Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 2. nodaļa

Jņ. 2:1–4

„Un trešajā dienā Galilejas Kānā bija kāzas, un Jēzus māte bija tur. Un arī Jēzus un Viņa mācekļi tika aicināti [kāzās. Un, kad vīns pietrūka, Jēzus] māte saka Viņam: viņiem nav vīna. Jēzus viņai saka: kas Man un tev, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.“ Kungu aicina kāzās nevis tāpēc, ka būtu redzējuši brīnumus, nedz kā kādu lielu cilvēku, bet vienkārši kā pazīstamu; tāpēc, to norādīdams, evaņģēlists saka: „Bet tur bija Jēzus māte un Viņa brāļi.“ Tātad tāpat kā viņu un brāļus, tā viņi aicināja arī Kungu. Bet Kungs atnāk un neatraida aicinājumu, jo Viņš neraudzījās uz Savu cieņu, bet uz mūsu labumu un labdarību mums. Jo Tas, kas neatraidīja kļūt starp kalpiem, vēl jo vairāk neatraidītu atnākt uz kāzām. Bet māte Viņu lūdz darīt brīnumu, guvusi lielu priekšstatu par Viņa spēku gan no ieņemšanas, gan no dzimšanas. Jo viņa visu glabāja savā sirdī un no tā sprieda, ka Dēls spēj vairāk nekā cilvēks. Jo māte tika pamudināta Viņu lūgt nevis tāpēc, ka Jēzus jau būtu darījis citus brīnumus; jo, būdams bērns, Viņš nedarīja neviena brīnuma; citādi Viņš būtu bijis visiem zināms. Bet reizē māte atcerējās arī Jāņa liecības, ko tas par Viņu bija liecinājis, un redzēja jau arī mācekļus Viņam sekojam; un no tā visa viņa sprieda par Dēla spēku. Bet Viņš viņu norāj ne bez iemesla. Jo, ja nav vīna, saka, vajadzēja pienākt un lūgt pašiem tiem, kam tā nav, nevis tev, Mātei. Jo lūgums par savējiem kļūst par apgrēcību tiem, kas to redz; bet, kad paši tie, kam vajadzība, lūdz, lieta kļūst neaizdomīga. Bet „Mana stunda vēl nav nākusi“ Viņš saka nevis tāpēc, ka būtu pakļauts laika nepieciešamībai vai ievērotu stundas (jo kā gan laiku un mūžu Radītājs?), bet tāpēc, ka visu dara pienācīgajā laikā. Tātad, tā kā Viņš vēl bija nezināms un daudziem nepazīstams, un Viņam vēl nebija visu mācekļu, bet arī tie, kas bija kāzās, Viņu nepazina – citādi viņi paši būtu pienākuši un lūguši par vīnu –, tā kā tad viss bija tā, Viņš saka: „Mana stunda vēl nav nākusi“, tas ir, piemērotais laiks vēl nav klāt. Bet vēl uzstāj Ārija trakums, mēģinādams parādīt Kungu kā pakļautu stundām un laikiem. Tātad mācies, ak, nolādētais: ja Viņš būtu pakļauts stundām, kā Viņš tad izdarīja brīnumu? Jo pēc tavas runas, tā kā Viņš kalpo stundām un laikiem, bet Viņa stunda vēl nebija nākusi, Viņam nevajadzēja spēt darīt brīnumu; bet Viņš tomēr izdarīja brīnumu; tātad Viņš nekalpo stundām. Bet ievēro man, kā Viņš nepretojas Mātei līdz galam un it visā, bet, nedaudz norājis, atkal izpilda viņas lūgumu, viņu godādams un dodams mums paraugu godbijībai pret vecākiem.

Piezīmes (1)
  1. Par Kunga „brāļiem“ Teofilakts – Jņ. priekšvārdā un Mt. 13:55 skaidrojumā.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 2:1–4; Lk. 2:19; Lk. 2:51; Mt. 12:46

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. Βʹ.. Περὶ τοῦ ἐν Κανᾷ γάμου. Περὶ τῶν ἐκβληθέντωι. ἐκ τοῦ ἰεροῦ. λερὶ τοῦ, Αύσατε τὸν ναόν Ο τοῦτον, «Καὶ τῇ ἡμέρᾳ τῇ τρίτῃ γάμος ἐγένετο ἐν Κανᾷ τῆς Γαλιλαίας, καὶ ἦν ἡ μήτηρ τοῦ Ἰησοῦ ἐκεῖ. Ἐκλήθη δὲ καὶ ὁ Ἰησοῦς, καὶ οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ μήτηρ τοῦ Ἰησοῦ πρὸς αὐτόν· Οἶνον οὐκ ἄχουσι. Λέγει αὐτῇ ὁ Ἰησοῦς· Τί ἐμοὶ καὶ σοὶ, γύναι; Οὔπω ἥκει ἡ ὥρα μου.» Καλοῦσιν εἰς τὸν γάμον τὸν Κύριον, οὐχ ὡς θαύματα ἰδόντες, οὐδ´ ὡς μέγαν τινὰ, ἀλλ´ ἁπλως καὶ ὡς γνώριμον, ὅθεν τοῦτο σημαίνων ὁ εὐαγγελιστὴς, φησίν· «Ἦν δὲ ἡ μήτηρ τοῦ Ἰησοῦ καὶ οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ ἑκοῖ.» Ὦσπερ οὖν ἐκείνην καὶ τοὺς ἀδελφοὺς, οὔτω καὶ τὸν Κύριον ἀκάλεσαν. Ὁ δὲ Κύριος παραγίνεται, καὶ οὐκ ἀπαξιοῖ τὴν κλῆσιν, ὅτι μὴ εἰς τὴν οἰκείαν ἀξίαν ἐώρα, ἀλλὰ πρὸς τὴν ὡφέλειαν καὶ εὐεργεσίαν ἡμῶν. Ὁ γὰρ μὴ ἀπαξιώσας γενέσθαι ἐν δούλοις, πολλῷ μᾶλλον οὐκ ἂν ἀπηξίωσεν εἰς γάμον ἐλθεῖν. Παρακαλεῖ δὲ αὐτὸν ἡ μήτηρ εἰς θαυματουργίαν, μεγάλην περὶ τῆς αὐτοῦ δυνάμεως λαβοῦσα ὑπόληψιν ἀπό τε τῆς συλλήψεως, ἀπό τε τοῦ τόκου. Πάντα γὰρ συνετήρει ἐν τῇ καρδίᾳ αὐτῆς, καὶ ἐκ τούτων ἐλογίζετο τὸν υἱὸν ὑπὲρ ἄνθρωπον δύνασθαι. Οὐ γὰρ δὴ ἀπὸ τοῦ καὶ ἄλλα θαύματα ποιῆσαι τὸν Ἰησοῦν, παρακαλέσαι αὐτὸν προήχθη ἡ μήτηρ εἰς τοῦτο Παῖς γὰρ ὤν, οὐδὲν ἐθαυματούργησεν· ἡ γὰρ ἂν ἐπίσημος πᾶσιν ἦν. Ἄμα δὲ ἡ μήτηρ καὶ τῶν μαρτυριῶν Ἰωάννου ἐμέμνητο, ἃς περὶ αὐτοῦ ἐμαροΑΡΟΤ ΙΙ. τύρησεν, ἕλεπέ τε ἤδη καὶ μαθητὰς αὐτῷ ἀκολουΒοῦντας · καὶ ἐκ τούτων πάντων ἐτεκμαίρετο τὴν δύναμιν τοῦ Παιδός. Ὁ δὲ ἐπιτιμᾷ αὐτῇ οὐκ ἀλόγως. Εἰ γὰρ, φησίν, οὐκ ἔστιν οἶνος, ἔδει αὐτοὺς ἐκείνους τοὺς μὴ ἔχοντας προσελθεῖν, καὶ ἀξιῶσαι, οὐχὶ σὲ τὴν Μητέρα. Ἡ γὰρ περὶ τῶν οἰκείων παράκλησις ακὰνδαλον γίνεται τοῖς ὁρῶσιν· ὅταν. δὲ οἱ χρείαν ἔχοντες αὐτοὶ δέωνται, ἀνύποπτον τὸ πρᾶγμα γίνεται. Τὸ δὲέ, «Οὔπω ἤκει ἡ ὡρα μου,» φησὶν, οὐχ ὡς ὑποκείμενος ἀνάγκαις καιρῶν, ἢ ὥρας παρατηρούμενος πῶς γὰρ ὁ Ποιητὴς τῶν χρόνων καὶ τῶν αἰώνων;] ἀλλ´ ὅτι πάντα μετὰ τοῦ καιροῦ τοῦ προσήκοντος ἐργάζεται. Ἐπεὶ οὖν ἄδηλος ἧν ἔτι, καὶ ἄγνωστος τοῖς πολλοῖς, καὶ οὐδὲ τοὺς μαθητὰς πάντας εἶχεν, ἀλλ´ οὐδὲ οἱ ἐν τῷ γάμῳ αὐτὸν ἐγίνωσκον· ἦ γὰρ ἂν αὐτοὶ προσῆλθον καὶ παρεκάλουν περὶ τοῦ εἶνου· ἐπεὶ οὖν ταῦτα πάντα ἧν, διὰ τοῦτό φησιν· «Οὔπω ἤκει ἡ ὥρα μου·» τουτέστιν, ἐπιτήδειος καιρὸς οὐ πάρεστιν. Ἀλλ´ ἔτι ἐνίσταται ἡ τοῦ Ἀρείσυ λύττα. δεῖξαι πειρωμένη τὸν Κύριον ὑποκείμενον ὥραις καὶ καιροῖς. Μάνθανε τοίνυν, ὦ κατάρατε, ὡς εἰ ὑπέκειτο ὥραις, πῶς λοιπὸν ἐποίησε τὸ θαῦμα; Ἔὰει γὰρ, κατὰ τὸν σὸν λόγον, ἐπεὶ δουλεύει ὤραις καὶ καιροῖς, οὔπω δὲ ἦκεν ἡ ὥρα αὐτοῦ, μὴ δυνηθῆναι θαυματουργῆσαι· ἀλλὰ μὴν ἐθαυματούργησεν · οὐκ ἄρα δουλεύει ὥραις. Ὅρα δέ μοι πῶς οὐκ ἄχρι τέλους, οὐδὲ διὰ πάντων ἀντιτείνει τῇ Μητρί· ἀλλ´ ἐπιπλήξας μικρὸν, πάλιν τὴν ἀξίωσιν αὐτῆς πληροῖ, τιμῶν αὐτὴν, καὶ ἡμῖν τύπους διδοὺς τῆς πρὸς τοὺς τεκόντας αἰδοῦς.

PG 123, skenējuma lpp. ~599–606 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 2:5–8

„Viņa māte saka kalpotājiem: ko Viņš jums sacīs, to dariet. Bet tur stāvēja seši akmens ūdens trauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrā pa divi vai trīs mēri. Jēzus tiem saka: piepildiet traukus ar ūdeni. Un tie tos piepildīja līdz malām. Un Viņš tiem saka: tagad smeliet un nesiet galda pārzinim. Un tie aiznesa.“ Māte saka kalpotājiem: „Ko Viņš jums sacīs, to dariet“, lai lūgums kļūtu lielāks, kad arī tie pienāktu un lūgtu; lai būtu redzams, ka atteikums nebija aiz nespēka, bet lai neliktos, ka Viņš skrien pie brīnumu darīšanas, rādīdamies un tukšas lepnības dēļ. Bet akmens trauki kalpoja jūdu šķīstīšanai. Jo jūdi gandrīz katru dienu mazgājās un tikai tad ēda; piemēram, ja bija pieskārušies spitālīgajam, ja mironim, ja bija bijuši kopā ar sievu, viņi, uzskatīdami sevi par nešķīstiem, mazgājās. Tātad, tā kā Palestīna bija bez ūdens un daudzviet nevarēja atrast avotus, viņi vienmēr pildīja traukus ar ūdeni, lai nebūtu jāskrien uz upēm, ja kādreiz kļūtu nešķīsti. Tātad viņš ne velti sacīja: „pēc jūdu šķīstīšanās paražas“, bet lai kāds no neticīgajiem netur aizdomās, ka tur bija palikušas kādas vīna nogulsnes un tad, ūdeni ielejot un sajaucot, izveidojies ļoti vājš vīns, – viņš rāda, ka tie nekad nav bijuši vīna trauki. Vai tad Viņš nevarēja radīt vīnu no nekā, arī nepiepildījis traukus ar ūdeni? Varēja gan, bet daudzviet Viņš samazina brīnumu varenību, lai tie būtu vieglāk pieņemami; un reizē lai Viņam būtu par brīnuma lieciniekiem kalpotāji, kas ūdeni ienesa traukos; un vēl lai mēs mācītos, ka Viņš ir Tas, kas arī vīnogulāja sulu, kas pilnīgi ir ūdens, pārvērš vīnā. [Viņš pavēl kalpotājiem pasniegt galda pārzinim, lai tas] nobaudītu dzērienu – ne bez iemesla, bet lai kāds netur aizdomās, ka tā bija dzērāju sapulce un viņu garša bija sabojāta, un, būdami sabojātās garšas, [viņi ūdeni noturēja par vīnu. Lai tad] šādām aizdomām nebūtu vietas, Viņš uztic nobaudīšanu galda pārzinim, kas ir skaidrā prātā. Jo šādās reizēs tie, kam uzticēta šī kalpošana, visvairāk ir skaidrā prātā, lai viss pēc viņu rīkojuma notiktu kārtībā un pieklājīgi. Bet lūgsim, lai tas piepildās arī mūsos, lai tagad notiktu it kā kāzas, tas ir, Dieva savienošanās ar mūsu dvēseli, kamēr mēs vēl esam Galilejas Kānā – es saku, šīs zemās un noripinātās pasaules vietā, kas reizēm tā, reizēm citādi tiek ripināta un ripina. Bet šīs kāzas nenotiek bez Kristus, Viņa mātes un mācekļu klātbūtnes. Jo, ja kāds neticēs Kristum, kas dzimis no Marijas un runājis apustuļos, kā viņš savienosies ar Dievu? Tātad redzēsim, kādu brīnumu dara Kungs šādās kāzās un šādā Dieva savienošanās ar dvēseli. Viņš pārvērš ūdeni vīnā, piepilda mūsu sešus akmens traukus. Par ūdeni tu varētu saprast to, kas mūsos ir ūdeņains, šķidrs un izšķīdis gan dzīvē, gan mācībās; bet par sešiem traukiem – gan piecas maņas, caur kurām mēs kļūdāmies darbos, gan kā sesto trauku – saprātu, caur kuru mēs kļūdaini izturamies mācībās. Tātad mūsu Kungs Jēzus Kristus, es saku – evaņģēliskais vārds, dziedinādams mūsu kļūdas gan darbīgajā dzīvē, gan mācībā jeb kontemplācijā, to, kas tajās ir ūdeņains un viegli izšķīstošs, pārvērš vīnā – es saku, savelkošā un iepriecinošā dzīvē un vārdā; un tā mūsu seši trauki tiek piepildīti ar šo labo dzērienu: gan maņas, lai mēs neklupinātos darbīgajā dzīvē, gan saprāts, lai mēs nepaklupinātos mācībās. Bet ievēro, ka akmens trauki tur stāvēja jūdu šķīstīšanās dēļ. „Jūda“ nozīmē „grēksūdze“; bet tas, kas sūdz grēkus, tiek šķīstīts caur piecām maņām, caur kurām viņš agrāk grēkoja. Acs ļauni redzēja, bet acs atkal raud grēksūdzē, un tā tas kļūst par šķīstīšanos. Auss dzirdēja netiklas dziesmas, bet atkal tā pieliecas Dieva mutes vārdiem; tā arī ar pārējām maņām. Atkal saprāts kļūdās mācībās, bet atkal tas šķīsta iepriekšējo ļaunumu, pievērsies pareizai mācībai. Bet trauki ir akmens – vai nu tāpēc, ka mūsu sastāvs ir no zemes, vai tāpēc, ka traukiem, kam jākļūst par šāda vīna traukiem, jābūt stingriem un grūti sagraujamiem. Akmens trauks bija Pāvila saprāts – gan tad, kad viņš vajāja, jo viņš bija tēvu tradīciju dedzīgs piekritējs vairāk nekā visi vienaudži, gan tad, kad sludināja; jo viņam bija tik liels vārdu spēks, ka likaoniešiem viņš likās esam Hermejs, jo bija vārda vadītājs.

Piezīmes (2)
  1. „Jūda“ – Teofilakta etimoloģija (sal. 1. Moz. 29:35).
  2. Likaonieši Pāvilu nosauca par Hermeju – Apd. 14:12.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 2:5–8; 3. Moz. 15:5–11; 4. Moz. 19:11; Gal. 1:14; Apd. 14:11–12

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Λέγει ἡ Μήτηρ αὐτοῦ τοῖς διακόνοις· Ὅ τι ἂν λέγη ὑμῖν, ποιήσατε. Ἠσαν δὲ ἐκεῖ ὑδρίαι λίθιναι Ζξ κείμεναι κατὰ τὸν καθαρισμὸν τῶν Ἰουδαίων χωροῦσαι ἀνὰ μετρητὰς δύο ἢ τρεῖς. Λέγει αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Γεμίσατε τὰς ὑδρίας ὕδατος. Καὶ ἐγέμισαν αὐτὰς ἕως ἄνω. Καὶ λέγει αὐτοῖς· Ἀντλήσατε νῦν, καὶ φέρετε τῷ ἀρχιτρικλίνῳ. Καὶ ἤνεγκαν» Τοῖς διακόνοις λέγει ἡ Μήτηρ· «Ὅ τι ἂν λέγῃ ὑμῖν, ποιήσατε·» ὥστε πλείονα γενέσθαι τὴν αἴτησιν, προσελθόντων αὐτῶν καὶ αἰτὴσαμένων· ὡς αν δειχβῃ. ὅτι οὐκ ἀσθενείας ἦν ἡ παραίτησις, ἀλλὰ τοῦ μὴ δόξαι ἐπιτρέχειν ταῖς θαυματουργίαις διὰ ἕνδειξιν καὶ κενὸν τύφον. Αἱ δὲ ὑδρίαι αἱ λίθιναι. εἰ· τὸν καθαρισμὸν τῶν Ἰουδαίων ἐχρημάτιζον. Οἱ γὰρ Ἰουδαῖοι καθ´ ἐκάστην σχεδὸν ἀπεπλύνοντο, καὶ οὑτως ἤσθιον· οἷον, εἰλεπροῦ ἤψαντο, εἰ νεκροῦ, εἰ γυναικὶ ὡμίλησαν, ὡς ἀκάθαρτοι λοιπὸν ὄντες ἀπελούοντο. Ἐπεὶ οὖν ἡ Παλαιστίνη ἄνυδρος ἦν, καὶ οὐκ ἦν πολλαχοῦ πηγὰς εὐρίσκειν, ἐπλήρουν ἀεὶ τὰς ὑδρίας βδατος, ὥστε μὴ τρέχειν εἰς ποταμοὺς, εἴποτε ἀκάΒαστοι γένοιντο. Οὐχ ἀπλῶς οὖν εἶπεν, ὅτι «κατὰ τὸν καθαρισμὸν τῶν Ἰουδαίων·» ἀλλ´ ἵνα μή τινες τῶν ἁπίστων ὑποπτεύσωσιν, ὅτι τρυγία τις Σν ἐναπομείνασα, εἶτα τοῦ ὕδατος ἐπιβληθέντος καὶ κερασθέντος, οἶνος λεπτότατος γέγονε, δείκνυσιν, ὅτι αὺδέποτε ἐκεῖνα γεγόνασιν οἵνου δοχεῖα, Ἃρ´ οὖν οὐκ ἠδύνατο καὶ χωρὶς τοῦ γεμισθῆναι τὰς ὑδρίας ὕδατος, δημιουργῆσαι οἶνον ἐξ οὐκ ὄντων; Ἰδύνατο μὲν, ἀλλὰ πολλαχοῦ περικόπτει τὸ μέγεθος τῶν θευμάτων, ὡς ἂν εὐπαραδεκτότερα γένοιντο· ἂμα δὲ ἵνα καὶ τοὺς διακόνους μάρτυρας ἔχῃ τοῦ θαύματος, σοὺς τὸ ὕδωρ ἐπιφορήσαντας ταῖς ὑδρίαις· ἔτι τε ννα μάθωμεν, ὅτι αὐτός ἐστιν, ὁ καὶ τὸ τῆς ἀμπέλου ὑγρὸν, ὕδωρ πάντως ὓν, εἰς οἶνον ματασκευάζων. ξωσι τὸ γεῦμα· οὐκ ἀπεικότως, ἀλλ´ ἵνα μή´ τινε· Δσοπτεύσωσιν, ὅτι μεθυόντων σύλλογος ἦν, καὶ διέφθαρτο αὐτοῖς ἡ αἴσθησις, καὶ ὡς διεφθαρμένοι χώραν ἡ τοιαύτη ὑπόνοια, τῷ ἀρχιτρικλίνῳ ἐπιτρέπει τὴν γεῦσιν, τῷ νήφοντι. Καὶ γὰρ ἐν τοῖς τοιούτις οἱ τήνδε τὴν διακονίαν ἐμπεπιστευμένοι μάλιστα νήφουσιν, ἵνα ἐν τάξει καὶ εὐκοσμίᾳ τὰ πάντα διὰ κελεύσματος αὐτῶν γίνωνται. Ἀλλ´ εὐξώμεθα ταῦτα τελεσθῆναι καὶ ἐφ´ ἡμῖν, νῦν οἷον γάμον μὲν γενέσθαι, ἤτοι συνάφειαν τοῦ Θεοῦ πρὸς τὴν ἡμετέραν ψυχὴν, ἕως ἔτι ἐσμὲν ἐν τῇ Κανᾷ τῆς Γαλιλαίας, τῶ νωρίω λέγω, τοῦ κάτω τούτου καὶ κατακυλιστοῦ κόσμου, τοῦ ἄλλοτε ἄλλως μετακυλιομένου καὶ μετακυλίοντος. Ὁ γάμος δὲ οὗτος ἄνευ τῆς παρουσίας xριστοῦ, καὶ τῆς αὐτοῦ μητρὸς, καὶ τῶν μαθητῶν, οὐ γίνεται. Εἰ μὴ γάρ τις πιστεύσει εἰς Χριστὸν τὸν ἐκ Μαρίας γεννηθέντα, καὶ ἐν τοῖς ἀποστόλοις λαλήσαντα πῶς συναφθήσεται τῷ Θεῷ; Ἵδωμεν οὖν, τί θαυματουργεῖ ὁ Κύριος ἐν τῷ τοιούτῳ γάμῳ, καὶ τῆ τοιαύτῃ συναφείᾳ τοῦ Θεοῦ πρὸς τὴν ψυχήν. Τὸ ὕδωρ εἰς οἶνον μεταποιεῖ, τὰς ἓξ ὑδρίας ἡμῶν τὰς λιθίνας πληροῖ. Ὑδωρ μὲν οὖν νοήσαις ἂν τὸ ὑδαρές, καὶ ὑγρὸν, καὶ διαλελυμένον ἡμῶν ἔν τε βίῳ καὶ δό]μα. σιν· ὑδρίας δὲ ἓξ, τάς τε πέντε αἰσθήσεις, δι´ ὧν ἐν ταῖς πράξεσι σφαλλόμεθα, καὶ ἕκτην ὑδρίαν τὸ λογιστικὸν, δι´ οὗ ἐν τοῖς δόγμασι σφαλερῶς διακείεεθα Ὁ τοίνυν Κύριος ἡμῶν Ἰησοῦς Χριστὸς, ὁ λόγος ὁ εὐαγγελικὸς, φημί, ἱώμενος τὰ ἡμέτερα σφάλματα, τὰ ἔν τε τῷ πρακτικῷ καὶ τῷ δογματικῷ, ἤτο. εὥρητικῷ, τὸ ἐν τούτοις ὑδαρὲς καὶ εὐδιάλυτον εἰς οἷνον μετατίθησι, τὸν στύφοντα λέγω καὶ εὐφραίνοντα βίον καὶ λόγον· καὶ οὕτω πληροῦνται αἱ ἕξ ὑδρίαι ἡμων τούτου τοῦ καλοῦ πόματος· αἵ τε αἰσθήσεις, ἵνα μὴ κατὰ τὸ πρακτικὸν πταίωμεν, καὶ ὁ λογισμὸς, ἵνα μὴ ἐν τοῖς δόγμασι προσπταίωμεν. Πρόσχες δὲ ὅτι αἰ λίθιναι ὑδρίαι διὰ τὸν καθαρισμὸν τῶν Ἰουδαίων ἵσταντο ἐκεῖ. Ἰούδας μὲν λέγεται «ἐξομολόγησις·» καθαρίζεται δὲ ὁ ἐξομολογούμενος διὰ τῶν πέντε αἰσθήσεων, δι´ ὧν πρότερον ἡμάρτανεν. Ὁ ὁφθαλμὸς εἶδε κακῶς, ἀλλ´ ὀφθαλμὸς πάλιν δακρύει ἐν τῇ ἐξυμολογήσει, καὶ οὕτω γίνεται εἰς καθαρισμόν Ἵκουσε τὸ οὗς πορνικὰ φσματα, ἀλλ´ αὐθις κλίνετοι εἰς ῥήματα στόματος Θεοῦ· οὕτω καὶ ἐπὶ τῶν ἄλλων αἰσθήσεων. Πάλιν τὸ λογιστικὸν σφάλλεται ἐν τοῖς δόγμασιν, ἀλλ´ αὖθις καθαίρει τὴν προτάραν κακίαν, εἰς τὸ ὀρθῶς δογματίζειν μεταπεσόν. Λίθιναι δὲ ὑδρίαι, ἢ διότι ἀπὸ γῆς ἡμῶν ἡ σύστασις, ἢ διὰ εὸ στεῤῥ δεῖν εἶναι τὰ τοῦ τοιούτου οἶνου μέλλοντα ἔτεσθαι δοχεῖα, καὶ δυσκατάλυτα. Λιθίνη ὑδρία ἦν τοῦ Παύλου τὸ λογιστικὸν, καὶ ὅταν ἐδίωκε, ζηλωτὴς γὰρ ἦν τῶν πατρικῶν παραδόσεων ὑπὲρ πάντας τοὺς συνηλικιώτας· καὶ ὅταν ἐκήρυττε, τοσαύτην γὰρ τὴν ἐν τοῖς λόγοις δύναμιν εἶχεν, ὥστε καὶ σοῖς Λυκεῦσιν Ἑρμῆς νομισθῆναι, ὡς τοῦ λόγου ἡγούμενος.

PG 123, skenējuma lpp. ~599–606 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 2:9–10

„Kad galda pārzinis nobaudīja ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, un nezināja, no kurienes tas ir (bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, zināja), galda pārzinis pasauc līgavaini un saka viņam: ikviens cilvēks vispirms ceļ galdā labo vīnu un, kad ir piedzērušies, tad mazāko; tu labo vīnu esi taupījis līdz šim.“ Galda pārzinis nejautā kalpotājiem, bet līgavainim. Kāpēc? Protams, pēc dievišķas saimniecības. Jo, ja viņš būtu jautājis kalpotājiem, tie noteikti būtu atklājuši brīnumu, bet neviens tiem nebūtu ticējis. Jo tas bija zīmju sākums, un vēl nevienam nebija augstu domu par Kristu; tā ka, pat ja kalpotāji stāstītu par brīnumu, neviens nebūtu ticējis. Bet vēlāk, kad Viņš bija parādījis arī citas zīmes, arī šim bija jākļūst ticamam, un kalpotāji, pamazām to visiem stāstīdami, būtu likušies ticami. Tāpēc Kungs tā iekārtoja, lai jautātu nevis kalpotājiem, bet līgavainim. Bet Viņš radīja ne vienkārši vīnu, bet ļoti labu. Jo tādi ir Kristus brīnumi – daudz labāki par to, kas notiek pēc dabas. Tātad tam, ka ūdens kļuva par vīnu, liecinieki ir kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši; bet tam, ka tas kļuva ļoti labs, – galda pārzinis; un tam visam, laikam ejot, bija jākļūst sludinātam un jo stingrāk apliecinātam klausītājiem. Bet par vīnu tu vari saprast evaņģēlisko vārdu, bet par ūdeni – visu, kas bija pirms Evaņģēlija; jo tas bija ūdeņaināks un nesasniedza vārda pilnību. Ko es saku? Kungs cilvēkam deva dažādus likumus: vienu – paradīzē, otru – Noas laikā, trešo – Ābrahāma laikā, apgraizīšanas likumu, ceturto – caur Mozu, piekto – caur praviešiem. Tātad visi šie, salīdzināti ar Evaņģēlija precizitāti un spēku, ir ūdeņaini, ja kāds tos saprot vienkārši un pēc burta. Bet, ja viņš, iedziļinājies garā, sapratīs apslēpto, viņš atradīs ūdeni, kas kļuvis par vīnu; jo to, kas tiek runāts vienkārši un ko daudzi saprot pēc burta, – kas ir ūdens –, tas, kas spriež garīgi, noteikti atradīs kā ļoti labu vīnu, ko dzer vēlāk un ko līgavainis Kristus ir taupījis; jo arī Evaņģēlijs tika parādīts pēdējos laikos.

Piezīmes (1)
  1. Teofilakta grieķu tekstā „ἀρχιτρίκλινος“ – mielasta jeb galda pārzinis.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 2:9–10; 1. Moz. 2:16–17; 1. Moz. 9:1–7; 1. Moz. 17:10; Ebr. 1:1–2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὡα δὲ ἐγεύσατο ὀ ἀρχιτρίκλινος τὸ ὕδωρ οἶνον γεγενημένον, καὶ οὐκ ᾔδει πόθεν ἐστὶν δὲ διάκονοι ἤδεισαν οἱ ἠντληκότες τὸ ὕδωρ, φωνεῖ τὸν νυμφίον ὁ ἀρχιτρίκλινος, καὶ λέγει αὐτῷ· Ιᾶς ἄνθρωπος πρῶτον τὸν καλὸν οἶνον τίθησι, καὶ ὅταν μεθυσθῶσι, τότε τὸν ἐλάσσω· σὺ τετήρηκας τὸν καλὸν οἷνον ἕως ἄρτι.» Ὁ ἀρχιτρίκλινος οὐχὶ τοὺς διακόνους ἐρωτᾷ, ἀλλὰ τὸν νυμφίον. Τίνος ἕνεκεν; Κατ´ οἰκονομίαν πάντως θείαν. Εἰ γὰρ τοὺς διακόνους ἠρώτησε, πάντως ἂν ἀπεκάλυψαν τὸ θαῦμα. οὐδελς δὲ ἂν αὐ τοῖς ἐπίστευσεν. Ἀρχὴ γὰρ ἦν τῶν σημείων, καὶ οὔπω οὐδεὶς εἶχεν ὑπόληψιν μεγάλην περὶ τοῦ Χριστοῦ · ὥστε καὶ τῶν διακόνων ἀφηγουμένων τὸ θαῦμα, οὐδεὶς ἂν ἐπίστευοε. Μετὰ ταῦτα μέντοι ὅτε καὶ ἔτερα σημεῖα ἐπεδείξατο, ἔμελλε καὶ τοῦτο πιστει. θήσεσθαι, καὶ κατὰ μικρὸν οἱ διάκονοι πρὸς πάντας ἀφηγούμενοι τοῦτο, ἔδοξαν ἂν πιστοί. Διὰ τουτο ᾠκονόμησεν ὁ Κύριος, μὴ τοὺς διακόνους ἐρωτηθῆναι, ὰλλὰ τὸν νυμφίον. Οὐχ ἁπλῶς δὲ οἶνον ἐποίησεν, ἀλλὰ καὶ κάλλιστον. Τοιαῦτα γὰρ τὰ τοῦ Χριστοῦ θαύματα· πολλῷ βελτίω τῶν διὰ φύσεως τελουμένων. Τοῦ μὲν οὖν τὸ ὕδωρ οἶνον γενέσθαι, μάρτυρες οἱ διάκονοι, οἱ ἠντληκότες τὸ ὕδωρ· τοῦ δὲ κάλλιστρν ενέσθαι, ὁ ἀρχιτρίκλινος· ἅπερ πάντα, τοῦ χρόνου προῖόντος, ἔμελλον κηρυχθέντα πιστωθῆναι βεβαιότερον τοῖς ἀκούουσι. Δύνασαι δὲ νοῆσαι οἷνον μὲν τὸν εὐαγγελικὸν λόγον, ὑδωρ δὲ πάντα τὰ πρὸ τοῦ Εὐαγγελίου· ὑδαρέστερα γὰρ ἦσαν, καὶ πρὸς τὴν τοῦ λόγου τελείωσιν μὴ φθάνοντα. Οἷον τί φημι· Ἀέδωκεν ὁμους διαφόρους τῷ ἀνθρώπῳ ὁ Κύριος, ἕνα τὸν ἐν τῷ παραδείσῳ, δεύτερον τὸν ἐπὶ Νῶε, τρίτον τὸν ἐπὶ Ἀβραάμ τῆς περιτομῆς, τέταρτον τὸν διὰ τοῦ Μωσέως, πέμπτον διὰ τῶν προφητῶν. Πάντες οὖν οὗτοι, ὡς πρὸς τὴν τοῦ Εὐαγγελίου ἀκρίΘειαν καὶ δύναμιν συγκρινόμενοι, ὑδαρεῖς εἰσιν, εἰτις ἁπλῶς αὐτοὺς καὶ κατὰ τὸ γράμμα νοεῖ. Εἰ δ´ ἐμβαθύνας τῷ πνεύματι, κατανοήσει τὰ κεκρυμμένα, εὑρήσει τὸ ὕδωρ οἶνον γεγενημένον· τὰ γὰρ ἀπλῶς λεγόμενα καὶ κατὰ τὸ γράμμα νοούμενα τοῖς πολλοῖς, ὕδωρ ὄντα, πάντως ὁ πνευματικῶς ἀνακρίνων, εὐρήσει οΓνον κάλλιστον, ὕστερον πινόμενον, καὶ τηρούμενον παρὰ τοῦ νυμφίου Χριστοῦ· ἐπεὶ καὶ ἐν ἐσχάτοις καιροῖς ἐδείχθη τὸ Εὐαγγέλιον

PG 123, skenējuma lpp. ~599–606 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 2:11

„Šo zīmju sākumu Jēzus darīja Galilejas Kānā un atklāja Savu godību, un Viņa mācekļi ticēja Viņam.“ Ka Kungs zīmes sāka darīt pēc kristības, mēs jau iepriekš esam sacījuši. Un šķiet, ka šo zīmi ar vīnu Viņš darīja arī kā pirmo. Jo viņš saka: „Šo zīmju sākumu Viņš darīja.“ Bet kāds sacīs, ka, ja arī šī ir zīmju sākums, tad ne visu, bet to, kas notika Galilejas Kānā. „Jo,“ saka, „tā kā Viņš darīja dažādus brīnumus Kānā, šis ir sākums.“ Tā kāds varētu sacīt; bet mēs, lai gan mums ir daudz ko teikt, lai parādītu, ka šī ir visu zīmju sākums (jo arī vārdi „atklāja Savu godību, un Viņa mācekļi ticēja Viņam“ rāda, ka pirms šī Viņš nav darījis cita brīnuma, jo no tā Viņš atklāja Savu godību), tomēr nestrīdamies, vai šis bija pirmais vai cits. Bet kā tad Viņš atklāja Savu godību? Jo nedz daudzi pievērsa uzmanību notikušajam, nedz tas notika tautas priekšā. Bet, ja ne toreiz, tad vēlāk visiem bija jādzird par brīnumu; tāpēc arī līdz pat šim brīdim tas tiek [apdziedāts] un nav palicis apslēpts. Bet vārdus „Viņa mācekļi ticēja Viņam“ saproti tā vietā, lai teiktu: tie guva lielāku un stingrāku ticību Viņam; jo arī iepriekš viņi, protams, ticēja, bet ne tik stingri.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 2:11; Jņ. 4:54

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταύτην ἐποίησε τὴν ἀρχὴν τῶν σημείων ὁ Ἰησοῦς ἐν Κανᾷ τῆς Γαλιλαίας, καὶ ἐφανέρωσε τὴν δόξαν αὐτοῦ, καὶ ἐπίστευσαν εἰς αὐτὸν οἱ μαθηταὶ αὐκοῦ.» Ὅτι μὲν μετὰ τὸ βάπτισμα ἤρξατο τῶν σημείων ὁ Κύριος, καὶ πρότερον εἰρήκαμεν. Ἔοικε δὲ καὶ πρῶτον σημεῖον τοῦτο ποιῆσαι τὸ τοῦ οἵνου. Φησὶ γάρ· «Ταύτην ἐποίησε τὴν ἀρχὴν τῶν σημείων. » Ἀλλ´´ ἐρεῖ τις, ὅτι εἰ καὶ ἀρχή ἐστι τῶν ΚΓμσαο. Οη.ΟΧΧΙii σημείων αὕτη, ἀλλ´ οὐχὶ πάντων, ἀλλὰ τῶν ἐν Κκ τῆς Γαλιλαίας. Διάφορα γὸρ, φησὶν, θαύματα ποιὰσαντος ἐν Κανᾷ, αὕτη ἐστὶν ἡ ἀρχή. Ταῦτε πν εποι τις ἄν· ἡμεῖς δὲ, καίτοι πολλὰ ἕχοντες πρὸς Θ Ἀαῖξαι, ὅτι καὶ πάντων τῶν σημείων ἰστὶν ἀριὴ καὶ γὰρ τὸ, «Ἐφανέρωσε τὴν δόξαν αὐτοῦ, καὶ πὸ «πίστευσαν εἰς αὐτὸν οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ,» ἐνᾶείννυνται, ὅτι ἕτερον πρὸ τούτου θαῦμα ὐκ κποίησεν· ἀπ´ ἐκείνου γὰρ ἐφανέρωσε τὴν δόξαν αὐτοῦ], ὄμως οὐ διαφερόμεθα, εἴτε τοῦτο πρότεροη, κΙτε ἕτερον γέγονε. Πῶς δὲ ἄρα ἐφανέρωσε τὴν δόξεν αὐτοῦ; Οὐδὲ γὰρ πολλοὶ προσεῖχον τῷ γενομένφ, οὐδὲ ἐνώπιον δήμου γέγονεν. Ἀλλ´ εἰ καὶ μὴ τότα, ἀλλ´ θστερον ἔμελλον τὸ θαῦμα ἀκούσεσθαι πάνιες· ἄθεν καὶ μέχρι τοῦ νῦν δεται, καὶ οὐ διῶλαθε. Τὸ Δὲ, «Οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ ἀπίστευσαν εἰς αὐτὸν,» οθιω νόησον, ἀντὶ τοῦ, πίστιν περισσοτέραν καὶ βεβαιοτέραν ἔλαβον εἰς αὐτόν· ἐπεὶ καὶ πρότερον πάντος ἐπίστευον, ἀλλ´ οὐχ οὔτω βεβαίως.

PG 123, skenējuma lpp. ~599–606 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 2:12–17

„Pēc tam Viņš nogāja uz Kapernaumu – Viņš, Viņa māte, Viņa brāļi un Viņa mācekļi; un tur tie palika ne daudz dienu. Un tuvu bija jūdu Pasha, un Jēzus uzgāja uz Jeruzalemi. Un Viņš atrada templī tos, kas pārdeva vēršus, avis un baložus, un naudas mijējus sēžam. Un, taisījis pātagu no virvēm, Viņš izdzina visus no tempļa, gan avis, gan vēršus, un izbēra mijēju naudu, un apgāza galdus, un tiem, kas pārdeva baložus, sacīja: aiznesiet to prom no šejienes un nedariet Mana Tēva namu par tirgus namu! Bet Viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: dedzība par Tavu namu mani aprij.“ Kungs nonāk Kapernaumā ne citas kādas vajadzības dēļ, kā tikai lai nogādātu tur Savu māti, lai Viņam nebūtu jāved viņa visur līdzi. Jo, tā kā kāzu dēļ viņi bija atnākuši uz Kānu, pēc kāzām Viņš atved māti atpakaļ uz viņas māju Kapernaumā. Un, ka Viņš šī iemesla dēļ nogāja uz Kapernaumu, ir skaidrs no tā, ka Viņš tur nedz palika daudz dienu, nedz tajā darīja brīnumus. Jo šīs pilsētas iedzīvotāji izturējās pret Viņu neticīgi; tāpēc arī citur Kungs to apraud. Bet, sacīdams: „tuvu bija Pasha“, evaņģēlists rāda, ka Viņš tika kristīts ne daudzas dienas pirms Pashā. Bet, uzgājis Jeruzalemē, Viņš dara lietu, pilnu lielas varas. Jo Viņš izdzen tos, kas pārdeva avis un vēršus. Un, ja arī Matejs saka, ka Viņš to darīja, zini, ka Viņš to darīja ne vienreiz, bet pie Mateja – tuvu ciešanām, bet tagad, pie Jāņa, – zīmes sākdams; tāpēc šeit Viņš runā saudzīgāk: „Nedariet Mana Tēva namu par tirgus namu.“ Jo tas bija zīmju sākums, un Viņam vēl nebija tik lielas drosmes, kas nāk no zīmju parādīšanas. Bet tur, pie Mateja, es saku: „Nedariet,“ saka, „par laupītāju alu.“ Jo Viņš atklāti nosauca viņus par laupītājiem, jo tie guva peļņu no netaisniem avotiem. Jo, kad kāds par lētu lietu prasa lielu cenu un varbūt peļņu savāc no nabagiem un atraitnēm – jo lielākoties tādi ir tie, kas pērk un pārdod vajadzīgo –, ko gan citu viņš dara kā laupītāja darbu, pelnīdams no citu nelaimēm? Bet kāpēc Viņš vispār izdzen tādus no tempļa? Ne bez iemesla; bet, tā kā Viņš grasījās dziedināt sabatā un atcelt bauslību, lai neliktos esam pretdievs, Viņš ar to labo šādu priekšstatu. Jo tas, kas parādīja tik lielu dedzību par namu, nebūtu atmetis nama Kungu – Dievu. Jo Viņš ne vienkārši izdzina, bet arī sita ar pītu pātagu, apgāza galdus un izbēra mijēju sīknaudu jeb naudu, ķerdamies pie bīstama darba. Tātad tas, kas metās briesmās par Dieva namu, neatceltu Dieva bauslību kā pretdievs, bet noteikti kā Dēls, kam ir vienāda vara ar Dievu un Tēvu, kas arī deva sabata bauslību. Tāpēc Viņš arī nesacīja „Dieva namu“, bet „Mana Tēva namu“, rādīdams, ka Viņš kā Dēls valda pār visu, kas ir Tēva. Bet mijēji (κολλυβισταί) ir tie, kas pārdod sīknaudu, tas ir, nummus. Jo grieķu valodā sīknauda tiek saukta κόλλυβος, ko romieši sauc par nummus. Arī daudzi no arhierejiem grēko tāpat kā toreiz šie tirgotāji: pārdod Baznīcā vēršus – es saku, tos, kas izceļas mācību vārdā, viņi nesargā, bet nodod tiem, kas grib darīt ļaunu; bet arī avis – vienkāršāko un parasto tautu, un baložus – es saku, garīgās dāvanas – pārdod un tos, kas dod vairāk, ieceļ augstākās pakāpēs; tos Kungs izdzen no tempļa, atzīdams tos par arhierejas amata necienīgiem. Bet arī, ja kāds pārdod sīknaudu un naudu, tas ir, mācību un vārdu, un varbūt, būdams skolotājs, nesludina vārdu, ja viņam nav peļņas, arī tā galdu Kungs apgāž – es saku, mācīšanas troni –, un vārdu, ko tas aiz ļaunuma tur pie sevis, nedodams to visiem, Kungs Jēzus izlej aiz cilvēkmīlestības un dod tautām, atceldams to no amata, bet uz mācīšanas troņa nosēdinādams citu, cienīgo. Bet mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: „Dedzība par Tavu namu mani aprij.“ Jo, pamazām pieņemdamies labajā, viņi jau atceras arī Rakstus un, no turienes ņemdami liecības, nostiprina sevī atziņu par Kristu.

Piezīmes (2)
  1. Ps. 68:10 pēc LXX numerācijas (1965. g. Bībelē Ps. 69:10).
  2. Nummus – sīka romiešu monēta.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 2:12–17; Mt. 11:23; Mt. 21:12–13; Ps. 68:10; Jer. 7:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Μετὰ τοῦτο κατέβη εἰς Καπερναοὺμ αὐτὸς, καὶ Κἡ μήτηρ αὐτοῦ, καὶ οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ, καὶ οἱ μαθᾳταὶ αὐτοῦ· καὶ ἐκεῖ ἔμειναν οὐ πολλὰς ἡμέρας. Κεὶ ἐγγὺς ἦν τὸ Πάσχα τῶν Ἰουβαίων, καὶ ἀνέθη εἰς Ἰεροσόλυμα ὁ Ἰησοῦς. Καὶ εὗρεν ἐν τῷ ἱερῷ τοὺς πωλοῦντας βόας, καὶ πρόβατα, καὶ περιστερὰς, καὶ τοὺς κερματιστὰς καθημένους. Καὶ ποιήσες φραγγέλλιον ἐκ σχοινίων, πάντας ἐξέβαλεν ἐκ τοῦς ἰεροῦ, τά τε πρόβατα, καὶ τοὺς βόας· καὶ τῶν κολλυβιστῶν ἐξέχεε τὸ κέρμα, καὶ τὰς τραπέζας ἀνέτρεψε, καὶ τοῖς τὰς περιστερὰς πωλοῦσιν εἶπεν· Ἄρατε ταῦτα ἐντεῦθεν, καὶ μὴ ποιεῖτε τὸν οἶκον τοῦ Πατρός μου οἶκον ἐμπορίου. Ἐμνήσθησαν δὲ οἱ μαβηπαὶ αὐτοῦ, ὅτι γεγραμμένον ἐστίν· Ὁ ζῆλος τοῦ αἴκου σου κατέφαγέ με.» Κατέρχεται εἰς Καπερναοὺμ ὁ Κύριος, οὐδεμιᾶς ἄλλης χρείας ἕνεκεν, ἀλλ´ ἢ τοῦ ἀποκαταστῆσαι τὴν μητέρα αὐτοῦ ἐκιί, ἵνα μὴ πανταχοῦ αὐτὴν ἐφέλκηται. Ἐπεὶ γὰρ διὰ τὸν γάμον ἦλθον εἰς Κανᾶ, τοῦ γάμου παρελθόντος, ἀεανάγει τὴν μητέρα εἰς τὸν ἐν Καπερναοὺμ οἰκον αὐτῆς. Δῆλον δὲ τοῦτο, ὅτι διὰ ταύτην τὴν αἰτίαν κατέβη εἰς Καπερναοὺμ, ὅκ τοῦ μήτε πλλὰς μαῖον ἐκεῖ ἡμέρας, μήτε θαύματα ἐν αὐτῇ ποιῆσαι. Ἀπίστως γὰρ εἶχον πρὸς αὐτὸν οἱ τὴν πόλιν ταύτην οκοῦντες· διὸ καὶ ἀλλαχοῦ ὁ Κύριος ταλανίξει εὐτήν. Διὰ δὲ τοῦ ἐἰπεῖν ὁ εὐαγγελιστὴς, ὅτι «Ἔν ἐγγὺς τὸ Πάσχα,» δείκνυσιν ὅτι οὐ πρὸ πολλῶν ἡμερῶν τοῦ Πάσχα ἐβαπτίσατο. Ἀνελθὼν δὲ εἰς εροσόλυμα, ποιεῖ πρᾶγμα πολλῆς αὐθεντίας γέμον. Τοὺς γὰρ πωλοῦντας τὰ πρόβατα, καὶ τοὺς βόας, ἐκβάλλει. Εἰ δὲ καὶ ὁ Ματθαῖός φησι τοῦτο πεποιηκέναι αὐτὸν, ὰλλ´ ἴσθι ὡς οὐχ ἁπαξ τοῦτο ἐποίησεν, ἀλλὰ τὸ μεν παρὰ τῷ Ματθαίῳ, ἐγγὺς τοῦ πάθους ποιεῖ· τὸ ἄὲ νῦν παρὰ τῷ Ἰωάννῃ, τῶν σημείων ἀρχόμενος· διὸ ἐνταῦθα ἀφειμένως σἷπε· «Μὴ ποιεῖτε τὸν οἶνον τοῦ Πατρός μου, οἶκον ἐμπορίου.» Ἀρχὴ γὰρ τέως ἦν τῶν σημείων, καὶ οὔπω τοσαύτη παῤῥησία ἦν αὐτῷ ἀπὸ τῆς τῶν σημείων ἐπιδείξεως. Ἐκεῖ δέ, παρὰ τῷ Ματθαίῳ, φημί· «Μὴ ποιεῖτε, φησὶ, σπήλαιον λῃστῶν.» Φανερῶς γὰρ λῃστὰς αὐτοὺς ὡνόμασε, ὡς ἐξ ἀδίκων κερδαίνοντας πόρων. Ὅταν γάο τις τὸ ὀλίγου τιμώμενον πολλοῦ τιμήματος ἀξιοῖ, καὶ ἀπὸ πανήτων τυχὸν καὶ χηρῶν τὸ κέρδος ἐρανίζηται ς ἐπὶ τὸ πολὺ γὰρ οὗτοι οἱ τὰ χρειώδη ἐξωνούμενοι, καὶ πιπράσκοντες, τί ἄλλο, ἢ ἔργον λῃστοῦ ποιεῖ, ἐκ συμφορῶν ἐτέρων κέρδη πραγματευόμενος; Τίνος δὲ ἔνεκεν ὅλως ἐκβάλλει τοὺς τοιούτους ἐκ τοῦ Κεροῦ; Οὐκ ἀλόγως· ἀλλ´ ἐπεὶ ἔμελλεν ἐν Σαββάτῳ θεραπεύειν, καὶ παραλύειν τὸν νόμον, ἵνα μὴ δόξῃ ἀντίθεος εἶναι, διορθοῦται ἐντεῦθεν τὴν τοιαύτην ὑπόληψιν. Οὐ γὰρ ἂν ὁ τοσοῦτον ζὴλον ἐπιδειξάμεσος ὑπὲρ τοῦ οκου, τὸν τοῦ οἴκου δεσπότην τὸν Θεὸν ἠθέτησεν. Οὐ γὰρ ἀπλῶς ἐξέβαλεν, ἀλλὰ καὶ φραγελλίῳ πλεκτῷ τύπτων, καὶ ἀνατρέπων τὰς τραπέζας, καὶ τὸ κέρμα, ἤτοὲ τὸ νόμισμα τῶν κολλυβιστῶν, ἐκχέων, καὶ ἔργῳ παρακεκινδυνευμένῳ ἐπιχειρῶν. Οὐκ ἂν οὖν ὁ εἰς κίνδυνον ῥίπτων ἑαυτὸν ὑπὲρ τοῦ οἴκου τοῦ Θεοῦ, παρέλυε τὸν νόμον τοῦ Θεοῦ ὡς ἀντίθεος, ἀλλὰ πάντως ὡς Υἱὸς ὤν, καὶ τὴν Κσην ἐξουσίαν ἔχων τῷ Θεῷ καὶ Πατρὶ, τῷ καὶ τὸν περὶ τοῦ Σαββάτου νόμον δόντι. Διὸ οὐδὲ εἶπε· Τὸν οἶκον τοῦ Θεοῦ, ἀλλὰ, «Τὸν οἶκον τοῦ Πατρός μου· ἡ δεικνύων ὅτι ἐξουσιάζει, ὡς Υἱὸς, τῶν τοῦ Πατρὸς πάντων. Κολλυβισταὶ δὲ εἰσὶν οἱ τὰ λεπτὲ νοιιίσικατα πυλοῦντες, ἤτοι τοὺς νούμμους. Κόλλυβος γὰρ λέγεται τὸ λεπτὸν νόμισμα παρ´ Ἔλλησιν, ὃ Ῥωμαῖοι νοῦμμον ὀνομάζουσι. Πολλοὶ καὶ τῶν ἀρχιερέων ἀμαρτάνουσι τοιαῦτα, οἷα τότε οἱ κάπηλοι, τοὺς βόας πωλοῦντες ἐν τῇ Ἐκκλησίᾳ, λέγω δὴ, τοὺς ἐν λόγῳ διδασκαλικῷ διαπρέποντας μὴ περιποιούμενοι, ἀλλ´ ἐκδιδόντες τοῖς κακουργεῖν βουλομένοις· ἀλλὰ καὶ τὰ πρόβατα, τὸν ἁφελέστερον καὶ κοινὸν λαὸν, καὶ τὰς περιστεράς, τὰ πνευματικά φημι χαρίσματα, πιπράσκοντες, καὶ τοὺς πλείονα διδόντας, τοῖς μείζοσι βαθμοῖς ἐγκατατάττοντες· οὓς ὁ Κύριος ἐκβάλλει τοῦ ἰεροῦ, ἀναξίους τῆς ἀρχιερωσύνης κρίνων Ἀλλὰ κἄν τις κέρμα καὶ νόμισμα, ἤτοι δόγμα καὶ λόγον, πωλῇ, καὶ τυχὸν διδάσκαλος ὢν, οὐ καταγγέλλαι τὸν λόγον, εἰ μὴ κέρδος ἔχει, καὶ τούτου τὴν τράπεζαν ἀνατρέπει ὁ Κύριος, τὸν θρόνον λέγω τῆς διδασκαλίας, καὶ τὸν λόγον, ὃν ἐκεῖνος συνέχει διὰ κακίαν, μὴ διδοὺς αὐτὸν πᾶσιν, ὃν ὁ Κύριος Ἰησοῦς ἐκχέει διὰ φιλανθρωπίαν, καὶ τοῖς λαοῖς δίδωσιν ἐκεῖνον μὲν παραλύων τῆς ἀρχῆς, ἄλλον δὲ τὸν ἄξιον ἐπὶ τὸν τῆς διδασκαλίας θρόνον καθίζων. Ἐμνήσθησαν δὲ οἱ μαθηταὶ, ὅτι γεγραμμένον ἐστίν· «Ὁ ζῆλος τοῦ οἴκου σου κατέφαγέ με.» Κατὰ ἠραχὺ γὰρ τὴν ἐπὶ τὸ κρεῖττον ἐπίδοσιν λαμβάνοντες, ἤδη καὶ τῶν Γραφων ἀναμιμνήσκονται, κἀκεῖνεν τὰς μαρτυρίας λαμβάνοντες, βεβαιοτέραν τὴν περὶ Χριστοῦ γνῶσιν καθιστῶσιν ἑαυτοῖς.

PG 123, skenējuma lpp. ~599–606 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 2:18–22

„Tad jūdi atbildēja un sacīja Viņam: kādu zīmi Tu mums rādi, ka Tu to dari? Jēzus atbildēja un sacīja tiem: noārdiet šo templi, un trijās dienās Es to uzcelšu. Tad jūdi sacīja: četrdesmit sešus gadus šis templis ir celts, un Tu to trijās dienās uzcelsi? Bet Viņš runāja par Savas miesas templi. Kad nu Viņš bija augšāmcēlies no mirušajiem, Viņa mācekļi atcerējās, ka Viņš to tiem bija sacījis, un ticēja Rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija sacījis.“ Tā kā jūdi redzēja Kungu to darām un sakām ar lielu varu: „Nedariet Mana Tēva namu par tirgu“, viņi saka: „Pārliecini mūs ar kādu zīmi, ka Tu esi Dieva Dēls un ka esi sūtīts no turienes; jo no kurienes ir skaidrs, ka šī nama Kungs ir Tavs Tēvs?“ Bet Viņš tiem atbild mīklaini, sacīdams: „Noārdiet šo templi“, protams, sacīdams par Savu miesu, jo tajā mājoja visa Vienpiedzimušā Dievība. Bet, sacīdams: „Noārdiet“, Viņš nemudina viņus uz slepkavību – nekādā ziņā! –, bet, tā kā Viņš zināja, ka viņi to darīs, Viņš tieši norāda uz to, kam bija jānotiek. Lai dzird arī ārijieši, kā Kungs, nāves Iznīcinātājs, saka: „Es uzcelšu.“ Jo Viņš nesacīja: „Tēvs uzcels“, bet sacīja: „Es uzcelšu“, lietodams Savu spēku un nebūdams vajadzīgs cita no ārpuses. Bet jūdi, domādami, ka Viņš runā par viņu templi, smejas par Viņu. Jo kā, saka, Tu saki, ka Tu trijās dienās uzcelsi to, kas celts četrdesmit sešus gadus? Bet jāzina, ka, kad templi pirmo reizi uzcēla Salamans, viss tika pilnīgi pabeigts divdesmit gados; bet vēlāk, pēc gūsta, ebreji, saņēmuši atļauju to celt, sāka to atjaunot Kīra valdīšanas laikā; tad, kavēti no tiem, kas tos apskauda, viņi novilcināja celšanu līdz Artakserksa valdīšanai; bet viņa laikā, baudīdami pilnīgu brīvību, viņi ar lielu centību spēja darbu pabeigt; tad arī stāsta, ka jūdi, celdami, vienā rokā turējuši šķēpu, bet otrā – celtnieka rīku; tik lielās bailēs viņi bija, bīdamies no kaimiņiem idumejiešiem, nevis no persiešiem; jo no tiem, kā es sacīju, – no persiešiem, es saku, – viņi bija saņēmuši pilnīgu brīvību. Tātad saka, ka šī celtniecība pēc gūsta notika četrdesmit sešos gados, jo jūdi tika kavēti un tāpēc to novilcināja no Kīra valdīšanas līdz pat Artakserksa valdīšanai. Un nav brīnums, ja jūdi nesaprata, kad pat mācekļi nesaprata. Jo viņus visvairāk kavēja divas lietas: viena – ka augšāmcelšanās bija grūti saprotama, drīzāk viņiem pilnīgi nezināma; otra – ka Tas, kas mājo miesā, ir Dievs. Bet pēc augšāmcelšanās mācekļi saprata un ticēja Rakstiem. Kādiem Rakstiem? Gan visiem, kas runā par augšāmcelšanos, bet visskaidrāk šim: „Tu neatstāsi manu dvēseli ellē“, un šim: „Kungs grib Viņu šķīstīt no sitiena un parādīt Viņam gaismu.“ Jo šie Raksti visskaidrāk runā par augšāmcelšanos. Bet Apolinārijs no šejienes mēģina atrast aizstāvību savai ķecerībai. Jo, gribēdams pierādīt, ka Kunga miesa bija bez dvēseles, viņš saka: „Tā kā miesa tiek saukta par templi, bet templis ir bez dvēseles, tātad arī tā ir bez dvēseles.“ Ak, apstulbušais un daudzveidīgais! Vai tad tu Kunga miesu padarīsi arī par kokiem un akmeņiem, tāpēc ka templis ir no tiem? Bet, kad tu dzirdi Kungu sakām: „Tagad Mana dvēsele ir satriekta“ un „Man ir vara Savu dvēseli nolikt“, kā tu to saproti? Un, ja tu saki, ka tas netiek sacīts par saprātīgo un garīgo dvēseli, kur tu liksi vārdus: „Tēvs, Tavās rokās Es nododu Savu garu“? Jo arī to tu taču nesapratīsi par nesaprātīgo dvēseli. Un vārdi „Tu neatstāsi manu dvēseli ellē“ – kā tev šķiet? Bet tu ej bojā kopā ar saviem [piekritējiem].

Piezīmes (2)
  1. Ps. 15:10 un 3. Ķēn. 6:38 pēc LXX numerācijas (1965. g. Bībelē Ps. 16:10 un 1. Ķēn. 6:38).
  2. Par celšanu ar ieročiem rokās – Neem. 4:17 (LXX 2. Ezr. 14:11).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 2:18–22; Kol. 2:9; 3. Ķēn. 6:38; 1. Ezr. 4:1–5; Neem. 4:17; Ps. 15:10; Is. 53:10–11; Jņ. 12:27; Jņ. 10:18; Lk. 23:46

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθησαν οὖν οἱ Ἰουδαῖοι, καὶ εἶπον αὐτῶ· Τί σήμεῖον δεικνύεις ἡμῖν, ὅτι] ταῦτα ποιεῖς; Ἀπκκρίθη ὁ Ἰησοῦς, καὶ εἶπεν αὐτοῖς· Λύσατε τὸν ναὸν τοῦτον, καὶ ἐν τρισὶν ἡμέραις ἐγερῶ αὐτόν. Εἶπον οὖν οἱ Ἰουδαῖοι· Τεσσαράκοντα καὶ ἓξ ἔτεσιν ὡκοδομήθη ὁ ναὸς οὗτος, καὶ σὺ ἐν τρισὶν ἡμέραις ἐγερεῖς αὐτόν; Ἐκεῖνος δὲ ἔλεγε περὶ τοῦ ναοῦ τοῦ σώματος αὐτοῦ. Ὅτε οὖν ἡγέρθη ἐκ νεκρῶν, ἐμνήν σθησαν οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ, ὅτι τοῦτο ἔλεγεν αὐτοῖς, καὶ ἐπίστευσαν τῇ Γραφῇ, καὶ τῷνόγῳ ᾧ εἶπεν ὁ Ἰησοῦς.» Επειδὴ ἔβλεπον τὸν Κύριον οἱ Ἱουδαῖοι μετὰ πολλῆς ἐξουσίας ταῦτα ποιοῦντα, καὶ λέγοντα, «Τὸν οἷκον τοῦ Πατρός μου μὴ ποιεῖτε ἐμπόριον,» φασί· Πεῖσον ἡμᾶς διά τινος σημείου, ὅτι Υἱὸς εἶ τοῦ Θεοῦ, καὶ ὅτι ἐκεῖθεν ἐπέμφθης· πόθεν γὰρ διλον. ὁτι Πατήρ σού ἐστιν ὁ τοῦ οἴκου τούτου Κύριος; Ὁ δὲ αἰνιγματωδῶς αὐτοῖς ἀποκρίνεται, «Λύσατε, λέγων, τὸν ναὸν τοῦτον,» τὸ σῶμα πάντως λένων αὐτοῦ, ἐπειδὴ ἐν αὐτῷ κατῷκει πᾶσα ἡ θεάτης τοῦ Μονογενοῦς. Εἰπὼν δὲ, «Λύσατε,» οὐ προτράπει αὐτοὺς εἰς μιαιφονίαν, ἄπαγε! ἀλλ´ ἐπείπερ ἠπίστατο δράσοντας τοῦτο, ἀνυπερθέτως αὐτὸ τὸ συιμβησόμενον ὑπαινίττεται. Ἀκουέτωσαν καὶ Ἀρειανοὶ, πῶς ὁ Κύριος, καὶ τοῦ θανάτου καταλυτὴς, φησὶ τὸ, «Ἐγερῶ.» Οὐ γὰρ εἶπεν, ὅτι Ἐγερεῖ ὁ Πατὴρ, ἀλλ´ εἶπεν, ὅτι «Ἐγερῶ ἐγὼ,» τῇ οἰκείᾳ δυνάμει χρώμενος, καὶ οὐκ ἄλλης ἔξωθεν προσδεόμενος. Οἱ δὲ Ἰουδαῖοι, περὶ τοῦ ἀύχου ναοῦ δοκοῦντες αὐτὸν λέγειν, καταγελῶσιν αὐτοῦ. Διὰ γὰρ τεσσαράκοντα καὶ ἕξ ἐτῶν οἰκοδομηθέντα, πῶς, φασὶ, λέγεις αὐτὸς ἐν τρισὶν ἡμέραις ἐγερεῖν; Ἰστέον δὲ ὅτι, ὅτε μὲν παρὰ τοῦ Σολομῶντος ᾠκοδομήθη ὁ ναὸς τὸ πρωτον, διὰ εἴκοσι ἐτῶν πάντα ἀνενδεῶς ἀπηρτίσθησαν· ὔστερον δὲ μετὰ τὴν αἰχμαλωσίαν, λαβόντες οἱ Ἐβραῖοι ἐξουσίαν οἰκοδομῆσαι αὐτὸν, ἤρξαντο μὲν ἐπὶ τῆς βασιλείας Κύρου ἀνοικοδομεῖν· εἰτα ἐμποδιζόμενοι παρὰ τῶν διαφθονούντων αυτοῖς, παρέτειναν τὴν οἰκοδομὴν ἄχρι τῆς Ἀρταξέρξου βασιλείας · ἐπὶ τούτου δὲ πάσης ἀδείας ἀπολαύσαντες, μετὰ πολλῆς σπουδῆς ἠδυνήθησαν εκτελέσαι τὸ ἔργον· ὅτε δὴ καὶ λέγεται τοὺς Ἰουδαίους κτίζοντας, τῇ μὲν ἐτέρᾳ ταῖν χεροῖν δόρυ, θατέρᾳ δὲ οἰκοδομικὸν ἐργαλεῖον κατέχειν· οὕτως ἣσαν ἐν φόβῳ πολλῷ τοὺς πλησιοχώρους δεδοικότες Ἰδουμαίους, οὔ τί που τοὺς Πέρσας· παρ´ ἐκείνων γὰρ, ὡς εἶπον, φημὶ δὴ, τῶν Περσῶν, ἄδειαν πᾶσαν Κλαβον. Ταύτην τοίνυν τὴν οἰκοδομὴν τὴν μετὰ τὴν αἰχμαλωσίαω φασὶν ἐν τεοσαράκοντα καὶ ἓξ ἔτεσι γενέσθαι, ὡς κωλυθέντων τῶν Ἰουδαίων, καὶ διὰ τοῦτο παρατει.νἀντων ἀπὸ τῆς Κύρου βασιλείας ἄχρι καὶ τῆς Ἀρτα ξέρξου. Καὶ οὐ θαυμαστὸν, εἴπερ οἱ Ἰουδαῖοι οὐκ ἔγνωσαν, ὅπου γε οὐδὲ οἱ μαθηταί. Καὶ γὰρ δύο αὐτοὺς τὰ μέγιστα ἐνεπόδιζον· ἓν μὲν τὸ περὶ τῆς ἀναστάσεως δυσκατάληπτον ὃν, μᾶλλον δὲ παντάπασιν ἄγνωστον αὐτοῖς· ἕτερον δὲ, ὅτι Θεός ἐστιν ὁ ἐνοικῶν τῷ σώματι μετὰ μέντοι τὴν ἀνάστασιν ἔγνωσαν οἱ μαθηταὶ, καὶ ἐπίστευσαν τῇ Γραφῇ· ποίᾳ Γραφῇ; Καὶ πάσῃ μὲν τῇ περὶ τῆς ἀναστάσεως διαλαμβανούσῃ· προδηλότατα δὲ τῇ, «Οὐκ ἐγκαταλείψεις τὴν ψυχήν μου εἰς ἅδην·» καὶ τῇ, «Κύριος βούλεται καθαρίσαι αὐτὸν ἀπὸ τῆς πληγῆς, καὶ δεῖξαι αὐτῷ φῶς.» Ἐμφανέστατα γὰρ αὖται αἱ Γραφαὶ περὶ τῆς ἀναστάσεως διαλαμόάνουσιν. Ἀπολινάριος δὲ ἐντεῦθεν πειρᾶται συνηγορίαν εὐρέσθαι τῆς οἰκείας αἱρέσεως. Θέλων γὰρ συστῆσαι, Κτι ἄψυχος ἦν ἡ τοῦ Κυρίου σὰρξ, φησὶν, ὅτι Ἐπειδὴ ναὸς λέγεται ἡ σὰρξ, ἄψυχος δὲ ὁ ναὸς, ἄψυχος ἄρα ἱεαὶ αὕτη. Ἐμβρόντητε καὶ πολύτροπε· σὺ δὲ καὶ ξύλα καὶ λίθους ποιήσεις τὴν τοῦ Κυρίου σάρκα, ἐπειδὴ ἐκ τούτων ὁ ναός; Ὅταν δὲ ἀκούσῃς τοῦ Κυ ρίου, «Νῦν ἡ ψυχή μου τετάρακται·» καὶ ὅτι «Ἐξουσίαν ἔχω θεῖναι τὴν ψυχήν μου,» πῶς ταῦτα νοεῖς; Εἰ δὲ οὐ περὶ τῆς λογικῆς καὶ νοερᾶς ταῦτα ψυχῆς φὴς λέγεσθαι, τὸ, «Πάτερ, εἰς χεῖράς σου παοατίθημι τὸ πνεῦμά μου,» ποῦ θήσεις; οὐ γὰρ δήπου περὶ τῆς ἀλόγου ψυχῆς καὶ τοῦτο νοήσεις. Τὸ δέ, «Οὐκ ἐγκαταλείψεις τὴν ψυχήν μου εἰς ᾷδην,» τί σοι δοκεῖ; Ἀλλὰ σὺ μὲν φθείρου μετὰ τῶν σῶν Γʹ ΚΕΑΡΠΤ ΙΙi.

PG 123, skenējuma lpp. ~599–606 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 2:23–25

„Kad Viņš bija Jeruzalemē Pashā svētkos, daudzi ticēja Viņa vārdam, redzēdami zīmes, ko Viņš darīja. Bet Jēzus pats viņiem Sevi neuzticēja, tāpēc ka Viņš pazina visus un Viņam nevajadzēja, ka kāds liecinātu par cilvēku; jo Viņš pats zināja, kas ir cilvēkā.“ Daži gan likās ticam Jēzus vārdam, kad Viņš bija svētkos, bet viņu ticība nebija stingra. Jo, uz laiku pievērsušies Kristum nevis kā Dievam, bet kā Dieva iedvesmotam cilvēkam, viņi atkal atkrita pat no šīs niecīgās ticības. Bet ka viņi bija tādi, ir skaidrs no tā, kas seko: „Jo Jēzus pats,“ saka, „viņiem Sevi neuzticēja“, nedz arī uzticēja visas mācības kā patiesi ticīgajiem, jo iedziļinājās viņu sirdīs un zināja, kas tajās bija par Viņu. Jo Viņam nebija apslēpts, kāda bija doma katrā cilvēkā, kas likās ticam.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 2:23–25

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὥς δὲ ἦν ἐν τοῖς Ἱεροσολύμοις ἐν τῷ Πάσχᾳ ἐν τῇ ἑορτῇ, πολλοὶ ἐπίστευσαν εἰς τὸ ὄνομα αὐτοῦ, θεωοοῦντες τὰ σημεῖα ἃ ἐποίει. Αὐτὸς δὲ ὁ Ἰησοῦς οὐκ ἐπίστευεν ἑαυτόν αὐ τοῖς, διὰ τὸ αὐτὸν γινώσκειν πάντας, καὶ ὅτι οὐ χρείαν εἶχεν, ἵνα τις μαρτυρήσῃ περὶ τοῦ ἀνθρώπου. Αὐτὸς γὰρ ἐγίνωσκε, τί ἦν ἐν τῷ ἀνθρώπῳ.» Ἔδοξαν μέν τινες πιστεύειν εἰς τὸ ὄνομα τοῦ Ἰησοῦ, ὅτε ἦν ἐν τῇ ἑορτῇ, ἀλλ’´ οὐ βεβαία ἦν ἡ πίστις αὐτῶν. Πρὸς καιρὸν γὰρ προσέχοντες τῷ Χριστῳ οὐχ ὡς Θεῷ, ἀλλ´ ὡς ἀνθρώπῳ θεοφορουμένῳ, πάλιν καὶ ταύτης αὐτῆς τῆς οὐδαμινῆς πίστεως ἐξέπι. πτον. Ὅτι δὲ τοιοῦτοι ἦσαν, δῆλον ἐκ τῶν ἑξῆς, «Ἀὐτὸς γὰρ, φησὶν, ὁ Ἰησοῦς οὐκ ἐπίστευεν ἑαυτὸν αὐτοῖς,» οὐδὲ ὡς τῷ ὄντι πιστοῖς πάντα τὰ δόγματα ἐνεχείριζεν, ἐμβατεύων ταῖς καρδίαις αὐτῶν, καὶ γινώσκων τί ἦν ἐν αὐταῖς περὶ αὐτοῦ. Οὐ γὰρ δίελάνθανεν αὐτὸν οἷος ἦν ὁ λογισμὸς ἐν ἑκάστῳ ἀνθρώπῳ τῷ δοκοῦντι πιστεύειν.

PG 123, skenējuma lpp. ~599–606 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu