Lk. 15:1–10
Kungs darīja to, kā dēļ Viņš iemiesojās: pieņēma muitniekus un grēciniekus kā ārsts slimos. Bet farizeji, kas patiesībā bija grēcinieki, par šo cilvēkmīlestību atmaksāja ar kurnēšanu; jo, uzskatīdami muitniekus par pretīgiem, viņi paši aprija atraitņu un bāreņu namus.
Ko tad Kungs? Kā Viņš bija cilvēkmīlīgs pret muitniekiem, tā arī pret tiem pašiem, kas apmeloja šo cilvēkmīlestību. Jo Viņš nenovēršas no tiem kā no nedziedināmiem un kurnētājiem, bet lēnprātīgi tos dziedina, sacīdams tiem līdzību par avīm un pārliecinādams tos ar skaidro un acīmredzamo, aizbāzdams tiem muti, lai tie nesašutu par tik lielu labestības izliešanos. Jo ja par vienu nesaprātīgu avi, kas nav radīta pēc Dieva attēla, kad tā pēc nomaldīšanās tiek atrasta, ir tik liels prieks, cik liels prieks pienākas par saprātīgu cilvēku, kas radīts pēc Dieva attēla?
Skaidrs, ka līdzība par deviņdesmit deviņām avīm sauc taisnos, bet par vienu – izkritušo grēcinieku. Bet daži saka, ka simts avis ir visa saprātīgā radība, bet viena avs – no saprātīgās dabas – ir cilvēks, kuru, kad tas nomaldījās, meklēja Labais Gans, atstājis deviņdesmit deviņas tuksnesī, tas ir, augšējā, debesu vietā. Jo debesis ir tuksnesis, attālinātas no pasaules drūzmas un pilnas ar visu klusumu un mieru. Atradis šo nomaldījušos, Kungs to uzlika uz Saviem pleciem. Jo Viņš nesa mūsu vājības un grēkus un bez pūlēm uzņēmās visas mūsu nastas, samaksādams visu, ko bijām parādā, un viegli un bez pūlēm mūs izglābdams līdz pat Savam namam, tas ir, debesīm. Un Viņš sasauc draugus un kaimiņus, varbūt eņģeļus, kurus mēs, raugoties no cita un cita viedokļa, nosaucām arī par avīm. Jo tādā ziņā, ka katra radītā daba salīdzinājumā ar Dievu ir kā lopi, augšējos spēkus varētu saukt par avīm; bet tādā ziņā, ka tie ir saprātīgi jeb garīgi un šķiet esam tuvāki par citām radībām, par draugiem un kaimiņiem varētu saprast eņģeļu spēku korus.
Par sievieti tu varētu saprast Dieva un Tēva Gudrību un Spēku – Viņa Dēlu, kas pazaudēja vienu drahmu no saprātīgajām un pēc Viņa attēla radītajām radībām – cilvēku – un iededzina lukturi – Savu miesu. Jo kā lukturis, būdams no zemes, ar gaismu, ko saņem, apgaismo aptumšoto, tā arī Tā Kunga miesa, būdama no zemes un līdzīga mūsējai, spīdēja ar Dievības gaismu, kas to bija pieņēmusi. Un patiesi, nams tika izslaucīts, tas ir, visa pasaule tika iztīrīta no grēka; jo Kristus bija Tas, kas nes pasaules grēku. Un drahma tika atrasta – ķēniņa attēls –, un ir prieks gan pašam Kristum, kas to atrada, gan augšējiem spēkiem, kas ir Viņa draugi un kaimiņi: draugi – jo pilda Viņa gribu, kaimiņi – jo ir bezmiesīgi.
Bet es jautāju, vai varbūt Viņa draugi ir visi augšējie spēki, bet kaimiņi – tuvākie, piemēram, Troņi, Ķerubi, Serafi. Ievēro izteicienu: „Un viņa sasauc draudzenes un kaimiņienes“; tas šķiet norādām uz divām kādām daļām, lai arī tas šķitīs pārāk smalki.
Piezīmes (1)
- „Drahma – ķēniņa attēls“ – monētu kalšanas tēls: cilvēkā ir Dieva attēls.
Citētās Rakstu vietas
Mt. 9:12; Mt. 23:14; 1. Moz. 1:27; Mt. 18:12–14; Jņ. 10:11; Jes. 53:4; Kol. 2:14; 1. Kor. 1:24; Jņ. 1:29; Ebr. 1:14; Kol. 1:16
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Ὁ μὲν Κύριας ἐκεῖνο ἑποίει οὗ ἕνεκεν καὶ κσαρκώθη, προσιέμενος τοὺς τελώνας καὶ τοὺς ἁμαρτῳλοὺς, ὡς ἰατρὸς τοὺς ἀσθενοῦντας· οἱ δα ἁμαρτωλοὶ τῷ ὄντι θαρισαῖοι γογγυσμῷ τὴν φιλανθρωπίαν ταύτην ἠμείβοντο· βδελυκτοὺς γὰρ ἡγού μενοι τοὺς τελώνας, αὐτοὶ τὰς οἰκίας τῶν χηρῶν καὶ τῶν ὁρφανῶν κατήσθιον. Τί οὖν ὁ Κύριας; Ὦσπερ πρὸς τοὺς τελώνας ἑφιλανθρωπεύετο, οὕτω δὴ καὶ πρὸς τούτους αὐτοὺς τοὺς τὴν φιλανθρωπίαν ταύτην διαβάλλοντας· οὐ γὰρ ἀποστρέφεται τούτους ὡς ἀνιάτας καὶ γογγυατὰς, ἀλλὰ πραέως θεοαπεύει παραβολὴν αὐτοῖς λέγων τὴν των προβάτων, καὶ ἀπὸ πῶν ἐναργῶν καὶ φανερῶν πείθων αὐτοὺς, καὶ ἐπιστομίζων μὴ δυσχεραίνειν ἐπὶ τῷ τοσούτῳ τῆς ἀγαθότητος χύματι. Καίτοι εἰ ἐπὶ προβάτῳ ἑνὶ ἀλόγῳ, καὶ μὴ κατ´ εἰκόνα Θεοῦ γεγενημένῳ τοσαύτη χαρὰ γίνεται εὐρεθέντι μετὰ τὸ πλανηθῆναι, πόσην εἰκὸς γίνεσθαι ἐπὶ ἀνθρώπῳ λογικῷ κατ´ εἰκόνα Θεοῦ δεδημιουργημένῳ; Προδήλως μὲν οὖν ἡ παραβολὴ τοὺς δικαίους φησὶ πρόβατα ἐννενηκονταεννέα, καὶ Ἀν τὸν ἐκπεσόντα ἀμαρτωλόν. φασὶ δέ τινες ἑκατὸν μὲν πρόβατα πᾶσαν τὴν λογικὴν κτίαιν, ἕν δὲ πρόβατον τῆς λογικῆς φύσεως τὸν ἄνθρωπον, ὃ πλανηθὲν ἀνεζήτησεν ὁ ποιμὴν ὁ καλὸς, ἀφεὶς τὰ ἐννενηκονταεννέα ἐν τῇ ἐρήμῳ. τουτέστιν ἐν τῷ ἄνω τόπῳ τῷ οὐρανίῳ. Ἔρημος γὰρ πολυοχλίας κοσμικῆς ἀπῳκισμένος ὁ οὐρανὸς, καὶ πάσης γαλήνης καὶ εἰρήνης μεμεστωμένος. Εὐρών δὲ ὁ Κύριος τοῦτο τὸ σλανηθὲν, ἐπέθηκεν ἐπὶ τοὺς ὥμους αὐτοῦ. Τὰς γὰρ ἀσθενείας ἡμῶν, καὶ τὰς ἁμαρτίας αὐτὸς ἐβάστασε, καὶ πάντα. τὰ βάρη ἡμῶν αὐτὸς ἀβαρῶς ἀνεδέξατο· πάντα ὅσα ἐχρεωστοῦμεν, αὐτὸς ἀποφλήσας, καὶ ἡμᾶς ῥφδίως καὶ ἀπόνως σώσας ἄχρι καὶ τοῦ οἴκου αὐτοῦ, τουτέστι, τοῦ οὐρανοῦ· καὶ συγκαλεῖ τοὺς φίλους καὶ τοὺς γείτονας, τάχα τοὺς ἀγγέλους, οὓς καὶ πρύβατα εἶναι ἀποδεδώκαμεν κατ´ ἄλλην καὶ ἄλλην ἐπιβολήν. Καθ´ ὃ μὲν γὰρ πᾶσα κτιστὴ φύσις ὡς πρὸς Θεὸν κτηνώδης ἐστὶ, κατὰ τοῦτο πρόβατα καλοῖντο ὃν αἱ ἄνω δυνάμεις. Καθὸ δὲ λογικαί, ἤγουν νοεραὶ καὶ πλησιέστεραι τῶν ἄλλων κτισμάτων δοκοῦσαι, κατὰ τοῦτο φίλοι καὶ γείτονες οἱ τῶν ἀγγελικῶν δυνάμεων χοροὶ νοηθεῖεν Καὶ γυναῖκα δὲ νοήσαις, τὴν σοφίαν, καὶ δύναμιν τοῦ Θεοῦ καὶ Πατρὸς τὸν αὐτοῦ Υἱὸν, ὃς ἀπώλεσε μίαν ὃραχμὴν ἐκ τῶν λογικῶν, καὶ κατ´ εἰκόνα κὐτοῦ κτισθέντων κτισμάτων τὸν ἄνθρωπον, καὶ ἄπτει λύχνον, τὴν ἑαυτοῦ σάρκα. Ὥσπερ γὰρ ὁ λύχνος ἐκ γῆς ὢν τὰ ἐσκοτισμένα φωτίζει διὰ τοῦ φωτὸς, οὗ δέχεται, οὔτω καὶ ἡ σάρξ τοῦ Κυρίου γήῖνος οὖσα, καὶ ὁμοία ἡμῖν, τῷ φωτὶ τῆς θεότητος, ὑφ´ ἧς προσελήφθη, ἔφανε· καὶ μὴν ἑσαρώθη καὶ ὁι οἴκος, τουτέστιν, ἅπας ὁ κόσμος ἀπεκαθάρθη τῆς ἁμαρτίας. Χριστὸς γὰρ ἦν ὁ αἴρων τὴν ἀμαρτίαν κοῦ κόσμου. Καὶ δὴ εὐρέθη ἡ δραχμὴ, ἡ βασιλικὴ εἰκὼν, καὶ χαρὰ γίνεται αὐτῷ τε τῷ εὐρόντι Χριστῷ, καὶ ταῖς ἄνω δυνάμεσιν, αἱ φίλαι αὐτῷ καὶ γείτονές εἰσι· φλαι μὲν ὡς τὸ θέλημα αὐτοῦ ποιούσαι, γείτονες δὲ ὡς ἀσώματοι. Τητῶ δὲ μή ποτε φίλαι μὲν αὐτοῦ εἰσι πᾶσαι αἱ ἄνω δυνάμεις, γείτονες δὲ αἱ πλησιέστεραι, οἷον Θρόνοι, Χερουβεὶμ, Σεραφείμ. Ὅρα γὰρ τὴν λέξιν. «Καὶ συγκαλεῖ τὰς φλας καὶ τὰς γείτονας·» ἔοικεγὰρ δύο τινὰ μέρη παραδηλοῦν, εἰ καὶ περιεργότερον δόξει.
PG 123, skenējuma lpp. 478–480 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὁ μὲν Κύριας ἐκεῖνο ἑποίει … beidzas: παραδηλοῦν, εἰ καὶ περιεργότερον δόξει.