Jņ. 6:1–4
„Pēc tam Jēzus aizgāja uz otru Galilejas jūras jeb Tiberijas krastu. Un Viņam sekoja liels ļaužu pulks, jo tie redzēja Viņa zīmes, ko Viņš darīja pie slimajiem. Bet Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet tuvu bija Pasha, jūdu svētki.“ Runājis ar jūdiem bargāk, Kungs, tā kā ar šādiem vārdiem bija izraisījis viņos skaudību un dusmas, remdē tos ar Savu aiziešanu un aiziet uz Tiberijas jūras otru krastu. Bet par jūru Viņš sauc ezeru; jo ūdeņu sakopojumus dievišķie Raksti ir saukuši par jūrām. Un citādi: Viņš pāriet no vietas uz vietu, pārbaudīdams ļaužu nodomu; jo kūtrākie palika uz vietas, bet dedzīgākie Viņam sekoja. Tomēr ievēro, ka arī tie, kas sekoja, sekoja nevis mācības dēļ, bet brīnumu dotā miesīgā labuma dēļ. „Jo,“ saka, „tie redzēja zīmes, ko Viņš darīja pie slimajiem.“ Labāki un gudrāki ir tie, par kuriem stāsta Matejs: „Jo,“ saka, „tie brīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam ir vara.“ Bet Viņš uzkāpj kalnā gaidāmās zīmes dēļ. Jo Viņš nebija lielīgs un lepns ar Sevis rādīšanu, lai darītu brīnumus pilsētu vidū, bet, bēgdams no ļaužu tukšās slavas, meklē klusumu. Un, arī mūs to mācīdams, un reizē gribēdams ar mācekļiem pārrunāt kādas noslēpumainas lietas, Viņš meklē kalnu. Jo tāds Viņam vienmēr bija ieradums; tāpēc ka tam, kas grib runāt par tādām lietām, jābūt atbrīvotam no katra satraukuma un jāmeklē vieta, kas ir tīra no katra trokšņa. „Bet tuvu bija,“ saka, „Pasha, jūdu svētki.“ Un tomēr Viņš neuzkāpj uz Jeruzalemi, bet aiziet uz Galileju; jo Viņš vairs nebija pakļauts bauslības priekšrakstiem, lai svinētu arī bauslības svētkus. Un turklāt, jūdu ļaunumam Viņu vajājot, Viņš, izmantodams šo iemeslu, pamazām atraisa bauslību, rādīdams tiem, kas ievēro, ka pirmtēls ir beidzies, kad ir nākusi patiesība. Bet ievēro arī vārdus: „Jūdu svētki.“ Jo tie nebija Kristus svētki (jo kā gan, ja Viņš uz tiem neuzkāpj?), bet tikai jūdu.
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 6:1–4; 1. Moz. 1:10; Mt. 7:28–29
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕΦΑΛ. ϛʹ. Ζερὶ τῶν πέντε ἄρτων καὶ δύο ἰχθύων. Περὶ τῆ ἀναχωρήσεως τοῦ Ἰησοῦ, να μὴ ποιήσωσιν ΚΚΣΙ ΑΡΗΓ ΝΙ. αὐτὸν βασιλέω. Περὶ τοῦ ἑν θαλάσσῃ τορικάτου. Περὶ τοῦ ὅχλου ἑπομένου τῷ Ἰησοῦ ιοῖοκλοιαρίοις. Περὶ τοῦ ὁχλου ζητοῦντος σημεῖον Περὶ τοῦ ἀρίου δκ τοῦ οὐρανοῦ. Περὶ τῶκολλῶν μαθητῶν ἀοελβόντων ἀπὸ τοῦ Ἰησαῦ. Περὶ τῆς γνώμης τοῦ Πέτρου περὶ τον Χριστου. «Μετὰ ταῦτα ἀπῆλθεν ὁ Ἰησοῦς πέραν τῆς θαλάσσης τῆς Γαλιλαίας τῆς Τιβεριάδος. Καὶ λκολοδ θησεν αὐτῷ ὅχλος πολὺς, ὅτι, ἑώρων αὐτοῦ τὰ σημεῖα ἃ ἐποίαι ἐπὶ τῶν ἀσθενούντων. Ἀνήλθε ἄὲ εἰς τὸ ὄρος ὁ Ἰησοῦς, καὶ ἐκεῖ ἐκάθητο μετὰ τῶν μαθηπῶν αὐτοῦ. Ἡν δὲ ἐγγὺς τὸ Πάσχα, ἡ ἑορτὴ τῶν Ἰουδαίων.» Διαλεχθεὶς τοῖς Ἰουδαίοις σκληρότερον ὁ Κύριος, ἐπειδὴ ἐκ τῶν τοιούτων ῥημάτων φθόνον καὶ θυμὸν ἐκίνησεν ἐν αὐτοῖς, καταπραθνει αὐτοὺς διὰ τῆς ἀναχωρήσεως, καὶ πέραν τῆς θαλάσσης τῆς Τιβεριάδος ἀπέρχεται. Θάλασσαν δὲ λέγει τὴν λίμνην· τὰ γὰρ συστήματα τῶν ὑδάτων, θαλάσσας ἐκάλεσεν ἡ θεία Γραφή. Ἄλλως δέ· Μεταβαίνει ἀπὸ τόπου εἰς τόπον, δοκιμάζων τὴ ν τοῦ πλήθους προαίρεσιν · τῶν γὰρ ῥᾳθυμοτέρων κατὰ χώραν μενόντων, οἱ σπουδαιότεροι ἠκολούθησαν αὐτῷ. Πλὴν ὅρα, ὅτι καὶ οἱ ἀκολουθοῦντες, οὐ διὰ τὴν διδασκαλίαν, ἀλλὰ διὰ τὴν ἑκ τῶν θαυμάτον σωματικὴν ὡφέλειαν ἠκολούθουν. «Διότι γὰρ, φησίν, ἐώρων τὰ σημεῖα, δʹ ἐποίει ἐπὶ τῶν ἀσθενούντων.» Κρείττονες δέ εἰσιν οἱ παρὰ τῷ Ματθαίῳ καὶ φιλοσοφώτεροι. «Ἐξεπλήσσοντο γὰρ, φηοὶν, ἐπὶ τῇ διδαχῇ αὐτοῦ, ὅτι ἐδίδασκεν αὐτοὺς ὡς ἐξουσίαν ἔχων.» Ἄνεισι δὲ εἰς τὸ ὄρος διὰ τὸ μέλλον γίνεσθαι σημεῖον. Οὐ γὰρ φιλόκομπός τις καὶ φιλενδείκτης ἦν, ἵνα ἐν μέσαις πόλεσι θαυματουργῇ · ἀλλὰ φεύγων τὴν κενὴν τῶν πολλῶν δόξαν, ἡσυχίαν ζητεῖ. Καὶ ἡμᾶς τοῦτο παιδεύων, ἅμα ἂα καὶ τοῖς μαθηταῖς μυστικά τινα θέλων κοινολογήσασθαι, τὸ ὄρος ζητεῖ. Ἀεὶ γὰρ τοῦτο ἔθος αὐτῷ ποιεῖν· ἐπειδὴ καὶ δεῖ πάσης ταραχῆς ἀπηλλάχθαι, καὶ τόπον ζητεῖν παντὸς θορύβου καθαρὸν τὸντοιαὖτα διαλεξόμενον. «ν δὲ, φησὶν, ἐγγὺς τὸ Πάσνα, ἡ ἑορτὴ τῶν Ἰουδαίον.» Καὶ ὄμως οὐκ ἀναβαίνει, ἀλλ´ εἰς τὴν Γαλιλαίαν ἀναχωρεῖ· οὐ γὰρ ἔτι τοῖς τοῦ νόμου διατάγμασιν ὑπέκειτο, ἵνα καὶ τὰς νομικὰς τελῇ ἑορτάς. Ἄλλως τε, καὶ τῆς Ἰουδαϊκῆς πονηρίας διωκούσης αὐτὸν, ἀφορμὴν λαβών, ἠρέμα ὑπεκλύει τὸν νόμον· δεικνύων τοῖς προσέχουσιν μ-· πέπαυται ὁ τύπος τῆς ἀληθείας ἐλθούσης. Ὅρα δὲ καὶ τὸ, «Ἡ ἑορτὴ τῶν Ἰουδαίων.» ὐ γὰρ τοῆ xριστοῦ ἦν ἑορτὴ(ῶς γὰρ τοῦ μὴ ἀναβαίνοντος εἰς αὐτήν;], ἀλλὰ μόνων τῶν Ἰουδαίων.
PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem