Jņ. 10:1–5
„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neieiet avju kūtī pa durvīm, bet kāpj citur, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij; un viņš sauc savas avis vārdā un izved tās. Un, kad viņš savas avis izlaidis, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo pazīst viņa balsi. Bet svešam tās nesekos, bet bēgs no tā, jo nepazīst svešo balsi.“ Tā kā Viņš tiem bija pārmetis neticību, sacīdams, ka tie patiesi ir akli dvēselē tieši neticības kaislības dēļ, lai tiem nebūtu ko sacīt: „Mēs no Tevis novēršamies ne tāpēc, ka esam akli, bet bēgdami kā no maldinātāja“, Viņš par to turpmāk runā plaši. Un ko Viņš dara? Viņš min patiesā gana un vilka un postītāja pazīmes un tā parāda, ka Pats pieder pie labās daļas, ņemdams liecību no pašām lietām; un vispirms Viņš min postītāja raksturīgās iezīmes. „Jo tas,“ saka, „neieiet pa durvīm“, tas ir, caur Rakstiem; „jo viņš neizmanto Rakstus par lieciniekiem, nedz praviešus.“ Jo durvis patiesi ir Raksti; jo caur tiem mēs tiekam pievesti Dievam. Tie nelaiž iekšā vilkus, jo atvaira ķecerus, nostādīdami mūs drošībā un dodami padomu par visu, ko vien gribam. Tātad zaglis ir tas, kas neieiet avju kūtī caur Rakstiem, [lai] par tām rūpētos, „bet kāpj citur“, tas ir, cērt sev citu, neparastu ceļu; kā Teids un Jūda, kas pirms Kristus, pieviluši tautu, gan to samaitāja, gan paši gāja bojā; tāds būs arī riebīgais antikrists. Jo viņiem nav liecības no Rakstiem. Bet Viņš dod mājienu arī par rakstu mācītājiem, kas par bauslības priekšrakstiem neliekas ne zinis, bet mācīja cilvēku priekšrakstus un tradīcijas. Bet trāpīgi Viņš sacīja: „kāpj“, kas ir raksturīgi zaglim, kas pārlec pāri žogam un visu dara bīstami. Vai redzēji laupītāja pazīmes? Ievēro arī gana pazīmes. Jo gans ieiet caur Rakstiem, un tam durvju sargs atver. Bet par durvju sargu saproti man vai nu Mozu (jo viņam tika uzticēti Dieva vārdi; bet Mozus atvēra Kungam, noteikti runādams par Viņu, kā arī Pats Kungs saka: „Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man“), vai arī Svētais Gars ir durvju sargs. Jo, tā kā Raksti, Svētajā Garā saprasti un atvērti, mums parāda Kristu, Svētais Gars pamatoti ir durvju sargs, kurā kā gudrības un atziņas Garā Raksti tiek atvērti, caur kuriem Kungs ieiet, lai par mums rūpētos, un caur kuriem Viņš tiek parādīts par Ganu. Un avis klausa gana balsij. Jo, tā kā tie atkal un atkal sauca Viņu par krāpnieku un to apstiprināja ar savu neticību, sacīdami: „Vai kāds no valdniekiem Viņam ir ticējis?“, Kungs parāda, ka nav jādomā, ka Viņš ir postītājs tāpēc, ka viņi netic, bet ka viņi paši ir izmesti no avju kārtas. „Jo Es,“ saka, „ieiedams pa durvīm, acīmredzami esmu patiesi gans; bet jūs, kas Man neesat sekojuši, šķiet, neesat avis.“ Bet no kurienes Viņš izved savas avis? Protams, no neticīgo vidus, kā arī aklo no jūdu vidus, kas gan Viņu uzklausīja, gan Viņu atzina. Un Viņš iet avīm pa priekšu, kaut gan pie miesīgajiem ganiem notiek pretēji, jo tie iet aiz tām. Bet šeit Viņš parāda, ka visus vadīs pie patiesības, jo arī mācekļus Viņš sūta kā avis vilku vidū; tik jauna ir Kristus ganīšana. „Bet svešam tās nesekos, jo nepazīst svešo balsi.“ Arī šeit Viņš noteikti dod mājienu par Teida un Jūdas piekritējiem, kuriem avis nesekoja. Jo daži nedaudzie tika aizvilināti, un arī tie pēc viņu nāves atkrita; bet Kristum – gan dzīvam, gan it īpaši pēc nāves – visa pasaule aizgāja līdzi. Bet Viņš dod mājienu arī par antikristu; jo arī viņš, uz neilgu laiku pievīlis, pēc savas bojāejas nepaturēs sekotājus. Jo vārdi „tās nesekos“ nozīmē, ka pēc maldinātāju nāves neviens tiem vairs neklausīs nedz sekos. Tātad durvis ir Raksti, bet Kungs caur šīm durvīm izved avis ganībās. Bet kas ir ganības? Nākamā bauda un atpūta, kurā Kungs mūs ieved. Bet, ja citur Viņš Sevi sauc arī par durvīm, nav jābrīnās. Jo, kad Viņš grib parādīt Savu rūpību par mums, Viņš Sevi sauc par ganu; bet, kad grib parādīt, ka Viņš ir Tas, kas pieved pie Tēva, tad Viņš sauc Sevi par durvīm; jo Tas pats vienā un otrā nozīmē ir gan avs, gan gans. Turklāt, ja dievišķo Rakstu vārdi ir durvis, un Pats Kungs ir un tiek saukts Vārds, Viņu pamatoti var saukt par durvīm.
Piezīmes (2)
- Teids un Jūda Galilietis – sacelšanās vadoņi (Ap. d. 5:36–37).
- „Avju kūts“ – grieķu αὐλὴ τῶν προβάτων.
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 10:1–5; Ap. d. 5:36–37; Mk. 7:7–8; Rom. 3:2; Jņ. 5:46; Is. 11:2; Jņ. 7:48; Mt. 10:16; 2. Tes. 2:8; Jņ. 1:29; Jņ. 1:1
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕΦΑΛ. Ν Περὶ τοῦ καλοῦ ποιχμένος, καὶ μισθωτοῦ. Περὶ τοῦ Ἰησοῦ ἐρωτηθέντος ἐν τῇ στοᾷ, ἐν τῷ περιΧατείν. «Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ὁ μὴ εἰσερχόμενος διὰ τῆς θύρας εἰς τὴν αὐλὴν τῶν προβάτων, ἀλλὰ ἀναΟοικρορΟΟς βαιίνων ἀλλαχόθεν, τκεῖνος κλέπτης ἐστὶ καὶ λῃστής. ὶ δὲ εἰσερχόμενος διὰ τῆς θύρας, ποιμήν ἐστι τῶν ποβάτων. Τούτῳ ὁ θυρωρὸς ἀνοίγει, καὶ τὰ πρόβατα τῆς φωνῆς αὐτοῦ ἀκούει· καὶ τὰ ἴδια πρόβατα καλεῖ κατ´ ὄνομα, καὶ ἐξάγει αὐτά. Καὶ ὅταν τὰ ἴδια πρόβατα ἐκβάλῃ, ἔμπροσθεν αὐτῶν πορεύεται, καὶ τὰ πρόβατα αὐτῷ ἀκολουθεῖ, ὅτι οἴδασι τὴν φωνὴν αὐτοῦ. Ἀλλοτρίῳ δὲ οὐ μὴ ἀκολουθήσωσιν, ἀλλὰ φεύξονται ἀπ´ αὐτοῦ, ὅτι οὐκ οἴδασι τῶν ἀλλοτρίων τὴν φωνήν.» Ἐπειδὴ ἀπιστίαν αὐτοῖς ὡνείδισεν εἰπὼν, τι Τυφλοὶ ὄντως ἐστὲ κατὰ ψυχήν, διὰ τοῦτο αὐτὸ τὸ τῆς ἀπιστίας πάθος, ἵνα μὴ ἔχωσι λέγειν, ὅτι Οὐ διὰ τὸ εἶναι τυφλοί, ἀλλ´ ὡς πλάνον φεύγοντες ἀποστρεφόμεθα, ὑπὲρ τούτου λοιπὸν πολὺν ποιεῖται τὸν λόγον· καὶ τί ποιεῖ; Τὰ γνωρίσματα τίθησι τοῦ τε ἀληθινοῦ ποιμένος, καὶ τοῦ λύκου καὶ λυμεῶνος, καὶ οὕτως ἑαυτὸν ἀποδείκνυσι τῆς ἀγαθῆς ὄντα μοίρας, ἀπὸ τῶν πραγμάτων τὴν μαρτυρίαν ποιούμενος · καὶ πρότερον τὰ χαρακτηριστικὰ τοῦ λυμεῶνος τέθησιν. Ἐκεῖνος γὰρ, φησὶν, οὐκ εἰσέρχεται διὰ τῆς θύρας, τουτέστι, διὰ τῶν Γραφῶν· οὐ γὰρ χρᾶται τεῖς Γραφαῖς μάρτυσιν, οὐδὲ τοῖς προφήταις. Τῷ ἄντι γὰρ θύρα αἱ Γραφαί· δι´ αὐτῶν γὰρ προσαγόμεθα τῷ Θεῷ. Αὗται τοὺς λύκους οὐκ ἀφιᾶσιν εἰσελθεῖν · ἀπείργουσι γὰρ τοὺς αἱρετικοὺς, ἐν ἀσφαλείᾳ. ἡμᾶς καθιστῶσαι, καὶ γνώμας διδοῦσαι περὶ ὧν ἂν βουλοίμεθα πάντων. Κλέπτης οὖν ὁ μὴ διὰ τῶν Γραφῶν εἰσερχόμενος εἰς τὴν αὐλὴν των προθάτων, ἀσι προνὸεῖσθαι αὐτῶν. ἀλλ´ ἀναβαίνων ἄλλοθεν, τουτέστιν, ἐτέραν ἑαυτῷ ὁδὸν τέμνων καὶ ἀσυνήθη· ωσπερ ὁ Θευδᾶς καὶ Ἰούδας, οἳ πρὸ τοῦ Χριστοῦ πλανησαντες τὸν λαὸν, διέφθειράν τε καὶ διεφθάρηδαν · οἰος ἔσται καὶ ὁ μιαρὸς Ἀντίχριστος. Οὐ γὰρ ἐκ τῶν Γραφῶν τούτοις ἡ μαρτυρία. Ἀλλὰ γὰρ καὶ τοὺς Γραμματεῖς αἰνίττεται, οἶ τῶν μὲν νομικων ἐνταλμάτων οὐδένα λόγον ἐποίουν, ἐνάλματα δὲ ἀνθρώπων καὶ παραδόσεις ἐδίδασκον. Προσφυῶς δὲ εῖσε· τὸ «Ἀναβαίνων.» ὃ κλέπτου ἐστὶ φραγμὸν ὑκερπηδῶντος, καὶ πάντα ἐπικινδύνως πράττοντος. Εδες τὰ γνωρίσματα τοῦ ληστοῦ; Ὅρα καὶ τὰ τοῦ τοιμένος. Ὁ γὰρ ποιμὴν διὰ τῶν Γραφῶν εἰσέρχεται, καὶ τούτῳ ὁ θυρωρὸς ἀνοίγει. Θυρωρὸν δὲ ἢ τὸν Μωσέα μοι νόειοὗτος γὰρ τοῦ Θεοῦ ἐπιστεύθη λόγεα · ἤνοιξε δὲ ὁ Μωσῆς τῷ Κυρίῳ, περὶ αὐτοῦ πάντως εἰπῶν, ὡς καὶ ὁ Κύριος αὐτός φησιν, οτι « Εἰ ἐπιστεύετε Μωσῇ, ἐπιστεύετς ἂν ἐμοί»· ἢ καὶ τὸ Ινεῦμα τὸ ἅγιόν ἐστιν ὁ θυρωρός. Ἐπεὶ γὰρ ἐν Πνεύματι ἁγίῳ νοούμεναι καὶ ἀνοιγόμεναι αἱ Γραφαὶ, δεικνύουσιν ἡμῖν τὸν Χριστὸν, εἰκότως θυρωρὸς τὸ Πνεῦμα τὸ ἅγιον, ἐν ᾧ ὡς Πνεύματι σοφίας καὶ γώσεως αἱ Γραφαὶ διανοίγονται, δι´ ὧν εἰσέρχεται ὁ Κύριος εἰς τὴν ἡμῶν κηδεμονίαν, καὶ δι´ ὧν ἀποδείκνυται ποιμήν. Καὶ τὴν φωνὴν δὲ τοῦ ποιμένος ἀκούει τὰ πρόβατα. Ἐπεὶ γὰρ ἐκεῖνοι ἄνω καὶ νάο. ἕλεγον αὐτὸν ἀπατεῶνα, καὶ τοῦτο ἐκ τῆς ἑαυτῶν ὰπιστίας ἐβεβαίουν λέγοντες· «Μὴ τῶν ἀρχόντων τις ἐπίστευσεν εἰς αὐτόν;» δείκνυσιν ὁ Κύριος, ὅτι μύκ αὐτὸν χρὴ νομίζειν λυμεῶνα, διότι ἐκεῖνοι ἀπ ττοῦσιν, ἀλλ´ αὐτοὺς ἐκβληθῆναι τῆς τῶν προβάτων πάξεως. Ἐγὼ μὲν γὰρ, φησὶ, διὰ τῆς θύρας εἰσερχόμενος, πρόδηλον, ὡς ἀληθῶς εἰμι ποιμήν· ὑμεῖς δὲ οἱ μὴ ἀκολουθήσαντες, ἐοίκατε μὴ εἶναι πρόβατα Πόθεν δὲ ἐξάγει τὰ ἴδια πρόβατα, ἡ ἐκ μέσου τῶν ἀπίστων, ὥσπερ καὶ τὸν τυφλὸν ἐκ μέσου τῶν Ἰουδαίων, ὃς καὶ ἥκουσεν αὐτοῦ, καὶ ἐπέγνω αὐτόν; Καὶ ἔμπροσθεν δὲ τῶν προβάτων πορεύεται, καίτοι τοὺναντίον ἐπὶ τῶν σωματικῶν ποιμένων γίνεται· ὅπισθεν γὰρ πορεύονται. Ἀλλ´ ἐνταῦθα δείκνυσιν, ὅτι πάντας ὁδηγήσει πρὸς τὴν ἀλήθειαν, ἐπεὶ καὶ τοὺς μαθητὰς ὡς πρόβατα ἐν μέσῳ λύκων πέμπει· οὕτως ἄρα καινοτέρα ἡ τοῦ Χριστοῦ ποιμαντική. «Ἀλλατρίῳ δὲ οὐ μὴ ἀκολουθήσωσιν, οὐ γὰρ οἴδασι τῶν ὰλλοτρίων τὴν φωνήν.» Κἀνταῦθα δὲ πάντως τοὺς περὶ Θευδᾶν καὶ Ἰούδαν αἰνίττεται, οἷς οὐκ ἠκολούθησαν τὰ πρόβατα. Ὁλίγοι γάρ τινες ὑποκλαπέντες, καὶ οὗτοι μετὰ θάνατον αὐτῶν ἀπέστησαν· Χριστῷ δὲ, καὶ ζῶντι καὶ τελευτήσαντι μάλιστα, ὁ κόσμος ὅλος ὀπίσω ἀπῆλθεν αὐτοῦ. Αἰνίττεται δὲ καὶ τὸν Ἀντίχριστον· καὶ αὐτὸς γὰρ πρὸς ὀλίγον πλανήσας, οὐν ἕξει τοὺς ἀκολουθήσαντας μετὰ τὴν αὐτοῦ ἀπώλειαν. Τὸ γὰρ «Οὐ μὴ ἀκολουθήσωσι,» τοῦτο δηλοῖ, ὅτι μετὰ τὴν τελευτὴν τῶν πλανώντων, οὐκ ἔστοι τις αὐτοῖς προσέχων, ἢ ἀκολουθῶν. Θύρα μὲν οὖν αἱ Γραφαὶ, ἐξάγει δὲ ἐπὶ νομὴν τὰ πρόβατα ὁ Κύριος διὰ τῆς θύρας ταύτης. Τίς δὲ ἡ νομή; Ἡ μέλλουσε τρυφὴ καὶ ἀνάπαυσις, εἰς ἡν ἡμᾶς εἰσάγει ὁ Κύριος. Εἰ δὲ ἁλλαχοῦ καὶ θύραν ἑαυτὸν ὀνομάζει, οὐ χρὴ θαυμάζειν. Ὅταν μὲν γὰρ τὴν κηδεμονίαν ἐμφῆναι βούληται τὴν περὶ ἡμᾶς, ποιμένα ἑαυτὸν ὀνομάζει· ὅταν δὲ θέλῃ δεῖξαι, ὅτι αὐτός ἐστιν ὁ προσάγων τῷ Πατρὶ, τότε θύραν ἑαυτὸν λέγει· ἐπεὶ ὁαὐτὸς καὶ κατ ἄλλην καὶ ἀλλην ἔννοιαν καὶ πρόβατόν ἐστι καὶ ποιμήν. Ἔπειτα εἴπερ εἰσὶ θύρα οἱ λόγοι τῶν θείω ραφῶν, καὶ αὐτὸς δὲ ὁ Κύριος Λόγος ἐστὶ, καὶ καλεῖται, εἰκότως ἂν κληθείη θύρα.
PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem