Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 15. nodaļa

Lk. 15:1–10

Kungs darīja to, kā dēļ Viņš iemiesojās: pieņēma muitniekus un grēciniekus kā ārsts slimos. Bet farizeji, kas patiesībā bija grēcinieki, par šo cilvēkmīlestību atmaksāja ar kurnēšanu; jo, uzskatīdami muitniekus par pretīgiem, viņi paši aprija atraitņu un bāreņu namus.

Ko tad Kungs? Kā Viņš bija cilvēkmīlīgs pret muitniekiem, tā arī pret tiem pašiem, kas apmeloja šo cilvēkmīlestību. Jo Viņš nenovēršas no tiem kā no nedziedināmiem un kurnētājiem, bet lēnprātīgi tos dziedina, sacīdams tiem līdzību par avīm un pārliecinādams tos ar skaidro un acīmredzamo, aizbāzdams tiem muti, lai tie nesašutu par tik lielu labestības izliešanos. Jo ja par vienu nesaprātīgu avi, kas nav radīta pēc Dieva attēla, kad tā pēc nomaldīšanās tiek atrasta, ir tik liels prieks, cik liels prieks pienākas par saprātīgu cilvēku, kas radīts pēc Dieva attēla?

Skaidrs, ka līdzība par deviņdesmit deviņām avīm sauc taisnos, bet par vienu – izkritušo grēcinieku. Bet daži saka, ka simts avis ir visa saprātīgā radība, bet viena avs – no saprātīgās dabas – ir cilvēks, kuru, kad tas nomaldījās, meklēja Labais Gans, atstājis deviņdesmit deviņas tuksnesī, tas ir, augšējā, debesu vietā. Jo debesis ir tuksnesis, attālinātas no pasaules drūzmas un pilnas ar visu klusumu un mieru. Atradis šo nomaldījušos, Kungs to uzlika uz Saviem pleciem. Jo Viņš nesa mūsu vājības un grēkus un bez pūlēm uzņēmās visas mūsu nastas, samaksādams visu, ko bijām parādā, un viegli un bez pūlēm mūs izglābdams līdz pat Savam namam, tas ir, debesīm. Un Viņš sasauc draugus un kaimiņus, varbūt eņģeļus, kurus mēs, raugoties no cita un cita viedokļa, nosaucām arī par avīm. Jo tādā ziņā, ka katra radītā daba salīdzinājumā ar Dievu ir kā lopi, augšējos spēkus varētu saukt par avīm; bet tādā ziņā, ka tie ir saprātīgi jeb garīgi un šķiet esam tuvāki par citām radībām, par draugiem un kaimiņiem varētu saprast eņģeļu spēku korus.

Par sievieti tu varētu saprast Dieva un Tēva Gudrību un Spēku – Viņa Dēlu, kas pazaudēja vienu drahmu no saprātīgajām un pēc Viņa attēla radītajām radībām – cilvēku – un iededzina lukturi – Savu miesu. Jo kā lukturis, būdams no zemes, ar gaismu, ko saņem, apgaismo aptumšoto, tā arī Tā Kunga miesa, būdama no zemes un līdzīga mūsējai, spīdēja ar Dievības gaismu, kas to bija pieņēmusi. Un patiesi, nams tika izslaucīts, tas ir, visa pasaule tika iztīrīta no grēka; jo Kristus bija Tas, kas nes pasaules grēku. Un drahma tika atrasta – ķēniņa attēls –, un ir prieks gan pašam Kristum, kas to atrada, gan augšējiem spēkiem, kas ir Viņa draugi un kaimiņi: draugi – jo pilda Viņa gribu, kaimiņi – jo ir bezmiesīgi.

Bet es jautāju, vai varbūt Viņa draugi ir visi augšējie spēki, bet kaimiņi – tuvākie, piemēram, Troņi, Ķerubi, Serafi. Ievēro izteicienu: „Un viņa sasauc draudzenes un kaimiņienes“; tas šķiet norādām uz divām kādām daļām, lai arī tas šķitīs pārāk smalki.

Piezīmes (1)
  1. „Drahma – ķēniņa attēls“ – monētu kalšanas tēls: cilvēkā ir Dieva attēls.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 9:12; Mt. 23:14; 1. Moz. 1:27; Mt. 18:12–14; Jņ. 10:11; Jes. 53:4; Kol. 2:14; 1. Kor. 1:24; Jņ. 1:29; Ebr. 1:14; Kol. 1:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὁ μὲν Κύριας ἐκεῖνο ἑποίει οὗ ἕνεκεν καὶ κσαρκώθη, προσιέμενος τοὺς τελώνας καὶ τοὺς ἁμαρτῳλοὺς, ὡς ἰατρὸς τοὺς ἀσθενοῦντας· οἱ δα ἁμαρτωλοὶ τῷ ὄντι θαρισαῖοι γογγυσμῷ τὴν φιλανθρωπίαν ταύτην ἠμείβοντο· βδελυκτοὺς γὰρ ἡγού μενοι τοὺς τελώνας, αὐτοὶ τὰς οἰκίας τῶν χηρῶν καὶ τῶν ὁρφανῶν κατήσθιον. Τί οὖν ὁ Κύριας; Ὦσπερ πρὸς τοὺς τελώνας ἑφιλανθρωπεύετο, οὕτω δὴ καὶ πρὸς τούτους αὐτοὺς τοὺς τὴν φιλανθρωπίαν ταύτην διαβάλλοντας· οὐ γὰρ ἀποστρέφεται τούτους ὡς ἀνιάτας καὶ γογγυατὰς, ἀλλὰ πραέως θεοαπεύει παραβολὴν αὐτοῖς λέγων τὴν των προβάτων, καὶ ἀπὸ πῶν ἐναργῶν καὶ φανερῶν πείθων αὐτοὺς, καὶ ἐπιστομίζων μὴ δυσχεραίνειν ἐπὶ τῷ τοσούτῳ τῆς ἀγαθότητος χύματι. Καίτοι εἰ ἐπὶ προβάτῳ ἑνὶ ἀλόγῳ, καὶ μὴ κατ´ εἰκόνα Θεοῦ γεγενημένῳ τοσαύτη χαρὰ γίνεται εὐρεθέντι μετὰ τὸ πλανηθῆναι, πόσην εἰκὸς γίνεσθαι ἐπὶ ἀνθρώπῳ λογικῷ κατ´ εἰκόνα Θεοῦ δεδημιουργημένῳ; Προδήλως μὲν οὖν ἡ παραβολὴ τοὺς δικαίους φησὶ πρόβατα ἐννενηκονταεννέα, καὶ Ἀν τὸν ἐκπεσόντα ἀμαρτωλόν. φασὶ δέ τινες ἑκατὸν μὲν πρόβατα πᾶσαν τὴν λογικὴν κτίαιν, ἕν δὲ πρόβατον τῆς λογικῆς φύσεως τὸν ἄνθρωπον, ὃ πλανηθὲν ἀνεζήτησεν ὁ ποιμὴν ὁ καλὸς, ἀφεὶς τὰ ἐννενηκονταεννέα ἐν τῇ ἐρήμῳ. τουτέστιν ἐν τῷ ἄνω τόπῳ τῷ οὐρανίῳ. Ἔρημος γὰρ πολυοχλίας κοσμικῆς ἀπῳκισμένος ὁ οὐρανὸς, καὶ πάσης γαλήνης καὶ εἰρήνης μεμεστωμένος. Εὐρών δὲ ὁ Κύριος τοῦτο τὸ σλανηθὲν, ἐπέθηκεν ἐπὶ τοὺς ὥμους αὐτοῦ. Τὰς γὰρ ἀσθενείας ἡμῶν, καὶ τὰς ἁμαρτίας αὐτὸς ἐβάστασε, καὶ πάντα. τὰ βάρη ἡμῶν αὐτὸς ἀβαρῶς ἀνεδέξατο· πάντα ὅσα ἐχρεωστοῦμεν, αὐτὸς ἀποφλήσας, καὶ ἡμᾶς ῥφδίως καὶ ἀπόνως σώσας ἄχρι καὶ τοῦ οἴκου αὐτοῦ, τουτέστι, τοῦ οὐρανοῦ· καὶ συγκαλεῖ τοὺς φίλους καὶ τοὺς γείτονας, τάχα τοὺς ἀγγέλους, οὓς καὶ πρύβατα εἶναι ἀποδεδώκαμεν κατ´ ἄλλην καὶ ἄλλην ἐπιβολήν. Καθ´ ὃ μὲν γὰρ πᾶσα κτιστὴ φύσις ὡς πρὸς Θεὸν κτηνώδης ἐστὶ, κατὰ τοῦτο πρόβατα καλοῖντο ὃν αἱ ἄνω δυνάμεις. Καθὸ δὲ λογικαί, ἤγουν νοεραὶ καὶ πλησιέστεραι τῶν ἄλλων κτισμάτων δοκοῦσαι, κατὰ τοῦτο φίλοι καὶ γείτονες οἱ τῶν ἀγγελικῶν δυνάμεων χοροὶ νοηθεῖεν Καὶ γυναῖκα δὲ νοήσαις, τὴν σοφίαν, καὶ δύναμιν τοῦ Θεοῦ καὶ Πατρὸς τὸν αὐτοῦ Υἱὸν, ὃς ἀπώλεσε μίαν ὃραχμὴν ἐκ τῶν λογικῶν, καὶ κατ´ εἰκόνα κὐτοῦ κτισθέντων κτισμάτων τὸν ἄνθρωπον, καὶ ἄπτει λύχνον, τὴν ἑαυτοῦ σάρκα. Ὥσπερ γὰρ ὁ λύχνος ἐκ γῆς ὢν τὰ ἐσκοτισμένα φωτίζει διὰ τοῦ φωτὸς, οὗ δέχεται, οὔτω καὶ ἡ σάρξ τοῦ Κυρίου γήῖνος οὖσα, καὶ ὁμοία ἡμῖν, τῷ φωτὶ τῆς θεότητος, ὑφ´ ἧς προσελήφθη, ἔφανε· καὶ μὴν ἑσαρώθη καὶ ὁι οἴκος, τουτέστιν, ἅπας ὁ κόσμος ἀπεκαθάρθη τῆς ἁμαρτίας. Χριστὸς γὰρ ἦν ὁ αἴρων τὴν ἀμαρτίαν κοῦ κόσμου. Καὶ δὴ εὐρέθη ἡ δραχμὴ, ἡ βασιλικὴ εἰκὼν, καὶ χαρὰ γίνεται αὐτῷ τε τῷ εὐρόντι Χριστῷ, καὶ ταῖς ἄνω δυνάμεσιν, αἱ φίλαι αὐτῷ καὶ γείτονές εἰσι· φλαι μὲν ὡς τὸ θέλημα αὐτοῦ ποιούσαι, γείτονες δὲ ὡς ἀσώματοι. Τητῶ δὲ μή ποτε φίλαι μὲν αὐτοῦ εἰσι πᾶσαι αἱ ἄνω δυνάμεις, γείτονες δὲ αἱ πλησιέστεραι, οἷον Θρόνοι, Χερουβεὶμ, Σεραφείμ. Ὅρα γὰρ τὴν λέξιν. «Καὶ συγκαλεῖ τὰς φλας καὶ τὰς γείτονας·» ἔοικεγὰρ δύο τινὰ μέρη παραδηλοῦν, εἰ καὶ περιεργότερον δόξει.

PG 123, skenējuma lpp. 478–480 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὁ μὲν Κύριας ἐκεῖνο ἑποίει … beidzas: παραδηλοῦν, εἰ καὶ περιεργότερον δόξει.

Ziņot par kļūdu

Lk. 15:11–16

Arī šī līdzība ir līdzīga iepriekšējām. Arī tā ieved cilvēku – Dievu, kas patiesi ir cilvēkmīlīgs –, bet divus dēlus – divas cilvēku kārtas, es saku: taisnos un grēciniekus.

„Jaunākais sacīja: Dod man mantas daļu, kas man pienākas.“ Taisnība ir cilvēka dabas senais īpašums, tāpēc arī vecākais dēls neizlec no paklausības; bet grēks ir vēlāk radies ļaunums, tāpēc arī jaunākais izlec – tas, kas, protams, izaudzis kopā ar vēlāk ienākušo grēku. Un arī citādi grēcinieks tiek saukts par jaunāko dēlu kā jauninājumu meklētājs, atkritējs un tāds, kas sacēlies pret tēva gribu.

„Tēvs, dod man mantas daļu, kas man pienākas.“ Cilvēka manta ir saprāts, kam seko arī pašnoteikšanās; jo viss saprātīgais ir pašnoteicošs. Tātad Kungs mums dod saprātu, lai mēs to brīvi lietotu kā savu mantu. Bet Viņš dod visiem vienādi; jo visi ir vienādi saprātīgi, vienādi pašnoteicoši. Bet vieni šo dāsno dāvanu lietojam saskaņā ar saprātu, bet citi dievišķo dāvanu darām nederīgu. Un vispār par mūsu mantu varētu uzskatīt visu, ko Kungs mums devis, piemēram, es saku: debesis, zemi, vispār visu radību, bauslību, praviešus. Bet jaunākais dēls redzēja debesis un tās padarīja par dievu, redzēja zemi un to godināja; un pēc Viņa bauslības viņš negribēja staigāt, pret praviešiem viņš darīja ļaunu. Bet vecākais dēls to visu izlietoja Dieva godam. Tātad, devis to vienādi, Viņš ļāva brīvi iet; jo Viņš nevienu nespiež, kas negrib Viņam kalpot. Jo ja Viņš gribētu spiest, Viņš mūs nebūtu radījis saprātīgus un pašnoteicošus.

To visu kopā jaunākais iztērēja. Un kāds tam iemesls? Tas, ka viņš aizceļoja uz tālu zemi. Jo kad cilvēks atkāpjas no Dieva un sevi attālina no dievišķās bijības, viņš iztērē visas dievišķās dāvanas. Kad esam tuvu Dievam, mēs nedarām neko tādu, kas pelnītu pazudināšanu, saskaņā ar: „Es To Kungu vienmēr redzēju savā priekšā, jo Viņš ir pie manas labās rokas, lai es nešaubītos.“ Bet kad esam tālu no Viņa un kļuvuši par atkritējiem, mēs darām un ciešam visu vissliktāko, saskaņā ar: „Lūk, tie, kas no Tevis attālinās, ies bojā.“

Tātad viņš pamatoti „izšķieda mantu“. Jo tikumam ir viens noteikums un tas ir kaut kas viens, bet ļaunums ir daudzšķautņains un rada daudz maldīšanās. Piemēram, vīrišķībai ir viens noteikums – lietot dusmu spēku, kad vajag, kā vajag un pret ko vajag; bet ļaunumam ir divi veidi – gļēvums un pārdrošība. Vai redzi, kā tiek izšķiests saprāts un iet bojā tikuma vienotība?

Kad šī manta bija iztērēta un cilvēks vairs negāja pēc saprāta – es saku: pēc dabiskā likuma –, nedz sekoja rakstītajam likumam, nedz klausījās praviešus, iestājas liels bads – ne maizes bads, bet bads dzirdēt Tā Kunga vārdu. Un viņš sāk ciest trūkumu, jo nebīstas To Kungu, bet ir tālu no Viņa; jo tiem, kas bīstas To Kungu, nav trūkuma. Kāpēc tiem, kas bīstas, nav trūkuma? Tāpēc, ka „kas bīstas To Kungu, tas ļoti priecāsies par Viņa baušļiem. Tāpēc godība un bagātība ir viņa namā“, un viņš drīzāk pats „izdalīja un deva nabagiem“ – tik tālu viņš ir no tā, ka pats ciestu trūkumu. Tātad tas, kas aizceļojis tālu no Dieva un neredz acu priekšā Viņa bijājamo vaigu, pamatoti cieš trūkumu, jo viņā nedarbojas neviens dievišķs vārds.

„Un viņš aizgāja“, tas ir, gāja tālāk un guva sekmes ļaunumā, „un pieķērās vienam no tās zemes iedzīvotājiem.“ Jo kas pieķeras Tam Kungam, ir viens gars ar Viņu; bet kas pieķeras netiklei – proti, dēmoniem –, kļūst viena miesa, pilnīgi kļūdams par miesu un neturēdams sevī vietas Garam, kā tie, kas dzīvoja plūdu laikā. Jo tās no Dieva tālās zemes iedzīvotāji, protams, ir dēmoni.

Šis, guvis sekmes un kļuvis spēcīgs ļaunumā, gana cūkas, tas ir, kļūst arī citiem par ļaunuma un dubļainu darbu skolotāju. Jo visi, kas baudu rod apkaunojošu darbu un vielisku kaislību dubļos, ir cūkas. Jo cūkas acis nekad nespēj skatīties augšup, jo tām ir dīvaina uzbūve. Tāpēc arī cūku gani, kad, turēdami cūku, nespēj to apklusināt, kad tā kviec, apgriež to uz muguras un tā panāk, ka tā kviec mazāk. Jo it kā ieraudzījusi ko tādu, ko nekad nav redzējusi, un skatīdamās augšup, tā tiek apstulbināta un apklust. Tādas ir to acis, kas barojas ar nekrietno: tās nekad neredz augšup. Tātad tos gana tas, kas pārspēj daudzus ļaunumā, kā netiklības namu turētāji, laupītāju virsaiši, muitnieku virsaiši; jo par visiem tiem tiks sacīts, ka tie gana cūkas.

Šis nožēlojamais grib pieēsties grēka, bet neviens viņam nedod to līdz sātam. Jo kas pie ļaunuma pieradis, tas to līdz sātam nedabū; jo bauda nepaliek, bet tiklīdz rodas, tā zūd, un nožēlojamais atkal tiek atrasts tukšs. Jo grēks tiek salīdzināts ar pākstīm, kam ir gan saldums, gan raupjums: tas iepriecina uz laiku, bet soda mūžīgi. Tātad neviens nedod tam, kas tajā greznojas, pieēsties ļaunuma. Kas gan viņam dos sātu un apturēs? Dievs? Bet Viņš nav klāt; jo tas, kas to ēd, ir aizceļojis tālu no Dieva. Tad dēmoni? Bet kā gan, ja tie vēl vairāk tiecas pēc tā, lai ļaunumam nekad nebūtu ne gala, ne sāta?

Piezīmes (4)
  1. „Manta“ – οὐσία nozīmē gan „manta, īpašums“, gan „būtība“; Teofilakts izmanto abas nozīmes.
  2. „Pašnoteikšanās“ – τὸ αὐτεξούσιον (sk. termini.md).
  3. Ps. 15:8 LXX (1965: Ps. 16:8); Ps. 72:27 LXX (1965: Ps. 73:27); Ps. 33:10 LXX (1965: Ps. 34:10); Ps. 111:1–3, 9 LXX (1965: Ps. 112).
  4. „Pākstis“ – κεράτια, ceratonijas (svētmaizes koka) pākstis.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 15:1–10; Rom. 5:12; Jer. 2:5; Rom. 1:25; Ps. 15:8; Ps. 72:27; Am. 8:11; Ps. 33:10; Ps. 111:1–3; Ps. 111:9; 1. Kor. 6:16–17; 1. Moz. 6:3; 2. Pēt. 2:22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Καὶ αὕτη ἡ παραβολὴ ὁμοία ταῖς προλαβούσαις ἐστίν· εἰσάγει γὰρ καὶ αὕτη ἄνθρωπον μὲν, τὸν Θεὸν, τὸν ὄντως φιλάνθρωπον · υἱοὺς δύο, τὰ δύο τάγματα τῶν ἀνθρώπων, δικαίους φημὶ καὶ ἀμαρτωλούς. Εἶπε δὲ ὁ νεώτερος· Δός μοι τὸ ἐπιβάλλον μέρος τῆς οὐσίας. Ἡ δικαιοσύνη μὲν ἀρχαῖον κτῆμα τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως, διὸ καὶ ὁ πρεσβύτερος υἱὸς οὐκ ἀποσκιρτᾷ· ἡ δὲ ἁμαρτία ὑστερογενὲς κακὸν, διὸ καὶ ὁ νεώτερος ἀποσκιρτᾷ, ὁ τῇ ἀμαρτίᾳ δηλαδὴ τῇ ὕστερον ἐπεισαχθείσῃ συναυξηθείς. Καὶ ἄλλως δὲ νεώτερος υἱὸς, λέγεται ὁ ἁμαρτωλὸς, ὡς νεωτεριστής, καὶ ἀποστάτης, καὶ ἀντάρας τῷ πατρικῷ θελήματι. «Πάτερ, δός μοι τὸ ἐπιβάλλον μέρος τῆς οὐσίας.» Οὐσία τοῦ ἀνθρώπου τὸ λογικόν ἐστιν, ᾧ παρέπεται καὶ τὸ αὐτεξούσιον, πᾶν γὰρ λογικὸν αὐτεξούσιον. Δίδωσιν οὖν ἡμῖν ὁ Κύριος τὸν λόγον, ἵνα χρησώμεθα αὐτεξουσίως τούτῳ ὡς οὐσίᾳ ὄντι ἡμετέρᾳ. Δίδωσι δὲ πᾶσιν ἐπίσης, πάντες γὰρ ἐπίσης λογικοὶ, ἐπίσης αὐτεξούσιοι· ἀλλ´ οἱ μὲν κατὰ λόγον χρώμεθα τῇ φιλοτιμίᾳ ταύτῃ, οἱ δὲ καὶ ἀχρειοῦμεν τὸ θεῖον δῶρον. Καὶ πάντα δὲ ἁπλῶς, ὅσα δέδωκεν ἡμῖν ὁ Κύριος, οὐσία ἡμῶν λογισθεῖεν, οἷον λέγω οὐρανὸν, γῆν, άπλῶς τὴν κτίσιν πᾶσαν, νόμον, προφήτας. Ἀλλ´ ὁ μὲν νεώτερος υἱὸς εἶδεν οὐρανὸν, καὶ ἐθεοποίησεν, εἶδε γῆν, καὶ ἐσεβάσθη, καὶ ἐν τῷ νόμῳ αὐτοῦ οὐκ ἠβουλήθη πορεύεσθαι, ἐν τοῖς προφήταις ἐπονηρεύσατο. Ὁ δὲ πρεσβύτερος υἱὸς πᾶσι τούνοις εἰς δόξαν Θεοῦ ἀπεχρήσατο. Δοὺς οὖν ταῦτα ἐπίσης εἴασεν αὐτεξουσίως πορεύεσθαι, οὐδένα γὰρ βιάζεται μὴ δουλεύειν αὐτῷ βουλόμενον. Εἰ γὰρ ἤθελε βιάζεσθαι, οὐδ´ ἂν λογικοὺς ἡμᾶς καὶ αὐτεξουσίους ἐδημιούργησεν. Ἄπαντα δὲ ταῦτα συλλήβδην ὁ νεώτι ρος ἀδαπάνησε· καὶ τί τὸ αἴτιον; Ὅτι ἀπεδήμησεν εἰς χώραν μακράν. Ἐπειδὰν γὰρ ὁ ἄνθρωπος ἀποστῇ ἀπὸ Θεοῦ, καὶ μακρὰν ἑαυτὸν ποιήσῃ τοῦ θείου φόβου, πάντα τὰ θεῖᾳ δῶρα ἐκδαπανᾷ, Ἐγγὺς μὲν Κυντα- ταῦ Θεοῦ οὐδὲν τοιοῦτον ποιοῦμεν ἀπωλείας ἄξιον, κατὰ τό· «Προωρώμην τὸν Κύριον ἐνώπιόν μου διαπαντὸς, ὅτι ἐκδεξιῶν μου ἐστὶν, ἵνα μὴ σαλευθώ.» Μακρὰν δὲ αὐτοῦ καὶ ἀποστάται γενόμενοι τὰ χείριστα πάντα καὶ ποιοῦμεν, καὶ πάσχομεν, κατὰ τό· «Ἰδοὺ οἱ μακρύνοντες ἑαυτοὺς ἀπὸ σοῦ, ἀπολοῦνται. κ Διεσκόρπισε τοίνυν τὴν οὐσίαν εἰκότως· ἡ μὲν γὰρ ἀρετὴ ἕνα ὅρον ἔχει, καὶ ἕν τι ἐστίν· ἡ δὲ κακία πολυσχιδής ἐστι, καὶ πλάνας ἐμποιοῦσα πολλὰς, οἷοι, λόγου χάριν, τῆς μὲν ἀνδρίας εἷς ἐστιν ὅρος, τὸ δι ἔστιν, ὅτε δεῖ, καὶ ὡς δεῖ, καὶ πρὸς οὓς δεῖ τῷ θυμικῷ χρᾶσθαι. Τῆς δὲ κακίας δύο τὰ εἴδη, δειλία καὶ θρασύτης. Ὁρᾷς σκορπιζόμενον τὸν λόγον, καὶ τὴν ἑνότητα τῆς ἀρετῆς ἀπολλυμένην; Δαπανηθείσης δὲ τῆς οὐσίας ταύτης, καὶ μηκέτι κατὰ λόγον, τὸν φυσικὸν νόμον φημὶ, πορευομένου τοῦ ἀνθρώπου, ἀλλὰ μηδὲ νόμῳ στοιχοῦντος τῷ γραπτῷ, μηδὲ προφητῶν ἀκούοντος, λιμὸς ἰσχυρὸς γίνεται, οὐ λικὸς ἄρτου, ἀλλὰ λιμὸς τοῦ ἀκοῦσαι λόγον Κυρίου. Καὶ ἄρχεται ὑστερεῖσθαι, οἷα μὴ φοβούμενος τὸν Κύριον ἀλλὰ μακρὰν ἀπέχων αὐτοῦ· ὠς τοῖς γε φοβουμένοις αὸν Κύριον οὐκ ἔστιν ὑστέρημα. Πῶς δὲ οὐκ ἔστιν νλστέοημα τοῖς φοβουμένοις; Διότι ὁ φοβούμενος τὸν Κύριον ἐν ταῖς ἐντολαῖς αὐτοῦ θελήσει σφόδρα. Διὰ ποῦτο δὲ δόξα καὶ πλοῦτος ἐν τῷ οἴκῳ αὐτοῦ, καὶ ἐσκόρπισε μᾶλλον αὐτὸς, καὶ ἔδωκε τοῖς πένησι, τοσοῦτον ἀπέχει τοῦ αὐτὸς ὑστερεῖσθαι. Ὁ τοίνυν μακρὰν ἀποδημήσας τοῦ Θεοῦ, καὶ μὴ πρὸ ὀφθαλμῶν ἔχων τὸ φοβερὸν αὐτοῦ πρόσωπον, ὑστερεῖται εἰκότως, οὐδενὸς θείου λόγου ἐν ἐκείνῳ ἐνεργοῦντος Καὶ ποοευθείς τουτέστι, προοδεύσας, καὶ προκόψα; τῇ κακίᾳ, ἐκολλήθη ἐνὶ τῶν πολιτῶν τῆς χώρας ἐκείνης. Ὁ μὲν γὰρ κολλώμενος τῷ Κυρίῳ, ἕν πνεῦμα γίνεται· ὁ δὲ κολλώμενος τῇ πόρνῃ, φύσει τῶν δαιμόνων, ἓν σῶμα γίνεται, σὰρᾷ ὅλος καθιστάμενος, καὶ μὴ πνεύματος χώρησις ἐν ἑαυτῷ ἔχων, ὡς οἱ ἐπὶ τοῦ κατακλυσμοῦ. Πολῖται γὰρ τῆς χώρας ἐκείνης τῆς ἀπεχούσης τοῦ Θεοῦ οἱ δαίμονες πάντως εἰσίν. Οὗτος δὲ προκόψας, καὶ ἐν κακίᾳ δυνατὸς γεγονὼς βόσκει χοίρους, τοῦτέστι, καὶ ἄλλοις διδάσκαλος πονηρίας γίνεται καὶ βορβορώδους πράξεως. iiάντες γὰρ οἱ τῷ βορβόρῳ τῶν ἀτίμων πράξεων καὶ ὑλικῶν παθῶν ἐνηδόμενοι, χοῖροι· τοῦ χοίρου γὰρ οἱ ὀφθαλμοὶ οὐδέποτε τὰ ἄνω βλέπειν δύνανται, ἀλλοκότου διαπλάσεως τυχόντες. Ὅθεν καὶ οἱ οἰραβοσκοὶ ἐπειδὰν χοῖρον κατέχοντες, οὐ δύνωνται παύειν κὐπὸν μρῶντα ἀναστρέψαντες ὕπτιον, μετριώτερον αύπὸν πείθουσι Βοᾶν. Οἱονεὶ γὰρ εἰς θέαν ἐλθὼν ὧν αὐκεἶδέ ποτε, καὶ τὰ ἄνω βλέπων ἐκπλήττεται, καὶ σιγᾷ· τοιοῦτοι οἱ ὁφθαλμοὶ τῶν τοῖς φαύλοις ἐντρεφομένων, οὐδέποτε τὰ ἄνο ὁρῶσι. Τούτους οὖν βόσκει ἀ πολλῶν ἐν κακίᾳ προέχων, οἷοι οἰ πορνοβοσκοὶ, οἱ άρχιλῃσται, οἱ ἀρχιτελῶναι, πάντες γὰρ οὕτοι χοίρους βόσκειν λεχθήσονται. Ἐπιθυμεῖ δὲ ὁ ἐλεεινὸς οὗτος κορεσθῆναι τῆς ἀμαρτίας, καὶ οὐδεὶς αὐτῷ δίδωσι ταύτης κόρον. Των γὰρ κακῶν οὐ λαμβάνει κόρον, ὁ τούτοις ἐνεθισθείς· μὴ γὰρ μένει ἡ ἡδονὴ, ἀλλ´ ἅμα γίνεται, καὶ ἀπογίνεται, καὶ εὐρίσκεται πάλιν κενὸς ὁ ἐλεεινὸς, κερατίοις γὰρ παραβάλλεται ἡ ἀμαρτία, γλυκότητα ἔχουσα καὶ τραχύτητα, ἠδύνει μὲν γὰρ πράσκαιρα, κολὰζει δὲ ἀδια. Οὐδεὶς οὔν δίδωσι κορεσθῆναι τῶν κακῶν τῷ ἐν τούτοις τρυφῶντι. Τίς γὰρ καὶ δώσει αὐτῷ κόρον, καὶ παύσει; Θεός; Ἀλλ´ οὐ πάρεστι, μακρὰν γὰρ τοῦ Θεοῆ ἀποδημεῖ ὁ ταῦτα ἐσθίων. Ἀλλὰ δαίμονες; Καὶ πῶς οἴγε μᾶλλον τοῦτο σπεύδοντες, τὸ μηδέποτε παῦλαν καὶ κόρον γενέσθαι τῆς κακίας·

PG 123, skenējuma lpp. 480–482 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Καὶ αὕτη ἡ παραβολὴ ὁμοία … beidzas: καὶ κόρον γενέσθαι τῆς κακίας·

Ziņot par kļūdu

Lk. 15:17–21

„Viņš atgāja pie sevis“ – līdz tam izšķērdīgais. Jo kamēr viņš darīja nekrietno, viņš bija ārpus sevis. Teikts, ka viņš iztērēja mantu, un pamatoti; tāpēc viņš ir ārpus sevis. Jo kas netiek vadīts ar saprātu, bet dzīvo kā nesaprātīgs un citiem kļūst par nesaprātības vadoni, tas ir ārpus sevis un nepaliek pie savas mantas, tas ir, pie saprāta. Bet kad viņš apdomā, kas viņš bija un līdz kādai nelaimei nonācis, tad viņš nonāk pie sevis, apsvērdams un nākdams pie atgriešanās no ārējās klīšanas.

Par „algādžiem“ Viņš sauc, piemēram, katehūmenus, kas vēl nav kļuvuši par dēliem, jo vēl nav kristīti. Taču katehūmeniem ir pārpilnība prāta maizes, jo ik dienas viņi dzird lasījumus.

Un lai tu mācītos atšķirību starp algādzi un dēlu, klausies. Ir trīs glābjamo kārtas. Vieni dara labu kā kalpi, bīdamies no tiesas; uz to norāda arī Dāvids: „Pienaglo manu miesu ar Savām bailēm; jo es bijos no Taviem spriedumiem.“ Citi šķiet esam algādži, kas steidzas patikt Dievam aiz labumu kāres, kā tas pats Dāvids saka: „Es noliecu savu sirdi pildīt Tavus likumus mūžīgi atmaksas dēļ.“ Bet citi ir dēli, kas pilda Viņa baušļus aiz mīlestības pret Dievu, kā atkal tas pats Dāvids liecina: „Kā es mīlu Tavu bauslību, Kungs! Visu dienu tā ir mana pārdoma“; un atkal: „Es pacēlu savas rokas pret Taviem baušļiem, ko es mīlēju“ – ne „no kuriem es bijos“; un atkal: „Brīnišķas ir Tavas liecības, un tāpēc, ka tās brīnišķas, mana dvēsele tās izpētīja.“

Tātad, kad kāds, būdams dēla kārtā, pēc tam grēka dēļ tiek atstumts un redz citus baudām dievišķās dāvanas un saņemam Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi un dievišķo Maizi – jo par algādžiem jāsaprot ne tikai katehūmeni, bet vispār tie Baznīcā, kas nav pirmajā kārtā –, tad viņam sev jāsaka šie žēlie vārdi: „Cik daudz mana tēva algādžiem ir maizes pārpilnībā, bet es mirstu badā! Bet, piecēlies,“ – tas ir, no grēka kritiena –, „es iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un tavā priekšā.“ „Jo, atstājis debesu lietas, es pret tām grēkoju, likdams augstāk par tām nicināmo baudu un savai tēvzemei – debesīm – dodams priekšroku bada zemei.“ Jo kā teikts, ka grēko, teiksim, pret zeltu tas, kas tam dod priekšroku svinam, tā pret debesīm grēko tas, kas tām dod priekšroku zemes lietām. Jo viņš pilnīgi nokļūdās ceļā, kas ved uz debesīm. Ievēro arī, ka, kad viņš grēkoja, viņš grēkoja tā, it kā nedarītu to Dieva priekšā; bet kad viņš izsūdz grēkus, viņš jūt, ka grēkojis Dieva priekšā.

„Piecēlies, viņš gāja pie sava tēva“; jo mums ne tikai jāgrib tas, kas Dievam mīļš, bet arī jādara. Bet kā tu redzēji kvēlo atgriešanos, tā ievēro arī tēva žēlsirdību. Jo viņš negaidīja, lai dēls atnāk līdz viņam, bet steidzas pretī un apkampj. Jo Viņš ir Tēvs labsirdībā, kaut arī pēc dabas – Dievs; un viss Viņš apņem visu dēlu, lai no visām pusēm piekļautu to Sev, kā teikts: „Un Dieva godība tevi apņems.“ Senāk, kad dēls attālinājās, bija laiks arī tēvam attālināties no apkampiena; bet kad viņš tuvojās ar lūgšanu un atgriešanos, pienāca laiks apkampt. Tātad viņš „krīt tam ap kaklu“, rādīdams, [ka agrāk nepaklausīgais kakls tagad ir pakļāvies]; „un skūpsta viņu“, rādīdams salīgšanu un vispirms svētīdams agrāk apgānītā muti it kā kādu priekšnamu, un tad caur to raidīdams svētīšanu arī uz iekšpusi.

Piezīmes (4)
  1. „Katehūmeni“ – κατηχούμενοι, tie, kas gatavojas kristībai; „vēl nav kristīti“ – μήπω φωτισθέντες (sal. vietturi {photismos}; šeit lietots „kristīti“, jo nozīme nepārprotama).
  2. Ps. 118 LXX (1965: Ps. 119); Ps. 118:112 LXX: δι᾽ ἀντάμειψιν – „atmaksas dēļ“.
  3. „{eucharistia}“ – vietturis (κοινωνοῦντας τῶν θείων μυστηρίων, termini.md jautājums 2).
  4. Jes. 58:8 LXX – „Dieva godība tevi apņems“ (περιστελεῖ).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 15:13; Ps. 118:120; Ps. 118:112; Ps. 118:97; Ps. 118:48; Ps. 118:129; Jēk. 2:17; Jes. 58:8; 2. Kor. 5:20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Εἰς εατὸν Χλθεν ὁ τέως ἄσωτος· ἕως μὲν γὰρ ἔποαττε τὰ φαῦλα, ἔξω ἑαυτοῦ ἦν. Καταδαπανῆσαι γὰρ λέγεται τὴν οὐσίαν, καὶ εἰκότως· διὰ τοῦτο ἔξω ἑαυτοῦ ἐστιν. Ὁ γὰρ μὴ λόγῳ κυβερνώμενος, ἀλλὰ ὡς ἄλογος ζῶν, καὶ ἑτέροις τῆς ἀλογίας ἐξάρχων, ἔξω ἑαυτοῦ ἐστι, καὶ οὐ μένει ἐπὶ τῆς οἰκείας οὐσίας, τουτέστι, τοῦ λόγου. Ὅταν δὲ ἀναλογίσηται τίς ὡν ἐπὶ ποίαν κατήντησεν ἀθλιότητα, τότε γίνεται ἐν ἑαυτῷ, λογιζόμενος, καὶ εἰς μετάνοιαν ἐρχόμενος ἀπὸ τῆς ἔξω περιπλανήσεως. Μισθίους δὲ λέγει, σῖον τοὺς κατηχουμένους, οἱ οὔπω ἔφθασαν γενέσθαι υἱοὶ, ὡς μηπω φωτισθέντες. Πάντως δὲ οἱ κατηχούμενοι περισσείαν ἔχουσι τῶν ἄρτων τῶν λογικῶν, καθ´ ἑκάστην τῶν ἀναγνωσμάτων ἀκούοντες. Καὶ Ινα μάθῃς διαφορὰν μισθίσυ καὶ υἱοῦ, ἄκουε. Τρεῖς εἰσι τάξεις τῶν σωζομένων· οἱ μὲν γὰρ ὡς δοῦλοι ποιοῦσι τὸ καλὸν φοβούμενοι τὴν κρίσιν· ὃ καὶ ὁ Δαυο αἰνίττεται· «Καθήλωσον ἐκ τοῦ φόβου σου τὰς σάρκας μου, λέγων· ἀπὸ γὰρ τῶν κριμάτων σου ἐφοβήθην.» Οἱδὲ μίσθιοι εἶναι δοκοῦσιν ἐπιθυμίᾳ τῶν ἀγαθῶν εὐαρεστ.ῖν σπεύδοντες Θεῷ, ὡς ὁ αὐτὸς Ἀαυτδ φησιν· «Ἐκλινα τὴν καρδίαν μου τοῦ ποιῆσαι αὰ δικαιώματά σου εἰς τὸν αἰῶνα δι´ ἀντάμειψιν.» Κὲ δέ εἰσιν υἱοὶ, δι´ ἀγάπην τὴν πρὸς Θεὸν ποιοῦντες τίς ἐντολὰς αὐτοῦ, ὡς καὶ πάλιν ὁ αὐτὸς Δαυθὸ μαρτυρεῖ· «Ὡς ἡγάπησα τὸν νόμον σου, Κύριε ! Ελην τὴν ἡμέραν μελέτη μου ἐστί·» καὶ πάλιν· «Ἡρα τὰς χεῖράς μου πρὸς τὰς ἐντολάς σου, ἂς ἠγάπησα,» οὐχ ἂς ἐφοβήθην· καὶ πάλιν· «Θαυμαστὰ τὰ μάρτυρία σου, καὶ διὰ τὸ εἶναι θαυμαστὰ, διὰ τοῦτο ἐξηρεύνησεν αὐτὰ ἡ ψυχή μου,»ν Ὅταν οὖν ἐν τῇ τάξει τοῦ υἱοῦ ὤν τις, εἰτα διὰ τὴν ἁμαρτίαν ἀσοκηρυχθείη, καὶ ὀρῴη ἄλλους ἀπολαύοντας τῶν θείων χαρισμάτων, καὶ κοινωνοῦντας τῶν θείων μυστηρίων, καὶ τοῦ ἄρτου τοῦ θείου· οὐδὲ γὰρ περὶ τῶν κατηχουμένων μόνον χρὴ νοεῖν ὡς μισθίων λεγομένων, ἀλλὰ καὶ τῶν ἐν τῇ Ἐκκλησίᾳ ἀπλῶς μὴ τῆς πρώτης τάξεως ὄντων· τότε δὴ ταῦτα τὰ οἰκτρὰ ὀφείλει ἐπιλέγειν ἐαυτῷ· Πόσοι μίσθιοι τοῦ Πατρός μου περισαεύουσιν ἄοτων· ἐγὼ δὲ λιμῷ ἀπάλλυμαι. Ἀλλ´´ ἀναστὰς, τουτέστιν, ἐκ τοῦ πτώ ματος τῆς ἁμαρτίας, πορεύσομαι πρὸς τὸν Πατέρα μου, καὶ ἐρῶ αὐτῷ· Πάτερ, ἤμαρτον εἰς τὸν οὐρανὸν, καὶ ἐνώπιόν σου· καταλιπὼν γὰρ τὰ οὐράνια, ἤμαρτον εἰς ταῦτα, προτιμήσας αὐτῶν τὴν κατάπτυ στον ἡδονὴν, καὶ τῆς πατρίδος μου οὐρανοῦ τὴν τοῦ λιμοῦ χώραν προκρίνας. Ὥσπερ γὰρ ἀμαρτάνειν λέγεται, φέρε εἰπεῖν εἰς χρυσὸν, ὁ μόλιβδον αὐτοῦ προτιμῶν, οὔτως εἰς οὐρανὸν ἀμαρτάνει, ὁ τούτου προτιμήσας τὰ γήῖνα. Ἀποτυγχάνει γὰρ πάντως τῆς εἰς τὸν οὐρανὸν φερούσης ὀδοῦ. Ἐπίστησον δὲ, ὅτι, ὅταν μὲν ἡμάρτανεν, ὡς μὴ ἐνώπιον τοῦ Θεοῦ πράττων ἡμάρτανεν, ὅτε δὲ ἐξομολογεῖται, ἐνώπιον τοῦ Θεοῦ ἡμαρτηκὼς αἰσθάνεται. Ἀναστὰς δὲ ἦλθε πρὸς τὸν πατέρα αὐτοῦ, δεῖ γὰρ ἡμᾶς μὴ μόνον βούλεσθαι τὰ φίλα Θεῷ, ἀλλὰ καὶ πράττειν. Ὧσπερ δὲ εἶδες θερμὴν τὴν μετάνοιαν, οὐτως καὶ τὴν εὐσπλαγχνίαν τοῦ πατρὸς ὅρα. Οὐδὲ γὰρ ἀνέμεινε τὸν υἱὸν ἐλθεῖν ἄχρις αὐτοῦ, ἀλλὰ προφθάνει, καὶ περιπλέκεται. Πατὴρ γὰρ τῇ χρηστότητι, εἰ καὶ φύσει Θεὸς, καὶ ὅλος ὅλον περιφύεται, ἵνα πάντοθεν αὐτὸν πρὸς ἐαυτὸν συσφίγξῃ, καθὸ εἴρηται· «Καὶ ἡ δόξα τοῦ Θσοῦ περιστελεῖ σε.» Καὶ πάλαι μὲν ὅτε ἑμάκρυνεν ἑαυτὸν ὁ υἱὸς, καιρὸς ἦν καὶ τῷ πατρὶ τοῦ μακρυνθῆναι ἀπὸ τῆς περιλήψεως· ὅτε δὲ ἤγγισε διὰ τῆς προσευχῆς καὶ τῆς ἐπιστροφῆς, καιρὸς ἐγένετο τοῦ περιλαβεῖν. Ἐπιπίπτει τοίνυν ἐπὶ τὸν τράχηλον, ἐνδεικνύμενος. Καὶ καταφιλεῖ αὐτὸν, τὴν καταλλαγὴν δεικνύων, καὶ οἶόν τι προπύλαιον τὸ στόμα πρῶτον οῦ μιανθέντος ἀγιάζων, εἶτα διὰ τούτου καὶ ἐπὶ τὰ ἔνοον τὸν ἁγιασμὸν εἰσπέμπων.

PG 123, skenējuma lpp. 482–483 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Εἰς εατὸν Χλθεν ὁ τέως … beidzas: τὰ ἔνοον τὸν ἁγιασμὸν εἰσπέμπων.

Ziņot par kļūdu

Lk. 15:22–24

Par kalpiem tu varētu saprast eņģeļus, kalpojošos garus, kas tiek sūtīti kalpot tiem, kas pestīšanas cienīgi. Jo arī tie tērpj to, kas atgriežas no ļaunuma, „pirmajās drēbēs“, proti, senajās, ko nēsājām, pirms grēkojām, – neiznīcības tērpā; vai arī visdārgākajās, kas pārākas par visām citām, kādas ir kristības drēbes. Jo tās man tiek uzvilktas vispirms, un no tām es saņemu apsegu savam kaunam. Tātad par kalpiem tu varētu saprast eņģeļus, kas kalpo visā, ko mēs izpildām, un ar kuru starpniecību tiekam svētīti; vai arī priesterus, kas ar kristību un mācības vārdu tērpj to, kas atgriežas, un uzvelk viņam pirmās drēbes – pašu Kristu; jo „visi, kas esam kristīti Kristū, esam Kristu tērpuši“.

Un viņi dod gredzenu uz rokas – kristietības zīmogu, kas mums ir caur darbiem. Jo roka ir darbības simbols, bet gredzens – zīmoga. Tātad tam, kas kristīts, un vispār tam, kas atgriežas no ļaunuma, jābūt uz rokas – tas ir, uz katra darbīgā spēka – zīmogam un kristieša pazīšanas zīmei, lai viņš varētu rādīt, ka ir atjaunots pēc sava Radītāja attēla. Vai arī gredzenu tu varētu saprast citādi – kā Gara ķīlu. Es domāju to tā: Dievs vispilnīgākos labumus dod tad, kad tiem pienācis laiks, bet arī tagad, protams, mūs pārliecinādams, Viņš mums dod dāvanas it kā kādas nākamo labumu ķīlas – vieniem brīnumdarīšanu, citiem mācīšanu, vēl citiem ko citu; un tās saņemdami, mēs no tām droši ceram arī uz pilnīgāko.

„Kurpes kājās“, lai tās tiktu pasargātas no skorpioniem – proti, no grēkiem, kas šķiet mazi un apslēpti, kā sacīja Dāvids, bet arī tie ir nāvējoši; un patiesi arī no čūskām – es saku: no grēkiem, kas tiek uzskatīti par atklāti kaitīgiem. Un arī citādi: kurpes tiek dotas tam, kas pagodināts ar pirmajām drēbēm, kad Dievs viņu dara gatavu sludināt Evaņģēliju un dot labumu citiem; jo tas ir kristieša labums tuvākajam.

Barotais teļš, kas tiek kauts un ēsts, nav nezināms, kas Viņš ir: protams, patiesais Dieva Dēls, jo Viņš kā cilvēks pieņēma arī miesu, kas pēc dabas ir nesaprātīga un lopiska, lai gan Viņš to piepildīja ar Savu godību. Šajā ziņā Viņš tiek saprasts kā teļš, kas nav nesis grēka likuma jūgu; bet barots – jo Viņš šim noslēpumam bija nolemts pirms pasaules radīšanas. Varbūt tas, ko teikšu, šķitīs pārāk smalki, tomēr tas tiks sacīts: maize, ko mēs laužam, pēc redzamā, būdama no kviešiem, varētu tikt saukta par barotu, bet pēc saprotamā, būdama miesa, – par teļu. Un tas pats ir gan teļš, gan barots.

Tātad katrs, kas tiek kristīts un kļūst par Dieva dēlu, vai drīzāk tiek atjaunots, un vispār katrs, kas tiek šķīstīts no grēka, kļūst par šī barotā teļa dalībnieku un kļūst par prieka iemeslu gan Tēvam, gan Viņa kalpiem – eņģeļiem un priesteriem –, kā atdzīvojies no nāves un atrasts no pazušanas. Jo tiktāl, cik viņš bija bagāts ar ļaunumu, viņš bija miris, proti, bez cerības; bet tiktāl, cik cilvēka daba ir mainīga un var no ļaunuma pāriet tikumā, viņš tiek saukts par pazudušu.

Piezīmes (3)
  1. „Gara ķīla“ – ἀῤῥαβὼν τοῦ Πνεύματος (2. Kor. 1:22).
  2. Ps. 18:13 LXX (1965: Ps. 19:13) – „apslēptie grēki“.
  3. „Barotais teļš – maize, ko laužam“ – Teofilakts runā par Euharistiju; tulkots tieši, bez vietura (μυστήριον šeit – Kristus iemiesošanās noslēpums).
Citētās Rakstu vietas

Ebr. 1:14; 1. Kor. 15:53; Gal. 3:27; Kol. 3:10; 2. Kor. 1:22; Ef. 1:14; 1. Kor. 12:8–10; Ps. 18:13; Lk. 10:19; Ef. 6:15; 1. Pēt. 1:19–20; 1. Kor. 10:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Δούλους ἢ τοὺς ἀγγέλους νοήσαις, τὰ λειτουονικὰ πνεύματα τὰ στελλόμενα εἰς διακονίαν Κιὰ τοὺς σωτηρίας ἀξίους· καὶ γὰρ οὗτοι στολίζουσι τὸν ἐκ κακίας ἐπιστρέφοντα τὴν στολὴν τὴν πρώτην, ἤτοι τὴν ἀρχαίαν, ἣν πρὶν ἁμαρτεῖν ἐφοροῦμεν, τὸν Ἐρδυμα τῆς ἀφθαρσίας, ἢ τὴν τιμίαν τὴν πρὸ τῶν ἄλλων πασῶν, οἷά ἐστιν ἡ τοῦ βαπτίσματος. Πρώτη γάρ μοι αὔτη περιτίθεται, καὶ παρ´ αὐτῆς λαμβάνω τὴν τῆς ἀσχημοσύνης περιστολήν. τοίνυν τοὺς ἀγγλους νοήσαις δούλους, τοὺς πᾶσι τοῖς ὑφ’´ ἡμῖν τελουμένοις διακονουμένους, καὶ δι´ ὧν ἁγιαζόμεθα μέσων· ἢ καὶ τοὺς ἱερεῖς, τοὺς καὶ διὰ βαπτίσμαφος, καὶ λόγου διδασκαλικοῦ τὸν ἐπιατοόσοτα ἐοδίον τας καὶ στολὴν πρώτην περιτιθέντας, τὸν Χριστὸν αὐτόνσοι γὰρ ἐβαπτίσθημεν εἰς Χριστὸν, Χριστὸν ἐνεδυσάμεθα, καὶ δακτύλιον διδόασιν εἰς τὴν χεῖρα, τὴν σφραγῖδα τοῦ Χριστιανισμοῦ, ἣν διὰ τῶν ἔργων ἔχομεν· ἡ μὲν γὰρ χεὶρ τῆς πράξεως σύμβολον, ὁ Ἐὲ δακτύλιος τῆς σφραγῖδος· ὁ τοίνυν βαπτισθεὶς, καὶ ἀπλῶς ὁ ἀπὸ κακίας ἐπιστρέφων, ὁφεῖλει ἔχειν ἐπὶ τῆς χειρὸς, τουτέστιν, ἐπὶ πάσης πρακτικῆς δυνάμεως, σφραγῖδα, καὶ γνώρισμα Χριστιανοῦ, ἵνα Ἐεικνύναι ἔχῃ, ὡς κατ´ εἰκόνα τοῦ κτίσαντος αὐτὸν ἀνεκαινίσθη. Ἡ καὶ ἄλλως νοήσαις τὸν δακτύλιον, ἀῤῥαβῶνα τοῦ Πνεύματος· οἰον τί φημι· Ὁ Θεὸς τὰ μὲν τελειότατα ἁγαθὰ τότε δίδωσιν, ὅτε τούτων καιρὸς, καὶ νῦν δὲ πιστούμενος δηλαδὴ, ἐκεῖνα δίδωσιν ήμῖν χαρίσματα, οἷόν τινας ἀῤῥαβῶνας τῶν μελλόντων, τοῖς μὲν θαυματουργίαν, τοῖς δὲ διδασκαλίαν, τοῖς δὲ ἄλλο τι, καὶ ταῦτα δεχόμενοι ἀπὸ τούτων κσἱ τὰ τελειότερα βεβαίως ἐλπίζομεν. Ὑποδήματα εἰς τοὺς πόδας, ἵνα φυλάττωνται ἀπὸ τῶν σκορπίων, τῶν μικρῶν δηλαδὴ δοκούντων ἀμαρτημάτων, καὶ κρυφίων, ὡς ἔφη Δαυΐδ, πλὴν θανατωδῶν καὶ αὐτῶν · ναὶ μὴν καὶ ἀπὸ ὄφεων τῶν προοανῶς θλάπτειν νομιζομένων, φημὶ ἁμαρτιῶν. Καὶ ἄλλως δέ, ὑποδήματα δίδονται τῷ ἀξιωθέντι τῆς πρώτης στολῆς, ποιοῦντος τοῦ Θεοῦ αὐτὸν ἕτοιμον εἰς τὸ εὐαγγελίζεσθαι, καὶ ὡφελεῖν ἐτέρους. Τοῦτο γὰρ ὁ Χριστιαοὸς τοῦ πλησίον ἡ ὡφέλεια. Μόσχος δὲ σιπευτὸ- αὐν ἀγνοεῖται τίς ἐστιο, ὁ θυόμενος, καὶ ἐσθιόμενος· πάντως γὰρ ὁ ἀληθὴς Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, καθὸ ἄνθρωπος, καὶ σάρκα εἴληφε, τὴν ἄλογον φύσει, καὶ κτῃνώδη, κἂν αὐτὴν τῶν οἰκείων αὐχημάτων πεπλήρωκε. Κατὰ τοῦτο μόσχος νοεῖται, ἀπειρόζυγος μὲν τοῦ νόμου τῆς ἁμαρτίας· σιτευτὸς δὲ, καθὸ εἰς τοῦτο τὸ μυστήριον ἀφώριο σο πρὸ καταβολῆς κόσμου. Καὶ περιεργότερον δὲ ἴσι δόξει τὸ ῥηθησόμενον, ὅμως ῥηθήσεται· ὅτι ὁρτος, ὃν κλῶμεν κατὰ τὸ φαινόμενον μὲν, ἐκ σίτου συνεστὼς, σιτευτὸς ῥηείη · κατὰ τὸ νοούμενον δὲ σὰρξ ὢν, μόσχος ἂν λεχθείη. Καὶ ὁ αὐτός ἐστι μόσχος, καὶ σιτευτός. Πᾶς οὖν βαπτιζόμενος, καὶ υἱὸς Θεοῦ γινόμενος, μᾶλλον δὲ ἀποκαθιστάμενος, καὶ ἁπλῶς πᾶς ὁ ἀπὸ ἁμαρτίας καθαριζόμενος, τοῦ μόσχου τούτου τοῦ σιτευτοῦ κοινωνεῖ, καὶ εὐφροσύνης αἴτιος καὶ τῷ Πατρὶ, καὶ τοῖς δούλοις αὐτοῦ καθίσταται, ἀγγέλοις καὶ ἱερεῦσιν ὡς ἐκ νεκρώσεως ἀναζήσας, καὶ ἐξ ἀπωλείας εὺοεθείς· ὅσον μὲν γὰρ ἐπὶ τῇ τῆς κακίας περιουσίᾳ νεκρὸς ἦν, ἀπεγνωσμένος δηλαδή· ὅσον δὲ ἐπὶ τῇ ἀνθρωπίνη φύσει τῇ τρεπτῇ, καὶ ἐκ κακίας Ἀ.,ναιμένη εἰ· ἀρετὴν μεταπεσεῖν, ἀπολωλὼς λέγεται

PG 123, skenējuma lpp. 483–484 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Δούλους ἢ τοὺς ἀγγέλους νοήσαις, … beidzas: εἰ· ἀρετὴν μεταπεσεῖν, ἀπολωλὼς λέγεται

Ziņot par kļūdu

Lk. 15:25–32

Šeit ir daudz apspriestais jautājums: kā gan dēls, kas citādi dzīvojis tēvam patīkami un viņam kalpojis, izrādās skaudīgs? Tas atrisināsies, ja kāds apsvērs, kāpēc līdzība sacīta. Jo, protams, tā kopā ar iepriekšējām sacīta tāpēc, ka „tīrie“ un sevi attaisnojošie farizeji kurnēja par To Kungu, kas pieņēma netikles un muitniekus. Tā kā līdzība sacīta tāpēc, ka farizeji kurnēja, būdami, kā viņiem šķita, taisnāki par muitniekiem, ievēro, ka dēla, kas šķiet kurnam, persona attiecināma uz visiem, kas apgrēkojas par grēcinieku pēkšņo laimi un pestīšanu. Bet tā nav skaudība, bet Dieva cilvēkmīlestības pārpilnība, ko mēs nesaprotam un kas tāpēc dzemdē kurnēšanu. Vai tad Dāvids neieved personu, kas apgrēkojas par grēcinieku mieru? Un tāpat Jeremija, sacīdams: „Kāpēc bezdievīgo ceļš ir sekmīgs? Tu tos iestādīji, un tie iesakņojās.“ Jo tas viss pieder cilvēku vājajai un nabadzīgajai domāšanai, kas iekaist un šaubās par ļauno it kā necienīgo laimi.

Tātad ar šo līdzību Kungs farizejiem saka gandrīz vai šo: „Lai būtu – jūs esat taisni kā tas dēls un patīkami Tēvam; Es lūdzu jūs, taisnos un tīros, nekurnēt par prieku, ko mēs darām grēcinieka pestīšanas dēļ; jo arī viņš ir dēls.“ Tātad te neparādās skaudība, bet ar šo līdzību Kungs pamāca farizeju prātu: pat ja viņi būtu taisni un būtu izpildījuši katru Dieva bausli, nesašust par grēcinieku pieņemšanu. Un nav nekā brīnumaina, ja mēs sašūtam par to, kas šķiet notiekam necienīgi; jo Dieva cilvēkmīlestība ir tik liela un Viņš tik dāsni dalās ar mums Savos labumos, ka no tā var rasties pat kurnēšana. To mēs sakām arī ikdienas sarunā. Jo bieži, kādam izdarījuši labu un tad saņēmuši no viņa nepateicību, mēs sakām: „Visi mani pārmet, ka tev tik daudz laba esmu darījis“; kaut gan varbūt neviens mūs nav pārmetis, bet tomēr, gribēdami parādīt labdarības lielumu, mēs to izdomājam.

Aplūkosim arī līdzību pa daļām, īsumā. Vecākais dēls bija tīrumā – šajā pasaulē –, apstrādādams savu zemi, es saku: miesu, lai pieēstos maizes, un sēdams asarās, lai ar gavilēm pļautu. Uzzinājis, kas noticis, viņš negribēja ieiet kopīgajā priekā. Bet cilvēkmīlīgais tēvs iziet, lūdz un māca viņam prieka iemeslu – ka tā ir mirušā atdzīvošanās. Jo viņš, nezinādams, kā cilvēks apgrēkojās un vainoja tēvu, ka viņam tas nav devis pat kazlēnu, bet izšķērdīgajam nokāvis baroto teļu.

Ko nozīmē kazlēns? To tu vari uzzināt tā: katrs kazlēns tiek ierindots kreisajā un grēcīgajā daļā. Tātad patīkamais dēls saka: „Es visu dzīvi pavadīju pūlēs – vajāts, mocīts, grēcinieku spiests –, un tu nekad manis dēļ nenokāvi un nenogalināji kazlēnu“ – tas ir, grēcinieku, kas mani spieda –, „lai es atrastu mazliet atvieglojuma.“ Piemēram, kazlēns Ēlijam bija Ahabs. Viņš vajāja pravieti, un Kungs šo kazlēnu ātri neatdeva nokaušanai, lai Ēlija, mazliet atvieglots, atdusētos kopā ar saviem draugiem praviešiem. Tāpēc viņš arī saka Dievam: „Kungs, Tavus praviešus viņi nogalināja un Tavus altārus nopostīja.“ Kazlēns Dāvidam bija Sauls un visi, kas viņu apmeloja, kurus Kungs ļāva viņu kārdināt un nenokāva, lai Dāvids priecātos; tāpēc viņš arī sacīja: „Cik ilgi grēcinieki, Kungs, cik ilgi grēcinieki lielīsies?“ To pašu saka arī dēls Evaņģēlijā: „Mani, kas vienmēr esmu pūlēs, tu ne ar kādu mierinājumu neesi pagodinājis un nevienu no tiem, kas mani spiež, neesi nodevis nokaušanai; bet tagad tik viegli izglāb izšķērdīgo.“

Tas tad ir viss līdzības nolūks: tā sacīta kurnošo farizeju dēļ, kas kurnēja par grēciniekiem, ko Kungs pieņēma, un tā māca, lai mēs, pat ja esam taisni, neatstumtu grēciniekus un nekurnētu, kad Dievs tos pieņem. Tātad jaunākais dēls ir netikles un muitnieki; vecākais dēls – farizeji un rakstu mācītāji, pieņemti par taisniem kā pieņēmums, it kā Dievs sacītu: „Lai jūs būtu patiesi taisni un nebūtu pārkāpuši neviena baušļa; vai tad nevajag pieņemt tos, kas atgriežas no ļaunuma?“ Tātad Viņš ar šo līdzību pamāca šādus kurnētājus.

Es zinu, ka daži vecāko dēlu attiecināja uz eņģeļiem, bet jaunāko – uz cilvēka dabu, kas sacēlās pret doto bausli un izlauzās no iemauktiem; citi – uz israēliešiem un pagāniem. Bet patiess ir tikai tas, ko mēs sacījām: vecākais dēls tiek attiecināts uz taisno personu, bet jaunākais – uz grēcinieku un atgriezušos personu. Bet viss līdzības audums radies farizeju dēļ, jo Kungs tos māca nesašust par grēcinieku pieņemšanu, pat ja paši būtu taisni.

Tātad lai neviens nesašūt par Dieva spriedumiem, bet lai pacieš, kad grēcinieki, kā šķiet, gūst labklājību un tiek izglābti. Jo ko tu zini – varbūt tas, ko tu uzskati par grēcinieku, ir atgriezies un tāpēc pieņemts? Un ja nu viņam ir apslēpti tikumi, un to dēļ Dievs uz viņu raugās labvēlīgi?

Piezīmes (3)
  1. Ps. 72:2–3 LXX (1965: Ps. 73:2–3); Ps. 125:5 LXX (1965: Ps. 126:5); Ps. 93:3 LXX (1965: Ps. 94:3).
  2. 3. Ķēn. LXX = 1965 1. Ķēn. 19:10; 1. Ķēn. LXX = 1965 1. Sam. 18–26.
  3. „Ēlija“ – grieķu OCR „Ἠλιοὺ“; konteksts (Ahabs, 3. Ķēn. 19:10) rāda pravieti Ēliju.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 15:1–2; Ps. 72:2–3; Jer. 12:1–2; Ps. 125:5; Mt. 25:33; 3. Ķēn. 19:10; 1. Ķēn. 18:8–9; Ps. 93:3; Lk. 18:9–14; Rom. 14:4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

.» Ἐνταῦθα τὸ πολυθρύλλητον ζήτημα· Πῶς ὁ υἱὸς φαίνεται φθονερὸς ὁ εὐαρέστως ζήσας τᾶλλα, ναὶ δεδουλευκὼς τῷ πατρί; Ὃ λυθήσεται, εἴγε τις τὴν παραβολὴν ἀναλογίσαιτο, διὰ τί ἐῤῥέθη· πάντως νὰο διότι ἐγόγγυζον οἱ καθαροί, καὶ δικαιοῦντες ἐαυτοὺς Φαρισαῖοι ἐπὶ τῷ Κυρίῳ προσδεχομένῳ πόρνας καὶ τελώνας, διὰ τοῦτο ἡ παραβολὴ αὕτη μετὰ τῶν πρὸ αὐτῆς εἴρηται· ἐπεὶ οὖν διότι ἐγόγγυζον οἱ Φαρισαῖοι, δίκαιοι ὅντες ὑπὲρ τοὺς τελώνας. ὡς ἐδόκουν, εἵρηται· σκόπει ὅτι τὸ πρόσωπον τοῦ δοκοῦντος γογγύζειν υἱοῦ λαμβάνεται εἰς πάντας τοὺς σκανδαλιζομένους ἐπὶ τῇ ἀθρόᾳ εὐπραγίᾳ, καὶ σωτηρίᾳ τῶν ἁμαρτωλῶν· τοῦτο δὲ οὐκ ἔστι φθόνος, ἀλλ´ ὑπέρχυσις τῆς φιλανθρωπίας τοῦ Θεοῦ ἀγνοουμένη ἡμῖν, καὶ διὰ τοῦτο τίκτουσα τὸν γογγυσμόνἄοα γὰρ ὁ Δαυὶδ οὐκ εἰσάγει πρόσωπον σκανδαλιζομένου ἐπὶ τῇ εἰρήνῃ τῶν ἁμαρτωλῶν; καὶ ὁ Ἱεοι μίας ὁμοίως, «Τί ὅτι ὁδὸς ἀσεβῶν εὐθηνεῖται, λέγων καὶ ἐφύτευσας αὐτοὺς, καὶ ἐριζοβόλησαν·» Ταῦτα γὰρ πάντα τῆς ἀσθενοῦς καὶ πτωχῆς διανοίας εἰσὶ πῶν ἀνθρώπων ἐμπυριζομένης, καὶ δισταζούσης ἐπὶ τῆ ἀναξίᾳ, δῆθεν εὐπραγίᾳ τῶν πονηρῶν. Λέγε· ποίνυν διὰ τῆς παρούσης παραβολῆς ὃ Κύριος μονον ουχὶ τοιαῦτα τοῖς Φαρισαίοις· Ἕστω, ὑμεῖς δίκαιοι κατὰ τὸν υἱὸν ἐκεῖνον, καὶ εὐάρεστοι τῷ Πατρὶ, παρακαλῶ ὑμᾶς τοὺς δικαίους καὶ καθαροὺς, μὴ γογγύζειν ἐπὶ τῇ εὐφροσύνῃ, ἡν ποιούμεθα διὰ τὴν τοῦ ἁμαρτωλοῦ σωτηρίαν· καὶ γὰρ καὶ οὗτος υἱός. Οὐ τοίνυν φθόνος ἐντεῦθεν ἐμφαίνεται, ἀλλὰ τὴν τῶν Φαρισαίων γνώμην παιδεύει ὁ Κύριος διὰ τῆς παραβολῆς ταύτης, ὥστε εἰ καὶ δίκαιοι εἶεν αὐτοὶ, καν πᾶσαν ἐντολὴν τοῦ Θεοῦ πεπληρωκότες, μὴ δυσχεραίνειν ἐπὶ τῇ παραδοχῇ τῶν ἁμαρτωλῶν. Καὶ οὐδὲν θαυμαστὸν εἰ δυσχεραίνομεν ἐπὶ τοῖς ἀναξίως δοκοῦσι γίνεσθαι, τοσαύτη γάρ ἐστιν ἡ τοῦ Θεοῦ φιλανθρωπία, καὶ οὕτως ἀφθόνως μεταδίδωσιν ἡμῖν τῶν οἰκείων ἀγαθῶν, ὥστε καὶ γογγυσμὸν τίκτεσθαι ἐντεῦθεν δύνασθαι· ὅπερ καὶ ἐν τῇ συνήθει ὁμιλίᾳ λέγομεν. Πολλάκις γὰρ εὐεργετήσαντές τινα, εἶτα ἀχαριστηθέντες παρ´ αὐτοῦ λέγομεν, ὅτι Μέμφοντασ μοι πάντες, ὅτι σε εὐηργέτησα τοσαῦτα· καίτοι γε ἴσως οὐκ ἐμέμψατό τις ἡμῖν, ἀλλὰ ὅμως τῆς εὐεργεαίας ἐνδείξασθαι βουλόμενοι τὸ μέγεθος, τοῦτο πλάττομεν. Ἱδωμεν δὲ καὶ κατὰ μέρος ὡς ἐν ἐπιτομῆ τὴν παραβολήν. Ἐν ἀγρῷ ἦν ὁ πρεσβύτερος υἱὸς, ἐν τῷ κόσμῳ τούτῳ, ἐργαζόμενος τὴν ἑαυτοῦ γῆν, τὴν σάρκα φημὶ, ἵνα ἐμπλησθῇ ἄρτων, καὶ σπείρων ἐν δάκρυσιν, ἵνα ἐν ἀγαλλιάσει θερίσῃ. Μαθὼν δὲ τὰ πραχθέντα, οὐκ ἤθελεν εἰς τὴν κοινὴν χαρὰν εἰσελθεῖν. Ὁ δὲ φιλάνθρωπος πατὴρ ἔξεισι, καὶ παρακαλεῖ, καὶ ἀναδιδάσκει αὐτὸν τὴν τῆς εὐφροσύνης αἰτίαν, ὅτι νεκροῦ ἐστιν ἀναζώωσις· διὰ τὸ ἀγνοεῖν ὡς ἄνθρωπον σκανδαλιζόμενον, καὶ αἰτιώμενον αὐτὸν, ὡς αὐτῷ μὲν, οὐδὲ ἔριφον ἐδεδώκει, τῷ δὲ ἀσώτῳ τὸν σιτευτὸν καταθύσεις μόσχον. Τί δέ ἐστι τὸ διὰ´ τοῦ ἐρίφου δηλούμενον; Ὧδε ἂν μάθοις· Πᾶς ἔριφος τῆς ἀριστερᾶς καὶ ἁμαρτωλοῦ μερίδος τάττεται. Φησὶν οὖν ὁ εὐάρεστος υἱὸς, ὅτι Ἑν πᾶσι πόνοις διῆγον τὴν ζωὴν, διωκόμενος, κακοχούμενος, ὑπὸ τῶν ἁμαρτωλῶν θλιβόμενος, καὶ οὐδέποτε ὑπὲρ ἐμοῦ ἔσφαξας καὶ ἀπέκτεινας ἔριφον, τουτέστιν, ἀμαρτωλὸν θλί βοντά με, ὡς ἂν εὕρω μικρὰν ἄνεσιν· οἱον ἔριφος ἦν τῷ Ἠλιοὺ ὁ Ἀχαάβ. Ἐδίωκεν οὖν τὸν προφήτην, καὶ οὐκ ἔδωκεν ὁ Κύριος τοῦτον τὸν ἔριφον ται χέως εἰς σφαγὴν, ἵνα μικρὸν ἀνεθεὶς Ἠλιοὺ ἀνάπαύσηται μετὰ τῶν φίλων αὐτοῦ τῶν προφητῶν. Διὸ σκαὶ φησὶ πρὸς Θεόν· «Κύριε, τοὺς προφήτας σου ἀπέκτειναν, καὶ τὰ θυσιαστήριά σου κατέσκαιμαν » Ἔριφος τῷ Δαυΐδ ὁ Σαοὺλ, καὶ πάντες οἱ ἐνδιαβάλΡοντες αὐτὸν, οὓς ἐφίει ὁ Κύριος πειράζειν αὐτὸν, καὶ οὐκ ἔσφαττεν, ὡς ἂν ἡσθείη Φαυθδ· διὸ καὶ ἔλεγεν · «Ἔως πότε ἀμαρτωλοὶ, Κύριε, ἕως πότε άμαρτωλοὶ καυχήσονται»; Ταῦτα λέγει καὶ ὁ ἐν τῷ Κὐανγελίῳ υἱός· Πάντοτέ με ἐν κόποις ὄντα οὐδεμιᾶς παραμυθίας ἠξίωσας, οὐδὲ τῶν θλιβόντων μέ τινα σφαγῇ παρέδωκας, νῦν δὲ οὕτως ἀπόνως σώζεις τὸν ἄσωτον. Οὗτος μὲν οὖν ὁ σκοπὸς τῆς παραβολῆς ἅπας, διὰ τοὺς γογγύζοντας Φαρισαίους ἐπὶ τοῖς ὑπὸ τοῦ Κυρίου προσλαμβανομένοις ἁμαρτωλοῖς λεχθείσης, καὶ παιδευούσης, κἂν ὧμεν δίκαιοι, μὴ τοὺς ἁμαρτωλοὺς ἀποσείεσθαι, μὸη δὲ προσδεχομένου αὐτοὺς τοῦ Θεοῦ ναταγογγύζιιν. Υἱὸς τοίνυν νεώτερος αἱ πόρναι, καὶ οἱ τελῶναι· υἱὸς πρεσβύτερος οἱ Ὀαρισαῖοι καὶ οἱ Γραμματεῖς, καθ´ ὑπόθεσιν δίκαιοι λαμβανόμενοι, ὡσανεὶ λέγοντος τοῦ Θεοῦ· Ἔστω, ὑμεῖς δίκ.ιοι ἀληθῶς, καὶ οὐδεμίαν ἐντολὴν παραβεβηκότες· οὐ δεῖ οὐν προσλαμβάνε. αθαι τοὺς ἐκ πονηρίας ἐπιστρέφοντας; Τοὺς τοιούτους οὗν γογγυστὰς παιδεύει διὰ τῆς παραβολῆς. Οὐκ ἀγνοῶ δὲ, ὅτι τινὲς εἰς τοὺς ἁγγέλους μὲν τὸν πρεσβύτερον υἱὸν, τὸν δὲ νεώτερον εἰς τὴν τῶν ἀνθρώπῳν φύσιν τὴν νεωτερίσασαν κατὰ τῆς δοθείσης ἀντολῆς καὶ ἀφηνιάσασαν ἐξελάβοντο· ἄλλοι εἰς τοὺς Ἱσραηλίτας καὶ τοὺς ἐθνικούς. Ἀληθὲς δέ, ὃ εἰπομεν μόνον, ὅτι εἰς μὲν τῶν δικαίων τὸ πρόσωπον, λαμβάνεται ὁ πρεσβύτερος υἱὸς, εἰς τὸ τῶν ἀμαρτωλῶν δε καὶ ἐπιστρεφόντων, ὁ νεώτερος. Τὸ δὲ ὅλον ὕφος τῆς παραβολῆς διὰ τοὺς Φαρισαίους συνέστη, παι. δτύοντος αὐτοὺς τοῦ Κυρίου, μὴ δυσχεραίνειν ἐπὶ τῇ παραδοχῇ τῶν ἀμαρτωλῶν, κἂν αὐτοὶ δίκαιοι εἶεν. Μηδεὶς οὖν ἐπὶ τοῖς τοῦ Θεοῦ κρίμασι δυσχεραινέτω, ἀλλ´ ἀνεχέσθω οὐπραγούντων, καὶ σωζομένων τῶν ἀμαρτωλῶν δοκούντων. Γί γαρ οἰδας, εἰ να σὺ νομίζεις ἁμαρτωλὸν, οὗτος μετενόησε, καὶ διὰ τοῦτο προσεδέχθη; Τί δὲ εἰ κρυπτὰς ἀρετὰς ἔχει, καὶ διὰ ταύτας παρὰ τοῦ Θεοῦ εὐμενῶς ὁρᾶται;

PG 123, skenējuma lpp. 484–487 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: .» Ἐνταῦθα τὸ πολυθρύλλητον ζήτημα· … beidzas: παρὰ τοῦ Θεοῦ εὐμενῶς ὁρᾶται;

Ziņot par kļūdu