Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 7. nodaļa

Jņ. 7:1–5

„Pēc tam Jēzus staigāja pa Galileju; jo Viņš negribēja staigāt pa Jūdeju, tāpēc ka jūdi meklēja Viņu nonāvēt. Bet tuvu bija jūdu svētki – Būdiņu svētki. Tad Viņa brāļi Viņam sacīja: aizej no šejienes un ej uz Jūdeju, lai arī Tavi mācekļi redzētu darbus, ko Tu dari; jo neviens nedara kaut ko slepenībā un reizē meklē pats būt atklātībā. Ja Tu to dari, parādi Sevi pasaulei. Jo arī Viņa brāļi Viņam neticēja.“ Asinskāro jūdu dēļ Viņš aiziet – ne tāpēc, ka baidītos no nāves; jo Viņš varēja staigāt arī viņu vidū un neko neciest; bet, ja Viņš vienmēr tā darītu, neticētu, ka Viņš ir kļuvis cilvēks, bet tas liktos šķietamība. Tāpēc tagad Viņš atkāpjas, apstiprinādams un apliecinādams cilvēcisko un apkaunodams visus, kas saka, ka Viņš ir iemiesojies šķietami, – Manesu, Markionu, Basilīdu un līdzīgos. Bet citreiz Viņš atkal, būdams to vidū, kas tīko pēc slepkavības un trako pret Viņu, paliek neskarts un parāda dievības īpašības, apkaunodams Pāvilu no Samosatas un pārliecinādams visus, ka Viņš nebija vienkāršs cilvēks, bet arī Dievs. Tātad tagad Viņš aiziet uz Galileju. Jo, tā kā ciešanu laiks vēl nebija pienācis, bija velti un lieki uzturēties savu ienaidnieku vidū un kļūt viņiem par arvien lielāka trakuma iemeslu. „Bet bija,“ saka, „Būdiņu svētki.“ Ir vērts runāt par svētkiem, ko svinēja jūdi. Jo tie bija trīs: viens – Pashas svētki, ko viņi svinēja, jo bija izgājuši no Ēģiptes, un tie pie viņiem bija arī pirmie; otrie – Vasarsvētki, ko viņi svinēja, jo bija izglābti no tuksneša ļaunumiem un ienākuši apsolītajā zemē, un toreiz pirmo reizi izgaršojuši labības augli; tāpēc šajos svētkos viņi arī nesa kūlīšus kā pirmos augļus. Trešie – Būdiņu svētki, ko viņi svinēja kā pateicības svētkus par augļu novākšanu mēnesī, ko romieši sauc par septembri. Jo tad viņi pateicās Kungam, jo bija novākuši visus augļus. Tāpēc arī viņi cēla teltis jeb būdiņas un priecājās, it kā dzīvodami laukos. Tāpēc daži saka, ka arī dažus Dāvida psalmus ar uzrakstu „Par vīna spaidām“ Dāvids sacerējis šiem svētkiem. Jo tad viņi piepildīja savas vīna spaidas, protams, ievākdami vīnogas, un par to pateikdamies lietoja psalmus un citas pateicības dziesmas. Tāds ir astotais psalms. Tāpēc arī tajā pravietis piemin Dieva dotos labumus cilvēkam. Bet tie arī kaut ko norādīja: Pasha – mūsu pāriešanu no neticības ticībā; Vasarsvētki – ieiešanu Baznīcā kā citā apsolītajā zemē, kad mēs arī ēdam maizi, pieņemdami Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi. Jo mēs neēdam maizi tūlīt, tiklīdz esam noticējuši un pārgājuši no neticības, bet vispirms jātiek kristītiem un jākļūst cienīgiem stāvēt Baznīcā kopā ar kristītajiem, un tad jāpieņem maize. Bet Būdiņu svētki – augšāmcelšanos, kad visi mūsu darbu augļi tiek pabeigti, bet mūsu teltis, nāves sagrautās, atkal tiek uzceltas. Ir arī citi, dievišķāki skaidrojumi par šiem svētkiem, par kuriem tagad nav laiks runāt; jo mēs vienmēr izvēlamies to, kas daudziem ir noderīgāks. Tātad, kad jūdiem bija svētki, saukti Būdiņu svētki, Viņa brāļi, redzēdami, ka Viņš negatavojas iet uz Jeruzalemi, aiz skaudības saka: „Aizej no šejienes un ej turp, lai arī Tavi mācekļi“, tas ir, ļaudis, kas Tev seko, „redzētu, ko Tu dari.“ Jo viņi runā nevis par divpadsmit, bet par citiem, kas Viņam sekoja. Bet Viņa brāļi – protams, Jāzepa bērni – Viņam pārmet divas kaislības: bailību un godkāri. Tāpēc arī saka: „Neviens nedara kaut ko slepenībā“ – kas ir bailība – „un reizē meklē pats būt atklātībā“ – kas ir godkāre. „Ja Tu to dari,“ saka, „parādi Sevi pasaulei.“ Ar to viņi dod mājienu: „Mums nav labu domu arī par to, ko Tu dari. Jo, ja Tu to dari kā labu, parādi Sevi; bet, ja slēpies, ir skaidrs, ka slēpies, darīdams ļaunu.“ Bet kāpēc evaņģēlists, nestāstījis neko citu par piecu mēnešu laiku kā tikai maižu zīmi un Kunga sarunu ar tiem, kas ēda un tad bija nepateicīgi, visu pārējo izlaida, sacīdams: „Bet tuvu bija jūdu svētki – Būdiņu svētki“? Jo, ka viņš pa vidu ir noklusējis piecu mēnešu darbus, redzams no šejienes. Kad Viņš izdarīja maižu brīnumu, bija Pasha, kas tika svinēta mēnesī, ko romieši sauc par martu, pie viņiem saukts par pirmo mēnesi; bet tagad ir Būdiņu svētki, kas iekrīt mūsu septembrī. Kāpēc tad evaņģēlists tā darīja? Tāpēc, ka nebija iespējams uzskaitīt visu. Un turklāt evaņģēlisti ir centušies stāstīt to, kam sekoja kāds jūdu pārmetums vai pretruna. Bet ir vērts apbrīnot viņu patiesības mīlestību – kā viņi nekaunas stāstīt to, kas, šķiet, nes Skolotājam kādu negodu. Tātad evaņģēlists, izlaidis daudzus Kunga brīnumus un vārdus, stāsta par brāļu neticību un par to, ko tie Viņam pārmeta. Bet no kurienes viņiem tāda neticība? No brīvas izvēles un skaudības; jo radinieki parasti kaut kā vienmēr cits citu apskauž. Tomēr ievēro, ka tie, kam pirms krusta bija tāda neticība Viņam, kad viņi Viņu redzēja arī slavenu un brīnumus darām, pēc krusta un šķietamā negoda liecināja par Viņu, kļuvuši par apustuļiem, sludinātājiem un arhierejiem. Tātad viņi neapstrīdami ir redzējuši Viņu augšāmcēlušos. Jo viņi nebūtu sevi atdevuši par Viņu, ja nebūtu saņēmuši drošu pārliecību par Viņa augšāmcelšanos.

Piezīmes (3)
  1. Manes (Mani), Markions, Basilīds – 2.–3. gs. ķeceri (dokēti), kas mācīja, ka Kristus miesa bija tikai šķietama.
  2. „Par vīna spaidām“ (ὑπὲρ τῶν ληνῶν) – Ps. 8, 80 un 83 uzraksti (LXX).
  3. „Brāļi“ – Jāzepa bērni no pirmās laulības (sal. Mt. 13:55); Jēkabs, Kunga brālis, vēlāk bija Jeruzalemes bīskaps.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:1–5; 3. Moz. 23:4–43; 5. Moz. 16:1–17; Ps. 8:1; Mt. 13:55; 1. Kor. 15:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑ Ζʹ. Περὶ τῆς ἀναβάσεως τοῦ Κυρίου ὡς ἐν κρυπτῷ εἰς τὴνν ἐορτήν. Περὶ τῶν Ἰοιδαίων θαυμαζόντων, πῶς ὁ Ἰησοῦς γράμματα οἷδε μὴ μεαθηκώς. Περὶ τοῦ σχίσματος τοῦ ὅχλου περὶ ἄριστοῦ. Περὶ τῆς τῶν ἀρχόντων καὶ Νκοσήμου ἀμφισβητήσεως . «Καὶ περιεπάτει ὁ Ἰησοῦς μετὰ ταῦτα ἐν τῇ Γαλιλαίᾳ · οὐ γὰρ ἤθελεν ἐν τῇ Ἰουδαίᾳ περιπατεῖν, ὅτι ἐζήτουν αὐτὸν οἱ Ἰουδαῖοι ἀποκτεῖναι. Ἥν δὲ ἐγγὺς ἡ ἑορτὴ τῶν Ἰουδαίων ἡ Σκηνοπηγία. Επον οὐν πρὸς αὐτὸν οἰ ἀδελφοὶ αὐτοῦ· Μετάβηθι ἐντεῦθεν. καὶ ὕπαγε εἰς Ἰουδαίαν, ἵνα καὶ οἱ μαθηταί σου θεωρήσωσι τὰ ἔργα ἃ ποιεῖς· οὐδεὶς γὰρ ἐν κρυπτῶ τι ποιεῖ, καὶ ζητεῖ αὐτὸς ἐν παῤόησία εἶναι. Εἰ ταῦτα ποιεῖς, φανέρωσον σεαυτὸν τῷ κόσμῳ. Οὐδὲ γὰρ οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ ἐπίστευον εἰς αὐτόν.» Διὰ τοὺς μιαιφόνους Ἰουδαίους ἀναχωρεῖ, οὐκ ὡς δει´ ὥν πρὸς τὸν θάνατον· ἐνῆν γὰρ αὐτὸν καὶ ἐν μέσῳ αὐτῶν περιπατεῖν, καὶ μηδὲν παθεῖν· ἀλλ´ εἰ τοιαῦτα πάντοτε ἐποίει, οὐκ ἂν ἐπιστεύθη, ὅτι ἄνθρωπος γέγονεν, ἀλλὰ φαντασία ἔδοξεν ἄν. Ὃθεν νῦν μὲν ὑποστέλλεται βεβαιῶν καὶ πιστούμενος τὸ ἀνθρώπινον, καὶ ἐντρέπων πάντας τοὺς κατὰ φαντασίαν αὐ τὸν σαρκωθῆναι λέγοντας, Μάνεντα, Μαρκίωνα, καὶ Βασιλείδην, καὶ τοὺς ὁμοίους. Ἄλλοτε δὲ πάλιν ἐν μέσῳ ὢν τῶν φονώντων, καὶ κατ´ αὐτοῦ λυττώντων. ἀβλαβής διαμένει, καὶ δείκνυσι τὰ τῆς θεότητος, κα ταισχύνων τὸν Σαμοσατέα Παῦλον, καὶ πείθων πάντας ὅτι οὐ ψιλὸς ἄνθρωπος, ἀλλὰ καὶ Θεὸς ἦν. ΥποΤΑΡΟΤ vii χωρεῖ τοίνυν εἰς Γαλιλαίαν νῦν. Ἐπεὶ γὰρ οὔπω ἐνειστήκει ὁ καιρός τοῦ πάθους, μάταιον ἦν καὶ περιττον, ἐν μέσῳ τῶν ἐχθρῶν αὐτοῦ ἀναστρέφεσθαι. καὶ πλείονος ἁεὶ λύττης αὐτοῖς πρόξενον γίνεσθα.. «Ἠν δὲ, φησὶν, ἡ Σκηνοπηγία.» Ἃξιον εἰπεῖν περὶ. τῶν ἑορτῶν τῶν τελουμένων τοῖς Ἰουδαίοις. Τρεῖς Κγὰρ ἦσαν· μία ἡ τοῦ Πάσχα, ἣν ἐτέλουν ὡς ἐκ τῆς Αἰγύπτου διαβάντες, ἢ καὶ πρώτη παρʹ αὐτοῖς· δεντέρα δὲ ἡΓεντηκοστὴ, ἡν ἐτέλουν ὡς ῥυσθέντες μὲν τῶν ἐν τῇ ἐρήμῳ κακῶν, εἰς δὲ τὴν γῆν τῆς ἐπαγγελίας εἰσελθόντες, καὶ γευσάμενοι τότε πρώτως καρποῦ σιτηροῦ· διὸ καὶ δράγματα ἐν ταύτῃ τῇ κορτῇ ὡς ἀπαρχὰς προσῆγον. Τρίτη ἡ Σκηνοπηγία, Κῆν ἐτέλουν εὐχαριστήριον ἐπὶ τῇ συγκομιδῇ τῶν καρπῶν κατὰ τὸν Σεπτέμβοιον παρὰ Ῥωμαίοις μῆνα. Τότε γὰρ δὴ εὐχαρίστουν τῷ Κυρίῳ, ὡς πάν. τας τοὺς καρποὺς συγκομισάμενοι. Διὸ καὶ σκηνὰς, ξτοι καλύβας ἐπήγνυον, καὶ ὡς ἐν ἀγροῖς διάγοντες, ηύφραίνοντο. Ὅθεν καὶ ψαλμούς τινας Δαβιτικοὺς, ἐπιγραφὴν ἔχοντας, Ὑπὲρ τῶν ληνῶν, φασί τινες, εἰς ταύτην τὴν ἑορτὴν συντεθῆναι ὑπὺ τοῦ Δαυῖδ. Τύτε γὰρ δὴ τοὺς ληνοὺς αὐτῶν ἐπλήρουν, τρυγῶντες δηλαδὴ καὶ ἐπὶ τούτοις εὐχαριστοῦντες, καὶ ψαλμοῖς ἐχρῶντο, καὶ τοῖς ἄλλοις τοῖς πρὸς εὐχαριστίαν. Οἷός ἐστιν ὁ ὄγδοος ψαλμός. Διὸ καὶ ἐν αὐτῷ μέμνηται τῶν παρὰ Θεοῦ δοθέντων ἀγαθῶν τῷ ἀνθρώπω ὁ´ προφήτης. Ἡνίττετο δὲ καὶ ταῦτα· τὸ μὲν Πάσχα, τὴν διάβασιν ἠμῶν, τὴν ἐξ ἀπιστίας εἰς πίστιν· ἡ δὲ Πεντηκοστὴ, τὴν εἰς τὴν Ἐκκληείαν εἰσέλευσιν, ώς γῆν ἄλλην ἐπαγγελίας, ὅτε δηλαδὴ καὶ ἄρτον τρώγομεν, μεταλαμβάνοντες τῶν θείων μυστηρίων. Οὐ γὰρ ἅμα τῷ πιστεῦσαι καὶ διαβῆναι ἀπὸ τῆς ἀπιστίας, ἤδη καὶ τοῦ ἄρτου ἐσθίομεν· ἀλλὰ δεῖ πρότερον βαπτισθῆναι, καὶ ἄξιον γενέσθαι τοῦ μετὰ τῶν βεβαπτισμένων ἐν Ἐκκλησίᾳ ἵστασθαι, καὶ τότε τοῦ ἄρτου μεταλαβεῖν, Ἡ δὲ Σκηνοπηγία, τὴν ἀνάστασιν, ὅτε πάντες μὲν οἱ καρποὶ τῶν πράξεων ἡμῶν συντελοῦνται, τὰ σκηνώματα δὲ ἡμῶν τὰ διὰ τοῦ θανάτου καταλυθέντα, αὖθις συμπήγνυνται. Εἰσὶ δὲ καὶ ἄλλοι λόγοι θειότεροι ἐπὶ ταύταις ταῖς ἑορτοῖς, οὓς οὐ νῦν λέγειν καιρός· τὸ τοῖς πολλοῖς γὰρ ὡφελιμώτερον ἀεὶ ἐκλεγόμεθα. Οὔσης οὗν ἑορτῆς τοῖς Ἱουδαίοις τῆς καλουμένης Σκηνοπηγίας, ἐπεὶ εἶδον αὐτὸν οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ μὴ παρασκευαζόμενον ἀναβῆναι, φθονοῦντες αὐτῷ, φαοί· Μετάβηθι ἐντεῦθεν. καὶ ὕπαγε ἐκεῖ, ἵνα καὶ «ἱ μαθηταί σου, τουτέστιν, οἱ ὄχλοι οἱ ἀκολουθοῦντές σοι, θεωρήσωσιν ἃ ποιεῖς. Οὐ γὰρ περὶ τῶν δώδεκά φησιν, ἀλλὰ περὶ τῶν ἄλλως ἐπομένων αὐτῷ. Ἑγκαλοῦσι δὲ αὐτῷ οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ, οἱ τοῦ Ἰωσὴφ δηλαδὴ παῖδες, δύο πάθη, δειλίαν, καὶ φιλοδοξίαν. Διὸ καί φασιν· «Οὐδεὶς γὰρ ἐν κρυπτῷ τι ποιεῖ,» ὅπερ ἐστὶ δειλίας, «καὶ ζητεῖ αὐτὸς ἐν παῤῥησίᾳ εἶναι,» ὅπερ ἐστὶ φιλοδοξίας. «Εἰ ταῦτα ποιεῖς, φανέρωσον, φασὶ, σεαυτὸν τῷ κόσμω. Ἐνταῦθα δὲ αἰνίττονται, ὅτι Οὐδὲ ἀγαθὴν ὑπόληψιν ἔχομεν ἐπὶ τοῖς ὑπὸ σοῦ γενομένοις. Εἰ γὰρ ταῦτα ποιεῖς ὡς καλὰ, φανέρωσον σεαυτόν· εἰ δὲ ἀποΡΑΤεΟΓ. ὥΗΟΝΧΙΙΙ. κρύπτῃ, πρόδηλον ὅτι κακὰ πράττων ἀποκρύπτη. Τένος δὲ ἕνεκεν ἐν τοῖς πέντε μησὶν οὐδὲν ἄλλο διηγησάμενος ὁ εὐαγγελιστὴς, ἀλλ´ ἡ τὸ κατὰ τοὺς ἄρτους σημεῖον, καὶ τὴν πρὸς τοὺς φαγόντας, εἰτα ἀγνωμονοῦντας τοῦ Κυρίου διάλεξιν, τᾶλλα ὑπερεπήδησεν, εἰπών· «Ἡν ἄὲ ἐγγὺς ἡ ἑορτὴ τῶν ἱρυδαίων ἡ Σκηνοπηγία;» Ὅτι γὰρ διὰ μέσου πέντε μηνῶν ἔργα ἀπεσιώπησε, δῆλον ἐντεῦθεν. Ὅτε μὲν γὰρ τὸ θαῦμα ἐτέλεσε τῶν ἄρτων, Πάσχα ἦν, ὅπερ κατὰ τὸν παρὰ Ῥωμαίοις Μάρτιον μῆνα ἐτελεῖτο, πρῶτον παρ´ ἐκείνοις καλούμενον μῆνα· νῦν δὲ ἡ Σἰκηνοπηγία, ἢ συνίσταται κατὰ τὸν παρ´ ἡμῖν Σαπτέμφριον. Διατί οὖν τοῦτο ἐποίησεν ὁ εὐαγγελιστής· Αιότι οὐκ ἐνῆν ἅπαντα καταλέγειν. Ἄλλως τε, ἐκεῖνα λέγειν ἐσπουδάκασιν οἱ εὐαγγελισταί, ὑπὰο ῶν μέμψις ἢ ἀντιλογία τις παρὰ τῶν Ἰουδαίων παρηκολρύθησεν. Ἄξιον δὲ θαυμάσαι τὸ φιλάληθες αὐτῶν, πῶς οὐκ αἰσχύνονται λέγειν ταῦτα, ἃ δοκεῖ ἀδοῇίαν τινὰ ἐπιφέρειν τῷ Διδασκάλῳ. Πολλὰ οὗν παραδραμών καὶ θαύματα καὶ ῥήματα τοῦ Κυρίου ὁ εὐαγγελιστὴς. τὴν ἀπιστίαν τῶν ἀδελφῶν διηγεῖται, καὶ ὅσα προσωνείδιζον αὐτῷ Πόθεν δὲ αὐτοῖς ἡ τοσαύτη ἀπιστία; Ἀπὸ προαιρέσεως καὶ φθόνοι· τὸ γὰρ συγγενὲς, εἴωθέ πως ἀεὶ ὃιαφθονεῖσλαι. Πλὴν σκάπει. ὄτι τοσαύτην ἀπιστίαν ἔχοντε; πρὸ τοῦ σταυκοῦ εἰς αὐτὸν, ὅτε καὶ ἔνδοξον αὐτὸν ἑώρων, καὶ θαὔματα ποιοῦντα, μετὰ τὸν σταυρὸν καὶ τὴν δοκοῦσαν ἀδοξίαν ὑπὲρ αὐτοῦ ἐμαρτύρησαν, ἀπόστολοι, καὶ κήρυκες, καὶ ἀρχιερεῖς γενόμενοι. Ὅθεν ἀναντιῤῥήτως αὐτὸν ἀναστάντα ἑωράκασιν. Οὐ γὰρ αν ὑπὲρ αὐτοῦ δεδώκασιν ἑαύτοὺς, εἰ μὴ βεβαίαν τὴν περὶ τῆς ἀναστάσεως αὐτοῦ πλῃοοτορίαν ἐδέξαντη

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:6–8

„Tad Jēzus tiem saka: Mans laiks vēl nav pienācis, bet jūsu laiks vienmēr ir klāt. Pasaule jūs nevar ienīst, bet Mani tā ienīst, jo Es liecinu par to, ka tās darbi ir ļauni. Jūs ejiet uz šiem svētkiem; Es vēl neiešu uz šiem svētkiem, jo Mans laiks vēl nav piepildījies.“ Brāļi, apskauzdami Kungu, pārmet Viņam reizē bailību un lielību. Bet ko Viņš tiem saka? Vai runā skarbi? Nebūt ne, bet lēnprātīgi. Jo Viņš nesacīja: „Kas jūs tādi esat, kas Man to iesakāt un mācāt?“ Bet ko Viņš saka? „Mans laiks vēl nav pienācis“, tas ir, krusta un nāves laiks; „bet jūsu laiks vienmēr ir klāt.“ „Jo jūs,“ saka, „pat ja vienmēr esat kopā ar jūdiem, viņi jūs nenonāvēs, jo jūs dzenaties pēc tā paša, pēc kā viņi; bet Mani viņi tūlīt gribēs nonāvēt, ja redzēs Mani ieradušos uz svētkiem.“ Vai arī to jāsaprot citādi. Jo Tas, kas sauc par svētīgiem tos, kas sēro šajā laikmetā, arī tagad runā saskaņā ar to, un to var attiecināt uz visiem svētajiem. „Jo nav,“ saka, „Mans svētku laiks, kad redzu, ka katrs ļaunums iemiesojies jūdu kopienā. Jo tas ir raudu un sēru laiks, kad patiesība ir padzīta un dievišķā griba nevalda. Tāpēc Man nav svētku laika; bet jums, kas dzīvojat saskaņā ar jūdiem un esat pieķērušies pasaulei, nav neatbilstoši svinēt svētkus kopā ar sev līdzīgajiem. Un jūs pasaule nevar ienīst“, tas ir, tie, kas domā par pasaulīgo, jo jūs, kā sacīts, esat tiem līdzīgi; „bet Mani tā ienīst, jo Es atmaskoju tās darbus.“ Jo naida cēlonis kļūst atklāta atmaskošana. Tātad Viņš sūta brāļus uz svētkiem, rādīdams, ka nespiež tos palikt pie Viņa, ja tie negrib. Bet ievēro, ka uz abiem pārmetumiem, ko tie Viņam izvirzīja, – es saku, bailību un godkāri – Viņš sniedz arī divas atbildes: uz bailību – sacīdams: „Es atmaskoju pasaules darbus“, tas ir, to, kas domā par pasaulīgo; „bet Es neatmaskotu, ja būtu bailīgs, kā jūs domājat“; bet uz godkāri – ar to, ka nespiež tos palikt pie Viņa. Jo, ja Viņš būtu vainojams godkārē, Viņš tos nebūtu sūtījis prom; jo godkārīgie un lielīgie drīzāk cenšas, lai tiem būtu daudz sekotāju. Tātad, tā kā tie Viņam pārmeta šīs divas lietas, Viņš pamatoti stājās pretī abām, rādīdams viņu aizdomu nepamatotību. Bet vārdi: „Mans laiks vēl nav piepildījies“ nozīmē: „Vēl nav nāves un krusta laiks. Jo Man vēl jādzīvo miesā, lai darītu vairāk zīmju un izklāstītu vairāk mācību; lai sagatavotu vēl vairāk ļaužu ticēt un darītu mācekļus stiprākus gan ar vairāku zīmju parādīšanu, gan ar mācību. Tātad,“ saka, „vēl nav pienācis nāves laiks, lai Es nodotu Sevi tiem, kas pret Mani trako; tāpēc Es arī neeju uz svētkiem.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:6–8; Mt. 5:4; Jņ. 15:18–19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Λέγει οὖν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Ὁ καιρὸς ὁ ἐμὸς οὔπω πάρεστιν, ὁ δὲ καιρὸ, ὁ ὑμέτερος πάντοτέ ἑστιν ἕτοιμος. Οὐ δύναται ὁ κόσμος μισεῖν ὑμᾶς, ἐμὲ δὲ μισεῖ, ὅτι ἐγὼ μαρτυρῶ περὶ αὐτοῦ, ὅτι τὰ ἔργα αὐτοῦ πονηρά ἐστιν. Ὑμεῖς ἀνάβητε εἰς τὴν ἐορ ἠν ταύτην· ἐγὼ οὔπω ἀναβαίνοι εἰς τὴν ἑοοτὴν ταύτην. ὅτι ὁ καιρὸς ὁ ἐμὸς οὔπω πεπλήρωται. » Οἱ μὲν ἀδελφοὶ, τῷ Κυρίῳ φθονοῦντε;, ἐγκαλοῦσιν αὐτῷ δειλίαν ἅμα καὶ ἀλαζονείαν. Ἐκεῖνος δὲ τί φησι πρὸς αὐτούς; Ἅρα τραχέως φθέγγεται; Οὐ μὲν οὖν, ἀλλὰ πράως. Οὐ γὰρ εἶπεν· Ὑμεῖς τίνες ἐστὲ, οἱ συμβουλεύοντες ταῦτα καὶ διδάσκοντες; Ἀλλὰ τί φησιν; «Ὁ καιρὸς ὁ ἐμὸς οὕπω πάρεστιν·» τουτέστιν, ὁ τοῦ σταυρού καὶ τοῦ θανάτου · « ὁ δὲ καιρὺς ὁ ὑμέτερο, πάντοτέ ἐστιν ἐτοιμος. » Ὑμεῖς γὰρ, φησί, κἂν ἀεὶ συνῆτε τοῖς Ἰουδαίοις, οὐκ ἀναιρήσουσιν ὑμᾶς τὰ αὐτὰ ζηλοῦντας αὐτοῖς· ἐμὲ δὲ εὐθέως βουλήσονται ἀνελεῖν, εἵπερ ἴδωσιν εἰς τὴν ἑορτὴν ἀφικόμενον. Ἱ καὶ ἄλλως νοητέον τοῦτο. Ὁ γὰρ μακαρίζων τοὺς πενθοῦντας ἐπὶ τοῦ παρόντος αἰῶνος, ἁκόλουθα καὶ νυνὶ φθέγγεται, καὶ εἰς πάντας τοὺς ἁγίους δυνάμανα διαβαίνειν. Ολκ ἔστ. χὰρ, φηοὶν, ἐμὸς καιρὸ, ἐορτῆς, ὅτε ὁρῶ πᾶσαν κακίαν ἐμπολιτευομένην τῷ τῶν Ἰουδαίαν πληρώματ.. Θρήνου γὰρ καὶ πένθους καιρὸς, ἀληθείας μὲν ἀπεληλαμένης, τοῦ δὲ θείου θαλήματος οὐ κρατοῦντος. Διὰ ταῦτ- οὐν ἐμὸ, καιρὸς ἑορτῆς οὐκ ἕστιν· ὑμῖν δέ γε, ὡς υυμφώνως τοῖς Ἰουδαίοις ἐμπολιτευομένοις, καὶ τῷ κόσμῳ παοσκειιιένοις αὐν Ἀνοίκειον τὸ συνεορτάζειν τοῖς ὁμοίοις ὑμῖν. Καὶ ὁμᾶς μὲν ὁ κόσμος οὐ δύναται μισεῖν, τουτέστιν, οἱ τὰ τοῦ κόσμου φρονοῦντες, οἷα δὴ, καθὰ εἴρηται, ὲαικότας αὐτοῖς· ἐμὲ δὲ μισεῖ, ὅτι ἐλέγχω αὐτοῦ τὰ ἔργα. Τοῦτο γὰρ τοῦ μίσους γίνεται αἴτιον, ὁ Ελεγχος ὁ πεπαῤῥησιασμένος. Πέμπει τοίνυν τοὺς ἀδελφοὺς ιἰς τὴν ἑορτὴν, δεικνύων, ὅτι οὐκ ἀναγκάζει σὺν αὐτῷ μένειν, εἴ γε μὴ βούλεται. Σκόπει δὲ, ὅτι πρὸς τὰ δύο ἐγκλήματα ἃ ἐπέφερον αὐτῷ ἐκεῖνοι, δειλίαν λέγω καὶ φιλοδοξίαν, δύο καὶ τὰς ἀπολογίας ποιεῖται· πρὸς μὲν τὴν δειλίαν, ἐν τῷ λέγειν, ὅτι Ἐλέγχω τὰ ἔργα τοῦ κόσμου, ἥγουμ τῶν τὰ τοῦ κόσμου φρονούντιον · οὐκ ἀν δὲ ἤλεγχον, εἴ γε δειλὸς ἤμην. ὡς νομίζετε· πρὸς δὲ τὴν φιλοδοξίαν, ἐν τῷ μὴ ἀναγκάζειν αὐτοὺς, ὥστε παραμένειν αὐτῷ. Εἰ γάρ τοι φιλοδοξίας ἐγκλήματι ἔνοχος ἦν, οὐκ ἂν αὐτοὺς ἀπεπέμπετο · ἐπεὶ τοῖς φιλοδόξοις καὶ ἀλαζονικοῖς, τὸ πολλοὺς ἔχειν ἀκολούθους μᾶλλον σπουδάζεται. Ἐπεὶ οὖν δύο ταῦτα αὐτῷ προσωνείδιζον, εἰκότως πρὸς τὰ δύο ἀντέστη, δεικνύων σαθρὰν τὴν αὐτῶν ὑπόνοιαν. Τὸ δὲ, «Ὁ καιρὸς ὁ ἐμὸς οὔπω πεπλήρωται» τοῦτοα δηλοῖ, ὅτι Οὕπω τοῦ θανάτου καὶ τοῦ σταυροῦ καιρός. Δεῖ γάρ με ἔτι ἐν σαρκὶ ζῇν πρὸς τὸ καὶ πλείονα σημεῖα ποιῆσαι, καὶ πλείους διδασκαλίας ἐκθέσθαι· ὡς ἂν καὶ πλείους ὄχλους πιυτεῦσαι παρασκευάσω, καὶ τοὺς μαθητὰς στεῤῥοτέρους ποιήσω, διά τε τῆς τῶν πλειόνων σημείων ἐπιδείξεως καὶ τῆς διδασαλίας. Οὕπω οὗν, φησὶν, ἐνέστη ὁ καιρὸς τοῦ θανάτου, ἵνα ἐπιῤῥίψω ἐμαυτὸν τοῖς κατ´ ἐμοῦ λυττῶσι· διὸ οὐδὲ ἀναβαίνω εἰς τὴν ἑορτήν.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:9–10

„To viņiem sacījis, Viņš palika Galilejā. Bet, kad Viņa brāļi bija aizgājuši, tad arī Viņš aizgāja uz svētkiem – ne atklāti, bet it kā slepenībā.“ Kāpēc, sacījis brāļiem: „Es neeju uz svētkiem“, Viņš atkal iet? Viņš nesacīja pavisam: „Es neiešu“, bet: „Tagad“, tas ir, „kopā ar jums“. Sākumā Viņš atteicās iet, tāpēc ka jūdi vārījās dusmās. Bet pēc tam, kad svētkiem bija jābeidzas, Viņš uziet, kad bija sagaidāms, ka viņu trakums būs mitējies. Un arī citādi: Viņš nedarīja pretēji tam, ko bija sacījis. Jo Viņš uzgāja nevis svinēt svētkus, bet mācīt; un ne ar to prieku, ko izrāda svētku svinētāji, bet slepeni. Bet Viņš slēpjas, lai apstiprinātu cilvēcisko. Jo, ja Viņš būtu parādījies, tie trakotu pret Viņu, gribēdami Viņu nonāvēt. Bet Viņš nebūtu ļāvis tiem to darīt, jo ciešanu laiks vēl nebija pienācis; bet, būdams viņu vidū, Viņš būtu izbēdzis no ciešanām, un liktos, ka Viņš ir iemiesojies šķietami. Tāpēc Viņš bēg un aiziet kā cilvēks, iekārtodams Savu saimniecību.

Piezīmes (1)
  1. „Tagad“ – grieķu teksts (Νῦν) atbilst lasījumam „Es tagad neeju“; daudzos rokrakstos 7:8 „vēl neeju“ (οὔπω).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:9–10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταῦτα δὲ εἰπὼν αὐτοῖς, ἔμεινεν ἐν τῇ Γαλιλαίᾳ. Ο Καὶ ὅτε ἀνέβησαν οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ, τότε καὶ αὐτὸς ἀνέβη εἰς τὴν ἑορτὴν, οὐ φανερῶς, ἀλλ´ ὡς ἐν κρυπτῷ. » Τίνος ἕνεκεν, εἰπὼν τοῖς ἀδελφοῖς, ὅτι «Οὐκ ἀναβαίνω εἰς τὴν ἑορτὴν,» πάλιν ἀναβαίνει; Οὐκ, εἶπε καθάπαξ, ὅτι Οὐκ ἀναβαίνω. ἀλλὰ Νῦντουτέστι, Μεθ´ ὑμῶν. Ἐν ἀρχῇ μὲν παρῃτεῖτο τὴν ἀνάβασιν, ἅτε ζεόντων θυμῷ τῶν Ἰουδαίων. Μετὰ ταῦτα μέντοι μελλούσης τῆς ἑορτῆς λύεσθαι, ἀνεισιν, ὅτε καὶ τὴν μανίαν αὐτῶν εἰκὸς ἦν λωφῆσαι Καὶ ἄλλως δέ· Οὐκ ἐναντία πεποίηκεν ὧν εἶπεν Οὐ γὰρ ἀνέβη ἑορτάσων, ἀλλὰ διδάξων· καὶ οὐ μετὰ ἱλαρότητος ᾖ χρῶνται οἱ πανηγυρίζοντες, ἀλλὰ λάθρα. Κρύπτεται δὲ διὰ τὸ βεβαιῶσαι τὸ ἀνθρώπινον Εἰ γὰρ ἐνεφανίσθη, ἐλύττησαν ἂν κατ´ αὐτοῦ, βουλόμενοι αὐτὸν ἀποκτεῖναι. Οὐκ ἂν δὲ παρεχώρησεν αὐτοῖς τοῦτο ποιῆσαι, οἷα μήπω τοῦ καιροῦ ἐνσ-άν τος τοῦ πάθους· ἀλλὰ μέσον αὐτῶν ὢν, ἐξέφυγεν ἂν τὸ πάθος, καὶ ἔδοξεν ἂν φαντασίᾳ σαρκωθῆναι· διὰ τοῦτο φεύγει καὶ ἀναχωρεῖ ὡς ἄνθρωπος, οἰκονομῶν ὰ οΙκεῖᾳ.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:11–13

„Tad jūdi Viņu meklēja svētkos un sacīja: kur Viņš ir? Un ļaužu vidū bija daudz kurnēšanas par Viņu. Vieni sacīja: Viņš ir labs; bet citi sacīja: nē, bet Viņš maldina ļaudis. Taču neviens atklāti par Viņu nerunāja, baidīdamies no jūdiem.“ Aiz lielā naida jūdi nepiemin pat Viņa vārdu. Jo viņi nesaka: „Kur ir Jēzus?“, bet: „Kur Viņš ir?“ – tā tie ienīda pat Viņa vārdu vien. Bet ievēro man arī viņu asinskāri: kā viņi nesaudzēja pat svētku laiku, bet gribēja Viņu tajos noķert; tāpēc arī meklēja. Tik lielu dievbijību un bijību viņi ievēroja svētkos, un tādi bija viņu labie darbi! „Bet ļaužu vidū bija kurnēšana par Viņu“, jo par Viņu bija dažādas domas: valdnieki sacīja: „Viņš maldina ļaudis“, bet daudzi sacīja: „Viņš ir labs.“ Bet tie, kas sacīja Viņu esam labu, bija no ļaudīm. Bet ka tā ir patiesība, redzams no tā, ka evaņģēlists saka, ka neviens neuzdrošinājās runāt atklāti, baidīdamies no jūdiem; jo ir skaidrs, ka tie, kas neuzdrošinājās atklāti runāt par Viņu un klusēja, baidīdamies no jūdu valdniekiem, bija no ļaudīm. Bet arī vārdi: „Viņš maldina ļaudis“ ir pierādījums, ka tie, kas Viņu apmeloja, bija no valdniekiem. Jo, ja tie būtu bijuši no ļaudīm, tie sacītu: „Viņš maldina mūs.“ Bet tagad, sacīdami: „Viņš maldina ļaudis“, tie parāda, ka to sacītāji ir nevis no ļaudīm, bet no valdniekiem. Bet ievēro man, ka visur vadošā daļa ir samaitāta, bet pakļautie paliek nesamaitāti; tomēr, tā kā viņiem nav drošsirdīgāka prāta, bet viņi vēl ir nepilnīgi, tie ir bez drosmes runāt atklāti.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:11–13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οἱ οὖν λονδαῖοι ἐζήτουν αὐτὸν ἐν τῇ ἑορτῇ, καὶ ἔλεγον· Ποῦ ἐστιν ἐκεῖνος; Καὶ γογγυσμὸς πολὺς περὶ αὐτοῦ ἦν ἐν τοῖς ὄχλοις. Οἱ μὲν ἔλεγον, ὅτι Ἀγαθός ἐστιν· ἄλλοι δὲ ἔλεγον, Οὕκ, ἀλλὰ πλανᾷ τλυ ὅχλον. Οὐδεὶς μέντοι παῤῥησίᾳ ἐλάλει περὶ αὐτοῦ διὰ τὸν φόβον τῶν Ἰουδαίων.» Ἀπὸ πολλοῦ μίσους οἱ Ἱουδαῖοι οὐδὲ τοῦ ὀνόματος αὐτοῦ μέμνηνται. Οὐ γὰρ λέγουσι, Ποῦ ἐστιν ὁ Ἰησοῦς; ἀλλὰ, «α ἐστιν ἐκεῖνος;» οὕτω καὶ τῷ ὀνόματι αὐτοῦ ψιλῷ ἀπηχθάνοντο. Σκόπει δέ μοι καὶ τὴν μιαιφονίαν αὐτῶν, πῶς οὐδὲ τοῦ καιροῦ τῆς ἑορτῆς ἐφείδοντο, ἀλλὰ θηρεῦσαι κατὰ ταύτην αὐτὸν ἐβυύλοντο· διὸ καὶ ἐζήτουν· οὔτω πολλὴν εὐλάβειαν καὶ αἰδῶ ἐτήΡουν περὶ τὰς ἑορτὰς, καὶ τοιαῦτα ἦν αὐτῶν τὰ κατορθώματα. «Γογγυσμὸς δὲ περὶ αὐτοῦ ἦν ἐν τοῖς ὄχλοις. » ἐπειδὴ διάφοροι περὶ αὐτοῦ ἦσαν γνῶμαι· τῶν μὲν ἀρχόντων λεγόντων, ὅτι «Πλανᾷ τὸν ὄχλον·. πολλῶν δὲ λεγόντων, ὅτι «Ἀγαθός ἐστιν.» Οὗτοι δὲ ρα οἱ λέγοντες αὐτὸν ἀγαθὸν, ἐκ τοῦ ὄχλου ἦσαν. Ὃτι δὲ τοῦτο ἀληθὲς, δῆλον ἐκ τοῦ εἰπεῖν τὸν εὐαγγελιστὴν , ὡς οὐδε’ς ἐτόλμα παῤῥησιασθήναι διὰ τὸν φόδον τῶν Ἰουδαίων· πρόδηλον γὰρ, ὅτι ἐκ τοῦ ὄχλου ἦσαν οἱ μὴ τολμῶντες παῤῥησίᾳ ὑπὲρ αὐτοῦ λαλῆσαι. καὶ ἐσιώπων, δεδοικότες τοὺς ἄρχοντας Ἰουδαίους. Ἀλλὰ καὶ τὸ λέγειν, ὅτι «Πλανᾷ τὰν ὄχλον,» τεκμήριόν ἐστι τοῦ ἐκ τῶν ἀρχόντων εἶναι τοὺς διαβάλλοντας αὐτόν. Εἰ γὰρ ἦσαν ἐκ τοῦ ὄχλου, ἔλεγον ἂν, ὅτι Πλανᾷ ἡμᾶς. Νῦν δὲ λέγοντες, ὅτι Πλανᾷ τὸν ὄχλον,» δεικνύουσιν ὅτι οὐκ ἐκ τοῦ ὄχλου, ἀλλ´ ἐκ τῶν ἀρχόντων εἰσὶν οἱ ταῦτα λέγοντες. Ὅρα δέ μοι πανταχοῦ τὸ μὲν ἀρχικὸν διεφθαρμένον, τοὺς δὲ ἀρχομένους ἀδιαφθόρους μένοντας· πλὴν, διὰ τὸ μὴ ἔχειν ἀνδρειοτέραν τὴν γνώμην ἀλλ´ ἔτι ἀτελεῖς εἶναι, ἀπαῤῥησιάστους ὄντας.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:14–16

„Bet, kad svētki bija jau pusē, Jēzus uzgāja templī un mācīja. Un jūdi brīnījās, sacīdami: kā Šis prot Rakstus, nebūdams mācījies? Jēzus tiem atbildēja un sacīja: Mana mācība nav Mana, bet Tā, kas Mani sūtījis.“ Kāpēc Viņš uzgāja, kad svētki bija pusē? Lai remdētu viņu dusmas, un reizē arī lai tie ar mieru un uzmanību klausītos Viņa sacītajā, kad svētki vairs neaizsprostotu viņu ausis. Jo svētku sākumā bija sagaidāms, ka tie būs aizņemti ar svētku lietām. Tātad, kad Viņš pēkšņi tiem parādījās, visi Viņā klausījās – gan tie, kas sauca Viņu par labu, gan tie, kas par maldinātāju: vieni – lai gūtu kādu labumu un apbrīnotu; bet citi – lai Viņu pieķertu un sagūstītu kā maldinātāju. Ko Viņš mācīja, evaņģēlists nesacīja; bet ka Viņš sacīja kaut ko brīnišķīgu, ar ko tos savaldzināja un pārvērta viņu domas izbrīnā, viņš parādīja, sacīdams: „Viņi brīnījās, kā Viņš prot Rakstus, nebūdams mācījies.“ Tomēr, pat ja tie brīnījās, arī tā viņu prāts nebija atbrīvojies no ļaunuma. Jo viņi brīnījās nevis par mācību, nedz pieņēma sacīto, bet brīnījās, kā Viņš prot Rakstus, tas ir, bija neizpratnē, bija satriekti, kā mēdz justies skauģi. Piemēram, kādam ir nabadzīgs kaimiņš, un tad varbūt tas bieži tiek pie dārgākas drēbes; to redzēdams, skaudīgais kaimiņš saka: „Kā šis, būdams tik nabags, ir dārgi ģērbies? No kurienes viņam tāda drēbe?“ Bet to viņš saka ne tikai aiz neizpratnes, bet arī lietodams šādus vārdus kaimiņa apmelošanai: „Noteikti,“ saka, „viņš drēbi ir nozadzis.“ Tā arī jūdi: „Kā Šis prot Rakstus?“ „Noteikti ar Belcebula palīdzību.“ Kaut gan no tā viņiem drīzāk vajadzēja saprast, ka Viņā nebija nekā cilvēciska. Bet, tā kā viņi paši to negribēja atzīt, Viņš Pats tiem atbild, mācīdams, ka mācība ir no Tēva un Dieva. „Jo nekas nav Mans,“ saka, „Es nerunāju neko no Sevis kā Dieva pretinieks, bet, kas ir Tēva, tie ir arī Mani vārdi.“

Piezīmes (1)
  1. „Rakstus“ – grieķu γράμματα („rakstus, burtus, izglītību“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:14–16; Mt. 12:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἵδη δὲ τῆς ἑορτῆς μεσούσης, ἀνέβη ὁ Ἰησοῦς εἰς τὸ ἱερὸν, καὶ ἐδίδασκε. Καὶ ἐθαύμαῖον αἱ Ἰραδαῖοι, λέγοντες· Πῶς οὗτος γράμματα οἶδε, μὴ μεμαθηκώς; Ἀπεκρίθη οὖν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς, καὶ εἶπεν· Ἡ ἐμὴ διδαχὴ οὐκ ἄστιν ἐμὴ, ἀλλὰ τοῦ πέμψαντός με.» Διὰ τί τῆς ἑορτῆς μεσούσης ἀνῆλθεν; να χαυνώσῃ αὐτῶν τὸν θυμὸν, ἅμα δὲ καὶ ἵνα μετὰ σχολῆς ἀκούσωσι καὶ προσοχῆς τῶν παρ´ αὐτοῦ λεγομένων, μηκέτι τῆς ἑορτῆς ἐμφραττούσης τὰ ὧτα αὐτῶν. Ἐν γὰρ τῇ ἁρχῇ τῆς ἑορτῆς εἰκὸς ἦν αὐτοὺς περισπᾶσθαι περὶ τὰ τῆς ἑορτῆς. Ἄφνω οὐν αὐτοῖς κπιφανέντος, ἤκουον ἀπλῶς πάντες, οἵ τε ἁγαθὸν αὐτὸν, οἵ τε πλάνον λέγοντες· οἱ. μὲν, πρὸς τὸ κερδῆσαί τι καὶ θαυμάσαι· οἱ δὲ, πρὸς τὸ ἐπιλαβέσθαι αὐτοῦ, καὶ συλλαβεῖν αὐτὸν ὡς πλάνον. Τί μεν ἐδί»δαξεν, οὐκ εἶπεν ὁ εὐαγγελιστής· ὅτι δὲ θαυμάσιά τινα εἰπεν, δι´ ὧν κατέσχεν αὐτοὺς, καὶ μετέβαλλε τὰς γνώμας εἰς θαῦμα, ἐδήλωσε διὰ τοῦ εἰπεῖν, ὅτι «Ἐθαύμαζον, πῶς γράμματα οἶδε, μὴ μεμαθηκώς.» Πλὴν εἰ καὶ ἐθαύμαζον, ἀλλ´ οὐδὲ οὕτως ἀπήλλακται ἡ γνώμη αὐτῶν πονηρίας. Οὐ γὰρ τὴν διδὰσκαλίαν ἐθαύμαζον, οὐδὲ τὰ λεγόμενα ἐδέχοντο, ἀλλ´ ἐθαύμαζον πῶς οἶδε γράμματα, τουτέστι, διηπόρουν, ἐξεπλήττοντο, ὅπερ εἰώθασιν οἱ βασκαίνοντες πάσχειν. Οἷον, ὡς ἐπὶ παραδείγματος, ἔστι τινὶ γείτων πένης, εἶτα τυχὸν πολλάκις εὐπορεῖ ἱματίου πολυτελεστέρου · ἰδὼν οὖν τοῦτον ὁ βάσκανος γείτων λέγει· Πῶς οὗτος ἐνδέδυται παλυτελῶς πενέστατος ὤν; Πόθεν τὸ τοιοῦτον ἱμάτιον; Ταῦτα δὲ λέγει, οὐχ καὶ πρὸς διαβολὴν τοῦ γείτονος τοιούτοις λόγοις λρώμενος· Πάντως γὰρ, φησὶν, ἔκλεψε τὴν ἐσθῆτα Οὔτως οὖν καὶ οἱ Ἰουδαῖοι· «Πῶς οὗτος οἶδε γράμματα; » Πάντως ἐν τῷ Βεελζεβούλ. Καίτοι ἐχρῆν αὐτοὺς ἀπὸ τούτου μᾶλλον ἐννοῆσαι, ὅτι οὐδὲν ἀνρώπινον ἦν αὐτῷ. Ἀλλ´ ἐπειδὴ τοῦτο αὐτοὶ οὐκ ἕθελον ὁμολογῆσαι, αὐτὸς ἀποκρίνεται αὐτοῖς, ἀναδιδάσκων, ὅτι ἀπὸ τοῦ Πατρὸς καὶ Θεοῦ ἐστιν ἡ διδασκαλία. Οὐδὲν γὰρ ἐμόν ἐστι, φησὶ, οὐδὲν ἀπ´ ἐμαυτοῦ ὡς ἀντίθεος φθέγγομαι, ἀλλ´ ἅπερ ἂν εἴη τοῦ Πατρὸς, ταῦτα καὶ ἐμά ἐστι ῥήματα.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:17–18

„Ja kāds grib darīt Viņa gribu, tas atzīs par šo mācību, vai tā ir no Dieva vai Es runāju no Sevis. Kas runā no sevis, tas meklē pats savu godu; bet, kas meklē godu Tam, kas viņu sūtījis, tas ir patiess, un netaisnības viņā nav.“ [Bet Viņš sacīja: „Mana mācība] nav Mana“, tas ir, pretēja Dievam, „bet ir Mana Tēva“. [Tad Viņš] saka, ka, ja kāds dara Dieva gribu, tas ir, ja kāds tiecas pēc tikuma un nekalpo skaudībai, nedz viņu aptumšo veltīgā skaudība pret Mani, tas atzīs Manu vārdu spēku – vai Es runāju to, kas ir Tēva, vai kaut ko svešu un atšķirīgu. Bet Dieva gribu dara arī tas, kas pēta Rakstus un praviešus. Tātad tāds var atzīt par Kunga mācību, ka tā ir no Dieva. Jo pravieši nepasniedz Kungu kā Dieva pretinieku un tādu, kas runā no Sevis, bet kā tādu, kas visu – gan runā, gan dara – pēc Dieva prāta. Tad Viņš ieved arī citu spriedumu, sacīdams: „Kas runā no sevis“, tas ir, kas grib nodibināt savu mācību, to dara ne cita dēļ kā vien lai no tā gūtu kādu slavu. „Bet, ja Es,“ saka, „negribu gūt Savu slavu, bet meklēju godu Tam, kas Mani sūtījis, kāpēc Es gribētu mācīt ko citu? Tātad Es esmu patiess, un netaisnības Manī nav“, tas ir: „Es nepiesavinos godu, kas pienākas citam; jo tā ir netaisnība.“ Tā ka Viņa mācībā ir reizē gan patiesība, gan taisnība. Jo tā nerodas no lielības, lai tajā būtu gan meli, gan netaisnība. Jo lielībnieks gan melo, jo saka par sevi to, kas pārsniedz viņa cieņu, gan dara netaisnību, jo piesavinās svešu un viņam nepiederīgu godu. Bet Kungs, tā kā meklēja to, kas ir Tēva, un nelielījās ar neko par Sevi, ir noteikti gan patiess, gan taisns. Bet mēs daudzās vietās esam teikuši un sakām arī tagad, ka, kad Kungs, šķiet, runā ko pazemīgu, nav jādomā, ka Viņš to saka kā pēc dabas mazāks par Tēvu, bet lai Viņu neuzskatītu par Dieva pretinieku, un klausītāju vājuma dēļ, un tāpēc, ka bija tērpies miesā, un lai mācītu mūs būt mēreniem un nerunāt par sevi neko lielu. Bet, kad Viņš runā augstas lietas un par Savu godību, mums jātic, ka Viņš kā patiesi Tēvam līdzīgs runā šīs augstās lietas Savas dabas diženuma dēļ.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:17–18

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐάν τις θέλῃ τὸ θέλημα αὐτοῦ ποιεῖν, γνώσεται περὶ τῆς διδαχῆς, πότερον ἐκ τοῦ Θεοῦ ἐστιν, ἢ ἐγὼ ἀπ´ ἐμαυτοῦ λαλῶ. Ὁ ἀφ´ ἑαυτοῦ λαλῶν, τὴν δόξαν τὴν ἰδίαν ζητεῖ. Ὁ δὲ ζητῶν τὴν δόξαν τοῦ πέμψαντος αὐτὸν, οὗτος ἀληθής ἐστι, καὶ ἀδικία οὐκ ἕστιν ἐμὴ,» τουτέστιν, ἐναντία Θεῷ, «ἀλλὰ τοῦ Πατρός μοῦ ἐστιν» φησίν, ὅτι Ἐάν τις τὸ θέλημα τοῦ Θεοῦ ποιῇ, τουτέστιν, Ἐάν τις ἁρετῆς ἀντιποιῇται, καὶ οὐ φθόνῳ δουλεύῃ, οὐδὲ τῷ πρός με ματαίῳ φθόνῳ ἐπισκοτῆται, γνώσεται τῶν ἐμῶν λόγων τὴν δύναμιν, ἐάν τε τὰ τοῦ Πατρὸς λαλῶ, ἐάν τε ξένα τινὰ καὶ παρηλλαγμένα. Θέλημα δὲ τοῦ Θεοῦ ποιεῖ, καὶ ὁ τὰς Γραφὰς καὶ τοὺς προφήτας ἐρευνῶν. Ὁ γοῦν τοιοῦτος δύναται γνῶναι περὶ τῆς τοῦ Κυρίου διδαχῆς , ὅτι ἀπὸ Θεοῦ ἐστιν. Οἱ προφῆται γὰρ οὐκ ἀντίθεον εἰσάγουσι τὸν Κύριον καὶ ἀφ´ ἑαυτοῦ λαλοῦντα, ἁλλὰ πάντα τὰ τῷ Θεῷ δοκοῦντα, καὶ λέγοντα καὶ πράττοντα. Εἶτα καὶ ἕτερον λογισμὸν ἐπιφέρει, λέγων · Ὁ ἀφ´ ἑαυτοῦ λαλῶν, τουτέστιν, ὁ βουλόμενος Ιδίαν στῆσαι διδασκαλίαν, δι´ οὐδὲν ἕτερον τοῦτο ποιεῖ, ἢ χάριν τοῦ δόξαν τινὰ ἐκ τούτου καρπώσασθαι. Εἰ δὲ ἐγὼ, φησίν, οὐ βούλομαι καρπώσασθαι δόξαν ἰδίαν, ἀλλὰ τὴν δόξαν τοῦ πέμψαντός με ζητῶ, σίνος ἕνεκεν βουλοίμην ἂν ἕτερα διδάσκειν; Ἀληθὴς οὖν εἰμι, καὶ οὐκ ἔστιν ἀδικία ἐν ἐμοί· τουτέστιν, Οὐ δόξαν· ἐτέρῳ ἀρμόζουσαν ἀρπάζω· τοῦτο γὰρ ἀδικία. Ὥστε ἡ διδαχή μου καὶ ἀλήθειαν ἔχει, καὶ δικαιοσύνην ἐν ταύτῷ. Οὐ γὰρ ἐξ ἀλαζονείας νίνε. ται, ἵνα καὶ τὸ ψευδὲς ἔχῃ καὶ τὸ ἄδικον. Ὁ γὰρ ἀλαζὼν καὶ ψεύδεται, καθὸ περὶ αὐτοῦ τὰ ὑπὲρι τὴν ἀξίαν αὐτοῦ λέγει, καὶ ἀδικεῖ, καθὸ τὴν ἀλλοτρίαν καὶ μηδὲν αὐτῷ προσήκουσαν δόξαν ἀρπάζει Ἐ δὲ Κύριος ἐπειδὴ τὰ τοῦ Πατρὸς ἐζήτει, καὶ οὐδὲν περὶ ἑαυτοῦ ἠλαζονεύετο, καὶ ἀληθής ἐστι πάντως καὶ δίκαιος. Πολλαχοῦ δὲ εἴπομεν, καὶ νῦν λέγομεν, ὅτι ὄταν ταπεινά τινα λέγων φαίνηται ὁ Κύριος, οὐ δεῖ νομίζειν, ὅτι ὡς ἐλάττων ὢν τοῦ Πατρὸς κατὰ φύσιν, ταῦτα φθέγγεται, ἀλλὰ διὰ τὸ μὴ ἀντίθεας νομισθῆναι, καὶ διὰ τὴν ἀσθένειαν τῶν ἀκουόντων καὶ διὰ τὸ σάρκα περιβεβλῆσθαι, καὶ διὰ τὸ διδάσκειν ἡμᾶς μετριάζειν, καὶ μηδὲν μέγα λέγειν περὶ ἑαυτῶν. Ὅταν δέ γε ὑψηλὰ καὶ περὶ τῆς οἰκείας δόξης φθέγγηται, χρὴ πστεύειν ἡμᾶς, ὅτι ὡς τῶ ὄντι ἴσος τῷ Πατρὶ, ταῦτα τὰ ὑψηλὰ φθέγγεται, διὰ τὸ μέγεθος τῆς οἰκείας φύσεως.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:19–20

„Vai Mozus jums nav devis bauslību? Un neviens no jums nepilda bauslību. Kāpēc jūs meklējat Mani nonāvēt? Ļaudis atbildēja un sacīja: Tev ir ļaunais gars; kas Tevi meklē nonāvēt?“ Šķiet, ka tas, ko Viņš tagad saka, nesaglabā nekādu sakarību ar iepriekšējo; bet, ja labi apsveram, tas ir pilnīgā saskaņā. Jo, tā kā tie Viņu apsūdzēja, ka Viņš lauza sabatu un atcēla bauslību, Viņš pret to iebilst, rādīdams, ka drīzāk viņi ir bauslības pārkāpēji. „Jo bauslība saka: Tev nebūs nokaut; bet jūs meklējat nonāvēt. Tā ka bauslību atceļat jūs, ne Es. Tātad, atmetuši sevis nosodīšanu, jūs apsūdzat Mani kā bauslības pārkāpēju tāpēc, ka Es sabatā dziedināju cilvēku.“ Bet: „Neviens no jums nepilda bauslību“ Viņš sacīja tāpēc, ka visi, ar kuriem Viņš runāja, meklēja Viņu nonāvēt. Bet ievēro, kā Viņš pats runā ar viņiem lēnprātīgā balsī, bet tie zaimojoši un pārdroši saka: „Tev ir ļaunais gars“; jo tāpēc viņi zaimo, domādami Viņu iepriekš satriekt un iebiedēt. Bet Viņš saka, ka bauslību devis Mozus, kaut gan Pats bija Mozus Kungs un bauslības Devējs, – jūdu vājuma un nejūtīguma dēļ. Jo kā gan viņi būtu panesuši dzirdēt, ka bauslību viņiem devis nevis Mozus, bet Pats Mozus Valdnieks un Kungs?

Piezīmes (1)
  1. „Ļaunais gars“ – grieķu δαιμόνιον.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:19–20; 2. Moz. 20:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ι«Οὐ Μωσῆς δέδωκεν ὑμῖν τὸν νόμον; Καὶ οὐδεὶς ἐξί ὑμῶν ποιεῖ τὸν νόμον; Τί με ζητεῖτε ἀποκτεῖναι; Ἀπεκρίθη ὁ ὅχλος, καὶ εἶπε· Δαιμόνιον ἔχεις· τίς σε ζητεῖ ἀποκτεῖναι;» Φαίνεται μὲν, ὡς οὐδεμίαν ἀκολουθίαν σώζει πρὸς τὰ πρότερα τοῦτο, ὃ λέγει νῦν· καλῶ δὲ σκυποῦσιν ἡμῖν, καὶ λίαν ἀκόλουθα. Ἔπειδὴ γὰρἐνεκάλουν αὐτῷ, ὅτι τὸ Σάββατον ἔλυε, καὶ τὸν νᾷ μον παρέλυε, πρὸς τοῦτο ἐνίσταται, δεικνύων αὐτοὺς μᾶλλον παραβάτας τοῦ νόαου. Ὁ μὲν γὰρ νόμος φησί· Μὴ φονεύσεις· ὑμεῖς δὲ ζητεῖτε ἁποκτεῖναι. Ὥστε ὑμεῖς παραλύττε τὸν νόμον, οὐκ ἐγώ. Ἀφέντες οὖν τὸ ἑαυτοὺς καταδικάζειν, ἐμοὶ ἐγκαλεῖτε ώς παραβαίνοντι τὸν νόμον, διότι ἄνθρωπον ἐθεράπευαα ἐν Σαββάτῳ. Τὸ δὲ, «Οὐδεὶς ἐξ ὑμῶν ποιεῖ τὸν νόμον,» εἶπε, διότι πάντες, ποὸς οὓς διελέγετο, ἐζήτουν αὐτὸν ἀποκτεῖναι. Ὅρα δὲ, πας αὐτὸς μὲν πραείᾳ τῇ φωνῆ αὐτοῖς ὅιαλέγεται· ἐκεῖνοι δὲ ὑβριστικῶς καὶ μετὰ θράσους, «Δαιιάντον ἔχεις,» φασί· διὰ τοῦτο γὰρ ὑβρζουσι. προκαταπλήττειν αὐτὸν καὶ ἐκφοβεῖν οἰόμενοι. Τὸν Μωσέᾳ δέ φησι δοῦναι τὸν νόμον, καίτοι αὐτὸς ὤν Κύρεος Μωσέως, καὶ φρῦ νόμου πάροχος, διὰ τὴν ἀσθένοιαν καὶ ἀναισθησίαν τῶν Ἰουδαίων. Ποῦ γὰρ ἂν ἠνέσχοντο ὰκοῦσαι, ὅτι οὐχ ὁ Μωσῆς δέδωκε αὐτοῖς τὸν νόμον, ἀλλ´ αὐτὸς ὁ τοῦ Μωσέως Δεσπότης καὶ Κύριος;

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:21–24

„Jēzus atbildēja un sacīja tiem: vienu darbu Es izdarīju, un jūs visi par to brīnāties. Mozus jums ir devis apgraizīšanu (ne tāpēc, ka tā būtu no Mozus, bet no tēviem), un jūs sabatā apgraizāt cilvēku. Ja cilvēks saņem apgraizīšanu sabatā, lai netiktu lauzta Mozus bauslība, vai jūs uz Mani dusmojaties, ka Es sabatā visu cilvēku darīju veselu? Netiesājiet pēc izskata, bet spriediet taisnu tiesu.“ Ar kādu secinājumu Viņš parāda, ka tie velti pret Viņu trako, un saka: „Vienu darbu Es izdarīju“ sabatā – paralizētā piecelšanu – „un jūs visi par to brīnāties“, tas ir: „jūs esat satraukti, sakustināti.“ „Kaut gan Pats Mozus, tas likumdevējs, lauza sabatu, pavēlēdams katru dvēseli apgraizīt astotajā dienā. Jo bieži gadījās, ka astotā diena, kurā bija nepieciešams apgraizīt, bija sabats. Tā ka, ja Pats Mozus apgraizīšanas dēļ atcēla sabatu un sabata diena nekavē cilvēku apgraizīt, bet, pat ja astotā diena gadās sabatā, bauslība par sabata dīkdienību tiek atcelta, lai netiktu lauzta bauslība par apgraizīšanu, – ja tad tas tā ir, kāpēc jūs uz Mani dusmojaties un skaistaties, ka Es sabatā darīju veselu visu cilvēku? Kaut gan apgraizīšana nebija no Mozus, bet no tēviem; bet tomēr tā, kaut arī nebūdama no Mozus, atcēla bauslību par sabatu, ko bija devis Mozus. Un apgraizīšanu, kas rada sāpes, sabats nekavē; bet Mani, kas atbrīvoju cilvēku no sāpēm un darīju viņu veselu, jūs apmelojat?“ „Netiesājiet pēc izskata“, tas ir: „Spriediet taisni un neraugoties uz personu. Neatzīstiet Mozu, kas lauž sabatu ar apgraizīšanu, par nevainojamu, bet Mani nenosodiet, kas sabatu atcēlu, turklāt cilvēkam par labu. Jo atzīt Mozu par nevainojamu viņa personas cieņas dēļ, bet nosodīt Mani, kas izskatos negodīgs, ir acīmredzama personas cienīšana.“

Piezīmes (1)
  1. „Netiesājiet pēc izskata“ – grieķu κατ᾽ ὄψιν („pēc izskata, pēc personas“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:21–24; 1. Moz. 17:10–12; 3. Moz. 12:3; 5. Moz. 1:17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς, καὶ εἶπεν αὐτοῖς· Ἔν ἔργοι ἐποίπσα. καὶ πάντες θαυμάζετε διὰ τοῦτο. μΙωσῖ-· δέδωκεν ὑμῖν τὴν περιτομὴν, οὐχ ὅτι ἐκ τοῦ Μσαέως ἐστὶν, ἀλλ´ ἐκ τῶν πατέρων· καὶ ἐν Σαββάτῳ περιτέμνετε ἄνθρωπον. Εἰ περιτομὴν λαμβάνει ὁ Κνθρωπος ἐν Σαββάτῳ, ἵνα μὴ λυθῇ ὁ νόμος Λωαέως, ἐμοὶ χολᾶτε, ὅτι ὅλον ἄνθρωπον ὑγιῆ ἐποίησἐν Σαββάτῳ; Μὴ κρίνετε κατ´ ὄψιν, ἀλλὰ τὴν δικαίαν κρίσιν κρίνατε.» Ἀπὸ συλλογισμοῦ τινος δείκνυσιν αὐτοὺς μάτην κατ´ αὐτοῦ λυττῶντας, καὶ φησιν· «Ἔν ἔργον ἐποίησα» ἐν Σαββάτῳ, τὴν τοῦ παραλύτου ἀνόρθωσιν, καὶ πάντες θαυμάζετε διὰ τοῦτο» ἀντὶ τοῦ Ταράττεσθε, θορυβεῖσθε. Καίτοι Μωσῆς αὐτὸς ἐκεῖνος ὀ κομοθέτης ἕλυσε τὸ Σάττον. διὰ τὸ κελεῦσαι πᾶσαν ψυχὴν τῆ ἡμέρᾳ τῇ ὸγδόῃ περιτέμνεσθαι. Συνέβαινε γὰρ πολλάκις τὴν ἡμέραν τὴν ὀγδόην, καθ´ ἣν ἀνάγκη ἦν περιτέμνεσθαι, Σάββατον εἰναι. Ὥστε εἰ τὸ Σάββατον παρε λύθη ὑπ´ αὐτοῦ τοῦ Μωσέως διὰ τὴν περιτομὴν, καὶ οὐδὲν κωλύει ἡ τοῦ Σαβήάτου ἡμέρα περιτμηθῆναι ἄνθρωπον, ἀλλὰ κἂν Σάββατον τύχῃ εἶναι ἡ ὁγδόη ἡμέρα, παραλύεται ὁ περὶ τῆς ἀργίας τοῦ Σαββάτου νόμος, ἵνα μὴ λυθῆ ὁ τῆς περιτομῆςεἰ ταῦτα τοίνυν οὕτως ἔχει, τί ἐμοὶ χολᾶτε καὶ ὀργίζεσθε, ὅτι ἐν Σαββάτῳ ἄνθρωπον ὁλόκληρον ὑγίασα; αἰτοι ἡ περιτομὴ οὐ τοῦ Μωσέως ἦν, ἀλλὰ τῶν πατέρων· ἀλλ´ ὅυως αὔτη, καίτοι μὴ οὖσα Μωσέως, τὸν περὶ τοῦ Σαββάτου νόμον τὸν ὑπὸ τοῦ Μωσέως τεθέντα, παρέλυσε.βαὶ ἡ μὲν περιτομὴ, ὁδύνην ἐμποιοῦσα, οὐ κωλύτται παρὰ τοῦ Σαβύάτου· ἐγῷ δὲ ὀύνης ἐλευθερώσας ἄνθρωπον, καὶ ὑγιῆ ποιήσας, διαόάλλομπι; «Μὴ κρίνετε κατ´ βψιν,» ἀντὶ τοῦ, Δικαίως καὶ ἀπροσωπολήπτως ψηφίσασθε. Μὴ τὸν μὲν Μωσέα λύοντα τὸ Σάββατον διὰ τῆς περιτομῆς, ἔξω μέμψεως τίθετε· ἐμὲ δὲ κατακρίνετε, καὶ ταῦτα ἐπ´ εὐεργεσίᾳ ἀνθρώπου τὸ Σάββατον καταλύσαντα. Τὸ γὰρ τὸν μὲν Μωσέα ἔξω μέμψεως τιθέναι διὰ τὸ τοῦ προσώπου ἀξίωμα, ἐμὲ δὲ δοκοῦντα ἄδοξον, κατακρίνειν, προσωποληψία σαφής.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:25–27

„Tad daži no jeruzalemiešiem sacīja: vai tas nav Tas, ko viņi meklē nonāvēt? Un, lūk, Viņš runā atklāti, un viņi Viņam neko nesaka. Vai tiešām valdnieki būtu patiesi atzinuši, ka Viņš patiesi ir Kristus? Bet Šo mēs zinām, no kurienes Viņš ir; bet, kad nāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš ir.“ Ne vienkārši un ne velti ir pielikts: „Daži no jeruzalemiešiem“, bet lai parādītu, ka tie, kas visvairāk bija baudījuši lielās zīmes, bija visnožēlojamākie. Jo kā gan nebūt nožēlojamiem, ja, redzējuši lielu Viņa dievības zīmi, tie vēl ir samaitāti savā spriedumā? Jo viņiem bija liela zīme, ja tikai tie gribētu: ka Viņš runā atklāti to vidū, kas pret Viņu trako, un neko no tiem necieš. Bet tie negribēja no šīs zīmes atzīt Viņa spēku. Bet tie šaubās, sacīdami: „Vai tiešām valdnieki būtu atzinuši, ka Viņš patiesi ir Kristus?“ Un arī pie šīs domas viņi nepaliek, bet secina: „Kristu neviens nezina, no kurienes Viņš nāk; bet Šo mēs zinām, no kurienes Viņš ir; tātad Šis nav Kristus.“ Bet ievēro ļaunumu – kā tas runā pretī pats sev: viņu valdnieki, Hēroda jautāti, saka, ka Kristus dzims Jūdejas Betlēmē; bet šie saka, ka neviens nezina, no kurienes Kristus ir. Vai redzi pretrunu? Un atkal citā vietā tie saka: „Mēs zinām, ka Dievs ir runājis ar Mozu; bet Šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir.“ Vai redzēji trakotāju vārdus? „Mēs zinām“, un: „Mēs nezinām.“ Kas ir līdzīgs šim trakumam? Jo viņi raudzījās tikai uz vienu – nepārliecināties. Tāpēc, kad tas viņiem bija izdevīgi, viņi sacīja: „Mēs zinām“; bet, kad atkal nebija izdevīgi, apgalvoja: „Mēs nezinām.“ Tātad tik liela pretruna ir no viņu ļaunuma. Bet kāds varētu jautāt: kāda iemesla mudināti šie saka: „Kad nāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš ir“? Jo, ja viņiem nebūtu kādas liecības no Rakstiem vai drošu tradīciju, tie tik acīmredzami nerunātu pretī rakstu mācītājiem Hēroda laikā, kas atklāti sacīja: „Viņš piedzimst Jūdejas Betlēmē“, un atkal tiem, kas saka: „Kristus nāk no Betlēmes ciema.“ Ko tad var sacīt? Ka abas šīs lietas viņi sacīja no praviešiem. Jo tie, kas sacīja, ka Viņš piedzims Betlēmē un būs no Dāvida ciema, acīmredzami par liecinieku ņēma pravieti Miheju, kas saka, kā arī Matejs saka: „Un tu, Betlēme, Jūdas zeme, nebūt neesi vismazākā starp Jūdas valdniekiem; jo no tevis nāks vadonis, kas ganīs Manu tautu Israēlu.“ Un arī tie, kas atkal sacīja, ka neviens nezina, no kurienes Kristus nāk, par šīs domas lieciniekiem ņēma praviešus un arī pašu Miheju, kas saka: „Viņa iziešana ir no sākuma, no mūžības dienām“, – kas parāda, ka Viņa iziešana jeb dzimšana ir nezināma. Jo To, kura iziešana jeb dzimšana ir „no sākuma“ un „no mūžības dienām“, neviens no cilvēkiem nevarētu zināt. Jo cilvēki ir laikā, bet Viņš – no mūžības dienām un no sākuma; bet kā gan tas, kas ir pakļauts laikam, zina mūžīgo? Bet arī Isaja saka: „Bet Viņa dzimumu kas izstāstīs?“ Tātad, uz to paļaudamies, tie sacīja: „Kristu neviens nezina, no kurienes Viņš ir.“ Jo viņi nesaprata, ka Kungs Jēzus, būdams divējāds, pēc dzimšanas miesā no Jaunavas bija zināms, no kurienes Viņš ir, proti, no Betlēmes; bet pēc bezmiesīgās un neizsakāmākās dzimšanas no Tēva pirms visiem laikmetiem tiek sacīts, ka Viņam ir dzimums, kas pārsniedz katru izstāstīšanu. Tātad šie jeruzalemieši atzīst, ka zina dzimšanu miesā un no kurienes Viņš ir; bet to, kas pirms laikmetiem, pēc kuras neviens nezina, no kurienes Kristus ir, tie neatzīst. Tāpēc, neapsvērdami, ka, būdams divējāds, Viņš vienā ziņā ir zināms, bet otrā ne, tie saka, ka Viņš nevarētu būt Kristus.

Piezīmes (2)
  1. Mih. 5:2 (LXX; 1965. g. Bībelē Mih. 5:1) – „Viņa iziešana“ (αἱ ἔξοδοι αὐτοῦ).
  2. Is. 53:8 (LXX) – „Viņa dzimumu (γενεάν) kas izstāstīs?“
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:25–27; Mt. 2:4–6; Jņ. 9:29; Jņ. 7:42; Mih. 5:2; Is. 53:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἔλεγον οὖν τινες ἐκ τῶν Ἰεροσολυμιτῶν· Οὐχ οὗτός ἐστιν ὄν ζητοῦσιν ἀποκτεῖναι; Καὶ ἴδε παῤῥηαία λαλεῖ, καὶ οὐδὲν αὐτῷ λέγουσι. Μήποτε ἀληθῶς ἔγνωσαν οἱ ἄρχοντες, ὅτι οὗτός ἐστιν ἀληθῶς ὁ Χριατά -· Ἀλλὰ τοῦτον οἴδαμεν, πόθεν ἐστίν· ὁ δὲ Χριατὸς ὅταν ἕρχηται, οὐδεὶς γινώσκει πόθεν ἐστίν.» Οὐχ ἀπλῶς καὶ μάτην πρόσκειται τὸ, «Τινὲς τῶν Ἱεροσολυμιτῶν,» ἀλλ´ ἵνα δείξῃ, ὅτι οἱ μάλιστα των μεγάλων ἀπολαύσαντες σημείων, οὺτοι πάντων ἠσαν ἀθλιώτεροι., Πῶς γὰρ οὐκ ἄθλιοι, ὅτι μέγα σημεῖον τῆς αὐτοῦ θεότητος ἰδόντες, ἔτι διεφθαρμένοι εἰσὶ τῇ κρίσει; Μέγα μὲν γὰρ σημεῖον εἰχον, εἴπερ ἠβούλοντο, τὸ ἐν μέσῳ τῶν κατ´ αὐτοῦ λυττώντων παῤῥησιάζεσθαι αὐτὸν, καὶ μηδὲν ὑπ´ αὐτῶν πάσχειν. Ἀλλ´ οὐκ ἠβούλοντο ἀπὸ τούτου τοῦ σημείου ἐπιγνῶναι τὴν δύναμιν αὐτοῦ. Διστάζουσι δὲ, λέγοντες· «Μή ποτε ἔγνωσαν οἱ ἄρχοντες, ὅτι οὗτός ἐστιν ἀληθῶς ὁ Χριστός;» Καὶ οὐδὲ ἐπὶ ταύτης τῆς γνώμης μένουσιν. ἀλλὰ συλλογίζονται, ὅτι Τὸν μὲν Χριστὸν οὐδεὶς οἷδε, πόθεν ἔρχεται· τοῦτον δὲ οἵδαμεν, πόθεν ἐστίν· οὐκ ἄρα οὗτός ἐστιν ὁ Χριστές Καίόοι ὅρα τὴν κακίαν, πῶς καὶ ἑαυτῇ ἐναντιοῦται· οἱ ἄρχοντες αὐτῶν ἐρωτώμενοι ὑπὸ Ἡρώδου, ἐν Βηλεὲμ τῆς Ἰουδαίας φασὶ γεννᾶσθαι τὸν Χριστόν· οὗτοι δὲ λέγουσιν, ὅτι οὐδεὶς οἶδε τὸν Χριστὸν, πόθεν ἐστίν. Ὁρᾷς ἐναντιοφωνίαν; Καὶ πάλιν ἀλλαχοῦ μέν φασιν, ὅτι «Ἡμεῖς οἴδαμεν, ὅτι Μωσεῖ λελάληκεν ὁ Φειος· τοῦτον δὲ οὐκ οἴδαμεν πόθεν ἐστίν» Εἶδες( μαινομένων λόγους; Οἴδαμεν, καὶ, Οὐκ οἴδαμεν. Τί ταύτης τῆς μανίας ἴσον; Πρὸς μὲν γὰρ ἓν μόνον ώρων, τὸ μὴ πεισθῆναι. Διὸ ὅταν μὲν αὐτοῖς συνἄφερεν, ἔλεγον, ὅτι Οἱδαμεν· ὅταν δὲ πάλιν οὐ συνέφερε, διετείνοντο, ὡς Ούκ οἴδαμεν. Τῆς κακίας οὖν ἐστιν αὐτῶν ἡ τοσαύτη ἐναντιοφωνία. Ζητήσε· γʹ ἄν τις, Πόθεν κινούμενοι οὗτοι λέγουσιν, ὅτι «Ὁ Χριστὸς ὅταν ἔρχηται, οὐδεὶς γινώσκει πόθεν ἐστίν;» Οὐ γὰρ ἂν, εἰ μὴ μαρτυρίαν τινὰ εἰχον ἀοὸ τῶν Γραφῶν, ἢ παραδόσεις βεβαίας, οὕτω προδήλως ἑναντία ἐφθέγγοντο τοῖς ἐπὶ τοῦ Ἡρώδου Γραμματεῦσιν, εἰποῦσι προφανῶς, ὅτι «Ἐν Βηθλεὲμ τῆς Ἰουδαίας γεννᾶται·» καὶ πάλιν τοῖς λέγουσιν, ὅτι «Ἐκ Βηθλεὲμ τῆς κώμης ὁ Χριστὸς ἔρχεται.» Τί οὐν ἔστιν εἰπεῖν; Ὅτι ἀπὸ τῶν προφητῶν ἀμφότερου ταῦτα ἔλεγον. Οἱ τε γὰρ ἐν Βηθλεὲμ αὐτὸν γεννᾶσθαι, καὶ ἐκ τῆς κώμης τοῦ Δαυλδ εἶναι λέγοντες, προφανῶς τὸν προφήτην Μιχαίαν εἶχον μάρτυρᾳ λέγοντα, ὡς καὶ ὀ Ματθαῖός φησι· «Καὶ σὺ, Βηθλεὲμ γῆ Ἰούδα, οὐδαμῶς ἐλαχίστη εἶ ἐν τοῖς ἡγεμόσιν Ἰούδα· ἐκ σοῦ γὰρ ἐξελεύσεται ἡγούμενος ὅστις ποιμανεῖ τὸν λαόν μου Ἰσραήλ.» Καὶ οὗτοι δὲ πάλιν οἱ λέγοντες, ὅτι τὸν Χριστὸν οὐκ οἶδέ τις, πόθεν ἔρχεται, τοὺς προφήτας εἶχον μάρτυρας τῆς τοιαύτης γνώμης· καὶ αὐτὸν δὲ τὸν Μιχαίαν λέγοντα, ὄτι «Αἰ ἔξοδοι αὐτοῦ ἀπ´ ἀρχῆς ἐξ ἡμερῶν αἰῶνος·» ὅπερ ἄγνωστον τὴν αὐτοῦ ἔξοδον, ἤτοι τὴν γέννησιν ἐμφαίνει. Τὸν γὰρ, «ἀπ´ ἀρχῆς,» καὶ «ἐξ ἡμερῶν αἰῶνος,» τὰς ἐξόδους ἔχοντα, ἤτοι τὴν γέννησιν, οὐκ ἄν τις ἀνθρώπων εἰδείη. Ἄνθρωποι γὰρ ἐν χρόνῳ, ἐκεῖνος δὲ ἐξ ἡμερῶν αἰῶνος καὶ ἀπ´ ἀρχῆς· τὸ ἄὲ αἰώνιον πῶς ὁ ὑπὸ χρόνον γινώσκει; Ἀλλὰ καὶ Ἡσαὶας φησί· «Τὴν δὲ γενεὰν αὐτοῦ τίς διηγήσεται; » Ἐκ τούτων οὗν πειθόμενοι ἔλεγον, ὅτι Τὸν Χριστὸν οὐκ οἶδέ τις, πόθεν ἐστίν. Οὐ γὰρ ἄὴ ἐνενόουν, ὅτι διπλοῦς ὢν ὁ Κύριος Ἰησοῦς, κατὰ μὲν τὴν ἐκ Παρθένου ἐν σαρκὶ γέννησιν, ἐγνωρίζετο πόθεν ἐστὶν, ὅτι ἐκ Βηθλεέμ· κατὰ δὲ τὴν ἀσώματον καὶ ἀποῤῥητοτέραν τὴν ἐκ Πατρὸς πρὸ πάντων τῶν αἰώνων, λέγεται γενεὰν ἔχειν ὑπερτέραν πάσης διηγήσεως. Οὗτοι τοίνυν οἱ Ἰεροσολυμῖται τὴν μὲν ἐν σαρκὶ γέννησιν ὁμολογοῦσιν εἰδέναι. καὶ σπρθεν ἐστί· τὴν δὲ πρὸ αἰώνων, καθ´ ἢν οὐκ οἶδέ τις τὸν Χριστὸν, πόθεν ἐστὶν, οὐχ ὁμολογοῦσιν. Διὸ μὴ λογιζόενοι ἄτι διπλοῦς ὢν, τὸ μέντοι γινώσκεται, τὸ δ´ οὖ, φασὶν, ὡς οὐκ εἴη ὁ Χριστός.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:28–29

„Tad Jēzus, mācīdams templī, sauca un sacīja: jūs gan Mani pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu; un Es neesmu nācis no Sevis, bet patiess ir Tas, kas Mani sūtījis, ko jūs nepazīstat. Bet Es Viņu pazīstu, jo Es esmu no Viņa, un Viņš Mani ir sūtījis.“ Tā kā vārdus: „Mēs zinām Šo, no kurienes Viņš ir“ tie sacīja ne cita kāda iemesla dēļ, kā vien gribēdami parādīt, ka Viņš ir no zemes un ka Viņš ir galdnieka dēls, tāpēc Viņš tos paceļ uz debesīm, sacīdams: „Jūs gan Mani pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu“, tas ir: „Kaut arī jūs ļaunuma dēļ to aizsedzat, tomēr jūs zināt, no kurienes Es esmu – ka no debesīm. Jo, tā kā Mans Tēvs ir no turienes, ir acīmredzami, ka arī Es esmu no turienes, un ka esmu sūtīts no Viņa, kas ir patiess. Bet, tā kā Viņš ir patiess, arī Es būtu patiess un ne maldinātājs. Jo patiesais nebūtu gribējis sūtīt maldinātāju un meli. Bet To, kas Mani sūtījis, jūs nepazīstat, bet jums ir neziņa, kas nāk no darbiem.“ Jo, kā Pāvils saka, ir neziņa zināšanā. „Viņi,“ saka, „apliecina, ka pazīst Dievu, bet ar darbiem Viņu noliedz.“ „Tātad arī jūs, jūdi, nepazīstat Manu Tēvu savu ļauno darbu un vissliktākā prāta dēļ. Bet Es Viņu pazīstu.“ „Jo Man Viņa atziņai netraucē ne ļauns prāts, ne darbi, kas Viņam nepatīk. Jo Es esmu no Viņa“, tas ir, „Es esmu no Viņa, nevis no citas būtības vai Viņam svešs, un Viņš Mani ir sūtījis.“ Bet ievēro, ka šeit ir norādītas abas Kristus dabas: ar vārdiem: „Es esmu no Viņa“ – dievības būtība; bet ar vārdiem: „Viņš Mani ir sūtījis“ – cilvēciskā; jo par sūtīto Dieva Dēlu sauc pēc cilvēciskās dabas, tāpat kā par kalpu.

Piezīmes (1)
  1. „Sūtītais“ – grieķu ἀπόστολος (Ebr. 3:1).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:28–29; Tit. 1:16; Filip. 2:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἔκραζεν οὖν ἐν τῷ ἱερῷ διδάσκων ὁ Ἰησοῦς, καὶ λέγων· Κἀμὲ οἴδατε, καὶ οἴδατε πόθεν εἰμί· καὶ ἀπ´ ἐμαυτοῦ οὐκ ἐλήλυθα, ἀλλ´ ἔστιν ἀληθινὸς ὁ πέμψας με, ὃν ὑμεῖς οὐκ οἴδατε. Ἐγὼ δὲ οἶδα αὐτὸν, ὅτι παρ´ αὐτοῦ εἰμι, κἀκεῖνός με ἀπέστειλεν.» Ἐπειδὴ τὸ, «ΟΓδαιμεν τοῦτον, πόθεν ἐστὶ,» δι´ οὐδὲν ἕτερον Λεγον, ἀλλ´ ἢ δεῖξαι θέλοντες, ὅτι ἐκ τῆς γῆς ἐστι, καὶ ὅτι τέκτονος υἱὸς, διὰ τοῦτο αὐτὸς ἀνάγει αὐτοὺς εἰς τὸν οὐρανὸν λέγων· «Καὶ ἐμὲ οἴδατε, καὶ οἴδατε πόθεν εἰμί· τουτέστι, Κἂν εἰ διὰ τὴν κακίαν συγκαλύπτητε, ὅμως οἴδατε πόθεν εἰμὶ, ὅτι ἐξ οὐρανοῦ. Ἐπεὶ γὰρ ἐκεῖθέν ἐστιν ὁ Πατήρ μου, πρόδηλον, ὅτι καὶ αὐτὸς ἐκεῖθέν εἰμι, καὶ ὅτι παρ´ ἐκείνου ἀπεστάλην , ὅς ἐστιν ἀληθής. Ἐπεὶ δὲ ἐκεῖνος ἀληθὴς, κἀγὼ ἂν εἴην αληθὴς, καὶ οὐ πλάνος. Οὐ γὰρ ἂν ὁ ἀληθὴς. πλάνον καὶ ψευδῆ ἠθέλησεν ἀποστεῖλαι. Τοῦτον δὲ τὸν ἀποστείλαντά με, ὑμεῖς μὲν οὐκ οἴδατε, ἀλλ´ ἀγνοεῖτε ἄγνοιαν τὴν διὰ τῶν ἔργων. Ὡς γὰρ ὁ Παῦ λός φησιν, ἔστιν ἄγνοια ἐν γνώσει. «Θεὸν, φησὶν, ὁμολογοῦσιν εἰδέναι, τοῖς δὲ ἔργοις ἀρνοῦνται. Καὶ Ἀμεῖς οὖν οἱ Ἰουδαῖοι οὐκ οἴδατε τὸν Πατέρα μου διὰ τὰ ἔργα ὑμῶν τὰ πονηρὰ, καὶ τὴν κακίστην γνώμην. «Ἐγὼ δὲ οἶδα αὐτόν.» Οὐ γὰρ ἐμποδίζουσί μοι οὔτε γνώμη πονηρὰ, οὔτε ἔργα ἀπαρέσκοντα ἐκείνῳ, πρὸς τὴν γνῶσιν αὐτοῦ. «Παρ´ αὐτοῦ γάρ εἰμι·» τουτέστιν, ἐξ αὐτοῦ, οὐκ ἀπ´ ἄλλης οὐσίας, ἢ ἀλλότριος αὐτοῦ, «κἀκεῖνός με ἀπέστειλεν.» Ὅρα δὲ ἐνταῦθα τὰς δύο φύσεις τοῦ Χριστοῦ δηλουμένας· διᾷ μὲν τοῦ, «Παρ´ αὐτοῦ εἰμι,» τὴν οὐσίαν τῆς θεότητος · διὰ δὲ τοῦ, «Κἀκεῖνός με ἀπέστειλε,» τὸ ὰνθρώπινον· ἀπόστολος γὰρ κατὰ τὸ ἀνθρώπινον λέγεται, καθὸ καὶ δοῦλος ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:30

„Tad tie meklēja Viņu satvert, bet neviens nepielika Viņam roku, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi.“ Evaņģēlists, rādīdams, ka tie tika neredzami aizturēti un ka Viņš cieta labprātīgi un ne aiz nespēka, saka: „Tie meklēja Viņu satvert, bet neviens nepielika Viņam roku.“ Bet vārdus: „Viņa stunda vēl nebija nākusi“ viņš sacīja nevis tāpēc, ka Viņš būtu pakļauts laikiem, bet tāpēc, ka Viņš visu dara savā stundā un piemērotā un pienācīgā laikā. Jo, kad Viņš uzskatīja, ka ciešanām ir pienācis laiks, proti, piemērotā un izdevīgā brīdī, tad Viņš arī ļāva krustā sitējiem. Jo visu Viņš dara un iekārto piemērotos un izdevīgos laikos. Piemēram, bija jādod bauslība, bet pienācīgā laikā; tāpat pravieši un Evaņģēlijs. Tātad vārds „stunda“ norāda uz Pestītāja gudrības un apgādības precizitāti.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:30; Gal. 4:4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Κζήτουν οὖν αὐτὸν πιάσαι, καὶ οὐδεὶς ἐπέβαλεν ἐπ´ αὐτὸν τὰς χεῖρας, ὅτι οὔπω ἐληλύθει ἡ ὥρα αὐτοῦ.» Δεικνύων ὁ τὸαγγελιστὴς, ὅτι ἀοράτως κατείχοντο, καὶ ὅτι ἑκὼν ἔπαθε, καὶ οὐκ ἐξ ἀδυναμίας, φησὶν, ὅτι «Ἐζίτουν αὐτὸν πιάσαι, καὶ οὐδεὶς ἐπέβαλεν ἐπ´· αὐτὸν τὰς χεῖρας.» Τὸ δὲ, Οὔπω ἦλβεν ἡ ὥρααὐτοῦ,» ἔφη, οὐχ ὅτι καιροῖς ὑπέκειτο, ἀλλ´ ὅτι πάντα ἐν ὥρᾳ, καὶ ἐπιτηδείῳ καιρῷ καὶ τῷ προσήκοντι ποιεῖ Ἡνίκα γὰρ τὸ παθεῖν εὔκαιρον ἐλογίσατο, δηλαδὴ κασὰ τὸν ὡοαῖον καὶ ἐπιτήδειον χρόνον, τότε δὴ καὶ τοῖς σταυρωταῖς συνεχώρησε. Πάντα γὰρ ἐν καιροῖς ὡραίοις καὶ ἐπιτηδείοις ποιεῖ καὶ οἰκονομεῖ. Οἴον, ἔδει δοθῆναι τὸν νόμον, ἀλλ´ ἐν καιρῷ τῷ προσἤκοντι, τοὺς προφήτας ὁμοίως, καὶ τὸ Εὐαγγέλιον. Τὸ οὖν τῆς ὥρας ὄνομα, τὸ ἀκριβὲς τῆς σοφίας καὶ τῆς προνοίας τοῦ Σωτῆρος ἐνδείκνυται.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:31

„Bet daudzi no ļaudīm ticēja Viņam un sacīja: kad Kristus nāks, vai Viņš darīs vairāk zīmju, nekā Šis ir darījis?“ „Bet daudzi ticēja Viņam, sacīdami: vai Kristus darīs vairāk zīmju, nekā Šis ir darījis?“ Viņi runā par vīnu Kānā, par ķēniņa ierēdņa dēlu, par paralizēto, par maizēm un vispār par visām pārējām, kuras pat evaņģēlisti to daudzuma dēļ nav pieminējuši vārdā. Tomēr, pat ja tu dzirdi, ka daudzi ticēja, viņu ticība nebija pareiza, bet tāda, kāda var būt vienkāršu ļaužu pūlim, kas mainās domās te tā, te citādi.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:31; Jņ. 2:1–11; Jņ. 4:46–54; Jņ. 5:1–9; Jņ. 6:5–13; Jņ. 21:25

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Πολλοὶ οὖν ἐκ τοῦ ὄχλου ἐπίστευσαν εἰς αὐτὸν, καὶ ἔλεγον, ὅτι Ὁ Χρισιὸς ὅταν ἔλθῃ, μήτι πλείω σημεῖα τούτων ποιήσει, ὧν οὗτος ἐποίησεν;» «Πολλοὶ δὲ ἐπίστευσαν αὐτῷ, λέγοντες· Μὴ ὁ Χριστὸς πλείω σημεῖα ποιήσει, ὧν οὗτος ἐποίησε;» Λέγουσι δὲ περὶ τῦ οἴνου τοῦ ἐν Κανᾷ, τοῦ υἱοῦ τοῦ βασιλικοῦ, τοῦ παραλύτου, τῶν ἄρτων, καὶ ἁπλῶς τῶν ἄλλων πάντων, ὧν οὐδὲ οἱ εὐαγγελισταὶ, διὰ τὸ πλῆθος, ὀνομαστὶ ἐπιμέμνηνται. Πλὴν εἰ καὶ ἀκούεις, ὅτι ἐπίστευσαν πολλοὶ, ἁλλ´ οὖν οὐκ ἀκριβὴς ἦν ἡ πίστις αὐτῶν, ἀλλ´ οἷαν εἰκὸς εἶναι πλήθους χυδαίου, ἄλλοτε ἄλλως μεταταττομένου ταῖς γνώμαις.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:32–36

„Farizeji dzirdēja ļaudis tā kurnam par Viņu; un farizeji un augstie priesteri sūtīja kalpus, lai Viņu satvertu. Tad Jēzus tiem sacīja: vēl mazu laiku Es esmu pie jums un tad aizeju pie Tā, kas Mani sūtījis. Jūs Mani meklēsiet un neatradīsiet; un, kur Es esmu, jūs nevarat nākt. Tad jūdi sacīja savā starpā: kurp Šis grib iet, ka mēs Viņu neatradīsim? Vai Viņš grib iet pie grieķu izklīdušajiem un mācīt grieķus? Kas ir šis vārds, ko Viņš sacīja: jūs Mani meklēsiet un neatradīsiet; un, kur Es esmu, jūs nevarat nākt?“ Ar to, ka ļaudis kurnēja, viņi parādīja, ka tiem bija labvēlīgāka attieksme un zināma daļēja ticība Kungam un ka tie gribēja atšķelties no valdniekiem. To nomanījuši, tie sūtīja Viņu sagūstīt tikai tāpēc, ka Viņu uzskatīja par Kristu. Bet tie sūtīja, bet paši neatnāca, baidīdamies no ļaudīm, ka tie nesaceļas; tāpēc tie sūta kalpus, sevi izvairīdami no iespējamajām briesmām, bet tos nododami ļaužu dusmām; tā viņi visur raudzījās uz savu. Bet Kungs runā pazemības pilnus vārdus: „Vēl mazu laiku Es esmu pie jums.“ „Kāpēc,“ saka, „jūs steidzaties, lai Es aizietu? Kāpēc vajājat? Pagaidiet mazu laiku, un Es aiziešu, pat ja jūs gribētu Mani aizturēt.“ Bet ievēro arī vārdus: „Es esmu pie jums“, tas ir: „Pat ja jūs vajājat, pat ja dzenat prom, Es esmu pie jums“, jeb: „Es kārtoju to, kas jums par labu, un runāju to, kas ved uz pestīšanu.“ „Un aizeju pie Tā, kas Mani sūtījis.“ Šeit Viņš tos arī biedē, jo tie grasās apvainot To, kas Viņu sūtījis. Jo tie, kas negodā sūtīto, protams, apvaino sūtītāju. Bet, sacīdams: „Aizeju“, Viņš parādīja nāves labprātību. Bet, rādīdams, ka Viņa aiziešana nebūs tāda kā kopējā, Viņš saka: „Kur Es aizeju, jūs nevarat nākt.“ Jo, ja Viņa aiziešana būtu kopēja un līdzīga daudzu aiziešanai un Viņam būtu jāpaliek nāvē, Viņš nesacītu: „Jūs nevarat nākt“; jo mēs visi aizejam kopējā nāvē. Tātad Viņš to sacīja, gribēdams parādīt, ka Viņa nāve nav tāda kā kopējā, un saka: „Kur Es aizeju, jūs nevarat nākt.“ Bet arī vārdi: „Jūs Mani meklēsiet un neatradīsiet“ parāda, ka tie pēc Viņa ilgosies. Bet kad tie Viņu meklēja? Lūkass sacīja, ka „daudzas sievas par Viņu raudāja“; bet ir ticami, ka arī daudzi citi tā jutās, un arī tad, kad pilsēta tika ieņemta, tie atcerējās Kristu un Viņa brīnumus un meklēja Viņa klātbūtni. Bet to visu Viņš sacīja, gribēdams tos pievilkt un locīt. Jo, tā kā kalpi bija atnākuši, gribēdami Viņu sagūstīt, Viņš parāda, ka zina viņu ierašanās iemeslu un ka tie grib Viņu nonāvēt. Tāpēc Viņš tiem pasaka iepriekš Savu nāvi – ka pēc maza brīža Viņš aiziet pie Tēva. Bet arī iepriekš pasacīt nāvi ir kaut kas liels un ne cilvēcisks. Tāpēc arī Dāvids saka: „Dari man zināmu, Kungs, manu galu.“ Bet jūdi sacīja: „Vai Viņš grib iet pie grieķu izklīdušajiem?“ Ievēro, kā tie kaut ko izjuta un tika aizkustināti Viņa sacītā dēļ; tas redzams no tā, ka tie jautā: „Vai Viņš grib iet pie grieķu izklīdušajiem?“ Jo, ja tas tā nebūtu, viņi sacītu: „Vai gribi aiziet? Mēs to lūdzam, tas mums ir patīkami.“ Bet tagad nekā tāda, bet, it kā satraukdamies, ka varētu Viņu zaudēt, tie meklē, kurp Viņš grib aiziet. Bet tas redzams arī no tā, ka tie saka: „Viņš grib iet pie grieķiem un viņus mācīt.“ Jo tie nesacīja: „Viņš grib viņus maldināt“, bet: „Mācīt.“ Bet par izklīdušajiem viņi sauca pagānus, jo tie izklīduši katrā vietā. Jo jūdi senatnē ar viņiem nesajaucās, bet, būdami sapulcēti vienā vietā, Palestīnā, nicināja pagānus, ka tie visur izklīduši; kas vēlāk pagriezās pret viņiem pašiem, jo drīzāk paši ebreji ir kļuvuši par izklīdušajiem.

Piezīmes (2)
  1. „Pie grieķu izklīdušajiem“ – grieķu εἰς τὴν διασπορὰν τῶν Ἑλλήνων; Teofilakts „grieķus“ saprot kā pagānus.
  2. Ps. 38:5 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 39:5.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:32–36; Lk. 23:27; Ps. 38:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἥκουσαν οἱ Φαρισαῖοι γογγύζοντος τοῦ ὄχλου περὶ αὐτοῦ ταῦτα· καὶ ἀπέστειλαν ὑπηρέτας οἱ Φαρισαῖοι καὶ οἱ ἀρχιερεῖς, ἵνα πιάσωσιν αὐτόν. Εἶπεν οὖν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Ἔτι μικρὸν χρόνον μεθ´ ὑμῶν εἰμι, καὶ ὑπάγω πρὸς τὸν πέμψαντά με. Ζητήσετέ με, καὶ οὐχ εὑρήσετε· καὶ ὅπου ἐγώ εἰμι, ὑμεῖς οὐ δύνασθε ἐλθεῖν. Εἶπον οὖν οἱ Ἰουδαῖοι ποὸς ἐαυτούε· Ποῦ οὗτος μέλλει πορεύεσθαι, ὅτι ἡμεῖς οὐχ εὐρήσοΚμεν αὐτόν; Μὴ εἰς τὴν διασπορὰν τῶν Ἐλλήνων Κμέλλει πορεύεσθαι, καὶ διδάσκειν τοὺς Ἔλληνας; Τίς ἐστιν ὁ λόγος οὗτος ὃν εἶπε· Ζητήσετέ με, καὶ οὐχ εὐρήσετε· καὶ ὅπου εἰμὶ ἐγὼ, ὑμεῖς οὐ δύνασθε. ἐλθαῖν·» Δι´ ὧν ἐγόγγυζεν ὁ ὄχλος, ἐνέφηνεν ὡς ἄρα χρηστοτέραν ἔσχον διάθεσιν, καὶ μερικήν τινα πίστιν πρὸς τὸν Κύριον, καὶ ὡς ἀποσχισθῆναι τῶν ἀρχόντων ἠβούλοντο· οὗπερ ἐκεῖνοι αἰσθόμενοι, ἔπεμψαν συλλαβέσθαι τοῦτον, διὰ τοῦτο μόνον ὅτι ἐπιστεύετο εἶ ναι Χριστός. Ἔπεμψαν δὲ, ἀλλ´ οὐκ αὐτοὶ ἦλθον, φοβούμενοι τὸν ὄχλον, μή τι νεωτερίσωσι· διὸ τοὺς ὑπηοέτας στέλλουσιν, ἑαυτοὺς μὲν ὑπεξάγοντες τοῦ ἴσως συμβησομένου κινδύνου, ἐκείνους δὲ τῷ θυμῷ τοῦ ὄχλου ἐνδιδόντες· οὕτω πανταχοῦ τὸ ἑαυτῶν ἐσκόπουν. Ὁ δὲ Κύριος ταπεινοφροσύνης γέμοντα ῥήματα φθέγγεται· «Ἔτι μικρὸν μεθ´ ὑμῶν εἰμι,» Τί, φησὶ, σπουδάζετέ με ἀπελθεῖν; Τί διώκετε: Μικρὸν ἀναμείνατε χρόνον, καὶ οὐδὲ θελόντων ὑμῶν κατέχειν με, ἀντέξομαι. Ὅραδὲ καὶ τὸ, «Μεθ´ ὁμῶν εἰμι·» τουτέστι, Κἂν διώκητε, κἂν ἐλαύνητε, ἐγὼ μεθ´ ὑμῶν εἰμι· ἥγουν, Τὰ ὑπὲρ ὑμῶν οἰκονομῶ, καὶ τὰ πρὸς σωτηρίαν λέγω. «Καὶ ὑπάγω πρὸς τὸν πέμψαντά με.» Ἐνταῦθα καὶ ἐκφοβεῖ αὐτοὺς, ὡς μέλλοντας ἐκοίνῳ προσκρούειν τῷ πέμψαντι αὐτόν. Οἱ γὰρ τὸν πεμφθέντα ἀτιμάζοντες, εὔδηλον ὅτι τῷ πέμψαντι προσκρούουσιν. «Υπάγω» δὲ εἰπὼν, ἐδήλωσε τὸ ἑκούσιον τοῦ θανάτου. Δεικνύων δὲ, ὅτι ἡ τελευτὴ αὐτοῦ οὐκ ἕσται τοιαύτη οἵα ἡ κοινὴ, φησὶν, ὄτι «Ὅπου ἐγὼ ὑπάγω, ὑμεῖς οὐ δύνασθε ἐλθεῖν. » Εἰ γὰρ κοινὴ καὶ ὁμοία ἦν τοῖς πολλοῖς ἡ τελευτὴ αὐτοῦ, καὶ ἔμελλεν ἐναπομεῖναι τῷ θανάτῳ οὐκ λαἷπεν, ὅτι «Ὑμεῖς οὐ δύνασθε ἐλθεῖν·» πάντες γὰρ εἰς τὸν κοινὸν θάνατον ἄπιμεν· Ὅπερ οὗν εἶπεν. δεῖξαι βουλόμενος, ὅτι ὁ αὐτοῦ θάνατος οὐκ ἕστι τοιοὖτος οἷδς ὁ κοινὸς, φησὶν, ὅτι «Ὅπου ἐγὼ ὑπάγω, ὑμεῖς οὐ δύνασθε ἑλθεῖν.» Καὶ τὸ εἰπεῖν δὲ ὅτι «Ζητήσετέ με, καὶ οὐχ εὐρήσετε,» δείκνυσιν ὅτι ποθειψὸς αὐτοῖς ἔσται. Πότε δὲ ἐζήτησαν αὐτόν; Ὁ Λουκᾶς εἶπεν, ὅτι «Πολλαὶ γυναῖκες ἐκόπτοντο ἐπ´ αὐτῷ· » εἰκὸς δὲ καὶ ἄλλους πολλοὺς τοῦτο πάσχειν, ἀλλὰ καὶ τῆς πόλεως ἁλισκομένης, μεμνῆσθαι τοῦ Χριστοῦ καὶ τῶν θαυμάτων αὐτοῦ, καὶ τὴν παρουσίαν Κζητεῖν τὴν αὐτοῦ. Ταῦτα δὲ πάντα ἔλεγεν, ἐφελκύσασθαι αὐτοὺς καὶ κατακάμψαι βουλόμενος. Ἐπεὶ γὰρ οἱ ὑπηρέται ἦλθον, συλλαβεῖν αὐτὸν βουλόμενοι, δείκνυσιν, ὡς οἷδε τῆς ἀφίξεως αὐτῶν τὴν αἰτίαν, καὶ ὅτι φονεῦσαι αὐτὸν βούλονται. Διὸ προλέγει αὐτοῖς τὸν ἑαυτοῦ θάνατον, ὅτι μικρὸν, καὶ ὑπάγει πρὸς τὸν Πατέρα. Καὶ τὸ προειπεῖν δὲ τὸν θάνατον, μέγα καὶ οὐκ ἀνθρώπινον. Διὸ καὶ ὁ Δαυλδ, «Γνώρισόν μοι, φησί, Κύριε, τὸ πέρας μου.» Ἔλεγον δὲ οἱ Ἱρυδαῖοι· «Μὴ εἰς τὴν διασπορὰν τῶν Ἑλλήνων μέλλει ἀπέρχεσθαι;» Ὅρα πῶς ἔπαθόν τι, καὶ κατκκλάσθησαν πρὸς τὰ λεχθέντα ὑπ´ αὐτοῦ· δῆλον δε ὰπὸ τοῦ ἐρωτᾷν· «Μὴ εἰς τὴν διασπορὰν τῶν Ἔλλή νν μέλλει πορεύεσθει;» Εἰ γὰρ οὐ τοῦτο ἦν, εἶπον ἄν· Βούλει ἀπελθεῖν; Ἡμεῖς τοῦτο εὐχόμεθα, τοῦτο ἀσμενίζομεν. Νῦν δὲ οὐδὲν τοιοῦτον, ἀλλ´ ὥσπερ Κἀγωνιῶντες μὴ στερηθῶσιν αὐτοῦ, ζητοῦσι, ποῦ μέλλει ἀπελθεῖν λῆλον δὲ τοῦτο καὶ ἀπὸ τοῦ εἰπεῖν ὅτι Εἰς τοὺς Ἔλληνας μέλλει πορεύεσθαι, καὶ διδάσκειν αὐτούς. Οὐ γὰρ εἶπον, ὅτι Μέλλει πλανᾶν αὐτοὺς, ἀλλὰ, «Διδάσκειν.» Διασπορὰν δὲ ἐκάλουν τοὺς ἐθνικοὺς, ὡς ἐν παντὶ τόπῳ διεσπαρμένους. Αὐσοῖς γὰρ οἱ Ἰουδαῖοι τὸ παλαιὸν οὐκ ἐμίγνυντο. ἀλλ´ ἐν ἐνὶ τόπῳ, τῇ Παλαιστίνῃ συνηγμένοι, ὡνείδιζον τοὺς ἐθνικοὺς, ὡς πανταχοῦ διεσπαρμένους· ὅπερ εἰς αὐτοὺς περιετράπη ὕστερον· διασπορὰ γὰρ μᾶλλον αὐτοὶ οἱ Ἑβραῖοι γεγόνασιν.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:37–38

„Bet pēdējā, lielajā svētku dienā Jēzus stāvēja un sauca, sacīdams: ja kādam slāpst, lai nāk pie Manis un dzer. Kas tic Man, kā Raksti saka, – no viņa miesām tecēs dzīva ūdens straumes.“ Svētku pirmo un pēdējo jeb septīto dienu viņi sauca par lielu, jo arī bauslība svētku septīto dienu sauca par svētu sapulces dienu. Tātad, tam sekodams, arī evaņģēlists sauc pēdējo dienu par lielu. Tātad pamatoti Viņš pēdējā dienā runā ar ļaudīm, dodams viņiem it kā ceļamaizi, kad tie gatavojās iet mājās. Jo vidējās dienās, kad tie bija nodevušies baudām, runāt ar tiem bija nelaikā, jo tie nebūtu ieklausījušies. Bet Jēzus sauca, gan lai būtu dzirdams, gan rādīdams drosmi un ka ne no viena nebaidās. Ko tad Viņš saka? „Kas tic Man, kā Raksti saka“; jo šeit jāliek pieturzīme, un tad no jauna jālasa: „No viņa miesām tecēs straumes.“ Jo, tā kā daudzi ticēja zīmju dēļ, Viņš, rādīdams, ka jātic ne tik daudz zīmju dēļ, cik no Rakstiem (jo pareizā ticība ir no Rakstiem), šī iemesla dēļ saka: „Kas tic Man, kā Raksti saka“, tas ir: „Kā Raksti liecina par Mani – ka Es esmu Dieva Dēls, ka Radītājs, ka visuma Kungs, ka pasaules Pestītājs.“ Jo daudzi šķita ticam, bet ne kā Raksti saka, bet kā paši sekoja savām ķecerībām; tādi ir visi ķeceri. Bet Viņš sacīja, ka straumes tecēs no tā miesām, kas tā ticējis, pārnestā nozīmē par miesām saukdams sirdi, kā arī Dāvids: „Un Tavu bauslību manu miesu vidū“, tas ir, „manā sirdī“. Bet Viņš sacīja, ka tecēs straumes, nevis straume, dzīva ūdens, norādīdams uz Gara dāsno žēlastību un pārpilnību. Jo tāds ir Gars: lai kādā dvēselē Tas ieietu un kurā apmestos, Viņš dara to plūstošu bagātīgāk nekā jebkurš avots. Un kāds varētu mācīties, kā straumes tecēs no miesām tam, kas tic pēc Rakstiem, ja tikai aplūkotu Pētera mēli, Pāvila spēku un Stefana gudrību: kuriem nekas nestājās pretī, bet visu tie aizrāva kā straumes ar neaizturamu plūsmu.

Piezīmes (2)
  1. „No viņa miesām“ – grieķu ἐκ τῆς κοιλίας αὐτοῦ (burt. „no viņa vēdera, iekšām“).
  2. Ps. 39:9 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 40:9.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:37–38; 3. Moz. 23:36; Ps. 39:9; Ap. d. 2:14–41; Ap. d. 6:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐν δὲ τῇ ἐσχάτῃ ἡμέρᾳ τῇ μεγάλῃ τῆς ἑορτῆς, εἰστήκει ὁ Ἰησοῦς, καὶ ἔκραζε λέγων· Ἐάν τις διψᾷ, ἐρχέσθω πρός με, καὶ πινέτω. Ὁ πιστεύων εἰς ἐμέ, καθὼς εἶπεν ἡ Γραφὴ, ποταμοὶ ῥεύσουσιν ἐκ τῆς κοιλίας αὐτοῦ ὕδατος ζῶντος.» Τὴν πρώτην ἄμέραν τῆς ἑορτῆς καὶ τὴν ἐσχάτην, ἤτοι τὴν ἑδά μην, μεγάλην ὡνόμαζον, ἐπεὶ καὶ ὁ νόμος τὴν ἑβδόμην ἡμέραν τῆς ἐορτῆς, κλητὴν ἁγίαν ἐκάλεσε. Τούτῳ γοῦν ἐπόμενος καὶ ὁ εὐαγγελιστὴς, τὴν ἐσχάτην ἡμέραν, μεγάλην ὀνομάζει. Εἰκότως οὐν ἐν τῇ ἐσνάτῃ ἡμέρᾳ διαλέγεται τοῖς ὄχλοις, ἐφόδια οἰονεί τινα διδοὺς αὐτοῖς μέλλουσιν ἀπιέναι οἴκαδει Τὰς γὰρ ἐν τῷ μέσῳ ἡμέρας εἰς τρυφὴν ἀνειμένοις, ἄκαιρον ἦν προσδιαλέγεσθαι· οὐδὲ γὰρ προσεῖχον ἄν. Ἔκραζα δὲ ὁ Ἰησοῦς, ἅμα μὲν ἵνα ἐξάκουστος εἴη, ἄμα δὲ τὴν παῤῥησίαν δεικνύων, καὶ ὡς οὐδένα πτοεῖται. Τί οὖν φησιν; «Ὁ πιστεύων εἰς ἐμὲ, καθὼς εἶπεν ἡ Γραφή·» ἐνταῦθα γὰρ δεῖ στίξαι, εἶτα ἄπ´ ἄλλης ἀρχῆς ἀναγνωστέον τὸ, «Ποταμοὶ ῥεύαουσιν ἐκ τῆς κοιλίας αὐτοῦ.» Ἐπεὶ γὰρ πολλοὶ ἀπὸ τῶν σημείων ἐπίστευον, δεικνὺς ὅτι οὐκ ἀπὸ σῶν σημείων Βεῖ πιστεύειν οὕτως ὡς ἀπὸ τῶν Γραφῶν ( γὰρ διωρθωμένη πίστις ἀπὸ τῶν Γραφῶν ἐστι), τούτου ἕνεκέν φησιν· «Ὁ πιστεύων εἰς ἐμὲ, καθὼς εἷπεν ἡ Γραφή·» τουτέστι, Καθὰ μαρτυσεῖ ἡ Γραφὴ περὶ ἐμοῦ, ὅτι Υἱός εἰμι Θεοῦ, ὅτι Κτίστης, ἕτι Κύριος τοῦ παντὸς, ὅτι Σωτὴρ τοῦ κόσμόυ. Πολλοὶ γὰρ ἔδοξαν πιστεύειν, ἀλλ´ οὐχ ὡς εἶπεν ἡ Γραφὴ ὡς δὲ αὐτοὶ ταῖς αὐτῶν αἱρέσεσιν ἠκολούθησαν · τοιοῦτοι πάντες οἱ αἱρετικοί. Ποταμοὺς δα εἶπεν ἐκ τῆς κοιλίας τοῦ οὕτω πιστεύσαντος ῥεῦσαι, ποιλίαν μὲν τροπικῶς ὀνομάζων τὴν καρδίανΓ. ὡς καὶ ὁ Δαυΐδ· «Καὶ τὸν νόμον σου ἐν μέσῳ τῆς κοιλίας μου·ὴ τουτέστι, Τῆς καρδίας μου. Ποταμοὺς δὲ ῥεῦσαι ἔφη, καὶ οὐ ποταμὸν, ὕδατος ζῶντος, τὴν τοῦ Πνεύμαδος ἄφθονον χάριν καὶοτὴν δαψίλειαν αἰνιττόμενος. Τοιοῦτον γάρ ἐστι τὸ Πνεῦμα, εἰς οἷαν ψυχὴν αἰσέλθοι, καὶ ἐν ᾧ ἂν ἱδρυνθείη, ποιοῦν αὐτὴν ὰναβλύζειν πάσης πηγης ἀφθονώτερον. Καὶ μάθοι ἄν τις, πῶς ποταμοὶ ῥεύσουσιν ἐκ τῆς κοιλίας τοῦ πιστεύοντος κατὰ τὰς Γραφὰς, εἴγε τὴν τοῦ Πέτρου Σλῶτταν, καὶ τὴν τοῦ Παύλου ῥύμην, καὶ τὴν τοῦ Στεφάνου σοφίαν κατασκέψαιτο· οὖς οὐδὲν ὑφί νέγοντας, ἀλλὰ πάντς παρεσύροντο ὥς τινων ποταμῶν ῥεύμασιν ἀνυποστάτοις τὴν φοοάν.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:39

„Bet to Viņš sacīja par Garu, ko gatavojās saņemt tie, kas Viņam tic; jo Svētā Gara vēl nebija, tāpēc ka Jēzus vēl nebija pagodināts.“ Evaņģēlists, izskaidrodams, kas ir dzīvā ūdens straumes, saka: „Bet to Viņš sacīja par Garu, ko gatavojās saņemt tie, kas tic. Jo Svētā Gara,“ saka, „vēl nebija.“ Bet šeit kāds varētu jautāt: kā evaņģēlists saka, ka Svētā Gara vēl nebija – protams, dota? Taču pravieši runāja Garā? Un kā tad apustuļi dziedināja? Tātad mēs sakām, ka pravieši gan, kā atzīts, runāja Garā, bet šī žēlastība mitējās un atkāpās no zemes. Tā ka, kaut arī tā darbojās praviešu laikos, tomēr toreiz, kad, es saku, Kristus staigāja miesā, tautas necienības dēļ pravietošana nemājoja un žēlastība neraudzījās uz viņu svētnīcu un templi. Tātad, tā kā toreiz Gara darbības nebija, bet tam bija jātiek dotam, tāpēc viņš saka: „Svētā Gara vēl nebija“, tas ir, Tas nemājoja starp jūdiem un neparādījās caur darbībām. Bet apustuļi darīja brīnumus nevis Garā, bet Kunga varā. Jo klausies arī, ko saka Evaņģēlijs: „Gatavodamies tos sūtīt, Viņš deva tiem varu“, bet ne Svēto Garu. Tā ka, kādus brīnumus tie darīja, tie darīja ne ar Garu, bet ar Kunga varu un vārdu. Bet, kad Viņš bija cēlies no kapa, tad Viņš tiem sacīja: „Ņemiet Svēto Garu!“, un Vasarsvētkos pār tiem nāca Svētais Gars. Un turklāt, kaut arī praviešos un apustuļos pirms krusta bija Gara spēks, tomēr ne tā kā pēc debesbraukšanas – protams, dāsns un bagātīgs, tā ka to var salīdzināt ar straumēm. Tā ka evaņģēlists pamatoti sacīja: „Svētā Gara vēl nebija“, tas ir, Tas vēl nebija tik dāsni izliets kā vēlāk; jo arī pirms krusta Tas bija, bet ne tik dāsni. „Jo Jēzus vēl nebija pagodināts“ – šeit evaņģēlists par godu sauc krustu. Jo caur krustu Viņš nogāza tirānu un sāka valdīt. Tātad, kamēr krusts vēl nebija uzsliets, nedz grēks iznīcināts, nedz mūsu daba Kristū bija uzvarējusi pasauli un tikusi salīdzināta ar Dievu, Gara dāsnā žēlastība pamatoti netika dota. Jo vispirms mums bija jākļūst par Dieva draugiem, kas notika caur krustu, un tad tā saņemt Dieva dāvanu; tāpat kā arī pasaulīgajās lietās kāds vispirms kļūst par ķēniņa draugu un tad saņem dāvanas. Tātad pateicība Dievam, kas mums ir dāsni devis tik lielu žēlastību, kādu nedeva pat praviešiem. Jo praviešiem gan bija Gara žēlastība, bet citiem viņi to nedeva; bet apustuļi piepildīja desmitiem tūkstošu.

Piezīmes (2)
  1. „Neraudzījās uz … svētnīcu“ – grieķu οὐδὲ ἐπόπτευεν αὐτῶν τὰ ἅγια.
  2. „Debesbraukšana“ – grieķu ἀνάληψις.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:39; 1. Sam. 3:1; Mt. 10:1; Jņ. 20:22; Ap. d. 2:1–4; Kol. 2:15; Rom. 5:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τοῦτο δὲ εἶπε περὶ τοῦ Πνεύματος, οὗ ἕμελλον λαμβάνειν οἱ πιστεύοντες εἰς αὐτόν. Οὕπω γὰρ ην Πνεῦμα ἅγιον, ὅτι Ἰησοῦς οὐδέπω ἐδοξάσθη.» Ἐρμηνεύων ὁ εὐαγγγελιστὴς νες εἰσὶν οἱ ποταμοὶ τοῦ ζῶντος ὕὸατος, φησὶν, ὅτι «Τοῦτο δὲ εἶπε περὶ τοῦ Πνεύματος, οὗ ἔμελλον αμβάνειν οἱ πιστεύοντες, Οὔπω νὰρ ἦν, φησὶ, Πνεῦμα ἅγιον.» Ἀλλ´ ἐνταῦθα ζητήσειεν ἄν τις· Πῶς φησιν ὁ εὐαγγελιστὴς, ὅτι. οὔπω ἦν Πνεῦμα ἅγιον, δοθὲν δηλονότι; καὶ μὴν οἱ προφῆται Πνεύματι ἐλάλουν; Καὶ οἱ ἀπόστολοιδὲ πῶς ἄρα τὰς ἰάσεις ἐτέλουν; Φαμὲν οὖν, ὅτι οἱ προφῆται Πνεύματι ἐλάλουν ὀμολογουμένως, ἀλλ´ ἡ χάρις αὗτη συνεστάλη, καὶ ἁπὸ τῆς γῆς ἀνεχώρησεν Ὥστε εἰ καὶ ἐν τοῖς χρόνοις τῶν προφητῶν ἐνήργει, ἀλλὰ τότε διὰ τὸ ἀνάξιον τοῦ λαοῦ, ὅτε, φημὶ, Χριστὸς ἐν σαρκὶ περιεπάτει, οὐκ ἑπεχωρίαζεν ἡ προφητεία, οὐδὲ ἐπόπτευεν αὐτῶν τὰ ἅγια καὶ τὸν ναὸν ἡ χάρις. Ἐπεὶ οὖν τότε μὲν οὐκ ἦν ἡ τοῦ Πνεύματος ἐνέργεια, ἔμελλε δὲ δοθῆναι, διὰ τοῦτό φησιν, Ἐτι «Οὐδέπω ἦν Πνεῦμα ἅγιον,» τουτέστιν, ἐμπολιτευόμενον τοῖς Ἰουδαίοις, καὶ ἐπιφαινόμενον διὰ τῶν ἐνεργειῶν. Οἱ δέ γε ἀπόστολοι, οὐκ ἐν Πνεύκατι, ἀλλ´ ἐν τῇ τοῦ Κυρίου ἐξουσίᾳ τὰ θαύματα ἐτέλουν. Ἄκουε γὰρ καὶ τοῦ Εὸαγγελίου, τί φησιν, ὅτι «Μέλλων αὐτοὺς πέμπειν, ἔδωκεν αὐτοῖς ἐξουσίαν. » ἀλλ´ οὐ Πνεῦμα ἅγιον. Ὥστε ὅσα ἐποίουν θαυμάσια, οὐ Πνεύματι, ἀλλ´ ἐξουσίᾳ καὶ ὀνόματι Κυρίου ἐποίουν. Ὅτε μέντοι ἐξανέστη τοῦ τάφου, σάτε εἶπεν αὐτοῖς· «Λάβετε Πνεῦμα ἅγιον·» καὶ κν τῇ Πεντηκοστῇ ἦλθεν ἐπ´ αὐτοὺς τὸ Πνεῦμα τὸ ἄγιον. Ἄλλως τε, εἰ καὶ ἐν τοῖς προφήταις ἦν ἡ τοῦ Πνεύματος δύναμις, καὶ ἐν τοῖς ἀποστόλοις πρὸ τοῦ σταυροῦ, ἀλλ´´ οὐχ οὕτως, ὡς μεγὰ τὴν ἀνάληψεν, δαψιλὴς δηλαδὴ καὶ ἄφθονος, ὡς καὶ ποταμοῖς πιραβάλλεσθαι. Ὥστε εἰκότως ὁ εὐαγγελιστὴς εἰπεν, Ἐτι «Οπω ην Πνεῦμα ἅγιον,» τουτέστιν, οὔτως ἐκχυθὲν δαψιλῶς ὡς ὕστερον· ἐπεὶ καὶ πρὸ τοῦ σταυροῦ ἦν μὲν, ἀλλ´ οὐχ οὔτω δαψιλῶς. «Οὐδέπω γὰρ Ἱπσοῦς ἐδοξάσθη,» δόξαν ἐνταῦθα τὸν σταυρὸν ὀνομάζοντος τοῦ εὐαγγελιστοῦ. Διὰ γὰρ τοῦ σταυροῦ κατέβαλε τὸν τύραννον, καὶ ἐβασίλευσεν. Οὕπω οὖν τοῦ σταυροῦ παγέντος, οὐδὲ τῆς ἁμαρτίας καταργηθείσης, οὐδὲ τῆς φύσεως ἡμῶν ἐν Χριστῷ νικησάσης τὸν κόσμον, καὶ καταλλαγείσης τῷ Θεῷ, εἰκότως οὐκ ἐδόθη ἡ δαψιλὴς τοῦ Πνεύματος χάριςἜδει γὰρ πρότερον ἡμᾶς γενέσθαι τοῦ Θεοῦ φίλους, Ἀ Ειὰ τοῦ σταυροῦ ἐτελέσθη, εἶθ´ οὔτως λαβεῖν τὴν δωρεὰν τοῦ Θεοῦ· ὥσπερ καὶ ἐν τοῖς κοσμικοῖς, πρότερόν τις γίνεται τοῦ βασιλέωως φίλος, εἶτα λαμβάνει τὰς δωρεάς. Χάρις οὖν τῷ Θεῷ, τῷ τοσαύτην ἡμῖν ἐπιδαψιλευσαμένῳ τὴν χάριν, ὅσην οὐδὲ τοῖς προοήταις. Οἱ γὰρ προφῆται χάριν μὲν εἶχον Πνεύματος, ἄλλοις δὲ οὐ παρεῖχον· οἱ δὲ ἀπόστολοι μυριάδας ἐνέπλησαν.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:40–43

„Tad daudzi no ļaudīm, dzirdējuši šo vārdu, sacīja: Šis patiesi ir tas Pravietis. Citi sacīja: Šis ir Kristus. Bet citi sacīja: vai tad Kristus nāk no Galilejas? Vai Raksti nav sacījuši, ka Kristus nāk no Dāvida dzimuma un no Betlēmes ciema, kur bija Dāvids? Tad Viņa dēļ ļaužu starpā izcēlās šķelšanās.“ Vārdu drosmes samulsināti, daži no ļaudīm, ne no valdniekiem (jo valdnieki skaudības dēļ vienmēr stājās pretī), atzīst: „Šis ir tas Pravietis“, kas tiek gaidīts. Bet citi kā neizglītoti un neapdomīgi ļaudis sacīja: „Viņš ir Kristus“, nesaprazdami, ka Viņš ir tas pats un ka Kristus un Pravietis nav viens un otrs. Bet nepateicīgākie saka: „Vai tad Kristus nāk no Galilejas? Taču no Betlēmes un no Dāvida dzimuma.“ Bet to viņi sacīja ar ļaunu nodomu, un ne tā kā Natanaēls. Jo viņš kā bauslības pazinējs un precīzs sacīja: „Vai no Nācaretes var būt kas labs?“ Tāpēc arī Kungs viņu uzslavē, jo viņš to sacīja nevis ar ļaunu nodomu, bet pēc bauslības precizitātes. Bet šie viltīgi saka, ka Kristus nenāk no Galilejas. Jo šķiet, ka viņi gan zināja, ka Jēzus ir no Betlēmes, kaut arī uzaudzis Galilejā, bet skaudības dēļ negribēja atzīt dzimšanu Betlēmē, bet sauca Viņu par galilieti. Bet lai būtu, ka tie nezināja, ka Viņš ir no Betlēmes; kā tie varēja šaubīties par „no Dāvida dzimuma“? Vai tad Marija nevilka savu cilti acīmredzami no Dāvida? Tātad no tā ir skaidrs, ka tie to sacīja ar ļaunu nodomu. „Bet ļaužu starpā izcēlās šķelšanās“, ne valdnieku starpā. Jo valdniekiem bija viens prāts – nepieņemt Viņu kā Kristu.

Piezīmes (1)
  1. „Tas Pravietis“ – 5. Moz. 18:15 apsolītais pravietis.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:40–43; 5. Moz. 18:15; Mih. 5:2; Jņ. 1:46–47; Lk. 1:27

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Πολλοὶ οὖν ἐκ τοῦ ὄχλου ἀκούσαντες τὸν λόγον. Κλεγον· Οὕτός ἐστιν ἀληθῶς ὁ προφήτης. Ἄλλοι Κλεγον· Οὗτός ἐστιν ὁ Χριστός. Ἄλλοι ἔλεγον· Μὴ γὰρ ἐκ τῆς Γαλιλαίας ὁ Χριστὸς ἔρχεται; οὐχὶ ἡ Γραφὴ εἶπεν, ὅτι ἐκ τοῦ σπέρματος Δαυΐδ, καὶ ἀπὸ Βηθλεὲμ τῆς κώμης, ὅπου ἦν Δαυὶδ, ὁ Χριστὸς ἔρχεπαι; Σχίσμα οὗν ἐν τῷ ὄχλῳ ἐγένετο δι´ αὐτόν.» Τὴν παῤῥησίαν τῶν ῥημάτων καταδυσωπηθέντες τινὲς ἐκ τοῦ ὄχλου, οὐκ ἐκ τῶν ἀρχόντωνο γὰρ ἄρχοντες ἀεὶ διὰ βασκανίαν ἀντέπιπτον), ὁμολογοῦσιν, ὅτι «Οὗτός ἐστιν ὁ προφήτης,» ὁ προσδοκώμενος. Ἄλλοι δέ, οἷα ὄχλος ὄντες ἀμαθὴς καὶ ἀπερίσκεπτος, ἕλεγον, ὅτι «Ὁ Χριστός ἐστιν· » οὐ συνιέντες, ὅτι αὐτός ἐστι, καὶ οὐκ ἄλλος καὶ ἄλλος ὅ τε Χριστὸς καὶ ὁ προφήτης. Οἱ δὲ ἀγνωμονέστεροι, Μὴ ᾑὰρ, φασὶν, ὁ Χριστὸς ἐκ τῆς Γαλιλαίας ἔρχεται; ἀλλ´ ἐκ Πηθλεὲμ καὶ ἐκ σπέρματος Δαυϊδ. Τοῦτο δὲ ἔλεγον κακούργῳ γνώμῃ, καὶ οὐ κατὰ τὸν Ναθαναήλ. Ὁ μὲν γὰρ, ὡς νομομαθὴς καὶ ἀκριβὴς, ἔλεγεν, ὅτι «Ἐκ Ναζαρὲτ δύναταί τι ἀγαθὸν εἶναι;» Διὸ καὶ ὁ Κύριος ἐπαινεῖ αὐτὸν, ὡς οὐ κακούργως, ἀλλὰ κατὰ νομικὴν ἀκρίβειαν τοῦτο λέγοντα. Ουτοι δὲ δολερῶς τοῦτο φασιν, ὅτι οὐκ ἐκ τῆς Γαλιλαίας ὁ Χριστὸς ἔρχεται Ἐοίκασι γὰρ γινώσκειν μὲν, ὅτι ἐκ Βηθλεέμ ἐστιν ὃ Ἰησοῦς, εἰ καὶ ἐν τῇ Γαλιλαίᾳ ἀνετράφη ἐκ βασκανίας δὲ μὴ θέλειν ὁμολογεῖν τὴν ἐκ Βηθλεὲμ γέννῃσιν, ἀλλὰ Γαλιλαῖον αὐτὸν προσονομάζειν. Ἔστω δὲ, ὅτι ἠγνόουν αὐτὸν ἐκ Βηθλεὲμ εἶναι· τὸ, «ἐκ σπέρματος Δαυΐδ,» πῶς ἀμφέβαλλον· Ἡ γὰρ οὐ προδήλως ἐκ Δαυὶδ ἡ Μαρία εἶλκε τὸ γένος; Ἐκ τούτου οὖν δῆλον, ὅτι κακούργως ἔλεγον ταῦτα. «Σχίσμα δὲ ἐγένετο ἐν τῷ ὄχλῳ,» οὐκ ἐν τοῖς ἄρχουσιν. Οἱ γὰρ ἄρχοντες, μιᾶς γνώμης ἦσαν, τοῦ μὴ δέχεσθαι αὐτὸν ὡς Χριστόν

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:44–46

„Bet daži no tiem gribēja Viņu satvert, bet neviens nepielika Viņam roku. Tad kalpi atnāca pie augstajiem priesteriem un farizejiem; un tie viņiem sacīja: kāpēc jūs Viņu neatvedāt? Kalpi atbildēja: nekad neviens cilvēks nav tā runājis kā šis Cilvēks.“ Tātad tie, kas ļaunumā bija mērenāki, stājās pretī Kristus godībai tikai vārdos; bet nekaunīgākie gribēja pielikt arī rokas; bet tomēr tie bija neredzami saistīti, dievišķajam spēkam tos aizturot; un pat ar šo brīnumu tie netika aizkustināti. Patiesi Dāvids par tiem sacīja: „Tie tika sašķelti un netika aizkustināti.“ Bet paskatīsimies, ko kalpi, kas bija sūtīti Viņu atvest, atbild farizejiem, būdami ļoti saprātīgi. Jo farizeji, kas šķita gudrāki un lasīja Rakstus, un redzēja brīnumus, trako pret Kungu un laupītāju veidā jautā: „Kāpēc jūs Viņu neatvedāt?“ Bet šie pat bez zīmēm tika pārliecināti ar mācību vien; tik ļoti viņiem bija laba daba labajam. Bet ka viņi tika iekaroti nevis ar zīmēm, bet ar mācību, kas ir lielāks, redzams no šejienes. Jo viņi nesacīja: „Nekad cilvēks nav darījis tādus brīnumus“, bet: „Nav tā runājis“; tik apdomīgi un asi viņi bija pieņemt pestīšanas vārdu. Bet jāapbrīno ne tikai viņu saprātīgums, bet arī drosme. Jo viņi nenobijās no farizeju dusmām, nedz, būdami kalpi, sarāvās un sacīja to, kas patīk viņu valdniekiem, bet liecina par patiesību. Viņiem jāatdarina visiem, kas pavada valdniekus, un tiem nav jāpaklausa, ja tie ko pavēl netaisni, kā tas notika arī Saula laikā. Jo, kad tas pavēlēja nelikumīgi nonāvēt Dieva priesterus, tie, kas stāvēja viņam blakus, nepaklausīja to darīt.

Piezīmes (2)
  1. Ps. 34:15 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 35:15 (citēts pēc LXX: διεσχίσθησαν καὶ οὐ κατενύγησαν).
  2. Saula pavēle – 1. Sam. 22:17 (LXX 1. Ķēn.).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:44–46; Ps. 34:15; 1. Sam. 22:17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τινές δὲ ἤθελον ἐξ αὐτῶν πιάσαι αὐτὸν, ἀλλ´ ρὐδεὶς ἐπέβαλεν ἐπ´ αὐτὸν τὰς χεῖρας. Ἡλθον οὖν οἱ ὑπηρέται πρὸς τοὺς ἀρχιερεῖς καὶ θαρισαίους· καὶ εῖπον αὐτοῖς ἐκεῖνοι· Διὰ τί οὐκ ἠγάγετε αὐτόν; Ἀπεκρίθησαν οἱ ὑπηρέται· Οὐδέποτε οὕτως ἐλάλησεν ἄνθρωπος, ὡς οὗτος ὁ ἄνθρωπος.» Οἱ μὲν οὐν μετριώτεροι ἐν κακίᾳ, ἐν λόγοις μόνοις ἠναντιοῦντο τῇ δόξῃ τοῦ Χριστοῦ· οἱ δὲ ἀναισχυντότεροι, καὶ χεῖρας ἤθελον ἐπάγειν· ἀλλ´ ὅμως ἀοράτως πεπέδηντο, τῆς θείας αὐτοὺς κατεχούσης δυνάμεως· καὶ οὐδὲ ὑπὸ τούτου τοῦ θαύματος κατενύσσοντο. Ὅντως ῥ Δαυϊδ περὶ τούτων εἶπε τό· «Διεσχίσθησαν, καὶ οὐ κατενύγησαν.» Οἱ δὲ ὑπηρέται οἱ σταλέντες, ὥστε ἀγαγεῖν αὐτὸν, ἴδωμεν τί ποκρίνονται τοῖς Φαρισαίοις, ὡς λίαν εὐγνώμονες. Οἱ μὲν γὰρ αρισαῖοι καὶ σοφώτεροι δοκοῦντες εἶναι, καὶ Γραφὰς ἀναγινώσκοντες, καὶ θαύματα ὁρῶντες, λυττῶσι κατὰ τοῦ Κυρίου, καὶ ἐρωτῶσι λῃστρικῶς· «Διὰ τί οὐκ ἡγάγετεαὐτόν; » Οἱ δὲ καὶ χωρὶς σημείων ἀπὸ διδασνα. λίας μόνης ἐπείσθησαν· οὕτως ἦσαν εὐφυεῖς πρὸς τὸ ἀγαδόν. Ὅτι δὲ οὐκ ἀπὸ σημείων, ἀλλ´ ἀπὸ τῆς διδασκαλίας ἑάλωσαν, ὃ μεῖζόν ἐστι, ὅῆλον ἐντεῦθεν Οὐ γὰρ εἷπον, ὅτι Οὐδέποτε οὕτως ἐθαυματούργησεν ὁ ἄνθρωπος, ἀλλ´, «Οὔτως ἐλάλησεν·» οὕτως ἧσαν συγκεκροτημένοι καὶ ὀξεῖς εἰς τὸ παραδέξασθαι λόγον σωτηρίας. Χρὴ δὲ οὐ μόνον τὴν σύνεσιν αὐτῶν θαι-μάσαι, ἀλλὰ καὶ τὴν παῤῥησίαν. Οὐ γὰρ ὑπέπτηξαν τὸν θυμὸν τῶν Φαρισαίων, οὐδὲ ὡς ὑπηρέται Δαεστάλησαν, καὶ τὰ ἁρεστὰ τοῖς ἄρχουσιν αὐτῶν εἶπον, ἀλλὰ μαρτυροῦσι τῇ ἀληθείᾳ. Οὓς δεῖ μιμεῖσθαι πάντας τοὺς τοῖς ἄρχουσι παρεπομένους, καὶ μὴ ὑπακούειν αὐτοῖς ἐφ´ οἷς ἂν ἀδίκως προστάξαιεν· ὥσπερ καὶ ἐπὶ τοῦ Σαοὺλ γέγονε. Καὶ γὰρ τούτου προστάξαντος τοὺς ἐερεῖς τοῦ Θεοῦ παρανόμως ἀναιρεθῆναι, οἱ παρεστῶτες αὐτῷ ποιῆσαι οὐκ ἐπείσθησαν.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:47–51

„Tad farizeji viņiem atbildēja: vai arī jūs esat pievilti? Vai kāds no valdniekiem vai farizejiem Viņam ir ticējis? Bet šie ļaudis, kas nepazīst bauslību, ir nolādēti. Nikodēms, kas naktī bija atnācis pie Viņa, būdams viens no viņiem, tiem saka: vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, ja vispirms viņu neuzklausa un neuzzina, ko viņš dara?“ Kāpēc farizeji izturas pret kalpiem nevis dusmīgi, bet lēnprātīgi, tik maigi sacīdami: „Vai arī jūs esat pievilti?“ Tāpēc, ka tie baidījās, ka arī viņi pavisam neatšķeļas un nepievienojas Kristum. Tāpēc tie runā ar viņiem maigāk un glaimojošāk: „Vai arī jūs“, kas taču esat gudrāki par citiem un paliekat pie mums, bauslības zinātājiem, „esat pievilti?“ Bet tie mēģina viņus pārliecināt ar ļoti neprātīgu pierādījumu: „Vai tad,“ saka, „kāds no valdniekiem Viņam ir ticējis?“ [Bet kurš ir vainīgs – Kristus vai tie, kas nav ticējuši?] Jo noteikti nosodāmi ir tie, kas nav ticējuši. Bet ļaudis tie sauc par nolādētiem, jo tie ticēja, – paši būdami tūkstoš lāstu cienīgi kā neticīgi un citiem neticības izraisītāji. Bet kāpēc evaņģēlists atzīmē par Nikodēmu, ka viņš naktī bija atnācis pie Jēzus un ka viņš bija no viņu vidus? Lai parādītu, ka tie melo. Jo, tā kā tie sacīja: „Vai kāds no valdniekiem Viņam ir ticējis?“, viņš rāda, ka arī šajā viņi melo. Jo, lūk, Nikodēms, būdams valdnieks un viens no viņiem, ticēja Kristum. Kā tad Nikodēms ar viņiem runā? „Vai mūsu bauslība,“ saka, „nosoda cilvēku, ja vispirms viņu neuzklausa?“ Tātad no šejienes viņš parāda, ka tie ne bauslību nelasīja, ne bauslības lietas nedarīja, kaut arī ar bauslības lietām ļoti lepojās. Jo, ja bauslība pavēl nevienu nenonāvēt bez tiesas, bet šie, pirms ir uzklausījuši, uz to ir metušies, viņi ir acīmredzami bauslības pārkāpēji. Bet, sacīdams: „Un uzzina, ko viņš dara“, viņš parādīja, ka vajag nevis vienkāršas uzklausīšanas, bet arī ļoti rūpīgas, lai zinātu, kas jādara, un nenotiesātu tā, nezinot.

Piezīmes (1)
  1. Kvadrātiekavās – jautājums, kura grieķu tekstā trūkst (OCR izlaidums), pēc krievu tulkojuma.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:47–51; Jņ. 3:1–2; 5. Moz. 1:16–17; 5. Moz. 17:4–6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθησαν οὕν αὐτοῖς οἱ Φαρισαῖοι· Μὴ καὶ ὑμεῖς πεπλάνησθε; Μή τις ἐκ τῶν ἀρχόντων ἐπίστευσεν εἰς αὐτὸν, ἢ ἐκ τῶν Φαρισαίων; Ἀλλ´ ὁ ὄχλος οὗτος ὁ μὴ γινώσκων τὸν νόμον, ἐπικατάρατοί εἰσιν. Αέγει Νικόδημος πρὸς αὐτοὺς, ὁ ἐλθὼν νυκτὸς πρὸς. αὐτὸν, εἶς ὢν ἐξ αὐτῶν· Μὴ ὁ νόμος ἡμῶν κρίνει τὸν ἀνθρωπον, ἐὰν μὴ ἀκούσῃ παρ´ αὐτοῦ πρότερον, καὶ γνῷ τί ποιεῖ;» Τίνος ἕνεκεν τοῖς ὑπηρέταις οὐκ ὀργλως, ἀλλὰ πράιος προσφέρονται οἱΦαρισαῖοι, ἠπίως οὔτω λέγοντες· «Μὴ καὶ ὑμεῖς πεπλάνησθε;» Διότι ἐδεδοίκισαν. ὰ καὶ αὐτοὶ τέλεον ἀποσχισθῶσι, καὶ πρόσθωνται τῷ Χριστῷ. Διὸ ἡμερώτερον αὐτοῖς καὶ κολακευτικώτερόν φασιν· «Μὴ καὶ ὑμεῖς,» οἱ δῆθεν τῶν ἄλλων σοφώτεροι, καὶ παραμένοντες ἡμῖν τοῖς νομομαθέσι, «πεπλάνησθε;» Πειρῶνται δὲ αὐτοὺς πεῖααι ἀπὸ τεκμηρίου σφόδρα ἀνοήτως· «Μὴ γὰρ, φασὶ, τὶς τῶν ἀρχόντων ἐπίστευσεν εἰς αὐτόν;» Καὶ στευσάντων· Πάντως γὰρ ἐκεῖνοι κατακριτέοι, οἱ μὴ πιστεύσαντες. Ἐπικατάρατον δὲ τὸν ὄχλον φασὶ, διότι ἐπίστευσεν, αὐτοὶ μυρίων ὄντες καταρῶν ἄξιοι, ὡς Κπιστοι, καὶ τοῖς ἄλλοις ἀπιστίας πρόξενοι. Τίνὸς δὲ ἕνεκεν ἐπισημαίνεται ὁ εὐαγγελιστὴς περὶ τοῦ Νικοδήμου, ὅτι ἧλθε νυκτὸς πρὸς τὸν Ἰησοῦν, καὶ ὅτε ἐξ αὐτῶν ἦν; Ἵνα δείξῃ αὐτοὺς ψευδομένους. Ἐπεὶ γὰρ εἶπον, «Μή τις τῶν ἀρχόντων ἐπίστεισεν εἰς αὐτόν;» δείκνυσιν ὅτι καὶ ἂν τούτῳ ψεύδονται. Ἰδοὺ γὰρ ὁ Νικόδημος, ἄρχων ἀν, καὶ εἶς ἐξ αὐτῶν, ἐπίστευσεν εἰς Χριστόν. Πῶς οὖν αὐτοῖς διαλέγεται ὁ Νικόδημος; «Μὴ ὁ νόμος ἡμῶν, φησί, κατακρίνει τὸν ἄνθρωπον, ἐὰν μὴ πρότερον ἀκούσῃ;» Δείκνυσιν οὖν ἐντεῦθεν, ὅτι οὐδὲ τὸν νόμον ἀνεγίνωσκον, οὐδὲ τὰ τοῦ νόμου ἐποίουν, κἂν ἐπὶ τοῖς νομικοῖς μέγα ἑφρόνουν. Εἰ γὰρ ὁ νόμος μὲν κελεύει μηδένα ἀποκτιννύναι ἀκρίτως, οὗτοι δὲ πρὶν ἀκοῦσαι ἐπὶ τοῦτο μρμησαν, παραβάται τοῦ νόμου εἰαὶ προφανεῖς. Εἰπὼν δὲ τὸ, «Καὶ γνῷ τί ποιεῖ,» ἐνέφηνεν βτι οὐ ψιλῆς ἀκροάσεως, ἀλλὰ καὶ λίαν ἀκριβοῦς δεῖ, ὥστε γνῶναι τί χρὴ ποιίῆσαι, καὶ μὴ ἀγνώστως οὕτω καταδικάσαι.

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 7:52

„Tie atbildēja un sacīja viņam: vai arī tu esi no Galilejas? Izpēti un redzi, ka no Galilejas pravietis nav cēlies.“ Kad Nikodēms bija ļoti gudri atmaskojis farizejus, ka tie rīkojas nelikumīgi, tie, nonākuši bezizejā, atbild rupjāk, drīzāk – zvēriskāk, sacīdami: „Vai arī tu esi no Galilejas?“ Jo kāds sakars tam ir ar Nikodēma sacīto? Viņš sacīja, ka cilvēku nedrīkst nosodīt bez izmeklēšanas un tiesas; viņiem noteikti vajadzēja uz to atbildēt un parādīt, ka tie Jēzu nenosoda bez tiesas, bet likumīgi, un ka kalpus sūtījuši Viņu sagūstīt, un visu dara, kā pienākas. Bet ko tie saka? „Vai arī tu esi no Galilejas?“ Vai redzi neprātību? Vai redzi vārdu nesakarību? Tad, apsmiedami viņu kā neizglītotu, tie saka: „Izpēti un redzi, ka no Galilejas pravietis nav cēlies“, tas ir: „Ej, mācies, jo līdz šim tu neesi iemācījies, ka no Galilejas pravietis nav cēlies.“ Bet to viņi saka, izsmiedami viņu par neizglītotību. Bet ko gan sacīja Nikodēms, ak farizeji? Vai viņš sacīja, ka Jēzus ir pravietis? Viņš sacīja, ka nedrīkst nonāvēt bez tiesas. Kā tad jūs tā atbildat tam, kas to sacījis?

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 7:52

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθησαν καὶ εἶπον αὐτῷ· Μὴ καὶ σὺ ἐκ τῆς Γαλιλαίας εἶ; Ἐρεύνησον καὶ ἴδε, ὅτι προφήτης Ἀς τῆς Γαλιλαίας οὐκ ἐγήγερται.» Τοῦ Νικοδήμοσυ συνετώτατα τοὺς Φαρισαίους ἐλέγξαντος κς παοάνομα διαταττομένους, ἐξαπορηθέντες ἐνεῖ νκι, ἀγροικότερον, μᾶλλον δὲ θηριωδέστερον κέχρηνται ΚΚῇ ἀποκρίσει, λέγοντες· «Μὴ καὶ οὺ ἐκ τῆς Γαλιλαίας εἰ,» Ποίαν γὰρ ἀκολουθίαν ἔχει τοῦτο πρὸς τὰ ὑπὸ τοῦ Νικοδήμου ῥηθέντα; Ἐκεῖνος εἶπεν, ὅτι οὐ δεῖ ἀνεξετάστως καὶ ἀκρίτως καταδικάζειν τὸν ἄνθρωπον· ἔδει πάντως αὐτοὺς πρὸς τοῦτο ἀποκρίνασθαι καὶ δεῖξαι, ὅτι οὐκ ἀκρίτως καταδικάζουσι τὸν Ἰησοῦν, ἀλλ´ ἐννόμως, καὶ τοὺς ὑπηρέτας ἔπεμψαν συλλαβεῖν αὐτὸν, καὶ πάντα κατὰ τὸ προσῆκον ποιοῦσιν. Οἱ δὲ τί φασι; «Μὴ καὶ σὺ ἐκ τῆς Ιαλιλαίας εἶ·» Ὁρᾷς τὴν ἀνοησίαν; ὁρᾷς τὸ ἀνακόλοοθον τῶν λόγων; Εἶτα ὑβρίζοντες αὐτὸν ὡς ἀμαθῆ, φασίν· «Ἐρεύνησον, καὶ ἴδε, ὅτι προφήτης ἐκ τῆς Γαλιλαίας οὐκ ἐγήγερται·» τουτέστιν, Ἄπελθε, μάθε, ἐπειδὴ ἄχρι τοῦ νῦν οὐκ ἔμαθες, ὅτι «Προφήτης ἐκ τῆς Γαλιλαίας οὐκ ἐγήγερται.» Εἰς ἀμαθίαν δὲ αὐτὸν ἐπισκώπτοντες ταῦτά φασι. Τί δὲ εἶπεν ὁ Νικόδημος, ὦ Φαρισαῖοι; Μὴ γὰρ εἶπεν, ὅτι προφήτης ἐστὶν ὁ Ἰησοῦς; Εἶπεν ὅτι ἄκριτον ἀναιρεβῆναι οὐ χρή. Πῶς οὖν καὶ ὑμεῖς τοιαῦτα εἰπόντι οὖτως ἀποκρίνεσθε;

PG 123, skenējuma lpp. ~662–673 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu