Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Lūkas Evaņģēlija skaidrojums: 1. nodaļa

Lk. 1:1–4

Kas bija šie „daudzie“, kas uzņēmās? Viltus apustuļi. Jo daudzi sarakstīja it kā evaņģēlijus, piemēram, tā saukto „Ēģiptiešu“ evaņģēliju un to, kam virsrakstā „Divpadsmit [apustuļu]“. Tādi tikai uzņēmās, bet nepabeidza; jo tā kā viņi iesāka bez dievišķās žēlastības, tāpēc arī nepabeidza. Tāpēc Lūka labi sacīja, ka daudzi „uzņēmās“; turpretī nedaudzie, kā Matejs un Marks, ne tikai uzņēmās, bet arī pabeidza, jo viņiem bija Gars, kas visu dara pilnīgu.

Viņš teica: „par lietām, kas pie mums ir pilnīgi apliecinātas“; jo tas, kas attiecas uz Kristu, nav vienkārši tukšs nostāsts, bet ir patiesībā un stingrā ticībā, ar pilnīgu pārliecību. Bet kā tas ir pilnīgi apliecināts, saki, Lūka? „Kā mums to nodevuši tie, kas no sākuma bija aculiecinieki un Vārda kalpi.“ No tā redzams, ka Lūka nebija māceklis no sākuma, bet kļuva par tādu vēlāk; jo no sākuma mācekļi bija citi – Pēteris un Zebedeja dēli; tie arī viņam nodeva to, ko viņš pats nebija redzējis un nebija dzirdējis savām ausīm.

Ko nozīmē: „lai tu atzītu stingro pamatu tiem vārdiem, kuros esi mācīts“? Es te redzu divējādu nozīmi. Pirmā: agrāk es tevi, Teofil, mācīju mutiski, bet tagad, nododams tev Evaņģēliju rakstiski, nostiprinu tavu prātu, lai tas neaizmirstu to, kas nodots mutiski. [Otrā: mēs, cilvēki,] bieži, kad kāds mums ko saka mutiski, turam viņu aizdomās, ka viņš varbūt melo; bet kad viņš to, ko saka, arī uzraksta, tad mēs ticam, [domādami,] ka viņš to nerakstītu, ja nebūtu drošs, ka runā patiesību. To saka arī evaņģēlists: „Tāpēc es tev uzrakstīju Evaņģēliju, lai to, kas tev mācīts mutiski, tu turētu ar lielāku drošību, tagad vairāk man ticēdams, jo es esmu tik drošs par to, kas nodots mutiski, ka to izklāstu arī rakstiski.“ Ievēro arī vārdu „atzītu“: viņš nesaka „zinātu“, bet „atzītu“, tas ir, lai tu otrreiz iegūtu pilnīgāku atziņu un līdz ar to drošu pārliecību, ka es nemeloju.

Piezīmes (4)
  1. „Ēģiptiešu evaņģēlijs“ un „Divpadsmit [apustuļu] evaņģēlijs“ – apokrifi. Šo „daudzo“ skaidrojumu jau sniedz Origens (Homīlijas par Lūkas Evaņģēliju, 1).
  2. „Pilnīgi apliecinātas“ – πεπληροφορημένων; Teofilakts to saista ar πληροφορία – „pilnīga pārliecība“.
  3. „Mācīts“ – κατηχήθης (no κατηχέω, „mācīt ar dzīvu vārdu“, sal. κατηχούμενος – „ticībā mācāmais“); tāpēc Teofilakts runā par mutisku („bez rakstiem“, ἀγράφως) un rakstisku mācīšanu.
  4. „Zinātu – atzītu“ – γνῷς / ἐπιγνῷς; priedēklis ἐπι- Teofilaktam nozīmē atkārtotu un pilnīgāku izziņu.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 4:18–22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Τίνες ἦσαν οἱ πολλοὶ οὗτοι οἱ ἐπιχειρήσαντες; Οἱ ψευδαπόστολοι · πολλοὶ γὰρ συνέγραψαν Εὐαγγέλια δῆθεν. οἷόν ἐστι τὸ κατ´ Αἰγοπτίους, καὶ τὸ Ἀπιγραφόμενον, Τῶν δώδεκα. Οἱ τοιοῦτοι οὖν ἑπεχείρησμν μένον, οὐ μέντοι καὶ ἐτελείωσαν· ἐπεὶ γὰρ χωρὶς θείας χάριτος ἤρξαντο, διὰ τοῦτο οὐδὲ ἐτελείωσαν. Καλῶς οὕν εῖπεν ὁ Λουκᾶς, ὄτι οἱ πολλοὶ ἐπεχείρησαν· οἱ μέντοι ὀλίγοι, οἷον ὁ Ματθαῖος, ὁ Μάρκος, οὐκ ἐπεχείρησαν μόνον, ἀλλὰ καὶ ἐτελείωσαν· τὸ γὰρ τελειοποιὸν πτεῦμα εἶχον. Πεπληροφορημένων δὲ εἶκε πραγμάτων · οὐ γὰρ ἁπλῶς κατὰ ψιλὴν παράδοσίν εἰσι τὰ τοῦ Χριστοῦ, ἀλλ´ ἐν ἀληθείᾳ καὶ πίστει βεβαίᾳ καὶ μετὰ πάσης πληροφορίας. Πῶς δέ εἰσι πεπληροφορημένα ταῦτα, εἰπὲ, ὧ Λουκᾶ; Καθὼς παρέδοσαν ἡμῖν οἱ ἁπ´ ἀρχῆς αὐτόπται καὶ ὑπηρέται τοῦ λόγου· ἐκ τούτου δῆλον, ὅτι οὐκ ἦν ὁ Λουκλς ἀπ´ ἀρχῆς μαθητὴς, ἀλλ´ ὑστερόχρονος· ἄλλοι γὰρ ἧσαν οἱ ἀπ´ ἀρχῆς μαθητευθέντες· οἱ περὶ Πέτρον καὶ τοὺς τοῦ Ζεβεδαίου· ο καὶ παρέδοσαν αὐτῷ ὅσα οὐκ εἶδεν αὐτὸς, οὔτε αὐτήκοος ἐγένετο. Τί δέ ἐστι τὸ, ἵνα ἐπιγνῷς τὴν ἀσφάλειαν περὶ ὧν κατηχήθης· Διττὰ εἰς τοῦτο ἔχω νοήματα. Ἐν μὲν, ὅτι πρότερον μὲν ἀγράφως σε κατήχησα, ὧ Θεόφιλε· νῦν δὲ ἐγγράφως σοι παραδιδοὺς τὸ Εὐαγγέλιον, ἀσφαλίζομαι τὸν σὸν λοκισμὸν. ἵνα μκὴ ἐπιλάθηται τῶν ἀγράφως παραδεδοπολλάκις, ὅταν τις ἀγράφως λέγῃ ἡμῖν, ὑποπτεύειν τοῦτον ὡς τυχὸν ψευδόμενον· ὅταν δὲ καὶ γράψῃ ἃ λέγει, τότε πιστεύομεν, ὡς ἐὰν μὴ ἐθάῤ ῥει, ὅτι ἀληθῆ λέγει, οὐκ ἂν ἔγραφε, Τοῦτο οὖν καὶ ὁ εὐαγγελιστής φησιν, ὅτι, Διὰ τοῦτό σοι ἔγραψα τὸ Εὸαγγέλιον, ἵνα ἃ ἀγράφως κατηχήθης, ἐν ἀσφαλείᾳ πλείονι κατέχῃς. Πιστεύσας μοι μᾶλλον νῦν, ὡς τοσοῦτον θαῤῥοῦντι ἐπὶ τοῖς ἀγράφοις, ὥστε καὶ ἐγγράφως ταῦτα ἐκθεῖναι· ὅρα δὲ καὶ τὸ, ἐπιγνῷς. Οὐ Κγὰρ εἶπε, γνῷς, ἀλλ´, ἐπιγνῷς, τουτέστιν, ἐκ δευτέρου πλείονα γνῶσιν λάβῃς, καὶ θάῤῥος καὶ ἀσφάλειαν ὡς οὐ ψεύδομαι.

PG 123, skenējuma lpp. 351–352 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Τίνες ἦσαν οἱ πολλοὶ οὗτοι … beidzas: καὶ ἀσφάλειαν ὡς οὐ ψεύδομαι.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:5

Viņš piemin Hēroda valdīšanu, no vienas puses, stāstīdams pēc praviešu parauga, jo tie iesāk tā: „Ahaza un Ezekijas un tāda un tāda dienās notika tas un tas“; no otras puses, tā kā viņš grasās runāt par Kristu, viņš piemin Hērodu, lai parādītu, ka Kristus patiesi atnāca Hēroda laikā. Jo šis Hērods kļuva [valdnieks], kad bija izbeigušies valdnieki no jūdiem, kā rāda Jēkaba pravietojums; no tā redzams, ka Kristus ir atnācis. Un viņš panāk vēl ko citu: nosaukdams laiku, viņš parāda, ka Evaņģēlijs ir patiess, jo dod iespēju tiem, kas grib, pārbaudīt un arī pēc laika uzzināt Evaņģēlija patiesību.

Viņš sāk ar Zahariju un Jāņa piedzimšanu, un pamatoti: tā kā viņš grasās runāt par Kristus piedzimšanu, bet Jānis ir Kristus Priekštecis, viņš pamatoti pirms Kristus piedzimšanas stāsta par Jāņa piedzimšanu, kas arī pati nebija bez brīnuma. Jo tā kā Jaunavai bija jādzemdē, žēlastība iepriekš sagādāja, ka dzemdē sirmgalve – ne pēc dabas likuma, kaut arī no vīra.

Ko nozīmē: „no Abijas kārtas“? Daži to saprot tā, ka bija divi priesteri, kas pēc kārtas izpildīja kalpošanu: viens, ko sauca Abija, un Zaharija; un tā kā Abija bija kalpojis, pēc viņa kārtas kalpoja Zaharija. Bet šķiet, ka tā nav. Jo Salamans, pabeidzis templi, iecēla arī kārtas, tas ir, nedēļas: piemēram, vienā nedēļā iecēla Koraha dēlus, citā – Asafu, vēl citā – Abiju, vēl citā – kādu citu. Tātad, kad teikts, ka Zaharija bija „no Abijas kārtas“, jāsaprot, ka viņš bija no Abijas nedēļas, nevis ka pēc Abijas nedēļas viņš pārņēma kalpošanu; citādi evaņģēlists būtu teicis „pēc Abijas kārtas“; bet tagad, teikdams „no Abijas kārtas“, viņš rāda, ka Zaharija bija no Abijas iedalījuma un nedēļas.

Gribēdams parādīt, ka Jānis likumīgi no abām pusēm bija no priesteru dzimuma, viņš [tāpēc] saka: „un viņa sieva no Ārona meitām“; jo nebija atļauts ņemt sievu no citas cilts, bet tikai no tās pašas. Elizabete tulkojumā nozīmē „Dieva atdusa“, bet Zaharija – „Tā Kunga piemiņa“.

Piezīmes (4)
  1. „Ahaza un Ezekijas … dienās“ – brīvs atreferējums praviešu grāmatu ievadiem (Jes. 1:1; sal. Hoz. 1:1; Am. 1:1).
  2. Jēkaba pravietojums – 1. Moz. 49:10: „Nezudīs valdnieks no Jūdas … kamēr nāks Tas, kam tas pieder.“ Hērods bija idumejietis, tāpēc senie skaidrotāji viņa valdīšanā redzēja šī pravietojuma piepildījumu.
  3. „Kārta“ – ἐφημερία, priesteru maiņa, kas kalpoja templī nedēļu. Abijas kārta – astotā no divdesmit četrām (1. Laiku 24:10).
  4. Vārdu skaidrojumi – no senajiem ebreju vārdu sarakstiem (onomastikoniem); Teofilakts tos ņem, kā tos atrod tradīcijā.
Citētās Rakstu vietas

Jes. 1:1; 1. Moz. 49:10; 2. Laiku 8:14; 1. Laiku 24:10; 4. Moz. 36:6–9

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Μέμνηται τῆς βασιλείας Ἡρώδου, ἅμα μὲν, κατὰ τὸν τύπον τῶν προψητῶν διηγοὔμενος,· ἐκεῖνοι γὰρ οὕτως ἄρχονται· Ἐν ταῖς ἡμέραις Τφάχαζ καὶ Ἐζεκίου, καὶ τοῦ δεῖνος, ἐγάνετο τάδε· ἅμα ὅὲ ἐπεὶ περὶ τοῦ Χριστοῦ μέλλει εἰπεῖν, διὰ τοῦτο μέμνηται τοῦ Ἡρώδου, ἵνα δείξῃ ἕτι ἀληθῶς ἦλθεν ὁ Χριστὸς ἐπὶ ρώδου. Οὗτος γὰρ ὁ Ἡρώδης, ἐκλιπόντων τῶν παρὰ τῶν Ἰουδαίων ἀρκόντον, ἐγένενο, ὡς ἡ τοῦ Ἰακὼβ προφητεία δηλοῖ. Ῥεν δείκνυται ὁ Χριστὸς ἐλθών. Καὶ ἕτερον δέ τι κατορθοί· ἀληθές δείκνυσι τὸ Εὐαγγέλιον διὰ τοῦ λέγειν τὸν χρόνον. Ἐξουσίαν γὰρ δίδωσι τοῖς βουλομένοις ἐξετάζειν, καὶ ἀπὸ τοῦ χρόνου μανθάνειν τὴν τοῦ Εὐαγγελίου ἀλήθειαν· ἄρχεται δὲ ἀπὸ τοῦ ὧαχαρίου καὶ τῆς τοῦ Ἰωάννου γεννήσεως, εἰκότως· ἐπεὶ γὰρ περὶ τῆς τοῦ Χριστοῦ γεννήσεως μέλλει εἰπεῖν, Πρόδρομος δὲ τοῦ Χριστοῦ ὁ Ἰωάννης, εἰκότως πρὸ τῆς τοῦ Χριστοῦ γεννήσεως τὴν τοῦ Ἰωάννου διηγεῖται. Οὐδὰ αὐτὴν, ἄνευ θαύματος οὗσαν. Ἐπεὶ γὰρ Παρθένος ἔμελλε τεκεῖν, προφκονόμησιν ἡ χάρις ἵνα γραῦς τέκῃ οὐ κατὰ νόμον φύσεως, εἰ καὶ μετὰ ἀνδρός. Τί δέ ἐστι τὸ, ἐξ ἐφημερίας Ἀβιᾶς Τιντς μὴν οὔτω νοοῦσιν, ὅτι δύο ἦσαν ἰερεῖς, ἐκ διαδοχῆς τὴν λειτουργίαν τελοῦντες· ὁ οὕτω λεγόμενος Ἀβιᾶ, καὶ ὁ Ζαχαρίας. Ἐπεὶ οὖν ἱεράτευσεν ἐν τῇ λειτουργίᾳ ὁ Ἀβιᾶ, μετὰ τὴν ἐκείνου ἐφημερίαν ἐλειτούργει ὁ Ζαχαρίας· δοκεῖ δὲ οὐχ οὕτως ἔχειν. Ὁ γὰρ Ζολομὼν, τὸν ναὸν τελέσας, κατέστησε καὶ ἐφημερίας, ὃ ἔστιν ἐβδομάδας· καὶ ἐν μὲν τῇδε τυχὸν τῇ ἐβδομάδι κατέστησς τοὺς υἱοὺς Κορὲ, ἐν δὲ τῇδε, τὸν Ἀσὰφ, ἐν δὲ τῇδε, τὸν Ἀβιᾶ, ἐν δὲ ἐτέρᾳ, ἕτερον. Ὅπερ οὖν λέγει ὅτι ἦν Ζαχαρίας ἐξ ἐφημερίας Ἀβιᾶ, οὔτω ἂεῖ νοεῖν, ὅτι ἀπὸ τῆς τοῦ Ἀβιᾶ ἑβδομάδος ἦν. Οὐχ ὅτι μετὰ τὴν τοῦ Ἀβιᾶ ἐβδομάδα παρελάμβανεν αὐτὸς τὴν λειτουργίαν· εἶπε γὰρ ἂν ὅτι μετὰ τὴν ἐφημερίαν Ἀβιᾶ· νῦν δὲ ἐξ ἐφημερίας. Ἀβιᾶ οἰπών, παρίστησιν ὅτι ἐκ τῆς τάξεως τοῦ Ἀβιἄ καὶ τῆς ἐβδομάδος ἦν· δεῖξαι δὲ θέλων ὅτι ἐκατέρωθεν νομίμως ἦνἱερατικοῦ γένους ὁ Ἰωάννης, ΟΑΓὗΤἰ. φησὶ, Καὶ ἡ γυνὴ αὐτοῦ ἐκ τῶν θυγατέρων Ἀαρών· οὐ γὰρ ἐξῆν ἀπ´ ἄλλης φυλῆς ἁγαγέσθαι γυναῖκ, ἄλλ´ ἀπὸ τῆς αὐτῆς· Ἐλισάβετ δὲ ἑρμηνεύεται, Θέοῦ ἀνάπαυσις· Ζαχαρίας δὲ, μνήμη Κυρίου.

PG 123, skenējuma lpp. 352 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Μέμνηται τῆς βασιλείας Ἡρώδου, ἅμα … beidzas: ἀνάπαυσις· Ζαχαρίας δὲ, μνήμη Κυρίου.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:6

Bieži daži ir taisni, bet ne Dieva priekšā, bet šķietami un cilvēku priekšā; turpretī viņi bija tādi Dieva priekšā. „Staigādami visos Tā Kunga baušļos un taisnības likumos nevainojami.“ Baušļi ir, piemēram: „Nepārkāp laulību“, „Nezodz“; bet taisnības likumi, piemēram: „Kas lād tēvu vai māti, tam jāmirst nāvē“, jo tas ir taisnīgi. Bet zini, ka arī bauslis var saukties par taisnības likumu, jo tas dara cilvēku taisnu, un vēl vairāk – tas ir Dieva taisnības raksts. Jo tajā dienā Dievs, turēdams baušļus kā rakstītu prasības rakstu, mūs nosodīs. Jo Viņš saka: „Ja Es nebūtu nācis un viņiem runājis, tiem nebūtu grēka“; un atkal: „Vārds, ko Es viņiem runāju, tas tos tiesās.“

Kāpēc vārdiem „staigādami visos baušļos“ pievienots „nevainojami“? Klausies: bieži daži staigā Dieva bauslībā, bet visu dara, lai cilvēki viņus redzētu; tādi nav nevainojami. Bet Zaharija gan pildīja baušļus, gan pildīja tos nevainojami, nepildīdams tos tādēļ, lai patiktu cilvēkiem.

Piezīmes (2)
  1. „Taisnības likumi“ – δικαιώματα (Psaltērijā 2022, piem., Ps. 118:5, „taisnība“; 1965. g. Bībelē „likumi“). Teofilakts vārdu saista ar δίκαιον („taisnīgs“) un ar δικαίωμα kā juridisku dokumentu.
  2. „Prasības raksts“ – δικαίωμα ἔγγραφον, rakstisks dokuments, ar ko tiesā pierāda savu prasību: Pastarā tiesā baušļi būs Dieva rakstītais pierādījums pret mums.
Citētās Rakstu vietas

2. Moz. 20:14–15; 2. Moz. 21:17; Jņ. 15:22; Jņ. 12:48; Mt. 23:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Πολλάκις τινές εἰσι δίκαιοι, ἀλλ´ οὐκ ἐνώπιον τοῦ Θεοῦ, ἀλλὰ κατὰ τὸ φαινόμενον, καὶ ἐνώπιον τῶν ἀνθρώπων· ἐκεῖνοι δέ γε ἐνώπιον τοῦ Θεοῦ ἦσαν τοιοῦτοι. «Πορευόμενοι ἐν πάσαις ταῖς ἐντολαῖς καὶ δικαιώμασι τοῦ Κυρίου, ἄμεμπτοι.» Ἐντολαὶ μὲν. οἷον τὸ, ὐ μοιχεύσεις, Οὐ κλέψεις· δικαιώματα δὲ, οἰον τὸ, Ὁ κακολογῶν πατέρα ἢ μητέρα, θανάτῳ τελευτάτω · δίκαιον γὰρ τοῦτο. Γίνωσκε δὲ, ὅτι δύναται καὶ ἡ ἐντολὴ δικαίωμα ὁνομάζεσθαι, ὡς δίκαιον ποιοῦσα τὸν ἄνθρωπον, μᾶλλον δὲ καὶ τοῦ Θεοῦ οὖσα δικαίωμα. Ἐν γὰρ τῇ ἡμέρᾳ ἐκείνῃ ὥσπερ τι δυκαίκομα ἔγγραφον, ἔχων ὁΘεὸς τὸς ἐντολὰς, κατακρίνει ἡμᾶς. Εἰ μὴ ἤλθον γὰρ, φησί, καὶ ἐλάλησα αὐτοῖς, ἀμαρτίαν οὐκ εἴἶχον· καὶ πάλιν, Ὁ λόγος ὃν ἐλάλησα αὐτοῖς, ἐκεῖνος αὐτοὺς κρινεῖ. Τίνος δὲ ἕνεκεν πράσκαιται τῷ, πορευόμενοι ἐν πάσαις ταῖς ἐντολαῖς, τὸ, ἄμεμπτοι; Ἄκουε· πολλάκις τινές πορεύονται ἐν τῷ νόμῳ τοῦ Θεοῦ, ἀλλὰ πάντα ποιοῦσι πρὸς τὸ θεαθῆναι τοῖς ἀνθρώποις· οὔκουν ἄμεμπτοι οἱ τοιοῦτοι · ὁ δὲ Ζαχαρίας καὶ ἔπραττε τὰς ἐντολὰς, καὶ ἀμέμπτως ἔπραττε, μὴ διὰ τὸ ἀρέσαι τοῖς ἀνθρώποις ταύτας τελῶν.

PG 123, skenējuma lpp. 352–353 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐντολαὶ μὲν. οἷον τὸ, ὐ … beidzas: ἀρέσαι τοῖς ἀνθρώποις ταύτας τελῶν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:7

Taisno sievas, arī pašas taisnas, bieži ir bez bērniem, lai tu mācītos, ka bauslība prasa nevis miesīgu, bet garīgu daudzbērnību. Abi bija „tālu tikuši“ gan pēc miesas, gan pēc gara; jo arī pēc dvēseles viņi bija tikuši tālu, tas ir, guvuši sekmes, savā sirdī likdami augšupejas un turēdami dzīvi kā dienu, nevis kā nakti, staigādami pienācīgi kā gaismā.

Piezīmes (2)
  1. „Tālu tikuši“ – προβεβηκότες ἐν ταῖς ἡμέραις αὐτῶν (Lk. 1:7, burtiski „tālu tikuši savās dienās“, t. i., veci). Teofilakts vārdu attiecina arī uz garīgām sekmēm (προκόπτειν).
  2. „Savā sirdī likdami augšupejas“ – Ps. 83:6 (1965: 84:6), Psaltērijā 2022 „Augšupeju lika savā sirdī“.
Citētās Rakstu vietas

Ps. 83:6; Rom. 13:12–13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Αἱ τῶν δικαίων γυναῖκες, καὶ αἱ δίκαιὰι, πολλάκις ἄτεκνοι· ἵνα σὺ μάθῃς, ὅτι ὁ νόμος οὐκ ἀπαιτεῖ πολυτεκνίαν σωματικὴύ, ἀλλὰ πνευματικήν. Προβεβηκότες δὲ ἦσαν ἀμφότεροι, καὶ κατὰ τὸ σῶμα καὶ κατὰ τὸ πνεῦμα· καὶ γὰρ καὶ κατὰ ψυχὴν προέβησαν, τουτέστι προέκοψαν, ἀναβέσεις ἐν τῇ καρδίᾳ τιθέμενοι, καὶ ἡμέραν ἔχοντες, ἀλλ´ οὐ νύκτα τὸν βίον, ὡς ἐν φωτὶ περιπατοῦντες εὐσχημόνως.

PG 123, skenējuma lpp. 353 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Αἱ τῶν δικαίων γυναῖκες, καὶ … beidzas: ὡς ἐν φωτὶ περιπατοῦντες εὐσχημόνως.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:8–10

Dieva priekšā kalpo par priesteriem tikai šķīstie; no tiem, kas nav šķīsti, Dievs novērš Savu vaigu. Kad viņam krita loze kvēpināt? Noteikti salīdzināšanas laikā, kad augstais priesteris viens pats iegāja Vissvētākajā vietā; lai mēs mācītos, ka, kā šis augstais priesteris, iegājis Vissvētākajā vietā, saņēma augli, tā arī Kungs Jēzus, vienīgais un patiesi lielais Augstais Priesteris, iegājis Vissvētākajā vietā, tas ir, debesīs, ar miesu, saņēma augli no Savas nākšanas miesā – mūsu pieņemšanu par dēliem un pestīšanu.

Piezīmes (2)
  1. „Salīdzināšanas laikā“ – κατὰ τὸν καιρὸν τοῦ ἱλασμοῦ, Salīdzināšanas (Izpirkšanas) dienā, vienīgajā gada dienā, kad augstais priesteris iegāja Vissvētākajā vietā (3. Moz. 16). Teofilakts, sekojot senajai tradīcijai (sv. Jānis Zeltamute u. c.), Zahariju uzskata par augsto priesteri; sal. lk-1-21-23.
  2. „Augli“ – Zaharijas gadījumā dēlu Jāni; Kristus gadījumā – mūsu pestīšanu (sal. Ebr. 9:11–12, 24).
Citētās Rakstu vietas

3. Moz. 16:2–17; Ebr. 9:7; Ebr. 9:11–12; Ebr. 9:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἔναντι Θεοῦ οἱ καθαροὶ μόνοι ἰερατέυουσιν· ἁπὸ δὲ τῶν μὴ καθαρῶν ἀποστρέφει ὁ Θεὸς τὸ πρόσωπον αὐτοῦ. Πότε δὲ ἔλαχε τοῦ θυμιάσαι; Ἡ πάντως κατὰ τὴν καιρὸν τοῦ ἱλασμοῦ, ὅτε μόνος εἰσήρχετο εἰς τὰ Ἄγια τῶν ἀγίων ὁ ἀρχιερεύς· ἵνα μάθωμεν ὅτι ὥσπερ ὁ ἀρχιερεὺς οὗτος, εἰσελθὼν εἰς τὰ Ἅγια τῶν ἁγίων ἔλαβε καρπὸν, οὕτω καὶ ὁ Κύριος Ἰησοῦς ὁ μόνος καὶ μέγας τῷ ὄντι ἀρχιερεὺς, εἰσελθὼν εἰς τὰ Ἀγια τῶν ἁγίων, τουτέστιν, εἰς τὸν οὐρανὸν μετὰ σαρκὸς, ἔλαβε καρπὸν τῆς ἐνσάρκου αὐτοῦ ἐπιδημίας, τὴν ἡμετέραν υἱοθεσίαν καὶ σωτηρίαν

PG 123, skenējuma lpp. 353 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἔναντι Θεοῦ οἱ καθαροὶ μόνοι … beidzas: τὴν ἡμετέραν υἱοθεσίαν καὶ σωτηρίαν

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:11

Eņģelis neparādās visiem, bet tiem, kam šķīsta sirds, kāds bija Zaharija. Viņš teica „kvēpināšanas altāris“, jo bija arī otrs altāris – dedzināmo upuru altāris.

Citētās Rakstu vietas

Mt. 5:8; 2. Moz. 30:1–10; 2. Moz. 27:1–8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οὐ πᾶσι φαίνεται ὁ ἄγγελος, ἀλλὰ τοῖς καθαροῖς τῇ καρδίᾳ, οἷος ἦν ἃ Ζαχαρίας. Θυσιαστήριον δὲ τοῦ θυμιάματος εἶπεν, ἐπεὶ ἦν καὶ ἕτερον θυσιαστήριον, τὸ τῶν ὁλοκαυτωμάτων.

PG 123, skenējuma lpp. 353 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οὐ πᾶσι φαίνεται ὁ ἄγγελος, … beidzas: ἕτερον θυσιαστήριον, τὸ τῶν ὁλοκαυτωμάτων.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:12–14

Zaharija gan iztrūkstas, jo neparasts skats satrauc arī svētos. Bet eņģelis satraukumu remdē. Jo tāda vienmēr ir pazīšanas zīme, ar ko atšķirt parādības no Dieva un dēmoniskās: ja domas iesākas ar satraukumu, bet beigās nomierinās, bailēm ātri izgaistot, parādība patiesi ir dievišķa; bet ja bailes un satraukums vēl pieaug, parādība ir dēmoniska.

Kāpēc eņģelis saka: „Tava lūgšana ir uzklausīta, un tava sieva Elizabete tev dzemdēs [dēlu]“? Vai tad Zaharija lūdza par bērnu, nevis par tautas grēkiem? Daži saka: tā kā viņš lūdza par tautas grēkiem, bet viņam bija jādzimst dēlam, kas sauks: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku“, eņģelis viņam pamatoti saka: „Tava lūgšana par tautas grēku piedošanu ir uzklausīta, jo tev dzims dēls, caur kuru būs grēku piedošana.“ Bet citi saprot tā: „Tava lūgšana ir uzklausīta, Zaharija, un Dievs ir piedevis tautai grēkus“; tad, it kā Zaharija būtu jautājis: „No kā tas redzams?“, eņģelis saka: „Šo zīmi es tev dodu: Elizabete tev dzemdēs dēlu“; tā kad Elizabete dzemdēs, tu ticēsi arī tam, ka tautai ir piedoti grēki.

Piezīmes (1)
  1. Par parādību pārbaudi pēc tā, vai tās atstāj mieru vai satraukumu, sal. sv. Atanasija Lielā „Antonija dzīve“ (35–36) un vēlāko askētisko tradīciju.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:29

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ταράττεται μὲν ὁ Ταχαρίας. Ἀσυνἡθης γὰρ ὄψις καὶ τοὺς ἀγίους ταράττει. Ἀλλ´ ἀ ἄγγελος καταστέλλει τὴν ταραχήν· πανταχοῦ γὰρ τοῦτο ἕσχε γνώρισμα τῶν τε ἀπὸ τοῦ Θεοῦ ὀπτασιῶν, καὶ τῶν δαιμονικῶν· εἰ μὲν γὰρ ἀπὸ ταραχῆς ἄρξεται ὁ λογισμὸς, καὶ τελευταὶον καταστῇ, συντόμως λωομένον τοῦ φόβου, ὄντως θεία ἡ ὁπτασία. Εἰ δὲ ἐπιτείνεται μᾶλλον ὁ φόβος καὶ ἡ ταραχὴ, ἡ ὀπτασία δαιμονιώδης. Τίνος ἄὲ ἕνοκέν φησιν ὁ ἄγγελος ὅτι «Εἰσηκούσθη ἡ δέησίς σου, καὶ ἡ γυνή σου Ἐλισάβετ Κγεννήσει σοι»; Μὴ γὰρ ὁ Ζαχαρίας παρὶ παιδὸς ηὔχετο; ἀλλὰ περὶ τῶν ἁμαρτιῶν τοῦ λαοῦ; δασὶν οὖν τινες ὅτι, ἐπειδὴ ὑπὲρ τῶν ἁμαρτιῶν τοῦ λαοῦ ηὔχετο, ἔμελλε δὲ τίκτειν υἱὸν βοῶντα, Ἱδε ὁ ἀμνὸς τοῦ Θεοῦ, ὁ αἴρων τὴν ἀμαρτίαν τοῦ κόσμου, εἰκότως λέγει πρὸς αὐτὸν ὁἄγγελος, ὅτι Εἰσηκούσθη ἡ δέησίς σου ὑπὲρ τῆς ἀφέσεως τῶν ἁμαρτιῶν τοῦ λαοῦ. Υἱὸν γὰρ γεννήσεις δι´ οὗ ἄφεσις ἔσται τῶν ἁμαρτιῶν. Τινὲς δὲ οὔτω νοοῦσιν, ὅτι, Εἰσηκούσθη ἡ δέησίς σου, ὧ Ζακαρία, καὶ συνεχώρησεν ὁ Θεὸς τὰς ἀμαρτίας κῶ λαῷ· εἶτα ὥσπερ εἰπόντος αὐτοῦ, Πόθεν δῆλον τοῦτο· φηαίν ὁ ἄγγελος, ὅτι, Τοῦτό σοι δίδωμι σηκεῖσν, ὅτι γεννήσει σοι υἱὸν ἡ Ἐλισάβετ· ὥστε ἀπὸ τοῦ γεννῆσαι τὴν Ἐλισάβετ, πιστευθήσεταί σοι ναὶ τὸ ἀφεθῆναι τὰς ἀμαρτίας τῷ λαῷ.

PG 123, skenējuma lpp. 353–354 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ταράττεται μὲν ὁ Ταχαρίας. Ἀσυνἡθης … beidzas: ἀφεθῆναι τὰς ἀμαρτίας τῷ λαῷ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:15–17

Eņģelis apsola, ka Jānis būs liels, bet – „Tā Kunga priekšā“; jo daudzus sauc par lieliem cilvēku priekšā, bet ne Dieva priekšā – tādi ir liekuļi. Bet Jānis bija liels pēc dvēseles, tāpat kā mazs pēc dvēseles ir ikviens, kas apgrēkojas; jo neviens liels neapgrēkojas, bet tikai mazie un mazdūšīgie. To saka arī Kungs: „Kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem“. Un kā Jāņa vecāki bija taisni Dieva priekšā, tā arī viņu bērns ir liels Tā Kunga priekšā.

Par reibinošu dzērienu (σίκερα) sauc visu, kas var radīt reibumu, bet nav no vīnakoka.

Ar Svēto Garu viņš tika piepildīts vēl mātes miesās būdams – kad Tā Kunga Māte atnāca pie Elizabetes un bērniņš lēca, gavilēdams par Tā Kunga atnākšanu.

Viņš atgrieza tēvu sirdis pie bērniem, tas ir, ebreju sirdis pie apustuļiem; jo tēvi bija jūdi, bet viņu bērni – apustuļi. Tātad viņš atgrieza jūdu sirdis pie apustuļiem, mācīdams par Kristu un liecinādams; bet kas liecina par Kristu, tas noteikti dara uzticamus arī Viņa mācekļus. Taču Jānis neatgrieza visus, bet daudzus; turpretī Kungs apgaismoja visus.

Elijas garā viņš gāja pa priekšu tādēļ, ka, kā žēlastība darbojās Elijā, tā arī Jānī: jo Elija ir otrās atnākšanas priekštecis, un Jānis – pirmās. Un Elijas spēkā – tādēļ, ka abu, gan Elijas, gan Jāņa, atnākšanām ir viens un tas pats spēks: abas pulcina pie Kristus. Arī citādi Jānis nāca Elijas garā un spēkā: arī viņš bija tuksneša iemītnieks, vienkāršs un atmaskotājs kā tas.

Viņš atgrieza arī neklausīgos jūdus pie taisno gudrības, tas ir, pie apustuļu mācības; jo apustuļu gudrība ir Gara žēlastība viņos, kas viņus vadīja. Un viņš sagatavoja Tam Kungam, tas ir, Kristum, „sagatavotu tautu“, tas ir, gatavu pieņemt sludināšanu. Es domāju to tā: kad nāca kāds pravietis sludinādams, ne visi ticēja, bet tie, kas bija sagatavoti, tas ir, kas sevi tam bija iepriekš sagatavojuši. Jo tāpat kā, kad kāds naktī ienāk mājā, ne visi viņu sagaida, bet tie, kas ir nomodā, viņu gaida un ir sagatavojušies viņu uzņemt, tā arī Jānis Tam Kungam sagatavoja tautu – nevis neklausīgo, bet sagatavoto, tas ir, iepriekš sagatavoto Kristus uzņemšanai.

Piezīmes (3)
  1. „Reibinošs dzēriens“ – σίκερα (no ebr. šēkār), jebkurš raudzēts dzēriens, kas nav vīns.
  2. „Mal. 4:5–6“ – 1965. g. Bībelē Mal. 3:23–24.
  3. „Spēks“ – δύναμις: Teofilakts vārdu saprot arī kā „nozīmi, iedarbību“ – abu atnākšanām ir vienāda nozīme.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 18:6; Lk. 1:41; Mal. 4:5–6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Μέγαν Ἐαεσθαι τὸν Ἰωάννην ἐπαγγέλλεται ὁ ἄγγελος, ἀλλ´ Ἀνώπιον τοῦ Κυρίου· πολλοὶ γὰρ μεγάλοι λέγονται ἐνώπιον τῶν ἀνθρώπων, καὶ οὐ τοῦ Θεοῦ· οἷσι οἱ ὑποκριταί· μέγας δὲ ὁ Ἰωάννης κατὰ ψυχήν· ὥσπερ καὶ μικρὸς κατὰ ψυχὴν πᾶς ὁ σκανδαλιζόμενος· οὐδεὶς γὰρ μέγας σκανδαλίζεται, ἀλλ´ οἱ μικροὶ καὶ δλιγόψυχοι. Φησὶ γοῦν ὁ Κύριος· Ὅς ἂν σκανδαλίσῃ ἕνα τῶν μικρῶν. Ὥσπερ δὲ οἱ τεκόντες τὸν Ἰωάν. υγν, δίκαιοι ἦσαν ἐνώπιον τοῦ Θεοῦ, οὔτω καὶ ὁ παῖς αὐτῶν μέγας ἐνώπιον τοῦ Κυρίου· σίκερα δὲ λέγεται πᾶν τὸ μέθην ἐμποιεῖν δυνάμενον, οὐκ ὃν δὲ ἐξ ἀμπέλου. Ἐν τῇ κοιλίᾳ δὲ τῆς μητρὸς ὢν ἔτι, ἐπλήσθη Πνεύματος ἀγίου· ὅτε ἦλθεν ἡ Μήτηρ τοῦ Κυρίου πρὸς τὴν Ἐλισάβετ, καὶ ἐσκίρτησε τὸ βρέφος ἀγαλλιώμενον διὰ τὴν τοῦ Κυρίου παρουσίαν, Ἐπἑστρεψε δὲ καρδίας πατέρων ἐπὶ τέκνα. τουτέστι, πῶν Ἐβραίων ἐπὶ τοὺς ἀποστόλους· πατέρες μὲν γὰρ ἦσαν οἱ Ἰουδαῖοι· τέκνα δὲ τούτων οἱ ἀπόστολοι. Ἐπέστρεψεν οὖν τὰς καρδίας τῶν Ἰουδαίων ἐπὶ τοὺς ἀποστόλους, διδάσκων περὶ τοῦ Χριστοῦ καὶ μαρτυρῶν· ὁ δὲ περὶ τοῦ Χριστοῦ μαρτυρῶν, πάν. τως ἀξιοπίστους ποιεῖ καὶ τοὺς μαθητὰς αὐτοῦ· οὐ πάντας δὲ ἐπέστρεψεν ὁ Ἰωάννης, ἀλλὰ πολλούς· ὁ μέντοι Κύριος πάντας ἐφώτισεν· ἐν Πνεύματι δὲ Ἐλιοῦ προῆλθε, καθὸ ὥσπερ εἰς Ἡλίαν ἡ χάρις ἐνήργησεν, οὕτω καὶ εἰς Ἰωάννην· ὃ τε γὰρ Ἡλίας τῆς δευτέρας παρουσίας πρόδρομος, καὶ ὁ Ἰωάννης τῆς πρώτης. Καὶ ἐν δυνάμει ἄὲ Ἐλιοῦ, καθὸ τὲ αὐτὸ δύνανται αἱ παρουσίαι ἀμφοτέρων, τοῦ τε Ὦ λιοῦ καὶ τοῦ Ἰωάννου· πρὸς γὰρ τὸν Χριστὸν συνάγουσι. Καὶ ἄλλως δὲ ἐν δυνάμει καὶ πνεύματι Ἡλιοῦ ἦλθεν ὁ Ἰωάννης, διότι ἐρημίτης ἦν καὶ αὐτὸς, καὶ ἀπέριττος, καὶ ἐλεγκτικὸς ὡς ἐκεῖνος. Ἐπέστρεψε δὲ καὶ τοὺς ἀπειθεῖς Ἰουδαίους ἐν τῇ φρονήσει τῶν δικαῖων, τουτέστι, τῇ τῶν ἀποστάλων διδασκαλίᾳ· φρόνησις γὰρ τῶν ἀποστολων, ἡ ἐν αὐτοῖς τοῦ Πνεύματος χάρις, ὑφ´ ἦς ἐκυβερνῶντο. Ἡτοίμασε δὲ τῷ Κυρίῳ, τουτέστι τῷ Χριστῷ, λαὸν κατεσκευασμένον, τουτέστιν, ἐμπαράσκευον πρὸς τὸ ὑποδέξασθαι τὲ κήρυγμα· οἷόν τι λέγω· Ἐπειδὰν ἔλθοι τις προφήτης κηρύττων, οὐ πάντες ἐπίστευον, ἀλλ´ οἱ καοεσκευασμένοι, τουτέστιν, οἱ προετοιμάσαντες ἑαυτοὺς εἰς τοῦτο. Ὥσπερ γὰρ ἐὰν ἄλθοι τις εἰς οἰκίαν νυκτὸς. οὐ πάντες αὐτὸν ὑποδέχονται, ἀλλ´ οἱ ἀγρηγορότες καὶ προσθοκῶντες αὐτὸν καὶ ἑτοιμασθέντες εἰς τὸ ὑποδέξασθαι· οὕτω καὶ ὁ Ἰωάννης ἡτοίμαοε τῷ Κυρίῳ λαὸν, ἀλλ´ οὐ τὸν ἀπειθῆ, τὸν δὲ κατεσκευασμένον, ὃ ἔστι προητοιμασμένον, εἰς ὑποὰοχὴν τοῦ Χριστοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. 354–355 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Μέγαν Ἐαεσθαι τὸν Ἰωάννην ἐπαγγέλλεται … beidzas: προητοιμασμένον, εἰς ὑποὰοχὴν τοῦ Χριστοῦ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:18–20

Lai gan Zaharija bija taisns un svēts, tomēr, raudzīdamies uz to, cik brīnumaina būtu bērna dzemdēšana, viņš viegli neticēja. Tāpēc eņģelis min savu cieņu: „Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā“ – ne maldinātājs dēmons, bet Dieva eņģelis. Tā kā tu netici, tu būsi kurlmēms un nevarēsi runāt. Pamatoti viņš cieta šīs divas lietas – ne dzirdēt, ne runāt: kā neklausījis viņš tiek sodīts ar kurlumu, kā pretī runājis – ar klusēšanu.

Taču tas bija arī iepriekšējs tēls tam, kas notika ar jūdiem. Jo kā šis, vecs un neauglīgs un neticējis, dzemdināja dēlu, lielāku par praviešiem, tā arī jūdu sinagoga un priesterība, novecojusi, kļuvusi neauglīga, neticīga un neklausīga, tomēr dzemdēja miesā Dieva Vārdu, praviešu Valdnieku; un kad Viņš bija dzimis, tie, kas agrāk bija neklausīgi, pārgāja ticībā un atguva skaidru balsi.

Piezīmes (2)
  1. „Kurlmēms“ – κωφεύων; κωφός grieķiski nozīmē gan kurlu, gan mēmu. Ka Zaharija arī nedzirdēja, rāda Lk. 1:62: ar viņu sazinājās ar zīmēm.
  2. „Atguva skaidru balsi“ – εὐφωνία; pretstats Zaharijas mēmumam: kad dzima Jānis, Zaharijas mēle atraisījās (Lk. 1:64).
Citētās Rakstu vietas

Lk. 1:62; Mt. 11:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Εἰ καὶ δίκαιος ἦν ὁ Ζαχαρίας καὶ ἄγιος, ὅμως πρὸς τὸ τεράστιον τῆς παιδοποιίας ἀποβλέπων, οὐκ εὐκόλως ἐπίστευς. Διὸ καὶ ὁ ἄγγελος τὸ οἰκεῖον ἀξίωμα λέγει, ὅτι, Ἐγώ εἰμι Γαβριὴλ ὁ παρκστηκὼς τῷ Θεῷ· οὐ πλάνος δαίμων, ἀλλ´ ἄγγελος Θεοῦ. Ἐπεὶ οὖν ἀπιστεῖς, ἔσο κωφεύων καὶ μὴ δυνάμενος λαλῆσαι· εἰκότως δὲ τὰ δύο ταῦτα ἕπαθε, τὸ μήτε ἀκούειν μήτε λαλεῖν· ὡς μὲν γὰρ παρακούσας, καταδικάζεται κώφευσιν· ὡς δὲ ἀντειπών, σιωπήν. Πλὴν προετύπου καὶ τὰ κατὰ τοὺς Ἰουδαίους. Ὡσπερ γὰρ οὗτος γέρων καὶ ἄκαρπος, καὶ ἀπιστήσας, ἔτεκαν υἱὸν μείζονα τῶν προφητῶν, οὕτω καὶ ἡ τῶν Ἰουδαίων συναγωγὴ καὶ ἱερωσύνη παλαιωθεῖσα, κεὶ ἄκαρπος καὶ ἄπιστος καὶ παρήκοος γενομένη, ὅμως πὸν Λόγαν τοῦ Θεοῦ, τὸν Δεσπότην τῶν προφητῶν, ἔτεκεν ἐν σαρκί· οὗ τεχθέντος, οἱ πρώην παρήκοοι ἑἰς πίστιν καὶ εὐφωνίαν μετήλθοσαν.

PG 123, skenējuma lpp. 355 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Εἰ καὶ δίκαιος ἦν ὁ … beidzas: ἑἰς πίστιν καὶ εὐφωνίαν μετήλθοσαν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:21–23

Vai redzi, kā jūdi gaidīja un gaidīja, kamēr augstais priesteris iznāks? Bet mēs, kristieši, tikko ienākuši baznīcā, ja tūlīt neizejam, domājam, ka mums notiek kas briesmīgs.

Zaharija māja tautai, kas, iespējams, jautāja par viņa klusēšanas iemeslu; nevarēdams runāt, viņš to rādīja ar zīmēm.

Ievēro arī, ka, kamēr nebija beigušās viņa kalpošanas dienas, viņš negāja uz savām mājām, bet pastāvīgi uzturējās templī. Jo viņš gan dzīvoja kalnainē, patiesi tālu no Jeruzalemes; tomēr, pat ja priesterim būtu bijusi māja pašā Jeruzalemē, viņam nebija atļauts savas kārtas laikā iziet ārpus tempļa pagalma. Bet mēs – vai! – kā nicinām dievišķās kalpošanas!

Tas, ka Zaharija nevarēja runāt, bet māja tautai, norāda uz jūdu dzīvi bez Vārda. Jo nogalinājuši Vārdu, viņi nespēj sniegt vārdu – pārskatu – par to, ko dara vai saka; bet ja tu viņiem jautā kaut ko par pravietojumiem, viņiem aizcērtas mute, un viņi nevar tev dot ne pārskatu, ne atbildi.

Piezīmes (2)
  1. Teofilakts arī šeit Zahariju uzskata par augsto priesteri (sk. lk-1-8-10).
  2. „Dzīve bez Vārda … sniegt vārdu“ – vārdu spēle: ἄλογος („bez vārda, nesaprātīgs“), Λόγος (Kristus, Vārds) un λόγον ἀποδοῦναι („dot pārskatu, atbildēt“).
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὁρᾷς πῶς οἱ μὲν Ἰουδαῖοι προσεδόκων καὶ περιέμενον ἕως οὗ ἐξέλθοι ὁ ἀρχιερεύς; Ἡμεῖς δὲ οἱ Χριστιανοί, ἅμα τῷ εἰσελθεῖν εἰς τὴν ἐκκλησίαν, εἰ μὴ ἐξίσθοιμεν, δεινόν τι πάσχειν νοιμίζομεν. Διένευς δὲ τῷ λαῷ ὁ Ζαχαρίας, ἴσως ἐρωτῶντι τὴν αἰτίαν τῆς σιωπῆς· μὴ δυνάμενος γὰρ λυλῆσαι, διὰ νεύματος ἐδήλου ταύτην. Ὅρα δὲ δυι θωὶ ἕως οὗ ἐτελέσθησαν αἱ ἡμέραι τῆς λειτουργίας αὺτοῦ οὐκ ἀπῆλθεν εἰς τὸν οἷκον αὐτοῦ, ἀλλὰ προα. ἡδρευε τῷ ναῷ· ἀπῴκιστο μὲν γὰρ ἡ ὀρεινὴ ἀληβῶς καὶ ἀπεῖχε τῆς Ἰερουσαλήμ· πλὴν ἁλλ´ εἰ καὶ ἐν αὐτοῖς τοῖς Ἰεροσολύμοις εἶχε τὸν οκον ὁ ἱερεὺς, οὐκ ἐξῆναὐτῷ ἔξω τῆς αὐλῆς τοῦ ναοῦ ἀπελθεῖν κατὰ τὸν καιρὸν τῆς ἐφημερίας αὐτοῦ· ἡμεῖς δὲ, φεῦ! πῶς καταφρονοῦμεν τῶν θείων ὑπηρεσιῶν! Τὸ δὲ μὴ δύνασθαι μὴν λαλεῖν τὸν Ζαχαρίαν. διανεύειν δα´ πῶ λαᾷ, τὴν τῶν Ἰουδαίων ἄλογον πολιτείαν δηλοῖἀποιετείναντες γὰρ τὸν Λόγον, οὐ δύνανται λόγον ἀποκοῦναι περὶ ὧν πράττουσιν ἢ λέγουσιν, ἀλλὰ κἂν προφητικόν τι αὐτοὺς ἐρωτᾷς, ἐπιστομίζονται, καὶ οὐ δύνανταί σοι λόγον καὶ ἀπόκρισεν ἀποδοῦναι.

PG 123, skenējuma lpp. 355–356 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὁρᾷς πῶς οἱ μὲν Ἰουδαῖοι … beidzas: σοι λόγον καὶ ἀπόκρισεν ἀποδοῦναι.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:24–25

Elizabete, būdama šķīsta, kaunējās, un tāpēc slēpās, jo bija ieņēmusi vecumā. Piecus mēnešus viņa slēpās, līdz ieņēma arī Marija; bet kad arī tā bija ieņēmusi un bērniņš Elizabetes miesās bija lēcis, viņa vairs neslēpās, bet runāja jau atklāti kā tāda bērna māte, kas vēl pirms piedzimšanas pagodināts ar pravieša cieņu.

Piezīmes (1)
  1. „Šķīsta“ – σώφρων, arī „prātīga, kautrīga“.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 1:41

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Σώφρων οὖσα ἡ Ἐλισάδετ, ᾐεῖτο, καὶ διὰ τοῦτο περιέκρυπτεν ἑαυτὴν, διὰ τὸ ἐν γήρᾳ συλλαἄεῖν · ἐπὶ μῆνας δὲ πέντε περιέκρυπτεν ἑαυτὴν, ἔως οὗ καὶ ἡ Μαρία συλλάβοι· ἀφ´ οὗ δὲ καὶ ἐκείνη συνέλαβε, καὶ ἐσκίρτησε τὸ βρέφος ἐν τῇ κοιλίᾳ αὐτῆς. οὐκ ἕτι ἕκρυπτεν ἑαυτὴν, ἀλλὰ καὶ ἑπαῤῥησιάσατο ἂν, ὡς τοιούτου παιδὸς μήτηρ, καὶ πρὶν ἡ γεννηθῆναι προφητικῇ ἀξίᾳ τετιμημένου

PG 123, skenējuma lpp. 356 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Σώφρων οὖσα ἡ Ἐλισάδετ, ᾐεῖτο, … beidzas: ἡ γεννηθῆναι προφητικῇ ἀξίᾳ τετιμημένου

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:26–30

Sesto mēnesi viņš saka – no Jāņa ieņemšanas. Viņš saka, ka Jaunava bija saderināta ar vīru no Dāvida nama, lai parādītu, ka arī Viņa cēlās no Dāvida dzimuma; jo bija likums, ka abām pusēm jābūt no viena dzimuma un vienas dzimtas.

Tā kā Kungs bija sacījis Ievai: „Sāpēs tu dzemdēsi bērnus“, šīs sāpes atraisa prieks, ko eņģelis nes Jaunavai, sacīdams: „Priecājies, Dieva apžēlotā“; un tā kā Ieva bija nolādēta, Viņa dzird: „augsti teicama“.

Viņa pārdomāja par sveicienu, kāds tas varētu būt – vai nepiedienīgs un netikls, kā vīrieša sveiciens meitenei, vai dievišķs; jo sveicienā bija arī Dieva piemiņa: „Tas Kungs ir ar Tevi.“ Vispirms eņģelis atbrīvo Viņas sirdi no bailēm, lai, kļuvusi mierīga, Viņa pieņemtu dievišķo vēsti; jo, būdama satraukta, Viņa nevarētu precīzi uzklausīt, kas notiks. Un to, ko viņš iepriekš sacīja – „Dieva apžēlotā“ –, viņš it kā izskaidro, sacīdams: „Jo Tu esi atradusi žēlastību Dieva priekšā.“ Jo tas nozīmē būt apžēlotai – atrast žēlastību pie Dieva, tas ir, patikt Dievam. Bet tas vēl ir kopīgs: arī daudzas citas atrada žēlastību pie Dieva; turpretī tas, kas seko, vairs nav [kopīgs].

Piezīmes (2)
  1. „Priecājies, Dieva apžēlotā“ – Χαῖρε, κεχαριτωμένη, kā Lūgšanu grāmatā („Priecājies, Dievadzemdētāja Jaunava, Dieva apžēlotā Marija“); Akafistā un tropāros arī „žēlastības pilnā“. Teofilakts κεχαριτωμένη skaidro ar „atradusi žēlastību (χάριν) pie Dieva“.
  2. „Augsti teicama“ – εὐλογημένη (Lūgšanu grāmata: „Tu esi augsti teicama starp sievām“), burtiski „svētīta“ – pretstatā Ievai, kas bija „nolādēta“ (κεκατήρατο).
Citētās Rakstu vietas

1. Moz. 3:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Μῆνα ἕκτον λέγει τὸν ἀπὸ τῆς συλλήψεως Ἱωάννου. Λέγει δὲ μεμνηστεῦθαι τὴν παρθένον ἀνδρὶ ἐξ οἴκου Δαβὶδ, ἵνα δείξῃ, ὅτι καὶ αὐτὴ ἐκ τοῦ γένους τοῦ Δαβὶδ κατήγετο· ἑκ γὰρ τοῦ αὐτοῦ γένους καὶ τῆς αὐτῆς σειρᾶς εἶναι μφότερα τὰ μέρη, νόμος Ἡν. Ἐπειδὴ δὲ τῇ Εθᾳ ὁ Κ ριος εἰπεν, Ἐν λύπαις τέξῃ τέκνα, λύει τὴν λύπη ταύτην ἡ χαρὰ, ἣν ὁ ἄγγελος προσφέρι τῇ Παρθενῳ, λέγων· Χαῖρε, κεχαριτωμένη · ἐπεὶ δὲ κεκατήρατο ἡ Εὔα, εὐλογημένη αὔτη ἀκούει· διελογίζετο δὲ περὶ τοῦ ἀσπασμοῦ ποταπὸς εἴη οὗτος, μὴ ἆρα ἄτοπός τις καὶ πορνικὸς, ὡς ἐξ ἀνδρὸς πρὸς κόρην, ἢ θεῖος· ἐπειδὴ καὶ Θεοῦ μνήμη σύνεστι τῷ ἀσπασμῷ, τὸ, Ὁ Κύριος μετὰ σοῦ. Πρῶτον δὲ καταστέλλει τὴν καρδίαν αὐτῆς ἀπὸ τοῦ φόβου· ὡς ἂν ἐν ἀταραξίᾳ γενομένη, δέξηται τὴν θείαν ἀπόκρισιν· οὐ γὰρ ἐνεδέχετο· ταραττομένην αὐτὴν, ἀκριβῶς ἀκωύειν τὰ συμβησόμενα· ὅπερ δὲ ἄνω εἶπα, κεχαριτωμένη, ὥσπερ ἐρμηνεύων φησίν· Εὗρες γὰρ χάριν ἐνώπιον τοῦ Θεοῦ· τοῦτο γάρ ἐστι τὸ κεχαριτῶοθαι, τὸ εὑρεῖν χάριν παρὰ τῷ Θεῷ, τουτέστιν, ἀρέσαι Θεῷ· ἀλλὰ τοῦτο μὲν κοινόν· πολν λαὶ γὰρ καὶ ἄλλαι εὖρον χάριν παρὰ τῷ Θεῇ, τὸ δὲ ἐπιφερόμενον οὐκ ἄτι.

PG 123, skenējuma lpp. 356–357 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Θεῷ.» Μῆνα ἕκτον λέγει τὸν … beidzas: τὸ δὲ ἐπιφερόμενον οὐκ ἄτι.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:31–33

„Lūk, Tu ieņemsi“ – tas ir tas ārkārtīgais, kas nevienai citai nav ticis dāvāts. „Miesās“ viņš teica, lai parādītu, ka Kungs iemiesojās pēc būtības no pašām Jaunavas miesām. Pamatoti par Jēzu tika nosaukts Tas, kas nāca mūsu cilts pestīšanai; jo šis vārds, pārcelts grieķu valodā, nozīmē „Dieva pestīšana“. Tātad „Jēzus“ tulkojumā ir „Pestītājs“, jo arī „Jao“ nozīmē pestīšanu.

„Viņš būs liels un tiks saukts par Visaugstākā Dēlu.“ Liels bija arī Jānis, bet ne arī Visaugstākā Dēls. Turpretī Pestītājs bija liels tādēļ, ka mācīja, un Visaugstākā Dēls – gan tādēļ (jo Viņš mācīja kā tāds, kam ir vara), gan brīnumu darīšanas dēļ. Par Visaugstākā Dēlu tiek saukts redzamais [Cilvēks: jo, tā kā Persona bija viena, patiesi Visaugstākā Dēls] bija Cilvēks, Jaunavas Dēls. Vārds bija Visaugstākā Dēls arī pirms mūžiem, bet tā netika saukts un nebija pazīstams; bet kad Viņš iemiesojās un parādījās miesā, tad par Visaugstākā Dēlu tika nosaukts Tas, kas bija redzams un darīja brīnumus.

Dzirdēdams par Dāvida troni, nedomā par jūtamu valstību, bet par dievišķu, ar kuru Viņš caur dievišķo sludināšanu valdīja pār visām tautām. Jo Jēkaba nams ir gan tie, kas ticēja no ebrejiem, gan arī tie no citām tautām; jo tie īsteni ir Jēkabs un Israēls. Bet kā tiek teikts, ka Viņš apsēdās Dāvida tronī? Klausies. Dāvids bija mazākais starp saviem brāļiem; arī Kungs bija nicināts un apmelots kā rijējs un vīna dzērājs un namdara dēls, un negodāts arī savu brāļu, Jāzepa dēlu, vidū; jo, kā sacīts, „arī Viņa brāļi neticēja Viņam“. Tas, labu darīdams, tika vajāts; arī Kungs, brīnumus darīdams, tika apmelots un nomētāts ar akmeņiem. Tas ar lēnprātību uzvarēja un kļuva par ķēniņu; arī Kungs, lēnprātībā pieņēmis krustu, kļuva Ķēniņš. Vai redzi, kā tiek teikts, ka Viņš apsēdās Dāvida tronī? Jo kā Dāvids saņēma jūtamo valstību, tā Kungs – garīgo, kurai „nebūs gala“. Jo Kristus valstībai, tas ir, Dieva atziņai un kristietībai, nebūs gala: arī vajāti mēs mirdzam Kristus žēlastībā.

Piezīmes (4)
  1. Ἰησοῦς – no ebr. Jehošua („Jahve ir pestīšana“); „Jao“ (Ἰαώ) – Dieva vārda grieķiskā atveide senajos onomastikonos. Teofilakts vārdu skaidro kā „Dieva pestīšana“.
  2. „Persona“ – πρόσωπον: Kristū ir viena Persona (Hipostase), tāpēc par Jaunavas Dēlu, Cilvēku, var patiesi teikt, ka Viņš ir Visaugstākā Dēls.
  3. „1. Ķēn. 16:11“ – 1965. g. Bībelē 1. Sam. 16:11.
  4. „Jāzepa dēli“ – Kunga „brāļi“ pēc Baznīcas tradīcijas ir Jāzepa bērni no pirmās laulības (sal. Mk. 6:3).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 7:29; 1. Ķēn. 16:11; Mt. 11:19; Mt. 13:55; Jņ. 7:5; Jņ. 10:31

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἰδοὺ συλλήψῃ· τοῦτο τὸ ἐξαίσιον, οὗ οὐδεμία ἄλλη κατηξιώθη · ἐν γαστρὶ δὲ εἴπεν, ἵνα δείξῃ τὸν Κύριον ἐξαὐτῆς τῆς νηδύος τῆς Παρθένου σαρκωθέντα οὐσιωδῶς · δικαίως δὲ ἐκλήθη Ἰησοῦς ὁ ἐπὶ σωτηρίᾳ τοῦ ἡμετέρου γένους ἐλθών· τὸ γὰρ ὅνομα τοῦτο. εἰς τὴν Ἐλλάδα γλῶσσαν μεταβαλλόμενον, Θεοῦ λέγεται σωτηρία· Ἰησοῦς οὖν Σωτὴρ ἐρμηνεύεται, Κτι καὶ ἰαὼ ἡ σωτηρία λέγεται. Ἔσται δὲ, φησί, μέγας, καὶ Υὸς Ὑψίστου κληθήσεται. Μέγας μὲν Σν καὶ ὁ Ἰωάννης, ἀλλ´ οὐκ ἔτι καὶ Υἱὸς Ὑψίστου· ὁ δέ γε Σωτὴρ, μέγας μὲν, καθὸ ἐδίδασκεν. Υἱὸς δὲ Ὑψίστου, διά τε τοῦτο αὐτὸδασκε γὰρ ὡς ἐξουσίαν ἔχων), καὶ διὰ τὴν τῶν θαυμάτων παραδοξοποιίαν · καλεῖται δὲ Υἱὸς Ὑψίστου ὁ φαινόμενος Ὑψίστου ἦν ὁ ἄνθρωπος ὁ Υὸς τῆς Παρθάνου. Ἡν μὲν γὰρ καὶ πρὸ τῶν αἰώνων Υἱὸς Ὑψίστου ὁ Λόγος, ἀλλ´ οὐκ ἐκαλεῖτο, οὐδὲ ἑγνωρίζετο· ἐπεὶ δὲ ἐσαρκώθη καὶ ἐφανερώθη ἐν σαρκὶ, τότε δὴ καὶ ἐκλήθη Υἱὸς Ὑψίστου, ὀ φαινόμενος καὶ τὰ θαύματα ποιῶν Θρόνον δὲ Δαυΐδ ἀκούων, μὴ αἰσθητὴν βασιλείαν νόμιζε, ἀλλὰ θείαν· ἢν ἐβασίλευσεν ἐπὶ πάντα τὰ ἔθνη διὰ τοῦ θείου κηρύγματος· οίκος γὰρ Ἰακὼβ, καὶ οἱ ἐξ Ἑβραίων πιστεύσαντες· ναὶ μὴν καὶ οἱ ἀπὸ τῶν ἄλλων ἐθνῶν· οὗτοι, γὰρ κυρίως, Ἰακὼβ καὶ Ἰσραήλ. Πῶς δὲ λέγεται καθίσαι ἐπὶ τὸν θρόνον Δαυΐδ; Ἄκουε· Ὁ Δαυΐδ, μικρὸς ἐν τοῖς ἀδελφοῖς αὐτοῦ · καὶ ὁ Κύριος ἐξουθενημένος, καὶ διαβεβλημένος ὡς φάγος καὶ οἱνοπότης καὶ τέκτονος υἱὸς, καὶ παρὰ τοῖς ἀδελφοῖς αὐτοῦ, τοῖς υἱοῖς Ἰωσὴφ, ἀτιμαζόμενος · οὐδὲ γὰρ οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ, φησίν, ἐπίατευον εἰς αὐτόν· ἐκεῖνος εὐεργετῶν ἐδιώκετο· καὶ ὁ Κύριος, θαύματα ποιῶν διεβάλλετο, καὶ ἐλιθάζετο. Ἐκεῖνος διὰ πραότητος ἐνίκησε καὶ ἐβασίλευσε· καὶ ὁ Κύριος, διὰ πραότητα σταυρὸν καταδεξάμενος, ἐβασίλευσεν. Ὁρᾷς πῶς λέγεται καθίσαι ἐπὶ τὸν θρόνον Δαυῖδ; Ὡς γὰρ ὁ Δαυὶδ τὴν αἰσθητὴν βασιλείαν ἔλαβεν, οὕτω καὶ ὁ Κύριος τὴν νοητήν· ἡς οὐκ ἔσται τέλος· οὐκ ἔσται γὰρ τέλος τῆς βαοιλείας τοῦ Χριστοῦ, τουτέστι, τῆς θεογνωσίας καὶ τοῦ Χριστια. νισμοῦ. Καὶ διωκόμενοι γὰρ, λάμπομεν χάριτι Χριστοὺ.

PG 123, skenējuma lpp. 357 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἰδοὺ συλλήψῃ· τοῦτο τὸ ἐξαίσιον, … beidzas: διωκόμενοι γὰρ, λάμπομεν χάριτι Χριστοὺ.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:34–35

Jaunava sacīja „Kā tas notiks?“ nevis tāpēc, ka neticēja, bet kā gudra un saprātīga, cenzdamās uzzināt, kādā veidā tas notiks; jo kas tāds nebija noticis agrāk un nenotiks arī pēc tam. Tāpēc eņģelis Viņai to piedod un nenosoda, kā Zahariju, bet drīzāk izskaidro, kādā veidā [tas notiks]. Zaharija pamatoti tika sodīts, jo viņam bija daudz piemēru, ka daudzas neauglīgas ir dzemdējušas; bet Jaunavai nebija neviena piemēra.

„Svētais Gars,“ viņš saka, „nāks pār Tevi“, darīdams auglīgu Tavu klēpi un radīdams miesu vienbūtīgajam Vārdam; „un Visaugstākā spēks“ – Dieva Dēls, jo Kristus ir Dieva spēks – „Tevi apēnos“, tas ir, apsegs Tevi, apņems Tevi no visām pusēm. Jo kā putns apēno savus cāļus, ar spārniem apņemdams tos visus, tā arī Dieva spēks apņēma visu Jaunavu – to nozīmē „apēnot“.

Bet varbūt cits teiks: kā gleznotājs vispirms uzmet ēnojumu un pēc tam pilnīgi izkrāso, tā arī Kungs, Pats Sev radīdams miesu un veidodams cilvēka attēlu, to vispirms ieskicēja Jaunavas klēpī, no Mūžamjaunavas asinīm sabiezinādams miesu, un pēc tam pamazām to izveidoja. Bet tas ir apšaubāms: vieni saka, ka, tiklīdz Kungs apēnoja Jaunavas klēpi, bērniņš uzreiz bija pilnīgs, bet citi to nepieņem. Jo klausies, ko viņš saka: „Tāpēc arī tas Svētais, kas dzimst“ – tas ir, kas pamazām aug Tavās miesās, nevis uzreiz pastāv pilnīgs.

Ar to tiek aizbāzta mute arī Nestorijam; jo tas sacīja: „Ne Dieva Dēls, iemitis Jaunavas klēpī, iemiesojās, bet vienkāršs cilvēks, dzimis no Marijas, vēlāk ieguva Dievu, kas viņu pavada.“ Lai viņš tad dzird, ka Tas, kas dzima klēpī, bija Dieva Dēls; nevis viens tika nēsāts klēpī un cits bija Dieva Dēls, bet viens un tas pats bija gan Jaunavas, gan Dieva Dēls.

Ievēro arī, kā viņš atklāja Svēto Trijādību, nosaukdams Svēto Garu, Dēlu – par spēku un Tēvu – par Visaugstāko.

Piezīmes (3)
  1. „Vienbūtīgajam“ – ὁμοούσιος, vienas būtības ar Tēvu (Lūgšanu grāmatā „Vienbūtīgā un Nedalāmā Trijādība“).
  2. „Tas Svētais, kas dzimst“ – τὸ γεννώμενον ἅγιον; tagadnes divdabis Teofilaktam norāda uz pakāpenisku augšanu klēpī. Viedoklis par tūlītēju pilnīgu bērna izveidošanos ir, piem., sv. Jānim Damaskietim (Pareizticīgās ticības precīzs izklāsts III, 2); Teofilakts abus viedokļus atstāj atklātus.
  3. Nestorijs – Konstantinopoles arhibīskaps (428–431), nosodīts Trešajā Vispasaules koncilā Efesā (431).
Citētās Rakstu vietas

1. Kor. 1:24; Mt. 23:37

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Οὐχ ὡς ἀπιστήσασα ἡ Παρθένος, εἶπε τὸ, Πῶς ἕσται μοι τοῦτο; ἁλλ´ ὡς σοφὴ καὶ συνετὴ ἐπιξητοῦσα μαθεῖν τὸν τρόπον τοῦ πράγματος· οὐδὲ γὰρ γέγονέ αι τοιοῦτον πρότερον, οὐδὲ μετὰ ταῦτα γενήσεται Λιὰ καὶ συννινώσκει αὐτῇ ὁ ἄγγελος, καὶ οὐ κατακρίνει ὡς τὸν Ζαχαρίαν, ἀλλὰ μᾶλλον ἐρμηνεύει τὸν τρόπον. Ὁ μὲν γὰρ Ζαχαρίας εἰκότως καταδικάζεται. Εἶχε γὰρ πολλὰ παραδείγματα, ὅτι περ καὶ πολλαὶ στεῖΚραι ἔτεκον· ἡ δὲ Παρθένος οὐδὲν εἶχε παράδειγμα. Ἀνεῦμα οὖν, φησὶν, ἅγιον ἐπελεύσεται ἐπὶ σὲ, γόνιμον παρασκευάζον τὴν μήτραν σου, καὶ δημιουργοῦν τὴν σάρκα τῷ ὁμοουσίῳ Λόγῳ· δύναμις δὲ Ὑψίστου, ἃ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, Χριστὸς γὰρ Θεοῦ δύναμις, ἐπισκιάσει σοι, τουτέστιν, ἐπισκεπάσει σε, πάντοθέν σε ρικυκλώσει. Ὡς γὰρ ὄρνις ἐπισκιάζει τὰ νοσσία Ἀαυτῆς ὅλα ταῖς πτέρυξιν αὐτῆς περιλαμβάνουσα, οῶτω καὶ ἡ τοῦ Θεοῦ δύναμις ὅλην περιέλαβε τὴν Παρθένον· καὶ τοῦτο ἔστι τὸ ἐπισκιάσαι. Ἄλλος δέ τις τυχὸν ἐρεῖ, ὅτι ὥσπερ ὁ ζωγράφος πρῶτον σκιάζει, εἶτα τέλειον χρωματουργεῖ, οὕτω καὶ ὁ Κύριος, αὐτὸς ἑαυτῷ τὴν σάρκα δημιουργῶν, καὶ τὴν εἰκόνα τοῦ ἀνθρώπου διαπλάττων, πρῶτον ἐσκίασε ταύτην ἐν τῆ μήτρᾳ τῆς Παρθένου, ἐκ τῶν αἱμάτων τῆς ἀειπαρθένου σάρκα συμπήξας, εἶτα κατ´ ὁλίγων μορφώσας αὐτήν. Ἀλλὰ τοῦτο ἀμφίβολον· οἱ μὲν γὰρ λέγουσιν, ὅτι ἅμα τῷ τὸν Κύριον ἐπισκιάσαι τῇ μήτρᾳ τῆς Παρθένου, εὐθὺς τέλειον ἧν τὸ βρέφος, οἰ δὲ οὐ παραδέχονται τοῦτο. Ἄκουε γὰρ τί φησι· Δὸ καὶ τὸ γεννώμενον ἅγιον, τουτέστι, τὸ κατὰ μέρος ἐν τῇ μήτρᾳ σου αὐξανόμενον, καὶ οὐκ εὐθὺς τέλειον ὑπάρξαν. Ἐμφράττεται δὲ καὶ ἐντεῦθεν τὸ στόμα τοῦ Νεστορίου· ἐκεῖνος γὰρ εἶπεν ὅτι, Οὐχ ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ ἐν τῇ μήτρᾳ τῆς Παρθένου οἰκήσας ἐσαρκώθη, ἀλλ´ ἄνθρωπος ψιλὸς ἐκ τῆς Μαρίας γενσηθεὶς, ὕστερον ἔσχε τὸν Θεὸν παρεπόμενον αὐτῷ. Ἀκουέτω οὖν ὅτι τὸ γεννώμενον ἐν τῇ μήτρα, ἐκεῖνο ἦν Υἱὸς Θεοῦ· ἀλλ´ οὐκ ἄλλο μὲν ἐκυοφορεῖτο ἐν τῇ μήτρᾳ, ἄλλος δὲ ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ· ἀλλὰ εἷς καὶ ὁ αὐτὸς ἦν, ὁ τῆς Παρθένου τε καὶ τοῦ Θεοῦ Υἱός. Ὅρα δὲ πῶς τὴν ἁ,ίαν Τριάδα ἐξέφηνε, Πνεῦμα ἃγιον, δύναμιν τὸν Υἱὸν, Ὕψιστον, τὸν Πατέρα ὀνομάσας.

PG 123, skenējuma lpp. 357–358 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Οὐχ ὡς ἀπιστήσασα ἡ Παρθένος, … beidzas: Υἱὸν, Ὕψιστον, τὸν Πατέρα ὀνομάσας.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:36–38

Kāds varētu jautāt, kā Elizabete bija Jaunavas radiniece, ja Jaunava bija no Jūdas cilts, bet Elizabete – no Ārona meitām; jo bauslība pavēlēja laulības slēgt vienas cilts robežās, tā ka arī radniecība ir starp tiem, kas ir no vienas cilts. Var gan teikt arī, ka pēc gūsta ciltis sajaucās; bet labāks ir šis [skaidrojums]. Ārons ņēma par sievu Elizabeti, Aminadaba meitu, kas bija no Jūdas cilts. Vai redzi, ka jau no seniem laikiem, no Ārona, Dievadzemdētāja bija Elizabetes radiniece? Tā kā Ārona sieva cēlās no Jūdas cilts, no kuras bija arī Dievadzemdētāja, bet Elizabete bija no Ārona meitām, tad Elizabete pamatoti bija Dievadzemdētājas radiniece; jo viņas priekšmāte, tas ir, Ārona sieva, bija no Jūdas cilts. Ievēro arī radniecības pēctecību: Elizabete – Ārona sieva, Elizabete – arī Zaharijas sieva, jo viņa cēlās no tās.

Bet redzēsim, ko saka Jaunava: „Lūk, Tā Kunga kalpone, lai Man notiek pēc tava vārda.“ Es esmu gleznotāja dēlis: ko grib gleznotājs, to lai glezno; ko grib, to lai dara Tas Kungs. Tātad arī tas, ko Viņa iepriekš sacīja – „Kā tas notiks?“ –, nebija no neticības, bet no vēlēšanās uzzināt, kādā veidā tas notiks; jo ja Viņa neticētu, Viņa nesacītu: „Lūk, Tā Kunga kalpone, lai Man notiek pēc tava vārda.“

Zini arī, ka „Gabriēls“ tulkojumā nozīmē „Cilvēks-Dievs“, „Marija“ – „Valdniece“, bet „Nācarete“ – „svētīšana“. Tātad pamatoti, kad Dievam bija jākļūst par cilvēku, tiek sūtīts Gabriēls, kura vārds tulkojumā nozīmē „Cilvēks-Dievs“; un arī sveiciens notiek svētā vietā, tas ir, Nācaretē; jo kur ir Dievs, tur nav nekā nešķīsta.

Piezīmes (4)
  1. Elizabete (LXX Ἐλισάβεθ), Aminadaba meita, Ārona sieva – 2. Moz. 6:23; Aminadabs bija no Jūdas cilts (4. Moz. 1:7; Rūt. 4:19–20).
  2. „Lūk, Tā Kunga kalpone“ – kā Noliktajās stundās (darba redakcija): „redzi, esmu Tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda“.
  3. „Gleznotāja dēlis“ – πίναξ ζωγραφικός, koka dēlis, uz kura glezno (arī ikonas pamatne).
  4. Vārdu skaidrojumi – no senajiem onomastikoniem: Gabriēls parasti „Dieva spēks“ vai „Dieva vīrs“; Teofilakts – „ἄνθρωπος Θεός“. „Valdniece“ – κυρία.
Citētās Rakstu vietas

2. Moz. 6:23

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἀπορήσειεν ἄν τις πῶς ἦν συγγενὴς τῆς Παρθένου ἡ Ἐλισάβετ· εἴγε ἡ μὲν Παρθένος ἐκ τῆς Ἰούδα φυλῆς ἦν, ἡ δὲ Ἐλισάβετ, ἐκ τῶν θυγατέρων Ἀαρών· ὁ γὰρ νόμος ἐκέλευεν ἀπὸ τῆς αὐτῆς φυλῆς τοὺς γάμους γίνεσθαι · ὥστε καὶ αἱ συγγένειαι ἐν τοῖς ἀπὸ τῆς αὐτῆς φυλῆς οὖσιν εὐρίσκονται. Ἔστι μὲν οὖν εἰπεῖν καὶ ὅτι ἀπὸ τῆς αἰχμαλωσίας συνεχέθησαν τὰ γένη· τὸ δὲ κρεῖττον, τοῦτο. Ἀαρὼν γυναῖκα ἠγάγετο Ἐλισάβετ, θυγατέρα οὖσαν τοῦ Ἀμιναδὰβ, ὃς ἦν ἐκ τῆς Ἰούδα φυλῆς. Ὁρᾷς ὅτι ἄνωθεν καὶ ἀπὸ Ἀαρὼν, συγγενὴς ἦν ἡ Θεοτόκος τῆς Ἐλισάβετ; Ἐπεὶ γὰρ ἡ τοῦ Ἀαρὼν γυνή ἐκ τῆς Ἰούδα κατήγετο φυλῆς, ἀφ´ ἧς ἦν καὶ ἡ Θεοτόκος, ἡ δὲ Ἐλισάβετ ἐκ τῶν θυγατέρων Ἀαρών, εἰκότως συγγενής τῆς Θεοτόκου ἡ Ἐλισάβετ· ἡ γὰρ προμήτωρ αὐτῆς, τουτέστιν, ἡ τοῦ Ἀαρὼν γυνὴ, ἐκ τῆς Ἰούδα φυλῆς ἦν. Σκόπει δὲ καὶ τὸ τῆς συγγενείας παρακολούθημα· Ἐλισἄβετ, ἡ τοῦ Ἀαρὼν γυνή· Ελισάβετ, καὶ ἡ τοῦ Ζαχαρίου, ὡς ἐξ ἐκείνης καταγομένη. Ἀλλ´ ἴδωμεν τί φησιν ἡ Παρθένος· «Ἰδοὺ ἡ δούλη Κυρίου, γένοιτά μοι κατὰ τὸ ῥῆμά σου.» Πίναξ εἰμὶ ζωγραφικός· ὃ βούλεται ὁ γραφεὺς, γραφέτω ὃ θέλει, ποιείτω ὁ Κύριος· ὥστε καὶ ὃ εἶπε πρότερον, Πῶς ἕσται μοι τοῦτα· οὐκ ἀπιστίας ἦν, ἀλλ´ ἐπιθυμίας τοῦ μαθεῖν τὸν τρόπον· εἰ γὰρ ἠπίστει, οὐκ ἂν εἶπαν, «Ἰδοὺ ἡ δαύλη Κυοίου χένοιτό μοι κατὰ τὸ ῥῆμά σου.» Μάνθανε δὲ ὅτι Γαβριὴλ μὲν ἐρμηνεύεται, ἄνθρωπος Θεός· Μαριὰμ δὲ, κιρία· Ναζαρὴτ δὲ, ἀγιασμός. Εἰκότως οὖν ὅταν ἔμελλε γενέσθαι ὁ Θεὸς ἄνθρωπός ἀποστέλλεται ὁ Γαβριήλ, ὃς ἐρμηνεύεται ἄνθρωπος Θεός· ἀλλὰ καὶ ἐν ἁγίῳ τόπῳ γίνεται ὁ ἀσπασμὸς, τουτέστιν, ἐν Ναζαρέτ· ὅπου γὰρ Θεὸς, οὐδὲν ἄναγνον.

PG 123, skenējuma lpp. 358–359 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἀπορήσειεν ἄν τις πῶς ἦν … beidzas: ὅπου γὰρ Θεὸς, οὐδὲν ἄναγνον.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:39–42

Jaunava, dzirdējusi no eņģeļa, ka Elizabete ir ieņēmusi, steidzās pie viņas, gan priecādamās par radinieces laimi, gan, būdama ļoti saprātīga, gribēdama pilnīgi pārliecināties, vai tas, kas Viņai parādījās, runāja patiesību, lai pēc tā arī par Savējo nešaubītos. Jo, būdama piesardzīga, Viņa baidījās, ka netiek pievilta – ne tāpēc, ka neticētu, bet tāpēc, ka gribēja precīzāk uzzināt lietu. Kalnainē dzīvoja Zaharija, un tāpēc Viņa steidzās turp.

Bet Jānis, saņēmis īpašu dāvanu, kādas nav citiem cilvēkiem, lec mātes miesās; tāpēc arī viņš ir lielāks par praviešiem. Jo tie pravietoja pēc piedzimšanas, bet viņš tika pagodināts ar tādu dāvanu, vēl būdams mātes miesās. Ievēro: Jaunava sveica Elizabeti, tas ir, uzrunāja. Tātad Jaunavas balss bija Viņā iemiesojušā Dieva balss; un tāpēc tā deva žēlastību Priekštecim mātes klēpī un lika viņam pravietot. Jo viss, ko Elizabete pravietiski sacīja Marijai, nebija Elizabetes vārdi, bet bērniņa; Elizabetes mute tikai kalpoja, tāpat kā Marijas mute kalpoja Dieva Dēlam, kas bija Viņas klēpī. Jo kad bērniņš lēca miesās, tad Elizabete tika piepildīta ar Garu. Ja bērniņš nebūtu lēcis, viņa nebūtu pravietojusi. Kā stāsta, ka pravieši vispirms nonāca iekšējā satricinājumā un iedvesmā un tad pravietoja, tā varbūt arī Jānis vispirms lēca, it kā iedvesmots, un tad pravietoja caur mātes muti.

Ko viņš pravietoja? „Augsti teicama Tu esi starp sievām.“ Pēc tam, tā kā daudzas sievas ir dzemdējušas nešķīstus bērnus, kā Rebeka – Ēsavu, viņš saka: „Bet arī Tavas miesas auglis ir augsti teicams.“ Var saprast arī citādi: „Augsti teicama Tu esi starp sievām“; un tad, it kā kāds jautātu „kāpēc?“, viņš saka iemeslu: „[Jo] augsti teicams ir Tavas miesas auglis“, tas ir: Tavas miesas auglis ir Dievs; jo augsti teicams ir vienīgi Dievs, kā arī Dāvids saka: „Augsti teicams, kas nāk“. Jo Raksti mēdz saikli „un“ lietot „jo“ vietā, kā: „Dod mums palīdzību ciešanās, un nīcīgs ir glābiņš no cilvēkiem“ – „jo nīcīgs“ vietā; un atkal: „Tu iedusmojies, un mēs grēkojām“ – „jo mēs grēkojām“ vietā.

Par Dievadzemdētājas miesu augli viņš nosauca Kungu tāpēc, ka ieņemšana bija bez vīra; jo citi bērni ir tēvu augļi, bet Kristus ir vienīgi Dievadzemdētājas miesu auglis, jo Viņa vienīgā Viņu nesa.

Piezīmes (4)
  1. „Augsti teicama … augsti teicams“ – εὐλογημένη / εὐλογημένος, kā Lūgšanu grāmatā („Tu esi augsti teicama starp sievām un augsti teicams ir Tavas miesas Auglis“). Lai būtu redzama Teofilakta doma („augsti teicams ir vienīgi Dievs“), arī Ps. 117:26 tulkots ar „augsti teicams“ (Psaltērijā 2022: „Slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā“).
  2. „Ps. 59:13“ – 1965: 60:13; Psaltērijā 2022 jau „jo nīcīgs ir glābiņš no cilvēkiem“; šeit tulkots burtiski ar „un“, lai būtu redzams Teofilakta skaidrojums.
  3. „Tu iedusmojies, un mēs grēkojām“ – Jes. 64:5 (LXX).
  4. „Iekšējs satricinājums“ – ἐξίστασθαι (ekstāze), „iedvesma“ – ἐνθουσιᾶν.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 11:11; 1. Moz. 25:25–34; Ps. 117:26; Ps. 59:13; Jes. 64:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Παρθίνος ἀκούσασα παρὰ τοῦ ἀγγέλου, ὅτι συνέλαβεν ἡ Ἐλισάβετ, ἕδραμε πρὸς ἐκείνην, ἅμα μὲν χαίρουσα ἐπὶ τῷ ἁγαθῷ τῆς συγγενοῦς, ἅμα δὲ καὶ ὡς συνετωτάτη, πληροφορηθῆναι θέλουσα τελείως, εἰ ἀληθῆ αἷπεν ὁ φανεὶς αὐτῇ, ἵνα ἐκ τούτου καὶ περὶ τοῦ οἰκείου μὴ ἀμφιβάλλῃ. Ἀσφαλὴς γὰρ οὗσα. ἐφοβεῖτο μήπως πλανηθῇ· καὶ οὐχ ὡς ἀπιστοῦσα, ἀλλ´ ὡς ἀκριβέστερον μαθεῖν βουλομένη τὸ πρᾶγμα. Ἐν τῇ ὁρειν] οὖν ᾤκει ὁ Ζαχαρίας, καὶ διὰ τοῦτο Κδραμεν ἐκεῖ· ὁ δὲ Ἰωάννης, ἐξαίρετόν τι χάρισμα παρὰ τοὺς λοιποὺς ἀνθρώπους λαβών, σκιρτᾷ ἐν τῇ κοιλίᾳ τῆς μητρὸς, ὅθεν καὶ μείζων τῶν προφητῶν. Οἱ μὲν γὰρ, μετὰ τὸ γεννηθῆναι προιφήτευσαν, ὁ δὲ Κτι ἐν τῇ κοιλίᾳ τῆς μητρὸς ὤν, ἠξιώθη τοῦ τοιούτου χαρίσματος. Ὅρα γάρ· ἠσπάσατο ἡ Παρθένος τὴν Ἐλισάβετ, τουτέστι πρόσηγόρευσεν. Ἡ φωνὴ οὗν τῆς Παρθένου τοῦ ἐν αὐτῇ σαρκουμένου Θεοῦ φωνὴ ἦν· καὶ διὰ τοῦτο καὶ τὸν Πρόδρομον ἐν τῇ μήτρᾳ ἐχαρίτωαε, καὶ ἐποίησε προφητεῦσαι· ὅσα γὰρ εἶπεν ἡ Ἐλισάβετ προφητικῶς πρὸς τὴν Μαρίαν, οὐ τῆς Ἐλισάβετ ἦσαν ῥήματα, ἀλλὰ τοῦ βρέφους· τὸ στόμα δὲ μόνον τῆς Ἐλισάβετ ὀπούργει, ὥσπερ καὶ τὸ στόμα τῆς Μαρίας ὑπούργησε τῷ ἐν τῇ μήτρᾳ αὐτῆς ὄντι Υἱῷ τοῦ φεοῦ· σκιρτήσαντος γὰρ τοῦ βρέφους ἐν τῇ γαστρὶ, τότε ἐπλήσθη Πνεύματος ἡ Ἐλισάβετ. Εἰ μὴ γὰρ τὸ βρέφος ἐσκίρτησεν, οὐκ ἂν προεφήτευσεν αὕτη· ὥοπερ οὖν φασι τοὺς προφήτας πρότερον ἐξισταμένους καὶ ἐνθουσιῶντας, εἶτα προφητεύειν, οὔτω τάχα καὶ ὁ Ἰωάννης πρότερον ἐσκίρτησεν, οἷον ἐνθουσιῶν, εἶτα διὰ τοῦ στόματος τῆς μητρὸς προεφήτευσε· τί δὲ προεφήτευσεν; «Εὐλογημένη σὺ ἐν γυναιξίν.» Εἶτα ἐπειδὴ πολλαὶ χυναῖκας τιαι βεβήλους Κτεκον, ὡς ἡ Τεβέκκα τὸν Ἐααῦ, φησὶν ὄτι, Ἀλλὰ καὶ ὁ καρπὸς τῆς κοιλίας σου κὐλογημένος· καὶ ἄλλως δὲ νοηθήσεται, Εὐλογημένη σὺ ἀν γυναιξίν· εἶτα ὥσπερ ἐρωτήσαντός τινος, βιατί; λέγει τὴν αἰτίαν. Χὐλογημένος γὰρ ὁ καρπὸς τῆς κοιλίας σου, τουτέστι, Θεὸς γὰρ ὁ καρπὸς τῆς κοιλίας σου, εὐλογημένος γὰρ μόνος ὁ Θεός· ὡς καὶ ὁ Ααυὶδ λέγει· Εὐλογημένος ὁ ἐρχόμενος· εἴωβε γὰρ ή Γραφὴ τὸν, καὶ, σύνδεσμον ἀντὶ τοῦ, γὰρ, παραλαμβάνειν · ὡς τὸ, Δδς ἡμῖν βοήθειαν, καὶ ματαία σωτηρία ἀνθρώπου, ἀντὶ τοῦ, Ματαία γὰρ σωτηρία ἀνθρώπου· καὶ πάλιν, Σὺ ὡργίσθης, καὶ ἡμεῖς ἱμάρτομεν, ἀντὶ τοῦ, Ἡμεῖς γὰρ ἡμάρτομεν. Καρτὸν δὲ τῆς κοιλίας εἶπε τῆς Θεοτόκου τὸν Κύριον, διότι ἄνευ ἀνδρὸς ἡ κύησις· οἱ μὲν γὰρ ἄλλοι παῖδες τῶ πατέρων εἰσὶ καρποί, ὁ δὲ Χριστὸς μόνης τῆς κοιλίας τῆς Θεοτόκου καρπός· μένη γὰρ αὐτὸν ἐκυοφόρησεν

PG 123, skenējuma lpp. 359–360 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Παρθίνος ἀκούσασα παρὰ τοῦ ἀγγέλου, … beidzas: καρπός· μένη γὰρ αὐτὸν ἐκυοφόρησεν

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:43–45

Kā vēlāk, kad Kristus nāca kristīties, Jānis Viņu bijībā atturēja, sacīdams: „Es neesmu cienīgs“, tā arī tagad viņš caur savu māti runā: „No kurienes man tas, ka mana Kunga Māte nāk pie manis?“, saukdams par Māti To, kas [Viņu] nes klēpī, vēl pirms Viņa ir dzemdējusi To Kungu. Jo citas sievas, pirms tās dzemdējušas, nav pieņemts saukt par mātēm, baidoties no nelaimīgām dzemdībām, tas ir, no priekšlaicīgas bērna zaudēšanas; bet attiecībā uz Jaunavu nekas tāds nebija jābīstas. Tāpēc arī pirms dzemdībām Tu esi Māte un svētīga, [Marija, jo ticēji, ka piepildīsies tas, kas] Tev sacīts no Tā Kunga.

Citētās Rakstu vietas

Mt. 3:14; Jņ. 1:27

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὥσπερ ὕστερον ἐλμόντα τὸν Χριστὸν εἰς τὸ βαπτισθῆναι ὁ Ἰωάννης ἐκώλυς δι´ εὐλάβειαν, λέγων· Οὐκ εἰμὶ ἄξιος, οὕτω καὶ νῦν διὰ τῆς μητρὸς αὐτοῦ φθέγγεται· Πόθεν μοι τοῦτο, ἵνα ἱλθῃ ἡ Μήτηρ τοῦ Κυρίου μου πρὸς μές πρὶν ἢ τέκῃ τὸν Κύριον, μητέρα τὴν κυοφοροῦσαν ῥνομάζων. Ἐπὶ μὲν γὰρ τῶν ἄλλων, πρὶν ἢ τέκωσιν, οὸ χρὴ μητέρας ὀνομάζειν ὅιὰ τὸν φόβον τῆς ἀμἔλώσεως, τοῦτέστι τῆς ἀποβολῆς. Ἐπὶ δὲ τῆς Παρθένου οὐδὲν τοιοῦτον ὑπωπτεύετο. Διὰ τοῦτο καὶ πρὸ τοῦ τεκεῖν μήτηρ καὶ μακαρία ὑπάρχεις σὺ, ὦ λημένοις σοι παρὰ Κυρίου.

PG 123, skenējuma lpp. 360 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ὥσπερ ὕστερον ἐλμόντα τὸν Χριστὸν … beidzas: ὦ λημένοις σοι παρὰ Κυρίου.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:46–50

Jaunava, pilnīgāk pārliecinājusies, slavē Dievu, Viņam piedēvēdama brīnumu, nevis sev. Jo Viņš, Viņa saka, uzlūkoja Mani, pazemīgo, nevis Es pacēlu acis uz Viņu; Viņš Mani apžēloja, nevis Es Viņu meklēju. „Un no šī laika visas paaudzes Mani teiks Svētīgu“ – ne tikai Elizabete, bet arī ticīgo paaudzes. Bet kāpēc teiks Svētīgu? Vai Manu tikumu dēļ? Nē, bet tāpēc, ka Dievs pie Manis ir darījis lielas lietas. Par Vareno Viņa nosauca Dievu, lai neviens neneticētu sacītajam, apsvēris, ka Tas Kungs spēj to izdarīt. Bet Viņa vārdu Viņa nosauca svētu, rādīdama, ka Visšķīstākais nemaz netiek apgānīts, tiekot ieņemts sievietes klēpī, bet paliek svēts. Viņa žēlastība nav tikai pār Mani, bet arī pār visiem, kas Viņu bīstas; jo tie, kas Viņu nebīstas, bet ir pavisam necienīgi, žēlastību nesaņem. Sacīdama, ka Dieva žēlastība ir „uz radu radiem“, Viņa norādīja, ka tie saņem žēlastību gan šajā paaudzē, tas ir, šajā laikmetā, gan nākamajā paaudzē – es saku: bezgalīgajā laikmetā; jo arī šeit viņi saņem simtkārt, un tur – vēl daudz vairāk.

Ievēro, ka vispirms dvēsele teic augsti To Kungu un pēc tam gars priecājas. Es domāju to tā: augsti teic Dievu tas, kas dzīvo Dieva cienīgi. Tu esi nosaukts par kristieti – nepazemini Kristus cieņu un vārdu, darīdams to, kas nepienākas, bet teic to augsti, darīdams lielus un debesīgus darbus; un tad arī tavs gars priecāsies, tas ir, garīgā dāvana, ko tu esi saņēmis caur lieliem darbiem, lēks un pieaugs, nevis saruks un, tā sakot, nomirs.

Zini arī, ka Raksti vienkāršā runā šķietami sauc par garu un dvēseli vienu un to pašu, bet īstenā nozīmē tos šķir. Jo par dvēselisku cilvēku tie sauc to, kas dzīvo pēc dabas un vada sevi ar cilvēciskiem apsvērumiem, piemēram, izsalcis ēd, ienīst ienaidnieku un vispār neiedomājas neko pārdabisku; bet par garīgu – to, kas pacēlies pāri dabas likumiem un nedomā neko cilvēcisku. Tāda ir dvēseles un gara atšķirība Rakstos. Varbūt ārsti tos šķir citādi; bet mums rūp Raksti, un ārsti lai paliek savos maldos.

Piezīmes (4)
  1. Magnificat (Lk. 1:46–55) šeit tulkots kā Noliktajās stundās (darba redakcija): „Mana dvēsele teic augsti To Kungu, un mans gars priecājas par Dievu, Manu Pestītāju. Jo Viņš ir uzlūkojis Savas kalpones pazemību; no šī laika visi bērnu bērni Mani teiks Svētīgu. Jo Varenais lielas lietas pie Manis ir darījis, un svēts ir Viņa vārds. Un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.“ Teofilakts lemmā lasa „visas paaudzes“ (πᾶσαι αἱ γενεαί).
  2. „Šajā paaudzē … nākamajā paaudzē“ – Teofilakts εἰς γενεὰν καὶ γενεάν („uz radu radiem“, burtiski „uz paaudzi un paaudzi“) saprot kā šo un nākamo laikmetu.
  3. „Dvēselisks cilvēks“ – ψυχικὸς ἄνθρωπος (1. Kor. 2:14).
  4. „Lai paliek savos maldos“ – φθειρέσθωσαν, burtiski „lai iet bojā“; atmešanas izteiciens (krievu tulkojumā „пусть заблуждают“). Ārsti senatnē mācīja par „dzīvības garu“ (πνεῦμα) kā fizioloģisku jēdzienu.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 19:29; 1. Kor. 2:14–15; Gal. 6:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἡ Παρθένος τελεώτερον πληροφορηθεῖσα, ζκοξολογεῖ τὸν Θεὸν, ἐκείνῳ ἐπιγράφουσα τὸ θαῦμα, οὐχ ἐαυτῇ. Ἐκεῖνος γὰρ, φησὶν, ἐπέβλεψεν ἐπ´ ἐμὲ σὴν ταπεινὴν, οὐκ ἐγὼ πρὸς ἐκεῖνον ἀνέβλεψα· κκεῖνός με ἠλέησεν, οὐκ ἐγὼ αὐτὸν ἐξήτησα· καὶ ἀπὸ τοῦ νῦν μακαριοῦσί με πᾶσαι αἱ γενεαί· οὐ μένη Ἐλισάβετ, ἀλλὰ καὶ αἱ τῶν πιστευσάντων γεσιαί · διατί δὲ μακαριοῦσιν; Ἅρα διὰ τὴν ἐμὴν ἀρετήν; Οὐχί· ἀλλ´ ὅτι ἐποίησε μετ´ ἐμοῦ μεγαλεῖα ὁ Θεός. Δυνατὸν δὲ ὡνόμασεν αὐτὸν, ἵνα μηδεὶς ἀπιστήσῃ τοῖς λεγομένοις, λογισάμενος ὅτι οὐκ ἀδύνα. τός ἐστι ταῦτα ποιῆσαι ὁ Κύριος. Ἄγιον δὲ εἶπε τὸ ὄνομα αὐτοῦ, δηλοῦσα ὅτι οὐδὲν μολύνεται ἐν γυαικὸς μήτρᾳ συλλαμβανόμενος ὁ καθαρώτατος ἀλλ´ Αγος μένει. Οὐκ εἰς ἐμὲ δὲ μόνην τὸ ἔλεος αὐτοῦ, ἀλλὰ καὶ εἰς πάντας τοὺς φοβουμένους αὐτόν· οἱ γὰρ μὴ φοβούμενοι αὐτὸν, ἀλλὰ πάντη ἀνάξιοι, οὐκ ἐλεοῦνται. Εἰς γενεὰν δὲ καὶ γενεὰν εἰποῦσα εἶναι τὸ ἔλεος τοῦ Θεοῦ, τοῦτο ἐδήλωσεν, ὅτι καὶ ἐν τῇ νῦν γενεᾷ ἐλεοῦνται, τουτέστι τῷ νῦν αἰῶνι· καὶ Ἀν τῇ μελλούσῃ γενεᾷ, τῷ ἀπεράντῳ λέγω αἰῶν.· κἀνταῦθα γὰρ ἐκατονταπλασίονα λαμβάνουσι, κἀνεῖσε πολλῷ πλείονα. Πρόσχες δὲ ὅτι πρότερον μεγαλύνει ἡ ψυχὴ τὸν Κύριον, εἶτα τὸ πνεῦμα ἀγαλλιᾶται · οἷόν τι λέγω· Μεγαλύνει τὸν Θεὸν ὁ ἀξίως τοῦ Θεοῦ πορευόμενος. Χριστιανὸς ἐκλήθης, μὴ σμικρύνῃς τὸ ἀξίωμα τοῦ Χριστοῦ καὶ τὸ ὄνομα, διὰ τοῦ πράττειν τὰ μὴ δέοντα, ἀλλὰ μεγάλυνον αὐτὸ, μεγάλας καὶ οὐρανίους πράξεις τελῶν· καὶ τότε καὶ τὸ πνεῦμά σου ἀγαλλιάσεται, τουτέστι τὸ κνευματικὸν χάρισμα, ὃ ἔλαβες διὰ τῶν μεγάλων πράξεων, σκιρτήσει καὶ προκόψει· ἀλλ´ οὐ συσταλήσεται καὶ, οἷον εἰπεῖν, νεκρωθήσεται. Γίνωσκε δὲ ὅτι ἡ Γραφὴ ἁπλῶς μὲν τὸ αὐτὸ δοκεῖ λέγειν πνεῦμα καὶ ψυχὴν, κυρίως δὲ διαστέλλει· ψυχικὸν μὲν γὰρ ἄνθρωπον λέγει τὸν κατὰ φύσιν ζῶντα, καὶ ἀνθρωπίνοις λογισμοῖς διοικούμενον, οἷον ὅταν τεινᾶ ἐσθίοντα τὸν ἐχθρὸν μισοῦντα, καὶ ἀπλῶς, μηδὲν ὑπὲρ φύσιν φανταζόμενον· πνευματικὸν δὲ, τὸν ὑπεραναβάντα τοὺς τῆς φύσεως νόμους καν μηδὲν ἀνθρώπινον φρονοῦντα· καὶ αὕτη ἐστὶν ἡ διαφορὰ ψυχῆς καὶ πνεύματος ἐν τῇ Γραφῇ· τάχα δὲ ἰατροὶ ἄλλως ταῦτα διακρίνουσιν· ἀλλ´ ἡμῖν τῆς Γραφῆς μέλει· ἰατροὶ δὲ φθειρέσθωσαν.

PG 123, skenējuma lpp. 360–361 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἡ Παρθένος τελεώτερον πληροφορηθεῖσα, ζκοξολογεῖ … beidzas: Γραφῆς μέλει· ἰατροὶ δὲ φθειρέσθωσαν.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:51–56

Tēva roka ir Dēls. Tātad Dievs un Tēvs Savā Dēlā darīja varenu darbu un parādīja spēku pār dabu; jo kad Dēls iemiesojās, daba tika uzvarēta: Jaunava dzemdēja, Dievs tapa cilvēks, cilvēks tika dievišķošana / teōze. Un Kungs izklīdināja lepnos dēmonus, izdzīdams tos no cilvēku dvēselēm un sūtīdams vienus bezdibenī, citus – cūkās. To var saprast arī par jūdiem, kurus Viņš izklīdināja pa visām zemēm, un tie vēl tagad ir izkaisīti.

Viņš arī nogāza varenos no troņiem – es saku par dēmoniem, kas valdīja pār cilvēkiem un par troņiem turēja cilvēku dvēseles, tajās atdusēdamies; bet varenie ir arī farizeji, jo laupa nabagu mantu, un tiem kā skolotājiem ir troņi, no kuriem viņi tika nogāzti. „Un paaugstinājis pazemīgos“ – cilvēkus, kurus bija pazemojis grēks, vai pagānus; jo tos Viņš paaugstināja, dāvādams tiem pieņemšanu par dēliem. Tāpat Viņš arī izsalkušos – tos pašus, es saku, no pagāniem, jo tiem nebija ne Rakstu, ne bauslības, ne baušļu – pildīja ar Rakstu labumiem; bet bagātos jūdus, kas bija bagāti ar bauslību un baušļiem, Viņš izraidīja ārpus Jeruzalemes – gan augšējās, gan zemes – tukšus no visa labā; jo jūdiem tagad nav nekā, kaut arī šķiet, ka ir.

„Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu“ – vai nu Viņa runā par israēliešiem pēc miesas, jo arī no tiem ticēja daudzi desmiti tūkstošu un piepildījās apsolījums Ābrahāmam, kad Dievs viņam sacīja: „Tavā dzimumā tiks svētītas visas zemes ciltis“; vai arī runā par garīgo Israēlu; jo ikviens, kas redz Dievu, tiek saukts par Israēlu – to rāda šis vārds, kas tulkojumā nozīmē „Dieva redzētājs“. Tātad Viņš gādāja par tiem, kas redz Dievu, uzvezdams tos debesu mantojumā.

Marija palika pie Elizabetes apmēram trīs mēnešus, tad atgriezās. Tā kā Elizabetei bija jādzemdē, Jaunava aiziet, jo uz dzemdībām bija jāsanāk daudziem ļaudīm, bet jaunavai neklājas šādos apstākļos uzturēties. Ka Jaunava atgriezās, kad Elizabetei bija jādzemdē, redzams no tā: sestajā mēnesī pēc Priekšteča ieņemšanas eņģelis atnāca pie Marijas, un Marija palika pie Elizabetes apmēram trīs mēnešus. Lūk, gandrīz deviņi.

Piezīmes (5)
  1. Magnificat lemma tulkota kā Noliktajās stundās (darba redakcija): „Viņš darījis varenus darbus ar Savu roku, un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem, un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus. Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu …“
  2. „Roka“ – βραχίων, burtiski „apakšdelms, elkonis“; Rakstos – Dieva spēka tēls.
  3. Vietturis theosis – gaida redaktora lēmumu (pretrunas.md, 5): θεωθέντος, „dievišķots“ vai cits variants.
  4. „Jeruzaleme gan augšējā, gan zemes“ – sal. Gal. 4:25–26.
  5. „Israēls – „Dieva redzētājs““ – tradicionāla etimoloģija (Filons, Origens u. c.), sal. 1. Moz. 32:30.
Citētās Rakstu vietas

Lk. 8:31–33; 1. Moz. 12:3; 1. Moz. 22:18; Ap. d. 21:20; Gal. 4:25–26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Βραχίων τοῦ Πατρὸς, ὁ Υἱός. Ἐποίησεν οὖν κράτος καὶ δύναμιν κατὰ τῆς φύσεως ὁ Θεὸς καὶ Πατὰρ ἐν τῷ Υἱῷ αὐτοῦ. Σαρκωθέντος γὰρ τοῦ Υἱοῦ, ἐνηκήθη ἡ φύσις, παρθένου τεκούσης, Θεοῦ ἀνθρωπισθέντος, ἀνθρώπου θεωθέντος· καὶ διεσκόρπισεν δ Κύριος τοὺνς ὑπερπφάνους δαίμονας, ἐκβαλὼν αὐτοὺς ὰπὸ τῶν ἀνθρωπίνων ψυχῶν· καὶ οὓς μὲν εἰς τὴν ἄβυσσον πέμψας, οὓς δὲ εἰς τοὺς χοίρους. Δύναται δὲ καὶ περὶ τῶν Ἰουδαίων νοηθῆναι, οὓς διεσκόρπισεν εἰς πᾶσαν χώραν, καὶ νῦν διεσπαρμένοι εἰσί· ναθελε δὲ καὶ δυνάστας ἀπὸ θρόνων, τοὺς δαίμονας λέγω, οἶ κατεδυνάστευον τῶν ἀνθρώπων, καὶ θρόνους εἶχον τὰς ἀνθρωπίνας ψυχὰς, ἐν αὐταῖς ἀναπαυόμενοι · ἀλλὰ καὶ οἱ Φαρισαῖοι δυνάσται. ὡς τὰ τῶν πτωχῶν καθαρπάζοντες, θρόνους δὲ ἔχοντες, ὡς διδάσκαλοι, ἀφ´ ὧν καθῃρέθησαν· καὶ ὕψωσε ταπεινοὺς τοὺς ἀνθρώπους, οὓς ἐταπείνωσεν ἡ ἀμαρτία, ἢ τὰ ἔθνη· ὕψωσε γὰρ ταῦτα, υἱοθεσίαν χαρισάμενος αὐτοῖς. Ὥσπερ οὗν καὶ πεινῶντας τοὺς αὐτοὺς, τοὺς ἐξ ἐθνῶν λέγω· οὐ γὰρ εἶχον Γραφὰς, ἢ νόμον, ἢ ἐντολάς· ἐνέπλησεν ἀγαθῶν τῶν Γραφικῶν, τοὺς ὅὲ πλουτοῦντας Ἰουδαίους, ἔν τε νόμῳ καὶ ἐντολαῖς, ἐξαπέστειλεν ἔξω τῆς Ἰερουσαλὴμ, καὶ τῆς ἄνω καὶ τῆς κάτω, κενοὺς παντὸς ἀγαθοῦ· οὐδὲν γὰρ ἔχουσι νῆν οἱ Ἰουδαῖοι, κἂν δοκῶσιν ἔχειν· ἀντελάβετο δὲ Ἰσραὴλ παιδὸς αὐτοῦ, ἢ περὶ τῶν αἰσθητῶν Ἰσραηλιτῶν λέχει. Πολλαὶ γὰρ καὶ ἐκ τούτων ἐπίστευσκν μυριάδες, καὶ ἐπληρώθη ἡ πρὸς τὸν Ἀβραὰμ ἐπαγγελία, εἰπόντος πρὸς αὐτὸν τοῦ Θεοῦ, ὅτι Ἐν τῷ σπέρματί σου εὐλογηθήσονται πᾶσαι αἱ φυλαὶ τῆς γῆς. Ὥ καὶ περὶ τοῦ νοητοῦ Ἰσραὴλ λέγει· πᾶς γὰρ ὁ ὁρῶν Θεὸν, Ἰσραήλ λέγεται, οὖτω γὰρ ἐρμηνευόμενον τὸ ὄνομα δηλοῖ, Ὁρῶν Θεόν. Ἀντελάβετο οὖν τούτων τῶν ὁρώντων Θεὸν, εἰς τὴν οὐράνιον κληρονομίαν ἀναγαγών. Ἔμεινε δὲ Μαριὰμ σὺν τῇ Ἐλισάβετ ὡσεὶ μῆνας τρεῖς, εἶτα ὑπέστρεψεν. Ἐπειδὴ γὰρ ἔμελλε τεκεῖν ἡ Ἐλισάβετ, ὑποχωρεῖ ἡ Παρθένος διὰ τὸ πλῆθος τῶν μελλόντων συνδραμεῖν εἰς τὸν τόκον· ἀπρεπὲς γὰρ παρθένῳ ἐν τοῖς τοιούτοις ἀναστρέφεσθαι· ὅτι δὲ μελλούσης τεκεῖν τῆς Ἐλισάβετ ὑπέστρεψεν ἡ παρθένος, δῆλον ἐντεῦλεν · τῷ μηνὶ τῷ ἕκτῳ τῆς συλλήψεως τοῦ Προδρόμου, ἦλθεν ὁ ἄγγελος πρὸς Μαριάμ· ἔμεινε δὲ ἡ Μαριὰμ μετὰ τῆς Ἐλισάβετ, ὡσεὶ μῆνας τρεῖς. Ἰδοὺ σχεδὸν ἐννέα.

PG 123, skenējuma lpp. 361–362 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Βραχίων τοῦ Πατρὸς, ὁ Υἱός. … beidzas: μῆνας τρεῖς. Ἰδοὺ σχεδὸν ἐννέα.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:57–64

Jaunava palika pie Elizabetes apmēram trīs mēnešus, varbūt satriekta par to, kas bija noticis pāri dabai, un vajadzēdama kādu mierinājumu, ko Viņa varēja gūt, uzturoties kopā ar Elizabeti; bet kad tuvojās dzemdības, Viņa aizgāja.

„Elizabetei piepildījās laiks dzemdēt.“ Jāievēro, ka par grēciniekiem netiek teikts „piepildījās laiks dzemdēt“, bet to saka tikai tur, kur dzimstošais ir taisns; jo grēcinieku dzimšana, kā šķiet, ir nepabeigta un nepiepildīta: tiem labāk būtu, ja viņi nebūtu dzimuši.

Kāpēc vārdu deva pēc apgraizīšanas? Tāpēc, ka vispirms jāsaņem zīmogs no Dieva un tikai tad cilvēka vārds. Citādi: apgraizīšana nozīmē miesīgo [domu] atmešanu; jo neviens nav cienīgs saukties par Dieva karavīru un tikt ar savu vārdu ierakstīts debesu grāmatā, ja vispirms nav atmetis un nogriezis to, kas ir miesisks.

Bet Elizabete kā praviete runāja par vārdu, ka „Jānis ir viņa vārds“; varbūt arī pats Jānis sev deva vārdu, jo viņš mātei bija devis daļu no pravietošanas dāvanas. Zaharija, nevarēdams ar zīmēm darīt zināmu vārdu, palūdz rakstāmo dēlīti; un tā kā viņš attiecībā uz bērna vārdu bija vienisprātis ar sievu, visi brīnās; jo viņu radu vidū tāda vārda nebija, lai kāds varētu teikt, ka abi to bija iepriekš norunājuši. „Jānis“ tulkojumā nozīmē „Dieva žēlastība“; tāpēc arī viņa tēvs, tūdaļ saņēmis žēlastību, pravieto – vispirms par Kristu, pēc tam par bērnu.

Piezīmes (2)
  1. „Zīmogs no Dieva“ – σφραγίς; apgraizīšana kā Dieva zīmogs (sal. Rom. 4:11).
  2. „Jānis“ – no ebr. Johanans, „Jahve ir žēlīgs“.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 26:24; Kol. 2:11; 2. Tim. 2:3–4; Fil. 4:3; Lk. 10:20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἕμεινε μὲν ἡ Παρθένος ὡσεὶ μῆνας τρεῖς μετὰ τῆς Ἐλισάβετ, ἰσως ἐπὶ τῷ παραδόξῳ ἐκπληττομένη· καὶ δεομένη παραμυθίας τινὸς, ἣν ἔμελλεν ἔχειν ἀπὸ τοῦ συνεῖναι τῇ Ἐλισάβετ· ἐπεὶ δὲ ἐπλησίαζεν ὁ τόκος, ὑπεχώρησεν. Ὡς δὲ ἐπλήσθη τῇ Ἐλισάβετ ὁ´ χρόνος τοῦ τεκεῖν, παρατηρητέον ὅτι ἐπὶ τῶν ἁμαρτωλῶν οὐ λέγεται τὸ, Ἐπλήσθη ὁ χρόνος τοῦ τεκεῖν, ἀλλὰ μόνον ὅπουδίκαιός ἐστιν ὁ τικτόμενος, ἐκεῖ λέγεται· ὡς ἔοικε γὰρ ἀτέλεστοι καὶ ἀπλήρωτοι τῶν ἀμαρτωλῶν οἱ τόκοι· κρεῖττον δὲ αὐτοῖς εἰ οὐκ ἐγεννήθῃσαν Διὰ τί δὲ μετὰ τὴν περιτομὴν ἐτίθετο τὸ ὄνομα; Ἀιότι πρότερον δεῖ τὴν ἐκ Θεοῦ σφραγῖδα δέξασθαι, καὶ τότε τὸ ἀνθρώπινον ὄνομα· ἄλλως τε, ἡ περιτομὴ τοῦτο σημαίνει, ἀποβολὴν τῶν σαρκικῶν λὼἄεὶς οὖν εἰ μὴ πρότερον ἀποῤῥίψῃ καὶ περικόψῃ τὰ σαρκικὰ, ἄξιός ἐστιν ὀνομασθῆναι στρατιώτης Θεοῦ, καὶ ἐν τῇ βίβλῳ τῶν οὐρανῶν ἀπογραφῆναι αὐτοῦ τὸ ὄνομα. Ἡ δὲ Ἐλισάβετ, ὡς προφῆτις ΡΑτκοΚ. ΟΚ. ΣΝΧΙΙΙ. ἐλάλησε περὶ τοὺ ὀνόματος, ὅτι Ἰωάννης ἐστὶ τὸ ὄνομα αὐτοῦ· τάχα δὲ καὶ ὁ Ἰωάννης αὐτὸς ἐαυτῷ περιέθηκε τὸ ὄνομα· τῇ γὰρ μητρὶ αὐτὸς μετέδων· τοῦ προφητικοῦ χαρίσματος. Διὰ νεύματος δὲ μὴ δυνάμενος ὁ Ζαχαρίας δηλῶσαι τὸ ὄνομα, αἰτεῖ πινακίδιον· καὶ ἐπειδὴ ὡμοφώνησε τῇ γυναικὶ περὶ τὸ ὄνομα τοῦ παιδὸς, ἐκπλήττονται πάντες· οὐ γὰρ ἦν ἑν τῇ συγγενεία αὐτῶν, ἵνα τις ἔχῃ εἰπεῖν, ὅτι πρὸ καιροῦ τοῦτο ἐμελέτων ἀμφότεροι. Ἰωάννης δὲ ἐρμηνεύεται Θεοῦ χάρις· διὸ καὶ ὁ πατὴρ αὐτοῦ εὐθέως χαριτωθεὶς, προφητεύει περί τε τοῦ Χριστοῦ πρότερον, καὶ περὶ τοῦ παιδὸς ὕστερον.

PG 123, skenējuma lpp. 362–363 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἕμεινε μὲν ἡ Παρθένος ὡσεὶ … beidzas: καὶ περὶ τοῦ παιδὸς ὕστερον.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:65–75

„Bailes pārņēma visus“ – tāpēc, ka Zaharija tik neparasti atkal runāja. Jo kā tauta bija pārsteigta par viņa klusēšanu, tā arī par to, ka viņš runāja; lai caur šiem diviem brīnumiem visi saprastu par dzimušo, ka viņš ir pārāks par daudziem. Viss tas notika saskaņā ar Dieva nodomu, lai tas, kam bija jāliecina par Kristu, būtu uzticams un visi jau no pašas Jāņa piedzimšanas būtu pārliecināti, ka viņš ir pārāks par daudziem.

Zaharija slavē Dievu, ka Viņš piemeklējis israēliešus; jo patiesi Viņš nāca pie Israēla nama pazudušajām avīm, bet lielākā daļa no tiem negribēja pieņemt žēlastību; tāpēc Viņš piemeklēja patiesos israēliešus, tas ir, tos, kas ticēja.

„Viņš uzcēla pestīšanas ragu“, tas ir, pestīšanas spēku un valstību. Jo rags nozīmē vai nu spēku – jo ragainie dzīvnieki savu spēku tur ragos –, vai valstību, jo ar ragu svaidīja ķēniņus. Kristus ir gan Tēva spēks, gan Tēva valstība; tātad Kristus mums ir pamodies kā pestīšanas rags. Jo šķita, ka Viņš guļ, nevērodams daudzos grēkus un pacietīgi panesdams elku trakumu; bet pēdējos laikos, iemiesojies, Viņš pamodās un satrieca visus dēmonus, kas mūs ienīst, vairs negribēdams gulēt un būt pacietīgs. Viņš pamodās Dāvida namā, tas ir, Betlēmē, jo tur Viņš piedzima; bet Betlēme taču ir Dāvida pilsēta – „kā runāja pravieši“. Jo visi runāja par iemiesošanos; bet Mihejs piemin arī Dāvida namu, es saku – Betlēmi, sacīdams: „Un tu, Betlēme, nebūt neesi mazākā; jo no tevis nāks valdnieks.“

Viņš parādīja žēlastību ne tikai dzīvajiem, bet arī mūsu tēviem; jo Kristus žēlastība sniedzās arī līdz tiem, kas jau bija miruši. Es domāju to tā: Viņš mums, dzīvajiem, ir devis augšāmcelšanās cerību, un mēs celsimies augšā; bet ne tikai mēs tiksim pagodināti ar šo žēlastību, bet arī tie, kas miruši pirms mums; jo visa daba ir saņēmusi šo labumu. Arī citādi Viņš parādīja žēlastību tēviem – piepildīdams viņu cerības; jo visu, ko tie gaidīja, viņi redzēja piepildāmies Kristū. Turklāt tēvi, redzēdami savus bērnus baudām tik lielus labumus, priecājas un, kļuvuši par līksmības dalībniekiem, paši saņem žēlastību.

Kādu derību Viņš pieminēja un kādu zvērestu, kas dots Ābrahāmam? Noteikti šo: „Svētīdams Es tevi svētīšu un vairodams vairošu.“ Jo patiesi Ābrahāms tagad ir vairots, kad visas tautas ar ticību viņam pieņemtas par dēliem; jo kā viņš ticēja, tā arī tās ar ticību kļuva viņam tuvas. Viņš mūs izglāba no ienaidniekiem „bez bailēm“; jo bieži daži gan izglābj, bet ar bailēm, daudzām cīņām un karu; bet Kristus, mums nemaz nepūloties, tika par mums krustā sists un tā izglāba mūs bez bailēm, tas ir, bez briesmām. Kāpēc Viņš mūs izglāba? Vai tādēļ, lai mēs dzīvotu baudās? Nē, bet lai kalpotu Viņam – ne vienreiz un ne divas dienas, bet „visas dienas“; un kalpotu ne tikai ar miesisku pielūgsmi un kalpošanu, bet „sirdsskaidrais / vislīdzīgais un taisnībā“. sirdsskaidrais / vislīdzīgais ir taisnīgums pret Dievu, bet taisnība – pret cilvēkiem. Piemēram, ja kāds neaizskar svētās lietas un neķeras pie dievišķā bezdievīgi, bet ievēro visu godu pret godājamo, tāds ir sirdsskaidrais / vislīdzīgais; tāpat arī tas, kas godā vecākus, ir sirdsskaidrais / vislīdzīgais, jo arī tie ir it kā mājas dievi. Bet ja kāds nav mantkārīgs, nav laupītājs, nav zaglis, nav laulības pārkāpējs, nav netiklis, tāds ir taisns. Tātad tā jākalpo Dievam: sirdsskaidrais / vislīdzīgais, es saku – bijībā pret dievišķo, un taisnībā – teicamā dzīvē attiecībā pret cilvēkiem; un kalpot „Viņa priekšā“, nevis cilvēku priekšā, kā tie, kas izpatīk cilvēkiem, un liekuļi.

Piezīmes (6)
  1. „Saskaņā ar Dieva nodomu“ – οἰκονομικῶς (sk. termini.md, Mk 8).
  2. „Pestīšanas rags“ – κέρας σωτηρίας (Lk. 1:69); tā arī Noliktajās stundās (darba red.): „Un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava jaunekļa Dāvida namā“, sal. Ps. 17:3. Teofilakts spēlējas ar ἤγειρε („uzcēla“) un ἐξηγέρθη („pamodās, cēlās“).
  3. „Ar ragu svaidīja ķēniņus“ – 1. Ķēn. 16:13 (1965: 1. Sam. 16:13): eļļas rags.
  4. „Mih. 5:2“ – pēc LXX un slāvu numerācijas (1965: Mih. 5:1); Teofilakts citē pēc Mt. 2:6.
  5. Vietturis hosios – gaida redaktora lēmumu (pretrunas.md, 6). Šeit ὁσιότης / ὅσιος nav svēto kārta, bet tikums, ko Teofilakts definē kā „taisnīgumu pret Dievu“; Noliktajās stundās (darba red.) Lk. 1:75: „Kalpot Viņam vislīdzībā un taisnībā“, 1965. g. Bībelē „svētumā un taisnībā“. Ja izvēlas „sirdsskaidrais“, lietvārdam jāizlemj atsevišķi (piem. „sirdsskaidrība“ vai „svētbijība“).
  6. „Mājas dievi“ – θεοὶ κατοικίδιοι; izteiciens par vecāku godāšanu senajā ētikā (sal. Filonu, „Par desmit baušļiem“ 120).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 15:24; 1. Ķēn. 16:13; Mih. 5:2; Mt. 2:6; 1. Moz. 22:16–17; Rom. 4:11–12; Ef. 6:6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐγένετο ἐπὶ πάντας φόβος, διὰ τὸ παράδοξον τῆς τοῦ Ζαναρίου ἐκλαλήσεως. Ὧσπερ γὰρ ἐπὶ τῇ σιωπῇ ἐξέστη ὁ λαὸς, οὕτω καὶ ἐπὶ τῷ λαλῆσαι αὐτόν· ὡς ἂν διὰ τῶν δύο τούτων θαυμάτων, συλλογίσωνται πάντες περὶ τοῦ τεχθέντος, ὡς ὑπὲρ τοὺς πολλούς ἐστιο Ταῦτα δὲ πάντα ἐγίνοντο οἰκονομικῶς, ἴνα ὁ περὶ τοῦ Χριστοῦ μέλλων μαρτυρήσειν, ἀξιόπιστος εἴη, καὶ πάντες πληροφορηθῶσιν ἐξ αὐτῆς τῆς τοῦ Πωάννου γεννήσεως, ὅτι ὑπὲρ τοὺς πολλούς ἐστιν. Εὐλογεῖ δὲ ὁ Ζαχαρίας τὸν Θεὸν, ὡς ἐπισκε [άμενον τοὺς Ἰσραηλίτας · τῷ ὄντι γὰρ εἰς τὰ πρόβατα ἦλθε τὰ κπολωλότα οἴκου Ἰσραὴλ, ἀλλ´ οὐκ ἠθελησαν οἱ πλείονες αὐτῶν δέξασθαι τὴν χάριν· διὸ καὶ τοὺς ἀληθῶς Ἰσραηλίτας ἐπεσκέψατο, οἴτινές εἰσιν οἰ, πιστεύσαντες. Ἥγειρε δὲ κέρας σωτηρίας, τουτέστι. δύναμιν καὶ βασιλείαν σωτήριον· τὸ γὰρ κέρας ἢ δύναμιν σημαίνει· τὰ γὰρ κερασφόρα ζῶα ἐν τοῖς κέρασι τὴν δύναμιν ἕχουσιν, ἢ βασιλείαν· τῷ γὰρ κέρατι ἐχρίοντο οἱ βασιλεῖς. Ὁ οὖν Χριστὸς καὶ δύναμίς ἐστι καὶ βασιλεία τοῦ Πατρός· ἐξηγέρθη οὖν ἡμῖν κέρας σωτηρίας ὁ Χριστός. Ἐδόκει γὰρ ὑπνώττειν, παραβλεπόμενος τὰς πολλὰς ἁμαρτίας, καὶ μακροθυμῶν ἐπὶ τῇ εἰδωλομανίᾳ· ἀλλ´ ἐν τοῖς ἐσχάτοις σαρκωθεὶς καιροῖς, ἐξηγέρθη καὶ συνέτριψε πάντας τοὺς μισοῦντας ἡμᾶς δαίμονας. Μηκέτι ἀνα σχόμενος ὑπνοῦν καὶ μακροθυμεῖν· ἐν τῷ οἴκῳ δὲ Λαβὶδ ἐξηγέρθη, τουτέστιν ἐν Βηθλεέμ, ἐκεῖ γὰρ ἐγεννήθη· ἡ δὲ Βηθλεὲμ, πάντως πόλις τοῦ Δαβιδ, 2αθώς ἐλάλησαν οἱ προφῆται. Παντες γὰρ περὶ τῆς σαρκώσεως εἶπον. Ὁ δὲ Μιχαίας, καὶ τοῦ οἴκου τοῦ Δαβιδ, τῆς Βηθλεὲμ λέγω, μέμνηται, λέγων· «Καὶ σὺ, Βηθλεὲμ, οὐδαμῶς ἐλαχίστη εἶ. Ἐκ σοῦ γὰρ ἐξελεύσεται ἡγούμενος.» Ἐποίησε δὲ ἔλεος, οὐ μετὰ πῶν ζώντων μόνον, ἀλλὰ καὶ μετὰ τῶν πατέρων Αμῶν· τοῦ γὰρ Χριστοῦ ἡ χάρις, καὶ εἰς ἠκείνους ἀνέδραμε, τοὺς ἤδη τεθνηκότας· οἷόν τι λέγω· Δέδωκεν ἡμῖν τοῖς ζῶσιν ἐλπίδα ἀναστόσεως, καὶ ἀναστησόμεθα· ἀλλ´ οὐ μόνοι ἡμεῖς ταύτης τῆς χάριτος ἀξιωθησόμεθα, ἀλλὰ καὶ οἱ προτετελευτηκότες · πᾶσα γὰρ ἡ φύσις ἔτυχε τοῦ ἀγαθοῦ· καὶ Κλλως δὲ ἐποίησεν ἔλεος μετὰ τῶν πατέρων, καθὸ τὰς ἐλπίδας ἐπλήρωσεν. Ὅσα γὰρ προσεδόκων, ἐπὶ τῶ Χριστῷ, εἶδον τελειωθέντα· ἀλλὰ δὴ καὶ τὰ τέννα αὐτῶν, οἱ πατέρες βλέποντες ἀπολαύοντα τῷν τοπουύτων ἀγαθῶν, χαίρουσι, καὶ κοινωνοὶ τῆς εὐφροσύνης γινόμενοι, εἰς ἑαυτοὺς τὸ ἔλεος ἀναδέχονται Ποίας δὲ διαθήκης ἐμνήσθη, καὶ ποίου ὅρκου πρὸς τὸν Ἀβραὰμ γενομένου; Ἢ πάντως τού, «Κὐλογῶν εὐλογήσω σε, καὶ πληθύνων πληθυνω σε.» Ἐπληθόνθη γὰρ ὄντως νὖν ὁ Ἀβραὰμ, πάντων ἐθνῶν υἷοθετηθέντων αὐτῷ διὰ τῆς πίστεως· ὡς γὰρι ἐνεῖνο· ἐλίστευσεν ρὥτω καὶ ταῦτα διὰ τῆς πίστεως Φκειώθησαν· ἐῤῥύσατο δὲ ἡμᾶς ἐκ τῶν ἐχθρῶν ἀφόβως· πολλάκις γάρ τινες ῥύονται μὲν, ἀλλὰ μετὰ φόβου καὶ ἀγώνων πολλῶν καὶ πολέμου· ὁ δὲ Χριστὸς, μηδὲν ἡμῶν κοπιασάντων, ὑπὲρ ἡμῶν ἐσταυ. ρώθη· καὶ ἐῤῥύσατο λοιπὸν ἡμᾶς ἀφόβως, τουτέσιν ἀκινδύνως. Διατί δὲ ἐῤῥέσατο ἡμᾶς, ἅρα διὰ τὸ τρυφᾷνς Οὐχί· ἀλλὰ τοῦ λατρεύειν αὐτῷ, οὐχ ἅπαξ, υὐδὲ δύο ἡμέρας, ἀλλὰ πάσας τὰς ἡμέρας· λατρεύειν δὲ, οὐ διὰ σωματικῆς μόνον προσκυνήσεως καὶ ὧπουργίας, ἀλλ´ ἐν ὁσιότητι καὶ δικαιοσύνη· Ἔστι δὲ ὁσιότης μὲν, τὸ πρὸς Θεὸν δίκαιον· δικαιοσύνη δὲ, τὸ πρὸς ἀνθρώπους· οἷον, ἐάν τις ἀπέχηται μὲν τῶν ἰορῶν, καὶ οὐκ ἐπιχειρῇ τοῖς θείοις ἀθέως, ἀλλὰ πᾶσαν τιμὴν ἀποσώζῃ πρὸς τὰ τίμια, ὁ τοιοῦτος δσιος· ὁμοίως καὶ ὁ τοὺς γονεῖς σεβόμενος, ὅσιος· καὶ οὗτοι γὰρ θεοὶ κατοικίδιοι· εἰ δέ τις οὐ πλεονκτης εἴη, οὐχ ἅρπαξ, οὐ κλέπτης, οὐ μοιχὸς, οὐ πόρνος· ὁ τοιοῦτος, δίκαιος. Οὕτως οὗν δεῖ λατρεύε· Θεῷ, ἐν ὀσιάτητι, τῇ πρὸς τὰ θεῖα λέγω εὐλαβεί ᾳ καὶ δικαιοσύνῃ, τῇ πρὸς τὰ ἀνθρώπινα ἐπαινετῆ πολιτείᾳ· λατρεύειν δὲ ἐνώπιον αυτοῦ, μὴ ἐνώπιον τῶν ἀνθρώπων, ὡς οἱ ἀνθρωπάοεσκοι καὶ ὑπακριταί.

PG 123, skenējuma lpp. 363–364 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: Ἐγένετο ἐπὶ πάντας φόβος, διὰ … beidzas: ὡς οἱ ἀνθρωπάοεσκοι καὶ ὑπακριταί.

Ziņot par kļūdu

Lk. 1:76–80

Šķiet savādi, ka Zaharija runā uz bērnu to, ko viņš runā; jo ar bērnu, kas vēl neko neuztver, nebūtu vajadzējis sarunāties. Var teikt, ka, tāpat kā bērnam bija neparasta dzimšana – viņš lēca un pravietoja mātes klēpī, kad atnāca Marija –, tā nav nekā neticama arī tajā, ka pēc piedzimšanas viņš uztvēra tēva vārdus.

„Tu iesi Tā Kunga priekšā“, viņš saka, drīz atstādams mani; jo Zaharija zināja, ka pēc neilga laika viņš to zaudēs, jo tam bija jābēg uz tuksnesi. Kāpēc tu iesi pa priekšu? Lai sagatavotu Tā Kunga ceļus. Ceļi ir dvēseles, pa kurām staigā Kungs; tātad Priekštecis sagatavoja dvēseles, lai tajās staigātu Kristus. Kā viņš tās sagatavoja? Dodams tautai pestīšanas atziņu. Pestīšana ir Kungs Jēzus; atziņa par pestīšanu, tas ir, par Kristu, tika dota tautai no Jāņa, jo Jānis liecināja par Jēzu; bet atziņa notika grēku piedošanā. Jo citādi nebūtu atzīts, ka Kungs ir Dievs, ja Viņš nebūtu piedevis tautai grēkus; jo grēkus piedot pienākas Dievam.

Viņš tos mums piedeva „Savas žēlīgās sirds dēļ“, nevis mūsu darbu dēļ, jo mēs nebijām darījuši neko labu; bet Viņš mūs piemeklēja no augstienes, saukts par Austrumu, jo Viņš ir Taisnības Saule. Un Viņš parādījās mums, kas sēdējām tumsā, tas ir, nezināšanā, un nāves ēnā, tas ir, grēkā. Jo divas ļaunas lietas valdīja pār cilvēku dabu: Dieva nezināšana, kas bija hellēņiem, un grēks, kas bija ebrejiem, kaut gan tie Dievu atzina. Tātad Viņš parādījās cilvēka dabai, lai apgaismotu gan tos, kas sēdēja tumsā, tas ir, nezināšanā un bezdievībā, gan tos, kas sēdēja nāves ēnā, tas ir, grēkā. Bet grēks ir nāves ēna, kā man šķiet, šādā nozīmē: kā ēna seko ķermenim, tā arī, kur nāve, tur grēks. Piemēram: Ādams nomira – tātad tur arī grēks; un pat Kristus nāvi tu neatradīsi bez grēka: Kristus nomira, bet manu grēku dēļ. Tā ka pamatoti grēku sauc par nāves ēnu, jo tas vienmēr to pavada. Par to var teikt arī ko citu, un, man šķiet, mēs to teicām, skaidrodami Mateju.

Vai pietiek tikai parādīties tiem, kas ir aptumšoti? Nē; bet vajag arī vadīt mūsu kājas uz miera ceļa, tas ir, taisnības ceļa; jo kā grēks ir naids pret Dievu, tā taisnība ir miers. Tātad miera ceļš ir taisnīga dzīve, uz kuru mūsu dvēseļu kājas vada Kristus, kas uzlēca no augstienes.

Bērns auga pēc miesas auguma un „stiprinājās garā“; jo līdz ar miesu auga arī garīgā dāvana, un jo vairāk bērns auga, jo vairāk izpaudās Gara darbība, jo trauks spēja to uzņemt. Kāpēc viņš bija tuksnesī? Lai dzīvotu tālu no daudzo ļaunuma un lai, nevienu nekaunēdamies, atmaskotu ar drosmi; jo ja viņš būtu pasaulē, varbūt būtu apgānījies ar cilvēku draudzībām un paradumiem. Un arī lai būtu uzticams, kad viņam bija jāsludina par Kristu, kā tuksneša iemītnieks un pārāks par daudziem. Viņš slēpās tuksnesī, līdz Dievam labpatika viņu parādīt Israēla tautai.

Piezīmes (5)
  1. „Savas žēlīgās sirds dēļ“ – διὰ σπλάγχνα ἐλέους, burtiski „žēlastības iekšu (sirds) dēļ“.
  2. „Austrums“ – ἀνατολή, „saullēkts, austrums“, Mesijas vārds (Zah. 6:12 LXX: „Austrums ir Viņa vārds“). Lūgšanu grāmatā: „Tu, austrumu Austrum“; „Taisnības Saule“ – Mal. 4:2 (1965: Mal. 3:20), Kristus dzimšanas tropārā „taisnības Saule – Kristus mūsu Dievs“.
  3. „Hellēņi“ – Ἕλληνες, šeit pagāni.
  4. „Skaidrodami Mateju“ – Teofilakta Mateja Evaņģēlija skaidrojumā pie Mt. 4:16.
  5. „Trauks“ – ὄργανον, „rīks“: miesa kā Gara darbības rīks.
Citētās Rakstu vietas

Mk. 2:7; Zah. 6:12; Mal. 4:2; Rom. 5:12; 1. Kor. 15:3; Mt. 4:16; Rom. 5:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ἕένον φαίνεται τὸ λέγειν τὸν Ζαχαρίαν πρὸς τὸ παιδίον, ἃ λέγει· πάντως γὰρ ἀναισθήτῳ ὅντι τῷ παιδίῳ, εὐ ἕδει ὁμιλεῖν. Ἔστιν οὖν εἰπεῖν ὅτι, ὥσπερ ξένην ἔσχε τὴν γέννησιν τὸ παιδίον, σκιρτῆσαν καὶ προφητεῦσαν ἐν τῇ μήτρᾳ ἐπὶ τῇ παρουσίᾳ τῆς Μαριὰμ, οὕτως οὐδὲν ἄπιστον καὶ τῶν λεγομένων παρὰ τοῦ πατρὸς αἱσθάνεσθαι μετὰ τὴν γέννησιν Προπορεύσῃ δέ, φησὶν, ἔμπροσθεν τοῦ Κυρίου, καταλιπὼν ἐμὲ ὅσον οὔπω. Ἐγίνωσκε γὰρ Ζαχαρίας, ὅτι στερηθήσεται μετ´ ὀλίγον αὐτοῦ, εἰς τάς ἐρήν μους μέλλοντος φυγεῖν. Διατί δὲ προπορεύσῃ; Διὰ τὸ ἑτοιμάσαι, τὰς ὁδοὺς τοῦ Κυρίου· ὁδοὶ δὲ, αἱ ψυχαὶ ἐφ´ ὧν ὁδεύει ὁ Κύριος· τὰς οὖν ψυχὰς ἡτοίμασεν ὁ Πρόδρομος, ἵνα ἐν αὐταῖς περιπατήσῃ ὁ Χριστός. Πῶς δὲ ταύτας ἡτοίμασε; Δοὺς γνῶσιν σωτηρίας τῶ λαῷ· σωτηρία μὲν οὖν ὁ Κύριος Ἰησοῦς · ἐδόθη δὲ ἡ γνῶσις τῆς σωτηρίας, τουτέστι, τοῦ Χριστοῦ, τῷ λαῷ παρὰ τοῦ Ἰωάννου· ὁ γὰρί Ἰωάννης ἐμαρτύρει περὶ τοῦ Ἰησοῦ· ἡ δὲ γνῶσις, ἐν ἀφέσει ἀμαρτιῶν ἐγένετο. Οὐκ ἂν γὰρ ἄλλως ἐπεγνώσθη Θεὸς εἶναι ὁ Κύριος, εἰ μὴ ἀφῆκε τς αμαρτίας τῷ λαῷ· Θεοῦ γὰρ τὸ ἀφιέναι ἁμαρτίας. Ἀφῆκε δὲ ἡμῖν ταύτας, διὰ σπλάγχνα ἐλέους· οὐ γὰρ διὰ τὰ ἔργα ἡμῶν· οὐ γὰρ ἐποιήσαμέν τι ἀγαθόν · ἀλλ´ ἐκεῖνος ἐπεσκέψατο ἡμᾶς ἐξ ὕψους, ἀνατολὴ λεγόμενος· Ἦλιος γὰρ δικαιοσύνης ἐστί. Καὶ ἐπέφανεν ἡμῖν, τοῖς ἐν σκότει, τουτέστι, τῇ ἀγνωσίᾳ · καὶ τῇ σκιᾷ τοῦ θανάτου, τῇ ἁμαρτίᾳ, καθημένοις · δύο γὰρ κακὰ ἐκράτει τῆς τῶν ἀνθρώπων φύσεως· ἀγνωσία Θεοῦ ἣν εἶγον οἱ Ἔλληνες· καὶ ἁμαρτία, ἣν εἶχον οἱ Ἐβραῖοι, εἰ καὶ Θεὸν ἐπεγίνωσκον. Ἐπέφανεν οὖν τῇ ἀνθρωπίνῃ φύσει, ἵνα καὶ τοὺς ἐν τῷ σκότει, τουτέστι, τῇ ἀγνωσίᾳ καὶ ἀθεῖᾳ, καὶ τοὺς ἐν τῇ σκιᾷ τοῦ θανάτου, τῇ ἁμαρτίᾳ, καθημένους φωτίσῃ· ἡ δὲ ἁμαρτία σκιὰ τοῦ θανάτου ἐστὶ, κατὰ τοῦτον, ὡς οἷμαι, τὸν λόγον· ὥσπερ ἡ σκιὰ τῷ σώματι ἕπεται, οὕτω καὶ ἔνθα θάνατος, ἐκεῖ καὶ ἀμαρτία. Οἷον, ἀπέθανεν ὁ Ἀδὰμ, ἐκεῖ λοιπὸν καὶ ἁμαρτία· καὶ οὐδὲ τὸν τοῦ Χριστοῦ θάνατον εὐρήσεις χωρὶς ἁμαρτίας· ἀπέθανε γὰρ ὁ Χριστὸς, ἀλλὰ διὰ τὰς ἐμὰς ἁμαρτίας· ὥστε εἰκότωλέγεται σκιὰ εἶναι τοῦ θανάτου ἡ ἀμαρτία, ὡς ἀεὶ παρεπομένη αὐτῷ· καὶ ἄλλα δέ ἔστιν εἰπεῖν εἰς τοῦτο· καὶ οἷμαι, εἴπομεν ἐξηγούμενοι τὸν Ματθαῖον. Ἅρα δὲ ἀρκεῖ τὸ ἐπιφᾶναι μόνον τοῖς ἐσκοτισμένοις; Οὐχί· ἀλλὰ δεῖ καὶ κατευθῦναι τοὺς πόδας ἡμῶν εἰς ῥδὸν εἰρήνης, τουτέστι, τῆς δικαιοσύνης· ὥσπερ γὰρ ἡ ἁμαρτία, ἔχθρα εἰς Θεὸν, οὕτως ἡ δικαιοσύνη. εἰρήνη. Ὀδὸς οὖν εἰρήνης, ἡ τῆς δικαιοσύνης πολιτεία, πρὸς ἣν κατεύθυνε τοὺς πόδας τῶν ἡμετέρωνψυχῶν, ὁ ἐξ ὕψους ἀνατείλας Χριστός· ηὔξανε δὲ τὸ παιδίον κατὰ τὴν σωματικὴν ἡλικίαν, καὶ ἐκραταιοῦτο Π εὐματι· τῷ γὰρ σώματι συναυξανόμενον ἦν καὶ τὸ πνευματικὸν χάρισμα· καὶ ὅσῳ μᾶλλον ηὔξετο ὁ παῖς, τοσούτῳ καὶ αἱ τοῦ Πνεύματος ἐνέργειαι διεδείκνυντο· τοῦ ὀργάνου δυναμένου χωρεῖν ταύτας. Διὰ τί δὲ ἦν ἐν ταῖς ἐρήμοις; Ἦνα ἔξα τῆς τῶν πολλῶν κακίας διάγῃ, καὶ ἵνα μηδένα αἱδούμενος, ἐλέγχῃ μετὰ παῤῥησίας· εἰ γὰρ ἦν ἐν τῳ κόσμῳ, τυχὸν ἂν ἑμολύνθη φιλίαις καὶ συνηθείαις ἀνθρώπων· ἅμα δὲ καὶ ἵνα ἀξιόπιστος εἴη μέλλων περὶ Χριστοῦ κηρύττειν, οἷα δή ἐρημίτης Κκαὶ ὑπὲρ τοὺς πολλοὺς ὤν· ἐκρύπτετο δὲ ἐν ταῖς ἐρήμοις ἄχρις οὗ εὐδόκησεν ὁ Θεὸς ἀναδεῖξαι αὐτὸν τῷ Ἰσραηλίτῃ λαῷ.

PG 123, skenējuma lpp. 364–366 (OCR: Calfa GREgORI); sākas: ἕένον φαίνεται τὸ λέγειν τὸν … beidzas: ἀναδεῖξαι αὐτὸν τῷ Ἰσραηλίτῃ λαῷ.

Ziņot par kļūdu