kurš no jums, ja viņa dēls lūgs maizi“ un tālāk. Ar to visu Viņš mums iesaka neatlaidīgu pievēršanos lūgšanai.
Daži mēģināja šo līdzību izprast smalkāk un uzdrošinājās to attiecināt uz patiesību. Viņi sacīja: atraitne ir katra dvēsele, kas atmetusi savu vīru, kas tai bija agrāk, – es saku: velnu –, un tāpēc tai viņš ir pretinieks, kas tai vienmēr uzbrūk. Bet tā nāk pie Dieva – „netaisnības tiesneša“, tas ir, kas notiesā netaisnību –, kas „nebīstas Dieva“; jo Viņš vienīgais ir Dievs, un Viņam nav cita, no kā bīties; „un cilvēku nekaunējas“, jo Dievs neuzlūko cilvēka vaigu. Šo atraitni, dvēseli, kas nemitīgi lūdz Dievu sava pretinieka velna dēļ, Dievs apžēlo, kad šī neatlaidība Viņu pārvar. Lai to pieņem, kam tīk; jo tas ir minēts, lai nepaliktu nezināms.
Tomēr, iemācījis mums par to, ka jālūdz, un parādījis, ka, ja šis netaisnais un katra ļaunuma pilnais apžēlojās lūgšanas neatlaidības dēļ, cik daudz vairāk Dievs, visas taisnības Iesācējs, ātri neizdarīs taisnu tiesu, pat ja Viņš ir pacietīgs un šķiet neuzklausām tos, kas Viņu lūdz dienu un nakti? To iemācījis un parādījis mums, ka pasaules gala laikā jālieto lūgšana pret briesmām, kas tad nāks, Viņš piebilst: „Vai Cilvēka Dēls, atnācis, atradīs ticību virs zemes?“, jautājuma formā norādīdams, cik reti tad būs atrodami ticīgie. Jo bezlikumības dēls tad tik ļoti valdīs, ka pieviltu pat izredzētos, ja tas būtu iespējams. Par to, kas reti atrodams, mēdz lietot jautājuma veidu, kā arī: „Kas tad ir uzticamais un gudrais kalps?“ Tātad arī šeit, norādīdams uz to pašu – ka maz un pavisam nedaudz būs to, kas saglabās ticību un uzticību gan pret Dievu, gan citam pret citu –, Viņš lietoja šo jautājumu.
Pamatoti Viņš pamudinājumam par lūgšanu pievienoja vārdu par ticību. Jo tā kā ticība ir katras lūgšanas pamats un balsts – jo ja cilvēks neticēs, ka, ko viņš lūgs, to saņems sev par labu, lūgšana, ko viņš veic, ir veltīga –, tāpēc Kungs, mācīdams par lūgšanu, pieminēja arī ticību, apslēpti norādīdams, ka tad tikai nedaudzi arī lūgs, jo arī ticība tiks atrasta nedaudzos. Tātad, kad Kungs nāks mākoņos, Viņš neatradīs ticību virs zemes, ja vien ne dažos; bet tad Viņš to [atradīs]; jo pat negribēdami visi atzīs, ka Jēzus ir Kungs, Dievam Tēvam par godu. Un ja to vispār vajag saukt par ticību, nevis par piespiešanu, tad neviens no neticīgajiem nebūs, kas neticēs, ka [Dievs] ir vienīgi Pestītājs, ko viņš agrāk zaimoja.
Piezīmes (3)
- „Netaisnības tiesnesis“ – ὁ κριτὴς τῆς ἀδικίας (Lk. 18:6); otrā skaidrojumā – Dievs, „kas notiesā netaisnību“; Teofilakts šo skaidrojumu min ar atturību.
- „Ticība“ – πίστις nozīmē arī „uzticība“.
- Pēdējā teikumā grieķu OCR „ποιήσει“ un „μόνος ὁ Σωτήρ“, šķiet, bojāti; tulkots pēc jēgas.
Citētās Rakstu vietas
Lk. 17:22–37; 2. Kor. 1:3; Lk. 11:5–8; Lk. 11:11; Ap. d. 10:34; Ebr. 12:2; 2. Tes. 2:3; Mt. 24:24; Lk. 12:42; Jēk. 1:6; Fil. 2:10–11
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Ἐπειδὴ θλίψεων ἐμνημόνευσε καὶ κινδύνων, ἐπιφέρει καὶ τὴν θεραπείαν τούτων, ἡ δέ ἐστιν ἡ προσευχὴ, καὶ οὐχ ἀπλῶς προσευχὴ, ἀλλ´ ἐπίκονος καὶ μεμεριμνημένη. Μέλλουσι μὲν. γὰρ, φησὶ, ταῦτα πάντα τοῖς τότε συμβαινειν, ἀλλὰ μέγας βοηθὸς πρὸς ταῦτα ἡ προσευχὴ, ἣν ἐπιμόνως καὶ συνέχῶς ποιεῖσθαι δεῖ ἡμᾶς ἐννοοῦντας, πῶς τὸν κριτὴν τῆς ἀδικίας ἡ τῆς χήρας προσεδρεία κατεδυαώπησεν. Εἰ γὰρ τοῦτον τὸν πάσης κακίας πεπληρωμένον, καὶ πρὸς Θεὸν καὶ πρὸς ἀνθρώπους ἀπαναιδεσάμενον ἡ καρτερία ἐμάλαξε, πόσῳ μᾶλλον ἡμεῖς τὸν πατέρα τοῦ ἐλέους Θεὸν οὐχ ἑλκύσομεν εἰς οἷκτον, κἂν μακροθυμῇ πρὸς τὸ παρόν; Ὅρα δὲ ὅτι τὸ μηδὲ ἀνθρώπους αἰσχύνεσθαι χείρονος κακίας δεῖγμα· τὸν μὲν γὰρ Θεὸν πολλοὶ οὐ φοβοῦνται, πλὴς ἀλλ´ ἀνθρώπους αἰσχύνονται, διὸ καὶ ἧττον ἀμαρτάνουσιν. Ὅταν δὲ καὶ πρὸς ἀνθρώπους ἀπαναισχυντήσειέ τις, ἐνταῦθα ἤδη τῆς κακίας ἡ κορυφή. Διὸ καὶ ὁ Κύριος ὕστερον τέθεικε τὸ, ἄνθρωπον μὴ ἐν τρεπόμενος, ὡσανεὶ τοῦτο λέγων· Ὅτι κριτὴς ἦν τὸν Θεὸν μὴ φοβούμενος, καὶ τί λέγω τοῦτο, ὅτι τὸν εὸν οὐκ ἐφοβεῖτο; τὸ μεῖζον εἶχε δεῖγμα τῆς κακίας, ὅτι οὐδὲ ἄνθρωπον ᾐσχύνετο. Ταῦτα μὲν οὖν ἡ παραβολὴ ἡμᾶς διδάσκει, ὡς πολλάκις εἴπομεν, νουθετοῦσα μὴ ἐκκακεῖν ἐν ταῖς προσευχαῖς, ὥσπερ οὑν ναὶ ἀλλαχοῦ ἔφη· Τίς ἐξὑμῶν φίλον ἔχων, εἶτά ἐλβρντα καὶ κρούοντα νυκτὸς ἀποπέμψεται; Διὰ γὰρ τὴν ἀναίδειαν αὐτοῦ, εἰ μὴ δι´ οὐδὲν ἄλλο ἀνοίξει. Καὶ πάλιν· «Τίς ἐξ ὑμῶν, ὃν ἑὰν ὁ υἱὸς αὐτοῦ αἰτήσῃ ἄρτον,» καὶ τὰ ἑξῆς. Διὰ τούτων γὰρ πάντων τὴν ἔμμονον σχολὴν ἐν ταῖς προσευχαῖς ἡμῖν ὑποτίβαται. Ἐπειράθησαν δέ τινες περιεργότερον τὴν παραβολὴν ταύτην ἐκλαβέσθαι, καὶ ἀπεικάσαι ἐτόλμησαν τῇ ἀληθείᾳ. Χήρα μὲν, ἕφασαν, ἐστὶ πᾶσα ψυχὴ τὸν ἄνδρα ἀποβαλοῦσα αὐτῆς, ὃν εἶχε πρότερον, τὸν διάβολον φημὶ, καὶ διὰ τοῦτο ἀντίδικον αὐτὸν ἔχουσα ἀεὶ ἐπιτιθέμενον αὐτῇ· ἡ δὲ προσέρχεται τῷ Θεῷ κριτῇ τῆς ἀδικίας, τουτέστι, τῷ κατακρίνοντι τὴν ἀδικίαν, ὃς οὔτε Θεὸν φοβεῖται. Αὐτὸς γὰρ Θεὸς μόνος, καὶ οὐκ ἔχει ὃν φοβηθήσεται ἕτερον· ἀλλ´ οὔτε ἄνθρωπον αἰσχύνεται, Θεὸς γὰρ πρόσωπον ἀνθρώπου αὐ λαμβάνει. ἄαύτην τὴν χήραν ψυχὴν δεομένην τοῦ Θεοῦ συνεχῶς διὰ τὸν ἀντίδικον αὐτῆς διάβολον, οἰκτείρει ὁ Θεὸς καταδυσωπησάσης αὐτὸν τῆς προσεδρείας ταύτης. Ταῦτα μὲν οὗν ὅτῳ φλον, δεχέσθω. Παρετέθη γὰρ, ἐνα μὴ ἀγνοῶνται. Πλὴν ταῦτα διδάξας ἡμᾶζ ὁ Κύριος περὶ τοῦ δεῖν προσεύχεσθαι, καὶ ὑποδείξας, ὅτι εἰ οὐτος ὁ ἄνομος, καὶ πάσης κακίας πεπληρωμένος ὤκτειρε τῇ συνεχείᾳ τῆς δεήσεως, πόσῳ μᾶλλον ὁ Θεὸς ὁ πάσης δικαιοσύνης ἀρχηγὸς οὐ ποιήσειε τὴν ἐκδίκησιν ἐν τάχει, καίτοι μακροθυμῶν, καὶ φαινόμενος. ἀνηκουστεῖν τῶν δεομένων αὐτοῦ νυκτὸς καὶ ἡμέρας; Ταῦτα οὗν διδάξας, καὶ δείξας ἡμῖν, ὅτι ἐν τῷ καιρῷ τῆς συντελείας τῇ προσευχῇ χρηστέον πρὸς τοὺς μέλλοντας τότε κινδύνους ἐπιγενήσεσθαι, ἐπιφέρει, ὅτι, Ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου ἆρα ἐλθὼν εὐρήσει τὴν πίστιν ἐπὶ τῆς γῆς; ἐν σχήματι ἑρωτήσεως τὸ σπάνιον τῶν τότε εὑρεθησομένων πιστῶν ὑποσημαίνων. Τοσοῦτον γὰρ κατακρατήσει τότε ὁ υἱὸς τῆς ἀνομίας, ὥστε πλανᾷν καὶ τοὺς ἐκλεκτοὺς, εἰ δυνατόν. Εἰωθε δὲ ἐπὶ τοῦ σπανίως εὐρισκομένου, τῷ ἐρωτηματικῷ τρόπῳ χρᾶσθαι, ὡς καὶ ἐπὶ τοῦ· Τίς ἄρα ἑστιν ὁ πιστὸς Ἐοῦλος, καὶ φρόνιμος; Καὶ ἑνταῦθα οὖν τὸ αὐτὸ ὑποδηλῶν, καὶ ὅτι βραχεῖς, καὶ ὀλιγόστοι ἔσονται οἱ τὴν πρός τε τὸν Θεὸν, καὶ πρὸς ἀλλήλους πίστιν φυλάττοντες, τῇ ἑρωτήσει ταύτῃ ἐχρήσατο. Εἰκότως δὲ τῇ περὶ τοῦ προσεύχεσθαι παραινέσει τὸν περὶ τῆς πίστεως λόγον ἐπισυνῆψεν. Ἐπειδὴ γὰρ πάσης προσ. αυχῆς βάθρον, καὶ κρηπλς ἡ πίστις· εἰ μὴ γὰρ πιστεύσει ὁ ἄνθρωπος, ὅτι ὃ ἐὰν αἰτήσῃ, λήψεται πρὸς τὸ συμφέρον, ματαία ἡ προσευχὴ, ἡν ποιεῖται· διὰ τοῦτο ὁ Κύριος περὶ τοῦ προσεύχεσθαι διδάσκων, καὶ τῆς πίστεως ἐπεμνήσθη, δηλῶν κεκρυμμένως, ὅτι ὀλίγων ἔσται καὶ τὸ προσεύχεσθαι τότε, ἐπειδὴ καὶ ἡ πίστις ἐν ὀλίγοις εὑρεθήσεται. Ἐλθὼν μὲν οὖν ΡΚύριος ἐν νεφέλαις, οὐχ εὐρήσει τὴν πίστιν ἐπὶ τῆς γῆς, εἰ μὴ ἄρα ἐν ὀλίγοις, ποιήσει δὲ ταύτην τότε, καὶ ἄκοντες γὰρ πάντες ὁμολογήσουσιν, ὅτι Κύριος Ἰησοῦς εἰς δόξαν Θεοῦ Πατρὸς καὶ εἴ γε χρὴ ταῦτα πίστιν, ἀλλὰ μὴ ἀνάγκην εἰπεῖν, οὐδεὶς τῶν ἀπίστων ἱσται, δς οὐ πιστεύσει, ὅτι μόνος ὁ Σωτὴρ ὁ παρʹ αὐτοῦ πρὶν βλασφημούμενος.
PG 123, skenējuma lpp. 505–506 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ θλίψεων ἐμνημόνευσε καὶ κινδύνων, … beidzas: ὁ παρʹ αὐτοῦ πρὶν βλασφημούμενος.