Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 3. nodaļa

Jņ. 3:1–2

„Bet bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu priekšnieks. Tas atnāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: Rabbi, mēs zinām, ka Tu esi skolotājs, no Dieva nācis; jo neviens nevar darīt šīs zīmes, ko Tu dari, ja Dievs nav ar viņu.“ Gandrīz tāds bija arī Nikodēms; jo arī viņš gan ticēja Jēzum un, kā redzams, runāja jūdiem par labu Kungam, sacīdams, ka vajag Viņu notiesāt tikai pēc izmeklēšanas un pārbaudes; bet arī pēc krusta viņš parāda lielu rūpību un dāsnumu Viņa apbedīšanā. Tomēr viņš neticēja tā, kā vajadzēja; bet, vēl turēdamies pie jūdu nespēka, viņš nāk pie Jēzus naktī aiz bailēm no jūdiem un sauc Viņu par skolotāju kā vienkāršu cilvēku; jo tāds bija viņa priekšstats par Viņu; tāpēc viņš arī piebilst: „Neviens nevar to darīt, ja Dievs nav ar viņu.“ Vai redzi, ka viņš pienāk pie Jēzus kā pie cilvēka, pravieša, ko Dievs mīl? Ko tad Kungs? Viņš to neatmasko pārmetoši un nesaka: „Kāpēc tu nāc naktī pie skolotāja, kas no Dieva sūtīts? Kāpēc tu nerunā atklāti?“ Neko no tā Viņš nesaka, bet laipni runā ar viņu par dievišķām un augstām lietām. Bet ievēro, ka, lai gan Kristus darīja daudz brīnumu, šis evaņģēlists nevienu no tiem nestāsta – vai nu tāpēc, ka par tiem bija runājuši citi evaņģēlisti, vai tāpēc, ka tie pārsniedz sīku izstāstīšanu.

Piezīmes (1)
  1. Nikodēms aizstāv Jēzu – Jņ. 7:50–51; apbedī Viņu – Jņ. 19:39.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:1–2; Jņ. 7:50–51; Jņ. 19:39

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ.. « Περὶ τοῦ Νκοδήμου καὶ Ἰησοῦ. Περὶ τοῦ Ἰησοῦ καὶ Ἰωάννου βαπτιζύντων. Περὶ καθαοισμονι Κ «Ἡν δὲ ἄνθρωπος ἐκ τῶν Φαρισαίων ικόδημος ὄνομα αὐτῷ, ἄρχων τῶν Ἰουδαίων· οὗτος ἦλθε πρὸς τὸν Ἰησοῦν νυκτὸς, καὶ εἷπεν αὐτῷ· Ῥαββί. οἴδαμεν, ὅτι ἀπὸ Θεοῦ ἐλήλυθας διδάσκαλος· οὐδεὶς γὰρ τὰ σημεῖα ταῦτα δύναται ποιεῖν, ἃ σὺ ποιεῖς, ἐὰν μὴ ᾖ ὁ Θεὸς μετ´ αὐτοῦ.» Σχεδὸν δὲ καὶ Νικόδημος τοιοῦτος ἦν· ἐπίστευε μὲν γὰρ καὶ οὗτος τῷ Ἰησοῦ, καὶ φαίνεται πρὸς τοὺς Ἰουδαίους ὑπὲρ τοῦ Κυρίου λέγων, ὅτι δεῖ μετὰ ἐρεύνης καὶ ἐξετάσεως καταδικάσαι αὐτόν· ἀλλὰ καὶ μετὰ τὸν σταυρὸν πολλὴν ἐπιμέλειαν καὶ φιλοτιμίαν πρὸς τὸν ἐνταφιασμὸν ἐνδείκνυται. Οὐ μέντοι γε, ὡς ἐχρῆν, ἐπίστευσεν · ἀλλ´ ἔτι τῆς Ἰουδαῖκῆς ἀσθενείας ἐχόμενος, νύκτωρ μὲν ἔρχεται πρὸς τὸν Ἰησοῦν διὰ τὸν φόβον τῶν Ἰουδαίων, διδάσκαλον δὲ αὐτὸν ἀποκαλεῖ, ὡς ψιλὸν ἄνθρωπον· τοιαύτην γὰρ ὑπόληψιν εἶχε περὶ αὐτοῦ· διὸ καὶ ἐπάγει, ὅτι «Οὐδεὶς δύναται ταῦτα ποιεῖν, ἐὰν μὴ ᾖ ὁ Θεὸς μετ´ αὐτοῦ.» Ὁρᾷς, ὅτι ὡς ἀνθρώπῳ προφήτῃ, καὶ παρὰ τοῦ Θεοῦ ἀγαπωμένῳ, πρόσεισι τῷ Ἰησοῦ; Τί οὖν ὁ Κύριος; Οὐκ ἐλέγχει αὐτὸν ἐπιπληκτικῶς, οὐδέ φησι· Διὰ τί οὐν πρὸς τὸν ἐκ Θεοῦ ἀποσταλέντα διδάσκαλον ἔρχῃ νυκτός; Διατί μὴ παῤῥησιάζῃ; Οὐδὲν τούτων φησίν, ἀλλ´ ἰλαρῶς αὐτῷ περὶ θείων καὶ ὑψηλῶν διαλέγεται. Σημείωσαι δὲ, ὅτι πολλὰ θαύματα ποιοῦντος τοῦ Χριστοῦ, οὐδὲν τούτων ὁ παρὼν εὐαγγελιστὴς διηγεῖται · ἢ ὡς τοῖς ἄλλοις εὐαγγελισταῖς ῥηθέντων, ἢ ὡς τὴν κατὰ μέρος ἀφήγησιν ὑπερβαινόντων. οοη. κ, Ιβ. Πο.ἡκιή, ἄό. Ἑ Ἰοισῶ. κνλ, Ιθ. Ρεαί, κοι,[.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:3

„Jēzus atbildēja un sacīja viņam: patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds nepiedzimst no augšienes, tas nevar redzēt Dieva valstību.“ Šķiet, ka tam, ko Pestītājs sacīja Nikodēmam, nav nekāda sakara ar to, ko Nikodēms bija sacījis; bet tam, kas ir uzmanīgs, parādīsies pat liels sakars. Jo, tā kā Nikodēmam bija zems priekšstats par Kristu – ka Viņš ir skolotājs un ka Dievs ir ar Viņu –, Kungs viņam saka: „Pamatoti tev ir tāds priekšstats par Mani. Jo tu vēl neesi piedzimis no augšienes, tas ir, no Dieva garīgā dzimšanā, bet vēl esi miesīgs, un atziņa, kāda tev ir par Mani, nav garīga, bet dvēseliska un cilvēciska. Bet Es tev saku, ka arī tu un ikviens cits, ja jūs, no augšienes un no Dieva piedzimuši, negūstat par Mani cienīgu priekšstatu, esat ārpus valstības.“ Jo dzimšana caur kristību, dodama dvēselei apgaismošana / apgaismība, ļauj redzēt, tas ir, saprast, Dieva valstību jeb Viņa vienpiedzimušo Dēlu. Jo, tāpat kā Dēls ir Dieva Gudrība, tā Viņu varētu saukt arī par Dieva valstību. Bet šo valstību, ak, Nikodēm, neviens nevarētu redzēt, tas ir, saprast, ja nepiedzims no Dieva. Tātad arī tu, tā kā vēl neesi piedzimis garīgi, tāpēc neredzi Mani, Dieva valstību, kā vajag, bet tev par Mani ir zemas domas.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:3; 1. Kor. 1:24; 1. Kor. 2:14

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθη ὁ Ἰησοῦς, καὶ εἴπεν αὐτῷ· Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω σοι, ἐὰν μή τις γεννηθῇ ἁνωθεν. οὐ δὐναται ἰδεῖν τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ.» Δοκεῖ τὰ παρὰ τοῦ Σωτῆρος πρὸς τὸν Νικόδημον ῥηθέντα, αύδεαιαν κοινωνίαν ἔχειν πρὸς ἃ εἴρηκεν ὁ Νικόδημος · τῷ δὲ προσέχοντι καὶ πολλὴ κοινωνία ἐμφανήσεται. Ἐπαὶ γὰρ ὁ Νικόδημος ὑπόληψιν εἶχε περὶ Χριστοῦ ταπεινὴν, ὅτι διδάσκαλός ἐστι, καὶ ὅτι ὁ Θεός ἐστι μετ´ αὐτοῦ, φησὶ πρὸς αὐτὸν ὁ Κύριος, ὅτι Εἰκότως ἔχεις τοιαύτην ὑπόληψιν περὶ ἐμοῦ. Οὔπαα γὰρ ἐγεννήθης ἄνοθεν. τουτέστιν, ἐκ Θεοῦ πνεύμαα τικὴν γέννησιν, ἀλλ´ ἔτι σαρκικὸς εἶ, καὶ ἡ γνῶσις, ἡν ἕχεις περὶ ἐμοῦ, οὐκ Κστι πνευματκὴ, ἁλλὰ ψυχικὴ καὶ ἀνθρωπική. Ἐγὼ δὲ λέγω σοι, ὅτι καὶ σὺ, καὶ ἄλλος ὁστισοῦν, ἐὰν μὴ ἄνωθεν καὶ ἐκ Θεοῦ γεννηθέντες, τὴν ἀξίαν δόξαν περὶ ἐμοῦ λάβοιτ·, ἔξω τῆς βασιλείας ἐστέ. Ἡ γὰρ διὰ τοῦ βαπτίσματος γέννησις φωτισμὸν ἐμποιοῦσα τῇ ψυχῇ. τὴν τοῦ Θεοῦ βασιλείαν, ἤτοι τὸν μονογενῆ Υίὸν αὐτοῦ βλέπειν, τουτίστι, νοεῖν, δίδωσιν. Ὧσπερ γὰρ Θεοῦ σοφία ὁ νιὸς, οὕτω δὴ καὶ βασιλεία Θεοῦ αὐτὸς λν λέγοιτο. Ταύτην δὲ τὴν βασιλείαν οὐκ ἂν ἴδοι τις, τουτέστι, νοήσοι, ὧ Νικόδημε, εἰ μὴ γεννηθῇ ἐκ τοῦ Θεοῦ. Ὥστε καὶ σὺ, ἐπεὶ οὐκ ἐγεννήθης οὔπω πνευματικῶς, διὰ τοῦτο οὐ βλέπεις ἐμὲ, τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ, καθὰ δεῖ, ἀλλὰ ταπεινὴν δόξαν ἔχεις περὶ ἐμοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:4–5

„Nikodēms Viņam saka: kā cilvēks var piedzimt, būdams vecs? Vai viņš var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt? Jēzus atbildēja: patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds nepiedzimst no ūdens un Gara, tas nevar ieiet Dieva valstībā.“ Nikodēms, dzirdēdams mācību, kas augstāka par cilvēcisko, ir pārsteigts un, cilvēcisku jūtu pārņemts, jautā: „Kā tas var būt?“ – kas ir neticības zīme. Jo, kur nav ticības, tur ir: „Kā tas?“ un „Kāpēc tas?“ Tāpēc arī Nikodēma vārdi izskatās smieklīgi. Jo viņš nesaprata garīgo dzimšanu, bet piemin miesīgas mātes miesas. Jo, dzirdējis vārdus „ja kāds nepiedzimst no augšienes“ (ἄνωθεν), viņš domāja, ka „ἄνωθεν“ ir sacīts tā vietā, lai teiktu „no sākuma, otrreiz“; tā ka sacītais būtu tāds: „Ja kāds nepiedzimst no sākuma un otrreiz.“ Tāpēc viņš saka: „Kā var vecs cilvēks otrreiz ieiet savas mātes miesās?“ Jo divas lietas viņu darīja neziņā: gan garīgā dzimšana, gan valstība. Jo pat vārds „Debesu valstība“ jūdu vidū nekad nebija dzirdēts. Tātad pagaidām viņš ir neziņā par dzimšanu; tāpēc arī Kristus viņam skaidrāk atklāj garīgās dzimšanas veidu, sacīdams: „Ja kāds nepiedzimst no ūdens un Gara.“ Jo, tā kā cilvēks ir divkāršs – no dvēseles un miesas –, arī viņa dzimšanas veids ir divkāršs. Jo ūdens, kas tiek saņemts redzami, tiek saprasts par miesas šķīstīšanu; bet Gars, kas neredzami darbojas līdzi, – par neredzamās dvēseles [atdzimšanu. Ja tu jautā, kā ūdens var] dzemdināt, arī es jautāšu: kā sēkla, pati būdama ūdeņaina, var tikt izveidota par cilvēku? Tātad, kā pie miesīgās sēklas viss ir Dieva žēlastības darbs, tā arī kristībā ūdens ir klāt, bet visu dara Gars un piesaukšana caur lūgšanām, vēl vairāk – Dieva klātbūtne. Jo šajā ūdenī tiek veikti apbedīšanas un augšāmcelšanās simboli un attēls. Trīs iegremdēšanas ir trīs dienu apbedīšanas simboli; tad cilvēks iznirst kā Kungs, valkādams spožāku un mirdzošāku neiznīcības tērpu un iznīcību noslīcinājis ūdenī.

Piezīmes (1)
  1. Trīskārtēja iegremdēšana kristībā – Baznīcas prakse.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:4–5; Rom. 6:3–4; Tit. 3:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Αέγει πρὸς αὐτὸν ὁ Νικόδημος, Πῶς δύναται ἄνθρωπος γεννηθῆναι, γέρων ὤν; Μὴ δύναται εἰς τὴν κοιλίαν τῆς μητρὸς αὐτοῦ δεύτερον εἰσελθεῖν. καὶ γεννηθῆναι; Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς· Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω σοι, ἐὰν μήτις γεννηθῇ ἐξ βδατος καὶ Πνεὰ ματος, οὐ δύναται εἰς τὴν βασιλείαν τοῦ Θεοῦ εἰσελβεῖν. » Ἀκούων ὁ Νικόδημος μείζω ἀνθρωπίνης διδασκαλίας, ἐκπλήττεται, καὶ ἕαθὼν ἀνθρώπενον πάθος, ἐρωτᾷ· «Πῶς δύναται;» ὅπερ ἀπιστίας ἐστὸ σημεῖον. Ὅπου γὰρ πίστις οὐκ ἔστιν, ἐκεῖ τὸ, Πός τόδε; καὶ, Διὰ τί τόδε; Διὸ καὶ καταγέλαστα τὰ τοῦ Νικοδήμου ῥήματα φαίνονται. Οὐ γὰρ ἐνενόησε γέννησιν πνευματικὴν, ἀλλὰ γαστρὸς σωματικῆς μέμνηται. Ἐπεὶ γὰρ ἤκουσε τὸ, «Ἐἀν μή τις γεννηθῇ ἄνωθεν,» ἐνόμισε τὸ ἄνωθεν οὕτω λέγεσθαι, ἀντὶ τοῦ, ἐξ ἀρχῆς, ἐκ δευτέρου· ὥστε εἶναι τὸ λεγόμενον τοιοῦτον· Ἐὰν μή τις γεννηθῆ ἐξ ἀρχῆς καὶ ἐκ δευτέρου. Διὰ τοῦτο οὐν φησι, Πῶς δύναται γέρων ὢν δεύτερον εἰσελθεῖν εἰς τὴν κοιλίαν τῆς μητρὸς αὐτοῦ; Δύο γὰρ ἦσαν τὰ ποιοῦντα αὐτὸν ἀπορεῖν, ἥ τε γέννησις ἡ πνευματικὴ, ἥ τε βασιλεία. Οὐδὲ γὰρ ὄνομα βασιλείας οὐρανῶν ἠκούσθη ποτὲ παρὰ Ἰουδι ίοις. Τέως δ´ οὖν περὶ τῆς γεννήσεως ἀπορεῖ, διὸ καὶ ὁ Χριστὸς σαφέστερον αὐτῷ τὸν τῆς γεννήσεως τῆς πνευματικῆς τρόπον ἀποκαλύπτει, «Ἐὰν μή τις γεννηθῇ ἐξ ὕδατος, λέγων, καὶ Πνεύματος.» Διπλοῦς γὰρ ὢν ὁ ἄνθρωπος, ἐκ ψυγῆς καὶ σώματος, διπλοῦν ἔχει καὶ τὸν τῆς γεννήσεως τρόπον. Τὸ μὲν γὰρ ὕδωρ ὁρατῶς λαμβανόμενον, εἰς τὴν τοῦ σώματος κάθαρσιν νοεῖται· τὸ ἄὲ Πνεῦμα ἀοράτως συντρέχον, εἰς τὴν τῆς ἀοράτου ψυχῆς γεννῆσαι, ἐρωτήσω κἀγώ· Πῶς τὸ σπέρμα, ὑδατῶδες ὄν καὶ αὐτὸ δύναται εἰς ἄυθρωποιι ἄια πλα σθῆναι; Ὦσπερ οὖν ἐπὶ τοῦ σωματικοῦ σπέρματος, τὸ πᾶν, τῆς τοῦ Θεοῦ χάριτός ἐστιν· οὕτω καὶ ἐπὶ τοῦ βαπείσματος, ὄδωρ ὑπόκειται. Ἀλλὰ τὸ Πνεῦμα τὰ πάντα ἐνεργεῖ, καὶ ἡ διὰ τῶν εὐχῶν ἐπίκλησις, τοῦ Θεοῦ δὲ μᾶλλον παρουσία. Ταφῆς γὰρ καὶ ἐἀνα.στάσεως σύμβολα καὶ εἰκὼν ἐν τῷ ὕδατι τούτῳ τελεῖται. Αἰ τρεῖς καταδύσεις, τῆς τριημέρου ταφῆς σύμόολα· εἶτα ἀναδύνει ὁ ἄνθρωπος ὥσπερ ὁ Κύριος, λαμπρότερον καὶ φαιδρότερον τὸ τῆς ἀφθαρσίας ἐνδυμα φορῶν, καὶ τὴν φθορὰν ἐγκαταβυθίσας τῷ ὕδατι.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:6–8

„Kas no miesas dzimis, tas ir miesa; un kas no Gara dzimis, tas ir gars. Nebrīnies, ka Es tev sacīju: jums jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi tā balsi, bet nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tāds ir ikviens, kas dzimis no Gara.“ Novērsdams Nikodēmu no miesīgās dzimšanas, Kungs saka: „Kas no miesas dzimis, tas ir miesa, bet kas no Gara dzimis, tas ir gars“; tas ir, cilvēks, kas dzimis caur kristību, ir garīgs; jo vārdu „gars“ tev jāsaprot „garīgs“ vietā. Jo kristītais netop par dievišķo Garu, bet, saņēmis dēlu tiesības un žēlastību, un godu Garā, tiek cienīts būt garīgs. Bet, redzēdams Nikodēmu vēl apjukušu, Viņš saka: „Nebrīnies.“ Tad Viņš mēģina viņu mācīt ar jutekliski uztveramu piemēru. „Jo vējš,“ saka, „pūš, kur gribēdams.“ No vēja, saka, mācies lielākas lietas. Jo vējš (to Viņš šeit sauc par πνεῦμα) pūš, kur grib; un tu dzirdi tā šalkoņu, bet tomēr nezini tā virzienu. Jo tas ir neaizturams un netraucējams, un ar dabisku varu tam ir tieksme uz jebkuru pusi. Bet „pūš, kur gribēdams“ Viņš saka nevis tāpēc, ka vējš izvēlētos un tam būtu griba, bet, kā es teicu, gribēdams parādīt tā dabisko virzību un netraucējamo varu. Tātad, ja tu nezini, kā un kur pūš vējš – šis maņām uztveramais gaiss –, kā tu iedrošinies pētīt atdzimšanu no dievišķā Gara? Ja šo vēju nevar aizturēt, tad vēl jo vairāk Svētā Gara žēlastība netiks pakļauta dabas likumiem. Lai kaunas garacīnis Maķedonijs un pirms viņa Eunomijs: pirmais, kas padara Garu par kalpu, kaut gan šeit dzirdēja, ka vējš pūš, kur grib; tātad vēl jo vairāk Garam būs patvaļīgāka kustība un Viņš darbosies, kur grib un kā grib; bet Eunomijs, [iepriekš tajā pašā kļūdījies un nosaucis] Garu [par radījumu], un turklāt tik ļoti ielaidies iedomībā, ka [apgalvoja], ka pazīst Dievu tā, kā pats sevi. Tātad lai dzird, ka viņš nepazīst pat vēja virzienu un tieksmi; kā tad tu, noziedzniek, uzdrošinies [spriest] par Dieva būtību?

Piezīmes (1)
  1. Maķedonijs (4. gs.) – garacīņu (pneimatomahu) ķecerības vadonis; Eunomijs (4. gs.) – ārijietis, apgalvoja, ka pazīst Dieva būtību.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:6–8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τὸ γεγεννημένον ἐκ τῆς σαρκὸς, σάρξ ἐστι· καὶ τὸ γεγαννημένον ἐκ τοῦ Πνεύματος, πνεῦμά ἐστι. Μὴ θαυμάσῃς, ὅτι εἶπόν σοι, ὅτι δεῖ ὑμᾶς γεννηθῆναι ἄνωθεν. Τὸ πνεῦμα ὅπου θέλει. πνεῖ, καὶ τὴν φωνὴν αὐτοῦ ἀκούεις, ἀλλ´ οὐκ οἶδας πόθεν ἔρχεται, καὶ ποῦ ὑπάγει. Οὕτως ἐστὶ πᾶς ὁ γεγεννημένος ἐκ τοῦ Πνεύματος.» Ἀπάγων τὸν Νικόδημον ὁ Κύριος, ἀπὸ τῆς σαρκικῆς γεννήσεως, φησί· «Τὸ γεγεννημένον ἐκ τῆς σαρκὸς, σάρξ ἐστι· τὸ δὲ γεγεννημένον ἐκ τοῦ Πνεύματος, πνεῦμα»· τουτέστι, πνευματικός, ἐατιν ὁ ἄνθρωπος ὁ γεγεννημένος διὰ τοῦ βαπτίσματος · τὸ γὰρ πνεῦμα, ἀντὶ τοῦ, πνευματικὸς, ὀφείλεις νοῆσαι. Οὐ γὰρ δὴ Πνεῦμα θεῖον γίνεται ὁ βαπτισθεὶς, ἀλλὰ τὴν ἐν Πνεύματι υἱοθεσίαν καὶ χάριν καὶ τιμὴν λαβὼν, τοῦ πνευματικὸς εἶναι καταξιοῦται. Ὁρῶν δὲ τὸν Νικόδημον ἔτι θορυβούμενον φησί· «Μὴ θαυμάσῃς.» Εἰτα ἀπὸ αἰσθητοῦ παραδείγματος πειρᾶται διδάσκειν αὐτόν. «Τὸ πνεῦμα γὰρ, φησὶν, ὅπου θέλει, πνεῖ.» Ἀπὸ ἀνέμου, φησί, μάνθανε τὰ μεῖζονα. Ὁ γὰρ ἄνεμοςτοῦτον γὰρ ἐνταῦθά φησι πνεῦμα] ὅπου θέλει, πνεῖ· καὶ τὸν ἦχον αὐτοῦ ἀκούεις, ἀλλ´ ὅμως οὐκ οἶδας τὴν φορὰν αὐτοῦ. Ἀκάθεκτος γάρ ἐστι, καὶ ἁκώλυτος,. καὶ φυσικῇ ἐξουσίᾳ τὴν ὁποιδήποτε ὁρμὴν ἔχει. Τὸ δέ, «Ὅπου θέλει πνεῖ,» φησίν, οὐχ ὡς προαιρετικοῦ βντος τοῦ ἀνέμου, καὶ θέλησιν ἔχοντος, ἀλλ´ ὡς ἔφην, τὴν ἀπὸ φύσεως αὐτῷ προσοῦσαν φορὰν καὶ ἀκώλω. τον ἐξουσίαν δεῖξαι βουλόμενος. Εἰ οὖν τὸν ἄνεμον, τοῦτο δὴ τὸ αἰσθήσει ὑποπίπτον πνεῦμα, ἀγνοεῖς,, πῶς καὶ ποῦ πνεῖ, πῶς τὴν ἀπὸ τοῦ θείου Πνεύματος ἀναγέννησιν περιεργάζῃ; Εἰ τοῦτο τὸ πνεῦμα οὐ δύναται κατασχεθῆναι, πολλῷ μᾶλλον ἡ τοῦ ἁγίου Πνεύματος χάρις, νόμοις φύσεως οὐχ ὑπενεχθήσεται. Αἰσχυνέσθω Μακεδόνιος ὁ Πνευματομάχος, καὶ πρὸ τούτου Εὐνόμιος· ὁ μὲν δοῦλον ποιῶν τὸ Πνεῦμα, καίτοι γε ἤκουσεν ἐνταῦθα, ὅτι Ἄνεμος ὅπου θέλει, πνεῖ· πολλῷ οὖν μᾶλλον τὸ Πνεῦμα. αὐτεξουσιωτέραν ἕξει τὴν κίνησιν, καὶ ὅπου θέλει,, καὶ ὡς θέλει, ἐνεργήσει ὁ δὲ Εὐνόμιος αὐτά τε Πνεῦμα, καὶ πρός γε ἀπαυθαδιασάμενος, οὕτω γινώσκειν Θεὸν, ὡς ἐαυτὸν αὐτός. Ἀκουέτω οὖν, ὅτι δὐδὲ τοῦ ἀνέμου τὴν φορὰν, καὶ τὴν ὁρμὴν οἶδε· πῶς οὖν Θεοῦ οὐσίας κατατολμᾷς, ἀλιτήριε.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:9–12

„Nikodēms atbildēja un sacīja Viņam: kā tas var notikt? Jēzus atbildēja un sacīja viņam: tu esi Israēla skolotājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: ko zinām, to runājam, un ko esam redzējuši, par to liecinām; un mūsu liecību jūs nepieņemat. Ja Es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat, kā jūs ticēsiet, ja Es jums runāšu par debesu lietām?“ Nikodēms vēl stāv uz jūdu nenozīmīguma; tāpēc viņš atkal jautā: „Kā tas var notikt?“ Tāpēc arī Kungs, rādīdams viņam, ka viņš to runā aiz vientiesības, saka: „Tu, būdams Israēla skolotājs, ja atcerētos brīnišķīgos brīnumus Vecajā Derībā – no cilvēka radīšanas un tālāk: kā tas tika veidots, kā sieva no ribas, kā brīnumi Ēģiptē, kā tie pie Sarkanās jūras, kā neauglīgās dzemdēja, un tamlīdzīgi –, ja tu to apdomātu kā Israēla skolotājs, tu neneticētu arī tam, par ko Es tagad runāju. Bet Es runāju to, ko zinu, un ko esmu redzējis, tas ir, precīzi atzinis.“ Jo vārds „esam redzējuši“ taču nenozīmē miesīgu redzi, bet visprecīzāko atziņu; „bet jūs mūsu, tas ir, Manu, liecību nepieņemat“. Bet to Kungs saka, vērsdamies nevis pret Nikodēmu, bet pret jūdu tautu, kas palika neticīga līdz galam. Tātad: „Ja Es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat“, tas ir, ja Es jums runāju par atdzimšanu, kas notiek kristībā, un jūs to nepieņēmāt, bet jautājāt: „Kā?“ (bet par zemes lietu Viņš sauc šo dzimšanu, jo tā tiek veikta uz zemes par labu cilvēkiem uz zemes; jo, kaut arī tā ir debesu dzimšana pēc žēlastības un goda, tomēr mēs tiekam kristīti, būdami uz zemes) – tātad, ja, runādams par šo zemes dzimšanu, Es jūs atradu neticīgus, kā jūs ticēsiet, dzirdēdami par neizsakāmo debesu dzimšanu, kurā vienpiedzimušais Dēls ir dzimis no Tēva? Bet daži par zemes lietu saprata vēja piemēru, tā ka sacītais būtu tāds: „Ja Es jums devu piemēru no zemes lietām un jūs arī tā netikāt pārliecināti, kā jūs varēsiet mācīties augstākās lietas?“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:9–12; 1. Moz. 2:7; 1. Moz. 2:21–22; 2. Moz. 7:14–25; 1. Moz. 21:1–2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθη Νικόδημος, καὶ εἴπεν αὐτῳ· Πως δύναται ταῦτα γενέσθαι; Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς, καὶ βῖπεν αὐτῷ· Σὺ εἶ ὁ διδάσκαλος τοῦ Ἰσραὴλ, καὶ ταῦτα οὐ γινώσκεις; Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω σοι, ὅτι ὃ οἴδαμεν, λαλοῦμεν, καὶ ὃ ἑωράκαμεν, μαρτυροῦμεν, καὶ τὴν μαρτυρίαν ἡμῶν οὐ λαμβάνιτε. Εἰ τὰ ἐπίγεια εἶπον ὑμῖν, καὶ οὐ πιστεύετε· πῶς, ἐὰν εἴπω ὧιμῖν τὰ ἐπουράνια, πιστεύσετε;» Ἔτι ἐπὶ τῆς Ἱουδαῖκῆς εὐτελείας ὁ Νικόδημος ἴσταται· διὰ τοῦτο ἐρωτᾷ πάλιν· «Πῶς δύναται ταῦτα γενέσθαι;» Διὸ καὶ ὁ Κύριος δεικνύων αὐτῷ, ὅτι ἀπὸ ἀφελείας ταῦτα φθέγγεται, φησί· Σὺ διδάσκαλος ὤν τοῦ Ἰσραὴλ, εἰ ἀναμνησθεὶς τὰ ἐν τῇ Παλαιᾷ παράδοξα θαύματα ἀπὸ τῆς τοῦ ἀνθρώπου πλάσεως, καὶ τὰ ἑξῆς, πῶς πέπλασται, πῶς ἐκ πλευρᾶς ἡ γυνὴ, πῶς τὰ ἐν Αἰγύπτῳ τεράστια, πῶς τὰ ἐν Ἐρυθρᾷ πῶς στεῖραι ἔτεκον, καὶ τὰ ὅμοια· εἰ ταῦτα ἀναλογίσῃ, ὡς διδάσκαλος τοῦ Ἰσραὴλ, οὐδὲ περὶ ὧν λέγω νῦν ἀπιστήσεις. Πλὴν ἐγὼ μὲν ὃ οἶδα λέγω, καὶ ὃ ἑώρακα, τουτέστιν, ὰκριβῶς ἔγνωκα. Οὐ γὰρ δήπου σωματικὴν ὄψιν τὸ, «Ἑωράκαμεν,» δηλοῖ, ἀλλὰ γνῶσιν ἀκριβεστάτην · ἀλλ´ ὑμεῖς τὴν μαρτυρίαν ἡμῶν, τουτέστιν, ἐμοῦ, οὐ λαμβάνετε. Ταῦτα δὲ λέγει ὁ Κύριος οὖ πρὸς τὸν Νικόδημον, ἀλλὰ πρὸς τὸ γένος τῶν Ἰουδαίων ἁποτεινόμενος τῶν ἀπιστησάντων ἄχρι τέλους. Εἰ οὖν τὰ ἐπίγεια εἶπον ὑμῖν, καὶ οὐ πιστεύετε, τουτέστιν, εἰ περὶ τῆς ἐν τῷ βαπτίσματι γινομένης ἀναγεννήσεως εἶπον ὑμῖν, καὶ οὐ παρεδέξασθε. ἀλλ ἡρωτήσατε τὸ, «Πῶς;»ἐπίγειον δὲ ταύτην τὴν γέννησιν ὀνομάζει, ὡς ἐπὶ γῆς τελουμένην πρὸς εὐεργεσίαν τῶν ἐπὶ γῆς ἀνθρώπων· εἰ γὰρκαὶ ἐπουράνιός ἐστι κατὰ τὴν χάριν καὶ τὴν τιμὴν, ἀλλ´ ον ἐπὶ γῆς ὄντες βαπτιζόμεθα)· εἰ τοίνυν περὶ ταύτης τῆς ἐπιγείου γεννήσεως εἰπὼν, εὖρον ὑμᾶς ἀπιστοῦντας · περὶ τῆς ἐπουρανίου γεννήσεως τῆς ἀποῤῥήτου, ἢν ὁ μονογενὴς Υἱὸς ἐγεννήθη ἀπὸ τοῦ Πατρὸς, ἀκούσαντες, πῶς πιστεύσετε; Τινές δὲ, ἐπίγειον, τὸ τοῦ ἀνέμου παράδειγμα ἐνόησαν· ὥστε εἶναι τὸ λεγόμενον τοιοῦτον· Εἰ τὸ ὑπόδειγμα ἁπὸ τῶν ἐπιγείων δέδωκα ὑμῖν, καὶ οὐδὲ οὕτως ἐπείσθητε, πῶς δυνήσεσθε τὰ ἀνώτερα μαθεῖν.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:13

„Un neviens nav uzkāpis debesīs, kā vien Tas, kas nokāpis no debesīm, Cilvēka Dēls, kas ir debesīs.“ Arī tam, šķiet, nav nekāda sakara ar iepriekšējo. Bet, ja kāds precīzi aplūko Kunga domu, tas ļoti labi parādīsies saistīts ar iepriekšējo. Jo, tā kā Nikodēms nosauca Kungu par skolotāju un pravieti, Viņš saka: „Nedomā, ka Es kā pravietis, būdams no zemes, esmu Dieva sūtīts mācīt; bet domā, ka Es esmu nācis no augšienes kā Dēls, ka neesmu no zemes. Tātad neviens no praviešiem nav uzkāpis debesīs, bet tikai Es vienīgais uzkāpšu, kā arī nokāpu.“ Bet, dzirdējis, ka Cilvēka Dēls nokāpis no debesīm, nedomā, ka miesa nokāpa no debesīm (jo tas ir Apolinārija, kas mācīja, ka Kristus, miesu no debesīm atnesis, nāca caur Jaunavu kā caur cauruli); bet, tā kā Kristus bija viena hipostase jeb viena Persona, salikta no divām dabām, cilvēka vārdi tiek sacīti par Vārdu un atkal Vārda vārdi tiek piedēvēti cilvēkam. Tā arī šeit tiek sacīts, ka Cilvēka Dēls nokāpis no debesīm, jo Persona ir viena un hipostase viena. Tad, lai tu, dzirdējis, ka Viņš nokāpis, nedomātu, ka, nokāpis, Viņš vairs nav debesīs, Viņš saka: „Kas ir debesīs.“ Jo, tāpēc ka tu dzirdēji, ka Es nokāpu, nedomā, ka Manis nav arī tur; bet Es esmu klāt gan šeit miesā, gan tur sēžu kopā ar Tēvu kā Dievs.

Piezīmes (1)
  1. Kristus dabu īpašību apmaiņa (communicatio idiomatum) – viena Persona divās dabās.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:13; Ef. 4:9–10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ οὐδεὶς ἀναβέβηκεν εἰς τὸν οὐρανὸν εἰ μὴ ῤ ἐκ τοῦ οὐρανοῦ καταβάς, ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου, ὁ ὤν ἐν τῷ οὐρανῷ.» Οὐδὲ τοῦτο φαίνεται ἔχειν τινὰ κοινωνίαν πρὸς τὰ πρὸ αὐτοῦ. Εἰ δέ τις ἀκριβῶς ὁρᾷ τὸν νοῦν τοῦ Κυρίου, καὶ μάλα φανήσεται τοῖς πρὸ αὐτοῦ κοινωνοῦν. Ἐπεὶ γὰρ διδόσκαλον τὸν Κύριον, καὶ προφήτην ὡνόμαζεν ὁ Νικόδημος, Μὴ νόμιζέ με, φησὶν, ὡς προφήτην ἀπὸ γῆς ὄντα, παρὰ Θεοῦ ἀπεστάλθαι διδόξοντα· ἀλλ´ ἄνωθέν με νόμιζε κατελθεῖν, ὡς Υἱὸν, οὐκ ἀπὸ γῆς εἶναι. Οὐδεὶς οὖν σῶν προφητῶν ἀναβέβηκεν εἰς τὸν οὐρανὸν, εἰ μὴ ἐγὼ μέλλω μόνος ἀναβῆναι, ὡς καὶ κατῆλθον. Υiλδὲ ἀνθρώπου ἀκούσας καταβῆναι ἐξ οὐρανοῦ, μὴ νομίσῃς, ὅτι ἡ σὰρξ ἐκ τοῦ οὐρανοῦ κατέβη,τοῦτο γὰρ Ἀπολιναρίου τοῦ δογματίσαντος τὸ σῶμα ἐξ ρὐρανοῦ ἔχοντα τὸν Χριστὸν, διὰ τῆς Παρθένου ἐλθεῖν ὡς διὰ σωλῆνος)· ἀλλ´ ἐπεὶ μία ἡ ὑπόστασις, ἥγουν ἐν πρόσωπον ἦν ὁ Χριστὸς ἐκ δύο φύσεων σύνθετος, τὰ τοῦ ἀνθρώπου ὀνόματα λέγονται ἐπὶ τοῦ Λόγου, καὶ πάλιν τὰ τοῦ Λόγου τῷ ἀνθρώπῳ προστίθενται. Οὕτως οῶν κἀνταῦθα ἀ Υίλ- πρῆ δά θρώπου λέγεται κατελθεῖν ἐξ οὐρανοῦ, ὡς ἑνὸς ὄντος του προσώπου, καὶ μιᾶς τῆς ὑποστάσεως. Εἶτα ἵνα μὴ ἀκύσας, ὅτι κατέβη, νομήτοῃς, ὡς καταβὰς οὐκ ἔστι λοιπὸν ἐν οὐρανῷ, φησὶν, «Ὁ ὢν ἐν τῷ οὐρανῷ.» Μὴ γὰρ δὴ ἐπειδὴ ἤκουσας, ὅτι κατέβην, νομίσῃς μὴ εἶναί με καὶ ἐκεῖ· ἀλλὰ κἀνταῦθα πάρειμι σωματικῶς, κἀκεῖ συγκάθημαι τῷ Πατρὶ θεῖκῶς.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:14–15

„Un kā Mozus tuksnesī paaugstināja čūsku, tā Cilvēka Dēlam jātop paaugstinātam, lai neviens, kas Viņam tic, neietu bojā, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.“ Iepriekš runājis par atdzimšanu caur kristību, Viņš tālāk runā arī par labdarību, kas mums notikusi caur krustu. Jo krusts un nāve ir mums cēlonis žēlastībai, kas nāk caur kristību, ja jau, kristīdamies, mēs attēlojam Kunga nāvi. Bet Viņš nesaka atklāti: „Man jātop krustā sistam“, bet piemin čūsku un Vecās Derības vēsturi – gan mācīdams mūs, ka vecais ir radniecīgs jaunajam un ka viens un tas pats ir Vecās un Jaunās Derības Likumdevējs, pat ja Markions un Manijs, un pārējais šādu ķeceru saraksts atmet Veco, sacīdami, ka tā ir ļaunā radītāja likumdošana; gan arī audzinādams, ka, ja jūdi, raudzīdamies uz čūskas vara attēlu, izbēga no nāves, tad daudz vairāk mēs, raudzīdamies uz Krustā sisto un ticēdami, izbēgam no dvēseles nāves. Bet ievēro man priekštēlu attiecībā pret patiesību. Tur – čūskas līdzība, kam gan ir zvēra veids, bet nav indes; tā arī šeit Kungs ir cilvēks, bet brīvs no grēka indes, nācis grēcīgas miesas līdzībā, tas ir, grēkam pakļautas miesas līdzībā, bet nebūdams grēka miesa. Un toreiz tie, kas skatījās, izbēga no miesas nāves, bet mēs – no dvēseles nāves; un toreiz pakārtais dziedināja čūsku kodienus, bet tagad Kristus dziedina saprotamā pūķa ievainojumus. Bet, dzirdēdams „paaugstinātam“, saproti „pakārtam“. Jo Viņš tika pakārts augstumā, lai iesvētītu arī gaisu, Viņš, kas bija iesvētījis zemi, pa to staigādams. Saproti arī „pagodinātam“. Jo krusts patiesi kļuva par Kristus augstumu un godību. Jo, kur likās, ka Viņš tiek notiesāts, tur Viņš notiesāja šīs pasaules valdnieku. Ko es saku? Ādams nomira taisnīgi, jo bija grēkojis. Kungs nomira netaisnīgi, jo nebija grēkojis. Tātad līdz Kunga krustā sišanai nāve taisnīgi valdīja pār cilvēkiem; bet, kad Kungs tika atrasts bez grēka, kādas tiesības pār Viņu bija velnam, lai Viņu nonāvētu? Tātad, tā kā Viņš tika nonāvēts netaisnīgi, Viņš uzvarēja to, kas Viņu nonāvēja, un tā atbrīvoja arī Ādamu no nāves, kas viņam bija taisnīgi uzlikta kā grēkojušam. Un vēl citādi: divas lietas valdīja pār cilvēku dzimumu – bauda un skumjas; tātad Kungs, iziedams cauri šīm abām, tika atrasts neuzvarams. Jo kārdinātājs vispirms uzbruka Viņam kalnā ar baudu; bet, atradis Viņu tajā nesagūstāmu, vēlāk pielietoja lielo ieroci – skumjas, lai kaut caur tām Viņu uzvarētu; un tāpēc sakūdīja visus pret Viņu: mācekļus – aizliegties, karavīrus – zoboties, garāmgājējus – zaimot, un vispār jūdus – nonāvēt. Bet arī tā viņš atrada Viņu neuzvaramu. Jo pie krusta skumjas nespēja pierunāt Kungu ienīst tos, kas Viņu sita krustā, bet Viņš tos vēl mīlēja un lūdza par tiem, sacīdams: „Tēvs, nepieskaiti viņiem šo grēku.“ Vai redzi, kā Viņš uzvarēja tur, kur likās, ka Viņš tiek uzvarēts? Tātad tā krusts kļuva par Viņa paaugstināšanu un godību.

Piezīmes (1)
  1. „Tēvs, nepieskaiti viņiem šo grēku“ – Teofilakta citāta forma (sal. Lk. 23:34 un Apd. 7:60).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:14–15; 4. Moz. 21:8–9; Rom. 6:3–4; Rom. 8:3; Jņ. 12:31; Mt. 4:1–11; Lk. 23:34; Apd. 7:60

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ καθὼς Μωσῆς ὕψωσε τὸν ὄφιν ἐν τῇ ἐρήμῳ, οὔτως ὑψωθῆναι δεῖ τὸν Υἱὸν τοῦ ἀνθρώπου· ἵνα πᾶς ὰ πιστεύων εἰς αὐτὸν μὴ ἀπόλληται, ἀλλ´ ἔχῃ ζωὴν αἰώνιον.» Πρόειπὼν περὶ τῆς διὰ τοῦ βαπτίσματος ἀναγεννήσεως, λέγει λοιπὸν καὶ περὶ τῆς διὰ τοῦ αταυροῦ γενομένης ἡμῖν εὐεργεσίας. Ὁ γὰρ σταυρὸς, καὶ ὁ θάνατος, αἴτιος ἡμῖν τῆς διὰ τοῦ βαπτί. Κσματος χάριτος, εἴγε βαπτιζόμενοι, τὸν θάνατον τοῦ Κυρίου εἰκονίζομεν. Οὐ λέγει δὲ προφανῶς ὅτι έλλω σταυρωθῆναι· ἀλλὰ τοῦ ὄφεως μέμνηται, καὶ τῆς Παλαιᾶς ἱστορίας· ἅμα μὲν διδάσκων ἡμᾶς, ὅτι συγγενῆ τὰ παλαιὰ τοῖς καινοῖς, καὶ εἶς καὶ ὁ αὐτός ἐστι νομοθέτης Παλαιᾶς τε καὶ Νέας Διαθήκης, κἂν ἈΙαρκίων. καὶ Μάνης. καὶ ὁ λοιπὸς τῶν τοιούτων αίρετικῶν κατάλογος, ἀθετῶσι τὴν Παλαιὰν, τοῦ τονροῦ δημιουργοῦ λέγοντες αὐτὴν εἶναι νομοθεσίαν · ὅμα δὲ καὶ παιδεύων, ὅτι εἰ πρὸς εἰκόνα χαλκῆν βλέποντες ὄφεως οἱ Ἰουδαῖοι, τὸν θάνατον ἔφευγον· πολλῷ μᾶλλον ἡμεῖς, εἰς τὸν ἐσταυρωμέον βλέποντες, καὶ πιστεύοντες, τὸν ψυχικὸν ἐκφεύνομεν θάνατον. Ὅρα δέ μοι τὸν τύπον πρὸς τὴν ἀλίθειαν. Ἐκεῖ ὄφεως ὁμοίωμα, εἶδος μὲν ἔχον θηρίου, τὸν ἰὸν δὲ οὐκ ἔχον· οὕτω κἀνταῦθα, ὅνθρωπος ὁ Κύριος, ἀλλ´ ἀμαροίας ἰοῦ ἐλεύθερος, ἐν μοιώματι σαρκὸς ἁμαρτίας ἐλθὼν, τουτέστιν, ἐν ὁμοιώματι σαρκὸς ἁμαρτίᾳ ὑποκειμένης, ἀλλ’´ οὐχὶ σὰρὲ ἀμαρτίας ὑπάρχων. Καὶ τότε μὲν οἱ ὁρῶντες, σωματικὸν, ἡμεῖς δὲ ψυχικὸν ἐκφεύγομεν θάνατον· καὶ τότε μὲν δήγματα ὄφεων ἐᾶτο ὁ κρεμάμενος, νῦν δὲ τοῦ νοητοῦ δράκοντος τὰς πληγὰς θεραπεύει Χριστός. «λψωθῆναι» δὲ ἀκούων, νόει τὸ, κοεμασθῆναι. Ἐφ´ ὕψους γὰρ ἐκρεμάσθη, ἵνα καὶ τὸν ἀέρα ἀγιάσῃ, ὁ τὴν γῆν ἁγιάσας διὰ τοῦ ἐπ´ αὐτῆς περιπατῆσαι. Νόει δὲ καὶ τὸ, δοξασθῆναι. Καὶ γὰρ Ἐντως ὕψος καὶ δόξα τοῦ Χριστοῦ ὁ σταυρὸς γέγονεν. Ἐν ὦ νὰρ ἐδόκει κατακριθῆναι, ἐν τούτῳ κατέκρινε τὸν ἄρχοντα τοῦ κόσμου τούτου. Οἷόν τι λέγω· Ὁ Ἀδὰμ δικαίως ἀπέθανεν· ἥμαρτε γάρ. Ὁ Κύριος ἀδίκως ἀπέθανεν· οὐχ ἥμαρτε γάρ. Μέχρι μὲν οὐν τῆς τοῦ Κυρίου σταυρώσεως, δικαίως κατεκράτει τῶν ἀνθρώπων ὁ θάνατος· ἐπεὶ δὲ ἀναμάρτητος εὑρέθη ὁ Κύριος, τί λοιπὸν δίκαιον ἐπ´ αὐτῷ εἶχεν ὁ διάβολος, ἵνα θανατώσῃ αὐτόν; Ὦστε ἐπεὶ ἀδίκως ἐθανατώθη, νενίκηκε τὸν θανατῶσαντα αὐτὸν, καὶ οὔτως ἠλευθέρωσε καὶ τὸν Ἀδάμ ἐκ τοῦ θανάτου, τοῦ δικαίως ἐπαχθέντος αὐτῷ, ὡς ἁμαρτήσαντι. Καὶ ἄλλως δέ· Δύο ἦσαν τὰ κρατοῦντα τοῦ ἀνθρωίνου γένους, ἡδονὴ, καὶ λύπη· διὰ δὴ τοίνυν τῶν δύο τούτων ἐλθὼν ὁ Κύριος, ἀήττητος εὐρέθη. Προσέβαλε μὲν γὰρ αὐτῷ πρότερον ἐν τῷ ὄρει ὁ πειράζων δι´ ἡδονῆς· εὐρὼν δὲ ταύτη ἀνάλωτον, ὕστερον τὸ μέγα μηχάνημα τὴν λύπην προσήγαγεν, ἵνα κἂν διὰ ταύτης γοῦν κρατήσῃ αὐτοῦ· καὶ διὰ τοῦτο παρεκίνησε πάντα κατ´ αὐτοῦ, τοὺς μαθητὰς ἀρνήσασθαι , τοὺς στρατιώτας ἐμπαίζειν, τοὺς παραπορευομένους βλασφημεῖν, καὶ ἁπλῶς τοὺς Ἰουδαίους ἓαναπῶσαι. Ἀλλὰ καὶ οὔτως εὖρεν αὐτὸν ἀήττητον. Οὐ γὰρ ἠδυνήθη ἐν τῷ σταυρῷ λύπη πεῖσαι τὸν Κύριον μισῆσαι τοὺς σταυροῦντας, ἀλλὰ γὰρ ἠγάπα πάλιν καὶ ὑπερηύχετο λέγων· «Μὴ στήσῃς αὐτοῖς, Ιάτερ, τὴν ἁμαρτίαν ταύτην.» Ὁρᾷς πως νενίκηκεν ἐν ᾧ ἐδόκει ᾑττᾶσθαι; Οὕτως οὖν καὶ ὕψωσις αὐτοῦ καὶ δόξα γέγονεν ὁ σταυρός.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:16–17

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, lai neviens, kas Viņam tic, neietu bojā, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs nav sūtījis Savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu izglābta.“ Liels ir Dieva mīlestības spēks pret pasauli, un tik liels, ka Viņš deva ne eņģeli, ne pravieti, bet Savu Dēlu, un turklāt Vienpiedzimušo. Jo, ja Viņš būtu devis eņģeli, arī tad tā nebūtu maza lieta. Kāpēc? Tāpēc, ka eņģelis ir Viņa uzticams kalpotājs un kalps, bet mēs – ienaidnieki un atkritēji. Bet tagad, devis Dēlu, kādu mīlestības pārmērību Viņš ir atstājis neparādītu? Atkal, ja Viņš, kam būtu daudz dēlu, būtu devis vienu, arī tas būtu ārkārtīgi liels; bet tagad Viņš ir devis Vienpiedzimušo. Vai tad var cienīgi apdziedāt Viņa labestību? Bet ārijieši saka, ka Viņš tiek saukts par Vienpiedzimušo tāpēc, ka vienīgi Viņš ir radies un radīts no Dieva, bet viss cits – no Viņa. Viņiem atbilde ir vienkārša: ja Viņu sauktu par Vienpiedzimušo bez vārda „Dēls“, jūsu smalkajam izgudrojumam būtu pamats; bet tagad, tā kā līdz ar „Vienpiedzimušais“ tiek sacīts arī „Dēls“, tas neļauj Vienpiedzimušo saprast tā, bet kā Vienīgo, kas dzimis no Tēva. Bet ievēro man, ka, tāpat kā augstāk Viņš sacīja, ka Cilvēka Dēls nokāpa no debesīm – kaut gan miesa nenokāpa no debesīm –, tomēr vienas Personas un vienas hipostases dēļ Dieva īpašības piedēvēja cilvēkam, tā arī šeit, otrādi, Viņš cilvēka īpašības piedēvē Dievam Vārdam. Jo Dievs, saka, deva Savu Dēlu nāvē; kaut gan Dievs palika bez ciešanām; bet, tā kā pēc hipostases viens un tas pats bija gan Dieva Vārds, gan cilvēks, kas panesa ciešanas, tiek sacīts, ka tiek dots Dēls, kas patiesi arī cieta Savā miesā. Bet kāds ir ieguvums no tā, ka Dēls tika dots? Liels un pāri cilvēka prātam: lai katrs, kas Viņam tic, iegūtu divas lietas: vienu – neiet bojā; otru – arī iegūt dzīvību, un turklāt mūžīgo. Jo Vecā Derība tiem, kas tajā patika Dievam, solīja dienu garumu; bet Evaņģēlijs dāvā nevis laicīgu dzīvi, bet mūžīgu un neiznīcīgu. Bet, tā kā ir divas Kristus atnākšanas – gan tā, kas jau ir notikusi, gan nākamā, – Viņš runā par pirmo atnākšanu, ka Dēls nav sūtīts, lai notiesātu pasauli. Jo, ja Viņš būtu nācis tādēļ, visi būtu notiesāti; jo visi ir grēkojuši, kā saka arī Pāvils; bet Viņš primāri nāca izglābt pasauli, un tas bija Viņa nolūks; bet nejauši Viņš tiesā tos, kas nav ticējuši. Bet Mozus bauslība primāri nāca grēka atmaskošanai un pārkāpēju notiesāšanai. Jo tā nevienam nepiedeva, bet, tiklīdz kādu atrada grēkojam, tūdaļ uzlika sodu. Tātad pirmās atnākšanas nolūks nebija tiesāt, ja nu vienīgi nejauši – tos, kas neticēja; jo tie jau ir notiesāti; bet otrā atnākšana noteikti būs tādēļ, lai tiesātu visus un atmaksātu katram pēc viņa darbiem.

Piezīmes (1)
  1. „Primāri“ (προηγουμένως) un „nejauši“ (κατὰ συμβεβηκός) – filozofiski termini: pirmējais nolūks un blakus sekas.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:16–17; Rom. 5:10; 5. Moz. 30:20; Rom. 3:23; Rom. 3:20; Ebr. 10:28; Mt. 16:27

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὕτω γὰρ ἠγάπησεν ὁ Θεὸς τὸν κόσμον, ὥστε βὸν Υἱὸν αὐτοῦ τὸν μονογενῆ δωκεν, ἵνα πᾶς ὁ πιστεύων εἰς αὐτὸν, μὴ ἀπόλληται, ἀλλ´ ἔχῃ ζωὴν αἰώνιον. Οὐ γὰρ ἀπέστειλεν ὁ Θεὸς τὸν Υἱὸν αὐτοῦ κἰς τὸν κόσμον ἵνα κρίνῃ τὸν κόσμον, ἀλλ’´ ἵνα σωθῇ ὁ κόσμος δι´ αὐτοῦ.» Πολλὴ ἡ τῆς ἀγάπης τοῦ Θεοῦ πρὸς τὸν κόσμον ἐπίτασις, καὶ τοσαύτη, ὥστε οὐκ ἄγγελον, οὐ προφήτην δοῦναι, ἀλλὰ τὸν Υἱὸν αὐτοῦ, καὶ τοῦτον μονογενῆ. Καὶ ἄγγελον μὲν γὰρ εἰ Κδωκεν, οὐδὲν οὔτω μικρὸν ἦν τὸ πρᾶγμα. Διατίς Διότι ὁ μὲν ἄγγελος, διάκονοςἰαύτοῦ πιστὸς καὶ ὑπηρέτης· ἡμεῖς δέ, ἐχθροὶ καὶ ἀποστάται. Νῦν δὲ Υἱὸν δοὺς, ποίαν ὑπερβολὴν ἀγάπης παρῆκε; Πάλιν, εἰ πολλοὺς ἱχων υἱοὺς, ἕνα δέδωκε, καὶ τοῦτο ὑπέρμεγα· υὖν δὲ τὸν Μονονενῆ δέδωκεν. Ἄρα οὗν ἱστιν ἀξίως ὑμνῆσαι τὴν ἀγαθότητα. Οἱ δὲ Ἀρειανοὶ λέγουσιν ὅτι Μονογενὴς λέγεται, διότι αὐτὸς μόνος γέγονε, καὶ ἐκτίσθη ὑπὸ Θεοῦ τὰ δ´ ἄλλα πάντα ὑπ´ αὐτοῦ. Πρὸς οὓς ἀπλοῦς ὁ λόγος, ὅτι Εἰ μὲν Μονογενὴς ἐλέγετο χωρίς τοῦ Υἱὸς, εἰχεν ἂν λόγον τὸ κομψὸν ὑμῶν εὕρημα· νῦν δὲ μετὰ τοῦ Μονογενοῦς καὶ τὸ Υἱὸς λεγόμενον, οὐ δίδωσιν οὕτω νοεῖν τὸν Μονογενῆ, ἀλλὰ τὸν μόνον γεννηθέντα ἐκ τοῦ Πατρός. Ὅρα δέ μοι, ὅτι ὥσπερ ἄνω εἶπεν, ὅτι ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου κατέβη ἐκ τοῦ οὐρανοῦ, καίτοι οὐ κατέβη ἡ σὰρξ ἐκ σοῦ οὐρανοῦ, ἀλλ´ ὅμως διὰ τὸ ἓν πρόσωπον, καὶ τὴν μίαν ὑπόστασιν, τὰ τοῦ· Θεοῦ προσέθηκε τῷ ἀνθρώπῳ· οὕτω κὰνταῦθα τὸ ἔμπαλιν τλ σοῦ ἀνθροίν που προστίθησι τῷ Θεῷ Λόγῳ. Ἔδωκε γὰρ, φησὶν, ὁ Θεὸς τὸν Υἱὸν αὐτοῦ εἰς θάνατον· καίτοι ὁ Θεὸς ἁπαθὴς διέμεινεν· ἀλλ´ ἐπεὶ εἷς καὶ ὁ αὐτὸς καθ´ ὑπάστασιν ἦν ὅ τε τοῦ Θεοῦ Λόγος, καὶ ὁ τὰ πάθη ὑφιστάμενος ἄνθρωπος· ὁ Υἱὸς λέγεται διδόσθαι, ὃς καὶ ἀληθῶς ἔπασχεν ἐν τῇ οἰκείᾳ σαρκί. Τί δὲ τὸ κέρδος τοῦ δοθῆναι τὸν Υἱόν; Ὡς μέγα καὶ ὑπὲρ ἔυνοιαν ἀνθρωπίνην, ἵνα πᾶς ὁ πιστεύων εἰς αὐτὸν, δύς ταῦτα κερδάνη· ἓν μὲν, τὸ μὴ ἀπολέσθαι· ἕτερον δὲ, τὸ καὶ ζωήν ἔχειν, καὶ ταύτην αἰώνιον. Ἡ μὲν γὰρ Παλαιὰ, τοὺς ἐν ταύτῃ εὐαρεστοῦντας τῷ Θεῷ, μακρότητος ἡμερῶν ἐμπιπλᾷν ὑπισχνεῖτο· τὸ δὲ Εὐαγγέλιον, οὐ προσκαίρῳ ζωῇ φιλοτιμεῖται, ἀλλὰ καὶ αἰωνίῳ καὶ ἀκαταλύτῳ, Ἐπεὶ δὲ δύο εἰσὶν αἱ τοῦ Χριστοῦ παρουσίαι, ἥ τε ἤδη γεγενημένη, καὶ ἡ μλουσα, περὶ τῆς προτέρας λέγει παρουσίας, ὅτι οὐκ ἀπεστάλη ὁ Υἱὸς ἵνα κατακρίνῃ τὸν κόσμον. Ἐπεὶ εἰ ἐπὶ τοῦτο ἦλθε, πάντες ἂν κατεκρίθησαν· πάντες γὰρ ἤμαρτον, καθὰ καὶ Παῦλός φησιν· ἀλλὰ προηγουμένως ἐπὶ τὸ σῶσαι τὸν κόσμον ἦλθε, καὶ τοῦτο σκοπὸς ἦν αὐτῷ· κατὰ συμβεβηκὸς δὲ κρίνει τοὺς μὴ πιστεύσαντας. Ὁ μέντοι Μωσαῖκὸς νόμος, προηγουμένως εἰς ἔλεγχον τῆς ἀμαρτίας ἦλθε, καὶ κατάκρισιν τῶν παραβαινόντων. Οὐδενὶ ρὰρ συνεχώρει, ἀλλ´ ἅμα τε εὖρεν ἀμαρτάνοντά τι, καὶ ἅμα τὴν δίκην ἐπῆγεν. Ἡ μὲν οὖν πρώτη παρουσία οὐκ εἶχε σκοπὸν τὸ κρίνειν, εἰ μὴ κατὰ συμβεβηκὸς, τοὺς ἀπιστήσαντας· οὗτοι γὰρ ἤδη κέκρινται· ἡ δέ γε ἑευτέρα παρουσία, πάντως ἐπὶ τῷ πάντας κρῖναι, καὶ ἀποδοῦναι ἑκάστῳ κατὰ τὰ ἱργα αὐτοῦ, γενήσεται.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:18–21

„Kas tic Dēlam, tas netiek tiesāts; bet, kas netic, tas jau ir notiesāts, jo nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam. Un šī ir tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, un cilvēki vairāk mīlēja tumsu nekā gaismu, jo viņu darbi bija ļauni. Jo katrs, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atmaskoti; bet, kas dara patiesību, tas nāk pie gaismas, lai viņa darbi kļūtu redzami, ka tie darīti Dievā.“ Ko nozīmē: „Kas tic Dēlam, tas netiek tiesāts“? Vai tad, ja viņam ir nešķīsta dzīve, viņš netiek tiesāts? Tādus Pāvils pat nesauc par īsteni ticīgiem. „Jo tie,“ saka, „apliecina, ka pazīst Dievu, bet ar darbiem Viņu noliedz.“ Taču šeit Viņš saka, ka par pašu ticēšanu viņš netiek tiesāts; bet par ļaunajiem darbiem viņš sniegs smagāku atbildi; tomēr neticības dēļ viņš netiek sodīts, jo reiz ir ticējis. „Bet, kas netic, tas jau ir notiesāts.“ Kā? Pirmkārt, tāpēc, ka pati neticība ir nosodījums. Jo būt ārpus gaismas jau pats par sevi ir vislielākais sods. Un tad, ja arī šeit viņš vēl netiek nodots ellei, tomēr viņš jau šeit ir savācis nākamā soda pamatus; tāpat kā slepkava, pat ja tiesneša spriedums viņu nav notiesājis, ir notiesāts pēc pašas lietas dabas; un arī Ādams tajā dienā, kad ēda no koka, nomira, kaut arī dzīvoja, bet pēc sprieduma un lietas dabas bija miris. Tātad katrs neticīgais jau šeit ir notiesāts, jo noteikti tiks nodots sodam un netiks pat vests uz tiesu, pēc vārdiem: „Bezdievīgie necelsies tiesā“; jo bezdievīgie netiek cienīti pat atbildes, tāpat kā arī velns. Tātad tiesā viņi necelsies, bet nosodījumā gan. Tā arī Evaņģēlijā Kungs saka, ka šīs pasaules valdnieks jau ir notiesāts – ne tikai tāpēc, ka pats bija neticīgs, bet arī tāpēc, ka Jūdu padarīja par nodevēju un citiem kļuva par pazušanas cēloni. Bet, ja Kungs līdzībās attēlo tos, kas tiks sodīti, kā tādus, kas tiek cienīti atbildes, nebrīnies; pirmkārt, tāpēc, ka sacītais ir līdzības un visu, kas līdzībās sacīts, nevajag uzņemt kā likumus un kanonus. Jo tajā dienā katrs, kam sirdsapziņa būs nepieviļams tiesnesis, nebūs vajadzīgs cita atmaskojuma, bet, pats no sevis savaldīts, aizies. Un tad Kungs attēlo kā atbildes cienītus nevis neticīgos, bet ticīgos, tomēr bezjūtīgus un nežēlīgus. Bet mēs runājam par bezdievīgajiem un neticīgajiem; bet cits ir bezdievīgais un neticīgais, un cits – nežēlīgais un grēcinieks. Šeit Viņš rāda, ka tie, kas nav ticējuši, ir zaudējuši jebkādu aizstāvību. Jo šis, saka, ir nosodījums, ka gaisma nāca pie viņiem, un arī tā viņi nepieskrēja tai. Jo viņi grēkoja ne tikai ar to, ka paši nemeklēja gaismu, bet vissliktākais ir tas, ka tā nāca pie viņiem, un tomēr viņi to nepieņēma; tāpēc viņi arī ir notiesāti. Jo, ja gaisma nebūtu nākusi, cilvēki varētu aizbildināties ar labā nezināšanu; bet, tā kā Dievs Vārds nāca un deva Savu vārdu, lai apgaismotu, bet viņi to nepieņēma, viņi ir zaudējuši jebkādu aizstāvību. Bet, lai kāds nesacītu: „Neviens nedotu priekšroku tumsai, nevis gaismai“, Viņš min arī cēloni, kādēļ cilvēki pievērsās tumsai. „Jo viņu darbi,“ saka, „bija ļauni.“ Jo, tā kā kristietība prasa ne tikai pareizas mācības, bet arī godīgu dzīvi, bet viņi gribēja vārtīties grēka dubļos, tāpēc tie, kas dara ļaunu, negribēja nākt pie kristietības gaismas un pakļaut sevi Maniem likumiem. Bet tas, kas dara patiesību, protams, tas, kas tiecas pēc godīgas un Dievam patīkamas dzīves, steidzas pie kristietības kā pie gaismas, lai vēl vairāk pieņemtos labajā un lai viņa darbi kļūtu redzami kā Dievam atbilstoši. Jo tāds, līdz ar pareizu ticību arī godīgi dzīvodams, spīd visiem cilvēkiem, un Dievs tiek pagodināts viņā. Tātad pagāniem neticības cēlonis bija dzīves nešķīstība. Bet varbūt kāds sacīs: „Kas tad? Vai nav ļaunu kristiešu un dzīves ziņā slavējamu pagānu?“ Ka ir ļauni kristieši, to es pats saku; bet ka pagāni būtu atrasti labi, to es nekad neteiktu. Jo daži varētu tikt atrasti pēc dabas lēnprātīgi un labi (bet tas nav tikums); bet no pūliņiem un vingrināšanās labajā – neviens. Un, ja daži likās labi, tad visu viņi darīja godkāres dēļ; bet tas, kas dara slavas dēļ, nevis paša labā dēļ, kad atradīs izdevību, ar prieku ļausies ļaunai iekārei. Jo, ja pie mums gan elles draudi, gan visa cita gādība, gan neskaitāmu svēto dzīves ar grūtībām notur cilvēkus tikumā, tad diez vai pagānu pļāpas un negantības noturēs viņu ļaudis labajā. Liels ir jau tas, ja tās viņus nepadara pavisam ļaunus.

Piezīmes (2)
  1. „Ellei“ – grieķu γέεννα.
  2. „Pagāni“ – grieķu Ἕλληνες (grieķi, helēņi) Teofilakta valodā nozīmē pagānus.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:18–21; Tit. 1:16; 1. Moz. 2:17; Ps. 1:5; Jņ. 16:11; Mt. 25:31–46; Mt. 5:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ο πιστεύων εἰς τὸν Υἱὸν, οὐ κρίνεται· ὁ δὲ μὴ πιστεύων, ἤδη κέκριται, ὅτι μὴ πεπίστευκεν εἰς τὸ ὄνομα τοῦ μονογενοῦς Υἱοῦ τοῦ Θεοῦ. Αὔτη δέ ἐστιν ἡ κρίσις, ὅτι τὸ φῶς ἦλθεν εἰς τὸν κόσμον, καὶ ἠγάπησαν οἱ ἄνθρωποι μᾶλλον τὸ σκότος, ἢ τὸν φῶς· ἦν γὰρ πονηρὰ αὐτῶν τὰ ἔργα. Πᾶς γὰρι ὁ φαῦλα πράσσων, μισεῖ τὸ φῶς, καὶ οὐκ ἔρχετοι πρὸς τὸ φῶς, ἵνα μὴ ἐλεγχθῇ τὰ ἔργα αὐτοῦ· ἐ δὲ ποιῶν τὴν ἀλήθειαν, ἔρχεται πρὸς τὸ φῶς, ἔνα φανερωθῇ αὐτοῦ τὰ ἔργα, ὄτι ἑν Θεῷ ἐστιν εἰργασμένα. » Τί ἐστιν, «Ὁ πιστεύων εἰς τὸν Υἱὸν, οὐ κρίνεται;» Ἅρα γὰρ, ἐὰν ἀκάθαρτον ἔχῃ βίον, οὐ κρίνεται; Μάλιστα μὲν τοὺς τοιούτους οὐδὲ γνησίως πιστοὺς ὁ Παῦλός φησι. «Θεὸν γὰρ, φησὶν. ἄμολογοῦσιν εἰδέναι, τοῖς δὲ ἔργοις ἀρνοῦνται.» Πλὴν ἀνταῦθα τοῦτό φησιν, ὅτι κατ´ αὐτὸ τοῦτο τὸ πιστεῦσαι, οὐ κρίνεται· τῶν μέντοι πονηρῶν ἔργων χαλεπωτέρας εὐθύνας δώσει· ἀπιστίας δὲ ἕνεκεν οὐ κο λάζελαι· ἂπαξ γὰρ ἐπίστευσεν. «Ὁ δὲ μὴ πιστεύων, ἤδη κέκριται.» Πῶς; Πρῶτον μὲν, ὅτι καὶ αὕτη ἡ ἀπιστία κατάκρισίς ἐστι. Τὸ γὰρ ἐκτὸς εἶναι τοῦ φωτὸς, αὐτὸ μόνον τιμωρία μεγίστη. Ἔπειτα εἰ μὴ καὶ ἐντεῦθεν ἤδη τῇ γεέννῃ δίδοται, ἀλλ´ οὖν τὰς ἀφορμὰς τῆς μελλούσης τʹ κωρίας ἐντεῦθεν συνῆξε· καθάπερ καὶ ὁ φονεὺς, κ ν μὴ τῇ ψήφῳ τοῦ κρίΦΟντος καταδικασθῇ, τῇ οὐ πράγματος καταδεδίκασται φύσει· καὶ ὁ Ἀδὰ,. δὲ, ᾗ ἡμέρᾳ ἱφαγεν ἀπὸ τοῦ ξύλου, ἁπέθανε, καίτοι ἔζη, ἁλλὰ τῇ ἁποφάσει καὶ τῇ τοῦ πράγματος φύσει τεθνηκὼς ἦν. Πᾶς οὖν ἄπιστος, κατάκριτός ἐστιν ἐντεῦθεν ἤδη, ὡς τῇ κοχάσει πάντως παραδοθησόμενος, καὶ οὐδὲ εἰς κρίσιν ἀχθησόμενος, κατὰ τὸ, «Οὐκ ἀναστήσονται ἀσεβεῖς ἐν κρίσει·» οὐδὲ γὰρ λόγου ἀξιοῦνται οἱ ἀσεβεῖς, ὗσπερ οὐδὲ ὁ διάβολος. Ἐν κρίσει μὲν οὖν οὐκ ἀναστήσονται, ἐν κατακρίσει δέ. Οὕτω καὶ ἐν τῷ Εὐαγγελίῳ φησίν ὁ Κύριος, ὅτι ὁ ἄρχων τοῦ κόσμου τούτου, ἤδη κέκριται, οὐ μόνον ὡς αὐτὸς ἀπιστήσας, ἀλλὰ καὶ τὸν Ἰούδαν προδότην ποιήσας, καὶ τοῖς ἄλλοις τῆς ἀπωλείας γεγονὼς πρόξενος. Εἰ δὲ ὁ Κύριος ἐν παραβολαῖς εἰσάγει τοὺς κολασθησομένους λόγου ἀξιουμένους, μὴ θαυμάσῃς· πρῶτον μὲν ὅτι παραβολαί εἰσι τὰ λεγόμενα, καὶ οὐ δεῖ πάντα τὰ ἐν παραβολαῖς λεγόμενα, ὡς νόμους καὶ κανόνας παρα. λαμβάνειν. Ἐν γὰρ τῇ ἡμέρᾳ ἐκείνῃ ἕκαστος τὸ συνειδὸς ἔχων ἀπαραλόγιστον δικαστήν, οὐ δεῖται τέρου ἐλέγχου, ἀλλ´ ἐγκεχαλινωμένος αὐτὸς ὑφ´ ἑαυτοῦ ἄπεισιν. Ἔπειτα οὐκ ἀπίστους εἰσάγει ὁ Κύριος ἀξιουμένους λόγου, ἀλλὰ πιστοὺς μὲν, ἀσπλάγχνους δὲ καὶ ἀνελεήμονας. Ἡμεῖς δὲ περὶ ἀσεβῶν καὶ ἀπίστων λέγομεν· ἕτερον δὲ ἀσεβὴς καὶ ἄπιστος, καὶ ἕτερον ἀνελεήμων καὶ ἁμαρτωλός. Δείκνυσιν ἐνταῦθα πάσης ἀπολογίας ἐστερημένους, τοὺς μὴ πιστεύσαντας. Αὕτη γάρ ἐστιν ἡ κατάκρισις, φησίν, τι ἦλθε πρὸς αὐτοὺς τὸ φῶς, οὐδὲ οὕτως προσέδραμον αὐτῷ. Οὐ γὰρ τοῦτο μόνον ἦμαρτον, ὅτι οὐκ ἐἵήτησαν αὐτοὶ τὸ φῶς, ἀλλὰ τὸ χείριστον τοῦτό ἐστιν ὅτι ἐκεῖνο ἦλθε πρὸς αὐτοὺς, καὶ ὅμως οὐ παρεδέξαντο· διὰ τοῦτο καὶ κατακεκριμένοι εἰσίν. Εἰ μὲν γὰρ μὴ ἦλθε τὸ φῶς, εἰχον ἂν οἱ ἄνθρωποι ἄγνοιαν τοῦ καλοῦ πρόβαλέσθαι· ἐπεὶ δὲ ἦλθε μὲν Δ Θεὸς Λόγος, δέδωκε δὲ τὸν λόγον αὐτοῦ, ὥστε φωτίζειν, οὐ παρεδέξαντο δέ, πάσης ἀπολογίας λοιπὸν ἐστέρηνται. Ἵνα δὲ μή τις εἴποι, ὅτι Οὐδεὶς ἂν τὸ σκότος προτιμήσειε τοῦ φωτὸς, τίθησι καὶ τὴν αἰτίαν, ἀφ´ ἧς οἱ ἄνθρωποι τῷ σκότει προσῆλθον. «Ἵiν γὰρ, φησὶ, πονηρὰ αὐτῶν τὰ ἔργα.» Ἐπειδὴ γὰρ ὁ Χριστιανισμὸς, οὐ μόνον δόγματα ὀρθὰ, ἀλλὰ καὶ πολιτείαν σεμνὴν ἀπαιτεῖ, αὐτοὶ δὲ ἠβούλοντο τῷ βορβόρῳ τῆς ἀμαρτίας ἐγκυλίεσθαι, διὰ τοῦτο οὐκ ἠθέλησαν οἱ τὰ φαῦλα πράσσοντες, πρὸς τὸ φῶς τοῦ Χριστιανισμοῦ ἐλθεῖν, καὶ τοῖς ἐμοῖς νόμοις ὑποβαλεῖν ἑαυτούς. Ὁ δέ γε ποιῶν τῆν ἁλήθειαν, ὁ πρὸς βίον δηλαδὴ νεύων σεμνὸν καὶ θεάρεστον, προστρέχει τῶ Χριστιανισμῷ ὡς φωτὶ, ἵνα μᾶλλον ἐν τῷ ἀγαθῷ προκόψῃ, καὶ φανῇ αὐτοῦ τὰ ἔργα κατὰ Θεόν. Ὁγὰρ τοιοῦτος, μετὰ τοῦ πιστεύειν ὀρθῶς, καὶ πολιτεῖαν σεμνὴν κατορθῶν, λάμπει πᾶσιν ἀνθρώποις, καὶ δοκάζεται Θεὸς ἐν αὐτῷ. Ὥστε τῆς ἀπιστίας αἰτία γέγονε τοῖς Ἔλλησιν ἡ ἀκαθαρσία τοῦ βίου. Ἀλλ´ ἴσως ἐρεῖ τις· Τί οὖν; οὐκ εἰσὶ Χριστιανοὶ φαῦλοι, καὶ Ἔλληνες ἐπαινετοὶ κατὰ βίον; Τὸ μὲν οὖν εἶναι φαύλους Χριστιανοὺς, καὶ αὐτός φημι· τὸ δὲ Ἔλληνας ἁγαθοὺς εὐρεθῆναι, οὐκ ἄν ποτε φαίην. Ἀπλ φύσεως μὲν γὰρ ἐπιεικεῖς, καὶ ἀγαθοὶ εὐρεθεῖέν τινεςτοῦτο δὲ οὐκ ἔστιν ἀρετή)· ἀπὸ ἀσκήσεως Ἐὲ χαὶ μελέτγς τοῦ ἀγαθοῦ οὐδείς, Εἰ δέ τινες ἔδοξαν ἀγαθοί, ἀλλὰ πρὸς δόξαν πάντα ἐποίουν· ὁ δὲ δόξης ἕνεκα πράσσων. καὶ οὐ δι´ αὐτὸ τὸ καλὸν, ὅταν καιρὸν εὕρῃ, τῆ πονηρᾷ ἐπιθυμίᾳ χαρήσεται. Εἰ γὰρ παρ´ ἡμῖν, καὶ γεέννης ἀπειλὴ, καὶ ἄλλη πᾶσα ἐπιμέλεια, καὶ βίοι ἀναριθμήτων ἀγίων, μόλις κατέχουσι τοὺς ἀνθρώπους ἐν ἀρετῇ· σχολῇ γε αἱ παρ´ Ἔλλησι φλυαρίαι, καὶ μιαρίαι, τοὺς παρ´ ἐκείνοις ἐν τῷ καλῷ καθέξουσι. Μέγα μὲν οὖν, εἰ καὶ μὴ παγκάκους ἐργάσαιντο

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:22–24

„Pēc tam Jēzus ar Saviem mācekļiem nāca Jūdejas zemē un tur uzturējās ar tiem un kristīja. Bet arī Jānis kristīja Ainonā, netālu no Salimas, jo tur bija daudz ūdens, un ļaudis nāca un tika kristīti. Jo Jānis vēl nebija iemests cietumā.“ Kamēr ilga Pashā svētki, Jēzus bija Jeruzalemē; bet, kad tie bija pagājuši, Viņš izgāja uz Jūdejas zemi un uzturējās netālu no Jordānas, kur saskrēja daudzi. Bet Viņš meklēja ļaužu pilnās vietas nevis tukšas godkāres vai izrādīšanās dēļ, bet gribēdams dalīt labumu un labo ar vairākiem; jo arī uz svētkiem Viņš gāja tieši tāpēc, lai ar vārdu un brīnumu parādīšanu dotu labumu vairākiem. Bet, dzirdēdams, ka Viņš kristīja, nedomā, ka kristīja Viņš pats, bet Viņa mācekļi; bet mācekļu darbu evaņģēlists attiecina uz Skolotāju. Jo vēlāk tas pats evaņģēlists saka, ka „Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi“. Bet tu jautā: kāpēc Viņš pats nekristīja? Mācies: Jānis iepriekš bija sacījis, ka „Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu“; bet Svēto Garu Viņš vēl nebija devis, jo vēl nebija laiks. Tātad, ja Viņš kristītu, Viņš vai nu kristītu bez Gara – un ar ko tad Viņš atšķirtos no Jāņa? –, vai dotu Garu pirms laika, kas nav Dieva cienīgi, kas visu dara savā laikā. Bet kāds bija Gara došanas laiks? Tas, kas bija pēc debesbraukšanas. Jo vajadzēja, lai cilvēka daba Kristū Jēzū parādītos Tēvam bezgrēcīga, un tā, kad Dievs bija ar mums salīdzināts, lai Gars tiktu sūtīts kā bagātība un dāvana. Tātad Jēzus mācekļi kristīja, lai vairākus pievestu pestījošajai mācībai. Bet, kamēr tie kristīja, arī Jānis vēl kristī un neapstājās, reizē panākdams divas lietas: vienu – runāt par Kristu tiem, kas pie viņa steidzās, un vest tos pie Viņa; otru – nesakūdīt savus mācekļus uz greizsirdību un vēl lielāku sāncensību. Jo, ja viņš būtu pārtraucis kristīt, ko gan nebūtu darījuši viņa mācekļi, kas pret Kristu izturējās skaudīgāk? Jo, ja viņš, neskaitāmas reizes saukdams un vienmēr atdodams Kristum pirmo vietu, nepārliecināja viņus steigties pie Viņa, cik lielā skaudībā viņš tos būtu sakūdījis, ja būtu pārtraucis kristīt? Tāpēc arī Kristus sāka sludināt galvenokārt tad, kad Jānis bija ieslodzīts, Kristītāja mācekļu skaudības dēļ. Bet es domāju, ka arī Jāņa nāve tāpēc tika pieļauta ļoti drīz, lai visa ļaužu pievēršanās pārietu uz Kristu un viņi vairs nedalītos domās par abiem – Jāni un Kristu. Tātad Kristus mācekļi kristī ar kristību, kurai nav nekā vairāk par Jāņa kristību. Jo abas ir nepilnīgas, jo abām nav daļas ar Garu; bet abām ir viens mērķis – vest pie Kristus tos, kas tiek kristīti.

Piezīmes (1)
  1. Salims (Σαλείμ) – 1965. g. Bībelē „Salima“.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:22–24; Jņ. 4:2; Jņ. 1:33; Jņ. 7:39; Apd. 2:1–4; Mt. 4:12–17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Μετὰ ταῦτα ἦλθεν ὁ Ἰησοῦς καὶ οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ εἰς τὴν Ἰουδαίαν γῆν, καὶ ἐκεῖ διέτριβε μετ´ αὐτῶν, καὶ ἐβάπτιζεν. Ἦν δὲ καὶ Ἰωάννης βαπτίζων ΠΙ . Ἰωί ἀφοι Θοτριυω κυ, αὕτη δὲ ἐστὶν ἡ κρίσις, ὅτι τὸ φώς ἐλήλυθεν εἰς τὸν κόσμον. ἐν Αἰνὼν ἐγγύς τοῦ Σαλεὶμ, ὅτι ὕδατα πολλὰ ἦν ἐκεῖ, καὶ παρεγένοντο καὶ ἐβαπτίζοντο. Οὔπω γὰρ ἦν βεβλημένος εἰς τὴν φυλακὴν ὁ Ἰωάννης.» Μέχρι μὲν ἡ ἑορτὴ τοῦ Πάσχα συνίστατο, ἐν Ἱεροσολύμοις ἦν ὁ Ἰησοῦς· ἐπεὶ δὲ παρῆλθεν αὔτη, ἐξῆλθεν ἐπλ τὴν Ἰουδαίαν γῆν, καὶ πλησίον τοῦ Ἰορδάνου διἐτριβεν, ἔνθα πολλοὶ συνέτρεχον. Οὐκ ἐζήτει δὲ τοὺς κολυοχλοῦντας τόπους διὰ φιλοτιμίαν κενὴν, ἢ ἐπίδειξιν, ἀλλὰ πλείοσι τὴν ὡφέλειαν καὶ τὸ ἀγαθὸν κοιΚνοῦσθαι θέλων· ἐπεὶ καὶ εἰς τὰς ἑορτὰς ἀνέβαινε, δι´ αὐτὸ τοῦτο, ὡς πλείονας ὡφελήσων καὶ λόγῳ, καὶ θαυμάτων ἐ πιδείξεσιν, Ἀκούων δὲ ὅτι ἐβάπτιζε, μὴ αὐτὸν ἐκεῖνον νόμιζε βαπτίζειν, ἀλλὰ τοὺς αὐτοῦ μαθητάς· τὸ δὲ τῶν μαθητῶν ἔργον, εἰς τὸν Διδάακαλον ἀναφέρει ὁ εὐαγγελιστής. Ἐπείτοι γε προῖὼν αὐτὸς οὗτος ὁ εὐαγγελιστὴς, φησὶν, ὅτι «Ἰησοῦς οὐὰ ἐβάπτιζεν, ἀλλ´ οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ.» Ἐρωτᾷς δέ· Τίνος ἓνεκεν αὐτὸς οὐκ ἐβάπτιζε; Μάνθανε· Προλαβὼν εἶπεν ὁ Ἰωάννης, ὅτι «Λὐτὸς ὑμᾶς βαπτίσει ἐν Πνεύματι ἁγίῳ·» Γνεῦμα δὲ ἅγιον οὔπω ἦν δεδωκὼς, διότι οὐδὲ καιρὸς ἡν. Εἰ τονυν ἐβάπτιζεν, ἢ χωρὶς Πνεύματος ἐβάπτιζεν ἂν, καὶ τί λοιπὲν διέφερε τοῦ Ἰωάννου; ἢ ἐδίδου ἂν Πνεῦμα καὶ πρὸ καιβοῦ ὅπερ ἀνάξιον τοῦ πάντα ἐν καιρῷ ποιοῦντος Θεοῦ. Τίς δὲ ἦν ὁ καιρὸς τῆς τοῦ Πνεύματος δόσεως· Ὁ μετὰ τὴν ἀνάληψιν. Ἔδει γὰρ ἐμφανισθῆναι τὴν ἀνθρωπίνην φύσιν τῷ Πατρὶ ἀναμάρτητον ἐν Χριστῷ Ἰησοῦ· καὶ οὔτω διαλλαγέντος τοῦ Θεοῦ πρὸς ἡμᾶς, τὸ Πνεῦ μα ὡς πλοῦτον καὶ φιλοτιμίαν ἐπιπεμφθῆναι, Οὶ τοίνυν μαθηταὶ τοῦ Ἰησοῦ ἐβάπτιζον, ἵνα πλείους τῇ σωτηριώδει διδασκαλίᾳ προσάξωσι. Τούτων δὲ βαπτιζόντων, καὶ ὁ Ἰωάννης ἔτι βαπτίζει, καὶ οὐκ ἐπαύσατο, δύο κατορθῶν ἐν ταυτῷ· ἕν μὲν, τὸ τοῖς προστρέχουσιν αὐτῷ περὶ Χριστοῦ λέγειν, καὶ προσάγειν αὐτοὺς αὐτῷ· ἕτερον δὲ, τὸ τοὺς μαθητὰς μὴ εἰς ζῆλον, καὶ πλείονα φιλονεικίαν ἐρεθίσαι. Εἰ γὰρ ἐπαύσατο τοῦ βαπτίζειν, τί οὐκ ἂν ἐποίησαν οἱ μαθη. αὶ αὐτοῦ, φθονώτερον διακείμενοι πρὸς Χριστόν· Εἰ γὰρ μυριάκις βοῶν, καὶ τῶν πρωτείων ἀεὶ τῷ Χριστῷ παραχωρῶν, οὐκ ἔπεισεν αὐτοὺς αὐτῷ προσδραμεῖν · εἰς πόσον ἂν φθόνον οὐκ ἐκίνησεν αὐτοὺς, εἴγε τοῦ βαπτίζειν ἐπαύσατο; Διὸ καὶ ὁ Χριστὸς τότε μαλιστα ἤρξατο κηρύττειν, ὅτε Ἰωάννης κατεκλείσθη, Αιὰ τὸν οθόνον τῶν τοῦ Βαπτιστοῦ μαθητῶν. Οἷμαι δὲ καὶ τὴν τελευτὴν Ἰωάννου διὰ τοῦτο συγχωρηθῆναι ταχίστην γενέσθαι, ὥστε πᾶσαν τὴν τοῦ πλήθους διάθεσιν ἐπὶ τὸν Χριστὸν μετελθεῖν, καὶ μηκέτι ταῖς περὶ ἀμφοτέρων, Ἰωάννου καὶ Χριστοῦ, σχίζεοθαι γνώμαις. Βαπτίζουσι τοίνυν οἱ τοῦ Χριστοῦ μαθηταὶ βάπτισμα μηδὲν πλέον ἔχον τοῦ βαπτίσμα τος Ἰωάννου. Ἄμφω γὰρ ἀτελῆ, ὡς τοῦ Πνεύματος ἄμαιρα· αἰτία μέντοι ἀμφοτέροις μία, τὸ προσάγειν Χριστῷ τοὺς βαπτιζομένους.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:25–27

„Tad starp Jāņa mācekļiem un jūdiem izcēlās strīds par šķīstīšanu. Un tie atnāca pie Jāņa un sacīja viņam: Rabbi, Tas, kas bija ar tevi viņpus Jordānas, par kuru tu liecināji, redzi, Viņš kristī, un visi iet pie Viņa. Jānis atbildēja un sacīja: cilvēks nevar ņemt neko, ja tas viņam nav dots no debesīm.“ Izcēlās strīds par kristību ar kādu jūdu, Jāņa mācekļiem sacenšoties. Jo jūds deva priekšroku Kristus mācekļu kristībai, bet Jāņa mācekļi – sava skolotāja kristībai. Strīdējušies par šķīstīšanu, tas ir, par kristību, viņi nāk pie sava skolotāja un sāk viņu kairināt, sacīdami: „Rabbi, Tas, kas bija ar tevi“, kam bija mācekļa vieta, atšķēlies, „kristī“. „Par kuru tu liecināji“, tā vietā, lai teiktu: „Tas, kuru tu kristīji, kuru tu padarīji slavenu, uzdrošinās tev to darīt; bet arī vēl ko – ka tev daži nepievērš uzmanību, bet Viņam visi. Jo visi,“ saka, „iet pie Viņa, tevi nicinādami.“ Bet Jānis, gribēdams viņus iebiedēt un parādīt, ka viņi karo pret Dievu, kavēdami Kristu un liegdami Viņam tikt pagodinātam, saka: „Cilvēks nevar neko ņemt no sevis“ un tā tālāk. Jo, ja tas nebūtu dots no augšienes, saka, Tas, ko jūs apskaužat, nepieaugtu. Tātad jūs vienlaikus grēkojat divējādi: vienkārt, pretodamies Dieva gribai; otrkārt, ķerdamies pie neiespējamā. Un reizē viņš tos klusi mierina, ka viņus uzvar nevis cilvēks, bet Dievs. Bet arī mēs, saka, to, kas mums bija, saņēmām no augšienes, nevis no sevis. Bet, ja Kristus lietas ir spožākas, nav jābrīnās, jo Dievs to grib.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:25–27; Jņ. 1:26–34

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐγένετο οὖν ζήτησις ἐκ τῶν μαθητῶν Ἰωάννου μετὰ Ἰουδαίων περὶ καθαρισμοῦ. Καὶ ἠλθον πρὸς τὸν Ἰωάννην, καὶ εἰπον αὐτῷ· Ῥαββὶ ἂ- ἦν μετὰ σοῦ πέοαν τοῦ Ἰορδάνου, ᾧ σὺ μεμαρτύρηκας, ἴδε, οὗτος βαπτίζει, καὶ πάντες ἔρχονται πρὸς αὐτόν. Ἀπεκρίθη, καὶ εἰπεν ὁ Ἰωάννης· Οὐ δύναται ἄνθρωπος λαμβάνειν οὐδὲν, ἐὰν μὴ ᾗ δεδομένον αὐτῷ ἐκ τοῦ οὐρανοῦ.» Ἐγένετο ζήτησις περὶ τοῦ θαπτί· σματος πρὸς Ἰουδαῖόν τινα φιλονεικούντων τῶν Ἰωάννου μαθητων. Ὁ μὲν γὰρ Ἰουδαῖος, τὸ βάπτισμα τῶν Χριστοῦ μαθητῶν προετίθει· οί δὲ μαθηταὶ Ἱωάννου, τὸ τοῦ διδασκάλου. Τητήσαντες δὲ περὶ τοῦ καθαρισμοῦ, ἤτοι τοῦ βαπτίσματος, προσίασι τῷ αὐτῶν διδασκάλῳ, καὶ ἄρχονται παρακνίζειν αὐτὸν, λέγοντες· «Υαββὶ, ὃς ἦν μετὰ σοῦ,» ὃς τάξιν εἶχε μαθητοῦ, ἀποσχίσας «βαπτίζει.»-«Ὦ σὺ μεμαρτύρηκας, » ἀντὶ τοῦ, Ὅν σὺ ἐβάπτισας, ὃν σὺ λαμπρὸν κποίησας, τοιαῦτά σοι τολμᾷ· ἀλλὰ καὶ ἕτερον. τὸ σοὶ μὲν μὴ προσέχειν τινάς, αὐτῷ δὲ πάντας. Πάντες γὰρ. φησὶν, ἔρχονται πρὸς αὐτὸν, καταφρονήσαντές σου. Ἰωάννης δὲ θέλων αὐτοὺς ἐκφοβῆσαι, καὶ δεῖξαι. ὅτι τῷ Θεῷ πολεμοῦσι, κωλύοντες τὸν Χριστὸν, καὶ τοῦ δοξάζεσθαι αὐτὸν ἀπείργοντες, φησίν· «Οὐδύναται ἄνθρωπος λαβεῖν ἀφ´ ἑαυτοῦ οὐδὲν,» καὶ τὰ ἑξῆς. Εἰ γὰρ μὴ ἄνωθεν, φησὶ, δεδομένον ἦν, οὐκ ἂν ηὔξανεν ὁ παρ´ ὑμῶν φθονούμενος. Ὥστε δύο ἁμαρτὰνετε ἐν ταυτῷ· ἑν μὲν, τὸ ἐναντιοῦσθαι τῇ τοῦ Θεοῦ βουλῇ· ἕτερον δὲ, τὸ ἀδύνατον ἐπιχειρεῖν. Ἄμα δὲ καὶ ἠρέμα παραμυθεῖται αὐτοὺς, ὅτι Οὐκ ἄνθρωπός ἐστιν ὁ νικῶν ὑμᾶς, ἀλλὰ Θεός. Ἀλλὰ καὶ ἡμεῖς, φησὶν, ἄνωθεν εἴχομεν ὃ εἴχομεν, οὐκ οἴκοθεν. Εἰ δὲ λαμπρότερα τὰ τοῦ Χριστοῦ, οὐ χρὴ θαυμάζειν· Θεὸς γὰρ βούλεται.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:28–30

„Jūs paši man esat liecinieki, ka es sacīju: es neesmu Kristus, bet esmu sūtīts Viņam pa priekšu. Kam ir līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un Viņu dzird, ļoti priecājas par līgavaiņa balsi. Tad nu šis mans prieks ir piepildījies. Viņam jāaug, bet man jāmazinās.“ Jūs paši, saka, zināt, ka es esmu liecinājis par Viņu, ka Viņš ir lielāks par mani. Tātad, ja jūs vispār pievēršat uzmanību manai liecībai, mācieties, ka Viņš ir godājams vairāk par mani; un tas ir mans prieks – ka visi nāk pie Viņa. Jo, ja līgava, tas ir, tauta, nenāktu pie Līgavaiņa, tad es, līgavas vedējs, skumtu; bet tagad, kad tas notiek, es ļoti priecājos. Jo es redzu Līgavaini Kristu runājam ar līgavu – tautu – un to mācām. Bet viņš ne velti sacīja arī: „kas stāv“. Jo viņš rāda, ka viņa darbs ir beidzies un apstājies, vairs nedarbojas, un ka viņam turpmāk jāstāv un tikai jāklausās Kristū, kas māca un runā ar līgavu. Jo mans darbs, saka, ir paveikts, un es esmu nodevis Viņam tautu. Tātad manai godībai jāmazinās, bet Viņa godībai – jāaug. Bet kā Priekšteča godība mazinās? Noteikti tā, kā rīta zvaigzne tiek apslēpta no saules, un daudziem šķiet, ka tās gaisma ir izdzisusi, bet patiesībā tā nav izdzisusi, bet tiek apslēpta no lielākā; tā arī par Priekšteci, rīta zvaigzni, ko apslēpj saprotamā Saule, tiek sacīts, ka viņš mazinās; bet Kristus aug tiktāl, cik Viņš pamazām atklāj Sevi caur brīnumiem – nevis augdams, pieņemdamies tikumā (lai tas nenotiek!), [bet] Dievības atklāšanā un parādīšanā. Jo pamazām, nevis uzreiz, Viņš atklāja, ka ir Dievs. Tātad, saka, mans prieks par Līgavaini ir piepildījies. Jo darbu, kas man kā līgavas vedējam tika uzticēts, es redzu sekmējamies. Tātad katras dvēseles Līgavainis ir Kungs; bet kāzu istaba, kur notiek savienošanās, ir kristības vieta jeb Baznīca. Bet Viņš dod līgavai ķīlu – grēku piedošanu, kopību ar Svēto Garu; bet pilnīgākās lietas – nākamajā laikmetā, kad Viņš ievedīs cienīgos labākajos un augstākajos noslēpumos. Bet ievēro, ka nav cita Līgavaiņa kā vienīgi Kristus; bet visi, kas māca, ir līgavas vedēji, tāpat kā arī Priekštecis. Jo nav cita labumu Devēja kā Kungs; bet visi citi ir starpnieki un no Kunga doto labumu kalpotāji.

Piezīmes (1)
  1. Priekštecis – „rīta zvaigzne“ (ἑωσφόρος), Kristus – „saprotamā Saule“.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:28–30; Jņ. 1:20; Mt. 9:15; Mt. 25:1–10; 2. Kor. 1:22; Ef. 5:25–27; 2. Kor. 11:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Δὐτοὶ ὑμεῖς μαρτυρεῖτε ἐμοὶ, ὅτι εἰπον· Οὐκ εἰμὶ ἐγὼ ὁ Χριστὸς, ἀλλ´ ὅτι ἀπεσταλμένος εἰμὶ ἔμπροσθεν ἐκείνου. Ὁ ἔχων τὴν νύμφην, νυμφίος ἐστίν· ὁ δὲ φλος τοῦ νυμφίου ὁ ἑστηκὼς, καὶ ἀκούων αὐτοῦ, χαρᾷ χαίρει διὰ τὴν φωνὴν τοῦ νυμφίου. Αὕτη οὖν ἡ χαρὰ ἡ ἐμὴ πεπλήριοται. Ἐκεῖνον δεῖ αὐξάνειν, ἐμὲ δὲ ἐλαττοῦσθαι.» Ἀὐτοὶ, φησίν, ὑμεῖς γινώσκετε, ὅτι ἐγὼ μεμαρτύρηκα αὐτῷ, ὅτι μείζων ἐμοῦ ἐστιν Εἰ οὖν ὅλως τῇ ἐμῇ μαρτυρίᾳ προσέχετε, μάθετε, ὅτι ἐκεῖνος ἐμοῦ προτιμητέος, καὶ τοῦτό ἐστιν ἡ δμὴ χαρὰ, τὸ ἐκείνῳ πάντας προσέρχεσθαι. Εἰ μὲν γὰρ μὴ προσήρχετο τῷ νυμφίῳ νύμφη, τουτέστιν, ὁ λαὸς, τότε ἂν ἤλγησα ἐγὼ ὁ νυμφαγωγός· νῦν δὲ τούτου γενομένου, χαρᾷ χαίρω. Βλέπω γὰρ τὸν νυμφίαν Χριστὸν φωνοῦντα τῇ νύμφῃ, τῷ λαῷ, καὶ διδάοκοντα αὐτόν. Οὐχ ἁπλῶς δὲ εἶπε καὶ τὸ, «Ἐστηκώς.» Δείκνυσι γὰρ ὅτι τὰ αὐτοῦ πέπαυται, καὶ ἕστη, οὐκέτι ἐνεργοῦντα, καὶ ὃτι αὐτὸν λοιπὸν ἑστάναι χρὴ, καὶ μόνον ἀκούειν τοῦ Χριστοῦ διὸάσκοντος καὶ διαλεγομένου πρὸς τὴν νύμφην. Τὸ γὰρ ἐμὸν, φησὶν, ἔργον ἤνυσται, καὶ παρέδωκα αὐτῷ τὸν λαόν Χρὴ τοίνυν τὴν ἐμὴν δόξαν ἐλαττοῦσθαι, τὴν δὲ ἐκείνου αὐξάνειν. Πῶς δὲ ἄρα ἐλαττοῦται ἡ δάξα τοῦ Προδρόμου; Ἦ πάντως, ὥσπερ ὁ ἑωσφόρος ὑπὸ τοῦ ἡλίου ἀποκρύπτεται, καὶ δοκεῖ μὲν τοῖς πολλοῖς, ἄτι ἔσβεσται τὸ φῶς, τῇ δὲ ἀληθείᾳ οὐκ ἔσβεσται, ἀλλ´ ὑπὸ τοῦ μείζονος κρύπτεται, οὕτω καὶ Πρόδρομος ὁ ἑωσφόρος ὑπὸ τοῦ νοητοῦ ἡλίου κρυπτόμενος, ἐλαττοῦσθαι λέγεται· αὔξει δὲ ὁ Χριστὸς, καθὸ κατὰ βραχὺ ἐκφαίνει ἑαυτὸν διὰ τῶν θαυμάτων· οὐ κατὰ προκοπὴν τὴν ἐν ἀρετῇ αὔξων,(μὴ γένοιτό! τὴν ἕκφανσιν καὶ ἐπίδειξιν τῆς θεότητος. Κατ´ ὁλίγον γὰρ, ὅτι Θεός ἐστιν, ἐξέφαινε, καὶ οὐκ ἀθρόως. Ἐεπλήρωται οὖν, φησὶν, ἡ ἐμὴ χαρὰ ἐπί τῷ νυμφίῳ. Τὸ γὰρ ἔργον, ὃ ἑπιστεύθην ὡς νυμφαγωγὸς, ὁρῶ προχωρῆσαν. Πάσης τοίνυν ψυχῆς νυμφίος, ὁ Κύριος· κώφὼνν δὲ, ἔνθα ἡ συνάφεια γίνεται, ὁ τόπος τοῦ βαπτίσματος, ἤτοι ἡ Ἐκκλησία. Δίδωσι δὲ ἀῤῥαβῶνα τῇ νύμφῃ, ἀμαρτιῶν ἄφεσιν, Πνεύματος ἀγίου κοινωκίαν · τὰ δὲ τελεώτερα ἐν τῷ μέλλοντι, ὅτε τὰ κρείττω καὶ ὑψηλότερα μυσταγωγήσει τοῖς ἀξίοις. Σημείωσαι δὲ, ὅτι οὐδεὶς ἄλλος ἐστὶ νυμφίος, εἰ μὴ μόνος ὁ xριστός· πάντες ὅὲ οἱ ὅιδάσκοντες, νυμφαγωγοί εἰσιν, ὥσπερ οὖν καὶ ὁ Πρόδρομος. Οὐδεὶς γὰρ ἄλλος δωτήρ ἀστι τῶν ἀγαθῶν, εἰ μὴ ὁ Κύριος· οἱ δὲ ἄλλοι πάντες, ἐεσῖται, καὶ τῶν παρὰ τοῦ Κυρίου δεδομένων ἀγαθῶν διάκονοι.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:31–34

„Kas nāk no augšienes, ir pāri visiem; kas ir no zemes, ir no zemes un runā no zemes. Kas nāk no debesīm, ir pāri visiem; un, ko Viņš ir redzējis un dzirdējis, par to Viņš liecina; un Viņa liecību neviens nepieņem. Kas Viņa liecību pieņēmis, tas apzīmogojis, ka Dievs ir patiess. Jo Tas, ko Dievs sūtījis, runā Dieva vārdus; jo Dievs nedod Garu pēc mēra.“ Priekštecis salīdzina sevi ar Kristu un saka: „Viņš nāk no augšienes, no Tēva, un ir pāri visiem, pārāks par visiem un saglabā Tēva pārākumu; bet es, būdams no zemes, runāju zemes lietas, nenozīmīgas un zemas – salīdzinājumā ar Kristus mācību.“ Jo arī paša Priekšteča lietas bija dievišķas; bet, salīdzinātas ar Kristus lietām, tām ir daudz zemā. Viņš, saka, runā to, ko ir redzējis un dzirdējis; tas ir, ko Viņš ir dzirdējis no Tēva un ko redzējis, proti, ko precīzi zina, to Viņš runā un par to liecina. Bet Viņa liecību nepieņem neviens no tiem, kas nepievērš uzmanību patiesībai. Bet, kas pieņem Viņa liecību jeb mācību, tas ir apzīmogojis, tā vietā, lai teiktu: parādījis, apstiprinājis, ka Dievs ir patiess. Jo, kas tic Dieva sūtītajam, tas tic Dievam un tālāk apzīmogo un pierāda, ka ticējis Viņam kā patiesam; tāpat kā otrādi, kas netic Dieva sūtītajam, rāda, ka Viņš ir melis, un tāpēc viņš Viņam nav ticējis, it kā Viņš melotu; tā ka, kas tic Kristum, ar to pašu noteikti rāda, ka Dievs ir patiess, – ar to, ka tic Viņa sūtītajam. Jo ir acīm redzams, ka viņš Viņam ir ticējis kā patiesam, un pamatoti. Jo visi citi, saka, Gara darbību saņēma pēc mēra; bet Kristum Viņš to nav devis pēc mēra – varbūt vienu vai divas darbības –, bet Viņam pašam Gars ir pilnībā pēc būtības. Tātad praviešiem Dievs gan dod Garu, tas ir, Gara darbību, un dod pēc mēra; bet Kristum – ne pēc mēra, nedz vispār dod; jo Kristum Viņš ir pēc būtības. Bet, kad tu dzirdi, ka Kristus runā to, ko dzirdējis no Tēva, nedomā, ka Viņš, būdams atziņā nepilnīgs, mācās no Tēva; bet, tā kā visu, ko Dēls zina pēc dabas, Viņam ir no Tēva, jo Viņš ir Viņam vienbūtīgs, tāpēc tiek sacīts, ka Viņš no Tēva dzird to, ko zina; tāpat kā, ja tu redzētu dēlu, kas visā līdzīgs tēvam, tu teiktu: „Viss viņam ir no tēva“, tā vietā, lai teiktu: viņš nav kļuvis līdzīgs nevienam citam kā tēvam. Bet, dzirdēdams, ka Viņš ir sūtīts, saproti, ka Viņš ir sūtīts kā stars no saules – Tēva. Vai tad mēs tā nesakām: [saule sūtījusi staru], tā vietā, lai teiktu: tā to raidījusi uz zemi? Un mēs taču nesakām, ka stars ir citas būtības vai vēlāks par sauli. Tātad tā saproti arī Dēlu sūtītu pasaulei no saprotamās Saules – Tēva, kā atspīdumu un staru, un gaismu, un kā vien gribētu Viņu nosaukt, cik tas iespējams. Bet nav nevietā, kad runa ir nonākusi šeit, pateikt, kā Dēlam ir Gars un kā Gars tiek saukts par Dēla Garu. Jo arī Apustulis saka: „Dievs sūtīja Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba, Tēvs!“ un atkal: „Bet, kam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam.“ Jo latīņi, to nepareizi uztverdami un nepareizi saprazdami, saka, ka Gars izejot no Dēla. Bet mēs viņiem vispirms sakām to, ka viens ir būt no kāda un cits – būt kāda. Piemēram, ka Gars ir Dēla Gars, ir neapšaubāmi un visu Rakstu apstiprināts; bet ka Viņš ir no Dēla, to neliecina neviens Raksts, lai mēs neieviestu divus Gara cēloņus – Tēvu un Dēlu. „Jā,“ viņi saka, „bet Viņš iedvesa mācekļos un sacīja: «Ņemiet Svēto Garu.»“ Ak, kāda pārkāpšanās! Ja Viņš deva mācekļiem Garu tad, kad iedvesa, kā tad Viņš viņiem pēc tam sacīja: „Jūs saņemsiet spēku, kad Svētais Gars nāks pār jums nedaudz dienu pēc šīm“? Vai kā mēs ticam, ka Gara nonākšana notika Vasarsvētkos, ja Viņš To deva augšāmcelšanās dienas vakarā? Jo tad Viņš taču iedvesa. Bet tas ir lieli smiekli. Jo ir skaidrs, ka toreiz Viņš tiem deva nevis Svēto Garu, bet vienu no Gara dāvanām – grēku piedošanu. Jo Viņš tūdaļ piebilst: „Kam jūs grēkus piedosiet.“ Bet Dēlam Gars ir pēc būtības, jo Viņš ir Viņam vienbūtīgs, nevis kā Tādam, kurā Viņš darbojas; jo pravieši ir tie, kuros Viņš darbojas. Bet Gars tiek saukts par Dēla Garu tāpēc, ka Dēls ir Patiesība un Spēks, un Gudrība; bet Svētais Gars pie Isajas ir aprakstīts gan kā patiesības, gan spēka, gan gudrības Gars. Un vēl citādi: tā kā Viņš caur Dēlu tiek dāvāts cilvēkiem, tāpēc Viņu sauc par Dēla Garu. Tu tici, ka Gars izplūst no Tēva, bet radībai tiek dāvāts caur Dēlu, un tas tev būs pareizticības kanons.

Piezīmes (2)
  1. „Latīņi“ – Rietumu Baznīca; runa ir par mācību par Gara izplūšanu arī no Dēla (Filioque).
  2. „Kam jūs grēkus piedosiet“ – Jņ. 20:23; „Jūs saņemsiet spēku …“ – Apd. 1:5.8 (Teofilakta citāta forma).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:31–34; Ebr. 1:3; Gal. 4:6; Rom. 8:9; Jņ. 20:22–23; Apd. 1:5; Apd. 1:8; Apd. 2:1–4; Is. 11:2; Jņ. 15:26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὁ ἄνωθεν ἐρχόμενος, ἐπάνω πάντων ἐστίν· ὁ ὤν ἐκ τῆς γῆς, ἐκ τῆς γῆς ἐστι, καὶ ἐκ τῆς γῆς λαλεῖ. Ὁ ἐκ τοῦ οὐρανοῦ ἐρχόμενος, ἐπάνω πάντων κστί· καὶ ὃ ἑώρακε, καὶ ἤκουσε, τοῦτο μαρτυρεῖ· καὶ τὴν μαρτυρὶαν αυτοῦ οὐδεὶς λαμβάνει. Ὁ λαβὴν αὐτοῦ την μαρτυρίαν, ἐσφράγισεν ὅτι ὁ Θεὸς ἀληθής ἐστιν. Ὁν γὰρ ἀπέστειλεν ὁ Θεὸς, τὰ ὀήματα τοῦ Θεοῦ λαλεῖ. Οὐ γὰρ ἐκ μέτρου δίδωσιν ὁ Θεὸς τὸ Πνεῦμας» Συγκρίνει ἑαυτὸν ὁ Πρόδρομος τῷ Χριστῷ, καί φηοτνζ ὅτι Ἐκεῖνος μὲν ἄνωθεν ἔρχεται ἐκ τοῦ Πατρὸς, καὶ ἐπάνω πάντων ἐστὶν, ἐξηρημένος πάντων καὶ τὴν Πατρῴαν ὑπεροχὴν ἀποσώζων· ἐγὼ δὲ ἐκ γῆς ὢν, γήῖνα λαλῶ, εὐτελῆ καὶ ταπεινὰ, ὡς πρὸς σύγκρισιν τῆς τοῦ Χριστοῦ διδασκαλίας. Ἐπεί. τοιγε καὶ τὰ αὐτοῦ τοῦ Προδρόμου, θεῖα ἦσαν· ὡς δὲ πρὸς τὰ τοῦ Χριστοῦ συγκρινόμενα, πολὺ τὸ χθαμαλὸν ἔχουσιν. Ἐκεῖνος, φησὶν, ὃ ἑώρακε καὶ ἤκουσε, λαλεῖ· τουτέστιν, ἃ παρὰ τοῦ Πατρὸς ἤκουσε, καὶ ἃ ἐώρακεν, ἤγουν, ἃ ἀκριβῶς οἶδεν, ἐκεῖνα λαλεῖ καὶ Ἅαρτυρεῖ. Ἀλλὰ τὴν μαρτυρίαν αὐτοῦ οὐδεὶς τῶν μὴ τῇ ἀληθείᾳ προσεχόντων λαμβάνει. Ὀς δὲ λάβῃ τὴν μαρτυρίαν, ἤτοι τὴν διδασκαλίαν αὐτοῦ, ἐσφράγισεν, ἀντὶ τοῦ, ἔδειξεν, ἐβεβαίωσεν, ὅτι ὁ Θεὸς ὲληθής ἐστιν. Ὁ γὰρ τῷ παρὰ Θεοῦ ἀπεσταλμένῳ πιστεύων, τῷ Θεῷ πιστεύει, καὶ λοιπὸν σφραγίζει. καὶ ἀποδείκνυσιν, ὅτι ὡς ἀληθεῖ ὄντι ἐπίστεοσεν· ῶσπερ οὖν πάλιν ὁ ἀπιστῶν τῷ παρὰ τοῦ Θεοῦ ἀπεσταλμένῳ, δεικνύει, ὅτι ψεύστης ἐστὶ, καὶ διὰ τοῦτο οὐκ ἐπίστευσεν αὐτῷ, οἷα δὴ ψευδομένῳ· ὥστε ὁ τῷ Χριστῷ πιστεύων, δείκνυσι τὸν Θεὸν ἀληθῆ ἐξ αὐτοῦ τούτου πάντως, τοῦ πιστεῦσαι τῷ παρ´ αὐτοῦ ὰπεσταλμένῳ. Πρόδηλον γὰρ, ὄτι ὡς ἀληθεῖ ὄντι αὐτῷ ἐπίστευσε, καὶ εἰκότως. Οἱ μὲν γὰρ ἄλλοι τάντες, φησὶ, μέτρῳ τὴν ἐνέργειαν ἔλαβον τοῦ Πνεύματος· αὐτῷ δὲ τῷ Χριστῷ οὐκ ἐκ μέτρου δέδωκε μίαν τυχὸν ἢ δύο ἐνεργείας, ἀλλ´ αὐτὸς τὸ Πνεῦμα ὁλόκληρον ἔχει οὐσιωδῶς Τοῖς μὲν οὐν προφήταις ὁ Θεὸς καὶ δίδωσι τὸ Πνευμα, ἤτοι τὴν ἐνέρκαιαν τοῦ Πνεύματος, καὶ ἐν μέτρῳ δίδωσι· Χριστῶ ἄὲ οὔτε ἐν μέτρῳ, οὔτε ὅλως δίδωσιν· ἔχει γὰρ αὐτὸ οὐσιωδῶς ὁ Χριστός. Ὅταν δὲ ἀκούσῃς, ὅτι ὁ Χριστὸς, ἃ ἤκουσε παρὰ τοῦ Πατρὸς, ἐκεῖνα λαλεῖ, μὴ νόμιζε αὐτὸν ἐνδεᾷ ὄντα γνώσεως, παρὰ τοῦ Πατρὸς μανθάνειν· ἀλλ´ ἐπεὶ πάντα. ὅσα εἶδεν ὁ Υἱὸς φυσικῶς, πάντα ἐκ τοῦ Πατρὸς ἔχει ὡς ὁμοούσιος αὐτῷ, τούτου ἕνεκεν λέγεται παρὰ τοῦ Πατρὸς ἀκούειν, σα οἶδεν· ὥσπερ εἰ ἴδοις υἱὸν κατὰ πάντα τῷ πατρὶ ἐοικότα, λέγεις ὅτι Πάντα ἐκ τοῦ πατρὸς ἔχει, ἀντὶ τοῦ Οὐδενὶ ἄλλῳ ὅμοιος ἀπέβη, ἢ τῷ πατρί. Ἀκούων δὲ ἀπεστάλθαι, ὡς ἀκτῖνα νόησον οπὸ τοῦ ἡλίου τοῦ, Πατρὸς, αὐτὸν ἀποσταλῆναι. Ἱ οὐχ οὕτω λέγομεν. ἅτι ἥλιος, ἀντὶ τοῦ, ἔπεμψε τῇ γῇ, Καὶ οὐδέ που τὴν ἀκτῖνα, ἑτέρας οὐσίας λέγομεν εἶναι, ἢ ὑσ έραν τοῦ ἡλίοω. λῆτως οὖν καὶ τὸν Υἱὸν ἀπεστάλθαι τῷ κόσμῳ παρὰ τοῦ νοητοῦ ἡλίου, τοῦ Πατρὸς, ὡς ἀπαύγασμα καὶ ἀκτῖνα, καὶ φῶς, καὶ ὡς ἂν βούλοιο, καθ´ ὅσον ἐνγωρεῖ, καλεῖν αὐτόν. Οὐκ ἄκαιρον δὲ εἰπεῖν, ἐνταῦθα τοῦ λόγου γενομένου, πῶς ἔχει ὁ Υἱὸς τὸ Πνεῦμα, καὶ πῶς λέγεται τὸ Πνεῦμα τοῦ Υιοῦ. φησὶ γὰρ καὶ ὁ Ἀπόστολος· «Τὸ Πνεῦμα τοῦ Υἱοῦ αὐτοῦ ἐν ταῖς καρδίαις ὑμῶν ἀπέστειλε, κράζον· Ἀββᾶ ὁ Πατήρ·» καὶ πάλ.ν, «Εἰ δέ τις Πνεῦμα Χριστοῦ οὐκ ἔχει, οὗτος οὐκ ἔστιν αὐτοῦ.» Οἱ γὰρ Λατῖνοι, κακῶς ταῦτα ἐκδεχόμενυι καὶ παρανοοῦντες, φασὶν, ὅτι τὸ Πνεῦμα ἐκ τοῦ Υἱοῦ ἐκπορεύεται. μεῖς δὲ πρῶτον μὲν τοῦτό φαμεν πρὸς αὐτοὺς, ὅτι ἄλλο ἐστὶ τὸ εἶναι ἔκ τινος, καὶ ἄλλο τὸ εἶναί τινος· οἷον, τὸ Πνεῦμα εἶναι μὲν τοῦ Υἱοῦ Πνεῦμα, ἀναμφίβολοι·, καὶ παρὰ τῆς Γραφῆς πάσης βεβαιούμενον· εἶναι ἓὲ ἐκ τοῦ Υἱοῦ, οὐδεμία Γραφὴ μαρτυρεῖ, ἵνα μὴ δύο τοὺς αἰτίους τοῦ Πνεύματος εἰσάξωμεν, τόν τε ἱατέρα καὶ τὸν Υἱόν. Ναὶ, φασὶν, ἀλλ´ ἐνεφύσησε τοῖς μαθηταῖς, καὶ εἶπε· «Λάβετε Πνεῦμα ἅγιον.» Βαβαὶ τῆς παροινίας! Εἰ τότε ἔδωκε τοῖς μαθηταῖς τὸ Πνεῦμα, ὅτε ἐνεφύσησε, πῶς λοιπὸν ἔλεγεν αὐτοῖς, ὅτι «Λήψεσθε δύναμιν ἐπελθόντος τοῦ ἁγίου Πνεύατος ἐφ´ ὑμᾶς οὐ μετὰ πολλὰς ταύτας ἡμέρας;» ἢ πῶς ἐν τῇ Πεντηκοστῇ πιστεύομεν τὴν κάθοδον γενέσθαι τοῦ Πνεύματος, εἴγε ἐν τῇ ὀψίᾳ τῇς ἀναστασίμου ἡμέρας ἔδωκεν αὐτό; τότε γὰρ δήπου ἐνεφύσησεν. Ἀλλὰ ταῦτα μέν ἐστι πλατὺς γέλως. Φανερὸν γὰρ, ὡς τότε αὐτοῖς οὐ τὸ ἅγιον Πνεῦρα δέδωκεν, ἀλλὰ χάρισμα ἓν τῶν τοῦ Πνεύματος, τὸ ἀφιέναι πὰς ἀμαρτίας. Εὐθὺς γὰρ ἐπάγει· «Ἄν τινων ἁφῆτε τὰς ἁμαρτίας.» Τὸ δὲ Πνεῦμα οὐσιωδῶς ἔχει. ὁ Υἱὸς, ὡς ὁμοούσιος αὐτῷ, οὐχ ὡς ἐνεργούμενος ὑπ´ αὐτοῦ· οἰ γὰρ προφῆται ἐνεργοῦνται. Αέγεται δὲ τὸ Πνεῦμα εἶναι τοῦ Υἱοῦ, καθὸ ἀλήθεια μέν ἐστιν ὁ Υἱὸς, καὶ δύναμις, καὶ σοφία· τὸ δὲ ἅγιον Πνεῦμα, καὶ ἀληθείας, και ἰσχύος, καὶ σοφίας Πνεῦμα παρὰ τοῦ Ἡσαϊου ἀναγέγραπται. Καὶ ἄλλως δὲ, ἐπεὶ διὰ Υἰοῦ χορηγεῖται, τοῖς ἀνθρώποις, διὰ τοῦτο τοῦ Υἱοῦ λέγεται. Πίστευε σὺ τὸ Πνεῦμα, ἐκ τοῦ Πατρὸ αὲν προῖέναι, δι´ Υἱοῦ δὲ χορηγεῖσθαι τῇ κτίσει, καὶ οὗτος ἔσται σοι κανὼν ὀρθοδοξίας.

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 3:35–36

„Tēvs mīl Dēlu un visu ir devis Viņa rokā. Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība; bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvību neredzēs, bet Dieva dusmas paliek pār viņu.“ Pateicis par Kristu augstās lietas, tagad viņš atkal runā zemās, padarīdams vārdu klausītājiem vieglāk pieņemamu. Tāpēc, saka, Tēvs mīl Dēlu, runādams kā par kādu brīnišķīgu cilvēku, un visu ir devis Dēla rokā pēc cilvēcības. Bet, ja arī pēc Dievības, kas par to? Tēvs visu ir devis Dēlam dabas, nevis žēlastības dēļ. Jo, tā kā arī esamība Viņam ir no Tēva, pamatoti tiek sacīts, ka arī viss Viņam ir no Tēva. Tātad Dēlam ir viss – gan tas, kas debesīs, gan tas, kas virs zemes; jo Viņš valda pār visu, pat ja tas negrib. Bet vēlāk, kad otrajā atnākšanā ikviens celis Viņa priekšā locīsies, Viņš saņems pilnīgu valdīšanu pār visu, kad ļaunumam vairs nebūs spēka, bet, palikdams bezdarbīgs, tas parādīs labā dabu, kas no sākuma ir visos un visu uztur. „Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība Viņā“ – Viņā, es saku, Kristū, kas patiesi ir dzīvība. „Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies.“ „Bet, kas neklausa, tas dzīvību neredzēs.“ Jo kā gan tam, kas brīvprātīgi atkāpies no dzīvības, tā būs, kas ir Kristus? Kā arī Pāvils saka: „Kad Kristus, mūsu dzīvība, parādīsies, tad arī jūs“, kas esat kļuvuši mirušie un nekustīgi ļaunumam, „parādīsieties godībā.“ „Bet Dieva dusmas paliek pār viņu.“ Viņš nesacīja: „paliks pie viņa“, bet: „pār viņu“, rādīdams, ka tās nekad no viņa neatkāpsies. Jo, lai tu, dzirdējis par nāvi, nesaprastu to kā laicīgu, viņš saka, ka „tās paliek pār viņu“, pār to, kas nav klausījis, un sods būs mūžīgs. Bet ar visiem šiem vārdiem Kristītājs ved un spiež visus klausītājus uz ticību Kristum. Jo viņš to saka ne velti, bet audzina gan savus mācekļus, gan visus citus vairs neapskaust [Kristu, bet pievērsties Viņam kā Dievam].

Piezīmes (1)
  1. Kol. 3:4 – Teofilakts citātā ievieto paskaidrojumu „kas esat kļuvuši mirušie … ļaunumam“.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 3:35–36; Mt. 28:18; Fil. 2:10; Apd. 17:28; Kol. 3:4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὁ Πατὴρ ἀγαπᾷ τὸν Υἱὸν, καὶ πάντα δέδωκεν ἐν τῇ χειρὶ αὐτοῦ. Ὁ πιστεύων εἰς τὸν Υἱὸν, ἔχει ζωὴν αἰώνιον· ὁ δὲ ἀπειθῶν τῷ Υἱῷ, οὐκ ὄψεται ζωὴν, ἀλλ´ ἡ ὀργὴ τοῦ Θεοῦ μενεῖὲ π´ αὐτόν.» Εἰπὼν περὶ τοῦ Χριστοῦ τὰ ὑψηλά, νῦν πάλιν τὰ ταπεινὰ φθέγγεται εὐπαράδεκτον τὸν λόγον τοῖς ἀκροαταῖς ποιῶν. Διὰ τοῦτο, φησὶν, ἀγαπᾷ ὁ Πατὴρ τὸν Υἱὸν, ὡς περὶ ἀνθρωπου τινὸς θαυμαστοῦ διαλεγόμενος, καὶ πάντα δέδωκεν ἐν τῇ χειρὶ τοῦ Υἱοῦ, κατὰ τὸ ἀνθρώπινον Ἐἰ δὲ καὶ κατὰ τὸ θεῖκὸν, τί τοῦτο; Δέδωκε ὁ Πατὴρ τὰ πάντα τῷ Υἱῷ, λόγῳ φύσεως, ἀλλ´ οὐ χάριτος. Ἐπεὶ γὰρ καὶ τὸ εἶναι ἐκ τοῦ Πατρὸς ἔχει, εἰκότως καὶ πάντα ἐκ τοῦ Πατρὸς λέγεται ἔχειν. Ἑχει τοίνυν τὰ πάντα ὁ Υἱὸς, τά τε ἐν οὐρανῷ, τά τε ἐπὶ γῆς· δεσπόζει γὰρ ἀπάντων, κἂν μὴ βούλωνται. Ὕστερον μέντοι, ὅτε κατὰ τὴν δευτέραν παρφυσίαν πᾶν γόνυ κάμψει αὐτῷ, τὴν παντελῆ δεσποτείαν πάντων λήψεται· ὅτε οὐκέτι ἡ κακία δύναμιν ἔκτι ἀλλ´ ἀνενέργητος μένουσα, δείκνυσι τὴν φύσιν τοῦ ἀγαθοῦ ἐξ ἀρχῆς πᾶσιν ἐνοῦσαν, καὶ τὰ πάντα συνέχουσαν. «Ὁ πιστεύων εἰς τὸν Υἱὸν, ἔχει τὴν αὐώνιον ζωὴν ἐν αὐτῷ,» αὐτὸν λέγω τὸν Χριστὸν, δς ζωή ἐστιν ἀληθῶς. «Ἐν αὐτῷ γὰρ ζῶμεν καὶ κικούμεθα.» -πιὉ δὲ ἀπειθῶν οὐκ ὄψεται τὴν ζωήν.» Ὁ γὰρ ἀποστὰς ἑκουσίως τῆς ζωῆς, πῶς ἕξει αὐτὴν, ἤτις ἐστὶν ὁ Χριστός; Ὡς καὶ Παῦλός φησιν· «Ὅτανό Χριστὸς φανερωθῇ ἡζωὴ ἡμῶν, τότε καὶ ὑμεῖς, οἱ πρὸς τὴν κακίαν νεκροὶ καὶ ἀκίνητοι γενόμενοι, φανερωθήσεσθε ἐν δόξῃ.»--«Ἀλλ´ ἡ ὀργὴ σρῆ Θεοῦ μενεῖ ἐπ´ αὐτόν.» Οὐκ εἶπεν, ὅτι μενεῖ αὐτὸν, ἀλλ’, «ἐπ´ αὐτὸν,» δεικνὺς ὅτι οὐδέποτε αὐτοῦ ἀποστήσεται. Ἵνα γὰρ μὴ ἀκούσας θάνατον, πρόσκαιρον τοῦτον νοήσῃς, φησίν, ὅτι «μενεῖ ἐπ´ αὐτὸν,» ἐπὶ τὸν ἀπειθήσαντα, καὶ ἀϊσιος ἔσται ἡ κόλασις. Διὰ τούτων δὲ πάντων τῶν ῥημάτων ἐνάγει ὁ Βαπτιστὴς καὶ συνωθεῖ τοὺς ἀκούοντας πάντας εἰς τὴν τοῦ Χριστοῦ πίστιν. Οὐ γὰρ μάτην ταῦτά φησιν, ἀλλὰ καὶ τοὺς οἰκείους μαθητὰς καὶ τοὺς ἄλλους πάντας παιδεύει, μηκέτι φθονεῖν τῷ

PG 123, skenējuma lpp. ~606–617 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu