Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 13. nodaļa

Lk. 13:1–5

Jūda Galilietis – viņu tas pats evaņģēlists piemin arī Apustuļu darbos –, būdams it kā bauslības pratējs, pārliecināja daudzus citus galiliešus pievienoties viņa mācībai. Viņš mācīja, ka nevienu cilvēku nedrīkst saukt par kungu pat ar muti, pat goda un laipnības dēļ, pat ne pašu valdnieku. Tāpēc daudzi no viņiem tika nežēlīgi mocīti par to, ka nesauca ķeizaru par kungu. Viņi arī mācīja, ka nedrīkst upurēt neko vairāk par Mozus noteiktajiem upuriem; tāpēc viņi aizliedza upurus, ko upurēja par ķeizaru un romiešu tautu. Tātad ticams, ka Pilāts, par to sašutis, pavēlēja šos galiliešus nokaut pie tiem pašiem upuriem, ko viņi aizliedza nest par romiešu tautu, tā ka viņu asinis sajaucās ar upuru asinīm.

Daži to pastāstīja Pestītājam, it kā tas būtu noticis dievbijības dēļ, gribēdami uzzināt, kā Viņš par to domā. Jo daži domāja, ka viņi cietuši pavisam taisnīgi kā grēcinieki, jo bija sacēluši dumpi un sakaitinājuši Pilātu tā, ka tas ienīda jūdus; jo viņu pretošanās saukt ķeizaru par kungu skāra visu jūdu tautu. Pestītājs neliedz, ka viņi bija grēcinieki, tomēr saka, ka viņi to cieta ne tāpēc, ka būtu lielāki grēcinieki par pārējiem, kas to necieta. „Jo ja arī jūs neatgriezīsieties no grēkiem un, atmetuši dumpošanos un pilsoņu karu kurināšanu, nesteigsieties kalpot Dievam ar darbiem, jūs cietīsiet vēl ļaunāk.“ Jo nedrīkst, dievbijības aizbildinājumā sev piešķīrušiem slavu, novirzīties pilsoņu nesaskaņās.

Tornis, kas sagāzās Siloamā, bija priekšzīme tam, kas vēlāk notiks ar tautu. Jo caur nedaudzajiem, kas toreiz gāja bojā, Viņš mācīja daudzos, ka arī viņi cietīs vēl ļaunāk. Tornis ir visas pilsētas priekštēls, bet astoņpadsmit – visas tautas. Tātad, kad Tits ieņēma pilsētu, visa tauta gāja bojā kopā ar to, palikdama neticībā.

Lai tas mums ir pamācība attiecībā uz visu, kas notiek ik dienas. Jo kad daži iekrīt nelaimēs, bet mēs paliekam nekārdināti, lai tas mums nekļūst par iemeslu pilnīgai bezrūpībai, it kā mēs paliktu nekārdināti tāpēc, ka esam taisni; bet drīzāk mēs tiekam mācīti, ka viņi tiek sodīti tādēļ, lai mēs kļūtu labāki; bet ja ne – mēs cietīsim vēl ļaunāk.

Piezīmes (2)
  1. Par Jūdu Galilieti sal. Jozefs Flāvijs, „Jūdu senatnes“ 18.1.1 un 6.
  2. „Tits“ – Romas karavadonis, 70. g. ieņēma Jeruzalemi.
Citētās Rakstu vietas

Ap. d. 5:37; Lk. 13:3; Lk. 13:5; Lk. 19:43–44; 1. Kor. 10:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἰούδας ὁ Γαλιλαῖος, οὖ καὶ ἐν ταῖς Πράξεσιν ὁ αὐτὸς οὗτος εὐαγγελιστὴς μέμνηται, νομομαθὴς δῆθεν ὤν, ἕπεισε πολλοὺς καὶ ἄλλους Γαλιλαίους συναπαχθῆναι τῷ αὐτοῦ δόγματι. Ἐδογμάτιζε δὲ μηδένα ἀνθρώπων μηδὲ μέχρι στόματος ἀνέχεσθαι λέγειν Κύριον, μηδὲ κατά τινα τιμὴν καὶ φιλοφροσύνην. μηδ´ αὐτὸν τὸν θασιλεύοντα· ὅθεν καὶ πολλοί γε αὐτῶν ὑπὲρ τοῆ μὴ εἰπεῖν κύριον τὸν Καίσαρα χαλεπῶς ᾐκίζοντο, οἶ καὶ ἐδίδασκον μηδὲν παρὰ τὰς διατεταγμένας τῷ Μωσεῖ θυσίας δεῖν ἀναφέρεσθαι· διόπερ ἐκώλυον τὰς ὑπὲρ τοῦ Καίσαρος καὶ τοῦ Ῥωμαίων ἔθνους γινο μένας θυσίας. Εἰκὸς οὖν ἐπὶ τούτοις ἀγανακτοῦντα τὸν Πιλάτον κελεῦσαι τοὺς Γαλιλαίους τούτους ἀποσφάττεσθαι παρ´ αὐτα; δὴ ταῖς θυσίαις ταῖς ὑπ´ αὐτῶν κωλυομέναις ὑπὲρ τοῦ Ῥωμαίων ἔθνους γίνεσθαι, ὥστε ἀναμιγῆναι τὸ αἷμα αὐτῶν τῷ τῶν θυσιῶν αἵαατι. Ἀπήγγελλον οὖν τινες ταῦτα τῷ Σωτῆρι ὡς ὑπὲρ εὐσεβείας δῆθεν γινόμενα, βουλόμενοι τὸ ἐπὶ τούτοις ἀρέσκον αὐτῷ μαθεῖν. Ἐνόμιζον γάρ τινες δικαιότατα αὐτοὺς παθεῖν ὡς ἁμαρτωλοὺς ἂτε στάσιν κινήσαντας, καὶ τὸν Πιλάτον ἐρεθίσαντας ἐπὶ τῷ μισεῖν τοὺς Ἰουδαίους· ἡ γὰρ αὐτῶν ἔνστασις ἡ ὑπὲρ τοῦ μὴ καλεῖν τὸν Καίσαρα κύριον, παντὸς τοῦ ἔθνους τῶν Ἰουδαίων ἥπτετο. Ὁ τοίνυν Σωτὴρ τὸ μὲν εἶναι αὐτοὺς ἁμαρτωλοὺς οὐκ ἀρνεῖται, οὐ μήν φησι ταῦταπεπονθέναι αὐτοὺς ὡς ἀμαρτωλοτέρους τῶν λοιπῶν τῶν μὴ πεπονθότων· ἐὰν γὰρ καὶ ὑμεῖς μὴ μετανοήσητε, καὶ ἀφέμενοι τοῦ στασιάζειν καὶ ἐμφυλίους μάχας ἀνάπτειν, Θαὶν τοῖς ἔργοις θεραπεύειν σπεύσητε, χείρονα πείσεσθε· δεῖ. γὰρ μὴ προφάσει εὐσεβείας δόξαν ἐαυτοῖς περιεθέντας, εἰς ἐμφυλίους στάσεις ἀπονεύειν. Ὁ δὲ πύργος ὁ πεσὼν ἐν τῷ Σιλωὰμ, δεῖγμα ἦν τῶν μετὰ ταῦτα συμβησομένων τῷ λαῷ· διὰ γὰρ τῶν τότε ἀναιρεθέντων ὀλίγων τοὺς πολλοὺς ἐπαίδευσεν, ὅτι καὶ αὐτοὶ τὰ χείρω πείσονται· ὁ μὲν γὰρ πύργος τῆς ὅλης πόλεως ἐστὶ προτύπωσις, οἱ δὲ δέκα καὶ ὀκτὼ τοῦ ὅλοωιλ ἔθνους. Πεσούσης οὖν τῆς πόλεως ὑπὸ Τίτου, πᾶν πὸ ἔθνος συναπώλετο τῇ ἀπιστίᾳ ἐναπομείναντες. Τοῦτο ἔστω ἡμῖν πρὸς πάντα τὰ καθ´ ἡμέραν προσίπτοντα νουθεσία, Μὴ γὰρ ἐπειδή τινες περιπίπτουσιν, ἡμῶν ἀπειράστων καταλιμπανομένων, ἤδη τοῦτο ἡμῖν εἰ; ἀμεριμνίαν παντελῆ ἔστω, ὅτι ὡς δίκαιοι ἀπείραστοι καταλιμπανόμεθα, ἀλλὰ τοὐναντίον μᾶλλον παιδευόμεθα, ὅτι ἐπὶ τούτῳ κολάζονται ἐκεῖνοι, ἵνα ἡμεῖς βελτιωθῶμεν, εἰ δὲ μὴ, τὰ χείριστα πει όμεθα.

PG 123, skenējuma lpp. 460–461 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἰούδας ὁ Γαλιλαῖος, οὖ καὶ … beidzas: μὴ, τὰ χείριστα πει όμεθα.

Ziņot par kļūdu

Lk. 13:6–9

Šo līdzību Viņš ievieš loģiski. Jo tā kā Viņš sacīja: „Ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs aiziesit bojā“, Viņš pamatoti pievieno šo līdzību.

Vīģes koks ir jūdu cilts, kas nesa tikai rūgtas lapas, bet augli nedeva. Tā stāvēja Dieva vīna dārzā – jūdu dzīves iekārtā. Nama saimnieks – Kristus – atnāca, meklēja tajā ticības un labu darbu augli un neatrada. Viņš nāca trīs gadus: caur Mozu, caur praviešiem un trešo reizi – pats. Bet vēlāk, tā kā viņi neatgriezās no grēkiem, Viņš tos nocirta no Dieva mīlestības; jo viņus vairs nesauc par Tā Kunga tautu un svēto tautu, bet viņu vietā tika ievestas tautas, kas spēj nest augli.

Par vīģes koku varētu saprast arī visu cilvēci; nama saimnieks ir Dievs un Tēvs, bet vīna dārznieks – Dieva Dēls, kas, atnācis mūsu vidū, pūlējās un iztīrīja mūsu vīna dārzu. Kristus neļauj nocirst šo vīģes koku kā neauglīgu, sacīdams: „Atstāj to vēl šo gadu.“ „Ja caur bauslību un praviešiem viņi nekļuva labāki un nedeva atgriešanās augli, tad Es tos apūdeņošu ar Savām mācībām un ciešanām; un ja viņi nesīs paklausības augli – labi; bet ja ne, tad nākotnē Tu to nocirtīsi, nošķirdams tos no taisno daļas.“ Mūsu dabai trīs reizes tika meklēts auglis, un tā to nedeva: pirmo reizi mēs pārkāpām bausli paradīzē; otro – kad bauslības laikā tie darināja teļu un „pārmainīja Dieva godību par zāli ēdoša teļa tēlu“; un trešo – kad atraidīja Pestītāju un Kungu, sacīdami: „Mums nav cita ķēniņa kā ķeizars.“

Arī katrs no mums ir vīģes koks, iestādīts Dieva vīna dārzā – Baznīcā – vai, vienkārši sakot, šajā pasaulē. Tātad Dievs nāk, meklēdams augli, un ja atrod tevi neauglīgu, pavēl tevi nocirst no šīs dzīves; bet vīna dārznieks lūdz saudzēt. Kas ir vīna dārznieks? Vai nu eņģelis, kas ir katra sargs, vai arī pats cilvēks; jo katrs pats sev ir vīna dārznieks. Bieži, iekrituši nāvējošās slimībās vai citās briesmās, mēs sakām: „Kungs, atstāj vēl šo gadu, un mēs atgriezīsimies.“ To nozīmē „apracināt un apbērt mēsliem“. Dvēsele tiek apracināta, kad tā nokrata šīs dzīves rūpju zemi un tiek atvieglota. Bet mēsli tai tiek apbērti, kad ir pazemīgāka un visu samīdīta dzīvesveida siltums. Jo kad kāds no godības dvēseles pestīšanas dēļ metas negodā, saka, ka viņš apber dvēseli ar mēsliem, lai tā nestu augli.

Tātad, ja mēs nesīsim augli – labi; bet ja ne, Viņš mūs vairs neatstāj Savā vīna dārzā, bet nocērt no šīs pasaules, lai mēs neaizņemtu vietu velti. Jo kas redz grēcinieku ilgi dzīvojam, cieš kaitējumu un kļūst ļaunāks; un tā grēcinieks izrādās tāds, kas ne pats nes augli, ne ļauj citam, kas spētu nest augli. Bet ja viņš tiek nocirsts no šīs dzīves, varbūt tie, kas redz viņu nocirstu, nāks pie apjēgas, mainīsies un nesīs augli.

Teikts, ka nama saimnieks nāk pie vīģes koka trīs gadus, varbūt tāpēc, ka mums doti trīs likumi, caur kuriem Kungs nāk pie mums: dabiskais, rakstītais un garīgais. Mums vajadzēja nest augli, audzinātiem ar dabisko likumu; jo pati daba māca, kas jādara. Bet tā kā Viņš atrada, ka dabiskais mūsos ir bez labuma, Viņš deva Mozus likumu kā palīgu dabiskajam likumam. Un kad arī tas mūsu kūtruma dēļ izrādījās bez labuma, Viņš dod garīgo. Tātad, kad šie trīs neuzlabo kāda dvēseli un tā nekļūst labāka arī no ilgā mūža un Dieva cilvēkmīlestības, tad nākotnē tā tiek nocirsta bez žēlastības; jo Dievu bieži nepieviļ ar atlikšanām.

Bet varbūt par trim gadiem tu vari saprast trīs vecuma posmus: bērnību jeb jaunību, kas skaitās līdz astoņpadsmit gadiem, vīra gadus un trešo – to, kam jau sāk sirmot mati. Tātad, kad vecumā – trešajā gadā – mēs nedodam augļus un mums vēl tiek ļauts dzīvot, lai apbērtu mēslus, izvēloties Kristus dēļ negodā dzīvi, un ja arī tad mēs melosim, Kungs mūs vairs nesaudzēs, bet nocirtīs, lai mēs neaizņemtu zemi velti un nekaitētu citiem. Šis skaidrojums man šķiet atbilstošāks dotajam nolūkam.

Piezīmes (3)
  1. Ps. 105:20 LXX (1965: Ps. 106:20).
  2. „Trīs likumi“ – φυσικός, νομικός (Mozus), πνευματικός νόμος.
  3. „Ar atlikšanām“ – ταῖς ὑπερημερίαις, termiņa nokavēšanām.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 13:3; Mt. 21:19; Jes. 5:1–7; Rom. 11:17–20; 1. Moz. 3:6; Ps. 105:20; Jņ. 19:15; Mt. 18:10; Rom. 2:14–15; Rom. 8:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἀκολούθως εἰσάγει τὴν παραβολὴν ταύτην· ἐπειδὴ γὰρ. νἷπεν, ὅτι Ἐὰν μὴ μετανοήσητε, ἀπολεῖσθε, Εἰκότως ἐπισυνάπτει τὴν παραβολὴν ταύτην. Ἔστιν οὕν συκῆ ἡ γενεὰ τῶν Ἰουδαίων φύλλα μόνα πικρὰ ποιοῦσα, καρπὸν δὲ μὴ παρέχουσα. Ἐν τῷ ἀμπελῶνι δὲ τοῦ Θεοῦ ἴστατο, τῇ πολιτείᾳ τῇ Ἰουδαϊκῇ. Ὁ οἰκοδεσπότης ὁ Χριστὸς ἐλθὼν, καὶ ζητῶν καρπὸν πίστεως καὶ ἀγαθοεργίας ἐν αὐτῇ, οὐχ εὐρε. Τρία δὲ ἔτη ἦλθε, διὰ Μωσέως, διὰ προφητῶν, καὶ τὸ τρίτον δι´ ἑαυτοῦ· ὕστερον μέντοι μὴ μετανοήσαντας ἐξέκοψε τῆς τοῦ Θεοῦ ἀγάπης· οὐκ ἔτι γὰρ θνος Κυρίου, καὶ λαὸς ἅγιος καλοῦνται· εἰς τὸν τόπον δὲ κὐτῶν ἀντεισήχθησαν τὰ ἱθνη τὰ δυνάμενα καρποφορεῖν. Νοηθείη δ´ ἂν καὶ ἡ σύμπασα ἀνθρωπότης συκῆ· οἰκοδεσπότης, ὁ Θεὸς καὶ Πατήρ· ἀμπελουργὸς δὲ ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ· φιλοπονῆσαι δὲ καὶ κκκαθάραι τὸν ἀμπελῶνα ἡμῶν ἐνδημήσας· ἐκκοπῆναι ταύτην τὴν συκῆν ὡς ἄκαρπον οὐκ ἐᾷ ὀ Χριστὸς τοιαῦτα λέγων· «Ἅφες αὐτὴν καὶ τοῦτο τὸ ἔτος.» Εἰ διὰ νόμου καὶ προφητῶν οὐκ ἐβελτιώθησαν, καὶ μετανοίας καρπὸν οὐκ ἐπέδωκαν, ἀλλά γε κἀγὼ τοῖς ἐμοῖς ἀρδεύσω τούτους δόγμασι καὶ παθήμασι, κἂν μὲν ποιήσωσι καρπὸν εὐπειθείας, εἰ δὲ μή γε, εἰς τὸ μέλλον ἐκκόψεις αὐτὴν, τῆς τῶν δικαίων μερίδος ἐκτεμὼν αὐτούς. Ἐκ τρίτου δὲ καρπὸν ζητηθεῖσα ἡ φύσις ἡμῶν, οὐκ ἐπέδωκεν· ἅπαξ μὲν τε ἐν τῷ παραδείσῳ τὴν ἐντολὴν παρέβημεν· δεύτερον δέ, ὅτε ἐν τῷ νόμῳ ἐμοσχοποίησαν, «καὶ ἡλλάξαντο τὴν δόξαν τοῦ Θεοῦ ἐν ὁμοιώματι μόσχου ἐσθίοντος χόρτον.» Καὶ τρίτον, ὅτε τὸν Σωτῆρα καὶ Κύριον παρῃτήσαντο, εἰπόντες· Οὐκ ἔχομεν βασιλέα, εἰ μὴ Καίσαρα. Καὶ ὁ καθ´ ἕνα δὲ, ἡμῶν συκῆ ἐστιν ἐν τῷ ἀμπελῶνι τοῦ Θεοῦ, τῇ Ἑκκλησίᾳ, ἢ ἁπλῶς εἰπεῖν, τῷ κόσμῳ τούτῳ πεφυτευμένος. Ἔρχεται οὖν ζητῶν καρπὸν ὁ Θεὸς, καὶ ἐὰν εὔρῃ σε ἄκαρπον, ἐκκοπῆναι τοῦ βίου τούτου προστάττει· ἀ Σὲ ἀμπελουργὸς ἱκετεύει φείσασθαι. Τίς δὲ ὁ ἀμπελουργός; Ἢ ὁ ἄγγελος ὁ ἑκάστου φύλαξ, ἢ καὶ αὐτὸς ὁ ἄνθρωπος· ἕκαστος γὰρ αὐτὸς ἐαυτῷ ἀμπελουργός. Πολλάκις οὖν ἀῤῥωστίαις θανατώδεσιν, ἢ Αλλοις κινδύνοις περιπεσόντες, Ἄφες, ὡ Κύριε, λέγομεν, καὶ τοῦτο τὸ ἔτος, καὶ μετανοήσομεν· τουτο γὰρ δηλοῖ τὸ σκάψαι, καὶ περιβαλεῖν κοπρίᾳ. Σκάπτεται μὲν γὰρ ἡ ψυχή, ὅταν τὸν χοῦν τῶν βιωτικῶν φροντίδων ἀποτινάσσηται, καὶ κουφίζηται. Κόπρια δὲ αὐτῇ περιβάλλονται, ἢ τῆς ἀτιμοτέρας ἀγωγῆς καὶ παρὰ πάντων καταπατουμένης θερμότης· ὅταν γάρ τις ἀπὸ δόξης εἰς ἄδοξον βίον ἑαυτὸν ἐπιῤῥίψῃ διὰ τὴν τῆς ψυχῆς σωτηρίαν, κόπρια λέγεται περιβαλεῖν τῇ ψυχῇ πρὸς τὸ καρποφορῆσαι· ἐὰν μὲν οὖν ποιήσωμεν καρπὸν, εἰ δὲ μήγε, οὐκέτι ἀφίησιν μᾶς ἐν τῷ ἀμπελῶνι αὐτοῦ, ἀλλ´ ἐκκόπτει τοῦδε τοῦ κόαμου, ἵνα μὴ καταργῶμεν τὸν τόπον· τὸν γὰρ ἀμαρτωλὸν πολυχρονοῦντα βλέπων τις, βλάπτεται, καὶ χείρων γίνεται· καὶ οὕτως εὐρίσκεται ὁ ἁμαρτωλὸς μήτε αὐτὸς καρποφορῶν, καὶ ἄλλῳ ἐμποδίζων δυναμένῳ καρποφορεῖν. Εἰ δὲ ἐκκοπῇ τοῦδε τοῦ βίου, τάχα οἱ ἐκκοπέντα αὐτὸν ἰδόντες, εἰς αυναίσθησιν ἐρχόμενοι, μεταβαλοῦνται καὶ καρποφορήσουσι. Τρία δὲ ἔτη λέγεται ἔρχεσθαι ὁ οἰκοδεσπότης ἐπὶ τὴν συκῆν, τάχα μὲν καὶ διὰ τὸ τρεῖς εἶναι τοὺς δεδομένους ἡμῖν νόμους, δι´ ὧν ἔρχεται ποὸς ἡμᾶς ὁ Κύριος· εἰσὶ δὲ οὗτοι, ὁ φυσικὸς, δ νομικὸς, καὶ ὁ πνευματικός. Ἔδει μὲν γὰρ τῳ φυσικῷ νόμῳ παιδευομένους ἡμᾶς καρποφορεῖν· ἡ γὰρ φύσις αὐτὴν διδάσκει τὸ δέον· ἐπεὶ δὲ ἄχρηστον εὗρεν ἐν ἡμῖν τὸν φυσικὸν, ἔδωκε τὸν Μωσαῖκὸν βοηθὸν τοῦ φυσικοῦ νόμου· ὡς δὲ καὶ οὗτος ἄχρηστος διὰ τὴν ῥᾳθυμίαν ἡμῶν εὑμίσκετο, δίδωσι τιν πνευματικόν ὅταν οὖν οἱ τρεῖς οὗτοι μὴ θελτιώσοοσι τὴν τινος ψχὴν, μηδὲ ὑπὸ τῆς μακροζωΐας καὶ φιλανθρωπίας βελτιωθείη, τότε δὴ εἰς τὸ μέλλον αὰνέπι ἑᾶται· οὐ γὰρ πολλάκις ἐξαπατᾶται ὁ Θεὸς ταῖς ὑπερημερίαις. Μήποτε δε καὶ τρία ἔτη νοήσῃς τὰς τρεῖς καταστάσεις τῶν ἡλικιῶν; Τὴν παιδικὴν, ἤτοι τῶν μειρακίων, ἥτις περὶ τὰ ὀκτωκαίδεκα ἔτη λογίζεται· τὴν ἀνδρικὴν, καὶ τὴν τρίτην τῶν ἤδη ἀρξαμένων πολιοῦσθαι. Ὅταν οὖν ἐν τῷ γήρᾳ, τῷ τρίτῳ ἔτει, οὐ δῶμεν καρποὺς, καὶ ἔτι συγχωρηθῶμεν ζῆσαι πρὸς τὸ περιβαλεῖν κόπρια, τὴν ἄτιμον διὰ Χριστὸν ζωὴν ἐπανῃρημένοι, εἶτα καὶ οὕτως ψευσόμεθα, οὐκ ἔτι φείσεται ἡμῶν ὁ Κύριος, ἀλλ´ ἐκκόψει, ἵνα μὴ καταργῶμεν τὴν γῆν καὶ ἄλλους βλάπτοντες. Αὕτη ἡ ἐξήγησις δοκεῖ μοι εἰναι προσφυεστέρα τῷ σκοπῷ τῷ προκειμένῳ.

PG 123, skenējuma lpp. 461–463 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἀκολούθως εἰσάγει τὴν παραβολὴν ταύτην· … beidzas: προσφυεστέρα τῷ σκοπῷ τῷ προκειμένῳ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 13:10–17

Šī slimība sievietei piemeklēja velna ļaunprātības dēļ, kā [saka arī Kungs]. Varbūt sātans viņu mocīja tāpēc, ka kādu klupienu dēļ Dievs viņu bija atstājis. Jo viņš ir līdzvainīgs visās cilvēku miesu nelaimēs, kad Dievs no augšas to pieļauj; jo arī no paša sākuma viņš mums kļuva par cēloni tam, ka mēs izkritām no neiznīcības, kurā bijām radīti, un tikām piesaistīti slimīgai un kaislībām pakļautai miesai; jo tā mēs saprotam ādas tērpus.

Kungs ar visdievišķīgāko un varas pilnu balsi padzen šīs sievietes slimību. Viņš uzliek viņai arī rokas, lai mēs mācītos, ka svētā miesa nesa Vārda spēku un darbību; jo tā bija Viņa paša miesa, nevis kāda cita, kas būtu atsevišķi no Viņa un nošķirts kā pastāvīga persona, kā domā bezdievīgais Nestorijs. Tāda tātad ir Tā Kunga labestība, un tā Viņš apžēloja Savu veidojumu.

Bet sātans, kas no sākuma sievieti bija saistījis, bēdādamies par viņas atraisīšanu, it kā gribēdams viņu mocīt vēl vairāk, saista sinagogas priekšnieku ar skaudību un caur tā muti uzbrūk brīnumam. Tā viņš visur uzbrūk labajam. Tātad tas sašutis, ka dziedināšana notikusi sabatā; bet Kungs viņu atmasko ar visjaukāko piemēru par nesaprātīgiem dzīvniekiem. Tāpēc ne tikai viņš pats ar šiem vārdiem, bet arī visi pārējie Jēzus pretinieki tika apkaunoti ar vārdiem. Jo bija ļoti neprātīgi aizliegt dziedināt cilvēku sabatā, it kā bauslības sabatam noteiktās dīkstāves dēļ. Tātad Jēzus pretinieki tika apkaunoti ar vārdiem, bet ļaudis priecājās par darbiem, jo tie nepriecājās par darbiem, bet izdēdēja, kad Kristus darīja brīnumus. Bet ļaudis, saņemdami labumu no zīmēm, priecājās, baudīdami dziedināšanu.

Saproti man šos brīnumus arī attiecībā uz iekšējo cilvēku. Jo dvēsele ir saliekusies, kad tā pievēršas tikai zemes rūpēm un neiztēlojas neko debesu vai dievišķu; tāpēc arī teikts, ka viņa slimoja astoņpadsmit gadus. Jo kad kāds ir vājš dievišķās bauslības baušļu, kuru ir desmit, turēšanā un astotā laikmeta cerībā, teikts, ka viņš ir saliekies astoņpadsmit gadus. Vai tad tas, kas pieķēries zemei un vienmēr grēko, neatmet baušļus un negaida nākamo laikmetu?

Bet Kungs dziedina šādu dvēseli sabatā un sinagogā. Jo kad kāds sevī sapulcina grēksūdzes domas – jo „Jūda“ nozīmē „grēksūdze“ – un tam ir sabats, tas ir, atpūta no ļaunā, tad Jēzus viņu dziedina, ne tikai ar vārdu sacīdams: „Tu esi atraisīta no savas vājības“, bet arī uzlikdams rokas. Jo mums jāsaņem arī dievišķo roku palīdzība, lai darītu tikuma darbus, un nevajag apmierināties ar to, ka šķietam saņēmuši dziedināšanu tikai caur vārdu un katehēzi.

Piezīmes (5)
  1. „Ādas tērpi“ – δερμάτινοι χιτῶνες (1. Moz. 3:21), tēvu tradīcijā – mirstība un kaislībām pakļautā miesa.
  2. „Pastāvīga persona“ – ἰδιοϋποστάτως, „kā atsevišķa hipostaze“; pret Nestoriju.
  3. „Astotais laikmets“ – ὁ ὄγδοος αἰών, nākamais laikmets pēc septiņiem pasaules laikmetiem (sk. termini.md).
  4. „Jūda – grēksūdze“ – ἐξομολόγησις, „slavēšana, atzīšana“ (1. Moz. 29:35); „sinagoga“ – no συνάγειν, „sapulcināt“.
  5. Kvadrātiekavās – pēc krievu tulkojuma; grieķu OCR „καθὰ δὴ καὶ κτώ“ bojāts.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 13:16; Īj. 2:6–7; 1. Moz. 3:21; Lk. 14:5; 2. Moz. 20:1–17; Rom. 3:20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐξ ἐπηρείας διαβολικῆς τὸ πάθος τοῦτο τῇ γυναικὶ συνέβη, καθὰ δὴ καὶ κτώ. Ἱσως γὰρ διὰ πταίσματά τινα ἐγκαταλειπθεῖσαν ὑπὸ Θεοῦ ἐτιμωρεῖτο ὁ Σατανᾶς. Παραίτιος γάρ ἑστι τοῖς τῶν ἀνθρώπων σώμασι πάντων τῶν δυσχερῶν, ὅταν ἄνωθεν παρὰ Θεοῦ συγχωρηθείη · ἐπεὶ καὶ ἐξ ἀρχῆς αὐτὸς ἡμῖν πρόξενος ἐγεγόνει τοῦ ἐκπεσεῖν μὲν τῆς ἀφθαρσίας, ἐφ´ ᾗ ἐνσίσθημεν, νοσερῷ δὲ σώματι καὶ παθῶν δεκτικῶ προσδεθῆναι· τοὺς δερματίνους γὰρ χιτῶνας τοῦτο νοοῦμεν πάντως. Ὁ μέντοι Κύριος θεοπρεπεστάτῃ φωνῇ καὶ ἐξουσίας γεμούσῃ τῆς γυναικὸς ταύτης τὴν νόσον ἐλαύνει. Ἐπιτίθησι δὲ καὶ τὰς χεῖρας αὐτῇ, ἵνα μάθωμεν, ὅτι τὴν τοῦ λόγου δύναμέν τε καὶ ἐνέργειαν ἡ ἀγία πεφόρηκε σάρξ· ἰδία γὰρ ἠν αὐτοῦ, καὶ οὐχ ἑτέρου τινὸς παρ´ αὐτὸν ὄντος καταμόνας καὶ ἰδιοῦποστάτως κεχωρισμένου, καθὰ δὴ Νεστορίῳ τῷ δυσσεβεῖ δοκεῖ. Ἠ μὲν οὖν ἀγαθότης τοῦ Κυρίου τοιαύτη, καὶ οὕτω τὸ οἰκεῖον πλάσμα ἡλέησεν. Ὁ δὲ ἐξ ἀρχῆς τὴν γυναῖκα δεσμήσας Σατανᾶς, ἀχθόμενος τῇ ταύτης λύσει, οἷα θέλων ἐπὶ πλέον κακουχεῖσθαι αὐτὴν, δεσμεῖ τὸν ἀρχισυνάγωγον τῷ φθόνῳ, καὶ διὰ τοῦ στόματος τούτου ἐπ. ηρεάζει τῷ θαύματι· οὕτως ἄρα πανταχοῦ τοῖς καλοῖς ἐπιτίθεται. Ἀγανακτεῖ οὖν ὅτι ἐν Σαββάτῳ ἡ θεραπεία γέγονε, ὃν ὁ Κύριος χαριεστάτῳ ὑποδείγματι τῶν ἀλόγων ζώων ἐλέγχει· ὅθεν οὐ μόνος αὐτὸς τοῖς τοιούτοις λόγοις, ἀλλὰ καὶ πάντες οἱ ἄλλοι ἀντικείμενοι τῷ Ἰησοῦ ἀπὸ τῶν λόγων κατῃσχύνοντο. Λίαν γὰρ ἦν ἀνόητον τὸ κωλύειν θεραπευθῆναι ἄνθρωπον ἐν Σαββάτῳ, διὰ τὴν ἀργίαν δῆθεν τὴν ὑπὸ τοῦ νόμου τῷ Σαββάτῳ προστεταγμένην. Ο μὴν οὖν ἀντικείμενοι τῷ Ἰησοῦ ἀπὸ τῶν λόγων κατΠσχύνοντο, οἱ δὲ ὄχλοι ἔχαιρον ἐπὶ τοῖς ἔργοις, ὡς ἐκεῖνοί γε τοῖς ἔργοις οὐκ ἔχαιρον, ἀλλ´ ἐξετήκοντο θαυματουργοῦντος τοῦ Χριστοῦ. Οἱ δὲ τοῦ ὄχλου οἷα ὡφελούμενοι ἐκ τῶν σημείων, ἔχαιρον ἰάαεων ἀπολαύοντες. Ταῦτα δέ μοι λάμβανε τὰ θαύματα καὶ ἐπὶ τὸν ἐντὸς ἄνθρωπον· συγκύπτει γὰρ ἡ ψυχὴ, ὅταν ἐπὶ τὰς γηῖνας μόνας φροντίδας νεύῃ, καὶ μηδὲν οὐράνιον ἢ θεῖον φαντάζηται· διὸ καὶ ὁκτὼ καὶ δέκα ἔτη νοσεῖν λέγεται. Ὅταν γάρ τις περὶ τὴν τήρησιν τῶν ἐντολῶν τοῦ θείου χόμου, αἴτινές εἰσι δέκα, καὶ περὶ τὴν ἐλπίδα τοῦ ὁγδόου αἰῶνος ἀσθενῇ, δέκα καὶ ὀκτὼ ἔτη συγκύπτειν λέγεται· ἢ οὐχ ὁ τῇ γῆ προσκείμενος, καὶ ἁμαρτάνων ἀεὶ τάς τε ἐντολὰς ἀθετεῖ, καὶ τὸν μέλλοντα αἰῶνα οὐ προσδένεται· Ἀλλ´ ὁ Κύριος ἑν Σαββάτῳ καὶ Συναγωγῇ θεραπεύε· τὴν τοιαύτην ψυχήν. Ὅταν γὰρ συναγάγῃ τις ἐν ἐαυτῷ τοὺς τῆς ἐξομολογήσεως λογισμούς· Ἰούδας γὰρ ἐξομολόγησις λέγεται· καὶ Σάββατον σχοίη, τουτέστιν ἀργίαν ἀπὸ τῶν κακῶν, τότε θεραπεύει αὐτὸν ὁ Ἰησοῦς, οὐ λόγῳ μόνῳ λέγων αὐτῷ Ἀπολέλυσαι τῆς ἀσθενείας σου, ἀλλὰ καὶ τὰς χεῖρας ἐπιθείς δεῖ γὰρ ἡμᾶς καὶ τὴν τῶν θείων χειρῶ συνεργίαν πρὸς τὸ πράττειν τὰ τῆς ἀρετῆς ἔργα δέξασθαι, καὶ μὴ διὰ λόγου μόνου καὶ κατηχήσεως τὴν θεραπείαν λαβεῖν δοκοῦντας ἀρκεσθῆναι.

PG 123, skenējuma lpp. 463–464 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐξ ἐπηρείας διαβολικῆς τὸ πάθος … beidzas: τὴν θεραπείαν λαβεῖν δοκοῦντας ἀρκεσθῆναι.

Ziņot par kļūdu

Lk. 13:18–22

Dieva Valstību Viņš salīdzina ar sinepju graudu. Dieva Valstība ir vārds un sludināšana; jo caur sludināšanu tā sāka valdīt pār cilvēku dvēselēm. Tātad kā sinepju sēkla šķiet maza, bet tai ir liels spēks, tā arī Evaņģēlija vārdu daudzi nicina, un tas šķiet ģeķība; bet cilvēks, to paņēmis un iemetis savā dārzā, proti, savā dvēselē, padara to par lielu koku, tā ka tam ir zari, un debesu putni – tas ir, cilvēki, kas grib lidot augstumos – mājo šajos zaros. Jo tie, kas ir pāri zemes lietām, atdusas sludināšanas zaros, proti, izvērstajās domās. Es domāju to tā: Pāvils saņēma graudu – Ananijas mazo pamācību –, bet, iestādījis šo graudu savā treknajā dārzā, radīja zarus – es saku: daudzās un labās mācības un vēstules, kurās mājoja ne tikai toreizējie, kas bija augsti un gudri prātā un gudrībā, kā korintieši, Dionīsijs, Hierotejs un ļoti daudzi citi, bet arī tie, kas dzīvo katrā laikā.

Par sinepju graudu var saprast arī pašu To Kungu, kas izskatā ir niecīgs – jo Viņš ir namdara dēls un ļoti nabags –, bet, iekritis zemes sirdī, nonāvēts, un aprakts dārzā, Viņš radīja skaistus zarus – apustuļus, kuros atdusas visi, kas agrāk bija katra maldu vēja dzīti, piemēram, tie no pagāniem, kas salīdzināti ar putniem, jo viņu domāšana viegli novedama, viegli pievilama un pilna lielas vieglprātības. Jo tādi ir visi, kas maldās: tie līdzīgi debesu, tas ir, gaisa putniem.

Dievišķais vārds ir līdzīgs arī raugam, ko sieviete – tas ir, cilvēka daba – iejauca trīs mēros miltu, tas ir, miesā, dvēselē un garā, lai tie tiktu svētīti, kā saka svētīgais Pāvils, un kļūtu par vienu mīklu caur kopību ar Svēto Garu. Par sievieti tu varētu saprast arī dvēseli, bet par trim mēriem – tās trīs daļas: saprātīgo, dusmu un kāres spēku. Tātad, ja kāds šajās trīs daļās noslēps Dieva vārdu, viņš to visu padarīs garīgu, tā ka ne saprātīgais spēks nemaldīsies ticības mācībā, ne dusmas un kāre nenesīsies bez saprāta, bet tiks ieraudzētas un kļūs līdzīgas Dieva vārdam.

Jēzus gāja cauri pilsētām un ciemiem, mācīdams. Jo Viņš neapmeklēja tikai mazās vietas, kādas ir ciemi, atstādams novārtā pilsētas, kā to dara tie, kas grib pievilt vientiesīgākos; nedz arī, apmeklēdams pilsētas kā lielīgs un godkārīgs, atstāja novārtā mazās vietas; bet kā visu kopīgais Valdnieks, vai drīzāk Tēvs, Viņš visur staigāja, par visiem gādādams. Vai tad Viņš apstaigāja tālās pilsētas, kur nebija tik daudz bauslības pratēju, bet bēga no Jeruzalemes, baidīdamies no bauslības pratēju atmaskojumiem vai nojauzdams no tiem nāvi? Nē; bet teikts, ka Viņš arī „gāja uz Jeruzalemi“; jo kur ir vairāk slimo, tur ārsts vēl vairāk steidzas.

Piezīmes (2)
  1. „Hierotejs“ – sv. Hierotejs, Atēnu bīskaps, sv. Dionīsija Areopagīta skolotājs.
  2. „Saprātīgais, dusmu un kāres spēks“ – λογικόν, θυμικόν, ἐπιθυμητικόν (sk. lk-11-52-54).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 13:31–33; 1. Kor. 1:23; Ap. d. 9:17; Ap. d. 17:34; Mt. 12:40; Jņ. 19:41; Ef. 4:14; 1. Tes. 5:23; Rom. 11:16; Mt. 9:12

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Κόκκῳ σινάπεως παραβάλλει τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ· βασι. λεία δὲ Θεοῦ ὁ λόγος καὶ τὸ κήρυγμα. Διὰ γὰρ τοῆ κηρύγματος ἐβασίλευσεν ἐπὶ τὰς ψυχὰς τῶν ἀνθρώπων . Ὥσπερ οὖν τὸ σίνηπι δοκεῖ μὲν εἶναι μικρὸν, πολλὴν δὲ τὴν δύναμιν ἔχει, οὔτω καὶ ὁ λόγος τοῦ Εὐαγγελίου καταφρονεῖται μὲν τοῖς πολλοῖς, καὶ ἄοκεῖ μωρια εἰναι, λαβὼν δὲ αὐτὸν ἄνθρωπος καὶ βαλών εἰς κῆπον αὐτοῦ, ἤγουν τῇ ἑαυτοῦ ψυχῇ, δένδρον μέγα ποιεῖ, ὥστε κλάδους αὐτῷ προσεῖναι, καὶ τὰ πετεινὰ τοῦ οὐρανοῦ, ὅπερ ἔστι τοὺς τὰ ὑψηλὰ θέλοντας πέτεσθαι ἀνθρώπους, κατασκηνοῦν ἐν τούτοις τοῖς κλάδοις. Οἱ γὰρ τῶν γηῖνων ὑπερκείμενοι, ἐν τοῖς κλάδοις τοῦ κηρύγματος, ἤτοι τοῖς ήπλωμένοις νοήμασιν ἀναπαύονται· οἷόν τί φημι, κόκκον ἔλαβεν ὁ Παῦλος, τὴν μικρὰν τοῦ Ἀνανίου κατήχησιν· ἀλλὰ φυτεύσας τοῦτον τὸν κόκκον ἐν τῷ πίονι αὐτοῦ κήπῳ, κλάδους ἐποίησε, τὰς πολλὰς, φημὶ, καὶ καλὰς διδασκαλίας, καὶ ἐπιστολὰς, ἐν αἷς κατεσκήνουν οὐ μόνον οἱ τότε ὑψηλοὶ καὶ σοφοὶ κατὰ νοῦν καὶ σοφίαν, οἷοι οἱ Κορίνθιοι, ὁ Διονύσιος, ὁ Ἱρόθεος καὶ ἄλλοι πλεῖστοι, ἀλλὰ καὶ οἱ καθ´ ἑκάστους καιρούς. Δύναται κόκκος σινάπεως νοηθῆναι καὶ αὐ τὸς ὁ Κύριος, εὐτελὴς μὲν τὸ φαινόμενον· τέκτονος γὰρ υἱὸς, καὶ πενέστατος· πεσὼν δὲ ἐν τῇ καρδίᾳ τῆς γῆς διὰ τοῦ νεκρωθῆναι, καὶ ἐν τῷ κήπῳ ταφεὶς, κλάδους ὡραίους τοὺς ἀποστόλους ἐποίησεν, οἷς ἐπαναπαύονται πάντες οἱ πρώην περιφερόμενι· παυιτὶ πνεύματι τῆς πλάνης, οἶον οἱ ἐξ ἐθνῶν πετεινοῖς παραβαλλόμενοι διὰ τὸ τοῦ λογισμοῦ εὐπα. ριάγωγον καὶ εὐεξαπάτητον, καὶ πολλῆς γέμον κουφότητος. Τοιοῦτοι γὰρ πάντες οἱ πλανώμενοι, πετει. νοῖς τοῦ οὐρανοῦ, τουτέστι τοῦ ἀέρος ἐοικότες. Πάλιν ἔοικε δύμῃ ὁ θεῖος λόγος, ἡν λαβοῦσα γυνὴ, τουτέστιν ἡ ἀνθρωπεία φύσις, ἔκρυψεν εἰς ἀλεύρου σάτα τρία, τουτέστιν εἰς σῶμα, ψυχὴν, πνεῦμα, στε ἀνιασθῆναι ταῦτα, καθά φησιν ὁ μακάριος Παῦλος, καὶ γενέσθαι ἂν φύραμα τῇ πρὸς τὸ ἅγιον Πνεῦμα κοινωνίᾳ. Νοήσαις δ´ ἂν γυναῖκα τὴν ψυχὴν, σάτα δὲ τρία τὸ τριμερές αὐτῆς, λογικὸν, θυμικὸν, καὶ ἐπιθυμητικόν. Εἰ οὖν τις ἐν τῷ τριμερεῖ τούτῳ κατακρύψει τὸν λόγον τοῦ Θεοῦ, ποιήσει ὅλον τοῦτο νιιατικὸν. ὥστε μήτε τὸ λογιστικὸν ἐν τοῖς δόν μασι σφάλλεσθαι, μήτε θυμὸν καὶ ἐπιθυμίαν ἀλόγιστα φέρεσθαι, ἀλλὰ ζυμωθῆναι, καὶ ἐξομοιωθῆναι τῷ λόγῳ τοῦ Θεοῦ. Διεπορεύετο δὲ ὁ Ἰησοῦς κατὰ πόλεις καὶ κώμας διδάσκων· οὔτε γὰρ τῶν μικρῶν μὲν ἀπέβαινεν, οἷαι αἱ κῶμαι, τῶν δὲ πόλεων ἡμέλει, ὅπερ ποιοῦσιν οἱ τοὺς ἀφελεστέρους ἐξαπατᾷν βουλόμενοι, οὔτε τῶν πόλεων ἐπιβαίνων ὡς φιλενδείκτης καὶ φίλος δόξης, τῶν μικρῶν ἠμέλει, ἀλλ´ ὡς κοινὸς δεσπότης, μᾶλλον δὲ πατὴρ πάντων προνοούμενος πανταχοῦ περιῄει. Ἅρ´ οὖν τὰς μὲν ἔξω πόλεις τεριήρχετο, ἐν αἷς οὐ τοσοῦτοι ἦσαν νομομαθεῖς, τὴν δὲ Ἱερουσαλὴμ ἀπεδίδρασκεν, ἅτε δεδιὼς τοὺς παρὰ τῶν νομομαθῶν ἐλέγχους, ἢ τόν ἐκ τούτων θάνατον ὑφορώμενος; Οὐκ ἔστιν εἰπεῖν, ἀλλὰ καὶ πορείαν, φησὶ, ποιούμενος εἰς Ἰερουσαλήμ· ἔνθ τὰρ πλείους οἱ νοσοῦντες, ἐκεῖσε μᾶλλον εἰσωθείτω ὁ ἰατρό;

PG 123, skenējuma lpp. 464–466 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Κόκκῳ σινάπεως παραβάλλει τὴν βασιλείαν … beidzas: ἐκεῖσε μᾶλλον εἰσωθείτω ὁ ἰατρό;

Ziņot par kļūdu

Lk. 13:23–30

Glābjamo ir maz, jo šaurie [vārti] nevar uzņemt daudzus. Tātad nama saimnieks ir Kungs; Viņš sauc visus cilvēkus uz mielastu un neizsīkstošo labumu baudīšanu. Visi centīgie steidzas ieiet vēl līdz brokastu stundai; bet tie, kas kūtrāki un nāk pēc brokastu stundas, tiek atstāti ārpusē. Kas ir brokastu stunda, ja ne šī dzīve? Jo tas patiesi ir vislabākais laiks garīgai sagatavošanās mielastam.

Tātad, kad nama saimnieks būs piecēlies – tas ir, cēlies uz tiesu – un aizslēdzis durvis – es saku: tikuma ceļu, pa kuru pēc aiziešanas no šīs dzīves vairs nevar iet; jo tikuma ceļu iet, kamēr esam dzīvē –, tie, kas šeit dzīvojuši nolaidīgāk, sāk klauvēt pie durvīm. Jo tieši tad, ar nelietderīgu nožēlu, viņi meklē tikuma ceļu ar tukšiem vārdiem, to it kā ar klauvieniem un sitieniem saukdami, kad darbu nav. Bet nama saimnieks, jau taisnīgi aizslēdzis, izliekas pat nezinām, no kurienes viņi ir. Pamatoti; jo viņi ir no velna, bet „Kungs pazīst savējos“.

Vārdi „Mēs ēdām un dzērām Tavā priekšā, un Tu mācīji mūsu ielās“ vienkāršā nozīmē tiek sacīti tiem, kas no Israēla; jo no viņiem ir Kristus pēc miesas, un Viņš ēda un dzēra kopā ar viņiem. Bet vārdus „Tavā priekšā mēs ēdām un dzērām“ var saprast arī augstāk: jo, pildot bauslības kalpošanu un nesot Dievam asins upurus, viņi ēda un priecājās un sinagogās klausījās dievišķās grāmatas. Jo, protams, Kungs mācīja arī caur praviešiem; jo pravieši nelika priekšā savu, bet pierakstīja Dieva vārdus, tāpēc arī sacīja: „Tā saka Tas Kungs.“ Tātad jūdiem taisnošanai nepietika ar asins kalpošanu, jo viņi nepieņēma ticību, kas attaisno bezdievīgo.

Tas varētu attiekties arī uz manu laiku kristiešiem, kas dzīvē ir nolaidīgi. Vai tad arī mēs neēdam dievišķo Miesu un nedzeram Dieva Asinis Viņa priekšā, ik dienas pienākdami pie noslēpumainā galda, un vai Kungs nemāca mūsu platajās dvēselēs? Bet nav nekāda labuma, ja mēs esam dievišķās bauslības klausītāji, bet ne darītāji; gluži otrādi, klausīšanās mums kļūst par iemeslu vēl lielākām mokām, tāpat kā arī dievišķo svētumu saņemšana kļūst par tiesu. Ievēro arī, ka atmesti ir tie, kuru ielās (πλατείαις, „platajās“) Kungs māca. Tātad, ja Viņš mums māca nevis platajās, bet šaurajās, saspiestajās un satriektajās sirdīs, mēs nebūsim atmesti.

Vārdi „Tur būs raudāšana, kad jūs redzēsiet Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu“ der gan israēliešiem, ar kuriem Viņš runāja, gan arī visu laiku neticīgajiem. Jo jūdus visvairāk sāpināja, dzirdot, ka citi – no pagāniem – atdusēsies kopā ar Ābrahāmu un tēviem, bet viņi tiks izmesti ārā. Bet tas der arī mums, kas nedzīvojam atbilstoši ticībai. Jo arī mēs, lielīdamies ar Kristus bauslību, bet tad, to pārkāpdami, to atmezdami, šķietami esam pirmie, kā tādi, kas jau no autiņiem pamācīti vārdā un Kristu tērpuši, bet būsim pēdējie, ja varbūt priekšroka tiks dota pagāniem, kas ticējuši dzīves beigās un īso dzīves laiku nodzīvojuši Dievam patīkami.

Piezīmes (4)
  1. „Brokastu stunda“ – ἡ τοῦ ἀρίστου ὥρα; vārdu spēle ar ἄριστον – „brokastis“ un „vislabākais“.
  2. „Noslēpumainais galds“ – ἡ μυστικὴ τράπεζα; „dievišķo svētumu saņemšana“ – ἡ τῶν θείων ἁγιασμάτων μετάληψις (bez vietura, tieši).
  3. Ps. 50:19 LXX (1965: Ps. 51:19) – „satriekta sirds“.
  4. Kvadrātiekavās – pēc jēgas (τὴν στενήν, sc. πύλην).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 7:13–14; Lk. 14:16–17; Mt. 25:10–12; 2. Tim. 2:19; Rom. 9:5; Rom. 4:5; Jēk. 1:22; 1. Kor. 11:29; Ps. 50:19; Mt. 8:11–12; Gal. 3:27; Mt. 20:1–16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὀλίγοι οἱ σωςζόμενοι διὰ τὸ μὴ ἐγχωρεῖν πολλοὺς δέξασθαι τὴν στενήν· ἔστιν οὖν ὁ οἰκοδεσπότης ὁ Κύριος, συγκαλεῖται δὲ πάντας ἀνθρώπους εἰς ἑστίασιν, καὶ ἀπόλαυσιν τῶν ἀδαπανήτων ἀγαθῶν· ὅσοι μὲν οὖν σπουαῖοι ἄχρι καὶ τῆς τοῦ ἀρίστου ὥρας σπουδάζουσιν εἰσελθεῖν. Ὅσοι δὲ νωθρέστεροι, καὶ μετὰ τὴν τοῦ ρίστου ὥραν ἐρχόμενοι, ἀποκλείονται. Τίς δὲ ἡ ὡρα τοῦ ἀρίστου, ἢ ὁ παρὼν βίος; Οὕτος γὰρ ὄντως ὁ καιρὸς ἄριστον εἰς τὴν πρὸς τὸ ἑστιαθῆναι πνευματικὴν ἐτοιμασίαν. Ἀφ´ οὗ τοίνυν ἐγερθῇ ὁ οἰκοδεσπότης, τουτέστιν, εἰς κρίσιν ἐξαναστῇ, καὶ ἀποκλείση τὴν θύραν, τὴν τῆς ἀρετῆς, φημὶ, ὁσὸν, ἤτις ιμκτὰ πὸν ἐντεῦθεν ἀποβίωσιν οὐχ ὁδεύεται· ἐν τῷ βίῳ γὰρ οὔσιν ἡμῖν ὁδεύεται ἡ τῆς ἀρετῆς ὁδός· ἄρχονται μὲν οἱ ἀμελέστερον ἐνταῦθα ζήσαντες κρούειν τὴν θύραν· τότε γὰρ δὴ τότε διὰ τῆς ἀνονήτου μετανοίας τὴν τῆς ἀρετῆς ὁδὸν ἀναζητοῦσι λόγοις ψιλοῖς, οόν τισι κρότοις καὶ κτύποις ἀνακαλούμενοι ταύτην, τῶν ἔργων ἀπόντων. Ὁ δὲ οἰκοδεσπότης ἤδη δικαίως ἀποκλείσας, προσποιεῖται μηδὲ εἰδέναι πόθεν εἰσίν· εἰκότως, εἰσὶ μὲν γὰρ ἐκ τοῦ διαβόλου, ὁ δὲ Κύριος τοὺς ὄντας αὐτοῦ γινώσκει. Τὸ δὲ, Ἐφάγομαν καὶ ἐπίομεν ἐνώπιόν σου, καὶ ἐν ταῖς πλατείαις ἡμῶν ἐδίδαξας, καὶ ἁπλῶς μὲν οὔτῳς πρὸς τοὺς ἐξ Ἱσραὴλ λέγεται. Καὶ γὰρ ἐξ αὐτῶν ὁ Χριστὸς κατὰ σάρκα, καὶ αὐτοῖς συνήσθιε καὶ συνέπινε. Πλὴν ἀλλὰ καὶ ὑψηλότερον δύναται νοηθῆναι τὸ Ἐνώπιόν σου ἐφάγομεν καὶ ἐπίομεν· τὴν γὰρ νομικὴν τελοῦντες λατρείαν, καὶ προσκομίζοντες τῷ Θεῷ τὰς, δι´ αἵματος θυσίας, ἤσθιον καὶ ηὑφραίνοντο, ἡκροῶντο δὲ καὶ τῶν θείων βίβλων ἐν ταῖς συναγωγαῖς. Πάντως γὰρ ὁ Κύριος καὶ διὰ τῶν προφητῶν ἐδίδασκεν· οὐ γὰρ τὰ ἑαυτῶν οἱπροφῆται προετίθεσαν, ἁλλὰ τὰ τοῦ Θεοῦ ὑπηγόρευον, διὸ καὶ ἔλεγον, Τάδε λέγει Κύριος. Οὕκουν ἡρκεσε τοῖς Ἰονδαίοις εἰς δικαίωσιν ἡ σι´ αἱμάτων λατρεία, μὴ προσηκαμένοις τὴν πίστιν τὴν δικαιοῦσαν τὸν ἀσεβῆς. Καὶ τοῖς κατ´ ἐμὲ δὲ Χριστιανοῖς μὲν, ἀμελέσι δὲ τὴν ζωλν, ἀρμόσειεν ἂν ταῦτα· ἡ οὐχὶ καὶ ἡμεῖς τρώγομεν τὸ θεῖον σῶμα, καὶ πίνομεν τὸ αἷμα τοῦ Θεοῦ ἐνώπιον αὐτοῦ καθ´ ἑκάστην τῇ μυστικῇ τραπέζῃ προσιόντες, καὶ διδάσκει Ἀν ταῖς πλατείαις ψυχαῖς ἡμῶν ὁ Κύριος; Ἀλλ´ οὐδὲν ὄφελος, εἰ ἀκροαταὶ τοῦ θείου νόμου γινόμεθα, καὶ οὐ ποιηταί· τοὺναντίον μὲν οὖν μᾶλλον εἰς μειζόνων βασάνων ὑπόθεσιν ἡμῖν ἡ ἀκρόασις, ὥσπερ καὶ ἡ τῶν θείων ἁγιασμάτων μετάληψις εἰς κρῖκα καίλ-ἱσταται. Παρατήρησον δὲ ὅτι ἀπόβλητοί εἰσιν ἐκεῖνοι, ὧν ἐν ταῖς πλατείαις διδάσκει ὁ Κύριος· ὡς ἐάν γε διδάσκοντα αὐτὸν ἔχωμεν οὐκ ἐν πλατείαις, ἀλλ´ ἐν στεναῖς καὶ τεθλιμμέναις καὶ κατανενυγμέναις καρδίαις, οὐκ ἀπόβλητοι ἐσόμεθα. Τὸ δὲ Ἐκεῖ ἔσται ὁ κλαυθμὸς, ὅταν ὄψησθε Ἀβραὰμ, καὶ Ἰσαὰκ καὶ Ἰακὼβ, ἁρμόζει μὲν καὶ τοῖς Ἱσραηλίταις, πρὸς οὓει ταῦτα διελέγετο, καὶ ἔτι τοῖς κατὰ καιροὺς ἀπίστοις. Οἱ γὰρ Ἰουδαῖοι τούτῳ μάλιστα ἐδάκνοντο τῷ ἀκούειν ὄτι ἄλλοι μὲν οἱ ἐξ ἐθνῶν ἀναπαύσονται μετὰ Ἀβοαὰω καὶ τῶν πατέρων, αὐτοὶ δὲ ἐξωθήσονται· ἀρμόζει δὲ καὶ ἡμῖν τοῖς μὴ ἀκόλουθα τῇ πίστει πράττουσι· καὶ ἡμεῖς γὰρ ἐν τῷ νόμῳ τοῦ Χριστοῦ καυχώμενοι, εἶτα διὰ τῆς παραβάσεως τούτου ἀθετοῆντες αὐτὸν, πρῶτοι μὲν τῷ δοκεῖν ἐσμεν, ὡς κατηχηθέντες ἑκ σπαργάνων αὐτῶν τὸν λόγον καὶ τὸν Χριστὸν φορέσαντες, ἔσχατοι δὲ ἐτόμεθα ἐθνικῶν τυλχὸν προτιμηθέντων, τῶν πρὸς τῷ τέλει τοῦ βίου πιστευσάντων, καὶ ἀρεστῶς τῷ Θεῷ διαγαγόντων τὸν ὀλίγον τῆς ζωῆς χρόνον.

PG 123, skenējuma lpp. 466–467 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὀλίγοι οἱ σωςζόμενοι διὰ τὸ … beidzas: τὸν ὀλίγον τῆς ζωῆς χρόνον.

Ziņot par kļūdu

Lk. 13:31–33

Nolādētie farizeji, skaudības izdēdēti, mēģina iebiedēt To Kungu un draud Viņam ar Hērodu. Jo viņi negribēja redzēt Viņu darām brīnumus, lai ar zīmju daudzumu Viņš nepievilktu ļaužu pūļus un, mācīdams ar vārda spēku, neatgrieztu tos pie Sevis. Tātad viņi aizbildinās ar Hērodu un izliekas rūpējamies par Pestītāju. Bet Viņš, zinādams viņu sirdis, atbild viņiem lēnprātīgi un aizplīvuroti, kā Viņam paradums, un saka: „Sakiet šai lapsai.“ Šķiet, ka Viņš par lapsu sauc Hērodu, bet, ja kāds rūpīgi aplūkotu, drīzāk farizejus. Jo Viņš nesacīja: „tai lapsai“, bet: „šai“, lietodams kādu divdomīgu vārdu, un turklāt gudri. Jo sacīdams „lapsai“ vienskaitlī, Viņš ļāva tiem domāt par Hērodu; bet norādošā vietniekvārdā sacīdams „šai“, Viņš norādīja uz viņiem pašiem, viltīgajiem; jo patiesi farizeji izrādīja lapsas viltību un nekrietnumu.

Ievēro man, kā Viņš atbild uz viņu ļaunprātību. Tā kā tie, skaudīgi dziedināšanu dēļ, Viņam draudēja ar bailēm no Hēroda, Viņš saka to, kas, kā Viņš zināja, tos apbēdinās: „Lūk, Es dziedinu un izdzenu dēmonus.“ Jo, kā jau sacīts, viņi Viņu vajāja tieši tāpēc, lai Viņš, rādīdams brīnumainus darbus, neievilktu daudzus tīklā, lai tie Viņam ticētu.

„Šodien un rīt“ nozīmē vairākas dienas. Kā arī mēs ikdienas sarunā mēdzam sacīt: „Šodien un rīt tas notiks“, nebūt neierobežodami darbu ar tik īsu laiku, bet norādīdami, ka tas notiks drīz, tā arī Kristus, sacīdams: „Es dziedinu šodien un rīt, un trešajā dienā Es tieku pabeigts“, nebūt nenorādīja, ka Viņam noteikti jātiek pabeigtam trešajā dienā, bet norāda, ka Viņa nāve notiks drīz. „Tomēr Man jāpaliek šeit šodien un rīt, tas ir, kādu laiku, darot brīnumus, un nākamajā – jāiet uz Jeruzalemi; jo tur Es Sev esmu nolēmis ciešanas.“ Jo tā kā viņi Viņam sacīja: „Ej prom, jo Hērods grib Tevi nogalināt“ – un to viņi sacīja Galilejā, jo tur valdīja Hērods –, Viņš viņiem rāda, ka Hērods, lai cik daudz arī plānotu, nevarēs Viņu nogalināt; jo Viņam ir iepriekš nolemts ciest nevis Galilejā, bet Jeruzalemē.

Lai tev skaidrāk izklāstītu arī Evaņģēlija vārdus: nesaproti tā, it kā „Man jāiet šodien un rīt“, bet apstājies pie „šodien un rīt“ un tad saki: „nākamajā – jāiet“, kā mēs, skaitīdami, bieži mēdzam sacīt: „Es svētdien, pirmdien un otrdien izbraucu“ – ne tāpēc, ka gribam izbraukt arī svētdien un pirmdien, bet tikai uzskaitām divas, lai norādītu trešo. Tā arī Kungs šeit it kā skaitīdams saka: „Man jāpaliek šodien un rīt, tad trešajā – jāiet uz Jeruzalemi; jo tur Man nolemts gals.“ Bet, kā jau augstāk teicām, Kungs to saka ne tāpēc, ka Savu dzīvi ierobežotu ar trim dienām, bet norāda uz vairākām dienām, tomēr ne uz visai ilgu laiku. Jo Viņš it kā saka tiem, kas Viņu apskauž: „Kāpēc jūs domājat par Manu nāvi? Lūk, pēc neilga laika tā notiks.“

Kad tu dzirdi, ka „nevar būt, ka pravietis ietu bojā ārpus Jeruzalemes“, nedomā, ka, tā kā tas ir rakstīts, jūdiem tiek uzspiesta nepieciešamība to darīt, bet tas ir sacīts atbilstoši viņu asinskārajai gribai. Kā ja kāds, redzēdams visasinskārāko laupītāju, kas uzglūn uz ceļa, sacītu: „Nevar būt, ka šis ceļš, kur laupītājs uzglūn ceļiniekiem, būtu tīrs no asinīm“ – jo viņš saka to, kas izriet no laupītāja darbiem. Tā arī Jeruzalemē, kur kā laupītāji sēdēja farizeji un rakstu mācītāji, nebija iespējams, ka praviešu Valdnieks ietu bojā citā vietā kā vien laupītāju vietā; jo, pieraduši pie kalpu asinīm, viņi nogalinās arī Kungu.

Piezīmes (2)
  1. „Tieku pabeigts“ – τελειοῦμαι (Lk. 13:32), „pabeidzu, sasniedzu galu“.
  2. „Svētdien, pirmdien un otrdien“ – grieķu: Κυριακῇ, δευτέρᾳ καὶ τρίτῃ („Kunga dienā, otrajā un trešajā“).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 14:1–2; Jņ. 2:25; Mt. 16:21; Mt. 23:37; Mt. 21:35–39; Ap. d. 7:52

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Φθόνω διατηκόμενοι οἱ κατάρατοι Φαρισαῖοι ἐκφοβεῖν πειρῶνσαι τὸν Κύριον καὶ τὸν Ἡρώδην ἐπαπειλοῦσιν αὐτῷ· οὐ γὰρ ἤθελον αὐτὸν ὁρᾷν θαυματουργοῦντα, ἵνα μὴ τῷ πλήθει τῶν σημείων ἐφέλκηται τοὺς ὄχλους, καὶ τῇ τοῦ λόγου δυνάμει διδάσκων ἐπιστρέφῃ πρὸς. αυτόν. Προφασίζονται οὖν τὸν Ἡρώδην, καὶ κήδεσθαι τοῦ Σωτῆρος σχηματίζονται. Ἐκεῖνος δὲ εἰδὼς τὰς καρδίας αὐτῶῶν, πράως τε καὶ συνεσκιασμένως, ὡς ἔθος αὐτῷ, ἀποκρίνεται αὐτοῖς, καί φησιν, Εἴπατε τῇ ἀλὼπεκι ταύτῃ· καὶ δοκεῖ μὲν ἀλώπεκα τὸν Ἡρώδην ὀνομάζειν, τοὺς θαρισαίους δὲ μᾶλλον, εἴ τις ἀκριβῶς σκοποίη.. Οὐ γὰρ εἶπε, τῇ ἀλώπεκι ἐκείνῃ, ἀλλὰ ταύτῃ, μέσῃ τινὶ χρώμενος φωνῇ, καί γε εὐφυῶς. Διὰ μὲν γὰρ τοῦ ἐνικῶς εἰπεῖν ἀλώπεκι, τὸν Ἡρώδην δέδωκεν ἐκείνοις ὑπολαβεῖν, διὰ δὲ τοῦ δεικτικῶς φάναι ταύτῃ, αὐτοὺς ἐκείνους τοὺς δολεροὺς ᾖνίξατο· τῷ ὄντι γὰρ τὸ τῆς ἀλώπεκος πανοῦργον καὶ δύστροπον οἱ Φαρισαῖοι ἐπεδείκνυτο. Ὅρα δέ μοι πῶς πρὸς τὴν κακουργίαν αὐτῶν ἀποκρίνεται αὐτοῖς. Ἐπεὶ γὰρ ἐκεῖνοι διὰ τὰς ἱάσεις φθονοῦντες τὸν ἀκ τοῦ Ἡρώδου φόβον αὐτῷ ἐπέσειον αὐνὸς, ὅπερ ἠπίστατο λυπεῖν ἐκείνους, τοῦτο λέγει· Ἠλωὺ γὰρ, φησίν, ἐπιτελῶ ἐάσεις, καὶ δαιμόνια ἐκὄάλλω · ὡς γὰρ προείρηται, διὰ τοῦτο ἐδίωκον αὐτὸν, ἵνα μὴ τῇ τῶν παραδόξων ἐπιδείξει χρώμενος σαγηνεύῃ πολλοὺς εἰς τὸ πιστεύειν αὐτῷ. Τὸ δέ, σήμερον καὶ αὔριον, πλείονας ἡμέρας δηλοῖ. Ὥσπερ οὖν καὶ ἡμεῖς εἰώθαμεν ἐν τῇ συνήθει ὁμιλίᾳ λέγειν, Σήμερον καὶ αὔριον γίνεται τόδε, οὐ πάντως τοσοῦτῳ διαστήματι τὸ ἔργον περικλείοντες, ἀλλὰ τὸ ταχέως γενήσεσθαι δηλοῦντες· οὔτως οὖν καὶ ὁ Χριστὸς εἰπὼν, ὅτι Ἰάσεις ἐπιτελῶ σήμερον, καὶ αὔριον, καὶ τῆ τρίτῃ ἡμέρᾳ τελειοῦμαι, οὐ πάντως τοῦτο ἐδήλωσε, τὸ ἐν τῇ τρίτῃ ἡμέρᾳ ἀναγκαίως τελειωθῆναι, ἀλλὰ τὸ συντόμως τὸν θάνατον αὐτοῦ γενήσεσθαι δηλοῖ Πλὸν δεῖ με σήμερον καὶ αὕριον, τουτέστι χρόνον τιν ὰ προσιεῖναι ἐνταῦθα θαυματουργοῦντα, καὶ τῆ ἐχομένῃ πορεύεσθαι εἰς Ἰερουσαλήμ· ἐκεῖσε γὰρ ἀαώρισα ἐμαυτῷ τὸ πάθος. Ἐπειδὴ γὰρ ἑκεῖνοι ἔλεγον αὐτῷ· Ἔξελθε, ὅτι Ἡρώδης μέλλει σε φονεύειν, ἐν τῆ Γαλιλαίᾳ δὲ ταῦτα ἔλεγον, ἐκείνης γὰρ Ἡρώδης ἦρχε, δείκνυσιν αὐτοῖς, ὅτι καὶ πολλὰ βουλευομένῳ Ἡρώδῃ οὐκ ἕσται αὐτὸν ἀνελεῖν· οὐ γὰρ ἐν Γαλιλαία. ἀλλ´ ἐν Ἰερουσαλὴμ προώρισται αὐτῷ παεῖν. Ἵνα δέ σοι καὶ τὸ ῥητὸν τοῦ Εὐαγγελίου σαφέστερον ἐκθῶμαι, μὴ νοήσῃς ὅτι δεῖ με σήμερον καὶ αὔριον πορεύεσθαι, ἀλλὰ στῆθι ἄχρι τοῦ σήμε.Κρον καὶ αὔριον· καὶ οὔτως εἰπὲ τὸ, τῇ ἐχομένῃ πορεύεσθαι, οἷον πολλάκις ἀριθμοῦντες εἰώθαμεν λέγειν, Ἐγὼ Κυριακῇ δευτέρᾳ καὶ τρίτῃ ἐξέρχομαι, ούχ ὡς μέλλων καὶ ἐν τῇ Κυριακῇ, καὶ ἐν τῇ δευτέρα ἐξελθεῖν, ἀλλ´ ἀπαριθμούμενος μόνον τὰς δύο, ἵνα δηλώσω τὴν τρίτην. Οὔτως οὖν καὶ ὁ Κύριος ἐνταῦθα πτπερ ἀπαριθμούμενός φησι, Δεῖ με σήμερον καὶ αὕριον, εἶτα τῇ τρίτῃ πορεύεσθαι εἰς Ἰερουσαλήμ· ἐκεῖσε γάρ μοι τὸ τέλος ἀφώρισται. Καθάπερ δὲ ὰνωτέρω ἐξείπομεν, οὐχὶ ὡς ἐν τρισὶν ἡμέραις περικλείων τὴν ἑαυτοῦ ζωὴν ὁ Κύριος, ταῦτά φησιν, ἀλλὰ πλείονας μὲν ἡμέρας, πλὴν οὐ πάνυ μακρόν τινα χρόνον ὑποσημαίνει· ὡσανεὶ γὰρ τοιαῦτά φησι· πρὸς τοὺς αὐτῷ διαφθονουμένους· Τί τὸν ἐμὸν μελεπᾶσεθάνατον · ἰδον μετ´ ὀλίγον τοῦτο γίνεται. Ὅταν δὲ ἀκούσῃς, ὅτι οὐκ ἐνδέχεται ἔξω Ἰερουσαλὴμ ἀπολάσθαι προφήσην, μὴ νόμιζε βίαν ἀναγκαστικὴν Ἰουδαίοις ἐπάγεσθαι εἰς τὸ τοιαῦτα δρᾷν, ἐκ τοῦ τὰ ποιαῦτα γράφειν, ἀλλὰ τῇ μιαιψόνῳ αὐτῶν προαιρέαει ἀκολούθως λέγεσθαι τοῦτο· ὥσπερ ἂν εἰ λῃστὴν ὸρῶν μιαιφονώτατον ὁδοστατοῦντα εἴποιέν τις, Οὐκ ἐνδέχεται τὴν ὁδὸν ταύτην, ἐν ἧ ὁ λῃστὴς τοὺς ὁδεύοντας ἐνεδρεύει, καθαρὰν αἱμάτων εἶναι· πάντως γὰρ τοῖς ἔργοις τοῦ ληστοῦ τὸ ἀκόλουθόν φησιν. Οὕτως οὖν κἀν τῇ Ἰερουσαλὴμ λῃστῶν ἐγκαθημένων τῶν Φαρισαίων καὶ Γραμματέων, οὐκ ἐνεδέχετο ἐν ἄλλῳ χωρίῳ, ἢ πάντως ἐν τῷ τῶν λῃστῶν, ἀπολέσθαι τὸν ιῶν προφητῶν Δεσπότην· ἐνεθισθέντες γὰρ τοῖς αἵμασι τῶν δούλων, καὶ τὸν Κύριον ἀποκτενοῦσι,

PG 123, skenējuma lpp. 467–468 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Φθόνω διατηκόμενοι οἱ κατάρατοι Φαρισαῖοι … beidzas: δούλων, καὶ τὸν Κύριον ἀποκτενοῦσι,

Ziņot par kļūdu

Lk. 13:34–35

Ar vārda divkāršojumu Kungs rāda mīlestību, kas Viņam ir pret viņiem. Jo kā kāds mīlētājs, ko mīļotā nicina, tā Viņš sauc laulības pārkāpēju sinagogu. Viņš rāda arī Savu cilvēkmīlestību – ka Viņš daudzreiz gribēja viņus sapulcināt –, un norāda uz viņu neprātu, sacīdams: „Jūs negribējāt. Tātad Es jūs tālāk atstāju. Jo Es tik ļoti ienīdu jūsu ļaunumu, ka pat templi nesaucu par Savu namu, bet par jūsu namu. Jo kamēr jūsu vidū mājoja tikums, arī templis bija Mans; bet kad jūs arī to apgānījāt un padarījāt par tirgus namu un laupītāju alu ar savu daudzo tirgošanos un, mantkārīga prāta dzīti, cits citu nogalinājāt...“ Jo tāds ir laupīšanas amats: pieliek kāju brālim un aplaupa viņa mantu; to dara arī laupītāji – sapinuši ceļiniekiem kājas, tie atņem viņu mantu. „Tā kā jūs templi padarījāt par laupītāju alu tās tirgošanās dēļ, ko jūs darījāt pašā lūgšanas namā, tas vairs nav Mans nams, bet jūsu.“

Par namu tu sapratīsi ne tikai templi, bet arī visu jūdu cilti. Jo Raksti mēdz par namu saukt arī ciltis, kā tas: „Levija nams, teiciet To Kungu!“ Tātad arī šeit vārdu „nams“ var saprast kā: „jūsu cilts tiek Manis atstāta“, kā arī citur Viņš caur pravieti saka: „Es esmu atstājis Savu namu, pametis Savu mantojumu“; jo tur par namu Viņš sauc israēliešus. Viņš rāda arī, ka arī pirms tam Viņš bija tas, kas tos turēja kopā un izglāba no ienaidniekiem.

Vārdi „Jūs Mani neredzēsiet, kamēr sacīsiet: Augsti teicams, kas nāk Tā Kunga vārdā“ norāda uz otro atnākšanu. Jo tad viņi pat negribēdami atzīs Viņu par Pestītāju un Kungu, kad viņiem no tā vairs nebūs nekāda labuma. Kā tad? Vai viņi Viņu neredzēja pēc tam, kad Viņš to sacīja? Protams, redzēja. Tātad, kad Viņš saka: „No šī brīža jūs Mani neredzēsiet“, Viņš nenorāda uz to stundu, bet uz laiku pēc krusta. Viņš it kā sacītu: „Kopš jūs Mani sitīsiet krustā, jūs Mani vairs [neredzēsiet, kamēr Es nenākšu otrreiz].“

Piezīmes (2)
  1. „Laulības pārkāpēja sinagoga“ – sal. Jer. 3:8; Mt. 12:39.
  2. Ps. 134:20 LXX (1965: Ps. 135:20); Ps. 117:26 LXX (1965: Ps. 118:26).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 23:37–39; Jer. 3:8; Mt. 21:13; Jņ. 2:16; Ps. 134:20; Jer. 12:7; Ps. 117:26; Fil. 2:10–11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τῷ διπλασιασμῷ τοῦ ὀνόματος δείκνυσι ΟΑΡΙΤ ΧΙv. τὴν στοργὴν, ἡν ἔχει περὶ τὐτοὺς ὁ Κύριος· ὥσπερ γάρ τις ἐραστὴς παρὰ τῆς ἐρωμένης καταφρονούμενος, οὕτως ἀνακαλεῖται τὴν μοιχαλίδα Συναγωγήν· δείκνυσι δὲ καὶ τὴν οἰκείαν φιλανθρωπίαν, ὅτι πολλάκις ἠθέλησεν ἐπισυναγαγεῖν αὐτοὺς καὶ τὸν ἐκεί νων ἀπόνοιαν σημαίνει, ἐν τῷ εἰπεῖν, ὅτι Οὐκ ἠθελήσατε · ἀφίημι λοιπὸν ὑμᾶς. Τοσοῦτον γὰρ ἐμίσησα τὴν πονηρίαν ὑμῶν, ὥστε οὐδὲ τὸν ναὸν λέγω οἶκόν μου εἰναι, ἀλλ´ οἰκον ὑμῶν· ἀχρι γὰρ ἑνεπολιτευετο ὑμῖν ἡ ἀρετὴ, καὶ ὁ ναὸς ἐμὸς ἦν· ἐπεὶ δὲ καὶ αὐτὸν ἐμιόνατε, καὶ ἐμπόριον καὶ σπήλαιον λῃστῶν πεποιήκατε ταῖς πολλαῖς καπηλείαις, καὶ τῷ φιλοχρημάτῳ τῆς γνώμης ἀλλήλους ἀποκτιννύοντες· τοῦτο γέρ ἐστιν ἡ πραγματεία τῆς ληστείας ὑποσκελίουσα τὸν ἀδελφὸν καὶ ἀρπάζουσα τὰ αὐτοῦ· ὃ καὶ οἱ λῃσταὶ ποιοῦσι, συμποδίζοντες γὰρ τοὺς ὁδίτας, οὕτως ἤδη τὰ αὐτῶν ἀφαιροῦνται· ἐπεὶ οὐν τὸν ναὸν σπήλαιον λῃστῶν πεποιήκατε ὄιὰ τὸ τῶν πραγματειῶν εἶδος, ἃς ἐν αὐτῷ τῷ τῆς προσευχῆς οἴκῳ ἐποιεῖτε, οὐκέτι ἐμός ἑστιν οἷκος, ἀλλ´ ὑμῶν· Οὐ μόνον δὲ τὸν ναὸν νοήσεις οἰκον, ἀλλὰ καὶ τὴν ἄπασαν γενεὰν τῶν Ἰουδαίων· οἶδε γὰρ ἡ Γραφὴ καὶ τὸ γένος οἶκον ὁνομάζειν· ὡς τὸ, «Οἶκος Λευΐ, εὐλογήσατε τὸν Κύριον.» Κάνταῦθα οὖν δύναται νοηθῆναι τὸ, οἶκος ἀντὶ τοῦ τὸ γένος ὑμῶν ἀφίεται παρ´ ἐμοῦ, ὡς καὶ διὰ τοῦ προφήτου ἀλλαχοῦ φησιν, Ἐγκαταλέλοιπα τὸν οἶκόν μου, ἀφῆκα τὴν κληρονομίαν μου· οἶκον γὰρ ἐκεῖ τοὺς Ἰσραηλίτας φησί· δείκνυσι δέ, ὅτι καὶ πρὸ τούτου αὐτὸς ἦν ὁ συνέχων αὐτοὺς, καὶ τῶν ἐχθρῶν ῥυόμενος· τὸ δέ, Οὐ μή με ἴδητε ἄχρις ἂν εἴπητε, Εὐλογημένος ὁ ἐρχόμενος ἐν ὀνόματι Κυ ρίου· τὴν δευτέραν σημαίνει παρουσίαν. Τότε γὰρ καὶ ἄκοντες ὁμολογήσουσιν αὐτὸν Σωτῆρα καὶ Κύριον, ὅτε αὐτοῖς οὐδὲν ὄφελος. Τί οὖν; οὐκ εἶδον αὐτὸν ἀφ´ οὗ ταῦτα εἶπε; Καὶ μάλα· ὅταν οὖν λέγῃ, ὅτι Οὐ με ἴδητε ἀπὸ τοῦ νῦν, οὐχὶ τὴν τότε ὥραν σημαίνει, ἀλλὰ τὸν μετὰ τὸν σταυρὸν χρόνον· ὥσπερ Αν εἰ εἶπεν, Ἀφ´ οὗ με σταυρώσετε, οὐκέτι οὐ μή

PG 123, skenējuma lpp. 468–469 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τῷ διπλασιασμῷ τοῦ ὀνόματος δείκνυσι … beidzas: με σταυρώσετε, οὐκέτι οὐ μή

Ziņot par kļūdu