Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 11. nodaļa

Lk. 11:1–4

Mācekli Kristus pamudina Jāņa mācekļi; tāpēc viņš lūdz, lai viņu mācītu lūgšanas veidam. Pestītājs arī māca, neatraidīdams mācekļa lūgumu.

„Tēvs mūsu, kas esi debesīs.“ Ievēro lūgšanas spēku: tā tevi tūdaļ paceļ augšup un pārliecina – tā kā tu Dievu sauc par Tēvu, tev nav jāatpaliek no līdzības ar Viņu, bet jācenšas kļūt līdzīgam Tēvam. Viņš nesacīja: „Mans Tēvs“, bet: „Tēvs mūsu“, mudinādams tevi uz brāļu mīlestību un piespiezdams mīlēt visus kā kopīgus brāļus. Sacīdams „debesīs“, Viņš neierobežo Dievu tur, bet klausītāju paceļ debesīs un novērš no zemes lietām.

„Svētīts lai top Tavs vārds“ – tas ir: lai tiek pagodināts, tas ir, dari mūsu dzīvi par Tavu godu. Jo kā Dieva vārds tiek zaimots ļauno dēļ, tā tas tiek pagodināts to dēļ, kam ir laba dzīve.

„Lai nāk Tava valstība.“ Grēcinieks lūdz, lai Dieva Valstība nenāktu, jo negrib, ka tā nāk, tās soda tiesu dēļ. Bet taisnais, gluži otrādi, lūdz, lai tā nāktu ātrāk, lai, atbrīvots no šejienes kārdinājumiem, viņš atdusētos.

„Lai notiek arī Tavs prāts“: kā debesīs no eņģeļiem, tā arī no mums, cilvēkiem, virs zemes. Jo eņģeļi visu dara pēc Dieva prāta.

Viņš māca lūgt tikai „dienišķo maizi“, tas ir, to, kas vajadzīga mūsu esamībai un dzīvības uzturēšanai – ne gluži lieko, bet nepieciešamo.

„Neieved mūs kārdināšanā“ nozīmē: nemesties kārdinājumos. Jo mums nav jālūdz Dievs, lai Viņš mūs iemestu kārdināšanā, bet jālūdz, lai tā nenāktu; bet kad tā nāk, tā jāpanes dūšīgi. Var arī teikt, ka kārdinājumi ir divējādi. Vieni ir brīvprātīgi, piemēram, žūpība, slepkavība, laulības pārkāpšana un citas kaislības; jo šiem kārdinājumiem mēs paši labprātīgi sevi pakļaujam. Bet nebrīvprātīgi ir tie kārdinājumi, kuriem mūs pakļauj tirāni un varmākas. No brīvprātīgajiem kārdinājumiem, tas ir, no kaislībām, mums jābēg un jālūdz, lai tie nenāktu, un jāsaka: „Neieved mūs“, tas ir, nepieļauj, ka mēs iekrītam kārdināšanā, proti, brīvprātīgā kaislībā, „bet atpestī mūs no ļaunā“. Jo viņš ir tas, kas uzved gan nebrīvprātīgos, gan brīvprātīgos kārdinājumus. Tāpēc, kad tevi pret tavu gribu kārdina cilvēks, nedomā, ka kārdinājuma cēlonis ir cilvēks, bet ļaunais. Jo viņš ir tas, kas pārliecina cilvēku trakot un plosīties pret tevi.

Piezīmes (2)
  1. Lūgšanas „Tēvs mūsu“ vārdi lemmā – no Lūgšanu grāmatas; Lk. 11:2–4 Teofilakta lemmā ir garākā (Mateja) forma.
  2. „Dienišķā maize“ – ἐπιούσιος; Teofilakts skaidro ar ἐπὶ τῇ οὐσίᾳ – „esamībai vajadzīgā“.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 6:9–13; Rom. 2:24; Mt. 26:41

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὑηλοῖ ὁ μαθητὴς Χριστοῦ τοὺς μαθητὰς Ἰωάννου, διὸ καὶ ζητεῖ διδαχθῆναι τρόπον προσευχῆς. Ὁ γοῦν κωτήρ διδάσκει, μὴ παρωσάμενος τὴν ἀξίωσιν τοῦ μαθητοῦ. Πάτερ ἡμῶν, φησὶν, ὁ ἐν τοῖς οὐρανοῖς. Ὅρα τὴν τῆς εὐχῆς δύναμιν. Εὐθὺς ἄνω σε ἀνάγει, καὶ πείθει σε. ἐπειδὴ ὀνομάζεις πατέρα τὸν Θεὸν, ινή πάντη τῆς ὁμοιότητος ἁπολείπεσθαι, ἀλλὰ σπουΖΑΡΠΤ ΧΙ. δάζειν πρὸς τὸν Πατέρα ἐξομοιοῦσθαι. Οὐκ εἶπε ἂ, Πάτερ μου, ἀλλὰ Πάτερ ἡμῶν, εἰς φιλαδελφίαν σε διεγείρων, καὶ καταναγκ ἧων πάντας ἀγαπᾷν, ὡς κοινοὺς ἀδελφούς. Ἐν τοῖς οὐραοῖς δὲ εἰπὼν, οὖ περιγράφει ἐκεῖ τὸν Θεὸν, ἀλλὰ τὸν ἀκρεατὴν ἀνάγει εἰς οὐρανοὺς, καὶ ἀπάγει τῶν γηδνων. Ἀγιασθήτω τὸ ὄνομά σου, ἀντὶ τοῦ, δοξασθήτω, τουτέστι, ποίησον ἡμῶν τὸν βίον εἰς δόξαν εἶναι σήν. Ὢσπερ γὰρ τὸ ὄνομα τοῦ Θεοῦ βλασφημεῖται διὰ τοὺς κακοὺς, οὕτω δοξάζεται διὰ τοὺς ἀγαθὸν βίον ἔχοννας. Ἐλθέτω ἡ βασιλεία σου. Ὁ μὲν ἀμαρτωλὸς ἀπεύχεται τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ, μὴ βουλόμενος ταύτην ἐλθεῖν, διὰ τὰ ἐκεῖ δικαιωτήρια. Ὁ δὲ δίκαιος τοὺναντίον τάχιον αὐτὴν ἐλθεῖν εὔχεται, ὡς ἂν ἀπαλλαγεὶς τῶν ἐνταῦθα πειρατηρίων, ἀναπαύσηται. Γενέσθω δὲ καὶ τὸ θέλημά σου, ὥσπερ ἐν οὐρανῷ ὑπὸ τῶν ἀγγέλων, οτω καὶ ὑφ´ ἡμῶν τῶν ἀνθρώπων ἐπὶ τῆς γῆς Οἱ γὰρ ἄγγελοι πάντες κατὰ τὸ τοῦ Θεοῦ θέλημα πάντα ἐνεργοῦσι. Διδάσκει δὲ τὸν ἐπιούσιον ἄρτον ζητεῖν μόνον, τουτέστι, τὸν ἐπὶ τῇ οὐσίᾳ ἡμῶν, καὶ τῇ συστάσει τῆς ζωῆς συμβαλλόμενον· οὐ τὸν περιττὸν πάντως, ἀλλὰ τὸν ἀναγκαῖον. Τὸ δὲ, μὴ εἰσελθεῖν εἰς πειρασμὸν, τὸ μὴ ἐπιπηδᾷν τοῖς πειρασιμοῖς αηιαίνει, Οὐ γὰρ δεῖ ἡμἅς παρακαλεῖν τὸν Θεὸν, ἵνα ἡμᾶς εἰς πειρασμὸν ἐμβάλῃ, ἀλλ´ ἀπεύχεσθαι μὲν τρῦτο· ἐπὰν δὲ ἔλθη, γενναίως φέρειν. Ἔστι ἂὲ εἰπεῖν, ὅτι διττὸν τὸ εἶδος τῶν πειρασμῶν. Οἱ μὲν γὰρ ἐκούσιοι· οἷον μέθη, φόνος, μοιχεία, καὶ τἄλλα πάθη· τούτοις γὰρ τοῖς πειρασμοῖς ἑκόντες ἑαυτοὺς ὑπεμβάλλομεν. Ἀκούσιοι δὲ πειρασμοὶ, οἷς οἱ τύραννοι καὶ βίαιοι ἡμᾶς ὑποβάλλουσιν. Ἀπὸ τοίνυν τῶν ἑκουσίων πειοασμῶν, τοῦτέστι τῶν παθῶν, φεύγειν δεῖ ἡμᾶς, καὶ τούτους ἀπεύχεσθαι, καὶ λέγειν, Μὴ εἰσενέγκῃς ἡμᾶς, τουτέστι, μὴ συγχωρήσῃς ἡμᾶς ἐμπεσεῖν εἰς πειρασμὸν, ἤγουν εἰς πάθος Κνούσιον. ἀλλὰ ὀῦσαι ἡμᾶς ἀπὸ τοῦ πονηροῦ Πὗτος γάρ ἐστι καὶ τοὺς ἀκουσίους καὶ τοὺς ἑκουσίους πειρασμοὺς ἐπάγων. Διὸ μὴ ἀκουσίως πειραζόμενος ὑπὸ ἀνθρώπου, νόμιζε τὸν ἄνθρωπον εἶναί σοι αἴτιον τοῦ πειρασμοῦ, ἀλλὰ τὸν πονηρόν. Ἐκεῖνος γάρ ἐστιν ὁ πείθων τὸν ἄνθρωπον κατὰ σοῦ λυττᾷν καὶ μαίνεσθαι.

PG 123, skenējuma lpp. 432–433 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὑηλοῖ ὁ μαθητὴς Χριστοῦ τοὺς … beidzas: κατὰ σοῦ λυττᾷν καὶ μαίνεσθαι.

Ziņot par kļūdu

Lk. 11:5–8

Kungs saka līdzību un piemēru, mācīdams mūs lūgt bez kūtruma. Ko tad līdzība nozīmē? Par „pusnakti“, saka, ir dzīves beigas, kad cilvēki nonāk pie labā apjēgas un steidzas pie Dieva. Jo Viņš ir draugs, kas visus mīl un grib izglābt. Tātad daudzi pusnaktī, tas ir, dzīves beigās, nāk pie Dieva kā pie drauga un saka: „Dod trīs maizes“ – ticību Trīsvienībai. Jo „draugs ir atnācis“ – tas ir, eņģelis, kas pieņem dvēseli. Arī katrs eņģelis ir draugs, kā arī Kungs saka: „Debesīs ir prieks par cilvēka pestīšanu.“ Bet „bērni“, kas atdusas gultā, ir tie, kas atgriezušies un kļuvuši kā bērni un pagodināti atdusēties kopā ar To Kungu. Par „nekaunību“ Viņš sauc lūgšanu, kas ir neatlaidīga un pacietīga.

Saproti arī citādi: „pusnakts“ ir kārdinājumu kalngals un pats vidus. Jo katrs kārdinājums ir nakts, bet pusnakts ir pats kārdinājumu vidus. Tātad, kad kāds ir pašā kārdinājumu vidū, viņš nāk pie Dieva, kas mūs mīl, un saka: „Aizdod man trīs maizes“ – miesas, dvēseles un gara pestīšanu. Jo kārdinājumos ir bailes, ka šie trīs var nonākt briesmās. Bet kas ir draugs, kas atnācis no ceļa? Vai gan ne Kungs, kas mūs pārbauda kārdinājumos un grib ēst mūsu pestīšanu? Un tam, kas iekritis kārdinājumos un pats no sevis ir pārāk vājš, lai tiem pretotos un tos dziedinātu, nav ko Viņam celt priekšā. Bet tas, ka „durvis ir aizslēgtas“, nozīmē, ka mums jābūt sagatavotiem pirms kārdinājumiem; bet kad esam tajos iekrituši, sagatavošanās durvis ir aizslēgtas, un, atrasti nesagatavoti, mēs būsim briesmās, ja Dievs nepalīdzēs. Bet „bērni“, kā jau iepriekš izskaidrots, varētu būt tie, kas tikuma dēļ kļuvuši par Dieva dēliem un dus un atpūšas Dievā.

Piezīmes (2)
  1. „Ēst mūsu pestīšanu“ – sal. Jņ. 4:34 („Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis“).
  2. „Nekaunība“ – ἀναίδεια (Lk. 11:8).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 15:7; Lk. 15:10; Mt. 18:3; 1. Tes. 5:23; Jņ. 4:34

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Παραβολήν τινα καὶ ὑπόδειγμα λέγει ὁ Κύριος, παιδεύων ἡμᾶς ἀόκνως· προσεύχεσθαι. Τί οὖν σημαίνει ἡ παραβολή; Μεσονύκτιον μέν φασιν εἰναι τὰ ἔσχατα τοῦ βίου, ἐν οἷς οἱ ἄνθροποι γενόμενοι πρὸς συναίσθησιν ἔρχονται τοῦ καλοῦ, καὶ προστρέχουσι ὸεῷ. Οὗτος γάρ ἐστιν ὁ φίλος, ὁ πάντας φιλῶν, καὶ θέλων σωθῆναι. Προσέρχονται τοίνυν πολλοὶ ἐν τῷ μεσονυκτίῳ, τουτέστιν ἐν τῷ ἐσχάτῳ βίῳ, τῷ Θεφ, ὡς φίλῳ, καὶ λέγουσι· Δὐς τρεῖς ἄρτους, τὴν εἱς Τριάδα πίστιν. Φλος γὰρ παρεγένετο τουτέστιν, ὁ ἄγγελος ὁ τὴν ψυχὴν παραλαμβάνιον. Φίλος δὲ καὶ πᾶς ἄγγελος, καθὰ δὴ καὶ ὁ Κύριός φησι· Χαρὰ γίνεται ἐν οὐρανῷ ἐπὶ σωτηρίᾳ ἀνθρώπου. Τὰ δὲ παιδία τὰ ἐπὶ τῆς κλίνης ἀναπαυόμενα, εἰσὶν οἱ στραφέντες, καὶ γεγονότες ὡς τὰ παιδία, καὶ ἠξιωμένοι τῷ Κυρίῳ συναναπαύεσθαι. Ἀναίδειαν δὲ λέγει τὴν μεθ´ ὑπομονῆς ἐπιτεταμένην προσευχήν. Νόει δὲ καὶ ἄλλως, μεσονύκτιον μὲν, τὴν ἁκμὴν, καὶ τὸ μεσαίτατον τῶν πειρασμῶν. Νὺξ μὲν γὰρ πᾶς πειρασμὸς, μεσονύκτιον δὲ πάντως τὸ μέσον τῶν πειρασμῶν. Ὅταν οὖν τις ἐν μέσοις τοῖς πειρασμοῖς γένηται, προσέρχεται τῷ φιλοῦντι ἡμᾶς Θ ῷ, καὶ λέγει· Χρῆσόν μοι τρεῖς ἄρτους, τὴν σωτηρίαν τοῦ σώματος. καὶ τῆς ψυχῆς, καὶ τοῦ πνευματος. Ἀπὸ γὰρ τῶν πειρασμῶν δέος, μὴ κινδυνεύσῃ ταῦτα τὰ τρία. Τίς δὲ ὁ φίλος ὁ παραγενόμενος ἐξ ὀδοῦ; Ἢ πάντως ὁ Κύριος ὁ δοκιμάζων ἡμᾶς ἐν τοῖς πειρασμοῖς, καὶ θέλων φαγεῖν τὴν ἡμετέραν σωτηρίαν; Οὐκ ἔχει δὲ τί παραθήσει τούτῳ ὁ ἐν τοῖς πειρασμοῖς ἐμπεσὼν, καὶ ἀσθενῶν ἀφ´ ἑαυτοῦ ἀντιστῆναι τούτοις, καὶ θεραπεῦσαι δεέν Τὸ δὲ κλεισθῆναι τὴν θύραν, τοῦτο σημαίνει, ὅτι δεῖ πρὸ τῶν πειρασμῶν ἡμᾶς εἶναι ἡτοιμασμένους, ἐπὰν δὲ ἐμπέσωμεν, κέκλεισται ἡ τῆς ἑτοιμασίας θύρα, καὶ ἀνέτοιμοι εὐρισκόμενοι, εἰ μὴ ὁ Θεὸς βοηθήσει, κινδυνεύσωμεν. Παιδία δέ, καθὰ προαπεδόθησαν, εἶεν ἂν οἱ γενόμενοι υἱοὶ τοῦ Θεοῦ δι´ ἀρετῆς, καὶ ἀνακλινόμενοι, καὶ ἀναπαυόμενοι ἐν Θεφ.

PG 123, skenējuma lpp. 433–434 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Παραβολήν τινα καὶ ὑπόδειγμα λέγει … beidzas: ἀνακλινόμενοι, καὶ ἀναπαυόμενοι ἐν Θεφ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 11:9–13

Ievēro izteiciena precizitāti. Viņš nesacīja: „Palūdziet, un jums tiks dots“, bet: „Lūdziet“, tas ir: lūdziet nemitīgi.

„Jo katrs, kas lūdz, saņem.“ Vai tad arī tas, kas lūdz nederīgo, saņem? Nē. Pirmkārt, nederīgā lūgšanu nevarētu pat saukt par lūgšanu Dievam. Jo kas lūdz Dievu, tam jālūdz tas, ko Viņš dod; bet kad kāds lūdz nederīgo, viņš savu lūgumu nevērš pie Dieva, jo Dievs nederīgo nedod. Tālāk klausies arī pašu To Kungu, kā Viņš mūs māca lūgt to, kas vajadzīgs: dēls, Viņš saka, lūdz maizi, zivi un olu. Tātad kā tas ir cilvēka ēdiens, tā arī mūsu lūgumiem jābūt derīgiem un mums noderīgiem.

Saproti man arī, ka maizi lūdz katrs, kas lūdz, lai viņam tiktu atklāta ticība Trīsvienībai un mācības pareizība; jo tā ir maize, kas stiprina sirdi. Zivi lūdz tas, kas atrodas dzīves jūrā un meklē Dieva palīdzību, lai kārdinājumu vidū paliktu nenogremdēts un dzīvs kā zivs. Olu lūdz tas, kas lūdz, lai viņam tiktu dāvāti tikumīgo dvēseļu augļi – tās dvēseles, kuras pamatoti varētu salīdzināt ar putniem, jo tās saņēmušas spārnus, Gara atvieglotas, un paceļas pāri zemei.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 103:15 LXX (1965: Ps. 104:15) – „maize stiprina cilvēka sirdi“.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 7:7–11; Jēk. 4:3; Ps. 103:15; Rom. 8:26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

!» Ὅρα τὸ ἀκριβὲς τῆς λέξεως. Οὐκ εἴπεν, ὅτι Αἰτήσασθε, καὶ δοθήσεται, ἀλλ´ʹ, Αἰτεῖτε, ἀντὶ τοῦ, διηνεκῶς ζητεῖτε. Πᾶς γὰρ ὁ αἰτῶν λαιιβά νει. Ἄρα οὖν ὁ ἀσύμφορα αἰτῶν λαμβάνει; Οὐχί· πρῶτον μὲν γὰρ ἡ τῶν ἀσυμφόρων αἴτησις οὐδὲ αἴτησις ἂν κληθείη πρὸς τὸν Θεόν. Ὁ γὰρ τῷ Θεῷ προσευχόμενος, ὀφείλει αἰτεῖσθαι, ἃ ἐκεῖνος δίδωσιν. Ὅταν δέ τις τὰ ἀσύμφορα αἰτεῖται, οὐ πρὸς τὸν Θεὸν ποιεῖται τὴν αἴτησιν· οὓτος γὰρ ἀσύμφορα οὐ δίδωσιν. Ἔπειτα ἄκουε καὶ αὐτοῦ τοῦ Κυρίου, πῶς διδάσκει ἡμᾶς αἰτεῖσθαι ἃ δεῖ. Ἄρτον γὰρ, φησίν, ὁ υἱὸς καὶ ἱχθὺν καὶ ὡδν αἰτεῖται. Ὥσπερ οὖν ταῦτα ἀνθρώπου ἐστὶ βρῶσις, οὕτω καὶ τὰ αἰτήματα ἡμῶν ὀφείλουσιν εἶναι συμφέροντα καὶ συμβαλλόμενα ἡμῖν. Νόει δέ μοι, ὅτι ἄρτον μὲν αἰτεῖται πᾶς ὁ τὴν εἰς Τριάδα πίστιν ἀποκαλυφθῆναι αὐτῷ, καὶ τὴν ὁρθότητα τῶν δογμάτων αἰτῶν· ἄρτος γὰρ ταῦτά εἰσιν ὡς σταρίζοντα καρδίαν. Ἰχθὺν δὲ αἰτεῖ ὁ ἐν τῷ πελάγει μὲν τοῦ βίου ὧν, ζητῶν δὲ τήν παρὰ τοῦ Θεοῦ συνέργειαν, ἵνα ἐν μέσῳ τῶν πειρασμῶν ἀκαταβάπτιστος, καὶ ζῶν ὥσπερ !χθὺς διαφυλαχθῇ. Ὡὸν δὲ αἰτεῖ ὁ τὰ γεννήματα τῶν ἐναρέτων ψυχῶν δοθῆναι αὐτῶ [ητῶν. αἴτινες δηλαδὴ ψυχαὶ ὄρνισιν ἂν εἰκότως παραβάλλοιντο πτέρυγας λαβοῦσαι, καὶ πνεύματι κουφισθεῖσαι, καὶ ὑπεραναπτᾶσαι τὴν γῆν.

PG 123, skenējuma lpp. 434–435 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: !» Ὅρα τὸ ἀκριβὲς τῆς … beidzas: κουφισθεῖσαι, καὶ ὑπεραναπτᾶσαι τὴν γῆν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 11:14–20

Par „mēmu“ (κωφός) parasti sauc to, kas nerunā, bet varētu saukt arī to, kas nedzird; bet visīstāk tas, kas ne dzird, ne runā. Un tie, kas no dzimšanas nedzird, arī nerunā; jo tas viņiem notiek aiz nepieciešamības: mēs taču runājam to, ko iemācāmies, dzirdēdami. Kad tad kāds nedzird, viņš pamatoti arī nerunā, ja vien viņa dzirde nav bieži vēlāk bojāta kādā slimībā; jo tādam nekas netraucē runāt. Tātad tas, ko atveda pie Tā Kunga, bija abējādi kurlmēms – gan mēlē, gan ausīs.

Viņš ir cilvēka dabas simbols, kas, dēmonu valdīta, ne pacieta klausīties Dieva vārdus, ne vēl jo vairāk spēja runāt. Bet Kungs, atnācis un izdzinis dēmonus – kaislīgos un dēmoniskos darbus –, darīja, ka mēs runājam un sludinām patiesību; jo vajag ne tikai dzirdēt Dieva vārdus, bet arī tos runāt citiem. Tātad klausīsimies mēs, kam sevī ir dēmoniski darbi, bet kas domājam mācīt arī citus un kārojam, lai cilvēki mūs sauktu par rabī. Jo tikai tad, kad dēmons izgājis, rodas īstā runa jeb mācība; bet kamēr mūsos ir dēmona darbība, mēs nerunājam, pat ja liekamies runājam.

Farizeji apmelo brīnumu un zaimo To Kungu kā burvi. „Jo Viņam,“ tie saka, „dēmonu valdnieks ir draugs, un ar tā palīdzību Viņš izdzen dēmonus.“ Kungs viņiem saka: „Kā var dēmons izdzīt citu dēmonu? Tā taču būtu viņa valstības sagrāve. Jo ja dēmoni par savu valstību un atdusu uzskata mājot cilvēkos, bet viņu valdnieks tos izdzen, skaidrs, ka viņš pats sevi grauj.“ Jo katra valstība, kas sašķelta un dumpojas, tiek sagrauta, un nams, kas sašķelts, sabrūk. Par „namu“ labi sapratīsi gan ēku – jo arī ēka stāv tik ilgi, kamēr saglabā savu vienotību, bet kad sienas atdalās viena no otras, tā sabrūk –, gan arī nama iemītniekus: arī tie, kamēr dzīvo mierā, pastāv, bet kad sašķeļas cits pret citu, krīt.

„Bet pieņemsim, ka Es izdzenu dēmonus ar Belcebulu; ar ko tos izdzen jūsu dēli, tas ir, apustuļi? Vai nav skaidrs, ka Manā vārdā? Kā tad jūs sakāt par Mani, ka Es izdzenu ar Belcebulu, it kā Man būtu vajadzīgs viņa spēks, ja jūsu pašu dēli, proti, apustuļi, izdzen Manā vārdā? Tātad viņi jūs nosodīs. Jo ir skaidrs: ja viņi izdzen Manā vārdā, Man nav vajadzīgs svešs spēks.“

„Ar Dieva pirkstu“, tas ir, ar Svēto Garu, Viņš izdzen, nevis ar ļauno garu. Bet Garu Viņš sauc par pirkstu, lai tu mācītos, ka, kā pirksts ir vienas būtības ar visu miesu, tā arī Gars ir vienas būtības ar Tēvu un Dēlu. Bet varbūt, tā kā Dēls tiek saukts par Dieva roku, un uz Viņa dusēja septiņas Gara darbības – ne tā, it kā Viņš būtu to iedarbots, bet kā vienas būtības ar Garu –, un viena no Gara dāvanām un darbībām ir dziedināt, tāpēc teikts, ka Viņš izdzen dēmonus ar Dieva pirkstu, tas ir, ar garīgo dāvanu. Jo kā pirksts ir rokas daļa, tā arī dziedināšanas gars bija daļa no tiem gariem, kas bija Jēzum, jeb no Gara darbībām.

„Ja tad Es izdzenu dēmonus ar dievišķu darbību, tad Dieva Valstība ir nonākusi pie jums.“ Tam ir šāda jēga: velna valstība tālāk tiek sagrauta, un valda Dievs, kas izdzen dēmonus. Klausies, ko Viņš saka tālāk.

Piezīmes (3)
  1. „Mēms“ – κωφός nozīmē gan „mēms“, gan „kurls“.
  2. „Vienas būtības“ – ὁμοούσιος (sk. termini.md).
  3. Septiņas Gara darbības – pēc Jes. 11:2–3 (LXX).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 12:22–28; Mt. 23:7; 2. Moz. 8:19; Mt. 12:28; Jes. 11:2–3; 1. Kor. 12:9

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Κωφὸς λέγεται μὲν ὡς ἐπὶ τὸ πολὺ ὁ μὴ λαλῶν, λέγοιτο δ´ ἂν καὶ ὁ μὴ ἀκούων, κυριώτερον δὲ ὁ πθτε ἀκούων, μήτε λαλῶν. Καὶ οἵγε ἐκ γενετῆς μὴ ἀκούοντες, οὐδὲ λαλοῦσιν· ἐξ ἀνάγκης γὰρ τοῦτο συμβαίνει αὐτοῖς. Ἐκεῖνα γὰρ λαλοῦμεν, ὅσα διὰ τοῦ ἀκούειν μανθάνομεν δηλαδή. Ὅταν δέ τις οὐκ ἀκούῃ, εἰκότως οὐδὲ λαλεῖ, πλὴν εἰ μὴ πολλάκις ὑπὸ πάθους ὕστερον ἐβλάβη τὰς ἀκοάς· τὸν τοιοῦτον γὰρ οὐδὲν κωλύει λαλεῖν. Ὁ τοίνυν τῷ Κυρίῳ προσαχθεὶς ἀμφότερα ἦν, καὶ τὴν γλῶτταν καὶ τὰ ὧτα κωφός. Σύμβολον δὲ οὗτος τῆς ἀνθρωπίνης φύαεως ἤτις ὑπὸ δαιμόνων κατεχομένη, οὔτε ἀκολειἠνείχετο λόγων Θεοῦ, οὔτε πολλῷ μᾶλλον ἐκλαλεῖν ἠδύνατο. Ἀλλ´ ὁ Κύριος ἐλθὼν, καὶ τὰ δαικόνια εξελάσας, τὰς ἐμπαθεῖς καὶ δαιμονιώδεις πράξεις, ἐποίησεν ἡμᾶς λαλεῖν, καὶ κηρύττειν τὴν ἀλήθειανδεῖ γὰρ οὐ μόνον ἀκούειν Θεοῦ λόγους, ἀλλὰ καὶ ἐτέοοις λαλεῖν. Ἀκούσωμεν οὖν οἱ ἔχοντες μὲν ἐν ἐαυ τοῖς τὰς δαιμονιώδεις πράξεις, οἰόμενοι δὲ καὶ ἑτέρους διδάσκειν, καὶ ἐφιέμενοι ὑπὸ τῶν ἀνθρώπων καλεῖσθαι Ῥαββί. Ἐξελθόντος γὰρ τοῦ δαιμονίου, τότε ἡ ἀληθὴς λαλιὰ ἥτοι διδασκαλία γίνεται· ἕως δ´´ ἂν ἔσω ἡμῶν εἴη ἡ τοῦ δαίμονος πρᾶξις, καν δοκῶμεν λαλεῖν, οὐ λαλοῦμεν. Οἱ Φαρισαῖοι δὲ διαβάλλουσι τὸ θαῦμα, καὶ ὑς γόητα τὸν Κύριον ὑβρίζουσι. Τὸν γὰρ ἄρχοντα, φασὶ, τῶν δαιμονίων ἔχων φίλον, τῇ συνεργίᾳ ἐκείνου ἐκβάλλει τὰ δαιμόνια. Ιἱρὸς οὐς ὁ Κύριος, Πῶς, φησί, ὃυνατὸν δαίμονα ἐκβάλλειν ἄλλον δαίμονα; Τοῦτο γὰρ κατάλυσις ἂν εἴη τῆς βασιλείας αὐτοῦ. Εἰ γὰρ βασιλείαν μὲν αὐτοὶ ἡγοῦνται καὶ ἀνάπαυσιν τὸ κατοικεῖν ἐν ἀνθρώποις, ἐκβάλλει δὲ αὐτοὺς ὁ ἄρχων αὐτῶν πρόδηλον Ἐτι ἑαυτὸν καταλύει. Καὶ γὰρ πᾶσα βασιλεία μερισθεῖσα καὶ στασιάζουσα καταλύεται, καὶ οἰκος μερισθεὶς πίπτει. Οἶκον δὲ εἴτε τὸ οἰκοδόμημα νοήσεις καλώς. Καὶ γὰρ ἡ οἰκοδομὴ ἕως μὲν φυλάττει τὴν συνέχειαν, ἵσταται, ἐπάν δὲ διαστῶσιν ἀπ´ ἀλλήλων οἰ τοῖχοι, πίπτει, εἰτε οἰκον νοήσεις τοὺς ἐν τῇ οἰκία, καὶ οὗτοι ἕως μὲν εἰρηνεύουσι, συνεστήκασι, ἐπὰν δὲ διαστῶσι κατ´ ἀλλήλων, πίπτουσιν. Ἔστω Ἐα ἄτι ἐκβάλλω ἐγ τὰ δαιμόνια ἐν τῷ Βεελζεβοὺλ, οἱ υἱοὶ ὑμῶν, τουτέστιν οἱ ἀπόστολοι, ἐν τίνι ἐκβάλλουσιν; Ἢ δῆλον, ὅτι ἐν τῷ ἐμῷ ὀνόματι; Πῶς οὖν ἐμὲ λέγετε, ὅτι ἐν τῷ Βεελζεβοὺλ ἐκβάλλω ἐγὼ, ὡς χΡείαν ἔχων τῆς ἐκείνου δυνάμεως, ὅπου γε οἱ ὑμέτεροι υἱοὶ, ἥγουν οἱ ἀπόστολοι, ἐν τῷ ὁνόματί μου ἐκβάλλουσιν; Ἅρα αὐτοὶ κατακρινοῦσιν ὑμᾶς. Πρόδηλον γὰρ ὡς ἐὰν ἐκεῖνοι ἐκβάλλωσιν ἐν τῷ ὀνόματί μου, ἐγὼ τῆς ἑτέρου δυνάμεως οὐ χρήζω. Ἐν δακτύλῳ γοῦν Θεοῦ, τουτέστιν ἐν Πνεύματι ἀγίῳ, ἐκβάλλω, καὶ οὐκ ἐν πνεύματι πονηρῷ. Δάκτυλον δὲ τὸ Πνεῦμα λέγει, ἵνα μάθῃς ὅτι ὥσπερ ὁ δάκτυλος ὁμοούσιός ἐστι τῷ ὅλῳ σώματι, οὕτω καὶ τὸ Πνεῦμα ὁμοούσιον τῷ Πατρὶ καὶ τῷ Υἱῷ. Μήποτε δὲ ἐπειδὴ χεὶρ Θεοῦ λέγεται ὁ Υἱὸς ἐπανεπαύσαντο Σὲ ἐπ’´ αὐ τὸν αἱ τοῦ Πνεύματος ἐπτὰ ἐνέργειαι οὐχ ὡς ἐνεργούμενον, ἀλλ´ ὡς ὁμοούσιον τῷ Πνεύματι. Ἔν δὲ τῶν τοῦ Πνεύματοςχαρισμάτων καὶ ἐνεργειῶν ἐστι τὸ ἰᾶοθαι· διὰ τοῦτο λέγεται ἐν δακτλῳ Θεοῦ ἐκβάλλειν τὰ δαιμόνια, τουτέστι τῷ πνευματικῳ χαρίσματι. Ὥσπερ γὰρ ὁ δάκτυλος μέρος τῆς χειρὸς, οὕτω καὶ τὸ πνεῦμα τῶν ἰάσεων μέρος ἦν ὧν εἶχεν ὁ Ἰησοῦς πνευμάτων, ἤτοι τῶν τοῦ πνεύματος ἐνεργειῶν. Ἐὰν οὖν ἐκβάλλω, φησί, τὰ δαιμόνια θείᾳ ἐνεργείᾳ, ἔφθασεν ἄρα ἐφ´ ὑμᾶς ἡ βασιλεία τοῦ Θεοῦ. Ὅπερ τοιοῦτον ἔχει τὸν νοῦν, ὅτι καταλύεται λοιπον βασιλεία τοῦ διαβόλου, καὶ βασιλεύει ὁ Θεὸς ὁ τοὺς δαίμονας ἐκδιώκων. Ἄκους γὰρ τί διὰ τῶν ἐξης λέγει.

PG 123, skenējuma lpp. 435–436 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Κωφὸς λέγεται μὲν ὡς ἐπὶ … beidzas: τί διὰ τῶν ἐξης λέγει.

Ziņot par kļūdu

Lk. 11:21–26

„Pirms Manas atnākšanas,“ Viņš saka, „sātans bija stiprs un sargāja savu pagalmu, tas ir, droši un nelokāmi valdīja pār cilvēka dabu. Bet kad atnācu Es, kas esmu stiprāks par viņu, un uzvarēju pasauli, Es saplēsu viņa bruņas, uz kurām viņš paļāvās – tās ir visi grēka veidi; jo tie ir velna ieroči, un, uz tiem paļaudamies, viņš bija stiprs pret cilvēkiem. Šīs viņa bruņas Es saplēsu, atrasts bez grēka, un kopš tā laika viņš kļuva vājš. Un viņa laupījumu, proti, cilvēkus, ko viņš turēja kā kara laupījumu, Es atņēmu viņam un izdalu cits citam eņģelim kā uzticamam sargam, lai dēmona vietā, kura tirānijā cilvēks bija, viņu turētu eņģelis.“

Un arī citādi: „Kāda Man daļa ar Belcebulu? Mans darbs ir sapulcināt izkaisītos Dieva bērnus, viņa darbs – izkaisīt sapulcinātos. Kā tad jūs par Mani tā domājat, ka Man ir kāda daļa ar sātanu? Bet patiesi šāda doma jums radusies no tā, ka paši vēl vairāk esat dēmonu apsēsti. Jo arī agrāk nešķīstais gars mājoja jūsos, kad kalpojāt elkiem un nogalinājāt praviešus; tad likās, ka tas no jums izgājis; tagad tas atgriezies savā namā, tas ir, jūsu dvēselēs, ar septiņiem gariem, proti, ar daudziem – jo «septiņi» Rakstos tiek saprasts kā «daudzi» –, un darījis jums pēdējo ļaunāku par pirmo.“ Tas ir tāpēc, ka toreiz, kalpodami elkiem, jūs nogalinājāt praviešus, bet vēl nezaimojāt Dieva Dēlu, kas jūsu dēļ atklāti parādījies miesā. Bet tagad kāda cerība uz pestīšanu, ja pat tad, kad Dēls iemiesojies un jūsu dēļ dara brīnumus, jūs paliekat tajā pašā nepateicībā un nekaunībā?

„Bezūdens vietas“ ir to dvēseles, kam nav nekā ūdeņaina un izšķīdinoša, bet tās ir sausas un rūpīgas, un nešķīstības gars tajās neatrod nekādas atdusas. Tā kā tādās dvēselēs ļaunajam nav vietas, kur mājot, viņš vēršas pie jūdiem, un viņu pēdējais kļūst ļaunāks par pirmo. Jo pie viņiem vairs nav praviešu – viņi taču nogalināja Vārdu; vairs nav svaidījuma – viņi taču krustā sita Kristu. Agrāk tas pie viņiem bija redzams, kaut arī viņi kalpoja elkiem; bet tagad, kad viņi grēkoja pret Dieva Dēlu, viņi visu ir zaudējuši.

Piezīmes (2)
  1. „Nogalināja Vārdu“ – τὸν λόγον; Kristus kā Vārds (vai: pravietisko vārdu).
  2. „Vairs nav svaidījuma“ – χρίσμα, sal. Dan. 9:26 (LXX: „tiks iznīcināts svaidījums“).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 12:29–30; Jņ. 16:33; Ef. 6:11; Ebr. 4:15; Jņ. 11:52; Mt. 12:43–45; Dan. 9:26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ν μὲν, φησὶ, πρὸ τῆς ἐμῆς παρουσίας ἰσχυρὸς ὁ Σατανᾶς, καὶ ἐφύλασσε τὴν ἑαύτοῦ αὐλὴν, τουτέστι, κατεκράτει τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως βεθαίως καὶ ἀσφαλῶς ἐπὰν δὲ ἦλθον ἐγὼ ὁ ἰσχυρότερος αὐτοῦ, καὶ νενίκηκα τὸν κόσμον, καὶ τὴν πανοπλίαν αὐτοῦ, ἐφ´ ᾗ ἐπεποίθει, ὅπερ ἔστι πάντα τὰ εἴδη τῆς ἁμαρτίας· αὕτη γὰρ ὅπλα τοῦ διαβόλου, καὶ ταύτη θαῤῥῶν ἐνίσχυε κατὰ τῶν ἀνθρώπων· ταύτην οὖν τὴν πανοπλίαν αὐτοῦ ὅιέῤῥηξα ἀναμάρτητος εὐρεθεὶς, καὶ ἔκτοτε ἡσθένησε. Καὶ τὰ σκύλα αὐτοῦ, ἤτοι τοὺς ἀνθρώπους, οὓς εἶχεν ὡς λάφυρα, ἀπέσπασα ἀπ´ αὐτοῦ, καὶ διαδίδωμι ἄλλον ἄλλῳ ἀγγέλῳ πιστῷ φύλακι, ἵνα ἀντὶ τοῦ δαίμονος, ᾧ ἐτυραννεῖτο, ἔχῃ αὐτὸν ὁ ἄγγελος. Καὶ ἄλλως δέ· Τίνα κοινωνίαν ἔχω ἐγὼ πρὸς τὸν Βεελςεβούλ; Ἐμὸν ἔρχον ἐστὶ, τὸ συνάγειν τὰ τέκνα τοῦ Θεοῦ τὰ διεσκορπισμένα, ἐκείνου ἔργον, τὸ τὰ συνηγμένα σκορπίζειν. Πῶς οὖν τοιαῦτα περὶ ἐμοῦ λογίζεσθε, ὅτι κοινωνίαν ἔχω πρὸς τὸν Σατανᾶν; Ἀλλ´ ὄντως ὁ τοιοῦτος λογισμὸς ὑμῖν συνέβη ἀπὸ τοῦ Κμᾶλλον ὑμᾶς δαιμονᾷν. Καὶ γὰρ εἴχετε μὲν καὶ πρώην τὸ ἀκάθαρτον πνεῦμα ἐνοικοῦν ἐν ὑμῖν, ὅτε εἰδωλολατρεῖτε, καὶ τοὺς προφήτας ἐφονεύετε· εἶτα ἔδοξεν ἐξελθεῖν ἐξύμῶν, εἶτα νῦν ὑποστρέψαν εἰς τὸν καυτοῦ οἶκον, τουτέστι τὰς ὑμετέρας ψυχὰς, μετὰ πνευμάτων ἑπτὰ, ἥγουν πολλῶν· τὸ γὰρ ἑπτὰ, ἀντὶ τοῦ, πολλὰ, νοεῖται παρὰ τῇ Γραφῇ· ἐποίησεν ὑμῖν τὰ ἔσχατα χείρονα τῶν πρώτων. Ὅσῳ τότε μὲν ὅταν εἰδώλοις ἐλατρεύετε, τοὺς προφήτας ἀπεκτιννύετε, καὶ οὔπω οὐδὲν εἰς τὸν τοῦ Θεοῦ Υἱὸν προδήλως δι´ ὑμᾶς ἐν σαρκὶ φανέντα ὑβρίζετε. Νῦν δὲ ποία ἐλπλς σωτηρίας, ὅτε καὶ σαρκωθέντος τοῦ Υἱοῦ, καὶ δι´ ὑμᾶς θαυματουργοῦντος, ἐπὶ τῆς αὐτῆς ἀγνωμοσύνης καὶ ὕβοεως ἑστήκατε; Ἅνυδροι δὲ τόποι, αἱ τῶν μηδὲν ὑδαρὲς ἐχόντων ψυχαὶ μηδὲ ἔκλυτον, ἀλλὰ καὶ ξηραὶ, καὶ μεμεριμνημέναι, ἐν αἷς οὐδεμίαν εὑρίσκει τὸ πνεῦμα τῆς ἀκαθαρσίας ἀνάπαυσιν. Ἐπεὶ τοίνυν ἐν ταῖς τοιαύταις ψυχαῖς οὐδεμίαν ἐνοικήσεως χώραν ἔχει ὁ πονηρὸς, ἐπὶ τοὺς Ἰουδαίους τρέπεται, καὶ γίνεται αὐτῶν τὰ ἔσχατα χείρονα τῶν πρώτων· οὐκέτι γὰρ παρ´ αὐτοῖς προφῆται· ἀπέκτειναν γὰρ τὸν λόγον· οὐκέτι χρίσμα· τὸν γὰρ Χριστὸν ἐσταύρωσαν. Ταῦτα δὲ ἐν αὐτοῖς ὡρῶντο πρώην, εἰ καὶ εἰδωλολάτρουν, νῦν δὲ ἐπεὶ εἰς τὸν Υἱὸν τοῦ Θεοῦ ἥμαρτον, πάντων ἐστέρηνται.

PG 123, skenējuma lpp. 436–437 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: ν μὲν, φησὶ, πρὸ τῆς … beidzas: τοῦ Θεοῦ ἥμαρτον, πάντων ἐστέρηνται.

Ziņot par kļūdu

Lk. 11:27–32

Kad farizeji un rakstu mācītāji apmeloja brīnumus, sieviete daudzina To, kas ir bez viltus un vienkāršs. Kur tad ir tie, kas saka, ka Kungs parādījies tikai šķietami? Lūk, tiek apliecināts, ka Viņš zīdis krūtis.

Bet Viņš teic svētīgus tos, kas tur Dieva vārdu, – ne izslēgdams no svētības Savu Māti, nebūt nē, bet rādīdams, ka arī Viņai nebūs nekāda labuma no tā, ka Viņu dzemdējusi un zīdījusi, ja Viņai nebūtu arī visa pārējā tikuma. Reizē Viņš to saka arī šim brīdim piemēroti. Jo tā kā skaudīgie un Viņa vārdus neklausošie apmeloja tos, kas klausās, Viņš, darīdams pretējo, drīzāk teic svētīgus tos, kas klausās. Varbūt Viņš to saka arī dziedinātā mēmā dēļ, lai arī tas, dzirdējis, turētu vārdu, un spēja dzirdēt viņam nekļūtu par nosodījumu.

Kad ļaudis saplūda, Kungs sāka atmaskot nepateicīgos. Jo pie viņiem bija daži, kas prasīja, lai Jēzus dara zīmi no debesīm. Viņi sacīja: „Visas zīmes, ko Viņš dara, ir no zemes, un Viņš tās dara ar Belcebulu, šīs pasaules valdnieku, kam ir vara pār zemi; bet no debesīm Viņš nevar darīt, jo nav debesu Tēva Dēls.“ Tā kā bija daži, kas to sacīja, Kungs viņus atmasko un saka: „Jums tiks dota zīme, kas Mani parādīs kā patiesu debesu Tēva Dēlu.“ Kāda tā ir? Jonas zīme, proti, augšāmcelšanās. „Jo kā viņš pavadīja trīs dienas zivs vēderā, tā arī Es, pavadījis trīs dienas zvēra vēderā – lielā zvēra, elles –, celšos augšā. Bet Jonam, kad tas pēc it kā atdzīvošanās no zivs sludināja, nīnivieši paklausīja; bet Man, pat kad būšu augšāmcēlies, šī cilts neticēs.“ Tāpēc viņi tiks nosodīti, ka nav sekojuši nīniviešiem, kaut gan šeit ir vairāk nekā Jona. Jo gan Mana cieņa, gan sludināšanas veids rāda lielu atšķirību: „Es esmu Valdnieks, viņš – kalps. Es sludinu Debesu Valstību, viņš – izglābšanos no pazušanas. Es – ar brīnumiem, viņš – nedarīdams neviena brīnuma.“

Tāpat arī dienvidu ķēniņiene nosodīs šo cilti, jo nāca no zemes galiem dzirdēt Salamana gudrību. Saproti man arī katru dvēseli, kas labajā valda un stāv stingri, kā dienvidu ķēniņieni. Es domāju to tā: Rakstos ziemelis tiek pelts kā pretinieka vieta, jo tas ir auksts, nāvējošs un sastindzinošs; bet dienvidus tiek slavēts kā silts un dzīvību dodošs vējš, kas sasilda sastingušos locekļus. Tāpēc arī Dziesmu dziesmas līgava, aizdzīdama ziemeli, saka: „Mosties, ziemeli, un nāc, dienvidu vējš!“ Un atkal pravietis saka: „Un to, kas no ziemeļiem, Kungs iznīcinās“ – protams, sātanu. Tātad dvēsele, kas valda dienvidos – labajā daļā un garīgajā dzīvē – un kurai ir vara caur darbīgo dzīvi, nāk dzirdēt gudrību, tas ir, paceļas uz kontemplāciju. Jo Salamana – miera ķēniņa, mūsu Kunga Dieva – gudrība ir kontemplācija, kurā neviens nevar ieiet citādi kā vien valdīdams labā dzīvē un uzvarēdams caur darbīgo dzīvi.

Piezīmes (4)
  1. „Šķietami“ – φαντασίᾳ; pret doketiem.
  2. „Dienvidi“ – νότος (gan „dienvidu vējš“, gan „dienvidi“).
  3. 1. Ķēn. LXX = 1965 1. Ķēn. (3. Valstību grāmata LXX).
  4. „Salamans – miera ķēniņš“ – vārda nozīme (Šlomo – šalom).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 1:48; Lk. 8:21; Jņ. 12:31; Jona 2:1; Mt. 12:38–42; Dz. dz. 4:16; Joēla 2:20; 1. Ķēn. 10:1–9

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τῶν Φαρισαίων καὶ Γραμματέων Ἀιαβαλλόντων τὰ θαύματα, ἡ γυνὴ τὸ ἄδολον χρῆμα καὶ ἀπλοῦν εὐφημεῖ. Ποῦ δέ εἰσιν οἱ λέγοντες φαντασία φανῆναι τὸν Κύριον; Ἰδοὺ γὰρ καὶ μαστοὺς θηλάσαι μαρτυρεῖται. Αὐτὸς δὲ μακαρίζει τοὺς φυλάσσοντας τὸν λόγον τοῦ Θεοῦ, οὐὰ ἐκβάλλων τοῦ μακαρισμοῦ τὴν Μητέρα αὐτοῦ, ἄπαγε, ἀλλὰ δεικνύων, ἄτι οὐδὲν οὐδὲ ἐκείνη ὡφεληθήσεται ἀπὸ τοῦ τεκεῖν αὐτὸν καὶ θηλάσαι, εἰ μὴ καὶ τὴν ἄλλην ἄπασαν ἀρετὴν ἔχοι. Ἄμα δὲ καὶ πρὸς τὸν καιρὸν ταῦτά απσιν. Ἐπεὶ γὰρ οἱ βάσκανοι καὶ ἀνήκοοι τῶν λόγων αὐτοῦ διέβαλλον τοὺς ἀκούοντας, αὐτὸς τὸ ἐναντίον ποιῶν, μᾶλλον μακαρίζει τοὺς ἀκούοντας. Τάχα δὲ καὶ διὰ τὸν ἱαθέντα κωφὸν ταῦτά φησιν, ἵνα καὶ αὐτὸς ἀκούσας φυλάξῃ τὸν λόγον, καὶ μὴ γίνηται αὐτῷ ἡ πρὸς τὸ ἀκούειν δύναμις εἰς κατάκρισιν. Τῶν δὲ ὄχλων ἐπαθροιζομένων, ἤρξατο ὁ Κύριος ἐλέγχειν τοὺς ἀγνώμονας. Ἐπειδὴ γὰρ ἦσάν τινες παρ´ αὐτοῖς οἱ ζητοῦντες σημεῖον ἐξ οὐρανοῦ γενέσθαι παρὰ τοῦ Ἱησοῦ· ἔλεγον γὰρ, ὅτι Ὅσα ποιεῖ σημεῖα, ἀπὸ γῆς εἰσι, καὶ ἐν Βεελζεβοὺλ ταῦτα ποιεῖ τῷ κοσμοκράτορι, ὡς ἔχοντι τῆς γῆς ἐξουσίαν, ἐξ οὐρανοῦ δὲ οὐ δρναται ποιῆσαι, οἷα μὴ τοῦ οὐρανίου Πατρὸς Υἱὸς ἄν. Ἐπεὶ οὗν ἦσάν τινες οἱ ταῦτα λέγοντες, τούτου ανεκεν ἐλέννει αὐτοὺς ὁ Κύριος, καί φησιν, ὅτι Δοθήσεται ὑμῖν σημεῖον, ὅπερ δείξει με ἀληθινὸν Υἱὸν τοῦ οὐρανίου Πατρός. Ποῖον τοῦτο; Τὸ τοῦ Ἰωνᾶ ἤγουν τὸ τῆς ἀναστάσεως. Ὡσπερ γὰρ ἐκεῖνος τρεῖς ἡμέρας ἐποίησεν ἐν τῇ κοιλίᾳ τοῦ κήτους, οὕτω κἀγὼ τρεῖς ἡμέρας ποιήσας ἐν τῇ κοιλίᾳ τοῦ κήτους, τοῦ μεγάλου θηρὸς, τοῦ ἅδου, ἀναστήσομαι. Ἀλλ´ Ἱωνᾶ μὲν μετὰ τὴν ἐκ τοῦ κήτους οἷον ἀναβίωσιν κηρύσσοντι ἐπείσθησαν οἱ Νινευῖται, ἐμοὶ δὲ καὶ ἀναστάντι οὐ πιστεύσει ἡ γενεὰ αὕτη· ὅθεν κατακρι. θήσονται, ὅτι Νινευίτας οὐκ ἐμιμήσαντο, καίτοι γε πλεῖον Ἰωνᾶ ὧδε. Τό τε γὰρ ἀξίωμα τὸ ἐμὸν καὶ τὸ τοῦ κῃρύγματος εἶδος πολλὴν διαφοράν ἐνδείκνυται. Ἐγὼ Δεσπότης, ἐκεῖνος δοῦλος. Ἐγὼ βασιλείαν οὐρανῶν κηρύσσω, ἐκεῖνος σωτηρίαν τὴν ἀπὸ τῆς καταστροφῆς. Ἐγὼ μετὰ θαυμάτων, ἐκεῖνος οὐδὲν ποιήσας θαῦμα. Ὁμοίως καὶ ἡ βασίλισσα τοῦ νότου κατακρινεῖ τὴν γενεὰν ταύτην, ὅτι ἐκ περάτων γῆς ἃλθεν ἀκοῦσαι τὴν σοφίαν Σολομῶντος. Νόει δέ μοι καὶ πᾶσαν ὡυνὴν ἐν τῷ καλῷ κρατοῦσαν καὶ ἱσταμένην βασίλισσαν τοῦ νότου. Οἷόν τί φημι, ὁ βοῤῥᾶς παρὰ τῇ Γραφῇ διαβάλλεται, ὡς τοῦ ἀντικειμένου τόπος· ψυχρὸς γὰρ καὶ νεκροποιὸς καὶ ναρκώδης· ὁ ἵὲ νότος ἐπαινεῖται ὡς πνεῦμα θερμὸν καὶ ζωογόνον. καὶ τῶν νεναρκηκότων μελῶν θαλπτικόν. Διὸ καὶ ἡ Ἀν τῷ Ἅσματι νύμφη τὸν βοῤῥᾶν διώκουσα, Ἐξεγέρθητι, φησὶ, βοῤῥᾶ, καὶ ἔρχου, νότε. Καὶ πάλιν ὁ προφήτης φησί· Καὶ τὸν ἀπὸ βοῤῥᾶ ἐξολοθρεύσῃ Κύριος, δηλονότι τὸν Σατανᾶν. Ἡ τοίνυν ψυχὴ ἡ βασιλεύουσα ἐν τῷ νότῳ, τῇ ἀγαθῇ μερίδι καὶ τῷ πνευματικῷ βίῳ, καὶ διὰ τῆς πρακτικῆς τὸ κράτος ἔχονσα, ἔρχεται εἰς τὸ ἐ κοῦσαι τὴν σοφίαν, ὅπερ ἔστιν, εἰς θεωρίαν ἀναβι νει. Ἡ γὰρ σοφία τοῦ Σολομῶντος τοὺ εἰρηνικοῦ βασιλέως, τοῦ Κυρίου » Θεοῦ ἡμῶν ἡ θεωρία ἐστὶν, εἰς ἣν ἄλλως οὐκ ἂν εἰσέλθῃ τις, εἰ μὴ διὰ τοῦ βασιλεῦσαι ἐν τῷ ἀγαθ βίῳ, καὶ κρατησαι διὰ τῆς πρακτικῆς.

PG 123, skenējuma lpp. 437–438 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τῶν Φαρισαίων καὶ Γραμματέων Ἀιαβαλλόντων … beidzas: καὶ κρατησαι διὰ τῆς πρακτικῆς.

Ziņot par kļūdu

Lk. 11:33–36

Tā kā skaudīgie jūdi, redzēdami brīnumus, tos ļaunuma slimības dēļ apmeloja, Kungs tāpēc saka šo: cilvēki, saņēmuši no Dieva lukturi – prāta žēlastību, caur kuru mēs redzam, it kā mums būtu dota gaisma –, apslēpa šo prāta izšķiršanas spēju un, skaudības aptumšoti, neredz brīnumus un labdarības. Taču mēs prātu saņēmām tādēļ, lai to liktu lukturī, lai arī citi redzētu gaismu.

Man šķiet, ka Viņš saka šo: „Ak farizej, tev ir zināšana – tas ir lukturis. Tev šī zināšana bija jāizlieto, lai atzītu brīnumus, un arī citiem tie bija jāapgaismo un jārāda, ka tie ir Dieva Dēla darbi, nevis Belcebula, lai tie, kas ieiet – tas ir, iesācēji un tie, kas vēl tikai uzsāk –, redzētu gaismu.“ Jo gudrais jau ir aizgājis, bet kas vēl mācās, tas vēl iet. „Bet jūs, farizeji, to negribējāt, bet dvēseles aci – prātu –, kas bija vienkāršs, padarījāt šķību un līku.“

Jo kā miesas acs, kāda tā ir, tādu dara arī miesu – ja tā ir gaiša, arī miesa būs gaismā, bet ja tumša, arī tā būs tumsā –, tāpat arī dvēsele noskaņojas līdzi prātam. Un ja aci un gaismu, ko tā saņēmusi no Dieva, tā atrod aptumšotu vai nu skaudības, vai mantkārības, vai, īsi sakot, baudkārības dēļ, arī pati tiek aptumšota.

Piezīmes (1)
  1. „Tie, kas ieiet“ – οἱ εἰσπορευόμενοι (Lk. 11:33); Teofilakts tos saprot kā iesācējus (εἰσαγωγικοί).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 5:15; Mt. 6:22–23; Lk. 8:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

σε.» Ἐπειδήπερ οἱ βάσκανοι Ἰουδαῖοι τὰ θαύματα βλέποντες ἐσυκοφάντουν ταῦτα νόός κακίᾳ, τούτου ἕνεκεν ὁ Κύριος ταῦτά φησι· Ὅτι λύχνον λαβόντες οἱ ἄνθρωποι παρὰ τοῦ Θεοῦ, τὴν τοῦ νοὸς χάριν, δι´ ἦς βλέπομεν ὡσανεὶ φωτὸς δοθέντος ἡμῖν, κατέκρυψαν ταύτην τὴν διάκρεισιν τοῦ νοῦ, καὶ ἀπὸ βασκανίας σκοτισθέντες, τὰ θαύματα καὶ τὰς εὐεργεσίας οὐχ ὁρῶσι. Καίτοι ἐπὶ τούτῳ ἐλάβομεν τὸν νοῦν, ἵνα ἐπὶ τὴν λυχνίαν τιβῶμεν, ὡς ἂν καὶ ἄλλοι βλέπωσι τὸ φῶς. Δοκεῖ δέ μοι τοῦτο λέγειν, ὅτι, Ὢταρισαῖε, ἔχεις γνῶσιν, τοῦτο ὁ λύχνος. Ἔει σε τῇ γνώσει ταύτῃ κεχρῆσθαι πρὸς τὴν τῶν θαυμάτων ἐπίγνωσιν, καὶ τοῖς ἄλλοις δὲ φαίνειν καὶ δεικνύειν ταῦτα, ὅτι ἔργα εἰσὶ τοῦ Υἱοῦ τοῦ Θαοῦ, καὶ οὐχὶ τοῦ Βεελζεβοὺλ, ὡς ἂν οἱ εἰσπορευόμενοι, τουτέστιν οἱ εἰσαγωγικοὶ καὶ ἀρχάριοι, τὸ φῶς βλέπωσιν. Ὁ μὲν γὰρ σοφὸς ἤδη ἐπορεύθη, ὃ δὲ ἔτι μανθάνων πορεύεται. Ἀλλ´ οὐ τοῦτο ἠβουλήθητε ὑμεῖς οἱ δαρισαῖοι, ἀλλὰ τὸν ὀφθαλμὸν τῆς ψυχῆς τὸν νοῦν ἀπλοῦν ὄντα, ἐποιήσατε λοξὸν καὶ σκολιόν. Ὥσπερ γὰρ ὁ ὀφθαλμὸς τοῦ σώματος, ὅπως ἂν ἔχῃ, οὕτω καὶ τὸ σῶμα ποιεῖ, εἰ μὲν φωτεινὸς εἴη, ἔσται καὶ τὸ σῶμα ἐν φωτί· εἰ δὲ σκοτεινὸς, ἔσται κἀκεῖνο ἐν σκότει. Τὸν αὐτὸν τρόπον καὶ τῷ νοῖ ἡ ψυχὴ ουνδιατίθεται. Καὶ ὃν Ἐλαβεν ἐκ Θεοῦ ὀφθαλμὸν καὶ οῶς, τοῦτον εἰ εὔροι σκοτιζόμενον ἢ ὑπὸ βασκανίας, ἢ φιλοχρηματίας, καὶ ἀπλῶς εἰπεῖν φιλοῦλίας, σκοτίζεται καὶ αὐτή

PG 123, skenējuma lpp. 438–439 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: σε.» Ἐπειδήπερ οἱ βάσκανοι Ἰουδαῖοι … beidzas: εἰπεῖν φιλοῦλίας, σκοτίζεται καὶ αὐτή

Ziņot par kļūdu

Lk. 11:37–41

Kungs gan zināja farizeju nekrietnumu, tomēr ēd kopā ar viņiem tieši tāpēc, ka viņi bija ļauni un viņiem vajadzēja labošanos. Jo tāpēc Viņš ēd kopā ar viņiem, lai izmantotu izdevību un labotu viņu tikumus. Tā arī tagad, izsmiedams viņu nejēdzīgo ieradumu – es saku: mazgāties pirms ēšanas –, Viņš māca, ka dvēselei jābūt šķīstītai ar labiem darbiem, jo mazgāšanās ar ūdeni šķīsta nevis dvēseli, bet miesu. Jo tie neprātīgie domāja, ka līdz ar miesu tiek šķīstīta arī viņu dvēsele, kad miesa tiek apmazgāta un mazgāta.

Tātad Kungs izmanto jauku piemēru – biķera. Jo tā kā bija maltītes laiks, Viņš piemin biķeri un bļodu, ņemdams liecību no tā, kas bija acu priekšā, un pārliecinādams farizeju: kā nav nekāda labuma, ja biķeris no ārpuses tīrs, bet iekšpusē pilns ar visādiem netīrumiem, tā nav labuma arī tad, ja miesa tiek mazgāta, bet dvēsele ir pilna ar visādu nešķīstību, piemēram, laupīšanu un ļaunumu. Ar to Viņš norādīja uz divām kaislībām, kas valdīja jūdos: uz alkatību – ar „laupīšanu“, un uz skaudību un to, kas no skaudības nāk, – ar „ļaunumu“. Tātad nav nekāda labuma, kad dvēsele ir tādā stāvoklī.

„Neprātīgie, vai Tas, kas radījis miesu, par kuru jūs tik ļoti rūpējaties, nav radījis arī dvēseli? Tātad jums jāšķīsta arī tā.“ Tad Viņš māca, kā tiek šķīstīts tas, kas iekšā: ar žēlsirdības dāvanām, Viņš saka. Ievēro man, kā Viņš dziedina abas viņu kaislības – es saku: skaudību un laupīšanu –, ieteikdams žēlsirdības dāvanas. Jo tas, kas patiesi apžēlojas, neaplaupīs to, kam viņš rāda žēlsirdību, un neapskaudīs to, kam viņš rāda žēlsirdību. Tā kā Viņš tiem pārmeta šīs divas kaislības, Viņš ar vienām zālēm tās izceļ ar saknēm – ar žēlsirdības dāvanām, kas ir pirmās durvis uz dievišķošana / teōze mīlestību; bet kur ir mīlestība, kur tad alkatība un skaudība?

„Tātad no tā, kas iekšā“, tas ir, no jūsu mantas. Labi Viņš sacīja „kas iekšā“ un nesacīja „kas ir“, jo manta ir iekšā mantkārīgā sirdī un tajā iesēžas. Tāpēc arī Dāvids saka: „Nepieķeriet sirdi bagātībai“, tas ir, nepienaglojiet un nepiesieniet to.

Piezīmes (3)
  1. Ps. 61:11 LXX (1965: Ps. 62:11).
  2. „Žēlsirdības dāvanas“ – ἐλεημοσύνη (sk. termini.md).
  3. Vietturis theosis – θεοποιὸς ἀγάπη, „mīlestība, kas dara par dieviem“ (pretrunas.md, 5).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 23:25–26; Mk. 7:3–4; Lk. 12:33; Ps. 61:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὥει μὲν τὴν τῶν Χαρισαίων σκαιότητα ὁ Κύριος, ἀλλ´ ὅμως συνεστιᾶται αὐτοῖς δι αὐτὸ τοῦσο, ὅτι πονηροὶ ἦσαν, καὶ διορθῶσεως ἔχρῃζον. Διὰ τοῦτο γάρ τοι συνεσθίει, ὡς ἂν δράξηται ἀφορμῆς, καὶ βελτιώσῃ τὰ ἤθη αὐτῶν. Ὥσπερ οὖν καὶ νῦν τὸ ἀνόητον αὐτῶν ἔθος ἐπισκώπτων, φημὶ δὴ τὸ πρὸ τοῦ φαγεῖν καθαρίζεσθαι αὐτοὺς, διδάσκει, ἅτι δεῖ τὴν ψυχὴν κεκαθάρθαι δι´ ἔργων ἀγαθῶν, ὡς τόγε νίπτεσθαι δι´ ὕδατος, οὐ ψυχὴν, ἀλλὰ σῶμα καθαίρει. Ἐκεῖνοι γὰρ ἐνόμιζον οἱ ἀνόητοι, ὅτι ἅμα τῷ σώματι καὶ ψυχὴ αὐτῶν καθαίρεται διὰ τοῦ βαπτίζεσθαι καὶ νίπτεσθαι τὸ σῶμα. Ὁ τοίνυν Κύριος χαρίεντι παραδείγματι κέχρηται τῷ τοῦ ποτηρίου. Ἐπεὶ γὰρ καιρὸς ἦν τραπέζης, ποτηρίουκαὶ πίνακος μνημονεύει, ἀπὸ τῶν ἐν ὄψει κειμένων μαρτυρίαν παράγων, καὶ συμπείθων τὸν φαρισαῖον, ὅτι ὥσπερ οὐδὲν ὄφελος ἔξωθεν μὲν καθαρὸν εἶναι πὸ ποτήριον, ἔσωθεν δὲ ῥύπου παντὸς πεπληρωμένον, οὕτως οὐδὲ σώματος βαπτιζομένου, ψυχῆς δὲ γεμούσης πάσης ἀκαθαρσίας, οἷον ἀρπαγῆς καὶ πονηρίας. Ἡνίξατο δὲ τὰ δύο πάθη τὰ ἐπικρατοῦντα τῶν Ἰουδαίων. πλεονεξίαν διὰ τῆς ἁρπαγῆς, φθόνον δὲ καὶ τὰ ἐκ φθόνου διὰ τῆς πονηρίας. Οὐδὲν οὖν ὄφελος, ὅταν οὕτως ἔχῃ ἡ ψυχή- Ἄφρονες, οὐχ ὁ ποιήσας τὸ σῶμα, ὃ πολλῆς ἐπιμελείας ἀξιοῖς, καὶ τὴν ψυχὴν ἐποίησεν; Ὀφείλετε οὖν καὶ ταύτην καθαίρειν. Εἶτα διδάσκει αὐτοὺς, πῶς καθαρίζεται τὸ ἕσω. Διὰ τῆς Ἀλεημοσύνης, φησίν. Ὅρα δέ μοι πῶς τὰ δύο πάθη αὐτῶν θεραπεύει, τὸν φθόνον λέγω, καὶ τὴν ἀρπαΚγὴν, διὰ τοῦ ὑποθέσθαι τὴν ἐλεημοσύνην. Ὁ γὰρ ἐλεῶν ἀληθῶς, οὐχ ἁρπάσει τὰ τοῦ ἐλεουμένου, οὐ φθονήσει τῷ ἐλεουμένῳ. Ἐπεὶ τοίνυν δύο τούτοις πάθη ὡνείδισε, δι´ ἑνὸς φαρμάκου ταῦτα ἐκμονλεύει, τῆςν ἐλεημοσύνης, ἥτις πρώτη θύρα τῆς θεοποιοῦ ἀγάπης· ἀγάπης δὲ παρούσης ποῦ πλεονεξία καὶ φθόνος; Τὰ ἐνόντα οὖν, τουτέστι, τὰ ὑπάρχοντα ὑμῖν· καλῶς δὲ εἶπε τὰ ἐνόντα, καὶ οὐκ εἶπεν, ὄντα, διότι τὰ χρήματα ἔνεισιν ἐν τῇ καρδίᾳ τοῦ φιλοχρημάτου, καὶ ἐγκάθηνται αὐτῇ, διὸ καὶ Δαυὶδ φησι, μὲ ποοστῖθεσθαι τὴν καρδίαν τῷ πλούτῳ, τουτέστι, μὴ προσηλοῦν αὐτὴν καὶ συνδεσμεῖν.

PG 123, skenējuma lpp. 439–440 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὥει μὲν τὴν τῶν Χαρισαίων … beidzas: μὴ προσηλοῦν αὐτὴν καὶ συνδεσμεῖν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 11:42–51

Farizeji, lai, protams, nepārkāptu bauslību, deva desmito tiesu pat no vismazākā; un ja kāds viņus varbūt pārmeta kā sīkumainus, viņi minēja bauslību, kas pavēlēja nest priesteriem desmito tiesu no visa. Tāpēc Kungs saka: „Kā jūs to neatstājat novārtā, tā jums vajadzēja iegūt arī tiesu un Dieva mīlestību.“ Jo tā kā viņi bija netaisni un nogalināja atraitni un bāreni, Viņš saka: „Jums jābūt tiesai“, proti, taisnai tiesai. Un tā kā viņi arī nicināja Dievu, ķerdamies pie svētajiem darbiem bez jebkādas izšķiršanas, tāpēc Viņš tiem pavēl turēt Dieva mīlestību. Jo kas mīl Dievu, tas neķeras pie Viņa darbiem nicīgi.

Man šķiet, ka, tā kā mīlestība ir divējāda – pret Dievu un pret tuvāko –, Viņš uz abām norāda: ar vārdu „tiesa“ – uz mīlestību pret tuvāko, jo taisni tiesāt tuvāko un viņu neapspiest nāk no viņa mīlestības; bet ar vārdiem „Dieva mīlestība“ – protams, uz pilnīgu noskaņu pret Dievu. Un arī tad, kad kāds mīl tuvāko nevis kaut kā pasaulīga vai kādas apkaunojošas kaislības dēļ, bet pēc Dieva, arī to varētu saukt par Dieva mīlestību, proti, tādu, ko Dievs pavēl un ko Viņš pieņem.

Viņi gribēja, lai katrs cilvēks tos godā un uzrunā kā skolotājus tirgus laukumos; jo tas ir „sveiciens“ – uzruna. „Jūs līdzināties kapiem,“ Viņš saka, „kas pilni visādas trūdēšanas, bet no ārpuses mirdz ar marmoru; cilvēki, tos redzēdami, nezina, pa ko staigā; citādi tie riebtos iekšējās negantības dēļ.“

Bauslības mācītājs neprātīgi pats sevi pakļauj apsūdzībai. Bauslības mācītāji bija citi nekā farizeji. Jo farizeji tika uzskatīti par askētiem un nošķirtiem no pārējiem; bet bauslības mācītāji bija rakstu mācītāji un skolotāji, kas risināja bauslības jautājumus tiem, kas to vēlējās. Tātad bauslības mācītāji uzkrāva cilvēkiem smagas un grūti nesamas nastas, pavēlēdami tiem grūti izpildāmos bauslības priekšrakstus, bet paši ar savu pirkstu nastām nepieskārās, tas ir, paši nedarīja neko no tā, ko pavēlēja citiem. Jo kad skolotājs dara to, ko māca, viņš atvieglo nastas, dodams sevi par paraugu un iedrošinādams mācekļus. Bet kad viņš nedara neko no tā, ko saka, tad mācekļiem nastas patiesi šķiet smagas, jo tās nespēj izpildīt pat skolotājs.

Kungs rāda, ka jūdi ir Kaina ļaunuma pēcteči un mantinieki, sacīdams, ka visas asinis, kas izlietas no Ābela līdz Zaharijam, tiks piedzītas no šīs cilts. „Jo jūs,“ Viņš saka, „nogalinājāt praviešus, kas bija jūsu brāļi, tāpat kā viņš Ābelu.“ Tāpēc daži ne bez pamata Kainu attiecināja uz tautu, kas nogalināja praviešus – par to septiņkārt atriebts, protams, ar vieglāku sodu –, bet Lamehu – uz tiem, kas nogalināja Kristu; tāpēc arī septiņdesmit reiz septiņkārt atriebts, kad viņi tika izkaisīti gūstā, no kura nav atgriešanās.

Kas tad bija Zaharija, ko viņi nogalināja starp templi un altāri? Vieni saka, ka tas ir senais Zaharija, Jojadas dēls, ko viņi nomētāja akmeņiem, kā to var uzzināt no Valstību grāmatas. Citi saka, ka tas ir Priekšteča tēvs. Jo viņš pēc Kristus dzimšanas ierindoja Dievadzemdētāju starp jaunavām un nostādīja Viņu vietā, kur tās stāvēja; bet šī vieta bija starp templi un ārējo vara altāri. Tāpēc viņi to nogalināja. Jo tā kā daži gaidīja, ka Kristus būs viņu ķēniņš, bet viņi negribēja, lai pār viņiem valda, tāpēc viņi nogalināja svēto, jo tas apstiprināja, ka Jaunava ir dzemdējusi un ka piedzimis Kristus, kam bija jāvalda pār viņiem, – un tieši no tā viņi novērsās; jo viņi gribēja būt bez ķēniņa.

Piezīmes (3)
  1. Ps. 93:6 LXX (1965: Ps. 94:6).
  2. „No Valstību grāmatas“ – Teofilakts tā sauc stāstu, kas atrodams 2. Laiku 24:20–22 (LXX: 2. Paralipomenon).
  3. Par Zaharijas, Priekšteča tēva, nāvi templī – sk. arī lk-1-5-7 un sv. Teofilakta skaidrojumu Mt. 23:35.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 23:23–36; 5. Moz. 14:22; Ps. 93:6; 1. Moz. 4:8; 1. Moz. 4:15; 1. Moz. 4:24; 2. Laiku 24:20–22; Lk. 19:14

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οἱ Θαρισαῖοι ἵνα μὴ παραβῶσι δῆθεν τὸν νόμον, ἀπεδεκάτουν καὶ τὰ ἐλάχιστα, εἰ δέ σις αὐτοῖς ἐμέμψατο τυχὸν ὡς μικρολογουμένοις, τὸν νόμον προὔφερον, ὃς ἀπὸ πάντων δεκάτας προσφέρεσθαι τοῖς ἱερεῦσιν ἐκέλευεν. Ὁ γοῦν Κύριός φησιν, ὅτι Ὥσπερ τούτων οὐκ ἁμελεῖτε, ἔδει ὑμᾶς καὶ τὴν κρίσιν καὶ τὴν ἀγάπην τοῦ Θεοῦ περιποιεῖσθαι. Ἐπειδὴ γὰρ ἄδικοι ἦσαν, καὶ χήραν καὶ ὀρφανὸν ἀπεκτίννυον, φησὶν, ὅτι Δεῖ ὑμᾶς ἔχειν τὴν κρίσιν, ἤγουν τὴν δικαιοκρισίαν. Ἐπεὶ δὲ καὶ καταφρονηταὶ ἦσαν τοῦ Θεοῦ, ἀδιαφόρως τοῖς ἱεροῖς Ιργοις ἐπιχειροῦντες, διὰ τοῦτο αὐτοῖς τὴν τοῦ Θεοῦ ἀγάπην ἔχειν ἐντέλλεται. Ὁ γὰρ ἀγαπῶν τὸν Θεὸν, οὐ καταφρονητικῶς μέτεισι τὰ ἔργα αὐτοῦ. Τάχα δέ μοι δοκεῖ, ἐπειδὴ δύο εἴδη τῆς ἀγάπης, τό τε πρὸς τὸν μεὸν, καὶ τὸ πρὸς τὸν πλησίον, τὰ δύο ταῦτα αἰνίττεσθαι, διὰ μὲν τοῦ εἰπεῖν τὴν κρίσιν, ὑποδηλῶν τὴν εἰς τὸν πλησίον ἀγάπην· τὸ γὰρ δικαίως κρίνειν τὸν πλησίον, καὶ μὴ καταδυναστεύειν αὐτοῦ, ἐκ τοῦ ἀγαπᾷν αὐτὸν γίνεται. Διὰ δὲ τοῦ εἰπεῖν τὴν ἀγάπην τοῦ Θεοῦ, τὴν πρὸς τὸν Θεὸν πάντως μηνύων όλικὴν διάθεσιν. Καὶ ὅταν δέ τις ἀγαπᾷ τὸν πλησίον οὐ διά τι κοσμικὸν, ἢ αἰσχρὸν πάθος, ἀλλὰ κατὰ Θεὸν, λεχθείη ἂν καὶ αὕτη ἀγάπη τοῦ Θεοῦ, ἦγουν ἤν ἐντέλλεται ὁ Θεὸς, ἣν ἀποδέχεται. Ἡθελον δὲ παρὰ παντὸς ἀνθρώπου τιμᾶσθαι καὶ προσαγορεύεσθαι ώς διδάσκαλοι ἐν ταῖς ἀγοραῖς· τοῦτο γὰρ ὁ ἀσπασμὸς, ἡ προσηγορία. Ἐοίκατε γοῦν, φησί, μνήμασιν, ἃ γέμουσι μὲν πάσης σαπρίας, ἔξωθεν δὲ λάμπουσιν μαρμάροις· ἃ ὁρῶντες οἱ ἄνθρωποι, οὐκ οδασι ποῦ περιπατοῦσιν, ἢ γὰρ ἂν ἐμυσάχθησαν τὴν ἔσωθεν βδελυγμίαν. Ὁ δὲ νομικὸς ἀνοήτως ὑπάγες ἐαυτὸν τῷ ἐλέγχῳ. Ἄλλοι δὲ ἦσαν οἱ νομικοὶ παρὰ τοὺς Φαρισαίους. Οἱ μὲν γὰρ Φαρισαῖοι ὡς ἀσκηταὶ ἐδόκουν, καὶ ἀποκεκομμένοι τῶν ἄλλων. Οἱ δὲ νομικοὶ Τραμματεῖς ἦσαν καὶ διδάσκαλοι, τοῖς βουλομένοις τὴ τοῦ νόμου ζητήματα λύοντες. Ἐφόρτιζον οὖν τοὺς ἀνθρώπους βαρέα καὶ δυσβάστακτα οἱ νομικοὶ, ἐντελλόμενοι αὐτοῖς τὰ τοῦ νόμου δυσφύλακτα παρατηρήματα, αὐτοὶ δὲ τῷ δακτύλῳ αὐτῶν οὐ προσέθαυον τοῖς φορτίοις, τουτέστιν, αὐτοὶ οὐδὲν, ἐξ ὧν τοῖς Κλλοις ἐπέταττον. ἔπραττον. Ὅταν μὲν γὰρ ὁ διδάσκων πράττῃ ἃ διδάοκει, ἐπελαφρύνει τὰ φορτία, ὑπόδειγμα διδοὺς ἑαυτὸν, καὶ παρηγορίαν ἐμποιῶν τοῖς διδασκομένοις. Ὅταν δὲ οὐδὲν ὧν λέγει πράττῃ, τῃνικαῦτα Βαρέα ὄντως τὰ φορτία δοκεῖ τοῖς διδασκομένοις, ὡς μηδὲ παρὰ τοῦ διδασκάλου δυνάμενα κατορθωθῆναι. Ἐμφαίνει δὲ ὁ Κύριος τοὺς Ἰουδαίους ἀπογόνους καὶ κληρονόμους τῆς κακίας τοῦ Κάῖν, διὰ τοῦ λέγειν ὅτι πᾶν αἷλα ἐκνυθὲν ἀπὸ Ἄβελ ἕως τοῦ Ζαχαρίου ἀπαιτηθήσεται ἀπὸ τῆς γενεᾶς ταύτης, Καὶ γὰρ, φησὶν, ὑμεῖς ἀδελφοὺς ὄντας ὑμῶν τοὺς προφήτας ἐφονεύσατε, ὡς κἀκεῖνος τὸν Ἄβελ. Ὅθεν οὐκ ἀλόγως τινὲς τὸν μὲν Κάῖν εἰς τὸν τοὺς προφήτας ἀποκτείναντα λαὸν ἐξελάβοντο, ἀφ´ οὗ ἐκδεδίκηνται ἐπτὰ, ἐλαφροτέρᾳ δηλαδὴ τιμωρία· τὸν δὲ´ Ἀάμεχ εἰς τοὺς ἀποκτείναντας τὸν Χριστὸν, διὸ καὶ ἑβδομηκοντάκις ἑπτὰ ἐκδεδίκηνται, εἰς αἰχμαλωσίαν διασπαρέντες ἀνυπόστροφον. Τίς δὲ ἠν ἄρα Ζαχαρίας,, ὸν ἐφόνευσαν μετατὺ τοῦ ναοῦ καὶ τοῦ θυσιαστηοίου· Οἱ μὲν λέγουσι τὸν ἀρχαῖον Ζαχαρίαν τὸν τοῦ Ἰωάδε, καὶ ὃν ἐλιθοβόλησαν, ὡς ἔστι μαθεῖν ἐκ τῆς βίβλου τῶν Βασιλειῶν· οἱ δὲ τὸν πατέρα τοῦ Προδρόμου, τοῦτον γὰρ τάξαντα τὴν Θεοτόκον μετὰ τῶν παρθένων μετὰ τὸ τεκεῖν τὸν Χριστὸν, καὶ στήσαντα ταύτην ἐν τῷ τόπῳ ἐν ᾧ ἐκεῖναι ἵσταντο· ὁ δὲ τόπος ἦν μεταξὺ τοῦ ναοῦ καὶ τοῦ θυσιαστηρίου τοῦ ἔξω τοῦ χαλκοῦ. Διὰ τοῦτο τοίνυν ἐφόνευσαν αὐτόν. Ἐπεὶ γὰρ πρεσεδόκων τινὲς τὸν Χριστὸν βασιλέα αὐτῶν ἐσόμενον, οὐκ ἤθελον δὲ βασιλευθῆναι, τούτου ἕνεκα ἐφόνευσαν τὸν ἄγιον, ὡς βεβαιοῦντα ὅτι παρθένος ἔτεκεν καὶ ὁ Χριστὸς ἐγεννήθη ὁ μέλλων αὐτῶν βασιλεύειν, ὅπερ ἀπεστρέφοντο· ἀβασίλευτοι γὰρ ἤθελον εἶναι

PG 123, skenējuma lpp. 440–441 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οἱ Θαρισαῖοι ἵνα μὴ παραβῶσι … beidzas: ἀπεστρέφοντο· ἀβασίλευτοι γὰρ ἤθελον εἶναι

Ziņot par kļūdu

Lk. 11:52–54

Par „atziņas atslēgu“ Kungs nosauca mācību un vadību caur bauslību, kas spēj pievest pie Kristus. Jo bauslība patiesi ir audzinātājs uz Kristu. Tātad bauslības mācītāji, kas likās bauslību skaidrojam, ļaunprātīgi aizturēja atziņas atslēgu un neatvēra bauslības durvis, lai caur tām ieietu pie Kristus gan viņi paši, gan tauta. Bauslība ir durvis uz Kristu; tikai šīs durvis ir aizslēgtas, ja kāds neizskaidro un neatver bauslības neskaidrību. Jo arī Kungs sacīja: „Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man.“ Un atkal: „Pētiet Rakstus, jo tie ir tie, kas liecina par Mani; bet jūs negribat nākt pie Manis.“

Piemēram, lai parādītu kaut vai vienu: jūdi kāva jēru, svaidīja durvju stabus, ēda gaļu, un tā viņiem bija uzvara pār iznīcinātāju. Bet tas viss norādīja uz Kristus noslēpumu: kad Viņš kā jērs bez vainas un bez traipa tika nokauts, tika svaidīti mūsu durvju stabi – dusmu un kāres spēks – un pār tiem esošā pārsedze – saprātīgais spēks; un mēs ēdām Cilvēka Dēla miesu un uzvarējām to, kas iznīcināja mūsu dvēseles spēkus. Arī lielākā daļa bauslības norādīja uz Kristu. Taču bauslība bija aizslēgta ar burta neskaidrību kā ar kādām durvīm. Bet ja kādam bija uzticēta mācīšana, tam bija atziņas atslēga; un ja viņš būtu gribējis, viņš būtu atvēris un pats iegājis, un citiem kļuvis par ceļvedi. To bauslības mācītāji nedarīja, bet atņēma atziņas atslēgu, tas ir, to noslēpa, iznīcināja; un tā kā atslēga, proti, bauslības skaidrojums, bija atņemta, tās durvis palika aizslēgtas.

Par atziņas atslēgu tu varētu saprast arī ticību. Jo caur ticību nāk patiesības atziņa; un pravietis Jesaja saka: „Ja jūs neticēsiet, jūs arī nesapratīsiet.“ Tātad bauslības mācītāji šo atslēgu, proti, ticību, atņēma un noslēpa. Jo viņi neļāva dažiem ticēt Kristum, visa Pestītājam. Viņš darīja brīnumus, un tauta, caur brīnumiem ticēdama, grasījās Viņu atzīt par Dievu; bet tie sacīja, ka Viņš dara brīnumus ar Belcebulu. Vai redzi, kā viņi atņēma atziņas atslēgu, neļaudami ticēt Tam, caur kuru viņiem bija jānāk atziņai? Viņš sinagogās mācīja Dieva gribu, bet tie sacīja: „Viņam ir dēmons, un Viņš ir neprātīgs; ko jūs Viņu klausāties?“ Tātad viņi patiesi atņēma atziņas atslēgu: paši neiegāja un aizkavēja citus – un tos, kas jau gāja iekšā, tas ir, kas bija piemēroti Dieva atziņai.

Kamēr Viņš to vēl runāja, tie, it kā apliecinādami Viņa vārdus, – kaut gan viņiem vajadzēja atzīt savu vājumu – izrādīja sevi, protams, par gudrākiem nekā Viņš un sāka Viņu „izprašņāt“ (ἀποστοματίζειν), tas ir, bieži Viņam jautāt un likt Viņam nonākt neziņā. Jo „izprašņāšana“ notiek, kad daudzi vienam jautā par dažādām lietām. Tad viņš, nespēdams visiem atbildēt, neprātīgajiem rada iespaidu, ka nonācis neziņā. Tieši to šie nolādētie izdomāja pret Kristu. Jo daudzi, jautādami vienam, domāja Viņu izprašņāt un novest neziņā, it kā Viņš nespētu viņiem atbildēt – kas arī būtu pamatoti, jo kā gan viens var atbildēt daudziem, kas jautā katrs ko citu?

Bet vārdu ἀποστοματίζειν var saprast arī tā: „likt slazdus“ un „noķert aiz mutes“. Jo kad kāds tiek noķerts ar to, ko saka, šķiet, ka viņš tiek „izvilkts no mutes“, tas ir, tiek ievilkts un nosodīts ar viņa paša mutes vārdiem. To rāda arī turpmākais: „Meklēdami,“ teikts, „ko noķert no Viņa mutes.“ Jo ko viņš nedaudz iepriekš nosauca par ἀποστοματίζειν, to tagad sauc par „noķert no Viņa mutes“. Viņi Viņam jautāja te par bauslību, lai Viņu atmaskotu kā zaimotāju, kas apsūdz Mozu – jo to viņi tīkoja –, te par ķeizara lietām, lai Viņu nodotu kā dumpinieku un kādu varas tīkotāju, un vispār visu, ko vien var izdomāt ļaunas un katras viltības pilnas dvēseles.

Piezīmes (4)
  1. Jes. 7:9 LXX.
  2. „Durvju stabi – dusmu un kāres spēks; pārsedze – saprātīgais spēks“ – τὸ θυμικόν, τὸ ἐπιθυμητικόν, τὸ λογιστικόν (sk. termini.md).
  3. „Kristus noslēpums“ – μυστήριον šeit Evaņģēlija nozīmē, bez vietura.
  4. ἀποστοματίζειν (Lk. 11:53) – „izprašņāt, uzbrukt ar jautājumiem“; Teofilakts dod divus skaidrojumus.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 23:13; Gal. 3:24; Jņ. 5:46; Jņ. 5:39–40; 2. Moz. 12:7–13; 1. Pēt. 1:19; Jes. 7:9; Jņ. 10:20; Lk. 20:22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Κλεῖδα γνώσεως ὡνόμασεν ὁ Κύριος τὴν διδασκαλίαν, καὶ τὴν διὰ τοῦ νόμου χειραγωγίαν δυναμένου προσάγειν τῷ Χριστῷ. Ὁ γὰρ νόμος χειραγωγὸς πάν. τως εἰς Χριστόν. Οἱτοίνυν νομικοὶ τὸν νόμον δοκοῦντες ἑρμηνεύειν, τὴν κλεῖδα τῆς γνώσεως κατεῖχον ἐθελοκάκως, καὶ οὐκ ἤνοιγον τὰς τοῦ νόμου θύρας, Ἀνα δι´ αὐτῶν εἰαέλθωσιν αὐτοί τε καὶ ὁ λαὸς πρὸς Χριστόν. Ἔστι δὲ ὁ νόμος θύρα εἰς Χριστόν· πλὴν ἡ θύρα αὔτη κεκλεισμένη ἐστὶν, ἐὰν μή τις τὴν ἀσάφειαν τοῦ νόμου σαφηνίζῃ καὶ διανοίγῃ. Καὶ γὰρ ὁ Κύοιος εἶπεν· «Εἰ. ἐπιστεύετε Μωσεῖ, ἐπιστεύετε ἂν ἀμοί.» Καὶ πάλιν· «Ἐρευνᾶτε τὰς Γραφάς, ὅτι αὐταί εἰσιν αἱ μαρτυροῦσαι περὶ ἐμοῦ, καὶ ὑμεῖς οὐ θέλετε ἐλθεῖν πρός με.» Οον ὡς ἐπὶ ἑνὸς ὑποδεῖξαι, ἀμνὸς ἐσφάζετο τοῖς Ἰσυδαίοις, ἐχ ρίοντο αἱφλιαὶ, καὶ τὰ κρέα ἤσθιον, καὶ ἦν αὐτοῖς νίκη τοῦτο κατὰ τοῦ ὀλοθρευτοῦ. Τοῦτο δὲ ἅπαν τὸ τοῦ Χριστοῦ μυστήριον ἐδήλου, οὗ ὡς ἀμνοῦ ἀμώμου καὶ ἀσπίλου σφαγέντος, ἐχρίσθησαν αἱ ἡμέτεραι φλιαί, θυμὸς καὶ ἐπιθυμία, καὶ τὸ τούτων ὑπέρθώρον τὸ λογιστικόν· καὶ τὴν σάρκα τοῦ Υἱοῦ τοῦ ἀνθρώπου ἐφάγομεν, καὶ νενικήκαμεν τὸν τὰς ψυχικὰς ἡμῶν δυνάμεις ὀλοθρεύαντα. Καὶ τὰ πλείω δὲ τοῦ νόμου τὸν Χριστόν ὑπεδήλουν. Κεκλεισμένος μέντοι ἦν ὁἰνόμος τῇ τοῦ γράμματος ἀσαφείᾳ, ὡσπερ τινὶ θύρᾳ. Ἐὰν δέ τις διδα. σεαλίαν ἐνεκενείοιστο. οὐτος εἶχε τὴν κλεῖδα τῆς ννώσεως· καὶ εἰ ἠβούλετο, ἥνοιξεν ἂν, καὶ αὐτός τε εἰσῆλθε, καὶ ἄλλοις ὁδηγὸς ἐγένετο, ὅπερ οἱ νομικοὶ οὐκ ἐποίησαν, ἀλλ´ ἦραν τὴν κλεῖδα τῆς γνώσεως, τουτέστιν ἀπέκρυψαν, ἠφάνισαν, καὶ λοιπὸν ὡς τῆς κλειδὸς ἀρθείσης ἐκ μέσου, ἤτοι τῆς ἑρμηνείας τοῦ νόμου, ἔμεινε σοεκλεισμένη ἡ τούτου θύρα. Νοήσεις Ἐ ἂν καὶ τὴν πίστιν κλεῖδα τῆς γνώσεως. Διὰ γὰρ τῆς πίστεως προσγίνεται ἡ τῆς ἀληθέίας γνῶσις· καὶ γοῦν ὁ προφήτης Ἡσαῖας φησί· «Καὶ, Ἐὰν οὐ πιστεύσητε, οὐδ´ οὐ μὴ συνῆτε.» Οἱ τοίνυν νομικοὶ τὴν κλεῖδα ταύτης, ἤτοι τὴν πίστιν, ἦραν ἐκ μέσου, καὶ ἀπέκρυψαν. Οὐ γὰρ εἴων πιστεύειν τινὰς εἰς τὸν βλων Σωτῆρα Χριστόν. Ἐθαυματούργει ἐκεῖνος, καὶ ὰλαλς διὰ τῶν θαυμάτων πιστεύων, ἔμελλεν ἐπιγινώσκειν αὐτὸν Θεόν· οἱ δὲ ἐν Βεελζεβοὺλ ἔλεγον ἐπι. τολρν αὐτὸν τὰ θαύματα. Ὁρᾷς πῶς ἦραν τὴν κλεῖδα τῆς γνώσεως, οὐκ ἐῶντες πιστεύειν τῷ δι´ οὗ ἡ χνῶ. σις αὐτοῖς ἔμελλεν ἐπιγίνεσθαι; Ἐδίδασκεν ἐν ταῖς Σιναγωγαῖς τὸ θέλημα τοῦ Θεοῦ, οἱ δὲ ἔλεγον, Δαιμόνιαν ἔχει, καὶ μαίνεται, τί αὐτοῦ ἀκούετε; Ἢραν οὖν κατὰ τὸ ἀληθὲς τὴν κλεῖδα τῆς γνώσεως, αὐτοί τε οὐκ εἰσῆλθον, καὶ ἑτέρους κεκωλύκασι, καὶ ταῦτα εἰσερχομένους, τουτέστιν ἐπιτηδείους ὄντας πρὸς θεσγνωσίαν. Ἔτι δὲ αὐτοῦ ταῦτα λέγοντος, ἐκεῖνοι ὥσπερ ἐπιμαρτυροῦντες τοῖς λόγοις αὐτοῦ, δέον ἐπι. γνῶναι τὴν οἰκείαν ἀσθένειαν, ἐπεδείκνυον ἑαυτοὺς δῆθεν σοφωτέρους αὐτοῦ, καὶ δὴ ἀποστοματίζειν αὐΡατὴοι. Οε. ΣΧΗΙ. ΔΑΡΙΤ ΧΗ. τὸν ἤρξαντο, τουτέστι πυκνῶς ἐρωτᾷν αὐτὸν, καὶ ἀπορεῖν. Γίνεται. γὰρ τὸ ἀποστοματίζειν, ὅταν πλείὲνες ἐρωτῶσιν ἕνα περὶ ἄλλων καὶ ἄλλων ὑποθέσοων. Τότε γὰρ μὴ δυνάμενος κἄσιν ἀπακρίνεσθαι, ἔμφασιν δίδωσι τοῖς ἀνοήτοις τοῦ ἐξαπορηθῆναι. Τοῦτο τοίνυν ἐσοφίζοντο καὶ οἱ κατάρατοι ἐκεῖνοι κατὰ Χρεστοῦ. Παλλοὶ γὰρ ἐρωτῶντες ἕνα, ἐδόκουν ἀποστοματίζειν, καὶ εἰς ἀπορίαν ἄγειν αὐτὸν, ὡς μὴ ἅωνα. μενον αὐτοῖς ἀποκρίνεσθαι, ὅπερ εἰκδτως ὅγίνετο · πῶς γὰρ ὁ εἶς δύναται πολλοῖς ἀποκρίνεσθαι Δλλα καὶ ἄλλα ἐρωτῶσι; Δὐναται ὲ τὸ ἀποστοματίζειν καὶ οὕτω νοηθῆναι, ἀντὶ τοῦ παγιὰεύσιν αὐτὸν, καὶ ἀπὸ τοῦ στόματος κρατεῖν. Ὅταν γάρ τις κρατηθῇ ἀφ´ ὥν λέγει, ἀποτοματίζεσθαι δοκεῖ, τουτέστιν, ἀπὸ τοῦ στόματος ἕλκεσθαι, καὶ κατακρίνεσθαι. Δηλοῖ δὲ τοῦτο καὶ τὰ ἐφεξής. Χητοῦντες γὰρ, φησί, θηράσσι τι ἐκ τοῦ στόματος αὐτοῦ ὅπερ γὰρ πρὸ ὀλίγου εἶπεν ἀποστοματίζειν, τοῦτο νῦν λέγει θηρεῦσαι ἐκ τοῦ στόματος αὐτοῦ. Ἡρώτων δὲ αὐτὸν, ποτὲ μὲν περὶ τοῦ νόμου, ὡς ἄν βλάσφημον ἐλέγξωσιν αὐτὸν κατηγορήσαντα τοῦ Μωσέως· Τοῦτο. γὰρ ὁπενόουν. Ποτὲ δα περὶ τῶν τοῦ Καίσαρος, ἵνα ὡς στασιαστὴν αὐτὸν οαὶ τιρανιῶον πι προσαγγείλωσι, καὶ ὄλως, οἷα ἂν ψυχαὶ πονηραὶ καὶ πάσης κακοηθείας ἀνάμεστοι ἐννοήσαιεν

PG 123, skenējuma lpp. 441–443 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Κλεῖδα γνώσεως ὡνόμασεν ὁ Κύριος … beidzas: καὶ πάσης κακοηθείας ἀνάμεστοι ἐννοήσαιεν

Ziņot par kļūdu