Jņ. 5:1–4
„Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus uzgāja uz Jeruzalemi. Bet Jeruzalemē pie Avju vārtiem ir dīķis, ebrejiski saukts Betesda, ar piecām stabu ejām. Tajās gulēja liels pulks slimnieku – aklu, klibu, izkaltušu –, kas gaidīja ūdens sakustēšanos. Jo eņģelis noteiktā laikā nonāca dīķī un sakustināja ūdeni. Kas tad pirmais pēc ūdens sakustēšanās iekāpa, tas kļuva vesels, lai kāda slimība viņu bija mocījusi.“ Tie bija jūdu svētki, es domāju, Vasarsvētki. Kungs uz tiem uzkāpj – gan lai neliktos esam pret bauslību, bet būtu redzams svinam svētkus kopā ar daudziem, gan lai ar zīmēm un mācību pievilktu vairākus, un visvairāk – vienkāršos ļaudis. Jo uz svētkiem parasti sanāk gan zemnieki, gan pilsētas amatnieki, kas citās dienās ir aizņemti ar darbiem. Bet dīķi sauca par avju dīķi, jo tur tika sapulcinātas upurēšanai paredzētās avis un tur tika mazgātas to iekšas. Bet daudziem bija uzskats, ka ūdens jau no tā vien, ka tajā mazgāja upurdzīvnieku iekšas, saņem kādu dievišķāku spēku; tāpēc arī eņģelis nāk pie šī ūdens kā pie izredzēta un dara brīnumus. Tātad šķiet, ka dievišķā apgādība, no tālienes sagatavodama jūdiem ceļu uz ticību Kristum, iepriekš iekārtoja šī dīķa brīnumu. Jo, tā kā bija jātiek dotai kristībai, kurai ir liels spēks un vislielākā dāvana, jo tā šķīsta grēkus un dara dzīvas dvēseles, Dievs jūdu lietās iepriekš attēlo kristību un dod tiem gan ūdeni, kas šķīsta no apgānījumiem, kas nav īsti, bet šķietami, piemēram, no pieskaršanās mironim vai spitālīgajam, un citiem tamlīdzīgiem; gan dod arī šī dīķa brīnumu, kas tos vada uz kristības pieņemšanu. Jo eņģelis, noteiktā laikā nonākdams, sakustināja ūdeni un ielika tajā dziedinošu spēku. Jo taču ne ūdens daba pati par sevi dziedināja (citādi tas notiktu vienmēr), bet viss bija atkarīgs no eņģeļa darbības. Tā arī pie mums kristības ūdens ir vienkārši ūdens, bet, saņēmis Gara žēlastību caur dievišķajām piesaukšanām, tas atraisa dvēseles slimības: lai kāds būtu akls, ar sakropļotām dvēseles acīm un nespēdams atšķirt labāko no sliktākā, lai klibs – nekustīgs uz labā darīšanu un pieņemšanos labajā, lai pavisam izkaltis un izmisis un bez nekādas daļas labajā, – šis ūdens visus dziedina. Un toreiz slimība dažiem traucēja dziedināšanu, bet tagad mums nav nekāda kavēkļa tikt kristītiem. Jo, kad viens tiek dziedināts, pārējie netiek atstāti nedziedināti; bet, pat ja sanāktu visa pasaule, žēlastība nemazinās.
Piezīmes (1)
- Avju dīķis (προβατικὴ κολυμβήθρα) – 1965. g. Bībelē „pie Avju vārtiem“.
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 5:1–4; 4. Moz. 19:11–22; 3. Moz. 13–14
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕΦΑΛ. Εʹ. Περὶ τοῦ τριάκοντα καὶ ὀκτὼ ἔτη ἔχοντος ἐν τι, ἀσθενείᾳ. Ιερὶ τῶν Ἰουδαίων· ἐητούντων ἀποκτεῖναι τὸν Ἰησοῦν. «Μετὰ ταῦτα ἦν ἡ ἑορτὴ τῶν Ἰουδαίων, καὶ ἀνέβη ὁ Ἰησοῦς εἰς Ἱεροσόλυμα. Ἔστι δὲ ἐν τοῖς Ἰεροσολύμοις προβατικὴ κολυμβήθρα ἡ ἐπιλεγομένη Ἐβραῖστὶ Βηθεσδᾶ, πέντε στοὰς ἔχουσα. Ἐν ταύταις κατέκειτο πλῆθος πολὺ τῶν ἀσθενούντων τυφλῶν χωλῶν, ξηρῶν, ἐκδεχομένων τὴν τοῦ ὕδατος κίνησιν. Ἄγγελος γὰρ κατὰ καιρὸν κατέβαινεν ἐν τῇ κολυμβήθρᾳ, καὶ ἐτάρασσε τὸ ὕδωρ. Ὁ οὖν πρῶτος ἐμβὰς μετὰ τὴν ταραχῆν τοῦ ὕδατος, ὑγιὴς ἐγένετο, ὧ δήποτε κατείχετο νοσήματι.» Ἐορτὴ ἦν τῶν Ἰουδαίων, ἡ τῆς Πεντηκοστῆς, οἷμαι. Ἀναβαίνει δὲ ἐν ταύτῃ ὁ Κύριος· ἅμα μὲν, Γνα μὴ δόξῃ ἐναντίος τῷ νόμῳ, ἀλλὰ φαίνηται συνεορτάζων τοῖς πολλοῖς· ἅμα δὲ, ἵνα πλείους διὰ σημείων διδασκαλίας ἐπισπάσηται, καὶ μάλιστα τὸ πλῆθος τὸ ἄδολον. Ἐν γὰρ ταῖς ορταῖς εἰώθασι συνέρχεσθαι καὶ ἀγρόται, καὶ ἀστικοὶ χειρώνακτες, τὰς ἄλλας ἡμέρας τοῖς ἔργοις συνασχολούμενοι. Προβατικὴ δὲ ἐλέγετο ἡ κολυμβήθρα, διότι τὰ πρὸς θυσίαν πρόβατα ἐκεῖ συνήγετο, καὶ τὰ ἔγκατα αὐτῶν ἐπλύνοντο ἐκεῖ. Εἶχον δὲ οἱ πολλοὶ ὑπόληψιν, ὅτι καὶ ἀπὸ μόνου τοῦ πλύνεσθαι τὰ ἐντόσθια τῶν ἱερείων δύναμίν τινα λαμβάνει θειοτέραν τὸ ὕδωρ, διὸ καὶ τὸν ἄγγελον ἐπιφοιτᾷν τούτῳ τῷ ὕδατι ὡς ἐκλεκτῷ, ναὶ θαυματουργεῖν. Ἔοικεν ἄρα Λ θεία πρόνοια πόῤῥωθεν ὁδοποιοῦσα τοῖς Ἰουδαίοις πρὸς τὴν εἰς Χριστὸν πίστιν, τὸ τῆς κολυμβήθρας ταύτης θαῦμα προοικονομῆσαι. Ἐπεὶ γὰρ ἔμελλε βάπτισμα διδοσθαι πολλὴν ἔχον δύναμιν, καὶ δωρεὰν μεγίστην, οἷα καθαῖρον ἀμὰρτίας, καὶ ζωοποιοῦν τὰς ψυχὰς, προζωγραφεῖ Θεὸς τὸ βάπτισμα ἐν τοῖς Ἰουδαῖκοῖς, καὶ δίδωσι μὲν καὶ ὕδωρ αὐτοῖς καθαῖρον. μολυσμοὺς οὐ κυρίως ὄντας, ἀλλὰ δοκοῦντας· οἷον τοὺς ἀπὸ τοῦ ἅψασθαι νεκροῦ, ἢ λεπροῦ, καὶ τῶν. τοιούτων ἐτέρων· δίδωσι δὲ καὶ τὸ τῆς κολυμβήθρας ταύτης θαῦμα, ὁδηγοῦν αὐτοὺς εἰς τὴν παραδοχὴν τοῦ βαπτίσματος. Ἄγγελος γὰρ κατὰ καιρὸν καταβαίνων, διετάρασσε τὸ ὕδωρ, καὶ ἰαματικὴν ἐνετίθει τούτῳ δύναμιν. Οὐ γὰρ δήπου ἡ τοῦ ὕδατος φύσις, αὐτὴ καθ´ ἑαυτὴν ἰᾶτο( γὰρ ἂν διὰ παντὸς τοῦτο ἐγίνετο), ἀλλ´ ἐπὶ τῇ τοῦ ἀγγέλου ἐνεργείᾳ τὸ πᾶν ΛΡΟΤ ν. ἐκεῖτο. Οὕτως οὖν καὶ ἐφ´ ἡμῖν τὸ τοῦ βαπτίσματος βδωρ, θδωρ ἐστὶν ἀπλῶς, δεξάμενον δὲ τὴν τοῦ Πνεύματος χάριν διὰ τῶν θείων ἐπεικλήσεωαν, τὰ ψοχικὰ νοσήματα λύει· κἂν τφλὸς εἴη τις τοὺς τῆς ψυχῆς ὀφθαλμοὺς πεπηρωμένος, καὶ μὴ δυνάμενος, διακρῖναι τὸ κρεῖττον ἀπὸ τοῦ χείρονος, κἂν χωλὸς, ἀκίνητος πρὸς ἐργασίαν καλοῦ, καὶ προκοπὴν τὴν ἐσὶ τὸ κρεῖττον, κἂν ξηρὸς παντάπασι καὶ ἀπεγνωσμένος, καὶ μηδενὸς ἀγαθοῦ μετουσίαν ἔχων, πάντας τὸ ὕδωρ τοῦτο ἰᾶται. Καὶ τότε μὲν ἡ ἀσθένεια ἐνεπόδιζέ τισι πρὸς τὴν θεραπείαν, νῦν δὲ πρ´ς τὸ βαπτισθῆναι οὐδὲν ἔχομεν κώλυμα. Οὐ γὰρ ἑνὸς θεραπευομένου, οἱ ἄλλοι ἀθεραπευτοι ἐῶνται· ἀλλὰ κἂν πᾶσα ἡ οἰκουμένη συνέλθη, οὐκ ἐλαττοῦται χάρις.
PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem