Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 6. nodaļa

Jņ. 6:1–4

„Pēc tam Jēzus aizgāja uz otru Galilejas jūras jeb Tiberijas krastu. Un Viņam sekoja liels ļaužu pulks, jo tie redzēja Viņa zīmes, ko Viņš darīja pie slimajiem. Bet Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet tuvu bija Pasha, jūdu svētki.“ Runājis ar jūdiem bargāk, Kungs, tā kā ar šādiem vārdiem bija izraisījis viņos skaudību un dusmas, remdē tos ar Savu aiziešanu un aiziet uz Tiberijas jūras otru krastu. Bet par jūru Viņš sauc ezeru; jo ūdeņu sakopojumus dievišķie Raksti ir saukuši par jūrām. Un citādi: Viņš pāriet no vietas uz vietu, pārbaudīdams ļaužu nodomu; jo kūtrākie palika uz vietas, bet dedzīgākie Viņam sekoja. Tomēr ievēro, ka arī tie, kas sekoja, sekoja nevis mācības dēļ, bet brīnumu dotā miesīgā labuma dēļ. „Jo,“ saka, „tie redzēja zīmes, ko Viņš darīja pie slimajiem.“ Labāki un gudrāki ir tie, par kuriem stāsta Matejs: „Jo,“ saka, „tie brīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam ir vara.“ Bet Viņš uzkāpj kalnā gaidāmās zīmes dēļ. Jo Viņš nebija lielīgs un lepns ar Sevis rādīšanu, lai darītu brīnumus pilsētu vidū, bet, bēgdams no ļaužu tukšās slavas, meklē klusumu. Un, arī mūs to mācīdams, un reizē gribēdams ar mācekļiem pārrunāt kādas noslēpumainas lietas, Viņš meklē kalnu. Jo tāds Viņam vienmēr bija ieradums; tāpēc ka tam, kas grib runāt par tādām lietām, jābūt atbrīvotam no katra satraukuma un jāmeklē vieta, kas ir tīra no katra trokšņa. „Bet tuvu bija,“ saka, „Pasha, jūdu svētki.“ Un tomēr Viņš neuzkāpj uz Jeruzalemi, bet aiziet uz Galileju; jo Viņš vairs nebija pakļauts bauslības priekšrakstiem, lai svinētu arī bauslības svētkus. Un turklāt, jūdu ļaunumam Viņu vajājot, Viņš, izmantodams šo iemeslu, pamazām atraisa bauslību, rādīdams tiem, kas ievēro, ka pirmtēls ir beidzies, kad ir nākusi patiesība. Bet ievēro arī vārdus: „Jūdu svētki.“ Jo tie nebija Kristus svētki (jo kā gan, ja Viņš uz tiem neuzkāpj?), bet tikai jūdu.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:1–4; 1. Moz. 1:10; Mt. 7:28–29

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. ϛʹ. Ζερὶ τῶν πέντε ἄρτων καὶ δύο ἰχθύων. Περὶ τῆ ἀναχωρήσεως τοῦ Ἰησοῦ, να μὴ ποιήσωσιν ΚΚΣΙ ΑΡΗΓ ΝΙ. αὐτὸν βασιλέω. Περὶ τοῦ ἑν θαλάσσῃ τορικάτου. Περὶ τοῦ ὅχλου ἑπομένου τῷ Ἰησοῦ ιοῖοκλοιαρίοις. Περὶ τοῦ ὁχλου ζητοῦντος σημεῖον Περὶ τοῦ ἀρίου δκ τοῦ οὐρανοῦ. Περὶ τῶκολλῶν μαθητῶν ἀοελβόντων ἀπὸ τοῦ Ἰησαῦ. Περὶ τῆς γνώμης τοῦ Πέτρου περὶ τον Χριστου. «Μετὰ ταῦτα ἀπῆλθεν ὁ Ἰησοῦς πέραν τῆς θαλάσσης τῆς Γαλιλαίας τῆς Τιβεριάδος. Καὶ λκολοδ θησεν αὐτῷ ὅχλος πολὺς, ὅτι, ἑώρων αὐτοῦ τὰ σημεῖα ἃ ἐποίαι ἐπὶ τῶν ἀσθενούντων. Ἀνήλθε ἄὲ εἰς τὸ ὄρος ὁ Ἰησοῦς, καὶ ἐκεῖ ἐκάθητο μετὰ τῶν μαθηπῶν αὐτοῦ. Ἡν δὲ ἐγγὺς τὸ Πάσχα, ἡ ἑορτὴ τῶν Ἰουδαίων.» Διαλεχθεὶς τοῖς Ἰουδαίοις σκληρότερον ὁ Κύριος, ἐπειδὴ ἐκ τῶν τοιούτων ῥημάτων φθόνον καὶ θυμὸν ἐκίνησεν ἐν αὐτοῖς, καταπραθνει αὐτοὺς διὰ τῆς ἀναχωρήσεως, καὶ πέραν τῆς θαλάσσης τῆς Τιβεριάδος ἀπέρχεται. Θάλασσαν δὲ λέγει τὴν λίμνην· τὰ γὰρ συστήματα τῶν ὑδάτων, θαλάσσας ἐκάλεσεν ἡ θεία Γραφή. Ἄλλως δέ· Μεταβαίνει ἀπὸ τόπου εἰς τόπον, δοκιμάζων τὴ ν τοῦ πλήθους προαίρεσιν · τῶν γὰρ ῥᾳθυμοτέρων κατὰ χώραν μενόντων, οἱ σπουδαιότεροι ἠκολούθησαν αὐτῷ. Πλὴν ὅρα, ὅτι καὶ οἱ ἀκολουθοῦντες, οὐ διὰ τὴν διδασκαλίαν, ἀλλὰ διὰ τὴν ἑκ τῶν θαυμάτον σωματικὴν ὡφέλειαν ἠκολούθουν. «Διότι γὰρ, φησίν, ἐώρων τὰ σημεῖα, δʹ ἐποίει ἐπὶ τῶν ἀσθενούντων.» Κρείττονες δέ εἰσιν οἱ παρὰ τῷ Ματθαίῳ καὶ φιλοσοφώτεροι. «Ἐξεπλήσσοντο γὰρ, φηοὶν, ἐπὶ τῇ διδαχῇ αὐτοῦ, ὅτι ἐδίδασκεν αὐτοὺς ὡς ἐξουσίαν ἔχων.» Ἄνεισι δὲ εἰς τὸ ὄρος διὰ τὸ μέλλον γίνεσθαι σημεῖον. Οὐ γὰρ φιλόκομπός τις καὶ φιλενδείκτης ἦν, ἵνα ἐν μέσαις πόλεσι θαυματουργῇ · ἀλλὰ φεύγων τὴν κενὴν τῶν πολλῶν δόξαν, ἡσυχίαν ζητεῖ. Καὶ ἡμᾶς τοῦτο παιδεύων, ἅμα ἂα καὶ τοῖς μαθηταῖς μυστικά τινα θέλων κοινολογήσασθαι, τὸ ὄρος ζητεῖ. Ἀεὶ γὰρ τοῦτο ἔθος αὐτῷ ποιεῖν· ἐπειδὴ καὶ δεῖ πάσης ταραχῆς ἀπηλλάχθαι, καὶ τόπον ζητεῖν παντὸς θορύβου καθαρὸν τὸντοιαὖτα διαλεξόμενον. «ν δὲ, φησὶν, ἐγγὺς τὸ Πάσνα, ἡ ἑορτὴ τῶν Ἰουδαίον.» Καὶ ὄμως οὐκ ἀναβαίνει, ἀλλ´ εἰς τὴν Γαλιλαίαν ἀναχωρεῖ· οὐ γὰρ ἔτι τοῖς τοῦ νόμου διατάγμασιν ὑπέκειτο, ἵνα καὶ τὰς νομικὰς τελῇ ἑορτάς. Ἄλλως τε, καὶ τῆς Ἰουδαϊκῆς πονηρίας διωκούσης αὐτὸν, ἀφορμὴν λαβών, ἠρέμα ὑπεκλύει τὸν νόμον· δεικνύων τοῖς προσέχουσιν μ-· πέπαυται ὁ τύπος τῆς ἀληθείας ἐλθούσης. Ὅρα δὲ καὶ τὸ, «Ἡ ἑορτὴ τῶν Ἰουδαίων.» ὐ γὰρ τοῆ xριστοῦ ἦν ἑορτὴ(ῶς γὰρ τοῦ μὴ ἀναβαίνοντος εἰς αὐτήν;], ἀλλὰ μόνων τῶν Ἰουδαίων.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:5–9

„Tad Jēzus, pacēlis acis un redzēdams, ka liels ļaužu pulks nāk pie Viņa, saka Filipam: kur lai mēs nopērkam maizi, lai šie paēstu? Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams; jo Pats zināja, ko darīs. Filips Viņam atbildēja: par divsimt denāriju maizes nepietiks, lai katrs no tiem dabūtu kaut mazliet. Viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: šeit ir kāds zēns, kam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudziem?“ Kāpēc evaņģēlists sacīja: „Jēzus, pacēlis acis“? Lai mēs mācītos, ka Viņš nevēroja acis šurp un turp, bet sēdēja pārdomās, uzmanībā un rūpībā, it kā runādams ar mācekļiem par kādām dievišķākām lietām, un beidzot pacēla acis un jautā par ļaudīm, ar ko tie tiks pabaroti. Bet Viņš jautā nevis citam, bet Filipam. Jo tas bija tas, kam vairāk vajadzēja mācības, – tas, kas vēlāk sacīja: „Parādi mums Tēvu, un tas mums pietiek.“ Tāpēc Viņš viņu jau laikus audzina un ar jautājumu ved uz to, lai viņš vienmēr atcerētos brīnumu. Jo, ja zīme būtu notikusi vienkārši, brīnums neliktos tik liels; bet tagad Viņš vispirms liek viņam atzīt trūkumu, lai viņš rūpīgāk saprastu gaidāmā brīnuma lielumu un pēc tam vairs nevarētu izmest no atmiņas to, ko bija atzinis. Tāpēc Viņš saka: „Kur lai mēs nopērkam maizi, lai šie paēstu?“ Bet to Viņš saka, Filipu pārbaudīdams, tas ir, gribēdams darīt zināmu, kāda viņam ir ticība. Jo Viņš taču nejautā viņam tāpēc, ka Pats nezinātu Filipa domas, bet gribēdams viņu parādīt citiem. „Jo Pats Kungs zināja, ko darīs.“ Tātad, pārbaudījis Filipu, vai viņam ir ticība, un atradis viņu vēl cilvēciski noskaņotu, Viņš arī Andreju atrod tādu pašu. Jo, kaut arī tas iedomājās ko augstāku par Filipu (jo, kad tas bija sacījis: „Par divsimt denāriju maizes nepietiks“, viņš norāda uz piecām miežu maizēm un divām zivīm, varbūt atcerēdamies arī praviešu brīnumus, kā Elīsa darīja zīmi ar maizēm, kad Samarija bija nonākusi galējā postā), tomēr arī Andrejs tiek atmaskots, ka nav iedomājies neko Kunga cienīgu. Jo viņš saka: „Bet kas tas ir tik daudziem?“ Jo viņš domāja, ka Kungs varbūt pavairos maizes, bet, ja to būtu vairāk, arī pavairojums būtu lielāks, – domādams pavisam aplami. Jo Kungs varēja arī no nekā radīt maizes, kas pietiktu ļaužu pulkam; tomēr, lai neliktos, ka radība ir sveša Viņa gudrībai, Viņš izmanto pašu radību par brīnumu pamatu un, ņēmis maizes par sākumu kā kādu vielu, tā veido brīnumu. Lai kaunas maniheji, kas saka, ka maize un viss, kas ir radībā, ir ļaunā dieva darinājumi; un tāpēc, ja kāds tiem dod maizi, viņi to neņem no viņa rokām, bet liek to mest no tālienes, un, stāvēdami, nolād devēju: „Kas tevi sējis, lai pats tiek iesēts! Kas tevi malis, lai tiek samalta viņa miesa!“ un tamlīdzīgi. Tātad lai tie kaunas, dzirdēdami, ka labā Dieva Dēls Kristus pavairoja maizes. Bet, ja tās būtu bijušas ļauns radījums, Labais nebūtu vairojis ļaunu, nemaz nerunājot par to, ka Viņš Pats ēda maizi. Bet kāds varētu jautāt: vai šis maižu brīnums ir tas pats, kas pie Mateja? Tas pats. Bet, ja tur mācekļi pienāk, atgādinādami par ļaudīm, lai tos atlaistu, bet šeit Pats Jēzus jautā, ar ko tos pabarot, nav jābrīnās. Jo ir ticami, ka notika abi: ka mācekļi vispirms atgādināja Kungam atlaist ļaudis, un Kungs jautāja Filipam, ar ko tie tiks pabaroti.

Piezīmes (1)
  1. Maniheju lāsti – sal. sv. Kirils Jeruzalemietis, „Katehēzes“ 6, 32.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:5–9; Jņ. 14:8; 4. Ķēn. 4:42–44; 4. Ķēn. 6:24–7:16; Mt. 14:15–21

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ι Ἐπάρας οὖν ὁ Ἀησοῦς τοὺς ὀφθαλμοὺς, καὶ Μεα. σάμανος, ὅτι πολὺς ὄχλος ἔρχεται πρὸς αὐτὸν, λέγει κρὸς τὸν θίλιππον· Πόθεν ἀγοράσομεν ἄρτους, ἵνα, φάγωσιν οὗτοι; Τοῦτο δὲ ἔλεγε πειράζων αὐτόν· αὐτὸς γὰρ ᾔδει, τί ἔμελλε ποιεῖν. Ἀπεκρίθη αὐτῷ ΦΙλιππος· Διακοσίων δηναρίων ἄρτοι οὐκ ἀρκοῦσιν αὐτοῖς, ἵνα ἕκαστος αὐτῶν βραχύ τι λάθῃ. Λέγει αὐτῷ εἶς ἐκ τῶν μαθητῶν αὐτοῦ, Ἀνδρέας, ὁ ἀδελφὸς Σίμωνος Πέτρου· Ἔστι παιδάριον ἓν ὧδε, ὃ ἔχει πέντε ἄρτους κριθίνους, καὶ δύο ὀψάρια· ἀλλὰ ταῦτα τί ἐστιν εἰς τοσούτους;» Τίνος ἕνεκεν εἴπε, τὸ, «Ἀναλέψας τοῖς ὀφθαλμοῖς ὁ Ἰησοῦς; «Ἵνα μάθωμεν, ὅτι οὖκ ἐρέμβετο τοὺς ὁφθαλμοὺς τῇδε κἀκεῖσε· ἀλλ´ ἐπὶ συννοίας καθήμενος καὶ προσογῆς καὶ ἀκριβείας, οἷα δὴ τοῖς μαθηταῖς περί τινων θειοτέρων διαλεγόμονος, τέλος ἀνέβλεψε τοῖς ὀφθαλμοῖς, καὶ ἐρωτᾷ περὶ τοῦ ὄχλου, πόθεν διατραφήσεται. Οὐκ ἄλλον δὲ ἐρωτᾷ, ἀλλὰ δλιππον. Οὗτος γὰρ ἦν ὁ πλείονος δεόμενος διδασκαλίας, ὁ μετὰ ταῦτα λέγων· «Δεῖξον ἡμῖν τὸν Πατέρα, καὶ ἀρκεῖ ἡμῖν.» Διὰ τοῦτο πρὸ πολλοῦ αὐτὸν ῥυθμίζει, καὶ διὰ τῆς ἐρωτήσεως ἐνάγει αὐτὸν εἰς τὸ ἀεὶ μνημονεύειν τοῦ θαύματος. Εἰ μὲν γὰρ ἀπλῶς τὸ σημεῖον ἐγένετο, οὐκ ἂν τοσοῦτον ἐφάνη τὸ θαῦμα· νυνὶ δὲ πρότερον αὐτὸν ἀναγκάζει ὁμολογῆσαι τὴν σπάνιν, ἴνα ἀκριβέστερον καταμάθῃ τοῦ μέλλοντος γίνεσθαι θαύματος τὸ μέγεθος, καὶ μὴ δυνηθῇ λοιπὸν ἐκβαλεῖν τὴν μνήμην τῶν ὁμολογηθέντων. Διὰ τοῦτό φησι· «Πόθεν ἀγοράσομεν ἄρτους, ἵνα φάγωσιν οὗτοι;» Αέγει δὲ ταῦτα πειοάζων τὸν Φίλιππον, τουτέστι, θέλων αὐτὸν γνώριμον καταστῆσαι, τίνα πίστιν ἔχει. Οὐ γὰρ δὴ ὼς ἀγνοῶν αὐτὸς τὴν τοῦ Φιλίππου γνώμην, ἐρωτᾷ κὐτὸν, ἀλλὰ τοῖς ἄλλοις θέλων δεῖξαι αὐτόν. «Αὐτὸς γὰρό Κύριος, [δει τί ἔμελλε ποιεῖν.» Τὸν οὗν Φίλιππαν πειράσας εἴγε πίστιν ἔχει, καὶ εὐρὼν αὐτὸν ἀνθρωπίνως ἔτι διακείμενον, ναὶ μὴν καὶ τὸν Ἀνδρέαν εὑρίσκει τοιοῦτον. Εἰ γὰρ καὶ ὑψηλότερόν τι τοῦ Φιλίππου ἐφαντάσθηκείνου γὰρ εἰπόντος, ὅτι «Διακνσίων δηναρίων ἄρτοι οὐκ ἀρκοῦσιν,» αὐτὸς πέντε ἄρτους κριθίνους, καὶ δύο ὀψάρια ὑποδεικνύει, ἐννοήσας ἴσως καὶ τὰ τῶν προφητῶν θαύματα, ὅπως ὁ Ἐλισσαῖος ἐποίει τὸ ἐπὶ τῶν ἄρτων σημεῖον, ὅτε ἡ Σαμάρεια εἰς ἔσχατον ἀπωλείας ἦλθεν), ἀλλ´ ὅμως καὶ Ἀνδρέας ἐλέγχεται, μηδὲν ἐπάξιον τοῦ Κυρίου ἐννοήσας. Φησὶ γάρ· «Ἀλλὰ ταῦτα τί ἐστιν εἰς τοσούτους; » Ἐνόμισε γὰρ, ὅτι αὐξήσει μὲν ἴσως ὁ Κύριος τοὺς ἄρτους, ἀλλ´ ἐὰν ἦσαν πλείονες, πλείων ἂν καὶ ἡαβξησις ἐγίνετο, ἐπισφαλῶς πάντως νοῶν. Ὁ γὰρ Κύριος καὶ ἐκ μὴ ὄντων ἡδύνατο ἄρτους ποιεῖν τῷ πλήθει ἀρκοῦν τας· ὅμως ἵνα μὴ δόξῃ ἡ κτίσις ἀλλοτρία εἶναι τῆς αὐτοῦ σοφίας, αὐτῇ τῇ κτίσει κέχρηται πρὸς τὴν ὑπόθεσιν τῶν θαυμάτων· καὶ ἀφορμὴν λαβὼν τοὺς ἄρτους, ὥσπερ ὕλην τινὰ, οὕτως εἰδοποιεῖ τὸ θαῦμα. Αἰσχυνέσθωσαν οἱ Μανιχαῖοι λέγοντες, ὅτι ὁ ἄρτος, καὶ πάντα τὰ ἐν τῇ κτίσει, τοῦ πονηροῦ Θεοῦ εἰσι δημιουργήματα· καὶ διὰ τοῦτο ἐάν τις αὐτοῖς δῴη ἄρτον, μὴ λαμβάνοντες αὐτὸν ἐκ τῶν ἐκείνου χειρῶν, ἀλλὰ πόῤῥωθεν μὲν αὐτὸν ῥίψαι ἐπιτάττοντες, ἱστάμενοι δὲ καὶ καταρώμενοι τῷ δόντι· Ὁ σπείρας οε. σπαρείη· ὁ ἀλήσας σε, ἀλεσθείη τὰς σάρκας, καὶ δσα τοιουτότροπα. Αἰσχυνέσθωσαν οὖν ἀκούοντες, ὅτι ὁ τοῦ ἀγαθοῦ Θεοῦ Υἱὸς ὁ Χριστὸς, ἄρτους ἐπλήθυνεν. Εἰ δὲ κακὸν ἦσαν κτίσμα, οὐκ ἂν ὁ ἀγαθὸς τὸ κακὸν ἐπλήθυνεν, ἵνα μὴ λέγω καὶ αὐτὸς ἄρτους ἤσθιεν. Ἀλλ´ ἐρωτήσοι ἄν τις· Ἅρα τοῦτο τὸ τῶν ἄρτων θαῦμα, τὸ αὐτό ἐστι τῶ παρὰ τῷ Ματθαίῳ; Τὸ αὐτό ἐστι. Εἰ δὲ ἐκεῖ μὲν προσέρχονται οἱ μαθηταὶ ὑπομιμνήσκονες περὶ τοῦ ὄχλου, ἵνα ἀπολυθῶσιν, ἐνταῦθα δὲ αὐτὸς ὁ Ἰησοῦς ἐρωτᾷ, πόθεν διατρεφεῖεν, οὐ χρὴ θαυμάζειν. Εἰκὸς γάρ ἐστιν ἀμφότερα γενέσθαι, καὶ τῶν μαθητῶν πρότερον ὑπομνησάντων τὸν Κύριον περὶ τοῦ ἀπολυθῆναι τοὺς ὄχλους, ἐρωτηθῆναι τὸν Φίλιππον ὑπὸ τοῦ Κυρίου, πόθεν διατραφήσοντᾶὶ.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:10–13

„Bet Jēzus sacīja: lieciet ļaudīm apsēsties! Bet tajā vietā bija daudz zāles. Tad vīri apsēdās, skaitā ap pieci tūkstoši. Bet Jēzus paņēma maizes un, pateicies, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi apsēdušajiem, tāpat arī no zivīm, cik tie gribēja. Kad tie bija paēduši, Viņš saka Saviem mācekļiem: salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet zudumā. Tad tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām no piecām miežu maizēm, kas bija atlikušas ēdājiem.“ It kā galds būtu jau sagatavots, Viņš tūlīt pavēlēja tiem apsēsties. Bet mācekļi, kaut arī iepriekš neticēja, tomēr dedzīgi liek ļaudīm apsēsties. „Bet tur bija zāle“, jo bija pavasaris. Jo bija, saka, Pasha, bet tā tika svinēta pavasara pirmajā mēnesī. Bet evaņģēlists skaita tikai vīriešus, sekodams bauslības paradumam. Jo arī Mozus skaitīja tautu no divdesmit gadiem un vecākus, nemaz nepieminēdams sievietes; ar to vārds rāda, ka viss vīrišķīgais un jauneklīgais ir Dieva priekšā cienījams un skaitīšanas cienīgs. Bet, paņēmis maizes, Viņš pateicas, rādīdams, ka pirms ēdiena jāpateicas Dievam; un reizē, tā kā tur bija ļaužu pulks, tāpēc Viņš pateicas ļaužu priekšā, lai visi pārliecinātos, ka Viņš ir nācis pēc Dieva prāta un ka Viņš nav Dievam pretinieks, bet visu attiecina uz Tēvu. Jo, kad Viņš dara zīmes vientulībā, Viņš neko tādu nedara, kaut arī paveic lielākas; bet, kad dara brīnumus daudzu priekšā, tad Viņš paceļ skatienu uz Dievu. Bet ka Viņš to dara nevis aiz nespēka, bet tās saimniecības dēļ, par ko mēs teicām, Viņš parāda ar to, ka lielākas lietas dara kā Kungs un ar paša varu. Bet daži saka, ka Viņš tāpēc pateicas, lai līdz ciešanu laikam paliktu apslēpts šīs pasaules valdniekam, lai tas jau no šejienes Viņu neuzskatītu par Dievu, bet tiktu pievilts un ievilināts slazdā, un tā caur krustu tiktu nonāvēts. Bet Kungs pieļauj, ka maizes paliek pāri, nevis lai sevi parādītu, nebūt ne, bet lai neviens neuzskatītu ļaužu paēšanu par šķietamību, bet visiem būtu redzams, ka tie patiesi tik ļoti paēda, ka vēl tik daudz atlika; šī iemesla dēļ Viņš liek salasīt arī druskas, lai, tās redzēdami, tie vēl vairāk atcerētos notikušo brīnumu. Bet jābrīnās ne tikai par to, ka atlika, bet arī par atlikuma precizitāti, ka nedz vairāk, nedz mazāk, bet Viņš lika atlikt tik daudz grozu ar atliekām, cik bija mācekļu, lai visi nestu un arī Jūda nepaliktu bez daļas, bet lai arī viņam būtu šis brīnums kā rādītājs, ka viņa Skolotājs ir Dievs, un lai arī no tā viņš gūtu labumu, – kaut gan viņa ļaunuma dēļ tas drīzāk kļuva viņam par nosodījumu; jo To, kas bija radījis tik daudz atlikuma, no kā arī viņš pats nesa grozu, viņš nodeva. Jo Viņš taču ne velti pavēlēja apustuļiem nest grozus, bet lai tie vienmēr atcerētos brīnumu, jo tiem bija jākļūst par visas pasaules skolotājiem. Jo ļaužu pulks nekā liela no tā nebija ieguvis, jo tūlīt aizmirsa brīnumu, tik neprātīgi tie bija; bet mācekļi ieguva ne mazumu. Bet no notikušā mēs mācāmies nekrist mazdūšībā nabadzības grūtībās un nebaidīties no viesmīlības un dalīšanās, bet ticēt, ka, pat ja mums ir viena maize, to pavairos Tas, kas lika atlikt tik daudz no piecām maizēm. Bet pārnestā nozīmē: kad Kungs bija aizgājis no Jeruzalemes, saskaņā ar praviešu vārdu: „Es esmu atstājis Savu namu, esmu pametis Savu mantojumu“, tad Viņš aiziet uz pagānu Galileju, pieņemdams pagānus; un Viņam seko liels ļaužu pulks. Bet Viņš uzkāpj kalnā, tas ir, krustā, lai visus pievilktu pie Sevis, vai debesīs, Dievam pienācīgajā [augstumā; jo, kad mēs Viņu godinām] kā Dievu un ne kā vienkāršu cilvēku, tiek sacīts, ka Viņš uzkāpj kalnā; jo augstā doma par Viņu ir kalns. Bet mums, kas esam pakļauti piecām maņām, Viņš izdala piecas garīgās maizes, kas arī pašas ir piecas. Jo katrai maņai Viņš dod piemērotu maizi jeb vārdu, kā arī Pāvils saka: „Es gribu draudzē runāt piecus vārdus“ – protams, tos, kas der piecām maņām to labošanai. Taču mēs nevaram šos piecus vārdus apēst pilnīgi, bet tie paliek arī pāri. Jo neviens no mums nevar aptvert visus noslēpuma vārdus, bet to, kas mums, miesīgākajiem, ir nesasniedzams un neapēdams, nes apustuļi kā kādos grozos – savās taisnajās dvēselēs. Jo grozi ir no palmu zariem; bet „taisnais zels kā palma“.

Piezīmes (2)
  1. 1. Kor. 14:19 – Pāvils runā par „pieciem vārdiem ar prātu“; Teofilakts tos attiecina uz piecām maņām.
  2. Ps. 91:13 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 92:13.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:10–13; 4. Moz. 1:2–3; Jer. 12:7; Jņ. 12:32; 1. Kor. 14:19; Ps. 91:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εἶπε δὲ ὁ Ἰησοῦς· Ποιήσατε τοὺς ἀνθρώπουσ ἀναπεσεῖν. Ἥν δὲ χόρτος πολὺς ἐν τῷ τόπῳ. Ἀνέπεσον οὗν οἱ ἄνδρες τὸν ἀριθμὸν ὡσεὶ πεντακισχίλιοι. Ἑλαβε δὲ τοὺς ἄρτους ὁ Ἰησοῦς, καὶ εὐχαριστήσας, διέδωκε τοῖς μαθηταῖς, οἱ δὲ μαθηταὶ τοῖς ἀνακειμένοις · ὁμοίως καὶ ἐκ τῶν ὀψαρίων ὅσον ἤθελον. Ὡς δὲ ἐνεπλήσθησαν, λέγει τοῖς μαθηταῖς αὐτοῦ· Συναγάγετε τὰ περιττεύσαντα κλάσματα, ἵνα μή τι ἀπόληται. Συνήγαγον οὖν, καὶ ἐγέμισαν δώδεκα κοφίνους κλασμάτων ἐκ τῶν πέντε ἄρτων τῶν κριθίνων, ἃ ἐπερίσσευσε τοῖς βεβρωκόσιν.» Ὡς Κτοίμου τῆς τραπέζης οὔσης, ἐκέλευσεν αὐτοὺς ὐθέρο- ἀναπεσεῖν. Οἱ δὲ μαθηταί, καίτοι πρότερον ὰπιστοῦντες, ὅμως προθύμως κατακλίνουσι τοὺς ἀνθρώπους. «Ἦν δὲ χόρτος», ἔαρος ὄντος. Ἥν γὰρ. φησὶ, τὸ Πάσχα· τοῦτο δὲ ἐν τῷ πρώτῳ τοῦ ἔαρος μονὶ ἐτελεῖτο. Μόνοι δὲ οἱ ἄνδρες ἀριθμοῦνται παρὰ τοῦ εὐαγγελιστοῦ, τῇ νομικῇ συνηθείᾳ ἀκολουθοῦντος. Καὶ γὰρ καὶ Μωσῆς ἀπὸ εἰκοσαετοῦς καὶ ἀνωτέρω ἠρίθμησε τὸν λαὸν, μηδόλως μνημονεύσας χυναικῶν · δηλοῦντος τοῦ λόγου, ὅτι πᾶν ὅσον ἀνδρῶδες καὶ νεανικὸν, τίμιον, καὶ ἄξιον ἀριθμοῦ παρὰ Θεῷ. Ἀαβὼν δὲ τοὺς ἄρτους εὐχαριστεῖ, δεικνὺς, ὅτι πρὸ τροφῆς εὐχαριστεῖν δεῖ τῷ Θεῷ· ἅμα δὲ καὶ ἐπειδὴ ὄχλος ἦν, διὰ τοῦτο εὐχαριστεῖ ἐνώπιον τοῦ ὄχλου, ἵνα πεισθῶσι πάντες, ὅτι κατὰ γνώμην Θεοῦ παρεγένετο, καὶ ὡς οὐκ ἕστιν ἀντίθεος, ἀλλὰ πάντα πρὸς τὸν Πατέρα ἀναφέρει. Ὅτε μὲν γὰρ κατὰ μόνας ποιεῖ σημεῖα, οὐδὲν τοιοῦτον ποιεῖ, καίτοι μείζω τελῶν· ὅταν δὲ ἐνώπιον πολλῶν θαυματουργῇ, τότε πρὸς τὸν Θεὸν ἀναβλέπει. Δείκνυσι δὲ, ὅτι οὐκ ασθενείᾳ τοῦτο ποιεῖ, ἀλλὰ δι´ οἰκονομίαν, ἣν εἴπομεν. ἐκ τοῦ τὰ μείζονα δεσποτικῶς καὶ αὐθεντικῶς ποιεῖν. Λέγουσι δέ τινες διὰ τοῦτο αὐτὸν εὐχαριστεῖν, ἵνα λάθῃ τὸν τοῦ κόσμου ἄρχοντα ἄχρι καὶ τοῦ καιροῦ τοῦ πάθους, καὶ μὴ ἐντεῦθεν ἤδη οἰηθείη αὐτὸν Θεὸν, ἀλλ´ ἀπατηθῇ, καὶ δελεασθῆ καὶ οὔτω διὰ τοῦ σταυροῦ νεκρωθείη. Συγχωρεῖ δὲ ὁ Κύριος περισσεῦσαι τοὺς ἄρτους, οὐ δι´ ἐπίδειξιν· ἄπαγεί ἀλλ´ ὥστε μὴ φαντασίᾳ νομισθῆναι τὸ ορεσθῆναι τοὺς ἀνθρώπους, ἀλλὰ πᾶσι φανῆναι, ὅτι τοσοῦτον ἀληθῶς ἐκορέσθησαν, ὥστε καὶ ἐπερίσσευσαν τοσαῦτα· διὰ ταύτην δὲ τὴν αἰτίαν καὶ τὰ κλάσματα κελεύει συναχθῆναι, ἵνα ὁρῶντες ταῦτα, τοῦ γεγονότος ἀναμιμνήσκωνται θαύματος ἐπὶ πλέον. Χρὴ δὲ οὐ μόνον θαυμάσαι, ὅτι ἐπερίσσευσαν, ἀλλὰ καὶ, τὴν ἀκρίβειαν τοῦ περισσεύματος, ὅτι οὕτε πλεῖον, οὕτε Κλαττον, ἀλλ´ ἰσαρίθμους τῶν μαθητῶν τοὺς κοφίους τῶν λειίάνων ἐποίησε περιττεῦσαι· ἵνα πάντες βαστάσωσι, καὶ μηδὲ ὁ Ἰούδας ἄμοιρος καταλειφθείη, ἀλλ´ ἔχῃ καὶ τοῦτο τὸ θαῦμα δεικτικὸν τοῦ εἶναι Θελν πὸν αὐτοῦ διδάσκαλον, καὶ ὡφεληθείη κάκ τούτου, κἂν διὰ τὴν αὐτοῦ κακίαν εἰς κατάκρισιν μᾶλλον αὐτοῦ τοῦτο γέγονε· τὸν γὰρ τοσαῦτα περιττεύματα ποιήσαντα, ἐξ ὧν καὶ αὐτὸς κόφινον ἐβάστασε, τοῦτον προδέδωκεν. Οὐ γὰρ δὴ μάτην τοῖς ἀποστόλοις προσέταξε βαστάσαι τοὺς κοφίνους, ἀλλ´ ἵνα ἀεὶ ἀναμιμνήσκωνται τοῦ θαύματος, ὡς μέλλοντες ἔσεσθαι διδάσκαλοι τῆς οἰκουμένης. Τὸ μὲν γὰρ πλῆθος, οὐδὲν μέγα ἔμελλον καρπώσασθαι· παραυτίκα γὰρ ἐπελάθοντο τοῦ θαύματος, οὕτως ἦσαν ἀνόητοι· οἱ δὲ μαθηταί, οὐ τὰ τυχόντα ἔμελλον κερδαίνειν. Μανθάνομεν δὲ ἀπὸ τοῦ γεγονότος μὴ μικροψυχεῖν ἐν ταῖς στενοχωρίαις τῆς πενίας, μηδὲ δειλιᾷν πρὸς φιλοξενίαν καὶ μετάδοσιν, ἀλλὰ πιστεύειν, ὅτι κᾶν ἕνα ἄρτον ἔχωμεν, πληθυνεῖ τοῦτον ὁ τὰ τοσαῦτα περιττεῦσαι ποιήσας ἐκ πέντε ἄρτων. Κατ´ ἀλληγορίαν δέ, ὅτε ἐκπεφοίτηκε τῶν Ἰεροσολύμων ὁ Κύριος, κατὰ τὸ ἐν προφήταις εἰρημένον, «Ἐγκαταλέλοιπα τὸν οἷκόν μου, ἀφῆκα τὴν κληρονομίαν μιυ,» τότε δὴ εἰς τὴν Γαλιλαίαν τῶν ἐθνῶν Κπεισιν, τοὺς ἐθνικοὺς προσλαμβανόμενος·. καὶ ὄχλος αὐτῷ πολὺς ἀκολουθεῖ. Ἄνεισι δὲ εἰς τὸ ὄρος, ἤτοι εἰς τὸν σταυρὸν, ἵνα πάντας ἐλκύσῃ πρὸς ἑαυτὸν, ἢ εἰς τὸν οὐρανὸν, εἰς τὴν θεοπρεπῆ τιώς Θεὸς παρ´ ἡμῶν δοξαζόμενος, καὶ μὴ ψιλὸς ἄνθρωπος, εἰς ὄρος ἀνελθεῖν λέγεται· ἡ γὰρ ὑψηλὴ περὶ αὐτοῦ ἔννοια, ὄρος. Διαδίδωσι δὲ ἡμῖν τοῖς ταῖς πέντε αἰσθήσεσιν ὑποπεπτωκόσι, τοὺς λογικοὺς ρτους πέντε καὶ αὐτοὺς ὄντας. Ἐκάστῃ γὰρ αἰσθήπει τὸν πρόσφορον ἄρτον δίδωσι, ἤτοι τὸν λόγον· ὡς καὶ Παῦλος λέγει· «Θέλω πέντε λόγους ἐν Ἐκκλησία λαλῆσαι, τοὺς ταῖς πέντε δηλαδὴ αἰσθήσεσιν ἀρμόζοντας πρὸς διόρθωσιν.» Οὐ μέντοι δυνάμεθα τούτους τοὺς πέντε λόγους ὅλους καταφαγεῖν, ἀλλὰ καὶ περιττεύουσιν. Οὐ γάρ τις δύναται ἡμῶν ὅλους τοῦ μυστηρίου τοὺς λόγους χωρῆσαι, ἀλλὰ τὰ ἡμῖν τοῖς ὑλικωτέροις ἀνέφικτα καὶ ἄβρωτα οἱ ἀπόστολοι βαστὰζουσιν, ὥσπερ, ἔν τισι κοφίνοις, ταῖς ἑαυτῶν δικαίαις ψυχαῖς. Οἱ γὰρ κόφινοι, ἐκ βαϊων φοινικί. νων· «Δίκαιος δὲ, ὡς φοῖνιξ ἀνθήσει.»

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:14–15

„Tad cilvēki, redzējuši zīmi, ko Jēzus bija darījis, sacīja: šis patiesi ir tas Pravietis, kam jānāk pasaulē. Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grib nākt un Viņu ar varu paņemt, lai Viņu ieceltu par ķēniņu, atkal aizgāja kalnā viens pats.“ Ievēro ļaužu rijību. Kad Jēzus bija darījis neskaitāmus un brīnišķīgākus brīnumus, tie nebrīnījās; bet, lūk, ēdiena dēļ tie saka: „Šis ir tas Pravietis.“ Viņi vairs neapsūdz Viņu par sabata pārkāpšanu, vairs neaizstāv bauslību, bet maižu dēļ tik ļoti Viņu godā, ka ne tikai pasludina par pravieti, bet uzskata arī par ķēniņa varas cienīgu. Bet Viņš bēg, mācīdams mūs nicināt pasaulīgos godus. Bet Viņš aiziet kalnā viens pats, neņēmis līdzi nevienu no mācekļiem, lai pārbaudītu viņu ilgošanos pēc Viņa un vai tie nevar panest Viņa prombūtni.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:14–15; 5. Moz. 18:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οἱ οὗν ἄνθρωποι, ἰδόντες τὸ σημεῖον ὃ ἐποίησεν ὁ Ἰησοῦς, ἔλεγον ὅτι, Οὗτός ἐστιν ἀληθῶς ὁ προφήτης ὁ ἐρχόμενος εἰς τὸν κόσμον. Ἰησοῦς οὖν, γνοὺς ὅτι μέλλουσιν ἔρχεσθαι, καὶ ἁρπάζειν αὐτὸν, ἵνα ποιήσωσιν αὐτὸν βασιλέα, ἀνεχώρησε πάλιν εἰς τὸ βρος αὐτὸς μόνος.» Ὅρα τὴν γαστριμαργίαν τοῦ πλήθους· μυρία θαύματα ποιήσαντος τοῦ Ἰησοῦ, καὶ θαυκασιώτερα, οὐκ ἐθαύμαζον· καὶ ἰδοὺ διὰ τὴν βρῶσιν, «Οὗτος, φασὶν, ἔστιν ὁ προφήτης, « Οὐκ ἔτι αὐτῷ περὶ τῆς τοῦ Σαββάτου παραβάσεως ἐγκαλοῦσιν, οὐκ ἔτι τὸν νόμον ἐκδικοῦσιν· ἀλλὰ τοσοῦτον διὰ τοὺς ἄρτους αὐτὸν τιμῶσιν, ὥστε οὐ μόνον προφήτην ἀναγορεύουσιν, ἀλλὰ καὶ βασιλείας ΡΤΝο. ΟΗ. ΟΧΝΙΙ. ἄξιον οἴονται. Ἀλλ´ ἐκεῖνος φεύγει, παιδεύων ἡμλς τῶν κοσμικῶν καταφρονεῖν ἀξιωμάτων. Ἀναχωρεῖ δὲ εἰς τὸ ὄρος αὐτὸς μὸνος, μηδένα τῶν μαθητῶν παραλαβών· ὡς ἂν αὐτῶν τὸν πόθον δοκιμάσῃ, καὶ εἰ μὴ φέρουσι τὴν αὐτοῦ στέρησιν

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:16–21

„Kad bija vakars, Viņa mācekļi nogāja pie jūras. Un, iekāpuši laivā, tie brauca pāri jūrai uz Kafarnaumu. Un jau bija kļuvis tumšs, un Jēzus vēl nebija nācis pie tiem. Un jūra, stipram vējam pūšot, cēlās. Kad tie bija noairējuši kādas divdesmit piecas vai trīsdesmit stadijas, tie redz Jēzu staigājam pa jūru un tuvojamies laivai, un izbijās. Bet Viņš tiem saka: Es tas esmu, nebīstieties! Tad tie gribēja Viņu ņemt laivā, un tūdaļ laiva bija pie zemes, uz kurieni tie brauca.“ Kungs uzkāpj kalnā viens, lai, kā mēs teicām, pārbaudītu mācekļu ilgošanos – vai tie Viņu meklēs. Bet tie gaida Viņu līdz vakaram, cerēdami, ka Viņš nāks; bet, kad Viņš nenāk, tie nevar izturēt, bet, ilgu dzīti Viņu meklēt, iekāpj laivā. Jo evaņģēlists laiku nav norādījis vienkārši un nejauši, bet ar to parāda viņu dedzīgo mīlestību, ka pat vakars tos neaizturēja. Bet Viņš ļauj tiem nonākt vētrā, lai, pēc viļņošanās iestājoties rimumam, tie vairāk priecātos par notikušo un lai atmiņa par to neaizmirstami iespiestos viņu sirdīs. Bet Viņš nostājas pie tiem, kas cieš vētrā, un ar vārdu gan izdzen bailes, gan reizē ienes jūrā rimumu, un dara divkāršu skaidru laiku, nomierinādams gan viņu dvēseļu, gan jūras satraukumu. Bet Viņš neiekāpa laivā, gribēdams paveikt lielāku brīnumu. Jo ievēro trīs brīnumus: viens – ka Viņš staigāja pa jūru; otrs – ka Viņš norimdināja viļņus; trešais – ka Viņš lika laivai tūdaļ nonākt pie zemes, uz kurieni tie brauca, kaut gan tā bija tālu no zemes, kad Kungs pie tās nostājās. Pāri Sarkanajai jūrai gāja arī jūdi, Mozum vadot; bet viņš visu darīja kā kalps un lūgdamies, bet Šis – ar pilnu varu. Un tur, dienvidu vējam pūšot, ūdens atkāpās, tā ka ļāva iziet pa sausu zemi; bet šeit notika lielāks brīnums. Jo jūra, palikdama savā dabā, tā nesa Valdnieku uz savas muguras, lai piepildītos pravieša vārds: „Kas staigā pa jūru kā pa zemi.“ Arī tagad daudzi no mums ir garīgā tumsā, un mums draud noslīkt garīgajā jūrā; bet uzņemsim Kristu, un mēs noteikti tiksim izglābti no briesmām. Un, pat ja bieži kādi mums ievieš bailes, mūs kārdinādami, – vai dēmoni, vai cilvēki – un ar bailēm mēģina mūs satricināt, klausīsimies Kristus saucienā: „Nebīstieties, Es tas esmu!“ Un ko Viņš saka, ir šāds: „Biedējošais paiet; tāpēc nebīstieties no tā, kas paiet. Bet Es esmu“, tas ir, „Es vienmēr palieku un kā Dievs Es esmu Esošais. Tātad, tā kā biedējošais ir laicīgs un patiesībā nav, bet Es esmu, tas ir, palieku un nekad nepaeju, bet patiesi esmu, nenododiet ticību Man laicīgā dēļ.“ Bet ievēro man, kā Kristus parādās un atraisa bailes ne briesmu sākumā, bet to virsotnē. Jo Viņš ļauj mums nonākt pašā briesmu vidū, lai, cīnījušies ar bēdām un to saspiesti, mēs kļūtu pārbaudītāki; un lai, likuši darbā visu savu spēku un gudrību un atraduši to vāju, mēs patvertos vienīgi pie Viņa, kas spēj glābt negaidīti. Jo, kad cilvēka prāts nogurst, tad pēkšņi atnākusi pestīšana no Dieva sagatavo mūs lidot vienīgi pie Viņa, Glābēja, un nepiedēvēt pestīšanu sev. Bet, ja mēs gribēsim uzņemt Kristu arī savā laivā, tas ir, iemājot Kristu savā sirdī, mēs tūlīt atradīsimies tajā zemē, uz kurieni ejam. Bet kas ir šī zeme? Protams, apsolītā zeme – debesis, lēnprātīgo zeme, kas atrod mieru no katra ļaunuma.

Piezīmes (2)
  1. „Es tas esmu“ – grieķu ἐγώ εἰμι, burtiski „Es esmu“; Teofilakts to saista ar Dieva vārdu „Es esmu Esošais“ (2. Moz. 3:14).
  2. Īj. 9:8 (LXX) – „staigā pa jūru kā pa zemi“.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:16–21; 2. Moz. 14:21–22; Īj. 9:8; 2. Moz. 3:14; Ef. 3:17; Mt. 5:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὡς δὲ ὀία ἐγένετο, κατέβησαν οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ εἰς τὴν θάλασσαν. Καὶ ἐμβάντες εἰς τὸ πλοῖον, ἤρχοντο πέραν τῆς θαλάσσης εἰς Καπερναούμ. Καὶ σκοτία ἤδη ἐγεγόνει, καὶ οὐκ ἐληλύθει πρὸς αὐτοὺς Ἰησοῦς. Ὥ τε θάλασσα ἀνέμου πνέοντος διηγείρετο. Ἐληλακότες οὖν ὡς σταδίους εἰκοσιπέντε ἡ τριάκοντα, θεωροῦσι τὸν Ἰησοῦν περιπατοῦντα ἐπὶ τῆς θαλάσσης, καὶ ἐγγὺς τοῦ πλοίου γενόμενον· καὶ ἐφοβήθησαν, Ὁ δὲ λέγει αὐτοῖς· Ἐγώ εἰμι, μὴ φοβεῖσθε. Ἥθελον οὖν λαβεῖν αὐτὸν εἰς τὸ πλοῖον, καὶ εὐθέως τὸ πλοῖον ἐγένετο ἐπὶ τῆς γῆς εἰς ἣν ὑπῆγον. » Ὁ μὲν Κύριος ἄνεισιν εἰς τὸ ὄρος μόνος, ἵνα, καθὼς εἴπωμεν, δοκιμάσῃ τὸν πόθον τῶν μαθητῶν, εἰ ἐπιζητοῦσιν αὐτόν. Οἱ δὲ, περιμένουσι μὲν αὸτὸν ἄχρις ὀψίπς, προσδοκῶντες ἤξειν αὐτόν· μὴ ἐλθόντς δὲ, οὐκ ἀνέχονται, ἀλλὰ πρὸς ζήτησιν αὐτοῦ τῷ πόθω κεντούμενοι, ἐμβαίνουσιν εἰς τὸ πλοῖον. Οὐ γὰρ ἀπλῶς, καὶ ὡς ἔτυχεν, ὁ εὐαγγελιστὴς τὸν καιοὸν ἐδήλωσεν, ἀλλὰ διὰ τούτου τὴν σφοδρὰν ἀγάπην αὐτῶν ἐμφαίνων, ὅτι οὐδὲ ἑσπέρα αὐτοὺς κατέσνεν. Ἀφίησι δὲ αὐτοὺς χειμασθῆναι, ἵνα ἐκ τοῦ κλύδωνος γαλήνης ἑπιγενομένης, τῷ γεγονότι μᾶλλον κπευφρανθῶσι, καὶ ἀνεπίληστος ἡ μνήμη τούτοταῖς αὐτῶν καρδίαις ἐνσημανθῇ. Ἐφίσταται δὲ αὐ ποῖς χειμαζομένοις, καὶ διὰ τοῦ λόγου τόν τε φόβο. ἀκβάλλει, καὶ ἅμα γαλήνην τῇ θαλάσσῃ ἐμποιεῖκαὶ διπλῆν εὐδίαν ἐργάζεται, τῶν τε ψυχῶν αὐτῶν καὶ τῆς θαλάσσης πραθνας τὴν ταραχήν. Οὐκ ἀνέβη δὲ εἰς τὸ πλοίον, τὸ θαυμα μεῖζον ἐργάσασθῖαι βουλόμενος. Ὅρα γὰρ τρία τὰ θαύματα· ἓν, ὅτι περιεπάτει ἐπὶ τῆς θαλάσσης· δεύτερον, ὅτι κατεστώρεσε τὰ κύματα· τρίτον, τὸ εὐθέως ποιῆσαι γενέσθαι τὸ πλοῖον ἐπὶ τὴν γῆν, εἰς ἡν ὑπῆγον, καίτοι πολὺ ἀπεῆχε τῆς γῆς, ὅτε τούτῳ ἐπέστη ὁ Κύριος. Διέβησαν μὲν οὖν καὶ Ἰουδαῖοι τὴν Ἐρυθρὰν, Μωσέως ἡγουμένου. ἀλλ´ ἐκεῖνος μὲν ὡς δοῦλος πάντα εἰργάζετο καὶ εὐχόμενος· οἶτος δὲ μετ´ ἐξουσίας ἀπάσης. Κἀκεῖ μὲν νότου πνεύσαντος, εἶξε τὸ ὕδωρ, ὥστε ἐπὶ ξηρᾶς ποιῆσαι παρελθεῖνἐνταῦθα δέ, μεῖζον τὸ θαῦμα ἐγένετο. Μένουσα γὰρ ἐπὶ τῆς οἰκείας φύσεως ἡ θάλασσα, οὔτως Κφερε τὸν Δεσπότην ἐπὶ τῶν νώτων, ἵνα πληρωθῇ τὸ προφητικόν · «Ὁ περιπατῶν ἐπὶ θαλάσσης ὡς ἐπὶ ἐδάφους. » Πολλοὶ καὶ νῦν ἐσμεν ἐν σκότῳ τῷ νοητῷ, καὶ κινδυνεύομεν ἐν τῇ θαλάσσῃ τῇ νοητῇ καταπνίγεσθαι · ἀλλ´ ὑποδεξώμεθα Χριστὸν, καὶ πάντως σωθησόμεθα ἀπὸ τῶν κινδύνων· κἂν πολλάκις φόβους ἐπεισάγωσιν ἡμῖν τινες, πειράζοντες ἡμᾶς ἦ δαίμονες, ἢ ἄνθρωποι, καὶ διὰ τὸν φόβον πειρῶνται ἡμᾶς κατασείειν, ἀκούσωμεν τοῦ Χριστοῦ βοῶντος· «Μὴ φοβεῖσθε, ἐγώ εἰμι.» Ὅ δὲ λέγει, τοιοῦτόν ἐστι· Τὰ μὲν φοβερὰ παρέρχονται, διὸ μὴ φοβεῖσθε πὰ παρερχόμενα. Ἐγω δέ εἰμὶ, τουτέστιν, ἀεὶ μένω, καὶ ὡς Θεὸς ἐγὼ τυγχάνω ὁ ὥν. Ἐπεὶ τοίνυν τὰ μὲν φοβερὰ σρόσκαιρα, καὶ οὐκ ἀληθῶς ὄντα, ἐγὼ δέ εἰμι, ἀντὶ τοῦ, μένω, καὶ οὐδέποτε παρέρχομαι, ἀλλ´ ἀληθῶς εἰμι, μὴ προδῶτε τὴν εἰς ἐμὶ πίστιν διὰ τὰ πρόσκαιρα. Ὅρα δέ μοι, πῶς οὐκ ἐν ἀρχῇ τοῦ κινδύνου, ἀλλ´ ἐν ἀκμῇ ἐπιφαίνεται ὁ Χριστὸς, καὶ λύει τὸν φόβον. Ἐᾷ γὰρ ἡμᾶς ἐν μέσοις γενέσθαι τοῖς δεινοῖς, ἵνα παλαίσαντες τῇ θλίψει, καὶ πιεσθέντες, δοκιμώτεροι γενώμεθα· καὶ ἵνα κινήσαντες πᾶσαν τὴν ἡμετέραν δύναμιν καὶ σοφίαν, καὶ εὐρόντες αὐτὴν ἀσθενῆ, πρὸς ἐκεῖνον καταφεύγωμεν μόνον, τὸν ἐξ ἀπροσδοκήτων σώζειν δυνάμενον. Ὅτε γὰρ ὁ ἀνθρώπινος ἀποκάμῃ νοῦς, τὸτε ἡ ἐκ Θεοῦ σωτηρία ἀθρόον ἐπιγενομένη, παρασκευάζει ἡμᾶς πρὸς ἐκεῖνον πέτασθαι μόνον τὸν σώζοντα, καὶ μὴ ἑαυτοῖς τὴν σωτηρίαν ἐπιγράφεσθαι. Εἰ θελήσωμεν δὲ καὶ εἰς τὸ πλοῖον ἡμῶν λαβεῖν τὸν Χριστὸν, τουτέστι, κατοικίσαι τὸν Χριστὸν ἐν τῇ καρδίᾳ ἡμῶν, εὐθὺς εὑρεθησόμεθα ἐν τῇ γῇ, εἰς ἡν ἀπαγόἀεθα. Ποία δὲ ἡ γῆ ἐστιν αὔτη; Ἢ πάντως ἡ γῆ τῆς ἐπαγγελίας, ὁ οὐρανὸς, ἡ γῆ τῶν πραέων, καὶ ἀπὸ πάσης κακίας εἰρηνευσάντων.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:22–26

„Nākamajā dienā ļaudis, kas stāvēja jūras otrā krastā, zinādami, ka tur nebija citas laiviņas kā vien tā viena, kurā bija iekāpuši Viņa mācekļi, un ka Jēzus nebija ar Saviem mācekļiem iekāpis laiviņā, bet tikai Viņa mācekļi bija aizbraukuši (bet citas laiviņas bija atbraukušas no Tiberijas tuvu tai vietai, kur tie bija ēduši maizi pēc Kunga pateicības), – kad nu ļaudis redzēja, ka Jēzus tur nav, nedz Viņa mācekļi, tie paši iekāpa laiviņās un atbrauca uz Kafarnaumu, Jēzu meklēdami. Un, atraduši Viņu jūras otrā krastā, tie Viņam sacīja: Rabi, kad Tu šurp esi nonācis? Jēzus tiem atbildēja un sacīja: patiesi, patiesi Es jums saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka redzējāt zīmes, bet tāpēc, ka ēdāt no maizēm un kļuvāt paēduši.“ Jēzus kājām pa jūru aizgāja uz otru krastu. Bet ļaudis, nākamajā dienā Viņu meklēdami un redzēdami, ka bija viena laiva, kas uzņēma mācekļus, kurā Jēzus nebija iekāpis, nonāca pie brīnuma domas un nojauta, ka Viņš kājām pa jūru nonācis otrā krastā. Jo, ja būtu bijusi vēl kāda laiva, varētu nojaust, ka Viņš nebrauca kopā ar mācekļiem, bet iekāpa tajā un pārcēlās pāri. Bet tagad, tā kā bija viena laiva, kas uzņēma tikai mācekļus, bet ne Kungu, brīnums ir acīmredzams. Tātad ļaudis, to pārdomājuši, kad atrada citas laiviņas, kas bija atbraukušas no otra krasta, iekāpa tajās un pārcēlās uz Kafarnaumu; un tur, atraduši Kungu, viņi nekrīt pie Viņa kājām un nelūdz uzzināt, kā Viņš pārgāja, nedz jautā par šo zīmi, bet tik vienaldzīgi saka: „Kad Tu šurp esi nonācis?“ Jo tie, kas meklēja Viņu ar varu paņemt un iecelt par ķēniņu, atraduši Viņu, neko tādu nedomā, bet, atmetuši brīnumu, meklē baudīt citu galdu, tādu kā iepriekš. Tāpēc arī Kungs tiem pārmet: „Jo jūs Mani meklējat,“ saka, „tāpēc, ka ēdāt no maizēm“, un tāpēc ilgojaties pēc Manis, lai Es atkal jums būtu galda klājējs. Bet ievēro, ka, kaut arī tos atmasko, Viņš nelieto bargu pārmetumu. Jo Viņš nesacīja: „Ak jūs, vēdera kalpi un rīmji“, bet runā ar lēnprātību. Jo, gribēdams tos labot, Viņš tos atmasko, un reizē, atklādams viņu sirds noslēpumus, grib tos vest uz lielāku ticību. Bet ka pārmetums bija viņu labošana, redzams no tālākā. Jo Viņš tiem dod ļoti noderīgu mācību un saka:

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:22–26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τῇ ἐπαύριον ὁ ὄχλος ὁ ἑστηκὼς πέραν τῆς θαλκσσης, εἰδὼς δτι πλοιάριον ἄλλο οὐκ ἦν ἐκεῖ, εἰ μὴ ν ἐκεῖνο εἰς ὃ ἀνέβησαν οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ, καὶ ὅτι οὐ συνεισῆλθε τοῖς μαθηταῖς αὐτοῦ ὁ Ἰησοῦς εἰς τὸ πλοιάριον, ἀλλὰ μόνοι οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ ἀπῆλθον ἄλλα δὲ ἧλθε πλοιάρια ἐκ τῆς Τιβεριάδος ἐγγὺς τοῦ τόπου, ὅπου ἔφαγον τὸν ἄρτον, εὐχαριστήσαντος τοῦ Κυρίου. ὅτε οὗν εἶδεν ὁ ὄχλος, ὅτι Ἰησοῦς οὐκ στιν ἐκεῖ, οὐδὲ οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ, ἀνέβησαν καὶ αὐτοὶ εἰς τὰ πλοιάρια καὶ ἦλθον εἰς Καπερναοὺμ, ζητοῦντες πὸν Ἰησοῦν. Καὶ εὐρόντες αὐτὸν πέραν τῆς θαλάσσης, εἶπον αὐτῷ· Ῥαββεὶ, πότε ὧδε παραγέγονας; Ἀπεκρίθη αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς, καὶ εἶπεν· Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ζητεῖτέ με, οὐχ ὅτι εἴδετε σημεῖα, ἀλλ´ ὄτι ἐφάγετε ἐκ τῶν ἄρτων, καὶ ἐχορτάσθητε. » Πεζεύων μὲν ὁ Ἰησοῦς ἐπὶ τῆς θαλάσσης, ἀπῆλθεν εἰς τὸ πέραν. Οἱ δὲ ὄχλοι τῇ ἐπαύριον ζητοῦντες αὐτὸν, καὶ ἰδόντες, ὅτι πλοῖον ἓν ἦν τὸ τοὺς μαθητὰς ὑποδεξάμενον, εἰς ὃ οὐ συνεισῆλθεν ὁ Ἰησοῦς, εἰς ἔννοιαν ἦλθον τοῦ θαύματος, καὶ ὑπενόουν, ὅτι τὴν θάλασσαν πεζεύων, παρεγένετο εἰς τὸ πέραν. Εἰ μὲν γὰρ καὶ ἄλλο πλοῖον ἦν, εἰκὸς ἦν ὑπονοῆσαι, ὅτι τοῖς μαθηταῖς οὐ συνέπλευσεν, εἰς ἐκεῖνο δὲ εἰσελθὼν, διεπέρασε. Πῦν δὲ, ἐνὸς ὄντος τοῦ πλοίου τοῦ τοὺς μαθητὰς μόνους, καὶ μὴ τὸν Κύριον, ὑποδεξαμένου, πρόδηλον τὸ θαῦμα. Ταῦτα τοῖνυν ἐννοήσαντες οἱ ὄχλοι, ἐπειδὴ εὗρον ἄλλα πλοιάρια ἐκ τοῦ πέραν ἐλθόντα, ἐνέβησαν ἑν ἐκείνοις, καὶ εἰς Καπερναοὺμ διεπέρασαν· ἔνθα δὴ τὸν Κύριον εὐρόντες, οὐ προσπίπτουσι, καὶ δέονται μαθεῖν πῶς διέβη, οὐδὲ ζητοῦσι περὶ τούτου τοῦ σημείου, ἀλλ´ οὔτω χαύνως φασί· «Πότε ὡδε παραγέγονας;» Οἱ γὰρ ζητοῦντες αὐτὸν ἁρπάσαι καὶ ποιῆσαι βασιλέα, αὑρόντες αὐτὸν, οὐδὲν τοιοῦτον βουλεύονται· ἀλλὰ τὸ θαῦμα ἐκβάλλοντες, ἄλλης ζητοῦσι τραπέζης ἀπολαύειν, οἴας καὶ πρότερον. ὁιὸ καὶ ὁνειδίζονται παρὰ τοῦ Κυρίου. «Ζητεῖτε γάρ με, φησὶν, ὅτι ἐφάγετε ἐκ τῶν ἄρτων,» καὶ διὰ τοῦτό με ποθεῖτε, ἵνα πάλιν ἔχητέ με τραπεζοποιόν. Πρόσχες δὲ, ὅτι καίτοι ἐλέγκων αὐτοὺς, οὐ σκληρῷ κέχρηται τῷ ἐλέγχῳ. Οὐ γὰρ εἶπεν, ὅτι, Ὦ γαστρίδουλοι καὶ λαίμαργοι, ἀλλὰ μετὰ πραότητος. Διορθώσασθαι γὰρ βουλόμενος, ἐλέγχε. αὐτοὺς, ἅμα δὲ καὶ διὰ τοῦ ἐκκαλῦψαι τὰ κρυπτὰ τῆς καρδίας αὐτῶν, εἰς πίστιν αὐτοὺς ἐθέλων ἀγαΚγεῖν μείζονα. Ὀτι δὲ διόρθωσις ἧν αὐτῶν ὁ ἔλεγχος, δῆλον ἐκ τῶν ἐφεξῆς. Διδκσκαλίαν γὰρ χρησιμωτάτην πρὸς αὐτοὺς ποιεῖται καὶ φησιν·

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:27

„Darbojieties nevis par ēdienu, kas iet bojā, bet par ēdienu, kas paliek mūžīgai dzīvībai, ko Cilvēka Dēls jums dos; jo Viņu Tēvs, Dievs, ir apzīmogojis.“ „Jūs,“ saka, „Mani meklējat maižu dēļ, kā tādi, kas ilgojas pēc šīs barības; bet jums nemaz nevajag tiekties uz vēderu, bet visvairāk rūpēties par garīgo un neiztērēt visu gādību miesīgajai barībai.“ Jo to Viņš sauca par „ēdienu, kas iet bojā“. Bet, tā kā daudzi no tiem, kas grib dzīvot slinkumā, un it īpaši masalieši, izmanto šo vārdu sava slinkuma aizstāvēšanai, ir nepieciešams šo vārdu izskaidrot. Jo mūsu Kungs Jēzus Kristus to nesacīja, gribēdams nocirst miesīgo darbu un dzīdams uz slinkumu. Jo „slinkums ir mācījis katru ļaunumu“, un, ja jāsaka precīzi, tas ir ēdiens, kas iet bojā, – gribēt dzīvot slinkumā; jo tam, kas seko Kristum, ir jāstrādā, lai būtu ko dot arī citiem; jo tam ir alga – nākamās valstības apsolījums. „Kā tad,“ saka, „Kungs sacīja, ka nav jādarbojas par ēdienu, kas iet bojā?“ Viņš nocirta viņu saspringto dedzību par ēdieniem un mēreni pārveda tos uz garīgo. „Jā,“ saka, „bet ka Kristus nocērt miesīgo darbu, redzams no tā, ka Viņš sacīja Martai: «Marta, tu rūpējies un nemiero par daudz; bet vajadzīgs ir viens; bet Marija ir izvēlējusies labo daļu», un atkal: «Nerūpējieties par rītdienu.»“ To iebilst tie, kas grib baroties slinkumā. Bet ko sakām mēs? Ka sacītais Martai nav par darbu, darbu un slinkumu, bet par to, ka jāzina laiks un nav jāiztērē klausīšanās laiks dedzībai par ēdieniem. Tātad Viņš to saka, pārliecinādams viņu nepalaist garām mācības laiku velti vēdera aprūpes dēļ. Bet, sacīdams: „Nerūpējieties“, Viņš arī tā neizslēdz darbu. Jo viens ir rūpes, un cits – darbs. Jo var arī strādāt un nemaz nerūpēties. Tātad, mācīdams mūs nepieķerties šīs dzīves lietām un negādāt par rītdienas atpūtu, bet drīzāk gribēdams, lai mēs strādātu katru dienu, Kungs saka: „Nerūpējieties par rītdienu“, it kā Viņš sacītu tā: „Nerūpējieties, kā, šodien strādājuši, rīt atpūtīsieties; bet, katru dienu iegūdami barību no ikdienas darba, nerūpējieties par rītdienu.“ Bet ēdiens, kas paliek, Viņš sauc noslēpumaino Kunga miesas baudīšanu, ko Viņš Pats mums dod, kļuvis par Cilvēka Dēlu, – Viņu, ko Tēvs apzīmogoja, tas ir, apliecināja, apstiprināja, ka Viņš ir Viņa Dēls. Jo arī Pats Kristus Sevi apliecināja ar brīnumiem; bet, tā kā Viņš runā ar jūdiem, lai tie neapjuktu, Viņš atsaucas uz Tēvu un saka, ka ir no Viņa apzīmogots, tas ir, apliecināts un apstiprināts ar liecību. Tā kā Dēls ir arī Tēva attēls un zīmogs un atveids, saproti, ka Viņš no Tēva ir apzīmogots tādējādi, ka ir attēls un zīmogs; tā ka sacītais ir šāds: „Viņu, kas izskatās kā Cilvēka Dēls, Tēvs ir apzīmogojis“, tas ir, dzemdējis par Savu zīmogu un attēlu, kas saglabā pilnīgu neatšķirību un dabas vienādību ar Viņu.

Piezīmes (3)
  1. Masalieši (μεσσαλιανοί, „lūdzēji“) – 4.–5. gs. sekta, kas noliedza darbu un Baznīcas Noslēpumus, atzīdama tikai nepārtrauktu lūgšanu.
  2. „Slinkums ir mācījis katru ļaunumu“ – Sīr. 33:28 (LXX 33:27).
  3. Grieķu ἐργάζεσθε – „darbojieties, strādājiet, pelniet“.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:27; Sīr. 33:28; Ef. 4:28; Lk. 10:41–42; Mt. 6:34; Ebr. 1:3; Kol. 1:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐργάζεσθε μὴ τὴν βρῶσιν τὴν ἀπολλυμένην, ἀλλὰ τὴν βρῶσιν τὴν μένουσαν εἰς ζωὴν αἰώνιον, ἢν ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου δώσει ὑμῖν· τοῦτον γὰρ ὁ Πατὴρ ἐσφράγισεν ὁ Θεός.» Ὑμεῖς μὲν, φησί, διὰ τοὺς ἄρτους ζητεῖτέ με, ὡς τὴν τροφὴν ταύτην ποθοῦντες · δεῖ δὲ ὑμᾶς μὴ ὅλως νεύειν εἰς γαστέρα. ἀλλὰ τῶν πνευματικῶν φροντίζειν μάλιστα, καὶ μὴ πᾶσαν τὴν μέριμναν εἰς τὴν σωματικὴν τροφὴν ἀναλίσκειν . Ταύτην γὰρ «βρῶσιν ἀπολλυμένην» ἐκάλεσεν. Ἐπεὶ δὲ πολλοὶ τῶν θελόντων ἀργῶς ζῇν καὶ μάλιστα οἱ Μασαλιανοὶ, τῷ ῥητῷ τούτω κέχρηνται πρὸς συνηγορίαν τῆς αὐτῶν ἀργίας, ἀναγκαῖον σαφηνίσαι τὸ ῥητόν. Οὐ γὰρ τοῦτο εἶπεν ὁ Κύριος Κἡμῶν Ἰησοῦς Χριστὸς, ὡς τὴν μὲν σωματικὴν ἐργασίαν ἀποκόψαι βουλόμενος, εἰς ἀργίαν δὲ συνωθῶν. Πᾶσαν γὰρ κακίαν ἐδίδαξεν ἡ ἀργίαί, καὶ εἰ δεῖ τ´ ἀκριβὲς εἰπεῖν, τοῦτό ἐστιν ἡ ἀπολλυμένη βρῶσις, λ τὸ ἀργῶς ἐθέλειν ζῇν· ὡς τόν γε τῷ Χριστῷ ἐπόμενον, δεῖ ἐργάζεσθαι, ἵνα ἔχῃ καὶ ἄλλοις μεταδιδόναι· τοῦτο γὰρ ἔχει μισθὸν, τὴν τῆς μελλούσης βασιλείας ἐπαγγελίαν. Πῶς οὖν, φησὶν, εἶπεν ὁ Κύριος, ὅτι οὐ δεῖ ἐργάζεσθαι τὴν βρῶσιν τὴν ἀπολλυμένην; Τὸ σύντονον τῆς αὐτῶν περὶ τὰ βρώματα σπουδῆς ἐκκόπτων, καὶ πρὸς τὰ πνευματικὰ μετρίως μεταβιβάζων. Ναὶ, φησὶν, ἀλλὰ μὴν, ὅτι τὴν σωματικὴν έργασίαν ἐκκόπτει ὁ Χριστὸς, δῆλον ἐκ τοῦ πρὸς τὴν Μάρθαν εἰπεῖν· «Μάρθα, μεριμνᾷς καὶ τυρβάζῃ, ἐνὸς δέ ἐστι χρεία· Μαρίᾳ δὲ τὴν ἀγαθὴν μερίσα ἐξελέξατο·» καὶ πάλιν· «Μὴ μεριμνήσητε περὶ τῆς αὔριον.» Ταῦτα μὲν διαποροῦσιν οἱ τρέφεσθαι ἀργῶς θέλοντες. Ἡμεῖς δὲ τί φαμεν; Ὅτι τὸ πρὸς τὴν Μ άρθαν λεχρὲν, οὐ περὶ ἔργου ἐστὶ, καὶ ἐργασίας, καὶ ἀργίας, ἀλλὰ περὶ τοῦ καιρὸν εἰδέναι, καὶ μὴ τὸν τῆς ἀκροάσεως χρόνον ἀναλίσκειν εἰς τὴν περὶ τὰ βρώματα σπουδήν. Πείθων οὖν αὐτὴν, μὴ τὸν τῆς διδασκαλίας καιρὸν προδιδόναι μάτην διὰ τὴν περὶ τῆς γαστρὸς ἀσχολίαν, ταῦτά φησι. Τὸ δὲ Μὴ μοριμνήσητε,» εἰπὼν, οὐδὲ οὕτως ἐκβάλλει τὴν ἐργασιαν. Ἄλλο γὰρ μέριμνα, καὶ ἄλλο ἐονασία. Ἔστι γάρ τινακαὶ ἐργαζόμενον, μηδὲν μεριμνᾷν. Δδάσκων οὖν ἡμᾶς ὁ Κύριος, μὴ προσηλῶσθαι τοῖς βιωτικοῖς, μηδὲ ποιεῖσθαι φροντίδα τῆς αὕριον ἀναπαύσεως, ἀλλὰ μᾶλλον καθ´ ἑκάστην θέλων ἡμᾶς ἐργάζεσθαι, φησί· «Μὴ μεριμνήσητε περὶ τῆς αὔριον·» ὥσπερ ἂν εἰ οὕτως ἔλογε· Μὴ μεριμνήσητε, πῶς σήμερον ἐργασάμενοι, αὔριον ἀναπαύσεσθε · ἀλλ´ ἑκάστης ἡμέρας οροφὴν ἐκ τῆς καθʹ ἡμέραν ἐργασίας ἔχοντες, μὴ μεριμνᾶτε περὶ τῆς αὔριον. Βρῶσιν δὲ μένουσαν, τὴν μυστικὴν λέγει μετάληψιν τῆς σαρκὸς τοῦ Κυρίου, ἢν αὐτὸς ἡμῖν δίδωσιν, Υἱὸς ἀνθρώπου γενόμενος, ὃν ὁ Πατὴρ ἐσφράΚγισε, τουτέστιν, ἀπέδειξεν, ἐβεβαίωσεν, ὅτι ἔστιν Υἱὸς αὐτοῦ. Ἀπέδειξε μὲν γὰρ καὶ αὐτὸς ἑαυτὸν ὁ Χριστὸς διὰ τῶν θαυμάτων· ἐπεὶ δὲ πρὸς Ἰουδαίους διαλέγεται, ἴνα μὴ ταραχθῶσιν, ἐπὶ τὸν Πατέρα ἀνατρέχει, καί φησι, παρ´ αὐτοῦ ἐσφραγίσθαι, τουτέστιν, ἀποδεδεῖχθαι μεμαρτυρῆσθαι. Ἐπεὶ καὶ εἰκών ἐστι τοῦ Πατρὸς ὁ Υἱὸς, καὶ σφράγισμα, καὶ χαρακτὴρ, νόει παρ´ αὐτοῦ σφραγισθῆναι τοῦτον, καθ´ ὃ εἰκὼν καὶ σφράγισμά ἐστιν· ὥστε εἶναι τὸ λεγόμενον τοιοῦτον· Τοῦτον γὰρ τὸν φαινόμενον Ιἱὸν ἀνθρώπου, ἐσφράγισεν ὁ Πατὴρ, τουτέστι, σφραγῖδα, αὐτοῦ καὶ εἰκόνα ἐγέννησε, ἀπαραλλαξίαν πᾶσαν καὶ ταυτότητα φυσικὴν πρὸς αὐτὸν ἀποσώζουσαν.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:28–30

„Tad tie Viņam sacīja: ko lai mēs darām, lai darītu Dieva darbus? Jēzus atbildēja un sacīja tiem: šis ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis. Tad tie Viņam sacīja: kādu tad zīmi Tu dari, lai mēs redzētu un Tev ticētu? Ko Tu dari?“ Jūdi meklē uzzināt Dieva darbu, nevis lai to darītu, bet lai iegūtu ieganstu. Tātad, zinādams, ka tie nekādu labumu negūs, Viņš tomēr mācības vispārējā labuma dēļ atbild un rāda viņiem, drīzāk – visiem cilvēkiem, ka Dieva darbs ir ticēt Tam, ko Viņš ir sūtījis. Jo ticība Viņam patiesi ir svēts un pilnīgs darbs, kas svētī tos, kam tā ir. Jo pareizā ticība kļūst par vadoni uz katru labu darbu, un labais darbs sargā ticību. „Jo gan darbi bez ticības ir nedzīvi, gan ticība bez darbiem.“ Bet ievēro nepateicību un nejūtīgumu: atkal zīmi prasa tie, kas bija redzējuši tik daudzas un tik lielas, un jo īpaši maižu zīmi, ar ko bija paēduši. Tātad kā rīmji tie atkal prasa tādu zīmi, kas kalpotu viņu vēderam. Bet ka tā ir patiesība, redzams no tālākā:

Piezīmes (1)
  1. Citāts „gan darbi bez ticības … gan ticība bez darbiem“ – brīvs atstāsts pēc Jēk. 2:17–26.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:28–30; Jēk. 2:17–26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Επον οὖν πρὸς αὐτόν· Τί ποιῶμεν, ἵνα ἐργαζώμεθα τὰ ἔργα τοῦ Θεοῦ· Ἀπεκρίθη ὁ Ἰησοῦς, καὶ εἶπεν αὐτοῖς· Τοῦτό ἐστι τὸ ἔργον τοῦ Θεοῦ, ἵνα πιστεύσητε εἰς ὃν ἀπέστειλεν ἐκεῖνος. Εἰπον οὖν αὐτῷ· Τί οὖν ποιεῖς σὺ σημεῖον, ἵνα ἴδωμεν, καὶ πιστεύσωμέν σοι; Τί ἐργάζῃ·» Τητοῦσιν οἱ Ἰουδαῖοι μαθεῖν τὸ ἔργον τοῦ Θεοῦ, οὐχ ἵνα τοῦτο πράξωσιν, ἀλλ´ ἵνα δράξωνται ἀφορμάς. Εἰδὼς οὖν αὐτοὺς μηδὲν ὡφεληθησομένους, ὅμως διὰ τὸ κοινωφελὲς τῆς διδασκαλίας ἀποκρίνεται, καὶ ὑποδείκνυσιν αὐτοῖς, μᾶλλον δὲ πᾶσιν ἀνθρώποις, ὅτι τοῦτό ἐστι τὸ ἔργον τοῦ Θεοῦ, τὸ πιστεύειν εἰς ὃν ἐκεῖνος ἀπέστειλεν. Ἰ γὰρ εἰς αὐτὸν πίστις, ἔργον ὄντως ἱερόν τα καὶ τέλειον, καὶ ἁγιάζον τοὺς ταύτην ἔχοντας. Ὡδηγὸς γὰρ γίνεται ἡ ἀκριβής πίστις πρὸς πᾶσαν ἀναθὴν ἐργασίαν, καὶ ἡ ἀγαθὴ ἐργασία συντηρεῖ τὴν πίστιν. «Τά τε γὰρ ἔργα ἄτερ πίστεως νεκρὰ, καὶ ἡ πίστις χωρὶς ἔργων.» Ὅρα δὲ ἀγνωμοσύνην καὶ ἀναισθησίαν· σημεῖον πάλιν ζητοῦσιν οἱ τοσαῦτα καὶ τηλικαῦτα ἰδόντες, καὶ τὸ τῶν ἄρτων μᾶλλον ἀφ´ ὧν ἐκορέσθησαν. Ὡς γαστρίμαργοι οὖν, πάλιν ταιαῆτον αἰτοῦσι σημεῖον, εἰς γαστέρα αὐτοῖς συμβαλλόμενον. Ὅτι δὲ τοῦτο ἀληθὲς, δῆλον ἐκ των ξῆς.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:31–33

„Mūsu tēvi tuksnesī ēda mannu, kā ir rakstīts: Viņš tiem deva ēst maizi no debesīm. Tad Jēzus tiem sacīja: patiesi, patiesi Es jums saku: ne Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod patieso maizi no debesīm. Jo Dieva maize ir Tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.“ Ne velti mēs teicām, ka tie, kalpodami vēderam, prasīja zīmi, tādu kā maižu zīme. Lūk, tie piemin mannu, un ne kādu citu brīnumu – ne Ēģiptes brīnumus, ne tos pie Sarkanās jūras. Jo, gribēdami Viņu izprovocēt, lai arī Viņš darītu tādu zīmi, kas varētu tos pabarot miesīgi, tie rijības pārmēra dēļ piemin mannu. Ko tad viņiem atbild bezgalīgā Dieva Gudrība, mūsu Kungs Jēzus? „Ne Mozus jums ir devis maizi“, tas ir: „Patieso maizi jums nav devis Mozus; bet viss, kas toreiz notika, bija pirmtēli tam, kas notiek tagad. Jo Mozus ietvēra pirmtēlu Dievam, patiesajam garīgo izraēliešu karavadonim; bet tā maize bija pirmtēls Man, kas esmu nācis no debesīm un patiesi baroju, un esmu patiess.“ Bet Viņš sauc Sevi par patieso maizi nevis tāpēc, ka manna būtu bijusi nepatiesa, bet tāpēc, ka tā bija pirmtēls un ēna, nevis pati patiesība. Jo īstā nozīmē manna ir vienpiedzimušais Dieva Dēls, kļuvis cilvēks, – apbrīnas pilns vārds un dzirdējums. Jo „manna“ tulkojumā nozīmē: „Kas tas ir?“ Jo ebreji, redzēdami to katrs savas telts priekšā izbērtu kaudzēm un pārsteigti par neparasto un svešo skatu, cits citam jautāja: „Kas tas ir?“ Tātad Kungs, Dieva Dēls, kļuvis cilvēks, Pats ir manna, kas visus pārsteidz, tā ka katrs neizpratnē saka: „Kas tas ir? Kā Dieva Dēls ir arī Cilvēka Dēls? Kā no divām pretējām [dabām] ir viena Persona? Kas ir šis noslēpums?“ Tātad šī Maize, būdama dzīvība pēc dabas, jo ir dzīvā Tēva Dēls, dara to, kas Viņai ir pašai raksturīgs, jo Tā dara dzīvu visu. Tātad, kā maize no zemes uztur miesas vājo dabu un neļauj tai sabrukt, tā arī Kristus ar Gara darbību dara dzīvu dvēseli un uztur nesabrūdošu arī pašu miesu. Jo caur Kristu cilvēka dabai ir dāvāta augšāmcelšanās no mirušajiem un miesu neiznīcība.

Piezīmes (2)
  1. Ps. 77:24 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 78:24.
  2. „Manna“ – sal. 2. Moz. 16:15 (ebr. man hu – „kas tas ir?“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:31–33; Ps. 77:24; 2. Moz. 16:4–15; 1. Kor. 10:1–4; Kol. 2:17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οἱ πατέρες ἡμῶν τὸ μάννα ἔφαγον ἐν τῆ ἐρήμω, καθώς ἐστι γεγραμμένον· Ἄρτον ἐκ τοῦ οὐρανοῦ ἕδωκεν αὐτοῖς φαγεῖν. Εἰπεν οὖν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, οὐ Μωσῆς δέδωκεν ὑμῖν τὸν ἄρτον ἐκ τοῦ οὐρανοῦ· ἀλλ´ ὁ Πατήρ μου δίδωσιν ψμῖν τὸν ἄρτον ἐκ τοῦ οὐρανοῦ τὸν ἀληθινόν. Ὁ γὰρ ἄρτος τοῦ Θεοῦ ἐστιν ὁ καταβαίνων ἐκ τοῦ οὐρανοῦ, καὶ ζωὴν διδοὺς τῷ κόσμῳ.» Ού μάτην ἐλέγομεν, ὅτι ὡς τῇ κοιλίᾳ δουλεύοντες, ἐζήτουν σημεῖον· οἷον ἦν τὸ τῶν ἄρτων. Ἰδοὺ γοῦν τοῦ μάννα μέμνηνται, καὶ οὐχ ἐτέρου τινὸς θαύματος, εἴτε τῶν Αἰγυπτίων, εἴτε τῶν κατὰ τὴν Ἐρυθρὰν Βάλασσαν. Βουλόμενοι γὰρ ἐρεθίσαι αὐτὸν, ἵνα καὶ αὐτὸς τοιοῦτον σημεῖον ποιήσῃ, ὅπερ ἠδύνατο αὐτοὺς θρέψαι σαρκικῶς, μέμνηνται τοῦ μάννα διὰ γαστριμαργίας ὑπερβολήν. Τί οὖν ἡ ἄπειρος τοῦ Θεοῦ σοφία, ὁ Κύριος ἡμῶν Ἰησοῦς, ἀποκρίνεται αὐτοῖς; Ὥτι «Οὐ Μωσῆς δέδωκεν ὑμῖν τὸν ἄρτον·» τουτἑστι, τὸν ἀληθινὸν ἄρτον οὐ δέδωκεν ὑμῖν Μωσῆσ· ἀλλὰ πάντα τὰ τότε γινόμενα, τύποι ἦσαν τῶν νῆῶγινομένων. Ὁ μὲν γὰρ Μωσῆς τύπον ἐπεῖχε τοῦ Θεοῦ, τοῦ ἀληθινοῦ τῶν νοητῶν Ἰσραηλιτῶν στρατηγοῦ · ὁ δὲ ἄρτος ἐκεῖνος, τύπος ἐμοῦ τοῦ ἐκ τῶν οὐρακῶν καταβάντος, καὶ ἀληθῶς τρέφοντος, καὶ ἀληθινοῦ ὑπάρχοντος. Λέγει ὲ ἐαυτὸν ἀληθινὸν ἄρτον, οὐχ ὡς τοῦ μάννα ψευδοῦς ὄντος, ἀλλ´ ἐπειδὴ ἐκεῖνος τύπος ἦν καὶ σκιὰ, καὶ οὐκ αὐτοαλήθεια. Κυρίως γὰρ μάννα ὁ μονογενὴς Υἱὸς τοῦ Θεοῦ ἄνθρωπος γενόμενος, τὸ ἐκπληκτικὸν ῥῆμα καὶ ἄκουσμα Μάνα γὰρ ἐρμηνεύεται, Τί τοῦτο; Οἱ γὰρ Ἐβραῖοι, ἰδόντες αὐτὸ ἕκαστος πρὸ τῆς οἰκείας σκηνῆς σωρηδὸν κεχυμένον, καὶ τῷ ἁήθει καὶ ξένῳ τοῦ θεάματος καταπλαγέντες, ἠρώτων ἀλλήλους· Τί τοῦτο; Ὁ τοίνυν Κύριος γενόμενος ἄνθρωπος ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, αὐτός ἐστι τὸ πάντας ἐκπλῆττον μάννα, ὥστε ἕκαπτον διαποροῦντα λέγειν· Τί τοῦτο; Πῶς ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, καὶ Υἱὸς ἀνθρώπου; Πῶς ἐκ δύο τῶν ἐναντίων ἓν πρόσωπον; Τί τοῦτο τὸ μυστήριον; Οὗτος οὖν ὁ ἄρτος, ζωὴ κατὰ φύσιν ὢν, οἷα ζῶντος Πατρὸς Υἱὸς, ποιεῖ τὸ οἰκεῖον· ζωοποιεῖ γὰρ τὰ πάντα. Ὥσπερ οὖν ὁ ἐκ γῆς ἄρτος τὴν ἀσθενῆ φύσιν τῆς σαρκὸς συνέχει, καὶ οὐκ ἐᾷ καταφθείρεσθαι· οὕτω καὶ ὁ Χριστὸς διὰ τῆς τοῦ Πνεύματος ἐνεργείας τὴν ψυχὴν ζωοποιεῖ, καὶ μὴν καὶ αὐτὸ τὸ σῶμα συνέχει εἰς ἀφθαρσίαν. Διὰ γὰρ Χριστοῦ ἡ ἐκ νεκρῶν ἀνάστασις τῇ ἀνθρωπίνῃ φύσει κεχάρισται, καὶ ἡ τῶν σωμάτων ἀφθαρσία.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:34

„Tad tie Viņam sacīja: Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!“ Bet jūdi, vēl tiekdamies pēc vēdera un būdami pavisam zeme, saprot sacīto par jūtamu maizi un saka: „Dod mums šo maizi.“ Tātad, tā muļķīgi runādami, viņi tika atmaskoti un saka: „Dod mums vienmēr šo maizi“, ne vienu dienu, nedz divas. Bet to viņi sacīja arī aiz mantkārības: „Lai mēs neizdotu savu naudu, lai sagādātu sev barības pārpilnību, dod vienmēr šo viegli iegūstamo maizi.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:34

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εἶπον οὖν πρὸς αὐτόν· «Κύριε, πάντοτε δὸς ἡμῖν τὸν ἄρτον τοῦτον.» Ἀλλ´ οἱ Ἰουδαῖοι περὶ γαστέρα ἔτι ναύοντες, καὶ τὸ ὅλον γῆ ὄντες, περὶ αἰσθήτοῦ ἄρτου νοοῦσι τὰ εἰρημένα, καί φασι· «Δὸς ἡμῖν τὸν ἄρτον τοῦτον.» Οὕτως οὖν ἀνοηταίνοντες, ἠλέγχοντο, καὶ, «Πάντοτε δὸς ἡμῖν τὸν ἄρτον τοῦτον,» φασὶν, οὐ μίαν ἡμέραν οὐδὲ δύο. Τοῦτο δὲ καὶ ἀπὸ φιλαργυρίας ἔεγον. Ἵνα γὰρ μὴ ἀναλίσκωμεν τὰ χρήματα ἡμῶν περὶ τὴν τῆς τροφῆς εὐπορίαν, δὸς πάν τοτε τοῦτον τὸν εὐπόριστον ἄρτον.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:35–38

„Bet Jēzus tiem sacīja: Es esmu dzīvības maize; kas nāk pie Manis, tas neizsalks, un, kas tic Man, tam nekad neslāps. Bet Es jums sacīju, ka jūs gan Mani esat redzējuši, un tomēr neticat. Viss, ko Tēvs Man dod, nāks pie Manis; un to, kas nāk pie Manis, Es neizdzīšu ārā; jo Es esmu nonācis no debesīm, nevis lai darītu Savu gribu, bet gribu Tā, kas Mani sūtījis.“ Tā kā jūdi kā zemes cilvēki domāja, ka Kungs runā par jūtamu maizi, un tāpēc uzstājās un to meklēja, Kungs, viņus atmaskodams un rādīdams, ka, kamēr tie domāja, ka barība ir jūtama, tie skrēja pie Viņa, bet, kad uzzinās, ka tā ir garīga, vairs neskries, saka: „Es esmu dzīvības maize.“ Bet Viņš nesacīja: „Barības maize“, bet: „Dzīvības.“ Jo, tā kā viss bija miris, Kungs mūs darīja dzīvus caur Sevi, kas ir maize, jo mēs ticam, ka cilvēciskās mīklas raugs ir izcepts dievības ugunī; bet dzīvības maize – ne tādas parastas dzīvības, bet citādas, ko nāve nepārtrauc. Bet, kas tic šādai Maizei, tas neizsalks, nedz cietīs badu dzirdēt Dieva vārdu, nedz cietīs garīgas slāpes, kas rodas no tā, ka nav kristības ūdens un Gara svētdarīšanas. Jo nekristītajam ir slāpes un liels sausums, jo viņam nav daļas atveldzējošajā svētajā ūdenī; bet kristītais, kam ir Gars, vienmēr no Viņa tiek iepriecināts. Bet, rādīdams, ka arī ticība Viņam nav nenozīmīga lieta, bet Dieva dāvana, ko Tēvs dod cienīgajiem un tiem, kam taisna sirds, Viņš saka: „Viss, ko Tēvs Man dod, nāks pie Manis“, tas ir: „Man ticēs tie, kurus Man dod Tēvs. Bet jūs, jūdi, kā necienīgi, Tēvs Man nedod; tāpēc jūs arī nenākat pie Manis, jo jums nav taisnas sirds, lai Dievs un Tēvs, jūs iemīlējis, vestu jūs uz ticību Man. Bet to, kas nāk pie Manis, Es neizdzīšu ārā“, tas ir: „Es to nepazudināšu, bet izglābšu un sagatavošu baudīt lielu rūpību. Jo Es esmu nonācis no debesīm, nevis lai darītu ko citu, kā Tēva griba.“ Bet to Viņš saka, lai tie mācītos, ka tas, kas Viņu nepieņem, ir Dievam pretinieks, jo stājas pretī Tēva gribai. Jo, tā kā tie sauca Viņu par Dieva pretinieku, Viņš pārmetumu pagriež pret viņiem pašiem un saka, kaut arī ne atklāti: „Jūs esat Dieva pretinieki, kas nepieņemat To, kas seko Tēva gribai.“ Kur šeit Nestorijs, kas saka, ka Kristus tika dievišķots pēc augšāmcelšanās? Vai tu nedzirdi, nabaga cilvēk, ka Viņš ir nonācis no debesīm? Bet Tas, kas nonāca no debesīm, protams, nebija vienkāršs cilvēks, bet Dievs. Jo vienkāršs cilvēks nenonāk, bet, ja jau, tad uzkāpj debesīs, Dievam to dāvājot par tikumu. Tātad, tā kā Kunga nonākšana bija pirms uzkāpšanas, tas pats gan nonāca no debesīm – protams, kā Dievs, nolaizdamies, lai kļūtu cilvēks, – gan uzkāpa debesīs – protams, ar miesu, kā cilvēks, – tur, kur Viņš bija agrāk kā Dievs. Tātad Kristus nav vienkāršs cilvēks, vēlāk dievišķots, kā niekojās Nestorijs, bet mūžības Dievs, kas pēdējos laikos kļuva cilvēks.

Piezīmes (1)
  1. Nestorijs (5. gs.) – Konstantinopoles patriarhs, nosodīts Efesas koncilā (431); Teofilakts viņam piedēvē uzskatu, ka Kristus tika „dievišķots“ (ἐθεοποιήθη) tikai vēlāk.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:35–38; Am. 8:11; Jņ. 3:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εἶπε δὲ αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Ἐγώ εἰμι ὁ ἄρτος τῆς ζωῆς· ὁ ἐρχόμενος πρὸς μὲ, οὐ μὴ πεινάσῃ· καὶ ὁ πιστεύων εἰς ἐμὲ, οὐ μὴ διψήσῃ πώποτε. Ἀλλ´ εῖπον ὑμῖν, ὅτι καὶ ἑωράκατέ με, καὶ οὐ πιστεύετε. Πᾶν ὃ δίδωσι μοι ὁ Πατὴρ, πρὸς ἐμὲ ἥξει· καὶ τὸν ἐρχόμενον πρὸς μὲ, οὐ μὴ ἐκβάλω ἔξω· ὅτι καταβέβηκα ἐκ τοῦ οὐρανοῦ, οὐχ ἵνα ποιῶ τὸ θέλημα τὸ ἐμὸν, ἀλλὰ τὸ θέλημα τοῦ πέμψαντός με.» Τῶν Ἰουδαίων οἷα δὴ γηλνων, περὶ αἰσθητοῦ ἄρτου νομιζόντων λέγειν τὸν Κύριον καὶ διὰ τοῦτο ἐπικειμένων, καὶ ζητούντων, ἐλέγχων αὐτοὺς ὁ Κύριος, καὶ δεικνὺς, ὅτι ἔως μὲν αἱσθητὴν ὑπώπτευον τὴν τροφὴν, ἐπέτρεχον· ὅταν δὲ μάθωσιν, ὅτι πνευματική κστιν, οὐκ ἔτι ἐπιδραμοῦνται, φησίν· «Ἐγώ εἰμε ὁ ἄρτος τῆς ζωῆς.» Οὐκ εἶπε δέ, Ἄρτος τροφῆς, ἀλλὰ, «Ζωῆς.» Ἐπειδὴ γὰρ τὰ πάντα νενέκρωτο. ἐζωοποίησεν ἡμᾶς δι´ ἑαυτοῦ ὁ Κύριος, ὅς ἐστιν ἄρτος, καθὸ τὴν ζύμην τοῦ ἀνθρωπίνου φυράματος πιστεύομεν ἐξοπτηθῆναι τῷ πυρὶ τῆς θεότητος· ζωῆς δὲ ἄρτος οὐ τοιαύτης συνήθους, ἀλλὰ παρηλλαγμένης, καὶ θανάτῳ μὴ διακοπτομένης. Ὁ πιστεύων δὲ εἰς τὸν τοιοῦτον ἄρτον. οὐ μὴ πεινάσῃ, οὐδ´ οὐ μὴ λιμώξῃ λιμὸν τοῦ ἀκοῦσαι λόγον Θεοῦ αύδε διψήσῃ δίψαν νοητὴν, ἀπὸ τοῦ μὴ ἔχειν τὸ ὕδωρ τοῦ βαπτίσματος, καὶ τὸν ἁγιασμὸν τοῦ Πνεύματος, γινομένην. Ὁ μὲν γὰρ ἀβάπτιστος, δίψαν ἐχει καὶ ξηρότητα πολλὴν, ἀμοιρῶν τοῦ ἀναψύχοντος ψγίου ὕδατος· ὁ δὲ βεβαπτισμένος, ἔχων τὸ Πνεῦμα, ἀεὶ ὡυχαγωγεῖται δι´ αὐτοῦ. Δεικνύων δέ, ὅτι καὶ ἡ πίστις ἡ εἰς αὐτὸν οὐ τὸ τυχόν ἐστι πρᾶγμα, ἀλλὰ δῶρον Θεοῦ, τοῖς ἀξίοις καὶ εὐθέσι τῇ καρδίᾳ παρὰ τοῦ Πατρὸς διδόμενον, φησὶν, ὅτι «Πᾶν ὁ δίδωσί μοι ὁ Πατὴρ, πρὸς ἐμὲ ἥξει,» τουτέστιν, ἐκεῖνοι πιΚστεύσουσιν εἰς ἐμὲ, οὓς δίδωσί μοι ὁ Πατήρ. μεῖς δὲ οἱ Ἰουδαῖοι, ὡς ἀνάξιοι ὄντες, οὐ δίδοσθέ μοι παρὰ τοῦ Πατρός· δοὸ οὐδὲ ἔρνεσθε πρὸς μὲ, οὐ γὰρ ἔχετε εὐθεῖαν τὴν καρδίαν, ἵνα ὑμᾶς ἀγαπήσας ὁ Θεὸς καὶ Πατὴρ, ἀγάγῃ εἰς τὴν ἐμὴν πίστιν. «Ἐγ δὲ τὸν ἐρχόμενον πρὸς μὲ, οὐ μὴ ἐκβάλω ἔξω» τουτέστιν, οὐ μὴ ἀπολέσω ἀλλὰ σώσω καὶ ἐπιμτλαίας απολαῦσαι παρασκευάσω πολλῆς. Καταβέβηκα γὰρ ἀν τοῦ οὐρανοῦ, οὐχ ἵνα ἄλλο τι πράξω παρὰ τὸ θέλημα τοῦ ΠΙατρός. Ταῦτα δέ φησιν, ἵνα μάθωσι, ὅτι μὴ δεχόμενος αὐτὸν, ἀντίθεός ἐστιν, ἐναντιούμενος ῶ θελήματι τοῦ Πατρός. Ἐπεὶ γὰρ αὐτὸν ἀντίθεον ἔλεγον ἐκεῖνοι, αὐτὸς τὸ ἔγκλημα εἰς αὑτοὺς περιτρέπει καί φησιν, εἰ καὶ μὴ φανερῶς, ὅτι, Ὑμεῖς ἐστε ἀντίθεοι, οἱ μὴ δεχόμενοι τὸν τῷ τοῦ Πατρὸς Οελήματι ἀκολουθοῦντα. ΙΙοῦ ἐστι Νεστόριος ἐνταῦθα, ὁ λέγων, ὅτι μετὰ τὴν ἀνάστασιν ἐθεοποιήθη ὁ Χριστός; Οὐκ ἀκούεις, ταλαίπωρε, ὅτι καταβέβηκεν ἐκ τοῦ οὐρανοῦ; Ὁ δὲ καταβὰς ἐκ τοῦ οὐρανοῦ, οὐ ψιλὸς ἄνθρωπος δήπου ἦν, ἀλλὰ Θεός. ἤιλὸς γὰρ ἄνθρωπος οὐ καταβαίνει, ἀλλ´ εἰ ἄρα ἀναβαίνει εἰς οὐρανὸν, χαριζομένου δι´ ἀρετὴν τοῦτο τοῦ Θεοῦ. Ἐπεὶ οὖν τοῦ Κυρίου ἡ κατάβασις προέλαβε τὴν μνάβασιν, ὁ αὐτὸς οὖν καὶ κατέβη ἐξ οὐρανοῦ, ὡς ὸ λς δηλονότι, διὰ τὸ ἐνανθρωπῆσαι συγκαταβάς· καὶ ἀνέβη εἰς οὐρανοὺς, μετὰ σαρκὸς δηλαδὴ ὡς ἀνθρωπος, ἔνθα ἦν τὸ πρότερον ὡς Θεός. Οὐκ ἄρα ψιλὸς ἄνθρωπος ὁ Χριστὸς, θεωθεὶς ὕστερον, ὡς ἐλήρει Νεστόριος, ἀλλὰ Θεὸς προαιώνιος ἐνανθρωπήσας ἐν ἐσχάτοις καιροῖς.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:39

„Bet šī ir Tēva, kas Mani sūtījis, griba, lai Es no visa, ko Viņš Man ir devis, neko nepazaudētu, bet to augšāmceltu pēdējā dienā.“ Viņš nepārtraukti liek klāt: „Tēvs Man ir devis“, lai satriektu viņu sirdis un lai tie atzītu, ka ir Dieva dāvanas necienīgi. Jo, ja Tēvs dod ticību Kristum kā kaut ko lielu, bet viņiem tās nav, ir acīmredzams, ka tie ir atkrituši no Dieva dāvanas. „Tātad,“ saka, „Es nepazaudēšu tos, ko Man dod Tēvs“, tas ir, tos, kas Man tic, „bet tos augšāmcelšu“, kas nozīmē: „Es tos padarīšu cienīgus spožās augšāmcelšanās.“ Jo augšāmcelšanās ir divējāda: viena – kopīgā un vispārējā, kurā augšāmcelsies visi, arī grēcinieki; bet otra – kurā tikai taisnie, tikdami pacelti gaisā Kungam pretī un ar drošu paļāvību sagaidīdami Kungu. Bet šo augšāmcelšanos Pāvils sauc par „izcelšanos“ pacelšanas no zemes dēļ. Jo grēcinieki gan celsies augšā no kapiem, bet no zemes nepacelsies gaisā; jo tie paliek lejā kā nosodīti. Tā ka taisnie gan ceļas augšā, gan tiek pacelti, tikdami aizrauti padebešos Kungam pretī; bet grēcinieki tikai ceļas augšā.

Piezīmes (1)
  1. „Izcelšanās“ – grieķu ἐξανάστασις (Filip. 3:11; 1965. g. Bībelē „augšāmcelšanās no miroņiem“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:39; 1. Tes. 4:16–17; Filip. 3:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τοῦτο δέ ἐστι τὸ θέλημα τοῦ πέμψαντός με Πατρὸς, ἵνα πᾶν ὃ δέδωκέ μοι, οὐ μὴ ἀπολέσω ἐξ αὐτοῦ, ἀλλὰ ἁναστήσω αὐτὸ ἐν τῇ ἐσχάτῃ ἡμέρα.» Συνεχῶς τίθησι τὸ, «Δέδωκέ μοι ὁ Πατὴρ, » ἵνα πλήξῃ τὰς καρῦίας αὐτῶν, καὶ ἐπιγνῷεν, ὅτι τῆς τοῦ Θεοῦ δωρεᾶς ἀνάξιοί εἰσιν. Εἰ γὰρ ὁ iiατὴρ δίδωσιν ἁς μέγα τι τὴν εἰς Χριστὸν πίστιν, αὐτοὶ δὲ ταύτην οὐκ ἔχουσι, πρόδηλον ὅτι τῆς τοῦ τεοῦ δωρεᾶς ἀποπεπτώκασιν. Ἐγὼ τοίνυν, φησὶν, οὐκ ἀπυλέσω οὓς δίδωσί μοι ὁ Πατὴρ, τουτέστι, τοὺς πιστεύοντάς μοι· ἀλλ´ ἀναστήσω αὐτοὺς, ὅπερ ἐστὶν, ἁναστάσεως ἀξιώσιω λαχιπρᾶς. Διττὴ γάρ ἐστιν ἡ ἀνκστασις· ἡ μὲν κοινὴ καὶ καθολικὴ, ἣν πάντες οἱ ἁμαρτωλοὶ ἀνίστανται· ἡ δὲ, ἢν μόνοι οἱ δίκαιοι εἰς ἀπάντησιν τοῦ Κυρίου εἰς ἀρα ἀναλαμβανόμενοι, καὶ προσαπαντῶντες τῷ Κυρίῳ μετὰ παῤῥησίας. Ταύτην δὲ τὴν ἀνάστασιν, ὁ Παῦλος ἐξανάστασιν ὸνομάζει, διὰ τὴν ἐκ τῆς γῆς ἔπαρσιν. Οἱ γὰρ ἀμαρτωλοὶ, ἀνίστανται μὲν ἐκ τῶν μνημείων, ἐκ δὲ τῆς γῆς οὐκ ἐξανίστανται εἰς ἀέρα· κάτω γὰρ μένουσιν ὡς κατάκριτοι. Ὥστε οἱ δίκαιοι, καὶ ἀνίστανται, καὶ ἐξανίστανται ἁρπαζόμενοι ἐν νεφέλαις εἰς ἀπάντησιν τοῦ Κυρίου· οἱ δὲ ἀμαρτωλοὶ ἀνίστανται μόΚνον.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:40

„Bet šī ir Tā griba, kas Mani sūtījis, lai ikvienam, kas redz Dēlu un tic Viņam, būtu mūžīgā dzīvība; un Es to augšāmcelšu pēdējā dienā.“ Bet Kungs, izskaidrodams, ko nozīmē: „No visa, ko Tēvs Man ir devis, Es neko nepazaudēšu“, saka to pašu domu ar citiem vārdiem: „Lai ikvienam, kas redz Dēlu un tic, būtu mūžīgā dzīvība.“ Jo Viņš nesaka neko citu kā to, ko sacīja iepriekš. Jo „viss, ko Tēvs Man ir devis“ ir tas pats, kas „ikviens, kas redz Dēlu un tic“; bet „Es nepazaudēšu“ – tas pats, kas „tam ir mūžīgā dzīvība“. Bet augšāmcelšanos Viņš piemin nepārtraukti, lai pārliecinātu cilvēkus neierobežot Dieva apgādību tikai ar redzamo, bet zināt, ka ir arī cits stāvoklis, kurā tie neapšaubāmi baudīs tikuma algas; lai, pat ja tagad neparādās nekāda atmaksa šajā dzīvē, tāpēc nepagurtu tikuma skrējienā.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:40

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τοῦτοα δέ ἐστι τὸ θέλημα τοῦ πέμψαντός με, ἵνα πᾶς ὁ θεωρῶν τὸν Υἱὸν, καὶ πιστεύων εἰς αὐτὸν, ἔχῃ ζωὴν αἰώνιον· καὶ ἀναστήσω αὐτὸν ἐγὼ ἐν τῇ ἐσχάτῃ ὴμέρα.» Ἐρμηνεύων δὲ ὁ Κύριος τί ἐστι τὸ, «Πᾶν ὃ δέδωκέ μοι ὁ Πατὴρ, οὐ μὴ ἀπολέσω,» φησὶ τὴν αὐτὴν ἔννοιαν δι´ ἄλλων λέξεων· «Ἵνα πᾶς ὁ θεωρῶν τὸν Υἱὸν, καὶ πιστεύων, ἔχη ζωὴν αἰών ον« Ούδὲν γὰρ ἄλλο λέγει, ἢ ὅπερ εἶπεν ἀνωτέρω. Τὸ μὲν γὰρ, «Πᾶν ὅ δέδωκέ μοι ὁ Πατὴρ,» ταυτόν ἐστε τῷ, «Πᾶς ὁ θεωρῶν τὸν Υἱὸν, καὶ πιστεύων·» τὸ δὲ, Οὐ μὴ ἀπολέσω,» ταυτὸν τῷ, «Ἔχει ζωὴν αἰώυον » Συνεχῶς δὲ μέμνηται ἀναστάσεως, ἵνα πείσῃ τοὺς ἀνθρώπους, μὴ τοῖς ὁρωμένοις μόνοις περιγράαειν τὴν τοῦ Θεοῦ πρόνοιαν, ἀλλ´ εἰδέναι ὡς ἔστι καὶ ἄλλη κατάστασις, καθ´ ἡν ἀναμφιβόλως ἀπολαύσουσι τῶν τῆς ἀρετῆς μισθῶν· εἰ καὶ μὴ νῦν προφαίνεταί τις ἡ βιωτικὴ ἀμοιβὴ, διὰ τοῦτο μὴ καθυφιέναι τοῦ πρὸς ἀρετὴν δρόμου.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:41–44

„Tad jūdi kurnēja par Viņu, ka Viņš sacīja: Es esmu maize, kas nonākusi no debesīm, un sacīja: vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad Viņš saka: Es esmu nonācis no debesīm? Jēzus atbildēja un sacīja tiem: nekurniet savā starpā! Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nepievelk Tēvs, kas Mani sūtījis; un Es viņu augšāmcelšu pēdējā dienā.“ Jūdi kurnēja, kad Kungs sacīja: „Es esmu maize“, kā vīlušies. Jo, kamēr tie domāja, ka Viņš runā par jūtamu maizi, tie to panesa lēnprātīgi, cerēdami, ka Viņš tiem dos šo maizi un iztapīs viņu vēderam; bet, kad Viņš tiem atklāja, ka Viņa runa nav par jūtamu maizi, bet par garīgu, tie, zaudējuši cerību, kurn. Jo kur gan viņiem saprast garīgu barību un mūžīgu dzīvību, un augšāmcelšanos? Tātad tie apgrēcinājās pie Viņa, redzēdami Viņa māti, bet dzirdēdami: „Es esmu nonācis no debesīm.“ Tātad, nesaprazdami, ka Tas pats ir arī Dievs, bet raudzīdamies uz redzamo, tie kurnēja, it kā Kungs lielītos, un sacīja: „Vai šis nav Jāzepa dēls?“ Bet Pats Pestītājs tiem neatbild: „Es neesmu Jāzepa dēls“; jo tie nespēja saprast neizsakāmo dzimšanu no Jaunavas. Bet, ja viņu prāts neaptvēra dzimšanu pēc miesas, jo vairāk – mūžībā pirms laikiem dzimšanu no Tēva. Ko tad Viņš tiem atbild? „Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nepievelk Tēvs.“ Bet to Viņš saka, neatceldams brīvo gribu, nebūt ne, bet rādīdams, ka tam, kas grib ticēt, vajag lielas līdzdarbības no Dieva. Un citādi: Tēvs pievelk tos, kam pēc brīvas izvēles ir piemērotība; bet tos, kas paši sevi darījuši nepiemērotus, Viņš nepievelk ticībai. Jo, kā magnēts pievelk nevis visu, kam tuvojas, bet tikai dzelzi, tā arī Dievs tuvojas visiem, bet pievelk piemērotākos un tos, kas izrāda kādu radniecību ar Viņu. Tātad Tēvs pievelk un pieved Dēlam, bet Dēls ceļ augšā un dara dzīvus, dāvādams arī elpu un dzīvību labajā, kas ir Svētais Gars. Tātad Svētā Trīsvienība dara labu ticīgajiem, un ne pa daļām – tikai Tēvs vai tikai Dēls; bet, kā ir viena daba, tā arī viena ir labdarības darbība: Tēvs pieved, Dēls dara dzīvus, Svētais Gars kļūst par elpu tiem, kas tiek darīti dzīvi. Jo katram dzīvajam ir arī elpa. Bet ievēro Dēla varu: „Es,“ saka, „augšāmcelšu.“ Jo Viņš nesacīja: „Mans Tēvs augšāmcels“, bet: „Es.“ Jo Viņš ne vienmēr runā pazemīgi, bet dažreiz atklāj arī Savas dievības augstumu.

Piezīmes (1)
  1. „Brīvo gribu“ – grieķu τὸ αὐτεξούσιον (pašnoteikšanās spēja); προαίρεσις – „brīva izvēle“.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:41–44; Mt. 13:55

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐγόγγυζον οὖν οἱ Ἰουδαῖοι περὶ αὐτοῦ, ὅτι εἶ πεν, Ἐγώ εἰμι ὁ ἄρτος ὁ ἐκ τοῦ οὐρανοῦ καταβὰς, καὶ ἔλεγον· Οὐχ οὗτός ἐστιν Ἰησοῦς ὁ υιὸς Ἰωσήφ, οὗ ἡμεῖς οἴδαμεν τὸν πατέρα καὶ τὴν μητέρα; Πῶς οὖν λέγει οὐτος, ὅτι, Ἐκ τοῦ οὐρανοῦ καταβέβηκα; Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς, καὶ εἶπεν αὐτοῖς· Μὴ γογχύζετε λετ´ ἀλλήλων. Οὐδεὶς δύναται ἐλθεῖν πρὸς μὲ, ἐὰν μὴ ὁ Πατὴρ ὁ πέμψας με ἑλκύσῃ αὐτὸν, καὶ ἐγὼ ὰναστήσω αὐτὸν ἐν τῇ ἐσχάτῃ ἡμέρᾳ.» Ἐγόγγυζον οἱ Ἰουδαῖοι, εἰπόντος τοῦ Κυρίου, ὅτι, «Ἐγώ εἰμι ὁ ἄρτος,» ὡς ἀπαέηθέντες. Ἄχρι μὲν γὰρ ἐνόμιζον περὶ ἄρτου αἰσθητοῦ λέγειν αὐτὸν, πράως ἔφερον, ἐλπίζοντες, ὅτι δώσει αὐτοῖς πὸν ἄρτον τοῦτον, καὶ τῇ γαστρὶ αὐτῶν χαρίσεται· ἐπεὶ δὲ ἀπεκάλυψεν αὐτοῖς, ὅτι οὐ περὶ αἱσθητοῦ ἄρτου ἀλλὰ περὶ ποεολ ματικοῦ ἐστιν ὁ λόγος αὐτῷ, ἀπογνόντες γογγύζουσι Ποῦ γὰρ αὐτοῖς τὸ νοεῖν πνευματικὴν τροφὴν, καὶ ἴώὸν καὶ ἀνάστασιν· Ἐσκανδαλίζοντο οὖν ἐπ´ αὐτῷ, ὁρῶντες μὲν αὐτοῦ τὴν μητέρα, ἀκούοντες δέ, ὅτι, «Ἐκ τοῦ οὐρανοῦ καταβέβηκα.» Μὴ νοοῦντες τοίνυν, ὅτι καὶ Θεός ἐστιν ὁ αὐτὸς, ἀλλ´ εἰς τὸ φαινόμενον ἀποβλέποντες, ἐγόγγυζον, ὡς ἀλαζονευομένου τοῆ Κυρίου, καὶ ἔλεγον· «Οὐχ οὗτός ἐστιν ὁ υἱὸς Ἰωσήφ;» Αὐτὸς δὲ ὁ Σωτὴρ οὐκ ἀποκρίνεται αὐτοῖς, Ἐτι, Οὐκ εἰμὶ υἱὸς Ἰωσήφ· οὐ γὰρ ἠδύναντο νοῆσαι τὸν τόκον τὸν ἄῤῥητον τὸν ἐκ Παρθένου. Εἰ δὲ τὴν κατὰ σάρκα γέννησιν οὐκ ἐχώρει ἡ διάνοια αὐτῶν, πολλῶ μᾶλλον τὴν ἐκ τοῦ Πἷατοὸς προαιώνιον. Τί δὲ ἀποκρίνεται αὐτοῖς; «Οὐδεὶς δύναται ἐλθεῖν πρὸς Κμὲ, ἐὰν μὴ ὁ Πατὴρ ἐλκύσῃ αὐτόν.» Τοῦτο δὲ λέγει, οὐ τὸ αὐτεξούσιον ἀναιρῶν, ἄπαγε! ἀλλὰ δεικνύων, ὅτι πολλῆς δεῖται συνεργείας παρὰ Θεοῦ ὁ μέλλων πιστεῦσαι. Ἃλλως δέ- Ἐκείνους ἔλκει ὁ Πατὴρ, τοὺς κατὰ προαίρεσιν ἐπιτηδειότητα ἔχοντας· τοὺς δὲ ποιήσαντας ἑαυτοὺς ἀνεπιτηδείους, οὐχ ἔλκει εἰς πίστιν. Ὥσπερ γὰρ ἡ μαγνῆτις, οὐ πάντα, οἷς προσεγγίζει, ἀλλὰ μόνον τὸν σίδηρον ἕλκει· οὖτω καὶ Δ Θεὸς, πᾶσι μὲν ἐγγίζει, τοὺς ἐπιτηδειοτέρους δέ, καὶ οἰκείωσίν τινα πρὸς αὐτὸν ἐπιδεικνυμένους ἕλκει. Ὁ μὲν οὖν Πατὴρ ἕλκει καὶ προσάγει τῷ Υἱῷ, ὁ δὲ ΥἘρ ἀνιστὰ καὶ οποιεῖ. καὶ τὴν ἐν ἀγαθοῖς πνοὴν, καὶ ζωὴν, ἥ ἐστι τὸ Πνεῦμα τὸ ἅγιον, χαριζόμενος. Ἡ ἀγία οὖν Τριὰς εὐεργετεῖ τοὺς πιστεύοντας, καὶ α παρὰ μέρος ὁ Πατὴρ μόνος, ἢ ὁ Υἱὸς μόνος· ἀλλ´ ὥσπερ μία φύσις, οὕτω καὶ ἡ τῆς εὐεργεσίας ἐνέργεια μία, τοῦ Πατρὸς προσάχοντος, τοῦ Υἱοῦ ζωόποιοῦντος, τοῦ ἁγίου Πνεύματος ἀντὶ πνοῆς γινομένου τοῖς ζωοποιουμένοις. Πᾶς γὰρ ὁ ζῶν, καὶ πνοὴν ἔχει. Ὅρα δὲ τὴν αὐθεντίαν τοῦ Υἱοῦ· «Ἐγὼ, Κφησὶν, ἀναστήσω.» Οὐκ εἶπε γὰρ, ὅτι, Ὁ Πατήρ μου ἀναστήσει, ἀλλ´, «Ἐγώ.» Οὐ γὰρ δι´ ὅλου ταπεινῶς φθέγγεται, ἀλλ´ ἔστιν οὗ καὶ τὸ ὕψος τῆς οἰκείας ἐκκαλύπτει θεότητος.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:45–47

„Pie praviešiem ir rakstīts: un visi būs Dieva mācīti. Tātad ikviens, kas no Tēva ir dzirdējis un mācījies, nāk pie Manis. Ne tā, ka kāds būtu redzējis Tēvu, bet vienīgi Tas, kas ir no Dieva, – Tas ir redzējis Tēvu. Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tam ir mūžīgā dzīvība.“ Iepriekš Viņš sacīja: „Ko Tēvs pievelk, tas nāk pie Manis“; bet, gribēdams to pamatot, Viņš atsaucas uz praviešiem. „Jo,“ saka, „pie praviešiem ir rakstīts: Visi būs Dieva mācīti“, protams, visi, kas grib. Jo Tēvs ir kopīgs skolotājs, ar atklāsmi darīdams Savu Dēlu zināmu cienīgajiem. Jo, aizskārdams bezviltīgas un nesamaitātas sirdis, Viņš tām atklāj Dēlu, kā Viņš To atklāja arī Pēterim. „Tātad, kas ir dzirdējis no Tēva“, tas ir, kas pieņem Tēva atklāsmi un kļūst par Viņa patiesu mācekli, „tas nāk pie Manis.“ Bet ievēro, cik precīzi Viņš visu saka. Jo Viņš nesacīja: „Kas ir dzirdējis no Tēva, tas nāk pie Manis“, bet pielika: „un mācījies“. Jo nepietiek dzirdēt, bet vajag arī mācīties. Kas tad? Vai pirms tam, Vecajā [Derībā], viņi nebija Dieva mācīti? Bija gan, bet ne tā. Jo šeit ir tas īpašais – es saku, Jaunajā Derībā. Jo toreiz par Dievu mācījās caur cilvēkiem; bet tagad, kad Vienpiedzimušais ir kļuvis miesa, atziņa nāk no Paša Tēva Svētajā Garā; tā ka piepildās pravieša vārds: „Tavā gaismā“ (Tēva), tas ir, Garā, „mēs redzēsim gaismu“, kas ir Dēls. Tātad pamatoti tagad mēs visi, kas esam pieņēmuši ticību Kristum, esam Dieva mācīti. Bet, tā kā Viņš bija sacījis: „Kas ir dzirdējis no Tēva, tas nāk pie Manis“, lai kāds nepieņemtu, ka Viņš runā par jūtamu tēvu, Viņš saka: „Es nesaku to, ka kāds redz Tēvu, izņemot Dēlu, kas patiesi ir no Viņa un dzimis no Viņa būtības. Jo mēs visi esam no Dieva, bet [īstenībā vienīgi Dēls ir Tas, kas pazīst Tēvu].“

Piezīmes (1)
  1. Ps. 35:10 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 36:10.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:45–47; Is. 54:13; Mt. 16:17; Ps. 35:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἔστι γεγραμμένον ἐν τοῖς προφήταις· Καὶ ἕσον. ται πάντες διδακτοὶ τοῦ Θεοῦ. Πᾶς οὖν ὁ ἀκολλ παρὰ τοῦ Πατρὸς καὶ μαθὼν, ἔρχεται πρὸς μέ· οὐχ ἅτι τὸν Πατέρα τις ἑώρακεν, εἰ μὴ ὁ ὢν παρὰ τοῦ Θερῦ, οὗτος ἑώρακε τὸν Πατέρα. Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ἰμῖν ὁ πιστεύων εἰς ἐμὲ, ἔχει ζωὴν αἰώνιον.» Εἶπεν ἀνωτέρω, ὅτι «Ὃν ἂν ἑλκύσῃ ὁ Πατὴρ, ἐκεῖνος ἔρχεται πρὸς μέ·» θέλων δὲ τοῦτο κατασκευάσαι, ἐπὶ τοὺς προφήτας ἀναφέρει τὸν λόγον. «Ἔστι γὰρ, φησί, γεγραμμένον ἐν τοῖς προφήταις, ὅτι, Ἔσονται πάντες διδακτοὶ Θεοῦ·» πάντες δὲ οἱ βουλόμενοι δηλονότι. Κοινὸς γὰρ διδάσκαλος ὁ Πατὴρ, δι´ ἀποκαλύψεως γνωρίζων τοῖς ἀξίοις τὸν Υἱὸν αὐτοῦ. Ἀπτόμενος γὰρ τῶν καρδιῶν τῶν ἀδόλων καὶ ἀπανσα ´ ργων, ἀποκαλύπτει αὐτοῖς τὸν Υἱὸν, ὥσπερ καὶ τῷ Πέτρῳ ἀπεκάλυψεν αὐτόν. «Ὁ ἀκούων οὖν παρὰ τοῦ Πατρὸς,» τουτέστιν, ὁ τὴν τοῦ Πατρὸς ἀποκάλυψιν δεχόμενος, καὶ μαθητὴς ἐκείνου ἀληθὴς γινόμενος, «οὕτος ἔρχεται πρὸς μέ.» Ὅρα δέ, πῶς μετ´ ἀκριβείας ἅπαντα φθέγγεται. Οὐ γὰρ εἶπεν ὅτι Ἐ ἀκούων παρὰ τοῦ Πατρὸς, ἐκεῖνος ἔρχεται πρὸς μὲ, ἀλλὰ προσέυηκε τὸ, «καὶ μαθών.» Οὐ γὰρ ἀρκεῖ τὸ ἀκοῦσαι, ὁλλὰ δεῖ προσεῖναι καὶ μαθεῖν. Τί οὖν; Πρὸ τούτου ἐν τῇ Παλαιᾶ οὐκ ἦσαν διδακτοὶ Θερῦ· Ἵσαν μὲν, ἀλλ´ οὐχ οὕτως. Ἐνταῦθα γὰρ τὸ ἐξαίρετόν ἐστιν, ἐν τῇ Καινῇ, λέγω, Διαθήκῃ. Τότε μὲν γὰρ δι´ ἀνθρώπων ἔμαί ον τὰ περὶ Θεοῦ· νῦν δὲ οῦ Μονογενοῦς σαρκωθέντος, παρ´ αὐτοῦ τοῦ Πατρὸς ἐν ἁγίῳ Πνεύματι ἡ γνῶσις γίνεται· ὥστε πληροῦσθαι τὸ προφητικόν· «Ἐν τῶ φωτῖ σου» τοῦ Πατρὸς), τουτέστι, τῷ Πνεύματι, «ὀψόμεθα φῶς,» ὅ ἐστιν ὁ Υἱός. Εἰκότως ἄρα νῦν ἐσμεν διδακτοὶ Θεοῦ πάντες, οἱ τὴν εἰς Χριστὸν ὑποδεξάμενοι πίστιν. Ἐπεὶ δὲ εἶπεν, ὅτι «Ὁ ἀκούων παρὰ τοῦ iατρὸς, ἐκεῖνος ἕρχεται πρὸς μὲ,» ἵνα μή τις ὑπολάβῃ, ὅτι περὶ αἰσθητοῦ πατρὸς λέγει, φησίν· Ο τοῦτο λέγω, ὅτι βλέπει τις τὸν Πατέρα, εἰ μὴ ὁ Υἱὸς, ἀληθῶς ἐξ αὐτοῦ ὤν, καὶ γεννηθείς ἐκ τῆς οὐσίας αὐτοῦ. Πάντες γὰρ ἐκ Θεοῦ ἐσμεν, ἀλλὰ»

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:48–51

„Es esmu dzīvības maize. Jūsu tēvi tuksnesī ēda mannu un nomira. Šī ir maize, kas nāk no debesīm, lai, kas no tās ēd, nemirtu. Es esmu dzīvā maize, kas nonākusi no debesīm. Ja kāds ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi; un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, ko Es došu par pasaules dzīvību.“ Viņš salīdzina Savu doto barību ar mannu. „Es,“ saka, „esmu dzīvības maize“; bet „mannu ēdušie nomira“. Bet Viņš ne velti pielika: „Tuksnesī“, bet gribēdams parādīt, ka manna tēviem nepietika ilgi, bet tikai tuksnesī, un nenāca tiem līdzi apsolītajā zemē. Bet šī maize nav tāda, bet paliek mūžīgi, tā ka tie saņems daudz lielākus labumus nekā viņu tēvi, ja vien gribēs. Jo, pat ja kāds izgaršo nāvi, tomēr viņš dzīvo augšāmcelšanās cerības dēļ. Bet šeit Viņš atklāti runā par Savas miesas noslēpumaino baudīšanu. „Jo maize,“ saka, „ko Es došu, ir Mana miesa, ko Es došu par pasaules dzīvību.“ Bet, rādīdams Savu varu, ka Viņš ne kā kalps un mazāks par Savu Tēvu tika sists krustā, bet labprātīgi, Viņš saka: „Es došu Savu miesu par pasaules dzīvību.“ Jo, kaut arī tiek sacīts, ka Viņš ir dots no Tēva, [tiek sacīts] arī, ka Viņš Pats Sevi ir devis; pirmais – lai mēs mācītos Viņa vienprātību ar Tēvu, bet otrais – lai mācītos Dēla pašvaru. Bet ievēro, ka maize, ko mēs ēdam Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi, nav Kunga miesas atveids, bet pati Kunga miesa. Jo Viņš nesacīja: „Maize, ko Es došu, ir Manas miesas atveids“, bet: „ir Mana miesa“. Jo šī maize neizsakāmos vārdos ar noslēpumaino svētīšanu un Svētā Gara nonākšanu tiek pārveidota Kunga miesā. Un lai nevienu nesamulsina tas, ka jātic, ka maize ir miesa. Jo arī tad, kad Kungs staigāja miesā un pieņēma barību no maizes, tā maize, kas tika ēsta, pārvērtās Viņa miesā un kļuva līdzīga Viņa svētajai miesai, un kalpoja tās augšanai un uzturēšanai cilvēciskā veidā. Tātad arī tagad maize pārvēršas Kunga miesā. „Un kā,“ saka, „tā mums neizskatās kā miesa, bet kā maize?“ Lai mums nebūtu riebuma pret šo ēdienu. Jo, ja tā izskatītos kā miesa, mēs būtu ar nepatiku noskaņoti pret pieņemšanu; bet tagad, Kungam nolaižoties līdz mūsu vājumam, noslēpumainais ēdiens mums izskatās tāds, kāds ir mūsu parastais. Bet par pasaules dzīvību Viņš ir devis Savu miesu nāvē; jo, nomiris, Viņš ir iznīcinājis nāvi. Bet ar pasaules dzīvību saproti man varbūt arī augšāmcelšanos; jo Kunga nāve ir sagādājusi vispārējo augšāmcelšanos visai cilvēku ciltij; bet varbūt Viņš par pasaules dzīvību sauc arī dzīvi svētumā un svētlaimē. Jo, kaut arī ne visi pieņēma svētdarīšanu un dzīvi Garā, tomēr Kungs Sevi ir devis par pasauli, un, ciktāl tas atkarīgs no Viņa, pasaule ir izglābta, un visa daba ir svētīta, jo tā ir saņēmusi spēku uzvarēt grēku; un grēks ir aizbēdzis caur vienu Cilvēku, mūsu Kungu Jēzu Kristu, tāpat kā caur vienu cilvēku, Ādamu, [daba] ieslīdēja grēkā.

Piezīmes (2)
  1. „Atveids“ – grieķu ἀντίτυπον (atveids, pretattēls).
  2. „{eucharistia:lok}“ – grieķu ἐν τοῖς μυστηρίοις (vietturis, 2. jaut.).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:48–51; Jņ. 10:18; Rom. 8:32; Gal. 2:20; Ebr. 2:14; Rom. 5:12–19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐγώ εἰμι ὁ ἄρτος τῆς ζωῆς. Οἱ πατέρες ὑμῶν ἔφαγον τὸ μάννα ἐν τῇ ἐρήμῳ, καὶ ἀπέθανον. Οὗτός ἐστιν ὁ ἄρτος ὁ ἐκ τοῦ οὐρανοῦ καταβαίνων, ἵνα τις ἐξ αὐτοῦ φάγῃ, καὶ μὴ ἀποθάνῃ. Ἐγώ εἰμι ὁ ἄρτος ὁ ζῶν, ὁ ἐκ τοῦ οὐρανοῦ καταβάς. Ἐάν τις φάγῃ ἐκ τούτου τοῦ ἄρτου, ζήσεται εἰς τὸν αἰῶνα, Καὶ ὁ ἄρτος δὲ, ὃν ἐγὼ δώσω, ἡ σάρξ μού ἐστιν ἣν ἐγώ δώσω ὑπὲρ τῆς τοῦ κόσμου ζωῆς.» Πρὸς τὸ μάννα συγκρίνει τὴν παρ´ αὐτοῦ διδομένην τροφήν. «Ἔγὼ μὲν γὰρ, φησὶν, εἰμὶ ὁ ἄρτος τῆς ζωῆς·» τὸ δὲ «μάνναοί φαγόντες ἀπέθανον.» Θὐχ ἀπλῶς δὲ προσέθηκε τὸ, «Ἐν τῇ ἐρήμῳ,» ἀλλὰ βουλόμενος δεῖξαι, ὅτι οὐδὲ ἄχρι πολλοῦ διήρκεσε τοῖς πατράσι τὸ μάννα, ἀλλ´ ἐν τῇ ἐρήμῳ μόνον, οὐ συνεισῆλθε δὲ αὐτοῖς εἰς τὴν ἐπαγγελίας γῆν. Οὖτος δὲ ἄρτος οὐ τοιοῦτος, ἀλλὰ διαιωνίζων, ὥστε πολλῷ μείζονα τῶν πατέρων αὐτῶν ἀγαθὰ δέξονται, εἴγε βουλήσονται. Κἂν γὰρ γεύσηταί τις θανάτου, ὅμως ζῇ διὰ τὴν ἐλπίδα τῆς ἀναστάσεως. Φανερῶς δὲ ἐνταῦθα περὶ τῆς μυστικῆς μεταλήψεως τοῦ σῶματος αὐτοῦ φησιν. «Ὁ ἄρτος γὰρ, φησὶν, ὃν ἐγὼ δώσω, ἡ σάρξ μού ἐστιν, ἣν ἐγὼ δώσω ὑπὲρ τῆς τοῦ κόσῳου ζωῆς., Τὴν ἐξουσίαν δὲ αὐτοῦ δεικνύων, ὅτι οὐχ ὡς δοῦλος καὶ ἐλάττων τοῦ Πατρὸς αὐτοῦ ἐσταυρώθη, ἀλλ´ εκὼν, φησὶν, ὅτι Ἐγὼ δώσω τὴν σάρκα μου ὑπὲρ τῆς τοῦ κόσμου ζωῆς. Εἰ γὰρ καὶ δεδόσθαι λέγετοι ὑπὸ τοῦ Πατρὸς, ἀλλὰ καὶ ἑαυτὸν δεδωκέναι· ἐκεῖνο μὲν, ἵνα τὴν πρὸς τὸν Πατέρα ὁμόνοιαν μάθωμεν· τοῦτο δὲ, ἵνα τὴν αὐτεξουσιότητα τοῦ Υἱοῦ. Πρόσχες, δὲ, ὅτι ὁ ἄρτος ὁ ἐν τοῖς μυστηρίοις ὑφ´ ἡμῶν ἐσθιόμενος, οὐκ ἀντίτυπόν ἐστι τῆς τοῦ Κυρίου σαρκὸς, ἀλλ´ αὐτὴ ἡ τοῦ Κυρίου σάρξ. Οὐ γὰρ εἶπεν, ὅτ·, Ὁ ἄρτος ὃν ἐγὼ δώσω, ἀντίτυπόν ἐστι τῆς σαρκός μου, ἀλλ’, «ἡ σάρξ μοῦ ἐστι.» Μεταποιεῖται γὰρ ἀποῤῥήτοις λόγοις ὁ ἄρτος οὗτος διὰ τῆς μυστικῆς κὐλογίας, καὶ ἐπιφοιτήσεως τοῦ ἀγίου Πνεύματος, εἰς σάρκα τοῦ Κυρίου. Καὶ μή τινα θροείτω τὸ τὸν ἄρτον σάρκα πιστεύεσθαι. Καὶ γάρ τοι καὶ ἐν σαρκὶ περιπατοῦντος τοῦ Κυρίου, καὶ τὴν ἐξ ἄρτου τροφὴν προσιεμένου, ὁ ἄρτος ἐκεῖνος ὁ ἐσθιόμενος, εἰς σῶμα αὐτοῦ μετεβάλλετο, καὶ συνεξωμοιοῦτο τῇ ἁγία αὐποῦ σαρκὶ, καὶ εἰς αὔξησιν καὶ σύστασιν συνεβάλ. λετο κατὰ τὸ ἀνθρώπινον. Καὶ νῦν οὔν ὁ ἄρτος εἰς σάρκα τοῦ Κυρίου μεταβάλλεται. Καὶ πῶς, φησὶν, οὐχὶ καὶ σὰρξ φαίνεται ἡμῖν, ἀλλ´ ἄρτος; Διὰ τὸ μὴ ἡμᾶς ἀηδίζεσθαι πρὸς τὴν βρῶσιν. Εἰ μὲν γὰρ σάρξ ἐφαίνετο, ἀηδῶς ἂν διεκείμεθα πρὸς τὴν μετάληψιν· νῦν δέ, τῇ ἡμετέρᾳ ἀσθενείᾳ συγκαταβαίνοντος τοῦ Κυρίου, τοιαύτη φαίνεται ἡμῖν ἡ μυστικὴ βρῶσις, οἵα ἐστὶν ἡ συνήθης ἡμῖν. Ὑπὲρ τῆς τοῦ κοσμου δὲ ζωῆς τὴν σάρκα αὐτοῦ πρὸς θάνατον δέδωκεν· ἀποθανὼν γὰρ, τὸν θάνατον λέλυκε. Νόει δέ μοι τοῦ κόσμου ζωὴν, τάχα μὲν καὶ τὴν ἀνάστασιν γὰρ θάνατος τοῦ Κυρίου τὴν καθολικὴν ἀνάστασιν παντὶ τῷ γένει τῶν ἀνθρώπων ἐπραγματεύσατο· τάχα δὲ καὶ τὴν ἐν ἄγιασμῷ καὶ μακαριότητι ζωήν, τοῦ κόσμου ζωὴν ὀνομάζει. Κἂν γὰρ μὴ πάντες παρεδέξαντο τὸν ἀγιασμὸν καὶ τὴν ἐν Πνεύματι ζωὴν, ὰλλ´ οὖν ὅγε Κύριος ὑπὶρ τοῦ κόσμου ἑαυτὸν δέδωκε, καὶ ὅσον τὸ ἐπ´ ἐκείνῳ, ὁ κόσμος ἐσώθη, καὶ ἡ φύσις Κπασα ἡγιάσθη, καθὸ δύναμιν ἔλαβε νικᾷν τὴν μαρτίαν, καὶ ἡ ἁμαρτία ἀπέδρα διὰ τοῦ ἑνὸς ἀνρώπου τοῦ Κυρίουήμῶν Ἰησοῦ Χριστοῦ, ὥσπερ καὶ δι´ ἐνὸς ἀνθρώπου τοῦ Ἀδὰμ εἰς ἁμαρτίαν ὡλίσθησεν.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:52–54

„Tad jūdi savā starpā strīdējās, sacīdami: kā Šis var mums dot Savu miesu ēst? Tad Jēzus tiem sacīja: patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas ēd Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es viņu augšāmcelšu pēdējā dienā.“ Jūdi, dzirdējuši par Kunga miesas ēšanu, netic. Tāpēc arī tie izrunā neticības vārdu: „Kā?“ Jo, kad dvēselē ienāk neticības domas, tad ienāk līdzi arī „kā?“. Tāpēc arī Viņš, gribēdams parādīt, ka tas nav neiespējami, bet pat ļoti nepieciešami un ka citādi nevar iegūt dzīvību, saka: „Ja jūs neēdat Manu miesu“ utt. Tā arī Nikodēms aiz neticības sacīja: „Kā cilvēks var ieiet savas mātes miesās?“ Tātad mums, dzirdējušiem, ka, ja neēdam Dēla miesu, mums nav dzīvības, pieņemot Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi, jābūt nešaubīgai ticībai un nav jāmeklē: „Kā?“ Jo dvēseliskais cilvēks, tas ir, tas, kas seko cilvēcīgām un dvēseliskām jeb dabiskām domām, nepieņem to, kas ir pāri dabai un garīgs; tāpat kā viņš nesaprot arī Kunga miesas garīgo ēdienu, kuru nepieņemdami tie nebūs līdzdalīgi mūžīgajā dzīvībā, jo nav pieņēmuši Jēzu, kas ir patiesā dzīvība. Jo miesa, kas tiek ēsta, nav vienkārša cilvēka miesa, bet Dieva, un tā spēj darīt dievišķu, jo ir apvienota ar dievību.

Piezīmes (2)
  1. „Pieņemot {eucharistia:akuz}“ – grieķu ἐν ταῖς μεταλήψεσι τῶν θείων μυστηρίων, burt. „dievišķo Noslēpumu pieņemšanās“ (vietturis, 2. jaut.; ja izvēlas „Noslēpumi“ – „dievišķos Noslēpumus“).
  2. „Darīt dievišķu“ – grieķu θεοποιεῖν (sal. 5. jaut. θέωσις).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:52–54; Jņ. 3:4; 1. Kor. 2:14; Jņ. 14:6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐμάχοντο οὖν πρὸς ἀλλήλους οἱ Ἰουδαῖοι, λέγοντες · Πῶς δύναται οὗτος ἡμῖν δοῦναι τὴν σάρκα φαγεῖν; Εἶπεν οὖν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Ἀμήν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ἐὰν μὴ φάγητε τὴν σάρκα τοῦ Υἱοῦ τοῦ ἀνθρώπου, καὶ πίητε μὐτοῦ τὸ αἴμα, οὐκ ἔχετε ζωὴν κν ἐαυτοῖς. Ὁ τρώγων μου τὴν σάρκα, καὶ πίνων μου τὸ αἷμα, ἔχει ζωὴν αἰώνιον· καὶ ἐγὸ ἀναστήσω αὐτὸν τῇ ἐσχάτῃ ἡμέρᾳ.» κούσαντες οἱ Ἰουδαῖοι περὶ τῆς βρώσεως τῆςι σαρκὸς τοῦ Κυρίου, ἀπιστοῦσι. Διὰ τοῦτο καὶ τὸ τῆς ἀπιστίας ῥῆμα, τὸ, «Πῶς;» φθέγγονται. Ὃταν γὰρ ἀπιστίας λογισμοὶ εἰσέλθωσιν εἰς ψυχὴν, τότε καὶ τὸ, Πῶς; συνεισέρχεται. Διὰ τοῦτο καὶ αὐτὸς θέλων δεῖξαι, ὅτι οὐκ ἔστι τοῦτο ἀδύνατον ἀλλὰ καὶ σφόδρα ἀναγκαῖον, καὶ οὐκ ἔστιν ὅλλως ἔχειν ζωὴν, φησίν· «Ἐὰν μή μου τὴν σάρκα φάγητε,» καὶ τὰ ἑξῆς. Οὕτω καὶ ὁ Νικόδημος ἐξ ἀπιστίας ἔλεγε· αΠῶ δύναται ἄνθρωπος εἰσελθεῖν εἰς τὴν κοιλίαν τῆς μητρός;» Δεῖ τοίννν ἡμᾶς ἀκούσαντας, ὅτι ἐὰν μὴ Κφάγωμεν τὴν σάρκα τοῦ Υἱοῦ, οὐκ ἔχομεν ζωὴν, ἐν ταῖς μεταλήψεσι τῶν θείων μυστηρίων πίστιν ἔχειν ἀδίστακτον, καὶ μὴ ζητεῖν τὸ, Πῶς; Ὁ γὰρ ψυχικὸς ἄνθρωπος, τουτέστιν, ὁ λογισμοῖς ἀνθρωπίνοις καὶ ψυχικοῖς, ἤτοι φυσικοῖς, ἑπόμενος, οὐ δέχεται τὰ ὑπὲρ φύσιν καὶ πνευματικά· ὥσπερ οὐν καὶ τὴν πνευματικὴν βρῶσιν τῆς τοῦ Κυρίου σαρκὸς οὐ νοεῖ, ἧς οἴ μὴ μεταλαμβάνοντες, ἀμέτοχοι ἔσονται τῆς αἰωνίου ζωῆς, ὡς μὴ παραδεξάμενοι τὸν Ἰησοῦν τὸν ὄντα ζωὴν ἀληθινήν. Οὐ γὰρ ψιλοῦ ἀνθρώπου σάρξ ἐστιν ἡ ἐσθιομένη, ἀλλὰ Θεοῦ, καὶ θεοποιεῖν δυναμένη, ὡς ἀνακραθεῖσα θεότητι.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:55

„Jo Mana miesa patiesi ir ēdiens, un Manas asinis patiesi ir dzēriens.“ Šī patiesi ir ēdiens, jo tā nepietiek uz īsu laiku un neiznīkst kā plūstošais ēdiens, bet palīdz mūžīgajai dzīvībai. Tāpat arī Kunga asiņu dzēriens patiesi ir dzēriens, jo tas neremdē slāpes tikai uz laiku, bet dzērēju uztur vienmēr bez slāpēm un bez trūkuma, kā arī Viņš sacīja samarietei: „Kas dzers no ūdens, ko Es došu, tam neslāps.“ Jo, kas caur Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi pieņemšanu saņems Svētā Gara žēlastību, tas necieš garīgu badu un necieš slāpes kā neticīgie.

Piezīmes (1)
  1. „{eucharistia:ģen} pieņemšanu“ – grieķu διὰ τῆς μεταλήψεως τῶν θείων μυστηρίων (vietturis, 2. jaut.).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:55; Jņ. 4:13–14

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἡ γὰρ σάρξ μου ἀληθῶς ἐστι βρῶσις, καὶ τὸ αἱμά μου ἀληθῶς ἐστι πόσις.» Αὕτη καὶ ἀληθως κστι βρῶσις, καθὸ οὐ πρὸς ὀλίγον καιρὸν διαρκεῖ, οὐδὲ φθείρεται καθάπερ ἡ ῥευστὴ βρῶσις, ἀλλὰ τῆς αἰωνίου ζωῆς ἐστιν ἐπίκουρος. Ὁμοίως δὲ καὶ ἡ πόσις τοῦ αίματος τοῦ Κυρίου, ἀληθῶς ἐστι πόσις, ὅτι μὴ πρὸς καιρὸν ἐπαρκεῖ τῷ δίψει, ἀλλ´ εἰς ἀεὶ διψον διατηρεῖ καὶ ἀνεπιδεῆ τὸν πιόντα· καθὼς καὶ πρὸς τὴν Σαμαρεῖτιν ἔλεγεν, ὅτι, «Ὁ πίνων ἑκ τοῦ ὕδατος οὗ ἐγὼ δώσω, οὐ διψήσῃ.» Ὅστις γὰρ τὴν χάριν τοῦ ἁγίου Πνεύματος διὰ τῆς μεταλήψεως τῶν θείων μυστηρίων δέξεται, οὔτε λιμώττει νοητὸν λιμὸν, οὔτε διψᾷ δίψος, οἷον οἱ ἄπιστοι.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:56–58

„Kas ēd Manu miesu un dzer Manas asinis, tas paliek Manī un Es viņā. Kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs un Es dzīvoju Tēva dēļ, tā arī tas, kas Mani ēd, dzīvos Manis dēļ. Šī ir maize, kas nonākusi no debesīm; ne tā, kā jūsu tēvi tuksnesī ēda mannu un nomira. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.“ Šeit mēs mācāmies pieņemšanas noslēpumu. Jo, kas ēd un dzer Kunga miesu un asinis, tas paliek Pašā Kungā, un Kungs viņā. Jo notiek jauna un saprātam neaptverama sajaukšanās, tā ka Dievs ir mūsos un mēs Dievā. Vai tu nedzirdi bijību raisošu vārdu? Mēs neēdam tikai Dievu (jo Viņš ir netaustāms un bezmiesīgs, un nav satverams ne ar acīm, ne ar zobiem), nedz arī vienkārša cilvēka miesu (jo tā nevar dot nekāda labuma); bet, tā kā Dievs ir vienojis ar Sevi miesu neizsakāmā sajaukšanā, arī miesa ir dzīvinoša – ne tāpēc, ka tā būtu pārgājusi Dieva dabā, nebūt ne, bet līdzīgi nokaitētai dzelzij, kas paliek dzelzs un parāda uguns darbību; tā arī Kunga miesa, palikdama miesa, ir dzīvinoša kā Dieva Vārda miesa. „Tātad, kā Es,“ saka, „dzīvoju Tēva dēļ“, tas ir, kā dzimis no Tēva, kas ir dzīvība, „tā arī tas, kas Mani ēd, dzīvos Manis dēļ“, ar Mani sajaukdamies un it kā pārveidodamies Manī, kas spēju dot dzīvību. Bet, kad tu dzirdi: „Es dzīvoju“, nedomā, ka Viņš dzīvo, piedalīdamies dzīvībā; jo tad Dievu sauktu par dzīvu būtni; bet tā nav. Jo nedz Dievu sauc par dzīvu būtni, nedz dzīvību sauks par radītu. Bet Viņš nepārtraukti atkal un atkal atkārto: „Jūsu tēvi tuksnesī ēda mannu“, lai pārliecinātu klausītājus, ka, ja bija iespējams četrdesmit gadus bez pļaujas un sējas pabarot cilvēkus un uzturēt viņu dzīvību, jo vairāk tagad Kungs uzturēs mūsu garīgo dzīvību ar labāku maizi – ar Savu miesu, kas bez vīra sēklas veidota no jaunavīgas zemes. Bet visur Viņš piemin dzīvību un šo vārdu min arvien biežāk, jo cilvēkiem nekas nav tik salds kā šī lieta. Un arī tu vari ēst un dzert Valdnieka miesu un asinis ne tikai noslēpumainajā pieņemšanā, bet arī citādā veidā. Jo miesu kāds ēd, kad iet pa darbīgās dzīves ceļu; jo miesa ir grūti sagremojama, kā arī darbīgā dzīve ir grūta; bet asinis dzer kā sirdi iepriecinošu vīnu tas, kas nodevies kontemplācijai; jo kontemplācija ir bez grūtībām, drīzāk – atpūta no grūtībām, un līdzinās dzērienam, jo arī dzeršana ir mazāk grūta nekā ēšana.

Piezīmes (1)
  1. „Darbīgā dzīve … kontemplācija“ – grieķu πρακτική / θεωρία; „no jaunavīgas zemes“ – Kristus miesa no Jaunavas, sal. Ādama radīšanu no neapstrādātas zemes.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:56–58; Jņ. 1:14; Jņ. 5:26; Ps. 103:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὁ τρώγων μου τὴν σάρκα, καὶ πίνων μου τὸ αἷμα, ἐν ἐμοὶ μένει, κἀγὼ ἐν αὐτῷ. Καθὼς ἀπέσταιλέ με ὁ ζῶν Πατὴρ, κἀγὼ ζῶ διὰ τὸν Πατέρα· καὶ ὁ τρώγων με, κἀκεῖνος ζήσεται δι´ ἐμέ. Οὗτός ἐστιν ὁ ἄρτος ὁ ἐκ τοῦ οὐρανοῦ καταβάς· οὐ καθὼς ἔφαγον τὸ μάννα οἱ πατέρες ὑμῶν ἐν τῇ ἐρήμῳ, καὶ ἀπέθανον. «Ὁ τρώγων τοῦτον τὸν ἄρτον, ζήσεται εἰς τὸν αἰῶνα.» Ἐνταῦθα μανθάνομεν τὸ μυστήριον τῆς μεταλήψεως. Ὁ γὰρ τρώγων καὶ πίνων τὴν σάρκα καὶ τὸ αἷμα τοῦ Κυρίου, ἐν αὐτῷ μένει τῷ Κυρίῳ, καὶ ὁ Κύριος ἐν αὐτῷ. Συνανάκρασις γὰρ βένη καὶ ὑπὲρ λόγον γίνεται, ὥστε εἶναι τὸν Θεὸν ἐν ἡμῖν, καὶ ἡμᾶς ἐν τῷ Θεῷ. Οὐκ ἀκούεις φρικτὸν ἄκουσμα; Οὐ Θεὸν ψιλὸν τρώγομεν,(ναφὴς γάρ ἐστι καὶ ἀσώματος, καὶ οὕτε ὀφθαλμοῖς, οὔτε ὀδοῆ σιν ἀλώσιμος), οὐδὲ πάλιν ψιλοῦ ἀνθρώπου σάρκα οὐδὲν γὰρ ὠφελῆσαι δύναται· ἀλλ´ ἐπειδὴ Θεὺς ἤνωσεν ἑαυτῷ τὴν σάρκα κατὰ τὴν ἄῤῥητον ἀνάκρασιν, ζωοποιὸς ὑπάρχει καὶ ἡ σάρξ, οὐχ ὅτι εἰς τὴν τοῦ Θεοῦ φύσιν μετακεχώρηκεν, ἄπαγε! ἀλλὰ κατὰ τὴν ὁμοίωσιν τοῦ πεπυρωμένου σιδήρου, ὃς καὶ σίδηρος μένει καὶ τὴν τοῦ πυρὸς δείκνυσιν ἐνέργειαν · οὕτως οὖν καὶ ἡ τοῦ Κυρίου σὰρξ μένουσα σὰρξ, ζωοποιός ἐστιν, ὡς τοῦ Θεοῦ Λόγου σάρξ. Ῥσπερ οὖν, φησὶν, ἐγὼ ζῶ διὰ τὸν Πατέρα, τουτέστιν, ὡς γεννηθεὶς ἐκ τοῦ Πατρὸς, ὅς ἐστι ζω οὔτω καὶ ὁ τρώγων με, ζήσεται δι´ ἐμὲ ἀνακιρνώ μενος, ὥσπερ καὶ μεταστοιχειούμενος εἰς ἐμὲ τὸν ζωογονεῖν ἰσχύοντα. Ὅταν δὲ ἀκούσῃς, ὅτι, «Ἐγὼ ζῶ,» μὴ νόμιζε αὐτὸν καφὰ μετοχὴν ζωῆς ζῆν· ἢ γὰρ ἂν ζῶον ἐλέγετο ὁ Θεός· ἀλλ´ οὐκ ἔστιν. Οὕτε γὰρ Θεὸς ζῶον ὀνομάζεται, οὕτε κτιστὸν ἡ ζωή κληθήσεται. Συνεχῶς δὲ ἄνω καὶ κάτω στρέφει τὸ, «Οἱ πατέρες ὑμῶν ἕφαγον τὸ μάννα ἐν τῇ ἐρήμῳ,» διὰ τὸ πεῖσαι τοὺς ἀκούοντας ἅτι εἰ δοναγὸν ἐνίνφς-ο ἐν τεσσαράκοντα ἔτεσιν ἄνευ ἀμητοῦ καὶ σπορᾶς διατραφῆναι ἀνθρώπους, καὶ διακρατηθῆναι αὐτοῖς τὴν ζωὴν, πολλῷ μᾶλλον νῦν διακρατήσει τὴν ζωὴν ἡμῶν τὴν νοητὴν τῷ κρείττονι ἄρτῳ ὁ Κύριος, τῇ σαρκὶ αὐτοῦ τῇ ἄνευ σπορᾶς ἀνδρὸς συστάσῃ ἐκ παρθένου γῆς. Πανταχοῦ δὲ ζωῆς μέμνηται, καὶ συχνότερον τοῦτο τὸ ὄνομα παράγει, ἐπειδὴ οὐδὲο οὕτως ἡδὺ τοῖς ἀνθρώποις, ὡς τοῦτο τὸ χρῆμα. Καὶ σὺ τοίνυν δύνασαι οὐ μόνον κατὰ τὴν μυστικὴν μετά. ληψιν ἐσθίειν καὶ πίνειν τὴν σάρκα καὶ τὸ αἷ μα τοῦ Δεσπότου, ἀλλὰ καὶ κατ´ ἄλλον τρόπον. Καὶ γὰρ τὴν μὲν σάρκα ἐσθίει τις, ὅταν διὰ τῆς πρακτικῆς βαδίζῃ · δυσκατέργαστον γὰρ ἡ σὰρξ, ὥσπερ καὶ ἡ πρακτικὴ ἔγκοπος· τὸ δὲ αἶμα πίνει, ὡς οἶνον εὐφραίνοντα καρδίαν, ὁ θεωρητικός· ἄκοπον γὰρ ἡ θεωρία, μᾶλλον δὲ καὶ κόπων ἀνάπαυσις, καὶ πόσει ἐοικυῖα, ἐπεὶ καὶ ἡ πόσις ἄκοπον μᾶλλον, ἤπερ ἡ βρῶσις.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:59–62

„To Viņš sacīja sinagogā, mācīdams Kafarnaumā. Tad daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdējuši, sacīja: šī ir cieta valoda; kas to var klausīties? [Bet Jēzus, Pats Sevī zinādams,] ka Viņa mācekļi par to kurn, sacīja tiem: vai tas jūs apgrēcina? Kā tad, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš bija agrāk?“ Kāpēc Viņš mācīja sinagogā? Gan gribēdams iegūt ļaudis, gan rādīdams, ka nav pret bauslību, ko lasa sinagogās. Bet kāpēc Viņš cēla priekšā tādus vārdus, kaut arī nevienam negrasījās dot labumu, bet drīzāk daudzus apgrēcināt? Jo arī Viņa mācekļi, to dzirdējuši, sacīja: „Šī ir cieta valoda; kas to var klausīties?“ Kāds tad ieguvums no šiem vārdiem? Ļoti daudz un liels. Jo, tā kā tie nepārtraukti pieminēja miesīgu barību un cēla priekšā mannu, Viņš, rādīdams tiem, ka viss tas bija pirmtēli un ēna, bet tas, ko Viņš tagad saka, ir patiesība, šī iemesla dēļ to saka un piemin garīgu barību, lai pārliecinātu tos kaut nedaudz atraisīties no jūtamā un nicināt pirmtēlus un ēnu, bet steigties pie patiesības. Bet tie, nespēdami domāt neko pāri jūtām, nekļūst labāki, bet drīzāk aizlec prom un saka: „Šī ir cieta valoda“, tas ir, skarba, nepieņemama. Jo kurš, būdams miesīgs, var pieņemt garīgu barību un maizi, kas nāk no debesīm, un miesu, kas tiek ēsta? Bet, kad tu dzirdi, ka Viņa mācekļi aizlēca prom, nesaproti īstos mācekļus, bet tos, kas sekoja Viņam mācekļu kārtā un tikai ārēji izlikās, ka tiek Viņa mācīti. Jo starp mācekļiem bija daži, kurus, salīdzinot ar ļaudīm, sauca par Viņa mācekļiem, jo tie palika pie Viņa ilgāku laiku nekā ļaudis; bet, salīdzinot ar Viņa patiesajiem mācekļiem, tie nebija nekā vērti, jo bija ticējuši Viņam uz laiku un, ja tā var teikt, ar aukstu siltumu. Bet ievēro neprātību. Jo vajadzēja jautāt un uzzināt to, kas nebija zināms, bet tie aizlec prom un neko neuztver garīgi, bet visu pēc ārējā. Jo, dzirdēdami „miesa“, tie domāja, ka Viņš tos spiež kļūt par miesas ēdājiem un asins dzērājiem. Bet mēs, kas saprotam garīgi, neesam miesas ēdāji, bet drīzāk tiekam svētdarīti ar šādu barību. Bet, gribēdams tiem parādīt, ka kā Dievam Viņam nav apslēpts nekas no tā, kas ir viņu sirdīs, Viņš saka: „Vai tas jūs apgrēcina? Kā tad, ja redzēsiet Mani, kas izskatos kā Cilvēka Dēls, uzkāpjam debesīs, kur Es biju agrāk kā Dievs?“ Jo tas pats uzkāpj kā cilvēks tur, kur bija agrāk kā Dievs. Bet to Viņš sacīja, lai tos atvestu no domas, ka Viņš ir Jāzepa dēls. Jo, kas tic, ka Viņš agrāk bija debesīs, tas noteikti ticēs arī, ka Viņš nav Jāzepa dēls, bet Dieva; un tad tas paļausies uz Viņa vārdiem. Bet, dzirdēdams, ka Cilvēka Dēls agrāk bija debesīs, nedomā, ka miesa nonāca no debesīm (jo tie ir ķeceru vadoņa Markela un Apolināra nieki); bet, tā kā viens un tas pats bija Cilvēka Dēls un Dievs Vārds, tiek sacīts, kā mēs teicām, ka Viņš uzkāpj kā cilvēks tur, kur bija agrāk kā Dievs.

Piezīmes (1)
  1. Markels no Ankiras un Apolinārs no Laodikejas – 4. gs. ķeceri; Teofilakts viņiem piedēvē mācību par „debesu miesu“.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:59–62; Jņ. 3:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταῦτα εἶπεν ἐν τῇ συναγωγῆ διδάσκων ἐν Καπερναούμ. Πολλοὶ οὖν ἀκούσαντες ἐκ τῶν μαθητῶν αὐτοῦ, εἶπον· Σκληρός ἐστιν ὁ λόγος οὐτος· τίς τῷ, ὅτι γογγύζουσι περὶ τούτου οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ, εἶπεν αὐτοῖς· Τοῦτο ὑμᾶς σκανδαλίζει· Ἐὰν οὖν εωρῆτε τὸν Υἱν τοῦ ἀνθρώπου ἀναβαίνοντα, ὅπου ἦν τὸ πρότερον;» Τὺος ἕνεκεν ἐν τῇ συναγωγῇ ἐδίδασκεν; Ἃμα μὲν τὸ πλῆθος θηρεῦσαι βουλόμενος, ἅμα δὲ δεικνύων, ὅτι οὐκ ἐναντίος ἐστὶ τῶ νόμῳ τῷ ἀναγινωσκομένῳ ἐν ταῖς συναγωγαῖς, Λιατί δὲ τοὺς τοιούτους λόγους εἰς τὸ μέσον προῦφερε, καίτοι μηδένα μέλλων ὡφελῆσαι, ἀλλὰ πολλούς σκανδαλίζειν μᾶλλον; Καὶ γὰρ οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ ἀκούσαντες, εἶπον· «Σκληρός ἐστιν ὁ λόγος οὗτος· τί-δύναται αὐτοῦ ἀκούειν;» Τί οὖν τὸ κέρδος ἐκ τούτων τῶν ῥημάτων; Καὶ μάλα πολὺ καὶ μέγα. Ἐπεὶ γὰρ σωματικῆς τροφῆς ἐμέμνηντο συνεχῶς, καὶ τὸ μάννα εἰς μέσον προὔφερον, δεικνύων αὐτοῖς, ὅτι. πάντα ἐκεῖνα τύποι ἦσαν καὶ σκιὰ, τὰ νῦν δὲ παρ´ αὐτοῦ λεγόμενα ταῦτα, εἰσὶν ἡ ἀλήθεια, τούτου ἕνεκεν ταῦτα λέγει, καὶ τροφῆς πνευματικῆς μέμνηται, ἵνα πείσῃ αὐτοὺς ἀπὸ τῶν αἰσθητῶν ποσῶς ἀνανεῦσαι, καὶ τῶν τύπων μὲν καὶ τῆς σκιᾶς καταφρονῆσαι, τῇ δὲ ἀληθείᾳ προσδραμεῖν. Ἀλλ´ ἐκεῖνοι μηδὲν ὑπὲρ τὴν αἴσθησιν νοεῖν δυνάμενοι, οὔτε. βελτιοῦνται, καὶ μᾶλλον ἀποπηδῶσι καί φασι· «Σκληρός ἐστιν ὁ λόγος οὗτος,» ἀντὶ τοῦ, τραχὺς, ἀπαράδεκτος. Τίς γὰρ σαρκικὸς ὢν, δύναται παραδέξασθαι πνευματικὴν τροφὴν, καὶ ἄρτον ἐξοὐρανοῦ καταβαίνοντα, καὶ σάρκα ἐσθιομένην; Ὅταν δὲ ἀκούσῃς, ὅτι οἰ μαθηταὶ αὐτοῦ ἀπεπήδησαν, μὴ τοὺς ὄντως μαθητὰς νοήσῃς, ἀλλὰ τοὺς εἰς τάξιν μαθητῶν αὐτῷ ἀκολουθοῦντας, καὶ τῷ φαινομένῳ μόνῳ σχήματιζομένους, ὅτι διδάσκονται παρ´ αὐτοῦ. Καὶ γὰρ ἐν τοῖς μαθηταῖς ἦσάν τινες, οἷ, ὡς μὲν πρὸς τὸν ὄχλον συγκρινόμενοι, ἐλέγοντο αὐτοῦ μαθηταί · παρέμενον γὰρ αὐτῷ πλείονα καιρὸν, ἤπερ οἱ ὄχλοι· ὡς δὲ πρὸς τοὺς ἀληθινοὺς αὐτοῦ μαθητὰς παρεξεταζόμενοι, οὐδενὸς ἦσαν ἄξιοι, ἅτε πρὸς καιρὸν πιστεύσαντες αὐτῷ, καὶ ἀπὸ ψυχρᾶς, ἵν´ οὕτως εἴπω, θερμότητος. Ὅρα δὲ ἀνοησίαν. Δέον γὰρ ἐρωτῆσαι, καὶ μαθεῖν τὰ ἀγνοούμενα, οἱ δὲ ἀποπηδῶσι, καὶ οὐδὲν πνευματικῶς ἐκλαιμβάνονται ἀλλὰ πάντα κατὰ τὸ φαινόμενον. Ἐπεὶ γὰρ σάρκα ἤκουον, ἐνό[μιζον, ὅτι σαρκοφάγους αὐτοὺς ἀναγκάζει γενέσθαι καὶ αἱμοβόρους. Οἱ δὲ πνευματικῶς νοοῦντες ἡμεῖς, αὖτε σαρκοφάγοι ἐσμὲν, καὶ μᾶλλον ὁγιαζόμεθα διὰ τῆς τοιαύτης τροφῆς. Θέλων δὲ δεῖξαι αὐτοῖς, δτι ὡς Θεὸν οὐδὲν αὐτὸν λανθάνει τῶν ἐν ταῖς καρδίαις αὐτῶν, φησί· «Τοῦτο ὑμᾶς σκανδαλίζει;» Ἐὰν οὐν ἴδητε εἰς οὐρανὸν ἀνερχόμενον ἐμὲ, τὸν φαινόμενον Υἱὸν ἀνθρώπου, ὅπου ἦν τὸ πρότερον ὡς Θεός; Ὁ γὰρ αὐτὸς ἀναβαίνει ὡς ἄνθρωπος, ὅπου ᾖν τὸ πρότερον ὡς Θεός. ἐουτο δὲ εἶπεν, ἵνα ἀπαγάγῃ αὐτοὺς ἀπὸ τοῦ νομ ειν αὐτὸν εἶναι υἱὸν Ἰωε σήφ, Ὁ γὰρ πιστεύσας, τι ἐν οὐρανῷ ἦν τὸ πρότερον, πάντως δήπου πιστεύσει αὐτὸν μηδὲ τοῦ Ἰωσὴφ υἱὸν εἶναι, ἀλλὰ τοῦ Θεοῦ· καὶ λοιπὸν πεισθήσεται τοῖς παρ´ αὐτοῦ λεγομένοις. Ἀκούων δὲ, ὅτι ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου ἐν οὐρανῷ ἦν τὸ πρότερον, μὴ νόμιζε ὅτι ἐξ οὐρανοῦ κατέβη τὸ σῶμαοῦτο γὰρ Μαρκέλλου τοῦ αἱρεσιάρχου καὶ Ἀπολιναρίου τὸ παραλήρημα· ἀλλ´ ἐπειδὴ εἶς καὶ ὁ αὐτὸς ἦν Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου καὶ Θεὸς Λόγος, λέγεται, καθὰ εἴπομεν, ἀναβαίνειν ὡς ἄνθρωπος, ὅπου ἦν τὸ πρότερον ὡς Θεός.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:63–64

„Gars ir tas, kas dara dzīvu; miesa neder nekam. Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un ir dzīvība. Bet ir daži no jums, kas netic. Jo Jēzus no sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos.“ Tā kā, kā mēs bieži teicām, tie, saprazdami Kristus sacīto miesīgi, apgrēcinājās, Viņš saka: „Saprast Manis sacīto garīgi – tas ir tas, kas dod labumu; bet miesa“, tas ir, saprast to miesīgi, „neder nekam, bet kļūst par apgrēcības iemeslu.“ Tā tie, miesīgi klausīdamies Kristus sacītajā, apgrēcinājās. Tātad Viņš piebilst: „Vārdi, ko Es runāju, ir gars“, tas ir, ir garīgi, „un ir dzīvība“, jo tiem nav nekā miesīga, un tie sagādā mūžīgo dzīvību. Bet, rādīdams dievības cieņu – es saku, apslēpto atklāšanu –, Viņš tiem saka: „Ir daži no jums, kas netic.“ Bet, sacīdams „daži“, Viņš izslēdza mācekļus. Un evaņģēlists, gribēdams mums parādīt, ka Viņš visu zināja pirms pasaules radīšanas, saka: „No sākuma Jēzus zināja, kas ir tie, kas netic“, un vēl arī nodevēja ļaunumu, – kas bija patiesas dievības pierādījums. Jo pravietis par Dievu saka: „Kas zina visu, pirms tas notiek.“

Piezīmes (1)
  1. „Kas zina visu, pirms tas notiek“ – Sus. 42 (Dan. 13:42, LXX; Susannas vārdi).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:63–64; Sus. 42

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τὸ πνεῦμά ἐστι τὸ ζωοποιοῦν· ἡ σὰρξ οὐκ ὠφελεῖ οὐδέν. Τὰ ῥήματα ἃ ἐγὼ λαλῶ ὑμῖν, πνεῦμά ἐστι καὶ ζωή ἐστιν, Ἀλλ´ εἰσί τινες ἐξ ὑμῶν οἱ οὐ πιστευουσιν. Ἵδει γὰρ ἐξ ἀρχῆς ὁ Ἰησοῦς, τίνες εἰσὶν οἱ μὴ πιστεύοντες, καὶ τίς ἐστιν ὁ παραδώσων αὐτόν.» Ἐπειδὴ, ὡς πολλάκις εἴπομεν, σαρκικως ἐκλαμβάνοντες τὰ λεγόμενα παρὰ τοῦ Χριστοῦ, ἐσκανδαλίζοντο, φησὶν, ὅτι, Τὸ πνευματικῶς νοεῖν τὰ λεγόμενα παρ´ ἐμοῦ, τοῦτό ἐστι τὸ ὡφελοῦν· ἡ δὲ σὰρξ, τουτέστι, τὸ σαρκικῶς αὐτὰ ἐκδέχεσθαι, οὐδὲν ὡφελεῖ, ἀλλὰ σκανδάλου ἀφορμὴ γίνεται. Οὕτω δὴ αὐτοὶ σαρκικῶς ἀκούοντες τῶν παρὰ Χριστοῦ λεγομένων, ἐσκανδαλίζοντο. Ἐπιφέρει οὖν, ὅτι, «Τὰ ῥήματα, ἃ ἐγὼ λαλῶ, πνεῦμά ἐστι,» τουτέστι, πνευματικά ἐστι, «καὶ ζωή ἐστιν,» οὐδὲν ἔχοντα σαρκικὸν, καὶ ζωὴν προξενοῦντα αἰώνιον. Ἀαικνύων δὲ τὸ τῆς θεότητος ἀξίωμα, τὸ ἀποκαλύπτειν φημὶ τὰ κεκρυμμένα, φησὶ πρὸς αὐτοὺς, ὅτε «Εἰσί τινες ἐξ ὑμῶν, οἶ οὐ πιστεύουσιν.» Εἰπὼν δὲ, «τινὲς,» τοὺς μαθητὰς ὑπεξήγαγε. Καὶ ὁ εὐαγγελιστὴς θέλων ἡμῖν δεῖξαι, ὅτι πρὸ καταβολῆς κόσμου πάντα ἐγίνωσκε, φησὶν, ὅτι, Ἐξ ἀρχῆς ἐγίνωσκεν ὁ Ἰησοῦς, τίνες εἰσὶν οἱ μὴ πιστεύοντες, Κτι δὲ καὶ τοῦ προδότου τὴν πονηρίν· ὅπερ ἦν ἄλήςοσς δεὸτητος ἔνόειξις. Ὁ γὰρ προφήτης περὶ τοῦ Θιοῦ φησιν·«Ὁ εἰὼς τὰ πάντα πρὶν γενέΟΕμς αυτν. »

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:65–67

„Un Viņš sacīja: tāpēc Es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav dots no Mana Tēva. No tā laika daudzi no Viņa mācekļiem atkāpās un vairs nestaigāja ar Viņu. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: vai arī jūs gribat aiziet?“ Mēs bieži teicām, ka, kad tu dzirdi, ka Tēvs dod ticību Dēlam, nedomā, ka Tēvs vieniem dara labu kā pēc izlozes, bet citiem ne (jo tas ir netaisna darbs), bet domā, ka Tēvs dara labu un dod ticības dāvanu tiem, kam līdzdarbojas brīvā izvēle. Jo, kam nelīdzdarbojas brīvā izvēle, tam nedod labuma arī tas, ka Dievs viņu pieņem. Kā es saku: Dievs dod visiem; bet vieni gan saņem un labi izlieto doto, un, to sargādami, parāda Dieva dāvanu; bet citi saņem gan, bet, doto pazaudēdami, izrādās neko nesaņēmuši. Tātad, kad evaņģēlists saka: „Ja kādam nav dots no Tēva, tas nevar nākt pie Dēla“, viņš saka to, ka pie Dēla nāk tas, kam dos Tēvs, jeb tas, kas sargā no Dieva saņemto dāvanu. „Tad daudzi no mācekļiem atkāpās“, tas ir, atšķēlušies no Skolotāja, gāja nevis uz priekšu, bet atpakaļ, tas ir, neticībā; jo patiesi, kas sevi atšķeļ no Kristus, tas iet atpakaļ; bet, kas pēc Pāvila vārdiem pieķeras Kungam, tas vienmēr tiecas uz priekšu. Bet Viņš, rādīdams, ka Viņam nevajag neviena, nedz pat šo pašu kalpošanas vai apkalpošanas, saka tiem: „Vai arī jūs gribat aiziet?“ Bet kāpēc Viņš drīzāk neuzslavēja tos divpadsmit, ka tie nebija aizgājuši kopā ar citiem? Gan saglabādams Skolotājam pienācīgo cieņu, gan reizē rādīdams arī mums, ka ar šo veidu var vairāk pievilkt. Jo, ja Viņš būtu tos uzslavējis, tie varbūt būtu cietuši ko cilvēcisku un sākuši lielīties, domādami, ka ar to, ka seko, dara Viņam labu. Bet rādīt, ka Viņam nevajag, lai tie sekotu, vairāk spēja tos noturēt kā tādus, kam dara labu, nevis kas dara labu, un kas saņem žēlastību, nevis to dod. Bet ievēro, cik gudri Viņš sacīja. Jo Viņš nesacīja: „Ejiet prom“, jo tas būtu atstumšana, bet jautā: „Vai gribat aiziet?“, kas viņus darīja par noteicējiem – sekot vai ne; Viņš rādīja, ka negrib, lai tie seko Viņam aiz kauna Viņa priekšā, bet ar pateicību par to, ka var sekot.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:65–67; Jņ. 6:44; 1. Kor. 6:17; Filip. 3:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ ἔλεγε· Διὰ τοῦτο εἴρηκα ὑμῖν, ὅτι οὐδεὶς Ἀύναται ἐλθεῖν πρὸς μὲ, ἐὰν μὴ ᾖ δεδομένον αὐτῷ ἐκ τοῦ Πατρός μου. Ἐκ τούτου πολλοὶ ἀπῆλθον τῶν ιμαθητῶν αὐτοῦ εἰς τὰ ὀπίσω, καὶ οὐκ ἕτι μετ´ αὐποῦ περιεπάτουν. Εἶπε δὲ ὀ Ἰησοῦς τοῖς δώδεκα· Μὴ καὶ ὑμεῖς θέλετε ὑπάγειν;» Πολλάκις εἴπομεν, ὅτι ὅταν ἀκούσῃς, ὡς ὁ Πατὴρ δίδωσι τὴν εἰς τὸν Υἱὸν πίστιν, μὴ νομίσῃς, ὅτι ἄλλους μὲν εὐεργετεῖ ὁ Πατὴρ κατὰ ἀποκλήρωσιν, ἄλλονς δὲ οὕς τοῦτο χὰρ ἀδικοῦντός ἐστιν, ἀλλ´ ἐκείνους εὐεργετεῖν νόμιζε τὸν Πατέρα, καὶ ἐκείνοις διδόναι τὴν τῆς πίατεοος δωρεὰν, ὅσοις ἡ προαίρεσις συνεργεῖ. Ὁ γὰρ μὴ ὑπὸ τῆς προαιρέσεως συνεργούμενος, οὐδὲ ὑπὸ τοῦ Θεοῦ προσλαμβανόμενος ὡφελεῖται. Οἷόν τι λέγω· Πᾶσι δίδωσιν ὁ Θεὸς, ἀλλ´ οἱ μὲν καὶ λαμβάνουσι, καὶ χρῶνται καλῶς τῷ δεδομένῳ, καὶ φυλάττοντες αὐτὸ, δεικνύουσι τὴν τοῦ Θεοῦ δωρεάν. Οἱ δὲ λαμβάνουσι μὲν, ἀπολλύντες δὲ τὰ δεδομένα, φαίνονται μηδὲν λαβόντες. Ὅταν οὕν λέγῃ ὁ εὐαγγελίστὴς, ἅτι Ἐὰν μὴ ᾗ δεδομένον τινὶ ἐκ τοῦ Πατρὸς, οὐ δύναται ἐλθεῖν πρὸς τὸν Υἱὸν, τοῦτο λέγει, ὅτι, Ἐκεῖνοἔρχεται πρὸς τὸν Υἱὸν, ᾧτινι δώσει ὁ Πατὴρ, ἤτοι παρ´ οὗ φυλαχθείη ἡ γενομένη αὐτῷ παρὰ Θεοῦ δωρεά. «Ἀπῆλθον οὖν πολλοὶ τῶν μαθητῶν εἰς τὰ ὀπίσω·» τουτέστιν, ἀποσχίσαντε, ἑαυτοὺς ποῦ Διδασκάλου, οὐκ εἰς προκοπὴν προῆλθον. ἀλλ´ εἰς τὰ ὁπίσω, τουτέστιν, εἰς ἀπιστίαν· τῷ ὄντι γὰρ, ὁ ἑαυτὸν ἀποσχίζων τοῦ Χοιστοῦ εἰς τὰ λπίσωον ἄπεισιν· ὁ δὲ κατὰ Παῦλον κολλώμονος τῷ Κυρίῳ, ἀεὶ τοῖς ἔμπροσθεν ἐπεκτείνεται. Αὐτὸς δὲ δεικνὺς Ἐτι οὐ δέεταί τινος, οὐδὲ τῆς παρ´ αὐτῶν τούτων ιακονίας ἢ θεραπείας, λέγει πρὸς αὐτούς· «Μὴ καὶ ὑμεῖς θέλετε ὑπάγειν;» Διὰ τίδὲ μᾶλλον οὐκ ἐπήνεσε τοὺς δώδεκα, ὡς μὴ συναπαχθέντας τοῖς Κλλοις» Ὁμοῦ μὲν τηρῶν τὸ τῷ διδασκάλῳ πρέπον ἀξίωμα, ὁμοῦ δὲ δεικνύων καὶ ἡμῖν, ὅτι διὰ τούτου μᾶλλον ἐφλκεσθαι τοῦ τρόπου ἕνεστιν. Εἰ μὲν γὰρ κπήνεσε, κἂν ἔπαθόν τι ἀνθρώπινον, καὶ ἠλαζονεύσαντο, χαρίζεσθαι αὐτῷ οἰόμενοι διὰ τῆς ἀκολουήσεως. Τὸ δὲ δεικνόναι, ὡς οὐ δεῖται τῆς ἀκολουθήσεως αὐτῶν, μᾶλλον αὐτοὺς ἠδύνατο κατέχειν, ὥς εὐεργετουμένους μᾶλλον, ἢ εὐεργετοῦντας, καὶ λαμβάνοντας χάριν, ἢ διδόντας. Σκόπει δὲ, πῶς πυνιτῶς εἶπεν. Οὐκ εἰπε γὰρ, Ἀπέλθετε· τοῦτο γὰρ ἀπωθουμένου ἦν· ἀλλ´ ἐρωτᾷ· «Μὴ θέλετε ὑπάγειν;» ὅπερ ἦν αὐτοὺς ποιοῦν κυρίους τοῦ ἀκολουθεῖν καὶ μή· δεικνύντος, ὅτι οὐ βούλεται αὐτοὺς αἰδοῖ τῇ πρὸς αὐτὸν ἀκολουθεῖν αὐτῷ, ἀλλὰ μετὰ τοῦ χὰριν εἰδέναι ὑπὲρ τοῦ ἀκολουθεῖν.

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 6:68–71

„Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi; un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Jēzus tiem atbildēja: vai Es jūs, divpadsmit, neizredzēju? Un viens no jums ir velns. Bet Viņš runāja par Jūdu, Sīmaņa dēlu, Iskariotu; jo tam bija Viņu jānodod, būdamam vienam no divpadsmit.“ Pēteris bija sirsnīgi mīlošs un brāļus mīlošs; viņš aizstāv visu pulku. Jo viņš nesacīja: „Kungs, pie kā es iešu?“ un: „Es esmu atzinis un ticējis“, bet: „Pie kā mēs iesim?“ un tālāk. Bet viņš saka, ka Kungam ir mūžīgās dzīvības vārdi, jo bija dzirdējis Viņu sakām: „To, kas Man tic, Es augšāmcelšu, un viņam būs mūžīgā dzīvība.“ Jo šie jau bija pieņēmuši augšāmcelšanos un visu mācību. Tā ka apgrēcināja nevis vārdi, bet klausītāju neuzmanība, kūtrums un nepateicība. Jo arī šie divpadsmit dzirdēja to pašu, un tomēr neapgrēcinājās, bet palika. Ko tad Kristus? Vai uzslavē Pēteri, kā to darīja citur? Nebūt ne, lai neliktos, ka Viņš glaimo par to, ka tas palika pie Viņa. Bet ko Viņš saka Pēterim? „Es gan jūs, divpadsmit, izredzēju, tomēr arī jūs ne visi esat izredzēšanas cienīgi, bet viens no jums ir velns.“ Bet tas jāsaprot divējādi. Vai nu: „Viņš jau tagad apmelo visu Manu un neko no tā nepieņem“, vai: „Viņš grasās Mani apmelot.“ Jo Jūda patiesi izrādījās tāds, apmelodams Kungu jūdu priekšā un iznesdams viņiem Viņa noslēpumus; kā arī Dāvids par viņu saka: „Viņš izgāja ārā un runāja vienā prātā [ar tiem].“ Bet Kungs to saka Pēterim, viņu labodams. Jo, tā kā Pēteris bija sacījis: „Mēs esam atzinuši un ticējuši“, Viņš saka: „Nedomā tā. Jo ne visi jūs esat ticīgi, nedz visi Mani esat atzinuši.“ Bet ievēro man, kā Kungs to saka, jau no tālienes atvairīdams un iegrožodams nodevēja ļaunumu, kaut gan zināja, ka tas neko nelīdzēs, tomēr darīdams Savu; un Viņš ne atklāja viņu, ne ļāva tam pavisam palikt apslēptam: pirmo – lai tas, zaudējis kaunu, nekļūtu vēl ietiepīgāks; otro – lai tas nedarītu savu pārdrošo nodarījumu bez bailēm, domādams, ka paliek apslēpts. Bet no tā mēs mācāmies arī to, ka Dievs nemēdz darīt cilvēkus labus ar spaidiem un varu, un Viņa izredzēšana nespiež mūsu brīvo izvēli un, ja tā ir ļauna, nepiespiež to kļūt labai. Bet izredzēšana gan notiek no Dieva, kas mūs mudina uz labo un izplata pār mums Savu labestību; bet mūsu prātā un brīvajā izvēlē ir tikt izglābtiem un staigāt izredzēšanas cienīgi vai tieši pretēji. Bet brīnies, ka velns tik ļoti karo, ka varēja aizraut vienu no divpadsmit – no tiem, kas modināja mirušos un darīja brīnumus, un baudīja Kunga garīgo un dzīvinošo mācību. Un kur tad vairs cerība uz pestīšanu mums, kas jau no jaunības esam labprātīgi sevi paverdzinājuši ļaunumam? Tāpēc arī evaņģēlists it kā brīnīdamies sacīja: „Būdams viens no divpadsmit.“ „Jo, kaut arī piederēdams pie šī svētā pulka,“ saka, „ar savu ļauno izvēli viņš izrādījās necienīgs“ – tik viegli pagriežama būtne ir cilvēks. Un tātad lai iet prom maniheji. Jo mēs neesam ļauni pēc dabas; jo tad ļaunums mūsos darbotos vienmēr. Bet tagad Jūda nebija ļauns vienmēr, bet bija laiks, kad viņš bija svēts. Tātad ļaunums dzimst un aug no brīvas izvēles.

Piezīmes (2)
  1. „Velns“ – grieķu διάβολος, burt. „apmelotājs“; Teofilakts izmanto vārda nozīmi (διαβάλλει – „apmelo“).
  2. Ps. 40:7 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 41:7.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 6:68–71; Mt. 16:17; Ps. 40:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθη αὐτῷ Σἱμων Πέτρος· Κύριε, πρὸς πίμα ἀπελευσόμεθα· Ῥήματα ζωῆς αἰωνίου ἔχεις· καὶ ἡμκεῖς παπιστεύκαμεν, καὶ ἐγνώκαμεν, ὅτι σὺ εἶ ὁ Χριστὸς ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ τοῦ ζῶντος. Ἀπεκρίθη αὐτοῖς ὀ Ἰησοῦς· Οὐκἐγὼ ὑμᾶς τοὺς ὅώδεκα ἐξελεξάμην; Καὶ ἐξ ὑμῶν εἷς διάβολός ἐστιν; Ἔλεγε δὲ τὸν Ἰούἄαν Σίμωνος Ἰσκαρίωτην· οὗτος γὰρ ἔμελλεν αὐτὸν παραδιδόναι, εἷς ὤν ἐκ τῶν δώδεκα.» ζιλόστοργος ἦνν ὁ Πέτοος καὶ φιλάδελφος, ὑπὲρ παντὸς ἀπολογεῖται τοῦ χοροῦ. Οὐ γὰρ εἶπε, Κύριε, πρὸς τίνα ἀπελεύσομαι; Καὶ ὅτι Ἔγνωκα καὶ πεπίστευκα, ἀλλὰ, «Πρὸς τίνα ἀπελευσόμεθα;» καὶ τὰ ἐξῆς. Ζωῆς δὲ αἰωνίου ῥήματα ἔχειν τὸν Κύριόν φησιν, ἐπειδὴ κουσεν αὐτοῦ λέγοντος, ὅτι «Τὸν πιστεύοντα εἰς ἐμὲ ἀναστήσω, καὶ ἕξει ζωὴν αἰώνιον.» Ἢδη γὰρ τὴν ἀνάστασιν οὗτοι παρεδέξαντο, καὶ πᾶσαν τὴν διδασκαλίαν. Ὥστε οὐ ῥήματα ἦσαν τὰ σκανδαλίζοντα, ἀλλὰ καὶ ἡ ἀπροσεξία καὶ ἡ ῥᾳθυμία, καὶ ἡ ἀγνωμοσύνη τῶν ἀκουόντων. Καὶ γὰρ καὶ οὗτοι οἱ δώδεκα αὰ αὐτὰ ἤκουον, καὶ ὅμως οὐκ ἐσκανδαλίσθησαν, ἀλλ´ ἔμειναν. Τέ οὖν ὁ Χριστός; Ἀρα ἐπαινεῖ Πέτρον, ὥσπερ ἀλλαχοῦ τοῦτο ἐποίησεν; Οὐδαμῶς, ἵνα μὴ δόξῃ, ὅτι κολακεύει διὰ τὸ παραμεῖναι αὐτῷ. Ἀλλὰ τί λέγει πρὸς τὸν Πέτρον; Ἐγὼ μὲν ὑμᾶς ἐξελεξάμην τοὺς δώδεκα, πλὴν οὐδὲ ὑμεῖς ἅπαντές ἐστε τῆς ἐκλογῆς ἄξιοι, ἀλλ´ εἷς ἐξ ὑμῶν διάβολός ἐστι. Τοῦτο Ἐὲ διχῶς νοητέον. Ἡ γὰρ ὅτι. Καὶ νῦν πάντα τὰ ἑμὰ διαβάλλει, καὶ οὐδὲν τούτων ἀποδέχεται, ἢ ὅτι, Μέλλει Βιαβαλεῖν ἐμέ. Καὶ γὰρ ὄντως τοιοῦτος ἀπεφάνθη Ἰούδας, διαβάλλων πρὸς Ἰουδαίους τὸν Κύριον, καὶ τὰ μυστήρια αὐτοῦ ἐκφέρων αὐτοῖς· καθὰ καὶ Δαυὶδ περὶ αὐτοῦ φησιν· «Ἐξεπορεύετο ἔξω, καὶ ἐλάλει ἐπὶ τὸ αὐτό.; Λέγει δὲ ταῦτα πρὸς τὸν Πέτρον ὁ Κύριος, διορθούμενος αὐτόν. Ἐπεὶ γὰρ εἶπεν ὁ Πέτρος, ὅτι, Καὶ ἐγνώκαμεν καὶ πεπιστεύκαμεν, Μὴ τοῦτο νόμιζε, φησίν. Οὐ γὰρ πάντες ἐστὲ πιστοὶ, αὐδὲ πάντες με ἐγνώκατε. Ὅρα δέ μοι τὸν Κύριον, πῶς ἕτι πόῤῥωθεν τοῦ προδότου τὴν κακίαν ἀνακρουόμενος, καὶ ἀναχαιτίζων αὐτὴν, ταῦτά φησιν· εἰδὼς μὲν, ὅτι οὐδὲν ὡφελήσει, ὅμως δὲ τὸ ἑαυτοῦ ποιῶν· καὶ οὔτε φανερόν αὐτὸν ἐποίησεν, οὕτε πάντη λαθεῖν εἴασεν· ἐκεῖνο μὲν, ἵνα μὴ ἀπαναισχυντήσας φιλονεικότερος γένηται· τοῦτο δὲ, ἵνα μὴ ἀδεῶς ἐργάζηται τὸ τόλμημα, οἰα νομίζων λανθάνειν. Ἐὰ τούτου δὲ καὶ τοῦτο μανθάνομεν, ὅτι οὐκ ἀνάγκῃ καὶ βίᾳ ποιεῖν εἴωθεν ἀγαθοὺς ὁ Θεὸς, οὐδὲ ἡ ἐκλογὴ αὐτοῦ βιάζεται τὴν προαίρεσιν ἡμῶν, καὶ-κακὴν οὖσαν ἀναγκάζει γενέσθαι ἀγαθήν. Ἀλλ´ ἡ μὲν ἐκλογὴ γίνεται παρὰ Θεοῦ, προτρέποντος ἡμᾶς ἐπὶ τὸ καλὸν, καὶ τὴν αὐτοῦ ἐφαπλοῦντος ἡμῖν ἀγαθότητα· ἐν δὲ τῇ γνώμῃ ἡμῶν καὶ τῇ προαιρέσει κεῖται τὸ σωθῆναι. καὶ ἀξίως τῆς ἐκλογῆς περιπατῆσαι, ἢ τοὐναντίον . Θαύμασον δὲ, ὅτι τοσοῦτον ὁ διάβολος πολεμεῖ. ὡς δυνηθῆναι ἕνα τῶν δώδεκα ἀφαρπάσαι, τῶν ἐγειράντων νεκροὺς, καὶ θαύματα ποιησάντων, καὶ τῆς πνευματικῆς τοῦ Κυρίου διδασκαλίας καὶ ζωοποιοῦ ἀπολαυσάντων. Καὶ ποῦ λοιπὸν σωτηρίας ἐλπὶς ἡμῖν τοῖς ἐθελουσίως ἐκ νέοτητος ἑαυτοὺς τῇ κακίᾳ δουλώσασι; Διὸ καὶ ὁ εὐαγγελιστὴς, ὡς θαυμάζων, εἶπε τὸ «Εἷς ὧν ἐκ τῶν δώδεκα.» Καίτοι γὰρ. φησὶ, τούτου τοῦ ἀγίου χοροῦ ὢν, ὅμως τῆ πονηρᾷ προαιρέσει ἀνάξιος εὑρέθη· οὕτως ἐθελότρεπτον ζῶον Δ ἄνθρωπος. Καὶ λοιπὸν ἐῤῥέτωσαν Μανιχαῖοι. Οὐ γὰρ ἀπὸ φυσεώς ἐσμεν κακοί· ἦ γὰρ ἂν πάντοτε ἐνήργει ἐν ἡμῖν ἡ κακία. Νῦν δὲ οὐ πάντοτε ἦν Ἰούδας κακὸς, ἀλλ’´ ἦν, ὅτε ἦν ἅγιος. Προαιρέσει ἄρα τὰ κακὰ καὶ τίκτονται καὶ αὐξάνονται

PG 123, skenējuma lpp. ~645–662 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu