Jņ. 20:1–4
„Bet pirmajā sabatu dienā Marija Magdalēna agri, kad vēl bija tumšs, nāk pie kapa un redz, ka akmens no kapa novelts. Tad viņa skrien un nāk pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem saka: Kungu ir paņēmuši no kapa, un mēs nezinām, kur Viņu nolikuši. Tad Pēteris un otrs māceklis izgāja un devās uz kapu. Bet abi skrēja kopā, un otrs māceklis noskrēja ātrāk par Pēteri un nonāca pie kapa pirmais.“ „Pirmo sabatu dienu“ (burtiski „vienu no sabatiem“) viņš sauc to, ko mēs tagad saucam par Kunga dienu. Jo par sabatiem sauc nedēļas dienas, bet par „vienu no sabatiem“ – pirmo no dienām; un patiesi visas dienas ir viena. Jo viena, daudzkārt ņemta un saskaitīta, veido daudzas. Tātad pirmā diena ir viena; ņemta divreiz, tā kļūst otrā, trīsreiz – trešā, un tā tālāk. Un šāda diena ir nākamā laikmeta pirmtēls; tas laikmets ir viena diena, ko nekad nepārtrauc un nesadala nakts. Jo Dievs ir tā saule, kas nekad nenoriet. Kā tad šajā dienā Kungs augšāmcēlās, padarījis Savu iznīcīgo miesu neiznīcīgu, tā arī mēs nākamajā laikmetā saņemsim neiznīcību. Tad šajā „vienā“, tas ir, pirmajā „no sabatiem“, tas ir, no sabata un nedēļas dienām, „nāk Marija Magdalēna“. Jo, tā kā sabats bija pagājis un bauslība viņu vairs neaizturēja, viņa dodas uz to vietu, gribēdama atrast kādu mierinājumu; un, redzējusi „akmeni novēltu“, viņa ļoti steigšus „nāk pie Pētera“ un Jāņa. Jo Kungs augšāmcēlās, kad akmens vēl gulēja virsū un zīmogi bija neskarti. Bet tā kā vajadzēja, lai būtu kādi augšāmcelšanās liecinieki un lai tie ieietu kapā, eņģelis noveļ akmeni. Bet Marija, vēl neko nezinādama par augšāmcelšanos, lietu sauc par zādzību un pārvietošanu. Tāpēc arī mācekļi pienāk pie kapa un redz „autus guļam vienus pašus“, kas patiešām bija augšāmcelšanās zīme. Jo, ja kādi būtu miesu pārvietojuši, tie to nebūtu atkailinājuši; ne arī, ja būtu nozaguši, tie būtu rūpējušies „sviedrautu“ satīt un nolikt „atsevišķi vienā vietā“, bet būtu paņēmuši miesu, kā tā bija. Un tāpēc evaņģēlists iepriekš sacīja, ka Viņš tika apbedīts ar daudz mirrēm, kas autus pielīmē miesai ne vājāk kā svins, lai, dzirdot, ka sviedrauts gulēja atsevišķi, mēs nepieņemtu to vārdus, kas saka, ka Viņš nozagts. Jo zaglis nebūtu tik neprātīgs, ka tērētu tik daudz laika nevajadzīgai lietai un izrādītu tādu rūpību, un nebaidītos, ka, kamēr ar to nodarbojas, var tikt pieķerts. Tātad kurā stundā notika augšāmcelšanās, neviens nezina; tāpat arī otrās atnākšanas laiks ir apslēpts. Bet ja Matejs saka, ka zemestrīce notika vēlu vakarā, bet Jānis, ka Marija, atnākusi agri, kad vēl bija tumšs, redzēja akmeni novēltu, tā nav nesaskaņa. Vispirms mēs sakām, ka pie Mateja sievietes atnāca pēc sabata, bet pie Jāņa sievietes tagad netiek pieminētas (jo bija lieki, ja Matejs to bija pateicis, lai arī Jānis to pašu sacītu), bet: „Marija Magdalēna nāk agri.“ Jo bija dažādas atnākšanas pie kapa: reizēm Marija nāca kopā ar pārējām sievietēm, reizēm viena pati. Tāpēc evaņģēlisti, katrs stāstīdams par citu atnākšanu, šķiet nesaskanam. Tātad vispirms mēs sakām, ka Matejs stāsta par vienu – sieviešu – atnākšanu, bet Jānis par citu – vienas sievietes, Magdalēnas. Pēc tam vārdi „vēlu vakarā“ un „agri, kad vēl bija tumšs“, un tas, ko saka cits: „agri rītausmā“, nozīmē vienu un to pašu, tā ka visi šie laiki ir pusnakts. Bet ja tu jautā, kā, sargiem sēžot, Jānis un Pēteris un sievietes iegāja kapā, – atbilde ir vienkārša: kad Kungs bija augšāmcēlies, arī sargi aizgāja paziņot farizejiem, un, kapam tā atbrīvojoties no kareivju sardzes, mācekļi varēja droši pienākt.
Piezīmes (2)
- „Pirmajā sabatu dienā“ – grieķu τῇ μιᾷ τῶν σαββάτων, burtiski „vienā no sabatiem“ (nedēļas pirmajā dienā); uz vārdu „viena“ balstās Teofilakta skaidrojums.
- „Vēlu vakarā“ – Mt. 28:1 (ὀψὲ σαββάτων); „agri rītausmā“ – Lk. 24:1.
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 20:1–4; Jņ. 19:39–40; Mt. 28:1–2; Lk. 24:1; Mt. 28:11
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕΦΑΛ. Κʹ. Περὶ τῆς ἀναστάσεως τοῦ Χριστοῦ. Περὶ τῆς φαι νερώσεως τοῦ Χριστοῦ, πρῶτον μέν τῇ Μαρίᾳ τῆ Μαγδαληνῇ, ἔπειτα δὲ τοῖς μαθηταις συνηγμένοις. «Τῇ δὲ μιᾷ τῶν Σαββάτων ἔρχεται Μαρία ἡ Μαγδαληνὴ πρωῒ, σκοτίας ἔτι οὔσης, εἰς τὸ μνημεῖον, καὶ βλέπει τὸν λίθον ἠρμένον ἀπὸ τοῦ μνημείοα Τρέχει οὗν, καὶ ἔρχεται πρὸς Σίμωνα Πέτρον, καὶ πρὸς τὸν ἄλλον μαθητὴν, ὃν ἐφίλει ὁ Ἰησοῦς καὶ λέγει αὐτοῖς· Ἢραν τὸν Κύριον ἐκ τοῦ μνημείου, καὶ οὐκ οἴδαμεν, ποῦ ἔθηκαν αὐτόν. Ἐξῆλθεν οὖν ὁ ΠέΚτρος, καὶ ὁ ἄλλος μαθητὴς, καὶ ἤρχοντο εἰς τὸ μνημεῖον. Ἔτρεχον δὲ οἱ δύο ὁμοῦ, καὶ ὁ ἄλλος μαθητὴς προέδραμε τάχιον τοῦ Πέτρου, καὶ ἦλθε πρῶτος εἰς τὸ μνημεῖον.» Μίαν τῶν Σαββάτων τὴν παο´ ἡμῖν νῦν Κυριακὴν ὀνομάζει. Σάββατα μὲν γὰρ τὰς τῆς ἑδδομάδος ἡμέρας ὀνομάζουσι· μίαν δὲ τῶν Σοἄβάτων, ἡμερῶν τὴν πρώτην· καὶ γὰρ ὄντως πᾶσαι αἱ ἡμέραι μία εἰσί. Πολλάκις δὲ λαμβανομένη ἡ μία καὶ συντιθεμένη τὰς πολλὰς ποιεῖ. Μία οὖν ἐστιν ἡ πρώτη ἡμέρα, δίς δὲ λαμβανομένη, γίνεται δευτέρα, καὶ τρὶς τρίτη, καὶ ἐφεξῆς. Καὶ τοῦ μέλλοντος δὶ αἰῶνος τύπος ἐστὶν ἡ τοιαύτη ἡμέρα, ὃς αἰὼν μίαἡμέρα ἐστὶν, οὐδέποτε νυκτὶ διακοπτομένη ἢ μεσολαβουμένη. Ὁ Θεὸς γὰρ ἥλιος αὐτοῦ ἐστι, μηδέποτε δυόμενος. Ὥσπερ οὖν ἐν ταύτη ἀνέστη ὁ Κύριος, ἀφθαρτίσας τὸ φθαρτὸν αὑτοῦ σῶμα· οὕτω καὶ ἡμεῖς ἐν τῷ αἰῶνι τῷ μέλλοντι τὴν ἀφθαρσίαν ἀποληψόμεθα. Ἔρχεται οὖν ἐν ταύτῃ «τῇ μιᾶ,» τομτέστι, πρώτῃ «τῶν Σαββάτων,» ὅ ἐστι, τῶν τοῦ Σαββάτου καὶ τῆς ἑβδομάδος ἡμερῶν, «ἔρχεται Μαρία ἡ Μαγδαληνή.» Ἐπεὶ γὰρ τὸ Σάββατον παρῆλθε, καὶ οὐκ ἔτι λοιπὸν ἑκωλύετο ἀπὸ τοῦ νόμου, ἄπεισιν ἁπὸ τοῦ τόπου, παραμυθίαν τινὰ βουλομένη εὑρεῖν· καὶ ἰδοῦσα «τὸν λίθον ἠρμένον,» μετὰ πολλοῦ τοῦ τάχους «ἔρχεται πρὸς τὸν Πέτρον» καὶ Ἰωάννη. Ἀνέστη μὲν γὰρ ὁ Κύριος, τοῦ λίθου ἐπικειμένου καὶ τῶν σφραγίδων οὐσῶν. Ἐπεὶ δὲ ἔδει καὶ μάρυρες ΟΑΡΙΤ ΧΧ. τῆς αναστάσεως γενέσθαι τινὰς, καὶ ἐπὶ τὸν τάφον εἰσελθεῖν, αἴρεται ὁ λίθος ὑπὸ τοῦ ἀγγέλου. Ἡ δὲ Μαοἰα οὐδὲν οὐδέπω περὶ ἀναστάσεως γινώσκουσα, κλοπὴν, καὶ μετάθεσιν ὀνομάζει τὸ πρᾶγμα. Διὸ καὶ οἱ μαθηταὶ ἐφίστανται τῷ μνημείῳ, καὶ θεωροῦσι «τὰ ὀθόνια κείμενα μόνα, » ὅπερ ἦν ἀναστάσεως ὄντως τὸ σημεῖον. Οὕτε γὰρ εἰ μετέθηκάν τινες τὸ σῶμα, ἐγύμνωσαν ἂν αὐτό· οὕτε εἰ ἔκλεψαν, ἐφρόντισαν ἄν τοῦ «τὸ σουδάριον» ἐντυλίξαι, καὶ θεῖναι «χωρ ς εἰς ἔνα τόπον·» ἀλλ´ ἀπλῶς ὡς εἶχεν, ἔλαβον ἂν τὸ σῶμα. Καὶ διὰ τοῦτο προλαβὼν ὁ εὐαγγελιστὴς, εἴπεν, ὅτι σμύρνῃ συνετάφη πολλῇ, ἢ οὐχ ἦττον μολίβδου συγκολλᾷ τῷ σώματι τὰ ὀθόνια· ἵνα δταν ἀκούσωμεν, ὅτι τὸ σουδάριον ἔκειτο ἰδίᾳ, μὴ ἀνασπώμεθα τῶν λεγόντων, ὅτι ἐκλάπη. Οὐ γὰρ οὖτως ἀ όητος ἦν ὁ κλέπτων, ὡς περὶ πρᾶγμα περιττὸν τοσοῦτον ἀναλίσκειν χρόνον, καὶ τοσαύτην σπουδῆν ἐπιδείκνυσθαι, καὶ μὴ ὑφορᾶσθαι, ὅτι ἐν δσῳ ἀσχολεῖται περὶ τοῦτο, ἴσως κατάφωρος γενήγ σεται. Ποίᾳ οὖν ὥρᾳ γέγονεν ἡ ἀνάστασις, οὐδεὶς οἴδεν· ὥσπερ οὖν καὶ ὁ τῆς δευτέρας παρουσίας καιρὸς ἄδηλος. Εἰ δὲ ὁ μὲν Ματθαῖος ἑσπέρας βαθείας λέγει τὸν σεισμὸν γεγονέναι, ὁ δὲ Ἰωάννης, πρωῒ σκοτίας ἔτι οὔσης τὴν Μαρίαν τὸν λίθον ἠρμένον ἐλθοῦσαν ἰδεῖν, οὐκ ἔστι διαφωνία. Πρῶτον μὲν γὰρ τοῦτὸ φαμεν, ὅτι παρὰ μὲν τῷ Ματθαίῳ γυναϊκες ἦλθον ὀγὲ Σαββάτων, παρὰ δὲ τῷ Ἰωάννῃ, γυναῖκες οὐ μνημονεύονται νῦνπεριττόν γὰρ ἦν, τοῦ Ματθαίου εἰπόντος τοῦτο, καὶ τὸν Ἰωάννην τὸ αὐτὸ λέγειν ἀλλὰ «Μαρία ἡ Μαγδαληνὴ ἔρχεται πρωΐ.» Αιάφοροι γὰρ αἱ πρὸς τὸ μνημεῖον ἐλεύσεις, ποτὲ μέν μετὰ τῶν λοιπῶν γυναικῶν τῆς Μαρίας ἐρχομένης, ποτὲ δὲ μόνης αὐτῆς. Ὅθεν οἱ εὐαγς ελισταὶ τὰς διαφόρους ἐλεύσεις, ἄλλος ἄλλην λέγοντες, δοκοῦσι διαοωνεῖν. Πρῶτον μὲν οὖν τοῦτο λέγομεν, ὅτι ἄλλην ἔλευσιν λέγει Ματθαῖος γυναικῶν, καὶ ἄλλην Ἰωάννης, μιᾶς γυναικὸς τῆς Μαγδαληνῆς. Ἔπειτα τὸ, «ἑσπέρας βαθείας,» καὶ τὸ, «πρωῒ σκοτίας ἔτι οὔσης,» ὅπερ ἕτερος λέγει, «ὄρθρου βαθέος,» εἰς ταύτὸ φέρουσιν· ὥστε εἶναι μεσονύκτιον πάντας τούτους τοὺς καιρούς. Εἰ ὅὲ ἐρωτᾷς, πἄς τῶν φυλάκων παρακαθημένων Ἰωάννης καὶ Πέτρος εἰσήρχοντο εἰς τὸ μνημεῖον, καὶ αἱ γυναῖκες· ἀπλοῦς ὀ λόγος, ὅτι ἀναστάντος τοῦ Κυρίου, καὶ σὺν λακες ἀπῆλθον ἀπαγγέλλοντες τοῖς Φαρισαίοις, καὶ οὕτω τοῦ μνήματος ἀπαλλαγέντος τῆς στρατιωτικὴς φρουρᾶς, ἄδειαν ἔσχον οἱ μαθηταὶ προσέρχεσθαι.
PG 123, skenējuma lpp. ~780–786 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem