Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 14. nodaļa

Lk. 14:1–6

Lai gan Kungs zināja farizeju nekrietnumu, tomēr Viņš gāja viņu namos; jo Viņš rūpējās par dvēseļu labumu un tāpēc ienāca. Jo tie varēja gūt labumu vai nu no vārda un mācības, vai no zīmju parādīšanas, ja vien gribēja.

Tātad, kad ūdenstaizņa slimnieks iznāca vidū, Kungs nedomāja par to, kā viņus neapgrēcināt, bet kā darīt labu tam, kam vajadzēja dziedināšanu. Jo kur rodas ļoti liels labums, mums nav jārūpējas par tiem, kas neprātīgi apgrēkojas. Viņš atmasko to neprātu, kas grasījās Viņu apsūdzēt; tāpēc arī jautā: „Vai sabatā drīkst dziedināt vai ne?“ Vai tad Viņš atklāti neizsmej viņus kā neprātīgus? Ja reiz Dievs sabatu svētījis, bet viņi aizliedz tajā darīt labu, viņi to pilnīgi dara nolādētu; jo diena, kas nepieļauj neviena laba darba, nav svētīta. Bet viņi, sapratuši, kurp ved jautājums, klusēja. Tad Jēzus dara Savu un ar pieskārienu dziedina cilvēku; pēc tam ar to apkauno arī farizejus, gandrīz vai sacīdams tiem: „Ja bauslība aizliegtu rādīt žēlsirdību sabatā, vai tu nerūpētos par dēlu, kas sabatā ir briesmās? Un ko Es saku – par dēlu? Tu taču neatstāsi bez palīdzības pat vērsi, ja redzēsi to briesmās. Kā tad nav neprātīgi uzmanīt ūdenstaizņa slimnieka dziedināšanu sabatā?“

Ūdenstaizņa slimnieks ir arī katrs, kas, smagi saslimis dvēselē no izlaidīgas un ūdeņainas dzīves, vajā Kristu; tātad viņš tiks dziedināts, ja nostāsies Kristus priekšā. Jo kas vienmēr domā, ka ir Dieva priekšā un ka Viņš to redz, tas grēkos vismazāk [vai nemaz].

Piezīmes (2)
  1. „Ūdenstaizņa slimnieks“ – ὑδρωπικός.
  2. Ps. 15:8 LXX (1965: Ps. 16:8) – „Es To Kungu vienmēr turu savā priekšā“.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 7:36; 1. Moz. 2:3; Mk. 3:4; Lk. 13:15; Ps. 15:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Κἰ καὶ ἐγίνωσκε τὸ δύστροπον τῶν φαρισαίων ὁ Κύριος, ὅμως εἰσίει εἰς τοὺς οἴκους αὐτῶν · ὡφελείας γὰρ ψυχῶν ἐφρόντιζε, καὶ διὰ τοῦτο εἰσήρχετο· ἢ γὰρ ἐκ λόγου καὶ διδασκαλίας, ἢ ἐκ σημείων ἐπιδείξεως δυνατὸν ἦν αὐτοὺς ὡφελεῖσθαι. εἴνε ἠβούλοντο Παρελθόντος οὖν εἰς μέσον τοῦ ὑδρωπικοῦ ὁ Κύριος οὐ τοῦτο ἐσκόπησεν, ὅπως μὴ σκανδαλίσῃ αὐτοὺς, ἀλλ´ ὅπως εὐεργετήσῃ τὸν θεραπείας δεόμενον. Δεῖ γὰρ ἡμᾶς, ἔνθα ὡφέλεια ἀνακύπτει μάλα πολλὴ, μὴ φροντίζειν τῶν ἀνοήτως σκανδαλιζομένων. Ἐλέγχει δὲ τὴν ἀφροσύνην τῶν ἐγκαλεῖν μελλόντων αὐτῷ, διὸ καὶ ἐρωτᾷ, Εἰ ἔξεστι τῷ Σαββάτῳ θεραπεύειν, ἢ οὔς Ἀρα γὰρ οὐ προφανῶς καταγελᾷ αὐτῶν ὡς ἀνοήτων; εἴγε τοῦ Θεοῦ τὸ Σάββατον εὐλογήσαντος, αὐτοὶ κωλύουσιν ἀγαθοποιεῖν κν τούτῳ, καὶ ποιοῦσιν αὐτὸ πάντως ἐπικατάρατον· Ἐ γὰρ ἡμέρα ἡ μηδὲν ἔργον ἀγαθὸν ἐπιδεχομένη, οὐκ εὐλογημένη. Ἀλλ´ οὗτοί γε γνόντες ὅποι φέρει τὸ ἐρώτημα, ἡσύχασαν· τότε δὴ ὁ Ἰησοῦς τὸ οἰκεῖον ποιεῖ, καὶ διὰ τῆς ἁφῆς ἰᾶται τὸν ἄνθρωπον· εἶτα καὶ τοὺς Φαρισαίους ἐντρέπει διὰ τούτου, μονονουχὶ τοιαῦτα λέγων αὐτοῖς· Εἰ κεκώλυκεν ὁ νόμος ἐλεεῖν ἐν Σαββάτῳ, μὴ φροντίσῃς υἱοῦ κινδυνεύοντος ἐν Ἐαββάτῳ; Καὶ τί λέγωυίοῦ; ὅπου οὐδὲ βοῦν ἀβοήθητον καταλείψεις εἰ κινδυνεύοντα ὄψει; Πῶς οὖν οὐκ ἀνόητον παρατηρεῖσθαι τὴν τοῦ ὑδρωπικοῦ θεραπείαν ἐν Σαββάτῳ; Ὑδρωπικός ἐστι καὶ πᾶς ὃς διὰ τοῦ ἀνειμένου βίου καὶ ὑγροῦ κατὰ ψυχὴν νοσήσας δει νῶς, δεῖται Χριστοῦ, οὐκοῦν καὶ θεραπευθήσεται, εἰ ἔμπροσθεν Χριστοῦ γένηται. Ὁ γὰρ ἔμπροσθεν Θεοῦ εἶναι ἐννοῶν ἀεὶ, καὶ παρ´ αὐτοῦ ὁρᾶσθαι, ἐλάχισταποο ὐ ἰρεο νίὰοαιω, πἰωίσε ρεοσαὺίι. ἀμαρτήσεται

PG 123, skenējuma lpp. 469–470 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Κἰ καὶ ἐγίνωσκε τὸ δύστροπον … beidzas: ἰρεο νίὰοαιω, πἰωίσε ρεοσαὺίι. ἀμαρτήσεται

Ziņot par kļūdu

Lk. 14:7–11

Vai redzi, kādi ir Kristus mielasti – tie ir vērsti uz dvēseļu labumu, nevis uz vēdera pārsātināšanu? Lūk, Viņš dziedināja ūdenstaizņa slimnieku, mācīja farizejiem, ka labi ir darīt labu sabatā. Bet kad Viņš redzēja tos strīdamies arī par pirmajām vietām, Viņš dziedina arī šo kaislību, kas nesākas no maza iemesla, bet no liela un grūti izbēgama – es saku: no godkārības. Un lai neviens nedomā, ka mācība par to ir niecīga un Dieva diženuma necienīga. Pirmkārt, tu nesauktu par cilvēkmīlīgu ārstu to, kas sola dziedināt podagru un visas ievērojamās slimības, bet negrib ārstēt pirksta lūzumu vai zobu sāpes. Otrkārt, kā gan godkārības kaislība ir niecīga, ja tā noteikti mocīja tos, kas meklēja pirmās vietas? Tātad vajadzēja, tik tiešām vajadzēja, ka Kristus, pazemības Skolotājs, Iesācējs un Pabeidzējs, nocērt katru godkārības ļaunās saknes zaru.

Un ņem man vērā arī to: ja nebūtu bijis maltītes laiks un Kungs, atstājis citas runas, būtu runājis par to, pārmetumam būtu pamats; bet tagad, kad bija mielasts un pirmās vietas kāres kaislība Pestītāja acu priekšā mocīja šos nožēlojamos, pamācībai bija īstais brīdis.

Redzi arī citādi, no cik liela kauna Viņš cilvēku atbrīvo un kā Viņš to dara pieklājīgu. Cik kauna pilns ir brīdis, kad tu esi meklējis vietu, kas tev nepienākas, un tad, kad atnāk godājamāks, saimnieks tev saka: „Dod šim vietu“ – un tas bieži –, un tu nokāp zemāk, bet citi sēž priekšā. Un, gluži otrādi, cik slavas cienīgs ir tas, kas, būdams pirmās vietas cienīgs, no sākuma apsēdies zemāk, bet pēc tam tiek atrasts priekšā, kad visi viņam dod pirmo vietu. Vai tad tev šķiet niecīga šāda Tā Kunga pamācība, kas attēlo vislielāko tikumu – pazemību –, iedēsta to klausītāju dvēselēs un ved uz pieklājību to, kas to klausās? To vēlāk sacīja arī Kristus māceklis Pāvils: „Lai viss notiek pieklājīgi un pēc kārtības.“ Kā tad tas notiks? „Lai neviens nemeklē savu, bet katrs to, kas otram.“ Vai redzi mācekli runājam to pašu, ko Skolotājs?

Kā saprast vārdus: „Ikviens, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemots“? Jo daudzi šajā dzīvē, sevi paaugstinādami, bauda godu. Bet tieši tas arī ir tikt pazemotam – kad kāds pasaulē bauda lielāku godu; jo tad viņš ir nožēlojams un zems Dieva priekšā. Turklāt tāds netiek godāts līdz galam, nedz visu acīs; bet kamēr vieni to godā, citi to izsmej, vai pat paši tie, kas godā. Tātad Patiesības spriedums ir patiess. Ikviens, kas nav augstuma cienīgs, bet to piesavinās, tiks pazemots gan Dieva priekšā, kad būs pēdējā tiesa, gan arī šajā dzīvē – visvairāk. Bet pēc dabas katrs cilvēks nav augstuma cienīgs. Tātad lai neviens nelielās, lai netiktu pazemots līdz galam.

Piezīmes (1)
  1. „Iesācējs un Pabeidzējs“ – ἀρχηγὸς καὶ τελειωτής (Ebr. 12:2).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 23:6; Ebr. 12:2; 1. Kor. 14:40; 1. Kor. 10:24; Lk. 18:14; Mt. 23:12; Jēk. 4:6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὃρᾷς τὰ δεῖπνα τοῦ Χρι τοῦ ποῖά τινά εἰσιν, εἰς ὡφέλειαν ψυχῶν, οὐκ εἰς κόρον γαστρὸς καταστρέφοντα; Ἵδε γὰρ, ἰάσατο τὸν ὑδρωπικὸν, ἐδίδαξε τοὺς Φαρισαίους, ὅτι καλὸν τὸ ἐν Σαββάτῳ εὐεργετεῖν Ἐπεὶ δὲ εἶδεν αὐτοὺς καὶ περὶ τῆς πρωτοκλισίας θορυβουμένους, ἰᾶται καὶ τοῦτο τὸ πάθος οὐκ ἀπὸ σμικρᾶς ἀρχόμενον προφάσεως, ἀλλ´ ἀπὸ μεγάλης καὶ δυσδιαφεύκτου, τῆς κενοδοξίας φημί· καὶ μή τις νομιζέτω τὴν περὶ τούτου διδασκαλίαν μικρὰν εἶναι, καὶ ἀναξίαν τῆς τοῦ Θεοῦ μεγαλοπρεπείας· μάλιστα μὲν γὰρ οὐδὲ ἱατρὸν φιλάνθρωπον εἴποις ἂν, τὸν ποδάγρας μὲν ἰᾶσθαι ἐπαγγελλόενον να ὅσα τῶν νοσημάτων ἀξιόλογα, δακτύλου δὲ σύντριμμα ἣ δόντος ἄλγος μὴ δεχόμενον θεραπεύειν. Ἔπειτα πῶς μικρὸν τὸ τῆς κενοδοξίας πάθος, ὃ ἠνώχλει πάντως τοῖς τὰς πρωτοκλισίας ζητοῦσιν; Ἐχρῆν οὐν, ἐχρην τὸν τῆς ταπεινώσεως διδάσκαλον, καὶ ἀρχηγὸν, καὶ τελειωτὴν Χριστὸν πάντα κλάδον τῆς πονηρᾶς ῥίζης τῆς κενοδοξίας ἐκτέμνειν. Καὶ τοῦτο δέ μοι προσλογίζου · εἰ μὲν οὖν οὐκ ἦν καιρὸς τραπέζης, καὶ διελέγετο περὶ τούτῳν ὁ Κύριος, ἀφεὶς τοὺς περὶ ἄλλων λόγους, εἰχεν ἂν λόγον ἡ μέμψις, νῦν δὲ δείπνου ὄντος, καὶ τοῦ τῆς φιλοπρωτείας πάθους πρὸ ὀφθαλμῶν τοῦ Σωτῆρος ἐνοχλοῦντος τοῖς ἐλεεινοῖς, καιρὸν εἶχεν ἡ παραίνεσις. Ἵδε γὰρ καὶ ἄλλως πόσου μώμου πὸν ἄνθρωπον ἀπαλλάττει, καὶ πῶς κόσμιον αὐτὸν ποιεῖ. Πόσης γὰρ αἰσχύνης ἀνάμεστον, ὅταν τὸν μὴ πρέποντά σοι τόπον ζητήσαντι, εἶτα ἐλθόντος τοῦ ἐντιμοτέρου, ὁ καλέσας σε εἴπῃ· Δὸς τούτῳ τόπον, καὶ τοῦτο πολλάκις, καὶ ὑποβαίνῃς μέν αὐτὸς, ἐκεῖνοι δὲ προεδρεύωσι; Πόσου δὲ ἐπαίνου ἄξιον τοὐναν· τίον, ὅταν ὁ τῆς πρώτης καθέδρας ἄξιος, ὑποβὰς ἐξ ἀρχῆς, εἶτα προεδρεύων εὐρεθῇ, πάντων ἐξισταμένων αὐτῷ τῶν πρωτείων; Ἀρα μικρά σοι δοκεῖ ἡ τοιαύτη τοῦ Κυρίου παραίνεσις, τὴν μεγίστην τῶν ἀρετῶν, τὴν ταπείνωσιν ὑπογράφουσα, καὶ ταῖς τῶν ἀκροωμένων ψυχαῖς ἐγκαθιστῶσα, καὶ πρὸς τὸ εὕσχημον ἄγουσα τότγε αὐτῆς ἀκούοντα; ὅπερ οὖν καὶ ὁ Χριστοῦ μαθητὴς Καῦλος ὕστερονεῖπε, «Πάντα εὐσγημόνως καὶ κατὰ τάξιν, φησὶ, γινέσθω.» Πῶς οὖν τοῦτο γενήσεται; Μηδεὶς τὸ ἑαυτοῦ δῆτείτω, ἀλλὰ τὸ τοῦ ἑτέρου ἕκαστος. Ὁρᾷς τὸν μαθητὴν τὰ αὐτὰ τῶ δδασκάλω φθεγγόμενον; Τὸ δὲ, «Πᾶς ὁ ὑψῶν ἑαυωτὸν σαπαινωθήσεται,» πῶς νοήσομεν; Καὶ γὰρ πολλοὶ ἐν τῷ βίῳ τούτῳ ὑψοῦντες ἑαυτοὺς, τιμῆς ἀπολαύουσι· τοῦτο μὲν οὖν ἔστι τὸ ταπεινοῦσθαι, ὅταν τις ἀπολαύῃ πλείονος τιμῆς ἐν τῷ κόσμῳ· τότε γὰρ ἄθλιος καὶ ταπεινὸς παρὰ Θεῷ. Ἔπειτα δὲ οὐκ ἄχρι τέλους, οὐδὲ παρὰ πᾶσιν ὁ τοιοῦτος τιμᾶται, ἀλλ´ ἐν ὅσῳ τούτοις τιμᾶται, ἐκεῖνοι διασύρουσιν αὐτὸν, ἢ καὶ αὐτοὶ οἰ τιμῶντες. Ἀληθὴς οὖν ἡ τῆς ἀληθείας ἀπόφασις. Καὶ πᾶς ὁ ἀνάξιος ὕψους, σφετεριζόμενος τοῦτο, ταπεινωθήσεται, καὶ παρὰ τῷ Θεῷ μὲν, ὅτε ἡ τελευταία κρίσις, κάν τῷ βίῳ δὲ τούτω πάντων μάλιστα· φύσει δὲ πᾶς ἄνθρωπος ἀνάξιος ὕψους. Μηδεὶς οὖν ἐπαιρέσθω, ἵνα μὴ ἐσχάτως ταπεινωθῇ

PG 123, skenējuma lpp. 470–471 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὃρᾷς τὰ δεῖπνα τοῦ Χρι … beidzas: ἐπαιρέσθω, ἵνα μὴ ἐσχάτως ταπεινωθῇ

Ziņot par kļūdu

Lk. 14:12–15

Tā kā mielasts sastāv no divām daļām – aicinātājiem un aicinātajiem –, Viņš vispirms ar pamācību vadīja aicināto daļu uz glābjošo pazemību un cēla tiem priekšā nedārgu ēdienu; bet tagad Viņš atdara laipnību aicinātājam un ar pamācību viņu pacienā pretī, novērsdams viņu no tā, ka mielastus rīko kādas cilvēciskas pateicības dēļ un gaida tūlītēju atlīdzību. Jo sīkdvēseles, aicinādamas draugus vai radiniekus, to dara tūlītējas pateicības dēļ, un ja to nesaņem, ir neapmierinātas. Bet lieldvēseles, gaidīdamas nākamo, atlīdzību sagaida no Tā, kas patiesi ir bagāts. To sacīdams, Kungs mūs neattur no goda pret draugiem, bet māca nepārdot laipnību.

Kāds, to dzirdējis un domādams, ka Dievs atmaksās un taisnos pacienās pretī ar miesīgiem galdiem, sacīja: „Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva Valstībā.“ Jo viņš nebija garīgs, lai saprastu to, kas pāri maņām, bet vēl dvēselisks, tas ir, cilvēcisku domu vadīts. Jo tāds ir dvēseliskais – tas, kas netic nekam pārdabiskam, bet visu saprot pēc dabas.

Jo ir trīs stāvokļi: miesīgais, dvēseliskais un garīgais. Miesīgais ir, kad kāds grib baudīt un priecāties, reizē darot ļaunu citiem; tāda ir visa mantkārīgo cilts. Dvēseliskais stāvoklis ir, kad kāds negrib ne kaitēt, ne ciest kaitējumu; jo tā ir dzīve pēc dabas, tā kā arī pati daba mums to iesaka. Bet garīgais – kad kāds labā dēļ grib pat ciest kaitējumu un tikt mocīts. Tātad pirmais ir pretdabisks, vidējais – dabisks, bet trešais – pārdabisks. Tātad katrs, kas domā cilvēcīgi un nespēj saprast neko pārdabisku, tiek saukts par dvēselisku, jo viņu vada dvēsele [un ne] Gars. Bet kad kāds tiek Gara vadīts un vairs nedzīvo pats, bet viņā dzīvo Kristus, tas ir garīgais, kas pacēlies pāri dabai. Tātad dvēselisks bija tas, kas domāja, ka svētajiem atlīdzība būs maņām uztverama, jo nespēja saprast neko pārdabisku.

Piezīmes (3)
  1. „Dvēselisks“ – ψυχικός (1. Kor. 2:14); „miesīgais, dvēseliskais, garīgais stāvoklis“ – σαρκική, ψυχική, πνευματικὴ κατάστασις.
  2. „Maize“ – ἄριστον, burtiski „brokastis, maltīte“ (Lk. 14:15 – ἄρτον).
  3. „[un ne] Gars“ – OCR „ψυχῇ καὶ πνεύματι“ acīmredzami bojāts; krievu tulkojumā „душою, а не духом“.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 14:12–14; Mt. 6:2–4; 1. Kor. 2:14–15; Rom. 8:14; Gal. 2:20; Rom. 14:17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐκ δυοῖν μεροῖν συγκειμένου τοῦ δείπνου τῶν τε καλούντων καὶ τῶν καλουμένων τὸ μὲν τῶν καλουμένων μέρος ἔφθη διὰ παραινέσεως εἰς τὴν σωτήριον ταπεινοφροσύνην χειραγωγήσας, καὶ ὄψον αὐτοῖς ἀδαπάνητον παραθεὶς λοιπὸν δὲ τὸν καλέσαντα ἀντιφιλοτιμεῖται, καὶ διὰ παραινέσεως ἀνθεστιᾷ, ἀπάγων αὐτὸν τοῦ διά τινα χάριν ἀνθρωλίνην τὰς ἑστιάσεις ποιεῖσθαι, καὶ τὴν παραυτίκα ἀντιμισθίαν ἐκδέχεσθαι. Οἱ γὰρ μικρόψυχοι φίλους καλοῦντες ἢ συγγενεῖς διὰ τὴν ἐν τῷ παρευθὺ χάριν τοῦτο ποιοῦσι, κἂν μὴ τύχωσι, δυσχεραίνουσιν. Οἱ δὲ μεγαλόψυχοι τὸ μέλλον ἀναμένοντες παρὰ τοῦ ὄντως πλουσίου, τὰς ἀμοιβὰς ἐκδέχονται. Ταῦτα δὲ λέγων ὁ Κύριος, οὐ τῆς πρὸς τοὺς φίλους τιμῆς ἀπείργει ἡμᾶς, ἀλλὰ μὴ πιπράσκειν τὴν φιλοφροσύνην παιδεύει. Ἀκούσας δέ τις ταῦτα, καὶ νομίσας, ὅτι ὁ Θεὸς ἀντιφιλοτιμήσεται, καὶ ἀνθεστιάσει σωματικαῖς τραπέζαις τοὺς ὅικαίους, εἶπεν· θτι Μακάριος ὅστις φάγεται ἄριστον ἐν τῇ βασιλείᾳ τοῦ Θεοῦ. Οὐ γὰρ ἦν πνευματικὸς, ἵνα νοήσῃ τὰ ὑπὲο αἴσθησιν, ἀλλ´ ἔτι ψυχικὸς, τουτέστιν ἀνθρωπίνοις λογισμοῖς διοικούμενος· τοιοῦτος γὰρ ὁ ψυχικὸς ὁ μηδὲν ὑπὲρ φύσιν πιστεύων, ἀλλὰ πάντα κατὰ φύσιν νοῶν. Τρεῖς γάρ εἰσι καταστάσεις, σαρκικὴ, ψυχικὴ, καὶ πνευματική. Καὶ σαρκικὴ μέν ἐστιν, ὅταν τις ῆδεσθαι βούληται, καὶ χαίρειν μετὰ τοῦ καὶ ἄλλους κακοποιεῖν, οἷόν ἐστι πάντων τὸ τῶν πλεονεκτῶν φῦλον· ψυχικὴ δὲ κατάστασις, ὅταν τις μήτε βλάπτειν μήτε βλάπτεσθαι βούλοιτο· τοῦτο γὰρ τὸ κατὰ φύσιν ζῆν· ἐπεὶ καὶ ἡ φύσις αὐτὴ τοῦτο ἡμῖν εἰσηγεῖται· πνευματικὴ δὲ, ὅταν τις καὶ βλάπτεσθαι βούλοιτο διὰ τὸ καλὸν καὶ κακουχεῖσθαι. Ἔστιν οὖν ἡ μὲν πρώτη παρὰ φύσιν, ἡ δὲ μέση κατὰ φύσιν, ἡ δὲ τρίτη ὑπὲρ φύσιν. Πᾶς οὖν ἀνθρώπινα φρονῶν, καὶ μηδὲν τῶν ὑπὲρ φύσιν δυνάμενος νοῆσαι, ψυχικὸς λέγεται, ὡς ψυχῇ καὶ πνεύματι διοικούμενος· ὅταν Ἐέ τις πνεύματι ἄγηται, καὶ οὐκέτι ζῇ αὐτὸς, ζῇ δὲ ἐν αὐτῷ Χριστὸς, οὗτός ἐστιν ὁ πνευματικὸς, ὁ τὴν φύσιν ὑπεραναβάς· ψυχικὸς οὕν ἠν ὁ νομίσας αἰσθητὰς ἔσεσθαι τὰς ἀμοιβὰς τοῖς ἀγίοις, οἰα μηδὲν τῶν ὑπὲρ φύσιν δυνάμενος νοῆσαι.

PG 123, skenējuma lpp. 471–472 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐκ δυοῖν μεροῖν συγκειμένου τοῦ … beidzas: τῶν ὑπὲρ φύσιν δυνάμενος νοῆσαι.

Ziņot par kļūdu

Lk. 14:16–20

Kad kāds no tiem, kas sēdēja pie galda, sacīja: „Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva Valstībā“, Kungs viņam plašāk māca, kā mums jāsaprot Dieva mielasti. Un Viņš saka šādu līdzību, par „cilvēku“ saukdams Savu cilvēkmīlīgo Tēvu. Jo kad Dievs grib norādīt uz Savu sodošo spēku, Rakstos Viņš tiek saukts par panteru, leopardu un lāci; bet kad grib norādīt uz kādu cilvēkmīlestību, Viņš tiek ievests kā cilvēks. Tā arī tagad: tā kā līdzība runā par visvairāk cilvēkmīlīgo Dieva nodomu, ko Viņš īstenoja mūsos, darīdams mūs par Sava Dēla miesas dalībniekiem, Viņš to nosauca par cilvēku.

Par „lielu vakariņu mielastu“ Viņš nosauca šo Dieva nodomu: par vakariņām – tāpēc, ka Kungs nāca pēdējos laikos un it kā laikmeta vakarā; bet tās ir lielas, jo „neapšaubāmi liels ir mūsu pestīšanas noslēpums“. „Un viņš izsūtīja savu kalpu vakariņu stundā.“ Kas ir šis kalps? Dieva Dēls, kas pieņēma kalpa veidu, kļūdams par cilvēku, un par ko kā par cilvēku teikts, ka Viņš ir sūtīts. Ievēro, kā Viņš nesacīja „kalpu“, bet ar artikulu – „to kalpu“, tas ir: To, kas Viņam īsti pēc cilvēcības bija patīkams un labi kalpoja. Jo ne tikai kā Dēls un Dievs Viņš ir patīkams Tēvam, bet arī kā cilvēks: Viņš vienīgais bez grēka kalpoja visiem Tēva nodomiem un baušļiem un piepildīja visu taisnību; teikts, ka Viņš kalpojis Dievam un Tēvam, tāpēc arī īstā nozīmē par Dieva kalpu varētu saukt tikai Viņu.

Viņš tika sūtīts „vakariņu stundā“, tas ir, noteiktajā un piemērotajā laikā. Jo mūsu pestīšanai nebija cita piemērotāka laika kā tas, kas bija ķeizara Augusta valdīšanas laikā, kad ļaunumam, sasniegušam virsotni, bija jātiek sagrautam. Jo kā ārsti ļauj slēptai un ļaundabīgai slimībai izlauzt visu ļauno sulu un tikai tad lieto zāles, tā arī grēkam vajadzēja parādīt visus savus veidus, un tad lielajam Ārstam uzlikt zāles. Tāpēc Kungs gaidīja, kamēr velns piepildīs ļaunuma mēru, un tad, iemiesojies, ar visu Savu svēto dzīvi dziedināja katru ļaunuma veidu. Tātad Viņš tika sūtīts stundā, tas ir, īstajā un piemērotajā laikā, kā arī Dāvids saka: „Apjoz Savu zobenu pie gurna, Varenais, Savā skaistumā (ὡραιότητι)“; jo zobens, protams, ir Dieva Vārds, bet ar gurnu tiek apzīmēta dzimšana miesā, kas notika „skaistumā“ (ὡραιότητι), tas ir, piemērotajā laikā.

Viņš tika sūtīts „sacīt aicinātajiem“. Kas ir šie aicinātie? Varbūt visi cilvēki; jo Dievs visus aicināja uz Savu atziņu – gan caur redzamās pasaules kārtību, gan caur dabisko likumu. Bet varbūt atbilstošāk – tie no Israēla, kas tika aicināti caur bauslību un praviešiem. Tātad pie tiem Kungs pirmām kārtām tika sūtīts – pie Israēla nama avīm. Viņš sacīja: „Nāciet, jo viss jau ir sagatavots“; jo Kungs visiem pasludināja labo vēsti, ka Debesu Valstība ir tuvu un jūsos.

Bet viņi „visi kā viens sāka aizbildināties“, tas ir, it kā pēc vienas norunas; jo visi jūdu valdnieki, atteikušies turēt Jēzu par ķēniņu, netika pagodināti arī ar mielastu: viens bagātības mīlestības, cits baudkāres dēļ. Jo tas, kas nopirka tīrumu, un tas, kas nopirka vēršu jūgus, saprotami kā bagātības mīļotāji, bet tas, kas apprecēja sievu, – kā baudkārais.

Ja gribi, tīrumu pērk tas, kas pasaules gudrības dēļ nepieņem noslēpumu. Jo tīrums ir pasaule un vispār daba; bet kas raugās uz dabu, tas nepieņem pārdabisko. Tātad farizejs, varbūt ieraudzījis tīrumu, tas ir, raudzīdamies uz dabas likumiem, nepieņēma, ka Jaunava dzemdējusi Dievu, jo tas ir pārdabiski. Un arī visi, kas lielās ar ārējo gudrību, šī tīruma, tas ir, dabas, dēļ nepazina Jēzu, kas atjaunoja dabu. Bet tas, kas nopirka piecus vēršu jūgus un tos pārbauda, varētu tikt saprasts kā matērijas mīļotājs cilvēks, kas piecas dvēseles maņas sajūdzis ar miesas maņām un darījis dvēseli par miesu. Tāpēc, būdams aizņemts ar zemes lietām, viņš negrib piedalīties prāta mielastā; jo arī gudrais saka: „Kā gan kļūs gudrs tas, kas tur arklu?“ Bet tas, kas izkrīt sievas dēļ, būtu baudkārais, kas, pieķēries miesai, dvēseles laulātajai, un būdams tajā, kā tai pieķēries, nevar patikt Dievam.

Visu to tu varētu saprast arī burtiski: jo mēs atkrītam no Dieva gan tīrumu, gan vēršu jūgu, gan laulību dēļ, kad pie tiem pieķeramies un visu dzīvi tiem iztērējam, un dažreiz to dēļ krītam pat līdz asinīm, bet nedomājam un neturamies pie nevienas dievišķas domas vai vārda.

Piezīmes (5)
  1. „Dieva nodoms“ – οἰκονομία (sk. termini.md); „mūsu pestīšanas noslēpums“ – μυστήριον Evaņģēlija nozīmē, bez vietura.
  2. „Lielas vakariņas“ – δεῖπνον μέγα (Lk. 14:16).
  3. Ps. 44:4–5 LXX (1965: Ps. 45:4–5); ὡραιότης – „skaistums“, bet arī „īstā laika atbilstība“ (no ὥρα).
  4. „Matērijas mīļotājs“ – φιλόϋλος.
  5. „Gudrais“ – Sīraha dēls (Sīr. 38:25 LXX).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 14:15; Os. 13:7–8; Ebr. 2:14; 1. Tim. 3:16; Fil. 2:7; Ebr. 1:2; Mt. 3:15; Jes. 42:1; Gal. 4:4; Ps. 44:4–5; Ef. 6:17; Rom. 1:20; Mt. 15:24; Lk. 17:21; Jņ. 7:48; Sīr. 38:25; Rom. 8:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τοῦ συνανακειμένου εἰπόντος, ὅτι μακάριος ὃς φάγεται ἄριστον ἐν τῇ βασιλεία τοῦ Θεοῦ, ὁ Κύριος διδάσκει αὐτὸν πλατύτερον, πῶς δεῖ νοεῖν ἡμᾶς τὰς τοῦ Θεοῦ ἑστιάσεις. Καὶ δή τησι παραβολὴν τοιάνδε, ἄνθρωπον μὲν ὀνομάζων τὸν φιλάνθρωπον αὐτοῦ Πατέρα. Ὁ γὰρ Θεὸς ὅταν μὲν τὴν τιμωρητίκὴν αὐτοῦ δύναμιν αἰνίττηται, παρὰ τῇ Γραφῇ πάνθηρ, καὶ πάρδαλις, καὶ ἄρκτος ὀνομάζεται· ὅταν δὲ φιλανθρωπίαν τινὰ αἱνίττεσθαι μέλλῃ, ἄνθρωπος εἰσάγεται, ὥσπερ οὖν καὶ νῦν· ἐπειδὴ περὶ τῆς φιλανθρωποτάτης οἰκονομίας διαλαμβάνει ἡ παραβολὴ, ἣν ἐνήργησεν ἐν ἡμῖν, κοινωνοὺς ἡμᾶς ποιήσας τῆς σαρκὸς τοῦ Υἱοῦ αὐτοῦ, πνθρωπον αὐτὸν ὡνόμασε· δεῖπνον δὲ μέγα ἐκάλεσε τὴν οἰκονομίαν ταύτην, δεῖπνον μὲν, ἐπειδὴ ἐν ἐσχάτοι καιροῖς, καὶ οἷον ἐπὶ δυσμαῖς τοῦ αἰῶνος ἦλθεν ὁ Κύριος. Μέγας δὲ ὁ δεῖπνος οὗτος, ἐπειδὴ καὶ ὁμολογουμένως μέγα τὸ τῆς σωτηρίας ἡμῶν μυστήριον · καὶ ἀπέστειλε τὸν δοῦλον αὐτοῦ τῇ ὥρᾳ τοῦ δείπνου. Τίς ἐστιν οὗτος ὁ δοῦλος; Ὁ τὴν μορφὴν τοῦ δούλου ἀναλαβὼν ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, ἄνθρωπος γενόμενος, καὶ ὡς ἄνθρωπος ἀποσταλῆναι λεγόμενος. Πρόσχες δὲ πῶς οὐκ εἶπε, δοῦλον, ἀλλὰ μετὰ τοῦ ἄρθρου, τὸν δοῦλον, τὸν κυρίως, φησίν, αὐτῷ κατὰ τὸ ἀνθρώπινον εὐαρεστήσαντα καὶ εὖ δουλεύσαντα. Οὐ μόνον γὰρ καθὸ Υἱὸς καὶ Θεὸς εὐάρεστος τῷ Πατρὶ, ἀλλὰ καὶ καθὸ ἄνθρωπος, αὕτὸς μόνος ἀναμαρτήτως πάσαις ταῖς τοῦ Πατρὸς βουλαῖς καὶ ἐντολαῖς ὑπηρετήσας, καὶ πληρώσας πᾶσαν δικαιοσύνην. δουλεῦσαι λέγεται τῷ Θεῷ καὶ Πατρὶ, διὸ καὶ κυρίως δοῦλος τοῦ Θεοῦ αὐτὸς ἂν λέγοιτο μόνος. Τῇ ὥρᾳ δὲ τοῦ Ἀείπνου ἀπεστάλη, τουτέστιν, ἐν τῷ ὡρισμένῳ καὶ ἐπιτηδείῳ καιρῷ. Οὐδὲ γὰρ ἄλλος καιρὸς ἦν τῆς σωτηρίας ἡμῶν ἐπιτηδειότερος, ἢ ἐκεῖνος ὁ κατὰ τὴν τοῦ Αὐγούστου Καίσαρος βασιλείαν, ὅτε κορυφωθεῖσαν τὴν κακίαν ἔδει καθαιρεθῆναι. Ὧσπερ γὰρ νόσημα ὕπουλον, καὶ κακόηθες ἐῶσιν οἱ ἰατροὶ πάντα τὸν πονηρὸν χυμὸν ἐκρῆξαι, εἶθ´ οὔτως τὰς φαρμακείας ἐπάγουσιν, οὕτως καὶ τὴν ἀμαρτίαν ἔδει πάντα τὰ οἰκεῖα ἑαυτῆς εἴδη ἐπιδείξασθαι, εἶτα τὸν μέγαν λατρὸν ἐπιθεῖναι τὸ φάρμακον. Διὰ τοῦτο δὴ περιέμεινεν ὁ Κύριος τὸ μέτρον τῆς κακίας πληρῶσαι τὸν διὰβολον, καὶ οὕτως σαρκωθεὶς πᾶν εἶδος κακίας διὰ πάσης τῆς ἀγίας αὐτοῦ πολιτείας ἐξιάσατο. Ἀπεστάλη οὖν ἐν ὥρᾳ, τουτέστι, τῷ ὡραίῳ καὶ ἐπιτὴδείῳ καιρῷ, καθὰ καὶ Δαυὶδ λέγει· «Περίζωσαι τὴν ῥομφαίαν σου, ἐπὶ τὸν μηρόν σου, δυνατὲ» τῇ ὡραιότητί σου· πάντως γὰρ ῥομφαία μὲν ὁ λόγος τοῦ Θεοῦ, διὰ τοὺ μηροῦ δὲ ἡ ἐν σαρκὶ γένεσις σημαίνεται, ἥτις Κτῇ ὡραιότητι ἐγένετο, τουτέστιν, ἐν τῷ ἐπιτηδείω καιρῷ. Ἀπεστάλη δὲ εἰπεῖν τοῖς κεκλημένοις. Τίνες δέ εἰσιν οὗτοι οἱ κεκλημένοι; Τάχα μὲν καὶ πάντες ἄνθρωποι πάντας γὰρ ἐκάλεσεν ὁ Θεὸς εἰς τὴν ἐπί. γνωσιν αὐτοῦ, τοῦτο μὲν διὰ τῆς τῶν ὁρωμένων εὐταξίας, τοῦτο δὲ διὰ τοῦ φυσικοῦ νόμου· τάχα δὲ οἰκειότερον οἱ ἐξ Ἰσραὴλ, οἶ διὰ τοῦ ν μου καὶ τῶν προφητῶν ἐκλήθησαν· εἰς τούτους οὗν ἀπεστάλη προηγουμένως ὁ Κύριος, εἰς τὰ πρόβατα οἴκου Ἰσραήλ. Αὐτὸς μὲν οὖν ἔλεγε· Ἔρχεσθε ὅτι ἤδη ἔτοιμά ἐστι πάντα· ἐγγὺς γὰρ εἶναι τὴν βασιλείαν πῶν οὐρανῶν, ἅπασιν εὐηγγελίζετο ὁ Κύριος, καὶ ἐντὸς ὑμῶν. Οἱ δὲ ἤρξαντο ἀπὸ μιᾶς παραιτεῖσθαι, τουτέστιν, ὡς ἐξ ἑνὸς συνθήματος· πάντες γὰρ οἱ ἄρχοντες τῶν Ἰουδαίων παραιτησάμενοι ἱχειν τὸν Ἰησοῦν βασιλέα, οὐδὲ τοῦ δείπνου ἠξιώθησαν· ὁ μέν διὰ φιλοπλουτίαν, ὁ δὲ διὰ φιληδονίαν. Ὁ μὲν γὰρ τὸν ἀργὸν ἀγοράσας, καὶ ὁ τὰ ζεύγη τῶν βοῶν, φιλόπλουτοι ἂν νοηθεῖεν· ὁ δὲ τὴν γυναῖκα γήμας, φιλήδονος· εἰ βούλει δέ μοι, ἀγρὸν ἀγοράζει ὁ διὰ τὴν τοῦ κόσμου σοφίαν μὴ παραδεχόμενος τὸ μυστήριον. Ἀγρὸς μὲν γὰρ ὁ κόσμος, καὶ ἡ φύσις ἁπλῶς, ό δὲ τὴν φύσιν βλέπων, τὸ ὑπὲρ φύσιν οὐ παραδί χτται. Ἰδὼν οὖν ὁθαρισαῖος τυχὸν τὸν ἀγρὸν, τουτέστι, πρὸς τοὺς τῆς φύσεως νόμους ἀποβλέψας, οὐ παρεδέξατο τὸ τεκεῖν παρθένον Θεὸν, ὡς ὑπὲρ φύσιν Κν· ἀλλὰ καὶ οἱ τῇ ἔξω σοφίᾳ ἐγκαυχώμενοι πάντες, διὰ τὸν ἀνοὀν τοῦτον, τουτέστι τὴν φύσιν, ἠγνόησαν τὸν καινοτομήσαντα τὴν φύσιν Ἰησοῦν. Ὁ δὲ ζεύγη βοῶν ἀγοράσας πέντε, καὶ δοκιμάζων αὐτὰ, νοηθείη ἂν καὶ ὁ φίλόῦλος ἄνθρωπος, ὃς τὰς πέντε τῆς ψυχῆς αἰσθήσεις ταῖς σωματικαῖς συνέζευξε, καὶ τὴν ψυχὴν σάρκα ἐποίησε· διὰ τοῦτο οἷα δὴ περὶ γῆν ἐνησχολημένος, οὐ βούλεται τοῦ λογικοῦ δείπνου μεταλαβεῖν, φησὶ γὰρ καὶ σοφός· «Τί σοφισθήσεται ὁ κρατῶν ἀρότρου;» Ὁ δὲ διὰ τὴν γυναῖκα ἐκπίπτων, ὁ φιλήδονος εἴη ἂν, ὃς τῇ σαρκὶ τῇ συζύγῳ τῆς ψυχῆς προστετηκώς, καὶ ἐν αὐτῇ ὢν, ὡς κολληθεὶς αὐτῇ, Θεῷ ἀρέσαι οὐ δύναται. Νοήσαις δ´ ἂν ταῦτα πάντα καὶ κατὰ τὸ ῥητόν· καὶ γὰρ ἐκπίπτομεν τοῦ Θεοῦ καὶ δι´ ἀγροὺς. καὶ διὰ Γεύγη μοῶν καὶ διὰ κάιμους προσκείμενοι μὲν τούτοις, καὶ τὸν ἅπαντα βίον εἰς ταῦτα δαπανῶντες, καί που καὶ ἄχρις αἱμάτων διὰ ταῦτα ἐκτοαχηλζόμενοι· θεῖον δὲ μηδὲν ἢ νόημα ἢ ῥῆμα διανοούμενοι, ἢ μετερχόμενοι.

PG 123, skenējuma lpp. 472–474 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τοῦ συνανακειμένου εἰπόντος, ὅτι μακάριος … beidzas: ἢ ῥῆμα διανοούμενοι, ἢ μετερχόμενοι.

Ziņot par kļūdu

Lk. 14:21–24

Jūdu valdnieki tika atmesti, un neviens no tiem neticēja Kristum, kā viņi paši lielījās ar savu ļaunumu: „Vai tad,“ viņi saka, „kāds no valdniekiem ir ticējis Viņam?“ Tātad šie bauslības pratēji un rakstu mācītāji, kā saka pravietis, kļuvuši muļķīgi, izkrita no žēlastības; bet vienkāršie no jūdiem, kas līdzināmi klibajiem, aklajiem un kropļiem, „pasaules muļķīgais un nicinātais“, tika aicināti. Jo ļaudis brīnījās par žēlastības vārdiem, kas izgāja no Jēzus mutes, un priecājās par mācību.

Bet kad bija iegājuši šie no Israēla – es saku: izredzētie, ko Dievs iepriekš nolēma Savai godībai, proti, Pēteris, Zebedeja dēli un pārējie desmitiem tūkstošu ticīgo –, Dieva labestība pārplūst arī uz pagāniem. Jo tie, kas „uz ceļiem un pie žogiem“, varētu tikt saprasti kā pagāni. Israēlieši bija pilsētas iekšienē, jo bija saņēmuši bauslības došanu un tiem bija lemta izkoptāka dzīve; bet pagāni, būdami sveši derībām, atsvešināti no Kristus bauslības un nebūdami svēto līdzpilsoņi, uzturējās ne uz viena ceļa, bet uz daudziem netaisnības un mežonības ceļiem, un pie žogiem, es saku: grēkos; jo grēks ir liels žogs un starpsiena, kas mūs šķir no Dieva. Tātad ar ceļiem Viņš norāda uz pagānu lopisko dzīvesveidu, sadalītu daudzos uzskatos, bet ar žogiem – uz viņu dzīvi grēkos.

Viņš pavēl tos ne vienkārši aicināt, bet „piespiest“, kaut gan ticēt ir katra brīvas izvēles lieta; bet lai mēs mācītos, ka tā ir liela Dieva spēka zīme, ka ticēja pagāni, kam bija tik liela neziņa, tāpēc Viņš sacīja: „Piespied.“ Jo ja nebūtu bijis liela sludinātā spēka un lielas vārda patiesības, kā gan cilvēki, kas trakoja pēc elkiem un darīja apkaunojošus darbus, būtu pēkšņi pārliecināti atzīt patieso Dievu un dzīvot garīgu dzīvi? Tātad, gribēdams parādīt pārmaiņas brīnumainību, Viņš notikušo nosauca par piespiešanu – kā ja kāds sacītu, ka hellēņi, pat negribēdami atstāt elkus un izlutinātību, tomēr sludināšanas patiesības tika piespiesti no tiem bēgt. Un arī citādi: zīmju spēks radīja lielu piespiešanu pāriet Kristus ticībā.

Arī ik dienas šis mielasts tiek sagatavots, un mēs visi tiekam aicināti uz Valstību, ko Dievs cilvēkiem sagatavojis jau pirms pasaules radīšanas; bet vieni gudrības ziņkāres dēļ, citi matērijas mīlestības dēļ, vēl citi miesas mīlestības dēļ netiekam tās pagodināti. Bet Dieva cilvēkmīlestība to dāvā citiem grēciniekiem: tiem, kas akli garīgajās acīs, kas nesaprot, kāda ir Dieva griba, vai saprot gan, bet ir klibi un nekustīgi to pildīt; un vispār nabagiem, kas izkrituši no augšējās godības; un kropļiem, kas nerāda savu dzīvi nevainojamu. Tātad pie šiem grēciniekiem, kas maldās pa grēka ielām un platajiem ceļiem, Tēvs sūta Savu Dēlu, kas aicina uz mielastu un kas miesā kļuva arī par kalpu, kas atnāca aicināt ne taisnos, bet grēciniekus; un Viņš tos dāsni mielo to zinīgo un bagāto, kas izdabā miesai, vietā. Daudziem Viņš sūta arī slimības un briesmas un tā liek tiem pat pret viņu gribu atteikties no šīs dzīves – ar spriedumiem, ko Viņš zina –, un ieved tos Savā mielastā, uzlikdams tiem piespiešanu, uzvedot briesmas. Un tam ir daudz piemēru.

Līdzība mūs māca arī vienkāršākā nozīmē – dāvāt vairāk nabagiem un kropļiem nekā bagātajiem, ko Viņš arī mazliet iepriekš pamācīja, [un tieši tāpēc, šķiet, Viņš sacīja šo līdzību, lai mēs] būtu tik dedzīgi un dāsni brāļu uzņemšanā, ka pat negribošos piespiestu piedalīties mūsu labumos. Tā ir liela pamācība arī skolotājiem – mācīt mācekļiem vajadzīgo pat pret viņu gribu.

Piezīmes (3)
  1. „Piespied ienākt“ – ἀνάγκασον εἰσελθεῖν (Lk. 14:23); Teofilakts uzsver, ka ticība ir brīvas izvēles lieta (προαιρετικόν).
  2. „Matērijas mīlestība“ – φιλοϋλία; „zinīgie“ – γνωστικοί, šeit „gudrie pēc pasaules“.
  3. Kvadrātiekavās – pēc krievu tulkojuma (OCR teksts bojāts).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:48; Rom. 1:22; Jes. 29:14; 1. Kor. 1:27–28; Lk. 4:22; Rom. 8:29–30; Ef. 2:12; Ef. 2:14; Mt. 25:34; Mt. 9:13; Lk. 14:13; 2. Tim. 4:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἀπεῤῥίφησαν μὲν οἱ ἄρχοντες τῶν Ἰουδαίων, καὶ οὐδεὶς ἐκ τούτων ἐπίατευαι τῶ Χοιστῷ, ὡς καὶ αὐτοὶ ἐνεκαυχῶντο τῇ κακία Μὴ γὰρ, φησί, τῶν ἀρχόντων τις ἐπίστευσεν εἰς αὐτόν; Οὗτοι μὲν οὖν οἱ νομομαθεῖς, καὶ Γραμματεῖς, ὥς φησιν ὁ προφήτης, μωρανθέντες ἐξέπεσον τῆς χάριτος· οἱ δὲ ἐκ τῶν Ἰουδαίων ἰδιῶται χωλοῖς, καὶ τυφλοῖς, καὶ ἀναπήροις ἀπεικαζόμενοι, πὲ μωρὰ τοῦ κόσμου, καὶ οἱ ἐξουδενωμένοι, οὗτοι ἐκλήθησαν. Ὁ γὰρ ὅχλος ἐαύμαζεν ἐπὶ τοῖς λόγοις τῆς χάριτος τοῖς ἐκπορευομένοις ἐκ τοῦ στόματος τοῦ Ἰησοῦ, καὶ ἔχαιρον τῇ διδασκαλίᾳ. Μεθ´ ὃ δὲ εἰσῆλθον οὗτοι οἱ ἐξ Ἰσράὴλ, ἡ ἐκλογὴ, φημί, τϋς ὁ Θεὸς προώρισεν εἰς δόξαν αὐτοῦ, οἱ ἦσαν Πέτρος, καὶ οἱ τοῦ Ζεβεδαίου, καὶ αἱ λοιπαὶ μυριάδες τῶν πιστευσάντων, ἡ ἀγαθότης τοῦ Θεοῦ καὶ εἰς τὰ ἔθνη ὑπερεκχεῖται· οἱ γὰρ ἑν ταῖς ὁδοῖς, καὶ τοῖς φραγμοῖς, τὰ ἔθνη νοηθεῖεν. Οἱ μὲν Ἰσραηλῖται ἐντὸς ἦσαν τῆς πόλεως, ἅτε καὶ νομοθεσίαν δεξάμενοι, καὶ ἀστειοτέραν διαγωγὴν λαχόντες· τὰ δὲ Κθνη ξένα τῶν διαθηκῶν ὄντα, καὶ ἀπηλλοτριωμένοι τῆς νομοθεσίας τοῦ Χριστοῦ, καὶ μὴ συμπολῖται βντες τῶν ἁγίων οὐκ ἐν μιᾷ ὀδῷ, ἀλλὰ πολλαῖς τῆς ἀνομίας καὶ ἀγροικίας διέτριβον, καὶ ἐν τοῖς φραγμοῖς, ταῖς ἁμαρτίαις, φημί· ἡ γὰρ ἀμαρτία μέγας φραγμὸς, καὶ μεσότοιχον διῖστῶν ἡμᾶς ἀπὸ τοῦ Θεοῦ. Ρσηο. π ΧὰΙi. Τὴν κτηνώδη οὖν τῶν ἐθνῶν διαγωγὴν, καὶ εἰς τὰς πολλὰς δόξας μεμερισμένην αἰνίττεται διὰ τῶν ὀδῶν, τὴν δὲ ἐν ἁμαρτίαις αὐτῶν ζωὴν διὰ τῶν φραγμῶν· οὐχ ἀπλῶς δὲ κελεύει τούτους καλέσαι, ἀλλὰ ἀναγκάσαι, καίτοι προαιρετικὸν ἅπασι τὸ πιστεύσιν· ἀλλ´ ἵνα μάθωμεν, ὅτι μεγάλης τοῦ Θεοῦ δυνάμεφς σηΚμεῖόν ἀστι τὸ πιστεῦσαι τὰ ἔθνη τοσαύτην ἀγνωσίαν ἔχοντα, διὰ τοῦτο εἶπεν, Ἀνάγκασον. Κἰ μὴ γὰρ ἦν πολλὴ τοῦ κηρυττομένου ἡ δύναμις, καὶ μεγάλη ἡ τοᾶ λέτοι» ἀλήθειὰ πῶν Σν ἐπηίσθηγαν ἄνθρωποι εἰδωλομανοῦντες, καὶ αἰσχρουργοῦντες ἀθρόον ἐπιγνῶναι τὸν ὄντως Θεὸν, καὶ πνευματικὸν βίον τελέσαι; Τὸ τοίνυν παράδοξον τῆς μεταθέσεως θέλων δηλῶσαι, ἀνάγηην τὸ πρᾶγμα ὡνόμασεν· ὡς ἂν εἴποι τις, ὅτι καὶ μὴ βουλόμενοι οἱ Ἕλληνες ἀφεῖναι τὰ εἴδωλα, καὶ τὴν τρυφὴν, ὅμως ὑπὸ τῆς ἀληθείας τοῦ κηρύγματος ἠναγκάσθησαν ταῦτα φυγεῖν. Ἄλλως τε καὶ, ἡ δύναμις τῶν σημείων μεγάλην ἐπῆγεν ἀνάγκην σοῦ μετατεθῆναι εἰς τὴν τοῦ Χριστοῦ πίστιν. Καὶ καθεκάστην δὲ ὁ δεῖπνος οὗτος ἑτοιμάζεται, καὶ καλούμεθα πάντες εἰς τὴν βασιλείαν, ἣν καὶ πρὸ καταβολῆς κόσμου ἡτοίμασεν ὁ Θεὸς τοῖς ἀνθρώποις· ἀλλ´ εἱ μὲν διὰ σοφίας περιεργίαν, οἱ δὲ διὰ φιλοῦλίαν, οἷ δὲ διὰ φιλοσαρκίαν οὐκ ἀξιούμεθα ταύτης· ἡ δὲ τοῦ Θεοῦ φιλανθρωπία ἐτέροις ἁμαρτωλοῖς χαρίζεται ταύτην, τοφλοῖς τὰς νοητὰς ὄψεις, μὴ συνιεῖσι τί τὸ Ρέλημα τοῦ Θεοῦ, ἢ συνιεῖσι μὲν, χωλοῖς δὲ οὐσα, καὶ ἀκινητοῦσι πρὸς τὸ πράττειν τοῦτο· καὶ συνόλως πτωχοῖς ἀποπεσοῦσι τῆς ἄνω δόξης· καὶ ἀναπήροις, ἄμωμον τὸν ἑαυτῶν βίον μὴ ἐπιδεικνομένοις· τούτοις οὖν τοῖς ἀμαρτωλοῖς εἰς τὰς πλατείας, καὶ εὐρυχώρους ὀδοὺς τῆς ἀμαρτίας πλανωμένοις. ἐπιπέμπει ὁ Πατὴρ τὸν δειπνοκλήτορα αὐτοῦ Υἱὸν, τὸν καὶ δοῦλον γενόμενον κατὰ σάρκα, τὸν μὴ δικαίους ἐλθόντα καλέσαι, ἀλλὰ ἀμαρτωλούς· καὶ ἑστιᾷ τούτους φιλοτίμως ἀντ´ ἐκείνων τῶν γνωστικῶν καὶ πλουσίων, καὶ τῇ σαρκὶ χαριζομένων. Πολλοῖς δὲ καὶ νόσους ἐπιπέμπων καὶ κινδύνους, ποιεῖ αὐτοῦς καὶ ἄκοντας ἀποτάξασθαι τῷ βίῳ, οἷς κρίμασιν οἶδε, καὶ εἰσάγεε αὐτοὺς εἰς τὸν δεῖπνον αὐτοῦ, ἀνάγκην αὐτοῖς ἐπάγων τὴν τῶν κινδύνων ἐπιφοράν· καὶ τούτου τὰ παραδείγματα πολλά. Διδάσκει δὲ ἡμᾶς καὶ κατὰ τὸ ἀπλούστερον ἡ παραβολὴ τοῖς πένησι καὶ ἀναπήροις χαρίζεσθαι μᾶλλον ἢ τοῖς πλουσίοις, ὃ καὶ πρὸ ὀλίγου παραινῶν, διὰ τοῦτο αὐτὸ δοκεῖ τὴν παραβολὴν ξπδς.·.πὴ ὸόπὸμμ σλῳ καὸοαμαωσοηαοὰ, α´ τως εἶναι πρόθυμοι, καὶ φιλότιμοι περὶ τὴν ὑποδοχὴν τῶν ἀδελφῶν, ὥστε καὶ μὴ θέλοντας ἀναγκάζειν πρὸς τὸ μεταλαμβάνειν τῶν ἡμετέρων ἀγαθῶν. Τοῦτο καὶ τοῖς διδάσκουσι μεγάλη νουθεσία, ὥστε καὶ ἄκοντι τοὺς μαθητὰς παιδεύειν τὸ δέον.

PG 123, skenējuma lpp. 474–475 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: καὶ οὐδεὶς ἐκ τούτων ἐπίατευαι … beidzas: τοὺς μαθητὰς παιδεύειν τὸ δέον.

Ziņot par kļūdu

Lk. 14:25–27

Tā kā daudzi no tiem, kas gāja kopā ar Jēzu, sekoja Viņam ne ar visu dedzību un atteikšanos, bet bija diezgan remdeni, Viņš, mācīdams viņiem, kādam jābūt Viņa māceklim, izsaka par to spriedumu un it kā viņu attēlo un uzglezno, sacīdams, ka viņam jāienīst ne tikai tie, kas viņam tuvi no ārpuses, bet arī sava dvēsele.

Bet raugies, lai tevi neaizrauj burts tik vienkārši un nezinoši. Jo Cilvēkmīlīgais nemāca necilvēcību un nepamāca nonāvēt sevi; bet Viņš grib, lai Viņa īstais māceklis ienīstu savus radiniekus pēc dzimuma tad, kad tie viņam kavē dievbijību un kad attiecību dēļ ar tiem viņam tiek traucēts darīt labo. Jo ja tie nekavē, Viņš māca tos drīzāk godāt līdz pēdējai elpai. Un kā Viņš māca? Ar lielāko mācību – es saku: ar to, ko Viņš pats darīja. Jo Viņš bija paklausīgs Jāzepam, kaut arī tas nebija Viņa īstais tēvs, bet tikai tā tika uzskatīts; un par Māti Viņš vienmēr tik ļoti gādāja, ka pat krustā sists Viņu neatstāja novārtā, bet nodeva mīļotajam māceklim. Kā tad Tas, kas to mācīja ar darbiem, ar vārdiem ieteiktu ko citu? Bet, kā jau sacīju, Viņš pavēl ienīst vecākus tad, kad briesmās ir Dievs. Jo tad vairs netiek uzskatīti par vecākiem un tuviniekiem tie, kas stājas pretī mūsu šādam labumam.

No šejienes skaidrs arī tas, ko mēs sakām, – no tā, ka Viņš pavēl ienīst arī savu dvēseli. Jo Viņš noteikti nepavēl nonāvēt sevi, bet atteikties no dvēseles kārībām, kas mūs šķir no Dieva; un ja priekšā ir mocekļa nāve, nerūpēties par dvēseli, kad priekšā ir vienīgi mūžīgs ieguvums. Ka Viņš māca to, nevis vienkārši nonāvēt sevi, Viņš atkal rāda ar to, ka, velnam kārdinot Viņu nolēkt no tempļa, Viņš atraidīja kārdinājumu, un arī nenodeva Sevi jūdiem, bet aizgāja un, iziedams caur viņu vidu, apslēpās no tiem, kas kāroja nogalināt.

Kas, kāda tuvinieka traucēts dievbijībā, mīl attiecības ar tiem un tās vērtē augstāk par to, kā patikt Dievam, un vēl bieži dzīves mīlestības dēļ, kad priekšā ir mocekļa nāve, krīt līdz aizliegšanai, – tas nevar būt Kristus māceklis.

Piezīmes (1)
  1. „Ienīst“ – μισεῖν (Lk. 14:26); Teofilakts skaidro: tikai tad, kad tuvinieki kavē dievbijību.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 10:37–38; Lk. 2:51; Lk. 3:23; Jņ. 19:26–27; Mt. 4:5–7; Lk. 4:29–30; Jņ. 8:59; Mt. 16:25

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπειδὴ πολλοὶ τῶν συμπορευομένων τῷ Ἰησοῦ, οὐ σὺν προθυμίᾳ πάσῃ, καὶ ἀποταγῇ ἠκολούθουν, ἀλλὰ ψυχρότερον διέκειντο, διδάσκων αὐτοὺς οἷον δεῖ τὸν μαθητὴν αὐτοῦ εἶναι, ἀποφαίνετα περὶ τούτου, καὶ οἷον διατυποῖ αὐτὸν, καὶ ζωγραφεῖ εἰσηγούμενος δεῖν αὐτὸν μισεῖν οὐ μόνον τοὺς ἱξωθεν αὐτῷ ᾠκειωμένους, ἀλλὰ καὶ τὴν ἑαυτοῦ ψυχήν. Ὃρα δὲ μὴ συναρπασθῇς τῷ ῥητῷ ἁπλῶς οὕτως καὶ ἀνεπιστημόνως. Οὐ γὰρ ἀπανθρωπίαν διδάσκει ὁ φιλάνθρωπος, οὐδὲ διαχειρίζεσθαι ἑαυτοὺς νουθετεῖ, ἀλλὰ τόν γε γνήσιον αὐτοῦ μαθητὴν βούλεται τότε μισεῖν τοὺς κατὰ γένος οἰκείους, ὅτε πρὸς θεοσέβειαν αὐτῷ ἐμποδίζοιεν καὶ διὰ τὴν πρὸς αὐτοὺς σχέσιν κωλύοιτο αὐτὸς τὸ καλὸν μετιέναι· ἐπεὶ εἰ μὴ ἐμπαδίζοιεν, τιμᾷν μᾶλλον ἄχρι τῆς τελευταίας ἀναπνοης διδάσκει. Καὶ πῶς διδάσκει; Διὰ τῆς μείζονος σιδασκαλίας, φημί, δι´ ὧν ἔπραξεν αὐτός· καὶ γὰρ τῷ Ἰωσὴφ, καίτοι οὐδὲ κυρίως αὐτοῦ πατρὶ ὄντι, ἀλλὰ νομιζομένῳ, ἧν ὑποτασσόμενος, καὶ τῆς Μητρὸς τοσαύτην ἐποιεῖτο ἀεὶ τὴν πρόνοιαν, ὥστε οὐδὲ σταυΡούμενος ἠμέλησε ταύτης, ἀλλὰ παρεδίδου τῷ ἠγαπημένῳ μαθητῇ. Πῶς οὖν ὁ ταῦτα διδάξας διὰ τῶν ἔργων, ἔτερα διὰ τῶν λόγων εἰσηγοῖτο; Ἀλλ´ ὅπερ ἔφην, μισεῖν ἡμᾶς τοὺς γονεῖς ἐντέλλεται, ὅτε Θεὸς τὸ κινδυνευόμενον. Τότε γὰρ οὐ γονεῖς λογίζονται ολδὲ οἰκεῖοι. πρὸς τὴν τοιαύτην ὡφέλειαν ἡμῖν ἀντιπίπτοντες. Κἀντεῦθεν δὲ δῆλον, ὃ λέγομεν, ἐκ τοῦ καὶ τὴν ἑαυτοῦ ψυχὴν ἐντέλλεσθαι μισεῖν· πάντως νὰρ οὐ γοῦτο διακελεύσται τὸ ἑαυτοῖς ἀποκτιννύναι, αλλὰ τὸ ταῖς ἐπιθυμίαις τῆς ψυχῆς ταῖς χωριζούσαις ἡμᾶς τοῦ Θεοῦ ἀποτάσσεσθαι· καὶ εἰ πρόκειται μαρτύριον, μὴ φροντίζειν τῆς ψυχῆς, μόνον κέρδους προκειμένου αἰωνίου. Ὅτι δὲ τοῦτο διδάσκει, καὶ οὐ τὸ ἀπλῶς ἑαυτοὺς ἀποκτιννύναι, δεῖκνυσι πάλιν αὐτὸς ἐξ ὧν τοῦ διαβόλου πειράζοντος αὐτὸν, ὥστε βαλεῖν ἑαυτὸν κάτω ἀπὸ τοῦ ἱεροῦ, ἀπεκρούσατο τὴν πεῖραν, καὶ οὐδὲ ἐπεδίδου ἐαυτὸν τοῖς Ἰουδαίοις, ἀλλὰ καὶ ἀνεχώρει, καὶ διὰ μέσου αὐτῶν ἀνερχόμενος τοὺς φωνοῦντας [φονῶντας] ἀπεκρύπτετο. Ὅστις αν Βλαπτόμενος εἰς θεοσέβειαν ὑπό τινος τῶν οἰκείων, στέργει τὴν πρὸς αὐτοὺς σχέσιν, καὶ προτιμοτέραν ταύτην ποιεῖται τῆς πρὸς τὸν Θεὸν εὐαρεστήσεως, ἔτι τε καὶ διὰ τοῦ φιλοζωεῖν πολλάκις καὶ μαρτυρίου προκειμένου εἰς ἄρνησιν ἐκτραχηλίζεται, οὗτος οὐ δύναται Χριστοῦ εἶναὶ μαθητής.

PG 123, skenējuma lpp. 475–476 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ πολλοὶ τῶν συμπορευομένων τῷ … beidzas: οὐ δύναται Χριστοῦ εἶναὶ μαθητής.

Ziņot par kļūdu

Lk. 14:28–30

Ar torņa līdzību Kungs mūs māca: kad reiz esam izvēlējušies sekot Viņam, saglabāt to pašu apņēmību un neielikt tikai pamatu – proti, sekošanas sākumu –, bet pēc tam neuzlikt galu, jo dedzības sagatavošanās nav pietiekama. Tādi bija tie, par kuriem evaņģēlists Jānis sacīja: „Daudzi no Viņa mācekļiem atkāpās atpakaļ.“

Arī katrs cilvēks, kas izvēlējies darīt tikumu, bet nav paspējis iegūt arī tālāku atziņu, jo tikumu sācis nepilnīgi un bez saprāta, ceļ nepilnīgi un nespēj pabeigt augstās atziņas torni; tāpēc viņu izsmej tie, kas viņu redz, – gan cilvēki, gan dēmoni.

Un arī citādi: par pamatu tu varētu saprast mācības vārdu. Jo mācības vārds, kas runā, teiksim, par atturību, ir līdzīgs pamatam, kas ielikts mācekļa dvēselē. Tātad uz šī vārda, jeb pamata, jābūvē arī darbīgā dzīve, lai mums kā stiprs tornis pret ienaidnieku tiktu pabeigts tas tikums, ko esam sev nosprauduši. Ka pamats ir vārds, bet celtne – darbs, mums pietiekami māca Apustulis, sacīdams: „Es esmu licis pamatu – Jēzu Kristu, bet cits uz tā ceļ“, un tālāk uzskaita dažādās celtnes, proti, labu vai ļaunu darbu darīšanu. Tātad bīsimies, ka mūs neizsmej dēmoni, par kuriem pravietis saka: „Izsmējēji valdīs pār tiem“ – protams, pār Dieva atstumtajiem.

Piezīmes (2)
  1. Ps. 60:4 LXX (1965: Ps. 61:4) – „stiprs tornis pret ienaidnieku“.
  2. Jes. 3:4 LXX – „izsmējēji (ἐμπαῖκται) valdīs pār tiem“.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 9:62; Jņ. 6:66; Ps. 60:4; 1. Kor. 3:10–15; Jes. 3:4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

·» Διὰ τῆς τοῦ πύργου παραβολῆς διδάσκει ἡμᾶς ὁ Κύριος ἅπαξ ἀκολουθεῖν αὐτῷ ἑλομένους, φυλάξαι τὴν αὐτὴν προαίρεσιν, καὶ μὴ θεμέλιον μὲν καταβαλέσθαι, ἤτοι ἀρχὴν ἀκολουθήσεως, εἶτα τέλος μὴ ἐπιθεῖναι, ὡς μὴ ἔχοντας ἀρκοῦσαν τὴν παρασκευὴν τῆς προθυμίας. Τοιοῦτοι ἦσαν ἐκεῖνοι, περὶ ὧν Ἰωάννης ὁ εὐαγγελιστὴς ἔφη· Πολλοὶ οὖν ἐκ τῶν μαθητῶν αὐτοῦ ἀπῆλθον εἰς τὰ ὀπίσω. Καὶ πᾶς δὲ ἄνθρωπος ἰπράττειν μὲν τὴν ἀρετὴν ἐλόμενος, μὴ φθάσας δὲ Ἐστε καὶ Πείαν γνῶσιν προσλαβεῖν, διὰ τὸ ἀτελῶς καὶ ἀλόγως τῆς ἀρετῆς ἄρξασθαι, ἀτελῶς κτίζει, μὴ δυνάμενος ἀπαρτίσαι τὸν πύργον τῆς ὑψηλῆς γνώσεις · ὅθεν καὶ ἐμπαίζεται ὑπὸ τῶν θεωρούντων αὐτὸν καὶ ἀνθρώπων καὶ δαιμόνων. Καὶ ἄλλως δὲ, θεμέλιον μὲν νοήσαις τὸν διδασκαλικὸν λόγον. Ὁ γὰρ τῆς διδασκαλίας λόγος διαλαμβάνων, φέρε εἰπεῖν, περὶ ἐγκρατείας θεμελίῳ ἔοικε καταβληθεις ἐπὶ τὴν τοῦ μαθητοῦ ψυχήν. Δεῖ οὖν τῷλόγῳ τούτῳ, ἤτοι τῷ θεμελίῳ, καὶ ἐποικοδομεῖν, τὰ τῆς πράξεως λέγω· ἵνα καὶ πύργος ἡμῖν ἰσχύος ἀπὸ προσώπου ἐχθροῦ ἀπαρτισθείη ἡ ἀρετὴ ἐκείνη, ἡν προεθέμεθα. Ὅτι δὲ θεμέλιος μὲν ὁ λόγος, οἰκοδομὴ δὲ ἡ πρᾶξις, ἱκανῶς ἡμᾶς ὁ Ἀπόστολος διδάσκει λέγων, ὅτι «Θεμέλιον τέθεικα Ἰησοῦν Χριστὸν, ἄλλος δὲ ἐποικοδομεῖ·» καὶ ἑξῆς καταλέγει τὰς διαφόρους οἰκοδομὰς, ἤτοι ἐργασίας ἢ καλῶν ἢ πονηρῶν ἔργων· φοβηθῶμεν οὖν, μήποτε ἐμπαίζωσιν ἡμῖν οἱ δαίμονες, περὶ ὧν ὁ προφήτης φησὶνὅτι, «Ἐμπαῖκται κυριεύσουσιν αὐτῶν,» τῶν ὑπὸ τοῦ Θεοῦ δηλαδὴ ἀπωσμένων.

PG 123, skenējuma lpp. 476–477 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: ·» Διὰ τῆς τοῦ πύργου … beidzas: ὑπὸ τοῦ Θεοῦ δηλαδὴ ἀπωσμένων.

Ziņot par kļūdu

Lk. 14:31–35

Arī šī līdzība mūs māca nebūt divdvēseļiem un nebūt pieķērušies reizē miesai un Dievam; bet ja mums jāuzsāk karš pret ļaunajiem spēkiem, jāizturas pret tiem kā pret ienaidniekiem un patiesi jāstājas tiem pretī kaujas ierindā.

Ķēniņš ir arī grēks, kas valda mūsu mirstīgajā miesā, ja mēs to pieņemam; bet par ķēniņu ir radīts arī mūsu prāts. Tātad, ja tas grasās pretoties grēkam, lai karo ar to no visas dvēseles. Jo tā karaspēks ir briesmīgs un biedējošs un šķiet lielāks un daudzskaitlīgāks par mūsējo: jo dēmoni ir grēka karavīri, kas šķiet esam divdesmit tūkstoši pret mūsu desmit tūkstošiem; jo, būdami bezmiesīgi un salīdzināti ar mums, kam ir miesa, tie šķiet esam stiprāki. Bet lai arī tie šķiet stiprāki, mēs varam stāties tiem pretī; jo „ar Dievu,“ teikts, „mēs darīsim varonīgus darbus“, un: „Tas Kungs ir mana apgaismošana / apgaismība un mans Pestītājs – no kā lai es bītos? Ja pret mani nostātos karaspēks, mana sirds nebītos.“ Dievs, kas mūsu dēļ iemiesojās, mums ir devis mīdīt visu ienaidnieka spēku. Tāpēc, tā kā, būdami miesā, mēs neesam ar miesīgiem ieročiem, pat ja šķiet, ka mums ir desmit tūkstoši, jo esam miesā, bet viņu ir divdesmit tūkstoši dabas bezmiesīguma dēļ, tomēr mums jāsaka: „Kungs, mans Dievs, mans spēks“; un nekad neslēgsim mieru ar grēku, kas nozīmē kļūt par kaislību vergiem, bet drīzāk pretosimies tām un uzņemsimies pret tām nesamierināmu naidu, negribēdami turēt neko no kaislīgajām pasaules lietām, bet atteikdamies no visa. Jo nevar būt Kristus māceklis tas, kas neatsakās no visa, bet slēdz mieru ar kaut ko no tā, kas pasaulē dvēselei kaitīgs.

Jo Kristus māceklim jābūt sālim: ne tikai pašam labam un bez daļas ļaunumā, bet arī tādam, kas labestību dod citiem. Jo tāda ir sāls: pati tā paliek nesatrunējusi un nesabojāta un pasargā no satrunēšanas arī citu, kam dod savu īpašību. Bet ja sāls zaudē savu dabu, tā kļūst pavisam nederīga – nav derīga ne zemei, ne mēsliem. Ko Viņš saka, ir šāds: „Es gribu, lai katrs kristietis ir noderīgs un dod garšu, ne tikai tas, kam uzticēta mācīšanas dāvana, kā bija apustuļi, skolotāji un gani; bet Es prasu, lai arī paši laicīgie būtu noderīgi un dotu labumu tuvākajiem. Bet ja tas, kam jādod labums citiem, pats kļūst nederīgs un atkāpjas no kristietim piederīgā stāvokļa, tas nespēs ne dot labumu, ne pats to saņemt.“ „Jo tā nav derīga,“ Viņš saka, „ne zemei, ne mēsliem.“ Ar zemi Viņš norāda uz to, kas saņem labumu, bet ar mēsliem – uz to, kas labumu dod. Tāpēc tas, kas ne dod, ne saņem labumu, ir pilnīgi atmetams un izmetams.

Tā kā vārds bija tumšs un līdzībās, Kungs, modinādams klausītājus, lai tie sacīto par sāli nepieņemtu vienkārši, saka: „Kam ausis dzirdēt, lai dzird“, tas ir: kam saprašana, lai saprot. Jo par ausīm šeit jāsaprot dvēseles uztveres spēks un spēja saprast. Tātad katrs no mums, ticīgajiem, ir sāls, saņēmis šo īpašību no dievišķajiem vārdiem un no augšienes žēlastības. Ka žēlastība ir sāls, klausies Pāvilu: „Jūsu vārds lai ir žēlastības pilns, ar sāli sagatavots“; tā ka, kad vārds ir bez žēlastības, to varētu saukt par nesālītu. Tātad, ja mēs nicināsim dievišķo vārdu īpašību un to nepieņemsim sevī un nepadarīsim par savu, tad kļūsim muļķīgi un nesaprātīgi, un mūsu sāls patiesi būs kļuvusi nespēcīga, jo tai nav [augšienes žēlastības īpašības].

Piezīmes (3)
  1. Ps. 59:14 LXX (1965: Ps. 60:14); Ps. 26:1–3 LXX (1965: Ps. 27:1–3); Ps. 17:2 LXX (1965: Ps. 18:2).
  2. Vietturis photismos – φωτισμός Ps. 26:1 LXX (pretrunas.md, 3; 1965: „mana gaisma“).
  3. „Laicīgie“ – λαϊκοί.
Citētās Rakstu vietas

Jēk. 1:8; Mt. 6:24; Ef. 6:12; Rom. 6:12; Ps. 59:14; Ps. 26:1–3; Lk. 10:19; 2. Kor. 10:3–4; Ps. 17:2; Lk. 14:33; Mt. 5:13; Mk. 9:50; Kol. 4:6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Καὶ αὕτη ἡ παραβολὴ διδάσκει ἡμᾶς μὴ διψύχους εἶναι, μηδὲ σορκὶ καὶ Θεῷ προσηλῶσθαι· ἀλλ´ εἰ μέλλοιμεν τὸν κατὰ τῶν πονηρῶν δυνάμεων πόλεμον ἄρασθαι, προσφέρεσθαι αὐτοῖς ὡς ἐχθρολς, καὶ ἀληθῶς ἀντιπαρατάττεαθαι Πασιλεὺς μὲν οὖν ἐστι καὶ ἡ ἁμαρτία βασιλεύουσα ἐν τῷ θνητῷ σώματι ἡμῶν τῶν παραδεχομένων αὐτήν· βασιλεὺς δὲ καὶ ὁ νοῦς ἡμῶν ἐκτίσθη. Εὲ τοίνυν μέλλοιεν ἀντιστῆναι τῇ ἀμαρτίᾳ, ὁλοψύχως πολεμείτω αὐτῇ. Δεινὸς γὰρ ὁ στρατὸς ταύτης κε Ρ φοβερὸς, καὶ μείζων καὶ πλείων δοκεῖ ἡμῶν· οἱ γὰρ δαίμονες στρατιῶται τῆς ἀμαρτίας, οἶ δοκοῦσιν εἴκοσι χιλιάδων ἀριθμὸν ἐπέχειν, πρὸς δέκα χιλιάδας νἡμετέρας· ἀσώματοι γὰρ ὄντες, καὶ πρὸς τοὺς ἐνσωμάτους ἡμᾶς συγκρινόμενοι, πλείονα τὴν ἰσχὸν δοκοῦσιν ἔχειν· κἂν οὖν δοκῶσιν ἰσχυρότεροι, ἀλλ´ ἡμεῖς δυνάμεθαἀντιπαρατάσσεσθαι· « Ἐν τῷ Θεῷ γὰρ, φησὶ, ποιήσομεν δύναμιν·» καί· «Κύριος φωτισμές μου καὶ Σωτήρ μου, τίνα φοβηθήσομαι; Ἐὰν παρατάξηται ἐπ´ ἐμὲ παρεμβολὴ, οὐ φοβηθήσεται ἡ καρδία Κμου.» Δέδωκε δὲ ἡμῖν πάντως ὁ σαρκωθεὶς δι´ ἡμᾶς Θεὸς πατεῖν ἐπὶ πᾶσαν τὴν δύναμιν τοῦ ἐχθροῦ. Διὸ καὶ ἐπειδὴ ἐν σαρκὶ ὅντες, οὐ σαρκικὰ ὅπλα ἔχομεν, κἂν δέκα χιλιάδας δοκῶμεν ἔχειν, διὰ τὸ ἐν σώματι εἶναι, ἐκείνων εἴκοσι χιλιάδων ἂντων διὰ τὸ ἀσώμαὸν τῆς φύσεως, ὅμως λέγειν ὀφείλομεν· «Κύριο, ὁ ῳεός μου, δύναμίς μου·» καὶ μηδέποτε εἰρηνεύσωμεν ποὸς τὴν ἀμαρτίαν, ὅπερ ἐστὶ δουλωθῆναι τοῖς πάθε-. σιν· ἀλλὰ μᾶλλον ἀντιστῶμεν αὐτοῖς καὶ ἄσπονδον μῖσος πρὸς αὐτὰ ἀναδεξώμεθα, μηδὲν θέλοντες ἔχειν πῶν τοῦ κόσμου ἐμπαθῶν, ἀλλ´ ἀποτασσόμενοι πᾷσιν · ὅτι οὐ δύναται Χριστοῦ εἶναι μαλητὴς ὁ μὴ ὰποτασσόμενος πᾶσιν, ἀλλ´ εἰρηνεύων ποάς τινα τῶν ἐν τῷ κόσμῳ ψυχοβλαβῶν. Ὁ γὰρ Χριστοῦ μαθητὴς, ἕλας ὀφείλει εἶναι, οὐ μόνον αὐτὸς ἀγαθὸς ὡν, καὶ κακίας ἀμέτοχος, ἁλλὰ καὶ ἄλλοις μεταδοτικὸς ἀγαθότητος · τοιοῦτον γὰρ τὸ ἅλας· αὐτό τε ἄνηπτον μένον καὶ ἀβλαβὶς, καὶ ἕτερα διαφυλάττει ἄσηπτα, οἷς ἂν μεταδῷ τῆς ποιότητος. Ἐὰν δὲ τὸ ἅλας ἀποβάλῃ τὴν οἰκείαν φύσιν, ἄχρηστον πάντη γίνεται, οὔτε εἰς γῆν, οὔτε εἰς κοπρίαν εὔθετον ὄν Ὁ δὲ λέγει, τοιοῦτόν ἐστιν· Ἐγὼ μὲν πάντα Χριστιανὸν ὡφέλιμον καὶ ἀρτυτικὸν βούλομαι εἶναι, οὐ μόνον τὸν διδασκαλίας χάρισμα ἐγκεχειρισμένον, οἷοι ἦσαν οἱ ἀπόστολοι, καὶ διδάσκαλοι, καὶ ποιμένες, ἀλλὰ καὶ τοὺς λαῖκοὺς αὐτοὺς χρησίμους, καὶ ἐπιωφελεῖς τοῖς πλησίον ἀπαιτῶ εἶναι. Ἐὰν δὲ ὁ μέλλων ἐτέρως ὡφελεῖν, αὐτὸς ἀδόκιμος γένηται, καὶ ἐκστῇ τῆς ποοσηκούσης τῷ Χριστιανῷ καταστάσεως, οὕτε ὡφελῆσαι, οὔτε ὠφεληθῆναι δυνήσεται. «Οὔτε γὰρ εἰς γῆν, φησὶν, οὔτε εἰς κοπρίαν εὔθετόν ἐστιν.» Αἰνίττεται δὲ διὰ μὲν τῆς γῆς τὸ ὡφελούμενον, δοὰ δὲ τῆς κοπρίας τὸ ὡφελοῦν. Διὸ ὡς μήτε ὡφελῶν, μήτε ὡφελούμενος ἀπόβλητος πάντη καὶ ἀποῤῥιπτέος· ἐπεὶ δὲ σκοτεινὸς καὶ παραβολικὸς ὁ λόγος ἦν, διεγείρων τοὺς ἀκροατὰς ὁ Κύριος εἰς τὸ μὴ ἁπλῶς παραδίξασθαι τὸ ῥηθὲν περὶ τοῦ ἅλατος, φητίν· «Ὁ ἔχων ὧτα ἀκούειν, ἀκουέτω,» τοῦτ´ ἔστιν, Ὁ ἔχων σύνεσιν συνιέτω· ὧτα γὰρ ἐνταῦθα τὴν αἰσθητικὴν δύναμιν τῆς ψυχῆς, καὶ τὴν πρὸς τὸ συνιέναι ἐπιτηδειότητα νοητέον· ἕκαστος οὖν ἡμῶν τῶν πιστῶν ἅλας ἐστὶν, ἐκ τῶν θείων λόγων καὶ τῆς ἄνωθεν χάΡίτος ταὐτην τὴν ποιότη τα δεδεγμένος· Ὅτι δὲ ἡ χάρις ἅλας ἐστὶν, ἄκουε τοῦ Παύλου· «Ὁ λόγος ὑμῶν ἔστω ἐν χάριτι ἅατι ἠρτυμένος·» ὡς ὅταν ὁ λόγος εἴη ἄχαρις, ἄναλος λέγοιτο ἄν. Εἰ τοίνυν κατύφρονξσομον τῆς τῶν θείων λόγων ποιότητος, καὶ οὐ δεχόμεθα ταύτην εἰς ἑαυτοὺς καὶ ποιούμεθα ἐξ αὐτῆς, τύτε μωροὶ καὶ ἀσύνετοι γινόμεθα, καὶ ὄνίως ἐμωράνθη τὸ ἅλας ἡμῶν, ὡς μὴ ἔχον τὴν τῆς ἄνωθεν

PG 123, skenējuma lpp. 477–478 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Καὶ αὕτη ἡ παραβολὴ διδάσκει … beidzas: μὴ ἔχον τὴν τῆς ἄνωθεν

Ziņot par kļūdu