Priekšvārds
Dievišķais Lūka bija antiohietis, pēc amata ārsts un ļoti izglītots ārējā gudrībā. Taču viņš apguva arī ebreju mācību [Jeruzalemē], tā ka, kā daži stāsta, arī pats kļuva par vienu no septiņdesmit apustuļiem un kopā ar Kleopu sastapa no mirušajiem augšāmcēlušos Kristu. Kad Kungs bija uzņemts debesīs un Pāvils bija sācis ticēt, Lūka kļuva par viņa – es saku, Pāvila – ceļabiedru un pavadoni. Un viņš sarakstīja Evaņģēliju ar visu rūpību, kā to rāda arī paša Evaņģēlija ievads; sarakstīja to piecpadsmit gadus pēc Kristus Debesbraukšanas.
Viņš raksta Teofilam, kas bija senators un, iespējams, valdnieks; jo par „vareno“ sauca valdniekus un pārvaldniekus, kā arī Pāvils saka pārvaldniekam Fēstam: „Varenais Fēst“ (Ap. d. 26:25). Taču arī ikviens cilvēks, kas ir Dievam mīļš un ieguvis varu pār kaislībām, ir „varenais Teofils“; un tāds patiesi ir cienīgs dzirdēt Evaņģēliju.
Piezīmes (4)
- Šis ievads (Ὑπόθεσις) PG 123 iespiests pēc diviem citiem tekstiem par Lūku – sv. Hieronīma ziņām grieķu tulkojumā („Κατὰ Σωφρόνιον“) un Doroteja Tīriešu „Synopsis“ – un pirms κεφάλαια saraksta. Tie ir izdevēja pievienoti materiāli un nav tulkoti. Ὑπόθεσις pēc formas atbilst Teofilakta Marka priekšvārdam („… gadus pēc Kristus Debesbraukšanas sarakstīja“), tāpēc pieņemts kā Teofilakta teksts; autorību redaktoram pārbaudīt. Krievu „Благовестник“ šī ievada vietā ir mūsdienu redakcijas ievads.
- „Kopā ar Kleopu“ – Lk. 24:13–35; tradīcija otro Emmausas gājēju identificē ar Lūku (sal. Lūgšanu grāmatā: „Tu ceļoji kopā ar Lūku un Kleopu uz Emmausas pilsētu“).
- „Varenais“ – κράτιστος, goda uzruna augstām amatpersonām (1965. g. Bībelē Lk. 1:3 „augsti godātais“, Ap. d. 26:25 „cienījamais“). Teofilakts to saista ar κράτος („spēks, vara“) un vārdu Θεόφιλος („Dievam mīļais“): kas ar Dieva palīdzību ieguvis varu pār kaislībām, tas ir „varenais Teofils“.
- „Senators“ – συγκλητικός, Romas (vai Konstantinopoles) senāta loceklis.
Citētās Rakstu vietas
Lk. 24:13–35; Lk. 1:1–4; Ap. d. 26:25
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΥΠΟΘΕΣΙΣ τοῦ κατὰ Λουκᾶν Εὐαγγελίου. Λουκᾶς ὁ θεῖος, Ἀντιοχεὺς μὲν ἦν, ἰατρὸς δέ, καὶ τὴν ἔξω σοφίαν πολύς· οὐ μὴν ἀλλὰ καὶ τὴν Ἑβραϊκὴν παιδείαν ἐξησκήσατο, τοῖς Ἱεροσολύμοις ὥστε, φασί τινες, ἕνα καὶ αὐτὸν γενέσθαι τῶν ἑβδομήκοντα ἀποστόλων· καὶ ἐκ νεκρῶν δὲ ἀναστάντι τῷ Χριστῷ συναντῆσαι μετὰ Κλεόπα· ἀναληφθέντος δὲ τοῦ Κυρίου, καὶ τοῦ Παύλου πιστεύσαντος, γενέσθαι συνέκδημον καὶ ἀκόλουθον αὐτοῦ, φημὶ δὴ τοῦ Παύλου· καὶ δὴ συγγράψασθαι τὸ Εὐαγγέλιον μετὰ πάσης ἀκριβείας, ὡς καὶ αὐτὸ τὸ προοίμιον αὐτοῦ ἐμφαίνει· μετὰ πεντεκαίδεκα δὲ ἔτη τῆς τοῦ Χριστοῦ ἀναλήψεως συνεγράψατο. Γράφει δὲ πρὸς Θεόφιλον, συγκλητικὸν ὄντα καὶ ἄρχοντα ἴσως· τὸ γὰρ Κράτιστος ἐπὶ τῶν ἀρχόντων καὶ ἡγεμόνων ἐλέγετο, ὡς καὶ ὁ Παῦλός φησι πρὸς τὸν ἡγεμόνα Φῆστον, Κράτιστε Φῆστε. Καὶ πᾶς δὲ ἄνθρωπος θεοφιλὴς, καὶ κράτος κατὰ τῶν παθῶν ἀναδεξάμενος, Θεόφιλός ἐστι κράτιστος· ὃς καὶ ἄξιος τῷ ὄντι ἐστὶν ἀκούειν τοῦ Εὐαγγελίου.
PG 123, Ὑπόθεσις τοῦ κατὰ Λουκᾶν Εὐαγγελίου, skenējuma lpp. 348 (OCR: Calfa GREgORI)