Jņ. 2:1–4
„Un trešajā dienā Galilejas Kānā bija kāzas, un Jēzus māte bija tur. Un arī Jēzus un Viņa mācekļi tika aicināti [kāzās. Un, kad vīns pietrūka, Jēzus] māte saka Viņam: viņiem nav vīna. Jēzus viņai saka: kas Man un tev, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.“ Kungu aicina kāzās nevis tāpēc, ka būtu redzējuši brīnumus, nedz kā kādu lielu cilvēku, bet vienkārši kā pazīstamu; tāpēc, to norādīdams, evaņģēlists saka: „Bet tur bija Jēzus māte un Viņa brāļi.“ Tātad tāpat kā viņu un brāļus, tā viņi aicināja arī Kungu. Bet Kungs atnāk un neatraida aicinājumu, jo Viņš neraudzījās uz Savu cieņu, bet uz mūsu labumu un labdarību mums. Jo Tas, kas neatraidīja kļūt starp kalpiem, vēl jo vairāk neatraidītu atnākt uz kāzām. Bet māte Viņu lūdz darīt brīnumu, guvusi lielu priekšstatu par Viņa spēku gan no ieņemšanas, gan no dzimšanas. Jo viņa visu glabāja savā sirdī un no tā sprieda, ka Dēls spēj vairāk nekā cilvēks. Jo māte tika pamudināta Viņu lūgt nevis tāpēc, ka Jēzus jau būtu darījis citus brīnumus; jo, būdams bērns, Viņš nedarīja neviena brīnuma; citādi Viņš būtu bijis visiem zināms. Bet reizē māte atcerējās arī Jāņa liecības, ko tas par Viņu bija liecinājis, un redzēja jau arī mācekļus Viņam sekojam; un no tā visa viņa sprieda par Dēla spēku. Bet Viņš viņu norāj ne bez iemesla. Jo, ja nav vīna, saka, vajadzēja pienākt un lūgt pašiem tiem, kam tā nav, nevis tev, Mātei. Jo lūgums par savējiem kļūst par apgrēcību tiem, kas to redz; bet, kad paši tie, kam vajadzība, lūdz, lieta kļūst neaizdomīga. Bet „Mana stunda vēl nav nākusi“ Viņš saka nevis tāpēc, ka būtu pakļauts laika nepieciešamībai vai ievērotu stundas (jo kā gan laiku un mūžu Radītājs?), bet tāpēc, ka visu dara pienācīgajā laikā. Tātad, tā kā Viņš vēl bija nezināms un daudziem nepazīstams, un Viņam vēl nebija visu mācekļu, bet arī tie, kas bija kāzās, Viņu nepazina – citādi viņi paši būtu pienākuši un lūguši par vīnu –, tā kā tad viss bija tā, Viņš saka: „Mana stunda vēl nav nākusi“, tas ir, piemērotais laiks vēl nav klāt. Bet vēl uzstāj Ārija trakums, mēģinādams parādīt Kungu kā pakļautu stundām un laikiem. Tātad mācies, ak, nolādētais: ja Viņš būtu pakļauts stundām, kā Viņš tad izdarīja brīnumu? Jo pēc tavas runas, tā kā Viņš kalpo stundām un laikiem, bet Viņa stunda vēl nebija nākusi, Viņam nevajadzēja spēt darīt brīnumu; bet Viņš tomēr izdarīja brīnumu; tātad Viņš nekalpo stundām. Bet ievēro man, kā Viņš nepretojas Mātei līdz galam un it visā, bet, nedaudz norājis, atkal izpilda viņas lūgumu, viņu godādams un dodams mums paraugu godbijībai pret vecākiem.
Piezīmes (1)
- Par Kunga „brāļiem“ Teofilakts – Jņ. priekšvārdā un Mt. 13:55 skaidrojumā.
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 2:1–4; Lk. 2:19; Lk. 2:51; Mt. 12:46
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕΦΑΛ. Βʹ.. Περὶ τοῦ ἐν Κανᾷ γάμου. Περὶ τῶν ἐκβληθέντωι. ἐκ τοῦ ἰεροῦ. λερὶ τοῦ, Αύσατε τὸν ναόν Ο τοῦτον, «Καὶ τῇ ἡμέρᾳ τῇ τρίτῃ γάμος ἐγένετο ἐν Κανᾷ τῆς Γαλιλαίας, καὶ ἦν ἡ μήτηρ τοῦ Ἰησοῦ ἐκεῖ. Ἐκλήθη δὲ καὶ ὁ Ἰησοῦς, καὶ οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ μήτηρ τοῦ Ἰησοῦ πρὸς αὐτόν· Οἶνον οὐκ ἄχουσι. Λέγει αὐτῇ ὁ Ἰησοῦς· Τί ἐμοὶ καὶ σοὶ, γύναι; Οὔπω ἥκει ἡ ὥρα μου.» Καλοῦσιν εἰς τὸν γάμον τὸν Κύριον, οὐχ ὡς θαύματα ἰδόντες, οὐδ´ ὡς μέγαν τινὰ, ἀλλ´ ἁπλως καὶ ὡς γνώριμον, ὅθεν τοῦτο σημαίνων ὁ εὐαγγελιστὴς, φησίν· «Ἦν δὲ ἡ μήτηρ τοῦ Ἰησοῦ καὶ οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ ἑκοῖ.» Ὦσπερ οὖν ἐκείνην καὶ τοὺς ἀδελφοὺς, οὔτω καὶ τὸν Κύριον ἀκάλεσαν. Ὁ δὲ Κύριος παραγίνεται, καὶ οὐκ ἀπαξιοῖ τὴν κλῆσιν, ὅτι μὴ εἰς τὴν οἰκείαν ἀξίαν ἐώρα, ἀλλὰ πρὸς τὴν ὡφέλειαν καὶ εὐεργεσίαν ἡμῶν. Ὁ γὰρ μὴ ἀπαξιώσας γενέσθαι ἐν δούλοις, πολλῷ μᾶλλον οὐκ ἂν ἀπηξίωσεν εἰς γάμον ἐλθεῖν. Παρακαλεῖ δὲ αὐτὸν ἡ μήτηρ εἰς θαυματουργίαν, μεγάλην περὶ τῆς αὐτοῦ δυνάμεως λαβοῦσα ὑπόληψιν ἀπό τε τῆς συλλήψεως, ἀπό τε τοῦ τόκου. Πάντα γὰρ συνετήρει ἐν τῇ καρδίᾳ αὐτῆς, καὶ ἐκ τούτων ἐλογίζετο τὸν υἱὸν ὑπὲρ ἄνθρωπον δύνασθαι. Οὐ γὰρ δὴ ἀπὸ τοῦ καὶ ἄλλα θαύματα ποιῆσαι τὸν Ἰησοῦν, παρακαλέσαι αὐτὸν προήχθη ἡ μήτηρ εἰς τοῦτο Παῖς γὰρ ὤν, οὐδὲν ἐθαυματούργησεν· ἡ γὰρ ἂν ἐπίσημος πᾶσιν ἦν. Ἄμα δὲ ἡ μήτηρ καὶ τῶν μαρτυριῶν Ἰωάννου ἐμέμνητο, ἃς περὶ αὐτοῦ ἐμαροΑΡΟΤ ΙΙ. τύρησεν, ἕλεπέ τε ἤδη καὶ μαθητὰς αὐτῷ ἀκολουΒοῦντας · καὶ ἐκ τούτων πάντων ἐτεκμαίρετο τὴν δύναμιν τοῦ Παιδός. Ὁ δὲ ἐπιτιμᾷ αὐτῇ οὐκ ἀλόγως. Εἰ γὰρ, φησίν, οὐκ ἔστιν οἶνος, ἔδει αὐτοὺς ἐκείνους τοὺς μὴ ἔχοντας προσελθεῖν, καὶ ἀξιῶσαι, οὐχὶ σὲ τὴν Μητέρα. Ἡ γὰρ περὶ τῶν οἰκείων παράκλησις ακὰνδαλον γίνεται τοῖς ὁρῶσιν· ὅταν. δὲ οἱ χρείαν ἔχοντες αὐτοὶ δέωνται, ἀνύποπτον τὸ πρᾶγμα γίνεται. Τὸ δὲέ, «Οὔπω ἤκει ἡ ὡρα μου,» φησὶν, οὐχ ὡς ὑποκείμενος ἀνάγκαις καιρῶν, ἢ ὥρας παρατηρούμενος πῶς γὰρ ὁ Ποιητὴς τῶν χρόνων καὶ τῶν αἰώνων;] ἀλλ´ ὅτι πάντα μετὰ τοῦ καιροῦ τοῦ προσήκοντος ἐργάζεται. Ἐπεὶ οὖν ἄδηλος ἧν ἔτι, καὶ ἄγνωστος τοῖς πολλοῖς, καὶ οὐδὲ τοὺς μαθητὰς πάντας εἶχεν, ἀλλ´ οὐδὲ οἱ ἐν τῷ γάμῳ αὐτὸν ἐγίνωσκον· ἦ γὰρ ἂν αὐτοὶ προσῆλθον καὶ παρεκάλουν περὶ τοῦ εἶνου· ἐπεὶ οὖν ταῦτα πάντα ἧν, διὰ τοῦτό φησιν· «Οὔπω ἤκει ἡ ὥρα μου·» τουτέστιν, ἐπιτήδειος καιρὸς οὐ πάρεστιν. Ἀλλ´ ἔτι ἐνίσταται ἡ τοῦ Ἀρείσυ λύττα. δεῖξαι πειρωμένη τὸν Κύριον ὑποκείμενον ὥραις καὶ καιροῖς. Μάνθανε τοίνυν, ὦ κατάρατε, ὡς εἰ ὑπέκειτο ὥραις, πῶς λοιπὸν ἐποίησε τὸ θαῦμα; Ἔὰει γὰρ, κατὰ τὸν σὸν λόγον, ἐπεὶ δουλεύει ὤραις καὶ καιροῖς, οὔπω δὲ ἦκεν ἡ ὥρα αὐτοῦ, μὴ δυνηθῆναι θαυματουργῆσαι· ἀλλὰ μὴν ἐθαυματούργησεν · οὐκ ἄρα δουλεύει ὥραις. Ὅρα δέ μοι πῶς οὐκ ἄχρι τέλους, οὐδὲ διὰ πάντων ἀντιτείνει τῇ Μητρί· ἀλλ´ ἐπιπλήξας μικρὸν, πάλιν τὴν ἀξίωσιν αὐτῆς πληροῖ, τιμῶν αὐτὴν, καὶ ἡμῖν τύπους διδοὺς τῆς πρὸς τοὺς τεκόντας αἰδοῦς.
PG 123, skenējuma lpp. ~599–606 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem