Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 17. nodaļa

Lk. 17:1–4

Tā kā farizeji, būdami naudaskārīgi, kurnēja pret To Kungu, kad Viņš runāja par nemantkārību, Viņš sacīja līdzību par bagātnieku un Lācaru, ar to rādīdams viņiem, kādas mokas tos gaida bagātības mīlestības dēļ. Tālāk Viņš runā mācekļiem arī par pašiem farizejiem, rādīdams tos kā apgrēcību darītājus un dievišķā ceļa kavētājus, un tāpēc piešķirdams tiem „vai“.

Ko tad Viņš saka? „Nav iespējams, ka nenāktu apgrēcības“, tas ir: nav iespējams, ka nenāktu kavēkļi labai un Dievam patīkamai dzīvei. Jo cilvēku lielā ļaunuma dēļ ir nepieciešams, ka sludināšanai un patiesībai rodas daudz kavēkļu. „Bet vai tam, caur ko tās nāk“ – to darītājam, kādi bija farizeji, kas apgrēcināja un kavēja sludināšanu.

Bet daudzi jautā, šaubīdamies: „Ja ir nepieciešams, ka nāk apgrēcības, un nav iespējams, ka sludināšana netiktu kavēta, kāpēc tad Tu, Kungs, nosodi un žēlo apgrēcību darītājus? Jo viņi tādi kļuva aiz nepieciešamības, bet viss, kas piespiests, ir piedodams.“ Bet klausies: šai nepieciešamībai sākums ir brīvā izvēlē. Es domāju to tā: Kungs, redzēdams toreizējo cilvēku ļaunumu un kā tie tiecas uz ļauno un neizvēlas neko labu, sacīja, ka, spriežot pēc tā, kas redzams, ir nepieciešams, ka nāk apgrēcības. Jo ļaunums, ar ko cilvēki nodarbojās, bija no brīvas izvēles, bet apgrēcību darīšana nepieciešami sekoja ļaunumam; tā ka tāpēc apgrēcību darītāji ir sodāmi. Piemēram, ja ārsts, redzēdams kādu dzīvojam slikti un nesātīgi, sacītu: „Šim nepieciešami jāsaslimst.“ Vai tad slimība ir nepieciešama? Jā, ciktāl tā izriet no sliktā dzīvesveida. Tāpēc „vai“ tiem, kas kavē sludināšanu, jo viņi nonāca tādā ļaunumā, ka radās nepieciešamība, lai nāktu apgrēcības.

„Jo cilvēkam, kas dara apgrēcības un kavēkļus, labāk būtu, ka viņam ap kaklu uzkārtu ēzeļa dzirnakmeni un iemestu jūrā, nekā ka viņš apgrēcinātu un apgāztu vienu no mazajiem ticīgajiem.“ Tāpēc Viņš pasargā mācekļus un saka: „Sargiet sevi. Lūk, Es jums iepriekš saku, ka nāks ļaunums; jums nebūs attaisnojuma. Jo nepieciešami tas nāks, bet nav nepieciešams, ka jūs ietu bojā, ja jūs sevi sargājat un apbruņojat. Ir nepieciešams, ka vilks nāk, bet ja gans ir nomodā, nav nepieciešams, ka avis iet bojā, bet vilks velti atvēris rīkli aiziet.“

Sacījis to par tiem, kas apgrēcina un kaitē, tas ir, kavē, – tā kā starp tiem ir daudz atšķirību: vieni ir nedziedināmi, kā farizeji, citi dziedināmi, kā Tā Kunga brāļi attiecībā pret pašu To Kungu, jo arī tie neticēja Viņam; tā kā starp kavētājiem ir daudz atšķirību un ticams, ka tādi ir arī starp tiem, kas ir vienā ticībā, – tāpēc Viņš saka: „Ja tavs brālis grēko pret tevi, norāj viņu tu viens divatā; un ja viņš tevi paklausīs, tu esi viņu ieguvis; bet ja ne, ņem sev līdz vienu vai divus“ un tālāk – to plaši izklāstījis Matejs, bet Lūka noklusējis kā Matejam jau sacītu. Tas, kas paklausa norājumiem, ir piedošanas cienīgs; bet kas neklausa, „lai tev ir kā pagāns un muitnieks“, tas ir, negantība un nav cienīgs saukties par brāli.

Tad, it kā kāds būtu sacījis: „Labi, Kungs, Tu to labi izšķīri; bet ja tas, kas daudzreiz pagodināts ar piedošanu, atkal kaitē, kas jādara?“, Viņš saka: „Ja viņš atkal nožēlo, piedod viņam.“ Un vēl: „Pat ja viņš septiņreiz dienā atgriežas, piedod viņam.“ „Septiņreiz“ te nozīmē „daudzreiz“, kā arī tas: „Neauglīgā dzemdēja septiņus.“ Tātad cik reizes viņš nožēlo, tik reizes viņam jāpiedod. Nedomā, ka Kungs nosaka piedošanai skaitli; bet, kā es sacīju, saproti „septiņreiz“ kā „daudzreiz“ un „bez skaita“, kā arī ikdienas runā mēs sakām „desmittūkstoš vīru pilsēta“ – ne tāpēc, ka tajā būtu tieši desmit tūkstoši, varbūt pat vairāk, bet „ļaužu pilnas“ vietā mēs sakām „desmittūkstoš vīru“. Ka Viņš to saka, ir skaidrs no Mateja. Jo tur, kad Pēteris sacīja: „Kungs, vai līdz septiņām reizēm man viņam piedot?“, Kungs sacīja: „Nē, bet septiņdesmit reiz septiņas“, ar to norādīdams uz bezskaitlību.

Piezīmes (4)
  1. „Apgrēcība“ – σκάνδαλον (sk. termini.md); „kavēklis“ – κώλυμα, ἐμπόδιον.
  2. 1. Ķēn. 2:5 LXX = 1965 1. Sam. 2:5.
  3. „Ēzeļa dzirnakmens“ – μύλος ὀνικός, ēzeļa grozāmais dzirnakmens.
  4. „Desmittūkstoš vīru pilsēta“ – μυρίανδρος πόλις.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 16:14; Lk. 16:19–31; Mt. 18:6–7; Jņ. 7:5; Mt. 18:15–17; 1. Ķēn. 2:5; Mt. 18:21–22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπειδὴ οἱ θαρισαῖοι, φιλοχρήματοι ὄντες, διεγόγγυζον κατὰ τοῦ Κυρίου περὶ ἀκτημοσύνης λέγοντος, εἶπα μὲν καὶ τὴν τοῦ πλουσίου καὶ τοῦ Ααζάρου παραβολὴν, δεικνύων αὐτοῖς διὰ ταύτης οἷα αὐτοὺς κόλασις ἐκδέξεται διὰ τὸ φιλόπλουτον. Λένει δὲ λοιπὸν καὶ πρὸς τοὺς μαθητὰς καὶ περὶ αὐτῶν τῶν ζαρισαίων, σκανδαλουργοὺς ἐμφαίνων αὐτοὺς, καὶ ἐμποδιστὰς τῆς θείας ὁδοῦ, καὶ διὰ τοῦτο οὐαὶ αὐτοῖς ἀτοκληρῶν. Τί οὖν φησιν, ωμεν. Ἀνένδεἔρχεται, τουτέστιν, ἀδύνατόν ἐστι μὴ ἐλθεῖν τὰ κάνδαλα, ἤτοι τὰ κωλύματα τῆς ἀγαθῆς καὶ θεοφιλοῦς πολιτείας. Ἀνάγκη γὰρ διὰ τὴν πολλὴν τῶν ἀνθρώκων πονηρίαν κωλύματα πολλὰ τοῦ κηρύγμαΕΑΡΙΙΤ ΝΙΙ. τος καὶ τῆς ἀληθείας εὐρεθῆναι· πλὴν ἀλλ´ οὐαὶ τῷ δι· οὗ ἔρχονται, τῷ ἐργάτῃ τούτων, οἰοι οἱ Φαρισαῖοι σκανδαλίζοντες, καὶ κωλύοντες τὸ κήρυγμα. Ἀλλὰ ζητοῦσι πολλοὶ ἐπαποροῦντες, εἰ ἀνάγκη ἐλθεῖν τὰ σκάνδαλα, καὶ ἀδύνατον μὴ ἐμποδισθῆναι τὸ κήρυγμα διὰ τί λοιπὸν κατακρίνεις, ὦ-Κύριε, καὶ ταλανίζεις τοὺς τῶν σκανδάλων ἐργάτας; ἐξ ἀνάγκης γὰρ ἐγένοντο τοιοῦτοι, πᾶν δὲ τὸ ἀναγκαστικὸν καὶ συγνωστόν Ἀλλ´ ἄκουε ὅτι ἡ ἁνάγκη αὕτη ἐκ προαιρέσεως ἔχει τὴν ἀρχὴν, οἷέν τι λέγω, ὁ Κύριος ὁρῶν τὴν πονηρίαν τῶν τότε ἀνθρώπων, καὶ ὅπως ἔνκεινται ἐπὶ τὸ πονηρὸν, καὶ οὐδὲν ἀγαθὸν προαιροῦνται, εἶπεν, ὅτι ὅσον ἀπὸ τῆς ἀκολουθίας τῶν ὁρωμένων ἀνάγκη ἐστὶν ἐλθεῖν τὰ σκάνδαλα. Ἡ μὲν αλν πονυρία ἡν ἐπετηδεύοντο οἱ ἄνθρωποι, ἐκ προαιρέσεως, ἡ δὲ τῶν σκανδάλων ἐργασία ἐκ τῆς πονηρίας ἀναγκαίως ἐπηκολούθησεν, ὥστε διὰ τοῦτο καὶ κολαστέοι οἱ τῶν σκανδάλων ἐργάται. Ὡς, φέρε εἰπεῖν ἐπὶ ὑποδείγματος, ἰατρὸς ὁρῶν τινα μοχθηρῶς διαιτώμενον, καὶ ἁπληστίᾳ χρώμενον, εἴποι· Ἀναγκαῖόν ἐστι τοῦτον νοσῆσαι. Ἄρ´ οὖν ἡ νόσος ἀναγκαία; Ναὶ, ὅσον ἀπὸ τῆς ἀκολουθίας τῆς μοχθηρᾶς διαίτης. Διὰ τοῦτο οὐαὶ τοῖς ἐμποδίζουσι τῷ κηρύγματι, διότι εἰς τοσοῦτον κακίας ἦλθον, ὥστε ἀνάγκην γενέσθαι τοῦ ἐλθεῖν τὰ σκάνδαλα. Καὶ γὰρ συμφέρει τῷ ἀνθρώπῳ τῷ σκάνδαλα καὶ ἐμπόδια ποιοῦντι μύλον ὀνικὸν περιτεθῆναι, καὶ βληθῆναι εἰς τὴν θάλασσαν, ἢ ἕνα τῶν μικρῶν πιστῶν σκανδαλίσαι καὶ περιτρέψαι. Διὸ ἀσφαλίζεται τοὺς μαθητὰς, καί φησι· Προσέχετε ἑαυτοῖς. Ἰδοὺ, φησί, προλέγω ὑμῖν, ὅτι ἤξει τὰ κακὰ, ἀναπολόγητοί ἐστε Ἀνάνκη μὲν γὰρ ἥξειν ἐκεῖνα, οὐκ ἀνάγκη δὲ ὑμᾶς ἀπολέσθαι, εἴγε ἀσφαλίζεσθε ἑαυτοὺς καὶ καθοπλί.ζετε. Ἀνάγκη μὲν γὰρ τὸν λύκον ἐλθεῖν, ἀλλ´ ἐὰν κγρήγορεν ὁ ποιμὴν, οὐκ ἀνάγκη διαφθαρῆναι τὰ πρόβατα, ἀλλὰ τὸν λύκον μάτην χανόντα ἀπελθεῖν. Εἰπὼν οὖν ταῦτα περὶ τῶν σκανδαλιζόντων καὶ βλαπτόντων, τουτέστιν ἐμποδιζόντων, ἐπειδὴ πολλαὶ διαφοραί εἰσι τούτων· οἰ μὲν γάρ εἰσιν ἀνίατοι, οἷον οἱ Φαρισαῖοι, οἱ δὲ ἰάσιμοι, οἷοι οἱ τοῦ Κυρίου ἀδελφοὶ πρὸς αὐτὸν τὸν Κύριον, οὐδὲ γὰρ αἰτοὶ ἐπίστευον εἰς αὐτόν· ἐπεὶ οὗν πολλαὶ διαφοραὶ τῶν ἐμποδιζόντων · εἰκός γὰρ εἶναί τινας καὶ ὁμοπίστους τοιούτους· διὰ τοῦτό φησιν· Ἐὰν ἁμάρτῃ εἰς σὲ ὁ ἀδελφός σου, ἐπιτίμησον αὐτῷ σὺ μόνος κατ´ ἰδίαν, καὶ ἂν μὲν ἀκούσῃ σου, ἐκέρδησας αὐτόν· εἰ δὲ μὴ, παράλαβε μετὰ σοῦ ἕνα ἢ δύο, καὶ ἑξῆς· ὅσα μὲν πλατέως ὁ Ματθαῖος ἐξέθετο, ὁ δὲ Λουκᾶς παρεσιώπησεν ὡς τῷ Ματθαίῳ ῥηθέντα. Ὁ μὲν ἀκούσας τῶν ἐπιτιμήσεων, συγγνώμης ἄξιος, ὁ δὲ μὴ ἀκούσας, ἔστω σοι ὡς ὁ ἐθνικὸς καὶ ὁ τελώνης, τουτέστι βδελυκτὸς, καὶ οὐκ ἄξιος καλεῖσθαι ἀδελφός, Εἶτα ἄσπερ εἰπόντος τινὸς, ὅτι Ἔστω, Κύριε, ταῦτα μὲν καλῶς διεῖλες, ἐὰν δὲ πολλάκις συγγνώμης ἀξιωθεὶς πάλιν βλάπτῃ, τί ποιητέον αὐτῳ; φησίν· Εἰ μετα νοεῖ πάλιν, ἄφες αὐτῷ. Καὶ πάλιν· Κἂν ἑπτάκις τῆς ἡμέρας ἐπιστρέψῃ, ἄφες αὐτῷ. Τὸ δὲ ἑπτάκις ἐνπαῆΑα ἀντὶ τοῦ πολλάκις κεῖται. ὥσπερ καὶ τὸ, Ὅτι στεῖρα ἔτεκεν ἑπτά. Ὁσάκις οὗν μετανοεῖ, τοσαυτάκις αὐτῷ ἀφιέναι δεῖ. Μὴ γὰρ δὴ νόμιζε ὅτι ἀριθμὸν τίθησιν ὁ Κύριος τῆς συγχωρήσεως, ἀλλ´ ἔπερ εἶπον. τὸ ἑπτάχις. ἀντὶ τοῦ πολλάκις καὶ ἀναρίθμητα νόει, ὥσπερ καὶ ἐν τῇ συνήθει ὁμιλίᾳ λέγομεν, μυρίανδρος πόλις, οὐχ ὅτι μυρίους ἔχει, ἴσως γὰρ καὶ πλείους, ἀλλ´ ἀντὶ τοῦ, πολύανδρος, εἰπεῖν, μυρίανδρος, φαμέν. Ὅτι δὲ τοῦτο λέγει, δῆλον ἀπὸ τοῦ Ματθαίου. Ἐκεῖ γὰρ τῷ Πέτρῳ εἰπόντι· Ἄρα, Κύριε, ἕως ἑπτάκις συγχωρήσω αὐτῷ; Εἶπεν ὁ Κύριος· Οὐχὶ, ἀλλ´ ἑβδομηκοντάκις ἐπτὰ, διὰ τούτου τὸ ἀναρίθμητον ὑποδηλῶν.

PG 123, skenējuma lpp. 496–498 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ οἱ θαρισαῖοι, φιλοχρήματοι ὄντες, … beidzas: διὰ τούτου τὸ ἀναρίθμητον ὑποδηλῶν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 17:5–10

Apustuļi ticēja Tam Kungam, tomēr, nonākuši pie sava vājuma apziņas un dzirdējuši To Kungu runājam ar viņiem par kādām lielām lietām un par briesmām no apgrēcībām, viņi lūdz, lai viņiem pieaugtu ticības spēks, ar kuru viņi varētu paveikt to, ko Viņš sacīja, – es saku: nemantkārību. Jo nekas tā nepaveic nemantkārību kā ticība un paļaušanās uz Dievu; tāpat kā nekas tā neliek krāt kā neticība, ka Dievs ir liels Mantzinis un Viņa labestība – neizsmeļama krātuve. Un vēl ar ticību viņi spēs pretoties apgrēcībām. Tāpēc, pienākuši, viņi saka: „Vairo mums ticību“ – dari mūs pilnīgākus un stiprākus ticībā.

Kungs, rādīdams viņiem, ka viņi lūdz labi un ka viņiem jāpatur stingra šī doma par ticību – ka tā spēj lielas lietas –, saka: „Ja jums būtu ticība, jūs pārstādītu arī šo zīdkoku.“ Te reizē ir divas lielas lietas: izkustināt to, kas iesakņojies zemē, un iestādīt to jūrā; jo kas gan varētu tikt iestādīts ūdenī? Skaidrs, ka ar šiem vārdiem Viņš rāda ticības spēku.

Kāds, saprazdams alegoriski, varētu sacīt, ka zīdkoks ir velns, jo viņš mums ir mūžīgā tārpa cēlonis un kļūst par tā barotāju ar domām, kas no viņa izaug; jo zīdkoka lapas baro tārpus, no kuriem rodas zīda pavedieni. Tātad ticība var izraut šo zīdkoku no cilvēka sirds un iemest jūrā, tas ir, nosūtīt bezdibenī.

Sacījis to par ticību, Viņš pieliek vēl citu, visnepieciešamāko mācību. Kādu tad? Par to, ka nevajag lepoties ar labiem darbiem. Jo tā kā ticība paveic daudz un dara savu nesēju par baušļu pildītāju, turklāt rotādama viņu ar brīnumdarbiem, bet ticams, ka cilvēks no tā bieži iekrīt augstprātībā, Viņš pasargā apustuļus no lepošanās ar labiem darbiem ar visjaukāko piemēru: „Kurš no jums, kam ir kalps“ un tālāk. Jo ar šo līdzību Viņš rāda, ka nevajag lepoties ne ar vienu labu darbu, vai drīzāk – pat ne ar visu baušļu izpildīšanu. Jo kalpam ir uzlikts pienākums pildīt sava kunga pavēles, bet tas nav jāpieskaita sev par nopelnu. Jo ja viņš nestrādā, viņš būs sitienu cienīgs; bet ja ir strādājis, lai viņam pietiek, ka izbēdzis no sitieniem; viņam par to nepieklājas prasīt godu kā pienākošos. Jo kaut ko viņam dot, vai drīzāk dāvāt, ir kunga dāsnuma lieta.

Tātad arī tas, kas kalpo Dievam, ja viņš pilda baušļus, nedrīkst lepoties. Jo viņš nav izdarījis neko lielu; bet vai viņam būtu, ja viņš to nebūtu darījis, kā saka Apustulis: „Vai man, ja es nesludinu Evaņģēliju!“ Un atkal, ja viņš saņēmis dāvanas, viņam nav ar tām jālepojas; jo tās ir dāvanas, kas viņam dāvātas Dieva dēļ, nevis tāpēc, ka kungs viņam būtu parādā. Drīzāk kalps ir parādā savam kungam – pildīt visas viņa pavēles. Bet ja pat tad, kad būsim izpildījuši visus baušļus, mums nav jādomā par sevi kas liels, kas tad mēs būsim, ja, nepildīdami pat niecīgu daļu Dieva baušļu, vēl lepojamies?

Ievēro līdzības vārdos arī to, ka Viņš vispirms nolika „aru“ un tad pielika „ganu“. Jo vispirms vajag kādam būt arājam un tad viņam uzticēt ganīšanu. Jo kas savu miesu labi uzaris kā kādu zemi, tas ir cienīgs kļūt arī par citu ganu. Jo kas neprot vadīt savu namu, kā viņš rūpēsies par Baznīcu? Tātad vispirms uzar sevi un tad gani citus, kā arī Jeremija saka: „Uzariet sev papuves“; tad: „Iededziet sev atziņas gaismu“ – kas nozīmē ganīšanas svarīgāko daļu.

Piezīmes (3)
  1. „Zīdkoks“ – συκάμινος (Lk. 17:6), zīdkoks (zīdtauriņa kāpuru barība).
  2. „Ar … ganu“ – Lk. 17:7: ἀροτριῶντα ἢ ποιμαίνοντα.
  3. Jer. 4:3 un Os. 10:12 LXX (Teofilakts tos savieno vienā citātā).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 17:2; Mt. 6:31–33; Mt. 17:20; Mk. 9:48; Atkl. 20:3; 1. Kor. 9:16; 1. Kor. 4:7; 1. Tim. 3:5; Jer. 4:3; Os. 10:12

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οἱ ἀπόστολοι ἐπίστευον μὲν τῷ Κυρίῳ, πλὴν εἰς συναίσθησιν τῆς ἀσθενείας αὐτῶν ἐλθόντες, καὶ ἀκούσαντες τοῦ Κυρίου περὶ μεγάλων τινλν εἰπόντος αὐτοῖς, καὶ περὶ τοῦ κινδύνου τοῦ ἀπὸ τῶν ακανδάλων, δέονται ὡς ἂν πλεονάση αὐτοῖς ἡ τῆς πίστεως δύναμις, δι ἧς δυνήσονται ταῦτα, ἃ εἶπε, κατορθῶσαι, τὰ περὶ ἀκτημοσύνης φημί. Οὐδὲν γὰρ οὕτω κατορθοῖ ἀκτημοσύνην, ὡς τὸ πιστεῦσαι καὶ θαῤῥῆσαι Θεῷ· ὥσπερ οὐδὲν οὕτω ποιεῖ θησαυρίζειν, ὡς τὸ μὴ πιστεύειν, ὅτι μέγας ταμίας ὁ Θιὸς καὶ ταμεῖον ἀκένωτον ἡ ἀγαθότης αὐτοῦ. Ἔτι τε καὶ πρὸς τὰ σκάνδαλα διὰ τῆς πίστεως ἕξουσιν ἀντιστῆναι, διὸ προσερχόμενοί φασι· Πρόσθες ἡμῖν πίστιν, τελειοτέρους ἀνάδειξον ἡμᾶς ἐν τῇ πίστει καὶ βεβαιοτέρους. Ὁ δὲ Κύριος δεικνύων αὐτοῖς, ὄτι καλῶς αἰτοῦσι, καὶ ὅτι ταύτην τὴν γνώμην δεῖ αὐτοὺς ἔχειν βεβαίαν περὶ τῆς πίστεως ὡς μεγάλα δυναμ ένης, φησὶν, ὅτι, Εἰ εἴχετε πίστιν, καὶ ταύτην ἂν τὴν συκάμινον μετεφυτεύετε. Δύο δὲ ἐν ταύτῷ τὰ μεγάλα, τό τε μετακινηθῆναι τὸ κατὰ γῆς ἐῤῥιζωμένον, καὶ τὸ ἐν τῇ θαλάσσῃ μεταφυτευθῆναι· ἀν ὕδατι γὰρ τί ἂν φυτευθείη; Δῆλον δὲ ὅτι διὰ τοῦ ταῦτα εἰπεῖν· τὴν τῆς πίστεως δείκνυσι δύναμιν. Τάχα δ´´ ἄν τις ἀλληγορῶν τὴν συκάμινον, εἴποι εἶναι πὸν διάβολον, ὡς τοῦ αἰωνίου σκώληκος πρόξενον ἡμῖν, καὶ τροφέα γινόμενον διὰ τῶν ἐξ αὐτοῦ φυομένον λογισμῶν, τῆς γὰρ συκαμίνου τὰ φύλλα σκώληκας τρέφουσι, δι´ ὧν τὰ σηρικὰ νήματα γίνονται. Ταύτην οὖν τὴν συκάμινον ἡ πίστις δύναται ἐκριζῶσαι ἀπὸ καρδίας ἀνθρωπίνης, καὶ εἰς τὸν θάλαςσαν βαλεῖν, τουτέστιν, εἰς τὴν ἄβυσσον ἀπολύσαι. Ἐπεὶ δὲ ταῦτα εἶπε περὶ τῆς πίστεως, ἐπιφέρει καὶ ἀναγκαιοτάτην ἑτέραν διδασκαλίαν, ποίαν ταύτην Τὴν περὶ τοῦ μὴ δεῖν μεγαλοφρονεῖν ἐπὶ κατορθώμασι · ἐπειδὴ γὰρ ἡ πίστις πολλὰ κατορθοῖ, καὶ τῶν ἐντολῶν πληρωτὴν ποιεῖ τὸν ταύτην ἔχοντα μετὰ τοῦ καὶ θαυιατουργίαις κατακοσμεῖν αὐτὸν, ἀκ τούτων δὲ εἰκὸς τὸν ἄνθρωπον εἰς μεγαλοφροσύνην ἐκπεσεῖν πολλάκις, ἀσφαλίζεται τοὺς ἀποστόλους, ὥστε μὴ λπαίρεσθαι ἐπὶ κατορθώμασι, δι´ ὑποδείγματος χαριεστάτου. Τίς γὰρ, φησὶν, ὑμῶν δοῦλον ἔχων, καὶ τὰ ἑξῆς. Ἐνδείκνυται γὰρ διὰ ταύτης τῆς παραβολῆς, ὅτι οὐ ἂεῖ ἐπαίρεσθαι ἐπί τινι κατορθώματι, μᾶλλον δὲ σὐδὲ ἐπὶ τῇ πασῶν τῶν ἐντολῶν ἐκπληρώσει. Δούλῳ γὰρ ἀνάγκη ἐπίκειται, τὸ πληροῦν τὰς Ἀντολὰς τοῦ Κυρίου, οὐ μὴν ὡς κατόρθωμα ἐπιγράφεσθαι ἑαυτῷ τοῦτο ὀφείλει. Εἰ γὰρ μὴ ἐργάσηται, πληγῶν ἀξιωτέος, ἐπεὶ δὲ εἰργάσατο, ἀρκείσθω ὅτι τὰς πληγὰς ἐξέφυγεν, οὐ μὴν ὀφείλει ἐπὶ τούτῳ τιμὴν ζητεῖν ἀναγκαίως. Τῆς γὰρ τοῦ δεσπότοω φιλοτιμίας ἐστὶ τὸ δοῦναι αὐτῷ, μᾶλλον δὲ χαρίσασθαί τι. Οὐκοῦν καὶ τῷ Θεῷ δουλεύων, εἴτε τὰς ἐντολὰς κατορθοῖ, οὐκ ὀφείλει ἐπαίρεσθαι. Οὐδὲν γὰρ μέγα ἐποίησεν· ἀλλ´ οὐαὶ ἦν αὐτῷ, εἰ μὴ ἐποίησεν, ὡς ὁ Ἀπόστολός φησιν, «Οὐαί μοι, ἐὰν μὴ εὐαχγελίζωμαι.» Οὕτ´ αὖ εἰ χαρισμάτων ἕτυχεν, ὀφείλει ἐπὶ τούτοις μεγαλοφρονεῖν· χαρίσματα γάρ εἰσι διὰ εον Θεοῦ χαρισθέντα αὐτῷ, οὐχὶ διότι ἐχρεώστει αὐτῷ ὁ δεσπότης. Μλλον γὰρ ὁ δοῦλος χρεωστεῖ τῷ δεσπότῃ αμτοῦ, τὸ ποιεῖν πάσας τὰς ἐντολὰς αὐτοῦ. Εἰ δὲ καὶ ὅταν πάσας τὰς ἐ πολὰς ποιήσωμεν, οὐδὲ τότε ὀφείλομεν οἴεσθαί τι μέγα, τί γενόμεθα, ὅταν μηδὲ τὸ πολλοστὸν μέρος τῶν ἐντολῶν τοῦ Θεοῦ κατορθοῦντες ἕτι ἐπαιρόμεθα; Ἐπίστησον δὲ ἐν τῷ τῆς παραβολῆς ῥητῷ, ὅτι πρῶτοΚταξε τὸ, ἀροτριῶντα, εὐα ἐπήγαγε τὸ, ποιμαίνοντα. Πρῶτον μὲν γὰρ δεῖ ἀρότην εἶναί τινα, εἶτα καὶ ποιμαντικγν ἐγχειρισθῆναι. Ὁ γὰρ τὴν ἑαυτοῦ σάρκα καλῶς ἀροτριώσας οἷόν τινα γῆν, οὗτος ἄξιός ἐστι καὶ ποιμὴν ἑτέρων γενέσθαι. Ὃς γὰρ τοῦ ἰδίου οἴκου οὐκ οἶδεν, ὡς δεῖ, προστῆναι, πῶς Ἐκκλησίας ἐπιμελήσεται; Ἄροσον οὖν πρότερον σεαυτὸν, καὶ τότε ποιμανεῖς ἐτέρους, καθὰ καὶ Ἰερεμίας φησί· Χεώσατε ἑαυτοῖς νεώματα, εἶτα τόσ φωτίσατε ἑαυτοῖς φῶς ώσεως, ὅ ὅηλοῖ τῆς ποιμαντικῆς τὸ κυριώτατον μέρος

PG 123, skenējuma lpp. 498–499 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οἱ ἀπόστολοι ἐπίστευον μὲν τῷ … beidzas: τῆς ποιμαντικῆς τὸ κυριώτατον μέρος

Ziņot par kļūdu

Lk. 17:11–19

Arī no šejienes varētu atzīt, ka nekas nekavē kādu patikt Dievam, pat ja viņš būtu no nolādētas cilts, ja tikai viņam ir laba griba. Jo lūk, desmit spitālīgi satika Jēzu, kad Viņš grasījās ieiet kādā pilsētā. Viņi sagaidīja Viņu ārpus pilsētas; jo viņiem, kurus uzskatīja par nešķīstiem, nebija atļauts uzturēties pilsētā. Viņi stāvēja tālumā, it kā kaunēdamies par savu šķietamo nešķīstību un neuzdrošinādamies tuvoties; jo domāja, ka arī Jēzum tie būs pretīgi, kā to darīja pārējie; viņi paceļ balsi un lūdzas. Vietā viņi stāvēja tālu, bet lūgšanā kļuva tuvi. Jo Viņš ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. Un viņi lūdzas ne kā vienkāršu cilvēku, bet kā pārāku par cilvēku. Jo viņi sauc Viņu par Mācītāju (ἐπιστάτης), kas nozīmē: Kungu, Gādnieku, Pārraudzītāju – tas ir tuvu tam, lai Viņu uzskatītu par Dievu.

Viņš pavēl viņiem parādīties priesteriem. Jo priesteri pārbaudīja tādus, un no tiem viņi saņēma spriedumu, vai ir tīri no spitālības vai ne. Priesteriem bija zīmes, pēc kurām tie atšķīra nedziedināmu spitālību. Un arī tad, ja kāds bija saslimis ar spitālību un pēc tam atveseļojies, priesteri to pārbaudīja, un tika nests bauslībā noteiktais upuris. Bet šeit, kad tie neapšaubāmi bija spitālīgi, kāpēc viņiem vajadzēja parādīties priesteriem, ja ne tāpēc, ka viņiem noteikti bija jātiek šķīstītiem? Jo pavēle iet pie priesteriem neko citu nerādīja kā to, ka viņi būs tīri. Tāpēc arī teikts, ka viņi „ejot tika šķīstīti“.

Bet ievēro, kā mēs sākumā sacījām: no desmit, deviņi, kaut arī israēlieši, izrādījās nepateicīgi, bet samarietis, būdams svešas cilts, atgriezās un pacēla pateicības balsi. Jo samarieši bija asīrieši; lai neviens pagāns nezaudētu cerību un lai neviens, cēlies no svētiem senčiem, nelielītos.

Šis brīnums norāda arī uz kopīgo pestīšanu, kas notika visai cilvēku ciltij. Desmit spitālīgie ir visa cilvēku daba, kas kļuvusi spitālīga ar ļaunumu, kas nes grēka negodu un nešķīstības dēļ dzīvo ārpus Debesu pilsētas un stāv tālu no Dieva. Pats tas, ka tā stāvēja tālu, bija lūgums. Jo Cilvēkmīlīgajam, kas grib visus izglābt un darīt labus, vislielākais iemesls žēlsirdībai ir redzēt, ka neviens nepiedalās Viņa labestībā; tieši tāpēc Viņš noliecas dziedināt tos, kam klājas tik nožēlojami. Un patiesi Viņš dziedināja visu spitālīgo dabu, iemiesodamies un nobaudīdams nāvi par katru cilvēku.

Bet jūdi, lai gan, cik tas atkarīgs no Tā Kunga, tika šķīstīti no savām spitālīgā grēka nešķīstībām, izrādījās nepateicīgi un neatgriezās no sava tukšuma ceļa, lai dotu godu Dievam, kas izglāba, tas ir, lai ticētu Viņam, ka Viņš, būdams Dievs, pacieta vispēdējo. Jo tas ir Dieva godība – miesa un krusts. Tātad viņi neatzina iemiesojušos un krustā sisto godības Kungu. Bet svešcilts pagānu tauta atzina To, kas šķīstīja, un pagodināja Viņu, ticēdama, ka Dievs ir tik cilvēkmīlīgs un varens, ka mūsu dēļ pieņēma pat visnegodīgāko – tā ir cilvēkmīlestība –, un, to pieņēmis, Savā dabā necieta nekādu kaitējumu – tā ir vara.

Piezīmes (3)
  1. Ps. 144:18 LXX (1965: Ps. 145:18).
  2. 4. Ķēn. LXX = 1965 2. Ķēn. 17:24.
  3. „Mācītājs“ – ἐπιστάτης (Lk. 17:13); Teofilakts: „pārraugs, gādnieks“.
Citētās Rakstu vietas

3. Moz. 13:46; 4. Moz. 5:2; Ps. 144:18; 3. Moz. 14:2–32; 4. Ķēn. 17:24; Mt. 3:9; 1. Tim. 2:4; Ebr. 2:9; Jņ. 12:23; 1. Kor. 2:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

σε.» Καντεῦθεν ἄν πα ἐπιγνοίη, ὡς οὐδὲν ἐμποδίζει τινὶ πρὸς τὸ εὐαρεστεῖν Θεῷ, κἂν ἐπικαταράτου γένους αἵη, μόνον εἰ προαίρεσιν ἀγαθὴν ἔχοι. λδοὺ γὰρ δάκα μὲν λεπροὶ συνήντησαν τῷ Ἰησοῦ μέλλοντι εἰσελθεῖν εἴς τινα πλιν. Ἀπήντησαν δὲ ἔξω τῆς πάλεως. Οὐ γὰρ ἐξῆν αὐτοῖς ἀκαθάρτοις νομιζομένοις εἴσω τῆς πόλεως διάγειν· πόῤῥωθεν δὲ στάντες, οἷα αἰσχυνόμενοι τὸν δονοῦσαν αὐτῶν ἀκαθαρσίαν, καὶ μὴ τολμῶντες ἐγγίσαι· ἐνόμιζον γὰρ καὶ τὸν Ἰησοῦν βδελυχθῆναι ἂν αὐτοὺς, ὥσπερ καὶ οἱ λοιποὶ ἐποίουν· αἴρουσι τὴν φωνὴν, καὶ ἱκετεύουσι. Τῷ μὲν τόπῳ πόῤῥω ἔστησαν, τῇ δέ ἱκεσίᾳ ἐγγὺς ἐγένοντο. Ἐγγὺς γὰρ καὶ πᾶσι τοῖς ἐπικαλουμένοις αὐτὸν ἐν ἀληθείᾳ. Καὶ κὐν ὡς ἁπλῶς ἄνθρωπον ἱκετεύουσιν, ἀλλ´ ὡς ὑπὲρ ἄνθρωπον. Ἐπιστάτην γὰρ αὐτὸν ὀνομάζουσιν, ὃ ἔστι, Κύριον, κηδεμόνα, ἔφορον, ὅπερ ἐγγύς ἐστι τοῦ Θεὸν νομίζειν αὐτόν. Ὁ δὲ προστάττει αὐτοῖς ἐπιδεῖξαι ἑαυτοὺς τοῖς ἱερεῦσιν· οἱ γὰρ ἱερεῖς ἐδοκίμαζον τοὺς τοιούτους, καὶ παρ´ ἐκείνων τὴν ψῆφον Ἀδένοντο, εἴτε καθαροὶ τῆς λέπρας εἶεν, εἴτε μή. Οἶνον γὰρ σημεῖα οἱ ἱερεῖς δι´ ὧν τὴν ἀνίατον έπραν ἐχαρακτήριζον. Ἀλλὰ καὶ μεθ´ ὃ ἐλεπρώθη οσις, εἴτα ὑγιείας ἔτυχεν, οἱ ἱερεῖς ἐδοκίμαζον, καὶ Ἀῶρον προσεφέρετο τὸ ἐν τῷ νάμῳ διαταχθέν. Ἐι ταῦθα δὲ ὁμολογουμένως λεπρῶν ὄντων τούτων, τί ἕδει αὐτοὺς ὑποδειχθῆναι τοῖς ἱερεῦσιν, εἰ μὴ πάντως ἕμελλον καθαρισθῆναι; Τὸ γὰρ προστάξαι αὐτοῖς ἀπελθεῖν πρὸς τοὺς ἱερεῖς, οὐδὲν ἄλλο ἐνέφαινεν, ἢ Κτι καθαροὶ Κσονται. διὸ καί φησιν, ὅτι ἀν τῷ ὑπάγειν ἐκαθαρίσθησαν. Ἀλλ´ ὅρα ὅπερ ἐν ἀρχῇ εἴπομεν, ὅτι δέκα ὄντων, οἱ μὴν ἐννέα, καίτοι Ἰσραηλῖται ὄντες, ἀχάριστοι ἐφάνησαν, ὁ δὲ Σαμαρείτης, ἀλλογενὴς ὤν, ὑπέστρεψε καὶ τὴν τῆς εὐγνωμοσύνης φωνὴν ἠφίει. Ἀσσύριοι γὰρ οἱ Σαμαρεῖται, ἵνα μηἄεὶς ἐθνικὸς ἀπογινώσκῃ, καὶ ἵνα μηδεὶς ἐκ προγόνων ἁγίων ὢν καυχῷτο. Αἰνίττεται δὲ τὸ θαῦμα ποῦτο καὶ τὴν κοινὴν κατὰ παντὸς τοῦ ἀνθρωπίνου γένους γενομένην σωτηρίαν, δέκα μὲν γὰρ λεπροί, ἡ παντελὴς τῶν ἀνθρώπων φύσις λεπρωθεῖσα τῆ κακίᾳ, καὶ τὴν τῆς ἁμαρτίας ἀσχημοσύνην περιφέρουσα, καὶ ἔξω τῆς τῶν οὐρανῷν πόλεως διὰ τὴν ὰκαθαρσίαν διάγουσα, καὶ πόῤρωθεν ἱσταμένη Θεοῦ· αὐτὸ τοῦτο τὸ πόῤῥωθεν ἵστασθαι, ἱκετηρίαν εἶχε. Τῷ γὰρ φιλανθρώπῳ, καὶ θέλοντι πάντας σωθῆναι καὶ ἀγαθύνεσθαι, μεγίστη πρόφασις εἰς ἔλεον τὸ μηδένα δρᾷν μετέχοντα τῆς ἁγαθότητος αὐτοῦ, δι´ αὐτὸ γὰρ τοῦτο ἐπικάμπτεται πρὸς τὸ θεραπεῦσαι τοὺς οὕτως ἀθλίως ἔχοντας. Καὶ μέντοι καὶ ἐθεράπευσε πᾶσαν τὴν λεπρωθεῖσαν φύσιν, ὑπὲρ παντὸς ἀνθρώπου καὶ σαρκωθείς· καὶ θανάτου γευσάμενος. Ἀλλ´ οἱ μὲν Ἰουδαῖοι, καί τοι ὅσον τὸ ἐπὶ τῷ Κυρίῳ, καθαρισθέντες τῶν οἰκείων τῆς λεπρώδους ἀμαρτίας ἀκα θαρσιῶν, ἀγνώμονες ἀνεφάνησαν, καὶ οὐχ ὑπέστρεψαν ἀπὸ τῆς ὁδοῦ αὐτῶν τῆς ματαιότητος, ὥστε δοῦναι δόξαν τῷ Θεῷ τῷ σώσαντι, τουτέστι, πιστεῦσαι αὐτῷ, ὅτι Θεὸς ὤν, ἠνέσχετο τὰ ἔσχατα παθεῖν. Τοῦτο γὰρ δόξα Θεοῦ, ἡ σὰρξ καὶ ὁ σταυρός. Οὗτοι μὲν οὖν τὸν σαρκωθέντα καὶ σταυρωθέντα Κύριον τῆς δόξης οὐχ ὡμολόγησαν. Ὁ δὲ ἀλλογενὴς λαὸς τῶν ἐθνῶν ἐπέγνω τὸν καθαρίσαντα, καὶ ἐδόξασεν αὐτον ἐν τῷ πιστεῦσαι, ὅτι τοσοῦτον φιλάνθρωπός ἐστιν ὁ Θεὸς καὶ δυνατὸς, ὥστε καὶ ἀτιμώτατα δι´ ἡμᾶς ἀναδέξασθαι, ὅπερ ἐστὶ φιλανθρωπίας, καὶ ἀναδεξάμενος μηδὲν παραβλαβῆναι εἰς τὴν οἰκείαν φύσιν, ὅπερ ἐστὶ δυνάμεως.

PG 123, skenējuma lpp. 499–501 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: σε.» Καντεῦθεν ἄν πα ἐπιγνοίη, … beidzas: οἰκείαν φύσιν, ὅπερ ἐστὶ δυνάμεως.

Ziņot par kļūdu

Lk. 17:20–25

Daudzās Savās mācībās Kungs pieminēja Dieva Valstību. Bet farizeji, to dzirdēdami, Viņu izsmēja un tāpēc pienāca jautāt par to, kad tā nāks, izsmiedami Viņu kā tādu, kas sludina dīvainas lietas un par neparastu un svešu lietu. Jo neviens no agrākajiem skolotājiem un praviešiem to nebija pieminējis. Vai varbūt, domādami, ka drīz Viņu nogalinās, viņi pienāk jautāt ar izsmieklu un ironiju, it kā sacīdami: „Tu runā par valstību; bet kad būs šī Tava valstība? Jo rīt Tevi mēs nonāvēsim, un Tevi sagaida krusts un viss negods.“

Ko tad Kristus? Viņš neatbild neprātīgajiem pēc viņu neprātīgā prāta un neprāta, bet atstāj tos maldīties par vārda „valstība“ divdomību un neatklāj viņiem – jo viņi to arī nepieņemtu –, par kādu valstību Viņš runā un ka šī valstība nav šīszemes, kā viņi domā, bet pārpasaulīga. To atstājis, jo viņi nebija cienīgi to dzirdēt, tāpēc ka paši izlikās kurli, Viņš runā par Valstības laiku – ka tas nav zināms un nav novērojams. Jo tai nav noteikta laika, bet Dieva Valstība vienmēr ir klāt tam, kas to grib. Jo Dieva Valstība, protams, ir eņģeļu stāvoklis un dzīvesveids. Jo tad patiesi teikts, ka Dievs valda, kad mūsu dvēselēs nedzīvo nekas pasaulīgs, bet mēs visā dzīvojam pārpasaulīgi. Šo dzīvesveidu mums ir „sevī“, tas ir, kad mēs to gribam. Jo nav vajadzīgs ne ilgs laiks, ne ceļojums, bet mums tuvu ir gan ticība, gan dzīve pēc Dieva pēc ticības pieņemšanas. To pašu sacīja arī Apustulis: „Tuvu tev ir vārds – tavā mutē un tavā sirdī“, tas ir, ticības vārds. Jo gan ticēt, gan pēc ticības dzīvot aicinājuma cienīgi ir mūsos.

Tātad farizeji izsmēja To Kungu kā tādu, kas sludina par valstību, par ko neviens nebija sludinājis. Bet Kungs rāda, ka viņi nezina to, kas ir viņos pašos un ko, ja viņi grib to saņemt, ir ļoti viegli saņemt. „Jo tagad, kad Es esmu jūsu vidū, jūs noteikti varat saņemt Dieva Valstību, ja ticat Man un izvēlaties dzīvot pēc Maniem baušļiem.“

Bet Saviem mācekļiem Viņš sacīja: „Nāks dienas“ un tālāk; tas ir: „Arī jums Dieva Valstība ir klāt, kamēr Es esmu ar jums. Tā ir jums klāt ne tikai tāpēc, ka jūs Man ticējāt un Man sekojāt, bet arī tāpēc, ka jūs tagad dzīvojat bez kādām rūpēm, jo Es par jums rūpējos un gādāju. Bet nāks dienas, kad, Man neesot, jūs tiksiet nodoti briesmām un, vesti pie valdniekiem un ķēniņiem, ilgosities pēc šī tagadējā bezbēdīgā laika un bezrūpības, kas jums ir, kamēr Es esmu ar jums, kā pēc Dieva Valstības. Un bieži jūs kārosiet piedzīvot kaut vienu no Manām dienām, tas ir, šīs kopdzīves ar Mani, kā drošākas.“ Jo lai gan, būdami ar Viņu, viņi nedzīvoja pilnīgi bez pūlēm un bez briesmām, bet, kad Viņš bēga, bēga līdzi un cieta, un, kad Viņu lamāja, tika lamāti līdz ar Viņu, tomēr, salīdzinot ar gaidāmajām briesmām, tas, kas ar viņiem notika agrāk, izrādīsies ļoti bezbēdīgs. Tā ka Dieva Valstība arī šādā veidā bija apustuļos – es saku: bezbēdībā un bez pūlēm. Jo pēc augšāmcelšanās viņi staigāja kā gūstekņi un vajātie.

Ar šiem vārdiem Viņš sagatavo apustuļu sirdis pacietīgas un izturīgas grūtībās un iepriekš viņiem saka, lai viņi netiktu pievilti: „Ja jums sacīs: Lūk, šeit, vai: Lūk, tur – nedzenieties pakaļ. Lai neviens jūs nepārliecina, ka Es esmu atnācis šeit vai tur; jo Mana otrā, spožākā un godības pilnākā atnākšana netiks ierobežota ar vietu. Bet kā zibens nepaliek apslēpts, bet spīd no zemes viena gala līdz otram, tā arī Mana atnākšana būs spoža un redzama un nevienam nepaliks apslēpta. Tātad nepieviļaties no viltus kristiem. Jo Es neparādīšos tā kā agrāk – silē un nabadzībā, trīsdesmit gadu garumā –, bet visā godībā, eņģeļu pavadīts, un acumirklī.“

Tad, tā kā Viņš viņiem bija iepriekš sacījis, ka tos sagaidīs briesmīgas lietas, Viņš, viņus mierinādams un mudinādams dūšīgi panest, to apstiprina ar Savu piemēru: „Nebrīnieties, ja jūs piemeklēs tādas grūtības, kas jūsos radīs ilgas pēc šīs tagadējās kopdzīves ar Mani. Jo arī Man pašam, kas parādīšos kā zibens, iepriekš [jācieš daudz un jātiek atmestam], un tikai tad jānāk šajā godībā. Tātad lai tas jums ir mudinājums uz tikumu un lai tas jūs iedrošina panest – raudzīties uz Mani un cerēt, ka arī jums no briesmu ciešanas un atmešanas nāks godība, tāpat kā Man.“

Piezīmes (2)
  1. „Ar novērošanu“ – μετὰ παρατηρήσεως (Lk. 17:20); „sevī“ – ἐντὸς ὑμῶν (17:21).
  2. Rom. 10:8 – Teofilakts citē saīsināti.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 17:20–25; Mt. 6:10; Rom. 14:17; Rom. 10:8; Ef. 4:1; Mt. 9:15; Mt. 10:18; Mt. 24:23–27; Lk. 2:7; 1. Kor. 15:52; Mt. 16:21; Rom. 8:17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πολλαχοῦ μὲν τῶν διδασκαλιῶν αὐτοῦ ὁ ΚύΚριος ἐμέμνητο τῆς βασιλείας τοῦ Θεοῦ. Οἱ δὲ φαρισαῖοι, ταῦτα ἀκούοντες, κατειοωνεύοντο αὐτοῦ καὶ διὰ τοῦτο περὶ ταύτης προσίεσαν ἐρωτῶντες πότε ἱρχεται, διαγελῶντες αὐτὸν ὡς ἀλλόκοτα καὶ περὶ ἀσυνήθους καὶ ξένου πράγματος κηρύττοντα. Οὐδεὶς Κγὰρ τῶν προγενεστέρων διδασκάλων καὶ προφητῶν Κταύτης ἐπεμνήσθη. Ἡ τάχα καὶ κατὰ νοῦν ἔχοντες Ἐτι ὅσον μέλλουσιν αὐτὸν ἀποκτεῖναι, προσίασιν ὡς ἐν μυκτηρισμῷ καὶ εἰρωνείᾳ ἐρωτῶντες, καὶ ὡσανεὶ τοιαῦτα φάσκοντες· Σὺ μὲν περὶ βασιλείας ποιεῖς τοὺς λόγους, πότε δὲ ἔσται ἡ βασιλεία σου αὕτη; Σὺ γὰρ αὕριον ὑφ´ ἡμῶν θανατοῦσθαι μέλλεις, καὶ σταυ· ρός σε παραλήψεται, καὶ ὅσα τῆς ἀτιμίας Τί οὖν ἄ Χριστός; Οὐ κατὰ τὴν ἀνόητον αὐτῶν γνώμην καὶ ἀφροσύνην ἀποκρίνεται τοῖς ἄφροσιν, ἀλλ´ ἀφεὶς αὐτοὺς πλανᾶσθαι περὶ τὴν ὁμωνυμίαν τῆς βασιλείας, καὶ μὴ ἀποκαλύψας αὐτοῖς· οὐδὲ γὰρ ἐδέξαντο ἃν, πεοὶ ποίας βασιλείας διαλέγεται, καὶ ὅτι οὐχ ὡς αἷόν τε ἐνκόσιός ἐστιν αὕτη ἡ βασιλεία, ἀλλ´ ὑπερκόσμιος. Ταῦτα οὖν ἀφεὶς, ὡς μὴ ἀξίων ὅντων τούτων ἀνούειν διὰ τὸ ἐθελοκωφεῖν, περὶ τοῦ καιροῦ τῆς βασιλείας διαλέγεται, ὡς ἄγνωστός ἐστι καὶ ἀπαρατήρητος. Οὐ γὰρ ἔχει καιρὸν ὡρισμένον, ἀλλ´ ἀεὶ τῷ βουλομένῳ πάρεστιν ἡ βασιλεία τοῦ Θεοῦ. Πάντως γὰρ βασιλεία μὲν τοῦ Θεοῦ ἐστιν ἡ ἀγγελικὴ κατάστασις καὶ διαγωγή. Τότε γὰρ δὴ λέγεται βασιλεύσιν τῷ ὄντι Θεὸς, ὅταν μηδὲν κοσμικὸν ἐν ταῖς ψυχαῖς ἡμῶν πολιτεύηται, ἀλλὰ τὰ πάντα ὧμεν ὑπερκοσμίως διάγοντες. Ταύτην δὲ τὴν διαγωγὴν ἐντὸς ἡμῶν ἔχομεν, τουτέστιν, ὅταν βουληθῶμεν. Οὐ καιροῦ γὰρ μακροῦ, οὐδὲ ἀποδημίας χρεία, ἀλλ´ ἐγγὺς ἡμῶν ἑστι καὶ ἡ πίστις, καὶ ἡ μετὰ τὸ πιστεῦσαι κατὰ Θεὸν διαγωγή. Ταυτὸ δὲ τοῦτο καὶ ὁ Ἀπόστολος ἔφη, τῆ καρδίᾳ ου, τουτέστι, τὸ ῥῆμα τῆς πίστεως. Καὶ τὸ πιστεῦσαι γὰρ, καὶ τὸ μετὰ τὴν πίστιν ἀξίως περιπατῆσαι τῆς κλήσεως, ἐντὸς ἡμῶν ἐστιν. Οἱ μὲν οὖν Φαρισαῖοι διεχλεύαζον τὸν Κύριον, ὡς περὶ τῆς βασιλείας κηρύττοντα, περὶ ἧς οὐδεὶς ἐκήρυξεν. Ῥ δὲ Κύριος δεικνὺς, ὅτι ἁγνοοῦσι πρᾶγμα, ὃ ἐντὸς αὐτῶν ἐστι, καὶ βουλομένοις τοῦτο λαβεῖν πολλὴ ἡ εὐκολία. Νῦν γὰρ ὄντος ἐμοῦ μέσον ὑμῶν, δύνασθε πάντως τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ δέξασθαι, πιστεύσαντες εἰς ἐμὲ, καὶ κατὰ τὰς ἐμάς ἐντολὰς ζῇν ἑλόΚμενοι. Τοῖς δὲ μαθηταῖς αὐτοῦ εἴπεν, «Ἐλέύσονται ἡμέραι,» καὶ τὰ ἑξῆς· τουτέστι, καὶ ὑμῖν ἡ βασιλεία τοῦ Θεοῦ πάρεστιν, ἐν ὅσῳ εἰμὶ μεθ´ ὑμῶν. Πάρεστι δὲ αὕτη ὑμῖν, οὐ μόνον καθὸ ἐπιστεύσατέ μοι καὶ ἠκολουθήσατε, ἀλλὰ καὶ καθὸ ἐν πάσῃ ἀαροντισίᾳ διάγετε νῦν, ἐμοῦ ὑμῶν κηδομένου· ναὶ προνοουμένου. Ἐλεύσονται δὲ ἡμέραι ὅτε, ἀπόντος ἐμοῦ, κινδύνοις παραδοθήσεσθε, καὶ ἑπὶ ἡγεμόνας καὶ βασιλεῖς ἀγόμενοι τὸν νῦν ἀκίνδυνον καιρὸν καὶ τὴν ἀφροντισίαν, ἡν ἐμοῦ συνόντος ὑμῖν ἔχετε, ὡς βασιλείαν Θεοῦ ποθήσετε. Καὶ πολλάκις ἐπιθυμήσετε τῶν ἐμῶν ἡμερῶν μιᾶς ἐπιτυχεῖν, τουτέστι, ταύτης τῆς μετ´ ἐμοῦ συνδιαγωγῆς, ὡς ἀκινδυνωτέρας. Εἰγὰρ καὶ σὺν αὐτῷ ὄντες, οὐ πάντη ἄπονον καὶ ἀκίνδυνον Κγον βίον, ἀλλὰ φεύγοντι συμφεύγοντες ἐκακοπάθουν, καὶ λοιδορουμένῳ συνελοιδοροῦντο, ἁλλὰ πρὸς σοὺς μέλλοντας κινδύνους συγκρινόμενα τὰ πρότερον αὐτοῖς ἐπισυμβαίνοντα, τὸ ἀκίνδυνον πολὺ ἔχειν φανήσονται. Ὥστε ἡ βασιλεία τοῦ Θεοῦ καὶ κατὰ τοῦτόν γε τὸν τρόπον ἐντὸς τῶν ἀποστόλων ἦν, κατὰ τὸ ἀκίνδυνον καὶ ἄπονόν φημι. Ἐπείτοι γε μετὰ τὴν ἀνάστασιν ὡς αἰχμάλωτοι καὶ διωκόμενοι περιῄεσαν. Κατασκευάζει δὲ διὰ τούτων τῶν λόγων τὰς τῶν ἀποστόλων καρδίας φερεπόνους καὶ καρτερικάς, καὶ προλέγει αὐτοῖς, ἵνα μὴ πλανηθῶσιν. Ἃν γὰρ εἴπωσι, φησὶν, Ἰδοὺ ὧδε, ἢ Ἰδοὺ ἐκεῖ, μὴ διώξητε. Μηδεὶς γὰρ, φησὶν, ὑμᾷς πείσειεν, ὅτι ἦλθον ὡδε ἢ ἐκεῖ· οὐ γὰρ τόπῳ περικλεισθήσεται ἡ δευτέρα μου παρουσία ἡ λαμπροτέρα, καὶ ἐνδοξοτέρα. Ἀλλ´ ὥσπερ ἀστραπὴ οὐ λανθάνει, ἀλλ´ ἀπ´ ἄκρου τῆς γῆς ἐπὶ θάτερον ἄκρον φαίνει, οὕτω καὶ ἡ ἐμὴ πὰρουσία λαμπρὰ καὶ τιανὴς ἔσται, καὶ οὐδένα ἀποκρυβήσεται. Μ οὗν πλανηθῆτε ὑπὸ τῶν ψευδοχρίστων. Οὐ γὰρ σπερ πρότερον ἐν φάτνῃ καὶ πτωχείᾳ διὰ τριάκοντα ἐτῶν ἐφάνην, οὕτω καὶ τότε, ἀλλὰ πάντα ἐν δόξῃ, δορυφορούντων ἀγγέλων, καὶ ἐν ῥιπῇ. Εἶτα ἐπειδὴ αὐτοῖς φοβερὰ προεῖπεν ἀπαντήσειν, παραμυθούμενος αὐτοὺς, καὶ παρακαλῶν γενναίως φέρειν, τῷ καθ´ ἑαυτὸν ὑποδείγματι τοῦτο συνιστᾷ. Μὴ γὰρ θαυμάσητε, φησίν, εἰ συμβήτ σεται ὑμῖν τοιαῦτα ἐπίπονα οἷα ἐπιθυμίαν ὑμῖν ἀγαὶ Κγεῖν τῆς μετ´ ἐμοῦ ταύτης τῆς νυνὶ συνδιαγωγῆς. Ἀὐτὸς γὰρ ἐγὼ ὁ μέλλων ὡς ἀστραπὴ φανῆναι, πρόκαὶ οὕτως ἐν τῇ δόξῃ ταύτῃ ἐλθεῖν. Ὧστε τοῦτο ὁμῖν ἕστω εἰς παράκλησιν τὴν πρὸς ἀρετὴν, καὶ προθυμοποιείτο ὑμᾶς εἰς τὸ καρτερεῖν, τὸ ἀφορᾷν δηλαδὴ πρὸς ἐμὰ, καὶ ἐλπίζειν, ὅτι καὶ ὑμῖν ἡ δόξα ἐκ τοῦ κινδύνους παθεῖν καὶ ἀποδακιμασθῆναι περιχενήαεται, ὥσπερ οὖν καὶ ἐμοί.

PG 123, skenējuma lpp. 501–503 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πολλαχοῦ μὲν τῶν διδασκαλιῶν αὐτοῦ … beidzas: περιχενήαεται, ὥσπερ οὖν καὶ ἐμοί.

Ziņot par kļūdu

Lk. 17:26–30

Arī ar šiem vārdiem Viņš rāda Savas atnākšanas pēkšņumu un negaidītību. Jo kā Noasa laikā pēkšņi nāca plūdi un aizrāva visus, tā būs arī Viņa atnākšana. Ar šiem piemēriem – gan par cilvēkiem plūdu laikā, gan par sodomiešiem – Viņš norāda, ka, kad nāks antikrists, cilvēki nodosies nejēdzīgām baudām un kļūs iekārīgi un nodevušies likumpretējām baudām, ko arī Apustulis sacīja: ka pēdējās dienās cilvēki būs vairāk baudu mīlētāji nekā Dieva mīlētāji. Un pamatoti maldinātāja valdīšanas laikā zels ļaunums; jo, būdams ļaunuma un katra grēka mājvieta, ko gan cits viņš ieviesīs toreizējo cilvēku nožēlojamajā paaudzē kā vien savējo? Jo „kas no nešķīsta tiks šķīstīts?“

Tātad tad cilvēki būs visā greznībā, kā Noasa laikā, un negaidīs nekā ļauna, bet pat neticēs, ja kāds viņiem runās par kādām nelaimēm, kas notiks, kā arī tie Noasa laikā un tie Lata laikā.

Piezīmes (2)
  1. „Maldinātājs“ – ὁ πλάνος (antikrists).
  2. Sīr. 34:4 LXX – „kas no nešķīsta tiks šķīstīts?“
Citētās Rakstu vietas

Mt. 24:37–39; 1. Moz. 7:21–23; 1. Moz. 19:24–25; 2. Tes. 2:3–10; 2. Tim. 3:1–4; Sīr. 34:4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Καὶ διὰ τούτων τὸ αἰφνίλιον καὶ ἀπροσδόκητον τῆς αὐτοῦ παρουσίας ἐνδείκνυται. Ὡσπερ γὰρ ἐπὶ τοῦ Νῶε ἐξαίενης Χλθεὼ ὁ κατακλυσμὸς, καὶ ἦρεν ἄπαντας, οὕτως ἔσται καὶ ἡ παρουσία αὐτοῦ. ΑΙνίττεται δὲ διὰ τῶν ὑποδειγμάτων τούτων, τοῦ τε τῶν κατὰ τὸν κατακλυσμὸν ἀνθρώποων, καὶ τοῦ τῶν Σοδομιτῶν, ὅτι τοῦ Ἀντιχρίστου ἐλθόντος, τὰ τῶν ἀτόποων ἡδονῶν ἐπιθήσονται τοῖς ἀνθρώποις, καὶ λάγνοι Κσονται, καὶ ἀθέσμοις ἡδοναῖς ἐκδεδωκότες, ὄπερ δὴ καὶ ὁ Ἀπόστολος εἶπεν, ὅτι ἐν ταῖς ἐσχάταις ἡμέραις Κσονται οἰ ἄνθρωποι φιλήδονοι μᾶλλον, ἢ φιλόθεοι· καὶ εἰκότως ἐπὶ τῆς βασιλείας τοῦ πλάνου ἀνθήσει τὰ κακά· τῆς γὰρ πονηρίας καὶ πάσης ἀμαρτίας καταγώγεον ὧν ἀκεῖνος, τί ἄλλο ἐμπολιτεύεσθαι ποιήσειε τῇ ἐλεεινῇ τῶν τότε ἀνθρώπων γενεᾷ, ἢ πάντως τὰ οἰκεῖα αὐτῷ ἐξ ἀκαθάρτου γὰρ τί καθαρισθήσεται; Ἔσονται οὗν τηνικαῦτα οἱ ἄνθρωποι ἐν πάσῃ τρυφῇ, ὥσπερ ἐπὶ τοῦ Νῶε, καὶ οὐὲν δυσχερὲς ἐλπίσουσιν, ἀλλὰ καὶ ἁπιστήσουσιν, ἑάν τις αὐτοῖς περί τινων συμβησομένων δυσχερῶν λέγῃ, ὧσπερ καὶ οἱ ἀπὶ τοῦ Νῶς, καὶ οἱ ἐπὶ τοῦ Αώτ.

PG 123, skenējuma lpp. 503 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Καὶ διὰ τούτων τὸ αἰφνίλιον … beidzas: καὶ οἱ ἐπὶ τοῦ Αώτ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 17:31–33

„Tajā dienā“ – antikrista atnākšanas dienā – „kas ir uz jumta“, tas ir, tikuma augstumos, „lai nekāpj lejā“ un lai no tā nenolaižas kāda šīs dzīves iemesla dēļ. Jo visas šīs dzīves lietas tiek sauktas par cilvēka „mantām“ (σκεύη), kas vienam palīdz uz tikumu, citam uz ļaunumu. Tātad, kas stāv tikuma augstumos, lai nekāpj lejā kādas šīs dzīves lietas dēļ un lai neizkrīt no sava augstuma, bet lai pretojas ļaunumam un nekļūst gļēvs.

„Un kas ir tīrumā, lai tāpat negriežas atpakaļ.“ Jo tam, kas tīrumā – šajā pasaulē – strādā tikumu, nav jāgriežas atpakaļ, bet jātiecas uz priekšu, kā arī citur Viņš saka: „Neviens, kas, roku pie arkla pielicis, skatās atpakaļ, nav derīgs Debesu Valstībai.“ Viņš min par piemēru Lata sievu, kas, atskatījusies atpakaļ, sastinga par sāls stabu, tas ir, neizdzinusi ļaunumu, palika tā sāļumā, kļuvusi vienos sāļos un par piemiņas stabu savai sakāvei, ko cieta, sastingusi un palikusi ļaunumā.

Tad Viņš pieliek to, kas izriet no augstāk sacītā: „Kas centīsies savu dvēseli izglābt, tas to pazaudēs.“ „Lai neviens,“ Viņš saka, „antikrista vajāšanas laikā necenšas saglabāt savu dvēseli, jo viņš to pazaudēs. Bet kas sevi nodos kaušanai un vispār briesmām, tiks izglābts, nepakļaudamies tirānam dzīves mīlestības dēļ.“ Kā Viņš augstāk sacīja, lai tas, kas ir tikuma augstumos, nekāpj lejā šīs dzīves lietu dēļ, varbūt kļuvis gļēvs īpašumu un mantas dēļ un to dēļ atkāpies no sava stāvokļa, tā arī tagad, ejot tālāk savā ceļā, Viņš saka: „Un ko Es saku – lai nekāpj lejā mantu dēļ? Neatsakies no tikuma ne ārējo lietu dēļ, ne arī pašas dvēseles saglabāšanas dēļ nedomā noliekties maldinātāja un vajātāja priekšā.“

Matejs saka, ka to visu Kungs sacīja par Jeruzalemes ieņemšanu, norādīdams uz ienaidnieku uzbrukumu un ka no romiešiem, kad tie uzbruks, jābēg, neatskatoties: tiem, kas ir uz jumta, nav jākāpj lejā mājā kādas vajadzīgas lietas dēļ, bet jābēg tūdaļ – jo nav laika mantas savākšanai –, nedz tiem, kas ir tīrumā, jāgriežas uz māju; jo jābēg pat tam, kas ir mājā. Nav nekā brīnumaina, ka tas notika Jeruzalemes ieņemšanā un atkal notiks antikrista atnākšanā – vēl vairāk pie paša pasaules gala laika, kad arī būs neizturamas bēdas.

Piezīmes (2)
  1. „Mantas“ – σκεύη (Lk. 17:31), „trauki, rīki, piederumi“.
  2. „Vienos sāļos un par piemiņas stabu“ – OCR „Σλη κακὴ“ bojāts; vārdu spēle ar στήλη („stabs“) un στηλιτεύουσα („publiski apkaunodama“).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 24:17–18; Fil. 3:13; Lk. 9:62; 1. Moz. 19:26; Mt. 10:39; Atkl. 13:15; Mt. 24:15–21

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐν ἐκείνῃ τῇ ἡμέρᾳ τῆς τοῦ Ἀντιχρίστου παρουσίας ὁ ὧνν ἐπὶ τοῦ δώματος, τουτέστι τοῦ ὕψους τῆς ἀρετῆς, μὴ καταβάτω, μηδὲ ὑφεθήτω ἀπὸ ταύτης διά τινα πρόφασιν βιωτικήν. Πάντα γὰρ τὰ βιωτικὰ, σκεύη λέγονται εἶναι τῷ ἀνθρώπαρ, ἄλλῳ μὲν εἰς ἀρετὴν, ἄλλῳ ἑὲ εἰς κακίαν συμβαλλόμενα. Μὴ τοίνυν ὁ ἐπὶ τοῦ ὕψους τῆς ἀρετῆς ἱστάμενος, καταβάτω διά τι βορωτικὸν, καὶ ἁποπεσέτω τοῦ οἰκείου ὕψους, ἀλλ´ ἀνστήτω πρὸς τὴν κακίαν, καὶ μὴ μαλακισθήτω. Χαὶ ὁ ἐν τῷ ἀγρῷ ὁμοίως μὴ ἐπιστρεψάτω εἰς τὰ δπίσω τὸν γὰρ ἐν τῷ ἀγρῷ, τῷ κόσμῳ τούτῳ, ἐργαἀόμενον τὴν ἀρετὴν οὐ δεῖ ἐπιστρέφειν εἰς τὰ ὀπίσω, ἀλὰ τοῖς ἔμπροσθεν ἐπεκτείνεσθαι. Ὧσπερ καὶ ἀλλα. οῦ φησιν· «Οὐδεὶς ἐπιβαλὼν τὴν χεῖρα αὐτοῦ ἐπ´ ἄροτρον, καὶ στραφεὶς εἰς τὰ ὀπίσω, εὔθετός ἐστιν εἰς τὴν βασιλείαν τῶν οὐρανῶν.» Ἐπιφέρει δὲ ὑπόδειγμα τὴν γυναῖκα τοῦ Λὼτ, ἡ στοαφεῖσα δπίσω, εἰς στήλην ἁλὸς ἐπάγη, τουτέστι, μὴ ἀξελαῦσα τῆς κακίας, ἐναπέμεινε τῇ ταύτης ἁλμυρίᾳ, Σλη κακὴ γενομένη, καὶ στηλιτεύουσα τὴν ἤτταν, ἡν Κπαθε, παγεῖσα καὶ ἐναπομείνασα τῇ κακίᾳ. Εἶτα ἐτιφέρει πὰ ἀκόλουθα τοῖς ἄνω εἰρημένοις, Ὃς ζητήσι τὴν ψυχὴν αὐτοῦ σῶσαι, ἀπολέσει αὐτήν. Μὴ γὰρ, φησὶ, σπουδασάτω τις ἐν τῷ τοῦ Ἀντιχρίστου διωγμῷ περιποιήσασθαι τὴν ἑαυτοῦ ψυχήν· ἀπολέσει γὰρ αὐτήν. Ὁς δʹ ἂν ἑαυτὸν σφαγαῖς καὶ ἀπλῶς κινμύνοις ἐκδῶς σωθήσεται, μὴ ὑποκύπτων τῷ τυράννῳ διὰ τὸ φιλάζωον. Ὧσπερ οὖν ἀνωτέρω εἶπεν, τι ὁ ἐπὶ τοῦ ὕψους τῆς ἀρετῆς, μὴ διὰ τὰ βιωτικὰ πράγματα καταβὴτω μαλακιζόμενος τυχὸν διὰ κτήΚματα καὶ χρήματα, καὶ διὰ ταῦτα ὑφιέμενος τῆς ανστάατως οιτι» καὶ νῦν ὁδῶ προῖών φησι, καὶ τί λέγω ὅτι μὴ καταἄήσῃ διὰ σκεύη; μηδὲ διὰ τὰ ἐκτὸς προήσῃ τὴν ἀρετὴν, μηδὲ δι´ αὐτὴν τὴν τῆς ψυχῆς παριποίησιν δέξῃ ὑποκλιθῆναι τῷ πλάνῳ καὶ διώκτῃ. Ταῦτα δὲ ὁ Ματθαῖος πάντα διὰ τὴν τῶν Ἰεροσολύμεων ἄλωσιν λεχθῆναι τῷ Κυρίῳ φησίν, αἰνιττομένῳ τὴν τῶν ἀχθρῶν ἐπίθεσιν, καὶ ὅτι ἀμεταστρεπτὶ φεύγειν δεῖ τοὺς Ῥωμαίους ἐπιόντας, καὶ μήτε ἐν τῷ δώματι ὄντας, καταβαίνειν εἰς τὴν οἰκίαν διά τι χρειῶδες, ἀλλ´ εὐθὺς φεύγειν· οὐ γάρ ἐστι καιρὸς σχολῆς, ὥστε συσκευάζεσθαι, μήτε ἐν ἀγρῷ ὄντας, στρέφεσθαι εἰς τὴν οἰκίαν· καὶ τὸν ἐν τῇ οἰκίᾳ γὰρ Κντα φεύγειν δεῖ. Οὐξὲν δὲ θαυμαστὸν καὶ ἐν τῇ ἀλώσει τῶν Ἰεροσολύμων ταῦτα γεγονέναι, καὶ μέλλιν αὖθις γενήσεσθαι ἐν τῇ παρουσίᾳ τοῦ Ἀντι ρίστου· μλον δὲ πρὸς αὐτῷ τῷ καιρῷ τῆς συντελείας, θλίίεως καὶ τότε μελλούσης γίνεσθαι ἀφο ρήταυ. «Αέγο

PG 123, skenējuma lpp. 503–504 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐν ἐκείνῃ τῇ ἡμέρᾳ τῆς … beidzas: μελλούσης γίνεσθαι ἀφο ρήταυ. «Αέγο

Ziņot par kļūdu

Lk. 17:34–37

Arī no šejienes mēs mācāmies Viņa atnākšanas negaidītību un pēkšņumu. Jo vārdi „divi būs vienā gultā“ rāda bezrūpību; un arī malšana norāda, ka atnākšana būs negaidīta. Un mēs mācāmies arī citu – ka atnākšana būs naktī.

Tātad Viņš saka, ka arī no bagātajiem, kas dus gultā, vieni tiks izglābti, citi ne. Jo tā kā Viņš bija sacījis, ka bagātie grūti tiek izglābti, Viņš tagad rāda, ka ne šie visi iet bojā, ne nabagi visi tiek izglābti; bet arī no bagātajiem viens tiek paņemts, aizrauts pretī Tam Kungam kā viegls garā un debesu cilvēks, bet otrs tiek atstāts lejā kā notiesāts. Un tāpat no nabagiem, ko Viņš norādīja ar malšanu: viens tiks izglābts, otrs ne. Jo ne visi nabagi ir taisni; no tiem ir arī zagļi un kabatu zagļi. Tātad ar malšanu Viņš norādīja uz nabagu grūto dzīvi.

Kad mācekļi jautāja: „Kur, Kungs, viņi tiks paņemti?“, Viņš sacīja: „Kur maita, tur arī ērgļi“, tas ir: kur ir Cilvēka Dēls, tur visi svētie, kas ir viegli un lido augstu, jo grēcinieki ir smagi, tāpēc tiek atstāti lejā. Kā tad, kad guļ miris ķermenis, visi gaļēdāji putni metas pie tā, tā arī, kad Cilvēka Dēls parādīsies no debesīm, sapulcēsies visi svētie un paši eņģeļi; jo ar tiem Viņš nāks Tēva godībā un neizsakāmā spožumā. Jo lai gan Viņš to laiku nosauca par nakti, Viņš to sacīja negaidītības dēļ un tumsas dēļ, kas nāks pār grēciniekiem; jo taisnajiem uzausīs gaisma, vai drīzāk – viņi paši spīdēs kā saule.

Piezīmes (2)
  1. Lemma: Teofilakts skaidro Lk. 17:34–37 vienā grupā.
  2. Ps. 96:11 LXX (1965: Ps. 97:11) – „taisnajam uzaust gaisma“.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 24:40–41; 1. Tes. 5:2; Mt. 19:23–24; 1. Tes. 4:17; Mt. 24:28; Mt. 16:27; Ps. 96:11; Mt. 13:43

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

συναχθήσονται.» Καὶ ἐντεῦθεν τὸ ἁπροσδέκητον καὶ αἰφνίδιον τῆς αὐτοῦ παιουσίας μανθάνομεν· τὸ γὰρ εἰπεῖν, ὅτι δύο Κσονται ἐπὶ κλίνης μιᾶς, ἀμεριμνίαν ἐμφαίνει· καὶ τὸ ἀλήθειν δὲ καὶ τοῦτο ἁπροσδόκητον Κσεσθαι τὴν παρουσίαν ὑποδηλοῖ. Καὶ ἄλλο δὲ μανθάνομεν, ὅτι ἐν νυκτὶ ἡ παρουσία σται, φησὶν οὗν Κτι καὶ ἐκ τῶν πλουσίων τῶν ἐπὶ κλίνης ἀναπαυομένων, οἱ μὲν σωθήσονται, οἱ δὲ οὕ. Ἐπεὶ γὰρ εἰπεν, ὅτι δυσκόλως οἱ πλούσιοι σώζονται. Δαίκνυσι νυν, ὅτι οὔτε οὗτοι ἁπόλλυνται, οὔτε οἱ πένητες σώζονται, ἀλλὰ καὶ ἐκ τῶν πλουσίων ὁ μὲν παραλαμβάνεται εἰς ἀπάντησιν τοῦ Κυρίου ἀρπαζόμενος, ὡς κοῦφος τῷ πνεύματι καὶ οὐράνιος, ὁ δὲ ἀφίεται κάτω ὡς κατάκριτος. Καὶ ἑκ τῶν πενήτων ὁμοίως, οὓς διὰ τὸ ἀλήθειν ἐσήμανεν, ὁ μὴν σοωθήσοται, ὁ δὲ οὕ. Οὐ γὰρ πάντες πένητες δίκαιοι· ἐκ τούτων γὰρ οἱ κλέπται, καὶ βαλαντιοτόμοι, διὰ τοῦ ἀλήθειν οὖν τὸν ἐπίπονον βίον τῶν πενήτων ἐδήλωσεν. Ἐρωτησάντων δὲ τῶν μαθητῶν· Ποῦ, Κύριε, παραληφθήσονται οὗτοι; ἕφη, Ὅπου τὸ πτῶμα, ἐκεῖ καὶ οἱ ἀετοί, σουτέστιν, ὅπου ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου, ἐκεῖ πάντες οἱ ἅγιοι οἱ κοῦφοι καὶ ὑψιπετεῖς, ὡς οἷγε ἀμαρτωλοὶ βαρεῖς, διὸ καὶ κάτω ἀφίενται. Ὧσπερ καὶ σώματος νεκροῦ κειμένου, πάντες οἱ σαρκοβόροι ὄρνεις ἐπ´ αὐτὸ οέρονται. οὔτω καὶ τοῦ Υἱοῦ τοῦ ἀνθρώπου τοῦ ρὐρανῶν φανέντος, πάντες οἱ ἅγιοι συναχθήσονται, καὶ αὐτοὶ οἱ ἄγγελοι· μετ´ αὐτῶν γὰρ ἤξει ἐν τῇ δόξῃ τοῦ Πατρὸς, καὶ ἐν ἀῤῥήτῳ αἴγλη. Εἰ γὰρ καὶ νύκτα ὡνόμασε τὸν καιρὸν ἐκεῖνον, ἀλλὰ διὰ τὸ ἀπροσδόκητον. καὶ διὰ τὸ τοῖς ἁμαρτωλοῖς μέλλον προσγενέσθαι σκότος, τοῦτο εἴρηκε· τοῖς γὰρ δικαίοις φως ἀνατελεῖ, μᾶλλον δὲ καὶ αὐτοὶ ἐκλάμψουσιν ὡς ὁ ἡλιος. ΟΑΡΟΤ ΚΝΙΙi.

PG 123, skenējuma lpp. 504–505 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: συναχθήσονται.» Καὶ ἐντεῦθεν τὸ ἁπροσδέκητον … beidzas: ὡς ὁ ἡλιος. ΟΑΡΟΤ ΚΝΙΙi.

Ziņot par kļūdu