Lk. 11:1–4
Mācekli Kristus pamudina Jāņa mācekļi; tāpēc viņš lūdz, lai viņu mācītu lūgšanas veidam. Pestītājs arī māca, neatraidīdams mācekļa lūgumu.
„Tēvs mūsu, kas esi debesīs.“ Ievēro lūgšanas spēku: tā tevi tūdaļ paceļ augšup un pārliecina – tā kā tu Dievu sauc par Tēvu, tev nav jāatpaliek no līdzības ar Viņu, bet jācenšas kļūt līdzīgam Tēvam. Viņš nesacīja: „Mans Tēvs“, bet: „Tēvs mūsu“, mudinādams tevi uz brāļu mīlestību un piespiezdams mīlēt visus kā kopīgus brāļus. Sacīdams „debesīs“, Viņš neierobežo Dievu tur, bet klausītāju paceļ debesīs un novērš no zemes lietām.
„Svētīts lai top Tavs vārds“ – tas ir: lai tiek pagodināts, tas ir, dari mūsu dzīvi par Tavu godu. Jo kā Dieva vārds tiek zaimots ļauno dēļ, tā tas tiek pagodināts to dēļ, kam ir laba dzīve.
„Lai nāk Tava valstība.“ Grēcinieks lūdz, lai Dieva Valstība nenāktu, jo negrib, ka tā nāk, tās soda tiesu dēļ. Bet taisnais, gluži otrādi, lūdz, lai tā nāktu ātrāk, lai, atbrīvots no šejienes kārdinājumiem, viņš atdusētos.
„Lai notiek arī Tavs prāts“: kā debesīs no eņģeļiem, tā arī no mums, cilvēkiem, virs zemes. Jo eņģeļi visu dara pēc Dieva prāta.
Viņš māca lūgt tikai „dienišķo maizi“, tas ir, to, kas vajadzīga mūsu esamībai un dzīvības uzturēšanai – ne gluži lieko, bet nepieciešamo.
„Neieved mūs kārdināšanā“ nozīmē: nemesties kārdinājumos. Jo mums nav jālūdz Dievs, lai Viņš mūs iemestu kārdināšanā, bet jālūdz, lai tā nenāktu; bet kad tā nāk, tā jāpanes dūšīgi. Var arī teikt, ka kārdinājumi ir divējādi. Vieni ir brīvprātīgi, piemēram, žūpība, slepkavība, laulības pārkāpšana un citas kaislības; jo šiem kārdinājumiem mēs paši labprātīgi sevi pakļaujam. Bet nebrīvprātīgi ir tie kārdinājumi, kuriem mūs pakļauj tirāni un varmākas. No brīvprātīgajiem kārdinājumiem, tas ir, no kaislībām, mums jābēg un jālūdz, lai tie nenāktu, un jāsaka: „Neieved mūs“, tas ir, nepieļauj, ka mēs iekrītam kārdināšanā, proti, brīvprātīgā kaislībā, „bet atpestī mūs no ļaunā“. Jo viņš ir tas, kas uzved gan nebrīvprātīgos, gan brīvprātīgos kārdinājumus. Tāpēc, kad tevi pret tavu gribu kārdina cilvēks, nedomā, ka kārdinājuma cēlonis ir cilvēks, bet ļaunais. Jo viņš ir tas, kas pārliecina cilvēku trakot un plosīties pret tevi.
Piezīmes (2)
- Lūgšanas „Tēvs mūsu“ vārdi lemmā – no Lūgšanu grāmatas; Lk. 11:2–4 Teofilakta lemmā ir garākā (Mateja) forma.
- „Dienišķā maize“ – ἐπιούσιος; Teofilakts skaidro ar ἐπὶ τῇ οὐσίᾳ – „esamībai vajadzīgā“.
Citētās Rakstu vietas
Mt. 6:9–13; Rom. 2:24; Mt. 26:41
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Ὑηλοῖ ὁ μαθητὴς Χριστοῦ τοὺς μαθητὰς Ἰωάννου, διὸ καὶ ζητεῖ διδαχθῆναι τρόπον προσευχῆς. Ὁ γοῦν κωτήρ διδάσκει, μὴ παρωσάμενος τὴν ἀξίωσιν τοῦ μαθητοῦ. Πάτερ ἡμῶν, φησὶν, ὁ ἐν τοῖς οὐρανοῖς. Ὅρα τὴν τῆς εὐχῆς δύναμιν. Εὐθὺς ἄνω σε ἀνάγει, καὶ πείθει σε. ἐπειδὴ ὀνομάζεις πατέρα τὸν Θεὸν, ινή πάντη τῆς ὁμοιότητος ἁπολείπεσθαι, ἀλλὰ σπουΖΑΡΠΤ ΧΙ. δάζειν πρὸς τὸν Πατέρα ἐξομοιοῦσθαι. Οὐκ εἶπε ἂ, Πάτερ μου, ἀλλὰ Πάτερ ἡμῶν, εἰς φιλαδελφίαν σε διεγείρων, καὶ καταναγκ ἧων πάντας ἀγαπᾷν, ὡς κοινοὺς ἀδελφούς. Ἐν τοῖς οὐραοῖς δὲ εἰπὼν, οὖ περιγράφει ἐκεῖ τὸν Θεὸν, ἀλλὰ τὸν ἀκρεατὴν ἀνάγει εἰς οὐρανοὺς, καὶ ἀπάγει τῶν γηδνων. Ἀγιασθήτω τὸ ὄνομά σου, ἀντὶ τοῦ, δοξασθήτω, τουτέστι, ποίησον ἡμῶν τὸν βίον εἰς δόξαν εἶναι σήν. Ὢσπερ γὰρ τὸ ὄνομα τοῦ Θεοῦ βλασφημεῖται διὰ τοὺς κακοὺς, οὕτω δοξάζεται διὰ τοὺς ἀγαθὸν βίον ἔχοννας. Ἐλθέτω ἡ βασιλεία σου. Ὁ μὲν ἀμαρτωλὸς ἀπεύχεται τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ, μὴ βουλόμενος ταύτην ἐλθεῖν, διὰ τὰ ἐκεῖ δικαιωτήρια. Ὁ δὲ δίκαιος τοὺναντίον τάχιον αὐτὴν ἐλθεῖν εὔχεται, ὡς ἂν ἀπαλλαγεὶς τῶν ἐνταῦθα πειρατηρίων, ἀναπαύσηται. Γενέσθω δὲ καὶ τὸ θέλημά σου, ὥσπερ ἐν οὐρανῷ ὑπὸ τῶν ἀγγέλων, οτω καὶ ὑφ´ ἡμῶν τῶν ἀνθρώπων ἐπὶ τῆς γῆς Οἱ γὰρ ἄγγελοι πάντες κατὰ τὸ τοῦ Θεοῦ θέλημα πάντα ἐνεργοῦσι. Διδάσκει δὲ τὸν ἐπιούσιον ἄρτον ζητεῖν μόνον, τουτέστι, τὸν ἐπὶ τῇ οὐσίᾳ ἡμῶν, καὶ τῇ συστάσει τῆς ζωῆς συμβαλλόμενον· οὐ τὸν περιττὸν πάντως, ἀλλὰ τὸν ἀναγκαῖον. Τὸ δὲ, μὴ εἰσελθεῖν εἰς πειρασμὸν, τὸ μὴ ἐπιπηδᾷν τοῖς πειρασιμοῖς αηιαίνει, Οὐ γὰρ δεῖ ἡμἅς παρακαλεῖν τὸν Θεὸν, ἵνα ἡμᾶς εἰς πειρασμὸν ἐμβάλῃ, ἀλλ´ ἀπεύχεσθαι μὲν τρῦτο· ἐπὰν δὲ ἔλθη, γενναίως φέρειν. Ἔστι ἂὲ εἰπεῖν, ὅτι διττὸν τὸ εἶδος τῶν πειρασμῶν. Οἱ μὲν γὰρ ἐκούσιοι· οἷον μέθη, φόνος, μοιχεία, καὶ τἄλλα πάθη· τούτοις γὰρ τοῖς πειρασμοῖς ἑκόντες ἑαυτοὺς ὑπεμβάλλομεν. Ἀκούσιοι δὲ πειρασμοὶ, οἷς οἱ τύραννοι καὶ βίαιοι ἡμᾶς ὑποβάλλουσιν. Ἀπὸ τοίνυν τῶν ἑκουσίων πειοασμῶν, τοῦτέστι τῶν παθῶν, φεύγειν δεῖ ἡμᾶς, καὶ τούτους ἀπεύχεσθαι, καὶ λέγειν, Μὴ εἰσενέγκῃς ἡμᾶς, τουτέστι, μὴ συγχωρήσῃς ἡμᾶς ἐμπεσεῖν εἰς πειρασμὸν, ἤγουν εἰς πάθος Κνούσιον. ἀλλὰ ὀῦσαι ἡμᾶς ἀπὸ τοῦ πονηροῦ Πὗτος γάρ ἐστι καὶ τοὺς ἀκουσίους καὶ τοὺς ἑκουσίους πειρασμοὺς ἐπάγων. Διὸ μὴ ἀκουσίως πειραζόμενος ὑπὸ ἀνθρώπου, νόμιζε τὸν ἄνθρωπον εἶναί σοι αἴτιον τοῦ πειρασμοῦ, ἀλλὰ τὸν πονηρόν. Ἐκεῖνος γάρ ἐστιν ὁ πείθων τὸν ἄνθρωπον κατὰ σοῦ λυττᾷν καὶ μαίνεσθαι.
PG 123, skenējuma lpp. 432–433 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὑηλοῖ ὁ μαθητὴς Χριστοῦ τοὺς … beidzas: κατὰ σοῦ λυττᾷν καὶ μαίνεσθαι.