Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 9. nodaļa

Jņ. 9:1–2

„Un, garām iedams, Viņš redzēja cilvēku, kas bija akls no dzimšanas. Un Viņa mācekļi Viņam jautāja, sacīdami: Rabi, kas grēkojis – šis vai viņa vecāki, ka viņš piedzimis akls?“ Kungs iziet no tempļa, gādādams kādu remdinājumu jūdu dusmām; bet Viņš pievēršas aklā dziedināšanai, ar šo zīmi mīkstinādams viņu cietsirdību un nepaklausību, kaut arī tie nekādu labumu neguva; un reizē rādīdams tiem, ka ne velti un ne lielīdamies Viņš sacīja: „Pirms Ābrahāms tapa, Es esmu.“ Jo, lūk, Viņš dara brīnumu, kādu neviens nekad iepriekš nav darījis. Jo, kaut arī kāds bija atvēris akla acis, tad ne tāda, kas akls piedzimis; tātad ir acīmredzami, ka Viņš kā Dievs, kas bija arī pirms Ābrahāma, dara šo, kas no mūžības vēl nebija darīts. Viņš ar nodomu nāca pie aklā, ne tas pie Viņa. Tāpēc arī mācekļi, redzēdami Viņu uzmanīgi skatāmies uz aklo, jautā: „Kas grēkojis – šis vai viņa vecāki, ka viņš piedzimis akls?“ Šķiet gan, ka jautājums ir aplams. Jo kā šis varēja grēkot, pirms piedzima? Jo apustuļi taču nebija pieņēmuši pagānu tukšo pļāpāšanu, ka dvēsele pirms miesas, dzīvodama citā pasaulē, grēko un tad kā kādu sodu izcieš šo nonākšanu miesā. Jo, būdami zvejnieki, tie neko tādu nebūtu pat dzirdējuši, jo tās ir filozofu mācības. Tātad jautājums šķiet neprātīgs, bet ne tam, kas ievēro. Jo mācies: apustuļi, dzirdējuši Kristu sakām paralizētajam: „Redzi, tu esi kļuvis vesels; negrēko vairs, ka tev nenotiek kas ļaunāks“, redzēdami aklo, ir neizpratnē un it kā saka tā: „Lai būtu, ka tas grēku dēļ tika paralizēts; bet ko tu sacītu par šo? Vai viņš pats grēkoja? Bet to nevar sacīt, jo viņš ir akls no dzimšanas. Vai viņa vecāki? Bet arī to ne, jo bērns netiek sodīts par tēvu.“ Tātad viņi to saka ne tik daudz jautādami, cik būdami neizpratnē.

Piezīmes (2)
  1. „Pagānu tukšā pļāpāšana“ – grieķu Ἑλληνικὰς φλυαρίας; mācība par dvēseles pirmesamību (platoniķi, Origēna sekotāji).
  2. „Tas“ – paralizētais pie Avju dīķa (Jņ. 5:5–14).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 9:1–2; Jņ. 8:58; Jņ. 5:14; 5. Moz. 24:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. Θʹ. Περὶ τοῦ ἑκ γενετῆς τυρλοῦ «Καὶ παράγων, εἶδεν ἄνθρωπον τυφλὸν ἐκ γενετῆς, καὶ ἠρώτησαν αὐτὸν οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ λέγοντες· Ῥαββὶ, τίς ἥμαρτεν, οὗτος ἢ οἱ γονεῖς αὐτοῦ, ἵνα τυφλὸς γενηθῇ;» Ἔξεισι μὲν ἐκ τοῦ ἱεροῦ ὁ Κύριος, τῷ θυμῷ τῶν Ἰουδαίων παραψυχήν τινα μηχανώμενος · ἐπὶ θεραπείαν δὲ τοῦ τυφλοῦ τρέπεται, διὰ τοῦ σημείου τούτου τὸ σκληρὸν αὐτῶν καὶ ἀπειθὲς μαλάσσων, εἰ καὶ μηδὲν ὡφελοῦντο· ἅμα δὲ δεικνὺς αὐτοῖς, ὅτι οὐ μάτην, οὐδὲ κομπάζων, εἶπε τό· «Πρὶν Ἀβραὰμ γενέσθαι, ἐγώ εἰμι.» Ἰδοὺ γὰρ θαῦμα τελεῖ, οἷον οὐδεὶς πώποτε πρότερον. Εἰ γὰρ καὶ τυ. φλοῦ ὀφθαλμοὺς ἀνέῳξέ τις, ἀλλ´ οὐ γεγεννημένου τυφλοῦ· προφανὲς οὖν, ὅτι ὡς Θεὸς καὶ πρὸ τοῦ Λβραὰμ ὢν, τελεῖ τοῦτο τὸ μήπω ἐξ αἰῶνος τελεσθέν. Ἐπίτηδες κἀὶ ἐπὶ τὸν τυφλὸν ἦλθεν, οὐκ ἐκεῖνος πρὸς αὐτόν. Οὕτω γοῦν καὶ οἱ μαθηταὶ ἰδόν. τες αὐτὸν προσεκτικῶς ἐμβλέψαντα τῷ τυφλῷ, ἐρωοοποοΟΟϛΙ ῶσι· «Τίς ὄμαρτεν, οὗτος ἢ οἱ γονεῖς αὐτοῦ, ἵνα τὸφλὸς γεννηθῇ;» παίνεται μὲνοὖν ἡἐρώτησις ἐσφαλμένη. Πῶς γὰρ ἂν ἥμαρτεν οὖτος πρὶν γεννηθῆναι; Οὐ γὰρ δήπου παρεδέξαντο οἱ ἀπόστολοι τὰς Ἐλληνικὰς φλυαρίας, ὅτι ἡ ψυχὴ πρὸ τοῦ σώματος ἐν ἄλλω κόσμῳ διάγουσα, ἀμαρτάνει, εἶθ´ οὕτω κόλασίν τινα ταύτην ἀποτιννύει τὴν ἐπὶ τὸ σῶμα κάθοδον. Ἀλιεῖς Κγὰρ ὄντες, οὐδὲ ἤκουσαν ἂν τοιοῦτόν τι, ἐπείτοι ταῦτα τῶν φιλοσόφων τὰ δόγματα. φαίνεται τοίνυν ἀνόητος ἡ ἐρώτησις, ἀλλ´ οὐ τῷ γε προσέχοντι. Μάνθανε γάρ· οἱ ἀπόστολοι ἀκούοντες τοῦ Χριστοῦ πρὸς τὸν παράλυτον εἰπόντος, «Ἵδε ὑγιὴς γέγονας, μηκέτι ἀμάρτανε, ἵνα μὴ χεῖρόν τί σοι γένηται,» ἐπεὶ τὸν τοφλὸν εἶδον, ἀποροῦσι, καὶ ὡσπερεὶ τοιαύτά φασιν· Ἔστω ἐκεῖνος δι´ ἁμαρτήματα παρελύθη· περὶ ὸίτου τί ἂν εἴποις; Αὐτὸς ἥμαρτεν; ἀλλ´ οὐκ ἔστιν εἰπεῖν· ἐκ γενετῆς γάρ ἐστι τυφλός. Ἀλλ´ οἱ γονεῖς αὐτοῦ; ἀλλ´ οὐδὲ τοῦτο· παῖς γὰρ ὑπὲρ πατρὸς οὐ κολάζεται. Οὐ τοσοῦτον οὖν ἐρωτῶντες, ὅσον διαποροῦντες, ταῦτα λέγουσιν.

PG 123, skenējuma lpp. ~684–694 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 9:3–5

„[Jēzus atbildēja: ne šis ir grēkojis, ne] viņa vecāki, ka viņš piedzimis akls, bet lai pie viņa atklātos Dieva darbi. Man jādara darbi Tā, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena. Nāk nakts, kad neviens nevar darboties. Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma.“ Tātad Kungs, atraisīdams viņu neizpratni, saka: „Ne šis ir grēkojis“ – jo kā gan, pirms piedzima? – „ne viņa vecāki.“ Bet to Viņš saka, neatbrīvodams tos no grēkiem. Jo Viņš nesacīja vienkārši: „Vecāki nav grēkojuši“, bet pielika: „ka viņš piedzimis akls.“ „Jo viņa vecāki gan grēkoja, bet ne no tā viņam ir šis kroplums.“ Jo nav taisnīgi tēvu grēkus uzlikt bērniem, kas nekā ļauna nav darījuši. Un to Dievs māca caur Ecēhiēlu, tā sacīdams: „Vairs nebūs šī līdzība, ko saka: tēvi ēda skābas vīnogas, un bērnu zobi kļuva truli“; un nosaka arī caur Mozu: „Tēvs nemirs par bērnu.“ „Bet kā,“ saka, „ir rakstīts: Es piedzenu vecāku grēkus bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam?“ Tātad var sacīt, ka, pirmkārt, šis spriedums nav vispārējs, nedz sacīts par visiem, bet tikai par tiem, kas izgāja no Ēģiptes. Tad ievēro man arī sprieduma jēgu. Jo tas nesaka, ka bērni tiek sodīti par to, ko tēvi grēkojuši, bet ka tēvu grēki, tas ir, sodi par grēkiem, tiks atdoti arī viņu bērniem, jo tie ir nodarījuši to pašu. Jo, lai tie, kas izgāja no Ēģiptes, nedomātu, ka, pat ja grēkos ļaunāk par tēviem, netiks sodīti tāpat, Viņš saka: „Tā nebūs, bet tēvu grēki jeb sodi nāks arī pār jums, jo jūs neesat kļuvuši labāki, bet esat nodarījuši to pašu vai pat ļaunāk.“ Bet, ja tu bieži redzi arī zīdaiņus aizrautus, it kā vecāku sodam, tad labi zini, ka Dievs aiz cilvēkmīlestības tos laikus aizrauj no dzīves, lai, dzīvojuši, tie nekļūtu ļaunāki par vecākiem un nedzīvotu sev un daudziem citiem par postu. Bet to Dievišķo spriedumu bezdibenis glabā apslēptu pie sevis; bet mēs iesim pie tālākā. Lūk, atkal cita grūtība. Jo kāds varētu jautāt: kā Viņš to ir sacījis? Jo cilvēkam tika nodarīta netaisnība, tiekot atņemtai gaismai, „lai atklātos Dieva darbi“? Vai tad tos nevarēja atklāt citādi? Kādu netaisnību tev nodarīja, cilvēk? „Ka man,“ saka, „atņēma gaismu.“ Bet kāds kaitējums no tā, ka atņemta jūtamā gaisma? Gluži otrādi – viņam drīzāk ir darīts labs. Jo līdz ar miesas redzi viņš tika apgaismots arī dvēseles acīs. Tā ka kroplums viņam izvērtās par labu, jo caur dziedināšanu viņš atzina patieso Taisnības Sauli. Tātad aklajam nav darīta netaisnība, bet labs. Turklāt zini arī to, ikviens dievišķo lietu pētītāj, ka „lai“ un „lai tā“ Rakstos daudzās vietās nestāv mērķa, bet iznākuma nozīmē, kā tas, ko saka Dāvids: „Lai Tu taisnotos Savos vārdos.“ Jo Dāvids grēkoja nevis tāpēc, lai Dievs tiktu attaisnots, bet, Dāvidam grēkojot, kā iznākums notiek tas, ka Dievs tiek attaisnots. Jo, kad Dievs viņam bija devis tik daudz, cik viņš nebija cienīgs saņemt, bet viņš pārkāpa Dieva bausli un pastrādāja slepkavību papildus laulības pārkāpšanai, un ļaunprātīgi izmantoja ķēniņa varu Dieva nicināšanai, – kas cits kā iznākums notiek, ja ne tas, ka Dievs, tiesādamies un runādams ar Dāvidu, tiek attaisnots un iegūst uzvaru, ķēniņam tiekot nosodītam? Jo tā likumus, no kura viņš bija saņēmis ķēniņa varu, viņš atmeta tieši tāpēc, ka bija ķēniņš. Jo, būdams vienkāršs cilvēks, viņš nebūtu varējis tik viegli izdarīt šos divus ļaunumus. Vai redzi, ka „lai Tu taisnotos“ nestāv mērķa, bet iznākuma nozīmē? Un neskaitāmus tādus tu atradīsi arī pie apustuļa, piemēram, Vēstulē romiešiem: „Jo tas, ko var zināt par Dievu, ir zināms grieķiem, lai tie būtu bez attaisnojuma.“ Kaut gan Dievs deva grieķiem atziņu nevis tāpēc, lai tie, kļūdīdamies, būtu bez attaisnojuma. Jo Viņš deva, lai tie nekļūdītos; bet tad, kad tie kļūdījās, atziņa kā iznākums viņiem kļuva par to, ka tie ir bez attaisnojuma. Un atkal: „Bet bauslība ienāca, lai vairotos nosodījums“; kaut gan tā netika dota tāpēc, bet drīzāk, lai grēks tiktu apvaldīts. Bet, tā kā tie, kas saņēma bauslību, negribēja to apvaldīt, bauslība viņiem kļuva par grēka vairošanos; jo viņiem grēks tika pieskaitīts lielāks un smagāks, jo, arī bauslību turēdami, tie grēkoja. Tā arī šeit „lai atklātos Dieva darbi“ nestāv [ne] mērķa, bet iznākuma nozīmē; jo no aklā dziedināšanas izrietēja tas, ka Dievs tika pagodināts. Jo, kā bieži kāds nama cēlājs vienu daļu uzbūvē, bet otru atstāj nepabeigtu, lai, ja kādreiz kāds viņam neticētu, ka viņš ir tas, kas uzcēlis to daļu, viņš varētu, izveidodams arī to nepabeigto, parādīt, ka arī uzceltā meistars ir viņš; tā arī mūsu Dievs Jēzus, dziedinādams sakropļotos locekļus un atjaunodams tos dabiskajā stāvoklī, parāda, ka Viņš ir arī pārējo locekļu Radītājs. Bet, sacīdams: „Lai atklātos Dieva godība“, Viņš runā par Sevi, ne par Tēvu; jo Tēva godība bija atklāta, bet Viņa godībai bija jātiek atklātai, un tam, ka Viņš ir Tas, kas no sākuma veidojis cilvēku. Un noteikti nav mazs gods tas, ka atklājas: Pats Tas, kas tagad parādījies kā cilvēks, sākumā kā Dievs radīja cilvēku. Bet ka Viņš to saka par Sevi, klausies tālākajā. Jo Viņš piebilst: „Man jādara darbi Tā, kas Mani sūtījis.“ „Man,“ saka, „jāatklāj Sevi un jādara darbi, kas var parādīt, ka Es daru to pašu, ko Tēvs.“ Ievēro, kā Viņš nesacīja: „Man jādara tādi darbi, kādus dara Tēvs“, bet: „Tos pašus, ko dara Tēvs.“ „Jo Man,“ saka, „jādara tie paši darbi, ko dara Tas, kas Mani sūtījis. Bet Man tie jādara, kamēr ir diena“, tas ir: „Kamēr pastāv šī dzīve un cilvēki var Man ticēt; jo nāk nakts, kad neviens nevar darboties“, tas ir, ticēt; jo Viņš ticību sauc par darbu. Tātad nākamajā laikmetā neviens nevar ticēt. Jo šī dzīve ir diena, tāpēc ka mēs varam darboties kā dienā; un Pāvils to sauc par nakti gan tāpēc, ka šeit nav zināms, kas tiecas pēc tikuma vai pēc ļaunuma, gan salīdzinājumā ar nākamo gaismu, kas apspīdēs taisnos; bet nākamais laikmets ir nakts, tāpēc ka tur neviens nevar darboties, kaut arī Pāvils to sauc par dienu taisno gaismas parādīšanās un katra nodzīvotā atklāšanas dēļ. Tātad nākamajā laikmetā ticības nav, bet visi – gribot vai negribot – paklausīs. „Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma“; „jo ar mācību un brīnumu parādīšanu Es apgaismoju dvēseles. Tā ka Man arī tagad jāapgaismo daudzu dvēseles, dziedinot aklo un apgaismojot viņa acu zīlītes; jo, tā kā Es esmu gaisma, Man jāapgaismo gan jūtami, gan garīgi.“

Piezīmes (2)
  1. „Mērķa / iznākuma nozīmē“ – grieķu αἰτιολογικῶς / ἀποβατικῶς (gramatikas termini).
  2. Ps. 50:6 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 51:6.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 9:3–5; Ecēh. 18:2–4; 5. Moz. 24:16; 2. Moz. 20:5; Mal. 4:2; Ps. 50:6; Rom. 1:19–20; Rom. 5:20; Rom. 13:12; 1. Kor. 3:13; Filip. 2:10–11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΡΑΤΕυΓ. Ωμ. Σν. οὶ γονεῖς αὐτοῦ, ἵνα τυφλὸς γεννηθῇ, ἀλλ´ ἴνα φανερωθῇ τὰ ἔργα τοῦ Θεοῦ ἐν αὐτῷ. Ἐμὲ δεῖ ἐργάζεσθαι τὰ ἔργα τοῦ πέμψαντός με, ἕως ἡμέρα ἐστίν. Ἔρχεται νὺξ, ὅτε οὐδεὶς δύναται ἐργάσασθαι. Ὅταν ἐν τῷ κόσμῳ ὥ, φῶς εἰμι τοῦ κόσμου.» Ὁ τοίνυν Κύριος λύων αὐτοῖς τὴν ἀπορίαν, φησίν· «Οὔτε οὗτος ἤμαρτε,» ς γὰρ πρὶν ἢ γεννηθῆναι; «οὔτε οἱ γονεῖς αὐτοῦ. Οὐκ ἀπαλλάττων δὲ αὐτοὺς ἁμαρτημάτων, τοῦτό φησιν. Οὐ γὰρ ἁπλῶς εἶπεν, ὅτι Οὐχ ἥἤμαρτον οἱ γονεῖς, ἀλλὰ προσέθηκεν· «Ἵνα τυφλὸς γεννηθῇ.» Ὑμαρτον μὲν γὰρ οἱ γονεῖς αὐτοῦ, ἀλλ´ οὐκ ἐντεῦθεν ἡ πήρωσις τούτῳ. Οὐ γὰρ ἀμαρτίας πατέρων δίκαιόν ἐστι παισὶ μηδὲν ἀδικοῦσιν ἐπιτίθεσθαι. Καὶ τοῦτο ὁ Θεὸς διδάσκει μὲν διὰ Ἰεζεκιὴλ, οὕτω λέγων· «Οὐκ ἔσται ἡ παραβολὴ αὕτη ἔτι ἡ λεγομένη· Οἱ πατέρες ἔφαγον ὄμφακα, καὶ οἱ ὀδόντες τῶν τέκνων ]μωδίαεαν ·» νομοθετεῖ δὲ καὶ διὰ Μωσέως· «Οὐκ ἀποθανκῖται πατὴρ ὑπὲρ τέκνου.» Ἀλλὰ, Καὶ πῶς, φησὶ, γέγραπται· εἈποδιδοὺς ἀμαρτίας γονέων ἐπὶ τέκνα ἐπὶ τρίτην καὶ τετάρτην γενεάν; » Ἔστιν οὖν εἰπεῖν, ὅτι πρῶτον μὲν, οὐδὲ καθολική ἐστιν αὕτη ἡ ἀπόφασι. οδὲ κατὰ πάντων ῥηθεῖσα, ἀλλὰ μόνων τῶν ἐξ Ἀἰγύπτου ἐξελθόντων. Ἔπειτα σκόπει μοι καὶ τὸν νοῦν τῆς ἀποφάσεως. Οὐ γὰρ τοῦτό φησιν, ὅτι Ὑπὲρ ὧν ῆμαρτον οἱ πατέρες, κολάζονται οἱ παῖδες, ἀλλ´ ὅτι Αἱ ἁμαρτίαι τῶν πατέρων, τουτέστιν, αἱ ὑπὲρ τῶν ἁμαρτημάτων κολάσεις ἀποδοθήσονται καὶ τοῖς παισὶν αὐτῶν, ὡς τὰ ὅμοια πεπλημμεληκόσιν. Ἵνα Τὰρ μὴ νομίζωσιν οἱ ἐξ Αἰγύπτου ἐξελθόντες, ὅτι εἰ καὶ χείρω τῶν πατέρων ἀμαρτήσουσιν, οὐ τοῖς αὐτοῖς τιμωρηθήσονται· φηοὶν, ὅτι Οὐχ οὕτως ἔσται, ἀλλ´´ αἱ ἁμαρτίαι τῶν πατέρων, ἤτοι αἱ ποιναὶ, καὶ ἐφ´ ὑμᾶς ἐλεύσονται, ὅτι μὴ βελτίους ἐγένεσθε, ἀλλὰ τὰ αὐτὰ, ἢ καὶ χείρω πεπλημμελήκατε. Εἰ δὲ βλέπεις πολλάκις καὶ νήπια ἁρπαζόμενα, διὰ τιμωρίαν δῆθεν γονέων, ἀλλ´ εὖ ἴσθι, ὅτι διὰ φιλανθρωπίαν ἀ Θεὸς προαρπάζει ταῦτα τοῦ βίου· ἵνα μὴ ζήσαντα, χείρω τῶν γονέων γένωνται, καὶ ἐπὶ κακῷ τῆς ἑαυτῶν ψυνῆς ᾖ καὶ ἄλλων πολλῶν Βιώσωσιν Ἀλλλ ταῦτα μὲν ἡ τῶν θείων κριμάτων ἄβυσσος παρ´ ἑαυτῇ ἔχει καλύψασα· ἡμεῖς δὲ ἐπὶ τὰ ἑξῆς ἴωμεν. Ἰδοὺ πάλιν ἄπορον ἄλλο. Ζητήσειε γὰρ ἄν πις, Πῶς τοῦτο εἰρηκεν · Ἠδικήθη γὰρ ὁ ἄνθρωπος στερηθεὶς τοῦ φωτὸς. «ἵνα φανερωθῇ τὰ ἔργα τοῦ Θεοῦ;» ἄλλως δὲ οὐκ ἐνῆν φανερωθῆναι ταῦτα; Ποίαν ἀδικίαν ἠδικήθης, ἄνθρωπε; Τοῦ φωτὸς, φησὶ, στερούμενος. Καὶ ποία βλάβη ἐκ τοῦ στερεῖσθαι τοῦ αἰσθητοῦ φωτός; τοὐναντίον οὖν μᾶλλον εὐηργέτηται. Ἄμα γὰρ τῇ οωματικῇ ὀράσει καὶ τοὺς τῆς ψυχῆς ὀφθαλμοὺς ἐφωτίσθη. Ὥστε πρὸς καλὸν αὐτῷ ἡ πήρωσις ἀπέὔη,, διὰ τῆς ἰάσεως ἐπιγνόντι τὸν ἀληθῆ τῆς δικαιοσύνης Ἢλιον. Οὔκουν ἠδίκηται, ἀλλ´ εὐηργέτηται ὁ τυφλός, Ἔπειτα καὶ τοῦτο γίνωσκε, πᾶς ὁ τῶν θείων ἐξεταστὴς, ὅτι τὸ, «Ἵνα,» καὶ τὸ, «Ὅπως,» παρὰ τῇ Γραφῇ πολλαχοῦ οὐκ αἰτιολογικῶς, ἀλλ´ ἀποβατικῶς κΤνται, ὡσπερεὶ τὸ παρὰ τῷ Δαυΐδ, «Ὥπως ἂν δικαιωθῇς ἐν τοῖς λόγοις σου.» Οὐ γὰρ διὰ τοῦτο ἤμαρτεν ὁ Δαυΐδ, ἵνα δικαιωθῇ ὁ Θεὶς, ἀλλ´ ὡς ἐξ ἀποτελέσματος ἁμαρτόντος τοῦ Δαυΐδ, ἀποβαίνει τὸ δικαιωθῆναι τὸν Θεόν. Ὅταν γὰρ ὁ Θεὸς μὲν τοσαῦτα αὐτῷ δέδωκεν, ὅσα οὐκ ἦν ἄξιος λαβεῖν, αὐτὸς δὲ παρέβη τὴν ἐντολὴν τοῦ Θεοῦ, καὶ φόνον εἰργάσατο ἐπὶ τῇ μοιχείᾳ, καὶ τῇ βασιλείᾳ ἀπεχρήσατο εἰς ἀθέτησιν τοῦ Θεοῦ· τί ἄλλο ἐξ ἀποτελέσματος συμβαίνει, ἢ πάντως τὸ, κρινόμενον τὸν Θεὸν καὶ διαλεγόμενον πρὸς τὸν Δαυδδ, δικαιωθῆναι, καὶ τὴν νικῶσαν ἀπενέγκασθαι, κατακρινομένου τοῦ βασιλέως; Ὅτι παρ´ οὖ τὴν βασιλείαν ἔλαβε, τούτου τοὺς νόμους ἠθέτησε, δι´ αὐτὸ τοῦτο, ὅτι βασιλεὺς ἦν. Ἰδιώτης γὰρ ὢν, οὐκ ἂν ἠδυνήθη τοιαῦτα δύο κακὰ οὕτω ῥαδίως κατεργάσασθαι. Ὁρᾷς, ὅτι τὸ, «Ὅπως ἂν δικαιιωθῇς, » οὐκ αἰτιολογικῶς κεῖται, ἀλλὰ κατὰ ἀπόβασιν; Καὶ μυρία τοιαῦτα καὶ παρὰ τῷ Ἀποστόλῳ εὐρήσεις, οἴον καὶ τὸ ἐν τῆ πρὸς Ῥωμαίους· «Τὸ γὰρ γνωστὸν τοῦ Θεοῦ, φανερόν ἐστιν ἐν τοῖς Ἔλλησιν εἰς τὸ εἶναι αὐτοὺς ἀναπολογήτους.» Καίτοι οὐ διὰ τοῦτο ὁ Θεὸς ἔδωκε τοῖς Ἕλλησι τὴν γνῶσιν, ἵνα ὧσιν ἀναπολόγητοι πταίοντες. Αὐτὸς μὲν γὰρ ἔδωκεν, Τνα μὴ πταίωσιν· εἶτα ἐπειδὴ ἔπταισαν, ἐξ ἀποτελέσματος ἡ γνῶσις αὐτοῖς ἀπέβη εἰς τὸ εἶναι ἀναπολογήτους. Καὶ πάλιν· «Νόμος δὲ παρεισῆλθεν, ἵνα πλεονάσῃ τὸ κατάκριμα·» καίτοι οὐ διὰ τοῦτο ἐδόθη, ἀλλ´ Κνα μᾶλλον ἀνασταλῇ ἡ ἀμαρτία. Ἐπεὶ δὲ οὐκ ὴθέλησαν ἀναστεῖλαι ταύτην οἱ τὸν νόμον δεξάμενοι, ἐγένετο αὐτοῖς ὁ νόμος εἰς πλεονασμὸν ἁμαρτίας· πλείων γὰρ ἐλογίσθη αὐτοῖς καὶ μείζων ἡ ἁμαρτία, ὅτι καὶ νόμον ἔχοντες ἡμάρτανον. Οὕτως οὖν κἀνταῦθα τὸ, «Ἵνα φανερωθῇ τὰ ἔργα τοῦ Θεοῦ, αἰτιολογικῶς κεῖται, ἀλλ´ ἀποβατικῶς· ἀπέβη γὰρ ἐκ τοῦ τὸν τυφλὸν θεραπευθῆναι, τὸ δοξασθῆναι τὸν Θεόν. Ὥσπερ γὰρ πολλάκις οἰκοδόμος τις οἰκίας, τὸ μὲν εἰργάσατο, τὸ δὲ ἀφῆκεν ἀτέλεστον, ἵνα εἴ ποτε ἀπιστοίη τις αὐτῷ, ὅτι οὐκ ἔστιν αὐτὸς ὁ τὸ μέρος οοιοο ΟΟΘ εἰκοδομέσας, ἔχῃ διὰ τοῦ δημιουργῆσαι καὶ τὸ ἀτελὲς ἀκεῖνο, δεικνύειν, ὅτι καὶ τοὺ ᾠκοδομημένου αὐτὸς τεχνίτης ἐστίν· οὕτω καὶ ὁ Θεὸς ἡμων Ἰησοῦς τὰ πεπηρωμένα μέλη ἰώμενος, καὶ ἀποκαθιστῶν εἰς τὸ κατὰ φύσιν, δείκνυσιν, ὡς ἄρα αὐτός ἐστιν ὁ καὶ τῶν Κλλων μελῶν δικιουογός. Εἰπών δὲ, «Ἵνα φανερωθῇ ἡ δόξα τοῦ Θεοῦ,» περὶ ἑαυτοῦ φησιν, οὐ περὶ τοῦ Πατρός· ἐκείνου γὰρ ἡ δόξα φανερὰ ἦν, τὴν δὲ αὐτοῦ ἔδει φανερωθῆναι, καὶ ὅτι αὐτός ἐστιν ὁ ἐξ ἀσχῆς πλάσας τὸν ἄνθρωπον. Οὐ μικρὰ δὲ πάντως έέα τὸ φανερωθῆναι, ὅτι αὐτὸς ὁ νῦν φανεὶς ἄνθρωπο, ἐδημιούργησεν ἐν ἀρχῇ ὡς Θεὸς τὸν ἄνθρωπον ι δὲ περὶ ἑαυτοῦ τοῦτο λέγει, ἄκουε τῶν ἑξῆς. Ἐπιφέρει γάρ· «Ἐμὲ δεῖ ἐργάζεσθαι τὰ ἔργα τοῦ πέμύαντός με.» -«Ἐμὲ,» φησὶ, δεῖ φανερῶσαι ἐμαοτὸν, καὶ ποιῆσαι ἔργα τὰ δυνάμενά με ἀποδεῖξαι ταύτὰ τῷ Πατρὶ ποιοῦντα. Ὅρα πῶς οὐκ εἶπεν, ὅτι, Τοιαῦτα ἔργα οἷα ποιεῖ ὁ Πατὴρ, δεῖ κἀμὲ ἐργάζεσθαι, ἀλλ’, Αὐτὰ ἐκεῖνα «ἃ ποιεῖ ὁ Πατήρ.» π «δεῖ γάρ με, φησὶν, ἐργάζεσθαι τὰ ἔργα» ἐκεῖνα αὐτὰ, ἅ ὁ πέμψας με ποιεῖ. Ταῦτα δὲ δεῖ με ἐργάζεσθει «ξως ἡμέρα ἐστί·» τουτέστιν, Ἔως ὁ παρὧλν ἄίος ἀνέστηκεν, καὶ δύνανται πιστεύειν εἰς ἐμὲ οἰ ἄνθρωποι· ἐπείτοι γε «ἔρχεται νὺξ, ὅτε οὐδεὶς Ἀύναται ἐργάσασθαι·» τουτέστι, πιστεῦσαι· ἐργον γὰρ τὴν πίστιν ὀνομάζει. Ἐν τῷ μέλλοντι οὖν αἰῶνι οὐδεὶς δύναται πιστεῦσαι. Ἡμέρα μὲν γὰρ ὁ παρὼν θίος, διότι δυνάμεθα ὡς ἐν ἡμέρᾳ ἐργάσασθαι καὶ ὁ Παῦλος νύκτα τοῦτον ὀνομάζει, διά τε τὸ ἀγνοεῖσθαι ἐνταῦθα τοὺς, ἢ ἀρετὴν, ἢ καπίαν, μετιόντας, καὶ ὡς πρὸς σύγκρισιν τοῦ μέλλοντος φωτὸς περιλάμψαι τοὺς δικαίους· νὺξ δὲ ὁ μέλλων, διότι ἐκεῖ οὐδεὶς δύναται ἐργάσασθαι, εἰ καὶ ὁ Παῦλος ἡμέραν τοῦτον καλεῖ, διὰ τὴν φωτοφάνειαν τῶν δικαίων, καὶ φανέσκωσιν τῶν ἔκάστω θεβιωμένων. Ἐν τῷ μέλλοντι οὖ αἰῶνι πίστις οὐκ ἔστιν, ἀλλὰ καὶ ἑκόντες καὶ ἄκοντες ὑπακούσονται. «Ὅταν οὗν ἐν τῷ κόσμω ὧ, φῶς εἰμι τοῦ κόσμου·» διὰ γὰρ τῆς διδασκαλίας καὶ τῆς ἑπιδείξεως τῶν θαυμάτων φωτίζω τὰς ψυχάς. Ὥστε δεῖ κε καὶ νῦν σωτίσαι πολλῶν ὡυχὰς, διὰ τοῦ θεραπεῦσαι τὸν τυφλὸν, καὶ φωτίσαι αὐτοῦ τὰς κόρας τῶν ὅμμάτων· ἐπεὶ γὰρ φῶς εἰμι, δεῖ με καὶ αἰσθητῶς καὶ πνευματικῶς φωτίζειν.

PG 123, skenējuma lpp. ~684–694 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 9:6–7

„To sacījis, Viņš spļāva zemē un taisīja no siekalām mīklu, un uzlika mīklu aklajam uz acīm, un sacīja viņam: ej, nomazgājies Siloama dīķī (kas tulkojumā nozīmē: sūtītais). Tad viņš aizgāja un nomazgājās, un atnāca redzīgs.“ To sacījis, saka, Jēzus neapstājās pie vārdiem, bet pielika arī darbu. „Jo Viņš spļāva zemē un, mīklu taisījis, uzlika to aklajam uz acīm“, ar mīklu rādīdams, ka Viņš ir Tas, kas arī Ādamu veidoja no māla. Jo sacīt: „Es esmu Tas, kas veidoja Ādamu“, klausītājiem likās stāvi; bet, kad tas tika parādīts ar darbu, tas vairs neatgrūda. Tāpēc Viņš arī acis rada no mīklas, tādā radīšanas veidā, kādā Viņš radīja arī Ādamu. Bet Viņš ne tikai izveidoja acis, nedz tikai atvēra, bet dāvāja arī redzi; kas ir pierādījums, ka Viņš arī dvēseli iedvesa Ādamam; jo, ja tā nedarbojas, acs, pat ja tā ir pilnīga, nekad neredzētu. Bet atredzēšanai Viņš izmanto siekalas. Jo, tā kā Viņš gatavojās viņu sūtīt uz Siloamu, lai brīnums netiktu pierakstīts avota ūdenim, bet lai mēs mācītos, ka spēks, kas izgāja no Viņa mutes, tas arī izveidoja un atvēra viņa acis, tāpēc Viņš „spļāva zemē“ un no mutes taisīja mīklu. Tad, lai kāds nedomātu, ka brīnums ir no zemes, Viņš liek nomazgāties, lai viņš noteikti noliktu mīklu. Bet daži saka, ka mīkla netika nolikta, bet tika pārveidota par acīm; bet Viņš liek viņam iet uz Siloamu, gan lai mēs mācītos aklā ticību un kā viņš bija paklausīgs; jo viņš neprātoja: „Ja visa lieta ir mīklā un siekalās, kas man dod acis, kāda man vajadzība pēc Siloama vai mazgāšanās?“, bet paklausīja pavēlētājam; gan arī lai aizbāztu muti jūdu nepateicībai. Jo bija sagaidāms, ka daudzi viņu redzēs ar mīklu uzziestu uz acīm un rūpīgi viņu ievēros, tā ka vēlāk nevarēs sacīt: „Tas ir viņš; tas nav viņš.“ Un, treškārt, sūtīdams uz Siloamu, Viņš parāda, ka nav svešs bauslībai un Vecajai Derībai. Bet kāpēc evaņģēlists pielika arī Siloama tulkojumu? Lai tu mācītos, ka arī tur viņu dziedināja Kristus un ka Siloams ir Kristus pirmtēls. Jo, kā Kristus ir garīgā klints, tā arī Siloams ir garīgs; un, kā šī Siloama straume parādījās pēkšņi un pārsteidzošāk ar kādu bijību raisošu plūdumu, tā arī Kunga atnākšana, slepena un eņģeļiem nezināma, ar Savu spēku pārpludina katru grēku.

Piezīmes (2)
  1. „Sūtītais“ – grieķu ἀπεσταλμένος (ebr. Šiloah).
  2. „Stāvi“ – grieķu πρόσαντες („grūti pieņemami“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 9:6–7; 1. Moz. 2:7; 1. Kor. 10:4; Is. 8:6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταῦτα εἰπὼν ἔπτυσε χαμαὶ, καὶ ἐποίησε πηλὸν ἐκ τοῦ πτύσματος, καὶ ἐπέχρισε τὸν πηλὸν ἐπὶ τοὺς ὀφθαλμοὺς τοῦ τυφλοῦ, καὶ εἶπεν αὐτῷ´ Ὑπαγε, νίψαι εἰς τὴν κολυμβήθραν τοῦ Σιλωὰμ, δ ἑρμηνεύεται ἀπεσταχμένος· Ἀπῆλθεν οὗν αὶ ἐνίψατο, καὶ ἦλθε βλέπων.» -Εἰπὼν, ησὶ, ταῦτα ὁ Ἰησοῦς, οὐκ ἄχρι τῶν ῥημάτων ἕστη, ἀλλὰ καὶ τὸ ἔργον ἐπέθηκεν. «Ἔπτοσε γὰρ χαμαὶ, καὶ πηλὸν ποιήσας ἐπέχρισε τοὺς ὑτθαλμοὺς τοῦ τυφλοῦ·» δεικνύων διὰ τοῦ πηλοῦ, ὅτι αὐτός ἐστιν ὁ καὶ τὸν Ἀδὰμ ἀπὸ πηλοῦ πλάσας. Τ μὲν γὰρ εἰπεῖν, ὅτι, Ἐγώ εἰμι ὁ τὸν Ἀδάμ πλάσας, πρόσαντες ἐδόκει τοῖς ἀκούουσι· διὰ δὲ τοῦ ργου δεικνύμενον, οὐκ ἔτι λοιπὸν προσίστατο· διὰ τοῦτο καὶ ἀπὸ πηλοῦ τὰ ὄμματα δημιουργεῖ, ἐκείνῳ τῷ τρόπῳ τῆς δημιουργίας, ᾧ καὶ τὸν Ἀδὰμ ἐδημιούργησεν. Οὐκ ἔπλασε δὲ μόνον τοὺς ὀφθαλμοὺς, οὐδὲ ἀνέῳξε μόνον, ἀλλὰ καὶ τὸ ὁρᾷν ἐχαρίσατο ὅπερ τεκμήριόν ἐστι τοῦ καὶ τὴν ψυχήν αὐτὸν ἐμφυσῆσαι τῷ Ἀδάμ· ἐκείνης γὰρ μὴ ἐνεργούσης, ὀφθαλμὸὲ κἂν ἀπηρτισμένος ᾖ, οὐκ ἂν εἴδοι ποτέ. Πτύσματι δὲ κέχρηται εἰς τὴν ἀνάβλεψιν. Ἐπεὶ γὰρ αὐτὸν ἔμελλε πέμπειν ἐπὶ τὸν Σιλωὰμ, ἵνα μὴ τῷ ὕδατι τῆς πηγης ἐπιγραφῇ τὸ θαῦμα, ἀλλὰ μάθωμεν, ὅτι ἡ ἐκ´ τοῦ στόματος αὐτοῦ ἐξελθοῦσα δύναμις, αὐτὴ καὶ διέπλασε καὶ ἀνέῳξε τοὺς ὀφθαλμοὺς αὐτοῦ· διὰ τοῦτο «ἔπτυσε χαμαὶ,» καὶ ἐκ τοῦ στόματος ἐποίησε πτ λόν Ετα ἵνα μὴ νομίσῃε, ὅτι τῆς γῆς ἠν τὸ θαῦμα κελεύει νίψασθαι. ἵνα πάντως ἀπόθηται πὴν ππλόα Τινὲς δέ οασιν ὅτι ὁ πΝλὸς οὐκ ἀπετέθη, ἀλλ´ εἰς ὀφθαλμοὺς ἐδημιουργήθη· κελεύει δὲ αὐτὸν ἐπλ τὴυ Σιλωὰμ ἀπελθεῖν, ἅμα μὲν ἵνα μάθωμεν τοῦ τυφλοῦ τὴν πίστιν, καὶ πῶς ὑπήκοος ἦν· οὐ γὰρ διελογίσατο· Εἰ ὅλως ὁ πηλός ἐστι, καὶ τὸ πτύσμα τὸ παοέχον Κμοι τοὺς ὀφθαλμοὺς, τίς μοι χρεία τοῦ Σιλωὰμ, ἢ τοῦ νίψασθαι; ἀλλ´ ἐπείσθη τῷ κελεύοντι. Ἄμα δὲ καὶ ἵνα ἐπιστομίσῃ τῶν λουδαίων τὴν ἀγνωμοσύνην. Εἰκὸς γὰρ ἦν πολλοὺς θεάσασθαι αὐτὸν τὸν πηλὸν ἐπὶ τοὺς ὀφθαλμοὺς κεχρισμένον, καὶ προσέσχον ἂν αὐτῷ μετὰ ἀκριβείας, ὥστε μὴ ἔχειν λέγειν ὕστερον, Οὗτός ἐστιν, οὐκ ἔστιν οὗτος. Καὶ τρίτον δεικνύων ἑαυτὸν, ὅτι οὐκ ἀλλότριός ἐστι τοῦ νόμου καὶ τῆς Παλαιᾶς, πέμπων εἰς τὸν Σιλωάμ. Διατί δὲ ὁ εὐαγγελιστὴς καὶ τὴν ἑρμήνειαν τοῦ Σιλωὰμ προσέθηκεν; Ἵνα μάθης, ὅτι κἀκεῖ αὐτὸν ὁ Χριστὸς ἐθεράπευσε, καὶ ὅτι ὁ Σιλωὰμ, τύπος τοῦ Χριστοῦ. Ὥσπερ γὰρ πνευματικὴ πέτρα ὁ Χριστὸς, οὕτω καὶ Σιλωὰμ πνευματικός ἐστι· καὶ ὥσπερ ὁ χείμαῤῥος οὐτος τοῦ Σιλωὰμ, ἀθρόον καὶ ἐκπληκτικώτερον ἐφαίνετο φοβερῷ τινι ῥεύματι· οὕτω καὶ ἡ τοῦ Κυρίου παρουσία, κρυφία καὶ ἀγγέλοις ἄγνωστος, πᾶσαν τὴν ἁμαρτίαν τῇ δυνάμει κατακλύζουσα.

PG 123, skenējuma lpp. ~684–694 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 9:8–11

„Tad kaimiņi un tie, kas viņu agrāk bija redzējuši, ka viņš bija akls, sacīja: vai tas nav tas, kas sēdēja un ubagoja? Citi sacīja: tas ir viņš; bet citi: viņš ir tam līdzīgs. Bet viņš sacīja: es tas esmu. Tad tie viņam sacīja: kā tev atvērās acis? Viņš atbildēja un sacīja: Cilvēks, ko sauc Jēzus, taisīja mīklu un uzlika man uz acīm, un sacīja man: ej uz Siloama dīķi un nomazgājies. Bet es aizgāju, nomazgājos un kļuvu redzīgs.“ Kaimiņi, pārsteigti par brīnuma neparastumu, bija neticībā; kaut gan iešana uz Siloamu ar mīklu uzziestām acīm notika tāpēc, lai daudzi viņu redzētu un vēlāk nenoliegtu, it kā nezinādami; bet tomēr tie vēl netic. Bet evaņģēlists ne vienkārši atzīmē, ka viņš bija ubags, bet lai parādītu Kunga neizsakāmo cilvēkmīlestību, kā Viņš nolaidās pat līdz necilajiem, tā ka ar lielu rūpību dziedināja arī ubagus; un lai arī mēs, no tā mācījušies, nenicinātu mazākos. Bet aklais, ne kaunēdamies par agrāko kroplumu, nedz baidīdamies no tautas, atzīst: „Es tas esmu“, sludinādams savu labdari, un saka: „Cilvēks, ko sauc Jēzus.“ Viņš sauc Kungu par cilvēku, jo vēl neko par Viņu nezināja; bet, ko pagaidām zināja, to viņš sludina. Bet no kurienes viņš zināja, ka Viņš ir Jēzus? No sarunas ar mācekļiem; jo mācekļi Kungam par viņu jautāja, un Viņš ar tiem plašāk runāja – gan: „Man jādara darbi Tā, kas Mani sūtījis“, gan: „Es esmu pasaules gaisma“; un, tā kā neviens cits tā nemācīja kā vienīgi Jēzus, un šos vārdus Viņš bieži lietoja, no tā aklais atzina, ka Tas ir Jēzus. Tātad, ka Viņš taisīja mīklu un uzlika uz acīm, viņš sacīja, to uzzinājis ar tausti; bet par spļaušanu – vairs ne. Jo viņš to nezina; tāpēc to neatzina, nedz piebilst – tik patiess bija šis cilvēks.

Piezīmes (1)
  1. „Es tas esmu“ – grieķu ἐγώ εἰμι.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 9:8–11; Mt. 25:40

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οἱ οὖν γείτονες οἱ θεωροῦντες αὐτὸν τὸ πρότερον, ὅτι τυφλὸς ἦν, ἔλεγον· Οὐχ οὗτός ἐστιν ὁ καθήμενος, καὶ προσαιτῶν; Ἄλλοι ἔλεγον ὅτι Οὗτός ἐστιν· ἄλλοι δὲ, ὅτι Ὅμοιος αὐτῷ ἐστιν. Ἐκεῖνος δὲ ἔλεγεν Ἐτι Ἐγώ εἰμι. Ἔλεγον οὖν αὐτῷ· Πῶς ἀνεῴχθησάν οου οἱ ὀφθαλμοί; Ἀπεκρίθη ἐκεῖνος, καὶ εἰπενἌνθρωπος λεγόμενος Ἰησοῦς, πηλὸν ἐποίησε, καὶ ἐπέχρισέ μου τοὺς ὀφθαλμοὺς, καὶ εἶπέ μοι. Ὑπαγε εἰς τὴν κολυμβήθραν τοῦ Σιλωὰμ, καὶ νίψαι. Ἀπελθὼν δὲ καὶ νιψάμενοος, ἀνέβλεψα.» Ἐπὶ τῷ παραδόξῳ τοῦ θαύματος ἐκπληττόμενοι οἱ γείτονες, δια. πιστοῦντες Πσαν· καίτοι ἡ ἐπὶ τὸν Σιλωὰμ ἄφιξις αὐτοῦκεχρισμένουίς] τοὺς ὀφθαλμοὺς πηλῷ ἐπὶ τούτῳ ἐγένετο, ἵνα πολλοὶ αὐτὸν ἴδωσι, καὶ μὴ ὕστερον ἀρνῶνται, ὡς ἀγνοοῦντες δῆθεν· ἀλλ´ ὅμως καὶ ἔτι ἀπιστοῦσιν. Οὐχ ἁπλῶς δὲ ἐπισημαίνεται ὁ ειαγγελιστὴς. ὅτι προσαίτης ἦν, ἀλλ´ ἵνα δείξῃ τὸ ἄφατον τῆς φιλανθρωπίας τοῦ Κυρίου, ὅπως καὶ ἄχρι τῶν ἔὐτελῶν συγκατέβαινεν, ἀὡς καὶ προσαίταςθεραπευειν μετὰ πολλῆς τῆς κηδεμονίας, καὶ ἵνα ἐκ τούτου καὶ αὐτοὶ μαθόντες, μὴ καταφρονῶμεν τῶν ἐλαχίστων. Ὁ δὲ τυφλὸς μήτε τὴν προτέραν αἰσχυνόμενος πήρωσιν, μήτε τὸν δὴμον φοβούμενος, ὁμολογεῖ, ὅτι, «Ἐγώ εἰμι,» ἀνακηρύττων τὸν εὐεργέτην, καί φησιν·«Ἃνθρωπός τις Ἰησοῦς λεγόμενος.» ἌνἙρωπον τὸν Κύοιον καλεῖ. ἐπειδὴ οὐδὲν οὐδέπω περὶ αὐτοῦ ἐγίνωσκεν· ὅ δὲ τέως ἐγίνωσκε, τοῦτο ομοροιοοΟϛ κογεῖ. Πόθεν δὲ ἐπεγίνωσκεν αὐτὸν, ὅτι Ἰησοῦς ἐστιν; Ἀπὸ τῆς πρὸς τοὺς μαθητὰς διαλέξεως· ἐπεὶ [αρ ἠρώτησαν μὲν οἱ μαθηταὶ περὶ αὐτοῦ τὸν Κύριον, ὁ δὲ πλείω διελέχθη αὐτοῖς, ὅτι τε, «Δεῖ με ἐργάζεσθαι τὰ ἔργα τοῦ πέμψαντός με,» καὶ ὅτι, «θῶς εἰμι τοῦ κόσμου,» τοιαῦτα δὲ οὐδεὶς ἄλλος ἀδίδασκεν, εἰ μὴ μόνος ὁ Ἰησοῦς, καὶ τούτοις τοῖς ῥήμασι συχνάκις ἐκέχρητο, ἐκ τούτων ἐπέγνω ὁ τυφλὸς, ὅτι Ἰησοῦς ἐστι. Τὸ μὲν οὖν ποιῆσαι πηλὸν, καὶ ἐπιχρῖσαι τοὺς δφθαλμοὺς, ἐκ τῆς ἀφῆς ἐπιγνοὺς εἶπε· τὸ δὲ πτύσαι οὐκ ἔτι. Οὐ γὰρ οἶδε· διόπερ οὐκ ἐπέγνω, οὐδὲ προστίθησιν, οὕτως ἠν ἀληθῆς ὁ ἄνθρωπος.

PG 123, skenējuma lpp. ~684–694 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 9:12–16

„Tad tie viņam sacīja: kur Viņš ir? Viņš saka: nezinu. Tie ved pie farizejiem to, kas agrāk bija akls. Bet tā bija sabata diena, kad Jēzus taisīja mīklu un atvēra viņa acis. Tad arī farizeji viņam atkal jautāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Bet viņš tiem sacīja: Viņš uzlika man uz acīm mīklu, un es nomazgājos un redzu. Tad daži no farizejiem sacīja: šis Cilvēks nav no Dieva, jo neievēro sabatu. Citi sacīja: kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes? Un viņu starpā bija šķelšanās.“ Tā kā Kungs, dziedinādams un darīdams brīnumu, mēdza aiziet, jo nelielījās, aklais, jautāts: „Kur Viņš ir?“, saka: „Nezinu“, noteikti runādams patiesību arī šajā. „Bet tie ved viņu pie farizejiem“, lai viņu pakļautu bargākai un asākai iztaujāšanai. Bet evaņģēlists atzīmē, ka bija sabats, lai parādītu viņu ļaunumu, ka tie meklēja ieganstus pret Kristu un apsūdzēja Viņu sabata pārkāpšanā, un ar to mēģināja aizēnot brīnumu; tāpēc tie arī viņam nejautā: „Kā tu kļuvi redzīgs?“, bet: „Kā Viņš atvēra tavas acis?“, visu attiecinādami uz Kunga apmelošanu, ka Viņš strādājis sabatā, un spiezdami pašu aklo pieminēt, ka Viņš, protams, sabatā taisīja mīklu. Bet viņš, it kā runādams ar tiem, kas jau dzirdējuši, ne Jēzus vārdu piemin, ne to, ko Kungs ar viņu runāja, bet tikai: „Viņš uzlika man uz acīm mīklu, un es nomazgājos un redzu.“ Jo bija ticams, ka farizeji jau iepriekš bija dzirdējuši no tiem, kas aklo atveda pie viņiem, varbūt apmelodami Kungu un sacīdami: „Lūk, ko Jēzus dara sabatā.“ Bet ir vērts redzēt aklā drosmi, kā viņš bez bailēm runā arī ar farizejiem. Tie gan bija viņu atveduši, lai viņš, bailēs satriekts, noliegtu dziedināšanu; bet viņš skaidrāk izsauc: „Es redzu.“ „Tad daži no farizejiem sacīja“ – bet ne visi, bet pārdrošākie: „Šis Cilvēks nav no Dieva. Bet citi sacīja: kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas lietas?“ Vai redzi, kā daudzus zīmes mīkstina? Lūk, šie ir farizeji un valdnieki, tomēr zīmes samulsināti tie aizstāv; „un viņu starpā bija šķelšanās“. Šī šķelšanās agrāk radās ļaudīs, jo vieni sacīja: „Viņš maldina ļaudis“, bet citi: „Nē.“ Bet tagad tā rodas arī valdniekos, un, lūk, daudzi no farizejiem, atšķēlušies no citiem, aizstāv brīnumu. Tomēr, kaut arī tie atšķēlās, tie iestājās par Kristu vājāk – drīzāk divdomīgi un svārstīgi, nekā stingri. Jo klausies, ko tie saka: „Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas lietas?“ Vai redzi iebildes vājumu? Ievēro arī apmelotāju viltību. Jo tie nesaka: „Šis nav no Dieva, jo dziedina sabatā“, bet: „Jo neievēro sabatu“, atkal un atkal ceļot priekšā nevis labdarību, bet dienas pārkāpšanu. Bet ievēro arī to, ka valdnieki ir kūtrāki par ļaudīm labajā. Jo, lūk, ļaudis jau agrāk sašķēlās domās un ne visi vienā balsī runāja pret Kristu; bet valdnieki šo uzslavējamo šķelšanos piedzīvoja vēlāk. Jo var arī labi sašķelties, kā arī Kungs saka: „Es esmu nācis nest zobenu virs zemes“ – noteikti domu dalīšanos labā un dievbijības dēļ.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 9:12–16; Jņ. 7:12; Jņ. 7:43; Mt. 10:34

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εἶπον οὗν αὐτῷ· Ποῦ ἐστιν ἐκεῖνος; Λέγει· Οὐκ οἶδα. Ἄγουσιν αὐτὸν πρὸς τοὺς Φαρισάίους τόν ποτε τυφλόν. Ἡν δὲ Σάββατον ὅτε τὸν πηλὸν ἐποίησεν ὁ Ἰησοῦς, καὶ ἀνέῳξεν αὐτοῦ τοὺς ὀφθαλμούς. Ιάλιν οὖν ἠρώτων σὐτὸν οἱ Φαρισαῖοι, πῶς ἀνἐβλεψεν. Ὁ δὲ εἶπεν αὐτοῖς· Πηλὸν ἐπέθηκεν ἐπὶ τοὺς ὀφθαλμούς μου, καὶ ἐνιψάμην, καὶ βλέπω. Ἔλεγου οὖν ἐκ τῶν Φαρισαίων τινές· Οὗτος ὁ ἄνθρωπος οὐκ ἔστι παρὰ Θεοῦ, ὅτι τὸ Σάββατον οὐ τηρεῖ. λοι ἔλεγον· Πῶς δύναται ἄνθρωπος ἁμαρτωλὸς σοιαῦτα σημεῖα ποιεῖν; Καὶ σχίσμα ἦν ἐν αὐτοῖς.» Ἐπειδὴ ὁ Κύριος θεραπεύων, καὶ θαῦμα ποιῶν, εἶωθεν ἐκνεύειν διὰ τὸ ἀκόμπαστον, ἐρωτηθεὶς ὁ τυφλὸς, Ποῦ ἑστιν ἐκεῖνος; Χέγει· «Οὐκ οἰδα,» ἀληθεύων πάντως κἀν τούτῳ. «Ἄγουσι δὲ αὐτὸν πρὸς τοὺς φαρισαίους,» διὰ τὸ σφοδροτέρας ἐρωτήσεως καὶ δριμυτέρας ἀξιωθῆναι. Ἐπισημαίνεται δὲ ὁ εὐαννελιστὴς, ὅτι Χχάββατον ἦν, ἵνα ἐνδείξηται τὴν πονηρίαν αὐτῶν, ὡς δρασσομένων προφάσεις κατὰ Χριστοῦ, καὶ ἐγκαλούντων αὐτῷ τὴν τοῦ Σαββάτου παράβασιν, καὶ διὰ ταύτην συσκιάζειν πειρωμένων τὸ θαῦμα· διὸ οὐδὲ ἐρωτῶσιν αὐτὸν, Πῶς άνεβλεψας, ἀλλὰ, «Πῶς ἀνέῳξέσου τοὺς ὀφθαλμούς·, τὸ ὅλον διαβάλλοντες τὸν Κύριον, ὡς ἐν τῷ Σαββάτῳ ἐργασάμενον, ἀναγκάζοντες αὐτὸν τὸν τυφλὸν ἐπιμνησθῆναι, ὅτι πηλὸν ἐποίησεν ἐν τῷ Σαββάτῳ ὃηλαδή. Αὐτὸς δὲ ὡς πρὸς ἀκηκοότας ἤδη διαλεγόμενος, οὔτε τοῦ ὀνόματος τοῦ Ἰησοῦ μνημονεύει, οὔτε τί πρὸς σὐτὸν ὁ Κύριος ἐλάλησεν, ἀλλ´ ἢ μόνον, ὅτι «Πηλὸν ἐπέθηκεν ἐπὶ τοὺς ὀφθαλμούς μου, καὶ ἐνιψάμην, καὶ βλέπω.» Εἰκὸς γὰρ ἠν προακηκοέναι τοὺς θαρισαίους παρὰ τῶν καὶ τὸν τυφλὸν ἀγαγόντων πρὸς αὐτοὺς, διαβαλλόντων ἴσως τὸν Κύριον, καὶ εἰπάντων ἄν· Ἵδε οἷα ποιεῖ ἐν Σαββάτῳ ὁ Ἰησοὺς. Ἄξιον δὲ ἰδεῖν τὴν παῤῥησίαν τοῦ τυφλοῦ, δπως καὶ τοῖς Φαρισαίοις ἀνεκπλήκτως διαλέγεται. Λύτοὶ μὲν ἦνεγκαν αὐτὸν, ἵνα τῷ φόβῳ καταπλαγεὶς, ἀρνήσηται τὴν θεραπείαν· ὁ δὲ τρανώτερον ἐκβοᾷ, ὅτι «Βλέπω.» ππἜλεγον οὖν ἐκ τῶν Φαρισαίων τινὲς» ἀλλ´ οὐχὶ πάντες, ἀλλὰ οἱ ἐταμώτεροι · «Οὗτος ὁ ἄνθρωπος οὐκ ἔστιν ἐκ τοῦ Θεοῦ. Ἀλλοι δὲ ἔλεγον, ὅτι Πῶς δύναται ἄνθρωπος ἁμαρτωλός τοιαῦτα ποιεῖν;» Ὁρᾷς τοὺς πολλοὺς ἀπὸ των σημείων μαλαττομένους; Ἰδοὺ οὗτοι Φαρισαῖοι καὶ ἄρχοντες, ὅμως ἀπὸ τοῦ σημείου καταδυσω. ποῦνταο, καιὶ ὑπεραπολογοῦνται, «καὶ σχίσμα ἦν ἑν αὐτοῖς.» Τοῦτο τὸ σχίσμα πρότερον μὲν ἐν τῷ ὄχλῳ ἐφύη· οἱ μὲν γὰρ ἔλεγον, ὅτι «Πλανᾷ τὸν ὄχλον· οἱ δὲ, ὅτι Οὔ.» Νῦν δὲ καὶ ἄρχουσι φύεται, καὶ ἰδοὺ πολλοὶ τῶν Φαρισαίων ἀποσχισθέντες τῶν ἄλλων, συνηγοροῦσι τῷ θαύματι. Πλὴν εἰ καὶ ἐπεσνίσθησαν ἀλλὰ μαλακώτερον ἐνίσταντο ὑπὲρ τοῦ xριστοῦ, καὶ ἀμφιβόλως μᾶλλον καὶ διψύχως, ἢ Ἐεβαίως. Ἄκουε γὰρ τί φασι· «Πῶς δύναται ἄνθρωπος ἁμαρτωλὸς τοιαῦτα ποιεῖν;» Ὁρᾷς τὸ μαλανὸν τῆς ἐνστάσεως· Ὅρα καὶ τὴν κακουργίαν τῆν διαβαλλόντων. Οὐ γὰρ λέγουσιν, ὅτι Οὗτος οὐκ ἔστιν ἐκ Θεοῦ, ὅτι ἐν Σαββάτῳ θεραπεύει, ἀλλ´, «ὅτι τὸ Σάββατον οὐ τηρεῖ,» ἄνω καὶ κάτω οὐ τὴν εὐεργεσίαν, ἀλλὰ τὴν παράλυσιν τῆς ἡμέρας προφέροντες. Σημείωσαι δὲ καὶ τοῦτο, ὅπως οἱ ἄρχοντες νωθρότεροι τοῦ ὄχλου εἰσὶ περὶ τὸ καλόν. Ἰδοὺ γὰρ ὁ μὲν ὄχλος πρότερον ἐσχίσθησαν ταῖς γνώμαις, καὶ οὐχὶ πάντες ὡμοφώνουν κατὰ τοῦ Χριστοῦ· οἱ δὲ ἄρχοντες ὕστερον τοῦτο τὸ ἐπαινετὸν σχίσμα πεπόνθασιν. Ἔστι γὰρ καὶ καλῶς σχισθῆναι· καθὰ καὶ ὁ Κύριός φησι· «Μάχαιραν ἠλθον βαλεῖν ἐπὶ τὴν γῆν,» τὴν ἐπὶ καλῷ πάντως καὶ εὐσεβείᾳ διχογνωμοσύνην.

PG 123, skenējuma lpp. ~684–694 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 9:17–19

„Tie atkal saka aklajam: ko tu saki par Viņu, ka Viņš atvēra tavas acis? Bet viņš sacīja: Viņš ir pravietis. Bet jūdi neticēja par viņu, ka viņš bijis akls un kļuvis redzīgs, kamēr neaicināja tā, kas bija kļuvis redzīgs, vecākus. Un tie viņiem jautāja, sacīdami: vai šis ir jūsu dēls, par ko jūs sakāt, ka viņš piedzimis akls? Kā tad viņš tagad redz?“ Kas bija tie, kas jautāja aklajam: „Ko tu saki par Viņu?“ Tie piederēja pie labprātīgo daļas. Jo, tā kā tie bija sacījuši: „Kā grēcinieks var darīt tādas zīmes?“, lai neliktos, ka tie aizstāv velti, tie ieved par liecinieku pašu to, kas saņēma labdarību, kā tādu, kas izjutis spēku, lai aizbāztu muti apmelotājiem. Jo ievēro, cik labprātīgi tie jautā. Jo tie nesacīja: „Ko tu saki par Viņu, ka Viņš taisīja mīklu? Ka Viņš neievēroja sabatu?“, bet piemin brīnumu: „Ka Viņš atvēra tavas acis“ – gandrīz vai pamudinādami dziedināto sacīt par Kristu, kas pienākas. Jo tie viņam atgādina un viņu iedur: „Ka Viņš atvēra tavas acis.“ „Viņš tev darīja labu; tā ka tev Viņš jāpasludina.“ Tāpēc arī aklais pagaidām atzīst, ko varēja: ka Viņš nav grēcinieks, bet no Dieva; „jo Viņš ir pravietis“, pat ja citi saka: „Viņš nav no Dieva, jo neievēro sabatu.“ Kaut gan Kristus, ar vienu pirkstu uzziezdams mīklu, likās lauzam sabatu; bet paši, ar visu roku sabatā atsiedami lopus dzirdīšanai, šķita esam dievbijīgi. Tātad cietsirdīgie un nepaklausīgie pasauc viņa vecākus, gribēdami tos iedzīt bailēs un ar tām – līdz dēla kropluma noliegšanai. Jo, tā kā tie nevarēja aizbāzt muti tai pateicīgajai mutei, tie biedē vecākus, cerēdami tā ievainot brīnumu. Tātad tie nostāda tos vidū un iztaujā ar lielām dusmām, drīzāk – ar lielu viltību. Jo tie nesacīja: „Vai šis ir jūsu dēls, kas agrāk bija akls?“, bet: „Par ko jūs sakāt“ – gandrīz vai sacīdami: „Ko jūs esat padarījuši aklu un visur izplatījuši šo baumu, noteikti to izdomājuši un samelojuši.“ Bet, ak riebīgie farizeji, kurš tēvs būtu ar mieru tā samelot par savu dēlu? Un ar to tie viņus saspiež un spiež noliegt dēlu – gan sacīdami: „Par ko jūs sakāt“, gan: „Kā tad viņš tagad redz?“ Vai redzi, ka, it kā tie iepriekš būtu melojuši – es saku, ka dēls bijis akls –, tie kā pierādījumu ceļ priekšā to, ka viņš vēlāk redz? „Jo vai nu tas,“ saka, „ir nepatiesi – ka viņš tagad redz –, vai tas – ka viņš bijis akls. Bet tas ir patiesi, jo viņš redz; tātad meli ir tas, ko jūs sludinājāt, – ka viņš agrāk bijis akls.““

Piezīmes (1)
  1. „Ar vienu pirkstu … lopus dzirdīšanai“ – sal. Lk. 13:15.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 9:17–19; Lk. 13:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Λέγουσι τῷ τυφλῷ πάλιν· Σὺ τί λέγεις περῖ αὐτοῦ, ὅτι ἤνοιξέ σου τοὺς ὀφθαλμούς; Ὁ δὲ εἶπεν, ὅτι Προφήτης ἐστίν. Οὐκ ἐπίστευσαν οὗν οἱ ἱουδαῖοι περὶ αὐτοῦ, ὅτι τυφλὸς ἦν, καὶ ἀνέβλεψεν, ἕως ὅτου ἐφώνησαν τοὺς γονεῖς αὐτοῦ τοῦ ἀναβλέψαντος, καὶ ὴρώτησαν αὐτοὺς, λέγοντες· Οὗτός ἐστιν ὁ υἱὸς ὑμῶν, ὃν ὑμεῖς ἑλέγετε, ὅτι τυφλὸς ἐγεννήθη; πῶς οὖν ἄρτι βλέπει;» Τίνες ἦσαν οἱ ἐρωτῶντες τὸν τυφλὸν, «Σὺ τί λέγεις περὶ αὐτοῦ;» Τῆς τῶν εὐγνωμόνων μοίρας ἦσαν. Ἐπεὶ γὰρ εἶπον, ὅτι «Πῶς δύναται ἀμαρτωλὸς τοιαῦτα σημεῖα ποιεῖν;» ἵνα μὴ δόξωσιν αὐτοὶ μάτην συνηγορεῖν, τὸν λαβόντα τὴν εὐεργεσίαν, αὐτὸν παράγουσι μάρτυρα ὡς αἰαθάιενον τῆς δυνάμεως, ὡς ἂν ἐπιστομίσωσι τοὺς διαβολεῖς. Ὅρα γὰρ πῶς εὐγνωμόνως ἐρωτῶσιν. Ο γὰρ εἶπον· Σὺ τί λέγεις περὶ αὐτοῦ, ὅτι πηλὸν ἐποίησεν; ὅτι τὸ Σάββατον οὐκ ἐτήρησεν· ἀλλὰ τοῦ θαύματος μνημονεύουσιν, «Ὅτι ἤνοιξέ σου τοὺς όφθαλμούς·ν» μονονουχὶ καὶ τὸν θεραπευθέντα παραθήγοντες εἰς τὸ ὑπὲρ Χριστοῦ τὰ εἰκότα εἰπεῖν. Ἀναμιμνήσκουσι γὰρ αὐτὸν, καὶ νύττουσιν αὐτόν· «Ὅτι ἤνοιξέ σου τοὺς ὁφθαλμούς.» Εὐηργέτησε σὲ, σομσλν ὥστε ὀφείλεις ἀνακῃρύξαι αὐτόν, Διὸ καὶ ἄ τυφλὸς ὁμολογεῖ τέως ὅπερ ἠδύνατο, ὅτι Οὐκ ἔστιν ἁμαρτωλὸς, ἀλλ´ ἐκ τοῦ Θεοῦ «Προφήτης γάρ ἐστι,» κν ἕτεροι λέγωσιν. ὅτι «Οὐκ ἔστιν ἐκ τοῦ Θεοῦ· διότι τὸ Σάββατον οὐ τηρεῖ.» Καίτοι ὁ μὲν Χριστὸς ἐνὶ δακτύλῳ τὸν πηλὸν ἐπιχρίσας, παραλύειν ἐδόκει τὸ Σάββατον· αὐτοὶ δὲ ὅλῃ χειρὶ λύοντες τῷ Σαβἔέτῳ τὰ ζῶα πρὸς ποτισμὸν, ἐδόκουν εὐσεβεῖν. Φω νοῦσιν οὖν οἱ σκληροὶ καὶ ἀπειθεῖς τοὺς γονεῖς αὐτοῦ, εἰς ἀγωνίαν αὐτοὺς ἐμβαλεῖν βουλόμενοι καὶ Ἀιὰ ταύτης εἰς ἄρνησιν τῆς πηρώσεως τοῦ παιδός. Ἐπεὶ γὰρ ἐκεῖνοι οὐκ ἠδυνήθησαν τὸ εὐγνῶμον στόμα ἐμφράξαι, τοὺς γονεῖς ἐκδεδίττονται, τιτρώσκειν οῶτω τὸ θαῦμα προσδοκῶντες. Ἱστῶσιν οὖν αὐτοὺς ἐν τῷ μέσῳ, καὶ μετὰ πολλοῦ θυμοῦ τὴν ερώτησιν ποιοῦνται, μᾶλλον δὲ μετὰ πολλῆς κακουργίας. Οὐ γὰρ εἶπον, Οὐτός ἐστιν ὁ υἱὸς ὑμῶν ὁ ποτὲ τυφλὸς, ἄλλ´’, «Ὃν ὑμεῖς ἐλέγετε·» μονονδυχὶ τοῦτο λέγοντες· Ὅν ὑμεῖς ἐποιήσατε τυφλὸν, καὶ πανταχοῦ διεφημῆσατε τὸν λόγον, πλασάμενοι τάντως καὶ καταψευσάμενοι. Ἀλλ´, ὧ μιαροὶ ΦαριΚσαῖοι, τίς ἃν πατὴρ ἄνάσχοιτο τοιαῦτα καταψεύσασθαι παιδὸς οἰκείου; Δοσὶ δὲ τούτοις στενοχωροῦσιν αὐτοὺς, καὶ βιάζονται ἀρνήσασθαι τὸν υἱὸν, τῷ τε εἱπεῖν, «Ὅν ὑμεῖς ἐλέγετε,» καὶ τῷ, «Πῶς οὖν ρτι βλέπει; « Ὁρᾷς, ὅτι ὡς ψευδομένων αὐτῶν τὸ πρότερον, φημὶ δὴ, τὸ τυφλὸν εἶναι τὸν παῖδα, σημεῖον προφέρουσι τοῦτο, τὸ ὕστερον αὐτὸν βλέπειν. Ἢ γὰρ τοῦτὸ, φασί, ψευδὲς, τὸ βλέπειν αὐτὸν νῦν ἢ ἐκεῖνο, τὸ τυφλὸν εἶναι. Ἀλλὰ μὴν τοῦτο ἀληθὲς, βλέπει γάρ· ψεῦδος ἄρα ὃ ὑμεῖς ἐκηρύξατε, τὸ τυφλὸν εἶναι τὸ πρότερον·

PG 123, skenējuma lpp. ~684–694 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 9:20–23

„Viņa vecāki tiem atbildēja un sacīja: mēs zinām, ka šis ir mūsu dēls un ka viņš piedzima akls; bet kā viņš tagad redz, to mēs nezinām, vai kas viņam atvēris acis, mēs nezinām. Viņš ir pieaugušs, jautājiet viņam pašam; lai viņš pats runā par sevi. To viņa vecāki sacīja, jo baidījās no jūdiem; jo jūdi jau bija norunājuši, ka, ja kāds Viņu atzīs par Kristu, tas tiks izslēgts no sinagogas. Tāpēc viņa vecāki sacīja: viņš ir pieaugušs, jautājiet viņam pašam.“ Farizeji uzdeva aklā vecākiem trīs jautājumus: vai tas ir viņu dēls, vai viņš piedzimis akls un kā viņš kļuvis redzīgs. Bet tie atzīst divas lietas – ka viņš ir viņu dēls un ka viņš bija akls; bet dziedināšanas veidu nezinādami, tie to nepieliek. Bet arī tas noteikti notiek, lai patiesība tiktu atzīta stingrāk – lai par to liecinātu pats, kas baudījis labdarību, kas arī ir ticamāks; kā arī viņa vecāki saka: „Viņš ir pieaugušs. Vai tad viņš ir zīdainis vai nepilngadīgs, lai nesaprastu, kā ticis dziedināts?“ „Bet to viņa vecāki sacīja“, baidīdamies no farizejiem; tik nepilnīgi un mazdūšīgāki par savu dēlu tie vēl bija. Jo viņš stāv kā bezbailīgs patiesības liecinieks; tik ļoti viņš tika apgaismots arī garīgajās acīs.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 9:20–23; Jņ. 12:42; Jņ. 16:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθησαν αὐτοῖς οἱ γονεῖς αὐτοῦ, καὶ εἶπον· Οʹδαμεν ὅτι οὗτός ἐστιν ὁ υἱὸς ἡμῶν, καὶ ὅτι τυφλὸς ἐγεννήθη· πῶς δὲ νῦν βλέπει, οὐκ οἶδαμεν· ἢ τίς ἤνοιξεν αὐτοῦ τοὺς ὅφθαλμοὺς, ἡμεῖς οὐκ οἴδαμεν · αὐτῶς ἡλικίαν ἔχει, αὐτὸν ἐρωτήσατε, αὐτὸς τεοὶ ἔαυτοῦ λαλήσει Ταῦτα εἶπον οἱ γονεῖς αὐτοῦ, ὅτι ἐφοβοῦντο τοὺς Ἰουδαίους. Ἥδη γὰρ συνέθεντο οἰ Ἰουδαῖοι, ἵνα ἐάν τις αὐτὸν ὁμολογήσῃ Χριστὸν, ἀτασυνάνωνος γένηται,. Διὰ τοῦτο οἱ γονεῖς αὐτοῦ εῖπον, ὅτι Ἡλικίαν ἔχει, αὐτὸν ἐρωτήσατε,» Τρεῖς ἐρωτήσεις οἱ Φαρισαῖοι προσήνεγκαν τοῖς γονεῦσι τοῦ τυφλοῦ, εἰ υἱὸς αὐτῶν ἦν, εἰ τυφλός ἐγεννήθη, καὶ πῶς ἀνέβλεψεν. Οἱ δέ, τὰς μὲν δύο, ὅτι τε υἱὸς αὐτῶν ἐστι, καὶ ὅτι τυφλὸς ἠν, ὁμολογοῦσι· τὸν δὲ τρόπον τῆς θεραπείας ἀγνοοῦντες, οὐ προστιθέασι. Καὶ τοῦτο δὲ πάντως ὑπὲρ τοῦ τὴν ἀλήθειαν ὁμολογηθῆναι βεβαιότερον, γίνεται, ὥστε αὐτὸν τὸν τῆς εὐεργεσίας ἀπολαύσαντα, τὸν καὶ ἀξιοπιστότερον ὄντα, μαρτυρῆσαι ταῦτα· καθὰ καὶ οἱ γονεῖς αὐτοῦ φασιν· «Αὐτὸς ἡλικίαν ἔχει.» Μὴ γὰρ νήπιός ἐστιν, ἢ ἀτελὴς, ὥστε μὴ συνιέναι πῶς τεθεράπευται; εΤοιαῦτα δὲ εἶπον οἱ γονεῖς αὐτοῦ,» φοβούμενοι τοὺς Φαρισαίους· οὕτως ἔτι ἦἧσαν ἀτελεῖς καὶ ἀγενέστεροι τοῦ παιδός. Ἐκεῖνος γάρτοι μάρτυς ἀνέκπληκτος ἴσταται τῆς ἀληθείας· οὕτως ἐφωτίσθη καὶ τοὺς νοεροὺς ὀφθαλμούς.

PG 123, skenējuma lpp. ~684–694 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 9:24–29

„Tad tie otrreiz pasauca cilvēku, kas bija bijis akls, un sacīja viņam: dod godu Dievam; mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks. Tad viņš atbildēja un sacīja: vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, būdams akls, tagad redzu. Tad tie viņam atkal sacīja: ko Viņš tev darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis? Viņš tiem atbildēja: es jums jau sacīju, un jūs neklausījāties; ko jūs atkal gribat dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt par Viņa mācekļiem? Tad tie viņu nolamāja un sacīja: tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi. Mēs zinām, ka ar Mozu Dievs ir runājis; bet par Šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir.“ Tā kā vecāki bija apgalvojuši, ka jājautā viņu dēlam, nelabvēļi to dara; un, lūk, tie ieved viņu, nevis lai iztaujātu, bet lai viņam iestāstītu apsūdzēt Dziedinātāju. Jo vārdi „Dod godu Dievam“ nozīmē: „Atzīsti,“ saka, „ka Jēzus man neko nav darījis“; jo tas, saka, ir Dieva gods – neliecināt par Jēzu neko labu. „Jo mēs zinām,“ saka, „ka Viņš ir grēcinieks.“ Kāpēc tad jūs Viņu neapvainojāt, kad Viņš jūs aicināja, sacīdams: „Kurš no jums var Mani apvainot grēkā?“ Bet aklais: „Vai Viņš ir grēcinieks,“ saka, „to es nezinu“, tas ir: „To es tagad nepārbaudu, nedz par to spriežu; bet to gan es skaidri zinu, ka Viņš pie manis izdarīja brīnumu. Tātad lai pati lieta tiek apsvērta par sevi un lai tā nes spriedumu par Viņu.“ Tad, kad tie atkal viņam jautāja: „Ko Viņš tev darīja?“, – noteikti apmelodami Pestītāju par mīklas uzziešanu sabatā –, bet cilvēks nomanīja, ka tie jautā nevis lai uzzinātu, bet lai apmelotu, viņš tiem atbild asāk: „Es jūs pat vairs neuzskatu par vārda cienīgiem; jo, kad es bieži runāju, jūs neievērojāt.“ Tad viņš piebilst to, kas tos visvairāk varēja trāpīt: „Vai arī jūs gribat kļūt par Viņa mācekļiem?“ Tātad viņš parāda, ka pats grib būt Viņa māceklis; bet, tos apsmiedams un izzobodams, viņš to saka mierīgi – kas ir drosmīgas un bezbailīgas dvēseles pazīme, kas nebīstas no viņu trakuma. Bet tie, viņu apvainodami, saka: „Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi.“ Bet šajā tie izrādās meli. Jo, ja tie būtu Mozus mācekļi, tie būtu arī Kristus mācekļi, kā arī Viņš tiem sacīja: „Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man.“ Bet tie nesacīja: „Mēs esam dzirdējuši“, bet: „Mēs zinām, ka ar Mozu Dievs ir runājis.“ Kaut gan tie saka, ka viņiem ir precīza zināšana par to, ko senči viņiem pastāstījuši un ko viņi bija pārņēmuši no dzirdēta; bet To, ko viņi savām acīm redzēja darām brīnumus un kurā dzirdēja runājam dievišķas lietas no augšienes, viņi sauca par maldinātāju. Vai redzi ļaunuma radītu neprātību?

Piezīmes (1)
  1. „Dod godu Dievam“ – zvēresta formula (sal. Joz. 7:19), ar kuru tie spiež viņu „atzīt patiesību“ pēc viņu prāta.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 9:24–29; Jņ. 8:46; Jņ. 5:46

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐφώνησαν οὖν ἐκ δευτέρου τὸν ἄνθρωπον, ὃς ἦν τυφλὸς, καὶ εἰπον αὐτῷ· Δὸς δόξαν τῷ Θεῶ· Ἐμεῖς οἴδαμεν ὅτι ὁ ἄνθρωπος οὐτος ἀμαρτωλός. ἐστιν. Ἀπεκρίθη οὖν ἐκεῖνος, καὶ εἰπεν· Εἰ ἁμαρτωλός ἐστιν, οὐκ οἶδα· ἓν οἶδα, ὅτι τυφλὸς ὢν, ἄρτι βλέπκο. Εἶπον δὲ αὐτῷ πάλιν· Τί ἐποίησέ σοι; πῶς ἤνοιξέ σου τοὺς ὀφθαλμούς; Ἀπεκρίθη αὐτοῖς· Εἰπον ὑμῖν ἤδη, καὶ οὐκ ἠκούσατε, τί πάλιν θέλετε ακαύειν· Μὴ καὶ ὑμεῖς μαθηταὶ αὐτοῦ θέλετε γενέσδαι; Ἐλοιδόρησαν οὖν αὐτὸν, καὶ εἶπον· Σὺ οἶ μαθητὴς ἐκείνου, ἡμεῖς δὲ Μωσέως ἑσμὲν μαθηται. Ἡμεῖς οἴδαμεν, ὅτι Μωσεῖ ἐλάλῃσεν ὁ Θεός· τοϊτον δὲ οὐκ οἴδαμεν, πόθεν ἐστίν.ν Ἐπειδὴ οἱ γονεῖς τὸν υἱὸν αὐτῶν δεῖν ἐρωτηθῆναι διανέστησαν, τοῦτο ποιοῦσιν οἱ ἐπηρεασταί· καὶ δὴ παράγουσιν αὐτὸν, οὐχ ὥστε ἐρωτῆσαι, ἀλλ´ ὥστε ὑποβαλεῖν αὐτῷ κατηγορῆσαι τοῦ θεραπευτοῦ. Τὸ γὰρ, «Δὸς δόξαν τῳ Θεῷ,» τοῦτο σημαίνει· Ὁμολόγησον, φησὶν, οτι Ἰησοῦς οὐδὲν εἰργάσατο εἰς ἐμὲτοῦτο γὰρ εἰναυ δόξαν Θεοῦ, τὸ τῷ Ἰησοῦ μηδὲν ἀγαθὸν προσμαρτυρεῖσθαι. «Ἡμεῖς γὰρ οἴδαμεν, φασὶν, ὅτι ἀμαρτωλός ἐστι.» Πῶς οὖν οὐκ ἠλέγχετε αὐτὸν, ὅταν προκαλεῖτο ὑμᾶς λέγων· «Τίς ἐξ ὑμῶν ἐλέγχγει με περὶ ἀμαρτίας;» Ὁ δὲ τυφλὸς, «Εἰ μὲν ἁμαρτωλὸς, φησὶν, ἔστιν, οὐκ οἰδα·» τουτέστιν, Οὐ νῦν ἐξετάζω τοῦτο, οὐδὲ ἀποφαίνομαι· ἐκεῖνο μέντοι οδα σαφῶς, ὅτι θαῦμα ἐπ´ ἐμοὶ ἐτέλεσε. Τὸ τοίνυν πρᾶγμα αὐτὸ καθ´ αὐτὸ σκοπείσθω, καὶ τὴν ψῆφον περὶ αὐτοῦ ἐκφερέτω. Εἶτα ἐπειδὴ πάλιν ἠρώτων αὐτόν· «Τί ἐποίησέ σοι,» διὰ τὴν ἐν τῷ Σαββάτῳ πάντως γενομένην ἐπίχρισιν τοῦ πηλοῦ ἐπηρεάζοντες τῷ Σωτῆρι, ἧσθετο δὲ ὁ ἄνθρωπος αὐτοὺς, οὐχ ὥστε μαθεῖν, ἀλλ´ ὥστε ἐπηρεάσαι, τὴν ἐρώτησιν ποιουμένους, πληκτικώτερον αὐτοῖς ἀποκρίνεται· Οὐδὲ λόγου, φησὶν, ἔτι ὑμᾶς ἀξιῶ· πολλάκις γὰρ εἰπόντι οὐ προσεσχήκατε. Εἶτα τὸ μάλιστα δυνάμενον αὐτοὺς πλῆξαι, ἐπάγει· «Μὴ καὶ ὑμεῖς βούλεσθε μαθηταὶ αὐτοῦ γενέσθαι;» Ἐμφαίνει γοῦν, ὅτι αὐτὸς μαθητὴς αὐτοῦ εἶναι βούλεται· παίζων δὲ αὐτοὺς καὶ κωμῳδῶν, ἠρέμα ταῦτά φησιν, ὃ ψυχῆς ἐστι πεπαῤῥησιασμένης καὶ ἀκαταπλήκτου, καὶ μὴ πτοουμένης τὴν μανίαν αὐτῶν. Ἐκεῖνοι δὲ πρὸς ὕβριν αὐτοῦ φασι· «Σὺ εἶ μαθητής ἐκείνου, ἡμεῖς δὲ τοῦ Μωσέως ἐσμὲν μαθηταί.» Φαίνονται δὲ ἐν τούτῳ ψευδόμενοι. Εἰ γὰρ ἦσαν τοῦ Μωσέως μαθηταὶ, καὶ τοῦ Χριστοῦ ἂν ἦσαν· καθὰ καὶ αὐτὸς ἔλεγεν αὐτοῖς · «Εἰ ἐπιστεύετε Μωσεῖ, ἐπιστεύετε ἂν ἐμοί. » Οὐκεἶπον δὲ, ὅτι Ἡμεῖς ἠκούσαμεν, ἀλλ´ ὅτι «Ἢμεῖς οἴδαμεν, ὅτι Μωσεῖ λελάληκεν ὁ Θεός.» Καίτοι τῶν. προγόνων αὐτοῖς ἀπαγγειλάντων, ἀκριβῆ γνωσιν ἔχειν λέγουσιν, ὧν ἐξ ἀκοῆς παρειλήφεισαν· ὃν δὲ οἶς ὀφθαλμοῖς ἔβλεπον θαυματουργοῦντα, καὶ οὖ ἡκουον θεῖα καὶ ἄνωθεν φθεγγομένου. τοῦτον πλάνος ἐκάλουν. Ὃρᾷς ἀνυησίαν ἀπὸ κακίας δεδημιουργημένην;

PG 123, skenējuma lpp. ~684–694 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 9:30–33

„Cilvēks atbildēja un sacīja tiem: tas jau ir brīnišķīgi, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš ir, un Viņš atvēra manas acis. Bet mēs zinām, ka grēciniekus Dievs neuzklausa; bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Viņa gribu, to Viņš uzklausa. Kopš mūžības nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis aklam, kas tāds piedzimis. Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt.“ „Jūs,“ saka, „ak jūdi, atmetat To, kas mani dziedināja, it kā nezinādami, no kurienes Viņš ir; bet es saku, ka tāpēc Viņš ir vēl brīnišķīgāks, ka, būdams cilvēks ne no jūsu ievērojamajiem, nedz no pagodinātajiem, spēj tādas lietas, tā ka no visām pusēm ir skaidrs, ka Viņš ir kāda augstāka spēka un nevajag nekādas cilvēcīgas palīdzības.“ Tad, tā kā daži no viņiem iepriekš bija sacījuši: „Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?“, viņš pārņem arī to spriedumu un atgādina tiem viņu pašu vārdus: „Jo mēs visi,“ saka, „zinām, ka grēciniekus Dievs neuzklausa; bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Viņa gribu, to Viņš uzklausa.“ Ievēro man šeit, kā viņš ne tikai atbrīvoja Kungu no grēkiem, bet arī parāda Viņu ļoti patīkamu Dievam un visā darām to, kas ir Viņa, sacīdams: „Bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Viņa gribu.“ Tad, tā kā viņš zināja, ka tie grib aizēnot brīnumu, viņš, pilns liela saprāta, sludina labdarību: „Jo, ja Viņš nebūtu no Dieva“, Viņš nebūtu paveicis tik lielu brīnumu, kādu neviens kopš mūžības. Jo varbūt gan tika atvērtas aklu acis, bet ne no dzimšanas sakropļotas, bet no kādas slimības; bet šis ir tas neparastais, kas tagad notika. Tātad ir acīmredzami, ka Tas, kas paveicis tik lielu brīnumu, ir augstāks par cilvēku. Bet daži izvirza aukstu un sofistisku jautājumu: „Kā,“ saka, „viņš sacīja, ka grēciniekus Dievs neuzklausa? Taču Viņš uzklausa tos, kas lūdz, lai tiktu piedoti grēki, jo ir cilvēkmīlīgs. Ko tad,“ saka, „viņš šeit saka: grēciniekus Dievs neuzklausa?“ Uz tādām lietām nevajadzētu pat atbildēt; tomēr jāsaka, ka tas, ka Dievs grēciniekus neuzklausa, nozīmē, ka Dievs grēciniekiem nedod darīt zīmes. Jo Dieva Gars nemājos grēkiem pakļautā miesā. Bet tos, kas lūdz grēku piedošanu patiesi un no sirds, Viņš uzklausa – ne kā grēciniekus, bet kā tādus, kas nožēlo grēkus. Jo, līdzko tie lūdz piedošanu, tie ir pārgājuši no grēcinieku kārtas grēku nožēlotāju kārtā. Tātad pamatoti ir sacīts: „Grēciniekus Dievs neuzklausa.“ Jo grēciniekiem Viņš nedod zīmju žēlastību. Jo kā gan lai dotu? Pat ja tie kādreiz par ko tādu lūdz, Viņš tos ienīst kā tādus, kas piesavinās sev nepiederīgo. Un, ja Viņš uzklausa tos, kas lūdz piedošanu, Viņš uzklausa nevis kā grēciniekus, bet kā grēku nožēlotājus. Bet ievēro, kā viņš sacīja: „Ja kāds ir dievbijīgs“, un pielika: „un dara Viņa gribu.“ Jo daudzi gan ir dievbijīgi, bet nedara Dieva gribu. Bet jābūt klāt abiem – gan dievbijībai, gan Dieva gribas izpildīšanai, jeb ticībai un darbiem, vai, kā Pāvils saka, „ticībai un labai sirdsapziņai“; bet, sakot īsāk, kontemplācijai un darbīgajai dzīvei. Jo tad ticība patiesi dzīvo, kad tai ir arī Dievam patīkami darbi, no kuriem rodas laba sirdsapziņa, tāpat kā no ļauniem darbiem – ļauna sirdsapziņa; un atkal darbi dzīvo tad, kad tiem ir arī ticība; bet, atdalīti viens no otra, tie ir nedzīvi, kā sacīts: „Ticība bez darbiem ir nedzīva“, un darbi bez ticības. Ievēro, [kāds spēks ir patiesībai] ubagā, kas nav nekā vērts, – un viņš atmasko tos, kas jūdu vidū ir lieli un cienījami; tik liels ir tās spēks, tāpat kā meliem ir sarukums un bezdrosmība.

Piezīmes (2)
  1. „Kontemplācijai un darbīgajai dzīvei“ – grieķu θεωρίαν καὶ πρᾶξιν.
  2. Ps. 65:18 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 66:18.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 9:30–33; Jņ. 9:16; Ps. 65:18; Sak. 15:29; 1. Tim. 1:19; Jēk. 2:26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθη ὁ ἄνθρωπος, καὶ εἶπεν αὐτοῖς· Ἐν γὰρ τούτῳ θαυμαστόν ἐστιν, ὅτι ὑμεῖς οὐκ οἱδατε πόθεν ἐστί, καὶ ἀνέῳξέ μου τοὺς ὁφθαλμούς, Οδα μεν δέ, ὅτι ἁμαρτωλῶν ὁ Θεὸς οὐκ ἀκούει· ἀλλ´ ἐάν τις θεοσεβὴς ᾗ, καὶ τὸ θέλημα αὐτοῦ ποιῇ, τούτου ὰνούει. Ἐκ τοῦ αἰῶνος οὐκ ἠκούσθη, ὅτι ἤνοιξέ τις δφθαλμοὺς τυφλοῦ γεγεννημένου. Εἰ μὴ ἦν οὗτος παρὰ Θεοῦ, οὐκ ἠδύνατο ποιεῖν οὐδέν.» Ὑμεῖς, εονσὶν ὧ Ἰουδαῖοι ἀποβάλλεσθε τὸν θεραπεύσαντά με, ὡς μὴ εἰδότες αὐτὸν, «πόθεν ἐστίν·» ἐγὼ δέ φημι, ὅτι διὰ τοῦτο μᾶλλόν ἐστι θαυμαστὸς, ὅτι ἄνθρωπος οὐ τῶν ἐπισήμων παρ´ ὑμῶν ὤν, οὐδὲ τῶν δεδοξασμένων, τοιαῦτα δύναται, ὥστε εἶναι δῆλον πάντοθεν, ὡς ἔστι κρείττονός τινος δυνάμεως, ορἐεμιᾶς ἀνθροπίνης βοηθείας δεόμενος. Εἶτα καὶ ἐπειδὴ προλαβόντες, εἶπόν τινες ἐξ αὐτῶν· «Πῶς δύναται ἄνθρωπος ἁμαρτωλὸς σημεῖα τοιαυτα ποιεῖν;» λοιπὸν καὶ τὴν ἐκείνων παραλαμβάνει κρίσιν, καὶ τῶν οἰκείων αὐτοὺς ὑπομιμνήσκει ῥημάτων, «Οἴδαμεν» γὰρ, φησί, πάντες, «ὅτι ἀμαρτωλῶν ὁ Θεὸς οὐκ ἀκούει· ἀλλ´ ἐάν τις θεοσεβὴς ἦ, καὶ τὸ βελημα αὐτοῦ ποιῇ, τούτου ἀκούει.» Σκόπει μοι ἐτεῦθεν. πῶς οὐ μόνον ἀμαρτιῶν ἀπήλλαξε τὸν Κύριον, ἀλλὰ καὶ σφόδρα αὐτὸν ἀρέσκοντα τῷ Θεῷ δεῖκνυσι, καὶ τὰ ἐκείνου πάντα πράττοντα, ἐν τῷ εἰπεῖν· «Ἀλλ´ ἐάν τις θεοσεβὴς ἦ, καὶ τὸ θέλημα εὐτοῦ ποιῆ.» Εἶτα ἐπεὶ ἐγίνωσκεν αὐτοὺς συσκιάζειν βουλομένους τὸ θαῦμα, αὐτὸς πολλῆς συνέσεως γέμων, τὴν εὐεργεσίαν ἀνακηρύττει· «Εἰ μὴ γὰρ ἦν οὗτος ἀπὸ Θεοῦ,» οὐκ ἂν θαῦμα τηλικοῦτο εἰργάσατο, οἷον οὐδεὶς τῶν ἀπ´ αἰῶνος. Ἠνοίγησαν μὲν γὰρ ὀγθαλμοὶ τυφλῶν τυχὸν, ἁλλ´ οὐκ ἀπὸ γενετῆς τεπηρωμένοι, ἀπό τινος δὲ πάθους· τοῦτο δέ ἐστε τὸ ξένοι, ὃ νῦν ἐγένετο. Πρόδηλον οὖν, ὅτι μείζων ἢ κατὰ ἄνθρωπόν ἐστιν ὁ τηλικοῦτο θαῦμα τελέσας. Ἀλλ´ ἀποροῦσί τινες ψυχρὰν καὶ σοφιστικὴν ἀπορίαν. Πῶς, φασὶν, εἶπεν, ὅτι «Ἀμαρτωλῶν ὁ Θεὸς οὐα ἀκούει; » Καὶ μὴν εὐχομένων συγχωρηθῆναι τὰς ἀμαρτίας ἐπακούει· φιλάνθρωπος γάρ ἐστι, Τί οὕν ἐστι, φασὶν, ὃ ἐνταῦθα λέγει, ὅτι «Ἄμαρτωλῶν ὁ θεὸς οὐκ ἀκούει;» Ἔδει μὲν πρὸς τὰ τοιαῦτα μηδὲ ἀποκρίνεσθαι· ὅμως ῥητέον ὅτι τὸ ἁμαρτωλῶν μὴ ἀκούειν τὸν Θεὸν, τοῦτο σημαίνει, ὅτι ὁ Θεὸς σημεῖα ἐργάζεσθαι τοῖς ἁμαρτωλοῖς οὐ δίδωσιν. Οὐ γὰρ ἐνοικήσει τὸ Πνεῦμα τοῦ Θεοῦ ἐν σώματι καταχρέρ ἁμαρτίαις. Αἰτουμένων μέντοι ἄφεσιν ἁμαρτοῶν ἀληβῶς καὶ ἀπὸ καρδίας, εἰσακούει, οὐχ ὡς ἁμαρτωλῶν, ἀλλ´ ὡς μετανοούντων. Ὁμοῦ τε γὰρ αἰτοῦνται τὴν ἄφεσιν, καὶ μετέστησαν ἀπὸ τῆς τῶν ἀμαρτωλῶν τάξεως εἰς τὴν τῶν μετανοούντων. Εἰκότως οὖν εἴρηται, ὅτι «Ἄμαρτωλῶν ὁ Θεὸς οὐκ ἀκούει.» Οὔτε γὰρ ἁμαρτωλοῖς δίδωσι τὴν χάριν πῶν σημείων. Πῶς γὰρ, οὐς; καὶ ἐὰν αἰτήσωνταί τοτε περί τινος τοιούτου, μισεῖ, ὡς τὰ μηδὲν αὐτοῖς προσήκοντα σφετεριζομένους; καὶ ἐὰν ἀκούῃ δὲ αἱτουμένων ἄφεσιν, οὐχ ὡς ἁμαρτωλῶν, ἀλλ´ ὡς μεταντούντων ἀκούει. Σκόπει δὲ πῶς εἶπεν, ὅτι «Ἐάν τις θεοσεβής ἧ,» καὶ προσέθηκε, «καὶ τὸ θέλημα αὐτοῦ ποιῇ.» Πολλοὶ γὰρ, θεοσεβεῖς μὲν οἰσὶ, τὸ θέλημα ὅὲ τοῦ Θεοῦ οὐ ποιοῦσι. Δεῖ δὲ ἀμφότερα προσειναι, καὶ θεοσέβειαν, καὶ θελήματος Θεοῦ ἐκπλήρωσιν, ἤτοι πίστιν καὶ ἔργα, ἡ, ὡς ὁ Παῦλος ὁνομάζει, «πίστιν καὶ ἀγαθὴν συνείδησιν·» κεφαλαιωδέστερον δὲ εἰπεῖν, θεωρίαν καὶ πρᾶξιν. Τότε γὰρ ὃντως ζῇ ἡ πίστις, ὅτε καὶ τὰ ἔργα ἔχει τὰ θεάρεστα, ἐξ ὧν ἡ ἀγαθὴ συνείδησις περιγίνεται, ὥσπερ ἀπὸ τῶν πονηρῶν ἔργων ἡ πονηρὰ συνείδησις· καὶ αὖ τὰ ἔργα τότε ζῇ. ὅτε καὶ πίστιν ἔχει· χωρισθέντα δὲ ἀπ´ ἀλλήλων, νεκρά ἐστι· καθὰ εἴρηται· «Πίστις χωρὶςεργων, νεκρά·» καὶ ἔργα, δίχα πίστεως. Ὅρα ἐπαίτῃ τῷ οὐδενὸς λόγου ἀξίῳ, καὶ ἐλέγχει τοὺς παρὰ τοῖς Ἰουδαίοις μεγάλους καὶ ἐντίμους· οὖτω μεγάλη ταύτης ἡ δύναμις, ὥσπερ καὶ τοῦ ψεύδους ἡ συστολὴ καὶ τὸ ἀπαῤῥησίαστον.

PG 123, skenējuma lpp. ~684–694 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 9:34–38

„Tie atbildēja un sacīja viņam: tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs māci? Un tie izdzina viņu ārā. Jēzus dzirdēja, ka tie viņu izdzinuši ārā, un, viņu atradis, sacīja viņam: vai tu tici Dieva Dēlam? Viņš atbildēja un sacīja: un kas Viņš ir, Kungs, lai es Viņam ticētu? Jēzus viņam sacīja: tu Viņu esi redzējis, un Tas, kas ar tevi runā, ir Viņš. Bet viņš sacīja: es ticu, Kungs; un viņš Viņu pielūdza.“ Kamēr tie gaidīja, ka cilvēks runās viņiem pa prātam, tie viņu aicināja un iztaujāja, un ne vienreiz vien; bet, kad no atbildēm atzina, ka viņš nedomā kā viņi, bet kalpo patiesībai, tie viņu nonicina kā grēkos dzimušu, pavisam neprātīgi pārmezdami viņam aklumu un domādami, ka viņš kā nosodīts jau pirms dzimšanas ticis notiesāts piedzimt akls, kam nebija nekāda pamata; bet tie izdzen viņu ārā no tempļa kā patiesības apliecinātāju – melu dēli. Bet ievēro ieguvumu: viņš tika izdzīts no tempļa, un tūlīt viņu atrada tempļa Valdnieks; viņš tika it kā negodāts Kristus dēļ, un tika pagodināts ar Dieva Dēla atziņu. „Jo Jēzus,“ saka, „viņu atrada“, it kā ar nodomu tāpēc nācis, lai viņu iepriecinātu, kā kāds sacīkšu rīkotājs sagaida atlētu, kas daudz pūlējies un vainagots. Un ko Viņš saka? „Vai tu tici Dieva Dēlam?“ Kas tas? Pēc tik lielas pretrunas ar jūdiem, pēc tik daudziem vārdiem Viņš jautā: „Vai tu tici?“ Viņš to dara nevis nezinādams, bet gribēdams aklajam Sevi darīt zināmu. Jo, tā kā viņš Viņu nemaz nebija redzējis pat pēc dziedināšanas (jo kā gan, būdams ļaunāko suņu – jūdu – ielenkts?), šī iemesla dēļ Viņš viņam tagad jautā, lai, viņam jautājot: „Un kas ir“ Dieva Dēls?, saskaņā ar to Sevi parādītu. Un reizē Viņš viņam parāda, ka augstu vērtē viņa ticību, it kā sacīdams tā: „Mani apvainoja tik liela tauta, bet Man par viņiem nav nekādas rūpes; Man rūp viens – lai tu ticētu.“ Bet viņš: „Un kas Viņš ir, Kungs“ – Dieva Dēls? Viņš izteica ilgojošās dvēseles vārdu. Bet Viņš: „Tu Viņu,“ saka, „esi redzējis, un Tas, kas ar tevi runā, ir Viņš.“ Viņš nesacīja: „Es esmu Tas, kas tevi dziedināja, kas tev sacīja: ej, nomazgājies“, bet vispirms atturīgi un neskaidri: „Tu Viņu,“ saka, „esi redzējis“; tad arī skaidrāk: „Un Tas, kas ar tevi runā, ir Viņš.“ Bet šķiet, ka Kungs ar nodomu sacīja: „Tu Viņu esi redzējis“, lai viņu noteikti vestu pie dziedināšanas atmiņas un ka redzes spēju viņš saņēmis no Viņa. Un viņš tūlīt tic un parāda karstas un patiesas ticības darbu – pielūgdams un apstiprinādams vārdu ar darbu, un ka viņš Viņu godina kā Dievu; jo pielūgsme, protams, tiek uzskatīta par pienākošos vienīgi Dievam. Bet saproti šo brīnumu arī kā garīgi paveiktu. Jo akls bija – vai vienkārši katrs cilvēks no dzimšanas, tas ir, no tā, ka ir pakļauts tapšanai, ar ko noteikti ir sajūgta arī iznīcība (jo, kopš mēs tikām notiesāti uz mirstību un nosodīti augt caur kaislīgo dzimšanu, kopš tā laika uz mūsu garīgajām acīm uzlija kāda bieza tumsa un varbūt ādas tērps, kā saka svētie Raksti), vai arī pagānu tauta. Jo arī tā ir akla no dzimšanas, kādi ir pagāni, aklināti ar to, ka dievišķoja to, kas pakļauts tapšanai un iznīcībai, saskaņā ar vārdu: „Viņu neprātīgā sirds tika aptumšota.“ Tādi ir arī persiešu magi, kas iztērēja savu dzīvi dzimšanas un horoskopu pētīšanai. Tātad šo aklo – vai vienkārši katru cilvēku, vai pagānu tautu – Jēzus ieraudzīja. Jo, tā kā tas nespēja redzēt Radītāju, Viņš Pats „caur žēlsirdības iekšām mūs apmeklēja kā Austrums no augstības“. Bet kā Viņš ieraudzīja? „Garām iedams“, tas ir, ne būdams debesīs, bet nonācis ar iztukšošanās vārdiem un, kā pravietis saka, no debesīm noliecies un redzējis visus cilvēku dēlus. Un arī citādi: garām iedams pagānu tautai, tas ir, ne galvenokārt pie tās nācis. Jo Viņš nāca pie Israēla nama pazudušajām avīm; tad it kā ceļa blakuslietu Viņš darīja apmeklējumu tautai, kas sēdēja pilnīgas nezināšanas tumsā. Bet kā Viņš dziedina aklumu? Spļaudams zemē un taisīdams mīklu. Jo, kas tic, ka Vārds kā lāse, kas pil uz zemi, nonāca svētajā Jaunavā, tas uzzieda savām garīgajām acīm mīklu no siekalām un zemes, tas ir, vienīgo Kristu no dievības (kuras simbols ir lāse un siekalas) un cilvēcības (kuras simbols ir zeme, no kuras ir Kunga miesa). Vai tad dziedināšana apstāsies pie ticēšanas? Nebūt ne, bet jāiet arī uz Siloamu, kristības avotu, un jātiek kristītam Sūtītajā, tas ir, Kristū. Jo mēs visi, kas esam garīgi kristīti, esam kristīti Kristū. Bet pēc tam, kad kāds ir kristīts, viņš nonāks arī kārdinājumos. Jo viņu varbūt vedīs pie ķēniņiem un valdniekiem Kristus, viņa Dziedinātāja, dēļ. Tātad jābūt stingram un nelokāmi jāstāv apliecinājumā, nenoliedzot aiz bailēm, bet, ja vajadzēs, kļūstot par izraidītu un izslēgtu no sinagogas, saskaņā ar vārdu: „Jūs būsiet visu ienīsti Mana vārda dēļ, un viņi jūs izslēgs no sinagogām.“ Un, pat ja cilvēki izdzen apliecinātāju, naidodamies pret patiesību, un padzen viņu no tā, kas pie viņiem ir svēts un cienījams, – es saku, no bagātības un slavas, – Jēzus viņu atradīs, un tad jo vairāk, kad viņš no ienaidniekiem tiks negodāts, viņš tiks Kristus pagodināts ar atziņu un pilnīgāku ticību. Viņš pielūgs [To, kas izskatās kā cilvēks], bet ir arī Dieva Dēls. Jo nav viens Dieva Dēls un cits – Marijas (jo tā ir Nestorija bezdievība!), bet viens un tas pats ir Dieva un Cilvēka Dēls. Jo ievēro, kā Kungs, kad agrākais aklais sacīja: „Un kas ir“ Dieva Dēls, „lai es Viņam ticētu?“, saka: „Tu Viņu esi redzējis, un Tas, kas ar tevi runā, ir Viņš.“ Kas tad bija Tas, kas runāja? Protams, Tas, kas dzimis no Marijas; bet Tas pats ir arī Dieva Dēls, ne viens un otrs. Tāpēc arī svētā Marija īstā nozīmē ir Dievadzemdētāja, jo dzemdēja Dieva Dēlu, kas kļuva miesa, nedalāmu un vienu, kas ir divējāds, – Kristu Kungu.

Piezīmes (4)
  1. „Ādas tērps“ – 1. Moz. 3:21; tēvu tradīcijā – mirstības un kaislīguma tēls.
  2. „Kā lāse, kas pil uz zemi“ – Ps. 71:6 (LXX); 1965. g. Bībelē Ps. 72:6.
  3. Ps. 13:2 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 14:2.
  4. „Dievadzemdētāja“ – grieķu Θεοτόκος.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 9:34–38; 1. Moz. 3:21; Rom. 1:21; Lk. 1:78; Filip. 2:7; Ps. 13:2; Mt. 15:24; Mt. 4:16; Ps. 71:6; Rom. 6:3; Mt. 10:18; Lk. 21:17; Jņ. 16:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθησαν καὶ εἶπον αὐτῳ· Ἐν ἁμαρτίαις αὶ ἐγεννήθης ὅλος, καὶ σὺ διδάσκεις ἡμᾶς; Καὶ ἐξέβαλον αὐτὸν ἔξω. Ὥκουσεν ὁ Ἰησοῦς, ὅτι ἐξέβαλον αὐτὸν ἔξω· καὶ εὐρών αὐτὸν, εἶπεν αὐτῶ· Σὺ πιστεύεις εἰς τὸν Υἱὸν τοῦ Θεοῦ; Ἀπεκρίθη ἐκεῖνος καὶ εἶπε· Καὶ τίς ἐστι, Κύριε, ἵνα πιστεύσω εἰς αὐτόν; Επε δὲ αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Καὶ ώρακας αὐτὸν, καὶ ὁ λαλῶν μετὰ σοῦ, ἐκεῖνός ἐστιν. Ὁ δὲ ἔφη· Πιστεύω, Κύριε· καὶ προσεκύνησεν αὐτόν » Ἔως μὲν προσεδόκων, τὸν ἄνθρωπον κεχαρισμένα αὐτοῖς φθέγξεσθαι, προσεκαλοῦντο αὐτὸν καὶ ἡρώτων, καὶ οὐχ ἅπαξ τοῦτο· ἑπεὶ δὲ ἔγνων αὐτὸν ἐκ τῶν ἀποκρίσεων μὴ τὰ αὐτῶν φρονοῦντα, ἀλλὰ τῇ ἀληθείᾳ χαριζόμενον, ἐξουθενοῦσι μὲν αὐτὸν, ὡς ἐν ἀμαρτίαις γεννηθέντα· ἀνοήτως πάντως τὴν τύφλωσιν αὐτῷ προφέροντες, καὶ νομίζοντες ὅτι ὡς κατακεκοιμένος καὶ πρὸ γενέσεως κατεδικάσθη τυΚφλὸς γεννηθῆναι, ὅπερ λόγον οὐκ εἶχεν· ἐκβάλλουσι δὲ αὐτὸν ἔξω τοῦ ἱεροῦ ὡς ὁμολογητὴν τῆς ἀληθείας οἱ τοῦ ψεύδους υἱοί. Ἀλλ´ ὅρα τὸ κέρδος· Ἐξεβλήθη ἀπὸ τοῦ ἱεροῦ, καὶ εὐθὺς εἶρεν αὐτὸν ὁ Δεσπότης τοῦ ἱεροῦ· ἠτιμάσθη τῷ δοκεῖν διὰ Χριστὸν, καὶ ἐτιμήθη τῇ ἐπιγνώσει τοῦ Υἱοῦ τοῦ Θεοῦ. Εὐρε γὰρ, φησίν, αὐτὸν ὁ Ἰησοῦς, ὥσπερ ἐπίτηδες ἐπὶ τούτῳ ἐλθὼν, ἵνα αὐτὸν παραμυθήσηται, καθάπερ τις ἀγωνοθέτης ἀθλητὴν πολλὰ καμόντα καὶ στεφανωθέντα δεχόμενος. Καὶ τί φησι; «Πιστεύεις εἰς τὸν Υἱὸν τοῦ Θεοῦς» Τί τοῦτο· μετὰ τοσαύτην ἀντίῤῥησιν τὴν πρὸς τοὺς Ἰουδαίους, μετὰ τοσαῦτα ῥήμασα ἐρωτᾷ, Εἰ πιστεύεις; Οὐκ ἁγνοῶν τοῦτο ποιεῖ, ἀλλὰ βουλόμενος τῷ τυφλῷ ἑαυτὸν γνωρίσαι. Ἐπειδὴ γὰρ αὐδ´ ἄλως εἶδεν αὐτὸν οὐδὲ μετὰ τὴν ἴασιν πῶς γὰρ, ᾔπὸ τῶν κακίστων κυνῶν πῶν Ἱουδαίων πειιελνέν.ε νος;) τούτου ἕνεκεν ἐρωτᾷ αὐτὸν νῦν, ἵνα ἐκείνου ἐρωτήσαντος, «Καὶ τίς ἐστιν» ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ; ὰκολούθως ἑαυτὸν ἐπιδείξῃ. Ἄμα δὲ καὶ δείκνυσιν αὐτῷ, ὅτι τὴν αὐτοῦ πἰστιν πολλοῦ τιμᾶται, ὡσανεὶ τοιαῦτα λέγων· Ὕβρισέ με δῆμος τοσοῦτος, ἀλλ´ οὐδεὶς ἐμοὶ λόγος ἐκείνων· ἑνός μοι μέλει, τοῦ πιστεῦσαι. Ὁ δὲ, «Καὶ τίς ἐστι, Κύριε,» ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ; Ποθούσης ψυχῆς ῥῆμα ἐφῦέγξατο. Ὁ δὲ, «Καὶ ἑώρακας, φησὶν, αὐτὸν, καὶ ὁ λαλῶν μετὰ σοῦ, ἐκεῖνός ἐστιν.» Οὐκ εἶπεν, ὅτι Ἐγώ εἰμι ὁ τεθεραπευκώς σε, ὁ εἰπών σοι, Ὑπαγε, νίψαι· ἀλλ´ ὧπεσταλμένως μὲν πρῶτον καὶ ἀσαφῶς, «Καὶ ἑώρακας, φησὶν, αὐτόν·» εἶτα καὶ φανερώτερον, «Καὶ ὁ λαλῶν μετὰ σοῦ, ἐκεῖνός ἐστιν.» Ἔοικε δὲ ὁ Κύριος ἐπίτηδες εἰπεῖν τὸ, «Ἑώρακας αὐτὸν,» ἵναπάντως εἰς ἀνάμνησιν αὐτὸν ἀγάγῃ τῆς θεραπείας, καὶ ὅτι ὑπ´ αὐτοῦ τὴν τοῦ ὁρᾷν ἔλαβε δύναμιν. Καὶ ὡς [ς] εὐθύς τε πιστεύει, καὶ θερμῆς ἔργον καὶ ἀληθοῦς πίστεως ἐπιδείκνυται, προσκυνῶν, καὶ πιστούμενος τὸν λόγον τῷ ἔργῳ, καὶ ὅτι ὡς Θεὸν δοξάζει αὐτόν· μάνῳ γὰρ δήπου Θεῷ τὴν προσκύνησιν ἀπονέων [ἀπονέμειν] νενόμισται. λάμβανε δέ και τὸ θαῦμα τοῦτο, καὶ νοητῶς ἐπιτελεσθέν. Τυφλὸς μὲν γὰρ ἦν, εἴτε ἁπλῶς πᾶς ἄνθρωπος ἐκ γετῆς, τοῦτ´ ἔστιν, ἐκ τοῦ ὑπὸ γένεσιν εἶναι, ᾗ κάντως καὶ ἡ φθορὰ συνέζευκταιφ´ οὗ γὰρ θνητύτητος κατεδικάσθημεν, καὶ διὰ τῆς ἐμπαθοῦς γενέσεως αὐξάνεσθαι κατεκρίθημεν, ἔκτοτε παχύ τι κέφος καὶ δερμάτινος τάχα χιτὼν, ὥς φασι τὰ ἱερὰ Ἀόγια, ἐπεχύθη τοῖς νοεροῖς ἡμῶν ὁφθαλμοῖς· εἴτε καὶ ὁ τῶν ἐθνῶν λαός. Καὶ οὗτος γὰρ ἐκ γενετῆς τοςλὸς, οἷοι οἱ Ἔλληνες· ἐκ τοῦ τὰ ὑπὸ γένεσιν καὶ φθορὰν θεοποιῆσαι, τυφλωθέντες, κατὰ τὸ, «Ἑσκοτίσθη ἡ ἀσύνετος αὐτῶν καρδία,» Τοιοῦτοι καὶ ο παρὰ Πέρσαις μάγοι γενέσει καὶ γενεθλιαλογίᾳ τοοσδαπανήσαντες τὴν ἀὐτῶν ζωήν. Τοῦτον οὖν τὸν τοφλὸντε ἁπλῶς πάντα ἄνθρωπον, εἴτε τὸν ἐθνικὸν λαὸν εἶδεν ὁ Ἱςσοῦς. Ἐπεὶ γὰρ ἐκεῖνος οὐκ ἠδύνατο τὸν Δημιουργὸν ἰδεῖν, αὐτὸς «διὰ σπλάγχνα ἐλέους ἐπεσκέψατο ἡμᾶς ἀνατολὴ ἐξ ὕψους. «Πῶς δὲ κἰδε; «Παράγων,» τουτέστι, μὴ ἐν τῷ οὐρανῳ ὡν, ἀλλὰ παρελθὼν κενώσεως λόγοις, καὶ ἐκ τοῦ οὐρανοῦ, κατὰ τὸν προφήτην, διακύψας, καὶ ἰδὼν πάντας τοὺς υἱοὺς τῶν ἀνθρώπων· καὶ ἄλλως δέ· Παράγων, Εὲ τὸν ἐθνικὸν λαὸν, τουτέστιν, οὓ προηγουμένως ἐπ´ αὐτὸν ἐλθών. Εἰς γὰρ τὰ ἀπολωλότα πθόβασὰ οίκου Ἰσραήλ ἦλθεν· εἶτα ὥσπερ ὁδοῦ πάρεργον ἐποιήαατο τὴν ἐπίσκεψιν τοῦ ἐν τῷ σκότει καθημένου τῆς παντελοῦς ἀγνωσίας λαοῦ. Πῶς δὲ θεραπεύει τὴν τύφλωσιν; Πτύσας χαμαὶ, καὶ πηλὸν ποιήσας, Ὡς γὰρ ἂν πιστεύσειεν, ὅτι ὡσεὶ σταγὼν ἡ στάζουσα ἐαὶ τὴν γὴν, καταβέβηκεν ἐπὶ τὴν ἁγίαν Παρθένον ὁ Αόγος, οὗτος χρίσεται τοὺς νοεροὺς ὀφθαλμοὺς τῷ ικ τοῦ πτύσματος καὶ τῆς γῆς πηλῷ, ἤγουν τῳ ἑνὶ Χριστῷ τῷ ἐκ θεότητοςς σύμβολον ἡ σταγὼν καὶ τὸ πτύσμα. καὶ ἀνθρωπότητοςἦς σύμβολον ἡ γῆ, ἐξ ἦς τὸ τοῦ Κυρίου σῶμα). Ἀρ´ οὖν ἄχρι τοῦ πιστεῦσαι τὴν θεραπείαν στήσεται; Οὔμενουν, ἀλλὰ δεῖ καὶ ἐπὶ τὸν Σιλωὰμ ἐλθεῖν, τὴν πηγὴν τοῦ βαπτίσματος, καὶ βαπτισθῆναι εἰς τὸν ἀπεσταλμένον, τοῦτ´ ἔστι, Χριστόν. Ὅσοι γὰρ ἐβαπτίσθημεν πνευματικῶς, εἰς Χριστὸν ἐβαπτίσθημεν. Μεθ´ ὃ δὲ καὶ βαπτισθείη τις, καὶ πειρασμοῖς περιπεσεῖται, Ἀχθήσεται γὰρ τάχα ἐπὶ βασιλεῖς καὶ ἡγεμόνας, ἱνεκεν τοῦ θεραπεύσαντος αὐτὸν Χριστοῦ. Δεῖ τοίνυν ξεβαίως ἔχειν, καὶ ἵστασθαι ἐπὶ τῆς ὁμολογίας ἀκλινως, μὴ διὰ φόβον ἀρνούμενον, ἀλλὰ, κἂν δεήσῃ, ἐκκῆρυκτον καὶ ἀποσυνάγωγον γινόμενον, κατὰ τὸ, «σεσθε μισούμενοι ὑπὸ πάντων διὰ τὸ ὄνομά μου, καὶ ἀποσυναγώγους ποιήσουσιν ὑμᾶς.ν Κἂν ἐκβάλλωσι δὲ τὸν ὁμολογητὴν οἱ ἄνθρωποι, τῇ ἀληθείᾳ ἐγΘραίνοντες, καὶ διώξμωσιν ἀπὸ τῶν παρ´ αὐτοῖς ἰερῶν καὶ τιμίων, πλούτου, λέγω, καὶ δόξης· εὑρήαι αὐτὸν ὁ Ἰησοῦς, καὶ τότε μᾶλλον, ὅτε παρὰ τῶν ἐχθρῶν ἀτιμασθείη, παρὰ Χριστοῦ τιμηθήσεται, τῇ ἐπιγνώαει καὶ τῇ ἀκριβεστέρᾳ πίστει. Προσκυνήσει νόμενον, ὄντα δὲ καὶ Υἱὸν τοῦ Θεοῦ. Οὐ γὰρ ἄλλος ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, καὶ ἄλλος ὁ ἐκ Μαρίαςτοῦτο γὰρ Νεστορίου τὸ ἀσέβημα!, ἀλλ´ εἷς καὶ ὁ αὐτὸς Υὸς Θτοῦ καὶ ἀνθρώπου. Ὅρα γὰρ πῶς ὁ Κύριος, εἰπόντος τοῦ ποτε τυφλοῦ, «Καὶ τίς ἐστιν» ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, «ἵνα πιστεύσω εἰς αὐτόν;» -«Καὶ ἑώρακας, φησὶν, αὐτὸν, καὶ ὁ λαλῶν μετὰ σοῦ, ἐκεῖνός ἐστιν.» Τίς οὖν ἦν ὁ λαλῶν; Ἡ πάντως ὁ ἐκ Μαρίας γεννηθείς; ὁ αὐτὸς δὲ καὶ Υἱὸς Θεοῦ, οὐκ ἄλλος ρα καὶ ἄλλος. Ὅθεν καὶ κυρίως Θεοτόκος ἡ ἀγία Μαρία, ὡς τὸν Υἱὸν τοῦ Θεοῦ σάρκα χεγονότα γεννήσασα, ἀδιαίρετον ὄντα, καὶ ἕνα τὸν διπλοῦν, ὅς ἐστι Χριστὸς Κύριος.

PG 123, skenējuma lpp. ~684–694 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 9:39–41

„Un Jēzus sacīja: uz tiesu Es esmu nācis šajā pasaulē, lai tie, kas neredz, redzētu, un tie, kas redz, kļūtu akli. Un to dzirdēja daži no farizejiem, kas bija pie Viņa, un sacīja Viņam: vai arī mēs esam akli? Jēzus tiem sacīja: ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam; tātad jūsu grēks paliek.“ Tā kā Kungs redzēja, ka farizeji no brīnuma drīzāk ir guvuši kaitējumu, nevis labumu, un tāpēc ir lielāka nosodījuma cienīgi, Viņš saka – kā šķiet un kā lietas izvēršas –: „Uz tiesu Es esmu nācis“, tas ir, uz lielāku sodu un nosodījumu, „lai tie, kas neredz, redzētu, un tie, kas redz“, kā farizeji, „kļūtu akli“ dvēseles acīs. Jo, lūk, tas, kas no dzimšanas neredzēja, redz gan dvēselē, gan miesā; bet tie, kas šķita redzam, kļuva akli prātā. Jo Viņš šeit runā par divām atredzēšanām un diviem aklumiem. Bet farizeji, kas vienmēr žāvājās pēc jūtamā, domādami, ka Viņš runā par jūtamu kroplumu, saka: „Vai arī mēs esam akli?“, kaunēdamies tikai par šo miesīgo aklumu. Bet Kungs, gribēdams viņiem parādīt, ka labāk ir būt akliem miesā nekā neticīgiem, saka: „Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka.“ „Jo, ja jūs būtu sakropļoti nepieciešamības spiesti no dabas, jums, slimojot ar neticību, tiktu dota kāda piedošana; bet tagad, sacīdami, ka redzat, un turklāt būdami aculiecinieki brīnumam pie aklā, un tad vēl slimodami ar neticību, jūs neesat piedošanas cienīgi. Jo jūsu grēks paliek neizdzēšams, un jūs tiksiet sodīti smagāk, jo no brīnumiem, ko redzat, jūs nenākat pie ticības.“ Bet varbūt kāds šos vārdus: „Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka“ saprastu arī tā: „Jūs,“ saka, „jautājat par miesīgo aklumu, kaunēdamies tikai par to; bet Es runāju par jūsu dvēseles aklumu: ka, ja jūs būtu akli“, tas ir, nezinātu Rakstus, „jums nebūtu“ tik liela „grēka“, jo jūs grēkotu neziņā; „bet tagad jūs sakāt, ka redzat, un darāt sevi par gudriem un bauslības zinātājiem, tā ka jūs esat paši sevi nosodījuši, un [jums ir] lielāks grēks.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 9:39–41; Lk. 12:47–48; Rom. 2:17–24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ εἶπεν ὁ Ἱησοῦς· Εἰς κρῖμα ἐγὼ εἰς τὸν κόσμον τοῦτον ἦλθον, ἵνα οἱ μὴ βλέποντες βλέπωσι, καὶ αἱ Αλέποντες πυολοὶ γένωνται. Καὶ ἤκουσαν ἐκ τῶν Φαρισαίων ταῦτα, οἱ ὄντες μετ´ αὐτοῦ, καὶ εἶπον αὐτῷ· Μὴ καὶ ἡμεῖς τυφλοί ἐσμεν; Εἶπεν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Εἰ τυφλοὶ ἦτε, οὐκ ἂν εἴχετε ἀμαρτίαν· κὖν δὲ λέγετε, ὅτι Βλέπομεν· ἡ οὖν ἁμαρτία ὑμῶν μένει.» Ἐπειδὴ εἶδεν ὁ Κύριος τοὺς Φαρισαίους βλαβέντας μᾶλλον, οὐκ ὡφεληθέντας ἐκ τοῦ θαύματος, καὶ διὰ τοῦτο καὶ μείζονος κατακρίσεως ἀξίους, φησὶν, ὅτι, ὡς ἔοικε, καὶ ὡς ἀποβαίνει τὰ πράγματα, «Εἰς κοῖμα ἦλθον ἐγὼ,» ἀντὶ τοῦ, εἰς μείζονα κέ λασιν καὶ κατάκρισιν, «ἴνα οἱ μὴ βλέποντες βλέπιωσι. καὶ οἱ βλέποντες,» οἷοι οἱ Φαρισαῖοι, «τυφλοὶ » τοὺς τῆς ψυχῆς ὀφθαλμοὺς «γένωνται.» Ἰδοὺ γὰρ ὁ μὲν ἐκ γενετῆς μὴ βλέπων βλέπει, καὶ ψυχῇ καὶ σώιιατι· οἱ δὲ δοκοῦντες βλέπειν, ἐτυφλώθησαν νατὰ νοῦν, Δύο γὰρ ἀναβλέψεις ἐνταῦθα λέγει καὶ δύο τυφλότητας. Οἱ δὲ πρὸς τὰ αἰσθητὰ ἀεὶ κεχηνότες Φαρισαῖοι, νομίσαντες περὶ αἰσθητῆς λέγειν αὐπὸν πηρώσεως, «Μὴ καὶ ἡμεῖς, φασὶ, τυφλοί ἐσμεν·» ταύτην μόνην τὴν σωματικὴν αἰσχυνόμενοι τύφλω σιν. Ὁ δὲ Κύριος, δεῖξαι αὐτοῖς βουλόμενος, ὅτι Αέλτιον τυιολοὺς εἶναι σώματι καὶ μὴ ἀπίστους, φησίν· «Εἰ τυφλοὶ ἦτε, οὐκ ἂν εἴχετε ἁμαρτίαν. Εἰ γὰρ κατ´ ἀνάγκην ἐκ φύσεως ἐπεπήρωσθε, ἐδίδοτο ἄν τις συγγνώμη ἀπιστίαν νοσοῦσι· νῦν ἂὲ λέγοντες δλέπειν καὶ μέν τοι καὶ αὐτόπται τοῦ ἐπὶ τῷ τυφλῷ γενόμενοι θαύματος, εἶτα ἀπιστίαν νοσοῦντες ἔτι, οὐκ ἄξιοί ἐστε συγγνώμης. Ἡ γὰρ ἀμαρπία ὑμῶν ἀνεξάλειπτος μένει, καὶ μειζόνως κολασθήσεσθε, ἅτε μὴ ἐξ ὧν ὁρᾶτε θαυμασίων εἰς πίστιν ἐρχόμενοι. Τάχα δ´ ἄν τις καὶ οὕτω νοήσειε τὸ, «Εἰ τυφλοὶ ἧτε, οὐκ ἂν εἴχετε ἁμαρτίαν· » Ὑμεῖς μὲν γὰρ. φησὶ, περὶ σωματικῆς ἐρωτᾶττυφλότητος, ὡς μόνην ταύτην ἐπαισχυνόμενοι· ἐγὼ δὲ περὶ τῆς ψυχικῆς ὑμῶν λέγω τυφλώσεως, ὅτι «ἐὰν ἦτε τυφλοὶ,» τουτέστιν, ἀμαθεῖς τῶν Γραφῶν, «οὐκ ἂν ἀμαρτίαν εἴχετε» τηλικαύτην, ὡς ἐν ἀγνοίᾳ ἀμαρτάνοντες· νῦν δὲ λέγετε, ὅτι βλάπετε, καὶ φρονίμους ἑαυτοὺς καὶ νομομαθεῖς ποιεῖσθε, ὥστε αὐτοκατάκριτοί ἐστε, καὶ μείζονα τὴν ἀμαρτίαν ΟΛΡΟΤ Χ

PG 123, skenējuma lpp. ~684–694 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu