Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 20. nodaļa

Jņ. 20:1–4

„Bet pirmajā sabatu dienā Marija Magdalēna agri, kad vēl bija tumšs, nāk pie kapa un redz, ka akmens no kapa novelts. Tad viņa skrien un nāk pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem saka: Kungu ir paņēmuši no kapa, un mēs nezinām, kur Viņu nolikuši. Tad Pēteris un otrs māceklis izgāja un devās uz kapu. Bet abi skrēja kopā, un otrs māceklis noskrēja ātrāk par Pēteri un nonāca pie kapa pirmais.“ „Pirmo sabatu dienu“ (burtiski „vienu no sabatiem“) viņš sauc to, ko mēs tagad saucam par Kunga dienu. Jo par sabatiem sauc nedēļas dienas, bet par „vienu no sabatiem“ – pirmo no dienām; un patiesi visas dienas ir viena. Jo viena, daudzkārt ņemta un saskaitīta, veido daudzas. Tātad pirmā diena ir viena; ņemta divreiz, tā kļūst otrā, trīsreiz – trešā, un tā tālāk. Un šāda diena ir nākamā laikmeta pirmtēls; tas laikmets ir viena diena, ko nekad nepārtrauc un nesadala nakts. Jo Dievs ir tā saule, kas nekad nenoriet. Kā tad šajā dienā Kungs augšāmcēlās, padarījis Savu iznīcīgo miesu neiznīcīgu, tā arī mēs nākamajā laikmetā saņemsim neiznīcību. Tad šajā „vienā“, tas ir, pirmajā „no sabatiem“, tas ir, no sabata un nedēļas dienām, „nāk Marija Magdalēna“. Jo, tā kā sabats bija pagājis un bauslība viņu vairs neaizturēja, viņa dodas uz to vietu, gribēdama atrast kādu mierinājumu; un, redzējusi „akmeni novēltu“, viņa ļoti steigšus „nāk pie Pētera“ un Jāņa. Jo Kungs augšāmcēlās, kad akmens vēl gulēja virsū un zīmogi bija neskarti. Bet tā kā vajadzēja, lai būtu kādi augšāmcelšanās liecinieki un lai tie ieietu kapā, eņģelis noveļ akmeni. Bet Marija, vēl neko nezinādama par augšāmcelšanos, lietu sauc par zādzību un pārvietošanu. Tāpēc arī mācekļi pienāk pie kapa un redz „autus guļam vienus pašus“, kas patiešām bija augšāmcelšanās zīme. Jo, ja kādi būtu miesu pārvietojuši, tie to nebūtu atkailinājuši; ne arī, ja būtu nozaguši, tie būtu rūpējušies „sviedrautu“ satīt un nolikt „atsevišķi vienā vietā“, bet būtu paņēmuši miesu, kā tā bija. Un tāpēc evaņģēlists iepriekš sacīja, ka Viņš tika apbedīts ar daudz mirrēm, kas autus pielīmē miesai ne vājāk kā svins, lai, dzirdot, ka sviedrauts gulēja atsevišķi, mēs nepieņemtu to vārdus, kas saka, ka Viņš nozagts. Jo zaglis nebūtu tik neprātīgs, ka tērētu tik daudz laika nevajadzīgai lietai un izrādītu tādu rūpību, un nebaidītos, ka, kamēr ar to nodarbojas, var tikt pieķerts. Tātad kurā stundā notika augšāmcelšanās, neviens nezina; tāpat arī otrās atnākšanas laiks ir apslēpts. Bet ja Matejs saka, ka zemestrīce notika vēlu vakarā, bet Jānis, ka Marija, atnākusi agri, kad vēl bija tumšs, redzēja akmeni novēltu, tā nav nesaskaņa. Vispirms mēs sakām, ka pie Mateja sievietes atnāca pēc sabata, bet pie Jāņa sievietes tagad netiek pieminētas (jo bija lieki, ja Matejs to bija pateicis, lai arī Jānis to pašu sacītu), bet: „Marija Magdalēna nāk agri.“ Jo bija dažādas atnākšanas pie kapa: reizēm Marija nāca kopā ar pārējām sievietēm, reizēm viena pati. Tāpēc evaņģēlisti, katrs stāstīdams par citu atnākšanu, šķiet nesaskanam. Tātad vispirms mēs sakām, ka Matejs stāsta par vienu – sieviešu – atnākšanu, bet Jānis par citu – vienas sievietes, Magdalēnas. Pēc tam vārdi „vēlu vakarā“ un „agri, kad vēl bija tumšs“, un tas, ko saka cits: „agri rītausmā“, nozīmē vienu un to pašu, tā ka visi šie laiki ir pusnakts. Bet ja tu jautā, kā, sargiem sēžot, Jānis un Pēteris un sievietes iegāja kapā, – atbilde ir vienkārša: kad Kungs bija augšāmcēlies, arī sargi aizgāja paziņot farizejiem, un, kapam tā atbrīvojoties no kareivju sardzes, mācekļi varēja droši pienākt.

Piezīmes (2)
  1. „Pirmajā sabatu dienā“ – grieķu τῇ μιᾷ τῶν σαββάτων, burtiski „vienā no sabatiem“ (nedēļas pirmajā dienā); uz vārdu „viena“ balstās Teofilakta skaidrojums.
  2. „Vēlu vakarā“ – Mt. 28:1 (ὀψὲ σαββάτων); „agri rītausmā“ – Lk. 24:1.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 20:1–4; Jņ. 19:39–40; Mt. 28:1–2; Lk. 24:1; Mt. 28:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. Κʹ. Περὶ τῆς ἀναστάσεως τοῦ Χριστοῦ. Περὶ τῆς φαι νερώσεως τοῦ Χριστοῦ, πρῶτον μέν τῇ Μαρίᾳ τῆ Μαγδαληνῇ, ἔπειτα δὲ τοῖς μαθηταις συνηγμένοις. «Τῇ δὲ μιᾷ τῶν Σαββάτων ἔρχεται Μαρία ἡ Μαγδαληνὴ πρωῒ, σκοτίας ἔτι οὔσης, εἰς τὸ μνημεῖον, καὶ βλέπει τὸν λίθον ἠρμένον ἀπὸ τοῦ μνημείοα Τρέχει οὗν, καὶ ἔρχεται πρὸς Σίμωνα Πέτρον, καὶ πρὸς τὸν ἄλλον μαθητὴν, ὃν ἐφίλει ὁ Ἰησοῦς καὶ λέγει αὐτοῖς· Ἢραν τὸν Κύριον ἐκ τοῦ μνημείου, καὶ οὐκ οἴδαμεν, ποῦ ἔθηκαν αὐτόν. Ἐξῆλθεν οὖν ὁ ΠέΚτρος, καὶ ὁ ἄλλος μαθητὴς, καὶ ἤρχοντο εἰς τὸ μνημεῖον. Ἔτρεχον δὲ οἱ δύο ὁμοῦ, καὶ ὁ ἄλλος μαθητὴς προέδραμε τάχιον τοῦ Πέτρου, καὶ ἦλθε πρῶτος εἰς τὸ μνημεῖον.» Μίαν τῶν Σαββάτων τὴν παο´ ἡμῖν νῦν Κυριακὴν ὀνομάζει. Σάββατα μὲν γὰρ τὰς τῆς ἑδδομάδος ἡμέρας ὀνομάζουσι· μίαν δὲ τῶν Σοἄβάτων, ἡμερῶν τὴν πρώτην· καὶ γὰρ ὄντως πᾶσαι αἱ ἡμέραι μία εἰσί. Πολλάκις δὲ λαμβανομένη ἡ μία καὶ συντιθεμένη τὰς πολλὰς ποιεῖ. Μία οὖν ἐστιν ἡ πρώτη ἡμέρα, δίς δὲ λαμβανομένη, γίνεται δευτέρα, καὶ τρὶς τρίτη, καὶ ἐφεξῆς. Καὶ τοῦ μέλλοντος δὶ αἰῶνος τύπος ἐστὶν ἡ τοιαύτη ἡμέρα, ὃς αἰὼν μίαἡμέρα ἐστὶν, οὐδέποτε νυκτὶ διακοπτομένη ἢ μεσολαβουμένη. Ὁ Θεὸς γὰρ ἥλιος αὐτοῦ ἐστι, μηδέποτε δυόμενος. Ὥσπερ οὖν ἐν ταύτη ἀνέστη ὁ Κύριος, ἀφθαρτίσας τὸ φθαρτὸν αὑτοῦ σῶμα· οὕτω καὶ ἡμεῖς ἐν τῷ αἰῶνι τῷ μέλλοντι τὴν ἀφθαρσίαν ἀποληψόμεθα. Ἔρχεται οὖν ἐν ταύτῃ «τῇ μιᾶ,» τομτέστι, πρώτῃ «τῶν Σαββάτων,» ὅ ἐστι, τῶν τοῦ Σαββάτου καὶ τῆς ἑβδομάδος ἡμερῶν, «ἔρχεται Μαρία ἡ Μαγδαληνή.» Ἐπεὶ γὰρ τὸ Σάββατον παρῆλθε, καὶ οὐκ ἔτι λοιπὸν ἑκωλύετο ἀπὸ τοῦ νόμου, ἄπεισιν ἁπὸ τοῦ τόπου, παραμυθίαν τινὰ βουλομένη εὑρεῖν· καὶ ἰδοῦσα «τὸν λίθον ἠρμένον,» μετὰ πολλοῦ τοῦ τάχους «ἔρχεται πρὸς τὸν Πέτρον» καὶ Ἰωάννη. Ἀνέστη μὲν γὰρ ὁ Κύριος, τοῦ λίθου ἐπικειμένου καὶ τῶν σφραγίδων οὐσῶν. Ἐπεὶ δὲ ἔδει καὶ μάρυρες ΟΑΡΙΤ ΧΧ. τῆς αναστάσεως γενέσθαι τινὰς, καὶ ἐπὶ τὸν τάφον εἰσελθεῖν, αἴρεται ὁ λίθος ὑπὸ τοῦ ἀγγέλου. Ἡ δὲ Μαοἰα οὐδὲν οὐδέπω περὶ ἀναστάσεως γινώσκουσα, κλοπὴν, καὶ μετάθεσιν ὀνομάζει τὸ πρᾶγμα. Διὸ καὶ οἱ μαθηταὶ ἐφίστανται τῷ μνημείῳ, καὶ θεωροῦσι «τὰ ὀθόνια κείμενα μόνα, » ὅπερ ἦν ἀναστάσεως ὄντως τὸ σημεῖον. Οὕτε γὰρ εἰ μετέθηκάν τινες τὸ σῶμα, ἐγύμνωσαν ἂν αὐτό· οὕτε εἰ ἔκλεψαν, ἐφρόντισαν ἄν τοῦ «τὸ σουδάριον» ἐντυλίξαι, καὶ θεῖναι «χωρ ς εἰς ἔνα τόπον·» ἀλλ´ ἀπλῶς ὡς εἶχεν, ἔλαβον ἂν τὸ σῶμα. Καὶ διὰ τοῦτο προλαβὼν ὁ εὐαγγελιστὴς, εἴπεν, ὅτι σμύρνῃ συνετάφη πολλῇ, ἢ οὐχ ἦττον μολίβδου συγκολλᾷ τῷ σώματι τὰ ὀθόνια· ἵνα δταν ἀκούσωμεν, ὅτι τὸ σουδάριον ἔκειτο ἰδίᾳ, μὴ ἀνασπώμεθα τῶν λεγόντων, ὅτι ἐκλάπη. Οὐ γὰρ οὖτως ἀ όητος ἦν ὁ κλέπτων, ὡς περὶ πρᾶγμα περιττὸν τοσοῦτον ἀναλίσκειν χρόνον, καὶ τοσαύτην σπουδῆν ἐπιδείκνυσθαι, καὶ μὴ ὑφορᾶσθαι, ὅτι ἐν δσῳ ἀσχολεῖται περὶ τοῦτο, ἴσως κατάφωρος γενήγ σεται. Ποίᾳ οὖν ὥρᾳ γέγονεν ἡ ἀνάστασις, οὐδεὶς οἴδεν· ὥσπερ οὖν καὶ ὁ τῆς δευτέρας παρουσίας καιρὸς ἄδηλος. Εἰ δὲ ὁ μὲν Ματθαῖος ἑσπέρας βαθείας λέγει τὸν σεισμὸν γεγονέναι, ὁ δὲ Ἰωάννης, πρωῒ σκοτίας ἔτι οὔσης τὴν Μαρίαν τὸν λίθον ἠρμένον ἐλθοῦσαν ἰδεῖν, οὐκ ἔστι διαφωνία. Πρῶτον μὲν γὰρ τοῦτὸ φαμεν, ὅτι παρὰ μὲν τῷ Ματθαίῳ γυναϊκες ἦλθον ὀγὲ Σαββάτων, παρὰ δὲ τῷ Ἰωάννῃ, γυναῖκες οὐ μνημονεύονται νῦνπεριττόν γὰρ ἦν, τοῦ Ματθαίου εἰπόντος τοῦτο, καὶ τὸν Ἰωάννην τὸ αὐτὸ λέγειν ἀλλὰ «Μαρία ἡ Μαγδαληνὴ ἔρχεται πρωΐ.» Αιάφοροι γὰρ αἱ πρὸς τὸ μνημεῖον ἐλεύσεις, ποτὲ μέν μετὰ τῶν λοιπῶν γυναικῶν τῆς Μαρίας ἐρχομένης, ποτὲ δὲ μόνης αὐτῆς. Ὅθεν οἱ εὐαγς ελισταὶ τὰς διαφόρους ἐλεύσεις, ἄλλος ἄλλην λέγοντες, δοκοῦσι διαοωνεῖν. Πρῶτον μὲν οὖν τοῦτο λέγομεν, ὅτι ἄλλην ἔλευσιν λέγει Ματθαῖος γυναικῶν, καὶ ἄλλην Ἰωάννης, μιᾶς γυναικὸς τῆς Μαγδαληνῆς. Ἔπειτα τὸ, «ἑσπέρας βαθείας,» καὶ τὸ, «πρωῒ σκοτίας ἔτι οὔσης,» ὅπερ ἕτερος λέγει, «ὄρθρου βαθέος,» εἰς ταύτὸ φέρουσιν· ὥστε εἶναι μεσονύκτιον πάντας τούτους τοὺς καιρούς. Εἰ ὅὲ ἐρωτᾷς, πἄς τῶν φυλάκων παρακαθημένων Ἰωάννης καὶ Πέτρος εἰσήρχοντο εἰς τὸ μνημεῖον, καὶ αἱ γυναῖκες· ἀπλοῦς ὀ λόγος, ὅτι ἀναστάντος τοῦ Κυρίου, καὶ σὺν λακες ἀπῆλθον ἀπαγγέλλοντες τοῖς Φαρισαίοις, καὶ οὕτω τοῦ μνήματος ἀπαλλαγέντος τῆς στρατιωτικὴς φρουρᾶς, ἄδειαν ἔσχον οἱ μαθηταὶ προσέρχεσθαι.

PG 123, skenējuma lpp. ~780–786 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 20:5–10

„Un, ieliecies iekšā, viņš redz autus guļam, tomēr neiegāja. Tad atnāk Sīmanis Pēteris, viņam sekodams, un iegāja kapā, un redz autus guļam vienus pašus un sviedrautu, kas bija bijis uz Viņa galvas, nevis guļam kopā ar autiem, bet atsevišķi satītu vienā vietā. Tad iegāja arī otrs māceklis, kas pirmais bija nonācis pie kapa, un redzēja, un ticēja. Jo tie vēl nezināja Rakstus, ka Viņam jāceļas augšā no miroņiem. Tad mācekļi atkal aizgāja pie sevis.“ Ievēro man evaņģēlista nelielību: kā viņš rūpīgu izpēti piedēvē Pēterim. Jo pats, nonācis pirmais un redzējis „autus guļam“, viņš neko vairāk nepēta, bet gaida to. Bet Pēteris, visdedzīgākais, iegājis tālāk iekšā, visu rūpīgi aplūkoja, un tad arī šis, iegājis pēc viņa, „redzēja“ apbedīšanas autus atsevišķi guļam „un ticēja“ – nevis tam, ka Kungs augšāmcēlies, bet ka Viņš nozagts. Jo viņš ticēja Marijas vārdiem, kas bija sacījusi: „Kungu ir paņēmuši.“ Kāpēc viņš ticēja Marijai un nedomāja, ka Viņš augšāmcēlies? „Jo tie vēl nezināja Rakstus, ka Viņam jāceļas augšā no miroņiem“, un tāpēc ticēja Marijai, kas turēja aizdomās miesas zādzību un pārvietošanu. Tad viņi „aizgāja pie sevis“, tas ir, katrs savrup, neko vairāk neizpētījuši.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 20:5–10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ παρακύψας, βλέπει κείμενα τὰ ὁθόνια· οὐ μέντοι εἰσῆλθεν. Ἔρχεται οὖν Σίμων Πέτρος ἀκολαυθῶν αὐτῷ, καὶ εἰσῆλθεν εἰς τὸ μνημεῖον, καὶ θεωωοεῖ τὰ ἀθόνια κείμενα μόνα, καὶ τὸ σουδάριον, ὃ ἦν ἐπὶ τῆς κεφαλῆς αὐτοῦ, οὐ μετὰ τῶν ὀθονίων κείμενον, ἀλλὰ χωρίς ἐντετυλιγμένον εἰς ἕνα τόπον. Τότε οὖν εἰσῆλθε καὶ ὁ ἄλλος μαθητής ὁ ἐλθὼν πρῶτος εἰς τὸ μνημεῖον, καὶ ἴδε καὶ ἐπίστευσεν. Οὐδέπω γὰρ ᾔδεισαν τὴν Γραφὴν, ὅτι δεῖ αὐτδν ἐκ νεκρῶν ἀναστῆναι. Ἀπῆλθον οὖν πάλιν πρὸς ἑαυτοὺς οὶ μαθηταί.» Σκόπει μοι τὸ τοῦ εὐαγγελιστοῦ ἄτυφον, πῶς τὴν ἀκρίβειαν τῆς ἐρεύνης τῷ Πέτρω προσμαρτυρεῖ. Προφθάσας γὰρ αὐτὸς, καὶ ἰδὼν «τὰ ὁθόνια κείμενα,» οὐδὲν πλέον πολυπραγμονεῖ, ἀλλὰ ἀναμένει ἐκεῖνον. Πέτρος δὲ ὁ θερυότατος ἐνδοτέρω γενόυμενος, ἅπαντα κατώπτευσεν ἀκριβῶς, καὶ τότε οὗτος μετ´ ἐκεῖνον εἰσελθὼν, «εἶδε» τὰ ἐντάφια διγρημένως κείμενα, «καὶ ἐπίστευσεν,» οὐχ ὅτι ἀνέστη ὁ Κύριος, ἀλλ´ ὅτι ἐκλάπη. Ἐπίστευσε γὰρ τῷ τῆς Μαρίας λόγῳ εἰπούσης· «Ὅτι ἦραν τὸν Κύριον.» Διὰ τί ἐπίστευσε τῇ Μαρία, καὶ οὐκ ἐλογίσατο, ὅτι ἀνέστη; «Οὔπω γὰρ ᾔδεισαν τὴν Γραφὴν, ὅτι δεῖ αὐτὸν ἐκ νεκρῶν ἀναστῆναι,» καὶ διὰ τοῦτο ἐπίστεοσαν τῇ Μαρίᾳ, κλοπὴν καὶ μετάθεσν τοῦ σώματος ἠποπτευούσῃ. Οὗτοι μὲν οὖν «ἀπῆλθων πρὸς αὐτονς,» πωυτέστι, καθ´ ἑαυτοὺς, οὐδὲν πλέον περιεργασάμεοι.

PG 123, skenējuma lpp. ~780–786 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 20:11–13

„Bet Marija stāvēja ārā pie kapa un raudāja. Raudādama viņa ieliecās kapā un redz divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam vienu galvgalī un otru kājgalī, kur bija gulējusi Jēzus miesa. Un tie viņai saka: sieva, kāpēc tu raudi? Viņa tiem saka: tāpēc, ka paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur Viņu nolikuši.“ Bet Marija (jo sieviešu dzimums ir jūtīgs un asarām tuvs) stāv pie kapa un raud. Jo, tā kā viņai nebija Jēzus, viņa skatās uz vietu, kur tika nolikta ilgotā miesa, rasdama mierinājumu vienīgi tajā; tāpēc viņa arī tiek pagodināta ar lielāku parādīšanos nekā mācekļi. Jo ko tie neredzēja, to viņa skatīja – es saku, „divus eņģeļus“. Eņģeļu skats viņai kļuva par ļoti lielu mierinājumu. Jo arī viņu izskats bija gaišs, un tas, ka tie sēdēja „viens galvgalī un otrs kājgalī“, rāda, ka tie zina ko vairāk un, ja tiktu jautāti, varētu pamācīt. Arī vārdi „kāpēc tu raudi?“ ir pilni lielas līdzjūtības. Jo, lai viņa kā sieviete neapjuktu, ar šo jautājumu tie nomierina viņas satraukumu, tik līdzjūtīgi un lēnprātīgi jautādami: „Sieva, kāpēc tu raudi?“ Bet viņa, reizē kaislīgi un mīloši, saka: „Tāpēc, ka paņēmuši manu Kungu“, tāpēc es raudu; jo es nezinu, kur Viņu pārvietojuši, lai es, turp aizgājusi, apkamptu miesu un rastu kaut nelielu mierinājumu. Bet tu man saproti Pēteri kā darbīgo un dedzīgo, bet Jāni – kā kontemplatīvo un apdāvināto dievišķo lietu atziņā. Bieži tad kontemplatīvais apsteidz ar atziņu un apdāvinātību, bet darbīgais atpaliek, tomēr ar dedzību un lielu centību pārspēj tā asumu, un darbīgais pirmais ierauga kādu dievišķu noslēpumu. Vai tad nav kaut kas tāds arī mācībās? Jo arī tur, ja ir divi bērni, mazāk apdāvinātais un lēnākais ar centību apsteidz otra dabas ātrumu. Arī garīgajās lietās bieži darbīgais un vārdos nemācītais uztver kādu domu, labāku nekā kontemplatīvais. Bet arī ikviena dvēsele, kas kļuvusi kaislību valdniece, tiek saukta par Mariju. Šķīstīta caur bezkaislību, tā redz Jēzu, Dievu un reizē cilvēku. Jo no eņģeļiem tas, kas sēž „galvgalī“, ir Dievības simbols, bet tas, kas „kājgalī“, – Vārda iemiesošanās pēdējos laikos.

Piezīmes (1)
  1. „Marija“ – Teofilakts, šķiet, domā vārda nozīmi „kundze, valdniece“ (aram. mārā – „kungs“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 20:11–13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Μαρία δὲ εἰστήκει πρὸς τὸ μνημεῖον κλοίονσα ἔξω. Ὡς οὖν ἔκλαιε, παρέκυψεν εἰς τὸ μνημεῖον· καὶ θεωρεῖ δύοἀγγέλους ἐν λευκοῖς καθ· εζομένους, ἕνα πρὸς τῇ κεφαλῆ, καὶ ἕνα πρὸς τοῖ ποσὶν, ὅπου ἔκειτο τὸ σῶμα τοῦ Ἰησοῦ. Καὶ λέγουσιν αὐτῇ ἐκεῖνοι· Γύναι, τί κλαίεις; Λέγει αὐτοῖς· Ὅτι ἦραν τὸν Κύριόν μου, καὶ οὐκ οἶδα ποῦ ἔνῃκαν αὐτόν.» Μαρία δὲτὸ γὰρ γυναικεῖον γένος περιπαθὲς καὶ φιλόδακρυ πρὸς τὸ μνημεῖον ἴσταται καὶ κλαίει. Ἐπεὶ γὰρ οὐκ εἶχε τὸν Ἰησοῦν, πὸν τόπον βλέπει ἔνθα τὸ ποθούμενον σῶμα κατ ετέθη, ἐκ τούτου μόνου παραμυθίαν εὑρίσκουσα· δθεν καὶ ἀξιοῦται μείζονος ὀπτασίας, ἢ οἱ μαθηταί. Ἃ γὰρ ἐκεῖνοι οὐκ εἶδον, ταῦτα αὐτὴ τεθέαται, «δύο ἀγγέλους» φημί. Κς μεγίστην δὲ αὐτῇ παραμυθίαν ἡ τῶν ἀγγέλων ὄψις ἐγένετο. Καὶ γὰρ τὸ σχῆμα αὐτῶν φαιδρὸν, καὶ τὸ καθῆσθαι δὲ αὐτοὺς, «ἕνα πρὸς τῇ κεφαλῇ, καὶ ἕνα πρὸς τοῖς ποσὶν,» ἐμφαίνει αὐτοὺς εἰδότας τι πλέον, καὶ ἐὰν ἐρωτήθῶσι. διδάξαι δυναμένους. Καὶ τὸ εἰπεῖν δὲ, «Τί κλαίεις,» συμπαθείας πολλῆς γέμει. Ἵνα γὰρ μὴ ταραχθῇ ὡς γυνὴ, διὰ τῆς ἐρωτήσεως ταύτης καταστέλλουσιν αὐτῆς τὴν ταραχὴν, συμπαθῶς οὕτω καὶ πράως ἐρωτήσαντες· «Γύναι, τί κλαίεις; » Ἡ δὲ ποριπαθῶς ἅμα καὶ φιλοστόργως, «Διότι ἡραν τ´ ν Κυριόν μου,» φησί, διὰ τοῦτο κλαίω· οὐ γὰρ. σῖδα ποῦ μετέθηκαν αὐτὸν, ἵνα ἐκεῖσε ἀπελθοῦσα, περιχυθῶ τῷ σώματι, καὶ παραμυθίαν εὐρήσω μετρίαν γοῦν. Σὺ δέ μοι νόει Πέτρον μὲν, τὸ πρακτικὸν καὶ θερμόν· Ἰωάννην δέ, τὸ θεωρητικὸν καὶ εὐφυές περὶ τὴν τῶν θείων γνῶσιν. Πολλάκις οὖν προλαμβάνει μὲν ὁ θεωρητικὸς τῇ γνώσει καὶ τῇ εὐφυΐᾳ· ὁ δὲ πρακτικὸς, ὑστερεῖ, ἀλλ´ ὅμως τῇ θερμότητι καὶ πολλῇ σπουδῇ νικᾷ τὴν ἐκείνου ὀξύτητα, καὶ βλέπει πρῶτος θεῖόν τι μυστήριον ὁ πρακτικός. Ἢ οὐχὶι σοιοῦτόν τι καὶ ἐν τοῖς μαθήμασι γίνεται; Καὶ γὰρ ἐν τούτοις δύο παίδων ὄντων, ὁ ἀφυέστερος καὶ ἀργότερος προλαμβάνει τῇ σπουδῇ τὸ τάχος τῆς τοῦ ἑτέρου φύσεως. Κἀν τοῖς πνευματικοῖς δὲ πολλάκις ὁ πρακτικὸς καὶ ἰδιώτης τῷ λόγῳ, νόημά τι ἐδέξατο κρεῖττον τοῦ θεωρητικοῦ. Ἀλλὰ καὶ πᾶσα ψυχὴ κυριεύσασα τῶν παθῶν Μαρία λέγεται Καθασθε-α οὖν διὰ τῆς ἀπαθείας, ὁρᾷ τὸν Ἰησοῦν Θεὸν ὁμοῦ καὶ ἄνθρωπον. Οἱ γὰρ ἄγγελοι, ὁ μὲν «πρὸς τῇ κεφςλῇ » καθήμενος τῆς θεότητός ἐστι σύμβολον· ὁ δὲ «πρὸς τοῖς ποσι, »τῆς ἐσχέτης τοῦ Δόγου σαρκώσεως. οοικευρΟΟϛΙ

PG 123, skenējuma lpp. ~780–786 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 20:14–18

„Un to sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redz Jēzu stāvam, bet nezināja, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai saka: sieva, kāpēc tu raudi? Ko tu meklē? Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, Viņam saka: kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, saki man, kur tu Viņu esi nolicis, un es Viņu paņemšu. Jēzus viņai saka: Marija! Viņa, pagriezusies, Viņam saka: Rabūni! – kas nozīmē: Mācītāj! Jēzus viņai saka: neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu uzkāpis pie Sava Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es uzkāpju pie Sava Tēva un jūsu Tēva, un pie Sava Dieva un jūsu Dieva. Marija Magdalēna nāk un vēsta mācekļiem, ka redzējusi Kungu un ka Viņš viņai to sacījis.“ Kādēļ Marija pagriezās atpakaļ? Viņa taču runāja ar eņģeļiem – kas viņai notika, ka viņa pagriezās atpakaļ? Šķiet, ka, kamēr viņa runāja ar eņģeļiem, Jēzus, nostājies aiz viņas, tos satrieca, un tie, ieraudzījuši Valdnieku, ar stāju, kustību un skatienu tūdaļ parādīja, ka redz Kungu; un sieviete, to redzējusi, pagriezās atpakaļ. Eņģeļiem Viņš varbūt parādījās satriecošā veidā, bet Marijai ne, bet vienkāršā un parastā. Tāpēc viņa arī domāja, ka Viņš ir dārznieks – protams, tā dārza, kurā bija kaps. Tāpēc viņa arī saka: „Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis“, tas ir: ja tu Viņu nozagi; un nesaka „Jēzu“, bet „Viņu“, runādama it kā ar zinātāju. „Ja tu tad Viņu esi aiznesis“, tas ir, paņēmis un nozadzis no šejienes, „saki man, kur tu Viņu esi nolicis, un es Viņu paņemšu“ un pārnesīšu uz citu vietu, kur Viņš tiks godam apbedīts. Jo varbūt viņa baidījās, ka jūdi varētu zaimot arī mirušo miesu, un tāpēc gribēja to pārnest uz citu, nezināmu vietu. Mīloša tad bija sievietes doma, tomēr nespēja iedomāties neko augstu. Tāpēc arī Kungs, tā kā viņa pati nespēja domāt ko augstu, dara Sevi viņai zināmu ar Savu balsi. Jo, nosaucis tikai vārdu, Viņš ar to ielika viņā atziņu. Kā jūdiem Viņš reizēm bija pazīstams, bet reizēm, klāt būdams, palika neatpazīts, tāpat arī, runādams, Viņš darīja Sevi pazīstamu tad, kad gribēja; tā arī tagad, kad gribēja, Viņš darīja Sevi Marijai zināmu ar balsi. Jo arī iepriekš Viņš viņu uzrunāja: „Sieva, kāpēc tu raudi?“, bet sieviete Viņu nepazina, jo Jēzus to negribēja; bet kad Viņš gribēja, tad tika pazīts pēc balss. „Viņa, pagriezusies, Viņam saka.“ Ko tas nozīmē? Viņa runāja ar Viņu un sacīja: „Saki man, kur tu Viņu esi nolicis“; un tagad evaņģēlists saka: „pagriezusies“. Šķiet tad, ka, pateikusi: „Kur tu esi nolicis?“, viņa pagriezās pret eņģeļiem, varbūt jautādama, kāpēc tie satrūkušies; tad Kristus viņu pasauca, satrieca ar balsi un pagrieza no tiem pie Sevis, un tā viņa, Viņu pazinusi, sacīja: „Rabūni“ un gribēja pienākt pie Viņa un būt ar Viņu kā iepriekš un varbūt Viņu kā ilgoto apkampt; bet Viņš, pacelt gribēdams viņas prātu, lai viņa domātu par Viņu ko augstāku un izturētos pret Viņu godbijīgāk, sacīja: „Neaizskar Mani“, tas ir: lietas vairs nav tādas pašas kā agrāk, un Es arī vairs nebūšu ar jums tāpat. Jo, lai gan Viņš to nesacīja ar vārdiem, tā tas tomēr saprotams. Jo Es gatavojos uzkāpt pie Sava Tēva un uz turieni steidzos. Bet pret To, kas uz turieni steidzas un kam vairs nav tādas miesas, lai uzturētos kopā ar cilvēkiem, jāizturas godbijīgāk, kā pret tādu, kas ir pāri parastai saskarsmei un pieskārienam jeb kopdzīvei. Ievēro, cik daudz jēgas evaņģēlists izteicis īsi. Jo viņš sacīja: „Neaizskar Mani“; tad, it kā kāds būtu jautājis: kāpēc? – tāpēc, Viņš saka, ka Manai miesai vairs nebūs tādas, kas piemērota dzīvei uz zemes, bet debesīm un augšienei. Tad atkal, it kā kāds būtu iebildis: un kādēļ tad Tu vēl staigā virs zemes, būdams tādā miesā? – „Jo Es vēl neesmu uzkāpis, Viņš saka, pie Sava Tēva“, bet gatavojos uzkāpt. To Viņš rāda ar tālākajiem vārdiem, sacīdams: „Bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es uzkāpju pie Sava Tēva un jūsu Tēva“, kaut gan Viņš neuzkāpa tūlīt, bet pēc četrdesmit dienām. Kā tad Viņš tā saka? Gribēdams pacelt viņas prātu un pārliecināt, ka Viņš aiziet uz debesīm, un ar to viņu mierināt. Bet, sacījis „brāļiem“, Viņš piebilst arī: „jūsu Tēva“. Jo Dievs ir arī mūsu Tēvs, bet pēc žēlastības, bet Kungam Viņš ir Tēvs pēc dabas; un, otrādi, Dievs Viņš ir mums pēc dabas, bet Kungam – pēc cilvēcības. Jo Viņš kļuva Viņam par Dievu, tā kā Viņš bija pieņēmis cilvēka dabu. Tad Marija, pagodināta ar šādiem vārdiem, aiziet un to pavēsta mācekļiem; tik laba ir pastāvīga palikšana klāt un pacietība. Paliec tad klāt arī tu, un varbūt tu ko uzzināsi un kļūsi par Vārda mācekļu skolotāju.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 20:14–18; Jņ. 20:2; Ap. d. 1:3

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ ταῦτα εἰποῦσα, ἐστράφη εἰς τὰ ὀπίσω αὶ θεωριεῆ τὸν Ἰησοῦν ἑστῶτα, καὶ οὐκ ἤδει ὅτι παοῦς ἐστι. Λέγει αὐτῇ ὁ Ἰησοῦς· Γύναι, τί κλαίείς ὅ τῖνα ζητεῖς; Ἐκείνη δὲ δοκοῦσα, ὅτι ὁ κητοὺὔόῆ ἐετι, λέγει αὐτῷ· Κύριε, εἰ σὺ ἐβάστασας αὐἈν. εἰπέ μοι, ποῦ ἔθηκας αὐτὸν, κἀγὼ αὐτὸν ἀρῶ, Λέγει αὐτῇ ὁ Ἰησοῦς· Μαρία. Στραφεῖσα ἐκείνη λέγει αὐ ᾧ· Ῥαβουνὶ, ὃ λέγεται, διδάσκαλε. Λέγει αὐτῆ ὃ Ἰησοῦς· Μή μου ἅπτου· οὔπω γὰρ ἀναβέὄηκα πρὸς τὸν Πατέρα μου. Πορεύου δὲ πρὸς τοὺς ἀδελφούς μου, καὶ εἰπὲ αὐτοῖς· Ἀναβαίνω πρὸς τὸν Πατέρα μου, καὶΓατέρα ὑμῶν, καὶ Θεόν μου, καὶ θεόν ὑμῶν. Ἔρχεται Μαρία ἢ Μαγδαληνὴ, ἀπαγγέλλουσα τοῖς μαθηταῖς, ὅτι ἑώρακε τὸν Κύριον, καὶ σαῦτα εἶπεν αὐτῇ.» Τίνος ἕνεκεν ἐστράφη εἰς τὰ πίσω Μαρία; πρὸς γὰρ τοὺς ἀγγέλους ὁμιλοῦσα, τί τέπονθεν. ἵνα σιραφῇ εἰς τὰ ὀπίσω; Ἔοικεν οὖν ἐν δσῳ αὕτη τοῖς ἀγγέλοις ὡμίλει, ὁ Ἰησοῦς ἐπιστὰς ὄπισθεν αὐτῆς, ἐκπλῆξαι αὐτοὺς, κἀκείνους θεασαμένους τὸν Δεσπότην, καὶ τῷ σχήματι, καὶ τῷ κινήματι, καὶ τῷ βλέμματι ἐμφῆναι εὐθίως, ὅτι τὸν Κὐοιον εἶδον, καὶ τοῦτο τὴν γυναῖκα ἰδοῦσαν ἐπιστραφῆναι εἰς τὰ ὀπίσω. Τοῖς μὲν οὗν ἀγγέλοις τυχὸν ἐν ἐκπλήττοντι σχήματι ἐφάνη, τῆ δὲ Μαρίᾳ οὐκ ἔτι, ἀλλ´ ἐν εὐτελεῖ καὶ κοινῷ. Διὸ καὶ κηπουρὸν αὐτὸν ἐνόμισεν εἶναι, τοῦ κήπου δηλαδὴ ἐκείνου, ἐν ᾧ τὸ μνημεῖον ἦν. Ὅύεν καί φησι· «Κύριε, εἰ σὺ ἐβάστασας αὐτόν·» τουτέστιν, Εἰ σὺ ἔκλεψας· καὶ οὐ λέγει τὸν Ἰηροῦν, ἀλλ´, «αὐτὸν,» ὡς πρὸς εἰδότα ποιουμένη τὸν λόγον. «Εἰ σὺ τοίνυν ἐβάστα. σας,» ἤτοι ἦρας, καὶ ἔκλεψας ἐντεῦθεν, «εἰπέ μοι ποῦ ἔθηκας αὐτὸν, καγὼ αὐτὸν ἀρῶ,» καὶ μεταθήσω εἰς ἕτερον τόπον, ἔνθα μεγαλοπρεπῶς ταφήεσται. Ἱσως γὰρ ἐφοβεῖτο μήπως οἱ Ἰουδαῖοι καὶ νεκρῷ τῷ σώματι ἐμπαροινήσωσι, καὶ διὰ τοῦτο ἐβούλετο εἰς ἕτερον τόπον ἄγνωστον μεταθεῖναι τοῦτο. Φιλόστοργος μὲν οὖν ἡ γνώμη τῆς γυναικὸς, οὐ μὴν ὑψηλόν τι φαντασθῆναι δυναμένη. Διὸ καὶ ὁ Κύριος, ἐπεὶ μὴ ἀφ´ ἑαυτῆς ἠδυνήθη ὑψηλόν τι νοῆσαι, ἀπὸ τῆς αὐτοῦ φωνῆς γνωρίζει αὐτῇ ἑαυτόν. Καλέσας γὰρ μόνον τὸ ὄνομα, αὐτῇ γνῶσιν διὰ τοήτου ἐντέθεικεν. Ὥσπερ τοῖς Ἰουδαίοις ποτὲ μὲν ἐγνωρίζετο, ποτὲ δὲ ἄδηλος ἦν καὶ παρών· οὕτω καὶ φθεγγόμενος, ἡνίκα ἐβούλετο, τότε γνώριμον ἑαυτὸν ἐποίει· ὥσπερ οὖν καὶ νῦν, ὅτε ἐβουλήθη, τότε τῇ Αίαρίᾳ ἐγνώρισεν ἑαυτὸν διὰ τῆς φωνῆς. Ἐπεὶ πάντως καὶ πρότερον ἐφώνησεν αὐτῇ· «Γύναι, τί κλαίεις; Ἀλλ´ οὐκ ἐπέγνω ἡ γυνή· οὐ γὰρ ἤθελεν ὁ Ἰησοῦς. Ὅτε δὲ ἠθέλησε, τότε διὰ τῆς φωνῆς ἐπεγνώσθη. «Στραφεῖσα ἐκείνη, λέγει αὐτῷ.» Τί τοῦ το; Πρὸς αὐτὸν διελέγετο, καὶ ἔλεγεν· «Εἰπέ μοι, ποῦ ἔθηκας αὐτόν; Καὶ νῦν ὁ εὐαγγελιστὴς λέγει, δτι «στραφεῖσα.» Δοκεῖ οὖν μετὰ τὸ εἰπεῖν αὐτὴν τὸ, «Ποῦ ἔθηκας;» ἐπιστραφῆναι πρὸς τοὺς ἀγγέλοως ·, ἐρωτήσουσαν τάχα τί ἐξεπλάγησαν, εἰτα τὸν Χριστ´ ν καλέσαντα αὐτὴν, πλῆξαί τε διὰ τῆς φωνῆ· καὶ ἐπιστρέψαι πρὸς ἑαυτὸν ἀπ´ ἐκείνων, καὶ οὕτως ἐπιγνοῦσαν, «Ῥαβουν,» εἰπεῖν, καὶ βούλεσθαι ξὰν προσελθεῖν αὐτῷ, καὶ συνεῖναι αὐτῷ ὥσπερ καὶ πρότερον, καὶ τυχὸν ὡς ποθουμένῳ περιχυθῆναι· τὸν δὲ ἀνάγοντα αὐτῆς τὴν διάνοιαν, ὥστε κρεῖττόν τι περὶ αὐτοῦ ἐννοεῖν, καὶ αἰδεσιμωτέρως αὐτῷ προσέχειν, εἰπεῖν· «Μή μου ἅπτου·» τουτέστιν, Οὐκ ἔτι ἐν τοῖς αὐτοῖς, οἷς καὶ πρώην, εἰσὶ τὰ πράγματα, οὐδὲ ὁμοίως μέλλω συνεῖναι ὑμῖν. Εἰ γὰρ καὶ μὴ τοῖς ῥήμασι τοῦτο εἶπεν, ἀλλά γε οὕτω νοεῖται. Μέλλω γὰρ ἀναβῆναι πρὸς τὸν Πατέρα μου, καὶ ἐκεῖ σπεύδω. Τῷ δὲ ἐκεῖ σπεύδοντι, καὶ μηκέτι τοιοῦτον ἔοντι σῶμα. οἶον μετὰ ἀνθρώπου ἀναστρέφεσθαι, εὐλαβέστερον δεῖ προσέχειν, καὶ ὡς κρείττονι τῆς κοινῆς καὶ ὁμιλίας καὶ ἀφῆς, ἤτοι συναναστροφῆς. Ὅρα δὲ, πόσον νοῦν συντόμως ὁ εὐαγγελιστὴς ἐξέφρασεν. Επε γάρ· «Μή μου ἅπτου· « εἰτα ὥσπερ τινὸς ἐρωτήσαντος· Διατί; Διότι, φησί, οὐκ ἔτι τοιοῦτον ἔσται μοι τὸ σῶμα, οἰον τῇ ἐν γῇ πολιτείᾳ οἰκεῖον εἶναι, ἀλλὰ τῷ οὐρανῳ καὶ τοῖς ἄνω. Εἶτα πάλιν ὥσπερ ἀνθυπενεγκόντος· Καὶ τίνοἕνεκεν λοιπὸν ἐν γῇ περιπατεῖς τοιοῦτον ἔχων σῶμα; «Οὔπω γὰρ, φησὶν, ἀναβέβηκα πρὸς τὸν Πατέρα μου,» μέλλω δὲ ἀναβῆναι. Τοῦτο γὰρ διὰ τῶν ἑξῆς δηλοῖ, εἰπών· «Πορεύου δὲ πρὸς τοὺς ἀδελφούς μου, καὶ εἰπὲ αὐτοῖς· Ἀναβαίνω πρὸς τὸν Πατέρα. μου, καὶ Πατέρα ὑμῶν·» καίτοι οὐκ εὐθὺς ἔμελλεν ἀνελθεῖν, ἀλλὰ μετὰ τεσσαράκοντα ἡμέ ας. Πῶς οὖν οῦτό φησιν; Ἀναστῆσαι βουλόμενος αὐτῆς τὴν διάνοιαν, καὶ πεῖσαι, ὅτι εἰς οὐρανοὺς ἄπεισι, καὶ διὰ τούτου παραμυθήσασθαι. «Ἀδελφοὺς » δὲ εἰπὼν, ἐπάγει καὶ, «Πατέρα ὑμῶν.» Πατὴρ γὰρ ὁ Θεὸς καὶ ἡμῶν, ἀλλὰ χάριτι· τοῦ δὲ Κυρίου Πατὴρ φύσει· ὥσπερ οὗν καὶ Θεὸς τοὔμπαλιν ἡμῶν μὲν φύσει, τοῦ δὲ Κυρίου κατὰ τὸ ἀνθρώπινον. Θεὸς γὰρι αὐτοῦ ἐγένετο, ὡς τὴν ἀνθρωπίνην φύσιν ἀνειληφότος. Ἄπεισιν οὖν Μαρία τοιούτων ἀξιωθεῖσα ῥημάτων, καὶ ἀπαγγέλλει ταῦτα τοῖς μαθηταῖς· τοσοῦτόν ἐστι προσεδρεία καὶ καρτερία καλόν. Προσέδρευε. οὐν καὶ σὺ, καὶ μαθήσῃ τι τάχα, καὶ τῶν μαθητῶν τοῦ λόγου γενήσῃ διδάσκαλος,

PG 123, skenējuma lpp. ~780–786 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 20:19–23

„Bet tās pašas dienas vakarā, pirmajā sabatu dienā, kad durvis tur, kur mācekļi bija sapulcējušies, bailēs no jūdiem bija aizslēgtas, atnāca Jēzus un nostājās vidū, un tiem saka: miers jums! Un to sacījis, Viņš tiem rādīja rokas un Savus sānus. Tad mācekļi priecājās, Kungu redzēdami. Tad Jēzus tiem atkal sacīja: miers jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es sūtu jūs. Un to sacījis, Viņš uzpūta un saka tiem: ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie ir piedoti; kam jūs tos paturēsiet, tiem tie ir paturēti.“ Tā kā Marija to bija pavēstījusi mācekļiem un bija ticams, ka tie vai nu viņai neticēs, vai, ticējuši, bēdāsies, ka paši nav tikuši pagodināti Viņu redzēt, tāpēc tajā pašā dienā Viņš nostājas viņu priekšā, kad tie alka, dzirdējuši no sievietes, ka Viņš augšāmcēlies, bet baidījās no jūdiem un tāpēc vēl vairāk ilgojās redzēt savu vienīgo mierinājumu. Viņš nostājas viņu priekšā vakarā (jo Viņš gaidīja, lai visi sapulcētos) un „durvīm esot aizslēgtām“, lai parādītu, [ka Viņš] tāpat [augšāmcēlās] arī tad, kad akmens gulēja uz kapa. Bet kā tie Viņu neturēja par spoku, varētu kāds brīnīties. Visvairāk sieviete, iepriekš atnākusi, bija radījusi lielu ticību; bez tam Viņš tiem parādīja rāmu vaigu un reizē ar balsi nomierināja viņu viļņojošās domas, sacīdams: „Miers jums“, tas ir: neuztraucieties. Reizē Viņš viņiem atgādina arī vārdu, ko bija sacījis pirms krusta: „Savu mieru Es jums dodu.“ „Tad tie priecājās, Kungu redzēdami.“ Jo arī to Viņš bija pareģojis pirms krusta: „Es jūs redzēšu, un jūsu sirds priecāsies.“ Bet tā kā viņiem bija nesamierināms karš ar jūdiem, Viņš viņiem atkal saka: „Miers.“ Jo kā sievietēm Viņš sacīja: „Priecājieties“, tāpēc ka to dzimums bija bēdās, tā šiem Viņš dod mieru kara dēļ, kas viņiem bija ar tiem un kas būs visiem. Atbilstoši tad tām – „priecājieties“, jo tās bija nolādētas bēdās dzemdēt; bet vīriem – mieru, karu dēļ, kas būs sludināšanas dēļ. Reizē Viņš rāda arī krusta panākumus; un tie bija miers. Tāpēc arī: tā kā, Viņš saka, caur krustu miers ir panākts, Es sūtu jūs sludināt. Mierinādams un iedrošinādams viņus, Viņš saka: „Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es sūtu jūs.“ Jūs uzņematies, Viņš saka, Manu darbu; tāpēc esiet drošsirdīgi, jo Es būšu ar jums. Ievēro varu: Viņš nesacīja: „Es lūgšu Savu Tēvu, un Viņš sūtīs jūs“, bet: „Es sūtu jūs.“ Viņš uzpūš un dod viņiem Svēto Garu, tagad viņiem nepiešķirdams Svētā Gara pilnīgo dāvanu (to Viņš grasījās dot Vasarsvētkos), bet darīdams viņus spējīgus Gara uzņemšanai. Jo „ņemiet Svēto Garu“ nozīmē: kļūstiet spējīgi uzņemt Garu. Var arī teikt, ka Viņš tiem deva kādu varu un garīgu žēlastību – nevis augšāmcelt mirušos un darīt brīnumus, bet piedot grēkus. Tāpēc Viņš arī piebilda: „Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie ir piedoti“, rādīdams, ka Viņš tiem devis šo garīgo dāvanu veidu – grēku piedošanu; bet pēc debesīs uzņemšanas pats Gars, nonācis, viņiem bagātīgi piešķīra arī zīmju un visu citu dāvanu spēkus. Ir vērts pajautāt, kādēļ Viņš parādās mācekļiem nevis Galilejā, bet Jeruzālemē, kaut gan Matejs un Marks saka, ka Viņš viņiem apsolījis parādīties Galilejā; kā tad Viņš parādās Jeruzālemē? Tad daži saka: un kas par to? Jo Viņš nesacīja: „Tikai Galilejā Es jums parādīšos, bet Jeruzālemē neparādīšos“; tā ka tas ir devības pārpilnība, nevis apsūdzība melos. Turklāt Viņš sola, ka Galilejā Viņu redzēs visi mācekļi, ne tikai divpadsmit, bet arī septiņdesmit, bet Jeruzālemē – tikai [divpadsmit]. Jo visiem Viņš parādījās Galilejā, bet divpadsmit – Jeruzālemē. Tā kā bija vairākas parādīšanās, vieni pierakstīja šīs, citi – tās. Gadās arī, ka, diviem evaņģēlistiem aplūkojot to pašu notikumu, otrais papildina to, ko pirmais pateicis nepilnīgi. Bet ievēro man priesteru cieņu, ka tā ir dievišķa; jo grēkus piedot ir Dieva darbs. Tādēļ viņi jāgodā kā Dievs. Jo pat ja tie ir necienīgi, kas par to? Viņi ir dievišķo dāvanu kalpi, un žēlastība darbojas caur viņiem, kā tā runāja arī caur Bileāma ēzeli; tātad mūsu necienīgums [žēlastībai] netraucē. Tāpēc, tā kā žēlastība tiek dota caur priesteriem, tie ir jāgodā.

Piezīmes (2)
  1. „Nolādētas bēdās dzemdēt“ – sal. 1. Moz. 3:16.
  2. „Galilejā“ – Mt. 26:32; 28:7; Mk. 14:28; 16:7.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 20:19–23; Jņ. 14:27; Jņ. 16:22; Mt. 28:9; 1. Moz. 3:16; Ap. d. 2:1–4; Mt. 28:7; Mk. 16:7; Mk. 2:7; 4. Moz. 22:28

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὔσης οὖν ὀψίας τῇ ἡμέρᾳ ἐκείνῃ τῇ μιᾷ τῶν Σαββάτων, καὶ τῶν θυρῶν κεκλεισμένων, ὅπου ἦσαν οἱ μαθηταὶ συνηγμένοι διὰ τὸν φόβον τῶν Ἰολ, δαίων, ἦλθεν ὁ Ἰησοῦς, καὶ ἔστη εἰς τὸ μέσον, καὶ λέγει αὐτοῖς· Εἰρήνη ὑμῖν. Καὶ τοῦτο εἰπὼν, ἔδειξεν αὐτοῖς τὰς χεῖρας καὶ τὴν πλευρὰν αὐτοῦ. Ἐχάρησαν οὖν οἱ μαθηταὶ ἰδόντες τὸν Κύριον. Εἰπεν οὗν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς πάλιν· Ἐἰρήνη ὑμῖν· καθὼς ἀπέσταλκέ με ὁ Πατὴρ, κἀγὼ πέμπω ὑμᾶς. Καὶ τοῦτο εἰπῳν, ἐνεφύσησε, καὶ λέγει αὐτοῖς· Λάβετε Πνεῦμα ἅγιον· ἄν τινων ἀφῆτε τὰς ἀμαρτίας, ἀφίενται αὐτοῖς· ἄν τινων κρατῆτε, κεκράτηνται.» Ἐπειδὴ ἡΜαρία ἀπήγγειλε ταῦτα τοῖς μαθηταῖς, εἰκὸς δὲ ἦν ἢ ἀπιστῆσαι τούτους αὐτῇ ἢ πιστεύσαντας ἀλγῆσαι, ὅτι μὴ κατηξιώθησαν αὐτοὶ τοῦ ἰδεῖν αὐτὸν, διὰ τοῦτο τῇ αὐτῇ ἡμέρᾳ αὐτοῖς ἐφίσταται διψῶσι μὲν, ἐκ τοῦ ἀκοῦσαι παρὰ τῆς γυναικὸς, ὅτι ἀνέστη, φοβουμένοις δὲ τοὺς Ἰουδαίους, καὶ διὰ τοῦτο ποθοῦσι πλέον ἰδεῖν τὴν μόνην αὐτοῖς παραμυθίαν. Ἐφίσταται οὐν ἐσπέρας μὲν(νέμενε γὰρ ὥστε ἅπαντας συλλεγῆναι, «κεκλεισμένων δὲ τῶν θυρῶν,» ἵνα δείξῃ, οοιο ἠει οὖτως ἀέση, καὶ τοῦ λίθου ἐπικειμένου τῷ τάφω. Πῶς δὲ φάντασμα αὐτὸν οὐκ ἐνόμισαν, θαυμάσειν ἄν τις. Μάλιστα μὲν οὖν ἡ γυνὴ προλαβοῦσα πολλὴν τὴν πίστιν εἰργάσατο, ἄλλως δὲ, καὶ ἥμερον αὐτοῖς τὴν ὄψιν ἔδειξεν, ἅμα δὲ καὶ διὰ τῆς φωνῆς ἐπράῦνεν αὐτῶν τὴν διάνοιαν κυμαίνουσαν, εἰπώκ τὸ, «Εἰρήνη ὑμῖν·» τουτέστι· Μὴ θορυβεῖσθε· ἄμα δὲ, ἀναμιμνήσκει αὐτοὺς καὶ τοῦ ῥήματος, ἂ πρὸ τοῦ σταυροῦ εἶπεν αὐτοῖς· «Εἰρήνην τὴν ἐμὴν διδωμι ὑμῖν. «Ἐχάρησαν δὲ ἰδόντες τὸν Κύριον.» Καὶ γὰρ καὶ τοῦτο προεῖπε πρὸ τοῦ σταυροῦ, ὅτι, «θψομαι ὑμᾶς, καὶ χαρήσεται ὑμῶν ἡ καρδία.» Ἐπειδὴ δὲ πρὸς Ἰουδαίους πόλεμον εἶχον ἄσπονδον, πάλιν αὐτοῖς φησι τὸ, «Εἰρήνη.» Ὥσπερ γὰρ ταῖς τυναιξιν εἰπε, «Χαίρετε,» διότι ἐν λύπαις ἦν τὸ γένος· οὕτω τούτοις τὴν εἰρήνην δίδωσι διὰ τὸν πόλεμον, ὅν πρὸς αὐτοὺς εἶχον καὶ σχεῖν ἔμελλον πάντες. Καταλλήλως οὗν κἀκείναις μὲν τὸ, «Καῖρε·» ἐν γὰρ λύπαις τίκτειν κατηράθησαν· τοῖς δὲ ἀνδράσι τὸ εἰρηνεύειν, διὰ τοὺς πολέμους τοὺς ἕνεκα τοῦ κηριγματος. Ἄμα δὲ ἐμφαίνει καὶ τὰ κατορθώρατα τοῦ σταυροῦ· ταῦτα δὲ ἦν ἡ εἰρήνη. Διὸ καὶ, Ἐπεὶ, φησί, διὰ τοῦ σταυροῦ εἰρήνη κατώρθωται, πέμπω ὑμᾶς ἐπὶ τὸ κήρυγμα. Παραμυθούμενος δὲ αὐτοὺς, καὶ παραθαῤόύνων, φησί· «Καθὼς ἀπέσταλκέ με ὁ Πατὴρ, καγὼ πέμπω ὑμᾶς.» Τὸ γὰρ ἔργον τὸ ἐμόν, φησὶν, ἀναδέχεσθε, ὥστε θςῤῥεῖτε, ὅτι συνέσομαι ὑμῖν. Ὅρα δὲ τὴν αὐθεντίαν· οὐκ εἶπεν, ὅτι Παρακαλέτω τὸν Πατέρα μου, καὶ πέμψει ὑμᾶς, ἀλλ, «Ἐγὼ πέμπω ὑᾶς.» Ἐμφυσᾷ δέ, καὶ δίδωσιν αὐτοῖς Πiνεῦμα ἅγιον, οὐ τὴν τελείαν δωρεὰν τοῦ ἁγίου Πνεύματος νῦν αὐτοῖς νέμωνταύτην γὰρ ἐν τῇ Πεντηκοστῇ ἔμελλεν δοῦναι, ἀλλὰ πρὸς ὑποδοχὴν τοῦ Πνεύματος ἐπίτηδείους αὐτοὺς ποιῶν. Τὸ Κγὰρ, «Λάβετε Πνεῦμα ἅγιον,» ἀντὶ τοῦ. Γίνεσθε ἐπιτήδειοι πρὸς τὸ λαβεῖν Πνεῦμα. Ἔστι δὲ εἰπεῖν, ὅτι ἐξουσίαν τινὰ καὶ χάριν πνευματικὴν δέδωκεν αὐτοῖς, οὐχ ὥστε νεκροὺς ἐγείρειν καὶ δυνάμεις ποιεῖν, ἀλλ´ ὥστε ἀφιέναι τὰ ἁμαρτήματα. Διὸ καὶ ἐπήγαγεν· «Ἅν τινων σφῆτε τὰς ἀμαρτίας, ἀφίεν. ται αὐτοῖς· » δεικνὸς ὅτι τοῦτο τὸ εἶδος τῶν πνευματκπῶν χαρισμάτων αὐτοῖς δέδωκε, τὸ τῆς ἀφέσεως τῶν ἁμαρτιῶν· μετὰ δὲ τὴν ἀνάληψιν, αὐτὸ τὸ ΠνεῦΚμα κατελθὸν, καὶ τῶν σημείων καὶ παντὸς ἄλλου χαο ´σοατος τὰς δυνάμεις αὐτοῖς ἐπεδαψιλεύσατο. ὼξιονδὲ ζητῆσαι, τίνος ἔνεκεν οὐκ ἐν τῇ Γαλιλαίᾳ τοῖς μαθηταῖς ἐπιφαίνεται, ἀλλ´ ἐν τῇ Ἱερουσαλήμ· καίτοι ὁ γΙατθαῖος καὶ ὁ Μάρκος ὑποσχέσθαι αὐτὸν αὐτοῖς ἐν Γαλιλαίᾳ ὀφθήσεσθαί φασι· πῶς οὖν ἐν Ἱερουσαλὴμ ζαίνεται; Φασὶν οὖν τινες, ὅτι Καὶ τί τοῦτος Οὐ γὰρ ʹτν ὅτι Ἐν Γαλιλαίᾳ μόνον ὀφθήσομαι ὑμῖν, ιν δὲ Ἱερουσαλὴμ οὐκ ὀφθήσομαι· ὥστε ιλοτιμίας τοῦτο πλοῦτος, οὐ ψεύδους ἔχει κατηγορίαν. Ἐπειτα τὸ ὄψεσθαι αὐτὸν ἐν Γαλιλαία τοῖς τᾶσι μαθηταῖς, οὐχὶ τοῖς δώδεκα, ἀλλὰ καὶ τοῖς ἑβεομήκοντα ὑπισχνεῖται, ἐν Ἰερουσαλήμ δὲ μόνοις θεν. Πᾶσι μὲν γὰρ ἐν Γαλιλαίᾳ ὥφθη. τοῖς δὲ δίδεκα ἐν Ἱερουσαλήμ. Πλειόνων γὰρ γενομένων ὀπτασιῶν, οἱ μὲν τάσδε, οἱ δὲ τάσδε ἁνεγράψαντο. Ἔστι δ´ ὅτε καὶ περὶ τοῦ αὐτοῦ κεφαλαίου δύο δια. λαμβάνοντες εὐαγγελισταί, ἀναπληροῖ τὰ ὑπὸ τοῦ πρώτου λεχθέντα κατ´ ἔλλειψιν, ὁ δεύτερος. Σκόπει δέ μοι τῶν ἱερέων τὴν ἀξίαν, ὅτι θεία ἐστί Θεοῦ γὰρ, τὸ ἀφιέναι ἁμαρτίας. Οὕτως αὐτοὺς τιμητέον ὡς Θεόν. Κἂν γὰρ ἀνάξιοι ὧσι, τί τοῦτο; Τῶν θείων χαρισμάτων εἰσὶ διάκονοι, καὶ ἡ χάρις ἐνεργεῖ δ´ αὐτῶν, ὥσπερ οὖν καὶ διὰ τῆς ὄνου τοῦ Βαλαὰμ ἐλάλησεν· οὔκουν ἡ ἀναξιότης ἡμῶν τὰ κωλύει. Ὥστε ἐπεὶ δι´ ἱερέων ἡ χάρις χορηγεῖται, τιμητέον αὐτούς

PG 123, skenējuma lpp. ~780–786 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 20:24–29

„Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts Dvīnis, nebija ar viņiem, kad Jēzus atnāca. Tad citi mācekļi viņam sacīja: mēs esam redzējuši Kungu. Bet viņš tiem sacīja: ja es neredzēšu Viņa rokās naglu rētas un neielikšu savu pirkstu naglu rētās, un neielikšu savu roku Viņa sānos, es neticēšu. Un pēc astoņām dienām Viņa mācekļi atkal bija iekšā [un Toms ar viņiem. Jēzus atnāk], durvīm esot aizslēgtām, un nostājās vidū, un sacīja: miers jums! Tad Viņš saka Tomam: pasniedz savu pirkstu šurp un redzi Manas rokas, un pasniedz savu roku un ieliec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs. Toms atbildēja un Viņam sacīja: mans Kungs un mans Dievs! Jēzus viņam saka: tāpēc, ka tu Mani esi redzējis, tu esi ticējis; svētīgi tie, kas nav redzējuši un ir ticējuši.“ Toms nebija kopā ar mācekļiem; ticams, ka viņš pēc izklīšanas vēl nebija atkal pievienojies. Bet ko nozīmē „saukts Dvīnis“? Tas ir vārda „Toms“ tulkojums. Jo kā Kēfa tulkojumā ir Pēteris, tā arī Toms tiek saukts, tas ir, tulkots: Dvīnis. Pamatoti evaņģēlists piemin šo vārda tulkojumu, lai mums parādītu, ka viņš bija šaubīgs cilvēks un no paša sākuma tāds bija viņa raksturs, kā rāda arī vārds. Kad citi mācekļi viņam stāstīja par Kungu, viņš neticēja, ne tāpēc, ka uzskatīja tos par meļiem, bet tāpēc, ka augšāmcelšanās lietu domāja par neiespējamu; tāpēc viņu arī nosoda kā pārmērīgi ziņkārīgu. Jo kā viegli ticēt ir vieglprātība, tā stipri pretoties ir rupjība un neattapība. Un ievēro, ka viņš nesacīja vien, ka neticēs acīm, bet piebilda arī: „Ja neielikšu savu roku.“ Bet no kurienes viņš zināja, ka sāniem bija rētas? Dzirdējis no mācekļiem. Bet kādēļ Viņš viņam neparādās tūdaļ, bet pēc astoņām dienām? Lai viņš, līdzmācekļu pamācīts un dzirdēdams to pašu, iedegtos vēl lielākās ilgās un nākotnē kļūtu ticīgāks. Bet Valdnieks, gribēdams parādīt, ka Viņš bija klāt arī tad, kad Toms līdzmācekļiem runāja neticības vārdus, negaida, lai dzirdētu no viņa kaut ko tādu, bet pats apsteigdams izpilda, ko tas vēlējās; jo Viņš lietoja tā paša vārdus. Un ievēro: vispirms pārmetoši: „Pasniedz, Viņš saka, savu roku“, bet pēc tam pamācoši: „Neesi, Viņš saka, neticīgs, bet ticīgs.“ No tā skaidrs, ka šaubas bija no neticības, un velti daži izdabā Tomam, sacīdami, ka viņš neticēja viegli aiz precizitātes. Jo, lūk, Kungs viņu sauc par neticīgu. Bet ievēro, kā agrākais neticīgais, pieskāries sāniem, parādījās kā izcils teologs. Jo viņš mācīja divas dabas un vienu hipostasi vienā Kristū: sacīdams „Kungs“ – cilvēka dabu (jo „kungs“ tiek sacīts arī par cilvēkiem, kā: „Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis“), bet sacīdams „mans Dievs“ – dievišķo būtību; tomēr ka viens un tas pats ir Kungs un Dievs. Bet Kungs, rādīdams mums, ka tas ir ticības darbs – pieņemt neredzamo, saka: „Svētīgi tie, kas nav redzējuši un ir ticējuši.“ Ar to Viņš norāda uz mācekļiem, kas ticēja, ne naglu rētas, ne sānus nepataustījuši, un ne tikai uz tiem, bet arī uz tiem, kas ticēja pēc tam. Bet Viņš to sacīja, nevis atņemdams Tomam svētīgumu, bet mierinādams tos, kas nav redzējuši. Jo, tā kā daudzi saka: „Svētīgas tās acis, kas redzējušas Kungu“, Viņš tos mierina, ka svētīgāk ir neredzējušam ticēt. Bet kā neiznīcīga miesa izrādījās ar rētām un kļuva taustāma cilvēka rokai? Tāpēc, ka tas viss bija pazemīga nolaišanās. Jo miesa, kas ienāca „durvīm esot aizslēgtām“, bija tik smalka un viegla, atbrīvota no jebkāda rupjuma. Lai tad augšāmcelšanai tiktu ticēts, Viņš to rāda un tāpēc nostājas, nesdams krusta zīmes un brūces. Arī to, ko Viņš ēda, Viņš ēda nevis miesas vajadzības dēļ, bet lai apliecinātu augšāmcelšanos. Kā tad pirms krusta, staigādams pa viļņiem, Viņš nebija citas dabas miesā, tāpat arī tagad Viņš to rāda taustāmu un ar rētām; tomēr Viņš to nes arī neiznīcīgu, kaut arī taustāmu un redzamu. Jo tas tiek rādīts apliecināšanas dēļ, nevis miesas vajadzības un likuma dēļ. Jo viss ēstais nonāk atejā un pārvēršas; bet pēc augšāmcelšanās Kristū tā nebija, bet ēstais tika patērēts ar kādu neredzamu un dievišķu spēku, uzņemts tikai augšāmcelšanās apliecināšanai. Bet ievēro, kā viena cilvēka – Toma – dēļ Kungs neuzskatīja par necienīgu nolaisties un parādīt sānus, lai izglābtu vienu neticīgu dvēseli. Tā arī mums nav jānicina pat viens vienīgs un vismazākais.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 20:24–29; Jņ. 1:42; Mt. 13:16; Lk. 24:42–43; Mt. 14:25; Mt. 15:17; Mt. 18:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Θωμᾶς δὲ εἷς ἐκ τῶν δώδεκα, ὁ λεγόμενος Δίδυμος, οὐκ ἦν μετ´ αὐτῶν, ὅτε ἦλθεν ὁ Ἰησοῦς. Ἔλεγον οὖν αὐτῷ οἱ ἄλλοι μαθηταί· Ἑωράκαμεν τὸν Κύριον. Ὁ δὲ εἶπεν αὐτοῖς· Ἐὰν μὴ ἴδω ἐν ταῖς χερσὶν αὐτοῦ τὸν τύπον τῶν ἥλων, καὶ βάλω τὸνν δάκτυλόν μου εἰς τὸν τύπον τῶν ἥλων, καὶ βάλω τὴν χεῖρά μου εἰς τὴν πλευρὰν αὐτοῦ, οὐ μὴ πιστεύσω. Καὶ μεθ´ ἡμέρας ὀκτὼ πάλιν ἦσαν ἔσω οἱ ησοῦς τῶν θυρῶν κεκλεισμένων, καὶ ἔστη εἰς τὸ μέσον, καὶ εἶπεν· Εἰρήνη ὑμῖν. Εἶτα λέγει τῷ Θωμᾷ · Φέρε τὸν δάκτυλόν σου ὧδε, καὶ ἴδε τὰς χεῖράς, μου, καὶ φέρε τὴν χεῖρά σου, καὶ βάλε εἰς τὴν πλευράν μου καὶ μὴ γίνου ἄπιστος, ἀλλὰ πιστός. Ἀπα εκρίθη Θωμᾶς, καὶ εἶπεν· Ὁ Κύριός μου, καὶ ὁ Θεός μου. Λέγει αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Ὅτι ἑώρακάς με, πεπίστευκας · μακάριοι οἱ μὴ ἰδόντες, καὶ πιστεύσαν. τετ.» Οὐκ ἦν ὁ Θωμᾶς μετὰ τῶν μαθητῶν· εἰκὸς ὰρ αὐτὸν ἐκ τῆς διασπορᾶς μήπω ἐπισυναχθῆναι Τί δέ ἐστιν, «Ὁλεγόμενος Δίδυμος;» Τοῦτο ἐρμηνεία ἐστὶ τοῦ, «Θωμᾶς.» Ὥσπερ γὰρ τὸ Κηφᾶς ἑρμηνεύεται Πέτρος, οὕτω καὶ τὸ Θωμᾶς λέγεται, τοῦτέστιν, ἐρμηνεύεται Δίδυμος. Εἰκότως δὲ μνημονεύει τῆς ἑρμηνείας ταύτης τοῦ ὀνόματος, ἵνα δείξῃ ἡμῖν, ὅτι διστακτικός τις ἦν, καὶ ἄνωθεν καὶ ἀπ´ ἀρχῆς τοιοῦτον εἶχε τὸν τρόπον, ὡς δηλοῖ καὶ τοὔνομα. Λέγουσι δὲ τοῖς ἄλλοις μαθηταῖς περὶ τοῦ Κυρίου ἠπίστει, οὐχ ὡς ψευδεῖς αὐτοὺς ἡγούμενος, ἀλλὰ τὸ πρᾶγμα τῆς ἀναστάσεως ἀδύνατον εἶναι νομίζων· διὸ καὶ ἐγκαλεῖται, ὡς πέρα τοῦ μετρίου περίεργος. Ὥσπερ γὰρ τὸ ῥᾳδίως πιστεύειν, κουφότητος · οὕτω τὸ σφόδρα ἀντιτείνειν, ἀγροικίας καὶ παχύτητος. Ὅρα δὲ, ὅπως οὐδὲ τοῖς ὀφθαλμοῖς ἔφη πιστεύειν, ἀλλὰ καὶ τὸ, «Ἐὰν μὴ βάλω τὴν χεῖρά μου,» προσέθηκε. Πόθεν δὲ ἤδει, ὅτι τύπους εἶχεν ἡ πλευρά; Ἀκούσας παρὰ τῶν μαθητῶν. Τίνος δὲ Κνεκεν οὐκ εὐθέως φαίνεται αὐτῷ, ἀλλὰ μεθ´ ἡμέρας ὀκτώ· Ὦστε κατηχούμενον αὐτὸν ὑπὸ τῶν συμμαθητῶν, καὶ τὰ αὐτὰ ἀκούοντα, καὶ εἰς πλείονα πόθον ἐκκαῆναι, καὶ πιστότερον πρὸς τὸ μέλλον γενέσθαι. Λεῖξαι δὲ θέλων ὁ Δεσπότης, ὅτι καὶ τότε παρῆν. ἡνίκα τὰ τῆς ἀπιστίας ῥήματα πρὸς τοὺς συμμαθηπὰς ἐφθέγγετο ὁ Θωμᾶς, οὐ περιμένει παρ´ ἑκείνου ἀκοῦσαί τι τοιοῦτον, ἀλλ´ αὐτὸς προλαβὼν, ἅπερ ἐπεθύμει πληροῖ· καὶ γὰρ τοῖς ῥήμασιν ἐχρήσατο τοῖς αὐτοῦ. Καὶ ὅρα, τὸ μὲν πρῶτον ἐπιτιμητι. ὥς· «ὁέρε γὰρ, φησὶ, τὴν χεῖρά σου·» τὸ δὲ μετι ταῦτα, παραινετικῶς· «Μὴ γίνου γὰρ, φησὶν, ἄπι. στος, ἀλλὰ πιστός.» Ὅθεν δῆλον, ὅτι ἐξ ἀπιστίας ἧν ἡἀμφιβολία, καὶ μάτην λοιπὸν καταχαρίζονταί τινες τῷ Θωμᾷ, φάσκοντες, ὡς ἐξ ἀκριβείας, οὐ ῥαδίως ἐπίστευσεν. Ἰδοὺ γὰρ ὁ Κύριος ἄπιστον αὐτὸν ἀποκαλεῖ. Ὅρα δὲ τὸν πρώην ἄπιστον, πῶς ἀπὸ τοῦ ἅψασθαι τῆς πλευρᾶς, θεολόγος ἄριστος ἀνεδείχθη. Τὰς γὰρ δύο φύσεις, καὶ τὴν μίαν ὑπόστασιν τοῦ ἐνὸς Χριστοῦ ἐδίδαξεν· ἐν μὲν τῷ εἰπεῖν Κύριον, τὴν ἀνθρωπίνην φύσιν(κα γὰρ ἐπ´ ἀνθρώπων τὸ Κύριος λέγεται· ὡς τὸ, «Κύριε, εἰ σὺ ἐβάστασας αὐτόν·») διὰ δὲ τοῦ εἰπεῖν, «Ὁ Θεός μου.» τὴν θείαν οὐσίαν, ἕνα μέντοι καὶ τὸν αὐτὸν εἶναι Κύριον καὶ Θεόν. Δεικνύων δὲ ἡμῖν ὁ Κύριος, ὅτι τοῦτό ἐστι πίστεως, ὡς τὸ τὰ μὴ ὁρώμενα δέξασθαι, φησί·· «Μακάριοι οἱ μὴ ἰδόντες, καὶ πιστεύταντες.» Λνίττεται δὲ ἐνταῦθα τοὺς μαθητὰς, οἷ οὔτε τόπτον ῆλων, οὔτε πλευρὰν ψηλαφήσαντες ἐπίστευσαν, οὐκ ἐκείνους δὲ μόνους, ἀλλὰ καὶ τοὺς μετὰ ταῦτα πι. στεύσαντας. Οὐκ ἀποστερῶν δὲ τὸν Θωμᾶν τοῦ μακαρισμοῦ, εἶπε τοῦτο, ἀλλὰ παραμυθούμενος τοὺς μὴ δόντας. Ἐπεὶ γὰρ πολλοὶ λέγουσιν, ὅτι Μακάριοι οἱ ὀφθαλμοὶ οἱ ἰδόντες τὸν Κύριον, παραμυθεῖται τούτους, ὅτι τοῦτο μᾶλλόν ἐστι μακάριον, τὸ λὴ Ἰάντα πιστεῦσαι. Πῶς δὲ σῶμα ἄφθαρτον, τύπους ἔχον ἐδείχθη, καὶ ἀπτὸν ἐγένετο χειρὶ ἀνθρωπίνῃς ὃτι συγκατάβασις ἦν ταῦτα πάντα. Τὸ γὰο εἰσελδὸν «κεκλεισμένων τῶν θυρῶν,» καὶ οὕτω λεπτὸν καὶ κοῦφον, πάσης παχύτητος ἀπήλλακτο. Ἵνα γοῦν πιστευθῆ ἡ ἀνάστασις, ταῦτα δείκνυσι, καὶ διὰ τοῦτο ἐνίσταται ἔχων τὰ σημεῖα τοῦ σταυροῦ καὶ τὰς τρώσεις. Ἐπεὶ καὶ ὃ ἔφαγεν, οὐκ ἀνάγκῃ σώματος, ἀλλ´ εἰς πίστωσιν τῆς ἀναστάσεως ἔφαγεν. Ὥσπερ οὖν πρὸ τοῦ σταυροῦ ἐπὶ τῶν κυμάτων περιπατῶν, οὐκ ἄλλις φύσεως εἶχε σῶμα· οὔτω καὶ νῦν ψηλαφητὸν αὐτὸ καὶ τύπους ἔχον δείκνυσιν· ὅμως καὶ ἄφθαρτον αὐτὸ περιφέρει, εἰ καὶ ψηλαφητὸν καὶ ὁρατόν. Λιὰ γὰρ πίστωσιν ταῦτα δείκνυται, ἀλλ´ οὐχὶ ἀνάγκῃ καὶ νόμῳ σώματος. Πᾶν γὰρ τὸ βιβρωσκόμενον εἰς ἀρεδρῶνα χωρεῖ, καὶ ἀλλοιοῦται· ὅπερ μετὰ τὴν ἀνάστασιν οὐκ ἦν ἐπὶ Χριστοῦ, ἀλλὰ δυνάμει τινὶ ἀοράτῳ καὶ θείᾳ κατηναλίσκοντο τὰ βιβρωσκόμενα, ποὸς πίστωσιν τῆς ἀναστάσεως μόνον παραλαμβα νόμενα. Ὅρα δὲ πῶς δι´ ἕνα ἄνθρωπον τὸν Θωμᾶν, οὐκ ἀπηξίωσε συγκαταβῆναι ὁ Κύριος, καὶ πλευρὰν ποδεῖξαι, ἵνα σώσῃ ψυχὴν μίαν ἀπιστοῦσαν. Οὕτω καὶ ἡμεῖς οὐκ ὀφείλομεν καταφρονεῖν οὐδὲ τοῦ ἀνὲς καὶ ἐλαχίστου.

PG 123, skenējuma lpp. ~780–786 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 20:30–31

„Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav uzrakstītas šajā grāmatā. Bet šīs ir uzrakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, ticēdami, iegūtu dzīvību Viņa Vārdā.“ Par kādām zīmēm šeit runā evaņģēlists? Vai par tām, kas bija pirms krusta? Nē, bet par tām, kas pēc augšāmcelšanās. Jo viņš piebilst: „Viņš darīja Savu mācekļu priekšā“; bet tās, kas bija pirms krusta, Viņš darīja nevis mācekļu, bet visu priekšā. Tātad tās, par kurām tagad runā evaņģēlists, ir pēc augšāmcelšanās. Jo, četrdesmit dienas uzturēdamies tikai ar mācekļiem, Viņš rādīja augšāmcelšanās zīmes. Kā tad pirms krusta Viņš darīja zīmes, rādīdams Sevi kā Dieva Dēlu, tā pēc augšāmcelšanās Viņš darīja zīmes mācekļu priekšā, rādīdams Sevi kā Cilvēka Dēlu, tas ir, kā tādu, kas nes miesu, kaut neiznīcīgu un dievišķāku un vairs nepakļautu miesas likumiem. Tā kā tad bija daudz augšāmcelšanās zīmju, uzrakstītas ir tikai šīs, un arī tās ne godkāres dēļ vai lai vairotu Vienpiedzimušā slavu, bet „lai jūs, viņš saka, ticētu“. Un kāds labums, un uz ko tas vēršas? Ne uz Kristu (jo kāds Viņam labums no tā, ka mēs ticam?), bet atgriežas pie jums pašiem. „Lai jūs, viņš saka, ticēdami, iegūtu dzīvību Viņa Vārdā.“ Jo, ticēdami, ka Viņš augšāmcēlies un dzīvo, mēs paši sev iegūstam dzīvību; jo mūsu dēļ Viņš augšāmcēlās un dzīvo. Bet tas, kas domā, ka Viņš ir miris un nav ne augšāmcēlies, ne dzīvo, pats sev apstiprina nāvi un iznīcību un nobalso par to.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 20:30–31; Ap. d. 1:3

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Πολλὰ μὲν καὶ ἄλλα σημεῖα ἐποίησεν ὁ Ἰησοῦς Ἀνώπιον τῶν μαθητῶν αὐτοῦ, ἃ οὐκ ἔστι γεγραμκένα ἑν τῷ βιβλίῳ τούτῳ. Ταῦτα δὲ γέγραπται, ἵνα πιστεύσητε, ὅτι Ἰησοῦς ἐστιν ὁ Χριστὸς ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, καὶ ἵνα πιστεύοντες, ζωὴν ἔχητε ἐν τῷ ὁνάΚματι αὐτου.» Περὶ ποίων σημείων ἐνταῦθα λέγει ὁ εὐαγγελεστής; Ἅρα τῶν πρὸ τοῦ σταυροῦ; Οὐχὶ, ἀλλὰ τῶν μετὰ τὴν ἀνάστασιν. Ἐπάγει γάρ· «Ἐποίησεν ἐνώπιον τῶν μαθητῶν αὐτοῦ·» τὰ δὲ πρὸ τοῦ σταυροῦ, οὐκ ἐνώπιον τῶν μαθητῶν, ἀλλὰ πάντων, ἐποίει. Ὡστε ταῦτα περὶ ὧν νῦν λέγει ὁ εὐαγγελιστὴς, τὰ μετὰ τὴν ἀνάστασίν εἰσι. Μόνοις γὰρ τοῖς μαθηταῖς συναυλιζόμενος δι´ ἡμερῶν τεσ. σαράκοντα, σημεῖα ἐδείκνυ τῆς ἀναστάσεως. Ὥσπερ νὰρ πρὸ τοῦ σταυροῦ σημεῖα ἐποίει, δεικνὸς ἑαυτὸν Υἱὸν Θεοῦ· οὕτω μετὰ τὴν ἀνάστασιν ἐπετέλευ σημεῖα ἔμπροσθεν τῶν μαθητῶν, δεικνὺς ἑαυτὸν Υἱλν ἀνθρώπου, τουτέστι σῶμα φοροῦντα, εἰ καὶ ἄφθαρτον, καὶ θεοειδέστερον, καὶ μηκέτι οαρκικοῖς νόμοις ὑποκείμενον. Πολλῶν οὐν γενομένων ση-ν μείων τῆς ἀναστάσεως, ταῦτα μόνα ἀναγέγραπται, καὶ οὐδὲ ταῦτα φιλοτιμίας ἕνεκεν, ἢ προσθήκης τῆς δόξης τοῦ Μονογενοῦς, ἀλλ´ «Ἵνα» ὑμεῖς, φησί, «πιστεύσητε.» Καὶ τί τὸ κέρδος καὶ πρὸς τίνα περιιστάμενον; Οὐκ εἰς Χριστὸν τί γὰρ αὐτῷ κέρδνς ἐκ τοῦ ἡμᾶς πισταύειν;), ἀλλ´ εἰς ὑμᾶς αὐτοὺς ἀναστρέφον. «Ἵνα γὰρ, φησί, πιστεύοντες. ζωὴν ἔχητε ἐν τῷ ὀνόματι αὐτοῦ.» Πιστεύοντες γὰρ, ὅτι ἀνέστη. καὶ ζῇ, ἡμῖν ἑαυτοῖς τὴν ζωὴν, περιποιούμεθα. Δι´ ἡμᾶς γὰρ ἀνέστη καὶ ζῇ. Ὁ δὲ νεκρὸν αὐτὸν εἶναι νομίζων, καὶ μήτε ἀναστῆναι, μήτε ζῇν, αὐτὸς ἑαυτῷ τὴν νέκρωσιν καὶ τὸν σθορὰν βεβαιοῖ καὶ ἐπιψηφίζεται.

PG 123, skenējuma lpp. ~780–786 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu