Lk. 16:1–9
Katra līdzība netieši un tēlaini rāda kādu lietu dabu, bet ne visā līdzinās tām lietām, kuru dēļ tā ņemta. Tāpēc nevajag sīki pētīt visas līdzību daļas, bet, izmantojot tik daudz, cik atbilst nolūkam, pārējo atstāt kā tādu, kas ieausts līdzībā un nolūkam neko nedod. Tā jādara arī ar šo līdzību. Jo ja mēs mēģināsim visu sīki izpētīt – kas ir namturis, kas viņu iecēlis pārvaldīt, kas viņu apsūdzējis, kas ir parādnieki, un kāpēc viens parādā eļļu, otrs kviešus, un kāpēc teikts, ka viņi parādā pa simtam –, un vispār, ja visu pārējo pētīsim pārāk ziņkārīgi, mēs padarīsim vārdu tumšu un turklāt varbūt grūtību spiesti skaidrosim smieklīgi. Tātad no šīs līdzības jāgūst tik daudz labuma, cik iespējams.
Es domāju to tā: Kungs šeit grib mūs mācīt labi rīkoties ar mums doto bagātību. Un vispirms mēs mācāmies to, ka neesam mantas kungi, jo mums nav nekā sava, bet esam svešas mantas namturi, ko Valdnieks mums uzticējis, lai mēs ar to labi rīkotos un kā Viņš pavēl. Pēc tam – ka tad, kad mēs bagātības pārvaldīšanu nevadām pēc Valdnieka prāta, bet doto izlietojam savai izšķērdībai, mēs esam apsūdzēti namturi. Jo Valdnieka griba ir lietot doto līdzkalpu vajadzībām, nevis savām greznībām. Kad mūs apsūdz un mums jātiek atceltiem no mantas pārvaldīšanas, tas ir, jātiek nocirstiem no šīs dzīves, kad pēc aiziešanas no šejienes mums būs jādod atbildība par pārvaldīšanu, tad, ja esam gudri, mēs kaut vēlu atjēdzam, kas vajadzīgs, un darām sev draugus ar netaisnības mantu. Par netaisnības mantu tiek saukts viss, ko Kungs devis tērēt brāļu un līdzkalpu vajadzībām, bet mēs paturējām sev.
Bet kaut vēlu atjēgsimies, kurp ejam, un ka tajā dienā mēs nevarēsim ne strādāt – jo tad nav darba laiks –, ne arī pieklājīgi ubagot – jo jaunavas, kas lūdza, tiek sauktas par neprātīgām. Kas tad atliek? Darīt brāļus par šīs mantas dalībniekiem, lai, kad mēs no šejienes aiziesim, tas ir, aiziesim no šīs dzīves, nabagi mūs uzņemtu mūžīgajos mājokļos. Jo nabagiem Kristū ir lemti mūžīgie mājokļi, kuros tie var uzņemt tos, kas šeit ar viņiem sadraudzējās, dodami tiem mantu, kas, būdama Valdnieka manta, jau no sākuma bija jādod nabagiem. Jo viņi ir parādnieki saskaņā ar sacīto: „Taisnais visu dienu apžēlojas un aizdod“; un atkal: „Kas apžēlojas par nabagu, aizdod Dievam.“ Tātad pirmām kārtām visu vajadzēja dot šiem labajiem parādniekiem, kas atdod simtkārt. Bet tā kā mēs izrādāmies netaisnības namturi, netaisni paturēdami to, kas nolemts citiem, nevajag pilnīgi palikt šajā necilvēcībā, bet jādalās ar nabagiem, lai viņi mūs uzņemtu mūžīgajos mājokļos. Ja mēs tā uztveram līdzību, mūsu skaidrojumā nebūs nekā lieka, ziņkārīga vai sapņu tulkošanai līdzīga.
Vārdi „Šīs pasaules bērni ir gudrāki“ un tālāk šķiet nozīmējam kaut ko dīvainu. Bet tos nav grūti saprast, un tie nav savādi. Par šīs pasaules bērniem Viņš sauc tos, kas izdomā visu, kas viņiem virs zemes izdevīgs, bet par gaismas bērniem – tos, kam garīgā bagātība jālieto Dievam patīkami. Tātad Viņš saka: cilvēki, iecelti par cilvēcisku lietu pārvaldniekiem, visādi darbojas, lai pēc atcelšanas no pārvaldīšanas tiem būtu kāds mierinājums; bet tie, kas ierindoti gaismas bērnos, tas ir, kam uzticēta garīga mantas pārvaldīšana, neko neizdomā, lai vēlāk gūtu labumu. Tātad šīs pasaules bērni ir tie, kam uzticēta cilvēcisku lietu pārvaldīšana un kas „savā paaudzē“, tas ir, šajā dzīvē, gudri pārvalda savas lietas. Bet gaismas bērni ir tie, kas saņēmuši mantu, lai to pārvaldītu Dievam patīkami. Tātad mēs izrādāmies tādi, kas cilvēciskās lietās savējo pārvaldām gudri un darbojamies, lai mums būtu kāds patvērums dzīvē; bet attiecībā uz mantu, kas jāpārvalda pēc Dieva, mēs neizrādām nekādu rūpību, kaut gan mums, aizejot no šīs dzīves, būs jādod atbildība par pārvaldīšanu, un mēs tiksim atrasti bez jebkāda mierinājuma. Tāpēc arī mūs sauc par neprātīgiem, jo nedomājam par to, kas mums vēlāk būs izdevīgs.
Bet darīsim sev par draugiem nabagus, daloties ar viņiem netaisnības bagātībā, tas ir, tajā, kas mums gan dota no Dieva, lai kļūtu par taisnības ieroci, bet ko mēs paturējām un kas tāpēc pārvērtās netaisnībā. Ja jau pat bagātība no it kā taisniem ienākumiem, kad tā netiek labi pārvaldīta un dota nabagiem, tiek uzskatīta par netaisnību un mamonu, tad vēl jo vairāk tā, kas iegūta ar netaisnību. Tātad darīsim sev no tās draugus, lai, kad mūsu nebūs un mēs aiziesim no dzīves, vai arī citādi – kad tiekam nosodīti un esam mazdūšīgi –, viņi mūs tur uzņemtu mūžīgajos mājokļos.
Piezīmes (3)
- Ps. 36:26 LXX (1965: Ps. 37:26).
- „Mājokļi“ – σκηναί, burtiski „teltis“ (Lk. 16:9).
- „Mamona“ – μαμωνᾶς (aramiešu: bagātība).
Citētās Rakstu vietas
Mt. 13:34; 1. Kor. 4:1–2; 1. Pēt. 4:10; Mt. 25:1–12; Jņ. 9:4; Ps. 36:26; Sal. pam. 19:17; Mt. 19:29; Ef. 5:8; Rom. 6:13; Mt. 6:24
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Πᾶσα παραβολή πλαγίως καὶ εἰκονικῶς ὃηλοῖ πραγμάτων τινῶν φύσιν, οὐ κατὰ πάντα ἐοικυῖα τοῖς πράγμασιν ἐκείνοις, δι´ ἃ παρελήφθη. Διὸ οὐδὲ χρὴ πάντα τὰ μέρη τῶν παραβολῶν λεπτῶς πολυπραΥμονεῖσθαι, ἀλλ´ ὅσον ἔοικε τῳ προκειμένῳ καρπουμένους, τὰ λοιπὰ ἐᾷν, ὡς τῇ παραβολῇ συνυφιστάμενα, καὶ μηδὲν πρὸς τὸ προκείμενον συμβαλλόμενα, σδῖον δὴ καὶ ἐπὶ τῆς προτεθείσης παραβολῆς, χρὴ ποιῆσαι. Εἰ γὰρ πάντα ἐξετάζειν ἐπιχειρήσομεν λεπτομερῶς, τίς ὁ οἰκονόμος, τίς ὁ τοῦτον προβαλλόμενος εἰς τὴν οἰκονομίαν, καὶ παρὰ τίνος διεβλήθη. καὶ τίνες οἱ χοεωστοῦντες, καὶ διὰ ποίαν αἰτίαν ὁ μὲν ἔλαιον, ὁ δὲ σἶνον, καὶ διατί ἀνὰ ἑκατὸν ὀφλῆσαι λέγονται· καὶ ἁπλῶς τᾶλλα πάντα εἰ περιεργότερον ἐξετάζοιμεν, σκοτεινὸν τὸν λόγον ποιησόμεθα, πρὸς τῷ καὶ καταγέλαστα ἴσως ἐξηγεῖσθαι διὰ τὴν τῆς ἀπορίας ἀνάγκην. Δεῖ τοίνυν τοσοῦτον ὡφεληθῆναι ἀπὸ τῆς παρούσης παραβολῆς, ὅσον ἐνδέχεται. Οον τί φημι· ὁ Κύριος ἐνταῦθα βούλεται ἡμᾶς διδάξαι περὶ τοῦ τὸν δοθέντα ἡμῖν πλοῦτον καλῶς διατίθεσθαι. Καὶ πρῶτον μὲν τοῦτο μανθάνομεν, ὅτι οὐκ ἐσμὲν κύριοι χρημάτων, οὐδὲν γὰρ ἔχομεν ἴδιον, ἀλλ´ οἰκονόμοι ἀλλοτρίων ἐσμὲν παρὰ τοῦ Δεσπότου ἡμῖν ἐγκεχειρισμένων, ἵνα καλῶς αὐτὰ διαθώμεθα, καὶ ὡς ἐκεῖνος προστάττει· ἔπειτα ὅτι μὴ κατὰ γνώμην τοῦ Δεσπότου τὴν οἰκονομίαν τοῦ πλούτου με ἄΙΑΟΑΡΟΓ ΧΝΙ. τανειριζόμενοι, ἀλλ´ εἰς οἰκείας σπατάλας τοῖς δοθεῖαιν ἀποχρώμενοι, διαβεβλημένοι ἐσμαν οἱκονόμοι. Βούλημα γὰρ τοῦ Δεσπότου ἐστὶ χρᾶσθαι τοῖς δοθεῖσιν εἰς τὰς τῶν ὁμοδούλων χρείας, οὐκ εἰς οἰκείας τρυφάς · διαβαλλόμενοι δὲ καὶ μέλλοντες μεθίστασθαι τῆς οἰκονομίας τῶν χρημάτων, ἤτοι τοῦ βίου τούτου Ἰκκῥπτεσθαι. ὅτε δηλαδὴ καὶ λόγον δώσομεν τῆς οἰκονομίας μετὰ τὴν ἐνθένδε μετάστασιν, ἐὰν φρόνιμοι ὧμεν, ἐπαισθανόμεθα ὀλὲ γοῦν τοῦ δέοντος, καὶ ποιοῦμεν ἡμῖν ἐαυτοῖς φλους ἐκ τῶν τῆς ἀδικίας χρημάτων· ἀδικίας δὲ χρήματα ἐκεῖνα ὁνομάζονται, ὅσα ὁ μὲν Κύριος δέδωκεν ἀναλίσκεσθαι εἰς χρείας τῶν ἀδελφῶν, καὶ ὁμοδούλων, ἡμεῖς δὲ ἑαυτοῖς παρακατέσχομεν. Ἀλλ´ ὀψὲ γοῦν συναισθώμεθα, ποῖ φερόμεθα, καὶ ὅτι ἐν τῇ ἡμέρᾳ ἐκείνῃ οὔτε κάμνειν δυνάμεθα· ἐργασίας γὰρ οὐκ ἔστι τότε καιρός· οὔτε ἐπαικεῖν εὐπρεπές· μωραὶ γὰρ αἱ παρθένοι αἱ ἐπαιτήσασαι ὀνομάζονται. Τί τοίνυν λοιπόν; Τὸ συμμεριστὰς ποιῆσαι τῶν χρημάτων τούτων τοὺς ἀδελφοὺς, Τν´ ὅταν ἐκλίπωμεν ἐντεῦθεν, τουτέστιν, ἀπὸ τοῦ βίου τούτου ἀναχωρῶμεν, δέξωνται ἡμᾶς οἱ πένητες εἰς τὰς αἰωνίους σκηνάς· τοῖς γὰρ ἐν Χριστῷ πένησιν αἱ αἰώνιαι σκηναὶ ἀπεκληρώθησαν, εἰς ἃς δύνανται δέξασθαι τοὺς ἐνταῦθα αὐτοῖς φιλιάσαντας διὰ τῆς δόσεως τῶν χρημάτων, ἃ Δεσποτικὰ ὄντα τοῖς πένησιν ἔδει ἐξ ἀρχῆς δοθῆναι. Οὗτοι γὰρ οἱ χρεῶσται κατὰ τὸ εἰρημένον· «Ὅλην τὴν ἡμέραν ἐλεεῖ, καὶ δανείζει ὁ δίκαιος ·» καὶ πάλιν· «Ὁ ἐλεῶν πτωχὸν δανείζει Θεῷ.» Ἔδει μὲν οὖν προηγουμένως πάττα δοθῆναι τοῖς καλοῖς τούτοις χρεωφειλέταις τοῖς ἐκατονταπλασίονα ἀποδιδοῦσι. Πλὴν ἐπεὶ οἰκονόμοι τῆς ἀδικίας εὑρισκόμεθα, ἀδίκως παρακατέχοντες ἃ ἄλλοις ἀφώρισται, μὴ πάντη μενητέον ἐν ταύτῃ τῇ ἀπανθρωπίᾳ, ἀλλὰ μεταὰοτέον τοῖς πένησιν, ἵνα παρ´ αὐτῶν ὑποδεχθῶμεν εἰς τὰς αἰωνίους σκηνάς. Οὖτως οὖν ἐκλαμβάνουσιν ἡμῖν τὴν παραβολὴν, οὐδὲν περιτ. ὸν, ἢ περίεργον, ἢ ὀνειροκριτικὸντῇ ἐξηγήοει ἀπαντήσει. Δοκεῖ δὲ ἀλλόκοτόν τι σημαίνειν τό· Υἱοὶ τοῦ αἰῶνος τούτου φρονιμώτεροί εἰσι, καὶ τὰ ἑξῆς. Οὐκ ἔστι δὲ δυσπαρακολούθητον, ἡ ξενίζον. Υἱοὺς γὰρ αἰῶνός φησι τούτου, τοὺς ἐπινοουμένους πάντα τὰ ἐν τῇ γῇ αὐτοῖς λυσιτελοῦντα· υἱοὺς δὲ φωτὸς, τοὺς ὀφείλοντας τὸν πνευματικόν πλοῦτον μεταχειρίζεσθαι θεοαιλῶς. Τοῦτο οὖν λέγει, ὅτι Οἱ ἄνθρωπυι ο κονόμοι μὲν ἀνθρωπίνων διοικήσεων καθιστάμενοι πάντα τρόπον πραγματεύονται, ὅπως μετὰ τὸ μετασταθῆναι ἐκ τῆς οἰκονομίας, ἔχωσι παρηγορίαν· υἱοὶ δὲ φωτὸς ταττόμενοι, τουτέστι, πνευματικὴν διοίκησιν χρημάτων πιστευόμενοι, οὐδὲν ἐπινοοῦνται πρὸς τὸ ὥφεληθῆναι μετὰ ταῦτα· υἱοὶ οὖν τοῦ αἰῶνος τούτου ροὶ ἀνθρωπίνας διοικήσεις πεπισιευμένοι, καὶ ἐν τῆ γενεᾷ τῇ ἑαυτῶν, τουτέστιν, ἐν τῷ βίῳ τούτῳ, φρονίμως τὰ καθ´ ἑαυτοὺς διοικοῦντες. Υἱοὶ δὲ φωτὸς οἱ χρήματα λαβόντες, ὥστε διοικεῖν αὐτὰ θεοφιλῶς. Κὖριακόιμεθα οὖν ἐν μὲν ταῖς ἀνθρωπίναις διοικήσεσι φρονίμως τὰ ἑαυτῶν διοικοῦντες, καὶ πραγματευόἔχοιμέν τι καταφύγιον τοῦ βίου· ἐν δὲ τοῖς κατὰ Θεὸν ὀφείλουσι διοικεῖσθαι χρήμασιν οὐ φαινόμεθα πρόνοιαν ποιούμενοι, μήπως λόγον δῶμεν τῆς οἰκονοικίας μεταστάντες ἐκ τοῦδε τοῦ βίου, καὶ εὑρεθῶμεν πάσης παραμυθίας ἐστερημένοι. Διὸ καὶ ἄφρονες καλούμεθα. μὴ φρονοῦντες τὰ μετὰ ταῦτα ἡμῖν λυσιτελήσοντα, ἀλλὰ ποιήσωμεν ἑαυτοῖς φίλους τοὺς πένητας, μεταδιδόντες αὐτοῖς τοῦ τῆς αδικίας πλούτου, τουτέστι, τοῦ δοθέντος μὲν ἡμῖν παρὰ Θεοῦ, ῶστε δικαιοσύνης ὅπλον γενέσθαι, ὑποκρατηθέντος δὲ παρ´ ἡμῶν, καὶ διὰ τοῦτο εἰς ἀδικίαν μεταστάντος, Εἰ δὲ ὁ ἐκ δικαίων δῆθεν πόρων πλοῦτος, ὅταν μὴ καλῶς οἰκονομηθῇ, καὶ δοθῇ πένησιν, ἀδικία καὶ μαμωνᾶς λογίζεται, ὁ ἐξ ἀδικίας, πόσῳ μᾶλλον. Ἐκ τοίτου οὖν ποιήσωμεν ἡμῖν φίλους, ἵνα, ὅταν ἐκλίπωμεν. καὶ ἀναχωρῶμεν ἐκ τοῦ βίου, ἢ καὶ ἄλλως, ὅταν ὀλιγοψυχῶμεν κατακρινόμενοι, ἐκεῖσε δέξω ται ἡμᾶς εἰς τὰς αἰωνίους σκηνάς.
PG 123, skenējuma lpp. 487–489 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πᾶσα παραβολή πλαγίως καὶ εἰκονικῶς … beidzas: ἡμᾶς εἰς τὰς αἰωνίους σκηνάς.