Jņ. 7:1–5
„Pēc tam Jēzus staigāja pa Galileju; jo Viņš negribēja staigāt pa Jūdeju, tāpēc ka jūdi meklēja Viņu nonāvēt. Bet tuvu bija jūdu svētki – Būdiņu svētki. Tad Viņa brāļi Viņam sacīja: aizej no šejienes un ej uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redzētu darbus, ko Tu dari; jo neviens nedara kaut ko slepenībā un reizē meklē pats būt atklātībā. Ja Tu to dari, parādi Sevi pasaulei. Jo arī Viņa brāļi Viņam neticēja.“ Asinskāro jūdu dēļ Viņš aiziet – ne tāpēc, ka baidītos no nāves; jo Viņš varēja staigāt arī viņu vidū un neko neciest; bet, ja Viņš vienmēr tā darītu, neticētu, ka Viņš ir kļuvis cilvēks, bet tas liktos šķietamība. Tāpēc tagad Viņš atkāpjas, apstiprinādams un apliecinādams cilvēcisko un apkaunodams visus, kas saka, ka Viņš ir iemiesojies šķietami, – Manesu, Markionu, Basilīdu un līdzīgos. Bet citreiz Viņš atkal, būdams to vidū, kas tīko pēc slepkavības un trako pret Viņu, paliek neskarts un parāda dievības īpašības, apkaunodams Pāvilu no Samosatas un pārliecinādams visus, ka Viņš nebija vienkāršs cilvēks, bet arī Dievs. Tātad tagad Viņš aiziet uz Galileju. Jo, tā kā ciešanu laiks vēl nebija pienācis, bija velti un lieki uzturēties savu ienaidnieku vidū un kļūt viņiem par arvien lielāka trakuma iemeslu. „Bet bija,“ saka, „Būdiņu svētki.“ Ir vērts runāt par svētkiem, ko svinēja jūdi. Jo tie bija trīs: viens – Pashas svētki, ko viņi svinēja, jo bija izgājuši no Ēģiptes, un tie pie viņiem bija arī pirmie; otrie – Vasarsvētki, ko viņi svinēja, jo bija izglābti no tuksneša ļaunumiem un ienākuši apsolītajā zemē, un toreiz pirmo reizi izgaršojuši labības augli; tāpēc šajos svētkos viņi arī nesa kūlīšus kā pirmos augļus. Trešie – Būdiņu svētki, ko viņi svinēja kā pateicības svētkus par augļu novākšanu mēnesī, ko romieši sauc par septembri. Jo tad viņi pateicās Kungam, jo bija novākuši visus augļus. Tāpēc arī viņi cēla teltis jeb būdiņas un priecājās, it kā dzīvodami laukos. Tāpēc daži saka, ka arī dažus Dāvida psalmus ar uzrakstu „Par vīna spaidām“ Dāvids sacerējis šiem svētkiem. Jo tad viņi piepildīja savas vīna spaidas, protams, ievākdami vīnogas, un par to pateikdamies lietoja psalmus un citas pateicības dziesmas. Tāds ir astotais psalms. Tāpēc arī tajā pravietis piemin Dieva dotos labumus cilvēkam. Bet tie arī kaut ko norādīja: Pasha – mūsu pāriešanu no neticības ticībā; Vasarsvētki – ieiešanu Baznīcā kā citā apsolītajā zemē, kad mēs arī ēdam maizi, pieņemdami Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi. Jo mēs neēdam maizi tūlīt, tiklīdz esam noticējuši un pārgājuši no neticības, bet vispirms jātiek kristītiem un jākļūst cienīgiem stāvēt Baznīcā kopā ar kristītajiem, un tad jāpieņem maize. Bet Būdiņu svētki – augšāmcelšanos, kad visi mūsu darbu augļi tiek pabeigti, bet mūsu teltis, nāves sagrautās, atkal tiek uzceltas. Ir arī citi, dievišķāki skaidrojumi par šiem svētkiem, par kuriem tagad nav laiks runāt; jo mēs vienmēr izvēlamies to, kas daudziem ir noderīgāks. Tātad, kad jūdiem bija svētki, saukti Būdiņu svētki, Viņa brāļi, redzēdami, ka Viņš negatavojas iet uz Jeruzalemi, aiz skaudības saka: „Aizej no šejienes un ej turp, lai arī Tavi mācekļi“, tas ir, ļaudis, kas Tev seko, „redzētu, ko Tu dari.“ Jo viņi runā nevis par divpadsmit, bet par citiem, kas Viņam sekoja. Bet Viņa brāļi – protams, Jāzepa bērni – Viņam pārmet divas kaislības: bailību un godkāri. Tāpēc arī saka: „Neviens nedara kaut ko slepenībā“ – kas ir bailība – „un reizē meklē pats būt atklātībā“ – kas ir godkāre. „Ja Tu to dari,“ saka, „parādi Sevi pasaulei.“ Ar to viņi dod mājienu: „Mums nav labu domu arī par to, ko Tu dari. Jo, ja Tu to dari kā labu, parādi Sevi; bet, ja slēpies, ir skaidrs, ka slēpies, darīdams ļaunu.“ Bet kāpēc evaņģēlists, nestāstījis neko citu par piecu mēnešu laiku kā tikai maižu zīmi un Kunga sarunu ar tiem, kas ēda un tad bija nepateicīgi, visu pārējo izlaida, sacīdams: „Bet tuvu bija jūdu svētki – Būdiņu svētki“? Jo, ka viņš pa vidu ir noklusējis piecu mēnešu darbus, redzams no šejienes. Kad Viņš izdarīja maižu brīnumu, bija Pasha, kas tika svinēta mēnesī, ko romieši sauc par martu, pie viņiem saukts par pirmo mēnesi; bet tagad ir Būdiņu svētki, kas iekrīt mūsu septembrī. Kāpēc tad evaņģēlists tā darīja? Tāpēc, ka nebija iespējams uzskaitīt visu. Un turklāt evaņģēlisti ir centušies stāstīt to, kam sekoja kāds jūdu pārmetums vai pretruna. Bet ir vērts apbrīnot viņu patiesības mīlestību – kā viņi nekaunas stāstīt to, kas, šķiet, nes Skolotājam kādu negodu. Tātad evaņģēlists, izlaidis daudzus Kunga brīnumus un vārdus, stāsta par brāļu neticību un par to, ko tie Viņam pārmeta. Bet no kurienes viņiem tāda neticība? No brīvas izvēles un skaudības; jo radinieki parasti kaut kā vienmēr cits citu apskauž. Tomēr ievēro, ka tie, kam pirms krusta bija tāda neticība Viņam, kad viņi Viņu redzēja arī slavenu un brīnumus darām, pēc krusta un šķietamā negoda liecināja par Viņu, kļuvuši par apustuļiem, sludinātājiem un arhierejiem. Tātad viņi neapstrīdami ir redzējuši Viņu augšāmcēlušos. Jo viņi nebūtu sevi atdevuši par Viņu, ja nebūtu saņēmuši drošu pārliecību par Viņa augšāmcelšanos.
Piezīmes (3)
- Manes (Mani), Markions, Basilīds – 2.–3. gs. ķeceri (dokēti), kas mācīja, ka Kristus miesa bija tikai šķietama.
- „Par vīna spaidām“ (ὑπὲρ τῶν ληνῶν) – Ps. 8, 80 un 83 uzraksti (LXX).
- „Brāļi“ – Jāzepa bērni no pirmās laulības (sal. Mt. 13:55); Jēkabs, Kunga brālis, vēlāk bija Jeruzalemes bīskaps.
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 7:1–5; 3. Moz. 23:4–43; 5. Moz. 16:1–17; Ps. 8:1; Mt. 13:55; 1. Kor. 15:7
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕΦΑ Ζʹ. Περὶ τῆς ἀναβάσεως τοῦ Κυρίου ὡς ἐν κρυπτῷ εἰς τὴνν ἐορτήν. Περὶ τῶν Ἰοιδαίων θαυμαζόντων, πῶς ὁ Ἰησοῦς γράμματα οἷδε μὴ μεαθηκώς. Περὶ τοῦ σχίσματος τοῦ ὅχλου περὶ ἄριστοῦ. Περὶ τῆς τῶν ἀρχόντων καὶ Νκοσήμου ἀμφισβητήσεως . «Καὶ περιεπάτει ὁ Ἰησοῦς μετὰ ταῦτα ἐν τῇ Γαλιλαίᾳ · οὐ γὰρ ἤθελεν ἐν τῇ Ἰουδαίᾳ περιπατεῖν, ὅτι ἐζήτουν αὐτὸν οἱ Ἰουδαῖοι ἀποκτεῖναι. Ἥν δὲ ἐγγὺς ἡ ἑορτὴ τῶν Ἰουδαίων ἡ Σκηνοπηγία. Επον οὐν πρὸς αὐτὸν οἰ ἀδελφοὶ αὐτοῦ· Μετάβηθι ἐντεῦθεν. καὶ ὕπαγε εἰς Ἰουδαίαν, ἵνα καὶ οἱ μαθηταί σου θεωρήσωσι τὰ ἔργα ἃ ποιεῖς· οὐδεὶς γὰρ ἐν κρυπτῶ τι ποιεῖ, καὶ ζητεῖ αὐτὸς ἐν παῤόησία εἶναι. Εἰ ταῦτα ποιεῖς, φανέρωσον σεαυτὸν τῷ κόσμῳ. Οὐδὲ γὰρ οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ ἐπίστευον εἰς αὐτόν.» Διὰ τοὺς μιαιφόνους Ἰουδαίους ἀναχωρεῖ, οὐκ ὡς δει´ ὥν πρὸς τὸν θάνατον· ἐνῆν γὰρ αὐτὸν καὶ ἐν μέσῳ αὐτῶν περιπατεῖν, καὶ μηδὲν παθεῖν· ἀλλ´ εἰ τοιαῦτα πάντοτε ἐποίει, οὐκ ἂν ἐπιστεύθη, ὅτι ἄνθρωπος γέγονεν, ἀλλὰ φαντασία ἔδοξεν ἄν. Ὃθεν νῦν μὲν ὑποστέλλεται βεβαιῶν καὶ πιστούμενος τὸ ἀνθρώπινον, καὶ ἐντρέπων πάντας τοὺς κατὰ φαντασίαν αὐ τὸν σαρκωθῆναι λέγοντας, Μάνεντα, Μαρκίωνα, καὶ Βασιλείδην, καὶ τοὺς ὁμοίους. Ἄλλοτε δὲ πάλιν ἐν μέσῳ ὢν τῶν φονώντων, καὶ κατ´ αὐτοῦ λυττώντων. ἀβλαβής διαμένει, καὶ δείκνυσι τὰ τῆς θεότητος, κα ταισχύνων τὸν Σαμοσατέα Παῦλον, καὶ πείθων πάντας ὅτι οὐ ψιλὸς ἄνθρωπος, ἀλλὰ καὶ Θεὸς ἦν. ΥποΤΑΡΟΤ vii χωρεῖ τοίνυν εἰς Γαλιλαίαν νῦν. Ἐπεὶ γὰρ οὔπω ἐνειστήκει ὁ καιρός τοῦ πάθους, μάταιον ἦν καὶ περιττον, ἐν μέσῳ τῶν ἐχθρῶν αὐτοῦ ἀναστρέφεσθαι. καὶ πλείονος ἁεὶ λύττης αὐτοῖς πρόξενον γίνεσθα.. «Ἠν δὲ, φησὶν, ἡ Σκηνοπηγία.» Ἃξιον εἰπεῖν περὶ. τῶν ἑορτῶν τῶν τελουμένων τοῖς Ἰουδαίοις. Τρεῖς Κγὰρ ἦσαν· μία ἡ τοῦ Πάσχα, ἣν ἐτέλουν ὡς ἐκ τῆς Αἰγύπτου διαβάντες, ἢ καὶ πρώτη παρʹ αὐτοῖς· δεντέρα δὲ ἡΓεντηκοστὴ, ἡν ἐτέλουν ὡς ῥυσθέντες μὲν τῶν ἐν τῇ ἐρήμῳ κακῶν, εἰς δὲ τὴν γῆν τῆς ἐπαγγελίας εἰσελθόντες, καὶ γευσάμενοι τότε πρώτως καρποῦ σιτηροῦ· διὸ καὶ δράγματα ἐν ταύτῃ τῇ κορτῇ ὡς ἀπαρχὰς προσῆγον. Τρίτη ἡ Σκηνοπηγία, Κῆν ἐτέλουν εὐχαριστήριον ἐπὶ τῇ συγκομιδῇ τῶν καρπῶν κατὰ τὸν Σεπτέμβοιον παρὰ Ῥωμαίοις μῆνα. Τότε γὰρ δὴ εὐχαρίστουν τῷ Κυρίῳ, ὡς πάν. τας τοὺς καρποὺς συγκομισάμενοι. Διὸ καὶ σκηνὰς, ξτοι καλύβας ἐπήγνυον, καὶ ὡς ἐν ἀγροῖς διάγοντες, ηύφραίνοντο. Ὅθεν καὶ ψαλμούς τινας Δαβιτικοὺς, ἐπιγραφὴν ἔχοντας, Ὑπὲρ τῶν ληνῶν, φασί τινες, εἰς ταύτην τὴν ἑορτὴν συντεθῆναι ὑπὺ τοῦ Δαυῖδ. Τύτε γὰρ δὴ τοὺς ληνοὺς αὐτῶν ἐπλήρουν, τρυγῶντες δηλαδὴ καὶ ἐπὶ τούτοις εὐχαριστοῦντες, καὶ ψαλμοῖς ἐχρῶντο, καὶ τοῖς ἄλλοις τοῖς πρὸς εὐχαριστίαν. Οἷός ἐστιν ὁ ὄγδοος ψαλμός. Διὸ καὶ ἐν αὐτῷ μέμνηται τῶν παρὰ Θεοῦ δοθέντων ἀγαθῶν τῷ ἀνθρώπω ὁ´ προφήτης. Ἡνίττετο δὲ καὶ ταῦτα· τὸ μὲν Πάσχα, τὴν διάβασιν ἠμῶν, τὴν ἐξ ἀπιστίας εἰς πίστιν· ἡ δὲ Πεντηκοστὴ, τὴν εἰς τὴν Ἐκκληείαν εἰσέλευσιν, ώς γῆν ἄλλην ἐπαγγελίας, ὅτε δηλαδὴ καὶ ἄρτον τρώγομεν, μεταλαμβάνοντες τῶν θείων μυστηρίων. Οὐ γὰρ ἅμα τῷ πιστεῦσαι καὶ διαβῆναι ἀπὸ τῆς ἀπιστίας, ἤδη καὶ τοῦ ἄρτου ἐσθίομεν· ἀλλὰ δεῖ πρότερον βαπτισθῆναι, καὶ ἄξιον γενέσθαι τοῦ μετὰ τῶν βεβαπτισμένων ἐν Ἐκκλησίᾳ ἵστασθαι, καὶ τότε τοῦ ἄρτου μεταλαβεῖν, Ἡ δὲ Σκηνοπηγία, τὴν ἀνάστασιν, ὅτε πάντες μὲν οἱ καρποὶ τῶν πράξεων ἡμῶν συντελοῦνται, τὰ σκηνώματα δὲ ἡμῶν τὰ διὰ τοῦ θανάτου καταλυθέντα, αὖθις συμπήγνυνται. Εἰσὶ δὲ καὶ ἄλλοι λόγοι θειότεροι ἐπὶ ταύταις ταῖς ἑορτοῖς, οὓς οὐ νῦν λέγειν καιρός· τὸ τοῖς πολλοῖς γὰρ ὡφελιμώτερον ἀεὶ ἐκλεγόμεθα. Οὔσης οὗν ἑορτῆς τοῖς Ἱουδαίοις τῆς καλουμένης Σκηνοπηγίας, ἐπεὶ εἶδον αὐτὸν οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ μὴ παρασκευαζόμενον ἀναβῆναι, φθονοῦντες αὐτῷ, φαοί· Μετάβηθι ἐντεῦθεν. καὶ ὕπαγε ἐκεῖ, ἵνα καὶ «ἱ μαθηταί σου, τουτέστιν, οἱ ὄχλοι οἱ ἀκολουθοῦντές σοι, θεωρήσωσιν ἃ ποιεῖς. Οὐ γὰρ περὶ τῶν δώδεκά φησιν, ἀλλὰ περὶ τῶν ἄλλως ἐπομένων αὐτῷ. Ἑγκαλοῦσι δὲ αὐτῷ οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ, οἱ τοῦ Ἰωσὴφ δηλαδὴ παῖδες, δύο πάθη, δειλίαν, καὶ φιλοδοξίαν. Διὸ καί φασιν· «Οὐδεὶς γὰρ ἐν κρυπτῷ τι ποιεῖ,» ὅπερ ἐστὶ δειλίας, «καὶ ζητεῖ αὐτὸς ἐν παῤῥησίᾳ εἶναι,» ὅπερ ἐστὶ φιλοδοξίας. «Εἰ ταῦτα ποιεῖς, φανέρωσον, φασὶ, σεαυτὸν τῷ κόσμω. Ἐνταῦθα δὲ αἰνίττονται, ὅτι Οὐδὲ ἀγαθὴν ὑπόληψιν ἔχομεν ἐπὶ τοῖς ὑπὸ σοῦ γενομένοις. Εἰ γὰρ ταῦτα ποιεῖς ὡς καλὰ, φανέρωσον σεαυτόν· εἰ δὲ ἀποΡΑΤεΟΓ. ὥΗΟΝΧΙΙΙ. κρύπτῃ, πρόδηλον ὅτι κακὰ πράττων ἀποκρύπτη. Τένος δὲ ἕνεκεν ἐν τοῖς πέντε μησὶν οὐδὲν ἄλλο διηγησάμενος ὁ εὐαγγελιστὴς, ἀλλ´ ἡ τὸ κατὰ τοὺς ἄρτους σημεῖον, καὶ τὴν πρὸς τοὺς φαγόντας, εἰτα ἀγνωμονοῦντας τοῦ Κυρίου διάλεξιν, τᾶλλα ὑπερεπήδησεν, εἰπών· «Ἡν ἄὲ ἐγγὺς ἡ ἑορτὴ τῶν ἱρυδαίων ἡ Σκηνοπηγία;» Ὅτι γὰρ διὰ μέσου πέντε μηνῶν ἔργα ἀπεσιώπησε, δῆλον ἐντεῦθεν. Ὅτε μὲν γὰρ τὸ θαῦμα ἐτέλεσε τῶν ἄρτων, Πάσχα ἦν, ὅπερ κατὰ τὸν παρὰ Ῥωμαίοις Μάρτιον μῆνα ἐτελεῖτο, πρῶτον παρ´ ἐκείνοις καλούμενον μῆνα· νῦν δὲ ἡ Σἰκηνοπηγία, ἢ συνίσταται κατὰ τὸν παρ´ ἡμῖν Σαπτέμφριον. Διατί οὖν τοῦτο ἐποίησεν ὁ εὐαγγελιστής· Αιότι οὐκ ἐνῆν ἅπαντα καταλέγειν. Ἄλλως τε, ἐκεῖνα λέγειν ἐσπουδάκασιν οἱ εὐαγγελισταί, ὑπὰο ῶν μέμψις ἢ ἀντιλογία τις παρὰ τῶν Ἰουδαίων παρηκολρύθησεν. Ἄξιον δὲ θαυμάσαι τὸ φιλάληθες αὐτῶν, πῶς οὐκ αἰσχύνονται λέγειν ταῦτα, ἃ δοκεῖ ἀδοῇίαν τινὰ ἐπιφέρειν τῷ Διδασκάλῳ. Πολλὰ οὗν παραδραμών καὶ θαύματα καὶ ῥήματα τοῦ Κυρίου ὁ εὐαγγελιστὴς. τὴν ἀπιστίαν τῶν ἀδελφῶν διηγεῖται, καὶ ὅσα προσωνείδιζον αὐτῷ Πόθεν δὲ αὐτοῖς ἡ τοσαύτη ἀπιστία; Ἀπὸ προαιρέσεως καὶ φθόνοι· τὸ γὰρ συγγενὲς, εἴωθέ πως ἀεὶ ὃιαφθονεῖσλαι. Πλὴν σκάπει. ὄτι τοσαύτην ἀπιστίαν ἔχοντε; πρὸ τοῦ σταυκοῦ εἰς αὐτὸν, ὅτε καὶ ἔνδοξον αὐτὸν ἑώρων, καὶ θαὔματα ποιοῦντα, μετὰ τὸν σταυρὸν καὶ τὴν δοκοῦσαν ἀδοξίαν ὑπὲρ αὐτοῦ ἐμαρτύρησαν, ἀπόστολοι, καὶ κήρυκες, καὶ ἀρχιερεῖς γενόμενοι. Ὅθεν ἀναντιῤῥήτως αὐτὸν ἀναστάντα ἑωράκασιν. Οὐ γὰρ αν ὑπὲρ αὐτοῦ δεδώκασιν ἑαύτοὺς, εἰ μὴ βεβαίαν τὴν περὶ τῆς ἀναστάσεως αὐτοῦ πλῃοοτορίαν ἐδέξαντη
PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem