Lk. 13:1–5
Jūda Galilietis – viņu tas pats evaņģēlists piemin arī Apustuļu darbos –, būdams it kā bauslības pratējs, pārliecināja daudzus citus galiliešus pievienoties viņa mācībai. Viņš mācīja, ka nevienu cilvēku nedrīkst saukt par kungu pat ar muti, pat goda un laipnības dēļ, pat ne pašu valdnieku. Tāpēc daudzi no viņiem tika nežēlīgi mocīti par to, ka nesauca ķeizaru par kungu. Viņi arī mācīja, ka nedrīkst upurēt neko vairāk par Mozus noteiktajiem upuriem; tāpēc viņi aizliedza upurus, ko upurēja par ķeizaru un romiešu tautu. Tātad ticams, ka Pilāts, par to sašutis, pavēlēja šos galiliešus nokaut pie tiem pašiem upuriem, ko viņi aizliedza nest par romiešu tautu, tā ka viņu asinis sajaucās ar upuru asinīm.
Daži to pastāstīja Pestītājam, it kā tas būtu noticis dievbijības dēļ, gribēdami uzzināt, kā Viņš par to domā. Jo daži domāja, ka viņi cietuši pavisam taisnīgi kā grēcinieki, jo bija sacēluši dumpi un sakaitinājuši Pilātu tā, ka tas ienīda jūdus; jo viņu pretošanās saukt ķeizaru par kungu skāra visu jūdu tautu. Pestītājs neliedz, ka viņi bija grēcinieki, tomēr saka, ka viņi to cieta ne tāpēc, ka būtu lielāki grēcinieki par pārējiem, kas to necieta. „Jo ja arī jūs neatgriezīsieties no grēkiem un, atmetuši dumpošanos un pilsoņu karu kurināšanu, nesteigsieties kalpot Dievam ar darbiem, jūs cietīsiet vēl ļaunāk.“ Jo nedrīkst, dievbijības aizbildinājumā sev piešķīrušiem slavu, novirzīties pilsoņu nesaskaņās.
Tornis, kas sagāzās Siloamā, bija priekšzīme tam, kas vēlāk notiks ar tautu. Jo caur nedaudzajiem, kas toreiz gāja bojā, Viņš mācīja daudzos, ka arī viņi cietīs vēl ļaunāk. Tornis ir visas pilsētas priekštēls, bet astoņpadsmit – visas tautas. Tātad, kad Tits ieņēma pilsētu, visa tauta gāja bojā kopā ar to, palikdama neticībā.
Lai tas mums ir pamācība attiecībā uz visu, kas notiek ik dienas. Jo kad daži iekrīt nelaimēs, bet mēs paliekam nekārdināti, lai tas mums nekļūst par iemeslu pilnīgai bezrūpībai, it kā mēs paliktu nekārdināti tāpēc, ka esam taisni; bet drīzāk mēs tiekam mācīti, ka viņi tiek sodīti tādēļ, lai mēs kļūtu labāki; bet ja ne – mēs cietīsim vēl ļaunāk.
Piezīmes (2)
- Par Jūdu Galilieti sal. Jozefs Flāvijs, „Jūdu senatnes“ 18.1.1 un 6.
- „Tits“ – Romas karavadonis, 70. g. ieņēma Jeruzalemi.
Citētās Rakstu vietas
Ap. d. 5:37; Lk. 13:3; Lk. 13:5; Lk. 19:43–44; 1. Kor. 10:11
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Ἰούδας ὁ Γαλιλαῖος, οὖ καὶ ἐν ταῖς Πράξεσιν ὁ αὐτὸς οὗτος εὐαγγελιστὴς μέμνηται, νομομαθὴς δῆθεν ὤν, ἕπεισε πολλοὺς καὶ ἄλλους Γαλιλαίους συναπαχθῆναι τῷ αὐτοῦ δόγματι. Ἐδογμάτιζε δὲ μηδένα ἀνθρώπων μηδὲ μέχρι στόματος ἀνέχεσθαι λέγειν Κύριον, μηδὲ κατά τινα τιμὴν καὶ φιλοφροσύνην. μηδ´ αὐτὸν τὸν θασιλεύοντα· ὅθεν καὶ πολλοί γε αὐτῶν ὑπὲρ τοῆ μὴ εἰπεῖν κύριον τὸν Καίσαρα χαλεπῶς ᾐκίζοντο, οἶ καὶ ἐδίδασκον μηδὲν παρὰ τὰς διατεταγμένας τῷ Μωσεῖ θυσίας δεῖν ἀναφέρεσθαι· διόπερ ἐκώλυον τὰς ὑπὲρ τοῦ Καίσαρος καὶ τοῦ Ῥωμαίων ἔθνους γινο μένας θυσίας. Εἰκὸς οὖν ἐπὶ τούτοις ἀγανακτοῦντα τὸν Πιλάτον κελεῦσαι τοὺς Γαλιλαίους τούτους ἀποσφάττεσθαι παρ´ αὐτα; δὴ ταῖς θυσίαις ταῖς ὑπ´ αὐτῶν κωλυομέναις ὑπὲρ τοῦ Ῥωμαίων ἔθνους γίνεσθαι, ὥστε ἀναμιγῆναι τὸ αἷμα αὐτῶν τῷ τῶν θυσιῶν αἵαατι. Ἀπήγγελλον οὖν τινες ταῦτα τῷ Σωτῆρι ὡς ὑπὲρ εὐσεβείας δῆθεν γινόμενα, βουλόμενοι τὸ ἐπὶ τούτοις ἀρέσκον αὐτῷ μαθεῖν. Ἐνόμιζον γάρ τινες δικαιότατα αὐτοὺς παθεῖν ὡς ἁμαρτωλοὺς ἂτε στάσιν κινήσαντας, καὶ τὸν Πιλάτον ἐρεθίσαντας ἐπὶ τῷ μισεῖν τοὺς Ἰουδαίους· ἡ γὰρ αὐτῶν ἔνστασις ἡ ὑπὲρ τοῦ μὴ καλεῖν τὸν Καίσαρα κύριον, παντὸς τοῦ ἔθνους τῶν Ἰουδαίων ἥπτετο. Ὁ τοίνυν Σωτὴρ τὸ μὲν εἶναι αὐτοὺς ἁμαρτωλοὺς οὐκ ἀρνεῖται, οὐ μήν φησι ταῦταπεπονθέναι αὐτοὺς ὡς ἀμαρτωλοτέρους τῶν λοιπῶν τῶν μὴ πεπονθότων· ἐὰν γὰρ καὶ ὑμεῖς μὴ μετανοήσητε, καὶ ἀφέμενοι τοῦ στασιάζειν καὶ ἐμφυλίους μάχας ἀνάπτειν, Θαὶν τοῖς ἔργοις θεραπεύειν σπεύσητε, χείρονα πείσεσθε· δεῖ. γὰρ μὴ προφάσει εὐσεβείας δόξαν ἐαυτοῖς περιεθέντας, εἰς ἐμφυλίους στάσεις ἀπονεύειν. Ὁ δὲ πύργος ὁ πεσὼν ἐν τῷ Σιλωὰμ, δεῖγμα ἦν τῶν μετὰ ταῦτα συμβησομένων τῷ λαῷ· διὰ γὰρ τῶν τότε ἀναιρεθέντων ὀλίγων τοὺς πολλοὺς ἐπαίδευσεν, ὅτι καὶ αὐτοὶ τὰ χείρω πείσονται· ὁ μὲν γὰρ πύργος τῆς ὅλης πόλεως ἐστὶ προτύπωσις, οἱ δὲ δέκα καὶ ὀκτὼ τοῦ ὅλοωιλ ἔθνους. Πεσούσης οὖν τῆς πόλεως ὑπὸ Τίτου, πᾶν πὸ ἔθνος συναπώλετο τῇ ἀπιστίᾳ ἐναπομείναντες. Τοῦτο ἔστω ἡμῖν πρὸς πάντα τὰ καθ´ ἡμέραν προσίπτοντα νουθεσία, Μὴ γὰρ ἐπειδή τινες περιπίπτουσιν, ἡμῶν ἀπειράστων καταλιμπανομένων, ἤδη τοῦτο ἡμῖν εἰ; ἀμεριμνίαν παντελῆ ἔστω, ὅτι ὡς δίκαιοι ἀπείραστοι καταλιμπανόμεθα, ἀλλὰ τοὐναντίον μᾶλλον παιδευόμεθα, ὅτι ἐπὶ τούτῳ κολάζονται ἐκεῖνοι, ἵνα ἡμεῖς βελτιωθῶμεν, εἰ δὲ μὴ, τὰ χείριστα πει όμεθα.
PG 123, skenējuma lpp. 460–461 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἰούδας ὁ Γαλιλαῖος, οὖ καὶ … beidzas: μὴ, τὰ χείριστα πει όμεθα.