Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 12. nodaļa

Lk. 12:1–3

Farizeji mēģināja Viņu noķert vārdos, lai novērstu no Viņa ļaužu pūļus. Bet notika pretēji: ļaudis drīzāk plūda pie Viņa, sapulcēdamies desmitiem tūkstošu, un katrs tā tiecās tikt Viņam tuvāk, ka cits citu samina. Tik stipra ir patiesība, bet viltība visur vāja.

Tātad Jēzus, redzēdams farizeju viltību un ka viņi izliekas jautājam, bet patiesībā liek slazdus, runāja Saviem mācekļiem par farizeju liekulību, tos visādi atmaskodams un atsegdams viņu liekulības pilnās sirdis. Liekulību Viņš sauc par raugu, jo tā ir skāba, pieder senajam ļaunumam un pārveido un līdz ar sevi samaitā to cilvēku prātus, ar kuriem sajaucas. Jo nekas tā nepārveido tikumus kā liekulība. Tātad tiem, kas kļuvuši par Kristus mācekļiem, jābēg no liekulības. Jo Kristus, būdams Patiesība, acīmredzami ir pretī melam; bet katra liekulība ir melu pilna: tā izliekas par vienu, bet ir kas cits.

„Farizeji,“ Viņš saka, „domā ar liekulību palikt nepamanīti, iegūdami sev labsirdības slavu. Bet nav nekā apslēpta, kas netiks atklāts.“ Jo visi vārdi un domas atsegti stāsies priekšā, protams, pēdējā tiesā; bet arī šajā dzīvē daudz kas apslēpts mēdz tikt atklāts. „Tātad viss, ko jūs sacījāt tumsā un kambaros un runājāt slepeni, tiks sludināts gaismā un uz jumtiem.“

Šķiet, ka Viņš to saka mācekļiem, bet vērš to pret farizejiem, norādīdams uz viņu ļaunajiem nodomiem un gandrīz vai tieši tiem to atklādams, kaut arī liekas runājam mācekļiem: „Ak farizeji, viss, ko jūs tumsā – tas ir, savās tumšajās sirdīs – pārdomājāt, gribēdami Mani noķert, tiks dzirdēts un atzīts gaismā. Jo Es esmu Gaisma, un jūs nevarat palikt Man apslēpti, bet Manī, Gaismā, tiek atzīts viss, ko jūsu tumsa izdomā. Un ko jūs savā starpā čukstus apspriedāt, tas Man kļuvis dzirdams tā, it kā būtu sludināts no augstiem jumtiem.“

To vari saprast arī tā: gaisma ir Evaņģēlijs, bet augstie jumti – apustuļu augstās dvēseles. Jo viss, ko farizeji apspriedās, vēlāk tika sludināts un dzirdēts Evaņģēlija gaismā, kad lielais Sludinātājs – Gars – stāvēja uz apustuļu dvēselēm.

Piezīmes (1)
  1. „Skāba“ – ὀξώδης (OCR ἐξώδη; pēc krievu tulkojuma „кислая“).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 16:6; 1. Kor. 5:8; Jņ. 14:6; Mt. 10:26–27; Jņ. 8:12; Ebr. 4:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Θαρισαῖοι μὲν παγιαεύειν αὐτὸν ἐπειρῶντο ἐν λόγῳ, ὡς ἂν τοὺς ὄχλους ἀποστκσωσιν ἀπ´ αὐτοῦ. Τὸ δὲ εἰς τοὐναντίον περιΐστατο μᾶλλον γὰρ προσίεσαν οἱ ὄχλοι, καὶ εἰς μυριάδας συλλεγόμενοι, καὶ οὔτως ἐφιέμενοι ἕκαστος πλησιάζειν αὐτῷ, ὥστε καὶ συμπατεῖν ἀλλήλους. Οβτως ἄρα ἰσχυρὸν ἡ ἀλήθεια, καὶ ὁ δόλος πανταχοῦ ἀσθενής. Ἰησοῦς οὖν ἰδὼν τὸν δόλον τῶν δαρισαίων, καὶ ὅτι σχηματίζονται μὲν ἐρωτᾷν, τῇ ἂὲ ἀληθείᾳ παγιδεύουσιν, εἶπε τοῖς μαθηταῖς αὐτοῦ περὶ τῆς ὑποκρίσεως τῶν Θαρισαίων, ἐλέγχων πάντω; αὐτοὺς, καὶ τὰς καρδίας αὐτῶν μεστὰς ὑποκρίσεως ἀπογυμνῶν. Χύμην δὲ καλεῖ τὴν ὑπόκρισιν ὡς ἐξώδη, καὶ τῆς παλαιᾶς κακίας οὖσαν, καὶ μεταποιοῦσαν καὶ συμφθείρουσαν ἑαυτῇ τὰς τῶν ἁνθρώπων γνώμας, οἷς ἂν προσμιγείη. Οὐδὲν γὰρ οὔτως ἀλλοιοῖ τὰ ἤθη, ὡς ἡ ὑπόκρισις. Δεῖ οὐν τοὺς τῷ Χριστῷ μαθητευθεντας τὴν ὑπόκρισιν φεύγειν. Ἀλήθεια γὰρ ὤν ὁ Χριστὸς, προδήλως τῷ ψεύδει ἁντίκειται. Πεύδους δὲ μεστὴ κκᾶσα ὑπόκρισις, ἄλλο μὲν πλαττομένη, ἄλλο ἄὲ οὖσα. Οἱ μὲν οὖν φαρισαῖοι, φησὶν, οἴονται λανθάνειν διὰ τῆς ὑποκρίσεως, τὸ χρηστόηθες αὐτοῖς περιποιούμενοι. Πλὴν οὐδὲν συγκεκαλυμμένον ἐστὶν ὃ οὐκ ἀποκαλυφθήσεται. Πάντα γὰρ καὶ ῥήματα καὶ διανοήματα γυμνὰ παραστήσονται τῷ τελευταίῳ μὲν πάν τως κριτηρίῳ, πλὴν κἀν τῷ παρόντι βίῳ πολλὰ τῶν κρυπτομένων γυμνοῦσθαι φιλεῖ· ὅσα οὗν εἴπατε ἐν τῇ σκοτίᾳ καὶ ἐν τοῖς ταμείοις, καὶ κρυφίως ἐλαλήσατε, κηρυχθήσεται ἐπὶ τῷ φωτὶ καὶ ἐπὶ τῶν δμ.μάτων. Ταῦτα δὲ φαίνεται μὲν πρὸς τοὺς μαθητὰς λέγων, πρὸς δὲ τοὺς Ραρισαίους ἀποτείνεται, τὰς αὐτῶν ἐπιβουλὰς αἰνιττόμενος, καὶ μονονουχὶ τοῦτο δηλῶν αὐτοῖς, κἂν δοκῇ πρὸς τοὺς μαθητὰς ταῦτα λέγειν. Οτι, ὡ φαρισαῖοι, ὅσα ἐν τῇ σκοτίᾳ, τουτέστιν ἐν ταῖς σκοτειναῖς ὑμῶν καρδίαις, ἐμελετήσατε παγιδεῦσαί μι θέλοντες, ἐν τῷ φωτὶ ἀκουσθήσεται καὶ γνωσθήσεται· ἐγὼ γάρ εἰμι τὸ φῶς, καὶ οὐ δύκασθέ με λαθεῖν, ἀλλ´ ἐν ἐμοὶ τῷ φωτὶ πᾶν ὃ ἡ ὑμετέρα σκοτία βουλεύεται, διαγινώσκεται. Καὶ δ πρὸς τὸ οὖς ἀλλήλους συνεβουλεύσασθε, ἀκουστόν μοι γέγονον οὕτως, ὥσπερ ἂν εἰ ἐπὶ τῶν ὑψηλῶν δωμάτων ἐκηρύχθη. Ταῦτα δὲ δύνασαι νοῆσαι, καὶ ὄτι φῶς μέν ἐστι τὸ Εὐαγγέλιον, καὶ δώματα ὑψηλὰ, αἱ τῶν ἀποστόλων ὑψηλαὶ ψυχαί. Ὅσα δὲ οἱ Φαρισαῖοι ἐβουλεύοντο, ἐκηρύχθησαν ὕστερον, καὶ ἠκούσθησαν ἐν τῷ σωτὶ τοῦ Εὐαγγελίου, ἐπὶ τῶν ἀποστολικῶν ψυχῶν ἰσταμένου τοῦ μεγάλου κήρυκο τοῦ Πνεύματος.

PG 123, skenējuma lpp. 443–444 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Θαρισαῖοι μὲν παγιαεύειν αὐτὸν ἐπειρῶντο … beidzas: τοῦ μεγάλου κήρυκο τοῦ Πνεύματος.

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:4–7

Tā kā Kungs apsūdzēja farizeju liekulību, atturēja no tās Savus mācekļus un pa vidu atkal ķēra farizejus, sacīdams: „Ko jūs sacījāt tumsā, tiks dzirdēts gaismā“, Viņš tagad runā ar Saviem draugiem par pilnīgāko. Jo izrāvis ērkšķus, Viņš jau sēj labo sēklu.

„Bet jums, Saviem draugiem, Es saku.“ Jo iepriekš sacītais nebija viņiem, bet farizejiem. „Tātad jums, Saviem draugiem, Es saku.“ Jo šis vārds neder visiem, bet tiem, kas Viņu mīlējuši no visas dvēseles un kas var sacīt: „Kas mūs šķirs no Dieva mīlestības?“ Tādiem der šis pamudinājums.

„Nebīstieties,“ Viņš saka, „no tiem, kas nokauj miesu un vairāk neko nevar kaitēt.“ Jo kaitējums no viņiem ir neliels: viņi kaitē miesai, kas cietīs savējo, pat ja viņi tai nekaitētu. „Bet bīties ir vērts no Tā, kas soda ne tikai miesu, bet arī dvēseli, šo nemirstīgo mantu pakļaudams nemirstīgiem sodiem – un tiem ugunī.“ Tātad uz garīgu vīrišķību Kristus svaida Savus draugus, darīdams viņus par lieciniekiem un izdzīdams no viņiem bailes no cilvēkiem. „Jo cilvēki,“ Viņš saka, „izplata savas dusmas tikai līdz iznīcīgajai miesai, un viņu ļaunajiem nodomiem pret mums gals ir miesas nāve; bet kad soda Dievs, kaitējums neapstāsies tikai pie miesas, bet arī nabaga dvēsele tiek pakļauta mokām.“

No šejienes ievēro, ka grēciniekiem nāve tiek uzlikta kā sods: gan šeit tie tiek sodīti, tiekot nonāvēti, gan tur pēc tam tie tiek iemesti ellē (geenā). Bet pārbaudīdams izteicienu, tu sapratīsi arī ko citu. Ievēro, ka Viņš nesacīja: „Bīstieties no Tā, kas pēc nonāvēšanas iemet ellē“, bet: „kam ir vara iemest“. Jo ne visi grēcinieki, kas mirst, tiek iemesti ellē, bet tas ir Dieva varā, tā ka Viņš var arī piedot. To es saku to upuru un dalīšanu dēļ, ko dara par aizmigušajiem un kas ne mazums palīdz pat tiem, kas miruši smagos grēkos. Tātad Viņš ne katrā ziņā pēc nonāvēšanas iemet ellē, bet Viņam ir vara iemest. Tāpēc neatslābsim, centīgi ar žēlsirdības dāvanām un aizlūgumiem pielabinādami To, kam gan ir vara iemest, bet kas ne katrā ziņā šo varu izlieto, bet var arī piedot.

Tā kā daudzi nāvi par patiesību uzskata par Dieva atstāšanu, Viņš saka: „Jūs tā nedomājiet. Jo jūs nemirsiet tāpēc, ka Es jūs būtu atstājis. Ja pat neviens no zvirbuļiem, ko pārdod, nav aizmirsts, tad vēl jo mazāk jūsu, Manu draugu, nāve var notikt tā, it kā Es par jums negādātu. Jo Es tik ļoti par jums gādāju, ka zinu sīki visu, kas uz jums attiecas, un jūsu mati Man ir it kā saskaitīti. Tātad, pat ja Es pieļaušu, ka jūs nonākat kārdināšanā, Es katrā ziņā došu arī spēku to panest. Bet bieži, ja Es redzu kādu vāju, Es pat nepieļauju, ka viņš iekrīt pārbaudījumā. Jo, būdams Gādnieks un visu zinādams, turēdams saskaitītu pat vissīkāko, Es katram iekārtoju to, kas atbilst viņa cieņai un kas viņam derīgs.“

Ievērodams tu atradīsi, ka Rakstos tiek skaitīts viss, kas ir vīrišķīgs, kas sasniedzis pilngadības mēru un vispār ir dievišķas saskaitīšanas cienīgs. Tātad par katra ticīgā galvu jāsaprot Kristum pienācīgā dzīve, bet par tās matiem – atsevišķie darbi, kas ir mirušāki par miesu un ko Dievs skaita un ņem vērā. Jo šādi jūsu darbi tiek pagodināti ar Dieva gādību.

Daži piecus zvirbuļus saprot kā piecas maņas, kas tiek pārdotas par diviem asarijiem, tas ir: caur Jauno un Veco Derību tās nav aizmirstas pie Dieva. Jo tiem, kuru maņas tiek sakārtotas un vestas pie Vārda, lai tās nebūtu nederīgas garīgai barībai, tie ir Tā Kunga neaizmirsti.

Piezīmes (4)
  1. „Upuri un dalīšanas par aizmigušajiem“ – αἱ ἐπὶ τοῖς κεκοιμημένοις προσφοραὶ καὶ διαδόσεις: Liturģijas upuri (aizlūgums proskomīdijā) un žēlsirdības dāvanu dalīšana par mirušajiem.
  2. „Elle“ šeit – γέεννα (ne ᾅδης); ja vajag nošķirt, var rakstīt „geena“.
  3. „Mati – darbi, kas mirušāki par miesu“ – τὰς κατὰ μέρος νεκροτέρας τοῦ σώματος πράξεις; t. i., darbi, kuros miesa ir nonāvēta (sal. Kol. 3:5).
  4. „Asarijs“ – ἀσσάριον, sīka monēta.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 12:3; Rom. 8:35; Mt. 10:28–31; Mt. 13:24; 1. Kor. 10:13; 4. Moz. 1:2–3; Ef. 4:13; Kol. 3:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπειδὴ τῆς ὑποκρίσεως τῶν φαρισαίων κατηγόρησεν ὁ Κύριος, καὶ ἀπίστησεν αὐτῆς τοὺς αὐτοῦ μαθητὰς, καὶ ἐν τῷ μέσῳ δὲ πάλιν τοὺς θαρισαίους ἕπληττε διὰ τοῦ λέγειν · «Ὁείπατε ἐν τῇ σκοτίᾳ, ἀκουσθήσεται ἐν τῷ φωτὶ,» νῦν πρὸς τοὺς φίλους αὐτοῦ τὰ τελειότερα διαλέγεται. Τὰς γὰρ ἀκάνθας ἑξελὼν ἥδη, σπείρει τὸ ἀγαθὸν σπέρμα. Λέγω δὲ ὑμῖν τοῖς φίλοις μου· τὰ γὰρ πρότερον λεγόμενα οὐ πρὸς αὐτοὺς ἦσαν, ἀλλὰ πρὸς τοὺς Φαρισαίους· ὑμῖν οὖν λέγω τοῖς φίλοις μου· οὐ πᾶσι γὰρ ἀρμόζει ὁ λόγος οὗτος, ἀλλ´ οἶ ἐξ ὅλης ψυχῆς ἡγάπησαν αὐτὸν, καὶ οἶ δύνανται λέγειν · Τίς ἡμᾶς χωρίσει ἀπὸ τῆς ἀγάπης τοῦ Θεοῦ· Τοῖς τοιούτοις ἀρμόζει αὕτη ἡ παραίνεσις. Μὴ φοβηθῆτε, φησὶν, ἀπὸ τῶν ἁποκτεινόντων τὸ σῶμα, καὶ μηδὲν τούτου πλέον βλάπτειν ἐχόντων. Εἰς γὰρ μικρὸν ἡ ἀπ´ αὐτῶν ζημία περιίσταται, σῶμα βλαπτόντων, ὃ τὸ οἰκεῖον πείσεται, κἂν αὐτοὶ μὴ βλάψωσιν. Ἐκεῖνον δὲ ἄξιον φοβεῖσθαι τὸν οὐ μμόνον σῶμα κολάζοντα, ἀλλὰ καὶ ψυχὴν, τὸ ἀθάνατον χρῆμα ἀθανάτοις κποβάλλοντα τιμωρίαις, καὶ ταύταις ἐν πυρί, εἰς Ἀνδρίαν οὖν πνευματικὴν ἀλείφει τοὺς αὐτοῦ φίλους ὁ Χριστὸς, μάρτυρας αὐτοὺς ἐργαζόμενος, καὶ τὸν τῶν ἀνθρώπων φόβον ἀπ´ αὐτῶν ἐκβάλλων. Ἄνθρωποι γὰρ, φησὶ, μέχρι τοῦ φθαρτοῦ σώματος ἐκτείνουσι πὰς ὁργὰς, καὶ πέρας αὐτῶν τῆς καθ´ ἡμῶν ἐπιβουλῆς ὁ τῆς σαρκὸς θάνατος· Θεοῦ δὲ κολάζοντος, οὐ μέχρι μόνης σαρκὸς ἡ ζημία στήσεται, ἀλλὰ καὶ αὐτὴ συνυπάγεται ταῖς αἰκίαις ἡ ἀθλία ψυχή. Σημείωσαι δὲ ἐντεῦθεν, ὅτι τοῖς ἁμαρτωλοῖς ὁ θάνατος πρὸ, τιμωρίαν ἐπάγεται, κἀνταῦθα κολαζομένοις διὰ τοῦ ἀποκτείνεσθαι, κἀκεῖσε μετὰ ταῦτα εἰς γέενναν ἐμβαλλομένοις. Ἐξετάζων δὲ τὴν λέξιν, καί τι ἕτερον ἐννοήσεις. Ὅρα γὰρ ὅτι οὐκ εἶπε· φοβήθητε τὸν μετὰ τὸ ἀποκτεῖναι βάλλοντα εἰς τὴν· γέενναν, ἀλλ´, ἐξουΚσίαν ἔχοντα βαλεῖν. Οὐ γὰρ πάντως οἰ ἀποθνήσκοντες ἀμαρτωλοὶ βάλλονται εἰς τὴν γέενναν, ἀλλ´ ἐν τῇ ξουσίᾳ κεῖται τοῦτο τοῦ Θεοῦ, ὥστε καὶ τὸ συγχώρεῖν. Τοῦτο δὲ λέγω διὰ τὰς ἐπὶ τοῖς κεκοιμημένοις γενομένας προσφοράς καὶ τὰς διαδόσεις, αἰ οὐ μικρὰ συντελοῦσι τοῖς καὶ ἐν ἁμαρτίαις βαρείαις ἀποθανοῦσιν. Οὐ πάντως οὗν μετὰ τὸ ἀποκτεῖναι βάλλει εἰς τὴν γέενναν, ἀλλ´ ἐξουσίαν ἔχει βαλεῖν. Μὴ τοίνυν ἐλλείψωμεν ἡμεῖς, σπουδάζοντες δι´ ἐλεημοσυνῶν καὶ πρεσβειῶν ἐξιλεοῦσθαι τὸν ἐξουσίαν μὲν ἔχοντα βαλεῖν, οὐ πάντως καὶ τῇ ἐξουσίᾳ ταύτῃ χρώμενον, ἀλλὰ καὶ συγχωρεῖν δυνάμενον. Ἐπεὶ δὲ πολλοὶ τὸλ ὑπὲρ τῆς ἀληθείας θάνατον ἐγκατάλειψιν οἵονται Θεοῦ· Μὴ τοῦτο, φησίν, ὑμεῖς οἰηθῆτε. Οὐ γὰρ ὡς ἐγκαταλιμπανόμενοι ὑπ´ ἐμοῦ, μέλλετε θνήσκειν. Εἰ γὰρ καὶ τῶν στρουθίων τῶν πωλουμένων οὐδὲν ἀνεπίληστον, πολλοῦ δεῖ ὁ ὑμέτερος θάνατος των ἐμῶν φίλων γενέσθαι, ὡς μὴ προνοουμένου ὑμῶν ἑμοῦ Τοσαὐτην γὰρ ὑμῶν ποιοῦμαι τὴν πρόνοιαν, ὥστε ἔκαστα τῶν ὑμετέρων εἰδέναι λεπτῶς, καὶ οἷον ἠριθμημένας ἔχειν τὰς τρίχας ὑμῶν· κἂν τοίνυν εἰς πειρασμὸν ἐάσω ὑμᾶς εἰσελθεῖν, χορηγήσω πάνίως καὶ τὴν εἰς τὸ ὑπομεῖναι δύναμιν. Πολλάκις δὲ ε. τινα ἀσθενῆ ἴδω, οὐδὲ ἐμπεσεῖν αὐτὸν συγχωρήσιω πειρατηρίῳ. Κηδεμῶν γὰρ ὤν, καὶ πάντα εἰδὼς. καὶ ἠριθμημένα ἔχων καὶ τὰ λεπτότατα, ἐκάστῳ τὸ κατ´ ἀξίαν καὶ τὸ πρόσφορον οἰκονομῶ. Ἐπιτηρήα · δὲ εὑρήσεις ἐν τῇ Γραφῇ ἀριθμούμενα πάντα τὰ ἀνδρεῖα, καὶ εἰς μέτρον ἡλικίας φθάσαντα, καὶ ἄξια »ἀπλῶς θείας ἀπαριθμήσεως. Κεφαλὴν οὖν ἐκάστου τῶν πιστῶν τὴν χριστοπρεπῆ πολιτείαν νοητέον. Τρίχας δὲ ταύτης τὰς κατὰ μέρος νεκροτέρας τοῦ σώματος πράξεις, αἶ ἀριθμοῦνται παρὰ Θεῷ, καὶ ἐν λόγῳ τίθενται. Αἰ γὰρ τοιαῦται ὑμῶν πράξεις θείας ἐπισκσπῆς ἀξιοῦνται. Νοοῦσι δέ τινες, πέντε στορου θία, τὰς πέντε αἰσθήσεις, αἱ δύο ἀσσαρίων πωλούμεναι, τουτέστι διὰ Καινῆς καὶ Παλαιᾶς Διαθήκης ἀνεπίληστοί εἰσι παρὰ τῷ Θεῷ. Ὧν γὰρ αἱ αἰσθήσεις ῥυθμίζονται καὶ προσάγονται τῷ λόγῳ, ὥστε μὴ εἶναι ἀχρεῖαι εἰς πνευματικὴν βρῶσιν, οὐτοι ἀνεπίληστοι τῷ Κυρίω

PG 123, skenējuma lpp. 444–445 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ τῆς ὑποκρίσεως τῶν φαρισαίων … beidzas: βρῶσιν, οὐτοι ἀνεπίληστοι τῷ Κυρίω

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:8–12

Tagad Viņš izliek balvu par liecību. Tā kā Viņš sacīja: „Nebīstieties no tiem, kas nokauj miesu“, un piebilda: „Arī jūsu mati ir saskaitīti“, lai kāds nesacītu: „Dod man arī kādu algu; ko man tas dod, ja Tev mati ir saskaitīti?“, Viņš saka: „Gribi arī algu? Klausies: kas apliecinās Manī, tas tiks apliecināts Dieva priekšā.“

„Apliecinās Manī“ Viņš sacīja tā vietā, lai teiktu: „ar Manu palīdzību un Manā spēkā“. „Arī Es apliecināšu viņā“, tas ir: viņa atbalstīts. Jo arī mums pirmām kārtām vajadzīgs Dievs – bez Viņa mēs nespējam neko –, un savukārt Dievam vajadzīgi mēs: jo ja Viņš mūsos neatrod cienīgu darbu, Viņš mūs arī nepieņem; citādi Viņš būtu personu cienītājs. Tātad mēs apliecinām Viņā, tas ir, ar Viņa palīdzību, un Viņš mūsos, tas ir, ar mūsu līdzdarbību. Jo ja mēs Viņam nedosim iemeslu, Viņš arī neapliecinās par mums. Bet kas aizliedz, tas aizliedz ne Dieva spēkā. Tāpēc Viņš arī nepielika „Manī“, bet: „kas Mani aizliedz“.

Bet varbūt, tā kā katrs svētais paliek Kristū un Kristus viņā, tāpēc ir sacīts: „Kas apliecinās Manī“, tas ir, Manī paliekot, „to arī Es apliecināšu, viņā paliekot.“

„Un ikvienam, kas sacīs vārdu pret Cilvēka Dēlu, tiks piedots“, tas ir: kas zaimos Mani, kas parādos kā vienkāršs Cilvēka Dēls, ēdu, dzeru un dzīvoju kopā ar muitniekiem un netiklēm, tas ir piedodams, vai viņš nožēlos, vai ne. Jo neticība viņam netiek pieskaitīta par grēku. Ko tad viņš redzēja, lai ticētu? Vai drīzāk – ko gan zaimošanas cienīgu viņš neredzēja? Viņš redzēja cilvēku, kas dzīvo kopā ar netiklēm, un zaimo Viņu; tāpēc tas viņam netiek pieskaitīts par grēku. Jo bija dabiski, ka tā juta: kā gan tas, kas dzīvo kopā ar netiklēm, var būt Dieva Dēls? Tātad viņš zaimos un sauks par krāpnieku To, kas tā dzīvo, bet Sevi dara par Dieva Dēlu.

Bet kad kāds zaimo Svēto Garu, tas nav piedodams. Ko Viņš saka, ir šāds: kad kāds, redzēdams dievišķas zīmes un lielus, ārkārtējus darbus, netic un apmelo, piedēvēdams Svētā Gara darbības Belcebulam, tad, zaimodams Svēto Garu un sacīdams, ka zīmes notiek ar ļaunu, nevis dievišķu garu, viņš nav piedodams un nebūs bez vainas, ja nenožēlos. Tam, kas zaimoja Cilvēka Dēlu, tas pat netika pieskaitīts par grēku, tāpēc tas ir piedodams pat bez nožēlas. Bet tam, kas redz dievišķā Gara darbus un zaimo, bez nožēlas netiks piedots; jo tas tiks pieskaitīts par vislielāko grēku.

„Kad jūs vedīs pie valdniekiem un varām“ un tālāk. Tā kā mūsu vājums ir divējāds – vai nu mēs bailēs no sodiem bēgam no liecības, vai nemākulības dēļ, jo nespējam dot atbildi par mūsos esošo ticību –, Viņš bailes no sodiem dziedināja, sacīdams: „Nebīstieties no tiem, kas nokauj miesu“, bet tagad dziedina arī bailes nemākulības dēļ. Jo tā kā ticēja ne daudzi gudrie pēc miesas, bet lielākoties vienkāršie ļaudis, Viņš saka: „Nebīsties, tu nemācītais un vienkāršais, un nerūpējies, kā vai ko atbildēsi tirānam, kad tevi izjautās, vai ko sacīsi, runādams citādi nekā orators; [Svētais Gars jūs mācīs.] Jo kāda vajadzība rūpēties, ja tajā pašā stundā tevi mācīs Gars?“ Tā Viņš no abām pusēm mūs svaida liecībai, dziedinādams gan bailes miesas vājuma dēļ, gan bailes nemākulības dēļ.

Piezīmes (2)
  1. „Apliecinās Manī“ – ὁμολογήσῃ ἐν ἐμοί (Lk. 12:8), burtiski; Teofilakts skaidro priekšvārdu ἐν.
  2. „Nemākulība“ – ἀγροικία, burtiski „lauciniecība“, neizglītotība.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 10:32–33; Jņ. 15:5; Ap. d. 10:34; Jņ. 15:4; Mt. 11:19; Mt. 12:31–32; 1. Pēt. 3:15; 1. Kor. 1:26; Mt. 10:19–20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Νῦν τὸ ἔπαθλον τῆς μαρτυρίας προτίθησιν. Ἐπεὶ γὰρ εἶπε, Μὴ φοβεῖοθε ἀπὸ τῶν ἀποκτεινόντων τὸ σῶμα, καῖ προσεῖπεν, ὅτι, Καὶ αἱ τρίχες ὑμῶν ἠρίθμηνται, ἵνα μή τις εἴπη· Δός μοι καὶ μισθόν τινα· τί γάρ μοι μέλλει εἰ τὰς τρίχας ἔχεις ἠριθμημένας; φησί· Θέλεις καὶ μισθόν; ἄκουε· Ὅς ἂν ὁμολογήσῃ ἐν ἐμοί, ὁμολογηθήσεται ἐνώπιον τοῦ Θεοῦ. Τὸ δὲ, Ὁμολογήσῃ ἐν ἐμοὶ, εἶπεν, ἀντὶ τοῦ, Μετὰ τῆς ἐμῆς συνεργείας, καἱ ἐν τῇ ἐμῇ δυνάμει· Ὁμολογήσω γοῦν κἀγὼ ἐν αὐτῷ, τουτέστιν, ὑπ´ αὐτοῦ συνεργούμενος. Χρῄζομεν γὰρ καὶ ἡμεῖς προηγουμένως τοῦ Θεοῦ· οὐδὲν γὰρ χωρὶς ἐκείνου δυνάμεθα· καὶ ὁ Θεὸς πάλιν χρῄζει ἡμῶν· ἐὰν γὰρ μὴ εὕρῃ ἐν ἡμῖν ἔργα ἄξια οὐδὲ προσλαμβάνεται ἡμᾶς, ἢ γὰρ ἂν προσωπολήπτης εἴη. Ὁμολογοῦμεν οὖν ἡμεῖς ἐν αὐτῷ, τουτέστιν ἐν τῇ αὐτοῦ συνεργείᾳ. Καὶ αὐτὸς ἐν ἡμῖν, τουτέστιν ἐν τῇ ἡμῶν συνεργείᾳ. Εἰ μὴ γὰρ δώσομεν αὐτῷ ἀφορμὴν, οὐδὲ ὁμολογήσει ὑπὲρ ἡμῶν. Ὁ δὲ ἀρνούμενος, οὐκ ἐν τῇ τοῦ Θεοῦ δυνάμει ἀρνεῖται. Διὸ οὐδὲ προσέθηκε τὸ, ἐν ἐμοί, ἀλλ´, ὁ ἀρνησάμενός με, μήποτε δὲ καρὸ πᾶς ἅγιος ἐν τῷ Χριστῷ μένει, καὶ ὁ Χριστὸς ἐν αὐτῷ, κατὰ τοῦτο εἴρηται τό· Ὅς ἀν ὁμολογήσῃ ἐν ἐμοὶ, τουτέστι μένων, ὁμολογήσω Κκἀγὼ ἐν αὐτῷ μένων· καὶ πᾶς ὃς ἂν ἐρῆ λόγον εἰς τὸν Υὲὸν τοῦ ἀνθρώπου, ἀφεθήσεται αὐτῷ. Τοῦτ´ ἕστι, ὸς βλασφημήσει εἰς ἐμὲ τὸν φαινόμενον Υἱὸν ψιλὸν τοῦ ἀνθρώπου, καὶ ἐσθίοντα, καὶ πίνοντα, καὶ μετὰ τελωνῶν διάγοντα καὶ πορνῶν, συγγνωστὸς, καν μετανοήσῃ, κἂν μή. Οὐ γὰρ λογίζεται αὐτῷ ἀμαρτία μὴ πιστεύοντι. Τί γὰρ εἶδεν, ἵνα πιστεύοῃ; Τί δὲ μᾶλλον οὐκ εἶδεν ἄξιον δυσφημίας; Εἶδεν ἄνθρωπον πόρναις συνδιάγοντα, καὶ βλασφημεῖ εἰς αὐτόν· οὐ λογίζεται οὖν αὐτῷ ἁμαρτία. Κἰκὸς γὰρ ἔπαθε· πῶς γὰρ Υιὸς Θεοῦ, ὁ πόρναις συνδιάγων; Βλασφημήαει τοίνυν καὶ πλάνον ἀποκαλέσει τὸν οὕτω μὲν διάγοντα, Υἱὸν δὲ Θεοῦ ἑαυτὸν ποιοῦντα. Ὅταν δέ τις εἰς τὸ ἅγιον Πνεῦμα βλασφημῇ, ἀσύγγνωστος. Ὃ δὲ λέγει, τοιοῦτόν ἐστιν· Ὅταν θεοσημείας βλέπων, καὶ ἔργα μεγάλα καὶ ἐξαίρετα ἀπιστῇ καὶ συκοφαντῆ, τὰς τοῦ ἁγίου Ιἶνεύματος ἐνεργείας τῷ Βεελζεβοὺλ προσανατιθεὶς, τότε βλασφημῶν εἰς τὸ ἅγιον iiνεῦμα, καὶ ἐν πνεύματι πονηρῷ καὶ οὐ θείῳ τὰ σημεῖα γίνεσθαι λέγων, ἀσύγγνωστός ἐστι, καὶ οὐκ Ἕαται ἀθῶος, εἰ μὴ μετανοήσει· τῷ μὲν εἰς τὸν λτὸν τοῦ ἀνθρώπου βλασφημοῦντι, οὐδὲ ἁμαρτία. ἐλογίζετο, διὸ καὶ μὴ μετανοῶν συγγνωστέος. Τῷ Ἐ´ θειου Πνεύματος ἔργα ὁρῶντι, καὶ βλασιονιαοῶν τι, χωρὶς μετανοίας οὐκ ἀφεθήσεται. Ἀμαρτία γὰρ μεγίστη λογισθήσεται. Ὅταν δὲ προσφέρωσιν ὑμᾶς ἐαὶ τὰς ἀρχὰς καὶ τὰς ἐξουσίας, καὶ τὰ ἐξῆς. Ἐπειδὴ ἡ ἀσθένεια ἡμῶν διττὴ, καὶ ἡ διὰ φόβον κολάσεων ἀποφεύγομεν τὸ μαρτύριον, ἢ δι´. ἀγροικίαν, καὶ τὸ μὴ δύνασθαι δοῦναι λόγον τῆς ἐν ἡμῖν πίστεως· ἰάσατο μὲν τὸν ἐπὶ ταῖς κολάσεσι φόβον διὰ τοῦ εἰπεῖν, Μὴ φοβηθῆτε ἀπὸ τῶν ἀποκτεινόντων τὸ σῶμα, ἰᾶται δὲ νῦν καὶ τὸν ἐπὶ τῇ ἀγροικίᾳ. Ἐπεὶ γὰρ οὐ πολλοὶ σοφοὶ κατὰ σάρκα ἐπίστευσαν, ἀλλ´ οἱ πλείους ἰδιῶται, Μὴ φοβοῦ, φησί, ἀ ἄγροικος καὶ ἰδιώτης, μηδὲ μερίμνα πῶς ἢ τί ἀπολογήσῃ τῷ τυράννῳ ἐρωτώμενος Π τί εἴπῃς· ἄλλον τρόπον δημηγορῶν· τὸ γὰρ ἂγιον Πνεῦμα τίς χρεία τοῦ φροντίζειν, εἴγε ἐν αὐτῇ τῇ ὥρᾳ μέλλεις ὑπὸ τοῦ Πνεύματος διδάσκεσθαι; οὕτως οὖν ἀμφοτέρωθεν εἰς τὸ μαρτύριον ἡμᾶς ἐπαλείφει, σάν τε ἐπὶ τῇ σωματικῇ ἀσθενείᾳ φόβον, τόν τε ἐπὶ τῇ ἀγροικίᾳ ἰώμενος.

PG 123, skenējuma lpp. 445–447 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Νῦν τὸ ἔπαθλον τῆς μαρτυρίας … beidzas: τε ἐπὶ τῇ ἀγροικίᾳ ἰώμενος.

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:13–15

Mācīdams mums, kā jānicina šīs dzīves lietas un ka nav jāizklaidējas ar zemes lietām, Kungs atraida to, kas Viņu aicināja sadalīt tēva mantojumu. Tāpēc Viņš saka: „Kas Mani iecēlis par tiesnesi vai dalītāju pār jums?“ Jo tā kā šis, atstājis lūgt to, kas noderīgs un dvēseles pestīšanai derīgs, lūdza, lai Viņš kļūtu par dalītāju zemes un laicīgās lietās, tāpēc Viņš to atraida kā uzbāzīgu un tādu, kas negrib mācīties neko no tā, kas vajadzīgs, – un to dara lēnprātīgi, nevis bārdams. Ar to Viņš pārliecina visus, kas klausās gan toreiz, gan tagad, neievērot nevienu laicīgu un zemes lietu, nestrīdēties ar brāļiem, bet drīzāk tiem piekāpties, pat ja tie grib iegūt vairāk. Jo [tas atņem to, kas] noderīgs un nepieciešams dvēseles pestīšanai.

Tāpēc Viņš piebilda: „Raugieties un sargieties no mantkārības“, pamudinādams mūs no tās bēgt kā no velna bedres. Kam Viņš to sacīja: „Raugieties un sargieties no mantkārības“? Šiem diviem brāļiem. Jo tā kā viņiem bija strīds par mantojumu un bija ticams, ka viens no viņiem otram dara netaisnību, tāpēc Viņš ar tiem runā par mantkārību. Jo tas ir liels ļaunums; tāpēc arī Pāvils to sauc par elkdievību – varbūt kā tādu, kas pienākas tikai tiem, kas nepazīst Dievu, vai, kas vēl patiesāk, tāpēc, ka „pagānu elki ir sudrabs un zelts“. Tas, kas godā sudrabu un zeltu, ir līdzīgs elku kalpiem; jo abi pielūdz un kopj vienu un to pašu vielu.

Tātad no liekā jābēg. Kāpēc? Tāpēc, ka „cilvēka dzīvība nav viņa pārpilnībā“, tas ir: dzīves mērs nepagarinās līdz ar mantu. Jo tas, kam daudz, vēl nebūt nedzīvos ilgi, un garš mūžs neseko bagātības daudzumam. To Kungs saka, apgāzdams bagātības mīļotāju domas. Jo tā kā bagātības mīļotāji, kā dzīves mīļotāji, rūpējas par bagātību un krāj to no visām pusēm, it kā grasītos dzīvot ilgi, Viņš saka: „Nabaga nelaimīgais, vai tad, ja tev ir daudz, tev tiks piešķirts arī garš mūžs? Kāpēc tad tu acīmredzami mocies nezināmas atdusas dēļ? Jo nav zināms, vai tu sasniegsi vecumu, kura dēļ tu krāj; bet acīmredzami tu tagad tērē sevi, iegūdams mantu.“

Piezīmes (1)
  1. Ps. 113:12 LXX (1965: Ps. 115:4).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 12:14; Kol. 3:5; Ef. 5:5; Ps. 113:12

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Διδάσκων ἡμᾶς ὁ Κύριος, πῶς δεῖ καταφρονεῖν τῶν βιωτικῶν, καὶ ἂτι αὐ ἄεῖ περισπᾶσθαι περὶ τὰ γήῖνα, ἀποπέμπεται τὸν προσκαλούμενον αὐτὸν εἰς τὸ μερίσασθαι τὴν πατρῴαν κληρονομίαν. Διὸ καί φησι· Τίς με κατέστησε δικαστὴν ἢ μεριστὴν ἐφ´ ὑμᾶς; Ἐπειδὴ γὰρ ἐκεῖνος, καταλιπὼν αἰτεῖν τὰ χρήσιμα καὶ πρὸς ψυχικὴν σωτηρίαν συμφέροντα, περὶ γηῖνων καὶ προσκαίρων πραγμάτων μεριστὴν αὐτὸν γενέσθαι ᾐτεῖτο, τούτου χάριν ὡς ὀχληρὸν καὶ οὐδὲν ἐθέλοντα μαθεῖν τῶν Ἀεάντων ἀποπέμπεται, καὶ τοῦτο πράως ποιῶν καὶ οὐκ ἐπιπληκτικῶς. Πείθει δὲ πάντως διὰ τούτου πάντας τοὺς καὶ τότε καὶ νῦν ἀκούοντας παντὸς μὲν ὰμελεῖν προσκαίρου καὶ γηΐνου πράγματος, μὴ φλονεικοῦντας ἀδελφοῖς, εἶκοντας δὲ μᾶλλον αὐτοῖς, κἂν βούλωνται πλεονεκτεῖν. Ἀπὸ γὰρ τοῦ αἴρουτος χρήσιμα καὶ ἀναγκαῖα πρὸς σωτηρίαν ψυχῆς. Διὸ καὶ ἐπήγαγε λέγων· Ὁρᾶτε καὶ φυλάσσεσθε ἀπὸ τῆς πλεονεξίας, ὡς βόθρον τινὰ διαβολικὸν παραινῶν ἡμῖν ταύτην ἀποφεύγειν. Πρὸς τίνας δὲ τοῦτο εἶπε, Ὁρᾶτε καὶ φυλάσσεσθε απὸ τῆς πλεονεξίας; Πρὸς τοὺς δύο τούτους ἀδελφούς· ἐπεὶ γὰρ περὶ κληρο νομίας ἦν μὐτοῖς ἡ ἀμφιβολία, εἰκὸς δὲ ἦν τῶν δύο τούτων τὸν ἕνα ἀδικεῖν τὸν ἕτερον, διὰ τοῦτο περὶ πλεονεξίας αὐτοῖς διαλέγεται. Μέγα γὰρ τοῦτο κα κόν· διὸ καὶ Παῦλος, εἰδωλολατρείαν τοῦτο καλεῖ, τάχα ὡς μόνοις πρέπον τοῖς μὴ εἰδόσι Θεόν· ἢ ὅπερ καὶ ἀληθέστερον, ἐπεὶ τὰ εἴδωλα τῶν ἐθνῶν, ἀργύριον καὶ χρυσίον. Ὅμοιος τοῖς εἰδωλολάτραις ὁ τιμῶν τὸ ἀργύριον καὶ τὸ χρυσίον· τὴν γὰρ αὐτὴν ὕλην προσκυνοῦσι καὶ περιέπουσιν ἁμφότεροι. Δεῖ ρὗν φεύγειν τὸ περιττόν. Διατί; Διότι οὐκ ἐν τῷ περισσεύειν τινὶ ἡ ζωὴ αὐτοῦ ἑστι, τουτέστιν, οὐ συνεκτείνεται τὸ τῆς ζωῆς μέτρον τῇ περιουσία· οὐ γὰρ δὴ ὁ ἔχων πολλὰ, ἤδη που καὶ ἐς μακρὸν ζήσεται, οὐδὲ ἀκολουθεῖ τῷ πλήθει τοῦ πλούτου ἡ μακροζωα. Τοῦτο δὲ λέγει ὁ Κύριος, ἀνατρέπων τοὺς τῶν φιλοπλούτων λογισμούς· ἐπειδὴ γὰρ οἱ φιλότλουτοι δοκοῦσιν ὡς φιλόζωοι περιέπειν τὸν σπλοῦτον καὶ ὡς ἐπὶ μακρὸν μέλλοντες βιώσεσθαι. πανταχόθεν συνάγειν, φησίν· Ἄθλιε καὶ ταλαίπωρε, μὴ γὰρ ἐκ τοῦ ἔχειν πολλὰ προσγενήσεταί σοι καὶ τὸ μακρόδοον; τί τοίνυν κακοπαθεῖς προδήλως ὑπὲρτῆς ἀδήλου ἀναπαύσεως; Ἄδηλον μὲν γὰρ, εἴγε φθάσεις εἰς γῆρας, οὗ εἶνεκα θησαυρίζεις. Πρόδηλον δὲ ὅτι νῦν δαπανᾷ περὶ τὸν πορισμὸν τῶν χρημάτων

PG 123, skenējuma lpp. 447–448 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Διδάσκων ἡμᾶς ὁ Κύριος, πῶς … beidzas: περὶ τὸν πορισμὸν τῶν χρημάτων

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:16–21

Sacījis, ka cilvēka dzīvība nepagarinās līdz ar mantas pārpilnību, Viņš, lai to apstiprinātu, piebilst arī līdzību. Un ievēro, kā Viņš mums attēlo neprātīgā bagātnieka negausīgās domas. Dievs darīja to, kas Viņam pienākas, un rādīja Savu žēlsirdību; jo ne tikai viens bagātnieka zemes gabaliņš, bet visa zeme deva bagātu ražu. Bet šis bija tik neauglīgs žēlsirdībā, ka aizturēja sev, pirms vēl bija saņēmis.

Ievēro arī bagātnieka „baudas“: „Ko lai es daru?“ Vai tādus vārdus nesaka arī nabags: „Ko lai es daru, jo man nav, ar ko pabaroties, ar ko apģērbties?“ [Ievēro] man arī bagātnieka vārdus: „Ko lai es daru, jo man nav, kur sakrāt savus augļus?“ Jauka gan atpūta! Ja jau arī nabags saka: „Ko lai es daru, jo man nav?“, un arī bagātnieks: „Ko lai es daru, jo man nav?“, ko tad mēs iegūstam, krādami vairāk? Atpūtu mēs neiegūstam – tas skaidrs no rūpēm –, bet tikai sakraujam sev grēku daudzumu.

„Es nojaukšu savas klētis un uzcelšu lielākas.“ Bet ja nākotnē zeme dos vēl bagātāku ražu, tu atkal nojauksi un atkal celsi. Kāda vajadzība nojaukt un celt? Tev ir klētis – nabagu vēderi, kas var daudz uzņemt un kas ir negraujami un neiznīcīgi; jo tie ir debesu un dievišķi, ja reiz tas, kas baro nabagu, baro Dievu.

Ievēro arī citu neprātību: „Mani augļi un mans labums.“ Jo viņš nedomāja, ka tas viņam ir no Dieva; citādi viņš pret to izturētos kā Dieva namturis. Bet viņš to uzskatīja par savu pūļu augļiem; tāpēc, piesavinādamies to sev, viņš sacīja: „Mani augļi un mans labums. Man nav neviena biedra, nevienu es nedaru par dalībnieku; tas nav Dieva, bet mans; tātad es viens to baudīšu; Dievu es neņemšu par līdzbaudītāju.“

Kad redzējām šo viņa neprātību, aplūkosim arī turpmāko. „Dvēsele, tev ir daudz labuma, sakrāta daudziem gadiem.“ Viņš sev nosaka dzīves garumu, it kā arī to būtu izaudzējis no zemes. Bet vai arī tas ir tavs auglis? Vai arī tas ir tavs labums? „Ēd, dzer, priecājies.“ Brīnišķīgi gan dvēseles labumi! Jo ēst un dzert ir nesaprātīgas dvēseles labums; un tā kā tev pašam ir tāda dvēsele, tu pamatoti tai to piedēvē. Bet saprātīgas dvēseles labums ir domāt, apsvērt, priecāties par Dieva bauslību un labām domām. Bet tev, neprātīgais, nepietiek ar ēšanu un dzeršanu, bet tu dvēselei uzliec arī to visapkaunojošāko un pretīgāko baudu, kas tām seko. Jo Kungs ar vārdu „priecājies“ pieklājīgi norādīja uz visnetiklākajām kaislībām, kas seko ēdienu un dzērienu pārsātinājumam.

„Bet Dievs viņam sacīja: Neprātīgais, šinī naktī tavu dvēseli no tevis prasīs.“ Ne tā, it kā Dievs būtu runājis ar bagātnieku, ir sacīts: „Bet Dievs viņam sacīja“, bet Viņš saka apmēram tā: kad tas to pārdomāja, Dievs sacīja (jo līdzība to izdomā): „Neprātīgais.“ Viņš to sauc par neprātīgo, jo tas lēma pilnīgi neprātīgi, kā mēs jau parādījām. Jo ikviens tāds ir neprātīgs un tukšs, kā arī Dāvids saka: „Velti katrs cilvēks“; un iemesls: „krāj un nezina, kam to sakrās“. Kā gan nav neprātīgs tas, kas nezina, ka dzīves mērs ir tikai pie Dieva un ka neviens pats sev nenosaka dzīves robežu?

Ievēro arī izteicienu „prasīs“. Jo kā kādi bargi nodokļu ievācēji, biedējoši eņģeļi prasa tavu dvēseli pret tavu gribu, jo dzīves mīlestības dēļ tu turies pie šīszemes lietām. Taisnajam dvēsele netiek prasīta, bet viņš to nodod Dievam un garu Tēvam, priecādamies un gavilēdams, un nesūrojas par miesas atstāšanu; jo miesa viņu aptver kā viegla nasta. Bet grēcinieks, dvēseli darījis miesisku, pārvērtis to it kā par miesu un par zemi, ir panācis, ka to grūti atraut; tāpēc teikts, ka tā tiek „prasīta“, kā nepaklausīgs parādnieks, ko nodod nežēlīgiem piedzinējiem. Ievēro arī, ka Viņš nesacīja: „Es prasu tavu dvēseli“, bet: „prasīs“; jo „taisno dvēseles ir Dieva rokā“. Patiesi tāds tiek prasīts „naktī“; jo viņam nespīd dievišķās atziņas gaisma, bet, būdams bagātības mīlestības naktī un tās aptumšots, viņu pārsteidz nāve.

„Tā tad tas, kas krāj sev,“ ir neprātīgs – tā tiek saukts – un nepabeidz savus nodomus, bet tieši nodomu brīdī tiek pilnīgi nocirsts no dzīves. Bet ja viņš būtu krājis nabagiem un Dievam, viņam tā nenotiktu. Tātad centīsimies būt bagāti Dievā, tas ir, paļauties uz Viņu un Viņu turēt par savu bagātību un bagātības krātuvi, un nesacīt: „mans labums“, bet: „Dieva labums“. Bet ja tas ir Dieva labums, neatņemsim nabagiem to, kas ir Viņa labums. Tas ir „būt bagātam Dievā“: ticēt, ka, ja es visu atdošu un iztukšošu, man netrūks nekā nepieciešama; jo Dievs ir mana labumu krātuve – es atveru un ņemu, kas vajadzīgs.

Piezīmes (4)
  1. Ps. 38:7 LXX (1965: Ps. 39:7).
  2. „Gudr.“ – Salamana gudrības grāmata 3:1.
  3. Lemma: Teofilakta skaidrojums aptver Lk 12:16–21 vienā grupā; krievu dalījums (12:16–19, 20, 21) apvienots.
  4. „Ievēro arī bagātnieka baudas“ – ironiski: viņa „baudas“ ir rūpes.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 12:15; Mt. 25:40; Ps. 38:7; Gudr. 3:1; Ebr. 12:9; Jēk. 4:13–15; Sal. pam. 19:17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Επε δὲ αὐτῷ ὁ Θεός· Ἄφρον, ταύτῃ τῇ νυκτὶ τὴν ψυχήν σου ἀπαιτοῦσιν ἀπὸ σοῦ· ἃ δὲ ἡτοίμασας, τίνι ἔσται; Οὕτως ὁ θησαυρίζων ἐαυτῷ, καὶ μὴ εἰς Θεὸν πλουτῶν.» ΕΙπὼν ὅτι οὐ τῇ περισσείᾳ τῶν χρημάτων καὶ ἡ τοῦ ἀνθρύπου ζωὴ συμπαρεκτείνεται, πρὸς βεβαίωσιν τούτου ἐπιφέρει καὶ παραβολήν. Καὶ ὅρα πῶς ὑπογράφει ἡμῖν ἀνοήτου πλουσίου ἀπλήστους λογιομούς. Ὁ μὲν γὰρ Θεὸς τὰ ἐαυτοῦ ἐποίει, καὶ τὴν οἰκείαν κὐσπλαγχνίαν ἐπεδείκνυτο· οὐ γὰρ ἓν γήδιον τοῦ πλουσίου, ἀλλ´ ὅλη ἡ χώρα εὐφόρησεν. Ὁ δὲ οὔτως ἦν ἄκαρπος περὶ τὴν εὐσπλαγχνίαν, ὥστε πρὶν ἢ λαβεῖν, συνεῖχεν. Ὅρα δὲ καὶ τὰς τοῦ πλουσίου ἡδονὰς, Τί ποιήσω; Τοιαύτας φωνὰς οὐχὶ καὶ ὁ πένης λέγει, τί ποιήσω, ὅτι οὐκ ἔχω πῶς τραφήσομαι, πῶς ἐνδύσομαι; μοι καὶ τὰς τοῦ πλουσίου φωνάς· Τί ποιήσω, ὅτι οὐκ ἱχω ποῦ συνάξω. τοὺς καρπούς μου; Καλή γε ἀνάπαυσις. Εἴγε καὶ ὁ πένης φησί- Τί ποιήσω, ὅτι οὐκ ἔχω; καὶ ὁ πλούσιος, Τί ποιήσω, ὅτι οὐκ ἔχω; τί τοίνυν συνάγομεν ἐκ τοῦ πλείω συνάγειν; ἀνάπαυσιν μὲν γὰρ οὐ κερδαίνομεν. Καὶ δῆλον ἀπὸ τῶν φροντίδων, Ἀμαρτιῶν δὲ μόνον πλῆθος ἑαυτοῖς ἐπισωρεύομεν. Καθελῶ μου τὰς Ἀποθήκας, καὶ μείζονας οἰκοδομήσω. Ἐὰν δὲ πλέον εὐφορήσῃ εἰς τὸ μέλλον ἡ χώρα, πάλιν καθαιρήσεις, καὶ πάλιν οἰκοδομήσεις· καὶ τίς χρεία καθαιρεῖν καὶ οικοδομεῖν; Ἔχεις ἀποθήκας τῶν πτωχῶν τὰς γαστέρας, πολλὰ δυναμένας χωρεῖν, καὶ ἀκαταλύτους καὶ ἀφθάρτους· οὐράνιοι γάρ εἰσι καὶ θεῖαι, εἴπερ ὁ τρέφων πένητα, Θεὸν τρέφει. Ὅρα δὲ καὶ ἕτερον ἀνόητον. Τὰ γεννήματά μου, καὶ τὰ ἀγαθά μου. Οὐ γὰρ ἐνόμιζε ταῦτα ἔχειν ἐκ Θεοῦ, ἢ γάρ ἂν, ὡς Θεοῦ οΙκονόμος, περὶ ταῦτα διέκειτο. Ἀλλ´ οἰκείων πόνων γεννήματα ταῦτα ᾤετο, διὸ καὶ ἑαυτῷ ταῦτα σφετεριζόμενος, Τὰ γεννήματά μου καὶ τὰ ἀγαθά μου. ἔλεγεν· οὐδένα γὰρ, φησὶν, ἔχω κοινωνὸν, οὐδένα Κμεριστὴν ποιοῦμαι, οὐ τοῦ Θεοῦ εἰσιν, ἀλλ´ ἐμὰ, μόνος οὖν ἀπολαύσω· οὐ τὸν Θεὸν προσλήψομαι εἰς τὴν τούτων ἀπόλαυσιν. Ἐπεὶ δὲ ταῦτα αὐτοῦ ἀνόητα, ἴδωμεν καὶ τὰ ἑξῆς. Ψυχὴ, ἔχεις πολλὰ ὰγαθὰ κείμενα εἰς ἔτη πολλά. Μῆκος ἑαυτῷ ὁρίζει ζωῆς, ὥσπερ καὶ τοῦτο ἐκ γῆς γεωργήσας· μὴ γὰρ καὶ τοῦτο γέννημα σὸν, μὴ γὰρ καὶ τοῦτο ἀγαθὸν σόν. Φάγε, πίε, εὐφραίνου. Εὖγε τῶν ἀγαθῶν τῆς ψυχῆς· τὸ γὰρ φαγεῖν καὶ τὸ πιεῖν, ἀλόγου ψυχῆς ἀγαθόντοιαύτην οὖν ἔχων καὶ αὐτὸς ψυχὴν, εἰκότως αὐτῇ ταῦτα προσανατίθης. Λογικῆς δὲ ψυχῆς ἀγαθὸν, νοῆσαι, λογίσασθαι, εὐφρανθῆναι νόμῳ Θεοῦ καὶ διανοήμασιν ἀγαθοῖς. Οὐκ ἀρκεῖ δέ σοι τὸ φαγεῖν καὶ πιεῖν, ὡ ἄφρον, ἀλλὰ καὶ τὴν ἐπακολουθοῦσαν τούτοις αἰσχίστην καὶ μυσαρὰν ἡδονὴν ἐπιτάττεις τῇ ψυχῇς Εὐφήμως γὰρ ὁ Κύριος διὰ τοῦ, Εὐφραίνου, τὰ ἀσελγέστατα πάθη ἐδήλωσεν, ἃ τῇ πλησμονῇ τῶν βρωμάτων καὶ πομάτων παρέπεται. Εἶπε δὲ αὐτῷ ὁ Θεός· Ἄφρον, ταύτῃ τῇ νυκτὶ τὴν ψυχήν σου ἀπαιτοῦσιν ἀπὸ σοῦ. Οὐχ ὡς τοῦ Θεοῦ τῷ πλουσίῳ ὁμιλήσαντος λέγεται τὸ, Εἰπε δὲ αὐτῷ ὁ Θεὸς, ἀλλὰ τοιοῦτόν τι λέγει, ὅτι ταῦτα δὲ αὐτοῦ ἐνθυμουμένου, τἷπεν ὁ Θεὸς(πλάττεται γὰρ ταῦτα ἡ παραβολή]· Ἀφρον. Ἄφρονα μὲν οὖν αὐτὸν ὀνομάζει, ὡς πάντη ἀνόητα βουλευσάμενον, καθὰ δὴ ἀπεδείξαμεν. Ἄφρων γὰρ καὶ μάταιος πᾶς τοιοῦτος, καθὰ καὶ Δαυΐδ λέγει· Νάτην πᾶς ἄνθρωπος· καὶ ἡ αἰτία, θησαυρίζει καὶ οὐ γινώσκει τίνι συνάξει αὐτά· πῶς γὰρ οὐκ ἄφρων, ὁ μὴ γνοὺς ὅτι ζωῆς μέτρα παρὰ μόνῳ τῷ Θεῷ, καὶ «οὐκ αὐτός τις ἕκαστος ἑαυτῷ ὁριστὴς τῆς ζωῆς, Ὅρα δὲ καὶ τὴν λέξιν τοῦ, Ἀπαιτοῦσιν. Ὥσπερ γάρ τινες ἀπηνεῖς φορολόγοι, φοβεροὶ ἄγγελοι τὴν ψυχήν σου ἀπαιτοῦσιν ἄκοντος, οἷα διὰ φιλοζωΐαν ἀντιποιουμένου τῶν ἐνταῦθα· ὁ μὲν γὰρ δίκαιος οὐκ ὰπαιτεῖται τὴν ψυχὴν, ἀλλὰ παρατίθεται ταύτην τῷ Θεῷ καὶ Πατρὶ τῶν πνευμάτων, χαίρων καὶ ἀγαλλόμενος, καὶ οὐδὲ δυσφορεῖ περὶ τὴν ἀπόθεσιν· ἐλαφρὸν γὰρ φορτίον τὸ σῶμα περίκειται· ὁ δέ γε ἀμαρτωλὸς κατασαρκώσας τὴν ψυχὴν, καὶ προσσω ματοποιώσας αὐτὴν, καὶ γῆν ποιήσας, δυσαποσπάστω · αὐτὴν ἔχειν παρεσκεύασε, διὸ καὶ ἀπαιτεῖσθαι ταύτην λέγεται, ὥσπερ τις χρεώστης ἀπειθὴς πράκτορσιν ἀπηνέσι παραδιδόμενος. Ὅρα δὲ πῶς οὐκ εἶπεν· Ἀπαιτῶ τὴν ψυχήν σου, ἀλλ’, Ἀπαιτοῦσι· τῶν δικαίων γὰρ αἱ ψυχαὶ ἐν χειρὶ Θεοῦ. Τῷ ὄντι οὗν ἐν νυκτὶ ἀπαιτεῖται τὴν ψυχὴν ὁ τοιοῦτος. Οὐ γὰρ ἔχει φῶς θείας ἐπιγνώσεως ἐπιλάμπον αὐτῷ, ἀλλ´ ἐν νυκτὶ τῆς φιλοπλουτίας ὤν, καὶ ὑπὸ ταύτης ἐσκοτισμένος, θανάτῳ καταλαμβάνεται· Οὕτως ἄρα ὁ θησαυρίζων ἑαυτῷ, ἄφρων δηλαδὴ καλούμενος, καὶ μὴ περαίνων τὰς αὐτοῦ βουλὰς, ἀλλ´ ἐν αὐτῷ τῷ καιρῷ τῆς βουλῆς ἐκτεμνόμενος ὅλως τοῦ βίου. Εἰ δέ γε τοῖς πένησι καὶ τῷ Θεῷ ἐθησαύριζεν, οὐκ ἂν εἶχεν οὕτως· σπουδάσωμεν οὖν εἰς Θεὸν πλουτεῖν, τουτέστιν, ἐπ´ ἐκείνω πεποιθέναι καὶ ἐκεῖνον ἐιιέσε ρον ἔχειν πλοῦτον, καὶ τοῦ πλούτου ταμείαν, καὶ μὴ λέγειν ὅτι τὰ ἀγαθά μου, ἀλλὰ, τὰ ἀγαθὰ τοῦ Θεοῦ· εἰ δὲ Θεοῦ εἰσιν ἀγαθὰ, μὴ ἀποστερώμεθα τὸν ἅελι πῇν ἀγαθῶν αὐτοῦ· τοῦτο ἔστι τὸ εἰς Θεὸν πλουτεῖν, τὸ πιστεύειν ὅτι ἐὰν πάντα δώσω καὶ κενώσω, οὐδέν μοι τῶν ἀναγκαίων ἐπιλείψει· ταμεῖον γάρ μοιτῶν ἀγαθῶν ἐστιν ὁ Θεός· ἀνοίγω καὶ αἴρω τὰ χρειώδη.

PG 123, skenējuma lpp. 448–449 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Επε δὲ αὐτῷ ὁ Θεός· … beidzas: πλησμονῇ τῶν βρωμάτων καὶ πομάτων

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:22–26

Kungs pamazām virza mācību uz pilnīgāko. Ievēro kārtību. Viņš mācīja sargāties no mantkārības un pielika līdzību par bagātnieku, ar to rādīdams, ka neprātīgs ir tas, kas tiecas pēc vairāk. Tad, ejot tālāk savā vārdā, Viņš neļauj rūpēties pat par nepieciešamo. Jo kā velns, sākdams no maza, liek mums iekrist lielākajā (tāpēc Ījaba grāmatā viņš nosaukts par skudru lauvu), tā Kungs, gluži pretēji, ārdīdams viņa darbus, vispirms māca bēgt no lielajiem grēkiem un tad parāda arī to sākumus.

Tātad parādījis, ka mums jāsargās no mantkārības, Viņš nāk arī pie tās saknes, lai nocirstu arī to – es saku: pie rūpēm –, un saka: „Tāpēc Es jums saku.“ „Tā kā,“ Viņš saka, „neprātīgs ir tas, kas sev nosaka garāku dzīves mēru un ar to tiek pievilts tiekties pēc vairāk, kā tas bagātnieks, tāpēc Es jums saku: nerūpējieties dvēseles dēļ, ko ēdīsiet.“ Ne tāpēc, ka saprātīgā dvēsele ēstu, bet tāpēc, ka šķiet, ka dvēsele nevar palikt saistīta ar miesu citādi, kā vien, ja mēs barojamies; tāpēc Viņš tā sacīja. Un arī citādi: miesu ietērpj arī mirušu, bet tā netiek barota. Tā kā barošanās ir dzīvas būtnes īpašība, Viņš pamatoti barošanos attiecināja uz dvēseli. Vai tad arī barojošo spēku nesauc par dvēseli? Tātad: „Nerūpējieties nesaprātīgās dvēseles barojošās daļas dēļ, ko ēdīsiet, nedz miesas dēļ, ko vilksiet mugurā.“

Tad Viņš piebilst apsvērumu: Tas, kas devis lielāko – dvēseli –, vai nedos arī barību? Kas devis miesu, vai nedos arī apģērbu? Tad no kraukļu piemēra, lai mūs pamācītu, Viņš liek priekšā putnus. Viņš varēja vest priekšā svētos praviešus, piemēram, Ēliju un Mozu, bet lielāka kauna dēļ min putnus. Tad Viņš piebilst vēl citu apsvērumu: „Saki man, ko tu iegūsti, rūpēdamies? Vai tu pieliec savam augumam kaut vismazāko? Nē, drīzāk tu atņem no savas miesas; jo rūpes ir izdēdēšana. Ja tad tu nevari pielikt pat vismazāko, kāpēc tu rūpējies par pārējo?“ Jo ir skaidrs: kā augšanu dod Dievs, tā Viņš dos arī pārējo.

Piezīmes (3)
  1. „Skudru lauva“ – μυρμηκολέων (Īj. 4:11 LXX).
  2. „Augums“ – ἡλικία (gan „augums“, gan „mūža ilgums“).
  3. 3. Ķēn. LXX = 1965 1. Ķēn. 17:6 (kraukļi baro Ēliju).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 6:25–27; Īj. 4:11; 1. Jņ. 3:8; Mt. 6:26; 3. Ķēn. 17:6; 2. Moz. 16:15; Sīr. 30:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Κατὰ μικρὸν ἐπὶ τὰ τελεώτερα προἀνει τὴν διδασκαλίαν ὁ Κύριος. Ὅρα γὰρ τὴν τάξιν. Ἐδίδαξε φυλάσοεσθαι ἀπὸ τῆς πλεονεξίας, καὶ προσέθηκε παραοολὴν, τὴν περὶ τοῦ πλουσίου, διὰ ταύτης δεικνύς, ὅτι ἄφρων ὁ τοῦ πλείονος ὀρεγόμενος. Ιἷτα προκόπτων τῷ λόγῳ, οὐδὲ περὶ τῶν ἀναγκαίων ἡμᾶς μεριμνᾷν ἐᾷ. Ὥσπερ οὖν ὁ διάβολος ἀπὸ τῶν μικρῶν ἀρχόμενος περιπίπτειν ἡμᾶς τοῖς μείζωσι ποιεῖὸ καὶ μυρμηκολέων ὠνόμασται παρὰ τῷ Ἰώβ], οὕτως ἐκ τοῦ ἐναντίου ὁ Κύριος ἀναλύων αὐτοῦ τὰ ἔργα, πρότερον τὰ μεγάλα ἀμαρτήματα φεύγει, εἶτα καὶ τὰς ἀρχάς τούτων ὑποδείκνυσι. Τὴν οὖν πλεονεξίαν ὑποδείξας ἡμῖν φυλάττεσθαι ἔρχεται καὶ ἐπὶ τὴν ῥίζαν ταύτης, ἵνα καὶ ταύτην ὑποτέμῃ, φημὶ δὴ τὴν μέριμναν, καί φησι· Διὰ τοῦτο λέγω ὑμῖν, ἐπειδὴ, φησίν, ἄφρων ἐστὶν ὁ πλείονα ζωῆς μέτρα ἑαυτῷ διαγράφων, καὶ ἀπατώμενος τοῦ πλείονος ἐντεῦθεν ὀρέγεσθαι, οἱος ἣν ὁ πλούσιος, διὰ τοῦτο λέγω ὑμῖν, μὴ μεριμνήσετε τῇ Κψυχῇ ὑμῶν τί φάγητε, οὐχ ὡς τῆς νοερᾶς ψυχῆς ἐσθιούσης, ἀλλ´ ἐπεὶ δοκεῖ ἡ ψυχὴ μὴ ἄλλως ἀνχεσθαι τῷ σώματι συνδεδέσθαι, εἰ μὴ τρεφομένων ἡμῶν· διὰ τοῦτοοὔτως εἶπεν. λλως τε· τὸ μὲν σῶμα καὶ νεκρὸν ἐνδύεται, οὐ τρέφεται δέ. Ἐπεὶ οὖν τοῦ ἐμψύχου τὸ τρέφεσθαι, εἰκότως ἀνέθηκε τῇ ψυχῇ τὸ τρέφεσθαι. Ἡ οὐχὶ καὶ ἡ θρεπτικὴ δύναμις ψυχὴ λέγεται; Μὴ μεριμνήσητε οὖν τῷ θρεπτικῷ μέρει τῆς ἀλόγου ψυχῆς, τί φάγητε, μηδὲ τῷ σώματι, τί ἐνδύσησθε. Εἰτα ἐπιφέρει λογισμόν· ὁ γάρ τὸ μεῖζον δοὺς, τὴν ψυχὴν, οὐ δώσει καὶ τὴν τροφήν; Ὁ τὸ σῶμα δοὺς, οὐχὶ καὶ τὸ ἔνδυμα δώσει· Εἰτα ἀπὸ παραδείγματος τῶν κοράκων, ὡς ἂν ἐνθρέψῃ ἡμᾶς, σὰ πετεινὰ εἰς μέσον ἄγει. Ἡδύνατο μὲν γὰρ ἁγίους προφήτας παραγαγεῖν, οἷον τὸν Ἡλίαν καὶ τὸν Μωϋσῆν, ἀλλὰ πρὸς πλείω δυσωπίαν τὰ πετεινὰ φέρει, Ετα καὶ ἕτερον λογισμὸν ἐπιφέρει. Εἰπέ μοι, τί μεριμνῶν κερδαίνεις; Προστίθης τῇ ἡλικίᾳ σου κᾶν τὸ ἐλάχιστον; Οὐχὶ, μᾶλλον μὲν οὖν ὑφαιρεῖς τῶν σαρκῶν · τηκεδὼν γὰρ ἡμέριμνα. Εἰ τοίνυν τὸ ἐλάχιστον οὐ δύνασαι προσθῆναι, τί περὶ τῶν λοιπῶν μεριμνᾷς; Πρόδηλον γὰρ δτι, ὥσπερ τὴν αὔξησιν ὁ Θεὸς δίδωσιν, οὔτω καὶ τᾶλλα δώσει.

PG 123, skenējuma lpp. 450–451 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Κατὰ μικρὸν ἐπὶ τὰ τελεώτερα … beidzas: δίδωσιν, οὔτω καὶ τᾶλλα δώσει.

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:27–31

Arī liliju piemēru Viņš lika, lai mūs vēl vairāk apkaunotu. Jo ja Dievs tās tā ietērpj, ka pat Salamans visā savā godībā nekad nespēja apģērbties kā viena no tām – un tas, lai gan liliju skaistums nav nepieciešams –, cik daudz vairāk Viņš neietērps mūs, Savu dārgo veidojumu, jo apģērbs mūsu miesai ir nepieciešams?

„Ko tad,“ kāds sacīs, „Tu mums pavēli neapstrādāt zemi?“ Viņš nesacīja: „Neapstrādājiet zemi“, bet: „Nerūpējieties.“ „Strādāt Es neaizliedzu, bet rūpēties – tas ir, cerību likt uz sevi – to Es aizliedzu.“ Jo tas, kas strādā, bet cer uz Dievu, tā dzīvo bez rūpēm. Ka Viņš rūpes nocērt kā tādas, kas novērš no Dieva, ir skaidrs. Jo Viņš saka: „Nemeklējiet, ko ēdīsiet vai ko dzersiet, un neaizraujieties augstās iedomās.“ Ar „aizraušanos augstās iedomās“ (μετεωρισμός) Viņš nesaka neko citu kā izklaidību un domu nepastāvīgo riņķošanu, kad tā domā te vienu, te otru, lec no šī uz to un vienmēr iztēlojas augstāko. Vai tad tā nav aizraušanās augstās iedomās?

Tātad kā tādas rūpes jeb aizraušanos augstās iedomās, kas mūs novērš no Dieva, Kungs aizliedz, sacīdams: „Visas šīs lietas meklē pagāni.“ Jo rūpes neapstājas pie nepieciešamā, bet, kā jau sacīju, vienmēr meklē augstāko; tāpēc tās arī sauc par aizraušanos augstās iedomās. Es domāju to tā: „Mums nav maizes; rūpējamies, no kurienes to dabūt.“ Un mēs neapstājamies pie tā, bet: „Kādu – no kviešu labākā zieda?“ Tad arī vīnu, un tādu, kas smaržo pēc ziediem, un vēl piedevas pie tā; un tās – no irbes vai fazāna. Vai redzi rūpes un aizraušanos augstās iedomās? Tāpēc Kungs tās pavisam nocērt; jo to meklē pagāni.

Tad Viņš piebilst vēl citu apsvērumu – ka „jūsu Tēvs zina, ka jums tas vajadzīgs“; un ne vienu apsvērumu, bet vairākus: „Viņš ir Tēvs,“ Viņš saka; „un ja Tēvs, kā gan nedos? Bet Viņš arī zina – Viņš taču nav nezinošs. Un jums arī vajag – tas taču nav lieks, bet nepieciešams. Ja tad Viņš ir Tēvs, un jums vajag, un Viņš zina, kā gan Viņš nedos?“

„Tātad meklējiet pirmām kārtām Dieva Valstību un atmetiet rūpes par šīs dzīves lietām, jo tās jūs no tās nocērt. Un tad viss tas jums tiks piemests.“ Vai redzi Dievu? Ja tu meklē mazo, tu nedari Viņam patīkamu; jo tu apkauno Viņa dāsnumu. Ja tu meklē lielo, tu saņemsi to un vēl piedevām būs tev arī mazais. Jo ja Viņš redzēs tevi nodarbinātu ar Viņa Valstību, Viņš noteikti gādās par tevi tavās lietās. Vai tad arī mēs savos namos nedarām tāpat – vairāk rūpējamies par tiem, kas pilnīgi nodevušies mūsu kalpošanai, un gādājam par viņiem, jo viņi paši par sevi negādā? Vai tad ne vēl daudz vairāk Kungs? Tātad Kungs nocērt rūpes par šīs dzīves lietām, lai pārliecinātu mūs meklēt Viņa Valstību; jo tiem, kas rūpējas, tas nav iespējams.

Piezīmes (2)
  1. „Aizraušanās augstās iedomās“ – μετεωρισμός (Lk. 12:29 μὴ μετεωρίζεσθε); burtiski „pacelšanās gaisā“, nemiers, domu svārstīšanās. Krievu tulkojumā – „не беспокойтесь“.
  2. Ps. 54:23 LXX (1965: Ps. 55:23).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 6:28–33; Ps. 54:23; 1. Pēt. 5:7; Rom. 8:32

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Καὶ τὸ τῶν κρίνων ὑπόδειγμα, πρὸς τὸ ἐντρέψαι ἡμᾶς πλεῖον ἔθηκεν· εἰ γὰρ ταῦτα οὔτως ἀμφιέννυσιν ὁ Θεὸς, ὡς μηδὲ τὴν τοῦ Σολομῶντος Ἀόξαν ἰσχύσαι περιβαλέσθαι ποτὲ ὡς ν τούτων, καὶ ταῦτα τοῦ κάλλους τῶν κρίνων μὴ ἀναγκαίου ὄντος, πόσῳ μᾶλλον ἡμᾶς, τὸ τίμιον πλάσμα, οὐκ ἀμφιέσει, καὶ ταῦτα ἀναγκαίου ὄντος τῷ σώματι ἡμῶν τοῦ ἐνδύματος; Τί οὖν, φησί, κελεύεις ἡμᾶς μὴ γεωργεῖν; Οὐκ εἶπε· Μὴ γεωργεῖτε, ἀλλὰ, Μὴ μεριμνᾶτε. Ἐργάζεσθαι μὲν γὰρ οὐ κωλύω, μεριμνᾶν δὲ, ὅπερ ἔστι τὴν ἐλπίδα ἔχειν ἐν ἑαυτοῖς, τοῦτο ἀπαγορεύω. Ὡς ὅγε ἐργαζόμενος μὲν, ἐλπίζων δὲ εἰς Θεὸν, οὔτως ἀμερίμνως διάγει. Ὅτι γὰρ τὴν μέριμναν ὡς ἀπάγουσαν Θεοῦ ἐκκόπτει, δῆλον. θησὶ γάρ· Μὴ ζητεῖτε τί φάγητε, ἢ τί πίητε, καὶ μὴ μεβεωρίζεσθε. Μετεωρισμὸν γὰρ πάντως οὐδὲν ἄλλο λέγει, ἢ τὸν περισπασμὸν, καὶ τοῦ λογισμοῦ τὴν ἄστατον περιφορὰν, ἄλλοτε ἄλλο ἐνθυμουμένου, καὶ ἀπὸ τούτου πηδῶντος ἐπ´ ἐκεῖνο, καὶ ἀεὶ τὰ ὑψηλότερα φανταζομένου· οὐνὶ τοῆτά ἐστιν ὁ μετεωρισμός; Ὡς οὖν ἀπάγουσαν ἡμᾶς τοῦ Θεοῦ τὴν τοιαύτην μέριμναν, ἤτοὶ τὸν μετεωρισμὸν, ἀπαγορεύει ὁ Κύριος, εἰπὼν, ὅτι Ταῦτα πάντα τὰ ἔθνη ἐπιζητεῖ. Οὐ γὰρ μέχρι τῶν ἀναγκαίων ἡ μέριμνα ἵσταται, ἀλλ´ ὅπερ εἶπον, ἀαὶ τὰ ὑψηλότερα ζητεῖ· διὸ καὶ μετεωρισμὸς λέγεται, αἷόν τί φημι· Οὐκ χομεν ἄρτον, μεριμνῶμεν πάθαν ἔξωμεν, καὶ οὐκ ἄχρι τούτου ἱστάμεθα, ἀλλὰ καὶ ῥποῖον στέαρ πυροῦ· εἶτα καὶ οἶνον, καὶ τοῦτον ἀνθοσμίαν, καὶ ὄψον πρὸς τούτοις. Καὶ τοῦτο ἀτταγῆνος ἢ φασιανοῦ. Ὁρᾷς τὴν μέριμναν, καὶ τὸν μετεωρισμόν; Διὰ τοῦτο ὁ Κύριος παντελῶς ταύτην ἀποκόπτει· οἱ ἐθνικοὶ γὰρ ταῦτα ζητοῦσιν. Εἶτα καὶ ἕπεοον ἐπάγει λογισμὸν, ὅτι ὁ Πατὴρ ἡμῶν οἶδεν ὅτε χρῄζετε, καὶ οὐχ ἕνα λογισμὸν, ἀλλὰ καὶ πλείους, Πατὴρ γάρ ἐστι, φησὶ, καὶ εἰ Πατήρ, πῶς οὐ δώσει, Ἀλλὰ καὶ οἷδε. μὴ γὰρ ἀγνοεῖ ἀλλὰ καὶ χρήζετε, μὴ γὰρ περιττά ἐστιν, ἀλλὰ χρειώδη. Εἰ οὖν καὶ Πατὴρ, καὶ ὑμεῖς χρῄζετε, καὶ οἶδεν ἐκεῖνος, πῶς αὐ δώσει; Χητεῖτε οὐν τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ προηγουμένως, καὶ τὴν περὶ τὰ βιωτικὰ μέριμναν ἀποποιήσασθε, ὡς ἐκκόπτουσαν ἡμᾶς ἀπὸ τούτου. Καὶ τότε ταῦτα πάντα προστεθήσεται ὑμῖν. Ὁρᾷς Θεόν; αὶ Γητεῖς τὰ μικρὰ, οὐκ ἀρεστὸν αὐτῷ ποιεῖς· καταισχύνεις γὰρ τὸ αὐτοῦ μεγαλόδωρον. Εἰ ζητεῖς τὰ μεγάλα, ἐκεῖνά τε λήψῃ, καὶ πρός γε προσθήκην ἔξεις καὶ τὰ μικρά· εἰ γὰρ ἴἵδοι σε ἀσχολούμενον περὶ τὴν βασιλείαν αὐτοῦ, ἀναγκαῖον πάντως, ὅτι προΚνοήσεταί σου ἐν τοῖς σοῖς. Ἢ οὐχὶ καὶ ἡμεῖς ἐν ταῖς οἰκείαις οὔτω ποιοῦμεν, μᾶλλον ἐκείνων φροντίζοντες πῆν Ελους ἐαυτοὺς ἐπιδεδωκότων τῇ ἡμετέρᾳ θεραπείᾳ, καὶ τούτων προνοούμενοι, ὡς μὴ προνοουμένων αὐτῶν; οὐ πολλῷ οὖν μᾶλλον ὁ Κύριος; Ἐκκόπτει τοίνυν τὴν περὶ τῶν βιωτικῶν μέριμναν ὁ Κύριος, ἵνα πείσῃ ἡμᾶς ζητεῖν τὴν βασιλείαν αὐτοῦ· μερι.μνῶσι γὰρ τοῦτο οὐκ νεστιν.

PG 123, skenējuma lpp. 451–452 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Καὶ τὸ τῶν κρίνων ὑπόδειγμα, … beidzas: μερι.μνῶσι γὰρ τοῦτο οὐκ νεστιν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:32–34

Par „mazo ganāmpulku“ Kungs sauc tos, kas grib kļūt par Viņa mācekļiem, – vai nu tāpēc, ka šajā pasaulē svētie ir mazi un vismazākie brīvprātīgās nemantkārības un bezmantības dēļ, vai tāpēc, ka viņi atpaliek no eņģeļu daudzuma, kas ir neizmērojams un nesalīdzināmi pārspēj mūsējo. Ka eņģeļu ir vairāk, skaidrs no līdzības, ko Kungs sacīja: ka gans vairāk priecājas par vienu nomaldījušos un atrasto nekā par deviņdesmit deviņām, kas nebija nomaldījušās. Ar to Viņš parādīja, ka kā viens pret deviņdesmit deviņiem, tā ir cilvēka daba pret eņģeļu dabu.

„Nebīsties,“ Viņš saka, „ak mazais ganāmpulks“, tas ir: neesi neticīgs, ka Dievs par tevi gādās, pat ja tu nerūpējies. Kāpēc? Tāpēc, ka „Tēvam labpaticis dot jums Valstību“. Ja tad Viņš dod Valstību, tad vēl jo vairāk zemes lietas. Tātad neesi neticīgs, ka, ja tu tiecies pēc nemantkārības, tev nebūs, kas par tevi gādātu, bet „pārdod savu mantu un dod žēlsirdības dāvanas un sakrāj neizsīkstošu dārgumu“.

Tad Viņš mūs pārliecina arī ar neapstrīdamiem apsvērumiem. „Šeit,“ Viņš saka, „kode maitā, bet debesīs tā nav.“ Vai tad nav neprātīgi krāt vietā, kur ir samaitāšana? Tad, tā kā kode nemaitā zeltu, Viņš sacīja arī: „Kur zaglis nepiekļūst“; jo kode gan nemaitā zeltu, bet zaglis to laupa. Tad, tā kā ne visus apzog, Viņš pieliek vislielāko un neapstrīdamo apsvērumu: „Jo kur ir jūsu dārgums, tur būs arī jūsu sirds.“ „Pieņemsim,“ Viņš saka, „ka ne kode maitā, ne zaglis nepiekļūst; bet pats tas, ka sirds ir pienaglota pie zemē aprakta dārguma un dievišķā dvēseles manta iemesta zemē, – cik liela soda tas ir cienīgs?“ Vai drīzāk – kā gan tas nav vislielākais sods tam, kam ir prāts? „Kur tavs dārgums, tur arī tava sirds“: ja tas ir zemē, tad arī tā; ja tas ir debesīs, tad arī tā ir augšā. Kas tad negribētu būt augšā, nevis zem zemes, būt eņģelim, nevis kurmim, kas vienmēr dzīvo zem zemes alās?

Piezīmes (1)
  1. „Nemantkārība un bezmantība“ – ἀκτημοσύνη καὶ ἀχρηματοσύνη.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 18:12–13; Dan. 7:10; Mt. 6:19–21; Lk. 18:22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Μικρὸν ποίμνιον ὀνομάζει τοὺς αὐτῷ μαθητεύειν θέλοντας ὁ Κύριος, ἢ διότι ἐν τῷ κόσμῳ τούτῳ οἱ ἅγιοι μικροὶ καὶ ἐλάχιστοι διὰ τὴν ἑκούσιον ἀκτημοσύνην καὶ ἀχρηματοσύνην, ἢ διὰ τὸ ἡττᾶσθαι τῆς τῶν ἀγγέλων πληθύος ἀμετρήτου οὔσης, καὶ ἀσυγκρείτως ὑπερεχούσης τὰ καθ´ ἡμᾶς· ὅτι γὰρ πλείους οἱ ἄγγελοι, δῆλον ἐκ τῆς παραβολῆς, ἣν εἷπεν ὁ Κύριος· ὅτι χαίρει ὁ ποιμὴν ἐπὶ τῷ ἑνὶ πλανηθέντι καὶ εὐρεθέντι, ἢ ἐπὶ τοῖς ἐννενηκονταεννέα τοῖς μὴ πεπλανημένοις· ἔδειξε γὰρ ἑντεῦθεν, ὅτι ὥσπερ τὸ ἓν πρὸς τὰ ἐννενηκονταεννέα, οὕτω καὶ ἡ ἀνθρωπίνη φύσις πρὸς τὴν ἀγγελικήν. Μὴ φοβοῦ, φησὶ, ὢ μικρὸν ποίμνιον, ἀντὶ τοῦ, Μὴ ἀπιστήσῃς, ὅτι προνοήσεταί σου ὁ Θεὸς, κἂν μὴ σὺ μεριμνᾷς. Διὰ τί; Διότι εὐδόκησεν ὁ Πατὴρ δοῦναι ὑμῖν τὴν βασιλείαν. Ἐπεὶ οὖν τὴν βασιλείαν δίδωσι, πολλῷ μᾶλλον τὰ τῆς γῆς. Μὴ τοίνυν ἀπίστει, ὅτι ἐὰν ἀκτημοσύνην ἐπιτηδεύσῃ, οὐχ ἕξεις τὸν προνοησόμενόν σου, ἀλλὰ πώλησον τὰ ὑπάρχοντα, καὶ δὸς ἐλεημοσύνην, καὶ ποίησον θησαυρὸν ἀνέκλειπτον. Εἶτα πείθει ἡμᾶς καὶ ἀπὸ ογισμῶν ἀναντιῤῥήτων, Ἐνταῦθα μὲν γὰρ, φησί, «ς διαφθείρει, ἐν οὐρανοῖς δὲ οὐ τοῦτο. Οὐκ ἄρα οὗν ἀνόητον τὸ θησαυρίζειν ἐν τόπῳ, ἐν ᾧ διαφθορά; Εἶτα ἐπειδὴ τὸν χρυσὸν οὐ διαφθείρει σὴς. εἰπε καὶ τὸ, Ὅπου κλέπτης οὐκ ἐγγίζει κὴς μὲν γὰρ οὐ διαφθείρει χρυσὸν, ἀλλὰ κλέπτης συλᾷ. Εἰτα ἐπειδὴ οὐ πάντες κλέπτονται, προστίθησι τὸν μείζω πάντη καὶ ἀναντίῤῥητον λογισμόν. Ὅπου γάρ ἐστιν ὁ θησαυρὸς ὑμῶν, ἐκεῖ καὶ ἡ καρδία ὑμῶν ἔσται. Ἔστω γὰρ, φησὶν, ὅτι οὕτε σὴς διαφθείρει, οὕτε κλέπτης ἐγγίζει, αὐτὸ τοῦτο τὸ ἔχειν τὴν καρδίαν προσηλωμένην τῳ κατορωρυγμένῳ θηραυρῷ, καὶ τὸ θεῖον χρῆμα τῆς ψυχῆς τῇ γῇ ἐμβαλεῖν, πόσης ἄξιον τιμωρίας; Μᾶλλον δὲ πῶς οὐ μεγίστη τιμωρία τῷ γε νοῦν ἔχοντι; Ὅπου ὁ θησαυρός σου, ἐκεῖ καὶ ἡ καρδία σου· εἰ ἐν τῇ γῇ, καὶ αὕτη, εἰ ἐν τῷ οὐρανῷ ἐκεῖνος, ἄνω καὶ αὕτη. Τίς οὖν οὐκ ἂν ἕλοιτο εἶναι ἄνω καὶ μὴ ὑπὸ γῆν; ἄγγελος εἶναι καὶ μὴ ἀσπάλαξ ὑπὸ γῆν ἀεὶ ἐν τοῖς ὁρύγμασι διαιτώμενος

PG 123, skenējuma lpp. 452–453 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Μικρὸν ποίμνιον ὀνομάζει τοὺς αὐτῷ … beidzas: ἀεὶ ἐν τοῖς ὁρύγμασι διαιτώμενος

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:35–40

Kungs, darījis Savu mācekli vienkāršu, atģērbis to no katrām šīs dzīves rūpēm un aizraušanās augstās iedomās un darījis vieglu, tagad dara viņu arī par kalpotāju. Jo tam, kas grib kalpot, jābūt vieglam un brīvi apjoztam; tāpēc Viņš saka: „Lai jūsu gurni ir apjozti“, tas ir: „Esiet vienmēr gatavi sava Kunga darbiem“; „un lukturi degoši“, tas ir: „Nedzīvojiet tumsā un bez izšķiršanas, bet lai jums ir saprāta gaisma, kas rāda visu – kas darāms un kas nav darāms.“

Tātad šī pasaule ir nakts. Apjozti gurnos ir tie, kas nodarbojas ar darbīgo dzīvi; jo tāds ir strādnieku izskats. Viņiem jābūt arī degošiem lukturiem; jo darbīgajai dzīvei jāpievieno arī izšķiršanas dāvana, lai darbīgais varētu atšķirt ne tikai, ko darīt, bet arī – kā. Jo daudzi gan darīja labu, bet ne labi. Tādi bija apjozuši gurnus, jo darīja, bet viņu lukturi nedega, tas ir, viņiem nebija saprāta izšķiršanas, bet tie iekrita vai nu iedomībā, vai citā neprāta bezdibenī.

Ievēro arī to, ka vispirms tiek apjozti mūsu gurni un tad iedegti lukturi. Jo vispirms ir darbīgā dzīve, tad kontemplācija, kas ir prāta apgaismojums. Jo mūsu lukturis ir prāts; kad tajā spīd Dieva gaisma, tad teikts, ka tas deg. Tātad centīsimies vingrināties tikumā, lai mūsu divi lukturi degtu – iekšējais vārds un izrunātais: iekšējais lai vienmēr zibsnī dvēselē, bet izrunātais – uz mēles. Jo viens apgaismo mūs iekšēji, bet otrs – mācošais un izrunātais lukturis – apgaismo citus.

„Un esiet līdzīgi cilvēkiem, kas gaida savu kungu, kad tas atgriezīsies no kāzām.“ Kas ir šis Kungs, ja ne Kristus Jēzus? Viņš, pieņēmis cilvēka dabu kā līgavu un savienojis to ar Sevi, sarīkoja kāzas, pieķēries tai par vienu miesu. Vai drīzāk Viņš svin ne vienas kāzas, bet daudzas; jo ik dienas Viņš debesīs saderas ar svēto dvēselēm, ko Viņam kā šķīstas jaunavas stāda priekšā Pāvils vai kāds, kas līdzīgs Pāvilam. Viņš atgriežas no kāzām debesīs varbūt visiem kopā – vispārējā pasaules galā, kad Viņš nāks no debesīm Tēva godībā; bet varbūt arī katrā stundā – katra cilvēka atsevišķajā galā, kad Viņš ierodas neredzami un negaidīti.

Tātad svētīgs ir tas, ko Viņš atradīs apjoztu gurnos – tas ir, sagatavotu kalpot Dievam ar Kristus gudrās dzīves darbīgo daļu – un ar degošu saprāta un izšķiršanas lukturi, kas dara ne tikai labu, bet arī labi; un vēl vairāk – kas saņēmis kontemplāciju kā kādu lukturi. Jo caur gurnu apjozšanu mēs iegūstam arī degošo kontemplācijas lukturi, vai drīzāk – abus lukturus, iekšējo un izrunāto.

Tādam kalpam Kungs pats kļūst par kalpu. Jo „Viņš apjozīsies,“ teikts, „liks viņiem apsēsties pie galda un, piegājis, tiem kalpos.“ Dievs apjožas tādā ziņā, ka nelej pār mums visu labumu pārpilnību, bet to aiztur; jo kas gan var aptvert Dievu, cik liels Viņš ir? Tas ir skaidrs no serafiem, kas sevi apsedz dievišķās gaismas pārpilnības dēļ. Bet labos kalpus Viņš noguldina pie galda; jo Viņš tos atvieglo pilnīgi visā. Kā tas, kas guļ pie galda, atpūtina visu miesu, tā arī nākamajā atnākšanā svētie atdusēsies pilnīgi visā. Jo šeit viņi neatrod atvieglojumu miesai, bet tur līdz ar dvēselēm arī viņu garīgās un dievišķās miesas, mantojušas neiznīcību, baudīs katru atdusu, un Dievs būs viss viņos visos. Viņš kalpo cienīgajiem, atalgodams tos ar līdzīgu: kā viņi kalpoja Viņam, tā arī Viņš tiem kalpo, sniegdams tiem bagātīgu galdu un dāvādams garīgo dāvanu baudu.

Par otro un trešo sardzi tu varētu saprast dažādās mūsu dzīves stundas. Es domāju to tā: kā tas, kas nomodā otrajā un trešajā sardzē, šķiet visnomodīgākais (jo šīs nakts stundas cilvēkiem visvairāk nes miegu, un turklāt pirmo miegu), tā saproti man, ka arī dažādos mūsu dzīves stāvokļos ir stundas, kas mūs dara svētīgus, ja tiekam atrasti nomodā. Kāds tev nolaupīja mantu, tev nomira bērni, tevi apmeloja: ja šādos brīžos tu nesaļimsti, bet tiec atrasts nomodā Dievam un Valdniekam un netiec piespiests darīt neko ārpus Viņa baušļiem, tad Viņš tevi patiesi atrada nomodā otrajā un trešajā sardzē, tas ir, briesmīgā laikā, kas gļēvām dvēselēm nes nāvējošu miegu un sabrukumu.

Tātad vajadzīgs nomods. Jo mēs esam līdzīgi nama saimniekam: ja viņš ir nomodā, zaglis neko nevar padarīt viņa mantai; bet ja viņš ir miegains, zaglis visu paņems un aizies. Daži par zagli šeit saprot velnu, tāpat kā par namu – dvēseli, par nama saimnieku – cilvēku. Bet tas nešķiet piemēroti, jo ar zagli tiek salīdzināta Tā Kunga atnākšana tās negaidītības dēļ, kā arī kāds no apustuļiem saka: „Tā Kunga diena nāks kā zaglis naktī.“ Un arī šeit Kungs, redzi, mums izskaidro, kas ir zaglis, jo Viņš saka: „Tad arī jūs esiet nomodā, jo Cilvēka Dēls nāks stundā, kad jūs nedomājat.“

Daži saka, ka par nomodā esošajiem pirmajā sardzē tiek saprasti tie, kas centīgāki par citiem, otrajā – tie, kas zemāki, bet trešajā – tie, kas vēl zemāki par tiem. Citi to skaidroja kā dažādus vecumus: pirmā ir tad, kad esam jauni, otrā – kad esam vīri, trešā – kad esam veci. Tātad svētīgs tas, kas jebkurā vecumā tiek atrasts nomodā un neattiecas nolaidīgi pret labā darīšanu.

Piezīmes (3)
  1. „Iekšējais un izrunātais vārds“ – λόγος ἐνδιάθετος / προφορικός (stoiķu un Baznīcas tēvu termini).
  2. „Kristus gudrā dzīve“ – ἡ κατὰ Χριστὸν φιλοσοφία (sk. lukas-gaita.md, Lk 9).
  3. „Sardze“ – φυλακή, nakts trešdaļa (ceturtdaļa).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 24:42–44; Mt. 25:1–13; Ef. 5:31–32; 2. Kor. 11:2; Mt. 16:27; Jes. 6:2; 1. Kor. 15:28; 1. Kor. 15:42–44; 1. Tes. 5:2; 2. Pēt. 3:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἀπέριττον ποιήσας τὸν μαθητὴν αὐτοῦ ὁ Κύριος, καὶ γυμνώσας αὐτὸν πάσης βιωτικῆς· μερίμνης καὶ μετεωρισμοῦ, καὶ κοῦφον ἀπεργασάμενος, ἤδη καὶ αηρέπην αὐτὸν ποιεῖ. Δεῖ γὰρ τὸν ὑπηρετεῖν θέλοντα, κοῦφον εἶναι καὶ εὐθαλῆ, διό φησιν· Ἕστωσαν ὑμῶν αἱ ὁσούες περιεζωσμέναι, ὅπερ ἕστιν, Ἔτοιμοι πάντατε ομίνεσθε πρὸς τὰ Κργα τοῦ Δεσπότου ὑμῶν, Καὶ οἱ λύχνοι καιόμενοι· ὅπερ ἔστι, Μὴ ἐν σκότει καὶ ἀκρισίᾳ διάγετε, ἀλλ´ ἔστω ὑμῶν τὸ τοῦ λόγου φῶς, πάντα ὑποδεικνύον τὰ πρακτέα καὶ μὴ πρακτέα. Ἔστιν οὖν νὺξ ὁ κόσμος οὗτος. Ἐζωσμένοι δὲ τὰς ὀσφύας, οἱ τὴν πρακτικὴν μετιόντες. Τοιοῦτον γὰρ τὸ σχῆμα τῶν ἐργατικῶν, οἷς δεῖ καὶ τοὺς λύχνους προσεῖναι καιομένους. Δεῖ γὰρ τῇ πρακτικῇ προσεῖναι καὶ τὸ τῆς διακρίσεως χάρισμα, ἵν´ ἔχοι διαγινώσκειν ὁ πρακτικὸς, οὐ μόνον τί χρὴ ποιεῖν, ἀλλὰ καὶ τὸ πῶς. Πολλοὶ μὲν γὰρ τὸ καλὸν ἐποίησαν, οὐ καλῶς δέ· οἱ τοιοῦτοι οὗν τὰς μὲν ὀσφύας ἦσαν περιεζωσμένοι· ἔπραττον γὰρ, τοὺς δὲ λύχνους οὐκ εἰχον καιομένους, τουτέστιν, οὐκ εἶχον τὴν ἐκ τοῦ λόγου διάκρισιν, ἀλλ´ ἢ εἰς τύφον ἐνἑπεσον, ἢ εἰς ἄλλον ἀπονοίας κρημνόν. Νοήσεις δὶ καὶ τοῦτο, ὅτι πρῶτον αἱ ὀσφύες ἡμῶν περιζώννυνται, εἶτα οἱ λύχνοι καίονται. Πρῶτον γὰρ πρᾶξις, αῖτα θεωρία, ἥτις ἐστὶ τοῦ νοῦ ἔλλαμψις. Λύχνος γὰρ ὁ νοῦς ἡμῶν, ὃς ὅταν ἔχῃ τὸ φῶς τοῦ Θεοῦ ἐν αὐτῷ λάμπον, τότε λέγεται καίεσθαι· σπουδάσωμεν οὖν ἀρετὴν ἀσκεῖν, ἵνα τοὺς δύο λύχνους ἡμῶν καιομένους ἔχωμεν, τόν τε ἐνδιάθετον λόγον, καὶ τὸν προφορικὸν, τὸν μὲν ἐνδιάθετον διὰ παντὸς ἀστράπτοντα ἐν τῇ ψυχῇ, τὸν δὲ προφορικὸν ἐν τῇ γλώσσῃ. Ὁ μὲν γὰρ ἔνδον ἡμᾶς φωτίζει, ὁ δὲ διδασκαλικὸς καὶ προφορικὸς λύχνος τοὺς ἄλλους. Καὶ ἡμεῖς ὦμεν ὄμοιοι ἀνθρώποις προσδεχομένοις τὸν Κύριον ἑαυτῶν, πέσε ἀναλύσει ἐκ τῶν γάμων· τίς δὲ οὗτος ὁ Κύριος, ἢ ὁ Χριστὸς ὁ Ἰησοῦς; Ὅς τὴν ἀνθρωπίνην φύσιν ἀναλαβὼν ὡς νύμφην, καὶ ἐνώσας ἑαυτῷ, γάμον ἐποίησεν εἰς σάρκα μίαν αὐτῇ κολληθείς, μᾶλλον δὲ, οὐχ ἔνα γάμον ποιεῖται, ἀλλὰ πολλούς· καθ´ ἑκάοτην γὰρ ἡμέραν νυμφεύεται ἐν οὐρανῷ τὰς τῶν ἀγίων ψυχκς, ἅς παριστάν.ι αὐτῷ Παύλος, ἢ ἵ τις κατὰ Παῦλον, καρθένους ἀγνάς. Ἀναλύει δὲ ἐκ τῶν ἐν οὐρανοῖς γάμων, τάχα μὲν καθολικῶς ἐν τῇ καθόλου συντελείᾳ, ὅτε ἀπ´ οὐρανοῦ ἐλεύσεται ἐν τῇ δόξῃ τοῦ Πατρός. Τάχα δὲ καὶ καθ´ ἐκάστην ὥραν ἐν τῇ με ρικῇ τοῦ καθ´ ἕνα συντελείᾳ ἀοράτως καὶ ἀπροσδοκήτως ἐφιστάμενος· μακαριος οὗν ἐκεῖνος, ὅν εὐρήσει περιεζωσμένον μὲν τὴν ὀσφὺν, οἷα δὴ τῷ πρακτικῷ μέρει τῆς κατὰ Χριστὸν φιλοσοφίας θεραπεύειν τὸν Ρεὸν ἑτοιμασθέντα, ἔχοντα δὲ τὸν λύχνον τοῦ λόγου καὶ τῆς διακρίσεως καιόμενον, καὶ μὴ μόνον πράτ· τοντα τὸ καλὸν, ἀλλὰ καὶ καλῶς· οὐ μὴν ἀλλὰ καὶ τὴν θεωρίαν, οἰόν τιν α λύχνον δεξάμενον· διὰ γὰρ τοῦ τὴν ὀσφὺν περιεζῶσθαι περιγίνεται ἡμῖν καὶ ὁ καιόμενος λύχνος τῆς θεωρίας, μᾶλλον δὲ οἱ δύο λύχνοι, ὅ τε ἐνδιάθετος καὶ ὁ προφορικός· τῷ τοιούτω οὖν θεράποντι θεράπων ὁ Κύριος γίνεται. Περιζώσεται γὰρ, φησὶ, καὶ ἀνακλινεῖ αὐτούς. Καὶ παρελθὼν διακονήσει αὐτοῖς· περιζώννυται μὲν οὖν ὁ Θεὸς καθὸ οὐχ ἅπασαν τὴν τῶν ἀγαθῶν χόσιν ἡμῖν ἐπιχορηγεῖ, ἀλλ´ ἀναστέλλει ταύτην· τίς γὰρ δύναται χωρῆσαι Θεὸν, ὅσος ἐστί; Καὶ δῆλον ἐκ τῶν Σεραφὶμ καλυπτομένων διὰ τὴν ὑπερβολὴν τοῦ θείου φωτός· ἀνανλίνει δὲ τοὺς καλοὺς δούλους· ὅλους γὰρ δι´ δλων ἀναπαύει· ὡς γὰρ ὁ ἀνακεκλιμένος ὅλον τὸ σῶμα ἀναπαύει, οὕτω καὶ ἐν τῇ μελλούσῃ παρουσίᾳ ὄλοι δι´ ὅλων οἱ ἅγιοι ἀναπαύονται. Ἐνταῦθα μὲν γὰρ τῷ σώματι ἄνεσιν οὐχ εὐρίσκουσιν, εκεῖσε δὲ σὺν ταῖς ψυχαῖς καὶ τὰ πνευματικὰ αὐτῶν καὶ τὰ θεῖα σώματα ἀφθαρσίαν κληρονομήσαντα, πάσης ἀναπαύσεως ἀπολαύουσιν καὶ Κσται ὁ εὸς τὴ πάοττις ἐν πᾶσιν αὐτοῖς· διακονεῖ δὲ τοῖς ἀξίοις, ἀμειβόμενος αὐτοὺς τοῖς ἴσοις· καὶ ὥσπερ αὐτοὶ αὐτῷ διηκόνησαν, οὕτω καὶ αὐτὸς αὐτοῖς ὑπηρετῶν καὶ δαψιλῆ αὐτοῖς παρέχων τράπεζαν, καὶ τὴν τῶν πνευματικῶν χαρισμάτων τρυφὴν χαριζόμενος. Φυλακὴν δὲ δευτέραν καὶ τρίτην νοήσαις ἂν τὰς διαφόρους ὥρας τῆς ζωῆς ἡμῶν. Οἷόν τι λέγω· Ὥσπερ ὁ ἀγρυπνῶν ἐν τῇ δευτέρᾳ καὶ τρίτῃ φυλακῇ, δοκεῖ ἐγρηγορώτατος εἶναι ὗται γὰρ αἱ ὧραι τῆς νυκτὸς μάλιστα ὕπνου παρεκτικαὶ τοῖς ἀνθρώποις καὶ πρώτου ὕπνουῖ οτων νόει μοι καὶ ἐν τῇ διαφόρῳ καταστάσει τῆς ζωῆς ἡμῶν εἶναι ὥρας τὰς μακαρίους ἡμᾶς ποιούσας, ἐὰν εὑρεθῶμεν γρηγοροῦντες. Ἦρπασέ τις τὰ χρήματά σου, τεθνήκασί σοι παῖδες, ἐσυκοφαντήθης· ἀὰν ἐν τοῖς τοιούτοις καιροῖς οὐ καταπέσῃς, ἀλλ´ ἐγρηγορώς εὐρεθείς τῷ Θεῷ καὶ Δεσπότῃ, καὶ μηδὲν ἔξω τῶν αὐτοῦ ἐντολῶν ἀναγκασθῇς πρᾶξαι, ὄντως ἐγρηγορότα σε εὔρεν ἐν δευτέρᾳ καὶ τρίτῃ φυλακῇ, τουτέστιν, ἐν καιρῷ δεινῷ, καὶ ὕπνον θανατώδη, καὶ κατάπτωσιν ταῖς χαύναις ψυχαῖς παρέχοντι· δεῖ οὐν ἐγρηγόρσεως· οἰκοδεσπότῃ γὰρ ἐοίκαμεν, ὃς εἰ μὲν ἀγρυπνεῖ, οὐ δύναται οὐδὲν κατὰ τῶν αὐτοῦ χρημάτων ὁ κλέπτης· εἰ δὲ ὑπνώδης ἐστὶ, πάντα ἄρας οἰχήσεται. Κλέπτην δὲ ἐνταῦθα νοοῦσι μέν τινες καὶ τὸν διάβολον, ὥσπερ καὶ οἶκον τὴν ψυχὴν, οἰκοδεσπότην τὸν ἄνθρωπον· οὐ μὴν ἔοικε πρόσφορος εἶναι τῇ παραβάλλεται ἡ παρουσία τοῦ Κυρίου διὰ τὸ ἀπροσδόκητον, ὡς καί τις των ἀποστόλων λέγει· Ἡ γὰρ ἡμέρα Κυρίου ὡς κλέπτης ἐν νυκτί. Καὶ ἐνταῦθα δὲ ὁΚύριος ἴε πῶς ἐρμηνεύει ἡμῖν, τίς ἑστιν ὁ κλέπτης· φησὶ γάρ· Καὶ ὑμεῖς οὖν γρηγορεῖτε, ὅτι ᾖ ὥρφ οὐ δοκεῖτε, ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώτου ἔρχεται. Βασὶ δέ τινες, ὅτι περὶ τὴν πρώτην φυλακὴν ἐγρηγοροῦντες νοούῦνται οἱ τῶν ἄλλων ἐπιμελέστεροι· περὶ δὲ τὴν δαυτέραν οἱ ὑποβεβηκότες· περὶ δὲ τὴν τρίτην, οἱ ἕτι τούτων ἤττους. Ἄλλοι δὲ τὰς διαφόρους ἡλικίας ἑξηγήσαντο. Πρώτην μὲν καθ´ ἢν νέοι ἐσμὲν, δευτέραν δὲ, καθ´ Λν ἄνδρες, τρίτην δι, καθ´ ἡν πρεοβῦται Μακάριος οὖν ὅστις εὑρεθῇ ἐν ὁποιαδηποτοῦν ἡλικίᾳ ἐγρηγορώς, καὶ μὴ ἀμελῶς περὶ τὴν ἐργασίαν τοῦ ἃκαλοῦ διακείμενος.

PG 123, skenējuma lpp. 453–455 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἀπέριττον ποιήσας τὸν μαθητὴν αὐτοῦ … beidzas: τὴν ἐργασίαν τοῦ ἃκαλοῦ διακείμενος.

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:41–44

Pēteris jautāja kā tāds, kas rūpējas par visiem un, brāļus mīlēdams, deg par klausītājiem, un kā tāds, kam jau uzticēta Baznīca: vai Viņš šo līdzību saka visiem. Kungs uz jautājumu atklāti neko neatbild, bet apslēpti rāda, ka sacītā līdzība bija vispārēja un attiecās uz visiem, pat vienkāršajiem ticīgajiem; „bet to, kas pienākas jums,“ Viņš saka, „apustuļiem, un vispār tiem, kas pagodināti ar mācīšanu vai vadīšanu, klausies tagad: Kas tad ir uzticamais un gudrais namturis?“ „Iepriekš sacītā līdzība,“ Viņš saka, „der daudziem, bet tagad Es runāju par tiem, kas pagodināti ar vadīšanu, un saku: Es nezinu, kas tiks atrasts, kam ir tas abējādi – gan uzticamība, gan gudrība; jo tāds ir rets un grūti atrodams.“

Jo kā mantas pārvaldīšanā – ja kāds ir uzticams savam kungam, bet nav gudrs, kunga manta iet zudumā, jo viņš nespēj to pārvaldīt, kā vajag: kad vajag dot, viņš nedod un nodara vēl lielākus zaudējumus; un atkal, ja viņš ir gudrs un prot iegūt, bet nav uzticams, viņš būs zaglis, un to grūtāk pieķert, jo viņš ir ļoti gudrs –, tā arī dievišķajās lietās vajag reizē gan uzticamības, gan gudrības. Jo es zinu daudzus, kas šķiet centīgi tikumā, dievbijīgi un ticīgi, bet, nespēdami gudri pārvaldīt baznīcas lietas, nodarīja zaudējumus ne tikai mantai, bet arī dvēselēm. Piemēram, kāds ir paklupis kādā dvēseles klupienā; ja vadītājs nav gudrs, bet tam ir tikai uzticamība, tas ir, tikums bez izšķiršanas, tad paklupušais iet bojā vai nu no nesamērīga soda, vai no nelaikā rādītas lēnprātības, un netiek dziedināts, bet tiek sagrauts.

Tātad, kas tiks atrasts uzticams un gudrs, tas tiks iecelts pār Tā Kunga saimi, tas ir, pār visiem kalpiem, lai katram īstajā laikā dotu barības tiesu – vai tas būtu ticības mācības vārds, ar ko barojas dvēseles, vai darbu paraugs un norādījumi, kā jādzīvo. Ja tāds tiks atrasts tā darām, viņš ir svētīgs, un Kungs viņu iecels pār visu savu mantu – ne tikai pār kalpiem, bet, pagodinājis viņu jau ar augstāku pakāpi, Viņš to iecels pār visu, tā ka tam paklausa gan zemes, gan debesu lietas, kā Jozua, Nuna dēls, kā Ēlija – viens pavēlēja saulei, otrs debesu mākoņiem –, un vispār visi svētie, kas kā Dieva draugi lieto Drauga mantu; jo draugiem viss ir kopīgs.

Un ikviens, kas klusā dzīvē nodarbojas ar darbīgo tikumu un pārvalda kalpojošās kaislības – dusmas un kāri –, katrai īstajā laikā dodams barības tiesu: dusmām – lai ienīstu tos, kas ienīst To Kungu, un izdēdētu dēļ Viņa ienaidniekiem; kārei – lai gādātu par miesu tikai nepieciešamo un visu to raidītu augšup pie Dieva –, ikviens tāds ir svētīgs. Viņš sasniegs arī kontemplāciju un tiks iecelts pār visu Tā Kunga mantu, pagodināts ar kontemplatīvu prātu redzēt un pārredzēt visu; un ne tikai šo mantu, kas nav īsti manta, bet arī to, kas īsti ir manta, es saku: mūžīgo.

Piezīmes (4)
  1. „Barības tiesa“ – σιτομέτριον (Lk. 12:42).
  2. 3. Ķēn. LXX = 1965 1. Ķēn. 18:44–45; Ps. 138:21–22 LXX (1965: Ps. 139:21–22).
  3. „Draugiem viss ir kopīgs“ – sens sakāmvārds (κοινὰ τὰ τῶν φίλων).
  4. „Kalpojošās kaislības“ – τὰ δοῦλα πάθη: dusmu un kāres spēki, kam jākalpo prātam.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 24:45–47; Jņ. 21:15–17; 1. Kor. 4:2; Joz. 10:12–13; 3. Ķēn. 18:44–45; Jēk. 2:23; Ps. 138:21–22; Rom. 13:14

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐρώτησεν ὁ Πέτρος, οἰα πάντων φροντίζων, καὶ ὑπὲρ τῶν ἀκουόντων διακαιόμενος ὡς φιλάδελφος, καὶ ὡς ἤδη τὴν Ἐκκλησίαν πιστευθεὶς, εἰ πρὸς πάντας τὴν παραβολὴν ταύτην λέγει· ὁ δὲ Κύριος φανερῶς μὲν οὐδὲν ἀποκρίνεται αὐτῷ πρὸς τὴν ἐρώτησιν, ἐπικεκρυμμένως δὲ δείκνυσιν, ὅτι ἡ μὲν ῥηθεῖσα παραβολὴ κοινὴ ἦν, καὶ εἰς πάντας φθάνουσα καὶ τοὺς τυχόντας πιστοὺς, τῆς δὲ πρὸς ὑμᾶς, φησί, τοὺς ἀποστόλους, καὶ ἀπλῶς εοὺς διὰασκαλίας ἢ προστασίας ἀξιωθέντας, ἤδη ἄκουε· Τίς ἄρα ἐστὶν ὁ πιστὸς καὶ φρόνιμος οἰκονόμος. Ἠ μὲν προῤῥηθεῖσα παραβολὴ πολλοῖς, φησὶν, ἀρμόζει, νῦν δὲ περὶ τῶν προστασίας ἀξιωθέντων φησί, λέγωι· Διαπορῶ τίς εὐρεθήσεται ταῦτα ἔχων, καὶ πίστιν καὶ φρόνησιν· σπάνιος γὰρ οὗτος καὶ δυσεύρετος. ὤσπερ γὰρ ἐπὶ τῶν· χρηματικῶν οἰκονομιῶν εἰ πιστὸς εἴη τις τῷ δεσπότῃ αὐτοῦ, μὴ φρόνιμος δὲ, ἀπόλλυται τὰ δεσποτικὰ, μὴ δυναμένου διοικῆσαι ταῦτα ὡς δεῖ, ἀλλ´ ὅταν χρεία δοῦναι, μὴ διδόντος, καὶ πλειόνων ἀπώλειαν ποιοῦντος· πάλιν, εἰ φρόνιμος μὲν εἴη, καὶ ποριστικὸς, ἄπιστος δὲ, κλέπτης ἂν εἴη, καὶ τόσῳ μᾶλλον δυσφώρατος, ὅσῳ καὶ φρονιμότατος · οὕτω δὴ καὶ ἐπὶ τῶν θείων, δεῖ ἐν ταυτῷ καὶ πίστεως καὶ φρονήσεως· οἶὸα γὰρ ἐγὼ πολλοὺς σπουδαίους μὲν δοκοῦντας κατ´ ἀρετὴν, καὶ θεοσει βεῖς, καὶ πίστιν ἔχοντας, ἐν τῷ μὴ δύνασθαι δὲ φρονίμως διαθέσθαι τὰ ἐκκλησιαστικὰ, οὐ μόνον χρήματα, ἀλλὰ καὶ ψυχὰς ζημιώσαντας· οἷον ἔπταισέ τις ἐν ψυχικῷ προσπταίσματι, εἰ μὴ φρόνιμος εἴ; ὁ προεστὼς, ἀλλὰ μόνον πίστιν ἔχων, τουτέστιν ἀρετὴν ἀδιάκριτον, ἢ ἐξ ἀμέτρου ἐπιτιμήσεως, ἢ ἐκ πραότητος ἁκαίρου διαφθαρείη ὁ πταίσας, καὶ οὐκ ἰαθήσεται, ἀλλ´ ἐπιτριβήσεται. Ὅστις οὖν πστὸς αόρεθῇ καὶ φρόνιμος, κατασταθστται ἐπὶ τῆς κεραπείας τοῦ Κυρίου, τουτέστιν ἐπάνο πάντων τῶν δούλαν, ὥστε ἐκάστῳ ἑν καιρῷ διδόναι τὸ σιτομέτρ αν, εἴτε. δογματικὸς λόγος ἐστὶν, ᾧ τρέφονται αἱυχαὶς εἴτε πράξεων ὑποτύπωσις, καὶ διαταγὴ πῶς δεῖ βιοῦν· ὁ τοιοῦτος, εἰ οὔτως εὐρεθείη ποιῶν,. μακάριος, καὶ ἐπὶ πᾶσι τοῖς ὑπάρχουσιν αδτῷ καταστήσαι αὐτὸν ὁ Κύριος, οὐ μόνον ἐπὶ τοῖς δούλοις, λλ´ ἤδη καὶ ὑψηλοτέμου βαθμοῦ ἀξώσας, ἐπὶ πᾷσιν μότὸν καταστήσει, ὥστε καὶ τὰ ἐπίγεια ἕχειννὑπακούοντα καὶ τὰ οὐράνια, οἷος Ἰησοῦς ὁ οὖ Ναύή, οἷος Ἐλίας, ὁ μὲν ἡλίῳ, ὁ δὲ νεφέλαις ὅὺρανοῦ ἐπιτέττοντες, καὶ πάντες ἀπλῶς οἱ ἅγιοι ὡς Θιοῦ φλοι τοῖς τοῦ φίλου χρώμενοι· κοινὰ γὰρ τὰ τῶν φίλοιν· καὶ πᾶς ὁ τὴν πρακτικὴν μετιὼν ἀρετὴν ἐν τῷ ἡσύχῳ βίῳ, καὶ τὰ ὃοῦλα πάθη, θυμὸν καὶ ἐπιθυμίᾳν, οἰκονομῶν, καὶ ἐκάστῳ ἐν καιρῷ τὸ σιτομέτριον παρέχων, θυμῷ μὲν, ὥστε μισεῖν τοὺς μεροῦντας τὸν Κύριον, καὶ ἐπὶ τοῖς ἐχθροῖς αὐτοῦ ἐκτήκεσθαι, ἐπιθυμίᾳ δὲ, ὥστε πρόνοιαν τῆς σαρκὸς σοιεῖν ἀναγκαίαν, καὶ δλην αὐτὴν πρὸς Θεὸν ἀνακέμπειν ·. πᾶς οὖν ὁ τοιοῦτος μακάριος, καὶ δὴ Ἀπιτεύξεται καὶ θεωρίας, καὶ ἐπὶ πᾶσι τοῖς τοῦ Κυρίον ὑπάρχουσι κατασταθήσεται, πάντα τῷ θεωρητικῷ νῷ ἀξιωθεὶς βλέπειν καὶ ἐπισκοπεῖν· καὶ οὐ μόνον ταῦτα τὰ μὴ Κυρίως ὑπάρχονται ἀλλὰ καὶ τὰ κυρίως ὑπάρχοντα, λέγω δὴ τὰ αἰώνια. vκαε. ἑἔ, θ. «Οοοοἱ κεινωε ἱἱο ἱα οόεο

PG 123, skenējuma lpp. 455–456 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐρώτησεν ὁ Πέτρος, οἰα πάντων … beidzas: «Οοοοἱ κεινωε ἱἱο ἱα οόεο

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:45–46

Vai tādiem kalpiem, kas, saņēmuši garīgās vadības dāvanu, samaitā sev uzticēto pārvaldību un dzer un piedzeras! – vai tu to gribētu saprast miesiskā nozīmē (jo arī tā notiek ar ļauniem Baznīcu vadītājiem: viņi izšķiež nabagu mantu), vai arī par dzērumu gribi saprast pašu prāta apjukumu gan ticības mācībā, gan mantā.

Tādi vadītāji sit kalpus un kalpones, es saku: apgrēcinādami Baznīcas vājākos, viņi sit to sirdsapziņu. Jo vājais un mazdūšīgais, redzēdams mani, virspriesteri, dzīvojam ļaunu dzīvi, apgrēkodamies tiek sists sirdsapziņā, saņem sirdī sitienus un kļūst vēl vājāks.

Tas viss notiek ar ļauno kalpu tāpēc, ka viņš saka: „Mans kungs kavējas nākt.“ Jo tas notiek no kūtruma un no tā, ka nedomājam par nāves stundu. Ja mēs domātu, ka Kungs nāk un nāve un mūsu dzīves gals ir pie durvīm, mēs grēkotu mazāk.

Bet ievēro arī sodu. „Viņš to pāršķels“, tas ir, atņems tam mācīšanas dāvanu. Lai kāds nedomātu, ka dāvana viņam palīdzēs netikt sodītam smagāk, Viņš saka: „Kā gan dāvana viņam palīdzēs, ja tad viņš tiek atrasts bez tās?“ Jo „tikt pāršķeltam“ nozīmē: tikt atņemtam žēlastībai. Jo tad šis nožēlojamais tiek atrasts par miesu, ne garu; jo, pēc Apustuļa vārdiem, mēs esam garā tad, kad mūsos mājo Dieva Gars. Bet kas nav dzīvojis pēc Gara, bet ir miesā un atrasts bez daļas garīgajā dzīvē, tiek ierindots pie neticīgajiem, jo tiek nosodīts kopā ar neticīgo pasauli, it kā šķietamā ticība viņam nebūtu devusi nekāda labuma. Jo īstas ticības viņā nebija; ja viņā būtu bijusi īsta ticība, viņš būtu bijis uzticams namturis. Bet tā kā viņš dzēra, piedzērās un samaitāja kunga mantu, viņam nebija īstās ticības, kas tiek prasīta no namturiem. Tāpēc viņa daļa pamatoti tiek likta kopā ar neticīgajiem; jo, zaudējis dāvanu un atkailināts, viņš tiek atrasts sakropļots un nevis vesels.

Piezīmes (1)
  1. „Pāršķels“ – διχοτομήσει (Lk. 12:46), burtiski „pārcirtīs uz pusēm“.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 24:48–51; 1. Kor. 8:12; Rom. 8:9; Gal. 5:25; 1. Kor. 4:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οὐαὶ τοῖς τοιούκοις δούλοις, οἶ χάρισμα λαβόντες πνευματικῆς ἐπιστασίας, διαφθείρουσι τὴν ἐμπιστευθεῖσαν αὐτοῖς οἰκοννοίαν καὶ πίνουσι μὲν, καὶ μεθύσκονται, εἴτε αἰαθητῶς ταῦτα βούλοιο νοεῖν· συμβαίνει γὰρ καὶ τοῦτο τοῖς κακοῖς τῶν Ἐκκλησιῶν ἡγεμόσι, κατασπαταλῶσι τῶν πτωχικῶν χρημάτων· εἴτε καὶ μέθην ὧοτῆν δέλεες τὴν ποραφορὰν τοῦ νοῦ, καὶ ἐν δόγμασι καὶ ἐν χρήμασι. Τύπτῳσι δὲ οἱ τοιοῦτοι προστάται σοὺς παόας καὶ τὰς παιδίσκας, φημὶ δὴ, τοὺς ἐν τῇ Ἐκκλησίᾳ ἀσθενεστέρους σκανδαλίζοντες, τύπτουσιν αὐτῶν τὴν συνείδησιν. Ὁ γὰρ ἀσθενὴς καὶ μικρόψυχος ἰδών ἐμὲ τὸν ἀρχιερέα κακῶς διεξάγοντα τὴν ζωὴν, τύπτεται τὴν συνείδησιν σκανδαλιζόμενος, καὶ πληγὰς δέχεται ἐν τῇ καρδίᾳ, καὶ ἀσθενέπτερος γίνεται. Ταῦτα δὲ πάντα συμβαίνει τῷ πονηρῷ δούλῳ ἐκ τοῦ εἰπεῖν, ὅτι, Ὁ Κύριός μου χρονίζει ἐλθεῖν· ἀπὸ ῥᾳθυμίας γὰρ, καὶ τοῦ μὴ ἐνθυμεῖσθαι τὴν ὥραν τῆς τελευτῆς, τὰ τοιαῦτα γίνονται. Εἰ γὰρ ἐνενοοῦμεν, ὅτι ἥκει ὁ Κύριος καὶ ἐπὶ θύραις ἡ τελευτὴ καὶ συντέλεια τῆς ζωῆς ἡμῶν, ἦττον ἂν ἡμαρεάνομεν. ἂλλ´ ὅρα καὶ τὴν τιμωρίαν. Διχοτομήσει, φησὶν, αὐτὸν, τουτέστι, στερήσει τοῦ χαρίσματος τοῦ διδασκαλικοῦ. Ἵνα γὰρ μή τις νομίσῃ ὅτι συμβαλεῖται αὐτῷ τὸ χάρισμα, πρὸς τὸ μὴ σφοδρότερον κολασθηναι, Πῶς, φησὶ, συβαλεῖται αὐτῶ τὸ χάρισμα, ὅπου γε γυμνὸς τούτου εὑρίσκεται τότε; τὸ γὰρ διχοτομηθῆναι, τοῦτο σημαίνει, Τὸ στερηθῆναι τῆς χάριτος. Εὐρίσκεται γὰρ Α ἐλεεινὸς τὸτε σάςξ ὢν καὶ οὐ πνεῦμα· ἐπεὶ τότε ἐσμὲν ἐν πνεύματι, κατὰ τὸν Ἀπόστολον, ὅτε Πνεῦμα Θεοῦ οἰκεῖ ἐν ἡμῖν· ὁ δὲ μὴ πνεύματι στοιχήσας, ἀλλ´ ἐν σαρκὶ ὧν, καὶ ἄμοιρος εὐρεθείς πνευματικῆς πολιτείας, μετὰ τῶν ἀπίστων τάττεται, οἷα σἰν τῷ ἀπίστῳ κόσμῳ κατακρινόμενος, ὡς μηδὲν ὡφεληθεὶς ἀπὸ τῆς δοκούσης πίστεως· ἡ γὰρ ἀληθὴς πίστις ἐν αὐτῷ οὐκ ἦν· εἰ γὰρ ἀληθὴς πίστις ἐν αὐτῷ ἦν, οἰκονόμος ἂν ἦν πιστός· νῦν δὲ ἐπεὶ πίνων Σν καὶ μεθύων. καὶ διαθείρων τὰ δεσποτικὰ, οὐκ εἶχε τὴν ἀληθῆ πίστιν, ἡν ἀπαιτοῦνται οἱ οἰκοΚει Βο ἰηιοι. ὁμοι· καλῶς ἄρα μετὰ τῶν ἀπίστων τίθεται τὸ μέρος αὐτοῦ· στερηθεὶς γὰρ τοῦ χαρίσματος καὶ γυμνωὥεὶς, κολοβὸς εὐρίσκεται καὶ οὐχ ὁλόκληρος. ε

PG 123, skenējuma lpp. 456–457 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οὐαὶ τοῖς τοιούκοις δούλοις, οἶ … beidzas: εὐρίσκεται καὶ οὐχ ὁλόκληρος. ε

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:47–48

Ar to Viņš norāda, ka skolotājiem pienākošais sods būs lielāks. Skolotājiem tiek gan „dots“, gan „uzticēts“: dots – piemēram, dāvana darīt brīnumus un dziedināt slimības; bet uzticēta viņiem ir vārda un mācīšanas dāvana. Pie „dots“ Viņš nesacīja: „No tā prasīs vairāk“, bet pie „uzticēts“ – jā. Jo patiesi vārda dāvanai vajag tālāku apstrādāšanu, un no skolotāja tiek prasīts vairāk. Jo viņam nav jābūt kūtram, bet jāvairo vārda talants. Tātad vārdu „uzticēts“ tev jāsaprot kā „kam daudz aizdots“; jo aizdevumu Viņš šeit nosauca par uzticēto mantu.

Bet daži jautā: „Lai nu būtu, ka pamatoti tiek sodīts tas, kas zināja sava kunga gribu un nedarīja; bet kāpēc tiek sodīts tas, kas nezināja?“ Tāpēc, ka viņš arī varēja uzzināt, tomēr negribēja, bet kūtruma dēļ pats sev kļuva par cēloni tam, ka neuzzināja; tāpēc viņš sodāms, ka labprātīgi neiemācījās.

Nodrebēsim, brāļi! Ja tas, kas nemaz nezināja, ir sitienu cienīgs, kāds vārds gan atbrīvos tos, kas grēko, zinādami, un it īpaši, ja viņi ir skolotāji? Viņu nosodījums ir smagāks.

Piezīmes (1)
  1. „Uzticēts“ – παρέθεντο (Lk. 12:48), „nodots glabāšanā“ (παρακαταθήκη).
Citētās Rakstu vietas

1. Kor. 12:9–10; Mt. 25:14–30; Jēk. 3:1

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Διὰ τούτων γὰρ αἰνίττεσαι τὴν τοῖς διδασκάλοις ὀφειλομένην τιμωρίαν μείζονα ἐσομένην. Καὶ δίδοται οὖν τοῖς διδασκάλοις καὶ παρακατατίθεται · δίδοται μὲν, οἷον τὸ χάρισμα τοῦ θαυματουργεῖν καὶ ἰᾶσθαι νόσους, παρακατατίθεται δὲ αὐτοῖς τὸ τοῦ λόγου καὶ τῆς διδασκαλίας χάρισμα. Ἐπὶ μὲν οὗν τοῦ, Δίδοται, οὐκ εἰπεν ὅτι Περισσότερον ἀπαιτήσουσιν· ἐπὶ δὲ τοῦ, Παρακατατίθεται · καὶ γὰρ ὄντως τὸ τοῦ λόγου χάρισμα ἐπεργασίας δεῖται, καὶ ἀπαιτεῖται ὁ διδάσκαλος περισσότερον. Δεῖ γὰρ αὐτὸν μὴ ῥᾳθυμεῖν, ἀλλὰ πλεονάζειν τὸ τοῦ λόγου τάλαντον· τὸ τοίνυν, παρατέθη, ἀντὶ τοῦ, ᾧ ἐδανείσθη πολὺ, ὁφείλεις νοεῖν· τὸ γάρ δάνειον παρακαταθήκην ἐνταῦθα ὡνόμασεν. Ἀλλὰ ζητοῦσί τινες, Ἔστω, καλῶς τιμωρεῖται ὁ γνοὺς τὸ θέλημα τοῦ δεσπότου, καὶ μὴ ποιῶν, ὁ δὲ μὴ γνοὺς, διατί τιμωρεῖται; Διότι δυνάμενος μαθεῖν και αὐτὸς, ὅμως οὐκ ἠθέλησεν, ἀλλ´ ἀπὸ ῥᾳθυμίας αὐτὸς ἑαυτῷ αἴτιος τοῦ μὴ μαθεῖν γέγονεν, ὥστε διὰ τοῦτο κα λαστέος, ὅτι ἑκὼν οὐκ ἔμαθε. Φρίξωμεν, ἀδελφοί· εἰ γὰρ ὁ μηδ´ ὅλως γνοὺς, ἄξιος πληγῶν, ποῖας ἀπαλλάξει λόγος τοὺς ἐν γνώσει πλημμελοῦντας, καὶ μάλιστα εἰ καὶ διδάσκαλοι εἶεν; Φορτικώτερον γὰᾳ τὸ τούτων κατάκριμα.

PG 123, skenējuma lpp. 457 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Διὰ τούτων γὰρ αἰνίττεσαι τὴν … beidzas: Φορτικώτερον γὰᾳ τὸ τούτων κατάκριμα.

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:49–50

Par uguni saprot gan sludināšanu – jo vārds ir uguns, kas aprij katru vielisku un mēslainu domu un iznīcina elkus, no kādas vielas tie arī būtu –, gan dedzību par labo, kas iedegas katrā no mums; bet arī šī, varbūt rodoties no Dieva vārda, nav tālu no pirmās. Ar šo uguni Kungs grib, lai iedegtos mūsu sirdis; jo mums jābūt ugunīgai dedzībai par labo. Jo „ko Es gribu“ teikts tā vietā, lai sacītu: „cik ļoti Es gribu, kaut tā jau būtu iedegusies!“ Viņš steidzina šīs uguns iedegšanos, kā arī Pāvils saka: „Garā degdami.“ Un atkal: „Jo es jūs iedegsmīgi mīlu ar Dieva dedzību.“

„Kristību“ Viņš sauc Savu nāvi. Jo tā kā šai ugunij bija jāiedegas ne citādi kā vien pēc Viņa nāves – jo kopš tā laika vairojās gan sludināšana, gan dedzība –, tāpēc Viņš piebilst arī par nāvi, nosaukdams to par kristību. Un ļoti to vēlēdamies, Viņš saka: „Un kā Es mokos“, tas ir: cik ļoti Es rūpējos un esmu nospiests, „kamēr tā nav piepildīta“. „Jo Es slāpstu pēc nāves par visu pestīšanu.“

Uguni Kungs atnāca mest ne tikai uz visu zemi, pa kuru izplatījās vārds un ticība, bet arī uz katra dvēseli, kas ir ērkšķus nesoša un neauglīga zeme, bet dievišķā vārda kā uguns caurdedzināta kļūst spējīga uzņemt dievišķās sēklas un nes garīgus augļus. Jo kad dievišķā žēlastība neredzami pieskaras kādai dvēselei, tā šķiet kvēlojam Dieva ilgās, tā ka to nav iespējams izteikt; tā arī Kleops un viņa biedrs, šādas neredzamas Dieva žēlastības uguns aizdedzināti, sacīja: „Vai mūsu sirds mūsos nedega?“ Tātad, kas ir pieredzējis ko tādu, tas sapratīs sacīto. Daudzi to bieži piedzīvo, kad tiek lasīti dievišķie Raksti vai svēto tēvu dzīves, vai kad kāds pamāca un māca: viņu dvēseles iekvēlo uz labo, un vieni paliek tādi līdz galam, bet citi tūdaļ atdziest.

Piezīmes (2)
  1. „Kā Es mokos“ – πῶς συνέχομαι (Lk. 12:50); Teofilakts: „cik ļoti Es rūpējos un esmu nospiests“.
  2. „Kleops un viņa biedrs“ – οἱ περὶ Κλεόπαν.
Citētās Rakstu vietas

Jer. 23:29; Ebr. 12:29; Rom. 12:11; 2. Kor. 11:2; Mk. 10:38; Mt. 13:7; Lk. 24:32

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πῦρ νοεῖται μὲν καὶ τὸ κήρυγμα, ὁ λόγος γὰρ πῦρ κατεσθίων πᾶν ὑλῶδες καὶ συρφετῶδες νόημα, καὶ τὰ εἴδωλα ἐξαφανίζων ὀποίας ἂν ὕλης εἶεν. Νοεῖται δὲ καὶ ὁ ζῆλος ἃ ὑπὲρ τοῦ καλοῦ ἐν ἑκάστῳ ἡμῶν ἀναπτόμενος· τάχα δὲ καὶ οὗτος διὰ τὸν λόγον τοῦ Θεοῦ γινόμενος, οὐκ ἀπέοικε τοῦ προτέρου· τούτῳ δὴ τῷ πυρὶ βούλεται ὁ Κύριος ἀνάπτεσθαι τὰς καρδίας ἡμῶν· δεῖ γὰρ ἡμᾶς ζῆλον διάπυρον ὑπὲρ τοῦ καλοῦ ἔχειν· τὸ γὰρ, τί θέλω, ἀντὶ τοῦ, πόσον θέλω, εἰ ἤδη ἀνήφθη; Ἐπισπεύδει γὰρ τὴν ἄναὼιν τούτου τοῦ πυρὸς, καθὼ καὶ ὁ Παῦλος λέγει· Τῷ πνεύματι ζέοντες. Καὶ πάλιν· Ζηλῶ γὰρ ὑμᾶς Θεοῦ ζήλῳ. Βάπτισμα Δὲ τὸν θάνατον ἑαυτοῦ λέγει. Ἐπειδὴ γὰρ τὸ πυρ τοῦτο οὐκ ἄλλως ἔμελλεν ἀναφθήναι, εἰ μὴ μετὰ τὸν θάνατον αὐτοῦ· καὶ γὰρ ἔκτοτε τὸ κήρυγμα καὶ ὁ ζῆλος ηὐξήθη· διὰ τοῦτο ἐπάγει καὶ περὶ τοῦ θανάτου, ὀνομάζων αὐτὸν βάπτισμα. Ἐπιθυμῶν δὲ τούτου σφόδρα, φησί· Καὶ πῶς συνέχομαι, ἀντὶ τοῦ, πόσον φροντίζω καὶ θλίβομαι, ἕως οὐ τελεσθῇ; Διψῶ γὰρ τὸν ὑπὲρ τῆς πάντων σωτηρίας θάνατον Πῦρ δὲ ἦλθε βαλεῖν ὁ Κύριος, οὐ μόνον ἐπὶ πᾶσαν τὴν γῆν, εἰς ἣν ὁ λόγος καὶ ἡ πίστις ἡπλώθη, ἀλλὰ καὶ ἐπὶ τὴν ἑκάστου ψυχὴν, γῆν μὲν οὖσαν ἀκανθηφόρον καὶ ἄκαρπον, ὑπὸ δὲ τοῦ θείου λόγου ὥσπερ πυρὸς διακαιομένην, καὶ δεκτικὴν γινομένην τῶν θαίων σπερμάτων, καὶ καρποφοροῦσαν πνευματικως. Ὅταν γὰρ ἅψηταί τινος ψυχῆς ἀοράτως ἡ θεία χάρις, δοκεῖ φλέγεσθαι τῷ Θεοῦ πόθῳ, ὡς οὐκ ἔστιν εἰπεῖν, ὥσπερ ἀμέλει καὶ οἱ περὶ Κλεόπαν τῷ τοιούτῳ πυρὶ τῆς τοῦ Θεοῦ ὑποφλεγόμενοι ἀοράτως χάριτος, Οὐχὶ ἡ καρδία ἡμῶν καιομένη ἦν ἐν ἡμῖνς ἔλεγον. Εἴτις οὗν ἔπαθε τὸ τοιοῦτον πάθος, εἴσεται τὸ λεγόμενον. Πάσχουσι δὲ πολλοὶ καὶ πολλάκις ἀναχινωσκοωένων θείων Γραφῶν, ἢ βίων ἁγίων Πατέρων, ἢ παραινούντων τινῶν καὶ διδασκόντων, διακαιόμενοι πρὸς τὸ καλὸν τὰς ψυχὰς. καὶ οἱ μὲν ἄχρι τέλους, οἱ δὲ παραυτίκα ἀποψυχραίνονται

PG 123, skenējuma lpp. 457–458 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Πῦρ νοεῖται μὲν καὶ τὸ … beidzas: τέλους, οἱ δὲ παραυτίκα ἀποψυχραίνονται

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:51–53

Kristus ir mūsu miers; taču Viņš saka: „Es neesmu nācis dot mieru.“ Tāpēc sacītais līdzinās mīklai. Tātad mēs sakām, ka ne katrs miers ir nevainojams un labs, bet tas bieži ir bīstams un aizved tālu no dievišķās mīlestības – piemēram, kad mēs dzīvojam mierā un esam vienisprātis, lai sagrautu patiesību. Šādu mieru Kristus nav nācis dot; gluži otrādi, Viņš grib, lai mēs labā dēļ būtu nesaskaņās cits ar citu, kā tas notika arī vajāšanu laikā: vienā namā tēvs hellēnis bija nesaskaņā ar ticīgu dēlu, māte ar meitu un otrādi.

Bet kā gan, sacījis, ka vienā namā pieci būs sašķelti, Viņš uzskaitījumā lika sešas personas? Mēs sakām, ka viena persona ir ņemta divreiz. Jo meita un vedekla ir viena un tā pati persona: attiecībā pret māti tā nosaukta par meitu, bet attiecībā pret vīramāti – par vedeklu. Tātad trīs būs sašķelti – tēvs, māte un vīramāte – pret diviem, tas ir, pret dēlu un meitu. Jo meita, kā sacījām, būdama viena persona, šķiet esam divas personas tāpēc, ka tai ir divējādas attiecības – pret māti un pret vīramāti.

Saproti man arī vienkārši: tēvs, māte un vīramāte ir viss vecais, bet dēls un meita – viss jaunais. Tātad Kungs grib, lai Viņa jaunie un dievišķie baušļi un mācības cīnītos pret visiem mūsu vecajiem un grēcīgajiem ieradumiem un uzskatiem.

Saproti arī tā: tēvs ir prāts, dēls ir spriedums; un starp tiem notika šķelšanās vienā namā, es saku: cilvēkā. Piemēram, lai sacītu skaidrāk: Dionīsija Areopagīta prāts tika apgaismots un pieņēma sludināšanu; bet šim prātam, kas ticību pieņēma bez pierādījumiem, pretojās hellēņu spriešana, mēģinādama pierādīt un piespiezdama sekot dialektikas paņēmieniem. Vai redzi tēva un dēla šķelšanos, kas Kristus un sludināšanas dēļ cīnās cits ar citu? Par māti un vīramāti tu varētu saukt arī domāšanu, bet par meitu un vedeklu – maņu uztveri. Arī starp tām Kristus dēļ ceļas cīņa: domāšana cīnās pret maņām, kad domāšana pārliecina nemainīgo likt augstāk par mainīgo, neredzamo par redzamo, un tai šajā nolūkā palīgā ir daudzi pierādījumi. Bet reizēm arī maņas sāk karu pret domāšanu. Jo maņas, brīnumu un redzamo zīmju vestas pie ticības, nepaklausa domāšanas apsvērumiem un negrib sekot hellēņu pierādījumiem, kas piespiež tos, kas uz tiem paļaujas, neticēt, ka Dievs kļuvis par cilvēku vai ka Jaunava dzemdējusi. Jo tādas ir hellēņu domu, kas kalpo dabai, pļāpas. Turpretī maņas caur redzamajiem brīnumiem ir labāks ceļvedis uz Dieva atziņu nekā jebkurš pierādījums.

Tātad ne katrs miers un vienprātība ir labs, bet reizēm arī cīņa un šķelšanās šķiet kas dievišķs. Tāpēc lai neviens nedraudzējas ar ļaunajiem; bet pat ja tēvs vai māte izrādās pretinieki Kristus bauslībai, ar tiem jākaro kā ar patiesības ienaidniekiem.

Piezīmes (3)
  1. „Hellēnis“ – pagāns (sk. lk-1-76-80).
  2. „Prāts – spriedums“ – νοῦς / λόγος; „domāšana – maņu uztvere“ – διάνοια / αἴσθησις.
  3. „Nemainīgais – mainīgais“ – τὰ μὴ ῥευστὰ / τὰ ῥευστά, burtiski „neplūstošais / plūstošais“.
Citētās Rakstu vietas

Ef. 2:14; Mt. 10:34–36; Mih. 7:6; Ap. d. 17:34; 2. Kor. 4:18; Mt. 10:37

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Χριστὸς μέν ἐστιν ἡ εἰρήνη ἡμῶν, πλὴν, Οὐκ ἦλθὸν, φησὶν, εἰρήνήν δοῦναι. Ὅθεν αἰνίγματι ἔοικε τὸ λεγόμενον. Λέγομεν οὗν, ὡς οὐ πᾶσα εἰρήνη ἄψογος καὶ καλὴ, ἀλλ´ ἔστιν ἐπισφαλὴς πολλάκις, καὶ πόῤῥω τῆς θείας ἀγάπης βάλλουσα · οἷον ὅταν εἰρηνεύωμεν, καὶ συμφωνῶμεν ἐπὶ καταλύσει τῆς ἀληθείας· ταύτην οὖν τὴν εἰρήνην οὐκ ἦλθε δοῦναι Χριστὸς, τουναντίον μὲν οὖν βούλεται ἡμᾶς διαφέρεσθαι πρὸς ἀλλήλους ὑπὲρ τοῦ καλοῦ, ὃ καὶ ἐν τῷ διωγμῷ γέγονεν· ἐν ἑνὶ γὰρ οἴκῳ πατὴρ Ἕλλην υἱῷ πιστῷ διεφέρετο, καὶ μήτηρ θυγατρί, καὶ τὸ ἔμπαλιν. Πῶς δὲ εἰπών πέντε ἐν ἑνὶ οἰκῳ μα ΓὴώΙ. Η ζΝ ΓἱΙ. διαμεμερισμένους ἔσεσθαι, ἐν τῇ ἀπαριθμήσει ξ πρὸσωπα τέθεικε; Λέγομεν οὖν ὅτι ἓν πρόσωπον δίς κλήφθη. Ἐ θυγάτηρ γὰρ καὶ ἡνύμφη τὸ αὐτὸ πρόσΚωκόν ἐστιν, ὡς πρὸς μὲν οὖν τὴν μητέρα προσλαμβανόμενον, θυγάτηρ ὡνομάσθη, ὡς δὲ πρὸς τὴν πενθερὰν, νύμφη. Τρεῖς οὗν ἔσονται διαμεμερισμένοι, ὁ πατὴρ, καὶ ἡ μήτημ, καὶ ἡ πενθερὰ, ἐπὸ υσὶ, τουτέστι τῷ υἱῷ καὶ τῆ θυγατρί. Ἡ γὰρ θυγάτηρ , ὡς ἔφαμεν, ἂν πρόσωπον οὖσα, καθὸ δύο σχέσεις ἀναδέχωται, κατὰ τοῦτο δοκεῖ εἶναι δύο πρόσπα, τῇ μητρὶ προστεθημένη καὶ τῇ πενθερᾷ. Νόει δ μοι ἀπλῶς πατέρα καὶ μητέρα καὶ πενθερὰν πάνὸα τὰ παλαιὰ, υἱὸν δὲ καὶ θυγατέρα, πάντα τὰ νέα· ὁ τοίνυν Κύριος πᾶσι τοῖς παλαοῖς ἡμῶν καὶ ἀμαρτωλοῖς ἔθεσι καὶ δόγμασι μάχεσθαι τὰ νέα καὶ θεῖα αὐτοῦ ἐντάλματα καὶ δόγματα βούλεται. Νόει δὲ καὶ οὕτως· Πατὴρ μὲν ὁ νοῦς, υἱὸς δὲ ὁ λόγος, μερισμὸς οὖν τούτων ἐγένετο ἐν τῷ ἐνὶ οἴκῳ, τῷ ἀνθρώπῳ φημὶ, οἷον ἵνα σαφέστερον εἴπω, ἐνελάμφθη ὁ νοῦς τοῦ Ἀρεοπαγίτου Διονυσίου, καὶ τὸ κήρυγμα ἐδέξατο· ἀνθίστατο δὲ τούτου τῷ νοῖ τῷ ἀναποδεί κτως δεξαμένω τὴν πίστιν ὁ λόγος ὁ Ἐλληνικὸς, ἀποδεικνύειν πειρώμενος, καὶ διαλεκτικαῖς ἐφόδοις ἀκολουθεῖν ἀναγκάζων. Ὁρᾷς μερισμὸν πατρὸς καὶ υίοῦ μαχομένων ἀλλήλοις διὰ Χριστὸν καὶ τὸ κήρυγμα; Καὶ μητέρα δὲ καὶ πενθερὰν καλέσαις ἂν τὴν διάνοιαν, θυγατέρα δὲ καὶ νύμφην τὴν αἴσθησιν Καὶ ταύταις οὖν μάχη ἴσταται διὰ Χριστὸν, τῇ μὲν διανοίᾳ κατὰ τῆς αἰθήσεως, ὅταν ἡ διάνοια πείθῃ προτιμᾷν τὰ μὴ ῥευστὰ τῶν ῥευστῶν, τὰ ἀόρατα τῶν ὁρατῶν, καὶ ἔχῃ πρὸς τοῦτο πολλὰς ἀποδείξεις συνεργούς. Ἔστι δὲ ὅτε καὶ τῇ αἰσθήσει κατὰ τῆς διανοίας πόλεμος συγκροτεῖται· ἡ γὰρ αἴσθησις διὰ τῶν θαυμάτων καὶ τῶν ὁρωμένον σημείων χειραγωγουμένη πρὸς πίστιν, οὐ πείθεται τοῖς τῆς διανοίας λογισμοῖς, οὐδὲ ταῖς Ἑλληνικαῖς ἀποδείξεσαιν ἔπεσθαι Βούλεται, συναναγκαζούσαις το´ς πεοσένοντας αὐταῖς μὴ πιστεύειν, ὅτι Θεὸς γέγονεν ἄνθρωπος, ἢ ὅτι παρθένος ἔτεκε. Τοιαῦτα γὰρ τέ τῶν φύσει δουλεύοντων Ἑλληνικῶν λογισαῶν ληρήματα. Ἡ μέντοι αἴοθησις διὰ τῶν ὁρωμένων θαυμάτων κρείττων πάσης ἀποδείξεώς ἐστι πρὸς θεογνωσίαν χειραγωγός· οὐ πᾶσα οὖν εἰρήνη καὶ συμφωνία καλὸν, ἀλλ´ ἕστιν ὅτε καὶ μάχη καὶ διάστασις θεῖόν τι χρῆμα δοκεῖ μηδεὶς τοίνυν φιλιαζέτω τοῖς πονηροῖς, ἀλλὰ κἂν πατὴρ, κἂν μήτηρ ἐναντίοι ορίσκωνται τῷ Χριστοῦ νόμῳ, πολεμητέον αὐτοῖς ὡς τῆς ἀληθείας ἐχθροῖς.

PG 123, skenējuma lpp. 458–459 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Χριστὸς μέν ἐστιν ἡ εἰρήνη … beidzas: αὐτοῖς ὡς τῆς ἀληθείας ἐχθροῖς.

Ziņot par kļūdu

Lk. 12:54–59

Tā kā Viņš bija runājis par sludināšanu un nosaucis to par uguni un zobenu, bet bija ticams, ka klausītāji, nesaprazdami, ko tas nozīmē, apjūk, Viņš saka: „Kā jūs gaisa īpašības atpazīstat pēc dažām zīmēm, tā jums vajadzēja atzīt arī Manu atnākšanu pēc tā, ko Es saku, un pēc tā, ko Es daru. Jo Mani vārdi rāda, ka Es esmu pret jums, un tāpat arī darbi. Jūs esat muitnieki un laupītāji, bet Man nav, kur galvu nolikt. Tātad, kā jūs pēc mākoņa spriežat par lietu un pēc dienvidu vēja – par svelmi, tā jums vajadzēja pārbaudīt arī Manas atnākšanas laiku un spriest, ka Es neesmu nācis dot mieru, bet lietu un satraukumu. Jo arī Es esmu mākonis un nāku no rietumiem – es saku: no cilvēka dabas, kas agrāk bija zema un pilna ar grēka tumsu. Bet Es esmu nācis arī mest uguni un radīt svelmi; jo Es esmu dienvidu vējš, silts vējš, pretējs ziemeļa aukstumam; jo Es parādījos arī no Betlēmes, kas atrodas dienvidos.“

To sacījis, Viņš tālāk māca viņus arī par slavējamu mieru. Jo tā kā Viņš bija parādījis slavējamu šķelšanos, Viņš rāda arī nevainojamu mieru, un saka: „Kad pretinieks tevi velk uz tiesu, ceļā centies, pūlies.“ Jo to nozīmē vārdi „liec lietā pūles“: izdomā visus veidus, lai no viņa atbrīvotos. Un vārdus „liec lietā pūles“ saprot arī citādi: „pat ja tev nekā nav, aizņemies un dod procentus, lai no viņa atbrīvotos, ka viņš tevi neaizvilktu pie tiesneša, un tiesnesis tevi nenodotu izpildītājam“ – tas ir, piedzinējam – „un tas tevi neiemestu cietumā, kamēr tu atdosi arī pēdējo artavu.“ To Kungs saka, ar to biedēdams rupjākos un vezdams tos uz mieru. Jo zinādams, ka zemiskākos savalda bailes no zaudējumiem un sodiem, Viņš tāpēc to saka.

To saprot arī par velnu; jo viņš ir mūsu pretinieks. Tātad, būdami ceļā – es saku: šajā dzīvē –, centīsimies, darīdami tikumu, atbrīvoties no viņa un lai mums ar viņu nebūtu nekā kopīga, ka viņš nākamajā tiesā mūs nenodotu Tiesnesim. Jo viņa darbi, ko mēs šeit darījām, paši mūs nodod tiesai; un Tiesnesis mūs nodod izpildītājam – kādam sodošam un ļaundarīgam spēkam –, un tas mūs soda, kamēr mēs izciešam sodu arī par sīkajiem grēkiem. Bet soda mērs nekad netiek piepildīts; tātad mēs tiksim sodīti vienmēr. Jo ja mēs būsim cietumā tik ilgi, kamēr atdosim pēdējo artavu, bet atdot mēs nekad nespēsim, tad ir skaidrs, ka sods būs mūžīgs.

Piezīmes (3)
  1. „Liec lietā pūles“ – δὸς ἐργασίαν (Lk. 12:58); Teofilakts otrā skaidrojumā saprot ἐργασία kā „procentus“ (τόκος).
  2. „Izpildītājs“ – πράκτωρ, parādu piedzinējs.
  3. Mih. 5:2 = 1965 Mih. 5:1.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 16:2–3; Mt. 10:34; Lk. 9:58; Mih. 5:2; Mt. 5:25–26; 1. Pēt. 5:8; Mt. 25:46

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐπειδὴ περὶ τοῦ κηρύγματος διελέχθη, καὶ πῦρ αὐτὸ καὶ μάχαιραν ὡνόμασεν· εἰκὸς δὲ ἦν τοὺς ἀκούοντας ταράσσεσθαι, μὴ συνιέντας αἱ ἐστι τὸ λεγόμενον, φησίν· ὅτι Ὦσπερ τὰς τοῦ κρος ποιότητας ἀπό τινων σημείων διαγινώσκετε, οὔτως ἔδει καὶ τὴν ἐμὴν παρουσίαν ἐπιγινώσκιιν ἀπό τε τῶν λεγὸμένων, ἀπό τε τῶν πραττομένων ὑπ´ ἐμοῦ. Καὶ γὰρ οἱ λόγοι μου δεικνύουσί με ἐναντιούμενον ὑμῖν, καὶ τὰ ἕργα δὲ ὁμοίως. Ὑμεῖς μὲν γὰρ τελῶναι καὶ ἅρπαγες, ἐγὼ δὲ οὐκ ἔχω ποῦ τὴν κεφαλὴν κλίναι. Ἔδει οὖν ὑμᾶς, ὥσπερ ἀπὸ τῆς νεφέλης τεκμαίρεσθαι τὸν ὄμβρον, καὶ ἀπὸ τοῦ νότου τὸν καύσωνα, οὔτω και τὸν καιρὸν τῆς ἐμῆς δηλαδὴ παρουσίας δοκιμάζειν, καὶ τεκμηριοῦσθαι, ὅτι οὐκ εἰρήνην ἦλθον δοῦναι, ἀλλ´ ὄμβρον καὶ ταραχήν. Νεφέλη γάρ εἰμι καὶ αὐτὸς, καὶ ἁπὸ δυσμῶν ἔρχομαι, τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως λέγω, τῆς πρώην χθαμαλῆς τι καὶ πολὺν τὸν ἐκ τῆς ἀμαρτίας ζόφον ἐχούσης. Ἀλλὰ καὶ πῦρ ἣλθον βαλεῖν, καὶ καύσωνα ποιῆσαι· νότος γάρ εἰμι, πνεῦμα θερμὸν, καὶ τῆς τοῦ βοῤῥᾶ ψυχρότητος ἀντίθετον· ἐπεὶ καὶ ἀπὸ τῆς Βηθλεὲμ ἐφάνην, ἤτις πρὸς νότον κεῖται. Ταῦτα εἰπὼν, διδάσκει αὐτοὺς καὶ περὶ εἰρήνης λοιπὸν ἐπαινετῆς· ἀπεὶ γὰρ ἔδειξε τὴν ἐπαινετὴν διάστασιν, δείκνυσι καὶ πὴν ἀμώμητον εἰρήνην· καί φησιν, ὅτι Ἐπειδὰν α ἀντίδικος ἕλκῃ σε εἰς δικαστὴριον, ἐν τῇ ὁδῷ απούδασον, ἀγώνισαι· τὸ γὰρ Δὸς ἐργασίαν, τοῦτο δηλοῖ· τὸ πάντα τρόπον ἐπινοήσασθαι, ὡς ἂν ἀπαλλαγῇς ἀπ´ αὐτοῦ· καὶ ἄλλως δέ, τὸ Δὸς ἐργασίαν· νοεῖται, ἀντὶ τοῦ, κἂν μηδὲν ἔχῃε, δανείσθητι, καὶ δὸς ἐργασίαν, τουτέστι, τόκον, ὑπὲρ τοῦ ἀπηλλάχθαι αὐτοῦ, Μήποτε κατασύρῃ σε πρὸς τὸν κριτὴν, καὶ ὁ κριτής σε παραδῷ τῷ πράκτορι, τουτέστι τῷ ἀπαιτητῇ, κἀκεῖνος βάλῃ σε εἰς φυλακὴν, ἕως οὗ καὶ τὸ ἔσχατον λεπτὸν ἀποδῷς. Ταῦτα δὲ λέγει Δ Κύριος, ἐκφοβῶν διὰ τούτων τοὺς παχυτίρους, καὶ πρὸς τὸ εἰρηνεύειν συνάγων· εἰδὼς γὰρ ὅτι τοὺς γεωδεστέρους ὁ τῆς ζημίας φόβος καὶ τῶν κολάσεων συστέλλει, διὰ τοῦτο ταῦτά φησι· Νοοῦνται δὲ ταῦτα καὶ διὰ τὸν διάβολον ἀντίδικος γὰρ οὗτος ἡμῶν· ἐν τῇ ὀδῷ οὖν, τῷ βίῳ τούτῳ λέγω, ὄντες, απουδάσωμεν ἐργαζόμενοι τὴν ἀρετὴν, ἀπηλλάχθαι ἀπ´ αὐτοῦ, καὶ μηδὲν κοινὸν ἔχειν πρὸς αὐτὸν, μήποτε ἐν τῇ μελλούσῃ κρίσει παραδῳ ἡμᾶς τῳ ριτῇ. Τὰ γὰρ ἔργα αὐτοῦ ἃ ἐνταῦθα ἐποιήσαμεν, αὐτὰ παραδιδὸασιν ἡμᾶς τῇ κρίσει, καὶ ὁ κριτὴς τῷ πράκτορι παραδίδωσιν ἡμᾶς, τιμωρητικῇ τινι καὶ κακοποιῷ δυνάμει· καὶ λοιπὸν τιμωρεῖται ἡμᾶς, ἄχρις ἂν καὶ τῶν λεπτῶν ἁμαρτημάτων δίκας δῶΟὐδέποτε πληροῦται τὸ τῆς κολάσεως μέτρον, ἀεὶ ἄρα κολασθησόμεθα. Εἰ γὰρ ἄχρι τότε εἰς φυλακὴν ἐσόμεθα, ἄχρις ἂν τὸ ἔσχατον λεπτὸν ἀποδῶμεν, οὐδέποτε δὲ μέλλομεν ἀποδοῦναι, πρόδηλον ὡς ἀτδιος ἡ κόλασις ἔσται.

PG 123, skenējuma lpp. 459–460 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐπειδὴ περὶ τοῦ κηρύγματος διελέχθη, … beidzas: ὡς ἀτδιος ἡ κόλασις ἔσται.

Ziņot par kļūdu