Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 4. nodaļa

Jņ. 4:1–4

„Kad nu Kungs uzzināja, ka farizeji dzirdējuši, ka Jēzus dara un kristī vairāk mācekļu nekā Jānis (kaut gan Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi), Viņš atstāja Jūdejas zemi un atkal aizgāja uz Galileju. Bet Viņam bija jāiet caur Samariju.“ Cilvēkmīlīgais, reiz mūsu dēļ iemiesojies, visu dara mūsu labumam. Tā arī tagad, dzirdējis, ka farizeji dzirdējuši par Viņa slavu, un zinādams, ka viņi pret Viņu tiks sakūdīti skaudībā, Viņš atkāpjas uz Galileju, mūs mācīdams divas lietas: vienu – saudzēt ienaidniekus un visādi censties nedot viņiem iemeslu apgrēcībai vai skaudībai; otru – nemesties kārdinājumos neprātīgi un bez labuma, bet uz laiku atkāpties, kamēr trakums norimst. Un, lai gan Viņš varēja apturēt tos, kas Viņu apskauda, pat ja tie būtu Viņam uzbrukuši, tomēr Viņš atkāpjas, lai miesas saimniecība neliktos šķietamība. Jo, ja Viņš bieži būtu izgājis viņu vidū, ko gan nebūtu teikuši šķietamības piekritēji, es saku – Manija un Valentīna, un nolādētā Eutiha piekritēji? Bet evaņģēlists, norādīdams uz skaudības apmelojošo dabu, saka, ka, lai gan Jēzus nekristīja, tomēr tie, kas skauda, gribēdami sakūdīt farizejus pret Kristu, apmeloja Viņu, ka Viņš kristī. „Bet Viņam bija jāiet caur Samariju.“ Jo samariešus Viņš darīja it kā ceļa blakusdarbu. Jo ievēro, ka viņš nesacīja: „Viņam bija jāiet uz Samariju“, bet: „jāiet caur Samariju“. Jo Viņš gribēja nogriezt jūdiem jebkuru iemeslu apsūdzībai, lai tie nevarētu sacīt, ka Viņš, viņus atstājis, aizgājis pie riebīgajām tautām. Jo, kad viņi Viņu dzina prom, tad Viņš pievērsās pagāniem; un arī tad ne primāri, bet kā blakuslietai.

Piezīmes (1)
  1. Šķietamības piekritēji (doketi) – apgalvoja, ka Kristum bija tikai šķietama miesa.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:1–4; Jņ. 3:22–26; Mt. 10:23

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. Δʹ. Πεμὶ τῆς Σαμαρείτιδος. Περὶ τοῦ υἱοῦ τοῦ βασιλικοὺ «Ὡς οὖν ἔγνω ὁ Κύριος ὅτι ἤκουσαν οἱ Φαρισαῖοι ὅτι Ἰησοῦς πλείονας μαθητὰς ποιεῖ καὶ βαπτίζει, ἢ Ἰωάννης(αίτοι γε αὐτὸς ὁ Ἰησοῦς οὐκ ἐβάπτιζεν, ἀλλ´ οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ, ἀφῆκε τὴν Ἰουδαίαν γῆν, καὶ ἀπῆλθε πάλιν εἰς τὴν Γαλιλαίαν. Ἔδει δὲ αὐτὸν διέρχεσθαι διὰ τῆς Σαμαρείας,» Ὁ φιλάνθρωπος, ἅπαξ δι´ ἡμᾶς σαρκωθεὶς, πάντα πρὶ ς ἡμετέραν ὡφέλειαν διαπράττεται, Ἀμέλει καὶ νῦν ὰκούσας, ὅτι οἱ Φαρισαῖοι περὶ τῆς δόξης αὐτοῆ ἡκουσαν, καὶ γνοὺς, ὅτι εἰς φθόνον κινηθήσονται σὴν κατ´ αὐτοῦ, ὑποχωρεῖ εἰς τὴν Γαλιλαίαν· δύο ταῦτα διδάσκων ἡμᾶς· ἓν μὲν, τὸ φείδεσθαι τῶν ἐχθρῶν, καὶ πάντα τρόπον πειρᾶσθαι μὴ διδόναι αὐτοῖς ἀφορμὴν σκανδάλου ἦ φθόνου· ἕτερον δὲ, τὸ μὴ ἐπιῤῥίπτειν ἑαυτοὺς τοῖς πειρασμοῖς ἀνοήτως καὶ ἀνονήτως, ἀλλ´ ὑποχωρεῖν πρὸς καιρὸν, μέχρις Ἀν ἡ μανία ῥαὶσῃ. Καίτοι δὲ δυνατὸς ὢν ἐπισχεῖν τοὺς αὐτῷ φθονοῦντας, κἂν εἰ κατ´´ αὐτοῦ ὥρμησαν, ὄμως ὑπεξίσταται, ὥστε μὴ φαντασίαν δόξαι τὴν οἰκονομίαν τῆς σαρκός. Εἰ γὰρ συχνάκις διὰ μέσου αὐτῶν ἐξήρχετο, τί οὐκ ἂν εἶπον οἱ θαντασιοδοκῆται, ΡΑΤΑΟΓ.ΟΗΔΧΧΙΙΙ. βΑΡΙΤ Ιv. αἱ περὶ Μάνεντα λέγω. καὶ Οὐαλεντῖνον. καὶ τὸν νατάρατον Εὐτυχῆ; Αἰνιττόμενος δὲ ὁ εὐαγγελιστὴς τὸ τοῦ φθόνου συκοφαντικὸν, φησὶν, ὅτι καίτοι γε ὁ Ἰησοῦς οὐκ ἐβάπτιζεν, ἀλλ´ ὅμως οἱ φθονοῦντες, βουλόμενοι ὑποκνίζειν τοὺς θαρισαίους κατὰ Χριστοῦ, ἐσυκοφάντουν αὐτὸν ὡς βαπτίζοντα. «Ἔδει δὲ αὐτὸν διέρχεσθαι διὰ τῆς Σαμαρείας.» Ὡς πάρεργον γὰρ ὁδοῦ ἐποιεῖτο τοὺς Σαμαρείτας. Ὅρα γὰρ ὅτι οὐκ εἶπεν, Ἕδει αὐτὸν ἀπέρχεσθαι εἰς Σαμάοειαν, ἀλλὰ, «διέρχεσθαι διὰ τῆς Σαμαρείας,. Ἐβούλετο γὰρ πρόφασιν πᾶσαν κατηγορίας τοῖς Ἰουδαίοις ἐκκόψαι, ὥστε μὴ ἔχειν αὐτοὺς λέγειν, δτι ἀφεὶς αὐτοὺς εἰς τὰ ἔθνη τὰ βδελυκτὰ μετῆλθεν. Ὅταν γὰρ ἀπήλαυνον αὐτὸν, τότε τοῖς ἐθνικοῖς παρκβαλει · καὶ οὐδὲ τότε προηγουμένως, ἀλλ´ ἐκ παρέργου.

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:5

„Tad Viņš nonāk Samarijas pilsētā, ko sauc Sihara, netālu no zemes gabala, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka.“ Ir vērts pastāstīt, no kurienes samarieši cēlušies un no kurienes viņi saņēmuši šo nosaukumu. Kalns tika saukts Somora pēc tā, kas to bija ieguvis, kā saka arī Isaja: „Efraima galva ir Somora.“ Bet tie, kas dzīvoja pakalnē, sākumā tika saukti nevis par samariešiem, bet par izraēliešiem. Bet, apvainojuši Dievu, viņi dažādos laikos tika nodoti asīriešiem. Visbeidzot asīrietis, uzbrucis viņiem, kad tie perināja atkrišanu, tos uzvarēja un vairs neļāva palikt savā zemē, baidīdamies no jaunas atkrišanas; bet tos viņš pārveda pie babiloniešiem un mēdiešiem, bet no turienes, atvedis tautas no dažādām vietām, nometināja tās Samarijā. Kad tas bija noticis, Dievs, gribēdams barbariem parādīt, ka nevis nespēka, bet grēka dēļ Viņš jūdus tiem nodevis, uzsūtīja lauvas barbariem, kas bija pārcelti uz Samariju, un tās tos visus postīja. Kad tas tika paziņots ķēniņam, viņš ataicina dažus no gūstā esošajiem jūdu vecajiem un jautā, kas būtu jādara, lai lauvas vairs neplosītu barbarus Samarijā. Bet tie viņam paskaidro, ka Israēla Dievs pārrauga to vietu un necieš, ka tur dzīvo tie, kas nezina Viņa likumus. Tātad, ja viņam rūp barbari tur, lai sūta jūdu priesterus, kas barbariem nodotu Dieva likumus, un tā Dievs tikšot salīdzināts. Ķēniņš viņiem paklausa un sūta kādu priesteri, lai tas nodotu Dieva bauslību barbariem Samarijā. Bet tie nepieņēma visas dievišķās grāmatas, bet tikai Mozus piecas: Radīšanas, Iziešanas, Levītu, Skaitļu un Atkārtotās bauslības grāmatu. Bet arī no bezdievības tie pilnīgi neatkāpās; bet vēlākos laikos tie gan atkāpās no elkiem, bet godāja Dievu. Tātad jūdi, atgriezušies no gūsta, vienmēr izturējās pret viņiem greizsirdīgi, jo tie bija asīrieši pēc cilts, un pēc kalna tos sauca par samariešiem. Bet tie sevi sauca par Ābrahāma un Jēkaba pēcnācējiem. Jo Ābrahāms bija haldejs, un Jēkabu tie uzskatīja par savējo tās akas dēļ, kas tur bija. Tāpēc jūdi kopā ar visiem pagāniem riebās arī no viņiem; tāpēc arī, Kungam pārmezdami, viņi sacīja: „Tu esi samarietis.“ Un arī Viņš pats saviem mācekļiem sacīja: „Neieejiet samariešu pilsētā.“ Bet kāpēc evaņģēlists tik sīki runā par Jēkaba zemes gabalu un aku? Pirmkārt, lai tu nebrīnītos, kad dzirdēsi sievu sakām: „Mūsu tēvs Jēkabs mums deva šo aku.“ Jo tā vieta bija Sihema, kur Jēkaba dēli Simeons un Levijs izdarīja to briesmīgo slepkavību, jo viņu māsu Dinu bija pievarējis sihemiešu valdnieks. Un tad no tā, ka evaņģēlists mums stāsta par zemes gabalu un aku, mēs mācāmies arī to, ka jūdu atmešana notika jau sen viņu grēku dēļ; un, kad viņi apvainoja Dievu, pagāni ieņēma viņu vietas; un, ko patriarhi ieguva ticības dēļ Kristum, to viņi pazaudēja bezdievības dēļ. Tātad nav nekā jauna arī tagad, ja pagāni jūdu vietā ievesti Debesu valstībā. Bet zemes gabals, ko Jēkabs deva Jāzepam, tika saukts Sihema. Jo, kad Jēkaba dēli bija iznīcinājuši sihemiešus un izpostījuši pilsētu, tieši šo izpostīto tēvs atdeva Jāzepam par mantojuma daļu.

Piezīmes (2)
  1. „Efraima galva ir Somora“ – Is. 7:9 (LXX; 1965. g. Bībelē „Samarija“).
  2. 4. Ķēn. pēc LXX numerācijas (1965. g. Bībelē 2. Ķēn. 17).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:5; Is. 7:9; 4. Ķēn. 17:5–6; 4. Ķēn. 17:24–41; Jņ. 8:48; Mt. 10:5; 1. Moz. 34:1–31; 1. Moz. 48:22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἔρχεται οὖν εἰς πόλιν τῆς Σαμαρείας λεγομένην Συχὰρ, πλησίον τοῦ χωρίου, ὃ ἔδωκεν Ἰακὼβ Ἰωσὴφ τῷ υἱῷ αὐτοῦ. Ἡν δὲ ἐκαεῖ πηγὴ τοῦ Ἰακώβ.» Ἄξιον εἰπεῖν, πόθεν οἱ Σαμαρεῖται συνέστησαν, καὶ πόθεν τὴν προσηγορίαν ταύτην ἔλαβον. Σομὸρ τὸ ὄρος ἐκαλεῖτο ἀπὸ τοῦ κτησαμένου αὐτὸ, καθὰ καὶ Ἡσαϊας φησίν· «Ἡ κεφαλὴ Σομόρων Ἐφραίμ. « Οἱ δὲ ὑπὸ τὸ ὄρος οἰκοῦντες, οὐ Σαμαρεῖται τὸ πρῶτον, ἀλλ´ Ἰσραηλῖται ἐλέγοντο. Προσκρούσαντες δὲ τῷ Θεῷ, παρεδόθησαν κατὰ διαφόρους καιροὺς τοῖς Ἀσσυρίοις. Τέλος δὲ ὁ Ἀσσύριος ἐπελθὼν αὐτοῖς ὰποστασίαν μελετήσασιν, εἶλέ τε αὐτοὺς, καὶ οὐκ ἔτι μένειν κατὰ χώραν ἀφίησιν, ὑποπτεύων τὴν αὖθις ἀποστασίαν· ἀλλὰ τούτους μὲν εἰς Βαβυλωνίους καὶ Μήδους μετήγαγεν, ἐκεῖθεν δὲ ἔθνη ἐκ διαφόρων τόπων ἀχαγὼν, κατῴκισεν ἐν τῇ Σαμαρείᾳ. Τούτων δὲ γενομένων, βουλόμενος ὁ Θεὸς δεῖξαι τοῖς βαρβάροις, ὅτι μὴ δι´ ἀσθένειαν, ἀλλὰ ὀι´ ἀμαρτίαν ἐξέδωκε τοὺς Ἰουδαίους αὐτοῖς, ἐπαφίησι λέοντας τοῖς μετοικισθεῖσιν ἐν Σαμαρείᾳ βαρβάροις, οἵτινες τούτους ἐλυμαίνοντο ἀπαξάπαντας. Ἀπαγγελθέντος δὲ τούτου τῷ βαοιλεῖ, μεταστέλλεταί τινας τῶν ἐν αἰχμαλωσίᾳ γερόντων Ἰουδαίων, καὶ ἐρωτᾷ, τί ποιητέον εἴη. ὡς ἂν μηκέτι οἱ λέοντες λυμαίνωνται τοὺς ἐν τῇ Σαμαρείᾳ βαρβάρους. Οἱ δὲ ὑφηγοῦνται αὐτῷ, ὅτι ὁ Θεὸς τοῦ Ἰσραὴλ ἐφορᾷ τὸν τόπον ἐκεῖνον, καὶ οὐκ ἀνέχεται κατοικεῖν ἑκεῖ τοὺς μὴ τὰ αὐτοῦ εἰδότας νόμιμα. Εἰ τι οὖν αὐτῷ μέλει τῶν ἐκεῖ βαρβάρων. στεῖλαι ἱερεῖς Ἰουδαίους, οἶ τὰ τοῦ Θεοῦ νόμιμα τοῖς βαρβάροις παραδώσουσιν, καὶ οὕτως ἐξιλεωθήσεσθαι τὸν Θεόν. Πείθεται τούτοις ὁ βασιλεὺς, καὶ πέμπει ἱερέα τινὰ παραδώσοντα τοῖς ἐν Σαμαρείᾳ βαρβάροις τὸν τοῦ Θεοῦ νόμον. Οἱ δὲ πάντα μὲν τὰ θεῖα βιβλία οὐκ ἐδέξαντο, μόνα δὲ τὰ πέντε τοῦ Μωσέως, τὴν Γένεσιν, τὴν Ἕξοδον, τὸ Λευῖτικὸν, τοὺς Ἀριθμοὺς καὶ τὸ Δευτερονόμιον. Ἀλλ´ οὐδὲ τελείως τῆς δυσσεβείας ἀπέστησαν· χρόνοις δὲ ὕστερον τῶν μὲν εἰδώλων ἀπέστησαν, ἐσέβοντο δὲ τὸν Θεόν. Οἱ τοίνυν Ἰουδαῖοι ἐκ τῆς αἱχμαλωσίας ἐπανελθόντες ζηλοτύπως ἀεὶ πρὸς αὐτοὺς εἶχον, ἅτε Ἀσσυρίους ὄντας τὸ γένος, καὶ ἀπὸ τοῦ ὄρους Σαμαρείτας αὐτοὺς ἐκάλουν. Ἐκεῖνοι ὅὲ τοῦ Ἀβραὰμ καὶ Ἰακὼβ ἑαυτοὺς ἀπογόνους ὡνόμαζον. Ὃ τε γὰρ Ἀβραὰμ αλδαῖος ἦν, ὅ τε Ἰακὼβ διὰ τὴν ἐκεῖσε πηγὴν κεῖος αὐτοῖς ἐλογίζετο. Οἱ γοῦν Ἰουδαῖοι μετὰ σάντων τῶν ἐθνικῶν καὶ αὐτοὺς ἐβδελύσσοντο· ἄεν καὶ τῷ Κυρίῳ προσονειδίζοντες ἔλεγον· «Σαμαρείτης εἶ.» Καὶ αὐτὸς δὲ τοῖς μαθηταῖς ἔλεγε· «Εἰς πόλιν Σαμαρειτων μὴ εἰσέλθητε.» Τίνος δὲ Κνεκιν ὁ εὐαγγελιστὴς περὶ τοῦ χωρίου τοῦ Ἰακὼβ καὶ τῆς πηγῆς ἀκριβολογεῖται· Πρῶτον μὲν, ἵνα Ἐταν ἀκούσῃς τῆς γυναικὸς λεγούσης, ὅτι «Ἰακὼᾶ ὁ πατὴρ ἡμῶν δδωκεν ἡμῖν τὴν πηγὴν ταύτην,» μὴ ξενισθῇς. Ὁ γὰρ τόπος ἐκεῖνος ἦν τὰ Σύκεμα, ἔνθα οἱ υἱοὶ Ἰακὼβ Συμεὼν καὶ Λευὶ τὸν χαλεπὸν ἐκεῖνον εἰργάσαντο φόνον, διὰ τὸ τὴν ἀδελφὴν αὐτῶν Αεῖναν βιασθῆναι ὑπὸ τοῦ Συκιμιτῶν ἄρχοντος. Ἔπειτα δὲ καὶ τοῦτο μανθάνομεν ἀπὸ τοῦ πὸν εὐαγγελιστὴν καταλέγειν ἡμῖν τὰ περὶ τοῦ χωρίου καὶ τῆς πηγῆς, ὅτι ἡ τῶν Ἰουδαίων ἀποβολὴ πάλαι ἐγένετο διὰ τὰς ἁμαρτίας αὐτῶν· καὶ προσκρουσάν των αὐτῶν τῷ Θεῷ, οἱ ἐθνικοὶ κατέσχον τοὺς τόπους· καὶ Α ἱ πατριάρχαι διὰ τὴν εἰς Χριστὸν πίστιν ἐκτήσαντο, ταῦτα αὐτοὶ διὰ τὴν δυσσέβειαν ἀπώλεσαν. Ὥστε οὐδὲν καινὸν, οὐδὲ νῦν εἰ οἱ ἐθνικοὶ ἀντὶ τῶν Ἰουδαίων εἰσήχθησαν εἰς τὴν βασιλείαν τῶν οὐρανῶν. Τὸ δὲ χωρίον ὃ ἔδωκεν Ἰακὼβ τῷ Ἰωσὴφ, Σύκιμα ἔλεγετο. Ἐπεὶ γὰρ οἱ παῖδες τοῦ Ἰακὼβ τοὺς Συκιμίτας ἀπολέσαντες, τὴν πόλιν ἐξερήμωσαν, ταύτην δὴ τὴν ἐξερημωθεῖσαν δέδωκεν εἰς κλῆρον τῷ Ἰωσήφ ὁ πατήρ.

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:6–8

„Tad Jēzus, ceļā noguris, apsēdās tāpat pie akas. Bija ap sesto stundu. Nāk kāda sieva no Samarijas smelt ūdeni. Jēzus viņai saka: dod Man dzert. Jo Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu nopirkt ēdamo.“ Sacīdams, ka Kungs bija noguris no ceļa, evaņģēlists mums rāda gan Viņa vienkāršību un pieticību (jo Viņš ceļā nelietoja nastu dzīvniekus, bet gāja kājām, mācīdams arī mūs, ka mums [nevajag daudz], gan arī to, ka Viņš gāja ar sasprindzinājumu, nevis kūtri. No tā arī mēs mācāmies darīt sava kalpojuma darbu ar sasprindzinājumu un rūpību. Bet vārdi „apsēdās tāpat“ nozīmētu: vienkārši un kā gadījās, un ka ne uz troņa, bet tāpat – proti, vienkārši uz zemes – atpūtinādams miesu un pie akas to atveldzēdams. Tad viņš min arī citu iemeslu, kāpēc Viņš sēdēja pie akas, – ka bija pats pusdienlaiks. „Jo bija,“ saka, „ap sesto stundu.“ Tā ka arī stundas karstuma dēļ Viņam bija vajadzīga atpūta un atveldzēšanās. Un vēl citādi: lai kāds nepārmestu Kungam, kā Viņš, pavēlēdams Saviem mācekļiem neiet pagānu ceļā, pats nāk pie samariešiem, viņš tāpēc saka, ka apsēšanās tajā vietā notika noguruma dēļ un ka sarunai ar sievu bija pamatots iemesls – slāpes. Jo, tā kā Viņš, kā jau cilvēks, bija ceļojis, Viņam bija vajadzīgs arī dzēriens. Bet ar Viņu, kas lūdz, sieviete runā kā zināt kārīga dvēsele. Kas tad Viņam bija jādara? Atraidīt sievieti, kas tik kāri gribēja mācīties un slāpa dzirdēt atbildi uz to, par ko viņa bija neziņā? Nekādā ziņā! Tas nav Dieva cilvēkmīlestības cienīgi. Bet ievēro man arī no tā Kunga vienkāršību. Jo Viņš paliek viens ceļā, mācekļiem aizejot uz pilsētu nopirkt ēdamo. Jo tie tik ļoti atstāja vēdera lietas otrā vietā, ka laikā, kad gandrīz visi pēc pusdienām pat guļ, viņi tikai pirka ēdamo – protams, vienīgi maizi –, lai arī mēs mācītos nicināt ēdienu dažādību. Bet ievēro man arī evaņģēlista precizitāti. Jo viņš nesacīja apgalvojoši: „Bija sestā stunda“, bet, lai neatkāptos no patiesības, sacīja: „ap sesto“, rūpēdamies par vārda drošumu.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:6–8; Mt. 10:5; Ef. 6:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὁ οὐν Ἰησοῦς κεκοπιακὼς ἐκ τῆς ὁδοιπορίας, ἐκαθέζετο οὕτως ἐπὶ τῇ πηγῇ. Ὢρα ἦν ὡσεὶ ἕκτη. Ἔμχεται γυνὴ ἐκ τῆς Σαμαρείας ἀντλῆσαι ὕδωρ. Λέγει αὐτῇ ὁ Ἰησοῦς· Δός μοι πιεῖν. Οἱ γὰρ μαθηταὶ αὐτοῦ ἁπεληλύθεισαν εἰς τὴν πόλιν, ἵνα τροοὰς ἀγοράσωσιν.» Κεκοπιακέναι τὸν Κύριον ἐκ τῆς ὁδοιπορίας φάσκων ὁ εὐαγγελιστὴς δείκνυσιν ἡρῖν ἅμα μὲν τὸ ἄτυφον αὐτοῦ καὶ ἀπέριττονὐδὲ γὰρ ὑποζυγίοις ἐχρᾶτο πρὸς τὴν ὁδοιπορίαν, ἀλλὰ πεζός ὥδευε, παιδεύων καὶ ἡμᾶς τὸ μὴ πολλῶν δι Ταθαιὺ ἄμα δὲ καὶ τὸ συντόνοως αὐτὸν ἐδεψςιν καὶ μὴ ῥᾳθύμως. Ἐξ οὗ μανθάνομεν καὶ ἡμεῖς τὸ μετὰ σιυντονίας καὶ ἐπιμελείας πράττειν τὸ ἔργον τοῦ δαοῆ Τὸ δὲ, «Ἐκαθέζετο οὕτω,» σημαίνοι ἂν τὸ Ἀπλῶς καὶ ὡς ἔτυνε, καὶ ὅτι οὐκ ἐπὶ θρόνου. ἐλλ´ οὔτως, ἀφελῶς δηλονότι, ἐπὶ ἐδάφους ἀναπαύων τὸ σῶμα, καὶ παρὰ τῇ πηγῇ ἀναψύχων αὐτό. Εἶτα καὶ ἐτέραν αἰτίαν εἰσάγει τοῦ καθῆσθαι αὐτὸν παρὰ τῇ πηγῇ, τὸ εἶναι σταθερὰν μεσημβρίαν. «Ὥρα γὰρ, φησὶν, ἧν ὡσεὶ ἕκτη.» Ὥστε καὶ διὰ τὸ τῆς ὥρας θαλπεινὸν ἐδεῖτο ἀναπαύσεώς τε καὶ ἀναψύξεως. Καὶ ἄλλως δέ· ἵνα μή τις αἰτιάσηται τὸν Κύριον, πῶς ποῒ- μαθηταῖς αὐτοῦ ἐγκελευόμενος εἰς ὁδὸν ἐθνῶν μὴ ἀπελθεῖν, αὐνὸς εἰς Σαμαρείτας ἔρχεται, διὰ τοῦτό φησιν, ὅτι ἡ ἐπὶ τοῦ τόπου καθέδρα διὰ τὸν κόπον γέγονε, καὶ ὅτι ἡ πρὸς τὴν γυναῖκα διάλεξις εὕλογον εἰχεν ἀφορμὴν, τὸ δίψος. Ἐπεὶ γὰρ ἐδία ἀκολούθως κατὰ τὸ ἀνθρώπινον, ἐδεῖτο καὶ ποτοῦ. Μητοῦντι δὲ ὁμιλεῖ τὸ γύναιον ὁμιλίαν ψυχῆς φιλομαθοῦς. Τί οὗν λοιπὸν ἔδει ποιῆσαι; ἀπεώσασθαι τὴν γυναῖκα οὕτω φιλομαθῶς διακειμένην, καὶ διψῶσαν ἀκοῦσαι τῶν ἐφ´ οἰς ἠπόρει; Ἄπαγε! οὐ ΚΘεοῦ φιλανθρωπίας τοῦτο. Ὅρα δέ μοι καὶ ἀπὸ τούτου τὸ ἄτυφον τοῦ Κυρίου. Μόνος γὰρ καταλιμΚπάνεται ἐπὶ τῆς ὀδοῦ, τῶν μαθητῶν ἀπελθόντων εἰς τὴν πόλιν, ἵνα τροφὰς ἀγοράσωσι. Τοσοῦτον γὰρ ἐν δευτέρῳ τὰ τῆς γαστρὸς ἐτίθεντο, ὥστε ἐν ᾧ καιρῷ πάντες σχεδὸν καὶ ὑπνώττουσι μετὰ τὸ ἀριστησαι, οὗτοι τροφὰς ἠγόραζον, ἄρτους δηλαδὴ μόνους, ἵνα καὶ ἡμεῖς μάθωμεν τῆς ποικιλίας· τῶν ἑδεσμάτων ὀλιγωρεῖν. Ὅρα δέ μοι καὶ τὴν ἀκρίβειαν τοῦ εὐαγγελιστοῦ. Οὐδὲ γὰρ εἶπεν ἀποφαντικῶς; Ὦρα ἦν Κντο ἀλλὰ διὰ τὸ μὴ ἀποπεσεῖν τῆς ἀληθείας «ὡτεὶ Κκτη,» ἔφη, τὸ ἀσφαλὲς τῷ λόγῳ προμηθούμενος.

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:9–11

„Tad samariete Viņam saka: kā Tu, būdams jūds, lūdz dzert no manis, kas esmu samariete? Jo jūdi nesatiekas ar samariešiem. Jēzus atbildēja un sacīja viņai: ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir Tas, kas tev saka: dod Man dzert, tu Viņu lūgtu, un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni. Sieva Viņam saka: Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens?“ No izskata un tērpa varbūt, un no citām miesas pazīmēm, un no pašas runas samariete domāja, ka Kungs ir jūds; tāpēc arī viņa Viņam saka: „Kā Tu, būdams jūds,“ un tā tālāk. Bet ievēro, cik apdomīga bija sieviete. Jo, ja kādam bija jāsargās, tad Kungam, nevis viņai. Jo viņa nesacīja: „Samarieši nesatiekas ar jūdiem“, bet: „Jūdi nepieņem samariešus.“ Tomēr sieviete arī tā neklusē, bet, domādama, ka Kungs dara ko pretlikumīgu, labo to, kas nenotiek pēc likuma. Bet Kristus neatklāj Sevi, pirms nav parādījies sievietes tikums. Jo, kad sievietes tikums bija parādījies un ka viņa ir tik apdomīga un precīza, tad Viņš sāk runāt ar viņu par augstākām lietām. „Jo, ja tu zinātu,“ saka, „Dieva dāvanu“, tas ir, ja tu zinātu, ko Dievs dāvā – un ka tas ir mūžīgs un neiznīcīgs –, un zinātu arī Mani, ka Es, būdams Dievs, varu tev to dot, tu būtu lūgusi un saņēmusi dzīvo ūdeni. Bet Svētā Gara žēlastību Viņš sauc par ūdeni, jo tā gan šķīsta, gan dod lielu atspirdzinājumu tiem, kas to uzņem; un ne stāvošu ūdeni, kāds bedrēs un akās ir trūdošs un sabojājies, bet dzīvu, tas ir, verdošu, izšļācošu, kustīgu. Jo Gara žēlastība padara dvēseli vienmēr kustīgu uz labo, vienmēr nolemjošu uzkāpšanas. Tādu dzīvu un vienmēr kustīgu ūdeni dzēra Pāvils, aizmirsdams to, kas aiz muguras, un tiekdamies uz to, kas priekšā. „Sieva Viņam saka: Kungs.“ Vai redzi, kā viņa tūdaļ atkāpās no zemās domas un izrāda Viņam lielu godu, nosaukdama Viņu par Kungu? Tomēr viņa nesasniedza Kristus vārdu dziļumu, bet Viņš [runāja] citā nozīmē, [bet viņa saprata citā].

Piezīmes (1)
  1. „Nolemjošu uzkāpšanas“ – sal. Ps. 83:6 (LXX; 1965. g. Bībelē Ps. 84:6).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:9–11; Ps. 83:6; Fil. 3:13–14; Jņ. 7:38–39

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Λέγει οὖν αὐτῷ ἡ γυνὴ ἡ Σαμαρεῖτις· Πῶς σὺ Ἰουδαῖος ὤν, παρ´ ἐμοῦ πιεῖν αἰτεῖς, οὔσης γυναικὸς Σαμαρείτιδος; Οὐ γὰρ συγχρῶνται Ἰουδαῖοι Σαμαοείται · Ἀπεκρίθῃ Ἰησους, καὶ εἰπεν αὐτῇ· Κἰ [δεις τὴν δωρεὰν τοῦ Θεοῦ, καὶ τίς ἐστιν ὁ λέγων σοι, Δός μοι πιεῖν, σὺ ἄν ᾗτησας αὐτὸν, καὶ ἔδωκεν ἄν σοι ὕδωρ ζῶν. Λέγει αὐτῷ ἡ γυνή· Κύριε, ὕτε Κντλημα ἔχεις, καὶ τὸ φρέαρ ἐστὶ βαθὺ, πόθεν οὖν ἔχεις τὸ ὄδωρ τὸ ζῶν» Ἀπὸ τοῦ σχήματος καὶ τῆς στολῆς ἴσως, καὶ τῆς ἄλλης περὶ τὸ σῶμα διαθίσεως, καὶ αὐτῆς τῆς ὁμιλίας, ἐνόμισεν ἡ Σαμαρεῖτις Ἰρυδαῖον εἶναι τὸν Κύριον· διὸ καὶ πρὸς αὐτὸν λέγει· «Πῶς σὺ Ἰουδαῖος ὢν,» καὶ τὰ ἑξῆς. Ὅρα δὲ πῶς διεσκεμμένον ἦν τὸ γύναιον. Εἰ γὰρ ἔδει φυλάξασθαι, τὸν Κύριον ἔδει, οὐκ ἐκείνην. Οὐ γὰρ εἶπεν, ὅτι Ἰουδαίοις οὐ συγχρῶνται Σαμαρεῖται, ἀλλ’, Ἱουδαῖοι Σαμαρείτας οὐ προσίενται. Ἀλλ´ ὅμως ἡ γυνὴ οὐδὲ οὕτως σιγᾷ, ἀλλ´ οἰηθεῖσα τὸν Κύριον Κπρᾶγμα παράνομον ποιεῖν, διορθοῦται τὸ μὴ κατὰ νόμον γινόμενον. Ὁ δὲ Χριστὸς οὐ πρότερον ἐκκαλύπτει ἑαυτὸν. πρὶν ἡ ἀρετὴ τῆς γυναικὸς δειχθείη.Ἐπεὶ γὰρ ἐδείχθη τοῦ γυναίου ἡ ἀρετὴ, καὶ ὅτι οὔτως διεσκεμμένη καὶ ἀκριβής ἐστι, τότε ἄρχεται λοιπὸν αὐτῇ ὁμιλεῖν τὰ ὑψηλότερα. «Εἰ ᾔδεις γὰρ, φησί, τὴν δωρεὰν τοῦ Θεοῦ,» τουτεστιν, εἰ ἐγίνωσκες, τί δωρεῖται Θεὸς, καὶ ὅτι αἰώνια καὶ ἄφθαρτα, ᾔδεις δὲ καὶ ἐμὲ, ὅτι Θεὸς ὤν δύναμαι ταῦτά σοι δοῦναι, σὺ ἂν ἐζήτησας καὶ ἔλαβες ὕδωρ ζῶν. Τὴν χάριν δὲ τοῦ ἁγίου Πνεύματος, ὕδωρ φησὶν εἶναι, διότι τε καθαίρει καὶ πολλὴν παραψυχὴν χορηγεῖ τοῖς ὑποδεχομένοις· ὕδωρ δὲ οὐχ ἰστάμενον, οἷα τὰ ἐν λάκκοις καὶ φρέασι σηπεδονώδη καὶ διεφθορότα, ἀλλὰ ζῶν, τουτέστιν ἀναβλύζον, ἀναπηδύυν, κινούμενον. Ἡ γὰρ χάρις τοῦ Πνεύματος ἀεικίνητον πρὸς τὸ ἀγαθὸν τὴν ψυχὴν ἐργάζεται, ἀναβάσεις ἀεὶ δια. τιθεμένην. Τοιοῦτον ὕδωρ ἔπιε Παῦλος ζῶν καὶ ἀεικίνητον, τον μὲν ὄπισθεν ἐπιλανθανόμενος, τεῖς δὲ ἔμπροσθεν ἐπεκτεινόμενος. «Λέγει αὐτῷ ἡ γυνή· Κύριε.» Ὁρᾷς πῶς εὐθὺς τῆς ταπεινῆς ἐννοίας ἀποστᾶσα, πολλὴν τὴν τιμὴν αὐτῷ ἀπονέμει, Κύριον ὀνομάζουσα; Οὐ μέντοι εἰς τὸ βάθος τῶν τεῷ Χριστοῦ ῥημάτων ἔφθασεν, ἀλλ´ ἄλλως μὲν ἐκεῖνος

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:12–15

„Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums deva šo aku un pats no tās dzēra, un viņa dēli, un viņa lopi? Jēzus atbildēja un sacīja viņai: ikviens, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps; bet, kas dzers no ūdens, ko Es viņam došu, tas mūžam neslāps; bet ūdens, ko Es viņam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai. Sieva saka Viņam: Kungs, dod man šo ūdeni, lai es neslāpstu un man nebūtu jānāk šurp smelt.“ Viņa sauc Jēkabu par savu tēvu, ievilkdama sevi jūdu cēlajā izcelsmē. Bet ievēro man sievietes saprātu – kā viņa tūdaļ no ūdeņu atšķirības secina arī devēju atšķirību. Jo, ja, saka, Tu dosi tādu ūdeni, Tu noteikti esi lielāks par Jēkabu, kas mums deva šo ūdeni. Bet vārdi „un pats no tās dzēra“ ir ūdens salduma slavinājums. Jo patriarham, saka, aka tā patika, ka arī pats no tās dzēra, un viņa dēli. Bet tas, ka arī viņa lopi dzēra, norāda uz ūdens pārpilnību. Jo ūdens, saka, ir ne tikai salds, un tik salds, ka pat Jēkabs no tā dzēra, bet arī bagātīgs, un tik ļoti, ka pietika pat patriarha lopu daudzumam. Bet, kad sieviete sacīja: „Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu?“, Kungs atklāti nesaka: „Jā, Es esmu lielāks“, lai neliktos, ka Viņš lielās, vēl nedevis Sava spēka pierādījumu; bet ar to, ko Viņš saka, Viņš to pierāda: „Jo, kas dzer no šī ūdens, slāps; bet, kas dzer no Manējā, neslāps.“ Tātad, ja tu apbrīno Jēkabu, kas deva šo ūdeni, tev daudz vairāk jāapbrīno Es, kas dodu daudz labāku ūdeni. Jo, ko Es dodu, tas kļūst par ūdens avotu, kas vienmēr un vienmēr vairojas. Jo svētie to, ko saņem no Dieva, nepatur līdz galam tikpat daudz; bet caur žēlastību viņi saņem labā sēklas un sākumus, bet paši vēl pieliek un vairo; uz to Kungs norāda arī ar līdzību par talentiem un par viesnīcnieku. Jo tas, kas saņēma divus talentus, ar darbu nopelnīja vēl divus; un viesnīcniekam, kas uzņēma laupītāju ievainoto, Kungs apsola: „Ko tu vēl no savējā iztērēsi, to Es tev atdošu.“ Tātad to Viņš arī šeit norāda: „Es gan dodu ūdeni tam, kas slāpst, bet tas, ko Es dodu, nepaliek tik daudz, bet plūst pāri un kļūst par avotu.“ Kungs deva Pāvilam maz ūdens – Ananija mācību; bet Pāvils šo nelielo Ananija mācības ūdeni padarīja par avotu, tā ka šī avota straumes aizsniedza no Jeruzalemes līdz Ilīrikai. Bet kā gan sieviete izturas pret to? Vēl zemu (jo viņa domā, ka vārdi ir par jūtamu ūdeni), tomēr viņa parāda arī kādu progresu. Jo agrāk viņa bija neziņā, sacīdama: „No kurienes Tev dzīvais ūdens?“; bet tagad, bez šaubām pieņēmusi vārdu, viņa saka: „Dod man šo ūdeni.“ Tātad šķiet, ka viņa ir saprātīgāka par Nikodēmu. Jo tas, dzirdējis tūkstošiem tādu vārdu, sacīja: „Kā tas var notikt?“; bet šī jau sāk nicināt pat Jēkaba aku. Jo, ja, saka, Tev ir tāds ūdens, dod man, un es vairs nenākšu šurp smelt. Vai redzi, kā viņa deva priekšroku Kungam pār Jēkabu?

Piezīmes (1)
  1. Ilīrika – Romas province Balkānos (Rom. 15:19).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:12–15; Mt. 25:14–30; Lk. 10:30–35; Apd. 9:10–18; Rom. 15:19; Jņ. 3:9

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Μὴ σὺ μείζων εἶ τοῦ πατρὸς ἡμῶν Ἰακὼβ, ὅς ἔδωκεν ἡμιν τὸ φρέαρ, καὶ αὐτὸς ἐξ αὐτοῦ Κπιε, καὶ οἱ υἱοὶ αὐτοῦ, καὶ τὰ θρέμματα αὐτοῦ· Ἀπεκρίθῃ Ἰησοῦς, καὶ εἶπεν αὐτῇ· Πᾶς ὁ πίνων ἐκ οῦ ὕδατος τούτου, διψήσει πάλιν· ὃς δ´ ἂν πίῃ ἐκ οῦ ὕδατος, οὗ ἐγὼ δώσω αὐτῷ, οὐ μὴ διψήσῃ εἰς τὸν αἰῶνα· ἀλλὰ τὸ ὕδωρ ὃ δώσω αὐτῷ, γενήσεται ἐν αὐτῷ πηγὴ ὕδατος ἀλλομένου εἰς ζωὴν αἰώνιον, Λέγει πρὸς αὐτὸν ἡ γυνή· Κύριε, δός μοι τοῦτο τὸ ὕδωρ, ἵνα μὴ διψῶ, μηδὲ ἔρχωμαι ἐνθάδε ὰντλεῖν.» Πατέρα ἑαυτῆς ποιεῖται τὸν Ἰακὼβ, εἰς τὴν Ἰουδαῖκὴν εὐγένειαν αὐτὴν συνωθοῦσα. Ὅρα δέ μοι τὴν σύνεσιν τῆς γυναικὸς, πῶς εὐθὺς ἀπὸ τῆς τῶν ὑδάτων διαφορᾶς συλλογίζεται καὶ τὴν διαφορὰν τῶν διδόντων. Εἰ γὰρ, φησί, τοιοῦτον ὕδωρ δώσεις πάντως μείζων εἶ τοῦ τὸ παρὸν ὕδωρ δεδωκότος ἡχοῖν Ἰακώβ. Τὸ δὲ, «Καὶ αὐτὸς ἐξ αὐτοῦ ἔπιεν,» ἕπαινός ἐστι τῆς τοῦ ὕδατος ἡδύτητος. Τοσουτον γὰρ, φησὶν, ἠρέσκετο τῇ πηγῇ ὁ πατριάρχης, ὡστε καὶ αὐτὸς πιεῖν, καὶ οἱ υἱοὶ αὐτοῦ. Τὸ δὲ καὶ τὰ θρέμματα αὐτοῦ πιεῖν, ἐνδεικτικόν ἐστι τῆς ἀφθονίας τοῦ ὑδατος. Οὐ μόνον γὰρ, φησὶν, ἡδύ ἐστι τὸ ὕδωρ, καὶ οὔτως ἡδὺ, ὡς καὶ τὸν Ἰακὼβ πιεῖν ἐξ αὐτοῦ· ἀλλὰ καὶ δαψιλὲς, καὶ οὕτως, ὥστε καὶ πρὸς τὸ πλῆθος τῶν θρεμμάτων τοῦ πατριάρχου ἀρκέσαι. Εἰπούσης δὲ τῆς γυναικὸς τὸ, «Μὴ σὺ μείζων εἶ τοῦ πατρὸς ἡμῶν;» ὁ Κύριος φανερῶς μὲν οὐ λέγει, ὅτι Ναὶ μείζων εἰμὶ, ἵνα μὴ δόξῃ κομπάζειν, μήπω δοὺς ἀπόδειξιν τῆς οἰκείας. δυνάμεως· δι´ ὡν δὲ λέγει, τοῦτο κατασκευάζει· «Ὁ πίνων μὲν γὰρ ἐκ τοῦ ὕδατος τούτου διψήσει· ὁ δὲ ἐκ τοῦ ἐμοῦ πίνων οὐ μὴ διψήσει.» Ὥστεεί θαυμάζεις τὸν Ἰακὼβ τὸν δόντα τὸ ὕδωρ τοῦτο, πολλῷ μᾶλλον ἐμὲ χρὴ θαυμάσαι, τὸ πολὺ βέλτιον ὕδωρ παρέχοντα. Ὃ γὰρ ἐγὼ δίδωμι, πηγὴ γίνεται ὕδατος ἀεὶ καὶ ἀεὶ πληθυνομένου. Οὐ γὰρ ὅσον λάβωσιν οἱ ἅγιοι ἐκ Θεοῆ τοτοῦτοον καὶ ἄχρι τέλους τηροῦσιν· ἀλλὰ σπέρματα μὲν καὶ ἀρχὰς τοῦ ἀγαθοῦ δέχονται διὰ τῆς χάριτος, προσδαπανῶσι δὲ καὶ αὐτοὶ καὶ αὔξυυσιν· ὃ καὶ διὰ τῆς τῶν ταλάντων παραβολῆς σημαίνει ὁ Κύριος, καὶ διὰ τοῦ πανδοχέως. Καὶ γὰρ ὁ τὰ δύο τάλαντα λαβὼν, ἐκέρδησεν ἄλλα δύο διὰ τῆς ἐπεργασίας· καὶ τῷ πανδοχεῖ δέ, τῷ τὸν τραυματισθέντα ὑπὸ λῃστῶν ἔποδεξαμένῳ, ὑπισχνεῖται ὁ Κύριος, ὅτι Ὃ ἐὰν προσδαπανήσης οἴκοθεν, ἐγὼ δώσω σοι. Τοῦτο οὖν κάνταῦθα αἰνίττεται· Δίδωμι μὲν ἐγὼ ὕδωρ τῷ διψῶντι, ἐκεῖνο δὲ, ὅπερ δίδωμι, οὐ μένει τοσοῦτον, ἀλλὰ πλημμυρεῖ, καὶ πηγὴ γίνεται. Δέδωκε δὲ τῷ Παύλῳ ὕδωρ βραχὺ ὁ Κύριος, τὰς τοῦ Ἀνανίου κατηχήσεις, ἀλλὰ πηγὴν ὁ Παῦλος τὸ βραχὺ ἐκεῖνο τῆς διδασκαλίας ὕδωρ τοῦ Ἀνανίου ἀπέδειξεν, ὥστε ἀπὸ Ἱερουσαλὴμ μέχρι τοῦ Ἰλλυρικοῦ φθᾶσαι τὰ τῆς πηγῆς ἐκείνης ὁρμήματα. Ἡ γυνὴ δὲ πῶς ποτε ἀρα περὶ ταῦτα διάκειται; Ταπεινῶς μὲν ἔτι(νομίζει γὰρ περὶ ὕδατος αἰσθητοῦ τοὺς λόγους εἶναι), πλὴν ἀλ´ ἐμφαίνει καί τινα προκοπήν. Τὸ μὲν γὰρ πρότερον ἡτόρει, λέγουσα· «Πόθεν ἔχεις ὕοωρ ἐῶν; » νῦν δὲ ἀνενδοιάστως δεξαμένη τὸν λόγον, φησί· «Δάς μοι ποῦτο τὸ ὕδωρ.» Ἔοικεν οὖν αὕτη συνετωτέρα εἶναι τοῦ Νικοδήμου. Ἐκεῖνος μὲν γὰρ, μυρίων ἀκούσας τοιούτων, ἔλεγε· «Πῶς ταῦτα γενέσθαι δύναται·» αὔτη δὲ ἄρχεται καταφρονεῖν ἤδη καὶ τῆς πηγῆς τοῦ Ἰακώβ. Εἰ γὰρ, φησί, τοιοῦτον ὕδωρ ἔχεις, δός μοι, καὶ οὐκ ἔτι ἐλεύσομαι ᾧδε, ὥστε ἀντλεῖν. Ὁρᾷς πῶς προέκρινε τὸν Κύριον τοῦ Ἰακώβ.

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:16–22

„Jēzus viņai saka: ej, pasauc savu vīru un nāc šurp. Sieva atbildēja un sacīja Viņam: man nav vīra. Jēzus viņai saka: tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra. Jo tev ir bijuši pieci vīri, un, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs; to tu esi sacījusi patiesi. Sieva Viņam saka: Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis. Mūsu tēvi pielūdza šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzalemē ir vieta, kur jāpielūdz. Jēzus viņai saka: sieva, tici Man, ka nāk stunda, kad jūs nedz šajā kalnā, nedz Jeruzalemē nepielūgsiet Tēvu. Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām.“ „Ej, pasauc savu vīru.“ Jo, tā kā Viņš redzēja, ka viņa uzstāj, lai saņemtu, un spiež Viņu dot, Viņš saka: „Pasauc savu vīru“, it kā norādīdams, ka arī tam jākļūst tev par līdzdalībnieku šajā Manā dāvanā. Bet viņa, gribēdama gan noslēpt, gan arī saņemt, saka: „Man nav vīra.“ Bet Kungs, tālāk ar pravietojumu atklādams Savu spēku, gan uzskaita iepriekšējos, gan atmaskoja to, kuru tagad slēpa. Vai tad viņa, to dzirdējusi, sašutusi? Vai, Viņu atstājusi, aizbēga? Nē, bet drīzāk, brīnīdamās un vēl vairāk palikdama, viņa saka: „Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis“; un jautā Viņam par dievišķām mācībām, nevis par sadzīves lietām – piemēram, miesas veselību vai mantu; tik gudrības mīloša un uz tikumu dotīga dvēsele viņai bija. Bet ko? „Mūsu tēvi pielūdza šajā kalnā.“ Bet to viņa saka Ābrahāma dēļ; jo saka, ka tajā kalnā viņš pienesis Īzāku par upuri. Un kā, saka, jūs sakāt, ka jāpielūdz Jeruzalemē? Vai redzēji, cik augstāka viņa ir kļuvusi? Jo tā, kas pirms brīža rūpējās, lai slāpju dēļ nebūtu jāpūlas, jautā par mācībām. Tāpēc arī Kristus, redzēdams viņas saprātu, šo viņas neziņas jautājumu neatrisina (jo tas nebija svarīgs), bet atklāj citu, lielāku mācību, ko Viņš neatklāja nedz Nikodēmam, nedz Natanaēlam. Jo nāk, saka, stunda, kad Dievs netiks pielūgts nedz Jeruzalemē, nedz šeit. Jo tu, saka, centies parādīt, ka samariešu lietas ir godājamākas par jūdu lietām; bet Es tev saku, ka nedz šīm, nedz tām nav pārākuma, bet būs kāda cita kārtība, labāka par abām. Tomēr arī tā Es rādu, ka jūdi ir godājamāki par jums, samariešiem. Jo jūs, saka, pielūdzat, ko nezināt; bet mēs, jūdi, – ko zinām. Bet Sevi Viņš pieskaita jūdiem, jo runā atbilstoši sievietes domām; jo viņa Viņu uzskatīja par jūdu pravieti; un tāpēc Viņš saka: „Mēs pielūdzam.“ Bet kā gan samarieši nezināja, ko pielūdza? Viņi domāja, ka Dievs ir ierobežots vietā. Tāpēc arī, kad lauvas tos aprija, kā augstāk sacīts, viņi sūtīja ziņu asīriešu ķēniņam, ka vietas Dievs viņus nepieņem. Tāpēc arī viņi ilgi palika, kalpodami gan elkiem, gan arī Dievam. Bet jūdi bija brīvi no šī uzskata un zināja Viņu kā visa Dievu, kaut arī ne visi. „Jo pestīšana ir no jūdiem.“ Tas mums dod divkāršu nozīmi. Vai nu to, ka labais pasaulei ir nācis no jūdiem (jo Dieva atzīšana un elku nosodīšana no turienes guva sākumu, un visas citas mācības; un arī pati pielūgšana pie mums, samariešiem, kaut arī ne pareiza, tomēr no jūdiem guva sākumu); vai arī par pestīšanu Viņš sauc Savu atnākšanu, kas notika no jūdiem. Bet var arī pašu Kungu saprast kā pestīšanu, kas cēlies no jūdiem pēc miesas.

Piezīmes (1)
  1. Kalns – Garizīms, samariešu svētvieta.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:16–22; 1. Moz. 22:2; 4. Ķēn. 17:26; Rom. 9:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Λέγει αὐτῇ ὁ Ἰησοῦς· Ἔπαγε, φώνησον τὸν ἄνδρα σου, καὶ ἐλθὲ ἐνθάδε. Ἀπεκρίθη δὲ ἡ γυνὴ, καὶ εἶπεν αὐτῷ· Οὐκ ἔχω ἄνδρα. Λέγει αὐτῇ ὁ Ἰησοῦς · Καλῶς εἶπας, ὅτι Ἄνδρα οὐκ ἔχω. Πέντε γὰρ ἄνδρας ἔσχες, καὶ νῦν ὃν ἔχεις, οὐκ ἔστι σου ἀνήρ· τοῦτο ἀληθῶς εἴρηκας. Λέγει αὐτῷ ἡ γυνή· Κύριε, θεωρῶ, ὅτι προφήτης εἴ σύ. Οἱ πατέρες ἡμῶν ἐν τούτῳ τῷ ὄρει προσεκύνησαν, καὶ ὁμεῖς λέγετε, ἄσι ἐν Ἰεροσολύμοις ἐστὶν ὁ τόπος, ὅπου δεῖ προτκυντῖν Λέγει αὐτῇ ὁ Ἰησοῦς· Γύναι, πίστευσόν μοι, ὅτι ἔρχεται ὥρα, ὅτε οὔτε ἐν τῷ ὄρει τούτῳ, οὕτε ἐν Ἱεροσολύμοις προσκυνήσετε τῷ Πατρί. Ὑμεῖς προσκυνεῖτε ὃ οὐκ οἴδατε, ἡμεῖς προσκυνοῦμεν ὃ οΓδαμεν. »-Ὑπαγε, φώνησόν σου τὸν ἄνδρα.» Ἐπεὶ γὰρ ἐώρα αὐτὴν ἐπικειμένην, ὥστε λαβεῖν, καὶ ἀναγκάζουσαν αὐτὸν δοῦναι, φησί· «Φώνησόν σου πὸν ἄνδρα·» ὡσανεὶ ἐνδεικνύμενος, ὅτι Κἀκεῖνον δεῖ κοινωνόν σοι γενέσθαι τῆς δωρεᾶς ταύτης τῆς ἐμῆς. Ἐκείνη δὲ ἅμα μὲν λαθεῖν, ἅμα δὲ καὶ λαβεῖν σπεύδουσα, φησίν· «Οὐκ ἔχω ἄνδρα.» Ὁ δὲ Κύριος, διὰ προφητείας λοιπὸν ἀποκαλύπτων τὴν οἰκείαν δύναμιν, τούς τε προτέρους ἀριθμεῖ, καὶ τὸν νῦν ἐγκρυπτόμενον ἤλεγξεν. Ἄραοῦν ἐδυσχέρανεν ἐκείνη παῦτα ἡκούσασα· ἢ ἀφεῖσα τοῦτον Κφυγεν; Οθκουν, ἀλλὰ θαυμάσασα μᾶλλον καὶ προσκαρτερήσασα πλέον λέγει· «Κύριε, θεωρῶ, ὅτι προφήτης εἶ σύ·» καὶ περὶ δογμάτων ἐνθέων αὐτὸν ἐρωτᾷ, οὐ περὶ βιωτικῶν, οἷον, σώματος ὑγείας, ἢ χρημάτων· οὕτω φιλόσοφον εἶχεν καὶ εὐφυὰ πρὸς ἀρετὴν τὴν ψυχήν. Ἀλλὰτί; «Οἱ πατέρες ἡμῶν ἐν τῷ ὄρει τούτῳ προσκκύνησαν. » Ταῦτα δὲ λέγει διὰ τοὺς περὶ τὸν Ἀβραάμ· καὶ γὰρ ἐν ἐκείνῳ φασὶν ὑπ´ αὐτοῦ ἀνηνέχθαι τὸν Ἰσαὰκ εἰς θυσίαν. Καὶ πῶς, φησὶν, εὐμεῖς λέγετε, ὅτι ἐν Ἰεροσολύμοις δεῖ προσκυνεῖν; » Εἶδες πῶς ὑψηλοτέρα γέγονεν; Ἠ γὰρ πρὸ μικροῦ μεριμνῶσα ὑπὲρ τοῦ μὴ σκύλλεσθαι διὰ τοῦ διψῇν, πεοὶ δογμάτων ἐρωτᾷ. Διὸ καὶ ὁ Χριστὸς ἰδὼν τὴν αὐτῆς σύνεσιν, τοῦτο μὲν τὸ ἀπόρημα αὐτῆς οὐ λύει οὐ γὰρ ἦν περισπούδαστον), ἄλλο δὲ μεῖζον δόγμα ἀποκαλύπτει, ὅπερ οὐδὲ Νικοδήμῳ, οὐδὲ Ναθαναὴλ ἀπεκάλυψεν. Ἔρχεται γὸρ, φησὶν, ὥρα, ὅτε οὔτε ἐν Ἰεροσολύμοις, οὔτε ἐνταῦθα προσκυνηθήσεται ὁ Θεός. Σὺ μὲν γὰρ, φησὶ, σπουδάζεις δεῖξαι τὰ τῶν Σαμαρειτῶν ἐντιμότερα τῶν παρὰ τοῖς Ἰουδαίοις· ἐγὼ δὲ λέγω σοι, ὅτι οὕτε ταῦτα, οὔτε ἐκεῖνα ἔχουσι τὸ πρεσβεῖον, ἀλλ´ ἐτέρα τις ἔσται κατάστασις, ἀμφοτέρω. ἀμείνων. Πλὴν καὶ οὕτω τοὺς Ἰουδαίους σεμνοτέρους τῶν Σαμαρειτῶν ὑμῶν ἀποφαίνω. Υμεῖς γὰρ, φησί, προσκυνεῖτε οὐκ οἶδατε· ἡμεῖς δὲ οἱ Ἰουδαῖοι, ὃ οἴδαμεν. Ἐαυτὸν δὲ μετὰ τῶν Ἰουδαίων ἀριθμεῖ, δότι πρὸς τὴν ὑπόνοιαν τῆς γυναικὸς φθέγγεται· ὡς προφήτην γὰρ Ἰουδαῖον αὐτὸν ὑπενόει ἐκεῖνη, καὶ διὰ τοῦτό φησι· «Ἡμεῖς προσκυνοῦμεν.» Πῶς δὲ οὐκ ᾔδεισαν οἱ Σαμαρεῖται ὃ προσεκύνουν; Τόπω περικλείεσθαι ἐνόμιζον τὸν Θεόν. Διὸ καὶ πέμψαντες, ὅτε ὑπὸ τῶν λεόντων κατεβιβρώσκοντο, ὡς ἄνω εἴρηται, ἀπήγγειλαν τῷ βασιλεῖ τῶν Ἀσσυρίων, ὅτι ὁ τοῦ τόπου Θεὸς αὐτοὺς οὐ παραδέχεται. Ἔνθεν τοι καὶ ἔμειναν ἄχρι πολλοῦ καὶ εἴδωλα θεραπεύοντες, καὶ οὐκ αὐτὸν δὲ τὸν Θεόν. Ἰουδαῖοι δὲ ταύτης ἦσαν ἀπηλλαγμένοι τῆς ὑπονοίας, καὶ Θεὸν τῶν ἀπάντων αὐτὸν ἤδεισαν, εἰκαὶ μὴ πάντες. «Ὅτι ἡ σωτηρία ἐκ τῶν Ἱουδαίων ἐστί.» Διπλῆν ἕννοιαν τοῦτο δίδωσιν ἡμῖν. Ἥ γὰρ ὅτι τῇ οἰκουμένῃ τὰ ἀγαθὰ ἐκ τῶν Ἰουδαίων γέγονετὸ γὰρ εἰδέναι Θεὸν, καὶ καταγινώσκειν εἰδώλων, ἐκεῖθεν τὴν ἀρχὴν ἔσχε, καὶ τὰ ἄλλα πάντα δόγματα, καὶ αὐτὸ δὲ τοῦτο τὸ τῆς προσκυνήσεως παρ´ ἡμῖν τοῖς Σαμαρείταις, εἰ καὶ μὴ ὀρθῶς, ἀπὸ γοῦν τῶν Ἰουδαίων τὴν ἀρχὴν ἔσχεν)· ἢ σωτηρίαν τὴν οἰκείαν παρουσίαν ὀνομάζει, ἥτις ἐκ τῶν Ἰουδαίων γέγονεν. Ἔστι δὲ καὶ αὐτὸν τὸν Κύριον σωτηρίαν νοῆσαι, ὃς ἐγένετο ἐκ τῶν Ἰουδαίων τὸ κατὰ σάρκα.

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:23–24

„Bet nāk stunda, un tā ir tagad, kad patiesie pielūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā; jo Tēvs meklē tādus, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un tiem, kas Viņu pielūdz, jāpielūdz garā un patiesībā.“ Kaut arī mums, jūdiem, pielūgšanas veidā ir vairāk nekā jums, samariešiem, tomēr arī jūdu lietām tālāk būs gals. Jo mainīsies ne tikai vietas, bet arī kalpošanas veids; un tas jau stāv pie durvīm, un tas ir tagad; jo tas negaidīs laika ilgumu, kā tas, ko sacījuši pravieši. Bet par patiesiem pielūdzējiem Viņš sauc tos, kas dzīvo pēc Viņa likuma, kas Dievu neierobežo vietā kā samarieši vai nekalpo Viņam ar miesīgu kalpošanu kā jūdi, bet garā un patiesībā, tas ir, ar dvēseli, ar prāta šķīstību. Jo, tā kā Dievs ir Gars, tas ir, bezmiesīgs, Viņš jāpielūdz bezmiesīgi, tas ir, ar dvēseli. Jo to Viņš norāda ar vārdiem „garā“; jo arī dvēsele ir gars un bezmiesīga. Bet, tā kā daudzi gan šķietami Viņu pielūdz ar dvēseli, bet viņiem nav pareizas mācības par Viņu, kā ķeceriem, tāpēc Viņš piebilda: „patiesībā“. Jo Dievs jāpielūdz ne tikai ar prātu, bet jābūt arī patiesai mācībai par Viņu. Bet varbūt kāds teiks, ka šeit ar šiem diviem Viņš norāda uz divām mūsu gudrības daļām – es saku, darbīgo dzīvi un kontemplāciju: ar vārdiem „garā“ – darbīgo dzīvi. „Jo, cik tiek vadīti no Dieva Gara“, tie „nonāvē miesas darbus“, kā saka dievišķais Apustulis; un atkal: „Miesa kāro pret garu, bet gars pret miesu“; tā ka ar „garā“ Viņš norāda uz darbīgo dzīvi, bet ar „patiesībā“ – uz kontemplāciju. Un to saka arī Pāvils, kad runā par „skaidrības“, tas ir, dzīves šķīstības, kas pieder darbīgajai dzīvei, „un patiesības neraudzētajām maizēm“, kas pieder kontemplācijai; jo kontemplācija nodarbojas ar mācības vārda patiesību. Un vēl citādi: tā kā samariešiem bija raksturīgi ierobežot Dievu vietā un sacīt, ka šajā vietā jāpielūdz, bet jūdiem viss tika veikts priekštēlos un ēnā, vārdus „garā“ Viņš saka, pretstatīdams samariešiem, tā ka sacītais būtu šāds: „Jūs, samarieši, pienesat Dievam kādu vietai piesaistītu kalpošanu; bet patiesie pielūdzēji nepienesīs vietai piesaistītu, jo viņi kalpos garā, tas ir, ar prātu un dvēseli.“ Bet arī ne kā jūdi priekštēlā un ēnā viņi pielūgs, bet patiesībā, jo jūdu paražām un noteikumiem bija jātiek atceltiem. Bet varbūt, tā kā jūdu bauslība, saprasta pēc burta, bija priekštēls un ēna, vārdi „garā“ ir likti pretstatā burtam (jo mūsos vairs nevalda burta likums, bet gara likums: „Jo burts nonāvē, bet gars dara dzīvu“), bet vārdi „patiesībā“ – pretstatā priekštēlam un ēnai. Tātad, saka, nāk stunda, drīzāk tā jau ir tagad – protams, Manas miesīgās atnākšanas laiks –, kad patiesie pielūdzēji nepielūgs vienā vietā kā samarieši, bet katrā vietā garā, pienesdami pielūgsmi bezmiesīgi (kā arī Pāvils saka: „[kam es kalpoju savā] garā“), [nedz kā jūdi] pienesīs [priekštēlā un ēnā], bet patiesu un bez nekā ēnaina. Jo tādus pielūdzējus meklē Dievs: tā kā Viņš ir Gars – garīgus, un tā kā Viņš ir Patiesība – patiesus.

Piezīmes (1)
  1. „Darbīgā dzīve un kontemplācija“ – πρᾶξις καὶ θεωρία.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:23–24; Rom. 8:13–14; Gal. 5:17; 1. Kor. 5:8; 2. Kor. 3:6; Rom. 1:9

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀλλ´ ἔρχεται ὥρα, καὶ νῦν ἔστιν, ὅτε οἱ ἀληθινοὶ προσκυνηταὶ προσκυνήσουσι τῷ Πατρὶ ἐν πτνεόματι καὶ ἀληθείᾳ· καὶ γὰρ ὁ Πατὴρ τοιούτους ζητεῖ τοὺς προσκυνοῦντας αὐτόν. Πνεῦμα ὁ Θεὸς, καὶ τοὺς προσκυνοῦντας αὐτὸν. ἐν πνεύιιατι καὶ ἀλπθείᾳ δεῖ προσκυνεῖν.» Εἰ καὶ πλέον ὑμῶν τῶν Σαμαρειτῶν ἔχομεν ἡμεῖς οἱ Ἰουδαῖοι τῷ τρόπῳ τῆς πτροσκυνήσεως, ἀλλὰ καὶ τὰ τῶν Ἰουδαίων τέλος ἔξει λοιπόν. Οὐ γὰρ τὰ τῶν τόπων ἀμειφθήσεται μόνον, αλλὰ καὶ τὰ τοῦ τρόπου τῆς λατρείας· καὶ ταῦτα ἐπὶ θύραις ἐφέστηκε, καὶ νῦν ἔστιν· οὐ γὰρ, εὼς τὰ παρὰ τῶν προφητῶν εἰρημένα, παράτασιν χρονικὴν λήψονται. Ἀληθινοὺς δὲ προσκυνητάς φησι τοὺς κατὰ τὸν αὐτοῦ νόμον πολιτευομένους, οἶ οὐ τύπῳ περικλείουσι τὸν Θεὸν, ὡς οἱ Σαμαρεῖται, ἢ λατρείᾳ θεραπεύουσιν αὐτὸν σωματικῇ, ὡς Ἰουδαίοι, ἀλλ´ ἐν πνεύματι καὶ ἀληθείᾳ, τουτέστι διὰ τῆς ψυχῆς, διὰ τῆς τοῦ νοὸς καθαρότητος. Ἐπεὶ γὰρ ὁ εὸς πνεῦμά ἐστι, τουτέστιν ἀσώματος, δεῖ αὐτὸν προσκυνεῖν ἀσωμάτως, ὃ ἔστι κατὰ ψυχήν. Τοῦτο γὰρ διὰ τοῦ, «ἐν πνεύματι,» δηλοῖ· καὶ γὰρ καὶ πνεῦμα, καὶ ἀσώματον ἡ ψυχή. Ἐπεὶ δὲ πολλοὶ βοκοῦσι μὲν αὐτὸν προσκυνεῖν κατὰ ψυχὴν, οὐκ ὀρθὴν δὲ δόξαν περὶ αὐτοῦ ἔχουσιν, ὡς οἱ αἱρετικοί, διὰ τοῦτο προσέθηκε τὸ. «ἐν ἀληθείᾳ.» Δεῖ γὰρ καὶ κατὰ νοῦν προσκυνεῖν τῷ Θεῷ, ἁλλὰ καὶ ἀληθῆ δόξαν περὶ αὐτοῦ ἔχειν. Τάχα δέ τις ἐρεῖ, ὅτι τὰ δύο τῆς καθ´ ἡμᾶς φιλοσοφίας ἐνταῦθα μέρη αἰνίττεται, πρᾶξιν λέγω καὶ θεωρίαν, διὰ τῶν δύο τούτων· διὰ μὲν τοῦ, «ἐν πνεύματι,» τὸ πρακτικόν. «Ὅσοι γὰρ πνενατι Θεοῦ ἄγονται, τὰ; πράξεις τοῦ σώματος θανατοῦσι,» κατὰ τὸν θεῖον Ἀπόστολον· καὶ πάλιν· «Ἡ σὰρξ, ἐπιθυμεῖ κατὰ τοῦ πνεύματος· τὸ δὲ πνεῦμα, κατὰ τῆς σαρκός·» ὥστε τὴν πρακτικὴν αὐνίττεται διὰ του, «ἐν πνεύματι·» διὰ δὲ τοῦ, «ἐν ἀληθείᾳ,» τὸ θεωρητικόν. Ταῦτα δὲ καὶ Παῦλός φησιν, ὅταν λέγῃ, «ἐν ἀζύμοις εἰλικρινείας,» ἤτοι καθαρότητος βίου, ὃ ἔστι τοῦ πρακτικοῦ, «καὶ ἀληθείας,» ὃ ἔστι τοῦ θέωρητικοῦ· τὸ γὰρ θεωρητικὸν περὶ τὴν ἀλήθειαν καταγίνεται τοῦ δογματικοῦ λόγου. Καὶ ἄλλως· Ἐπεὶ τῶν Σαμαρειτῶν ἴδιον ἦν τὸ περικλείειν τόπῳ τὸν Θεὸν, καὶ λέγειν ὅτι ἐν τούτῳ τῷ τόπῳ δεῖ προσκυνεῖν, τοῖς δὲ Ἰουδαίοις τυπικῶς πάντα ἐτελεῖτο καὶ σκιωδῶς· τὸ μὲν, «ἐν πνεύματι,» πρὸς ἀντιδιαστολὴν τῶν Σαμαρειτῶν φησιν, ὥστε εἶναι τὸ λεγόμενον τοιοῦτον· Ὑμεῖς μὲν, οἱ Σαμαοεῖται, τοπικήν τινα λατρείαν προσάγετε τῷ Θεῷ· οἱ δὲ ἀληθινοὶ προσκυνηταὶ οὐ τοπικὴν προσάξουσιν· ἐν πνεύματι γὰρ λατρεύσουσιν, ἤτοι τῷ νῷ καὶ τῇ ψυχῇ. Ἀλλ´ οὐδὲ κατὰ τοὺς Ἰουδαίους ἐν τύπῳ καὶ σκιᾷ προσκυνήσουσιν, ἀλλ´ ἐν ἀληθείᾳ, οἷα τῶν Ἰουδαϊκῶν ἐθῶν τε καὶ παρατηρημάτων μελλόντων καταλυθῆναι. Τάχα δὲ ἐπεὶ ὁ Ἰουδαῖκὸς νόμος, κατὰ τὸ γράμμα νοούμενος, τύπος καὶ σκιὰ ἦν, πρὸς ἀντιδιαστολὴν μὲν τοῦ γράμματος κεῖται τὸ, «ἐν πνεύματι·»οὐκ ἔτι γὰρ ὁ τοῦ γράμματος ἐν ἡμῖν πολιτεύεται νόμος, ἀλλ´ ὁ τοῦ πνεύματος· «Τὸ μὲν γὰρ γράμμα ἀποκτείνει, τὸ δὲ πνεῦμα ζωοποιεῖ·» πρὸς ἀντιδιαστολὴν δὲ τοῦ τύπου καὶ τῆς σκιᾶς, τὸ, «ἐν ἀληθείᾳ.» Ἔρχεται οὐν, φησὶν, ῷρα, μᾶλλον δὲ καὶ νῦν ἔστιν, ὁ τῆς ἐμῆς δηλαδὴ σωματικῆς παρουσίας καιρὸς, ὅτε οἱ ἀληθινοὶ προσκυνηταὶ οὔτε κατὰ Σαμαρείτας, ἐν τόπῳ ἑνὶ προσκυνήσουσιν, ἀλλ´ ἐν παντὶ τόπῳ κατὰ πνεῦμα, καὶ ἀσωμάτως τὴν προσκύνησιν προσάγοντεςσπερ καὶ Παῦλός φησιν· « λατρεύφ ἐν τῷ πνεύματὲ προσάξουσιν, ἀλλ´ ἀληθῆ καὶ μηδὲν σκιῶδες ἔχουσαν. Τοιούτους γὰρ ζητεῖ τοὺς προσκυνητὰς ὁ Θεὸς· τειδὴ πνεῦμά ἐστι, πνευματικοὺς, καὶ ἐπειδὴ ἀλήθειά ἐστιν, ἀληθινούς.

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:25–27

„Sieva Viņam saka: es zinu, ka nāk Mesija, ko sauc par Kristu; kad Viņš nāks, Viņš mums visu pasludinās. Jēzus viņai saka: Es tas esmu, kas ar tevi runā. Un tobrīd atnāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš runāja ar sievieti; tomēr neviens nesacīja: ko Tu meklē, vai kāpēc Tu runā ar viņu?“ No kurienes sieviete zināja, ka nāk Mesija, ko sauc par Kristu? No Mozus rakstiem. Jo mēs jau esam sacījuši, ka samarieši pieņēma Mozus Piecgrāmatu. Tātad, tā kā viņi bija pieņēmuši Mozus rakstus, no tiem viņi zināja pravietojumus par Kristu un to, ka Viņš ir Dieva Dēls. Jo arī vārdi „Darīsim cilvēku“ rāda, ka tos Tēvs saka Dēlam; un ar Ābrahāmu teltī runāja Dēls; un Jēkabs, pravietodams par Viņu, sacīja: „Valdnieks no Jūdas neizzudīs, kamēr nāks Tas, kam tas pieder“; un pats Mozus: „Pravieti jums celšot Kungs no jūsu brāļiem tādu kā mani; Viņā klausiet“; un daudz kas cits pasludina Kristus atnākšanu. Tāpēc sieviete saka: „Es zinu, ka nāk Mesija.“ Bet Kungs tālāk atklāj viņai Sevi, jo to prasīja runas gaita. Jo, ja Viņš tūdaļ no paša sākuma būtu sacījis: „Es esmu Kristus“, Viņš nebūtu sievieti pārliecinājis un būtu licies uzmācīgs un lielībnieks; bet tagad, pamazām viņu atvedis līdz tam, lai atcerētos Kristus gaidas, Viņš tad Sevi atklāj. Bet kāpēc jūdiem, kas Viņam bieži jautāja: „Saki mums, vai Tu esi Kristus“, Viņš Sevi neatklāja, bet sievietei saka? Tiem Viņš neko nesaka, jo viņi jautāja nevis lai mācītos, bet lai vēl vairāk apmelotu; bet šai, tāpēc ka viņa bija labprātīga, Viņš Sevi atklāti atklāj. Jo viņa jautāja no vienkārša prāta un domām un gribēdama mācīties patiesību, un tas ir skaidrs no tā, kas sekoja. Jo, dzirdējusi, viņa ne tikai pati ticēja, bet arī citus [ievilka tīklā], un visur sieviete parādās gan rūpīga, gan ticīga. Bet, kad saruna un mācīšana ar sievieti bija pabeigta, mācekļi atnāca īstajā laikā un brīnījās par Viņa pieticību – ka Viņš, būdams tik slavens un visu vidū ievērojams, ar tik lielu pazemību pieļāva runāt ar nabadzīgu sievieti un samarieti. Bet, kaut arī brīnījās, viņi neuzdrošinās jautāt, par ko Viņš ar viņu runā; tik labi viņi bija audzināti un ievēroja pret Skolotāju mācekļiem pienākošos godbijību. Un, ja kaut kur viņi arī šķiet runājam drosmīgi – kā Jānis, kad krīt uz Viņa krūtīm, un kad, pienākuši, viņi saka: „Kas ir lielākais?“, un kad Zebedeja dēli lūdz, lai viens sēdētu pa kreisi un otrs pa labi –, tad to viņi izvaicā kā sev piederīgu un viņiem tobrīd šķietami nepieciešamu. Bet šeit, tā kā viņiem nebija tik svarīgi meklēt to, kas vispār nebija nepieciešams, viņi nelieto drosmi, jo tai nav īstā laika.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:25–27; 1. Moz. 1:26; 1. Moz. 18:1–33; 1. Moz. 49:10; 5. Moz. 18:15; Lk. 22:67; Jņ. 13:25; Mt. 18:1; Mk. 10:35–37

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Λέγει αὐτῷ ἡ γυνή· Οἶδα ὅτι Μεσσίας ἔρχεται. ὁ λεγόμενος Χριστός. Ὃταν ἔλθῃ ἐκεῖνος, ἀνα-γελεῖ ἡμῖν πάντα. Λέγει αὐτῇ ὁ Ἰησοῦς· Ἐγώ εἰμι ὁ λαλῶν σοι. Καὶ ἐπὶ τούτῳ ἦλθον οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ, καὶ ἐθαύμασαν, ὅτι μετὰ γυναικὸς ἐλάλει Οὐδεὶς μέντοι εἶπε· Τί ζητεῖς, ἢ τί λαλεῖς μετ´ αὐτῆς;» Πόθεν ἡ γυνὴ ἠπίστατο, ὅτι Μεσσίας ἔρχεται ὁ λεγόμενος Χριστός; Ἐκ τῶν Μωσαῖκῶν Γραφῶν. Καὶ γὰρ ἔφημεν εἰπόντες, ὅτι τὴν Πεντάτευχον Μωσέως οἱ Σαμαρεῖται ἐδέξαντο. Ἐπεὶ οὖν τὰ Λίωσαῖκὰ ἐδέξαντο, ἐκ τούτων ᾔδεισαν τὰς περὶ Χριστοῦ προφητείας, καὶ ὅτι Υἱός ἐστι τοῦ Θεοῦ Τό τε γὰρ, «Ποιήσωμεν ἄνθρωπον,» ὡς πρὸς τὸν Υἱὸν εἰρῆσθαι παρὰ τοῦ Πατρὸς ἐμφαίνει· καὶ τῷ Ἀόραὰμ δὲ ἐν τῇ σκηνῆ ὁ Υἱὸς ἦν ὁ διαλεγόμενος· καὶ ὁ Ἰακὼβ περὶ αὐτοῦ προφητεύων ἔλεγε τὸ, «Οὐκ ἐκλείψει ἄρχων ἐξ Ἰούδα, ἕως ἂν ἔλθῃ, ᾧ ἀπόκειται·» καὶ αὐτὸς δὲ Μωϋσῆς, «Προφήτην ὰναστήσει Κύριος ἐκ τῶν ἀδελφῶν ὑμῶν ὡς ἐμέ· αὐτοῦ ἀκούσεσθε·» καὶ πολλὰ ἕτερα τὴν τοῦ Χριστοῦ παρουσίαν ἀνακηρύττουσι. Διὰ τοῦτο οὖν φησιν ὴ γυνή· «Οἶδα ὅτι ἔρχεται Μεσσίας. Ὁ δὲ Κύριος λοτπὸν ἐκκαλύπτει αὐτῇ ἑαυτὸν, οὕτω τῆς ἀκολοῦας τοῦ λόγου ἀπαιτησάσης. Εἰ δὲ εὐθὺς ἐξ ἀρχῆς εἶπεν, ὅτι Ἐγώ εἰμι ὁ Χριστὸς, οὔτε τὴν γυναῖκα ἕπεισεν ἂν, καὶ ἔδοξε φορτικός τις εἶναι καὶ ἀλαζών· νῦν δὲ κατὰ μικρὸν αὐτὴν προβιβάσας ἐπὶ τὸ ὰναμνησθῆναι τῆς περὶ Χριστοῦ προσδοκίας, οὕτως ἤδη ἑαυτὸν ἐκκαλύπτει. Τίνος δὲ ἕνεκεν τοῖς μὲν Ἰουδαίοις συνεχῶς ἐρωτῶσιν, «Εἰπὲ ἡμῖν εἰ σὺ εἶ ὁ Χριστὸς,» οὐκ ἀπεκάλυψεν ἑαυτὸν, τῇ δὲ γυναικὶ λέγει; Ἐκείνοις μὲν οὐδὲν λέγει, διότι οὐκ ἐπὶ τῷ μαθεῖν ἠρώτων, ἀλλ´ ἐπὶ τῷ μᾶλλον συκοφαντῆσαι· ταύτῃ δὲ, διὰ τὸ εὐγνώμονα εἶναι, φανερῶς ἐαυ-ὸν ὲποκαλύπτει. Καὶ γὰρ ἐξ ἁπλῆς γνώμης καὶ διανοίας, καὶ ποθοῦσα μαθεῖν τὸ ἀληθὲς, ἠρώτα, καὶ δῆλον ἐκ τῶν μετὰ ταῦτα. Καὶ γὰρ ἀκούσασα, οὐ μόνον αὐτὴ ἐπίστευσεν. ἀλλὰ καὶ ἄλλρυ- εἰ τίσ-ιν ἐσανήνευσεν. καὶ πανταχοῦ ἡ γυνὴ φαίνεται καὶ ὰκριβουμένη καὶ πιστῇ. Ἀπαρτισθείσης δὲ λοιπὸν τῆς πρὸς τὴν γυναῖκα ὁμιλίας καὶ διδασκαλίας, εὐκαίρως ἀπήντησαν οἱ μαθηταὶ, καὶ ἐθαύμαζον τὸ ἄτυφον αὐτοῦ, ὅτι οὕτως ὢν ἔνδοξος καὶ περιβόητος παρὰ πᾶσιν, ἠνείχετο μετὰ τοσαύτης συγκαταβάσειως κυναικὶ διαλέγεσθαι πενιχρᾷ καὶ Σαμαρείτιδι. Θαυμάζοντες δέ, ὅμως οὐ θαῤῥοῦσιν ἐρωτῇσαι, περὶ αίνος αὐτῇ διαλέγεται· οὕτως ἦσαν πεπαιδευμένοι, καὶ τὴν μαθηταῖς πρέπουσαν εὐλάβειαν ἐτήρουν πρὸς τὸν διδάσκαλον. Εἰ δέ που καὶ φαίνοιντο παῤῥησιαζόμενοι, ὥσπερ Ἰωάννης ἠνίκα πίπτει ἐπὶ τὸ στῆθος, καὶ ὅταν προσιόντες λέγωσιν· «Τίς μείζων; » καὶ ὅταν οἱ τοῦ Ζεβεδαίου παρακαλῶσιν, Τνα εἷς ἐξ εὐωνύμων, καὶ εἷς ἐκ δεξιῶν καθίσωσιν· ἀλλ´ ἐκεῖνα ὡς εἰς αὐτοὺς ἀνήποντα, καὶ τέως ἀναγκαῖα αὐτοῖς ααινόμενα, ἐξετάζουσιν. Ἐνταῦθα δὲ, ἐπεὶ μὴ τοσοῦτον αὐτοῖς διέφερε τὸ ζητεῖν, ὃ μὴ ἀναγκαῖον ἦν ὅλως, διὰ τοῦτο οὐ χρῶνται τῆ παῤῥησίᾳ ὡς μὴ ἐχούσῃ καιρόν.

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:28–30

„Tad sieva atstāja savu ūdens trauku un aizgāja uz pilsētu, un saka ļaudīm: nāciet, redziet cilvēku, kas man pateica visu, ko esmu darījusi; vai tikai Viņš nav Kristus? Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Viņa.“ Sacītais tik ļoti iekvēlināja sievietes sirdi, ka viņa pat atstāja ūdens trauku; tik ātri viņa deva priekšroku Kristus ūdenim pār Jēkaba aku; un viņa kļūst par apustuli, ticības, kas pārņēma viņas sirdi, iesvētīta, un māca un pievelk veselu pilsētu. „Nāciet,“ saka, „redziet cilvēku, kas man pateica visu, ko esmu darījusi.“ Patiesi, kad dvēsele ir iedegta ar dievišķu uguni, tā neskatās ne uz ko no zemes lietām – ne uz kaunu, ne uz negodu. Lūk, arī šī nekaunas, izpaužot savas lietas, bet saka: „Kas man pateica visu, ko esmu darījusi.“ Kaut gan viņa varēja sacīt arī citādi: „Nāciet, redziet pravieti, kas pravieto“; bet ne tā, bet viņa nicina savu godu un raugās vienīgi uz to, lai sludinātu patiesību. Bet viņa nesaka apgalvojoši: „Šis ir Kristus“, bet: „Vai tikai Viņš nav Kristus?“, gribēdama, lai tie paši būtu vienisprātis, un padarīdama vārdu vieglāk pieņemamu. Jo, ja viņa būtu paziņojusi: „Šis ir Kristus“, varbūt daži būtu arī iebilduši, nepieņemdami viņas spriedumu kā tādas, kurai slikta slava. Bet daži saprata, ka samarietes pieci vīri ir piecas grāmatas, kuras vienīgās samariete pieņēma. „Bet, kas tev tagad ir,“ saka, tas ir, Mans vārds, ko tu tagad no Manis pieņem, „tas nav tavs vīrs“; jo tu vēl neesi, saka, savienota ar Manu, Jēzus, mācību. Bet kāds varētu sacīt, ka samariete jāuzskata arī par cilvēka dabas priekštēlu. Jo mūsu daba agrāk dzīvoja kalnā – prātā, kas bija dievišķās žēlastības pilns. Jo, pirms Ādams grēkoja, viņš bija rotāts ar visām dievišķajām dāvanām. Jo viņš bija arī pravietis. Jo, pamodies no miega, viņš izteicās gan par sievas izveidošanu, gan par vīra attiecību pret viņu. Jo viņš sacīja: „Šis nu ir kauls no maniem kauliem“ un: „Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti.“ Tātad mūsu daba bija šajā kalnā – augstajā prātā; bet, apvainojusi Dievu, tā tika aizvesta gūstā, un svēto sēklu – es saku, katru dievišķāku domu – velns, mūs saņēmis gūstā, aizveda uz Babilonu, es saku, šīs pasaules sajukumā; un viņš nometināja mūsos barbariskās domas, kuras lauvas – labās domas, kas mūsos valda, – aprija, kamēr pierunāja tās pieņemt Dieva vārdus. Bet arī to ne pilnībā; jo ļaunums, reiz apmeties mūsu kalnā – es saku, prātā –, gan pieņēma Mozus rakstus, bet pilnīgi nepiederēja labajam, bet vēl bija zem lāsta. Tātad Jēzus, ceļojis, tas ir, izgājis daudzus saimniecības ceļus un veidus mūsu pestīšanai un dažreiz ar draudiem, dažreiz ar nelaimju sitieniem, dažreiz ar labdarībām, citreiz ar labā solījumiem pārveidodams mūsu dzīvi, gan noguris, ar tādiem veidiem cenzdamies mūs labot, bet atrada arī citu saimniecību, kurā Viņš arī apsēdās un atpūtās, tajā labpatikdams. Kādu? Kristības avotu, kurā Viņš mūsu dabai kā kādai samarietei darīja labu. Bet šo kristības avotu pamatoti varētu saukt par Jēkaba, tas ir, papēža turētāja, aku. Jo pašā avotā kāds pieķer velnu pie papēža; jo arī Kungs tajā satrieca pūķa galvu, kuru Viņš arī deva par barību etiopiešu tautām. Jo šajā pūķī nepriecājas un no tā nebarojas neviens cits kā tie, kas ir aptumšoti un melni dvēselē un kam nav daļas ar dievišķo gaismu. Bet ar šo mūsu dabu tika savienoti pieci vīri – dažādie likumi, ko Dievs tai deva: paradīzē, Noas laikā, Ābrahāma laikā, Mozus laikā, caur praviešiem. Jo Noass pēc plūdiem saņēma kādu pavēli, un Ābrahāms – apgraizīšanas pavēli. Tātad, savienota ar šiem pieciem likumiem, daba vēlāk pieņēma arī sesto, kas tai nebija vīrs un ar ko tā vēl nebija savienota – Jaunās Derības likumu. Bet varētu par sesto likumu, kas dabai nebija vīrs, saprast elkdievības likumu. Jo šo likumu tai nebija Dieva dots par laulāto, bet ar to tā sajaucās kā laulības pārkāpēja. Tāpēc arī pravietis saka: „Un tie laulību pārkāpa pie koka“; un atkal: „Tie maucās, dzīdamies pakaļ katram kokam“ – protams, izgrebto tēlu un koku dēļ, ko tie godāja. Jo daba nonāca līdz tādam neprātam, ka upurēja pat skaistiem kokiem to skaistuma dēļ – cipresēm, platāniem un tamlīdzīgiem. Tātad, kad cilvēks iemīlēja šo sesto laulības pārkāpēju un nonāca elkdievībā, tad Kungs, atnācis, mūs no tās atbrīvo; tāpēc arī saka: „Kas tev tagad ir.“ Jo patiesi Kristus atnākšanas laikos arī gudrākie no jūdiem bija nogriezušies pagānismā; un to rāda farizeju sekta, kas ticēja liktenim un astroloģijai. Bet samariete ir arī katra dvēsele, kas nesaprātīgi ir pakļāvusies piecām maņām, tad pieņēmusi arī visbīstamākos maldus mācībās kā kādu sesto laulības pārkāpēju, – kurai Jēzus dara labu vai nu caur kristību, vai caur asaru avotu. Jo arī asaras varētu saukt par Jēkaba aku – mūsu prāta, kas pieķer ļaunumu pie papēža. No šī ūdens dzer gan pats prāts, gan viņa dēli – domas, gan viņa lopi – dvēseles nesaprātīgās daļas, dusmīgā un kārotāja; jo asaras prātam, domām un pārējām daļām kļūst par atspirdzinājumu.

Piezīmes (3)
  1. „Jēkabs“ – „papēža turētājs, kas pieķer pie papēža“ (1. Moz. 25:26; 27:36).
  2. Ps. 73:13–14 pēc LXX (1965. g. Bībelē Ps. 74:13–14): pūķa galva, dota par barību etiopiešiem.
  3. Jer. 3:9; „tie maucās …“ – sal. Ec. 6:13 un Jer. 2:20 (Teofilakta citāta forma).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:28–30; 1. Moz. 2:23–24; 1. Moz. 9:1–7; 1. Moz. 17:10; Ps. 73:13–14; 1. Moz. 25:26; Jer. 3:9; Ec. 6:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀφῆκεν οὖν τὴν ὑδρίαν αὐτῆς ἡ γυνὴ καὶ ἀπῆλθεν εἰς τὴν πόλιν, καὶ λέγει τοῖς ἀνθρώποις· Λεῦτε Ιδετε ἄνθρωπον, ὃς εἶπέ μοι πάντα ὅσα ἐποίησα· μήτι οὗτός ἐστιν ὁ Χριστός; Ἐξῆλθον οὖν ἐκ τῆς πόλεως, καὶ ἤρχοντο πρὸς αὐτόν.» Τοσοῦτον ἀνήφθη τὴν καρδίαν ἡ γυνὴ ὑπὸ τῶν εἰρημένων, ὥστε καὶ τὴν ὑδρίαν ἀφεῖναι· οὕτως ἄρα ταχέως προετίμησε τὸ ὕδωρ τοῦ Χριστοῦ τῆς τοῦ Ἰακὼβ πηχῆς· καὶ δὴ ἀπόστολος γίνεται, ὑπὸ τῆς τὴν καρδίαν αὐτῆς σαριλαβούσης πίστεως χειροτονηθεῖσα, καὶ πόλιν ὁλόκληρον διδάσκει, καὶ ἐφέλκεται. «Δεῦτε, φησὶν, ἴδετε ἄνθρωπον, ὃς εἶπέ μοι πάντα ὅσα ἐποίησα.» Ὅντως ἐπειδὰν ἐπυρώθη ἡ ψυχὴ πυρὶ θείῳ, πρὸς αὐδὲν τῶν ἐν γῇ ὁρᾷ, οὐ πρὸς αἱσχύνην, οὐ πρὸς ἀτιμίσν. Ἰδοὺ οὖν καὶ αὕτη οὐκ αἰσχύνεται καὶ τὰ οἰκεῖα ἐκπομπεύουσα, ἀλλά φησιν· «Ὅς εἶπέ μοι πάντα ὅσα ἐποίησα.» Καίτοι γε ἠδύνατο καὶ ἐτέΡως εἰπεῖν· Δεῦτε, ἴδετε προφήτην προφητεύοντα· ἀλλ´ οὐχ οὕτως, ἀλλὰ καταφρονεῖ τῆς οἱκείας δόξης καὶ πρὸς τὸ κηρύξαι τὴν ἀλήθειαν ἀποβλέπει μόνον. Οὐλέγει δὲ, ὅτι Οὗτός ἐστιν ὁ Χριστὸς, ἀπο,Φαντικῶς ἀλλὰ «Μήτι οὗτός ἐστιν ὁ Χριστός; βουλομένη λοιπὸν αὐτοὺς ἐκείνους συμψήφους λαβεῖν, καὶ εὐπαραδεκτότερον ποιοῦσα τὸν λόγον. ΕΙ γὰρ ἀπεφήνατο, ὅτι Οὗτός ἐστιν ὁ Χριστὸς, τυχὶν ἂν καὶ ἀπεδυσπέτησάν τινες, τὴν ψῆφον αὐτῆς ὡς διαβεβλημένης μὴ παραδεχόμενοι. Ἐνόησαν δέ τινες τοὺς πέντε ἄνδρας τῆς Σαμαρείτιδος εἶναι τὰ πέντε βιβλία, ἃ ἡ Σαμαρεῖτις μόνη παρεδέχετο. «Ὅν δὲ νῦν ἔχεις,» φησὶ, τουτέστιν, ὁ λόγος ὁ ἐμὸς, ὃν νῦν ἐξ ἐμοῦ δέχῃ, «οὐκ ἔστι σου ἀνήρ·» οὔπω γὰρ συνεζεύχθης, φησὶ, τῇ ἐμῇ τοῦ Ἰησοῦ διδασκαλίᾳ. Εἰποι δ´ ἄν τις καὶ εἰς τύπον τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως λογίζεσθαι τὴν Σαμαρεῖτιν. Ἡ γὰρ φύσις ἡμῶν πάλαι μὲν ἐν ὄρει κατῴκει, τῷ νοῖ τῷ πλήρει τῆς θείας χάριτος. Πρὶν ἢ γὰρ ἁμάρτῃ ὁ Ἀδὰμ, πᾶσι θείοις ἐκεκόσμητο χαρίσμασι. Καὶ γὰρ καὶ προφήτης ἦν. Ἐγερθεὶς γὰρ ἀπὸ τοῦ ὕπνου, περί τε τῆς διαπλάσεως τῆς γυναικὸς, καὶ περὶ τῆς πρὸς αὐτὴν σχέσεως τοῦ ἀνδρὸς ἀπεφήνατο. Ἔφησε γάρ· «Τοῦτο νῦν ὀστοῦν ἐκ τῶν ὀστῶν μου·» καὶ ὅτι «Ἀντὶ τούτου καταλείψει ἄνθρωπος τὸν πατέρα αὐτοῦ καὶ τὴν μητέρα.» Ἢν μὲν οὖν ἡ φύσις ἡμῶν ἐν τῷ ὄρει τούτῳ, τῷ ὑψηλῷ νοὶ, ἀλλὰ προσκροῦσασα τῷ Θεῷ, αἰχμάλωτος ἀπήχθη, καὶ τὸ μὲν σπέρμα τὸ ἅγιον, πᾶσαν ἕννοιαν λέγω θειοτέραν, ἃ αἰχμαλωτίσας ἡμᾶς διάβολος ἀπήγαγεν εἰς Βαβυλῶνα, τὴν σύγχυσίν φημι τοῦδε τοῦ κόσμου· ἀντκνῴκισε δὲ καὶ τοὺς βαρβαρικοὺς λογισμοὺς οὓ· οἱ λέοντες, οἱ βασιλεύοντες ἐν ἡμῖν ἀγαθοὶ λογισμοὶ, κατήσθιον, ἄχρις ἂν ἔπεισαν αὐτοὺς παραδέξασθαι τὰ τοῦ Θεοῦ λόγια. Ἀλλ´ οὐδὲ ταῦτα ὁλοκλήρως· ἡ γὰρ κακία ἅπαξ ἐν τῷ ὄρει ἡμῶν, τῷ οῒ λέγω, κατοικήσασα, ἐδέξατο μὲν τὰ Μωσέως, οὐχ ὀλοκλήρως δὲ τοῦ καλοῦ ἐγένετο, ἀλλὰ καὶ ἔτι ὑπὸ κατάραν ἦν. Ὁ τοίνυν Ἰησοῦς ὁδοιπορήσας, τουτέστι, πολλὰς ὁδοὺς οἰκονομιῶν καὶ τρόπους πρὸς ἡμετέραν σωτηρίαν μετελθών, καὶ ποτὲ μὲν ἀπειλαῖς, ποτὲ δὲ κακῶν πληγαῖς, ποτὲ δὲ εὐεργεσίαις, ἄλλοτε δὲ ἀγαθῶν ὑποσχέσεσι μεθοδεύων τὴν ἡμετέραν ζωὴν, ἀπέκαμε μὲν, τοιούτοις τρόποις ἐπιχειρῶν ἡμᾶς διορθώσασθαι, εὐρε δὲ καὶ ἄλλην οἰκονομίαν, ἐν ᾗ καὶ ἐκάθισε, καὶ ἐπανεπαύσατο ἀρεσθεὶς ταύτῃ. Ποίαν; Τὴν πηγὴν τοῦ βαπτίσματος, ἐν ᾗ τὴν φύσιν ἡμῶν ὥσπερ ἦινὰ Σαμαρεῖτιν εὐηργέτησεν. Ἡ δὲ πηγὴ αὔτη τοῦ βαπτίσματος πηγὴ Ἰακὼβ εἰκότως ἂν λεχθείη, τουτέστι πτερνιστοῦ. Ἐν αὐτῇ γὰρ τῇ πηγῇ πτερνίζει τις τὸν διάβολον · ἐπεὶ καὶ ὁ Κύριος ἐν ταύτῃ συνέθλασε τὴν κεφαλὴν τοῦ δράκοντος, ὃν καὶ ἔδωκε βρῶμα λαοῖς τοῖς Αἰθίοώι. Τῷ γὰρ δράκοντι τούτῳ οὐκ ἄλλοι τινὲς ἐνευφραίνονται καὶ τρέφονται, εἰ μὴ οἱ ἐζοφωμένοι καὶ μέλανες τὴν ψυχὴν, καὶ τοῦ θείου φωτὸς ἀμέτοχοι. Ταύτῃ δὲ τῇ φύσει ἡμῶν πέντε ἄνδρες συνεζύγησαν· οἱ διάφοροι νόμοι, οπαρὰ τοῦ Θεοῦ ἐθέντες αὐτῆ ὁ ἐν τῷ παραδείσῳ, ὁ ἐπὶ τοῦ Νῶε, Ἅ ἐπὶ τοῦ Ἀβραὰμ, ὁ ἐπὶ τοῦ Μωσέως, ὁ διὰ τῶν προφητῶν. Ὁ Νῶε γὰρ μετὰ τὸν κατακλυσμὸν διασαγήν τινα ἐδέξατο, καὶ ὁ Ἀβραὰμ τὴν τῆς περιτομῆς. Τούτοις οὕν τοῖς πέντε νόμοις συζυγεῖσα ἡ φύσις, καὶ ἕκτον προσέλαβεν ὕστερον ὃν οὐκ εἶχεν ἄνδρα, οὐδὲ συνεζύγη οὐδέπω, τὸν τῆς Καινῆς Διαθήκης. Νοήσεις δʹ ἄν τις ἕκτον νόμον, ὃν ἄνδρα οὐκ εἶχεν ἡ φύσις, τὸν τῆς εἰδωλολατρείας. Τοῦτον γὰρ δὴ τὸν νόμον οὐκ εἶχεν ἐκ Θεοῦ δοθέντα αὐτῇ σύζυγον, ἀλλ´ ὡς μοιχαλλς ἐμίγνυτο τούτῳ. Διὸ καὶ δ προφήτης φησί· «Καὶ ἐμοιχῶντο ἐν τῷ ξύλῳ·» καὶ πάλιν· «Ἐξεπόρνευσαν ὁπίσω παντὸς ξύλου,» διὰ τὰ γλυπτὰ δηλαδὴ καὶ τὰζδένδρα ἃ ἐτίμων. Εἰς τοσοὖτον γὰρ ἀνοησίας ἐξετραχηλίσθη ἡ φύσις, ὥστε καὶ δένδροις ὡραίοις διὰ τὸ κάλλος θύειν, κυπαρίσσοις καὶ πλατάνοις, καὶ τοῖς τοιούτοις. Ὅτε τοίνυν τὸν ἕκτον τοῦτον μοιχὸν ὁ ἄνθρωπος ἔστερξε, καὶ εἰς εἰδωλολατρείας ἐξωλίσθησε, τότε ὁ Κύριος ἐλθὼν ἀπαλλάττει ἡμᾶς ταύτης· διὸ καί φησιν· «Ὃν νῦν ἔχεις.» Καὶ γὰρ ὄντως κατὰ τοὺς τῆς τοῦ Χριστοῦ παρουσίας χρόνους εἰς Ἐλληνισμὸν καὶ Ἰουδαίων οἱ σοφώτεροι ἐξετράπησαν· καὶ δηλοῖ ἡ τῶν Φαρισαίων αἷρεσις, εἰμαρμένη καὶ ἀστρολογία πιστεύουαα Ἔσσι δὲ Σαμαρεῖτις καὶ πᾶσα ψυχὴ ἡ ταῖς πέντε αἱσθήσεσιν ἀλόγως ὑποζυγεῖσα, εἶτα καὶ τὴν περὶ τὰ δόγματα σφαλερώτατα, οἷόν τινα ἕκτον μοιχὸν προσλαβομένη, ἢν ὁ Ἰησοῦς εὐεργετεῖ, εἴτε διὰ τοῦ βακτίσματος, εἴτε διὰ τῆς πηγῆς τῶν δακρύων. Καὶ τὰ δάκρυα γὰρ φρέαρ τοῦ Ἰακὼβ ἂν λεχθεῖεν, τοῦ ἡμετέρου νοῦ, τοῦ πτερνίζοντος τὴν κακίαν. Ἐξ οὐ θδατος αὐτός τε ὁ νοῦς πίνει, καὶ οἱ υἱοὶ αὐτοῦ οἱ λογισμοὶ, καὶ τὰ θρέμματα αὐτοῦ, τὰ ἄλογα μέρη τής ψυχῆς, θυμὸς καὶ ἐπιθυμία· τὰ γὰρ δάκρυα τῷ νῷ καὶ τοῖς λογισμοῖς καὶ τοῖς λοιποῖς εἰς ἀναψυκὴν γίνονται

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:31–34

„Bet pa to laiku mācekļi Viņu lūdza, sacīdami: Rabbi, ēd! Bet Viņš tiem sacīja: Man ir barība ēst, ko jūs nezināt. Tad mācekļi runāja savā starpā: vai kāds Viņam atnesis ēst? Jēzus tiem saka: Mana barība ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.“ Mācekļi jautāja Kungam, tā vietā, lai teiktu: lūdza Viņu ēst – nevis no pārdroša prāta, bet no lielas mīlestības pret Skolotāju; jo viņi redzēja Viņu nogurušu no ceļa un no karstuma, kas bija uzgūlies. Bet Kungs, zinādams, ka samariete grasās pievilkt pie Viņa gandrīz visu pilsētu un ka samarieši Viņam ticēs, saka: „Man ir barība ēst“, tas ir, cilvēku pestīšana; jo Es to tik ļoti kāroju, kā neviens no jums – jūtamo barību. Bet šo barību, ko Man ir ēst, jūs, Mani mācekļi, nezināt. Jo, vēl būdami rupji un nespēdami saprast to, ko Es saku mīklaini, jūs nezināt, ka par barību Es saucu cilvēku pestīšanu. Un vēl citādi: jūs nezināt šo barību; jo jūs nezināt, ka samarieši Man ticēs un tiks izglābti. Ko tad mācekļi? Viņi vēl ir neziņā: „Vai kāds Viņam atnesis ēst?“ Jo viņi neuzdrošinās ierastās godbijības dēļ Viņam jautāt. Bet Viņš, kaut arī tie nejautāja, atklāj mīklaini sacīto un saka: „Mana barība ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis (jo Dieva griba ir cilvēku pestīšana), un pabeigt Viņa darbu.“ Jo pravieši un bauslība nespēja pabeigt Dieva darbu; jo tie bija nepilnīgi, rādīdami nākamo labumu priekštēlus un ēnas. Bet Kungs pabeidza Dieva darbu – es saku, mūsu pestīšanu un atjaunošanu. Bet varbūt saproti man par Dieva darbu cilvēku, ko vienīgi Dieva Dēls darīja pilnīgu, Sevī parādīdams mūsu dabu bezgrēcīgu un caur dievišķo dzīvi miesā atklādams to pilnīgu un pabeigtu katrā labā darbā un līdz galam uzvarēdams pasauli. Bet arī bauslība ir Dieva darbs, jo tā tika rakstīta ar Dieva pirkstu; šo bauslību Kungs piepildīja. Jo bauslības gals ir Kristus, jo Viņš izbeidza visu, kas tika veikts bauslībā, un pārveda to no miesīgās kalpošanas uz garīgo. Bet Kungs bieži runā mīklaini, padarīdams klausītājus uzmanīgākus un mudinādams viņus jautāt un mācīties to, kas sacīts apslēpti. Bet, nosaukdams cilvēku pestīšanu par barību, Viņš māca mācekļus, lai arī viņi, kad tiks iecelti par pasaules skolotājiem, miesīgo barību turētu mazākā cieņā, pārnesdami visu savu kāri uz cilvēku glābšanu. Bet ievēro, ka Kungs pieņēma arī ēdienu, ko Viņam kādi pienesa. Jo mācekļi saka: „Vai kāds Viņam atnesis ēst?“ Bet to Viņš darīja nevis tāpēc, ka Viņam būtu vajadzīga citu kalpošana (jo kā gan Tas, kas dod barību visai miesai?), bet lai tie, kas pienes, saņemtu algu un pieradinātu sevi barot arī citus, un reizē dodams paraugu visiem cilvēkiem nekaunēties nabadzības un neuzskatīt par smagu tikt citu barotam. Bet tiem, kas māca, tas ir raksturīgi un visnepieciešamāk – ka citi rūpējas par viņu barību, lai viņi, neizklaidēti, kalpotu vārda kalpošanā. Tāpēc Viņš arī mācekļiem pavēlēja to – tikt barotiem no tiem, kas tiek mācīti.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 135:25 pēc LXX (1965. g. Bībelē Ps. 136:25).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:31–34; 2. Moz. 31:18; Rom. 10:4; Ps. 135:25; Apd. 6:2–4; Mt. 10:10; Lk. 10:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐν δὲ τῷ μεταξὺ ἠρώτων αὐτὸν οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ, λέγοντες· Ῥαββεὶ, φάγε. Καὶ εἶπεν αὐτοῖς· Ἐγὼ βρῶσιν ἔχω φαγεῖν, ἢν ὑμεῖς οὐκ οἴδατε. Ἔλεγον οὖν οἱ μαθηταὶ πρὸς ἀλλήλους· Μήτις ἤνεγκεν αὐτῷ φαγεῖν; Λέγει αὐτοῖς ὁ Ἱησοῦς· Ἐμὸν βρῶμά ἐστιν, ἵνα ποιῶ τὸ θέλημα τοῦ πέμψαντός με καὶ τελειώσω αὐτοῦ τὸ ἔργον.» Ἠρώτων οἱ μαθηταὶ τὸν Κύριον, ἀντὶ τοῦ, παρεκάλουν, ὥστε φαγεῖν, οὐκ ἐκ προπετοῦς γνώμης, ἀλλ´ ἐκ πολλῆς φιλοστοργίας φῆς πρὸς τὸν διδάσκαλον· καὶ γὰρ ἔβλεπον αὐτὸν κεκμηκότα ὑπὸ τῆς ὁδοιπορίας καὶ τῆς ἐπικειμένης φλογός. Ὁ δὲ Κύριος, γινώσκων ὅτι ἡ Σαμαρεῖτις μέλλει ἐπισπάσασθαι πᾶσαν σχεδὸν τὴν πόλιν πρὸς αὐτὸν, καὶ ὅτι πιστεύσωσιν αὐτῷ οἱ Σαμαρεῖται, «Ἐγὼ, φησὶ, βρῶσιν ἔχω φαγεῖν,» τουτέστι τὴν σωτηρίαν τῶν ἀνθρώπων· οὔτω γὰρ ταύτης ἐπιθυμῶ,, ὡς· οὐδεὶς ὑμῶν τῆς αἰσθητῆς βρώσεως. Ταύτην δὲ τὴν βρῶσιν, ἣν ἔχω φαγεῖν, ὑμεῖς οἱ μαθηταί μου αὐκ οἴδατε. Παχεῖς γὰρ ὄντες ἔτι, καὶ μὴ δυνάμενοι νοῆσαὶ τὰ αἰνιγματωδῶς ὑπ´ ἐμοῦ λεγόμενα, οὐκ οἴδατε ὅτι βρῶσιν ὀνομάζω τὴν τῶν ἀνθρώπων σωτημίαν., Καὶ ἄλλως δέ· Οὐκ οἴδατε ταύτην τὴν βρῶσιν · οὐ γὰρ γινώσκετε, ὅτι πιστεύσουσί μοι οἱ Σαμαρεῖται, καὶ σωθήσονται. Τί ουν οἱ μαθηταίς Ἔτι διαποροῦσι, Μή τις ἤνεγκεν αὐτῷ φαγεῖν· Οὸ τολμῶσι γὰρ, διὰ τὸ τὴν συνήθη αὐτοῖς εὐλάβειαν, πεῦσιν προσαγαγεῖν αὐτῷ. Ἐκεῖνος μέντοι καίτοι ἐκείνων μὴ ἐρωτησάντων, ἀποκαλύπτει τὸ αἰνιγματωδῶς ῥηθὲν, καὶ φησιν· «Ἐμὸν βρῶμά ἐστιν, ἴνα ποιῶ τὸ θέλημα τοῦ πέμψαντός με ληχμα γὰρ Θεοῦ ἡ τῶν ἀνθρώπων σωτηρία), καὶ τελειώσω αὐτοῦ τὸ ἔργον,» Οἱ μὲν γὰρ προφῆται καὶ ὁ νόμος οὐκ ἠδυνήθησαν τελειῶσαι τὸ τοῦ Θεοῦ ἔαγον· ἀτελεῖς γὰρ ἦσαν, τύπους καὶ σκιὰς τῶν μελλόντων ἀναθῶν ἐμφαίνοντες. Ὁ δὲ Κύριος ἐτελείωσε τὸ τοῦ Θεοῦ ἔργον, τὴν ἡμετέραν λέγω σωτηρίαν καὶ ἀνακαίνισιν. Τάχα δέ μοι νόει Θεοῦ ἔργον τὸν ἄνθρωπον, ὃν ἐτελείωσε μόνος ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, ἐν ἑαυτῶ ἀναμάρτητον ἀποδείξας τὴν φύσιν ἡμῶν καὶ ν παντὶ ἔργῳ ἀγαθῷ, διὰ τῆς ἐν σαρκὶ θείας πολιτείας τετελειωμένην καὶ ἀπηρτισμένην ἀποφήνας, καὶ ἄχρι τέλους νικήσας τὸν κόσμον. Καὶ ὁ νόμος δὲ Θεοῦ ἔργον ἐστί, καθὸ δακτύλῳ Θεοῦ ἐγράφη, ὃν νόμον ἐτελείωσεν ὁ Κύριος. Τέλος γὰρ νόμου Χριστὸς, ὡς πάντα τὰ ἐν τῷ νόμῳ τελούμενα καταπαύσας, καὶ ἀπὸ τῆς σωματικῆς λατρείας ἐπὶ τὴν πνευματ·. κὴν ταῦτα μεταγαγών. Λἰνιγματωδῶς δὲ φθέγγεται πολλάκις ὁ Κύριος προσεκτικωτέρους ποιῶν τοὺς ἀκροατὰς, καὶ διεγείρων αὐτοὺς εἰς τὸ ἐρωτῆσαι καὶ μαθεῖν τὸ συγκεκαλυμμένως λεγόμενον. ρῶσιν δὲ ὀνομάζων τὴν τῶν ἀνθρώπων σωτηρίαν, διδάσκει τοὺς μαθητὰς, ἵνα καὶ αὐτοὶ, ὅτε δὴ χειροτονηθεῖεν διδάσκαλοι τῆς οἰκουμένης, περὶ ἐλάττονος ποιοῖντο τὴν σωματικὴν βρῶσιν, ὅλην τὴν ἐπιθυμίαν πρὸς τὸ σώζειν ἀνθρώπους μετενεγκόντες. Σημείωσαι δὲ, ὅτι καὶ τὰ παρά τινων προσφερόμενα βρώματα ἐδέχετο ὁ Κύριος. Φασὶ γέρ οἱ μαθηταί· «Μή τις ἤνεγράν αὐτῷ φαγεῖν·» Τοῦτο δὲ ἐποίει, οὐχ ὡς χρῄζων τῆς παρ´ ἑτέρων διακονίας,(πῶς γὰρ ὁ διδοὺς τροφὴν πάσῃ σαρκί;] ἀλλ´ ἵνα οἱ προσφέροντες μισθὸν Ἐιωσι καὶ συνεθισθῶσι καὶ ἄλλους τρέφειν, καὶ ἅμα τύπον διδοὺς πᾶσιν ἀνθρώποις τοῦ μὴ ἐπαισνύνεσίαι τὴν πτωχείαν, μηδὲ βαρὺ νομίζειν τὸ παρ´ ἄλλων τρέφεσθαι. Ἵδιον δὲ τοῖς διδάσκουσι καὶ ἀναγκαιότατον τοῦτό ἐστι, τὸ ἄλλους ἔχειν τῆς τροφῆς φροντι στὰς, ἵν´ αὐτοὶ ἀπερίσπαστοι ὃντες, διακονῶσι τὴν τοῦ λόγου διακονίαν. Διὸ καὶ τοῖς μαθηταῖς τοῦτο ἐπέταξε, τὸ παρὰ τῶν μαθητευομένων τρέφεσθαι.

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:35–38

„Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, un nāks pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: paceliet savas acis un skatiet laukus, ka tie jau balti pļaujai. Un, kas pļauj, saņem algu un krāj augļus mūžīgai dzīvībai, lai sējējs un pļāvējs kopā priecātos. Jo šeit ir patiess vārds: viens sēj, un otrs pļauj. Es jūs sūtīju pļaut to, pie kā jūs neesat strādājuši; citi ir strādājuši, un jūs esat ienākuši viņu darbā.“ Tagad Viņš sāk mācekļiem skaidrāk atklāt to, kas iepriekš bija sacīts mīklaini. Jūs, saka, sakāt, tas ir, domājat, ka pļauja – protams, jūtamā – nāks pēc četriem mēnešiem; bet Es jums saku, ka saprotamā pļauja ir klāt. Bet to Viņš teica samariešu dēļ, kas jau nāca pie Viņa. Tātad paceliet savas acis – vai nu saprotamās, vai jūtamās – un skatiet samariešu, kas nāk, daudzumu un viņu dvēseles, kas ir dedzīgas un gatavas ticībai, kuras kā balti kļuvuši lauki gaida pļauju. Jo, kā vārpas, kad tās nobalē, ir gatavas pļaujai, tā arī šie ir sagatavoti pestīšanai. „Un, kas pļauj, saņem algu un krāj augļus mūžīgai dzīvībai, lai sējējs un pļāvējs kopā priecātos.“ Ko Viņš saka, ir šis: pravieši sēja, bet nepļāva. Tomēr tāpēc viņi nav zaudējuši prieku, bet priecājas kopā ar mums, kaut arī nepļauj kopā ar mums, kā tas nav jūtamajā pļaujā. Jo tur, ja gadās, ka viens sēj, bet cits pļauj, tam, kas nepļauj, ir skumjas. Bet garīgajās lietās ne tā; bet arī pravieši, iepriekš sludinājuši un iepriekš mīkstinājuši cilvēku prātus, priecājas kopā ar mums, kas cilvēkus esam pievilkuši pestīšanai. Bet vārdus „Es jūs sūtīju pļaut to, pie kā jūs neesat strādājuši“ Kungs saka tāpēc, lai, kad Viņš sūtīs mācekļus sludināt, tie neapjuktu, it kā tiktu sūtīti grūtā darbā. Jo grūtāko, saka, uzņēmās pravieši, bet jūs tiekat sūtīti pie gatavā. Bet par patiesu vārdu Viņš sauc kādu sakāmvārdu, kas izplatīts ļaužu vidū: „viens sēj, un otrs pļauj“. Bet ievēro, kā Viņš visu saka kā Valdnieks un ar varu: „Es jūs sūtīju pļaut.“ Lai dzird Markiona, nolādētā, un Manija, un tamlīdzīgu piekritēji, kas Veco Derību atšķir no Jaunās; jo arī ar šo viņi tiek atmaskoti. Jo, ja Vecā būtu sveša, kā apustuļi pļāva to, ko sēja pravieši? Tātad, tā kā apustuļi pļāva Vecās Derības sēju, tā nav sveša Jaunajai Derībai, bet abas ir viena. Lai dzird arī ārijieši, kā Viņš kā Kungs un Valdnieks sūta mācekļus; bet sūta, lai tie pļautu no zemes lietām un nogrieztu tos, kas tām pieķērušies – gan pagānus, gan jūdus –, un tos aiznestu uz klonu, es saku, Baznīcu; kur nonākuši, kuļot no vēršiem, tas ir, skolotājiem, un tiem pakļaudamies, viņi tiek kulti un, nometuši visu salmaino un miesīgo, un uguns kurināmo, kā tīri graudi tiek likti debesu klētī, un tad kļūst arī par Dieva barību, kas priecājas par viņu pestīšanu. Tā Pāvils pļāva, nogriezdams no zemes un mācīdams mūs, ka mūsu pilsonība ir debesīs. Bet daži vārdus „skatiet laukus, ka tie balti pļaujai“ jauki attiecina arī uz sirmgalvjiem – protams, sirmo matu un nāves pļaujas dēļ.

Piezīmes (1)
  1. „Vēršiem, kas kuļ“ – sal. 1. Kor. 9:9–10.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:35–38; Mt. 9:37–38; Mt. 3:12; 1. Kor. 9:9–10; Fil. 3:20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὐχ ὑμεῖς λέγετε, ὅτι Τετράμηνόν ἐστι, καὶ ἀ θερισμὸς ἔρχεται; Ἰδοὺ λέγω ὑμῖν, ἐπάρατε τοὺς ὀφθαλμοὺς ὑμῶν, καὶ θεάσασθε τὰς χώρας ὅτι λελ καί εἰσι πρὸς θερισμὸν ἤδη. Καὶ ὁ θερίζων, μισθὸν λαμβάνει, καὶ συνάγει καρπὸν εἰς ζωὴν αἰώνιον· ἵνα καὶ ὁ σπείρων ὁμοῦ χαίρῃ καὶ ὁ θερίζων. Ἐν γὰρ τούτω ὁ λόγος ἐστὶν ἀληθινὸς, ὅτι ἄλλος ἐστὶν ὁ σπείρων, καὶ ἄλλος ὁ θερίζων. Ἐγὼ ἀπέστειλα ὑμᾶς θερίζειν ὃ οὐχ ὑμεῖς κεκοπιάκατε. Ἄλλοι κεκοπιάκασι καὶ ὑμεῖ- εἰς τὸν κόπον αὐτῷν εἰσελῃλύθατε, Ἄρχεται νῦν σαφέστερον ἀνακαλύπτειν τοῖς μαθηταῖς τὰ αἰνιγματωδῶς προῤῥηθέντα. Ὑμεῖς μὲν γὰρ Κφησί, λέγετε, ἀντὶ τοῦ, νομίζετε, ὅτι ὁ θερισμὸς ἐτῆ τετραμήνῳ ταύτῃ ἔρχεται, ὁ αἰσθητὸς δηλαὸή· ἐγὼ δὲ λέγω ὑμῖν, οτι πάρεστιν ὁ νοητὸς θερισμός. Ταῦτα δὲ ἔλεγε διὰ τοὺς Σαμαρείτας ἤδη προσερχομένους αὐτῷ. Ἐπάρατε οὖν τοὺς ὀφθαλμοὺς ὑμῶν, εἴτε τοὺς νοητοὺς, εἴτε τοὺς αἰσθητοὺς, καὶ θεάσασθε τὸ πλῆθος τῶν προσερχομένων Σαμαρειτῶν, καὶ τὰς εἰς τὴν πίστιν προθύμους καὶ ἑτοίμους ψυχὰς αὐτῶν, αἴτινες ὥσπερ χῶραι λευκασμέναι δέονται θερισμοῦ. Καθάπερ γὰρ οἱ στάχυες, ὅταν λευκανθῶσιν, ἕτοιμοι εἰς θερισμὸν, οὕτω καὶ οὗτοι πρὸς σωτηρίαν εἰσὶ παρεσκευασμένοι. «Καὶ ὁ θερίζων μισθὸν λαμβάνει, καὶ συνάγει καρπὸν εἰς ζωὴν αἰώνιον· ἵνα καὶ ὁ σπείρων ὁμοῦ χαίρῃ, καὶ ὁ θερίζων.» Ὁ δὲ λέγει, τοοῦτόν ἐστιν· Οἱ προφῆται ἔσπειραν, ἀλλ´ οὐκ ἐθέρισαν. Οὐ μὴν διὰ τοῦτο ἀπεστέρηνται τῆς ἡδονῆς, ἀλλὰ σὺν ἡμῖν χαίρουσιν, εἰ καὶ μὴ σὺν ἡμῖν θερίζουσιν, ὅπερ ἐν τοῖς αἰσθητοῖς θερισμοῖς οὐκ ἔστιν Ἐκεῖ γὰρ ἐὰν συμβῇ ἄλλον σπεῖραι, καὶ ἄλλον θερίσαι, λύπη τῷ μὴ θερίζοντι. Ἐν δὲ τοῖς πνευματικοῖς, οὐχ οὕτως· ἀλλὰ καὶ οἱ προφῆται προκρύξαντες, καὶ προμαλάξαντες τῶν ἀνθρώπων τὰς γνώμας, χαίρουσι σὺν ἡμῖν τοῖς εἰς σωτηρίαν τοὺς ἀνθρώπους ἐφελκύσασι. Τὸ δέ, «Ἐγὼ ὑμᾶς ἀπέστειλα θερίζειν, ὃ οὐχ ὑμεῖς κεκοπιάκατε,» διὰ τοῦτό φησιν ὁ Κύριος, ἵν´ ὅταν ἀποστέλλῃ τοὺς μαθητὰς ἀπὶ τὸ κήρυγμα, μὴ θορυβηθῶσιν, ὡς εἰς πρᾶγμα ἐπίπονον ἀποστελλόμενοι. Τὸ γὰρ ἐπιπονώτερον φησὶν, οἱ προφῆται ἀνεδέξαντο, ὑμεῖς δὲ ἐπὶ τὸ ἕτοιμον πέμπεσθε. Λέγον δὲ ἀληθινόν φησι, παροιμίαν τινὰ περιφερομένην παρὰ τῷ πλήθει, ὅτι «Ἄλλος ἐστὶν ὁσπείρων, καὶ ἄλλος ὁ θερίζων.» Ὅρα δε, πῶς πάυοα δεσποτικῶς λέγει καὶ ἐξουσιαστικῶς· «Ἐγὼ ὰ πέστειλα ὑμᾶς θερίζειν.» Ἀκουέτωσαν οἱ περὶ ἈΙαρκίωνα τὸν κατάρατον, καὶ Μάνεντα, καὶ τοὺς τοιούτους, οἶ τὴν Παλαιὰν Διαθήκην ἀπαλλοτριοῦσι τῆς Νέας· κἀντεῦθεν γὰρ ἐλέγχονται. Εἰ γὰρ ἀλλοτρία ἦν ἡ Παλαιὰ, πῶς οἱ ἀπόστολοι ἐθέρισαν τὰ τῶν προφητῶν; Ὦστε ἐπεὶ τὰ τῆς Παλαιᾶς οἱ ἀπόστολοι ἐθέρισαν, οὐκ ἀλλοτρία τῆς Καινῆς Διαθήκης ἐκείνη, ἀλλ´ ἀμφότεραι μία. Ἀκουέτωσαν καὶ οἱ περὶ Ἄρειον πῶς ὡς Κύριος καὶ ἐξουσιαστὴς πέμπει τοὺς μαθητάς · πέμπει δὲ, ἵνα ἀπὸ τῶν γηΐνων θερίσωσι, καὶ ἐκτέμωσι τοὺς προστετηκό ας αὐτοῖς καὶ Ἕλληνας κοὶ Ἰουδαίους, καὶ εἰς τι » ἅλω ἀποκομίζωσιν αὐτοὺς, τὴν Ἐκκλησίαν λέγ· ἐν ᾗ γενόμενοι διὰ τοῦ ἁλοῦσθαι παρὰ τῶν βοῶν,ουτέστι τῶν διδασκάλων, καὶ ὑποκεῖσθαι αὐτοῖς, τρίβονται, καὶ πᾶν ἀσχυρῶδες, καὶ σαρκικὸν, καὶ τοῦ πυρὸς ὑπέγκαυμα ἀποβαλλύμενοι, καθαροὶ κόκκοι τῇ οὐρανίῳ ἀποθήκῃ ἐνασοτίθενται, εἶτα καὶ βρῶμα γίνονται τοῦ Θεοῦ τῇ σωτηρίᾳ τούτων ἐνευφραινομένου. Οὕτως ὁ Παῦλος ἐθέριζε τῆς γῆς ἀποτέμνων, καὶ διδάσκων ἡμᾶς, ὅτι τὸ πολίτευμα ἡμῶν ἐν οὐρανοῖς ὑπάρχει. Χρῶνται δέ τινες καὶ ἐπὶ τῶν γερόντων χαριέντως τῷ, «Θεάσασθε τὰς χώρας, ὅτι λευκαί εἰσι πρὸς θερισμὸν,» διὰ τὰς πολιὰς δηλαδὴ, καὶ τὸν τοῦ θανάτου θερισμόν.

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:39–42

„Bet no tās pilsētas daudzi samarieši ticēja Viņam sievas vārda dēļ, kas liecināja: Viņš man pateica visu, ko esmu darījusi. Kad nu samarieši atnāca pie Viņa, tie Viņu lūdza palikt pie viņiem; un Viņš palika tur divas dienas. Un vēl daudz vairāk ticēja Viņa vārda dēļ; un sievai sacīja: mēs vairs neticam tavas valodas dēļ, jo paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš patiesi ir pasaules Pestītājs, Kristus.“ Samarieši tic sievas vārda dēļ, kā saprātīgi cilvēki paši sevī spriezdami, ka sieviete nebūtu atklājusi savu dzīvi, lai izdabātu citam, ja Tas, ko viņa sludināja, nebūtu patiesi kāds liels un pārāks par daudziem; tāpēc, ticību ar darbiem rādīdami, viņi lūdza Viņu palikt pie viņiem pavisam; jo „palikt“ to nozīmē – pilnīgi apmesties pie viņiem. Bet Viņš tam nepaklausa, bet paliek tikai divas dienas; tāpēc arī vēl daudz vairāk no viņiem ticēja Viņa mācības dēļ. Jo evaņģēlists neizstāsta Viņa mācības brīnišķīgos vārdus sīki, bet ļauj mums no lietu iznākuma saprast Viņa dievišķās mācības spēku. Jo evaņģēlisti izlaiž daudz ko, arī no lielām lietām, tāpēc ka raksta nevis lai parādītos un godkāres dēļ, bet patiesības dēļ. Tātad ir ticams, ka Kungs, būdams pie samariešiem, mācīja kādas dievišķākas lietas; tāpēc viņi, neredzējuši pat nevienas zīmes, tic un lūdz palikt. Bet jūdi, baudījuši tūkstošiem vārdu un zīmju, vēl vajāja; patiesi „cilvēka ienaidnieki ir viņa paša mājinieki“. Bet ievēro man, cik īsā laikā ļaudis pārspēja to, kas viņus mācīja. Jo viņi sauc Viņu nevis par pravieti, nedz par Israēla Pestītāju, bet par pasaules Pestītāju, un ar artikulu: „Šis ir tas Pestītājs“, kas īstajā nozīmē un patiesi izglāba visus. Jo glābt nāca daudzi – gan bauslība, gan pravieši, gan eņģeļi –, bet Šis ir patiesais Pestītājs.

Piezīmes (1)
  1. „Šis ir tas Pestītājs“ – grieķu tekstā ar artikulu (ὁ Σωτήρ).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:39–42; Mih. 7:6; Mt. 10:36; 1. Jņ. 4:14

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐκ δὲ τῆς πόλεως ἐκείνης πολλο ἐπίστευααν εἰαὐτὸν τῶν Σαμαρειτῶν διὰ τὸν λόγον τῆς γυναικὸς μαρτυρούσης, ὅτι Εἶπέμοι πάνταδσαἐποίησα. Ὡς οὖν ἄλθον πρὸς αὐτὸν οἱ Σαμαρεῖται, ἠρώτων αὐτὸν μεῖ ναι παρ´ αὐτοῖς· καὶ ἕμεινεν ἐκεῖ δύο ἡμέρας, καὶ πολλῷ πλείους ἐπίστευσαν διὰ τὸν λόγον αὐτοῦ· τῇ τε οναιαὶ ἦλεγον ὅτι Οὐκ ἔτι διὰ τὴν σὴν λαλιὰν πα στεύομεν· αὐτοὶ γὰρ ἀκηκόαμεν, καὶ οἴδαμεν. ἅτι οὗτός ἐστιν ἀληθῶς ὁ Σωτὴρ τοῦ κόσμου ὁ Χριστός.» Διὰ τὸν λόγον τῆς γυναικὸς πιστεύουσιν οἱ Σαμαρεῖται, ὡς συνετοὶ παρ´ ἑαυτοῖς κρίναντες, ὡς οὐκ ἃν τὸν οἰκεῖον βίον ἡ γυνή ἐξεπόμπευσεν ὑπὲρ τοῦ χαρίσασθαι ἑτέρῳ, εἰ μὴ ἀληθῶς μέγας τις ἦν καὶ ὑπὲρ τοὺς πολλοὺς ὁ ὑπ´ αὐτῆς κηρυττόμενος· διὸ καὶ τὴν πίστιν τοῖς ἔργοις δεικνύντες, παρεκάλουν αὐτὸν Δι´ ὅλου παρ´ ἑαυτοῖς εἶναι· τὸ γὰρ, «μεῖναι,» τοῦτο σημαίνει τὸ κατοικῆσαι τελείως παρ´ αὐτοῖς. Ὁ δὲ τοῦτο μὲν οὐ πείθεται, δύο δὲ μόνας ἡμέρας μένοι· ἄθεν καὶ πολλῶ πλείους αὐτῶν ἐπίστευσαν διὰ τὴν διδασκαλίαν αὐτοῦ. Καὶ γὰρ ὁ εὐαγγελιστὴς οὐκ ἐξηγεῖται τὰ κατὰ μέρος θαυμαστὰ τῆς διδασκαλίας αὐτοῦ ῥήματα, ἀλλ´ ἡμῖν γε δίδωσι νοεῖν ἐκ τοῦ τέλους τῶν πραγμάτων τὴν δύναμιν τῆς θείας αὐτοῦ διδασκαλίας, Πολλὰ γάρ τοι καὶ τῶν μεγάλων παρατρέχουσιν οἱ εὐαγγελισταὶ, ὅτι μὴ πρὸς ἐπίδειξιν καὶ φιλοτιμίαν γράφουσιν, ἀλλὰ πρὸς ἀλήθειαν. Καὶ παρὰ τοῖς Σαμαρείταις οὖν γενόμενον τὸν Κύριον εἰκὸς θειότερά τινα διδάξαι· ὅθεν οὐδὲ σημεῖον οὐδὲν ἰδόντες, πιστεύουσι καὶ παρακαλοῦσι μένειν. Ἰουδαῖοι δὲ καὶ λόγων μυρίων καὶ σημείων καταπολαύσαντες, ἔτι ἐδίωκον, ὄντως «ἐχθροὶ τοῦ ἀνθρώπου οἱ οἰκειακοὶ αὐτοῦ.» Ὅρα δέ μοι πόσον βραχὺ τὸ πλῆθος τὴν διδάξασαν αὐτοὺς ὑπερηκόντισαν. Οὐ γὰρ προφήτην αὐτὸν λέγουσιν, οὐδὲ Σωτῆρα τοῦ Ἰσραλ, ἀλλὰ τοῦ κόσμου, καὶ μετὰ τοῦ ἄρθρου, «Οὗτός ἐστιν ὁ Σοτὴρ, » ὁ κυρίως καὶ τῷ ὄντι σώσας πάντας. Ἥλθον μὲν γὰρ πολλοὶ σῶσαι, καὶ νόμος, καὶ προφῆται, καὶ ἄγγελοι, ἀλλ´ οὗτός ἐστιν ὁ ἀλῃθινὸς Σὸπάο

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:43–45

„Bet pēc tām divām dienām Viņš izgāja no turienes un aizgāja uz Galileju; jo Jēzus pats liecināja, ka pravietim savā tēvzemē nav goda. Kad Viņš nu nāca uz Galileju, galilieši Viņu uzņēma, jo bija redzējuši visu, ko Viņš svētkos bija darījis Jeruzalemē; jo arī viņi bija gājuši uz svētkiem.“ Izgājis no Samarijas, Kungs aiziet uz Galileju. Tad, lai kāds neizvaicātu un nebūtu neziņā, kāpēc Viņš nebija vienmēr Galilejā, bet apmeklē viņus ar pārtraukumiem, lai gan likās esam no Galilejas, viņš saka, ka Viņš tāpēc nepalika Galilejā, ka tie Viņam neizrādīja nekāda goda. „Jo Jēzus pats liecināja, ka pravietis savā tēvzemē ir negodāts.“ Jo mēs, cilvēki, esam paraduši nicināt tos, kas mums ir ierasti, vienmēr pievērsdamies svešiem un neierastiem. Kas tad? Vai mēs neredzam daudzus, kas tiek godāti arī savējo vidū? Tas gan ir ļoti reti; bet, ja kaut kur atrastos daži, kas tiek godāti tēvzemē, tad vēl jo vairāk viņi tiks godāti svešumā, tā ka gods tēvzemē, salīdzināts ar godu svešumā, izrādīsies negods. Jo skaudība neļauj tautiešiem izrādīt pienācīgo godu, bet viņi to izrāda pazeminātu, uzskatīdami cilts brāļa slavu par savu kaunu. Tātad, kad Kungs atnāca uz Galileju, galilieši ticēja, redzējuši zīmes, ko Viņš bija darījis Jeruzalemē. Taču samarieši ir godājamāki, kas ticēja arī bez zīmēm, no sievietes vārda. Bet ievēro, ka visur tie, kas šķiet atmetami, izceļas ticībā – es saku, samarieši un galilieši (jo arī šos nievāja kā nemākulīgākus; tāpēc arī sacīja: „Pravietis no Galilejas nav cēlies“) –, bet tie, kas tika uzskatīti par izredzētiem, tiek atmesti, kādi bija Jeruzalemes jūdi. Tātad pamatoti arī mēs, pagāni, esam pieņemti. Jo savā tēvzemē – jūdu, kā kāds varētu sacīt, sinagogā – pravietim Kristum nebija goda, kā saka Mozus: „Pravieti celšot Kungs, mūsu Dievs.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:43–45; Mt. 13:57; Jņ. 7:52; 5. Moz. 18:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Μετὰ δὲ τὰς δύο ἡμέρας ἐξῆλθεν ἐκεῖθεν, καὶ ἀπῆλθεν εἰς τὴν Γαλιλαίαν· αὐτὸς γὰρ ὁ Ἰησοῆς ἐμαρτύρησεν, ὅτι προφήτης ἐν τῇ ἰδίᾳ πατρίδι τιμὴν οὐκ ἔχει. Ὅτε οὖν ἦλθεν εἰς τὴν Γαλιλαίαν, ἐδέξαντο αὐτὸν οἱ Γαλιλαῖοι, πάντα ἑωρακότες ὅσα ἐποίησεν ἐν Ἰεροσολύμοις ἐν τῇ ἑορτῇ· καὶ αὐτοὶ γὰρ ἦλθον εἰς τὴν ἑορτήν.» Ἐξελθὼν ἀπὸ Σαμαρείας ὁ Κύριος, εἰς τὴν Γαλιλαίαν ἀπέρχεται. Εἶτα, ἵνα μὴ ἐξετάζῃ τις, καὶ διαπορῇ, τίνος ἕνεκεν οὐκ ἐν τῇ Γαλιλαίᾳ ἀεὶ ἦν, ἀλλ´ ἐκ διαλείμματος αὐτοῖς ἐπιδημεῖ, καὶ ταῦτα ἐκ τῆς Γαλιλαίας εἶναι δοκῶν, φησίν, ζτι διὰ τοῦτο οὐκ ἐν τῇ Γαλιλαίᾳ παρέμενε, διότι οὐδεμίαν τιμὴν πρὸς αὐτὸν ἐνεδείκνυντο. «Αὐτὸς γὰρί ὁ Ἰησοῦς ἐμαρτύρησεν, ὅτι προφήτης ἐν τῇ ἰδίᾳ πατρίδι ἄτιμός ἐστιν.» Εἰώθαμεν γὰρ οἱ ἄνθρωποι τῶν ἐν συνηθείᾳ καταφρονεῖν, ἀεὶ τοῖς ἔένοις καὶν ἀηθέσι προσέχοντες. Τί οὐν; Οὐχ ὁρῶμεν πολλοὺς καὶ παρὰ τοῖς οἰκείοις τιμωμένους; Μάλιστα μὲν οὐν σπάνιον τὸ τοιοῦτον· εἰ δέ πού τινες εὑρεθειεν ἐν τῇ πατρίδι τιμώμενοι, πολλῷ μᾶλλον ἐν τῇ ἀλλοτρίᾳ τιμηθήσονται, ὥστε συγκρινομένη ἡ ἐν τῇ πατρίδι τιμὴ πρὸς τὴν ἐν τῇ ἀλλοτρίᾳ, ἀτιμία εὐρεθήσεται. Ὀ γάρ τοι φθόνος, τοῖς συμπατριώταις οὐ συγχωρεῖ τὴν προσήκουσαν τιμὴν ἀποδιδόναι, ἀλλ´ ὑφειμένην τὴν ταύτην ἀποδιδόασιν, αἰσχύνην οἰκείαν ἡγούμενοι τὴν τοῦ ὀμοφύλου εὐδοκίμησιν. Ἐλθόντι οὖν τῷ Κυρίῳ εἰς Γαλιλαίαν ἐπίστευσαν οἱ Γαλιλαῖοι, τὰ σημεῖα ἰδόντες ἃ ἐποίησεν ἐν Ἰεροσολύμοις. Πλὴν οἱ Σαμαρεῖται δοκιμώτεροι, οἱ καὶ χωρὶς σημείων πιστεύσαντες ἀπὸ τοῦ λόγου τῆς γυναικός. Ὅρα δὲ πανταχοῦ τοὺς ἀποβλήτους μὲν δοκοῦντας, εὐδοκιμοῦντας ἐν τῇ πίστει Σαμαρείτας λέγω καὶ Γαλιλαίους·α γὰρ καὶ τούτους ἐξουθένουν ὡς ἀγροικότερον διακειμένους · διὸ καὶ ἔλεγον, ὅτι «Προφήτης ἐκ τῆς Γαλιλαίας οὐκ ἐγήγερται).» τοὺς δὲ ἐκλεκτοὺς νομιζομένους, ἀποβαλλομένους, οἷοι Πσαν οἱ Ἰεροσολυμῖται Ἱουδαῖοι, Εἰκότως ἄρα καὶ οἱ ἑθνικοὶ παρεδέχθημεν. Ἐν γὰρ τῇ οἰκείᾳ πατρίδι, τῇ τῶν Ἰουδαίων, εἴποι ἄν τις, συναγωγῇ, τιμὴν οὐκ ἔσχεν ὁ προφήτης Χριστὸς, καθὰ Μωϋσῆς λέγει, ὅτι «Προφήτην ἀναστήσει Κύριος ἡμῶν.»

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:46–50

„Tad Jēzus atkal nāca uz Galilejas Kānu, kur Viņš bija pārvērtis ūdeni vīnā. Un tur bija kāds ķēniņa ierēdnis, kura dēls bija slims Kapernaumā. Tas, dzirdējis, ka Jēzus nācis no Jūdejas uz Galileju, aizgāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Viņš nonāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Tad Jēzus viņam sacīja: ja jūs neredzat zīmes un brīnumus, jūs neticat. Ķēniņa ierēdnis saka Viņam: Kungs, nāc, pirms mans bērns nomirst. Jēzus viņam saka: ej, tavs dēls dzīvo. Un cilvēks ticēja vārdam, ko Jēzus viņam sacīja, un gāja.“ Evaņģēlists mums atgādina brīnumu Kānā, kur ūdens kļuva par vīnu, gan lai paaugstinātu samariešu slavu (jo galilieši, saka, Viņu uzņēma gan no tām zīmēm, kas notika Jeruzalemē, gan no tām, kas notika pie viņiem; bet samarieši – vienīgi no sievietes liecības un no paša Kunga mācības), gan arī lai mums parādītu, ka arī ķēniņa ierēdnis no brīnuma Kānā bija ieguvis kādu labu priekšstatu par Kristu, kaut arī ne cienīgu. Bet ķēniņa ierēdni viņš viņu sauc vai nu tāpēc, ka tas bija no ķēniņa dzimtas, vai tāpēc, ka tam bija kāda cita valdības pakāpe, ko tā sauca. „Vai tad,“ saka, „šis nav tas pats, kas Mateja simtnieks? Jo arī tas bija Kapernaumā.“ Es domāju, ka tas nav tas pats, bet cits. Jo tas atturēja Kristu, kad Viņš gribēja nākt, sacīdams: „Es neesmu cienīgs, ka Tu ieej zem mana jumta“; bet šis velk Jēzu uz savu māju. Un tā kalpu jeb vergu bija ķērusi trieka, bet šā dēlu – drudzis. Un tur Viņš, nokāpis no kalna, iegāja Kapernaumā; bet tagad – no Samarijas, un nevis uz Kapernaumu, bet uz Kānu. Turklāt tas bija simtnieks, bet šis – ķēniņa ierēdnis pēc pakāpes. Tātad ķēniņa ierēdnis lūdz Kungu nonākt, lai Viņš dziedinātu dēlu; bet Kungs viņu norāj, jo viņam nebija pilnīgas ticības ([jo, sacīdams: „Nāc], pirms mans dēls nomirst“, viņš atklāj savas ticības vājumu, jo netic, ka, pat ja tas nomirtu, Viņš spēj to uzmodināt); tāpēc Viņš, viņu norādams, saka: „Ja jūs neredzat zīmes un brīnumus, jūs neticat“, reizē apsūdzēdams arī citus Kapernaumas iedzīvotājus. Jo tie visur tiek apsūdzēti lielā neticībā. Tātad, tā kā ķēniņa ierēdnis bija vājš prātā un mudināja Kungu nonākt bērna dziedināšanai, Pestītājs, rādīdams viņam, ka Viņš var to dziedināt arī būdams prom, saka: „Ej, tavs dēls dzīvo.“ Tā Viņš dziedināja gan bērna drudzi, gan tēva neticību. Bet zini, ka cits ir brīnums (τέρας) un cits – zīme (σημεῖον). Jo brīnums ir tas, kas ir pāri dabai, piemēram, atvērt acis tam, kas dzimis akls, un uzmodināt mirušo; bet zīme – tas, kas nav ārpus dabas, piemēram, dziedināt slimo. Bet Kungs arī tagad dara šo brīnumu ikvienam, kas nāk pie Viņa. Jo ikviens cilvēks ir ķēniņa ierēdnis – ne tikai tāpēc, ka dvēseles dēļ ir radniecīgs visa Ķēniņam, bet arī tāpēc, ka pats ir saņēmis ķēnišķīgu varu pār visu. Bet bieži kāds izrādās, ka viņa prāts, kā dēls, ir slims ar nevietā esošu baudu un iekāru drudzi. Tātad, ja viņš nāks pie Jēzus un lūgs Viņu nonākt, tas ir, izrādīt cilvēkmīlestības nolaišanos un piedot viņam grēkus, pirms viņš pavisam nav nomiris no iekāru slimības (jo, ja Dievs pie mums nenolaistos, bet ievērotu noziegumus un pēc tiem izmeklētu, kas tad izturēs?), ja viņš, kā sacīts, nāks, viņš iegūs, ko meklē, un saņems savu prātu atpakaļ veselu. Bet ievēro arī, ko Kungs viņam saka: „Ej, tavs dēls dzīvo“, tas ir: neesi nekustīgs uz labo, bet ej un izrādi nemitīgu kustību uz labo; jo tad tavs dēls dzīvo. Bet, ja tu pārstāsi iet, tavs prāts noteikti nomirs, saņēmis nāvi no nekustīguma labajā.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 129:3 pēc LXX (1965. g. Bībelē Ps. 130:3): „Ja Tu, Kungs, noziegumus pieskaitītu, kas tad pastāvēs?“
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:46–50; Jņ. 2:1–11; Mt. 8:5–13; Ps. 129:3

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἵλθεν οὖν ὁ Ἰησοῦς πάλιν εἰς τὴν Κανᾶ τῆς Γαλιλαίας, ὅπου ἐποίησε τὸ ὕδωρ οἶνον. Καὶ ἦν τις βασιλι ὸς, οὗ ὁ υἱὸς ἠσθένει ἐν Καπερναούμ. Οὗτος ἀκούσας, ὅτι Ἰησοῦς ἥκει ἐκ τῆς Ἰουδαίας εἰς τὴν Ταλιλαίαν ἀπῆλθεν πρὸς αὐτὸν, καὶ ἡἠρώτα αὐτὸν, να καταβῇ καὶ ἱάσηται αὐτοῦ τὸν υἱόν· ἔμελλε γὰρ ἀποθνήσκειν. Εἶπεν οὖν ὁ Ἰησοῦς πρὸς αὐτόν· Ἐἀν μὴ σημεῖα καὶ τέρατα ἴδητε, οὐ μὴ πιστεύσητε. Λέγει πρὸς αὐτὸν ὁ βασιλικός· Κύριε, κατάβηθι πρὶν ἀποθανεῖν τὸ παιδίον μου. Λέγει αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Πορεύου, ὁ υἱός σου ζῇ. Καὶ ἐπίστευσεν ὁ ἄνθρωπος τῷ λόγῳ, ᾧ εἶπεν αὐτῷ ὁ Ἀησοῦς, καὶ ἐπορεύετο» Ἐναμιμνήσκει ἡμᾶς ὁ εὐαγγελιστὴς τοῦ ἐν Κανᾷ. θαύματος, ὅπου ἐγένετο τὸ ὕδωρ οἰνος, ἂμα μὲν διὰ τὸ αὐξῆσαι τῶν Σαμαρειτῶν τὸ ἐγκώμιον μὲν γὰρ Γαλιλαῖοι, φησὶ, καὶ ἀπὸ τῶν ἐν Ἱεροσολύμοις καὶ ἀπὸ τῶν παρ´ αὐτοῖς γενομένων σημείων αὐτὸν κδέξαντο· οἱ δὲ Σαμαρεῖται ἀπὸ μόνης τῆς μαρτυρίας τῆς γυναικὸς, καὶ τῆς αὐτοῦ τοῦ Κυρίου διδασκαλίας, ἅμα δὲ καὶ ἰνα δείξῃ ἡμίν, ὅτι καὶ ὁ βασιλικὸς ἀπὸ τοῦ ἐν Κανᾷ θαύματος ἀγαθήν τινα περὶ τοῦ Χριστοῦ ὑπόληψιν ἐδέξατο, εἰ καὶ μὴ τὴν ἀξίαν. Βασιλικὸν δὲ τοῦτον καλεῖ, ἢ ὡς ἐκ γένους ὄντα βασιλικοῦ, ἢ ἀξίωμά τι ἀρχῆς ἕτερον οὕτω καλούμενον ἔχοντα. Ἄρα οὖν, φησὶ, καὶ αὐτός ἐστιν οὗτος τῶ παρὰ τῷ Ματθαίῳ ἑκατοντάρχῳ; καὶ γὰρ κἀκεῖνος ἀν Καπερναοὺ μ ἦν. Οὐκ οἶμαι τοίνυν τὸν αὐτὸν εἰναι, ἁλλ´ ἕτερον. Ἐκεῖνος μὲν γὰρ καὶ βουλόμενον ἐλθεῖν πὸν Χριστὸν διακωλύει, λέγων· «Οὐκ εἰμὶ ἄξιος ἵνα μου ὑπὸ τὴν στέγην εἰσέλθης·» οὕτος δὲ εἰς σὴν οἰκίαν αὐτοῦ ἕλκει τὸν Ἰησοῦν. Κἀκείνου μὲν ὁ παῖς, ἤγουν ὁ δοῦλος, παρέσει κατείχετο· τούτου δὲ ὁ υἰὸς πυρετῷ. Κἀκεῖ μὲν ἀπὸ τοῦ ὄρους καταβὰς, εἰς Καπερναοὺμ εἰσῆλθε· νῦν δὲ, ἀπὸ τῆς Σαμαρείας, καὶ οὐκ εἰς Καπερναοὺμ, ἀλλ´ εἰς Κανᾶ. Ἐπὶ πᾶσιν, ἐκεῖνος μὲν ἑκατόνταρχος· οὗτος δὲ βασιλι. κὸς τὸ ἀξίωμα. Ἀξιοῖ μὲν οὖν ὁ βασιλικὸς τὸν Κύριον κατελθεῖν, ὡς ἰάσηται τὸν υἱόν· ὁ δὲ Κύριος καθαπτάωενος αὐτοῦ ὡς μὴ τελείαν τὴν πίστιν, ἀλλ´ ἐκ πρὶν ἀποθανεῖν τὸν υἱόν μου,» τὴν ἀσθένειαν τῆτίστεως αὐτοῦ ἐμφαίνει, ὡς μὴ πεστεύοντος, ὅτι εἰ καὶ συμβῇ αὐτὸν ἀποθανεῖν, δυνατός ἐστιν ἀναστῆσαι αὐτὸν), διὰ ταῦτα οὗν καθαπτόμενος αὐτοῦ φησίν· «Ἐὰν μὴ σημεῖα καὶ τέρατα ἴδητε, οὐ μὴ πιστεύσητε·» ἅμα δὲ καὶ τῶν ἑτέρων πολιτῶν καπηγορῶν τῶν ἐν τῆ Καπερναούμ. Φαίνονται γὰρ πανταχοῦ πολλὴν ἀπιστίαν κατηγορούμενοι. Ἐπεὶ οὖν ἀσθενὴς ἦν ὁ βασιλικὸς τὴν γνώμην, καὶ κατήπειγε τὸν Κύριον κατελθεῖν εἰς θεραπείαν τοῦ παιδὸς, δεικνύων αὐτῷ ὁ Σωτὴρ, ὅτι καὶ ἀπὼν δύναται αὐτὸν θεραπεῦσαι, λέγει· «Πορεύου, ὁ υἱός σουζῇν Ἀμέλει τοῦ μὲν παιδὸς τὸν πυρετὸν, τοῦ πατρὸς δὲ τὴν ἀπιστίαν ἰάσατο. Γίνωσκε δὲ, ὡς ἄλλο τέρας, καὶ ἄλλο σημεῖον. Τέρας μὲν γὰρ τὸ παρὰ φύσιν, οἷον τὸ διανοῖξαι ὀφθαλμοὺς τυφλοῦ γεγεννημένου, καὶ ἐγεῖραι νεκρόν· σημεῖον δὲ, τὸ οὐκ ἔξω τῆς φύσεως οἷον τὸ ἰᾶσθαι ἄῤῥωστον. Τελέσει δὲ καὶ τοῦτο τὸ θαῦμα καὶ νῦν ὁ Κύριος ἐπὶ παντὸς τοῦ προσερχομένου. Οἷον βασιλικός ἐστι πᾶς ἄνθρωπος, οὐ μόνον ὡς τοῦ βασιλέως πάντων συγγενής διὰ τὴν ψυχὴν, ἀλλὰ καὶ ὡς αὐτὸς βασιλικὴν ἀρχὴν κατὰ πάν των δεξάμενος. Εὐρίσκεται δὲ πολλάκις ἔχων τις τὸν νοῦν. οἷα υἱὸν, πυρὶ ἡδονῶν ἀτόπων καὶ ἐπιθυμίαις κακῶς ἔχοντα. Εἰ τοίνυν προσέλθῃ τῷ Ἰησοῦ, καὶ αἰπήσει αὐτὸν καταβῆναι, τουτέστι, συγκαταβάσει φιλανθρωπίας χρήσασθαι, καὶ συγχωρῆσαι αὐτῷ τὰς ἁμαρτίας πρὶν ἢ τελείως ἀπὸ τῆς νόσου τῶν ἐπιθνμιῶν ἀπονεκρωθῇ, μὴ γὰρ συγκαταβαίη ἡμῖν ὁ Θεὸς, ἀλλὰ τὰς ἀνομίας παρατηρήσαιτο, καὶ κατ´ ἐκείνας ἐξετάσειε, τίς λοιπὸν ὑποστήσεται;] εἰ προσέλθῃ τοίνυν, ὡς εἴρηται, τεύξεται τοῦ ζητουμένου, καὶ ἀπολήψεται τὸν νοῦν αὐτοῦ ὑγιᾶ. Πλὴν ὅρα καὶ τί φησιν ὁ Κύριος πρὸς αὐτόν· «Πορεύου, ὁ υἱός ζοο γη.» τοὺτέστι, Μὴ ἀκίνητος ἔσο πρὸς τὸ καλὸν, ἀλλὰ πορεύου, καὶ κίνησιν ἀκατάπαυστον ἐνδείκνοσο πρὸς τὸ ἀγαθόν· τἄτε γὰρ ὁ υἱός σου ζῇ. Εἰ δὲ παύσῃ τοῦ πορεύεσθαι, τεθνήξεταί σου πάντως ὃ νοῦς, τῇ περὶ τὸ καλὸν ἀκινησίᾳ τὴν νέκρωσιν λαβών

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 4:51–54

„Un, kad viņš jau gāja lejā, viņa kalpi viņu sastapa un ziņoja, sacīdami: tavs dēls dzīvo. Tad viņš apvaicājās viņiem pēc stundas, kurā tam kļuvis labāk. Un tie viņam sacīja: vakar septītajā stundā drudzis viņu atstāja. Tad tēvs saprata, ka tas bija tajā stundā, kurā Jēzus viņam sacīja: tavs dēls dzīvo. Un viņš ticēja, pats un viss viņa nams. Šo otru zīmi Jēzus atkal darīja, nācis no Jūdejas uz Galileju.“ Kalpi, satriekti par pēkšņo slimības pārmaiņu, steidzas pretī kungam, pasludinādami viņam dēla veselību. Jo zēns tika atbrīvots no drudža nevis vienkārši un kā gadījās, bet pēkšņi, lai tiktu parādīts, ka lieta nav dabas gaita, bet Kristus spēka darbs. Bet, uzzinājis no kalpiem stundu, kurā zēnam kļuva labāk, tas ir, zēns pārgāja uz labāku un spēcīgāku stāvokli, viņš pilnīgi tic Kungam. Jo viņa iepriekšējā ticība bija nepilnīga. Jo nesaki man: „Bet viņš taču nebūtu nācis, ja nebūtu ticējis.“ Jo tēvi aiz mīlestības pret bērniem ir paraduši iet ne tikai pie ārstiem, kam uzticas, bet arī pie nemākulīgiem, negribēdami neko vajadzīgo atstāt neizdarītu. Tātad viņš gan atnāca no ticības, ja arī to atzītu, bet no vēsas un nepilnīgas, kuru neviens pat nesauktu par ticību. Bet pilnīgi viņš ticēja tad, kad uzzināja arī par stundu. Bet kāpēc evaņģēlists saka, ka šo otru zīmi Viņš darīja Kānā? Lai parādītu samariešus kā daudzas uzslavas cienīgus. Jo, saka, pat tad, kad bija notikusi arī šī otrā zīme, galilieši vēl nebija sasnieguši augstumu, kādā bija tie, kas neredzēja nevienas zīmes.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 4:51–54; Jņ. 2:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἡη δὲ αὐτοῦ καταβαίνοντος, οἱ δοῦλοι αῦτῶῶ ἀπήντησαν αὐτῷ, καὶ ἀπήγγειλαν λέγοντες, ὅτι Ὁ υἱός σου ζῇ. Ἐπύθετο οὖν παρ´ αὐτῶν τὴν ὥραν, ἐν ᾖ κομψότερον ἔσχεν. Καὶ εἶπον αὐτῷ, ὅτι Χθὲς ὥραν ἑβθδόμην ἀφῆκεν αὐτὸν ὁ πυρετός. Ἔγνω οὗν ὁ πατὴρ, ἅσι ἐν ἐκείνῃ τῇ ὥρᾳὲν ᾗ εἶπεν αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς, ὅτι Ὁ υἱός σου ζῇ, καὶ ἐπίστευσεν αὐτὸς, καὶ ἡ οἰκία αὐτοῦ ὅλη. Τοῦτο πάλιν δεύτερον σημεῖον ἐποίησεν ὁ Ἰησοῦς, ἐλθὼν ἐκ τῆς Ἰουδαίας εἰς τὴν Γαλιλαίαν. » Ἐκπλαγέντες οἱ δοῦλοι τὴν ἀθρόαν μεταβο ἠν τῆς νόσου, ἀπαντῶσι τῷ κυρίῳ, εὐαγγελιζόμενοι αὐτῷ τὴν τοῦ υἱοῦ ὑγείαν. Οὐ γὰρ ἀπλῶς καὶ ὡς ἔτυχεν, ἀλλ´ ἀθρόον ἀπηλλάγη τοῦ πυρετοῦ, ὥστε δειχθῆναι μὴ φύσεως ἀκολουθίαν εἶναι τὸ πρᾶγμα, ἀλλὰ τῆς δυνάμεως τοῦ Χριστοῦ. Μαθὼν δὲ παρὰ τῶν δούλων τὴν ὥραν, ἐν ᾖ κομψότερον ὁ παῖς ἕσχεν, ἀντὶ τοῦ, ἐπὶ τὸ βέλτιον καὶ εὐρωστότερον μετῆλθεν ὁ παῖς, τελείως πιστεύει τῷ Κυρίῳ. Π γὰρ προτέρα πίστις αυτοῦ ἀτελής ἦν. Μὴ γάρ μοι εἴπῃς, ὅτι Καὶ μὴν οὐκ ἂν προσῆλθεν, εἰ μὴ ἐπίστευσεν. Εἰώθασι γὰρ οἱ πατέρες ἀπὸ τῆς πρὸς τοὺς παῖδας φιλίας, οὐ μόνον οἷς θαῤῥοῦσιν Ἰατροῖς προσιέναι, ἀλλὰ καὶ τοῖς ἀτέχνοις, μηδὲν τῶν δεόντων παραλιπεῖν βουλόμενοι. Προσῆλθε μὲν οὖν ἀπὸ πίστεως, εἰγε καὶ τοῦτο δώσοιεν, ἀλλὰ ψυχρᾶς καὶ ἁτελοῦς, ἡν οὐδὲ πίστιν ἄν τις καλέσειε. Τότε δὲ τελείως ἐπίστευσεν, ὅτε καὶ περὶ τῆς ὥρας ἔμαθε. Τίνος δὲ ἕνεκεν ὁ εὐαγγελιστής φησιν, ὅτι δεύτερον τοῦτο τὸ σημεῖον ἐποίησεν ἐν Κανᾷ; Ἵνα δείξῃ τοὺς Σαμαρείτας πολλῶν ἀξίους ἐγκωμίων. Καὶ γὰρ, φησὶ, καὶ δευτέρου τούτου τοῦ σημείου γενομένου, οὐδέπω οἱ Γαλιλαῖοι πρὸς τὸ ὕψος ἐκείνων ἔφθασαν, τῶν μηδὲν ἰδόντων σημεῖον.

PG 123, skenējuma lpp. ~617–628 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu