Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 5. nodaļa

Jņ. 5:1–4

„Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus uzgāja uz Jeruzalemi. Bet Jeruzalemē pie Avju vārtiem ir dīķis, ebrejiski saukts Betesda, ar piecām stabu ejām. Tajās gulēja liels pulks slimnieku – aklu, klibu, izkaltušu –, kas gaidīja ūdens sakustēšanos. Jo eņģelis noteiktā laikā nonāca dīķī un sakustināja ūdeni. Kas tad pirmais pēc ūdens sakustēšanās iekāpa, tas kļuva vesels, lai kāda slimība viņu bija mocījusi.“ Tie bija jūdu svētki, es domāju, Vasarsvētki. Kungs uz tiem uzkāpj – gan lai neliktos esam pret bauslību, bet būtu redzams svinam svētkus kopā ar daudziem, gan lai ar zīmēm un mācību pievilktu vairākus, un visvairāk – vienkāršos ļaudis. Jo uz svētkiem parasti sanāk gan zemnieki, gan pilsētas amatnieki, kas citās dienās ir aizņemti ar darbiem. Bet dīķi sauca par avju dīķi, jo tur tika sapulcinātas upurēšanai paredzētās avis un tur tika mazgātas to iekšas. Bet daudziem bija uzskats, ka ūdens jau no tā vien, ka tajā mazgāja upurdzīvnieku iekšas, saņem kādu dievišķāku spēku; tāpēc arī eņģelis nāk pie šī ūdens kā pie izredzēta un dara brīnumus. Tātad šķiet, ka dievišķā apgādība, no tālienes sagatavodama jūdiem ceļu uz ticību Kristum, iepriekš iekārtoja šī dīķa brīnumu. Jo, tā kā bija jātiek dotai kristībai, kurai ir liels spēks un vislielākā dāvana, jo tā šķīsta grēkus un dara dzīvas dvēseles, Dievs jūdu lietās iepriekš attēlo kristību un dod tiem gan ūdeni, kas šķīsta no apgānījumiem, kas nav īsti, bet šķietami, piemēram, no pieskaršanās mironim vai spitālīgajam, un citiem tamlīdzīgiem; gan dod arī šī dīķa brīnumu, kas tos vada uz kristības pieņemšanu. Jo eņģelis, noteiktā laikā nonākdams, sakustināja ūdeni un ielika tajā dziedinošu spēku. Jo taču ne ūdens daba pati par sevi dziedināja (citādi tas notiktu vienmēr), bet viss bija atkarīgs no eņģeļa darbības. Tā arī pie mums kristības ūdens ir vienkārši ūdens, bet, saņēmis Gara žēlastību caur dievišķajām piesaukšanām, tas atraisa dvēseles slimības: lai kāds būtu akls, ar sakropļotām dvēseles acīm un nespēdams atšķirt labāko no sliktākā, lai klibs – nekustīgs uz labā darīšanu un pieņemšanos labajā, lai pavisam izkaltis un izmisis un bez nekādas daļas labajā, – šis ūdens visus dziedina. Un toreiz slimība dažiem traucēja dziedināšanu, bet tagad mums nav nekāda kavēkļa tikt kristītiem. Jo, kad viens tiek dziedināts, pārējie netiek atstāti nedziedināti; bet, pat ja sanāktu visa pasaule, žēlastība nemazinās.

Piezīmes (1)
  1. Avju dīķis (προβατικὴ κολυμβήθρα) – 1965. g. Bībelē „pie Avju vārtiem“.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:1–4; 4. Moz. 19:11–22; 3. Moz. 13–14

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. Εʹ. Περὶ τοῦ τριάκοντα καὶ ὀκτὼ ἔτη ἔχοντος ἐν τι, ἀσθενείᾳ. Ιερὶ τῶν Ἰουδαίων· ἐητούντων ἀποκτεῖναι τὸν Ἰησοῦν. «Μετὰ ταῦτα ἦν ἡ ἑορτὴ τῶν Ἰουδαίων, καὶ ἀνέβη ὁ Ἰησοῦς εἰς Ἱεροσόλυμα. Ἔστι δὲ ἐν τοῖς Ἰεροσολύμοις προβατικὴ κολυμβήθρα ἡ ἐπιλεγομένη Ἐβραῖστὶ Βηθεσδᾶ, πέντε στοὰς ἔχουσα. Ἐν ταύταις κατέκειτο πλῆθος πολὺ τῶν ἀσθενούντων τυφλῶν χωλῶν, ξηρῶν, ἐκδεχομένων τὴν τοῦ ὕδατος κίνησιν. Ἄγγελος γὰρ κατὰ καιρὸν κατέβαινεν ἐν τῇ κολυμβήθρᾳ, καὶ ἐτάρασσε τὸ ὕδωρ. Ὁ οὖν πρῶτος ἐμβὰς μετὰ τὴν ταραχῆν τοῦ ὕδατος, ὑγιὴς ἐγένετο, ὧ δήποτε κατείχετο νοσήματι.» Ἐορτὴ ἦν τῶν Ἰουδαίων, ἡ τῆς Πεντηκοστῆς, οἷμαι. Ἀναβαίνει δὲ ἐν ταύτῃ ὁ Κύριος· ἅμα μὲν, Γνα μὴ δόξῃ ἐναντίος τῷ νόμῳ, ἀλλὰ φαίνηται συνεορτάζων τοῖς πολλοῖς· ἅμα δὲ, ἵνα πλείους διὰ σημείων διδασκαλίας ἐπισπάσηται, καὶ μάλιστα τὸ πλῆθος τὸ ἄδολον. Ἐν γὰρ ταῖς ορταῖς εἰώθασι συνέρχεσθαι καὶ ἀγρόται, καὶ ἀστικοὶ χειρώνακτες, τὰς ἄλλας ἡμέρας τοῖς ἔργοις συνασχολούμενοι. Προβατικὴ δὲ ἐλέγετο ἡ κολυμβήθρα, διότι τὰ πρὸς θυσίαν πρόβατα ἐκεῖ συνήγετο, καὶ τὰ ἔγκατα αὐτῶν ἐπλύνοντο ἐκεῖ. Εἶχον δὲ οἱ πολλοὶ ὑπόληψιν, ὅτι καὶ ἀπὸ μόνου τοῦ πλύνεσθαι τὰ ἐντόσθια τῶν ἱερείων δύναμίν τινα λαμβάνει θειοτέραν τὸ ὕδωρ, διὸ καὶ τὸν ἄγγελον ἐπιφοιτᾷν τούτῳ τῷ ὕδατι ὡς ἐκλεκτῷ, ναὶ θαυματουργεῖν. Ἔοικεν ἄρα Λ θεία πρόνοια πόῤῥωθεν ὁδοποιοῦσα τοῖς Ἰουδαίοις πρὸς τὴν εἰς Χριστὸν πίστιν, τὸ τῆς κολυμβήθρας ταύτης θαῦμα προοικονομῆσαι. Ἐπεὶ γὰρ ἔμελλε βάπτισμα διδοσθαι πολλὴν ἔχον δύναμιν, καὶ δωρεὰν μεγίστην, οἷα καθαῖρον ἀμὰρτίας, καὶ ζωοποιοῦν τὰς ψυχὰς, προζωγραφεῖ Θεὸς τὸ βάπτισμα ἐν τοῖς Ἰουδαῖκοῖς, καὶ δίδωσι μὲν καὶ ὕδωρ αὐτοῖς καθαῖρον. μολυσμοὺς οὐ κυρίως ὄντας, ἀλλὰ δοκοῦντας· οἷον τοὺς ἀπὸ τοῦ ἅψασθαι νεκροῦ, ἢ λεπροῦ, καὶ τῶν. τοιούτων ἐτέρων· δίδωσι δὲ καὶ τὸ τῆς κολυμβήθρας ταύτης θαῦμα, ὁδηγοῦν αὐτοὺς εἰς τὴν παραδοχὴν τοῦ βαπτίσματος. Ἄγγελος γὰρ κατὰ καιρὸν καταβαίνων, διετάρασσε τὸ ὕδωρ, καὶ ἰαματικὴν ἐνετίθει τούτῳ δύναμιν. Οὐ γὰρ δήπου ἡ τοῦ ὕδατος φύσις, αὐτὴ καθ´ ἑαυτὴν ἰᾶτο( γὰρ ἂν διὰ παντὸς τοῦτο ἐγίνετο), ἀλλ´ ἐπὶ τῇ τοῦ ἀγγέλου ἐνεργείᾳ τὸ πᾶν ΛΡΟΤ ν. ἐκεῖτο. Οὕτως οὖν καὶ ἐφ´ ἡμῖν τὸ τοῦ βαπτίσματος βδωρ, θδωρ ἐστὶν ἀπλῶς, δεξάμενον δὲ τὴν τοῦ Πνεύματος χάριν διὰ τῶν θείων ἐπεικλήσεωαν, τὰ ψοχικὰ νοσήματα λύει· κἂν τφλὸς εἴη τις τοὺς τῆς ψυχῆς ὀφθαλμοὺς πεπηρωμένος, καὶ μὴ δυνάμενος, διακρῖναι τὸ κρεῖττον ἀπὸ τοῦ χείρονος, κἂν χωλὸς, ἀκίνητος πρὸς ἐργασίαν καλοῦ, καὶ προκοπὴν τὴν ἐσὶ τὸ κρεῖττον, κἂν ξηρὸς παντάπασι καὶ ἀπεγνωσμένος, καὶ μηδενὸς ἀγαθοῦ μετουσίαν ἔχων, πάντας τὸ ὕδωρ τοῦτο ἰᾶται. Καὶ τότε μὲν ἡ ἀσθένεια ἐνεπόδιζέ τισι πρὸς τὴν θεραπείαν, νῦν δὲ πρ´ς τὸ βαπτισθῆναι οὐδὲν ἔχομεν κώλυμα. Οὐ γὰρ ἑνὸς θεραπευομένου, οἱ ἄλλοι ἀθεραπευτοι ἐῶνται· ἀλλὰ κἂν πᾶσα ἡ οἰκουμένη συνέλθη, οὐκ ἐλαττοῦται χάρις.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:5–7

„Tur bija kāds cilvēks, kas trīsdesmit astoņus gadus bija slims. Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka viņš jau ilgu laiku tā guļ, saka viņam: vai tu gribi kļūt vesels? Slimais Viņam atbildēja: Kungs, man nav cilvēka, kas mani ielaistu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts; un, kamēr es pats nāku, cits nokāpj pirms manis.“ Apbrīnojama ir paralizētā pacietība. Viņš bija slims trīsdesmit astoņus gadus un, katru gadu cerēdams tikt atbrīvots no slimības, tika apkrāpts, stiprāko kavēts. Un tomēr viņš neatkāpās, nedz zaudēja cerību; tāpēc arī Kungs viņam jautā, gribēdams mums parādīt cilvēka pacietību; jo Viņš taču nejautā, lai uzzinātu. Jo jautāt, vai slimais grib kļūt vesels, ir ne tikai lieki, bet arī neprātīgi. Tātad, kā es teicu, Viņš jautā tāpēc, lai mums parādītu cilvēka pacietību. Ko tad viņš? Viņš atbild ar lielu lēnprātību: „Jā,“ saka, „Kungs, es gribu, bet man nav cilvēka, kas varētu mani ielaist ūdenī.“ Viņš neatbildēja neko zaimojošu, neaizraidīja Kristu kā tādu, kas uzdevis nevietā jautājumu, nenolādēja savu dzimšanas dienu, kā to darām mēs, mazdūšīgie, un to, nonākuši vieglākās slimībās; bet viņš atbild lēnprātīgi un aizkustinoši, kaut arī nezināja, kas ir Tas, kas jautā, bet varbūt domāja tikai to, ka Kristus viņam varētu noderēt, lai ielaistu ūdenī, un ar šiem vārdiem grib Viņu pievilkt un aizkustināt. Bet Kristus nesacīja: „Vai gribi? Es tevi dziedināšu“, lai neliktos, ka Viņš lielās.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:5–7; Īj. 3:1–3

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἡν δέ τις ἄνθρωπος ἐκεῖ, τριάκοντα καὶ ὀκτὼ ἔτη ἔχων ἐν τῇ ἀσθενείᾳ. Τοῦτον ἰδὼν ὁ Ἰησοῦς κατακείμενον, καὶ γνοὺς, ὅτι πολὺν ἤδη χρόνον ἔχει, λέγει αὐτῶ· Θέλεις ὑγιὴς γενέσθαι; Ἀπεκρίθη αὐτῷ ὁ ἀσθενῶν· Κύριε, ἄνθρωπον οὐκ ἔχω, ἵνα ὅταν ταραχθῇ τὸ ὕδωρ, βάλλῃ με εἰς τὴν κολυμβήθραν · ἐν ᾧ δὲ ἔρχομαι ἐγὼ, ἄλλος πρὸ ἐμοῦ καταβαίνει. » Ἐκπληκτικὴ ἡ καρτερία τοῦ παραλύτου. Ἔτη τριάκοντα καὶ ὀκτὼ εἶχε, καὶ καθ´ ἕκαστον ὅνιαυτὸν ἀπαλλαγήσεσθαι τοῦ νοσήματος προσδοκῶν, ἐνηδρεύετο ἐμποδιζόμενος ὑπὸ τῶν δυνατωτέρων Καὶ ὅμως οὐκ ἀφίστατο, οὐδὲ ἀπεγίνωσκε· διὸ καὶ ἐρωτᾷ αὐτὸν ὁ Κύριος, θέλων δεῖξαι ἡμῖν τὴν καρτερίαν τοῦ ἀνθρώπου· οὐ γὰρ δὴ ὡς μαθησόμενος ἐρωτᾷ. Τοῦτο γὰρ οὐ μόνον περιττὸν, ἀλλὰ καὶ ἀνόητον, τὸ ἐρωτᾷν εἰθέλει ὁ νοσῶν ὑγιᾶναι. Ὅπερ οὗν εἶπον, ἵνα δείξῃ ἡμῖν τὴν καρτερίαν τοῦ ἀνθρώπου, διὰ τοῦτο ἐρωτᾷ. Τί οὖν ἐκεῖνος; Μετὰ σολλῆς ἐπιεικείας ἀποκρίνεται· Ναὶ, φησί, Κύριε, θέλω μὲν, ἀλλ´ οὐκ εχω ἄνθρωπον τὸν δυνάμενόν με ἐμβαλεῖν τῷ ὕδατι. Οὐδὲν βλάσφημον ἀπεκρίνατο, οὐκ ἀπεπέμψατο τὸν Χριστὸν, ὡς ἐρωτήσαντα ἄτοπον ἐρώτημα, οὐ κατηράσατο τὴν ἡμέραν τῆς γεννήσεως, οἷα οἱ μικρόψυχοι ποιοῦμεν, καὶ ταῦτα ἐλαφροτέροις νοσήμασι περιπίπτοντες, ἀλλὰ πράως καὶ δυσωπητικῶς ποιεῖται τὴν ἁπόκρισιν, καίτοι γε μὴ εἰδὼς, δστις ποτὲ ἦν ὁ ἐρωτῶν, ἀλλ´ ἢ τοῦτο μόνον ἴσως ἐνόμισε, χρησιμεύειίν] αὐτῷ τὸν Χριστὸν, ὥστε ἐμβαλεῖν αὐτὸν εἰς τὸ ὕδωρ, καὶ διὰ τούτων ἐπισπάσασθαι καὶ δυσωπῆσαι τῶν ῥημάτων βούλεται. Οὐκ εἶπε δὲ ὁ Χριστὸς, Θέλεις; θεραπεύσω σε, ἵνα μὴ δόξῃ κομπάζειν.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:8–10

„Jēzus viņam saka: celies, ņem savu gultu un staigā! Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels, paņēma savu gultu un staigāja. Bet tajā dienā bija sabats. Tad jūdi sacīja dziedinātajam: ir sabats; tev nav atļauts nest gultu.“ Viņš liek nest gultu, gribēdams apliecināt notikušo brīnumu, lai neviens neuzskatītu to par šķietamību. Jo, ja viņa locekļi nebūtu stingri un pamatīgi sadziedēti, viņš nebūtu varējis nest gultu. Bet Viņš neprasa no viņa ticību pirms dziedināšanas, kā no dažiem citiem, jo slimais vēl nebija redzējis Viņu darām zīmi. Jo arī no tiem, no kuriem Kungs prasa ticību, Viņš to prasa nevis pirms brīnumiem, bet pēc tam, kad viņu priekšā ir izdarījis brīnumus. Bet ievēro man, kā viņš reizē dzirdēja un ticēja. Jo viņš sevī nešaubījās un nesacīja: „Vai tas nav tukšs runātājs, kas man liek tūlīt celties? Trīsdesmit astoņus gadus es neesmu sasniedzis dziedināšanu, un tik pēkšņi celšos?“ Nekā tāda, bet viņš ticēja un piecēlās. Bet Viņš dziedina sabatā, mācīdams cilvēkus citādi saprast bauslības noteikumus un nedomāt, ka sabatu godā ar miesīgi saprastu dīkdienību, bet ar atturēšanos no ļauna. Jo darīt labu sabatā bauslība nekavētu, būdama labdarīgā Dieva bauslība.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:8–10; Mt. 12:12

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Λέγει αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Ἔγειραι, ἆρον τὸν κράββατόν σου, καὶ περιπάτει. Καὶ εὐθέως ἐγένετο ὑγιὴς ὁ ἄνθρωπος, καὶ ἦρε τὸν κράββατον αὐτοῦ, καὶ περιεπάτει. Ἡν δὲ Σάββατον ἐν ἐκείνῃ τῇ ἡμέρα. Ἔλεγον οὕν οἱ Ἰουδαῖοι τῷ τεθεραπευμένῳ· Σάββατόν ἐστιν· οὐκ ἔξεστί σοι ἄραι τὸν κρέββ-το· Κελεύει ἆραι τὸ κλινίδιον, πιστώσασθαι βουλόμενος τὸ γενόμενον θαῦμα, ὥστε μηδένα νομίσαι φαντασίαν αὐτὸ εἶναι. Οὐ γὰρ ἂν, εἰ μὴ βεβαίως καὶ σφόδρα συνεπάγη αὐτῷ τὰ μέλη, τὴν κλίνην φέρειν ἠδόνατο. ὐκ ἀπαιτεῖ δὲ αὐτὸν πρὸ τῆς ἰάσεως πίστιν, ὥσπερ ἐπὶ ἄλλων τινῶν, ὅτι οὐδέπω αὐτὸν εἶδεν ὁ ἀσθενῶν σημεῖον πεποιηκότα. Καὶ γὰρ κἀκείνους, οὓς ἁπαιταῖ πίστιν ὁ Κύριος, οὐ πρὸ τῶν θαυμάτων, ἀλλὰ μετὰ τὸ ποιῆσαι ἐνώπιον αὐτῶν τὰ θαύματα, ἀπαιτεῖ αὐτοὺς τὴν πίστιν. Ὅρα δέ μοι πῶς ἄμα τε ἤκουσε καὶ ἐπίστευσεν. Οὐ γὰρ διεκρίθη καθ´ ἐαυτὸν, καὶ εἶπαν· Οὐ λῆρος οὕτος, ὃς αὐθωρὸν ἐγερθῆναί με ἐγκελεύεται; τριάκοντα ὁκτὼ ἔτη ἔχων, οὐκ ἐπέτυχον ἰάσεως, καὶ οὔτως ἀθρόον ἐγερθήσομαι; δλν τοιοῦτον, ἀλλὰ πιστεύσας ἠγέρθη. Ἐν Σαββάτῳ δὲ θεραπεύει, διδάσκων τοὺς ἀνθρώπους ἐτέΡως νοεῖν τὰς τοῦ νόμου παρατηρήσεις, καὶ μὴ τῇ σωματικῶς νοουμένῃ ἀργίᾳ δοκεῖν τιμᾷν τὸ Σάββατον , ἀλλὰ τῇ τῶν κακῶν ἀποχῇ. Ἐπεὶ τόγε ἀγαθο ποιεῖν ἐν Σαββάτῳ, οὐκ ἂν ὁ νόμος ἐκώλυς, νόμος ὤν τοῦ Θεοῦ τοῦ ἀγαθοποιοῦντος.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:11–13

„Viņš tiem atbildēja: kas mani darīja veselu, Tas man sacīja: ņem savu gultu un staigā. Tad tie viņam jautāja: kas ir tas cilvēks, kas tev sacīja: ņem savu gultu un staigā? Bet dziedinātais nezināja, kas Viņš ir; jo Jēzus bija aizgājis, jo tajā vietā bija daudz ļaužu.“ Jāapbrīno cilvēka drosme pret jūdiem – kā viņš, kad tie viņam uzbruka un sacīja: „Tev nav atļauts sabata dēļ nest savu gultu“, ar drosmi sludināja savu labdari: „Kas mani darīja veselu, Tas man sacīja“, it kā viņš sacītu tā: „Jūs runājat niekus un esat prātā jukuši, pavēlēdami neklausīt Tam, kas mani atbrīvojis no tik ilgas un smagas slimības.“ Bet jūdi viņam nejautā: „Kas ir tas, kas tevi darīja veselu?“, bet: „Kas ir tas, kas tev sacīja: ņem savu gultu?“ Tā viņi labajam apzināti bija akli, bet šķietamo sabata pārkāpumu pieminēja atkal un atkal. Bet Jēzus aizgāja – pirmkārt, lai, Viņam neesot klāt, liecība par veselību būtu neaizdomīga un neliktos, ka cilvēks Viņam izdabā, bet ka viņš liecina par patiesību; otrkārt, lai vēl vairāk neiekvēlinātu jūdu dusmas. Jo pat tikai apskaustā redzēšana spēj iemest skauģos ne mazu skaudības dzirksti; tāpēc Viņš atstāj darbu pašu par sevi tikt pārbaudītam. Jo jūdi, kas apsūdz, nesdami notikušo izmeklēšanai un sarunām, padara to vēl zināmāku.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:11–13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«ἂπεκρίθη αὐτοῖς· Ὁ ποιήσας με ὑγιῆ, ἐκεῖνός μοι εἶπεν· Ἅρον τὸν κράβόατόν σου, καὶ περιπάτει Ἡρώτησαν οῦν αὐτόν· Τίς ἐστιν ὁ ἄνθρωπος ἐτἱ πών σοι· Ἅρον τὸν κράββατόν σου, καὶ περιπάτει; δὲ ἰαθεὶς οὐκ ᾔδει τίς ἐστιν· ὁ γὰρ Ἰησοῦς ἐξένευσεν ὄχλου ὄντος ἐν τῷ τόπῳ.» Χρὴ θαυμάσαι τὴν τοῦ ἀνθρώπου πρὸς Ἰουδαίους παῤῥησίαν, πῶς ἐπιΚκειμένων αὐτῷ καὶ λεγόντων, «Οὐκ ἔξεστί σοι ἆραι τὸν κράββατόν σου διὰ τὸ Σάββατον,» αὐτὸς μετὰ παῤῥησίας ἀνεκήρυττε τὸν εὐεργέτην· «Ὃ ποιήσας με ὁγιῆ, αὐτός μοι εἶπεν·» ὡσανεὶ τοιαῦτα λέγων· Ἀηρεῖτε, καὶ παραπαίετε, κελεύοντες μὴ πείθεσθαι τῷ ἁπὸ μακρᾶς οὕτω καὶ χαλεπῆς με νόσου ἀπαλλάξαντι. Οἱ δὲ Ἰουδαῖοι οὐκ ἐρωτῶσιν αὐτὸν, Τίς Ἀατιν ὁ ποιήσας σε ὑγιῆ; ἀλλὰ, Τίς ἐστιν ὁ εἰπών σοι· Ἄρον τὸν κράββατον;» Οὕτως ἄρα πρὸς μὲν τὸ καλὸν ἐθελοντὶ ἐτύφλωττον, τὴν δὲ δοκοῦσαν παράβασιν τοῦ Σαββάτου ἄνω καὶ κάτω προέφερον· ὁ δὲ Ἰησοῦς ἐξένευσε, πρῶτον μὲν, ἵνα ἀπόντος αὐτοῦ ἀνύποπτος γένηται ἡ μαρτυρία ἡ περὶ τῆς ὑγείας, καὶ μὴ δόξῃ ὀ ἄνθρωπος καταχαρίζεσθαι αὐτῷ, ἀλλὰ τῇ ἀληθείᾳ προσμαρτυρεῖν· ἔπειτα, ἵνα μὴ ἐπὶ πλεῖον ἀνάψῃ τοῖς Ἰουδαίοις τὸν θυμόν. Οἶδε γὰρ καὶ ὄψις μόνη τοῦ διαφθονουμένου, οὐ μικρὸν τοῖς Βασκαίνουσιν ἐνιέναι σπινθῆρα φθόνου· διὰ τοῦτο ἀφίησιν αὐτὸ καθ´ ἑαυτὸ τὸ ἔργον ἐξετάζεσθαι. Οἱ γὰρ ἐγκαλοῦντες Ιουδαῖοι, εἰς ἐξέτασιν καὶ λόγους τὸ γεγονὸς φέροντες, ἐξακουστότερον αὐτὸ ποιοῦσιν.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:14–15

„Pēc tam Jēzus viņu atrod templī un viņam sacīja: redzi, tu esi kļuvis vesels; negrēko vairs, ka tev nenotiek kas ļaunāks. Tas cilvēks aizgāja un pasludināja jūdiem, ka tas ir Jēzus, kas viņu darījis veselu.“ No tā, ka Kungs sacīja paralizētajam: „Redzi, tu esi kļuvis vesels; negrēko vairs“, mēs mācāmies, pirmkārt, ka slimība cilvēkam radās no grēkiem; otrkārt, ka vārds par elli ir patiess un ka sods ir mūžīgs. Jo kur tagad ir tie, kas saka: „Vienā stundā es netiklojos, un kā gan tikšu sodīts bez gala?“ Jo, lūk, arī šis ne tik daudzos grēkos [grēkojis] gandrīz visu cilvēka mūžu iztērēja soda garumā. Jo grēkus vērtē nevis pēc laika, bet pēc pašu nodarījumu dabas. Līdz ar to mēs mācāmies arī to, ka, pat ja par iepriekšējiem grēkiem esam izcietuši smagu sodu, bet tad atkal tajos pašos grēkos iegrimstam, mēs cietīsim vēl smagāk; un ļoti pamatoti. Jo, kas nav kļuvis labāks pat no pirmā soda, tiek vests uz lielākiem sodiem kā nejūtīgs un nicinātājs. „Un kāpēc,“ saka, „ne visi tā tiek sodīti? Jo mēs redzam daudzus ļaunos esam veselus un spēcīgus, un laimīgus.“ Bet tas, ka viņi šeit neko necieš, kļūst par ceļamaizi lielākam sodam tur; un to norādīdams, Pāvils sacīja, ka, „Kunga tiesāti“ – protams, šeit –, „mēs tiekam pārmācīti, lai netiktu nosodīti kopā ar pasauli“ – protams, tur; jo tas, kas šeit, ir pamācības, bet tas, kas tur, – soda. Kas tad? Vai visas slimības ir no grēkiem? Ne visas, bet lielākā daļa. Jo dažas ir grēku dēļ, kā arī šī paralizētā, un Ķēniņu grāmatās mēs redzam kādu, kas grēku dēļ saslimis ar podagru; bet dažas – lai gūtu atzinību un lai atklātos, kā pie Ījaba, lai tiktu parādīts viņa tikums; bet dažas rodas arī no nevērības, piemēram, no rijības un dzeršanas. Bet daži no tā, ka Kungs sacīja: „Negrēko vairs“, secina un apgalvo, ka Kungs zinājis, ka šis paralizētais Viņu nodos un pasludinās jūdiem, pēc tam kad Viņš to atrada templī, un tāpēc sacīja: „Negrēko vairs.“ Bet tā nav. Jo šis cilvēks izrādās dievbijīgs. „Jo Jēzus,“ saka, „viņu atrod templī.“ Kaut gan, ja viņš nebūtu bijis dievbijīgs, viņš būtu nodevies vaļai un baudām, aizskrējis mājās, un būtu izbēdzis no jūdu trakuma un viņu sīkumainās iztaujāšanas; bet nekas no tā nelika viņam atkāpties no tempļa; bet arī pēc tam, kad bija atzinis Jēzu, ievēro, cik pateicīgi viņš Viņu pasludina jūdiem. Jo viņš nesaka: „Tas ir Jēzus, kas teica nest gultu“, ko tie gribēja dzirdēt, bet: „Tas, kas viņu darīja veselu“, ko tie negribēja dzirdēt, uzskatīdami sabata pārkāpšanu par noziegumu. Bet saproti man avju dīķi kā kristības žēlastību, kurā mūsu labā upurētais Jērs – Kungs Jēzus – tika mazgāts, kristīdamies mūsu dēļ. Bet šim dīķim ir piecas stabu ejas. Jo četri tikumi un kontemplatīvā un mācību daļa parādās kopā ar kristību. Tātad cilvēka daba, kā kāds paralizētais, kam visi dvēseles spēki bija atslābuši, gulēja, slimodama trīsdesmit astoņus gadus. Jo tai nedz bija vesela ticība Trīsvienībai, nedz tā stingri ticēja, ka būs astotais laikmets – es saku, augšāmcelšanās un tiesa par nodzīvoto. Tāpēc tā arī neatrada dziedināšanu; jo tai nebija cilvēka, kas to ielaistu dīķī, tas ir, Dieva Dēls vēl nebija kļuvis cilvēks, kuram bija to jādziedina caur kristību. Bet, kad Viņš kļuva cilvēks, tad Viņš gan dziedināja mūsu dabu, gan pavēlēja nest arī gultu, tas ir, darīt arī miesu vieglu un vieglu un pacelt to no zemes, lai to neapgrūtina miesīgums un zemes rūpes, bet lai tā pieceltos no kūtruma labajā un staigātu, kas nozīmē – kustēties uz labā darīšanu. Bet dīķa ūdens sakustināšana norāda to, ka tajā tiek satraukti ļaunuma gari, satriekti un noslīcināti ar Svētā Gara žēlastību. Lai arī mēs sasniegtu veselību – mēs, kas esam atslābuši un nekustīgi uz katru labu darbu, bet kam nav cilvēka, tas ir, cilvēcīga prāta, jo esam pielīdzinājušies nesaprātīgiem lopiem, – kas mūs ielaistu atgriešanās asaru dīķī, kurā tas, kas pirmais iekāpj, tiek dziedināts. Jo, kas atliek uz vēlākiem laikiem un attālina atgriešanos un nesteidzas atgriezties šeit, bet kavējas, tas nesasniedz dziedināšanu. Tātad steidzies pirmais iekāpt, lai tevi neapsteidz nāve. Bet šo atgriešanās dīķi sakustina eņģelis. Kurš? Tēva lielās padomes Eņģelis – Kristus un Pestītājs. Jo, ja dievišķais vārds neaizskar mūsu sirdi un nerada tajā satraukumu, atgādinot par nākamā laikmeta sodiem, šis dīķis citādi nesāks darboties un atslābušajai dvēselei nekļūs par veselību. Bet to pamatoti varētu saukt par avju dīķi; jo tajā tiek nomazgātas iekšas un domas svētajiem, kas ir dzīvs upuris, Dievam patīkams. Lai tad mēs sasniegtu veselību un pēc veselības tiktu atrasti templī, tas ir, vairs netiktu apgānīti ar nesvētām domām, lai nākamais sods mums nekļūtu ļaunāks.

Piezīmes (3)
  1. „Ķēniņu grāmatās … podagru“ – ķēniņš Asa, 3. Ķēn. 15:23 (LXX; sal. 2. Laiku 16:12).
  2. „Tēva lielās padomes Eņģelis“ – Is. 9:6 (LXX).
  3. Četri tikumi – gudrība, drosme, atturība, taisnīgums; astotais laikmets – nākamais laikmets pēc „septiņiem“ šīs pasaules laikmetiem.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:14–15; 1. Kor. 11:32; 2. Laiku 16:12; Īj. 1–2; Ps. 48:13; Is. 9:6; Rom. 12:1

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«μστὰ ταῦτα εὐρίσκει αὐτὸν ὁ Ἰησοῦς ἐν τῷ Ἰερῷ, καὶ εἶπαν αὐτῷ· Ἱε ὑγιὴς γέγονας· μηκέτι ἀμάρτανε, ἵνα μὴ χεῖρόν τί σοι γένηται. Ἀπῆλθεν ὀ Ανθρωπος. καὶ ἀπήγγειλε τοῖς Ἰουδαίοις, ὅτι Ἰησοῦς ἐστιν ὁ ποιήσας αὐτὸν ὑγιῆ.» τὸν Κύριον τῷ παραλύτῳ, «Ἵε, ὑγιὴς γέγονας· μηκέτι ἀμάρτανε,» μανθάνομεν πρῶτον μὲν, ὅτι ἑξ ἁμαρτιῶν ἐτέχθη τῷ ἀνθρώπῳ τὸ νόσημα· δεύτερον δὰ ὅτι ἀληθὴς ὁ πκρὶ τῆς γεέννης λόγος, καὶ ὅτι ἀδιός ἐστιν ἡ τιμωρία. Ποῦ γὰρ νῦν εἰσιν οἱ λέγοντες, ζτι Ἐν μιᾷ ὥρᾳ ἐπόρνευσα, καὶ πῶς ἀθάνατα κολασθήσομαι; Ἰδοὺ γὰρ καὶ οὖτος οὐκ ἐν τοσούτοις ἀνθρώπου βίον σχεδὸν ἠνάλωσεν ἐν τῷ μέκει τῆς τιμωρίας. Οὐ γὰρ χρόνῳ τὰ ἀμαρτήματα κρίνεται, ὰλλ´ αὐτῇ τῇ φύσει τῶν πεπλημμελημένων. Αετὰ τούτων κἀκεῖνο μανθάνομεν, ὅτι κἂν χαλεπὴν δῶμεν ὑπὲρ τῶν προτέρων ἁμαρτημάτων τὴν δίκην, εἶτα τοῖς αὐτοῖς ἁμαρτήμασι πάλιν ἐμφυρῶμεν, χαλεπώτερα πάλιν πεισόμεθα· καὶ μάλα εἰκότως. Ὁ νὰρ μηδὲ τῇ προτέρᾳ τιμωρίᾳ βελτιωθείς, ἐπὶ μείζονα ἄγεται κολαστήρια, ὡς ἀναίσθητος καὶ καταφρονηθό · Καὶ τίνος ἕνεκεν, φησὶν, οὐ πάντες οὕτω κολάζονται; Καὶ γὰρ πολλοὺς ὁρῶμεν τῶν φαύλων εὐσωματοῦντας, καὶ σφριγῶντας, καὶ εὐημεροῦντας. Ἀλλὰὰ τὸ Ἀηδὲν αὐτοὺς παθεῖν ἐνταῦθα, ἐφόδιον γίνεται μείζονος ἐκεῖ τιμωρίας· καὶ τοῦτο δηλῶν ὁ Παῦλος ἔλεγεν, ὅτι «Κρινόμενοι ὑπὸ Κυρίου,» ἐνταῦθα δηλον ότι, «παιδευόμεθα, ἵνα μὴ σὺν τῷ κόσμῳ κατακριθῶμεν, » ἐκεῖ δηλαδή· τὰ μὲν γὰρ ἐνταῦθα νουθεσίας, τὰ δὲ ἐκεῖ τιμωρίας ἐστί. Τί οὖν: Πάντα τὰ νοσήματα ἐξ ἁμαρτημάτων; Οὐ πάντα μὲν, ἀλλὰ τὰ πλείονα. Τὰ μὲν γὰρ δι´ ἀμαρτήματα, ὥσπερ καὶ τοῦ παραλύτου τούτου καὶ ἐν ταῖς Βασιλείαις δὲ όρῶμέν τινα ποδαλγίᾳ περιπεσόντα δι´ ἁμαρτίας· τὰ δὲ δι´ εὐδοκίμησιν καὶ ἀνάῤόησιν ὥσπερ ἐπὶ τοῆ Ἰὸ Θ, ἵνα δειχθῇ ἡ ἁρετὴ αὐτοῦ· γίνονται δέ τινακαὶ ἀπὸ ῥᾳθυμίας, οἷον γαστριμαργίας καὶ μέθης. Τινὲς δὲ ἀπὸ τοῦ εἰπεῖν τὸν Κύριον, «Μηκέτι ἀμάρτανε,» στοχαζόμενοι ἀποφαίνονται, ὅτι τοῦτον τὸν παράλυτον ᾔδει ὁ Κύριος μέλλοντα ὑποδεῖξαι αὐτὸν, καὶ´ καταμηνῦσαι τοῖς Ἰουδαίοις, μεθ´ ὃ εὖρεν αὐτὸν ἐν τῷ ἱερῷ, καὶ διὰ τοῦτό φησι· «Μηκέτι ἁμάρτανε.» Ἀλλ´ οὐκ ἔστι τοῦτο. Φαίνεται γὰρ εὐλαβὴς ὁ ἄνθρωπος. «Εὐρίσκει γὰρ αὐτὸν, φησὶν, ὁ Ἰησοῦς ἐν τῷ ἰερῷ.» Καίτοι εἰ μὴ εὐλαβής ἦν, ἀνέσει καὶ τρυφῇ ἂν ἐξέδωκεν ἑαυτὸν, οἴκαδε δραμὼν, καὶ ἑξέφυγεν ἄν τὴν τῶν Ἰουδαίων μανίαν, καὶ τὰς λογοπραγίας· ἀλλ´ οὐδὲν τούτων αὐτὸν ἐποίησεν ἀποστῆναι τοῦ ἱεροῦ · ἀλλὰ καὶ μετὰ τὸ ἐπιγνῶναι τὸν Ἰησοῦν, ὅρα πῶς αὐτὸν εὐγνωμόνως ἀνακηρύττει τοῖς Ἰουδαίοις. Οή νὰρ λέγει, ὅτι Ἱησοῦς ἐστιν ὁ εἰπὼν ἆραι τὸν κράββατον, ὅπερ ἐκεῖνοι ἤθελον ἀκούειν, ἀλλ´ ὁ ποιἡσας αὐτὸν ὑγιῆ, ὅπερ ἀκούειν οὐκ ἠνείχοντο, ἔγκλημα ποιούμενοι τὴν τοῦ Σαββάτου παράλυσιν. Νόει δέ μοι προβατικὴν κολυμβήθραν, τὴν τοῦ βαπτίσματος χάριν, ἐν ᾗ τὸ ὑπὲρ ἡμῶν τυθὲν πρόβατον Ἰησοῦς ὁ Κύριος, ἐπλύθη βαπτισόμενος ὑπὲρ ἡμῶν. Πέντε δὲ στοὰς ἔχει αὕτη ἡ κολυμβήθρα. Ἀἱ γὰρ τέσσαρες ἀρεταὶ, καὶ τὸ θεωρητικὸν καὶ δογματικὸν, τῷ βαπτίσματι συνεμφαίνονται. Ἡ τοίνυν ἀνθρωπίνη φύσις, οἰά τις παράλυτος, πάσας τὰς ψχικάς δυνάμεις παρεθεῖσα, κατέκειτο τριάκοντα καὶ ὸκτὼ. ἔτη νοσοῦσα. Οὔτε γὰρ ἐν τῇ εἰς Τριάδα πίστει ὑγιῶς εἶχεν, οὔτε ὄγδοον αἰῶνα, ἀνάστασιν λέγω καὶ κρίσιν τῶν βεβιωμένων, βεβαίως ἐπίστευε γενή! τεσθαι. Διὸ καὶ οὐχ εὔρισκε θεραπείαν· οὐδὲ γὰρ ιἶχεν ἄνθρωπον τὸν ἐμβαλοῦντα εἰς τὴν κολυμβήθραν, τουτέστιν, οὔπω ἐγεγόνει ἄνθρωπος ὁ Υἱὸς τοῦ ιὸεοῦ, ὃς ἔμελλε διὰ τοῦ βαπτίσματος ὑγιᾶσαι αὐτόν. Ὅτε δὲ γέγονεν ἄνθρωπος, τότε ὑγίασε μὲν τὴν φύσιν ἡμῶν, προσέταξε δὲ καὶ τὸ κλινίδιον ἆραι, τουτέστι, καὶ τὸ σῶμα κοῦφον ποιῆσαι καὶ ἐλαφρὸν, καὶ ἄραι ἀπὸ τῆς γῆς, μὴ βαρυνόμενον σαρξι καὶ μερίμναις γηἶναις, ἀλλὰ τῆς πρὸς τὸ καλὸν ῥφθυμίας ἐξαναστῆσαι, καὶ περιπατεῖν, ὅ ἐστι κινεῖσθαι πρὸς τὴν τοῦ ἀγαθοῦ ἐργασίαν. Τὸ δὲ ταράσσεσθαι τὸ ὕδωρ τῆς κολυμβήθρας τοῦτο δηλοῖ, τὸ ἐν αὐτῇ θορυβεῖαθαι τὰ πνεύματα τῆς πονηρίας, συντριβόμενα καὶ συμπνιγόμενα τῇ τοῦ ἁγίου Πνεύματος χάριτι. Εἵη δὲ καὶ ἡμᾶς ἐπιτυχεῖν τῆς ὑγείας, τοὺς παρειμένους μὲν, καὶ πρὸς πᾶν ἔργον ἀγαθὸν ἀκινητοῦντας, μὴ ἔχοντας δὲ ἄνθρωπον, τουτέστιν, ἀνθρώπινον λογισμὸν, οἷα παρασυμβληθέντας τοῖς κτήνεσιν τοῖς ἀνοήτοις, ἵνα βάλλῃ ἡμᾶς εἰς τὴν τῶν δακρύων τῆς μετανοίας κολυμβήθραν, εἰς ἣν ὁ πρῶτος ἐμβὰς θεραπεύεται. Ὁ γὰρ εἰς τοὺς ὑστέρους καιροὺς ἀνααλλόμενος, καὶ ὑπερτιθεὶς τὴν μετάνοιαν, καὶ μὴ στεύδων ἐνταῦθα μετανοῆσαι, ἀλλ´ ὑστερῶν, οὐ τυγχάνει τῆς ἰάσεως. Πρῶτος οὖν σπούδασον ἐμβηναι, ἵνα μή σε προλάβῃ ὁ θάνατος. Ταύτην δὲ τὴν κολυμβήθραν τῆς μετανοίας ἄγγελος ταράσσει. Ποῖος; Ὁ τῆς μεγάλης βουλῆς τοῦ Πατρὸς, ὁ Χριστὸς καὶ Σωτήρ. Εἰ γὰρ μὴ ἅψηται τῆς καρδίας ἡμῶν ὁ θεῖος λόγος, καὶ ταραχὴν ἐργάσηται ἐν ταύτῃ διὰ μνήμης τῶν ἐν τῷ μέλλοντι αἰῶνι κολαστηρίων, οὐκ ἄλλως ἐνεργηθήσεται ἡ κολυμβήθρα αὕτη, οὐδὲ ὑγτία γίνεται τῇ παρειμένῃ ψυχῇ. Προβατικὴ δ´ ἂν τἰκότως κληθείη αὕτη· τὰ γὰρ ἐντόσθια καὶ οἱ λογισμοὶ τῶν εἰς θυσίαν ζῶσαν ἁγίων εὐάρεστον τῷ Θεῷ ἐν ταύτῃ ἀποπλύνονται. Γένοιτο οὖν ἡμᾶς τῆς ὑγείας τυχεῖν, καὶ ἐν τῷ ἱερῷ εὐρεθῆναι μετὰ τὴν ὑγείαν, βγουν, μηκέτι ἀνιέροις λογισμοῖς μολυνθῆναι, ἵνα μὴ χείρων ἡμῖν ἡ μέλλουσα κόλασις γένηται.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:16

„Un tāpēc jūdi vajāja Jēzu un meklēja Viņu nonāvēt [, ka Viņš to bija darījis sabatā].“ Bet, ja jūdi vajāja Kungu, ko tad cilvēks ar to bija grēkojis, Viņu tiem norādīdams? Jo viņš sludināja Dziedinātāju no pateicīga prāta, lai pievilktu ticībai arī citus; bet, ja tie vajāja Labdari, tā ir viņu vaina.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ διὰ τοῦτο ἐδίωκον τὸν Ἰησοῦν οἱ Ἰουδαῖοι, καὶ ἐζήτουν αὐτὸν ἀποκτεῖναι» Εἰ δε Ἰουδαῖοι ἐδίωκον τὸν Κύριον, τί παρὰ τοῦτο ἥμαρτεν ὁ ἄνθρωπος, ὑποδείξας αὐτὸν αὐτοῖς; Αὐτὸς μὲν γὰρ ἀπ´ εὐγνώμονος διανοίας, ἵνα καὶ τοὺς ἄλλους ἐφελκύσηται πρὸς πίστιν, ἐκήρυττε τὸν θεραπευτήν· εἰ δὲ ἐκεῖνοι ἐδίωκον τὸν εὐεργέτην, ἐκείνων τὸ ἔγκλημα.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:17–18

„Bet Jēzus tiem atbildēja: Mans Tēvs darbojas līdz šim, un Es darbojos. Tāpēc jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nonāvēt, ka Viņš ne tikai lauza sabatu, bet arī sauca Dievu par Savu Tēvu, darīdams Sevi Dievam līdzīgu.“ Jūdi apsūdz Kristu, ka Viņš veica dziedināšanu sabatā; bet Viņš, būdams Tēvam līdzgodīgs un ar to pašu varu, saka: „Kā Mans Dievs un Tēvs darbojas arī sabatā, un jūs Viņu neapsūdzat, tā arī ne Mani.“ Bet kā tad Tēvs darbojas līdz šim, kad Mozus saka: „Dievs atdusējās no visiem Saviem darbiem“? Vai gribi mācīties, kā Dievs vēl darbojas? Paskaties uz pasauli un iepazīsti apgādības darbus: sauli, kas lec un riet, jūru, avotus, upes, visas radītās dzīvās būtnes; un tu redzēsi, ka radība veic savu darbu, drīzāk – tiek darbināta un kustināta ar neizsakāmo Apgādības vārdu. Bet Apgādība noteikti veic savu darbu arī sabatā. Tātad, tā kā Tēvs darbojas un arī sabatā vada radību, pamatoti, saka, arī Es, Viņa Dēls, darbojos. Bet tie, skaudības kausēti, meklēja Viņu nonāvēt ne tikai tāpēc, ka Viņš lauza sabatu, bet arī tāpēc, ka sauca Dievu par Savu Tēvu, darīdams Sevi Dievam līdzīgu. Jo, tā kā Viņš sauca Sevi par Dēlu, Viņš nepieciešami darīja Sevi Dievam līdzgodīgu; jo katrs dēls ir tās pašas dabas kā tēvs. Kur šeit Ārijs? Patiesi viņš ir akls pret gaismu. Jo, saukdams Kristu par Tēva Dēlu, viņš Tam nepiešķīra, ka Viņam ir tā pati daba kā Tēvam, bet apliecināja neradītā Tēva Dēlu par radījumu. Kaut gan vajadzēja ņemt par skolotājiem kaut vai jūdus, kas tāpēc vajāja Kungu, ka Viņš sauca Sevi par Dieva Dēlu. Jo nepieciešami izrietēja, ka Viņš ir arī Dievam līdzīgs; jo, ja Dēla cieņa nebūtu liela un neceltu Viņu līdz līdzībai ar Dievu, kāpēc viņi Viņu vajāja?

Piezīmes (1)
  1. Grieķu ἴσος – „līdzīgs, vienlīdzīgs“.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:17–18; 1. Moz. 2:2; Ps. 103

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὁ δὲ Ἰησοῦς ἀπεκρίνατο αὐτοῖς· Ὁ Πατήρ μου ἕως ἄρτι ἐργάζεται, κἀγὼ ἐργάζομαι. Διὰ τοῦτο οὖν μᾶλλον αὐτὸν ἐζήτουν οἱ Ἰουδαῖοι ἀποκτεῖναι, ὅτι οὐ μόνον ἔλυε τὸ Σάββατον, ἀλλὰ καὶ Πατέρα ἴδιον ἔλεγε τὸν Θεὸν, ἴσον ἑαυτὸν ποιῶν τῷ Θεῷ.» Οἱ μὲν Ἰουδαῖοι ὡς ἐργασαμένῳ ἐν Σαββάτῳ τὴν θεραπείαν, ἐγκαλοῦσι τῷ Χριστῷ· αὐτὸς δὲ οἷα δὴ ὁμότιμος ὤν τῷ Πατρὶ καὶ τῆς αὐτῆς ἐξουσίας, φησὶν, ὅτι Ὥσπερ ὁ Θεὸς καὶ Πατήρ μου ἐργάζεται καὶ ἐν Σαββάτῳ, καὶ οὐκ ἐγκαλεῖτε αὐτῷ, οὕτως οὐδὲ ἐμοί. Πῶς δὲ ὁ Πατὴρ ἐργάζεται ἕως ἄρτι, τοῦ Μωσέως λέγοντος, ὅτι «Κατέπαυσεν ὁ Θεὸς ἀπὸ πάντων τῶν ἔργων αὐτοῦς » Θέλεις μαθεῖν, πῶς ἐργάζεται ἔτι ὁ Θεός; Ὅρα τὴν οἰκουμένην, καὶ κατάμαθε τὰ τῆς Προνοίας ἔργα· ἥλιον ἀνατέλλοντα, δυόμενον, θάλασσαν, πηγὰς, ποταμοὺς, ζῶα πάντα ἁπλῶς δημιουργηθέντα· καὶ ἴδοις ἂν τὴν κτίσιν τὰ ἑαυτῆς ἐνεργοῦσαν, μᾶλλον δὲ ἐνεργουμένην, καὶ κινουμένην τῷ ἀῤῥήτῳ τῆς Ιρονοίας λόγῳ. Πάντως δὲ ἡ Ποόνοια καὶ ἐν Σαβθάτῳ τὰ οἰκεῖα ἐνεργεῖ. Ὧστε επεὶ ὁ Πατὴρ ἐργάζεταε, καὶ ἐν Σαββάτῳ τὴν κτίσιν διακυβερνᾷ, εἰκότω- κἀγὼ, φησὶν, ὁ Υἱὸς αὐτοῦ ἐργάζομαι. Οἱ δὲ, διατηκόμενοι τῷ φθόνῳ, ἐζήτουν αὐτὸν ἀποκτεῖναι, οὐ μόνον, ὅτι ἔλυε τὸ Σάββατον, ἀλλ´ ὅτι καὶ Πατέρα αὐτοῦ ἔλεγε τὸν Θεὸν, ἴσον ἐαυτὸν ποιῶν τῷ Θεῷ. Ἐπεὶ γὰρ Υἱὸν ἔλεγεν ἑαυτὸν, ἀναγκαίως ἱσότιμον ἐποίει ἑαυτὸν τῷ Θεῷ· πᾶς γὰρ υἱὸς τῆς αὐτῆς ἐστι φύσεως τῷ πατρί. Ποῦ Ἄρειος ἐνταῦθα; Ὅντως τετύφλωται περὶ τὸ φῶς. Υἱὸν γὰρ ὀνομάζων τὸν xριστὸν τοῦ Πατρὸς, οὐκ ἐδίδου αὐτῷ τὸ καὶ τὴν αὐτὴν φύσιν ἔχειν τῷ Πατρὶ, ἀλλὰ κτίσμα τὸν τοῦ ἀκτίστου Πατρὸς Υἱὸν ὡμολόγει. Καίτοι Ἰουδαίους γοῦν ἔδει διδασκάλους παραλαβεῖν, οῖ διὰ τοῦτο ἐδίωκον τὸν Κύριον, ὅτι Υἱὸν ἐαυτὸν ἔλεγε τοῦ Θεοῦ. Ἀναγκαίως γὰρ συνήγετο, καὶ ἵσος εἶναι Θεῷ· ἐπεὶ εἰ μὴ μέγα ἦν τὸ τοῦ Υἱοῦ ἀξίωμα, καὶ εἰς ἴσον ἦγεν αυτὸν τῷ Θεῷ, τίνος ἕνεκεν ἐδίωκον αὐτόν;

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:19–21

„Tad Jēzus atbildēja un sacīja tiem: patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls neko nevar darīt no Sevis, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to tāpat dara arī Dēls. Jo Tēvs mīl Dēlu un Viņam rāda visu, ko Pats dara, un rādīs Viņam vēl lielākus darbus par šiem, lai jūs brīnītos. Jo, kā Tēvs uzmodina mirušos un dara dzīvus, tā arī Dēls dara dzīvus, kurus grib.“ „Dēls neko nevar darīt no Sevis“, jo Viņam nav nekā sveša, nedz Tēvam nepiederīga, bet Viņš visā līdzinās Tēvam; un Viņam nav citas būtības, lai Viņam būtu arī cits spēks un tātad cita darbība; bet, tā kā Viņam ir tā pati būtība, Viņam ir arī tas pats spēks. Tāpēc Viņš arī dara to pašu un nevar darīt neko citu kā vien to, ko dara Tēvs. Jo Viņam nav cita spēka – ne zemāka, ne augstāka par Tēva spēku –, bet Tēvam un Dēlam ir viena būtība, viens spēks, viena darbība. „Jā,“ saka, „bet Tēvs ir it kā Dēla skolotājs, kas Viņam norāda, kā jādarbojas. Jo, ja Dēls neredz Tēvu darām, Viņš neko nedara.“ Tātad es jautāju Ārijam un Eunomijam, kas tā runā niekus: kā Tēvs māca Dēlu? Ar gudrību vai ne? Protams, ar gudrību. Bet kas ir Dieva gudrība? Vai ne Dēls? Jā, protams. Tātad Dēls māca Pats Sevi. Ak, jūsu neprātu! Jūs nododat Dēlu Tēvam kā kādu zēnu mācīties. Bet es kopā ar Dieva gudrību apliecinu, ka, ja Tēvs ko zina, Viņš to nezina bez Dēla, jo Tas ir Viņa gudrība. Ja Tēvs ko spēj, Viņš to nespēj bez Dēla, jo Tas ir Viņa spēks. Bet ka tas ir patiesi, klausies: „Ko Tēvs dara, to tāpat dara arī Dēls.“ Ja Tēvs dara ar varu un spēku, tad tāpat arī Dēls. Tātad Dēls nav zemāks par Tēvu. Bet, ja pazemīgi ir sacīts: „Viņam rāda visu“ un: „Rādīs lielākus par šiem“, nav jābrīnās. Jo Viņš runā ar cilvēkiem, kas uz Viņu dusmās šņāc un kuriem augstais aizrauj elpu: ko gan tie nebūtu darījuši, ja jau tad, kad Viņš lielākoties runā tik pazemīgi, tie trako? Bet ko nozīmē: „Un rādīs lielākus par šiem“? Tā kā Viņš bija spēcinājis paralizēto, bet gatavojās uzmodināt arī mirušo, tāpēc Viņš saka: „Ja jūs brīnāties, ka Es esmu darījis veselu paralizēto, jūs redzēsiet lielākus par šiem.“ Bet ka vārdu „rādīt“, būdamu pazemīgu, Viņš sacīja saimniecības dēļ, lai remdētu viņu muļķību, klausies, kas seko: „Jo, kā Tēvs,“ saka, „uzmodina mirušos, tā arī Dēls dara dzīvus, kurus grib.“ Tātad Dēls uzmodina tāpat kā Tēvs, un ar to Viņš parāda spēka nemainīgo vienādību, bet ar „kurus grib“ – varas vienlīdzību. Bet visu to āriāņi uztver pret Dēla godību, bet mēs, pareizticīgie, to saprotam par labu tai.

Piezīmes (1)
  1. Eunomijs – 4. gs. galējais āriānis (anomejs).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:19–21; 1. Kor. 1:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίνατο οὖνό Ἰησοῦς, καὶ εἴπεναύτοῖς· Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, οὐ δύναται ὁ Υἱὸς ποιεῖν ἀφ´ ἐαυτοῦ οὐδὲν, ἐάν μή τι βλέπῃ τὸν Πατέρα ποιοῦντα. Ἃ γὰρ ἂν ἐκεῖνος ποιῇ, ταῦτα καὶ ὁ Υἱὸς ὁμοίως ποιεῖ, Ὁ γὰρ Πατὴρ φιλεῖ τὸν Υἱὸν, καὶ πάντα δείκνυσιν αὐτῷ, ἃ αὐτὸς ποιεῖ, καὶ μείζονα τούτων δείξει αὐτῷ ἔργα, ἵνα ὑμεῖς θαυμάζητε. Ὧσπερ γὰρ ὁ Πατὴς ἐγείρτι τοὺς νεκροὺς, καὶ ζωοποιεῖ· οὕτω καὶ ὀ Υἱνε, οὓς θέλει ζωοποιεῖ.» -ποὸ δύναται ὁ Υἱὸς ποιεῖν ἀφ´ ἐαυτοῦ οὐδὲν,» καθὸ οὐδὲν ἀλλότριον, οὐδὲ ξένον τοὺ Πατρὸς ἔχει, ἀλλὰ πάντα ἔοικε τῷ Πατρί· καὶ οὐκ ἄλλην ἔχει οὐσίαν, ἵνα καὶ ἄλλην δύναμεν ἔχῃ, καὶ ἀκολούθως μλλην ἐνέργειαν· ἀλλ´ ἑπεὶ τὴν αὐτὴν ἔχει οὐσίαν, τὴν αὐτὴν ἔχει καὶ δύναμιν. Διὰ τοῦτο δὲ καὶ τὰ αὐτὰ ἐνεργεῖ, καὶ οὐ δύναται ἄλλο τι ποιῆσαι, παρ´ ὃ ὁ Πατὴρ ποιεῖ. Οὐ γὰρ ἄλλην δύναμιν ἔχει ἢ ὑποδεεστέραν, ἢ ὑπερτέραν τῆς πατρικῆς· ἀλλὰ μία οὐσία, μία δύναμις, μία ἐνέργεια Πατρὶ καὶ Υἱῷ. Ναὶ, φησὶν, ἀλλ´ οἷόν τις διδάσκαλός ἐστιν ὁ Πατὴς τοῦ Υἱοῦ, ὑποδεικνύων αὐτῷ, πῶς δεῖ ἐργάζεσθαι. Ἐἀν γὰρ μὴ βλέπῃ τὸν ΠΠατέρα ὁ Υἱὸς ποιοῦντα, οὐδὲν ποιεῖ. Οὐκοῦν ἐρωτῶ Ἄρειον καὶ Εὐνόμιον. τοὺς ταῦτα ληροῦντας, πῶς διδάσκει ὁ Πατὴς τὸν Υἱόν; Ἐν σοφίφ, ἢ οὕ; Πάντως ἐν σοφίᾳ. Τίς δὲ ἡ σοφία τοῦ Θεοῦ; Ἅρ´ οὐχὶ ὁ Υἱός Ναὶ πάντως. Ὁ ΥΙὸς ἄρα διδάσκει ἐαυτόν. Βαβαὶ τῆς ἀνοίας ὑμῶν! οἷγε ὡς παῖδά τινα παραδιδόατε τῷ Πατρὶ τὸν Υἱὸν μαθησόμενον. Ἐγὼ δὲ μετὰ τῆς τοῦ Θεοῦ σοφίας ἀποφαίνομαι, ὅτι εἴ τι οἶδεν ὁ Πατὴρ, οὐκ ἄνευ τοῦ Υἱοῦ οἷδεν· αὐτὸς γάρ ἐστιν ἡ σοφία αὐτοῦ. Εἶ τι δύναται ὁ Πατὴρ, οὐκ ἄνευ τοῦ Υἱοῦ δύναται· αὐτὸς γάρ ἐστιν δύναμις αὐτοῦ. Ὅτι δὲ ταῦτα ἀληθῆ, ἄκουε· «Ὅ τι ἂν ὁ Πατὴρ ποιῇ, ταῦτα καὶ ὁ Χἱὸς ὁμοίως ποιεῖ.» Εἰ ὁ Πατὴρ μετ´ ἐξουσίας καὶ δυνάμεως, καὶ ὁ Υἱὸς ὁμοίως. Οὐκ ἄρα ὑποδεέστερος ὁ νiλς ταῦ Πατρός. Εἰ δὲ ταπεινῶς εἴρηται τὸ, «Δείκνυσιν αύτῷ πάντα,» καὶ τὸ, «Μείζονα τούτων δείξει,» οὐ χρὴ θαυμάζειν. Πρὸς γὰρ ἀνθρώπους διαλέγεται φωνοῦντας, κατ´ αὐτοῦ, καὶ διαπριομάνους πεινὰ τοῖς ὑψηλοῖς, τί οὐκ κν ἐποίουν, ὅπου γε κα οὖτω ταπεινῶς τὰ πλείω φθεγγομένου λυττῶσι· Τί δέ ἐστι, τὸ, «Καὶ μείζονα τούτων δείξει;» Ἐπειδὴ παράλυτον ἔσφιγξε, μέλλει δὲ καὶ νεκρὸν ἐγείρειν, διὰ τοῦτό φησιν· Εἰ θαυμάζετε ὅτι παράλνπον ὑγιῆ πεποίηκα, μείζονα τούτων ὄψεσθε. Ὅτι δὲ τὸ δεῖξαι ῥῆμα ταπεινὸν ὃν, κατ´ οἰκονομίαν εἶπεν, ἵνα τὴν μωρίαν αὐτῶν παραμυθήσηται, ἄκους τῶν ἐφεξῆς. «Ὡς γὰρ ὁ Πατὴρ, φηοὶν, ἐγείρει τοὺς νεκροὺς, ομτω καὶ ὁ Υἱὸς οὓς θέλει ζωοπωιεῖ.» Ἐγείρει μὲν οὐν ὁ Υἱὸς, ὥσπερ ὁ Πατὴρ, καὶ διὰ σοίτου δείκνυσι τὸ τῆς δυνάμεως ἀπαράλλακτον· διὰ δὲ τοῦ, «Οὓς θέλει,» τῆς ἐξουσίας τὴν ἰσότητα. Ταῦτα δὲ πάντα οί μὲν Ἀρειανοὶ κατὰ τῆς Υἱοῦ δόξης ἐκλαμβάνονται, οἱ δὲ ὀρθόδοξοι ὑπὲρ ταύτης νοοῦμεν,

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:22–23

„Jo arī Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, lai visi godātu Dēlu, kā viņi godā Tēvu. Kas negodā Dēlu, tas negodā Tēvu, kas Viņu sūtījis.“ Viņš bija parādījis, ka spēj darīt labu, ar daudzajām zīmēm, ko bija darījis. Bet, tā kā tas viņus nesamulsināja un nepamudināja Viņu godāt, kā pienācās, Viņš saka, ka „visu tiesu Tēvs ir nodevis Dēlam“, lai arī bailes no tiesas viņus pārliecinātu izrādīt Viņam godu. Jo mēs, cilvēki, un it īpaši nesaprātīgākie, parasti iemācāmies pienākumu drīzāk ar bailēm nekā ar labdarībām. Bet vārdus „Tēvs ir nodevis tiesu Dēlam“ saproti tā: ka Viņš To dzemdējis par Tiesnesi, – tāpat kā tu dzirdi arī: „Viņam deva dzīvību“, un saproti, ka Viņš To dzemdējis dzīvu. Jo, tā kā Tēvs ir Dēlam Viņa esamības cēlonis, viss, kas Dēlam ir, tiek sacīts saņemts no Tēva, jo Viņam tas ir pēc dabas no Tā. Tātad arī tiesu Viņam ir no Tēva tā, kā tā ir Tēvam. Jo, lai mēs, dzirdēdami, ka Tēvs ir Dēla cēlonis, nesaprastu, ka Viņš ir Tā cēlonis tāpat kā radījumu, un tāpēc neievestu goda pamazināšanu, Viņš saka, ka Dēlam nav nekādas atšķirības no Tēva. Jo Tas, kam ir vara sodīt un godināt, kā Viņš grib, spēj to pašu, ko Tēvs; tāpēc arī Viņš ir jāgodā tāpat kā Tēvs. „Jo,“ saka, „lai visi godātu Dēlu, kā viņi godā Tēvu.“ Tātad Ārija piekritēji, tā kā domā godāt Dēlu kā radījumu, tiek atmaskoti, ka arī Tēvu godā kā radījumu. Jo vai nu viņi Dēlu nemaz negodā – un tad lai tiek ierindoti kopā ar jūdiem; vai, ja godā Viņu, bet kā radījumu, bet Viņš ir jāgodā tāpat kā Tēvs, tiek pilnīgi atmaskoti, ka arī Tēvu godā kā radījumu. Un arī citādi, pēc tā, kas seko: kā tad godā Tēvu tie, kas negodā Dēlu? Jo Viņš piebilst: „Kas negodā Dēlu, tas negodā Tēvu.“ Kas negodā, saka, tā, kā Es sacīju, – kā arī Tēvu; jo, ja kāds saka, ka Dēls ir gan radījums, bet pārāks par visiem radījumiem, un it kā izrāda Dēlam laipnību ar šo melīgo un tukšo godu, viņš pilnīgi negodā arī Tēvu, kas Viņu sūtījis. Bet „sūtījis“ Viņš sacīja, lai tie nepārvērstos par zvēriem, kā jau iepriekš teicām. Jo, kā sacīts, Viņš brīnišķīgi pin mācību, reizēm Sev piešķirdams augsto liecību, kā pienācās, bet reizēm ienaidnieku jūdu trakuma dēļ – pazemīgo. Jo, ja pat pēc tam, kad Viņš bija augšāmcēlies no mirušajiem un uzkāpis debesīs un caur apustuļiem parādījis Savu spēku, Ārijs un Eunomijs sacēlās pret Viņa godību un nogāza Viņu līdz radījumam, – ko gan toreiz nebūtu izdarījuši jūdi, kas Viņu redzēja miesā staigājam kopā ar muitniekiem un netiklēm un ēdam un dzeram kā vienu no daudziem, ja Viņš būtu runājis par Sevi tikai augsto un nebūtu piejaucis arī pazemīgo?

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:22–23; Jņ. 5:26; Mt. 11:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὐδὲ γὰρ ὁ Πατὴρ κρίνει οὐδένα, ἀλλὰ τὴν κρίσιν πᾶσαν δέδωκε τῷ Υἱῷ· ἵνα πάντες τιμῶσι τὸν ΥΙὸν, καθὼς τιμῶσι τὸν Πατέρα. Ὁ μὴ τιμῶν τὸν Υν, οὐ τιμᾷ τὸν Πατέρα τὸν πέμψαντα αὐτόν» Ἔδειξεν ἑαυτὸν εὐεργετεῖν υνάμενον διὰ τῶν πολλῶν σημείων, ὧν ἐποίησεν. Ἑπαὶ δὲ οὐκ ἐδυσώπησεν αὐτοὺς, ἢ ἐπεσπάσατο πρὸς τὸ τιμῆσαι αὐτὸν, ὡς ἄξιον ἦν, φησίν, ὅτι Κ«Τὴν ἡρίσιν πᾶσαν ὁ Πατὴρ τῷ Χἱῷ δέδωκεν,» Πνα καὶ ὁ φόβος τῆς κρίσεως πείσῃ αὐτοὺς τιμὴν πρὸς αὐτὸν ἐνδείξασθαι. Εἰώθαμεν γὰρ οἱ ἄνθρωποι, καὶ μάλιστα οἱ ἀλογώτεροι, φόβῳ μᾶλλον ἢ εὐεργεσίαις, τὸ δέον μεταμανθάνειν. Τὸ δὲ, «Ἔδωκε τὴν κρίσιν τῷ Υἱῷ ὁ Πατὴρ,» οὔτω νόησον, ὅτι κριτὴν αὐτὸν ἐγέννησεν, ὥσπερ ἀκούεις καὶ τὸ, «Ζωὴν ἔδωκαν αὐτῷ,» καὶ νοεῖς, ὅτι ζῶντα αὐτὸν ἐγέννησεν. Ἐπεὶ γὰρ ὁ Πατήρ ἐστιν αἴτιος τῷ Υἱῷ τοῦ εἶναι, τὰ πάντα, ὅσα ἔχει ὁ Υἱὸς, λέγεται λαβεῖν παρὰ τοῦ Πατρὸς, ὡς ἐξαὐτοῦ φυσικῶς ταῦτα ἔχων. Καὶ τὴν κρίσιν οὖν ἔχει ἐκ τοῦ Πατρὸς οὕτως, ὡς ἔχει αὐτὴν ὁ Πατήρ. Ἵνα γὰρ μὴ ἀκούοντες αἴτιον εἶναι τὸν Πατέρα τοῦ Υἱοῦ, νοήσωμεν ὅτι οὗτός ἐστιν αἴτιος αὐτοῦ, ὥσπερ καὶ τῶν κτισμάτων, καὶ διὰ τοῦτο τῆς τιμῆς ἐλάττωσιν εἰσαγάγωμεν, φησὶν ὅτι οὐδεμία παραλλαγὴ τῷ Υἱῳ πρὸς τὸν Πατέρα. Ὁ γὰρ ἐξουσίαν ἔχων κολάζειν, καὶ τιμᾷν, ὡς βούλεται , ταυτὰ δύναται τῷ Πατρί· διὸ καὶ δεῖ αὐτὸν τιμᾷν οὔτως ὡς τὸν Πατέρα. «Ἵνα γὰρ, φησί, πάντες τιμῶσι τὸν Υἱὸν, καθὼς τιμῶσι τὸν Πατέοα» Οἱ γοῦν περὶ τὸν Ἅρειον, ἐπειδὴ ὡς κτίσμα τιμᾷν οἴονται τὸν Υἱὸν, καὶ τὸν Πατέρα λοιπὸν ὡς κτίσμα τιμῶντες ἐλέγχονται. Ἠ γὰρ οὐ τιμῶσιν ὅλως τὸν Υἱὸν. καὶ μετὰ τῶν Ἰουδαίων ταττέσθωσαν· ἢ εἴπερ τιμῶσι μὲν αὐτὸν, ὡς κτίσμα δὲ, πρέπει δὲ τιμᾷν αὐτὸν ὥσπερ καὶ τὸν Πατέρα, ἐλέγχονται πάντως καὶ τὸν Πατέρα ὡς κτίσμα τιμῶντες. Καὶ ἄλλως δέ, κατὰ τὸ ἐπαγόμενον· πῶς τιμῶσι τὸν Πατέρα. οἱ μὴ τιμῶντες τὸν Υἱόν; Ἐπάγει γάρ· «Ὁ μὴ τιμῶν τὸν Υἱὸν, οὐ τιμᾷ τὸν Πατέρα.» Ὁ μὴ τι μῶν, φησὶν, οὕτως, ὡς εἶπον, καθὼς καὶ τὸν Πα τέρα· ἐπεὶ εἴ τις λέγει, ὅτι κτίσμα μὲν ὁ Υἱὸς, ὑπερέχων δὲ πάντων τῶν κτισμάτων, καὶ δοκοίη χαρίζεσθαι τῷ Υἱῷ ψευδῆ τάύτην καὶ ματαίαν τιμὴν ἀτιμάζει πάντως καὶ τὸν Πατέρα τὸν πέμψαντα αὐτόν. Τὸ δὲ, «πέμψαντα,» εἶπεν, ἴνα μὴ ἐκθσριωθῶσι, καθὰ προείπομεν. Τὴν γὰρ διδασκαλίαν, ὡς εἴρηται, πλέκει θαυμασίως, ποτὲ μὲν τὰ ὑψηλὰ ἑαυτῶ προσμαρτυρῶν, ὡς ἦν ἄξιον, ποτὲ δέ, διὰ τὴν μανίαν τῶν ἐχθρῶν Ἰουδαίων, τὰ ταπεινά. Εἰ γὰρ καὶ ἀναστάντος ἐκ νεκρῶν, καὶ ἀναβάντος εἰς οὐρανοὺς, καὶ διὰ τῶν ἀποστόλων δείξαντος τὴν οἱκεἰαν δύναυμιν ἐπανέστησαν Ἄρειος καὶ Εὐνόμιος τῇ δόξῃ αὐτοῦ, καὶ εἰς κτίσμα αὐτὸν κατήγαγον· εἱ τότε Ἰουδαῖοι βλέποντες αὐτὸν ἐν σαρκὶ περιπατοῦντα μετὰ τῶν τελονῶν καὶ πορνῶν, καὶ τρώγοντα, καὶ πίνοντα, ὡς ἔνα τῶν πολλῶν, τί οὐκ ἂν ἐποίησαν, εἰ πάντα ὑψηλὰ περὶ ἑαυτοῦ ἔλεγε, καὶ μὴ συγκατεμίγνυε καὶ τὰ ταπεινά;

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:24

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet ir pārgājis no nāves dzīvībā.“ Tāpēc Viņš arī piebilst: „Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība.“ Arī ar to Viņš uzmundrina klausītāju prātus, ka, dzirdēdami Viņa vārdus, tie ticēs Dievam. Jo Viņš nesacīja: „Kas tic Man“, bet: „Tam, kas Mani sūtījis.“ Tātad, kas tic Tam, nenāk tiesā jeb sodā, bet dzīvo mūžīgu dzīvi, nepakļaudamies dvēseles un mūžīgajai nāvei, kaut arī pakļautos dabiskajai, laicīgajai.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ὁ τῶν λόγων μου ἀκούων, καὶ πιστεύων τῷ πέμψαντί με, ἔχει ζωὴν αἰώνιον, καὶ εἰς κρίσιν οὐκ ἔρχεται, ἀλλὰ μεταβξβηκεν ἐκ τοῦ θανάτου εἰς τὴν ζωήν.» Διὸ καὶ ἐπάγει· «Ὁ ἀκούων μου τοὺς λόγους, καὶ πιστεύων τῷ πέμψαντί με, ἔχει ζωὴν αἰώνιον.» Τὰς δὲ γνώμας αὐτῶν καὶ διὰ τούτων ἱλαρύνει ἀκουόντων, ὅτο Θεῶ μέλλουσι πιστεύειν ἀκούοντες τοὺς λόνους αὐ τοῦ. Οὐ γὰρ εἶπεν, ὅτι Ὁ πιστεύων ἐμοὶ, ἀλλὰ, «Τῶ πέμψαντί με.» Ὁ τοίνυν πιστεύων ἐκείνῳ, εἰς κρίσιν, ἤτοι εἰς κόλασιν, οὐκ ἔρχεται, ἀλλὰ ζῇ ἀδιον ζωὴν, θάνατον τὸν ὑυχικὸν καὶ αἰώνιον μὴ ὑφιστάμενος, εἰ καὶ τὸν φυσικὸν τὸν πρόσκαιρον ὑποσταίη.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:25–29

„Patiesi, patiesi Es jums saku: nāk stunda, un tā ir tagad, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un, kas to dzirdēs, tie dzīvos. Jo, kā Tēvam ir dzīvība Sevī, tā Viņš arī Dēlam ir devis, ka Viņam ir dzīvība Sevī, un ir devis Viņam varu arī tiesu turēt, jo Viņš ir Cilvēka Dēls. Nebrīnieties par to, jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un izies – kas labu darījuši, uz dzīvības augšāmcelšanos, bet kas ļaunu darījuši, uz tiesas augšāmcelšanos.“ Iepriekš sacījis: „Kas negodā Dēlu, tas negodā Tēvu“, un izteicis par Sevi kaut ko augstu, lai neliktos, ka tas, ko Viņš saka, ir lielīšanās un tukša dūmaka, Viņš sniedz arī pierādījumu ar darbiem, sacīdams: „Nāk stunda“; tad, lai mēs neturētu aizdomās, ka laiks ir garš, Viņš saka: „Un tā ir tagad, kad mirušie dzirdēs Dēla balsi“, tas ir, tagad, kad Es uzturos pie jums. Bet to Viņš saka par mirušajiem, kurus gatavojās uzmodināt, piemēram, atraitnes dēlu, sinagogas priekšnieka meitu un Lācaru. Tad Viņš piebilst arī sacītā pierādījumu: „Jo, kā Tēvam,“ saka, „ir dzīvība Sevī, tā Viņš arī Dēlam ir devis, ka Viņam ir dzīvība Sevī“, lai Viņš dzīvinātu tos, kas dzird Viņa balsi. Bet Viņš ir devis Viņam varu ne tikai dzīvināt, bet arī tiesu turēt, tā ka Viņš var sodīt un atmaksāt. Bet runu par tiesu Viņš nepārtraukti ceļ priekšā, lai pievilktu klausītājus. Jo, kas ir pārliecināts, ka gan celsies augšām, gan Viņam dos atbildi par nodarījumiem, tas noteikti steigsies pie Viņa, cenzdamies Viņu salabināt kā savu nākamo Tiesnesi. Bet nebrīnieties, ka Viņš ir Cilvēka Dēls. Jo, kaut arī Viņš ir Cilvēka Dēls, Viņš ir arī Dievs; tā ka tiesa Viņam pamatoti pieder kā Dieva Dēlam. Bet, ja Viņš izskatās arī kā cilvēks, nebrīnieties. Bet jāzina, ka Pāvils no Samosatas, mācīdams, ka Kungs ir vienkāršs cilvēks, šo vietu lasīja tā: „Un ir devis Viņam varu arī tiesu turēt, jo Viņš ir Cilvēka Dēls“, un, šeit likdams pieturzīmi, vārdus „Nebrīnieties par to“ lasīja kā jauna teikuma sākumu. Bet tā lasīt ir pavisam neprātīgi. Jo Tēvs ir devis tiesu Dēlam nevis tāpēc, ka Viņš ir Cilvēka Dēls, bet tāpēc, ka Viņš ir Dievs. Tātad tas, negribēdams saukt Kristu par Dievu, bet par Cilvēka Dēlu, tā arī saprata, ka Viņš ir Tiesnesis ne kā Dievs, bet kā Cilvēka Dēls; bet mēs saprotam tā, kā sacīts. Bet, runājis par daļējo augšāmcelšanos – es saku, par Lācara un citu, kas, protams, bija nomiruši sen –, tagad Viņš runā par vispārējo: „Nāk stunda, kad tie, kas ir kapos, dzirdēs Dieva balsi“; jo šeit Viņš runā par vispārējo augšāmcelšanos. Bet, tā kā iepriekš Viņš bija sacījis: „Kas tic, tas nenāk tiesā“, lai mēs nedomātu, ka pestīšanai pietiek ar ticību vien, Viņš saka: „Celsies augšām tie, kas ļaunu darījuši, uz tiesas augšāmcelšanos, bet kas labu – uz dzīvības augšāmcelšanos.“ Tātad ticība vien bez darbiem neattaisno, bet jābūt klāt arī darbiem; jo tad tā arī ir ticība īstā nozīmē. Bet ievēro, ka mācība notiek divējādi – ar bailēm un ar iedrošinājumu. Jo tas, ka tiks nosodīti tie, kas ļaunu darījuši, iebiedē; bet tas, ka tie, kas labu darījuši, celsies augšām dzīvībai, pamudina ar iedrošinājumu.

Piezīmes (1)
  1. Pāvils no Samosatas – 3. gs. Antiohijas bīskaps, nosodīts par mācību, ka Kristus ir tikai cilvēks.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:25–29; Lk. 7:11–15; Mk. 5:22–42; Jņ. 11:43–44; Jēk. 2:17–26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ὅτι ἔρχεται ὥρα, καὶ νῦν ἐστιν, ὅτε οἱ νεκροὶ ἀκούσονται τῆς φωνῆς τοῦ Υἱοῦ τοῦ Θεοῦ, καὶ οἱ ἀκούσαντες ζήσονται, Ὥσπερ γὰρ ὁ Πατὴρ ζωὴν ἔχει ἐν ἑαυτῷ, οὕτως ἔδωκε καὶ τῷ Υἱῷ ζωήν ἔχειν ἐν ἐαυτῷ, καὶ ἐξουσίαν ἔδωκεν αὐτῶ ναὶ κοίσιν ποιεῖν· ὅτι Υἱδς ἀνθρώπου ἐστί. Μὴ θαυμάζετε τοῦτο, ὅτι ἔρχεται ὥρα, ἐν ᾗ πάντες οἱ ἐν τοῖς μνημείοις ἀκούσονται τῆς φωνῆς αὐτοῦ, καὶ ἐκπορεύσονται, οἰ τὰ ἀγαθὰ ποιήσαντες, εἰς ἀνάστασιν ζωῆς, οἱ δὲ τὰ φαῦλα πράξαντες, εἰς ἀνάστασιν κρίσεως. » Εἰπὼν ἀνωτέρω, ὅτι «Ὁ μὴ τιμῶν τὸν Υiὸν, οὐ τιμᾷ τὸν Πατέρα, καὶ ὑψηλά τινα περὶ αὐτοῦ φθεγξάμενος, ἵνα μὴ δόξῃ κόμπος εἶναι ἃ λέγει, καὶ τόφος διάκενος, παρέχει καὶ τὴν διὰ τῶν ἔργων ἀπόδειξιν λέγων, ὅτι «Ἔρχεται ὥρα·» εἶτα, ἵνα μὴ μακρὸν ὑποπτεύσωμεν τὸν χρόνον, φησί· «Καὶ νῦν ἔστιν, ἄτε οἱ νεκροὶ ἀκούσονται τῆς φωνῆς τοῦ Υἱοῦ,» τουτέστι, νῦν ἐμοῦ μεθ´ ὑμῶν διατρίβοντος. Ταῦτα δὲ λέγει περὶ ὧν ἔμελλεν ἀναστῆσαι νεκρῶν, οἷον τοῦ υἱοῦ τῆς χήρας, τῆς θυγατρὸς τοῦ ἀρχισυναγώγου, καὶ τοῦ Λαζάρου. Εἶτα καὶ λογισμὸν ἐπάγει τῶν εἰρημένων ἀποδεικτικόν. «Ὥσπερ γὰρ, φησὶν, ὁ Πατὴρ ζωὴν ἔχει ἐν ἑαυτῷ, οὕτως ἔδωκε καὶ τῷ Υἱῷ ἔωὴν ἔχειν ἐν ἑαυτῷ·» ἵνα ζωογονῇ τοὺς ἀκούοντας αὐτοῦ τῆς φωνῆς. Οὐ μόνον δὲ ἐξουσίαν δέδωκεν αὐτῷ ζωογονεῖν, ἀλλὰ καὶ κρίσιν ποιεῖν, ὥστε κολάξειν καὶ τιμωρεῖσθαι. Συνεχῶς δὲ τοὺς περὶ κρίσεως λόγους εἰς τὸ μέσον ἄγει, να τοὺς ἀκροατὰς ἐπαγάγηται. Ὁ γὰρ πεισθείς, ὅτι καὶ ἀναστήσεται, καὶ αὐτῷ δώσει τὰς εὐθύνας τῶν πεπλημμελημένων, προσδοαμεῖται πάντως αὐτῷ, ἐξιλεούμενος αὐτὸν, ὡς μέλλοντα αὐτοῦ κριτὴν ἔσεσθαι. Μὴ θαυμάζετε δὲ ἅτι Υἱὸς ἀνθρώπου ἐστίν. Εἰ γὰρ καὶ Υἱὸς ἀνθρώπου ἐστὶν, ἀλλὰ καὶ Θεός ἐστιν· ὥστε τὴν κρίσιν εἰκότως ἔχει, ὡς Υἱὸς Θεοῦ. Εἰ δὲ καὶ ἄνθρωπος φαίνεται, μὴ θαυμάζετε. Χρὴ δὲ γινώσκειν, ὅτι Παῦλος ὁ Σαμοσατεὺς, ψιλὸν ἄνθρωπον δογματίζων τὸν Κύριον, οὔτως ἀνεγίνωσκε τοῦτο τὸ χωρίον· «Καὶ ἐξουσίαν ἔδωκεν αὐτῳ, καὶ κρίσιν ποιεῖν, ὅτι Υἱὸς ἀνθρώπου ἐστίν·» ἐνταῦθα δὲ στίζων, ἀπ´ ἄλλης ἀρχῆς ἀνεγίνωσκε τὸ, «Μὴ θαυμάζετε τοῦτο» Ἀνόητον δὲ τελείως ἐστὶ τὸ οὕτως ἀναγινώσκειν. Τὴν γὰρ κρίσιν δέδωκε τῷ Υἱῷ ὁ Πατὴρ, οὐχ ὅτι Υἱὸς ἀνθρώπου ἑστὶν, ἀλλ´ ὅτι Θεός. Ἐκεῖνος μὲν οὗν μὴ δεχόμενος εἰπεῖν τὸν Χριστὸν Θεὸν, ἀλλ´ Υἱὸν ἀνθρώπου, οὔτως ἐνόει κριτὴν αὐτὸν εἶναι, οὐχ ὡς Θεὸν, ἀλλ´ ώς Υἱὸν ἀνθρώπου· ἡμεῖς δὲ οὕτω νοοῦμεν, ὡς εἴρηται. Εἰπὼν δὲ περὶ τῆς μερικῆς ἀναστάσεως, τοῦ Λαζάρου, φημί, καὶ τῶν ἄλλων, οἱ πάλαι δηλαδὴ ἔθανον, νῦν λέγει περὶ τῆς καθόλου· «Ὅτι ἔρχεται ὥρα, ἐν ᾖ οἱ ἐν τοῖς μνημείοις ἀκούσονται τῆς φωνῆς τοῦ Θεοῦ·» περὶ τῆς καθολικῆς γὰρ ἀναστάσεως ἐνταῦθά φησιν. Ἐπειδὴ δὲ εἶπεν ἀνωτέρω, ὅτι «Ὁ πιστεύων, εἰς κρίσιν οὐκ ἔρχεται,» ἵνα μὴ νομίσωμεν, ὅτι ἡ πίστις μόνη εἰς σωτηρίαν ἀρκεῖ, φησὶν, ὅτι «Ἀναστήσονται, οἱ τὰ φαῦλα πράξαντες εἰς ἀνάστασιν κρίσεως, οἱ τὰ ἀγαθὰ, εἰς ἀνάστασιν ζυῆς.» Οὐκ ἄρα ἡ πίστις μόνη χωρὶς ἔργων δικαιοῖ, ἀλλὰ καὶ τὰ ἔργα προσεῖναι δεῖ· τότε γὰρ καὶ κυρίως πίστις ἐστίν. Ὅρα δὲ διπλῆν τὴν διδασκαλίαν γινομένην, διὰ φόβου καὶ ἱλαρότητος. Τὸ μὲν γὰρ κατακριθῆναι τοὺς τὰ φαῦλα πράξαντας, ἐκφοβεῖ· τὸ δὲ εἰς ζωὴν ἀναστῆναι τοὺς τὰ ἀγαθὰ πράξαντας, δι´ ἰλαρότητος προτρέπεται

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:30

„Es neko nevaru darīt no Sevis; kā Es dzirdu, tā Es tiesāju, un Mana tiesa ir taisna, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā Tēva gribu, kas Mani sūtījis.“ Kā arī iepriekš sacīts, šie vārdi – „Es neko nevaru darīt no Sevis“ un visi tamlīdzīgie – parāda Dēla neatšķirību no Tēva. Jo Es nevaru darīt neko svešu un Tēvam nepiederīgu; jo Man nav ne citādas gribas, kā Tēva griba, ne cita spēka. Bet, kā Es dzirdu no Tēva, tā Es tiesāju; tas ir, kā tiesātu Pats Tēvs, tā arī Es. Bet to Viņš saka, lai parādītu, kā mēs bieži teicām, neatšķirību gan darbos, gan vārdos, gan tiesās. Jo, lai daži, redzēdami Viņu kā cilvēku, neapgrēcinātos, kā gan tas, kas izskatās kā cilvēks, varētu turēt taisnu tiesu, kad Dāvids ir sacījis: „Ikviens cilvēks ir melis“, Viņš jau iepriekš bija sacījis: „Nebrīnieties, ka Es esmu Cilvēka Dēls“; bet arī tagad Viņš saka: „Mana tiesa ir taisna, jo Es tiesāju, kā dzirdu Savu Tēvu tiesājam. Jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tēva gribu.“ Kas grib apstiprināt savu nodomu, to varbūt varētu turēt aizdomās, ka viņš sagroza taisnību; bet kas neraugās uz savu, kāds gan tam būtu iegansts nespriest taisnīgi? „Tātad Es nemeklēju Savu gribu; jo Man nav Savas gribas [atsevišķi no Tēva], bet, ko grib Tēvs, to arī Es.“

Piezīmes (2)
  1. Ps. 115:2 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 116:11.
  2. „Man nav Savas gribas“ – Teofilakts runā par gribu, kas būtu atšķirīga no Tēva gribas, nevis noliedz Kristus cilvēcisko gribu.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:30; Ps. 115:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὐ δύναμαι ἐγὼ ποιεῖν ἀπ´ ἐμαυτοῦ οὐδέν· καθὼς ἀκούω, κρίνω, καὶ ἡ κρίσις ἡ ἐμὴ δικαία ἐστίν· ὅτι οὐ ζητῶ τὸ θέλημα τὸ ἐμὸν, ἀλλὰ τὸ θέλημα τοῦ πέμψαντός με Πατρός.» Καθὰ καὶ ἐν τοῖς ἀνωτέρι. λέλεκται. τὴν ἀπαραλλαξίαν τοῦ Υἱοῦ πρὸς τὸν Πατέρα ἐνδείκνυνται ταῦτα τὰ ῥήματα, τὸ, «Οὐ δύναμαι ἐγὼ ποιεῖν ἀπ´ ἐμαυτοῦ οὐδὲν,» καὶ ὅσα τοιουτότροπα. Οὐδὲν γὰρ ξένον καὶ ἀλλότριον τοῦ Πατρὸς δύναμαι ἐγὼ ποιεῖν· οὔτε γὰρ θέλημα ἔχω ἀλλοῖον παρὰ τὸ πατρικὸν, οὔτε δύναμιν. Καθὼς δὲ ἀκούω παρὰ τοῦ Πατρὸς, οὕτω κρίνω· τουτέστιν, ὡς ἂν αὐτὸς ὁ Πατὴρ κρίνει, οὕτω κἀγώ. Ταῦτα δὲ λέγει διὰ τὸ δεῖξαι, ὡς πολλάκις ἔφημεν, τὸ ἀπαράλλακτον καὶ ἐν ἔργοις, καὶ λόγοις, καὶ κρίσεσιν. Ἵνα γὰρ μή τινες, ἄνθρωπον ὁρῶντες αὐτὸν, σκανδαλίζωνται, πῶς ὁ φαινόμενος ἄνθρωπος δικαίαν κρίσιν ποιήσειεν, τοῦ Δαυΐδ εἰπόντος, «Πᾶς ἄνθρωπος ψεύστης ·» ἔφθασε μὲν εἰπὼν, ὅτι Μὴ θαυμάζετε, διότι Υἱὸς ἀνθρώπου εἰμί· λέγει δὲ καὶ νῦν, ὅτι Δικαία ἡ κρίσις μού ἐστι, καθὸ κρίνω, ὡς ἀκούω τοῦ Πατρός μου κρίνοντος. Μὴ γὰρ τὸ ἐμὸν θέλημα ζητῶ, ἀλλὰ τὸ τοῦ Πατρός. Ὁ μὲν θέλων τὸ ἑαυτοῦ βούλημα κυρῶσαι, ἴσως ἂν ὑποπτευθείη, ὡς παραφθείρων τὸ δίκαιον· ὁ δὲ μὴ τὰ ἑαυτοῦ σκοπῶν, τίνα ἂν ἔχη πρόφασιν τοῦ μὴ τὰ δίκαια ψηφίζεσθαι; Ἐγὼ τοίνυν οὐ ζητῶ τὸ θέλημα τὸ ἐμόν· οὐδὲ γὰρ ἔχω ἐμὸν θέλημα · ἀλλ´ ὃ θέλει ὁ Πατὴρ, ἐκελνο κἀγώ.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:31–35

„Ja Es liecinu par Sevi, Mana liecība nav patiesa. Ir Cits, kas liecina par Mani, un Es zinu, ka liecība, ko Viņš par Mani liecina, ir patiesa. Jūs sūtījāt pie Jāņa, un viņš ir liecinājis par patiesību. Bet Es neņemu liecību no cilvēka; bet to Es saku, lai jūs tiktu izglābti. Viņš bija degošs un spīdošs lukturis; bet jūs gribējāt kādu laiku priecāties viņa gaismā.“ Šeit Kungs it kā runā pretrunīgi. Jo daudzās vietās Viņš redzami ir liecinājis par Sevi, kā Viņš sacīja samarietei: „Es esmu Kristus“, un aklajam, un citur daudzās vietās. Tātad, ja tas ir nepatiesi, kāda mums cerība uz pestīšanu? Bet šķiet pretruna ne tikai šī, bet arī cita, ne mazāka. Jo tālāk Viņš saka: „Kaut arī Es liecinu par Sevi, Mana liecība ir patiesa.“ Kā tad saskaņosim šos vārdus, kas šķiet viens otram pretī? Vienā vietā Viņš saka: „Ja Es liecinu par Sevi, Mana liecība nav patiesa“, – to Viņš saka, raugoties uz jūdu uzskatu. Jo, tā kā tie, iespējams, gatavojās Viņam sacīt: „Tu liecini par Sevi, bet neviens, kas liecina pats par sevi, nav ticams“, Viņš iebilzdams saka: „Es neliecinu par Sevi; jo tad pēc jūsu domām Es nebūtu ticības cienīgs. Ir Cits, kas liecina par Mani“ – Jānis. Bet tur, kur Viņš saka: „Kaut arī Es liecinu, Mana liecība ir patiesa“, – to Viņš saka piekāpdamies; jo, piekrizdams jūdu spriedumam, Viņš saka: „Lai būtu tā, ka Es liecinu par Sevi. Tātad, kaut arī Es liecinu, Mana liecība ir patiesa; jo, būdams Dievs, Es esmu ticams.“ Tā ka pirmo Viņš sacīja iebilzdams: „Es neliecinu, bet Priekštecis“, bet otro – kā pretargumentu jeb piekāpdamies: „Kaut arī Es liecinu, Mana liecība ir patiesa.“ Tātad, saka, Man ir trīs liecinieki: Jānis, Mani darbi, Mans Tēvs. Un vispirms Viņš min Jāni; lai kāds Viņam nesacītu: „Ko tad, ja viņš tev par labu liecināja?“, Viņš saka: „Jūs paši sūtījāt pie Jāņa. Jūs noteikti nebūtu sūtījuši jautāt, ja jūs nebūtu viņu uzskatījuši par ticamu. Tā ka arī jūs paši liecināt, ka Jānis bija patiess. Kaut gan Es kā Dievs neesmu vajadzīgs pēc cilvēka liecības – Kungs pēc kalpa liecības. Bet, tā kā jūs viņu uzskatāt par ticamāku un vairāk ieklausāties viņā nekā Manī, un pie viņa jūs steidzāties, bet Man neticat pat tad, kad Es daru brīnumus, tāpēc Es atgādinu Jāņa liecību un daru visu, un uzņemos pat to, kas nav Manas dievības cienīgs, lai jūs tiktu izglābti.“ Bet Jāni Viņš sauc par degošu lukturi, jo arī viņa veidojums bija no zemes, un gaisma viņam nebija no sevis, bet no Gara žēlastības, un uz laiku. Jo, tiklīdz parādījās Kunga diena jeb mācība, lukturis arī tika paslēpts. „Bet jūs kādu laiku pieņēmāt viņa sacīto un priecājāties viņā; tad, pieķērušies tam, ko viņš sacīja par Mani, jūs palikāt savā agrākajā neticībā. Jo, ja jūs viņam būtu stingri noticējuši, viņš jūs drīz būtu pievedis pie ticības Man.“

Piezīmes (1)
  1. „Pretargumentu jeb piekāpdamies“ – grieķu κατὰ ἀντιπαράστασιν, ἤτοι συνδρομήν (retorikas termini: pieņemt pretinieka pieņēmumu, lai to atspēkotu).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:31–35; Jņ. 4:26; Jņ. 9:37; Jņ. 8:14; Jņ. 1:19–27

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«ν ἐγὼ μαρτυρῶ περι εμαυτοῦ, ἡ μαρτυρία μου οὐκ Κστιν ἀληθής. Ἄλλος ἐστὶν ὁ μαρτυρῶν περὶ ἐμοῦ, καὶ οἷδα ὅτι ἀληθής ἐστιν ἡ μαρτυρία ἣν μαρτυρεῖ περὶ ἐμοῦ. Ὑμεῖς ἀπεστάλκατε πρὸς Ἰωάννην. καὶ μεμαρτύρηκε τῇ ἀληθείᾳ. Ἐγὼ δὲ παρὰ ἀνθρώπου τὴν μαρτυρίαν οὐ λαμβάνω· ἀλλὰ ταῦτα λέγω, ἵνα ὑμεῖς σωθῆτε. Ἐκεῖνος ἦν ὁ λύχνος ὁ καιόμενος, καὶ φαίνων, ὑμεῖς δὲ ἡθελήσατε ἀγαλλιασθῆναι πρὸς ὥραν ἐν τῷ φωτὶ αὐτοῦ.» αίνεται ἐνταῦθα ἐναντία λέγων ὁ Κύριος. Καὶ γὰρ πολλαχοῦ φαίνεται μαρτυΡήσας ἑαυτῷ, ὥσπερ τῇ Σαμαρείτιδι ἔφη· «Ἐγώ εἰμι ὁ Χριστός·» καὶ τῷ τυφλῷ, καὶ ἑτέρωθι πολλαχοῦ. Ἐὰν οὖν ταῦτα ὧσι ψευδῆ, ποία ἡμῖν σωτηρίας ἐλπίς; Οὐ τοῦτο δὲ μόνον δοκεῖ ἐναντίωμα, ἀλλὰ καὶ ἕτερον οὐκ ἔλαττον. Προῖὼν γὰρ, φησὶν, ὅτι, «Κἂν ἐγὼ μαρτυρῶ περὶ ἐμαυτοῦ, ἡ μαρτυρία μου ἀληθής ἐστι.» Πῶς οὖν συμβιβασθήσονται ταῦτα δοκοῦντα μάχεσθαι; Ὁ μὲν λέγει, ὅτι «Ἀν ἐγὼ μαρτυρῶ περὶ ἐμαυτοῦ, ἡ μαρτυρία μου οὐκ ἔστιν ἀληθὴς, » λέγει ὡς πρὸς τὴν ὑπόληψιν τῶν Ἰουδαίων. Ἐπαὶ γὰρ ἔμελλον ἐκεῖνοι ἴσως εἰπεῖν αὐτῷ, ὅτι Σὺ μαρτυρεῖς περὶ σεαυτοῦ, οὐδεὶς δὲ μαρτυρῶν ἑαυτῷ, ἀξιόπιστός ἐστι, φησὶν ἐνστατικῶς, ὅτι Οὐ μαρτυρῶ ἐγὼ περὶ ἐμαυτοῦ· ἧ γὰρ ἂν κατὰ τὴν ὑμετέραν γνώμην οὐκἄξιος εἴην πιστεύεσθαι. «Ἄλλος ἐστὶν ὁ μαρτυρῶν περὶ ἐμοῦ,» ὁ Ἰωάννης. Ὃ δὲ λέγει, ὅτι «Κἂν ἐγὼ μαρτυρῶ, ἡ μαρτυρία μου ἀληθής ἐστι,» κατὰ συνδρομὴν λέγει, συκερέχων γὰρ τῷ λογισμῷ τῶν Ἰουδαίων, φησὶν, ὅτι Ἔστω, ὅτι ἐγὼ μαρτυρῶ περὶ ἐμαυτοῦ. Κἂν ἐγὼ τοίνυν μαρτυρῶ, ἀληθής ἐστιν ἡ μαρτυρία μου· Θεὸς γὰρ ὢν, ἀξιόπιστός κἰμι Ὦστε τὸ μὲν πρῶτον ἐνστατικῶς εἶπεν, ὅτι Οὐκ ἐγὼ μαρτυρω, ἀλλ´ ὁ Πρόδρομος· τὸ δὲ δεύτερον κατὰ ἀντιπαράστασιν, ἤτοι συνδρομὴν, ὅτι «Κἂν ἐγὼ μαρτυρῶ, ἀληθής ἐστιν ἡ μαρτυρία μου.» Τρεῖς οὖν, φησιν, ἔχω μάρτυρας, τὸν Ἰωάννην, τὰ ἔργα μου, τὸν Πατέρα μου. Καὶ πρῶτον τὸν Ἰωάννην τίθησιν, ἵνα μήτις εἴπῃ αὐτῷ· Τί οὖν, εἰἐκεῖνος πρὸς χάριν ἐμαρτύρησέ σοι; φησὶν, ὅτι Ὑμεῖς αὐτοὶ ἀπεστείλατε πρὸς Ἰωάννην. Πάντως δὲ οὐκ ἂν ἀπεστεῖίλατε ἐρωτῶντες, εἰ μὴ ἀξιόπιστον αὐτὸν ἐνομίζετε. Ὥατι καὶ ὑμεῖς αὐτοὶ μαρτυρεῖτε, ὅτι ἀληθὴς ἦν δ Ἰωάννης. Καίτοι ἐγὼ μὲν, οἷα δὴ Θεὸς ὤν, οὐ δέομαι ἀνθρωπίνης μαρτυρίας, τῆς τοῦ δούλου ὁ Δεσπάτης. Ἐπεὶ δὲ ὑμεῖς αὐτὸν ἀξιοπιστότερον ἡγεῖσθε, καὶ αὐτῷ μᾶλλον προσέχετε ἤπερ ἐμοὶ, κἀκείνῳ μὲν προσεδράμετε, ἐμοὶ δὲ οὐδὲ θαυματουργοῦντι πιατεύετε · διὰ τοῦτο ἀναμιμνήσκω τῆς Ἰωάννου μαρτυρίας, καὶ πάντα ποιῶ, καὶ ἀναδέχομαι καὶ τὰ ἀνἀξια τῆς ἐμῆς θεότητος, ἵνα ὑμεῖς σωθῆτε. Λύχνον δὲ καιόμενον τὸν Ἰωάννην φησὶ, καθὼς καὶ ἐκ γῆς εἶχε τὴν διάπλασιν, καὶ οὐκ οἴκοθεν τὸ φῶς, ἀλλ´ ἀπὸ τῆς τοῦ Πνεύματος χάριτος καὶ πρόσκαιρον. Ἃμα τε γὰρ ἐφάνη ἡ τοῦ Κυρίου ἡμέρα, ἤτοι διδασκαλία, καὶ ἀπεκρύβη ὁ λύχνος. Ὑμεῖς δὲ, πρὸς ὤραν μὲν ἁπεδέξασθε τὰ εἰρημένα παρ´ αὐτοῦ, καὶ ἠγαλλιάσθητε ἐν αὐτῷ· εἶτα ἐπιλαβόμενοι ὧν περὶ ἐμοῦ εἰπεν, ἐμαινατε ἐπὶ πῆς προτέρας ἀπιστίας. Εἰ γὰρ ἐκείνῳ ἄπαξ βεβαίως ἐπιστεύσατε, ταχέως ἂν ὑμᾶς πρὸς τὴν ἐμὴν ἐχειραγώγησε πίστιν.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:36–38

„Bet Man ir liecība, lielāka par Jāņa liecību. Jo darbi, ko Tēvs Man ir devis, lai Es tos pabeigtu, – tie paši darbi, ko Es daru, liecina par Mani, ka Tēvs Mani ir sūtījis. Un Tēvs, kas Mani sūtījis, Pats ir liecinājis par Mani. Jūs ne Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, ne Viņa veidolu redzējuši, un Viņa vārds jums nepaliek jūsos, jo Tam, ko Viņš sūtījis, jūs neticat.“ „Jānis gan,“ saka, „ir liecinājis par Mani – Jānis, kas jums šķiet ticamākais no visiem.“ Bet, tā kā varēja atrasties kādi apmelotāji, kas varbūt teiks: „Un ko tas mums? Jānis Tev izdabāja un tāpēc liecināja par labu“, Viņš saka: „Jūs sūtījāt pie Jāņa un jautājāt, noteikti uzskatīdami viņu par patiesu. Tomēr Man ir arī cita liecība, lielāka par Jāņa liecību. Darbi, ko Tēvs Man ir devis“, tas ir, „Man uzticējis, lai Es tos pabeigtu, liecina par Mani.“ Bet par darbiem Viņš sauc, protams, brīnumus, piemēram, paralizētā piecelšanu un pārējos. Bet, tā kā tie Viņu apsūdzēja, ka Viņš to dara sabatā, un sacīja: „Viņš nav no Dieva, jo neievēro sabatu“, Viņš tiem parāda, ka dara to, kas Tēvam labpatīk, un ka Viņš drīzāk ir no Dieva, jo pabeidz darbus, ko Dievs Viņam devis. „Jo darbi,“ saka, „ko Tēvs Man ir devis, lai Es tos pabeigtu.“ Tātad, tā kā tos ir devis Tēvs, jūs esat Dieva pretinieki, kas stājas pretī šiem darbiem. „Un Tēvs, kas Mani sūtījis, Pats ir liecinājis par Mani.“ Kur tad Tēvs par Viņu ir liecinājis? Daži saka – pie kristības, kad Viņš sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls.“ Bet es domāju, ka labāk saprast tā, ka Dievs par Viņu ir liecinājis caur visiem Rakstiem – caur bauslību un praviešiem. „Bet jūs,“ saka, „ne Viņa – es saku, Tēva – balsi neesat dzirdējuši, ne Viņa veidolu redzējuši, bet Viņš jums ir pavisam nepazīstams; jo arī Viņa vārds jums nepaliek jūsos“, tas ir: „Jūs nezināt Rakstus, kas liecina par Mani, kaut arī jums šķiet, ka zināt, un lielāties, ka jums uzticēti Dieva vārdi.“ No kā redzams, ka jūs nezināt Rakstus? „No tā, ka Tam, ko Viņš sūtījis, jūs neticat.“ Tātad, kā jūs ne Dieva balsi neesat dzirdējuši (jo Dievam nav jūtama balss), ne Viņa veidolu redzējuši (jo Viņš ir bez veidola un bez apveida), tā jums nav sevī arī Viņa vārda – es saku, Rakstu, kas liecina par Mani.

Piezīmes (1)
  1. Grieķu εἶδος – „izskats, veidols“.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:36–38; Jņ. 9:16; Mt. 3:17; Rom. 3:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἔγὼ δὲ ἔχω τὴν μαρτυρίαν μειζω τοῦ Ἰωὰν. νου. Τὰ γὰρ ἔργα ἃ ἔδωκέ μοι ὁ Πατὴρ, ἵνα τελειώσω αὐτὰ, αὐτὰ τὰ ἕργα ἃ ἐγὼ ποιῶ, μαρτυρεῖ περὶ ἐμου, ὅτι ὁ Πατήρ με ἀπέσταλκε· καὶ ὁ πέμψας με Πατὴρ, αὐτὸς μεμαρτύρηκε περὶ ἐμοῦ· φθτε φωνὴν αὐτοῦ ἀκηκόατε πώποτε, οὕτε εἶδος αὐτοῦ ἑωράκατε, καὶ τὸν λόγον αὐτοῦ οὐκ ἔχετε μένοντα ἐν ὑμῖν· ὅτι ὃν ἀπέστειλε ἐκεῖνος, τούτῳ ὑμεῖς οὐ πιστεύετε.» Ἐμαρτύρησε μὲν, φησίν,, ἠωάννης περὶ ἐμοῦ, Ἰωάννης ὁ πάντων δοκῶν ὑμῖν ἀξιοπιστότατος. Ἐπεὶ δὲ εἰκὸς εὐρεθῆναί τινας συκοφάντας, οἶ τυχὸν ἐροῦσι· Καὶ τί πρὸς ἡμᾶς; Τωάννης ἐχαρίζετό σοι, καὶ διὰ τοῦτο τὰ χρηστότορα ἐπεμαρτύρει· Ἔμεῖς, φησὶν, ἐπέμψατε πρὸς ωάννην, καὶ ἠρωτήσατε, ἀληθῆ πάντως αὐτὸν νομίζοντες. Πλὴν ἔχω καὶ ἄλλην μαρτυρίαν μείζω τοῦ Ἰωάννου. Τὰ ἔργα καὶ ἃ ἔδωκέ μοι ὁ Πατὴρ, τουτέστιν,. Ἀνέθετό μοι ὁ Πατὴρ, ἵνα τελειώσω αὐτὰ, μαρτυροῦσι περὶ ἐμοῦ. Αέγει δὲ ἔργα, τὰ θαύματα δήπου, οἷον τὴν τοῦ παραλύτου ἀνόρθωσιν, καὶ τὰ λοιπά. Ἐπεὶ δὲ ἐνεκάλουν αὐ τῷ, ὅτι ἐν Σαββάτῳ ταῦτα ποιεῖ, λέγοντες, ὅτι «Οὐκ ἕστιν ἐκ τοῦ Θεοῦ Ἐτι τὸ Σάββατον οὐ τηρεῖ·» δείκνυσιν αὐτοῖς, ὅτι τὰ τῷ Πατρὶ δεῦογμένα ποιεῖ, καὶ Στι μᾶλλον ἐκ τοῦ Θεοῦ ἑστι, καθὼς τὰ παρὰ τοῦ Θεοῦ δεδομένα αὐτῷ ἔργα τελεῖ. «Τὰ γὰρ ἔργα, φησὶν, ἃ ἔδωκέ μοι ὁ Πατὴρ, πα τελειώσω αὐτά.» Ἐπεὶ οὗν ὁ Πατὴρ δέδωκε ταῦφα ὑμεῖς ἐστε ἀντίθερι οἱ ἐναντιαιλιμεκοι τοῖς τοιςἡ τοις ἔργοις. «Καὶ ὁ πέμψας με Πατὴρ, αὐτὸς μεμαρτύρηκε περὶ ἐμοῦ.» Ποῦ δ μεμαρτύρηκε περὶ αὐτοῦ ὁ Πατήρ; Τινὲς μὲν λέγου ιν, ὡς ἐπὶ τοῦ βαπτίσματος, ὅταν εἶπεν· «Οὗτι ἐστιν ὁ Υἱός μου ὁ ἀνατοτάς, » Κρεῖττον δὲ οἷμαι νοεῖν, ὅτι διὰ πάσης τῆς Γραφῆς ἐμαρτύρησε περὶ αὐτοῦ ὁ Θεὸς, διά τε τοῦ νόμου καὶ τῶν προφητῶν. Ἀλλ´ ὑμεῖς, φησὶν, οὔτε φωνὴν αὐτοῦ ἀκηκόατε, τοῦ Πατρὸς λέγω, ρὔτε εἰδος αὐτοῦ ἑωράκατε, ἀλλὰ παντάπασιν Κἄγνωστος ὑμῖν ἐστι· διότι καὶ τὸν λάγον αὐτοῦ οὐκ ἔχετε μένοντα ἐν ὑμῖν· τουτέστι, Τὰς Γραφὰς τὰς περὶ ἐμοῦ μαρτυρούσας οὐκ οἴδατε, εἰ καὶ δοκεῖτε ὅτι οἴδατε, καὶ καυχᾶσθε, ὡς τὰ Λὸγια τοῦ Θεοῦ ἐμπιστευθέντες. Πόθεν δῆλον, ὅτι οὐκ οἴδατε τὰς Γραφάς· «Ὅτι ὃν ἀπέστειλεν ἐκεῖνος, τούτῳ ὑμεῖς οὐ πιστεύετε.» Ὥσπερ οὖν οὔτε φωνὴν Θεοῦ ἠκούσατεὐ γὰρ ἔχει φωνὴν ὁ Θεὸς αἰσθητὴν), οὐτε εἶδος αὐτοῦ ἑωράκατενειδεος γάρ ἑστι καὶ ἀσγημάτιστος )· οὕτως οὐδὲ τὸν λόγον αὐτοῦ, λέγω δὴ τὰς Γραφὰς τὰς περὶ ἐμοῦ μαρτυρούσας, ἔχετε ἐν ἃαυτοῖς.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:39–42

„Jūs pētāt Rakstus, jo domājat, ka jums tajos ir mūžīgā dzīvība; un tie ir tie, kas liecina par Mani; un jūs negribat nākt pie Manis, lai jums būtu dzīvība. Es neņemu godu no cilvēkiem; bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestības jums nav sevī.“ Viņš tiem bija sacījis, ka Dieva vārda, tas ir, Rakstu, kas liecina par Viņu, nav viņos. Tātad, mācīdams, kā tie varēs iegūt Dieva vārdu, Viņš saka: „Pētiet Rakstus; jo jūs domājat, ka jums tajos ir dzīvība.“ Bet ievēro, kā Viņš nesacīja: „Jums ir dzīvība“, bet: „Jūs domājat“; „domājat“ Viņš sacīja, parādīdams, ka tie no turienes patiesībā neguva nekādu augli, cerēdami tikt izglābti ar lasīšanu vien, bez ticības. „Jo tie ir tie, kas liecina par Mani; bet jūs negribat nākt pie Manis, lai jums būtu dzīvība.“ Tā ka arī no šejienes mācāmies, ka viņi bija ļauni pēc brīvas izvēles. Jo Viņš nesacīja: „Jūs nevarat nākt“, bet: „Jūs negribat nākt.“ Lai dzird maniheji, ka ļaunums pastāv nevis pēc dabas, bet pēc brīvas izvēles. Bet, tā kā Viņš viņiem bija atgādinājis Jāņa liecību un Tēva liecību, un liecību caur Saviem darbiem, darīdams to vienīgi viņu pestīšanas dēļ, bet bija sagaidāms, ka daudzi turēs aizdomās, ka Viņš to saka aiz godkāres, tāpēc Viņš saka: „Es neņemu godu no cilvēkiem“, tas ir: „Man nav vajadzīgs gods; jo Man nav tādas dabas, lai būtu vajadzīgs gods no cilvēkiem. Bet jūs Mani vajājat, aizbildinādamies, ka to darāt aiz mīlestības uz Dievu. Bet tā nav, tā nav. Jo Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestības jums nav sevī“, kaut arī jūs to atkal un atkal ceļat priekšā kā iemeslu Mani vajāt. Tātad pamatoti jūdiem nebija Dieva mīlestības, jo viņi vajāja Pašu Mīlestību – Dieva Dēlu. Pamatoti viņos nepalika arī Viņa vārds; jo viņi atraidīja Vārdu un Dievu.

Piezīmes (1)
  1. „Pētāt“ / „pētiet“ – grieķu ἐρευνᾶτε var būt gan īstenības, gan pavēles izteiksme; Teofilakts to saprot kā pamudinājumu.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:39–42

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐρευνᾶτε τὰς Γραφὰς, ὅτι ὑμεῖς δοκεῖτε ἐν αὐταῖς ζωὴν αἰώνιον ἔχειν· καὶ ἐκεῖναί εἰσιν αἱ μαρτυροῦσαι περὶ ἐμοῦ, καὶ οὐ θέλετε ἐλθεῖν πρός με, ἵνα ζωὴν ἔχητε. Δόξαν παρὰ ἀνθρώπων οὐ λαμβάνω, ἀλλ´ ἔγνωκα ὑμᾶς, ὅτι τὴν ἐανάπην τοῦ Θεοῦ οὐκ ἔχετε ἐν ἑαυτοῖς.» Εἶπεν αὐτοῖς, ὅτι, Ὁ λόγος τοῦ Θεοῦ, τουτέστιν, αἱ Γραφαὶ αἱ περὶ ἐμοῦ μαρτυροῦσαι, οὐκ ἔστιν ἐν ὑμῖν. Διδάσκων οὖν πῶς δυνήσονται σχεῖν τὸν λόγον τοῦ Θεοῦ, φησίν· «Ἐρευνᾶτε τὰς Γραφάς· ἐν αὐταῖς γὰρ δοκεῖτε ὑμεῖς ζωὴν ἔχειν.» Ὅρα δὲ πῶς οὐκ εἶπεν, Ἔχετε ζωὴν, ἀλλ´, «Ὅτι δοκεῖτε·» δοκεῖτε δὲ εἰπε, δεικνὺς ὅτι οὐδὲν κατὰ ἀλήθειαν ἐκεῖθεν ἐκαρποῦντο, ἀπὸ τῆς ἀναγνώσεως μόνης σώςεσθαι, προσδοκῶντες, πίστεως μὴ προσούσης. «Ἐκιῆνα. μὲν γάρ εἰσιν αἱ μαρτυροῦσαι περὶ ἐμοῦ· ἀλλ´ ὑμεῖς οὐ θέλετε ἐλθεῖν πρός με, ἵνα ζωὴν ἔχητε.» Ὥστε κάντεῦθεν μανθάνωμεν, ὡς ἐκ προαιρέσεως ἦσαν κακοί. Οὐκ εἶπε γὰρ, ὅτι Οὐ δύνασθε ἐλθεῖν, ἀλλ´ ὅτι «Οὐ θέλετε ἐλθεῖν.» Ἀκουέτωσαν Μανιχαῖοι, ὅτι οὐ φύσει τὸ κακὸν, ἀλλὰ προαιρέσει συνίσταται. Ἐπεὶ δὲ ἀνέμνησεν αὐτοὺς τῆς Ἰωάννου μαρτυρίας, καὶ τῆς τοῦ Πατρὸς, καὶ τῆς διὰ τῶν ἔργων αὐτοῦ, διὰ τὴν σωτηρίαν αὐτῶν μόνον ταῦτα ποιῶν· εἰκὸς δὲ ην πολλοὺς ὑποπτεύειν, ὅτι δόξης ἔρωτι ταῦτα λέγει· διὰ τοῦτό φησιν, ὅτι «Δόξαν παρὰ ἀνθρώπων οὐ λαμβάνω·» τουτέστι, Δόξης οῆ δέομαι· οὐδὲ γὰρ φύσιν ἔχω τοιαύτην, ὥστε δεῖσθαι τῆς παρὰ ἀνθρώπων δόξης. Ἵμεῖς δὲ διώκετέ με προφασιζόμενοι, ὅτι δι´ ἀγάπην Θεοῦ τοῦτο ποιεῖτε. Ἀλλ´ οὐκ ἔστι τοῦτο, οὐκ ἔστι. «Ἔγνωκα γὰρ ὑμᾶς, ὅτι τὴν ἀγάπην τοῦ Θεοῦ οὐκ ἔχετε ἐν ἑαυτοῖς·» κἀν ἄνω καὶ κάτω τοῦτο προβάλλοισθε, τὸ διὰ τὸ διώκειν με. Εἰκότως οὖν οἱ Ἰουδαίοι τὴν ἀγάπην τοῦ Θεοῦ οὐκ εἶχον, ἐπεὶ ἐδίωκον τη ν αὐτοαγάπην, τὸν Υἱὸν τοῦ Θεοῦ. Εἰκότως καὶ τ´»ν λόγον αὐτοῦ οὐκ εἶχον μένοντα ἐν αὐτοῖς· τὸν γὰρ Λόγον καὶ Θεὸν παρῃτοῦντο.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 5:43–47

„Es esmu nācis Sava Tēva vārdā, un jūs Mani nepieņemat; ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsiet. Kā jūs varat ticēt, ja jūs ņemat godu cits no cita, bet godu, kas ir no vienīgā Dieva, nemeklējat? Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu pie Tēva; ir, kas jūs apsūdz, – Mozus, uz kuru jūs esat cerējuši. Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man; jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsiet Maniem vārdiem?“ „Es gan,“ saka, „esmu nācis Sava Tēva vārdā“ (jo visur Viņš slavē Tēvu un saka, ka ir no Viņa sūtīts un ka neko nevar darīt no Sevis; un vispār Viņš runā daudz pazemīga, gribēdams nocirst katru nepateicības ieganstu); bet cits nāks – protams, antikrists –, kas censies pierādīt, ka viņš pats ir vienīgais Dievs. „Tātad Mani, kas esmu nācis Tēva vārdā, tas ir, kas saku, ka esmu Tēva sūtīts, jūs nepieņemat, bet to jūs pieņemsiet. Bet tas ar jums notiek tāpēc, ka viņš jums sola šīs dzīves godu, ko jūs meklējat, gribēdami ņemt godu cits no cita un nicīgi atmezdami godu no vienīgā Dieva; bet Es jums nesolu nekā šajā dzīvē ievērojama, bet jūs saskatāt lielu grūtību Manis sacītajā. Tāpēc tātad,“ saka, „jūs Man neticat; jo jūs negaidāt no Manis iegūt neko patīkamu šīs dzīves lietās.“ Un arī citādi: „Jūs Man neticat, jo gribat godu cits no cita.“ Jo valdnieki un skolotāji, gribēdami tikai paši būt ievērojami ļaužu priekšā, Mani nepieņem, lai viņu gods nemazinātos; bet ļaudis, meklēdami valdnieku labvēlību, negrib steigties pie Manis, lai Manis dēļ nezaudētu valdnieku godu. Bet, tā kā viņi atkal un atkal piesauca Mozu, Viņš saka: „Viņš jūs apsūdzēs; jo viņš ir rakstījis par Mani.“ Bet kur viņš ir rakstījis par Viņu? Gan daudzās citās vietās (jo arī vārdi: „Pravieti jums cels Kungs“ bija par Kristu, un daudz kas cits – daļa vārdos, daļa zīmēs un simbolos, piemēram, krūma brīnums; jo uguns ir dievība, bet ērkšķainais krūms – grēcīgā daba, kuru dievības uguns, pārņēmusi, saglabāja nesadegušu, padarīdama to mirdzošu ar gaismu un darīdama to līdzdalīgu savās godībās, bet pati nekļūdama līdzdalīga tās trūkumos); bet ne mazāk arī šo Mozus ir sacījis, kas veicina ticību Kristum. Jo viņš saka: „Ja celsies pravietis, kas dara zīmes un novērš no Dieva, neticiet viņam“ – tāds ir antikrists. „Bet, ja celsies pravietis, kas dara zīmes un ved pie Dieva un Tēva, nevis novērš no Viņa, tam ticiet.“ Tātad Kristus, nācis Tēva vārdā un darīdams zīmes, bet neatvezdams viņus no dievbijības, bija Tas, ko Mozus pravietoja. „Tātad, ja jūs neticat Mozus rakstiem, kā jūs ticēsiet Maniem vārdiem?“ „Viņš,“ saka, „ir rakstījis, un grāmatas jums vienmēr ir acu priekšā, tā ka, pat ja jūs aizmirstu, jums ir viegli atkal atcerēties; un tomēr jūs neticat rakstītajam; kā tad jūs ticēsiet Maniem nerakstītajiem vārdiem?“ Kāpēc tad, Kungs, Tu to saki, ja zini, ka viņi neticēs? „Kaut arī Es zinu,“ saka, „ka viņi neklausīs, tomēr Es saku, lai viņi vēlāk neaizbildinātos: «Ja Tu būtu sacījis, mēs būtu ticējuši.»“ Turklāt toreizējie gan kā nepateicīgi neticēja; bet tiem, kam vēlāk bija jātic, nebija ne pareizi, ne taisnīgi tikt atņemtam Kristus vārdu labumam.

Piezīmes (1)
  1. Krūma brīnums – 2. Moz. 3:2; Baznīcas tradīcijā – Kristus iemiesošanās (un Dievadzemdētājas) pirmtēls.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 5:43–47; Jņ. 5:19; 5. Moz. 18:15; 2. Moz. 3:2; 5. Moz. 13:1–3; 5. Moz. 18:18–22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐγὼ ἐλήλυθα ἐν τῷ ὀνόματι τοῦ Πατρός μου καὶ οὐ λαμβάνετέ με· ἐὰν ἄλλος ἔλθῃ ἐν τῷ ὀνόματι τῷ ἰδίῳ, ἐκεῖνον λήψεσθε. Πῶς δύνασθε ὑμεῖς πιστεῦσαι, δόξαν παρὰ ἀλλήλων λαμβάνοντες, καὶ τὴν δόξαν τὴν παρὰ τοῦ μόνου Θεοῦ οὐ ζητεῖτε; Μὴ δοκεῖτε. ὅτι ἐγὼ κατηγορήσω ὑμῶν πρὸς τὸν Πατέρα · ἔστιν ὁ κατηγορῶν ὑμῶν Μωσῆς, εἰς ὃν ὑμεῖς ἠλπίκατε. Εἰ γὰρ ἐπιστεύετε Μωσεῖ, ἐπιστεύετε ἂν ἐμοί· περὶ γὰρ ἐμοῦ ἐκεῖνος ἔγραψεν. Εἰ δὲ τοῖς ἐκείνου γράμμασιν οὐ πιστεύετε, πῶς τοῖς ἐμοῖς ῥήμασι πιστεύσετε;» π«Εγὼ μὲν, φησὶν, ἐλήλυθα ἑν τῷ ὀνόματι τοῦ Πατρός μου» (καὶ γὰρ πανταχοῦ τὸν Πατέρα ὑμνεῖ, καὶ παρ´ αὐτοῦ φησιν ἀπεστάλθαι, καὶ οὐδὲν δύνασθαι ποιεῖν ἀφ´ ἑαυτοῦ· καὶ ὅλως ταπεινὰ πολλὰ φθέγγεται, πᾶσαν πρόφασιν γνωμοαιὐνης κκόψαι βουλόμενος)· ἄλλος δὲ ἐλεύσεται, ἄντίχριστος δηλονότι. ὃς μέλλει ἀποδεικνιλναι ἅπι αὐσός ἐστι μόνος Θεός. Ἐμὲ μὲν οὖν τὸν ἐν ὀνόματι τοῦ Πατρὸς ἐλθόντα, τουτέστι, τὸν λέγοντα παρὰ τοῦ Πατρὸς ἀπεστάλθαι, οὐ δέχεσθε, ἐκεῖνον δὲ δέξεσθε. Τοῦτο δὲ συμβαίνει ὑμῖν, διότι ἐκεῖνος μὲν τὴν τοῦ βίου δόξαν ὑμῖν ἐπαγγελεῖται, ἢν ὑμεῖς ζητεῖτε, βέλοντες τὴν παρὰ ἀλλήλων δόξαν λαμβάνειν, καὶ τὴν παρὰ τοῦ μόνου Θεοῦ διαπτύοντες· ἐγὼ δὲ οὐδὲν ἐν βίῳ περίβλεπτον ὑμῖν ἐπαγγέλλομαι, ἀλλὰ πολλὴν ἐνορᾶτε δυσκολίαν τοῖς ὑπ´ ἐμοῦ λεγομένοις. Λιὰ τοῦτο οὖν, φησὶν, ἐμοὶ οὐ πιστεύετε· οὐδὲν γὰρ τερπνὸν βιωτικὸν προσδοκᾶτε ἕξειν ἀπ´ ἐμοῦ. Καὶ ἄλλως δέ· «Οὐ πιστεύετέ μοι, ὡς δόξαν τὴν παρὰ ἀλλκλων θέλοντες.» Ἄρχοντες μὲν γὰρ καὶ διδάσκαλοι αὐτοὶ μόνοι θέλοντες δοκεῖν παρὰ τῷ πλήθει, οὐ δέχονταί με, ἵνα μὴ ἐλαττωθείη αὐτοῖς ἡ δόξα· λαοὶ δέ, τὴν παρὰ τῶν ἀρχόντων ἀγάπην ζητοῦντες, οὐ θέλουσι προσδραμεῖν ἐμοὶ, ἵνα μὴ τῆς παρὰ τῶν ἀρχόντων τιμῆς δι´ ἐμὲ ἐκπέσωσιν. Ἐπεὶ δὲ καὶ τὸν Μωθσῆν ἄνω καὶ κάτω προέφερον, φησὶν, ὅτι Αὐτὸς κατηγορήσει ὑμῶν· περὶ γὰρ ἐμοῦ ἐκεῖνος ἔγραψε. Ποῦ δὲ ἔγραψε περὶ αὐτοῦ; Καὶ ἐν πολλοῖς μὲν ἄλλοιςκαὶ γὰρ τὸ, «Προφήτην ὑμῖν ἀναστήσει Κύριος,» περὶ Χριστοῦ ἦν, καὶ ἄλλα πολλὰ, τὰ μὲν ἐν λόγοις, τὰ δὲ ἐν σημείοις καὶ συμβόλοις, οἷον τὸ τῆς βάτου θαῦμα· καὶ γὰρ πῦρ μὲν ἡ θεότης· βάτος δὲ ἀκανθώδης, ἡ ἁμαρτωλὸς φύσις, ἦς ἐπιλαβόμενον τὸ πῦρ τῆς θεότητος, ἀκατάφλεκτον ταύτην ἐτήρησε, τῷ φωτὶ λαμπρόναν, καὶ τῶν οἰκείων μὲν αὐχημάτων μεταδεδωκὸς, τῶν δὲ ἐκείνης ἐλαττωμάτων μὴ μετειληφὸς), οὐχ ἤκιστα δὲ καὶ τοῦτο Μωσῆς εἴρηκεν, εἰς τὴν τοῦ Χριστοῦ πίστιν συμβαλλόμενον. Ἐὰν γὰρ, φησί, προφήτης ἀναστῇ, σουλεῖα ποιῶν, καὶ ἀφιστῶν ἀπὸ Θεοῦ, μὴ πιστεύσητε αὐτῷ· οἷός ἐστιν ὁ Ἀντίχριστος. Ἐὰν δὲ ἀναστῇ προφήτης σημεῖα ποιῶν, καὶ πρὸς τὸν Θεὸν καὶ Πατέρα ἄγων, μᾶλλον οὐκ ἀφιστῶν αὐτοῦ, τούτῳ πιστεύσατε. Ὁ Χριστὸς οὖν ἐν ὀνόματι τοῦ Πατρὸς ἐλθὼν, καὶ σημεῖα μὲν ποιῶν, μὴ ἀπάγων δὲ αὐτοὺς τῆς θεοσεβείας, αὐτὸς ἦν ὁ παρὰ Μωσεῖ προφητευόμενος. «Εἰ οὖν τοῖς Μωϋσέως γράμμασιν οὐ πιστεύετε, πῶς τοῖς ἐμοῖς ῥήμασι πιστεύσετε·» Ἐκεῖνος, φησὶν, ἔγραψε, καὶ πάρεισιν ὑμῖν ἀεὶ πρὸ ὁφθαλμῶν τὰ βιβλία, ὥστε, κἂν ἐπιλάθοισθε, ἔχειν πάλιν ῥᾳδίαν τὴν ἀνάμνησιν· καὶ ὅμως οὐ πιστεύετε τοῖς γεγραμμένοις· καὶ πῶς πιστεύσετε τοῖς ἐμοῖς ἀγράφοις ῥήμασι; Τί οὖν ταῦτα λέγεις, ὧ Κύριε, ἐπεὶ οἶδας, ὅτι οὐ πιστεύσουσιν; Εἰ καὶ οἷδα, φησὶν, ὅτι παρακούσουσιν, ἀλλ´´ ὄμως λέγω, Ἐνα μὴ ὕστερον προφασίζωνται, ὅτι Εἰ εἶπας, ἐπιστεύσαμεν. Ἄλλως τε, ἐκεῖνοι μὲν οἱ τότε, οἷα ἀγνώμονες, οὐκ ἐπίστευον· τοὺς δὲ μετέπειτα μέλλοντας πιστεύειν, οὐκ ἦν εἰκὸς, οὐδὲ δίκαιον, στερηθῆναι τῆς ἀπὸ τῶν τοῦ Χριστοῦ ῥημάτων ὡφελείας.

PG 123, skenējuma lpp. ~634–645 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu