Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 10. nodaļa

Jņ. 10:1–5

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neieiet avju kūtī pa durvīm, bet kāpj citur, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ieiet pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij; un viņš sauc savas avis vārdā un izved tās. Un, kad viņš savas avis izlaidis, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo pazīst viņa balsi. Bet svešam tās nesekos, bet bēgs no tā, jo nepazīst svešo balsi.“ Tā kā Viņš tiem bija pārmetis neticību, sacīdams, ka tie patiesi ir akli dvēselē tieši neticības kaislības dēļ, lai tiem nebūtu ko sacīt: „Mēs no Tevis novēršamies ne tāpēc, ka esam akli, bet bēgdami kā no maldinātāja“, Viņš par to turpmāk runā plaši. Un ko Viņš dara? Viņš min patiesā gana un vilka un postītāja pazīmes un tā parāda, ka Pats pieder pie labās daļas, ņemdams liecību no pašām lietām; un vispirms Viņš min postītāja raksturīgās iezīmes. „Jo tas,“ saka, „neieiet pa durvīm“, tas ir, caur Rakstiem; „jo viņš neizmanto Rakstus par lieciniekiem, nedz praviešus.“ Jo durvis patiesi ir Raksti; jo caur tiem mēs tiekam pievesti Dievam. Tie nelaiž iekšā vilkus, jo atvaira ķecerus, nostādīdami mūs drošībā un dodami padomu par visu, ko vien gribam. Tātad zaglis ir tas, kas neieiet avju kūtī caur Rakstiem, [lai] par tām rūpētos, „bet kāpj citur“, tas ir, cērt sev citu, neparastu ceļu; kā Teids un Jūda, kas pirms Kristus, pieviluši tautu, gan to samaitāja, gan paši gāja bojā; tāds būs arī riebīgais antikrists. Jo viņiem nav liecības no Rakstiem. Bet Viņš dod mājienu arī par rakstu mācītājiem, kas par bauslības priekšrakstiem neliekas ne zinis, bet mācīja cilvēku priekšrakstus un tradīcijas. Bet trāpīgi Viņš sacīja: „kāpj“, kas ir raksturīgi zaglim, kas pārlec pāri žogam un visu dara bīstami. Vai redzēji laupītāja pazīmes? Ievēro arī gana pazīmes. Jo gans ieiet caur Rakstiem, un tam durvju sargs atver. Bet par durvju sargu saproti man vai nu Mozu (jo viņam tika uzticēti Dieva vārdi; bet Mozus atvēra Kungam, noteikti runādams par Viņu, kā arī Pats Kungs saka: „Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man“), vai arī Svētais Gars ir durvju sargs. Jo, tā kā Raksti, Svētajā Garā saprasti un atvērti, mums parāda Kristu, Svētais Gars pamatoti ir durvju sargs, kurā kā gudrības un atziņas Garā Raksti tiek atvērti, caur kuriem Kungs ieiet, lai par mums rūpētos, un caur kuriem Viņš tiek parādīts par Ganu. Un avis klausa gana balsij. Jo, tā kā tie atkal un atkal sauca Viņu par krāpnieku un to apstiprināja ar savu neticību, sacīdami: „Vai kāds no valdniekiem Viņam ir ticējis?“, Kungs parāda, ka nav jādomā, ka Viņš ir postītājs tāpēc, ka viņi netic, bet ka viņi paši ir izmesti no avju kārtas. „Jo Es,“ saka, „ieiedams pa durvīm, acīmredzami esmu patiesi gans; bet jūs, kas Man neesat sekojuši, šķiet, neesat avis.“ Bet no kurienes Viņš izved savas avis? Protams, no neticīgo vidus, kā arī aklo no jūdu vidus, kas gan Viņu uzklausīja, gan Viņu atzina. Un Viņš iet avīm pa priekšu, kaut gan pie miesīgajiem ganiem notiek pretēji, jo tie iet aiz tām. Bet šeit Viņš parāda, ka visus vadīs pie patiesības, jo arī mācekļus Viņš sūta kā avis vilku vidū; tik jauna ir Kristus ganīšana. „Bet svešam tās nesekos, jo nepazīst svešo balsi.“ Arī šeit Viņš noteikti dod mājienu par Teida un Jūdas piekritējiem, kuriem avis nesekoja. Jo daži nedaudzie tika aizvilināti, un arī tie pēc viņu nāves atkrita; bet Kristum – gan dzīvam, gan it īpaši pēc nāves – visa pasaule aizgāja līdzi. Bet Viņš dod mājienu arī par antikristu; jo arī viņš, uz neilgu laiku pievīlis, pēc savas bojāejas nepaturēs sekotājus. Jo vārdi „tās nesekos“ nozīmē, ka pēc maldinātāju nāves neviens tiem vairs neklausīs nedz sekos. Tātad durvis ir Raksti, bet Kungs caur šīm durvīm izved avis ganībās. Bet kas ir ganības? Nākamā bauda un atpūta, kurā Kungs mūs ieved. Bet, ja citur Viņš Sevi sauc arī par durvīm, nav jābrīnās. Jo, kad Viņš grib parādīt Savu rūpību par mums, Viņš Sevi sauc par ganu; bet, kad grib parādīt, ka Viņš ir Tas, kas pieved pie Tēva, tad Viņš sauc Sevi par durvīm; jo Tas pats vienā un otrā nozīmē ir gan avs, gan gans. Turklāt, ja dievišķo Rakstu vārdi ir durvis, un Pats Kungs ir un tiek saukts Vārds, Viņu pamatoti var saukt par durvīm.

Piezīmes (2)
  1. Teids un Jūda Galilietis – sacelšanās vadoņi (Ap. d. 5:36–37).
  2. „Avju kūts“ – grieķu αὐλὴ τῶν προβάτων.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 10:1–5; Ap. d. 5:36–37; Mk. 7:7–8; Rom. 3:2; Jņ. 5:46; Is. 11:2; Jņ. 7:48; Mt. 10:16; 2. Tes. 2:8; Jņ. 1:29; Jņ. 1:1

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. Ν Περὶ τοῦ καλοῦ ποιχμένος, καὶ μισθωτοῦ. Περὶ τοῦ Ἰησοῦ ἐρωτηθέντος ἐν τῇ στοᾷ, ἐν τῷ περιΧατείν. «Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ὁ μὴ εἰσερχόμενος διὰ τῆς θύρας εἰς τὴν αὐλὴν τῶν προβάτων, ἀλλὰ ἀναΟοικρορΟΟς βαιίνων ἀλλαχόθεν, τκεῖνος κλέπτης ἐστὶ καὶ λῃστής. ὶ δὲ εἰσερχόμενος διὰ τῆς θύρας, ποιμήν ἐστι τῶν ποβάτων. Τούτῳ ὁ θυρωρὸς ἀνοίγει, καὶ τὰ πρόβατα τῆς φωνῆς αὐτοῦ ἀκούει· καὶ τὰ ἴδια πρόβατα καλεῖ κατ´ ὄνομα, καὶ ἐξάγει αὐτά. Καὶ ὅταν τὰ ἴδια πρόβατα ἐκβάλῃ, ἔμπροσθεν αὐτῶν πορεύεται, καὶ τὰ πρόβατα αὐτῷ ἀκολουθεῖ, ὅτι οἴδασι τὴν φωνὴν αὐτοῦ. Ἀλλοτρίῳ δὲ οὐ μὴ ἀκολουθήσωσιν, ἀλλὰ φεύξονται ἀπ´ αὐτοῦ, ὅτι οὐκ οἴδασι τῶν ἀλλοτρίων τὴν φωνήν.» Ἐπειδὴ ἀπιστίαν αὐτοῖς ὡνείδισεν εἰπὼν, τι Τυφλοὶ ὄντως ἐστὲ κατὰ ψυχήν, διὰ τοῦτο αὐτὸ τὸ τῆς ἀπιστίας πάθος, ἵνα μὴ ἔχωσι λέγειν, ὅτι Οὐ διὰ τὸ εἶναι τυφλοί, ἀλλ´ ὡς πλάνον φεύγοντες ἀποστρεφόμεθα, ὑπὲρ τούτου λοιπὸν πολὺν ποιεῖται τὸν λόγον· καὶ τί ποιεῖ; Τὰ γνωρίσματα τίθησι τοῦ τε ἀληθινοῦ ποιμένος, καὶ τοῦ λύκου καὶ λυμεῶνος, καὶ οὕτως ἑαυτὸν ἀποδείκνυσι τῆς ἀγαθῆς ὄντα μοίρας, ἀπὸ τῶν πραγμάτων τὴν μαρτυρίαν ποιούμενος · καὶ πρότερον τὰ χαρακτηριστικὰ τοῦ λυμεῶνος τέθησιν. Ἐκεῖνος γὰρ, φησὶν, οὐκ εἰσέρχεται διὰ τῆς θύρας, τουτέστι, διὰ τῶν Γραφῶν· οὐ γὰρ χρᾶται τεῖς Γραφαῖς μάρτυσιν, οὐδὲ τοῖς προφήταις. Τῷ ἄντι γὰρ θύρα αἱ Γραφαί· δι´ αὐτῶν γὰρ προσαγόμεθα τῷ Θεῷ. Αὗται τοὺς λύκους οὐκ ἀφιᾶσιν εἰσελθεῖν · ἀπείργουσι γὰρ τοὺς αἱρετικοὺς, ἐν ἀσφαλείᾳ. ἡμᾶς καθιστῶσαι, καὶ γνώμας διδοῦσαι περὶ ὧν ἂν βουλοίμεθα πάντων. Κλέπτης οὖν ὁ μὴ διὰ τῶν Γραφῶν εἰσερχόμενος εἰς τὴν αὐλὴν των προθάτων, ἀσι προνὸεῖσθαι αὐτῶν. ἀλλ´ ἀναβαίνων ἄλλοθεν, τουτέστιν, ἐτέραν ἑαυτῷ ὁδὸν τέμνων καὶ ἀσυνήθη· ωσπερ ὁ Θευδᾶς καὶ Ἰούδας, οἳ πρὸ τοῦ Χριστοῦ πλανησαντες τὸν λαὸν, διέφθειράν τε καὶ διεφθάρηδαν · οἰος ἔσται καὶ ὁ μιαρὸς Ἀντίχριστος. Οὐ γὰρ ἐκ τῶν Γραφῶν τούτοις ἡ μαρτυρία. Ἀλλὰ γὰρ καὶ τοὺς Γραμματεῖς αἰνίττεται, οἶ τῶν μὲν νομικων ἐνταλμάτων οὐδένα λόγον ἐποίουν, ἐνάλματα δὲ ἀνθρώπων καὶ παραδόσεις ἐδίδασκον. Προσφυῶς δὲ εῖσε· τὸ «Ἀναβαίνων.» ὃ κλέπτου ἐστὶ φραγμὸν ὑκερπηδῶντος, καὶ πάντα ἐπικινδύνως πράττοντος. Εδες τὰ γνωρίσματα τοῦ ληστοῦ; Ὅρα καὶ τὰ τοῦ τοιμένος. Ὁ γὰρ ποιμὴν διὰ τῶν Γραφῶν εἰσέρχεται, καὶ τούτῳ ὁ θυρωρὸς ἀνοίγει. Θυρωρὸν δὲ ἢ τὸν Μωσέα μοι νόειοὗτος γὰρ τοῦ Θεοῦ ἐπιστεύθη λόγεα · ἤνοιξε δὲ ὁ Μωσῆς τῷ Κυρίῳ, περὶ αὐτοῦ πάντως εἰπῶν, ὡς καὶ ὁ Κύριος αὐτός φησιν, οτι « Εἰ ἐπιστεύετε Μωσῇ, ἐπιστεύετς ἂν ἐμοί»· ἢ καὶ τὸ Ινεῦμα τὸ ἅγιόν ἐστιν ὁ θυρωρός. Ἐπεὶ γὰρ ἐν Πνεύματι ἁγίῳ νοούμεναι καὶ ἀνοιγόμεναι αἱ Γραφαὶ, δεικνύουσιν ἡμῖν τὸν Χριστὸν, εἰκότως θυρωρὸς τὸ Πνεῦμα τὸ ἅγιον, ἐν ᾧ ὡς Πνεύματι σοφίας καὶ γώσεως αἱ Γραφαὶ διανοίγονται, δι´ ὧν εἰσέρχεται ὁ Κύριος εἰς τὴν ἡμῶν κηδεμονίαν, καὶ δι´ ὧν ἀποδείκνυται ποιμήν. Καὶ τὴν φωνὴν δὲ τοῦ ποιμένος ἀκούει τὰ πρόβατα. Ἐπεὶ γὰρ ἐκεῖνοι ἄνω καὶ νάο. ἕλεγον αὐτὸν ἀπατεῶνα, καὶ τοῦτο ἐκ τῆς ἑαυτῶν ὰπιστίας ἐβεβαίουν λέγοντες· «Μὴ τῶν ἀρχόντων τις ἐπίστευσεν εἰς αὐτόν;» δείκνυσιν ὁ Κύριος, ὅτι μύκ αὐτὸν χρὴ νομίζειν λυμεῶνα, διότι ἐκεῖνοι ἀπ ττοῦσιν, ἀλλ´ αὐτοὺς ἐκβληθῆναι τῆς τῶν προβάτων πάξεως. Ἐγὼ μὲν γὰρ, φησὶ, διὰ τῆς θύρας εἰσερχόμενος, πρόδηλον, ὡς ἀληθῶς εἰμι ποιμήν· ὑμεῖς δὲ οἱ μὴ ἀκολουθήσαντες, ἐοίκατε μὴ εἶναι πρόβατα Πόθεν δὲ ἐξάγει τὰ ἴδια πρόβατα, ἡ ἐκ μέσου τῶν ἀπίστων, ὥσπερ καὶ τὸν τυφλὸν ἐκ μέσου τῶν Ἰουδαίων, ὃς καὶ ἥκουσεν αὐτοῦ, καὶ ἐπέγνω αὐτόν; Καὶ ἔμπροσθεν δὲ τῶν προβάτων πορεύεται, καίτοι τοὺναντίον ἐπὶ τῶν σωματικῶν ποιμένων γίνεται· ὅπισθεν γὰρ πορεύονται. Ἀλλ´ ἐνταῦθα δείκνυσιν, ὅτι πάντας ὁδηγήσει πρὸς τὴν ἀλήθειαν, ἐπεὶ καὶ τοὺς μαθητὰς ὡς πρόβατα ἐν μέσῳ λύκων πέμπει· οὕτως ἄρα καινοτέρα ἡ τοῦ Χριστοῦ ποιμαντική. «Ἀλλατρίῳ δὲ οὐ μὴ ἀκολουθήσωσιν, οὐ γὰρ οἴδασι τῶν ὰλλοτρίων τὴν φωνήν.» Κἀνταῦθα δὲ πάντως τοὺς περὶ Θευδᾶν καὶ Ἰούδαν αἰνίττεται, οἷς οὐκ ἠκολούθησαν τὰ πρόβατα. Ὁλίγοι γάρ τινες ὑποκλαπέντες, καὶ οὗτοι μετὰ θάνατον αὐτῶν ἀπέστησαν· Χριστῷ δὲ, καὶ ζῶντι καὶ τελευτήσαντι μάλιστα, ὁ κόσμος ὅλος ὀπίσω ἀπῆλθεν αὐτοῦ. Αἰνίττεται δὲ καὶ τὸν Ἀντίχριστον· καὶ αὐτὸς γὰρ πρὸς ὀλίγον πλανήσας, οὐν ἕξει τοὺς ἀκολουθήσαντας μετὰ τὴν αὐτοῦ ἀπώλειαν. Τὸ γὰρ «Οὐ μὴ ἀκολουθήσωσι,» τοῦτο δηλοῖ, ὅτι μετὰ τὴν τελευτὴν τῶν πλανώντων, οὐκ ἔστοι τις αὐτοῖς προσέχων, ἢ ἀκολουθῶν. Θύρα μὲν οὖν αἱ Γραφαὶ, ἐξάγει δὲ ἐπὶ νομὴν τὰ πρόβατα ὁ Κύριος διὰ τῆς θύρας ταύτης. Τίς δὲ ἡ νομή; Ἡ μέλλουσε τρυφὴ καὶ ἀνάπαυσις, εἰς ἡν ἡμᾶς εἰσάγει ὁ Κύριος. Εἰ δὲ ἁλλαχοῦ καὶ θύραν ἑαυτὸν ὀνομάζει, οὐ χρὴ θαυμάζειν. Ὅταν μὲν γὰρ τὴν κηδεμονίαν ἐμφῆναι βούληται τὴν περὶ ἡμᾶς, ποιμένα ἑαυτὸν ὀνομάζει· ὅταν δὲ θέλῃ δεῖξαι, ὅτι αὐτός ἐστιν ὁ προσάγων τῷ Πατρὶ, τότε θύραν ἑαυτὸν λέγει· ἐπεὶ ὁαὐτὸς καὶ κατ ἄλλην καὶ ἀλλην ἔννοιαν καὶ πρόβατόν ἐστι καὶ ποιμήν. Ἔπειτα εἴπερ εἰσὶ θύρα οἱ λόγοι τῶν θείω ραφῶν, καὶ αὐτὸς δὲ ὁ Κύριος Λόγος ἐστὶ, καὶ καλεῖται, εἰκότως ἂν κληθείη θύρα.

PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 10:6–8

„Šo līdzību Jēzus tiem sacīja; bet tie nesaprata, kas tas bija, ko Viņš tiem runāja. Tad Jēzus atkal tiem sacīja: patiesi, patiesi Es jums saku: Es esmu avju durvis. Visi, cik nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis tos neklausīja.“ „Šo līdzību,“ saka, jeb salīdzinājumu, „Jēzus tiem sacīja“, runādams neskaidri, lai tos darītu uzmanīgākus. Tātad, kad Viņš to bija panācis, Viņš turpmāk atraisa neskaidrību, tā sacīdams: „Es esmu durvis.“ Bet vārdus: „Visi, cik nākuši“ Viņš nesaka par praviešiem, kā maniheji tos ļauni saprot. Jo tie, gribēdami parādīt, ka Vecā Derība ir sveša Dievam un ka pravieši nav Dieva sūtīti, izmanto šo vārdu. „Jo, lūk,“ saka, „Kungs sacīja: Visi, cik nākuši, ir zagļi un laupītāji.“ Tātad Viņš to nesaka par praviešiem, bet par Teidu un Jūdu un citiem dumpiniekiem. Bet ka Viņš runā par tiem, ir skaidrs: „Jo avis,“ saka, „tos neklausīja.“ Jo šos dumpiniekus avis neklausīja, bet praviešus gan klausīja, un caur tiem ticēja visi, kas ticēja Kristum. Un turklāt Viņš sacīja: „Avis tos neklausīja“, tos uzslavēdams; bet nekur Viņš neizrādās uzslavējam tos, kas neklausīja praviešus, bet, gluži otrādi, tos bargi peļ un nosoda. Tad ievēro arī vārda precizitāti. „Cik nākuši,“ saka, bet ne: „Cik sūtīti.“ Jo pravieši atnāca sūtīti; bet viltus pravieši, kādi bija arī minētie dumpinieki, nāca, nevienam nesūtot, pieviltos sagrozīt; kā arī Dievs saka: „Es tos nesūtīju, bet viņi skrēja.“

Piezīmes (1)
  1. „Līdzība“ – grieķu παροιμία (salīdzinājums, sakāmvārds), ko Teofilakts skaidro ar παραβολή.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 10:6–8; Ap. d. 5:36–37; Jer. 23:21

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταύτην τὴν παροιμίαν εἶπεν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· ἐκεῖνοι δὲ οὐκ ἔγνωσαν, τίνα ἦν ἃ ἐλάλει αὐτοῖς. Εἶπεν οὖν πάλιν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Ἀμὴν, ἀμὴν λέγοι ὡμῖν, ὅτι ἐγώ εἰμι ἡ θύρα τῶν προβάτων. Πάντες, ἅσοι ἦλθον, κλέπται εἰσὶ καὶ λῃσταὶ, ἀλλ´ οὐκ ἤκουσαν αὐτῶν τὰ πρόβατα.» ππΤαύτην, φησὶ, τὴν παροιμίαν,» ἤτοι τὴν παραβολὴν, «εἶπεν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς, ἀσαφῶς αὐτοῖς φθεγγόμενος, ἵνα προσεκτι. κωτέρους ποιήσῃ. Ἐπεὶ οὖν τοῦτο κατεσκεύασε, λύει λοιπὸν τὴν ἀσάφειαν, οὕτω λέγων· «Ἐγώ εἰμι ἡ θύρα.» Τὸ δὲ, «Πάντες, ὅσοι ἡλθον,» οὐ περὶ τῶν προφητων λέγει, ὡς οἱ Μανιχαῖοι παρανοοῦσιν. Ἐκεῖνοι γὰρ δεῖξαι βουλόμενοι τὴν Παλαιὰν Διαθήκην ἀλλοτρίαν οὖσαν τοῦ Θεοῦ, καὶ τοὺς προφήτας μὴ ἐκ Θεοῦ ἀπεστάλθαι, χρῶνται τῷ ῥητῷ τούτῳ. Ἰοῦ γὰρ, φησὶν, ὁ Κύριος εἶπεν, ὅτι «Πάντες, ὅσοι ἠλθον, κλέπται εἰσὶ καὶ λῃσταί.» Οὔκουν περὶ τῶν προφητῶν τοῦτό φησι, ἀλλὰ περὶ Θευδᾶ καὶ Ἰούδα, καὶ τῶν ἄλλων στασιαστῶν. Ὅτι δὲ περὶ τούτων λέγει, δῆλον· «Οὐκ ἤκουσαν γὰρ, φησὶν, αὐτῶν τὰ πρόοοικοορχΟΟ Κοτα.» Τῶν γὰρ στασιαστῶν τούτων οὐκ ἤκουσαν τὶ ποόβατα. τῶν δὲ προφητῶν καὶ ἥκουσαν, καὶ δι´ ἐκείνων ἐπίστευααν, ὅσοι καὶ ἐπίστευσαν τῷ Χριστῷ. Ἀλλως τε τὸ, «Οὐκ ἤκουσαν αὐτῶν τὰ πρόβατα,» ἀπαναν εἴπεν. οὐδαμοῦ δὲ ἐπαινῶν φαίνεται τοὺς καρακούσαντας τῶν προφητῶν, ἀλλὰ τοὐναντίον κακῶν καὶ διαβάλλων στοδρῶς. Ἔπειτα πρόσχες καὶ τῆ ἀκριβείᾳ τῆς λέξεως. «Ὅσοι ἦλθον,» φησὶν, ἀλλ´ οὐχ. Ὅαοι ἀπεστάλησαν. Οἱ μὲν γὰρ προφῆται ἐοτταλέντες παρεγένοντο· οἱ δὲ ψευδοπροφῆται, οἷοι καὶ οἱ ῥηθέντες στασιασταὶ, μηδενὸς ἀποστείλαντος, ἥρχοντο ἐπὶ διαστροφῇ τῶν ἀπατωμένων· ἀστερ καὶ ὁ Θεό-· φηειν· «Ἐγὼ οὐκ ἀπέστελλον αὐτοὺς, κἀκεῖνοι ἔτρεχον.

PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 10:9

„Es esmu durvis; ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts un ieies, un izies, un atradīs ganības.“ „Kas ieiet caur Mani, durvīm,“ saka, „un tiek pievests Tēvam un kļuvis par Viņa avi, tas tiks izglābts; un ne tikai tiks izglābts, bet arī kā kungs un valdnieks būs pilnīgi bezbailīgs.“ Jo to Viņš norāda, sacīdams: „Un ieies, un izies“; kā arī apustuļi gāja iekšā un izgāja ārā, drosmīgi runādami tirānu priekšā, un iziedami priecīgi un neuzvarēti. „Un atradīs,“ saka, „ganības“, tas ir, bagātīgu barību. Un arī citādi: tā kā cilvēks ir divējāds, Pāvila saukts par iekšējo un ārējo, tad par ieiešanu varētu sacīt tam, kas rūpējas par iekšējo cilvēku; bet par iziešanu atkal – tam, kas nonāvē savus zemes locekļus un Kristū nonāvē miesas darbus. Tātad tāds arī „atradīs ganības“ nākamajā laikmetā, saskaņā ar vārdu: „Kungs mani gana, un man nekā netrūks“ utt.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 22:1 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 23:1.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 10:9; Ap. d. 4:13; Ap. d. 5:41; 2. Kor. 4:16; Kol. 3:5; Rom. 8:13; Ps. 22:1

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐγώ εἰμι ἡ θύρα.· δι´ ἐμοῦ ἐάν τις εἰσέλθῃ, σιλθίσεται, καὶ εἰσελεύσεται, καὶ ἐξελεύσεται, καὶ νομὴν εὐρήσει.» Ὁ εἰσελθὼν, φησὶ, δι´ ἐμοῦ τῆς θ.ρας, καὶ προσαχθείς τῷ Πατρὶ, καὶ πρόβατον ἐκείνο- γεγονὼς, σωθήσεται· καὶ οὐ μόνον σωθήσε. ται, ἀλλὰ καὶ, ὡς Κύριος καὶ Δεσπότης, πολλὴν ἕξει τὴν ἀφοβίαν· τοῦτο γὰρ σημαίνει διὰ τοῦ εἰπεῖν· «Καὶ εἰσελεύσεται, καὶ ἐξελεύσεται·» ὥσπερ καὶ εἰ ἀπόστολοι εἰσήεσαν, καὶ ἐξῄεσαν ἐναντίον τυράννων παῤῥησιαζόμενοι, καὶ ἐξιόντες χαίροντες καὶ ἀήττητοι. «Καὶ νομὴν, φησὶν, εὐρήσει·» τουτέστι, τροφὴν πολλήν, Καὶ ἄλλως δέ· Ἐπεὶ διπλοῦς ἐστιν ἡμν ὁ ἄνθρωπος, ἔσω τε καὶ ἔξω λεγόμενος παρὰ τοῦ Παύλου. εἰσέρχεσθαι μὲν ἐκεῖνος ἂν λέγοιτο ὁ ἐπιμέλειαν ποιούμενος τοῦ ἔσω ἀνθρώπου· ἐξέρχεσθαι δὲ πάλιν. ὁ νεκρῶν τὰ μέλη τὰ ἐπὶ τῆς γῆς, καὶ τὰς πράξεις τοῦ σώματος ἐν Χριστῷ θανατῶν. Ὁ τοιοῦτος οὖν «καὶ νομὴν εὑρήσει» ἐν τῷ μέλλοντι. αἰῶνι, κατὰ τὸ, «Κύριος ποιμαίνει με, καὶ οὐδέν με ὑστερήσει,» καὶ τὰ ἐξης

PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 10:10–13

„Zaglis nenāk citādi kā vien zagt un nokaut, un pazudināt. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpilnībā. Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dvēseli par avīm. Bet algādzis, kas nav gans, kam avis nepieder, redz vilku nākam un pamet avis, un bēg; un vilks tās sagrābj un izklīdina avis. Bet algādzis bēg, jo viņš ir algādzis un viņam nerūp avis.“ Tā kā tie, kas bija aizrauti līdzi Teidam un Jūdam un citiem dumpiniekiem, tika nokauti un gāja bojā, tāpēc Viņš piebilda, sacīdams: „Zaglis nenāk citādi kā vien zagt un nokaut, un pazudināt“, saukdams par zagļiem tos un viņiem līdzīgos. „Bet Es,“ saka, „esmu nācis, lai tām būtu dzīvība.“ „Tie nokāva un pazudināja tos, kas tiem sekoja; Es esmu nācis, lai tie dzīvotu“, „un lai tiem būtu“ arī kaut kas „pārpilnībā“ – Svētā Gara līdzdalība; ko jāsaprot arī kā Debesu valstība. Tātad visiem ir dzīvība Kristū; „jo visi celsies augšām“ un dzīvos; bet taisnajiem ir arī kaut kas pārpilnībā – Debesu valstība. Tad Viņš runā arī par ciešanām un saka: „Es atdodu Savu dvēseli par avīm“, parādīdams, ka iet uz ciešanām nevis negribot, bet labprātīgi. Jo vārds „atdodu“ nozīmē: „Neviens to no Manis neatņem, bet Es Pats to atlieku.“ Bet Viņš dod mājienu arī par bieži pieminētajiem dumpiniekiem. „Jo tie,“ saka, „neatdeva savu dvēseli par avīm, bet pameta tos, kas tiem sekoja; jo tie bija algādži.“ Bet Pats Kungs – gluži otrādi. Kad Viņu sagūstīja, Viņš saka: „Ja jūs meklējat Mani, ļaujiet šiem aiziet“, lai piepildītos vārds: „Neviens no tiem nav gājis bojā“ – un turklāt, kad jūdi tā uzbruka, kā pat vilki neuzbrūk avīm; „jo ar zobeniem,“ saka, „un nūjām viņi atnāca Viņu sagūstīt.“ Bet par vilku šeit var saprast garīgo ienaidnieku, ko Raksti sauc arī par lauvu, skorpionu un čūsku, par kuru saka, ka tas sagrābj avi, kad ar ļaunu darbu kādu dara sev par barību, bet izklīdina, kad ar ļaunām domām sajauc dvēseli; to pamatoti var saukt arī par zagli, jo viņš zog ar ļaunajām domām, nokauj ar piekrišanu, pazudina ar darbu. Jo kādam varbūt uzbrūk ļaunuma doma – tā ir zādzība; bet, ja cilvēks arī piekrīt ļaunajam iedomājumam, tad saka, ka velns viņu nokauj; bet, kad viņš arī izdara ļauno, tad viņš iet bojā. Un tas, iespējams, ir: „Zaglis nenāk citādi kā vien zagt un nokaut, un pazudināt.“ Tātad Kungs, darīdams šim zaglim pretējo, dod dievišķo dzīvību, svētīdams mūsu domas ar labu iedomājumu klātbūtni un miesas ar labiem darbiem. Un Viņš dod arī kaut ko pārpilnībā – proti, spēju dot labumu arī citiem ar mācīšanas dāvanu, turklāt arī Debesu valstību, it kā piešķirdams mums kādu pārpilnu balvu. Tātad Viņš ir labais Gans un ne algādzis, kā jūdu valdnieki, kas nolaida novārtā tautu un raudzījās tikai uz to, lai no tās saņemtu algu. Jo tie meklēja nevis tautas labumu, bet negodīgu peļņu no tautas.

Piezīmes (2)
  1. „Dvēseli“ – grieķu ψυχή (šeit „dzīvību“).
  2. Domas, piekrišana, darbs – sal. askētisko mācību par grēka pakāpēm (προσβολή, συγκατάθεσις, πρᾶξις).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 10:10–13; Ap. d. 5:36–37; Jņ. 5:28–29; Jņ. 10:18; Jņ. 18:8–9; Mt. 26:47; 1. Pēt. 5:8; Lk. 10:19; Jēk. 1:14–15; Ecēh. 34:2–10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὁκλέπτης οὐκ ἔρχεται, εἰ μὴ ἵνα κλέψῃ, καὶ θύσῃ, καὶ ἀπολέσῃ. Ἐγὼ ἧλθον, ἵνα ζωὴν ἔχωσι, καὶ τερισοὸν ἔχωσιν. Ἐχώ εἰμι ὁ ποιμὴν ὁ καλός. Ὁ ποιρὴν ὁ καλὸς τὴν ψυχὴν αὐτοῦ τίθησιν ὑπὲρ τῶν προθάτων· ὁ μισθωτὸς δὲ, καὶ οὐκ ὢν ποιμὴν, οὗ οικ εἰσὶ τὰ πρόβατα ἴδια, θεωρεῖ τὸν λύκον ἐρχόμεον, καὶ ἀφίησι τὰ πρόβατα, καὶ φεύγει, καὶ ὁ λύκος ἀρπαζει αὐτὰ, καὶ σκορπίζει τὰ πρόβατα. Ὁ δὲ μισθωτὸς φεύγει, ὅτι μισθωτός ἐστι, καὶ οὐ μέλει αὐτῷ κερὶ τῶν προβάτων.» Ἐπειδὴ οἱ τῷ Θευδᾶ, καὶ Ἰούδα, καὶ τοῖς λοιποῖς ἀποστάταις συναπαχθέντες, ἐσφάγησαν καὶ ἀπώλοντο, διὰ τοῦτο ἐπήγαγε λέτων· «Ὁ κλέπτης οὐκ ἔρχεται, εἰ μὴ ἵκα κλέψῃ, καὶ θόσῃ καὶ ἀπολέσῃ,» ἐκείνους καὶ τοὺς ὁμοίους αὐτοῖς κλέπτας καλῶν. «Ἐγὼ δὲ, φησίν, ἦλθον, ἵνα ζωὴν ἔχωσιν. « Ἐκεῖνοι ἔσφαττον καὶ ἀπώλλυον τοὺς ἀκολουθοῦνταςαὐτοῖς, «Ἐγὼ ἦλθον, ἵνα ζήσωσι, καί «τι καὶ περισσὸν ἔχωσι,» τὴν τοῦ ἀγίουΠνεύματος μετοχήν· ἡν καὶ βασιλείαν οὐρανῶν χρὴ νοεῖν. Ἔχουσιν οὖν ἅπαντες τὴν ζωὴν ἐν Χριστῷ. «Πάντες γὰρ ἀναστήσονται,» καὶ ζήσουσιν, ἀλλ´ οἱ δίκαιοι. ἔχουσι καὶ τι περισσὸν, τὴν βασιλείαν τῶν οὐρανῶν. Ετα καὶ περὶ τοῦ πάθους διαλέγεται, καί φησιν, ἰτι «Τὴν ψυχήν μου τίθημι ὑπὲρ τῶν προβάτων·» ἐμφαίνων, ὅτι οὐκ ἄκων, ἀλλ´ ἑκὼν ἐπὶ τὸ πάθος «ἔρχεται. Τὸ γὰρ «Τίθημι,» τοῦτο δηλοῖ, ὅτι Ουχ ἀρπάζει τις ἐξ ἐμοῦ ταύτην, ἀλλ´ αὐτὸς ἀποτίθημι αὐτήν. Αἰνίττεται δὲ καὶ τοὺς πολλάκις ῥηθέντας στασιαστάς. Ἐκεῖνοι μὲν γὰρ, φησὶν, οὐκ ἔθηκα» τὴν ψυχὴν ὑπὲρ τῶν προβάτων, ἀλλ´ ἀφῆκαν τοὺς ἀκαλουθήσαντας αὐτοῖς· μισθωτοὶ γὰρ ἦσαν. Αὐτὸς δὲ ὁ Κύριος τούναντίον. Ἡνίκα συνελήφθη, φησίν· «Εἰ οὖν ἐμὲ ζητεῖτε, ἄφετε τούτους ὑπάγειν, ἵνα πληρωθῇ ὁ λόγος, ὅτι Θὐδεὶς ἐξ αὐτῶν ἀπώλετο·· καὶ ταῦτα οὕτως ἐπιθεμένων τῶν Ἰουδαίων, ὡς οὐδ´ ἂν λύκοι προβάτοις· «Μετὰ μαχαιρῶν γὰρ, φησὶ, καὶ ξύλων ἦλθον συλλαβεῖν αὐτόν.» Ἔστι δὲ λύκον ἐνταῦθα νοῆσαι τὸν νοητὸν ἐχθρὸν, ὃν καὶ λέοντα ὀνομάζει ἡ Γραφὴ, καὶ σκορπίον, καὶ ὄφιν, ὅς ἁρπαζειν μὲν πρόβατον λέγεται, ὅταν τινὰ διὰ τῆς πονηρᾶς πράξεως κατάβρωμα ποιῆται· σκορπίζειν δέ, ὅτακ διὰ τῶν πονηρῶν λογισμῶν συγχέῃ τὴν ψυχήν· ὃς καὶ κλέπτης εἰκότως ἂν ῥηθείη, κλέπτων διὰ τῶν πονηρῶν λογισμῶν, θύων διὰ τῆς συγκαταθέσεως, ἀπολλύων διὰ τῆς πράξεως. Πρσσβάλλει μὲν γάρ τινι τυχὸν ὁ τῆς πονηρίας λογισμὸς, τοῦτό ἐστι κλοπή·· ἐὰν δὲ καὶ συγκατάθηται τῷ πονηρῷ ἐνθυμήματι ὁ ἄνθρωπος, τότε θύεσθαι λέγεται παρὰ τοῦ διαβόλου· ὅταν δὲ καὶ πράξῃ τὸ κακὸν, τότε ἀπόλλυται. Καὶ τοῦτό ἐστιν ἴσως τὸ, «Ὁ κλέπτης οὐκ ἔρχεται, εἰ μὴ ἴνα κλέψῃ, καὶ θύσῃ, καὶ ἀπολέσῃ.» Τούτῳ οὖν τῷ κλέπτη τὰναντία ὁ Κύριος διαπραττόμενος, τήν τε θείαν ζωὴν δίδωσιν, ἀγιάζων ἡμῶν καὶ τοὺς λονιαμοὺς διὰ τῆς τῶν ἀγαθῶν ἐνθυμημάτων παρουσίας, καὶ τὰ σώματα διὰ τῶν ἀγαθῶν πράξεων. Καί τι καὶ περισσὸν δίδωσι, τὸ καὶ ἄλλους δηλαδὴ ὡφελεῖν δύνασθαι διὰ διδασκαλικοῦ χαρίσματος, ναὶ μὴν καὶ τὴν βασιλείαν τῶν οὐρανῶν, ὡς περιττήν τινα φιλοτιμίαν ἐπιβραβεύων ἡμῖν. Οὗτος ἄρα ἐστὶ ποιμὴν καλὸς, ἀλλ´ οὐ μισθωτὸς, ὡς οἱ τῶν Ἰουδαίων ἄρχοντες, ἀμελοῦντες δηλαδὴ τοῦ λαοῦ, καὶ πρὸς μόνον τὸ μισθοὺς λαβεῖν ἐξ αὐτοῦ βλέποντες. Οὐ γὰρ ἐζήτουν τοῦ λαοῦ τὴν ὡφέλειαν, ἀλλὰ τὴν ἐκ τοῦ λαοῦ αἰσχροκέρδειαν.

PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 10:14–16

„Es esmu labais gans, un Es pazīstu Savējās, un Savējās pazīst Mani. Kā Tēvs pazīst Mani, tā arī Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dvēseli par avīm. Un Man ir vēl citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; un tās klausīs Manai balsij; un būs viens ganāmpulks, viens gans.“ Arī no šejienes tu vari atzīt atšķirību starp ganu un algādzi. Jo algādzis nepazīst avis; kas notiek tāpēc, ka viņš tās bieži neapmeklē; jo, ja viņš bieži apmeklētu, viņš tās pazītu. Bet gans, kāds ir Kungs, pazīst Savas avis, jo par tām rūpējas, un atkal tiek pazīts no tām, jo tās tiek pagodinātas ar apmeklējumu un ar pieradumu pazīst savu gādnieku. Bet ievēro, ka vispirms Viņš pazīst mūs un tad tā mēs Viņu, un citādi nav iespējams pazīt Dievu, ja mēs netiekam Viņa pazīti. Jo vispirms Viņš kļuva mums tuvs miesā, kļuvis cilvēks; un tad tā mēs kļuvām tuvi Viņam, saņēmuši dievišķošana / teōze dāvanu. Bet, gribēdams parādīt, ka tie, kas neticēja, ir necienīgi tikt Dieva pazīti un nav pat avis, Viņš sacīja: „Un Es pazīstu Savējās, un Savējās pazīst Mani“, saskaņā ar vārdu: „Kungs pazīst Savējos.“ Bet, lai kāds nedomātu, ka Viņš tā pazina kā cilvēks, Viņš piebilda, sacīdams: „Kā Tēvs pazīst Mani, tā arī Es pazīstu Tēvu.“ „Jo tik precīzi,“ saka, „Es Viņu pazīstu, kā Viņš Mani.“ Bet Viņš nepārtraukti saka: „Es atdodu Savu dvēseli par avīm“, rādīdams, ka nav maldinātājs. Jo sacīt: „Es esmu gaisma un dzīvība“, neprātīgajiem likās lielība; bet sacīt: „Es gribu mirt“, neizraisa nekādu skaudību, bet drīzāk parāda lielu rūpību, ja Viņš gribēja Sevi atdot par tiem, kas Viņu meta ar akmeņiem. Bet, sacīdams: „Un Man ir vēl citas avis“, Viņš runā par pagāniem. „Kas nav no šīs kūts“ – tās, kas ir zem bauslības; jo pagāni taču nav bauslības ieslēgti. „Arī tās Man jāatved“; jo tās ir izklīdinātas, gan šīs, gan tās, bez ganiem. Jo arī pateicīgie no jūdiem un tie, kas bija piemērotāki ticēšanai, bija bez gana, un vēl jo vairāk pagāni. „Tātad Man jāsapulcina arī tās – pagānu avis –, tāpat kā jūdu.“ Bet „jā-“ šeit nenozīmē nepieciešamību, bet to, kas noteikti notiks. „Un būs viens ganāmpulks, viens gans.“ „Jo Kristū Jēzū nav ne grieķa, ne jūda“, nedz kādas atšķirības; jo visiem ir viens raksturs, viens zīmogs – kristības zīmogs, viens Gans – Dieva Vārds un Dievs. Un lai kaunas maniheji, kas atmet Veco Derību; lai dzird, ka ir viens ganāmpulks, viens gans; jo viens un tas pats ir Vecās un Jaunās Derības Dievs.

Piezīmes (2)
  1. „Kūts“ – grieķu αὐλή (šeit – bauslības „sēta“).
  2. „{theosis:ģen} dāvanu“ – grieķu θεώσεως χάρισμα (vietturis, 5. jaut.).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 10:14–16; 1. Jņ. 4:19; Gal. 4:9; 2. Tim. 2:19; Mt. 9:36; Gal. 3:28; Kol. 3:11; Ef. 4:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἑγώ εἰμι ὁ ποιμὴν ὁ καλὸς, καὶ γινώσκω τὰ ἐμὰ, καὶ γινώσκομαι ὑπὸ τῶν ἐμῶν. Καθὼς χινώσκει με ὁ Πατὴρ, κἀγὼ γινώσκω τὸν Πατέρα. Καὶ τὴν ψυχήν μου τίθημι ὑπὲρ τῶν προβάτων, καὶ ἄλλα πρόβατα ἔχω, ἃ οὐκ ἔστιν ἐκ τῆς αὐλῆς ταύτης· κἀκεῖνά με δεῖ ἀγαγεῖν· καὶ τῆς φωνῆς μου ἀκούσουσι · καὶ γενήσεται μία ποίμνη, εἶς ποιμήν. » Κἀντεῦθεν ἂν ἐπιγνοίης τὸ διάφορον τοῦ ποιμένος καὶ τοῦ μισθωτοῦ. Ὁ μὲν γὰρ μισθωτὸς ἀγνοεῖ τὰ πρόβατα· ὃ συμβαίνει ἐκ τοῦ μὴ συχνάκις αὐτὰ ἐπισκέπτεσθαι· εἰ γὰρ συχνάκις ἐπεσκέπτετο, ἐγίνώσκεν ἂν ταῦτα. Ὁ δὲ ποιμὴν, οἷος ὁ Κύριος, γινώσκει τὰ αὐτοῦ πρόβατα, ὡς ἐπιμελούμενος αὐτῶν, καὶ αὖ γινώσκεται ὑπ´ αὐτῶν ὡς ἐπισκοππἀξιουμένων, καὶ διὰ τῆς συνηθείας γνωριζόντων τὸν αὐτῶν κηδεμόνα. Ὅρα δὲ, ὅτι πρῶτον ἐκεῖνος γνωρίζει ἡμᾶς, εἶθ´ οὕτως ἡμεῖς ἐκεῖνον, καὶ οὐκ ἄλλως δυνατόν ἐστι γνῶναι Θεὸν, εἰ μὴ γνωρισθείημεν ὑπ´ ἐκείνου. Καὶ γὰρ πρῶτον αὐτὸς ᾠκειώθη ἡμῖν σαρκὶ, γεγονὼς ἄνθρωπος· εἶθ´ οὕτως αὐτῷ ἡμεῖς ῴκειώθημεν, θεώσεως εἰληφότες χάρισμα. Θέλων δὲ κῖξαι, ὅτι οἱ ἀπιστήσαντες ἀνάξιοί εἰσι τοῦ γινώσκετσθαι ὑπὸ τοῦ Θεοῦ καὶ οὐδὲ πρόβατά εἰσιν, εἶπε· «Καὶ γινώσκω τὰ ἐμὰ, καὶ γινώσκομαι ὑπὸ τῶν Ἀμῶν,» κατὰ τὸ, «Ἔγνω Κύριος τοὺς ὄντας αὐτοῦ. » Ἵνα δὲ μή τις νομίσῃ, ὅτι ὡς ἄνθρωπος οὕτως ἐίνωσκεν, ἐπήγαγε λέγων·» Καθὼς γινώσκει με ὁ Πατὴρ, κἀγὼ γινώσκω τὸν Πατέρα. «Οὑτω γὰρ, φησὶν, ἐπίσταμαι αὐτὸν ἀκριβῶς, ὡς αὐτὸς ἐμέ. Συνεχῶς δὲ τίθησι τὸ, «Υὴν ψυχήν μου τίθημι ὑπὲρ τῶν προβάτων,» δηλῶν, ὅτι οὐκ ἔστι πλάνος. Τὸ μὲν γὰρ λέγειν, ὅτι «Φῶς εἰμι καὶ ζωὴ,» τύφου ἐδόκει εἶναι παρὰ τοῖς ἀνοήτοις· τὸ δὲ λέγειν, ὅτι λποθανεῖν βούλομαι,» οὐδεμίαν βασκανίαν ἔχει, ἀλλὰ καὶ πολλὴν μᾶλλον κηδεμονίαν ἐμφαίνει, εἴ γε ὑπερ τῶν λιθαζόντων ἐαυτὸν ἠβούλετο ἐπιδοῦναι. Εἰπὼν δὲ, «Καὶ ἄλλα πρόβατα ἔχω,» περὶ τῶν ἐθνῶν λέγει · «Οὐκ εἰσὶ δὲ ἐκ τῆς αὐλῆς ταύτης» τῆς ὑπὸ τὸν νόμον· οὐ γὰρ δὴ τὰ ἔθνη τῷ νόμῳ περικλείονται. «Κἀκεῖνα οὖν δεῖ με ἀγαγεῖν·» ἐσκορπισμένα γάρ εἰσι, καὶ ταῦτα, κἀκεῖνα, μὴ ἔχοντα ποιμένας. Καὶ γὰρ καὶ Ἰουδαίων οἱ εὐγνώμονες, καὶ πρὸς τὸ πιετεῦσαι ἐπιτηδειότεροι, ἀποίμαντοι ἦσαν, καὶ πολλῷ μᾶλλον οἱ ἐθνικοί. Δεῖ οὖν κἀκεῖνα τὰ τῶν ἐθνικῶν συναγαγεῖν, ὥσπερ καὶ τῶν τὰ Ἰουδαίων. Τὸ δὲ,.δεῖ. ἐνταῦθα οὐκ ἀνάγκης ἐστὶν, ἀλλὰ τοῦ πάντως ἐκβησομένου σημαντικόν. «Καὶ γενήσεται μία ποίμνη, εἷς ποιμήν.» «Ἐν γὰρ Χριστῷ Ἰησοῦ οὐκ ἔνι Ἔλλην καὶ Ἰουδαῖος,» οὐδὲ διαφορά τις· εἰς γὰρ χαρακτὴρἅπασι, μία σφραγὶς ἡ τοῦ βαπτίσματος, εἷς ποιμὴν ὁ Λόγος τοῦ Θεοῦ καὶ Θεός. Καὶ αἰσχυναίσθω. ααν Μανιχαῖο τὴν Παλαιὰν Διαθήκην ἀποβάλλοντες· ἀκουέτωσαν, ὅτι Μία ποίμνη, εἶς ποιμήν· ὁ γὰρ αὐτὸς Θεὸς Παλαιᾶς τε καὶ Νέας.

PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 10:17–21

„Tāpēc Tēvs Mani mīl, ka Es atdodu Savu dvēseli, lai to atkal ņemtu. Neviens to no Manis neatņem, bet Es to atdodu no Sevis. Man ir vara to atdot, un Man ir vara to atkal ņemt. Šo bausli Es esmu saņēmis no Sava Tēva. Tad jūdu starpā atkal izcēlās šķelšanās šo vārdu dēļ. Daudzi no viņiem sacīja: Viņam ir ļaunais gars, un Viņš ir neprātīgs; ko jūs Viņā klausāties? Citi sacīja: tie nav apsēstā vārdi. Vai ļaunais gars var atvērt aklu acis?“ Tā kā tie sauca Viņu par svešu Tēvam un par maldinātāju un postītāju, nevis dvēseļu Pestītāju, Viņš ar to, ko saka, parāda: „Es neesmu jūsu postītājs, bet esmu gatavs visu pieņemt jūsu labā; ja ne kāda cita iemesla dēļ, tad tāpēc, ka Dievs jūs tik ļoti mīl, ka tāpēc arī Mani mīl, jo Es mirstu par jums. Kā tad Es jūs maldināšu, ja zinu, ka jūs esat Dievam mīļi, bet ne drīzāk centīšos mirt par jums, kaut vai tikai tāpēc, lai tiktu vairāk Sava Tēva mīlēts?“ Bet šīs tik pazemīgās lietas Viņš saka, nolaizdamies, tāpēc ka klausītāji Viņu nepieņēma, kad Viņš runāja par Sevi augstas lietas; jo citādi šis vārds, apsvērts, liktos neiederīgs. Jo kā tad? Vai iepriekšējā laikā Viņš netika mīlēts, bet tagad Tēvs sāka mīlēt, un nāve par mums Viņam kļuva par tās cēloni? Tā nav, bet, kā es teicu, Viņš to saka, nolaizdamies. Bet kāds varētu sacīt arī to, ka, tā kā Dieva un Tēva mīlestība pret mums bija atzīta, bet Dievs un Tēvs redzēja, ka arī Viņa Dēls ir parādījis to pašu labestību pret mums, tā ka gribēja pat mirt par mums, un precīzi saglabā Tēva labestības vaibstus, Viņš To pamatoti mīlēja, nedāvādams Dēlam mīlestību kā kādu algu par nāvi par mums, bet skatīdams Dēlā Savas būtības īstumu un it kā dabas nepieciešamo un neatraidāmo saišu uz to aicināts. Jo vai Dēls nav parādījis lielas mīlestības darbu pret mums, negodā mirdams par mums, un ne tikai mirdams, bet arī atkal ņemdams dvēseli, lai nonāvētu nāvi un mums ar augšāmcelšanos sagādātu nemirstību? Tātad, kad Viņš saka: „Tēvs Mani mīl“, jo Es mirstu par jums, tas nozīmē, ka Tēvs it kā priecājas un līksmo, ka Dēls ir Viņam līdzīgs un saglabā Viņa mīlestības pret cilvēkiem vaibstus. Bet vārdus: „Neviens Manu dvēseli no Manis neatņem“ Viņš saka to dēļ, kas tīkoja Viņu nonāvēt. „Jūs,“ saka, „slāpstat pēc Manām asinīm; bet labi ziniet, ka pret Manu gribu neviens neuzvarēs.“ Bet tālāk, lai kāds nedomātu, ka Viņš mirst kā kalps un palīgs, kad cits pavēl, un tam pakļaudamies, Viņš saka: „Man Pašam ir vara pār Savu nāvi, kā nāves Kungam.“ Tāpēc tātad Viņš saka: „Man ir vara atdot Savu dvēseli“ – kaut arī katram no jums ir vara atdot savu dvēseli. Jo katrs, ja grib, var sevi nonāvēt; bet Kungs runā nevis par tādu veidu, bet ka pret Viņa gribu neviens to nevarētu izdarīt; kas pie cilvēkiem nenotiek. Jo arī pret savu gribu mēs tiekam citu nonāvēti; bet Kristus nekad nebūtu cietis pret Savu gribu; tāpēc, kā tāds, kas nāvei pakļauts ne citādi kā vien labprātīgi, Viņam ir arī lielākais – atkal ņemt dvēseli. Un Viņš saka, ka šo bausli ir saņēmis no Tēva – mirt par pasauli. „Jo tik ļoti,“ saka, „Es neesmu Dieva pretinieks, ka pat pašu nāvi Man ir pavēlējis Tēvs.“ Bet, iepriekš sacījis arī augstu lietu: „Man ir vara ņemt Savu dvēseli“ (jo tas parāda Viņu kā nāves Kungu un dzīvības Sākotni), Viņš atkal min pazemīgo: „Šo bausli Es esmu saņēmis no Sava Tēva.“ Tā Viņš brīnišķīgi savij abus: gan lai Viņu neuzskatītu par mazāku un Tēva kalpu, gan lai neuzskatītu par Dieva pretinieku, bet par vienlīdz spēcīgu un reizē vienprātīgu. Tātad Viņš ar šādiem vārdiem tūlīt tik ļoti deva labumu daudziem klausītājiem, ka izcēlās pat šķelšanās. Jo daži, tā kā vārdi viņiem likās mīklaini, domāja, ka Viņš ir apsēsts un runā nesaprotamas lietas; „bet citi“, mēreni saprazdami, „sacīja,“ saka: „Tie nav apsēstā vārdi.“ Tad, tā kā no vārdiem tie nevarēja aizbāzt viņiem muti (jo nedz paši šie it kā labprātīgie precīzi sekoja Kunga sacītajam, nedz būtu pārliecinājuši tos), tie mēģina aizstāvēt Kristu ar lietām un saka: „Tie nav apsēstā vārdi.“ No kā tas redzams? No darbiem. „Vai ļaunais gars var atvērt aklu acis?“ Tātad, tā kā darbs ir dievišķs, arī vārdi ir tādi. Bet kāpēc Kristus neko neatbild tiem, kas sacīja, ka Viņš ir apsēsts? Tāpēc, ka tie, kas tiem stājās pretī un Viņu aizstāvēja, bija spējīgi aizbāzt tiem muti un ticamāki. Tātad, ja tie, sašķēlušies, stāvēja cits pret citu, kāda vēl bija vajadzība, lai arī Viņš runātu pretī apmelotājiem, turklāt kad Viņš nebūtu tik ticams?

Piezīmes (1)
  1. „Man ir vara to atdot“ – Teofilakta citātā (ἐξουσίαν ἔχω θεῖναι); OCR lemmā šie vārdi izkrituši („Ἐξουσίαν ἔχω πάλιν λαβεῖν“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 10:17–21; Rom. 5:8; Jņ. 14:31; Ebr. 2:14; Ap. d. 3:15; Filip. 2:8; Jņ. 9:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Διὰ τοῦτο ὁ Πατήρ με ἀγαπᾷ, ὅτι ἐγὼ τίθημι τὴν ψυχήν μου, ἵνα πάλιν λάβω αὐτήν. Οὐδεὶς αἴρει αὐτὴν ἀπ´ ἐμοῦ, ἀλλ´ ἐγὼ τίθημι αὐτὴν ἀπ´ ἑμαυτοῦ. Ἐξουσίαν ἔχωπάλιν λαβεῖν αὐτήν. Ταύτην τὴν ἐντολὴν ἔλαβον παρὰ τοῦ Πατρός μου. ὲ ἱσμα οὕν πάλιν ἐγένετο ἐν τοῖς Ἰουδαίοις διὰ τοὺς λόγους τούτους. Ἔλεγον δὲ πολλοὶ ἐξ αὐτῶν, στι Δαίμονιον ἔχει καὶ μαίνεται· τί αὐτοῦ ἀκούεσε· ἀλλὰ ἔλεγον· Ταῦτα τὰ ῥήματα οὐκ ἔστι δαιμονιζομένου. ΛΙὴ δαιμόνιον δύναται τυφλῶν ὁφθαλμοὺς ἀνοίγειν;» Ἐπειδὴ ἁλλότριον αὐτὸν τοῦ Πατρὸς ξλεγον, καὶ πλάνον, καὶ λυμεῶνα, οὐχὶ Σωτῆρα ψοχῶν, δείκνυσι δι´ ὧν φησιν, ὅτι Οὐκ εἰμὶ ὑμῶν λομεών, ἀλλὰ πάντα ὑπὲρ ὑμῶν ἕτοιμος δέξασθαι· εἰ δὲ καὶ διὰ μηδὲν ἄλλο, ἀλλ´ οὖν διότι τοσοῦτον ὑμᾶς ἀγαπᾷ ὁ Θεὸς, ὥστε κἀμὲ διὰ τοῦτο ἀγαπᾶσθαι παρ´ αὐτοῦ, ἐπειδὴ ὑπὲρ ὑμῶν ἀποθνήσκω. Πῶς οὸν πλανήσω ὑμᾶς, οὓς οἶδα ἀγαπητοὺς τῷ Θεῷ, ἀλλ´ οὐχὶ μᾶλλον σπουδάσω ὑπὲρ ὑμῶν ἀποθανεῖν, ὡς εἰ καὶ διὰ μηδὲν ἄλλο, διὰ τοῦτο γοῦν ἀγαπηθησόμενος πλέον ὑπὸ τοῦ Πατρός μου; Ταῦτα δὲ λέγει Σὰ οὐτω ταπεινὰ, συγκαταβαίνων, διὰ τὸ τοὺς ἀκούοντας μὴ παραδέχεσθαι αὐτὸν τὰ ὑψηλὰ περὶ ἐκυτοῦ λέγοντα· ἐπεὶ ἄλλως γε σκοπούμενον τὸ ῥητὸν ἄτοπον δόξει. Τί γάρ; τὸν ἔμπροσθεν χρόνον Ρατκοι. ὥ. ΣΚΧΙν. οὐκ ἠγαπᾶτο, ἀλλὰ νῦν τῆς ἀγάπης ἤρξατο ὁ Πατὴρ, καὶ ὁ ὑπὲρ ἡμῶν θάνατος γέγονεν αὐτῷ ταύτης αἴτιος; Οὐκ ἔστι τοῦτο, ἀλλ´ ὅπερ εἶπον, συγκαταβαίνων ταῦτά φησιν. Εἴποι δ´ ἄν τις καὶ τοῦτο, ὅτι, ἐπειδὴ ἡ περὶ ἡμᾶς ἀγάπη τοῦ Θεοῦ καὶ Πατρὸς ὁμολογουμένη ἦν, εἶδε δὲ ὁ Θεὸς καὶ Πατὴρ καὶ τὸν Υἱὸν αὐτοῦ τὴν αὐτὴν χρηστότητα περὶ ἡμᾶς ἐνδειξάμενον, ὥστε καὶ ὑπεραποθανεῖν ἐθελῆσαι καὶ τῆς τοῦ Πατρὸς ἀγαθότητος τοὺς χαρακτῆρας, ἀκριβεῖς ἀποσώζοντα, ἠγάπησεν εἰκότως, οὐ μισθὸν ὥσπερ τινὰ τοῦ ὑπὲρ ἡμῶν θανάτου τὴν ἀγάπην δωρούμενος τῷ Υἱῷ, ἀλλὰ τῆς οὐσίας τῆς ἑαυτοῦ τὸ γνήσιον ἐν Υἱῷ θεωρῶν, καὶ ὥσπερ τισὶ φύσεως δεσμοῖς ἀναγκαίοις καὶ ἀπαραιτήτοις πρὸς τοῦτο καλούμενος. Ἡ γὰρ οὐ μεγάλης ἀγάπης ἔργον εἰς ἡμᾶς ὁ Υἱὸς ἐνεδείξατο, ἀδόξως θανὼν ὑπὲρ ἡμῶν, καὶ οὐ μόνον θανών, ἀλλὰ καὶ πάλιν λαβὼν τὴν ψυχὴν, ἵνα νεκρώση τὸν θάνατον, καὶ ἡμῖν τὴν ἀθανασίαν διὰ τῆς ἀναστάσεως κατεργάσηται; Τουτο οὖν δηλοῖ, ὅταν λέγῃ, ὅτι «Ὁ Πατὴρ ἀγαπᾷ με,» διότι ἀποθνήσκω ὑπὲρ ὑμῶν, τὸ ὡσανεὶ γάννυσθαι καὶ χαίρειν τὸν Πατέρα, ὅτι ὁ Υἱὸς αὐτῷ ἔοικε, καὶ τῆς πρὸς ἀνθρώπους ἀγάπης αὐτοῦ τοὺς χαρακτῆρας ἀποσώζει. Τὸ δέ, «Οὐδεὶς αἴρει τὴν ψυχήν μου ἀπ´ ἐμοῦ,» διὰ τοὺς κατ´ αὐτοῦ φονῶντάς φησιν. Ὑμεῖς γὰρ, φησὶ, διψᾶτε τοῦ ἐμοῦ αἵματος, ἀλλ´ εὖ ἴστε, ὡς ἄκοντος ἐμοῦ οὐδεὶς κατισχύσει Ἑτι δὲ, ἵνα μὴ νομίσῃ τις, ὅτι ὡς ὑπηρέτης καὶ ὑπουργὸς ἀποθνήσκει, ὑπ´ ἄλλου κελευόμενος, καὶ ἐκείνῳ ὑπείκων, φησί· Τὴν ἐξουσίαν τοῦ θανάτο τοῦ ἐμοῦ αὐτὸς ἔχω, ὡς δεσπότης τοῦ θανάτου. Διὰ τοῦτο οὗν φησιν, ὅτι «Ἐξουσίαν ἔχω θεῖναι τὴν ψυχήν μου,» εἰ καὶ ἕκαστος ὑμῶν ἐξουσίαν ἔχει τὴν ψυχὴν αὐτοῦ θεῖναι. Ἐκάστῳ γὰρ βουλομένῳ δυνατὸν ἑαυτὸν ἀνελεῖν. ἀλλ´ οὐ περὶ τοῦ τοιοῦτου τρόπου φησίν ὁ Κύριος, ἀλλ´ ὅτι Ἄκοντός μου οὐδεὶς ἂν δυνηθείη τοῦτο ποιεῖν· ὅπερ ἐπὶ τῶν ἀνθρώπων οὐ γίνεται. Καὶ γὰρ καὶ ἄκοντες ἀναιρούμεθα ὑπʹ ἄλλων· ὁ δὲ Χριστὸς οὐκ ἄν ποτε ἄκων ἔπαθεν· διὸ ὡς μὴ ἄλλως θανάτῳ ὑποκείμενος, εἵ μὴ μόνον ἑκὼν, ἔχει καὶ τὸ μεῖζον, τὸ λαβεῖν τὴν ψυχὴν πάλιν. Ταύτην τε τὴν ἐντολήν φησι λαβεῖν παρὰ τοῦ Πατρὸς, τὸ ἀποθανεῖν ὑπὲρ τοῦ κόσμου. Τοσοῦτον γὰρ, φησίν, οὐκ εἰμὶ ἀντίθεος, ὥστε καὶ αὐτὸ τοῦτο τὸ ἀποθανεῖν παρὰ τοῦ Πατρὸς ἐντέταλμαι. Εἰπὼν δὲ πρότερον καὶ ὑψηλὸν, τὸ «Ἐξουσίαν ἔχω λαβεῖν τὴν ψυχήν μου,»εσπότην γὰρ αὐτὸν τοῦ θανάτου τοῦτο δείκνυσι, καὶ τῆς ζωῆς ἀρχηγὸν) πάλιν τὸ ταπεινὸν τίθησι, τὸ, «Ἐντολὴν ταύτην ἔλαβον παρὰ τοῦ Πατρός μου.» Οὕτὼ πλέκει θαυμασίως ἀμφότερα, καὶ τὸ μὴ ἐλάττω νομισθῆναι, καὶ δοῦλος τοῦ Πατρὸς, καὶ τὸ μὴ ἀντίθεος, ἀλλ´ ὁμοδύναμος ἅμα καὶ ὁμόβουλος. Αὐτίκα γοῦν οὕτως ὡφέλησε τοὺς πολλοὺς τῶν ἀκουόντων διὰ τοῦ τοιαῦτα λέγειν, ὥστε καὶ σχίσμα γενέσθαι. Τινὲς μὲν γὰρ, ἐπειδὴ τὰ ῥήματα ἐδόκουν αἰνιγματώδη αὐτοῖς, δαιμονᾶν αὐτὸν ἐδόκουν ἀσύνετα φθεγγόμενον· «οἱ δέ γε,» μετρίως συνιέντες, «ἔλεγον, φησὶ, Ταῦτα Κτὰ ῥήματα οὐκ ἔστι δαιμονιζομένου.» Ετα ἐπεὶ ἀπὸ τῶν ῥημάτων οὐκ ἠδύναζνγτο ἐπιστομίζειν αὐτοὺςὕτε γὰρ αὐτοὶ οἱ εὐγνώμονες δῆθεν ἀκριβῶς Κἄν παρηκολούθουν τοῖς ὑπὸ τοῦ Κυρίου λεγομένοις, οὔτε ἐκείνους ἂν ἔπεισαν), ἀπὸ τῶν πραγμάτων πειρῶνται συνηγορεῖν τῷ Χριστῷ, καί φασιν ἔτι «Ταῦτα τὰ ῥήματα οὐκ εἰσὶ δαιμονιζομένου.» Πόθεν δὲ δῆλον τοῦτο; Ἀπὸ τῶν ἔργων. «Μὴ δαιμόνιον δύναται ὁφθαλμοὺς τυφλῶν ἀνοίγειν;» Ἐπεὶ οὐν τὸ ἔργον θεῖον, καὶ τὰ ῥήματα ἄρα τοιαῦτα. Διὰ τί δὲ ὁ Χριστὸς οὐδὲν ἀποκρίνεται πρὸς τοὺς λέγοντας αὐτὸν δαιμονᾷν; Διότι ἱκανοὶ ἧσαν ἐπιστομίζειν αὐτοὺς, καὶ ἀξιοπιστότεροι οἱ ἐναντιούμενοι αὐτοῖς, καὶ ὑπὲρ αὐτοῦ ἀπολογούμενοι. Ἐπεὶ οὖν κατ´ ἁλλήλων ἵσταντο διασχισθέντες, τί ἔτι ἔδει λοιπὸν καὶ αὐτὸν ἀντιλέγειν τοῖς διαβάλλουσιν, καὶ ταῦτα μηδὲ τοσοῦτον ἀξιόπιστον ἐσόμενον,

PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 10:22–26

„Tad Jeruzalemē bija tempļa iesvētīšanas svētki, un bija ziema. Un Jēzus staigāja templī, Salamana stabu ejā. Tad jūdi Viņu apstāja un sacīja Viņam: cik ilgi Tu turēsi mūsu dvēseles neziņā? Ja Tu esi Kristus, saki mums atklāti! Jēzus tiem atbildēja: Es jums sacīju, un jūs neticat. Darbi, ko Es daru Sava Tēva vārdā, tie liecina par Mani. Bet jūs neticat, jo jūs neesat no Manām avīm, kā Es jums sacīju.“ Kādi iesvētīšanas svētki bija Jeruzalemē? Daži saka, ka tajā dienā, kurā Salamans uzcēla templi, viņi svinēja iesvētīšanas svētkus. Bet citi saka ne tā, bet ka evaņģēlists tagad runā par tempļa uzcelšanas pēc gūsta iesvētīšanu. Bet šos svētkus viņi svinēja krāšņi un visas tautas mērogā. Jo, tā kā pēc tā ilgā gūsta pilsēta bija atguvusi savu krāšņumu, viņi iesvētīšanas dienu darīja par prieka dienu. Tātad šajos svētkos bija klāt arī Jēzus; jo turpmāk Viņš bieži uzturējās Jūdejā, tāpēc ka ciešanas bija pie durvīm. Jo bija iestājusies ziema, pēc kuras ziemas pavasara pirmajā mēnesī Kungs cieta. Tāpēc arī evaņģēlists atzīmēja laiku, rādīdams, ka ciešanu laiks bija tuvu un tāpēc Kungs uzturējās Jeruzalemē. „Tad jūdi Viņu apstāja“; un šķietami tie no kādas ilgas un tieksmes mācīties lūdz Viņu pateikt, vai Viņš ir Kristus; bet patiesībā jautājums ir no ziņkāres un samaitāta prāta. Jo, kad darbi Viņu sludināja par Kristu, tie gribēja to uzzināt no vārdiem; kas drīzāk ir rotaļāšanās un izsmiešana. Tomēr jautājums, pilns lielas nepateicības un izrādīdamies melīgs, parāda viņu ļaunumu. „Jo saki mums,“ saka, „atklāti.“ Taču daudzās vietās Viņš runāja atklāti – gan uzturēdamies svētkos, gan neko slepenībā nerunādams, gan saukdams Sevi par Dieva Dēlu un gaismu, un ceļu, un durvīm, un ievezdams Mozu par liecinieku. Tāpēc Kungs, atmaskodams tos, ka runā no ļauna prāta, saka: „Es jums sacīju“ daudzkārt, „un jūs neticat.“ „Un turklāt: kāpēc jūs izliekaties, ka tiktu pārliecināti ar vienkāršu vārdu? Darbus, ko Es daru“ – ne kā Dieva pretinieks, bet „Sava Tēva vārdā“ – „jūs nepieņemat; kā tad jūs ticēsiet vienkāršam vārdam?“ Jo darbiem noteikti ir lielāks spēks pārliecināt nekā vārdiem. Ko arī viņu vidū pateicīgākie sacīja: „Vai grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?“ „Bet tāpēc,“ saka, „jūs Man neticat, ka neesat no Manām avīm. Jo Es kā labais Gans esmu darījis, kas bija jādara; bet, ja jūs nesekojat, tad ne Es esmu gana vārda necienīgs, bet jūs – avju vārda.“ Bet centies arī tu, kamēr ir ziema – es saku, šī dzīve, kurā vienmēr ir ļaunuma garu radīti satraukumi –, svinēt sava garīgā tempļa iesvētīšanas svētkus, vienmēr kļūdams jauns un savā sirdī iekārtodams pacelšanās. Jo tad arī Jēzus būs ar tevi, līdzdarbodamies šo iesvētīšanas svētku svinēšanā Salamana stabu ejā, sargādams tevi Savā patvērumā un darīdams tevi mierīgu no kaislībām. Jo Viņš būs Salamans; [jo „Salamans“] tulkojumā nozīmē „mierīgais“. Tātad, kas, kā saka pravietis, mājo mierīgā Kristus patvērumā, tam Pats Kungs svin kopā dvēseles iesvētīšanas svētkus, kamēr ilgst ziema – šī dzīve. Jo pavasaris ir nākamais laikmets, kurā viss atdzīvojas un saņem atdzimšanu, kurā neviens nevar savu dvēseli atjaunot; jo viss tāds ir ieslēgts šajā laikmetā.

Piezīmes (2)
  1. Iesvētīšanas svētki (ἐγκαίνια, Hanuka) – tempļa atjaunošanas piemiņa (1. Mak. 4:52–59); Teofilakts min divus uzskatus.
  2. „Pacelšanās savā sirdī“ – Ps. 83:6 (LXX); 1965. g. Bībelē Ps. 84:6.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 10:22–26; 1. Mak. 4:52–59; Jņ. 18:20; Jņ. 5:46; Jņ. 9:16; Ef. 6:12; Ps. 83:6; Ps. 90:1; Mt. 19:28

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐγένετο δὲ τὰ ἐγκαίνια ἐν τοῖς Ἰεροσολύμοις, καὶ χειμὼν ἦν. Καὶ περιεπάτει ὁ Ἰησοῦς ἐν τῷ Ἰερῷ ἐν τῇ στοᾷ τοῦ Σολομῶντος. Ἐκύκλωσαν οὐν αὐτὸν οἱ Ἰουδαῖοι, καὶ ἔλεγον αὐτῷ· Ἔως πότε τὴν ψογὴν ἡμῶν αἴρεις; Εἰ σὺ εἶ ὁ Χριστὸς, εἰπὲ ἡμῖν παῤῥησίᾳ. Ἀπεκρίθη αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Εἶπον ὑμῖν, καὶ οὐ πιστεύετε. Τὰ ἔργα ἃ ἐγὼ ποιῶ ἐν τῷ ὀνόματι τοῦ Πατρός μου, ταῦτα μαρτυρεῖ περὶ ἐμου. Ἀλλ´ ὁμεῖς οὐ πιστεύετε· οὐ γάρ ἐστε ἐκ τῶν προβάτων τῶν ἐμῶν, καθὼς εἶπον ὑμῖν.» Ποῖα ἐνκαίνια ἐγένετο ἐν Ἱεροσολύμοις; Τινές μέν φασιν, ὅτι καθ´ ἤν ἡμέραν ᾠκοδομήθη ὀ ναὸς ὑπὸ τοῦ Σολομῶντος, κατ´ αὐτὴν ἑόρταζον τὰ ἐγκαίνια. Ἄλλοι δὲ οὐ τοῦτόφασιν, ἀλλὰ τῆς μετὰ τὴν αἰχμαλωσίαν οἶκοδομῆς τοῦ ναοῦ τὰ ἐγκαίνια νῦν λέγειν τὸν εὐαγγελμστήν. Λαμπρὰν δὲ ἦγον τὴν ἑορτὴν καὶ δημοτελῆ. Ὡς γὰρ τὸν οἰκεῖον κόσμον ἀπολαβούσης τῆς πόλεως μετὰ τὴν μακρὰν ἐκείνην αἱχμαλωσίαν, χαρμονῆς ἡμέραν τὴν τῶν ἐγκαινίων ἐποιοῦντο. Ἐν ταύτῃ οὕν τῇ ἑορτῇ παρῆν καὶ ὁ Ἰησοῦς· λοιπὸν γὰρ τῇ Ἰουδαίᾳ συνεχῶς ἐπεχωρίαζεν, ἐπειδὴ τὸ πάθος ἐπὶ θύραις ἦν. Χειμὼν γὰρ ἐνειστήκει, μεθ´ δν χειμῶνα ἐν τῷ πρώτῳ τοῦ ἱαρος μηνὶ ἔπαθεν ὁ Κύριος. Διὸ καὶ ὁ εὐαγγελιστὴς ἐπεσημήνατο τὸν καιρὸν, δεικνύων ὅτι ἐγγὺς ἦν ὁ καιρὸς τοῦ πάθους, καὶ διὰ τοῦτο τοῖς Ἱεροσολύμοις ἐπεχωρίαζεν ὁ Κύριος. «Ἐκύκλωσαν οὖν αὐτὸν οἱ Ἰουδαῖοι·» καὶ τῷ μὲν δοκεῖν, ἐκ πόθου τινὸς καὶ φιλομαθίας ἐρωτῶσιν εἰπεῖν αὐτοῖς, εἰ αὐτός ἐστιν ὁ Χριστός· τῆ δὲ ἀληθείᾳ ἐκ περιέργου καὶ διεφθαρμένης γνώμης ἡ ἐρώτησις. Τῶν γὰρ ἔργων κηρυττόντων αὐτὸν εἶναι τὸν Χριστὸν, ἐκεῖνοι ἀπὸ ῥημάτων ἐζήτουν μαθεῖν· ὃ παιζόντων μᾶλλόν ἐστι, καὶ ἐπεγγελώντων. Ὃμως δὲ ἡ ἐρώτησις πολλῆς ἀγνωμοσύνης, γέμουσα καὶ κατεψευσμένη τυγχάνουσα, τὴν μοχθηρίαν αὐτῶν δείκνυσιν. «Εἰπὲ γὰρ, φασὶν, ἡμίν παῤῥησίᾳ.» Καὶ μὴν πολλαχοῦ ἔλεγε παῤῥησίᾳ, καὶ ταῖς ἑορταῖς ἐπιχωριάζων, καὶ οὐδὲν ἑν τῷ κρυτῶ λαλῶν, καὶ Υἱὸν Θεοῦ ἑαυτὸν ὀνομάζων, καὶ φῶς, καὶ ὀδὸν, καὶ θύραν, καὶ τὸν Μωσῆν παράγων μᾶρτυρα. Διὸ ἐλέγχων αὐτοὺς ὁ Κύριος, ὡς ἐκ πονηρᾶς φθεγγομένους γνώμης, «Εἶπον ὑμῖν,» φησί, τολλάκις, «καὶ οὐ πιστεύετε.» Ἄλλως τε, Τί προσποιεῖσθε τὸ ἀπὸ ψιλοῦ ῥήματος πεισθῆναι; «Τὰ ἔργα, ἃ ἐγὼ ποιῶ,» οὐχ ὡς ἀντίθεος, ἀλλ´´ «ἐν ῥνόματι τοῦ Πατρός μου,» οὐ δέχεσθε, καὶ πῶς ψιλῷ λόγῳ πιστεύσετε; Πάντως γὰρ τοῖς ἔργοις πλείων πρὸς τὸ πείθειν δύναμις, ἢ τοῖς λόγοις. Ὅ καὶ ἐξ αὐτῶν οἱ εὐγνωμονέστεροι ἔλεγον· «Μὴ δύναπαι ἄνθρωπος ἁμαρτωλός σημεῖα τοιαῦτα ποιεῖν; » διὰ τοῦτο δέ, φησίν, «Οὐ πιστεύετέ μοι, ὅτι οὐκ ἐστὲ ἐκ τῶν προβάτων τῶν ἐμῶν.» Ἐγὼ μὲν γὰρι ὡς ποιμὴν καλὸς, ἅπερ ἐχρῆν ποιῆσαι, ἐποίησα· εἰ δὲ ὑμεῖς οὐκ ἀκολουθεῖτε, οὐκ ἐγὼ τῆς τοῦ ποιιένοἀλλ ´ ὑμεῖς τῆς τῶν προβάτων ἀνάξιοί ἐστε κλήσεω· Σπούδαζε δὲ καὶ σὺ, ἐν ὅσῳ χειμών ἐστιν, ὁ παρὼν, λέγω, βίος, ὁ ἀεὶ ταραχὰς ὑπὸ τῶν πνευμάτων τῆς πονηρίας ἔχων, τὰ ἐγκαίνια ἑορτάσαι τοῦ πνευματικοῦ σου ναοῦ, ἀεὶ νέος γινόμενος, καὶ ἀναβάσεις ἐν τῇ καρδίᾳ διατιθέμενος. Τότε γὰρ δή σοι καὶ ὁ Ἰησους παρέσται τὴν των ἐγκαινίων τούτων συνεργαζόμενος ἑορτὴν ἐν τῇ στοᾷ τοῦ Σολομῶντος, ἐν τῇ σκέπῃ αὐτοῦ περιφρουρῶν σε, καὶ εἰρηνεύειν σε ποιῶν ἀπὸ τῶν παθῶν. Αὐτὸς γὰρ ἔσται ὁ Σολοιμῶς εἰρηνικὸς ἐρμηνεύεται. Ὅστις οὖν ἐν τῇ σκέπη τοῦ Χριστοῦ τοῦ εἰρηνικοῦ αὐλίζεται, κατὰ τὸν προφήτην, ἔχει αὐτὸν τὸν Κύριον συνεορτάζοντα αὐτῷ τὰ τῆς ψυχῆς ἐγκαίνια, ἐν ὅσῳ ὁ χειμών, ὁ βίος οὖτος, ἐνίσταται. Ἔαρ γὰρ ὁ μέλλων αἰὼν καθ´ ὃν τὰ πάντα ἀναζῇ, καὶ παλιγγενεσίαν λαμβάνει, καθ´ ὃν οὐδεὶς τὴν ψυχὴν ἐγκαινίσαι δύύαται· τῷ γὰρ παρόντι αἰῶνι πάντα τὰ τοιαῦτα συγκλείεται.

PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 10:27–30

„[Kā Es jums sacīju:] Manas avis klausa Manai balsij, un Es tās pazīstu, un tās Man seko; un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un tās nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens nevar tās izraut no Mana Tēva rokas. Es un Tēvs esam viens.“ Tā kā Viņš tiem bija sacījis: „Jūs neesat no Manām avīm“, tagad Viņš tos mudina kļūt par avīm. Tāpēc Viņš arī piebilst, sacīdams: „Manas avis klausa Manai balsij un seko Man.“ Tad, tos uzmundrinādams, Viņš saka arī to, ko iegūs tie, kas Viņam seko: „Jo Es,“ saka, „tām dodu mūžīgo dzīvību, un tās nemūžam neies bojā“ utt. Noteikti ar šiem vārdiem Viņš tos modina un iedveš dedzību un vēlēšanos arī pašiem sekot Viņam, kas dāvā tādas lietas. Bet kāpēc Viņš saka: „Tās neies bojā“? Tāpēc, ka „neviens nevar tās izraut no Manas rokas“, tāpēc, ka „Mans Tēvs, kas Man“ tās „devis, ir lielāks par visiem, un no Viņa rokas neviens nevar tās izraut“, tā ka arī ne „no Manas rokas“. „Jo Mana roka un Tēva roka ir viena. Jo Es un Tēvs esam viens“ – protams, pēc varas un spēka; jo par roku Viņš sauc varu un spēku. „Tātad Es un Tēvs esam viens“ pēc dabas un būtības, un valdīšanas. To saprazdami, arī jūdi, ka ar šiem vārdiem Viņš Sevi dara vienas būtības ar Dievu, meta uz Viņu akmeņus, kā uz tādu, kas Sevi dara par Dieva Dēlu. Bet kāds varētu jautāt: kā Kungs sacīja: „Neviens tās neizraus no Mana Tēva rokas“, kaut gan mēs redzam daudzus ejam bojā? Tātad var sacīt, ka izraut no Tēva rokas neviens nevar, bet pievilt – daudzi. Jo ar varu un tirāniju neviens nevar atraut no Dieva, bet ar viltu mēs katru dienu tiekam pakritināti. Bet kā Viņš saka: „Manas avis Man seko, un tās neies bojā“? Jo mēs redzam, ka Jūda gāja bojā. Bet viņš gāja bojā tāpēc, ka nesekoja, nedz palika avs līdz galam. Bet Kristus saka par tiem, kas Viņam sekojuši un ir avis: „Tās neies bojā“; jo, ja kāds atkrīt no avju kārtas un no sekošanas Ganam, tas tūlīt iet bojā, kā tas notika ar Jūdu. Jo arī viņš, būdams svēts un Dieva avs, atkrita – protams, būdams pagriežams pēc savas gribas un pats no sevis izkritis. Tātad ļaunais un labais nav pēc dabas, bet pastāv un tiek atraisīts ar brīvo izvēli.

Piezīmes (1)
  1. „Es un Tēvs esam viens“ – grieķu ἕν ἐσμεν (viens pēc būtības, ne viena Persona).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 10:27–30; Jņ. 10:26; Jņ. 10:33; Jņ. 17:12

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Καθὼς εἶπον ὑμῖν, τὰ πρόβατα τὰ ἐμὰ τῆς φωνῆς μου ἀκούει, κἀγὼ γινώσκω αὐτὰ, καὶ ἀκολοιθοῦσί μοι, κἀγὼ ζωὴν αἰώνιον δίδωμι αὐτοῖς, καὶ οὐ μὴ ἀπόλωνται εἰς τὸν αἰῶνα, καὶ οὐχ ἀρπάςει τις αὐτὰ ἐκ τῆς χειρός μου. Ὁ Πατήρ μου. ὃς ἔδωκέ μοι, μείζων πάντων ἐστὶ, καὶ οὐδεὶς δύναται ἀρπάζειν αὐτὰ ἐκ τῆς χειρὸς τοῦ Πατρός μου. Ἐγὼ καὶ ὁ Πατὴρ ἕν ἐσμεν.» Ἐπειδὴ εἶπεν αὐτοῖς, ὅτε, «Οὐκ ἐστὲ ἐκ τῶν προβάτων τῶν ἐμῶν,» νῦν προτρέπεται αὐτοὺς, ὥστε γενέσθαι πρόβατα. Διὸ καὶ ἐπάγει λέγων· «Τὰ πρόβατα τὰ ἐμὰ τῆς φωνῆς μου ἀκούει, καὶ ἀκολουθοῦσί μοι.» Εἰτα παρακνίων αὐτοὺς λέγει καὶ ὡν ἐπιτεύξονται οἱ αὐτῷ ἀκολουθοῦντες. «Ζωὴν γὰρ, φησὶν, αἰώνιον δίδωμι αὐτοῖς, καὶ οὐ μὴ ἀπόλωνται εἰς τὸν αἰῶνα, » καὶ τὰ ἑξῆς. Πάντως δὲ διὰ τῶν ῥημάτων τούτων διεγείρει αὐτοὺς, καὶ εἰς ζῆλον καὶ ἐπιθυμίαν ἐμβάλλει τοῦ καὶ αὐτοὺς ἀκολουθῆσαι αὐτῷ, ὡς τοιαῦτα δωρουμένῳ. Διατί δέ φησιν· «Οὐ μὴ ἀπόλωνται·» Λιῥτι «οὐδεὶς δύναται ἀρπάζειν αὐτὰ ἐκ τῆς χειρός μου,» διότι «ὁ Πατήρ μου, ὃς ἔδωκέ μοι» ταῦτα, «μείζων πάντων ἐστὶ, καὶ ἀπὸ τῆς χειρὸς τούτοο. οὐδεὶς δύναται ἁρπάζειν αὐτὰ,» ὥστε οὐδὲ «ἀπὸ τῆς ἐμῆς χειρός.» Ἡ γὰρ χεὶρ ἡ ἐμὴ καὶ τοῦ Πατρὸς μία. «Ἐγὼ γὰρ καὶ ὁ Πατὴρ ἕν ἐσμεν,» κατὰ τὴν ἐξουσίαν δηλαδὴ καὶ τὴν δύναμιν· χεῖρα γὰρ τὴν ἐξουσίαν καὶ τὴν δύναμιν λέγει. «Ἐγὼ τοίνυν καὶ ὁ Πατὴρ ἕν ἐσμεν» κατὰ τὴν φύσιν, καὶ τὴν οὐσίαν, καὶ τὸ κράτος. Ὅπερ οὖν καὶ οἱ Ἰουδαῖοι συνιδόντες, ὅτι ὁμοούσιον ἑαυτὸν ποιεῖ διὰ τούτων τῶν ῥημάτων τοῦ Θεοῦ, λίθοις ἔβαλλον αὐτὸν, ὡς Υίὸν Θεοῦ ἑαυτὸν ποιοῦντα. Ἀλλ´ ἐρωτήσειεν ἄν τις· Πῶς εἰπεν ὁ Κύριος, ὅτι «ΟὐδεὶΔρπάσει αὐτὰ ἐκ τῆς χειρὸς τοῦ Πατρός μου» ιτοι γε πολλοὺς ὀρῶμεν ἀπολλυμένους; Ἔστιν οὖν είπεῖν, ὅτι ἀρπάσαι μὲν οὐδεὶς δύναται ἐκ τῆς χειρὸς τοῦ Πατρὸς, ἀπατῆσαι δὲ πολλοί. Βίᾳ μὲν γὰρι καὶ τυραννίδι ἀποσπάσαι οὐδεὶς ἰσχύει ἐκ Θεοῦ, ἀπάτῃ δὲ καθ´ ἑκάστην ὑποσκελιζόμεθα. Πῶς δέ φησι· «Τὰ πρόβατά μου ἐμοὶ ἀκολουθοῦσι, καὶ οὐ μὴ ἀπόλωνται·» ὁοῶμεν γὰρ, ὅτι Ἰούδας ἀπώλετο. Ἀλλὰ διὰ τοῦτο ἀπώλετο, διότι οὐκ ἠκολούθησεν, οὐδὲ πρόβατον ἔμεινεν ἄχρι τέλους. Ὁ δὲ Χριστὸς περὶ τῶν ἀκολουθησάντων αὐτῷ καὶ προβάτων ὅντων, φησὶν, ὅτι «Οὐ μὴ ἀπόλωνται,» ἕπεί γε ἐάν τις ἀποπέσῃ τῆς τῶν προβάτων τάξεως, καὶ τοῦ ἀκολουθεῖν· τῷ ποιμένι, εὐθὺς ἀπόληται τῳ περὶ τὸν Ἰούδαν συμβάντι. Καὶ γὰρ οὗτος, ἅγιος ὢν καὶ πρόβατον Θεοῦ, ἀπέπεσεν, ἐθελότρεπτος δηλαδὴ ὤν, καὶ αὐθαιρέτως ἐκπεσών. Οὐκ ἄρα φύσει εἰσὶ τὰ κακὰ, ἢ τὰ ἀγαθὰ, ἀλλὰ προαιρέσει καὶ συνίστανται καὶ λύονται.

PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 10:31–36

„Tad jūdi atkal pacēla akmeņus, lai Viņu nomētātu. Jēzus tiem atbildēja: daudz labu darbu Es jums esmu rādījis no Sava Tēva; par kuru no tiem darbiem jūs Mani metat ar akmeņiem? Jūdi Viņam atbildēja, sacīdami: par labu darbu mēs Tevi nemetam ar akmeņiem, bet par Dieva zaimošanu, un ka Tu, būdams cilvēks, dari Sevi par Dievu. Jēzus tiem atbildēja: vai jūsu bauslībā nav rakstīts: Es sacīju: jūs esat dievi? Ja Viņš par dieviem sauca tos, pie kuriem nāca Dieva vārds – un Rakstus nevar atcelt –, vai tad Tam, ko Tēvs svētījis un sūtījis pasaulē, jūs sakāt: Tu zaimo, tāpēc ka Es sacīju: Es esmu Dieva Dēls?“ Tā kā Viņš bija sacījis: „Es un Tēvs esam viens“ – noteikti pēc varas un spēka – un parādījis, ka Tēva roka un Viņa roka ir viena, jūdi uzskatīja šo lietu par zaimošanu un met akmeņus, jo Viņš Sevi dara līdzīgu Dievam. Tātad Kungs, viņus apkaunodams un rādīdams, ka tiem nav nekāda saprātīga iemesla trakot pret Viņu, bet tie trako velti, atgādina tiem Viņa darītos brīnumus un saka: „Daudz labu darbu Es jums esmu parādījis; par kuru no tiem jūs Mani metat ar akmeņiem?“ Bet tie: „Par Dieva zaimošanu,“ saka, „mēs Tevi metam ar akmeņiem, ka Tu dari Sevi par Dievu.“ Tātad Viņš to nenoliedz, nedz saka: „Es nedaru Sevi par Dievu, Es neesmu līdzīgs Tēvam“, bet drīzāk apstiprina viņu domu un pierāda, ka ir Dievs, no tā, kas rakstīts bauslībā. Bet par bauslību Viņš sauc arī Dāvida grāmatu, tāpat kā vispār visus Rakstus; bet tas, ko Viņš saka, ir šāds: „Ja tie, kas žēlastībā saņēmuši dievišķošana / teōze, ir dievi un netiek vainoti, kā tad Mani jūs taisnīgi pārmetat – Mani, kas esmu Dievs pēc dabas, ko Tēvs ir svētījis“, tas ir, nošķīris, lai tiktu upurēts par pasauli? Jo par svētu sauc to, kas Dievam nošķirts. „Jo ir skaidrs, ka, tā kā Tēvs Mani svētīja un nošķīra pasaules pestīšanai, Es neesmu līdzīgs citiem dieviem, bet esmu patiesais Dievs; jo glābt patiesi ir Dieva darbs, bet ne cilvēka, kas dievišķošana / teōze saņēmis žēlastībā. Tātad, ja tie, pie kuriem nāca Dieva vārds“, tas ir, Es (jo Es esmu Dieva Vārds un, iemājojis tajos, dāvāju tiem dēla tiesības), „– ja tātad tie ir dievi, jo vairāk Es būtu pāri katrai vainai, saukdams Sevi par Dievu – Es, kas esmu tāds pēc dabas un to dāvāju arī citiem.“ Lai no šejienes kaunas āriāņi un nestoriāņi. Jo Kristus ir gan Dieva Dēls, gan Dievs pēc būtības un dabas, bet ne radījums, un Viņš dāvā dievību citiem, pie kuriem Viņš nāk, būdams Dieva Vārds, bet Pats nesaņem dievišķošana / teōze žēlastībā. Jo ar šeit sacīto Viņš acīmredzami nošķir Sevi no tiem, kas saņem dievišķošana / teōze žēlastībā, un parāda, ka arī viņiem Viņš Pats ir dievišķošana / teōze sagādātājs, būdams Dieva Vārds un mājodams tajos. Jo to Viņš norāda, sacīdams: „Pie kuriem nāca Dieva vārds“, tas ir, ar kuriem Tas bija, kuros Tas iemājoja. „Kā tad Es zaimoju, saukdams Sevi par Dieva Dēlu? Jo, kaut arī Es nēsāju miesu un esmu no Dāvida dzimuma, jūs nezināt noslēpumu un to, ka cilvēku miesīgā daba nevarēja citādi pieņemt Dieva tuvību, kā vien tad, ja Viņš ar to satiktos caur miesu kā aiz priekškara.“

Piezīmes (2)
  1. Ps. 81:6 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 82:6.
  2. „{theosis}“ – grieķu θέωσις, χάριτι θεωθείς / θεούμενοι („žēlastībā dievišķotais“) – vietturis, 5. jaut.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 10:31–36; Ps. 81:6; Jņ. 17:19; Jņ. 1:12; Ebr. 10:20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐβάστασαν οὖν πάλιν λίθους οἱ Ἰουδαῖοι. ἵνα λιθάσωσιν αὐτόν. Ἀπεκρίθη αὐτοῖς ὁ Ἰησους· Πολλὰ καλὰ ἔργα ἔδειξα ὑμῖν ἐκ τοῦ Πατρός μου, διὰ ποῖον αὐτῶν ἔργον λιθάζετέ με; Ἀπεκρίθησαν αὐτῷ οἱ Ἰουδαῖοι, λέγοντες· Περὶ καλοῦ ἔργου οὐ λιθάζομέν σε, ἀλλὰ περὶ βλασφημίας, ὅτι σὺ, ἄνθρωπος ὢν, ποιεῖς σεαυτὸν Θεόν. Ἀπεκρίθη αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Οὐκ ἔστι γεγραμμένον ἐν τῳ νόμῳ. ὑμῶν· Ἐγὼ εἶπα, Θεοί ἐστε; Εἰ ἐκείνους εἶπε θεοὺς, πρὸς οὓς ὁ λόγος τοῦ Θεοῦ ἐγένετο, καὶ οὐ δύναται λυθῆναι ἡ Γραφή· ὃν ὁ Πατὴρ ἡγίασε, καὶ ἀπἔστειλεν εἰς τὸν κόσμον, ὑμεῖς λέγετε, ὅτι Ηλασφημεῖς, ὅτι εἶπον· Υἱὸς τοῦ Θεοῦ εἰμι;» Ἐπειδή εἰπεν, ὅτι «Ἐγὼ καὶ ὁ Πατὴρ ἕν ἐσμεν» κατὰ τὴν ἐξουσίαν πάντως καὶ τὴν δύναμιν, καὶ ἔδειξε μίαν οὐσαν τὴν χεῖρα τοῦ Πατρὸς καὶ τὴν ἑαυτοῦ, βλασφημίαν τὸ πρᾶγμα ἐνόμισαν οἱ Ἰουδαῖοι, καὶ λίθους βάλλουσιν, ὡς ἵσον ἑαυτὸν ποιοῦντα τῷ Θεῷ. Ὁ τοίνυν Κύριος ἐντρέπων αὐτοὺς, καὶ δεικνύων ὅτι οὐδεμίαν αἰτίαν εὔλογον ἔχουσι τῆς κατ´ αὐτοῦ μανίας, ἀλλὰ μάτην λυττῶσιν, ἀναμιμνήσκει αὐτοὺς τῶν παρ´ αὐτοῦ γεγενημένων θαυμάτων, καὶ, «Πολλὰ καλὰ ἔργα, φησὶν, ἐνεδειξάμην ὑμῖν, διὰ ποῖον αὐτῶν λιθάζετέ με;» Οἱ δέ, «Περὶ βλασφημίας, φασὶ, λιόάζομέν σε, ὅτι ποιεῖς σεαυτὸν Θεόν.» Αὐτὸς οὐν οκ ἀρνεῖται τοῦτο, οὐδὲ λέγει, ὅτι Οὐ ποιῶ ἐμαυτὸν βεὸν, οὐκ εἰμὶ Ἰσος τῷ Πατρὶ, ἀλλὰ μᾶλλον ἐπιβεβαιοῖ τὴν ἐκείνων γνώμην, καὶ κατασκευάζει, ὅτι Θεός ἐστιν ἀπὸ τῶν ἐν τῷ νόμῳ γεγραμμένων. Νάμόν δὲ λέγει καὶ τὴν τοῦ Δαυΐδ βίβλον, ὥσπερ καὶ πᾶσαν ἀπλῶς τὴν Γραφήν· ὃ δὲ λέγει τοιοῦτόν ἐστιν· Εἰ οἱ χάριτι τὴν θέωσιν προσλαβόντες θεοί εἰσι, καὶ οὐκ ἐγκαλοῦνται, πῶς ἐγὼ δικαίως ἐπιτιμῶμαι ὑφ´ όμῶν, ὁ φύσει Θεὸς ὤν, «ὃν Πατὴρ ἡγίασε,» τοῦτέστιν, ἀφώρισε σφαγιασθῆναι ὑπὲρ τοῦ κόσμου· Ἄγια γὰρ τὰ ἀφωρισμένα λέγονται τῷ Θεῷ. Πρόδηλον Τὰρ, ὅτι ἐπειδή μοι[με] ἡγίασεν καὶ ἀφώρισεν ὁ Πατὴρ εἰς τὴν τοῦ κόσμου σωτηρίαν, οὐκ Ἰσος ἄλλοις εἰμὶ θεοῖς, ἀλλὰ Θεὸς ἀληθινός, Θεοῦ γὰρ ὄντως ἔργον τὸ σώζειν, ἀλλ´ οὐκ ἀνθρώπου χάριτι θεωθέντος. Εἰ τοίνυν ἐκεῖνοι «πρὸς οὓς ὁ λόγος τοῦ Θεοῦ ἐγένετο,» τουτέστιν ἐχὼ, Λόγος γὰρ ἐγὼ τοῦ Θεοῦ, καὶ ἐνοικήσας ἐν ἐκείνοις, ἐχαρισάμην αὐτοῖς τὴν υἱοθεσίαν· εἰ οὖν ἐκεῖνοι θεοί, πολλῷ μᾶλλον ἐγὼ πάσης ἂν εἴην αἰτίας ἐκτὸς, Θεὸν ἐμαυτὸν καλῶν ὁ καὶ φύσει ὢν, καὶ τοῖς ἄλλοις τοῦτο χαριζόμενος. Ἀἰσχυνέσθωσαν ἐντεῦθεν Ἀρειανοὶ καὶ Νεστοριανοί. Υἱός τε γὰρ Θεοῦ, καὶ Θεὸς οὐσίᾳ καὶ φύσει ὁ Χριστὸς, ἀλλ´ οὐ κτίσμα, καὶ τοῖς ἄλλοις χαρίζεται τὴν θεότητα, πρὸς οὓς ἂν γένοιτο Λόγος ὤν τοῦ Θεοῦ, ἀλλ´ οὐ χάριτι αὐτὸς θεοῦται. Ἀποδιαστέλλει γὰρ προφανῶς ἑαυτὸν ἀπὸ τῶν χάριτι θεουμένων, διὰ τῶν ἐνταῦθα λεγομένων, καὶ δείκνυσιν ὅτι κἀκείνοις αὐτὸς πρόξενος τῆς θεώσεως, Λόγος ὡν τοῦ Θεοῦ καὶ κνοικῶν αὐτοῖς. Τοῦτο γὰρ σημαίνει διὰ τοῦ εἰπεῖν, «Πρὸς οὓς ὁ λόγος τοῦ Θεοῦ ἐγένετο,» τουτέστι, μεθ´ ὧν ἐγένετο, οἰς ἐνῴκησε. Πῶς οὖν βλασφημῶ, λέγων Υἱὸν Θεοῦ ἐμαυτόν; Εἰ γὰρ καὶ σάρκα φορω, καὶ ἐκ σπέρματος Δαυΐδ εἰμι, ἀλλ´ ἀγνοεῖτε τὸ μυστήριον, καὶ ὅτι οὐκ ἄλλως ἠδύνατο ἡ σαρκικὴ τῶν ἀνθρώπων φύσις δέξασθαι Θεοῦ ὁμιλίαν, εἰ μὴ διὰ σαρκὸς ὡμίλησε ταύτῃ, ὡς ἐν παραπετάσματι.

PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 10:37–38

„Ja Es nedaru Sava Tēva darbus, neticiet Man; bet, ja daru, tad, pat ja jūs neticat Man, ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka Tēvs ir Manī un Es Viņā.“ „Vai gribat,“ saka, „atzīt Manu līdzību Tēvam? No būtības jūs to nevarat atzīt; jo Dieva būtību atzīt nav iespējams; tātad no darbu līdzības un vienādības ņemiet pierādījumu vienādībai pēc spēka; jo no tiem jums būs liecība par Manu dievību, un jūs atzīsiet un ticēsiet, ka Es neesmu nekas cits kā tas, kas ir Tēvs. Jo Man ir tā pati būtība, palikdamam Dēlam un atšķiroties ar hipostasi. Tāpat arī Tēvs, palikdams Tēvs un atšķirdamies ar hipostasi, nav nekas cits kā Dēls – protams, pēc būtības un dabas. Bet, kaut arī mēs atšķiramies hipostasēs, hipostases netiek atdalītas un nošķirtas, bet Tēvs un Dēls ir viens otrā nesajaukti.“ Jo nav tā, kā pie mums tēvs ir atdalīts no dēla un pēc dabas ir viens, ka tā tas būtu arī ar dievišķajām hipostasēm; bet tās ir viena otrā nesajaukti. Tāpēc arī mēs tiekam saukti par trim cilvēkiem, jo esam nošķirti ar hipostasēm un neesam viens īstā nozīmē; bet par Svēto Trīsvienību – viens Dievs, bet ne trīs, hipostasu nesajauktās savstarpējās ieiešanas vienai otrā dēļ; pieliec arī vienādo gribu un vienādo vēlmi.

Piezīmes (1)
  1. „Hipostase“ – grieķu ὑπόστασις; „savstarpējā ieiešana“ – περιχώρησις; „vienādā griba … vēlme“ – ταυτοβουλία, ταυτοθελές.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 10:37–38; Jņ. 14:10–11; Jņ. 5:36

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ιΕἰ οὐ ποιῶ τὰ ἔργα τοῦ Πατρός μου, μὴ πιστεύετέ μοι, εἰ δὲ ποιῶ, κἂν ἐμοὶ μὴ πιστεύητε, τοῖς ἔρνοις πιστεύσαγε ἵνα γνῶτε καὶ πιστεύσητε, ὅτι ὁ Πατὴρ ἐν ἐμοὶ, κἀγὼ ἐν αὐτῷ.» Θέλετε, φησὶ, γνῶναι τὴν πρὸς τὸν Πατέρα ἰσότητα; Ἀπὸ τῆς οὐσίας οὐ δύνασθε γνῶναι· ἀδύνατον γὰρ γνῶναι οὐσίαν Θεοῦ· ἀπὸ τῆς τῶν ἔργων οὖν ἰσότητός τε καὶ ταυτότητος ἀπόδειξιν τῆς κατὰ τὴν δύναμιν ταυτότητολάβετε · ἀπὸ τούτων γὰρ ἔσται ὑμῖν ἡ τῆς ἐμῆς θεότητος μαρτυρία, καὶ γνώσεσθε, καὶ πιστεύσετε, ἄτι οὐδὲν ἄλλο ἐγώ εἰμι, ἢ ὅπερ ὁ Πατήρ. Τὴν γὰρ αὐτὴν οὐσίαν ἔχω μένων Υἱὸς, καὶ τῇ ὑποστάσει διαφέρων. Ἰλσαύτως καὶ ὁ Πατὴρ μένων Πατὴρ, καὶ τῇ ὑποστάσει διαφέρων, οὐδὲν ἄλλο ἐστὶ, ἢ Υἱὸς κατὰ τὴν οὐσίαν δηλαδὴ καὶ τὴν φύσιν. Εἰ δὲ καὶ ταῖς ὑπαστάσεσι διαφέρομεν, ἀλλ´ οὐ χωρίζονται αἱ ὑποστάσεις καὶ διΐστανται, ἀλλ´ ἐν ἀλλήλοις εἰσὶν ἀσυγχύτως ὁ Πατὴρ καὶ ὁ Υἱός· οὐ γὰρ ὥσπερ ἐφ´ ἡμῶν ὁ πατὴρ κεχώρισται τοῦ υἱοῦ, καὶ τῇ φύσει ἕν ἐστιν, οὔτως ἄρα καὶ ἐπὶ τῶν θείων ὑποστάσεων· ἀλλ´ ἐν ἀλλήλοις εἰσὶν ἀσυγχύτως. Διὸ καὶ ἡμεῖς τρεῖς ἄνθρω. ποι λεγόμεθα, ὡς ταῖς ὑποστάσεσι διιστάμενοι καὶ οὐχ ἓν κυρίως ὄντες, ἐπὶ δὲ τῆς ἁγίας Τριάδος εἶς Θεὸς, ἀλλ´ οὐ τρεῖς, διὰ τὴν τῶν ὑποστάσεων ἀσύγχυτον ἐν ἀλλήλοις περιχώρησιν, πρόσθες καὶ τὴν ταυτοβουλίαν καὶ τὸ ταυτοθελές.

PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 10:39–42

„Tad tie atkal meklēja Viņu satvert, bet Viņš izgāja no viņu rokām. Un Viņš atkal aizgāja pāri Jordānai uz to vietu, kur Jānis sākumā kristīja, un palika tur. Un daudzi nāca pie Viņa un sacīja: Jānis gan nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par Šo sacījis, bija patiesība. Un daudzi tur Viņam noticēja.“ Tie meklē satvert Kungu, nevarēdami panest, ka Viņš izsaka augsto liecību par Sevi; jo tie nepanesa, kad Viņš runāja par Sevi kā par augstāko. Bet Viņš atkāpjas, piekāpdamies viņu dusmām un ar Savu prombūtni gādādams, lai viņiem mitētos dusmu kaislība; un Viņš atkāpjas arī pret viņu gribu, parādīdams, ko mēs bieži teicām, ka pat pie krusta Viņš netiktu sagūstīts, ja nebūtu labprātīgi Sevi nodevis. Bet kurp Viņš atkāpjas? „Pāri Jordānai, kur Jānis kristīja“ – ne bez iemesla aizgājis turp, bet atgādinādams daudziem, kas tur bija noticis un ko Jānis par Viņu bija sacījis. Bet ka uzturēšanās šajā vietā daudziem deva labumu, evaņģēlists piebilda, sacīdams: „Un daudzi nāca pie Viņa un, atcerējušies vietu, sacīja,“ saka, „Jānis gan nav darījis nevienas zīmes.“ Bet tas, ko viņi saka, ir šāds: „Ja mēs ticējām tam, kas nebija darījis nevienas zīmes, jo vairāk Šim, kas paveicis tik daudz brīnumu.“ Bet, tā kā Jānis gan liecināja par Kristu, bet nedarīja nevienas zīmes un tāpēc varbūt netiktu uzskatīts par ticamu, viņš piebilda, sacīdams: „Bet viss, ko Jānis par Šo sacījis, bija patiesība“ – vairs ne Šo darīdami ticamu no viņa, bet viņu – no tā, ko darīja Kristus. Tāpēc „daudzi,“ saka, „tur noticēja.“ Bet „tur“ norāda, ka šī vieta viņiem ļoti nāca par labu, jo arī tā dēļ Jēzus bieži izved ļaudis tuksnešainās vietās, atbrīvodams tos no ļaunu cilvēku sabiedrības, lai tie gūtu kaut ko lielu; kā Viņš arī Vecajā Derībā izrādās darījis, izvedis tautu no Ēģiptes un tuksnesī to veidodams un audzinādams, lai tai dotu bauslību. Bet ievēro arī Kristus atkāpšanos, garīgi īstenotu. Jo Viņš aiziet no Jeruzalemes, tas ir, no jūdu tautas, bet pāriet uz vietu, kurā ir avoti, – protams, uz pagānu Baznīcu, kurai ir kristības avoti. Un, lūk, pie Viņa nāk daudzi, pārcēlušies pāri Jordānai un izgājuši caur kristību. Jo „pāri Jordānai“ to norāda – es saku, iziešanu caur kristību. Jo citādi neviens nenāk pie Jēzus un nekļūst patiesi ticīgs, ja neiziet caur kristību, kas tiek apzīmēta ar Jordānu.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 10:39–42; Jņ. 1:28; Jņ. 1:29–34; Lk. 4:30; 2. Moz. 19–20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐζήτουν οὖν πάλιν αὐτὸν πιάσαι, καὶ ἐξῆλθεν ἐκ τῆς χειρὸς αὐτῶν, καὶ ἀπῆλθε πάλιν πέραν τοῦ Ἰορδάνου εἰς τὸν τόπον, ὅπου ἦν Ἰωάννης τὸ πρῶπῶν βαπτίζων, καὶ ἔμεινεν ἐκεῖ, Καὶ πολλοὶ ἦλθον πρὸς αὑτὸν καὶ ἔλεγον, ὅτι Ἰωάννης μὲν σημεῖου ἐποίησεν οὐδὲν, πάντα δὲ ὅσα εἶπεν Ἰωάννης περὶ τούτου, ἀληθῆ ἦν. Καὶ ἐπίστευσαν πολλοὶ ἐκεῖ εἰαὐτόν. » Ζητοῦσι μὲν πιάσαι τὸν Κύριον, μὴ φέΡοντες αὐτὸν τὴν ὑψηλὴν περὶ αὐτοῦ μαρτυρίαν πτοιούμενον· οὐ γὰρ ἡνείχοντο αὐτοῦ τὰ κρείττω θεολογοῦντος. Αὐτὸς δὲ ὑποχωρεῖ, ἐνδιδοὺς αὐτῶν τῷ θυμῷ, καὶ διὰ τῆς ἀπουσίας λῆξαι αὐτοῖς τὸ πάθος τοῦ θομοῦ παρασκευάζων, καὶ ἀκόντων δὲ αὐτῶν ὑποχωρεῖ, δεικνὺς, ὃ πολλάκις εἴπομεν, ὅτι οὐδ´ ἂν ἐν τῷ σταυρῷ συνελήφθη, εἰ μὴ ἑκὼν ἑαυτὸν ἐδίδου Ποῦ δὲ ὑποχωρεῖ; «Πέραν τοῦ Ἰορδάνου, ὅπου Ἰωάννης ἐβάπτιζεν,» οὐκ ἀλόγως ἐκεῖσε ἀναχωρήσας, ἀλλ´ ἀναμιμνήσκων τοὺς πολλοὺς τῶν ἐκεῖ γενομένων, καὶ τῶν λεχθέντων παρὰ Ἰωάννου περὶ αὐτοῦ. Ὅτι δὲ πολλοὺς ὥνησεν ἡ περὶ τὸν τόπον διατριβὴ, ἐπήγαγεν ὁ εὐαγγελιστὴς, λέγων· «Καὶ τολλοὶ ἦλθον πρὸς αὐτὸν, καὶ ἀναμνησθέντες τοῦ τὸπου, ἔλεγον, φησὶν, ὅτι Ἰωάννης μὲν σημείον ἀποίησεν οὐδέν.» Ὅ δὲ λέγει, τοιοῦτόν ἐστιν, Εἰ ἐκείνῳ ἐπιστεύσαμεν μηδὲν πεποιηκότι σημεῖον, πολλῷ μᾶλλον τούτῳ τῷ τοσαῦτα θαύματα ἐργασαμένῳ. Ἐπεὶ δὲ Ἰωάννης ἐμαρτύρησε μὲν περὶ τοῦ Χριστοῦ, οὐδὲν δὲ σημεῖον ἐποίησε, καὶ διὰ τοῦτο ἴσως οὐκ ἀξιόπιστος ἂν ἐνομίσθη, ἐπήγαγε λένων· «Πάντων δὲ ὅσα εἶπεν Ἰωάννης περὶ τούτου, ἀληθῆ ἦν,» οὐκ ἔτι τοῦτον ἐξ ἐκείνου, ἀλλ´ ἐκεῖνον ἀφ´ ὥν ὁ Χριστὸς ἐποίησεν ἀξιόπιστον ἀποφαίνοντες. Διὸ, «Πολλοὶ φησὶν, ἐκεῖ ἐπίστευσαν.» Τὸ δὲ «ἐκεῖ,» δηλοῖ, ὅτι μεγάλως ὁ τόπος ἐκεῖνος αὐτοὺς ὡφέλησεν, ἐπεὶ καὶ τούτου χάριν συνεχῶς ἐξάγει τοὺς ὁλους ὁ Ἰηοοῦς εἰς ἐρήμωως τόπους, τῆς τῶν πονημῶν ἀνθρώπων συνουσίας ἐλευθερῶν, πρὸς τὸ καρτώσασθαί τι μέγα, καθάπερ καὶ ἐπὶ τῆς Παλαιᾶς κοιήσας φαίνεται, ἐξαγαγὼν μὲν τῆς Αἰγύπτου, ἐν ἐρήμω δὲ διαπλάττων τὸν λαὸν καὶ ῥυθμίζων δλὰ τοῦ νόκον δοῦναι αὐτῷ. Σκόπει δὲ καὶ πνευματικῶς τελουμένην τὴν ὑποχώρησιν τοῦ Χριστου. Ἀνανωρεῖ μὲν γὰρ ἐκ τῶν Ἰεροσολύμων, τουτέστι, τοῦ Ἰουδαῖκοῦ λαοῦ· εἰς τόπον δὲ πηγὰς ἔχοντα μεθίσταται, τὴν ἐξὲθνῶν δηλαδὴ Ἐκκλησίαν, τὴν τὰς πηγὰς ἔχουσαν τοῦ βαπτίσματος. Καὶ δὴ προσέρχονται αὐτῷ πολλοὶ διαπεραιούμενοι τὸν Ἰορδάνην, καὶ διὰ τοῦ βαπτίσματος διερχόμενοι. Τὸ γὰρ «πέραν τοῦ Ἰορδάνου.» τοῦτο δηλοῖ. τὴν διὰ τοῦ βαπτίσματος λέγω δίοδον. Οὐκ ἄλλως γάρ τις ἔρχεται πρὸς τὸν Ἰησοῦν, καὶ ἀληθῶς πιστὸς γίνεται, εἰ μὴ τὸ βάπτισμα διέλθοι, ὃ διὰ τοῦ Ἰορδάνου δηλοῦται. Ρ ΟΛΡΙΤ ΣΙ.

PG 123, skenējuma lpp. ~694–703 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu