Lk. 17:1–4
Tā kā farizeji, būdami naudaskārīgi, kurnēja pret To Kungu, kad Viņš runāja par nemantkārību, Viņš sacīja līdzību par bagātnieku un Lācaru, ar to rādīdams viņiem, kādas mokas tos gaida bagātības mīlestības dēļ. Tālāk Viņš runā mācekļiem arī par pašiem farizejiem, rādīdams tos kā apgrēcību darītājus un dievišķā ceļa kavētājus, un tāpēc piešķirdams tiem „vai“.
Ko tad Viņš saka? „Nav iespējams, ka nenāktu apgrēcības“, tas ir: nav iespējams, ka nenāktu kavēkļi labai un Dievam patīkamai dzīvei. Jo cilvēku lielā ļaunuma dēļ ir nepieciešams, ka sludināšanai un patiesībai rodas daudz kavēkļu. „Bet vai tam, caur ko tās nāk“ – to darītājam, kādi bija farizeji, kas apgrēcināja un kavēja sludināšanu.
Bet daudzi jautā, šaubīdamies: „Ja ir nepieciešams, ka nāk apgrēcības, un nav iespējams, ka sludināšana netiktu kavēta, kāpēc tad Tu, Kungs, nosodi un žēlo apgrēcību darītājus? Jo viņi tādi kļuva aiz nepieciešamības, bet viss, kas piespiests, ir piedodams.“ Bet klausies: šai nepieciešamībai sākums ir brīvā izvēlē. Es domāju to tā: Kungs, redzēdams toreizējo cilvēku ļaunumu un kā tie tiecas uz ļauno un neizvēlas neko labu, sacīja, ka, spriežot pēc tā, kas redzams, ir nepieciešams, ka nāk apgrēcības. Jo ļaunums, ar ko cilvēki nodarbojās, bija no brīvas izvēles, bet apgrēcību darīšana nepieciešami sekoja ļaunumam; tā ka tāpēc apgrēcību darītāji ir sodāmi. Piemēram, ja ārsts, redzēdams kādu dzīvojam slikti un nesātīgi, sacītu: „Šim nepieciešami jāsaslimst.“ Vai tad slimība ir nepieciešama? Jā, ciktāl tā izriet no sliktā dzīvesveida. Tāpēc „vai“ tiem, kas kavē sludināšanu, jo viņi nonāca tādā ļaunumā, ka radās nepieciešamība, lai nāktu apgrēcības.
„Jo cilvēkam, kas dara apgrēcības un kavēkļus, labāk būtu, ka viņam ap kaklu uzkārtu ēzeļa dzirnakmeni un iemestu jūrā, nekā ka viņš apgrēcinātu un apgāztu vienu no mazajiem ticīgajiem.“ Tāpēc Viņš pasargā mācekļus un saka: „Sargiet sevi. Lūk, Es jums iepriekš saku, ka nāks ļaunums; jums nebūs attaisnojuma. Jo nepieciešami tas nāks, bet nav nepieciešams, ka jūs ietu bojā, ja jūs sevi sargājat un apbruņojat. Ir nepieciešams, ka vilks nāk, bet ja gans ir nomodā, nav nepieciešams, ka avis iet bojā, bet vilks velti atvēris rīkli aiziet.“
Sacījis to par tiem, kas apgrēcina un kaitē, tas ir, kavē, – tā kā starp tiem ir daudz atšķirību: vieni ir nedziedināmi, kā farizeji, citi dziedināmi, kā Tā Kunga brāļi attiecībā pret pašu To Kungu, jo arī tie neticēja Viņam; tā kā starp kavētājiem ir daudz atšķirību un ticams, ka tādi ir arī starp tiem, kas ir vienā ticībā, – tāpēc Viņš saka: „Ja tavs brālis grēko pret tevi, norāj viņu tu viens divatā; un ja viņš tevi paklausīs, tu esi viņu ieguvis; bet ja ne, ņem sev līdz vienu vai divus“ un tālāk – to plaši izklāstījis Matejs, bet Lūka noklusējis kā Matejam jau sacītu. Tas, kas paklausa norājumiem, ir piedošanas cienīgs; bet kas neklausa, „lai tev ir kā pagāns un muitnieks“, tas ir, negantība un nav cienīgs saukties par brāli.
Tad, it kā kāds būtu sacījis: „Labi, Kungs, Tu to labi izšķīri; bet ja tas, kas daudzreiz pagodināts ar piedošanu, atkal kaitē, kas jādara?“, Viņš saka: „Ja viņš atkal nožēlo, piedod viņam.“ Un vēl: „Pat ja viņš septiņreiz dienā atgriežas, piedod viņam.“ „Septiņreiz“ te nozīmē „daudzreiz“, kā arī tas: „Neauglīgā dzemdēja septiņus.“ Tātad cik reizes viņš nožēlo, tik reizes viņam jāpiedod. Nedomā, ka Kungs nosaka piedošanai skaitli; bet, kā es sacīju, saproti „septiņreiz“ kā „daudzreiz“ un „bez skaita“, kā arī ikdienas runā mēs sakām „desmittūkstoš vīru pilsēta“ – ne tāpēc, ka tajā būtu tieši desmit tūkstoši, varbūt pat vairāk, bet „ļaužu pilnas“ vietā mēs sakām „desmittūkstoš vīru“. Ka Viņš to saka, ir skaidrs no Mateja. Jo tur, kad Pēteris sacīja: „Kungs, vai līdz septiņām reizēm man viņam piedot?“, Kungs sacīja: „Nē, bet septiņdesmit reiz septiņas“, ar to norādīdams uz bezskaitlību.
Piezīmes (4)
- „Apgrēcība“ – σκάνδαλον (sk. termini.md); „kavēklis“ – κώλυμα, ἐμπόδιον.
- 1. Ķēn. 2:5 LXX = 1965 1. Sam. 2:5.
- „Ēzeļa dzirnakmens“ – μύλος ὀνικός, ēzeļa grozāmais dzirnakmens.
- „Desmittūkstoš vīru pilsēta“ – μυρίανδρος πόλις.
Citētās Rakstu vietas
Lk. 16:14; Lk. 16:19–31; Mt. 18:6–7; Jņ. 7:5; Mt. 18:15–17; 1. Ķēn. 2:5; Mt. 18:21–22
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Ἐπειδὴ οἱ θαρισαῖοι, φιλοχρήματοι ὄντες, διεγόγγυζον κατὰ τοῦ Κυρίου περὶ ἀκτημοσύνης λέγοντος, εἶπα μὲν καὶ τὴν τοῦ πλουσίου καὶ τοῦ Ααζάρου παραβολὴν, δεικνύων αὐτοῖς διὰ ταύτης οἷα αὐτοὺς κόλασις ἐκδέξεται διὰ τὸ φιλόπλουτον. Λένει δὲ λοιπὸν καὶ πρὸς τοὺς μαθητὰς καὶ περὶ αὐτῶν τῶν ζαρισαίων, σκανδαλουργοὺς ἐμφαίνων αὐτοὺς, καὶ ἐμποδιστὰς τῆς θείας ὁδοῦ, καὶ διὰ τοῦτο οὐαὶ αὐτοῖς ἀτοκληρῶν. Τί οὖν φησιν, ωμεν. Ἀνένδεἔρχεται, τουτέστιν, ἀδύνατόν ἐστι μὴ ἐλθεῖν τὰ κάνδαλα, ἤτοι τὰ κωλύματα τῆς ἀγαθῆς καὶ θεοφιλοῦς πολιτείας. Ἀνάγκη γὰρ διὰ τὴν πολλὴν τῶν ἀνθρώκων πονηρίαν κωλύματα πολλὰ τοῦ κηρύγμαΕΑΡΙΙΤ ΝΙΙ. τος καὶ τῆς ἀληθείας εὐρεθῆναι· πλὴν ἀλλ´ οὐαὶ τῷ δι· οὗ ἔρχονται, τῷ ἐργάτῃ τούτων, οἰοι οἱ Φαρισαῖοι σκανδαλίζοντες, καὶ κωλύοντες τὸ κήρυγμα. Ἀλλὰ ζητοῦσι πολλοὶ ἐπαποροῦντες, εἰ ἀνάγκη ἐλθεῖν τὰ σκάνδαλα, καὶ ἀδύνατον μὴ ἐμποδισθῆναι τὸ κήρυγμα διὰ τί λοιπὸν κατακρίνεις, ὦ-Κύριε, καὶ ταλανίζεις τοὺς τῶν σκανδάλων ἐργάτας; ἐξ ἀνάγκης γὰρ ἐγένοντο τοιοῦτοι, πᾶν δὲ τὸ ἀναγκαστικὸν καὶ συγνωστόν Ἀλλ´ ἄκουε ὅτι ἡ ἁνάγκη αὕτη ἐκ προαιρέσεως ἔχει τὴν ἀρχὴν, οἷέν τι λέγω, ὁ Κύριος ὁρῶν τὴν πονηρίαν τῶν τότε ἀνθρώπων, καὶ ὅπως ἔνκεινται ἐπὶ τὸ πονηρὸν, καὶ οὐδὲν ἀγαθὸν προαιροῦνται, εἶπεν, ὅτι ὅσον ἀπὸ τῆς ἀκολουθίας τῶν ὁρωμένων ἀνάγκη ἐστὶν ἐλθεῖν τὰ σκάνδαλα. Ἡ μὲν αλν πονυρία ἡν ἐπετηδεύοντο οἱ ἄνθρωποι, ἐκ προαιρέσεως, ἡ δὲ τῶν σκανδάλων ἐργασία ἐκ τῆς πονηρίας ἀναγκαίως ἐπηκολούθησεν, ὥστε διὰ τοῦτο καὶ κολαστέοι οἱ τῶν σκανδάλων ἐργάται. Ὡς, φέρε εἰπεῖν ἐπὶ ὑποδείγματος, ἰατρὸς ὁρῶν τινα μοχθηρῶς διαιτώμενον, καὶ ἁπληστίᾳ χρώμενον, εἴποι· Ἀναγκαῖόν ἐστι τοῦτον νοσῆσαι. Ἄρ´ οὖν ἡ νόσος ἀναγκαία; Ναὶ, ὅσον ἀπὸ τῆς ἀκολουθίας τῆς μοχθηρᾶς διαίτης. Διὰ τοῦτο οὐαὶ τοῖς ἐμποδίζουσι τῷ κηρύγματι, διότι εἰς τοσοῦτον κακίας ἦλθον, ὥστε ἀνάγκην γενέσθαι τοῦ ἐλθεῖν τὰ σκάνδαλα. Καὶ γὰρ συμφέρει τῷ ἀνθρώπῳ τῷ σκάνδαλα καὶ ἐμπόδια ποιοῦντι μύλον ὀνικὸν περιτεθῆναι, καὶ βληθῆναι εἰς τὴν θάλασσαν, ἢ ἕνα τῶν μικρῶν πιστῶν σκανδαλίσαι καὶ περιτρέψαι. Διὸ ἀσφαλίζεται τοὺς μαθητὰς, καί φησι· Προσέχετε ἑαυτοῖς. Ἰδοὺ, φησί, προλέγω ὑμῖν, ὅτι ἤξει τὰ κακὰ, ἀναπολόγητοί ἐστε Ἀνάνκη μὲν γὰρ ἥξειν ἐκεῖνα, οὐκ ἀνάγκη δὲ ὑμᾶς ἀπολέσθαι, εἴγε ἀσφαλίζεσθε ἑαυτοὺς καὶ καθοπλί.ζετε. Ἀνάγκη μὲν γὰρ τὸν λύκον ἐλθεῖν, ἀλλ´ ἐὰν κγρήγορεν ὁ ποιμὴν, οὐκ ἀνάγκη διαφθαρῆναι τὰ πρόβατα, ἀλλὰ τὸν λύκον μάτην χανόντα ἀπελθεῖν. Εἰπὼν οὖν ταῦτα περὶ τῶν σκανδαλιζόντων καὶ βλαπτόντων, τουτέστιν ἐμποδιζόντων, ἐπειδὴ πολλαὶ διαφοραί εἰσι τούτων· οἰ μὲν γάρ εἰσιν ἀνίατοι, οἷον οἱ Φαρισαῖοι, οἱ δὲ ἰάσιμοι, οἷοι οἱ τοῦ Κυρίου ἀδελφοὶ πρὸς αὐτὸν τὸν Κύριον, οὐδὲ γὰρ αἰτοὶ ἐπίστευον εἰς αὐτόν· ἐπεὶ οὗν πολλαὶ διαφοραὶ τῶν ἐμποδιζόντων · εἰκός γὰρ εἶναί τινας καὶ ὁμοπίστους τοιούτους· διὰ τοῦτό φησιν· Ἐὰν ἁμάρτῃ εἰς σὲ ὁ ἀδελφός σου, ἐπιτίμησον αὐτῷ σὺ μόνος κατ´ ἰδίαν, καὶ ἂν μὲν ἀκούσῃ σου, ἐκέρδησας αὐτόν· εἰ δὲ μὴ, παράλαβε μετὰ σοῦ ἕνα ἢ δύο, καὶ ἑξῆς· ὅσα μὲν πλατέως ὁ Ματθαῖος ἐξέθετο, ὁ δὲ Λουκᾶς παρεσιώπησεν ὡς τῷ Ματθαίῳ ῥηθέντα. Ὁ μὲν ἀκούσας τῶν ἐπιτιμήσεων, συγγνώμης ἄξιος, ὁ δὲ μὴ ἀκούσας, ἔστω σοι ὡς ὁ ἐθνικὸς καὶ ὁ τελώνης, τουτέστι βδελυκτὸς, καὶ οὐκ ἄξιος καλεῖσθαι ἀδελφός, Εἶτα ἄσπερ εἰπόντος τινὸς, ὅτι Ἔστω, Κύριε, ταῦτα μὲν καλῶς διεῖλες, ἐὰν δὲ πολλάκις συγγνώμης ἀξιωθεὶς πάλιν βλάπτῃ, τί ποιητέον αὐτῳ; φησίν· Εἰ μετα νοεῖ πάλιν, ἄφες αὐτῷ. Καὶ πάλιν· Κἂν ἑπτάκις τῆς ἡμέρας ἐπιστρέψῃ, ἄφες αὐτῷ. Τὸ δὲ ἑπτάκις ἐνπαῆΑα ἀντὶ τοῦ πολλάκις κεῖται. ὥσπερ καὶ τὸ, Ὅτι στεῖρα ἔτεκεν ἑπτά. Ὁσάκις οὗν μετανοεῖ, τοσαυτάκις αὐτῷ ἀφιέναι δεῖ. Μὴ γὰρ δὴ νόμιζε ὅτι ἀριθμὸν τίθησιν ὁ Κύριος τῆς συγχωρήσεως, ἀλλ´ ἔπερ εἶπον. τὸ ἑπτάχις. ἀντὶ τοῦ πολλάκις καὶ ἀναρίθμητα νόει, ὥσπερ καὶ ἐν τῇ συνήθει ὁμιλίᾳ λέγομεν, μυρίανδρος πόλις, οὐχ ὅτι μυρίους ἔχει, ἴσως γὰρ καὶ πλείους, ἀλλ´ ἀντὶ τοῦ, πολύανδρος, εἰπεῖν, μυρίανδρος, φαμέν. Ὅτι δὲ τοῦτο λέγει, δῆλον ἀπὸ τοῦ Ματθαίου. Ἐκεῖ γὰρ τῷ Πέτρῳ εἰπόντι· Ἄρα, Κύριε, ἕως ἑπτάκις συγχωρήσω αὐτῷ; Εἶπεν ὁ Κύριος· Οὐχὶ, ἀλλ´ ἑβδομηκοντάκις ἐπτὰ, διὰ τούτου τὸ ἀναρίθμητον ὑποδηλῶν.
PG 123, skenējuma lpp. 496–498 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ οἱ θαρισαῖοι, φιλοχρήματοι ὄντες, … beidzas: διὰ τούτου τὸ ἀναρίθμητον ὑποδηλῶν.