Jņ. 21:1–8
„Pēc tam Jēzus atkal parādīja Sevi pie Tiberijas jūras; un Viņš parādīja Sevi tā. Kopā bija Sīmanis Pēteris un Toms, saukts Dvīnis, un Natanaēls no Kānas Galilejā, un Zebedeja dēli, un vēl divi citi no Viņa mācekļiem. Sīmanis Pēteris tiem saka: es eju zvejot. Tie viņam saka: arī mēs iesim tev līdzi. Tie izgāja un tūdaļ iekāpa laivā, un tajā naktī neko nenoķēra. Bet, kad jau bija rīts, Jēzus nostājās krastā; tomēr mācekļi nezināja, ka tas ir Jēzus. Tad Jēzus tiem saka: bērni, vai jums nav kā ēdama? Tie Viņam atbildēja: nav. Viņš tiem sacīja: izmetiet tīklu laivas labajā pusē, un jūs atradīsiet. Tad tie izmeta, un vairs nespēja to izvilkt zivju daudzuma dēļ. Tad tas māceklis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: tas ir Kungs. Tad Sīmanis Pēteris, dzirdējis, ka tas ir Kungs, apjoza virsvalku, jo bija kails, un metās jūrā. Bet pārējie mācekļi atbrauca ar laiviņu, jo tie nebija tālu no zemes, bet apmēram divsimt olekšu, vilkdami tīklu ar zivīm.“ Sacīdams: „Jēzus parādīja Sevi“, evaņģēlists ar to rāda, ka, ja Viņš negribētu un pats nolaišanās dēļ Sevi neparādītu, Viņš netiktu redzēts, jo Viņa miesa bija neiznīcīga. Bet kādēļ viņš piemin arī vietu – Tiberijas jūru? Rādīdams, ka tie vairs nebaidījās no jūdiem tā kā iepriekš, bet bija atmetuši lielāko daļu baiļu. Tāpēc arī tie vairs nebija aizslēgušies, bet izgāja no mājas, ko iepriekš neuzdrošinājās, un visur staigāja, tā ka aizgāja pat līdz Tiberijai, kas, būdama tālu no Jeruzālemes, ir Galilejas jūra. Mācekļi zvejoja, jo tiem nebija nekā cita, ko darīt. Jo ne Viņš pats nebija pastāvīgi ar viņiem, ne Gars vēl nebija dots, ne mācīšana viņiem vēl pilnīgi uzticēta; tāpēc tie nodevās savam amatam. Pēteris, būdams ļoti darbīgs, nevar paciest bezdarbību, bet dedzīgi ķeras pie darba; bet pārējie seko, jo bija jau savā starpā cieši saistīti. Bet Viņš, nostājies pie viņiem, nogurušiem un nomocītiem, tūdaļ Sevi neparāda. Jo Viņš vispirms grib ar viņiem uzsākt sarunu; tāpēc arī saka: „Bērni, vai jums nav kā ēdama?“, it kā gribēdams no viņiem ko nopirkt. Bet kad tie noliedza un, Viņam pavēlot izmest labajā pusē, guva lomu, „tas māceklis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: tas ir Kungs“. Atkal šeit mēs atrodam parādītas mācekļu īpašības. Jo Jānis ir redzīgāks, bet Pēteris dedzīgāks. Tāpēc Jānis pirmais pazina Kungu, bet Pēteris pirmais nāca pie Viņa. Apjozdamies viņš parādīja godbijību, bet, mezdamies jūrā, – ilgas. Jo viņš nepacietās kā pārējie, bet atnāca peldus, kaut gan bija „apmēram divsimt olekšu“ no zemes. Virsvalks tad ir kāds linu audums, ar ko feniķiešu un sīriešu zvejnieki apjož sevi vai nu kaili būdami, vai virs drēbēm, [kā gleznotāji attēlo apustuļus]. Tā kā tad „Pēteris bija kails“, jo strādāja pie zvejas, viņš godbijības dēļ apjož virsvalku (jo to nozīmē „apjozties“) un pirmais nāk pie Kunga. Jo notikumi nebija mazi, bet lieli: vispirms tas, ka tika noķerts daudz zivju, pēc tam tas, ka tīkls nepārplīsa.
Piezīmes (1)
- „Virsvalks“ – grieķu ἐπενδύτης (virsdrēbe, linu apmetnis).
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 21:1–8
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕΦΑ] ΚΑʹ. Περὶ τῆς φανερώσεως τοῦ Ἰησοῦ μετὰ τὴν ἀνάστασιν τῷ ἰἰέτρῳ, καὶ ἑτέροις ὡλιεύουσιν ἐαὶ τῆς θαλάσσης τῆς Τιβεριαδος. Περὶ τοῦ τ, Ιλέτρῳ λεχθέντος· Βόσκε τὰ πρόβατά μοιι «Μετὰ ταῦτα ἐφανέρωσεν ἑαυτὸν πάλιν ὁ Ἰησους ἐπὶ τῆς θαλάσσης τῆς Τιβεριάδος· ἐφανέρωσε δὲ οὕτως· Ἦσαν ὁμοῦ Σίμων Πέτρος, καὶ Θωμᾶς ὁ λεγόμενος Δίδυμος, καὶ Ναθαναὴλ ὁ ἀπὸ Κανᾶ τῆς Γαλιλαίας, καὶ οἱ τοῦ Ζεβεδαίου, καὶ ἄλλοι ἐκ τῶν μαθητῶν αὐτοῦ δύο. Λέγει αὐτοῖς Σίμων Πέτοος· Ὑπάγω ἁλιεύειν. Λέγουσιν αὐτῷ· Ἐρχόμεθα καὶ ἡμεῖς σὺν σοί. Ἐξῆλθον οὖν, καὶ ἀνέβησαν εἰς τὸ πλοῖον εὐθύς· καὶ ἐν ἐκείνη τῆ νυκτὶ ἐπίασαν οὐδέν. Πρωΐας δὲ ἤδη γενομένης ἔστη ὁ Ἰησοῦς εἰς τὸν αἰγιαλόν· οὐ μέντοι ᾔδεισαν οἱ μαθηταὶ, ὅτι Ἰησοῦς ἐστι. Λέγει οὖν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Παιδία, μή τι προσφάγιον ἔχετε; Ἀπεκρίθησαν αὐτῷ· Οὕ. Ὁ δὲ εἶπεν αὐτοῖς· Βάλετε εἰς τὰ δεξιὰ μέρη τοῦ πλοίου πὸ δίκτυον, καὶ εὐρήσετε. Ἔβαλον οὖν, καὶ οὐκ ἔτι αὐτὸ ἑλκῦ ται ἴσχυσαν ἀπὸ τοῦ πλήθους τῶν ἰνθίων Λέγει οὖν ὁ μαθητὴς ἐκεῖνος, ὅν ἠγάπα ὁ ίησοῦς, τῶ Ιέτρῳ· Ὁ Κύριός ἐστι. Σίμων οὖν Πέτρο- ἀνοί. σας, ὅτι ὁ Κύριός ἐστι, τὸν ἐπενδύτην διεξώσατο ν γὰρ γυμνὸς, καὶ ἔβαλεν ἑαυτὸν εἰς τὴν θάλασααν. Οἱ δὲ ἄλλοι μαθηταὶ τῷ πλοιαρίῳ ἦλθον. Οὐ γὰρ ἦσαν μακρὰν ἀπὸ τῆς γῆς, ἀλλ´ ὠς ἀπὸ πηχῶν δια. κοσίων σύροντες τὸ δίκτυον τῶν ἰχθύων.» Ἐν τῶ εἰπεῖν, «Ἐφανέρωσεν ἑαυτὸν ὁ Ἱησοῦς,» τοῦτο δηλοῖ ὁ εὐαγγελιστὴς, ὅτι εἰ μὴ ἡθελε, καὶ αὐτὸς εαυτὸν διὰ συγκατάβασιν ἐφανέρωσεν, οὐχ ὡρᾶτο, τοῦ σώματος ὄυτος ἀφθάρτου. Τίνος δὲ ἕνεκεν καὶ τοῦ τόπου μέμνηται τῆς θαλάσσης τῆς Τιβεριάδος; Ἀεικνύων, ὅτι οὐκ ἔτι λριπὸν οὕτως ἐδεδοίκεισαν τοὺς Ἰουδαίους ὡς πρώην, ἀλλὰ τὸ πολὺ τοῦ φόβου ἀπεβάλοντο. Διὸ καὶ οὐκ ἔτι συγκεκλεισμένοι ἦσαν, ἀλλὰ καὶ προέκυπτον τῆς οἰκίας, ὃ πρὶν οὐκ ἐτόλΟΑΡΟΤ ΧΙ· οοωροΟϛίς μων, καὶ πανταχοῦ περιίεσαν, ὥστε ἄχοι καὶ Τιβε. ριάδος ἰέναι, ἥτις ἀπέχουσα τῶν Ἱεροσολύμων, τῆς Γαλιλαίας ἐστὶ θάλασσα. Ἡλίευον δὲ οἱ μαθηταί· οὐ γὰρ εἶχόν τι ἕτερον ποιεῖν. Οὔτε γὰρ αὐτὸς αὐτοῖς συνεχῶς συνῆν, οὑτε τὸ Πνεῦμα δοθὲν ἦν, οὕτε τὴν διδασκαλίαν τελείως ἐγκεχειρισμένοι ἦσαν· δοὰ τοῦτο δὴ τὴν οἰκείαν τέχνην μετίεσαν. Πέτρος μὲν οὖν ἐργατικώτατος ὢν, οὐκ ἀνέχεται σχολάζειν, ἀλλὰ πρὸς τὸ ἔργον θερμῶς κινεῖται· οἱ δὲ λοιποὶ συνέπονται, διὰ τὸ συνδεδέσθαι λοιπὸν ἀλλήλοις. Ἐπιστὰς δέ αὐτοῖς κάμνουσι καὶ ταλαιπωρουλένοις, οὐκ εὐθέως ἑαυτὸν δείκνυσι. Βούλεται γὰρ πρῶτον αὐτοῖς εἰς διάλεξιν ἐλθεῖν· ὅθεν καὶ φησι· «Παιδία, μή τι προσφάγιον ἔχετε;» ὡς μέλλων τι ὡνήσασθαι παρ´ αὐτῶν. Ὡς δὲ ἀνένευσαν, καὶ κελεύσαντος βαλεῖν εἰς τὰ δεξιὰ, ἐπέτυχον, «λέγει ὁ μαθητὴς, ὅν ἡγάπα ὁ Ἰησοῦς, τῶ Πέτρῳ· Ὁ Κύριός ἐστι.» Πάλιν ἐνταῦθα τὰ ἰδιώματα τῶν μαθητῶν εὑρίσκομεν δεικνύμενα. Ὁμὲν γὰρ διορατικώτερος ὁ Ἰωάν. νης, ὁ δὲ Πέτρος θερμότερος. Διὰ τοῦτο ὁ μὲν Ἰωάννης πρῶτος ἐπέγνω τὸν Κύριον, ὁ δὲ Πέτρος κρῶτος ἦλθε πρὸς αὐτόν. Τῷ μὲν οὖν διαζώσασθαι, τὴν αἴδώ ἐπεδείξατο· τῶ δὲ ῥψαι ἑαυτὸν εἰς τὴν ἐάλασσαν, τὸν πόθον ἐνέφηνεν. Οὐ γὰρ ἐκαρτέρηαεν ὥσπερ οἱ ἄλλοι· ἀλλὰ ηχόμενος παρεγένετο, καίτο «ὡς ἀπὸ πηχῶν διακοσίων» ἀπέχων τῆς γῆς ἕττιν οὖν ὁ ἐπενδύτης λινοῦν τι ὀθόνιον, ὃν οἷ τε δοίνικε καὶ οἱ Σύροι ἀλιεῖς περιελίττουσιν ἑαυτοῖς, εἴτε γυμνοὶ ὄντες, εἴτε ἐπὶ τοῖς ἱματίοις τοῦτο ἐπικος. Ἐπεὶ οὖν «γυμνὸς ἦν ὁ Πέτρος,» ἅτε περὶ τὴν ἄγραν πονούμενος, διὰ τὴν αἰδὼ περιελίττετα. τὸν ἐπενδύτην τοῦτο γάρ ἐστι τὸ διαζώσασθαι], καὶ πρῶτος ἔρχεται πρὸς τὸν Κύριον. Οὐ γὰρ μικρά τνα ῆσαν τὰ γινόμενα, ἀλλὰ μεγάλα· πρῶτον μὲν τὸ πολλοὺς συλληφθῆναι τοὺς ἰχθύας, ἔπειτα τὸ μὴ σχισθῆναι τὸ δίκτωον
PG 123, skenējuma lpp. ~786–792 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem