Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 19. nodaļa

Jņ. 19:1–5

„Tad Pilāts paņēma Jēzu un lika Viņu šaust. Un kareivji, nopinuši vainagu no ērkšķiem, uzlika to Viņam uz galvas un apsedza Viņu ar purpura drēbi, un sacīja: sveiks, jūdu Ķēniņ! Un sita Viņam pļaukas. Tad Pilāts atkal izgāja ārā un tiem saka: lūk, es Viņu izvedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es Viņā nekādas vainas neatrodu. Tad Jēzus izgāja ārā, nesdams ērkšķu vainagu un purpura drēbi. Un viņš tiem saka: lūk, Cilvēks!“ Pilāts liek Viņu šaust, gribēdams ar to vismaz kādu brīdi nomierināt un remdēt viņu niknumu. Jo, tā kā ar vārdiem viņš nespēja Viņu izglābt, viņš liek Viņu šaust, cenzdamies ar to apturēt viņu trakumu; un ļauj Viņam uzlikt hlamīdu un vainagu, lai mazinātu viņu dusmas. Bet kareivji visu dara jūdiem par patiku. Jo, dzirdējuši Pilātu sakām: „Es atlaidīšu jūdu Ķēniņu“, tie nu izsmej Viņu kā ķēniņu. Jo to viņi nedarīja Pilāta pamudināti – tie, kas pat naktī uzbruka Jēzum bez pārvaldnieka ziņas, jūdiem izpatikdami naudas dēļ. Tātad Pilāts ir gļēvs, bet ne ļaunprātīgs kā jūdi. Jo viņš izved Jēzu ārā, atkal gribēdams remdēt viņu niknumu; bet tie arī tā nekļuva rāmāki, bet kliedz: „Sit krustā, sit krustā Viņu!“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:1–5; Jņ. 18:39; Jņ. 18:3

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. ΙΘʹ ἱερὶ τῆς τοῦ Μριστοῦ μαστιγώσεως. Περὶ τῆς σταυρωσεος τυῦ Χριστοῦ. Ιερὶ τῶν παρὰ τῳ θταυρῷ ἐστώτων. Περὶ τῆς αἰτήσεως του Κυζιακοῦ σῶματος. ἰερὶ τῆς ταφῆς αὐτοῦ. «Τέτε αῶν ἔλαβεν ὁ Πιλάτος τὸν Ἰησοῦν καὶ ἐμαστίγωσε. Καὶ οἱ στρατιῶται πλέξαντες στέφανον ἐξ ἀκανθῶν ἐπέθηκαν αὐτοῦ τῇ κεφαλῇ, καὶ ἰμάτιον πορφυροῦν περιέβαλον αὐτὸν, καὶ ἔλεγον· Χαῖρε, ὁ βασιλεὺς τῶν Ἰουδαίων, καὶ ἐδίδουν αὐτῶ ῥαπίσματα. Ἐξῆλθεν οὖν ἔξω πάλιν ὁ Πιλάτος. καὶ λέγει αὐτοῖς· δε ἄγω ὑμῖν αὐτὸν ἔξω, ἵνα γνῶτε, ἄτι ἐν αὐτῷ οὐδεμίαν αἰτίαν εὐρίσκω. Ἐξῆλθεν οὖν δ Ἰησοῦς ἔξω φορῶν τὸν ἀκάνθινον στέφανον, καὶ τὸ πορφυροῦν ἱμάτιον. Καὶ λέγει αὐτοῖς· Ἵδε ὁ ἄνθρωπος.» Μαστιγοῖ οὖν αὐτὸν ὁ Πιλάτος παραμυθήσασθαι τέως καὶ ἐκλῦσαι τὸν θυμὸν αὐτων βουλόμενος. Ἐπειδὴ γὰρ διὰ ῥημάτων οὐκ ἴσχυσεν αὐτὸν ἐξελέσθαι, μαστίζει, σπεύδων ἄχρι τούτουω στῆσαι τὴν μανίαν αὐτῶν, καὶ τὴν χλαμύδα, καὶ τὸν στέφανον συγχωρεῖ περιτεθῆναι αὐτῷ, ὥστε αὐτῶν χαλάσαι τὴν ὀργήν· οἱ δὲ στρατιῶται πάντα πρὸς χάριν τῶν Ἰουδαίων πράττουσιν. Ἐπεὶ γὰρ. ἤκουσαν τοῦ Πιλάτου λέγοντος. «Τὸν βασιλέα τῶν Ἰουδαίων ἀπολύσω,» ἐμπαίζουσι λοιπὸν αὐτῷ ὡς βασιλεῖ. Οὐ γὰρ δὴ ὑπὸ τοῦ Πιλάτού προτραπέντες, ἐποίουν ταῦτα, οἷ γε καὶ νυκτὸς ἐπῆλθον τῷ Ἰησοῦ παρὰ γνώμην τοῦ ἡγεμόνος, τοῖς Ἰουδαίοις χαριζόμενοι χρημάτῳν ἕνεκα. Μαλθακὸς μὲν οὖν ὁ Πιλάτος, οὐ κακοήθης δὲ κατὰ τοὺς Ἰουδαίους. Ἐξάγει μὲν γὰρ τὸν Ἰησοῦν, σβέσαι πάλιν αὐτῶν τὸν θυμὸν ἄου λόμενος, ἀλλ´ ἐκεῖνοι οὐδὲ οὕτως ἤμεροι γεγόνασι, βοῶσι δέ· «Σταύρωσον, σταύρωσον αὐτόν.»

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 19:6–7

„Kad augstie priesteri un kalpi Viņu ieraudzīja, tie kliedza, sacīdami: sit krustā, sit krustā Viņu! Pilāts tiem saka: ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā, jo es Viņā vainas neatrodu. Jūdi viņam atbildēja: mums ir bauslība, un pēc mūsu bauslības Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu.“ Bet Pilāts, redzēdams, ka viss notiek veltīgi, saka: „Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā, jo es Viņā vainas neatrodu.“ To viņš dara, spiezdams viņus uz lietu, kas viņiem nav atļauta, lai Jēzus tiktu atlaists. Jo es, viņš saka, kam ir vara sist krustā, „nekādas vainas neatrodu“; bet jūs, kam nav varas sist krustā, sakāt, ka Viņš ir vainīgs. „Tad ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā.“ Bet jums nav varas; tātad lai šis cilvēks tiek atlaists. Tāds tad ir Pilāta nolūks – saudzīgāks, protams, taču viņš neturas stingri patiesības labā. Bet tie, arī šeit kaunā likti, saka: „Pēc mūsu bauslības Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu.“ Ievēro, ka ļaunums nesaskan pats ar sevi. Iepriekš Pilāts viņiem sacīja: „Ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc savas bauslības“, un tie to nepieņēma. Tagad atkal tie izvirza, ka „pēc mūsu bauslības Viņam jāmirst“. Iepriekš tie apsūdzēja, ka Viņš Sevi darot par Ķēniņu; tagad, kad tas atmaskots kā meli, [apsūdz, ka Viņš Sevi darot par Dieva Dēlu.] Un kāda gan tā ir vaina? Ja Viņš dara Dieva darbus, kas Viņam liedz būt Dieva Dēlam? Bet ievēro dievišķo saimniecību: kā tie nodeva Kungu daudzām tiesām, lai Viņu apkaunotu un aptraipītu Viņa godu, bet apsmiekls atgriežas pašiem uz galvas; jo tieši tāpēc, lietu izmeklējot rūpīgāk, Viņš vēl skaidrāk tiek parādīts kā nenosodāms. Cik reizes taču Pilāts atzina, ka neatrod Viņā nekā nāves cienīga!

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:6–7; Jņ. 18:31

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὅτε οὗν εἶδον αὐτὸν οἱ ἀρχιερεῖς καὶ οἱ ὑπηρέται, ἐκραύγασαν λέγοντες· Σταύρωσον, σταύρωσον αὐτόν. Λέγει αὐτοῖς ὁ Πιλάτος· Λάβετε αὐτὸν ὑμεῖς, καὶ σταυρώσατε· ἐγὼ γὰρ οὐχ εὐρίσκω ἐν αὐτῷ αἰτίαν. Ἀπεκρίθησαν αὐτῷ οἱ Ἰουδαῖοι· Ἡμεῖς νόμον ἔχομεν, καὶ κατὰ τὸν νόμον ἡμῶν ὀφείλει ἀποθανεῖν, ὅτι ἑαυτὸν Θεοῦ Υἱὸν ἐποίησεν.» Ἰδὼν δὲ ὁ Πιλάτος μάτην πάντα γινόμενα, φησί· «Λάβετε αὐτὸν ὑμεῖς, καὶ σταυρώσατε· ἐγὼ γὰρ οὐχ εὑρίσκω ἐν αὐτῷ αἰτίαν.» Ποιεῖ δὲ τοῦτο, συνωθῶν αὐτοὺς εἰς πρᾶγμα μὴ συγκεχωρημένον αὐτοῖς, ὡς ἂν ἀπολυθῇ ὁ Ἰησοῦς. Ἐγὼ μὲν γὰρ, φησὶν, ὁ ἔχων ἐξουσίαν σταυρῶσαι, «οὐδεμίαν αἰτίαν εὐρίσκω·» ὑμεῖς δὲ οἱ μὴ ἔχοντες ἐξουσίαν σταυροῦν, φατὲ ὑπαίτιον εἶναι τοῦτον. «Λάβετε οὖν αὐτὸν καὶ σταυρώσατε» Ἀλλ´ οὐκ ἔχετε ἐξουσίαν; οὐκοῦν ἀπολυθήτω ὁ ἄνθρωπος. Τοιοῦτος μὲν οὖν ὁ σκοπὸς τοῦ Πιλάτου ἐπιεικέστερος δηλαδὴ, οὐ μὴν ἐνστατικὸς ὑπὲρ τῆς ἀληθείας. Οἱ δὲ καὶ ἐν τούτῳ καταισχυνθέντες λέγουσιν, ὅτι «Κατὰ τὸν νόμον ἡμῶν ὀφείλει ἀπο θανεῖν, ὅτι Υἱὸν Θεοῦ ἑαυτὸν ἐποίησεν.» Ὅρα τὴν κακίαν ἀσύμφωνον ἑαυτῇ. Ἄνω ἔλεγεν αὐτοῖς ὁ Πιλάτος· «Λάβετε αὐτὸν ὑμεῖς, καὶ κατὰ τὸν νόμον ὑμῶν κρίνατε·» καὶ οὐκ ἐδέξαντο τοῦτο. Νῦν πάλιν, ὅτι «Κατὰ τὸν νόμον ἡμῶν ὀφείλει ἀποθανεῖν,» προφέρουσιν. Ἄνω. ὅτι Βασιλέα ἑαιλ τὸν ποιεῖ, ἐνεκάλουν· νῦν ἐκείνου ψευδοῦς ἐλεγχθένΚαὶ τί τοῦτο ἔγκλημα; Εἰ τὰ ἔργα τοῦ Θεοὶ τιεῖ, Υἱὸν Θεοῦ εἶναι τί κωλύει αὐτόν; Ὅρα δὲ λν θείσν οἰκονομίαν, πῶς ἐκεῖνοι μὲν πλείοσι δικαστηρίοις παρεδίδουν τὸν Κύριον, ὥστε μωμήσασθαι αὐτὸν, καὶ καταχρᾶναι τὴν δόξαν αὐτοῦ, εἰς κεφαλὴν δὲαὐτοῖς ἡ ὕβρις περιτρέπεται· ἐντεῦθεν γὰρ μᾶλλον ἀκατάκριτος διαδείκνυται, ἐξεταζομένου τοῦ πράγματος ἀκριβέστερον. Ποσάκις γοῦν ὁ Πιλάτος ὡμολόγησε μηδὲν εὐρίτκειν ἐν αὐτῷ θανάτου ἄξιον!

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 19:8–11

„[Kad Pilāts dzirdēja šo vārdu,] viņš vēl vairāk izbijās un atkal iegāja pretorijā, un saka Jēzum: no kurienes Tu esi? Bet Jēzus viņam atbildi nedeva. Tad Pilāts Viņam saka: vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi sist krustā un vara Tevi atlaist? Jēzus atbildēja: tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes. Tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks.“ Pilāts, dzirdējis tikai vienu vārdu, ka Viņš ir Dieva Dēls, bīstas; bet tie, redzējuši arī dievišķus darbus, nonāvē Viņu par to, par ko Viņu vajadzēja pielūgt. Un viņš jautā Viņam nevis tā kā iepriekš: „Ko Tu esi darījis?“, bet: „Kas Tu esi?“ Jo toreiz, tā kā Viņu apsūdzēja kā tādu, kas tiecas pēc ķēniņa varas, viņš pamatoti jautā: „Ko Tu esi darījis?“; bet tagad, kad Viņu apmelo, ka Viņš Sevi darot par Dieva Dēlu, viņš jautā: „No kurienes Tu esi?“ Bet Jēzus klusē. Jo Pilāts jau no Viņa bija uzzinājis, ka „tam Es esmu dzimis“ un ka „Mana valstība nav no šejienes“; un tomēr ne guva no tā kādu labumu, ne nostājās patiesības pusē, bet padevās pūļa spiedienam. Tāpēc Kungs, nicinādams viņa jautājumus kā veltīgi uzdotus, neko neatbild. Tomēr redzams, ka Pilāts nav nekāds stingrs cilvēks, bet ļoti viegli satricināms ar jebkurām biedēklēm. Jo viņš baidījās no jūdiem un trīcēja arī Jēzus priekšā kā Dieva Dēla priekšā. Paskatīsimies arī, kā viņš pats sevi notiesā ar to, ko saka: „Man ir vara Tevi sist krustā, un man ir vara Tevi atlaist.“ Jo, ja viss bija tavās rokās, kādēļ tu neatlaidi To, ko atradi nevainīgu? Bet Kungs, gāzdams viņa augstprātību, saka: „Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes.“ Jo Es nemirstu tāpat vien, bet izpildu kaut ko noslēpumainu, un tas no augšienes ir iepriekš nolemts vispārējai pestīšanai. Bet lai tu, dzirdējis, ka „dota no augšienes“, nedomātu, ka Pilāts ir atbrīvots no atbildības Dieva priekšā, Viņš piebilst: „Tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks.“ Ar to Viņš rāda, ka arī Pilāts ir grēkā vainīgs, kaut arī mazākā. Jo tāpēc, ka no augšienes bija dots, tas ir, pieļauts, ka Kristus mirst, vēl nav nevainīgi ne Pilāts, ne jūdi; bet viņu brīvā izvēle gribēja ļauno, un Dievs ļāva un pieļāva tai nonākt līdz darbam. Tātad ļaunie nav nevainīgi tāpēc, ka Dievs pieļauj viņu ļaunumam izpausties darbā; bet, tā kā tie to gan grib, gan izdara, tie ir visa nosodījuma cienīgi.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:8–11; Jņ. 18:35; Jņ. 18:37; Jņ. 18:36

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«μάὲλον ἐφοβήθη. καὶ εἰσῆλθεν εἰς τὸ πραιτώριον τλιν, και λέγει τῷ Ἰησοῦ· Πόθεν εἶ σύ; Ὁ δὲ. σσοῦς ἀπόκρισιν οὐκ ἔδωκεν αὐτῷ. Λέγει οὖν αὐτῷ ἓλιλάτος· Ἐμοὶ οὐ λαλεῖς· Οὐκ οἶδας, ὅτι ἐξουσίαν. ἔω σταυρῶσαί σε, καὶ ἐξουσίαν ἔχω ἀπολῦσαί σε· Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς· Οὐκ εἶχες ἐξουσίαν οὐδεμίαν κατ´ ἐμοῦ, εἰ μὴ ἦν σοι δεδομένον ἄνωθεν. Διὰ τοῦτο παραδιδούς μέ σοι μείζονα ἀμαρτίαν ἔχει.» Ὁ μέν Πιλάτος ψιλὸν λόγον μόνον ἀκούσας, ὅτι Υἱός ἐστι τοῦ Θεοῦ, φοβεῖται· οἱ δὲ καὶ ἔργα θεῖα ἰδόντες, ἀαιροῦσιν αὐτὸν, ὑπὲρ ὧν ἐχρῆν προσκυνεῖν. Ἐρωτᾷ δὲ αὐτὸν, οὐχ οὕτως ὥσπερ πρότερον· «Τί ἐποίησας; » ἀλλὰ, «Τίς εἰ σύ;» Τότε μὲν γὰρ ἐπειδὴ ὡς βασιλειῶν ἐνεκαλεῖτο, εἰκότως ἐρωτᾷ· «Τί ἐοίησας;» νῦν δὲ, ἐπεὶ ὡς Υἱὸν Θεοῦ ἑαυτὸν ποιῶν δαβαλλεται, ἐρωτᾷ· «Πόθεν εἶ σύ;» Ἰησοῦς δὲ σιγᾷ. Ἔμαθε γὰρ παρ´ αὐτοῦ ὁ Πιλάτος, ὅτι «Εἰς τοῦτο γεγέννημαι·» καὶ, «Ἡ βασιλεία μου οὐκ ἔστιν ἐντεῦθεν·» καὶ ὅμως οὐδὲν ἐκ τούτων ὡφελήθη, ωδὲ ἀντέστη ὑπὲ ρ τῆς ἀληθείας, ἀλλ´ ἐνέδωκε τῇ τοῦ ὅχλου ὁρμῇ. Διὸ ὁ Κύριος τὰς ἐρωτήσεις αὐτοῦ ὡς εἰκῆ γενομένας διαπτύων, οὐδὲν ἀποκρίνεται Ὀως δὲ φαίνεται ὁ Πιλάτος μὴ στεῤῥός τις εἶναι ἀλλὰ καὶ λίαν ὑπὸ τῶν τυχόντων φοβήτρων διασειόμενος. Καὶ γὰρ καὶ τοὺς Ἰουδαίους ἐδεδοίκει, καὶ τὸν Ἰησοῦν, ὡς Υἱὸν Θεοῦ, ἔφριττεν. Ἵδωμεν δὲ καὶ πῶς ἐαυτὸν κατακρίνει, δι´ ὧν λέγει· «Ἐξουσίαν ἔχω σταυρῶσαί σε, καὶ ἐξουσίαν ἔχω ἀπολῦαἱ σε.» Εἰ γὰρ τὸ πᾶν ἐν σοὶ ἔκειτο, τίνος ἕνεκεν εὐκ ἀπέλυες, ὃν ἀναίτιον εὖρες; Ὁ δὲ Κύριος τὸν τιϛον αὐτοῦ κατασπῶν, «Οὐκ εἶχες, φησὶν, ἐξουεἰαν οὐδεμίαν κατ´ ἐμοῦ, εἰ μὴ ἦν σοι δεδομένον ἑνωθεν.» Οὐ γὰρ ἀπλῶς οὕτως ἀποθνήσκω, ἀλλά τι μὸστικὸν ἐπιτελῶ, καὶ ἄνωθεν τοῦτο εἰς κοινὴν σωτηρίαν προώρισται. Ἵνα δὲ μὴ ἀκούσας, ὅτι «νω έν ἐστι ἀεδομένον,» νομίσῃς ἀπηλλάχθαι εὐθύνης ταρὰ Θεῷ τὸν Πιλάτον, ἐπιφέρει, ὅτι «Ὁ παραδι. δούς μέ σοι μείζονα ἀμαρτίαν ἔχει.» Δείκνυσι γὰρ ἐντεῦθεν καὶ τὸν Πιλάτον ἀμαρτίας ὑπεύθυνον, εἰ καὶ ἐλάττονος. Οὐ γὰρ ἐπειδὴ ἄνωθεν ἐδέδοτο, τουτέστι, συγκεχώρητο τὸ ἀποθανεῖν τὸν Χριστὸν, ἤδη ἐναίτιοί εἰσιν ὅ τε Πιλάτος καὶ οἱ Ἰουδαῖοι· ἀλλ´ ἡ μὲν ὑμετέρα προαίρεσις τὸ κακὸν ἐβούλετο, ὁ δὲ βεὸς εἴασε, καὶ συνεχώρησεν εἰς ἔργον προβῆναι ταύτην. Οὔκουν ἀναίτιοι οἱ πονηροὶ, ἐπειδὴ ὁ Θεὸς συγγωρεῖ τὴν αὐτῶν κακίαν εἰς ἔργον ἐκβαίνειν ελλὰ διότι καὶ βούλονται καὶ διαπράττονται, πάσης κστακρίσεως ἄξιοι.

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 19:12–14

„No tā brīža Pilāts meklēja, kā Viņu atlaist. Bet jūdi kliedza, sacīdami: ja tu Viņu atlaidīsi, tu neesi ķeizara draugs. Ikviens, kas sevi dara par ķēniņu, runā pretī ķeizaram. Tad Pilāts, dzirdējis šo vārdu, izveda Jēzu ārā un apsēdās tiesneša krēslā vietā, ko sauc Akmens bruģis, bet ebrejiski – Gabata. Bet bija Pashas Sagatavošanās diena, ap sesto stundu.“ Tā kā Kungs ar Saviem vārdiem bija Pilātu satriecis un devis skaidru aizstāvību: ja Es pats labprātīgi Sevi nenodotu un Tēvs to nepieļautu, tev nebūtu varas pār Mani; un ka grēks ir arī tev, bet lielāks – Jūdam, kas Mani nodod, vai arī tautai, jo „Manu brūču sāpēm tā vēl pielika klāt“ un „neatcerējās darīt žēlastību“, bet, atradusi Mani bez aizstāvja un palīga, nodeva krustam, un pat nekaunējās par tik daudzām tiesām, no kurām Es izgāju nevainīgs, bet kliedza: „Sit krustā, sit krustā!“ – tā kā tad Kungs, to sacīdams, Pilātu satrieca, tas „no tā“ vēl vairāk „meklēja, kā Viņu atlaist“. Bet jūdi, tā kā tika atmaskoti, apmelodami Viņu, ka Viņš Sevi darot par Dievu, un atsaukdamies uz bauslību (jo Pilāts no tā vēl vairāk izbijās un gribēja Viņu atlaist, lai kaut kā neapgrēkotos pret Dievu), atkal bēg pie ārējiem likumiem un iebiedē Pilātu kā bailīgu. Jo, redzēdami, ka viņš uzmanās, lai, notiesādams Jēzu, kas ir Dieva Dēls, neapgrēkotos, tie draud viņam ar bailēm no ķeizara un, apmelodami Kungu, ka Viņš tiecas pēc patvaldības, iebiedē Pilātu, it kā tas grasītos apgrēkoties pret ķeizaru, ja atlaidīs to, kas pret viņu saceļas. Bet kur gan Viņš pieķerts tiecamies pēc patvaldības? No kā jūs to pierādīsiet? No purpura tērpa? No diadēmas? No karaspēka? Vai tad viss pie Viņa nav nabadzīgs – gan apģērbs, gan ēdiens, gan mājoklis, un pat mājokļa Viņam nav? Bet ak, kāda Pilāta gļēvulība! Viņš domāja, ka būs briesmās, ja atstās šādu lietu neizmeklētu. Viņš gan iziet it kā izmeklēt lietu (to nozīmēja apsēšanās), bet, nekādu izmeklēšanu neizdarījis, nodod Viņu, domādams viņus ar to pielabināt. Bet kā tad, ja Marks saka, ka bija trešā stunda, kad Kristus tika sists krustā, Jānis saka – sestā? Daži to atrisina, sakot, ka tā ir rakstītāja kļūda: jo burts gamma apzīmē trešo stundu, un tā zīme ir šāda: Γ; bet tā sauktais episēmons apzīmē sesto, un tam ir šāda zīme: ϛ. Tad ticams, ka burts gamma, pārrakstītāju nevērības dēļ izliecoties garumā izstieptajai taisnajai līnijai, pārgāja episēmona zīmē, un tā radās šī kļūda. Ka tas varēja tā notikt un ka arī pie Jāņa bija rakstīts „trešā stunda“, nevis „sestā“, kā tagad, ir skaidrs no tā: tā kā trīs evaņģēlisti – Matejs, Marks un Lūka – saskanīgi saka, ka no sestās stundas tumsa iestājās pār visu zemi līdz devītajai stundai, tad ir acīm redzams, ka mūsu Kungs bija sists krustā pirms sestās stundas, pirms iestājās tumsa, proti, trešajā stundā, kā to pastāstījis Marks un tāpat arī Jānis, kaut gan pārrakstītāju kļūda gammu pārvērta episēmona zīmē. Tā to atrisina daži. Bet citi saka, ka Marks skaidri un nepārprotami norāda sprieduma stundu – par to, ka Kungs jāsit krustā. Tā kā par tiesnešiem saka, ka viņi sit krustā un soda jau no tā brīža, kad izsaka spriedumu, jo soda un nāves vara ir viņu mēlē, tāpēc Marks saka, ka Viņš sists krustā trešajā stundā, kad Pilāts izteica spriedumu. Bet Jānis, tā kā Marks jau bija pateicis sprieduma laiku, pats nosauca stundu, kurā Kungu sita krustā. Raugi un ievēro, cik daudz notika starp Pilāta spriedumu par krustā sišanu un to stundu, kurā Kungs uzkāpa krustā. Atlaidis Barabu, viņš lika šaust Jēzu un nodeva Viņu, lai Viņš katrā ziņā tiktu sists krustā; jo Barabas atlaišana bija Kunga notiesāšana. Kareivji izsmej; un ievēro, cik daudz laika būtu patērēts šai uzcītīgajai izsmiešanai. Pilāts izveda Viņu un runāja ar jūdiem; atkal iegājis, nopratina Jēzu; atkal izgājis, runā ar jūdiem. Viss tas varēja aizņemt laiku no trešās stundas līdz sestajai; to visu Jānis, kas visam bija sekojis, precīzi izklāstījis, piemin sesto stundu, kad Pilāts Viņu galīgi nodeva krustā sišanai, vairs nerunādams ar jūdiem un nenopratinādams Jēzu, bet izteicis pret Viņu pēdējo spriedumu. Bet ja kāds saka: un kādēļ tad viņš, ja trešajā stundā, kā tu saki, izteica spriedumu, ka Viņš jāsit krustā, atkal gribēja Viņu atlaist? – lai tas vispirms mācās, ka viņš spriedumu pieņēma pūļa spiests; tad arī sievas sapnis viņu dzēla, jo viņa viņam bija ziņojusi: „Nekā tev ar šo taisno.“ Bez visa tā ievēro arī Jāni, kā viņš sacīja: „Bija ap sesto stundu.“ Jo viņš nesacīja: „Bija sestā stunda“, it kā noteikti apgalvodams, bet kā šaubīdamies un nebūdams pārliecināts: „ap sesto“. Tātad mums nekas nekaitēs, ja attiecībā uz stundu evaņģēlisti šķiet ne pavisam savstarpēji saskanam, pat ja mēs piekristu, ka ir nesaskaņa. Jo ievēro to: vai visi nav teikuši, ka Viņš tika sists krustā? Bet ja tas visiem atzīts, bet par stundu viens saka, ka bija trešā, otrs – ap sesto, kā tas kaitē patiesībai? Tomēr pārpārēm ir pierādīts, ka nav pat nesaskaņas.

Piezīmes (2)
  1. „Manu brūču sāpēm …“ – Ps. 68:27; „neatcerējās darīt žēlastību“ – Ps. 108:16 (LXX numerācija; 1965. g. Bībelē Ps. 69:27 un 109:16).
  2. Episēmons – grieķu skaitļa 6 zīme ϛ (vēlāk saukta „stigma“); gamma Γ apzīmē 3.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:12–14; Ps. 68:27; Ps. 108:16; Mk. 15:25; Mt. 27:45; Mk. 15:33; Lk. 23:44; Mt. 27:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἑκ τοὐτου ἐζήτει ὁ Πιλάτος ἀπολῦσαι αὐτόν. δὲ Ἰουδαῖοι ἔκραζον, λέγοντες· «Ἐὰν τοῦτον ἀτολύσῃς, οὐκ εἶ φίλος τοῦ Καίσαρυς. Πᾶς ὁ βασιέα ἑαυτὸν ποιῶν, ἀντιλέγει τῷ Καίσαρι. Ὃ οὐν Πιλάτος ἀκούσας τοῦτον τὸν λόγον, ἤγαγεν ἔξω τὸν Ἡησοῦν, καὶ ἐκάθισεν ἐπὶ τοῦ βήματος εἰς τόπον λεγόμενον Λιθόστρωτον, Ἑβραῖστὶ δὲ Γαββαθᾷ. Ἡ,ἐ παρασκευὴ τοῦ Πάσχα, ὥρα δὲ ὡσεὶ ἕκτη.» Ἐπειύὴ κατέπληξε τὸν Πιλάτον ὁ Κύριος διὰ τῶν ῥημάτων, καὶ σαφῆ παρέσχετο τὴν ἀπολογίαν, ὅτι Εἰ μὴ ἐκὼν ἐγὼ ἐμαυτὸν ἐδίοουν, καὶ ὁ Πατὴρ συνεχώρει, οὐκ εἶχες ἐξουσίαν κατ´ ἐμοῦ, καὶ ὅτι ἀμαρτίαν ἔχεις καὶ σὺ, καὶ μείζονα Ἰούδας ὁ παραδιδούς με, ἢ καὶ ὁ λαὸς, διότι «Ἐπὶ τὸ ἄλγος τῶν τραυμάτων μου πρισέθηκε, καὶ οὐκ ἐμνήσθη ποιῆσαι ἔλεος,» ἀλλ´ εὐρών με ἀσυνηςόρητον καὶ ἀβοήθητον, σταυρῷ παρέδωκ, καὶ οὐδὲ τοσαῦτα δικαστήρια, ἐξ ὧν ἀνεύθυνος ἐξηλθον, κατεδυσωπήθη, ἀλλ´ ἐβόα, «Σταύρωσον, σταύρωσον ·» ἐπεὶ οὗν ταῦτα εἰπών ὁ Κύριος κατέπληξι, τὸν Πιλάτον, «ἐξήτει ἐκ τούτου» μᾶλλον «ἀπολῦσαι αὐτόν.» Ἰουδαῖοι δὲ, ἐπεὶ ὡς Θεὸν ποιοῦντα ἑαυτὸν διαβάλλοντες, καὶ τὸν νόμον προσενεγκόντες ἠλέγχθησαν γὰρ Πιλάτος, ἐκ τούτου μᾶλλον ἐφοῦήθη, καὶ ἐβούλετο ἀπολῦσαι αὐτὸν, μήπως Θεῷ προσκρούσῃ · πάλιν ἐπὶ τοὺς ἔξω νόμους καταφεύγουσι, καὶ ὡς ψοφοδεῆ ἐκφοβοῦσι τὸν Πιλάτον. Ὡς γὰρ εἰδον αὐτὸν εὐλαβούμενον, μὴ Υἱὸν Θεοῦ ὄντα κατακοίωα τὸν Ἰηοοῦν ἁμάρτῃ, τὸν φόβον τοῦ Καίσαρος ἐπισείουσιν αὐτῷ, καὶ ἐπὶ τυραννίδι τὸν Κύριον διαβάλλοντες, ἐκδειματοῦσι τὸν Πιλάτον, ὡς προσκρούειν μέλλοντα Καίσαρι, εἴ γε ἀπολύσει τὸν ἀνταίροντα αὐτῷ. Καὶ ποῦ τυραννίδος οὗτος ἑάλω· πόθεν δὲ τοῦτο δείξετε; Ἀπὸ τῆς ἀλουρχίδος· ἀπὸ τοῦ διαδήματος; ἀπὸ τῶν στρατιωτικῶν; Οὐ πάντα αὐτῷ εὐτελῆ; καὶ στολὴ, καὶ τροφὴ, καὶ οἶκος, καὶ οὐδὲ οἶκος; Ἀλλ´ ὢ τῆς ἀνανδρίας τοῦ Πιλάτου! κινδυνεύειν νομίσαντος, εἰ περιίδοι τοιαύτην ὑπόθεσεν ἀνεξέταστον. Ἐξέρχεται μὲν, ὡς ἐξετάσων τὸ πρᾶγμαὸ γὰρ καθίσαι τοῦτο ἐδήλου), οὐδεμίαν δὲ ἐξέτασιν ποιησάμενος, παραδίδωσιν αὐτὸν, νομίζων δυσωπής σειν αὐτούς. Πῶς δὲ τοῦ Μάρκου λέγον. ος τρίτην ὥραν εἶναι, ὅτε ὁ Χριστὸς ἐσταυροῦτο ὁ Ἰωάννης ἕκτην φησί; Λύουσιν οὖν τοῦτο, τινὲς μὲν, ὅτι γραφικὸν τὸ σφάλμα· τὸ μὲν γὰρ γάμμα τὴν τρίτην ὥραν σημαίνει, καὶ ἔστιν ὁ χαρακτὴρ αὐτοῦ τοιοῦτος, Γ· τὸ δὲ καλούμενον ἐπίσημον, τὴν ἕκτην, κλ ἔχει τὸν χαρακτῆρα τοιόνδε, ϛʹ. Εἰκὸς οὖν τὸ γάμμα στοι· χεῖον ἀπὸ τῆς ἀπροσεξίας τῶν μεταγραφόντων κυρτωθείσης τῆς ἀποτεταμένης εὐθείας εἰς μῆκος, εἰς πὸν τοῦ ἐπισήμου μεταχωρῆσαι χαρακτῆρα, καὶ οὕτυ τὴν πλάνην ταύτην γενέσθαι. Ὅτι δὲ τοῦτο εἰκὸς γενέσθαι, καὶ τρίτην ὥραν ἀναγράφεσθαι καὶ παρὲ τῷ Ἰωάννῃ, ἀλλ´ οὐχὶ ἕκτην ὥσπερ νῦν, δῆλον ἐτεῦθεν. Τῶν γὰρ τριῶν εὐαγγελιστῶν, τοῦ τε Ματθαίου, καὶ τοῦ Μάρκου, καὶ τοῦ Λουκᾶ συμφώνως λεγόντων, ὡς ἀπὸ ἕκτης ὤρας σκότος ἐγένετο ἐξ ὅλην τὴν γῆν, ἕως ὥρας ἐννάτης, πρόδηλον, ὡς ὁ Κύριος ἡμῶν πρὸ τῆς ἔκτης ὥρας, πρὸ τοῦ γενέσθαι τὸ σκότος, ἐσταύρωτο, δηλαδὴ κατὰ τὴν τρίτην ὥραν ὡς ὁ Μάρκος τε ἱστόρησε, καὶ ὁ Ἰωάννης ὁμοῖως. εἰ καὶ ἡ πλάνη τῶν γραφόντων τὸ γάμμα μετέθηκεν οοωοοΟΟΘ ἰς τον τοῦ ἐπισήμου χαρακτῆρα. Τινὲς μὲν οὖ ἄ λύουσι τοῦτο. Ἔτεροι δέ φασιν, ὅτι ὁ μὲν Μάρος τὴν ὥραν τῆς ἀποφάσεως, τῆς περὶ τοῦ σταυρωθῆναι τὸν Κύριον, ἐκτίθεται σαφῶς καὶ ἀναμφιβάλως. Ἐπεὶ οὖν Κκτοτε σταυρῶσαι καὶ τιμωρῆσαι οἱ δικασταὶ λέγονται, ἀφ´ οὗ τὴν ἀπόφασιν ἐξενέγκωσι, δὰ τὸ τὴν δύναμιν τῆς τιμωρίας καὶ τοῦ θανάτου ἐν ταῖς γὸώσσαις κεκτῆσθαι· τούτου χάριν ὁ Μάρκος τῇ τρίτῃ ὥρᾳ σταυρωθῆναι αὐτὸν λέγει, ἀφ´ ἧς ὁ Πλάτος τὴν ἀπόφασιν ἐξήνεγκεν. Ἰωάννης δὲέ, ὡς Κεἰρηκότος τοῦ Μάρκου τὸν καιρὸν τῆς ἀποφάσεως, αὐτὸς τὴν ὥραν, ἐν ᾖ τὸν Κύριον ἐσταύρωσαν, ἔφη· ἀσεὶ καὶ σκόπει, πόσα μεταξὺ τῆς παρὰ τοῦ Πιλάτου περὶ τοῦ σταυροῦ ἀποφάσεως, καὶ τῆς ὥρας ταύτης ἐν ᾖ εἰς τὸν σταυρὸν· ὁ Κύριος ἀνέβη, πέπρακται. Ἀπολύσας τὸν Βαραββᾶν, ἐφραγέλλωσε τὸν Ἰησοῦν, χαὶ παρέδωκε πάντως αὐτὸν εἰς τὸ σταυρωΐῆναι. Ἡ τὴρ τοῦ Βαραββᾶ ἀπόλυσις, κατάκρισις ἦν τοῦ Κυρίου. Ἐμπαίζουσιν οἱ στρατιῶται· καὶ σκόπει, πόσος χρόνος ἀνηλώθη ἂν εἰς τὸν φιλότιμον ἐμπαιγμόν. Ἐέήνεγκεν αὐτὸν ὁ Πιλάτος, καὶ διελέχθη τοῖς Ἰουδαίοκς · πάλιν εἰσελθὼν ἀνακρίνει τὸν Ἰησοῦν· πάλιν ἐξελθών διαλέγεται τοῖς Ἰουδαίοις. Ταῦτα πάντα Ἰκανὰ ἦν ἀναλῶσαι τὸν ἀπὸ τῆς τρίτης ὥρας ἄχοι τῆς ἕκτης χρόνον, ἅπερ Ἰωάννης ἐκθέμενος ἀκριβῶς, ἀτε πᾶσι παρτκολουθηκὼς, τῆς ἕκτης ὥρας μνημοκύει, ὅτε καὶ παρέδωκεν αὐτὸν τελείως, ἵνα σταυρωβῇ. οὐκ ἔτι δεαλεγόμενος τοῖς Ἰουδαίοις, ἢ ἀνακρίνων τὸν Ἰησοῦν, ἀλλὰ τὴν τελειοτάτην ἀπόφασιν κατ´ αὐτοῦ ἐξενεγκών. Εἰ δέ τις λέγει· Καὶ τίνος Ἐεκεν κατὰ τὴν τρίτην ὥραν, ὡς λέγεις, ἀποφηνάκεο · σταινροθῆναι. πάλιν ἐβούλετο ἀπολῦσαι αὐτόν· Κμανθανέτω πρῶτον μὲν, ὅτι ὑπὸ τοῦ πλήθους βιασθείς, ἔθετο τὴν ἀπόφασιν· ἔπειτα καὶ τῷ ὀνείρῳ τῆς Τυναικὸς αἰνίττετο [ἐνύττετο ]· ἠν γὰρ αὐτῷ μηνύσασα· «Μηδὲν σοὶ καὶ τῷ δικαίῳ τούτῳ.» Ἐπὶ πᾶσι δὲ τούτοις, σκόπει καὶ τὸν Ἰωάννην, πῶς εἶπεν«Ὡρα ἦν ὡσεὶ ἕκτη.» Οὐκ εἶπε γὰρ, Ὥρα ἦν ἕκτη, ές ἀποφαινόμενος, ἀλλ´ ὡς ἐπιδιστάζων καὶ ἀμφιγνοῶν, «Ὡσεὶ ἕκτη.» Ὥστε οὐδὲν διοίσει ὑμῖν iἡμῖν ] τὸ περὶ τῆς ὥρας φαίνεσθαι μὴ πάντη σνντρέχοντας ἀλλήλοις τοὺς εὐαγγελιστὰς, εἴτα iΙεἶ γε] συγχωροίημεν εἶναι διαφωνίαν. Τοῦτο γὰρ σκόπει, εἰ μὴ πάντες εἶπον, ὅτι ἐσταυρώθη· εἰ δὲ τοῦτο μὲν παρὰ πάντων ὡμολόγηται, περὶ δὲ τῆς ὥρας, εἰ ὁ μὲν τρίτην εἶναι, ὁ δὲ ὡσεὶ ἕκτην φασὶ, τί τοῦτο ἐπηρεάζει τῇ ἀληθείᾳ; Πλὴν ἀλλὰ δίδεικται ἐκ περιουσίας, ὅτι οὐδὲ διαφωνία ἐστίν.

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 19:15–18

„Un viņš saka jūdiem: lūk, jūsu Ķēniņš! Bet tie kliedza: nost, nost, sit Viņu krustā! Pilāts tiem saka: vai jūsu Ķēniņu lai es situ krustā? Augstie priesteri atbildēja: mums nav ķēniņa, kā vien ķeizars. Tad viņš Viņu tiem nodeva, lai Viņu sistu krustā. Tad tie paņēma Jēzu un aizveda, lai sistu krustā; un Viņš, nesdams Savu krustu, izgāja uz vietu, ko sauc par Galvaskausa vietu, ebrejiski – Golgāta; tur tie Viņu sita krustā un ar Viņu divus citus, vienu šai pusē un otru tai pusē, bet Jēzu vidū.“ Mēs bieži esam teikuši, ka Pilāts ir drīzāk gļēvs un bailīgs nekā ļaunprātīgs. Ievēro tad, ka arī tagad viņš lietai piešķir izmeklēšanas un tiesas izskatu, bet visu kopumā kārto vārgi. Jo viņš saka: „Lūk, jūsu Ķēniņš!“ Viņš ne Jēzu notiesā, ne jūdiem atklāti aizbāž muti, bet slēpti pārmet viņiem kā apmelotājiem, sacīdams: lūk, par kādu cilvēku jūs sakāt, ka Viņš mēģinājis kļūt par jūsu ķēniņu – par nenozīmīgu, protams, kas nekad nemēģinātu ko tādu; tātad apsūdzība ir meli. Jo kas Viņam ir no tirāna? Kareivji? Bagātība? Dižciltība? „Lūk, jūsu Ķēniņš!“ Kāds jums labums, ja jūs nogalināsiet šo cilvēku, kas nespēj nodarīt pat vismazāko ļaunumu? To saka Pilāts, tomēr ne neatlaidīgi un stingri, un ne kā cīnīdamies par patiesību. Bet tie saka: „Nost, nost, sit krustā!“ Tie steidzina un prasa krustu, jo grib Kristum piesiet sliktu slavu. Jo šī nāve bija visapkaunojošā un nolādēta, kā sacīts: „Nolādēts ikviens, kas karājas pie koka.“ Bet tie nezināja, ka, kā caur koku notika krišana, tā caur koku – atjaunošana. Ievēro arī, kā tie sev nepieraksta nekādu citu ķēniņu kā vien ķeizaru, labprātīgi pakļaudami sevi romiešu varai un nokratīdami Dieva valdīšanu. Tāpēc arī Dievs tos nodeva romiešiem, kurus tie paši piesauca par ķēniņiem pār sevi, atkāpušies no Dieva gādības un pārraudzības. „Tad viņš Viņu tiem nodeva“ – tas neprātīgais! Vajadzēja izmeklēt, vai Viņam patiešām bija spēks tiekties pēc patvaldības; bet viņš piekāpjas un padodas, bez drosmes un gļēvi vadījis tiesu. „Nesdams Savu krustu“, Viņš iziet. Jo tie uzskatīja, ka pat pieskarties kokam ir aizliegts; tāpēc tie nolādēto koku uzkrauj pašam notiesātajam un nolādētajam. Ievēro arī, ka arī tas piepildās pēc vecā pirmtēla. Jo arī tur Īzāks, nesdams malku, gāja, lai tiktu upurēts; tāpat arī šeit Kungs iet, nesdams krustu, un nes to kā karavīrs ieroci, ar kuru notriec pretinieku. Bet ka Īzāks ir Dieva pirmtēls, ir skaidrs. Īzāks tulkojumā nozīmē „smiekli“ jeb „prieks“. Kas tad cits ir kļuvis mūsu prieks, ja ne Tas, kas tūlīt jau ieņemšanā caur eņģeli cilvēka dabai deva to „priecājies“? Jo kādu labo vēsti dzirdēja Jaunava, to uzņēma visa daba. Šī Īzāka tēvs ir Ābrahāms, daudzu tautu tēvs, tas ir, visu Dievs, kas ir Tēvs gan jūdiem, gan pagāniem, pēc kura labpatikas un nodoma Viņa Dēls nes krustu. Tikai Vecajā [Derībā] lieta apstājās pie Tēva nodoma, jo tas bija pirmtēls; bet šeit tā nonāca arī līdz darbam, jo tā bija patiesība. Un varbūt, kā tur Īzāks tika atlaists, bet jērs upurēts, tāpat arī šeit dievišķā daba ir neciešoša, bet cilvēciskā, ko sauc arī par Jēru kā Ādama, maldos aizgājušās avs, dēlu, – tā ir tā, kas tika upurēta. Bet kā cits evaņģēlists saka, ka „Sīmani piespieda nest krustu“? Tāpēc, ka notika abi. Jo sākumā pats Kungs, [nesdams] to, izgāja, jo visi novērsās no koka un negribēja tam pat pieskarties. Bet, kad tie izgāja, viņš saka, tie sastapa Sīmani, kas nāca no lauka, un tā uzlika koku viņam. Galvaskausa vietu tie sauca to vietu tāpēc, ka valdīja teiksma, ka tur apbedīts Ādams, lai kur bija nāves sākums, tur notiktu arī tās krišana. Jo ir baznīcas tradīcija, ka pēc tam, kad cilvēks tika izdzīts no paradīzes, Jūdeja pirmā viņu ieguva par iemītnieku, būdama viņam dota mierinājumam par paradīzes labumiem, kā labāka un auglīgāka par visām citām zemēm; tāpēc tā arī pirmā uzņēma mirušu cilvēku. Tā toreizējie cilvēki, brīnīdamies par mirušā galvaskausu, no kura āda bija nokritusi, un nolikuši to kādā vietā, pēc tā nosauca to vietu; un pēc plūdiem Noass šo vēsti izplatījis visiem. Tāpēc arī Kungs tiek nonāvēts tur, kur nāves avots, lai to izžāvētu. Un tie sit krustā ar Viņu arī divus citus, paši gribēdami Viņam piesiet sliktu slavu, it kā arī Viņš būtu laupītājs; tomēr arī ar to, negribēdami, piepilda pravietojumu, to, ka „Viņš tika pieskaitīts pie bezdievīgajiem“. Bet ievēro Dieva gudrību: kā arī tas, ko tie darīja Kungam par apsmieklu, izvērtās Viņam par godu. Jo pašā krustā Viņš izglāba laupītāju, kas ir ne mazāks brīnums, un no tā vēl vairāk redzams, ka Viņš ir Dievs, [jo, lai gan kopā ar Viņu bija sisti krustā arī citi, slavu ieguva tikai Viņš. Tas nebūtu noticis, ja Viņš būtu bijis vainīgs] un bezlikumīgs, nevis pats pāri visam likumam un bezlikumīgo Tiesnesis.

Piezīmes (2)
  1. „Nolādēts ikviens …“ – 5. Moz. 21:23, kā to citē Gal. 3:13.
  2. „Viņš tika pieskaitīts pie bezdievīgajiem“ – Jes. 53:12 (sal. Mk. 15:28; Lk. 22:37).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:14–18; 5. Moz. 21:23; Gal. 3:13; 1. Moz. 22:6; 1. Moz. 21:6; Lk. 1:28; 1. Moz. 17:5; 1. Moz. 22:12–13; Mk. 15:21; Mt. 27:32; Jes. 53:12; Lk. 23:43

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ λέγει τοῖς Ἰουδαίοις· Ἵδε ὁ βασιλεὺς ὑμῶν. Οἱ δὲ ἐκραύγασαν· Ἄρον, ἄρον, σταύρωσον αὐτόν. Ἀέγει αὐτοῖς ὁ Πιλάτος· Τὸν βασιλέα ὑμῶν σταυῥώσω; Ἀπεκρίθησαν οἱ ἀρχιερεῖς· Οὐκ ἔχομεν βασυλέα εἰ μὴ Καίσαρα. Τότε οὗν παρέδωκεν αὐσλη αὐτοῖς, ἵνα σταυρωθῇ. Παρέλαβον οὖν τὸν Ἰησοῦν, καὶ ἤγαγον αὐτὸν εἰς τὸ σταυρῶσαι, καὶ βαστάζων τὸν σταυρὸν αὖτοῦ, ἐξῆλθεν εἰς τόπον, λεγόμενον Κρανίου τόπον, ὃς λέ, εται Ἑβραῖστὶ Γολγοθᾶ· ὅπου αὐτὸν ἐσταύρωσαν, καὶ μετ´ αὐτοῦ ἄλλους δύο ἐντεῦἔεν καὶ ἐντεῦθεν, μέσον δὲ τὸν Ἰησοῦν.» Πολλάκις εἴπομεν, ὡς ἄνανδρος μᾶλλον καὶ ψοφοδεὴς ὁ ΙιἈατος, ἡ κακοήθης. Ὅρα γοῦν, καὶ νῦν σχῆμα ἐξετάσεως καὶ κριτηρίου περιτίθησι τῇ πράγματι, μαλακῶς δὲ τὸ ὅλον μεταχειρίζεται. «Ἵδε γὰρ, φησὶν, ό βασιλεὺς ὑμῶν.» Οὕτε γὰρ τὸν Ἰησοῦν κατακρίνει, οὔτε τοὺς Ἰουδαίους ἐπιστομίζει φανερῶς· ἀλλ αον ἐπικεκρυμμένως ὀνειδίζων αὐτοῖς ὡς συκοφαντουσι, φησίν· Ἵδε, ποῖον ἄνθρωπον λέγετε, ὅτι βασιἠεύσειν ἐπεχείρει ὑμῖν, εὐτελῆ δηλαδὴ, καὶ οὐκ ἄν τοιούτοις ἐπιχειρήσοντα· ὥστε ψευδὴς ἡ κατηγορία, Τί γὰρ ἔχει τυράννου οὕτος; στρατιώτας; πλοῦτον; εὐγένειαν; «δε ὁ βασιλεὺς ὑμῶν.» Τί τὸ κέρδος ἐὰν τοῦτον ἀποκτείνητε, ἄνθρωπον μηδὲ τὰ ἐλάχιστα δυνάμενον βλάψαι; Ταῦτα μὲν ὁ Πιλάτος, οὐ μὴν ἐνστατικῶς καὶ βεβαίως, καὶ ὡς ὑπὲρ ἀληθείας ἀνωνιζόμενος. Οἱ δὲ, «Ἅρον, ἆρον, σταύρωσον,» φασί. Καπεπείγουσι καὶ ζητοῦσι τὸν σταυρὸν, διὰ τὸ ποντρὰν δόξαν βούλεσθαι προσάψειν τῷ Χριστῷ. Ἐτουειδιστότατος γὰρ οὗτος ὁ θάνατος καὶ ἐπικατάρατος· καθὰ εἴρηται· «Ἐπικατάρατος πᾶς ὁ κρεμάμενος ὲπὶ ξύλου.» Οὐκ ᾔδεισαν δὲ, ὅτι ὥσπερ διὰ τοῦξύλου ἡ πτῶσις, οὔτω διὰ ξύλου ἡ ἀνόρθωσις. Ὅρα δὲ, πῶ- ἄλλον δασιλέα ἑαυτοῖς οὐκ ἐπιγράφονται, εἱἰ μὴ Κς ἰσαρα, ἑκόντες ἑαυτοὺς ὑποβάλλοντες τῇ Ῥω μαϊκῇ δυναστείᾳ, καὶ ἀποσειόμενοι τὴν τοῦ Θεοῦ βασιλείαν. Διὸ καὶ ὁ Θεὸς αὐτοὺς Ῥωμαίοις παρέδωκεν, οὓς ἐπεκαλέσαντο βασιλεῖς ἐπ´ αὐτῶν, ἀποστάντες τῆς τοῦ Θεοῦ προνοίας καὶ ἐπιστασίας. «Τότε οὖν παρέδωκεν αὐτὸν αὐτοῖς» ὁ ἀνόητος. Δέον ἐξετάσαι, εἰ ἀληθῶς δύναμιν εἶχεν ἐπιθέσθαι τυραννίδι, ὁ δὲ ἐνδιδωσι καὶ ὑποβαίνει, ἀτόλμως καὶ ἀνάνδρως τὴν κρίσιν μεταχειρισάμενος. «Βαστάζων δὲ τὸν σταυρὸν αὐτοῦ,» ἐξέρχεται. Καὶ γὰρ καὶ τὸ ἅψασθαι ὅλως τοῦ ξύλου ἀπηγορευμένον ᾤοντο· διὰ τοῦτο αὐτῷ τῷ κατακρίτῳ καὶ καταράτῳ τὸ κατηραμένον ξύλον ἐπιφορτίζουσιν. Ὅρα δὲ καὶ ἔν τῳ κατὰ τὴν παλαιὰν τύπωσιν τοῦτο τελούμενον Καὶ γὰρ κἀκεῖ ὁ Ἰσαὰκ τὰ ξύλα βαστάζων, ἀπήρχετο εἰς τὸ σφαγῆναι· οὕτω κἀνταῦθα ὁ Κύριος τὸν σταυρὸν ἔχων ἄπεισι, καὶ οἷά τις στρατιώτης τὸ ὅπλον, μεθ´ οὗ καταβάλλει τὸν ἀντιστρατευόμενον, φέρει. Ὅτι δὲ τύπος ὁ Ἰσαὰκ τοῦ Θεοῦ, δῆλον. Ἰσαὰκ ἑρμηνεύεται «γέλως,» ήτοι «χαρά.» Τίς οὖν ἄλλος χαρὰ ἡμῶν γέγονεν, εἰ μὴ ὁ ἐν τῇ συλλήψει εὐθὺς τὸ, «Χαῖρε,» διὰ τοῦ ἀγγέλου τῇ ἀνθρωπίνῃ φύσει διαδεδωκώς; Ἃ γὰρ ἡ Παρθένος ἤκουεν εὐαγγέλια. πᾶσα ἡ φύσις διεδέχετο. Τοὔτου τοῦ Ἰσαὰκ πατὴρ Ἀβραὰμ, ὁ πατὴρ πολλῶν ἐθνῶν, ὅς ἐστιν ὁ πάντων Θεὸς, ὃς καὶ Ἰουδύίων ἐστὶ Πατὴρ καὶ ἐθνῶν, οὖ τῇ εὐδοκίᾳ καὶ τῇ βουλῇ τὸν σταυρὸν ὁ Υἱὸς αὐτοῦ βαστάζει. Πλὴν ἐν μὲν τῇ Παλαιᾷ ἄχρι τῆς προαιρέσεως τοῦ Πατρὸς ἔστη τὸ πρᾶγμα· τύπος γὰρ ἦν· ἐνταῦθα δὲ καὶ εἰς ἔργον ἐξῆλθεν· ἀλήθεια. γὰρ ἦν. Τάχα δὲ, ὥσπερ ἐκεῖ ὁ Ἰσαὰκ ἀφείθη, ὁ δὲ ἀμνὸς ἐτύθη· οὔτω κἀνταῦθα ἡ θεία φύσις ἀπαθὴς, τὸ δὲ ἀνθρώπινον, ὅ καὶ Ἀμνὸς λέγεται, ὡς τοῦ Ἀδὰμ τοῦ πλανηθέντος προβάτου υἱὸς, τοῦτό ἐστιν ὃ ἐτύθη. οοεορΟΟ Πῶς δὲ ἄλλος εὐαγγελιστής φησιν, ὅτι «Τὸν Σίμωνα ἠγγάρευσαν. ἵνα ἄρῃ τὸν σταυρόν;» Ὅτι ἀμφότερα χένοντο. Καὶ γὰρ ἐν ἀρχῇ μὲν αὐτὸς ὁ Κύριος ὅ,·άν τοῦτον ἐξῆλθεν. οἷα πάντων ἀποτρεπομένων τὸ ξύλον, καὶ μηδὲ θίγειν αὐτοῦ δεχομένων. Ἐπεὶ δὲ ἐξῆλθον, ἀπήντησαν, φησὶ, Σίμωνι ἐρχομένῳ ἐξ ἀγροῦ. καὶ οὕτως ἐπέθηκαν τούτῳ τὸ ξύλον. Κρανίου δὲ τόπον ἔλεγον τὸν τόπον. Καὶ γὰρ λόγος κατεῖχεν, δτι ἐκεῖ τέθαπται ὁ Ἀδὰμ, ἵνα ὅπου ἡ ἀρχὴ τοῦ θανάτου, ἐκεῖ καὶ ἡ πτῶσις αὐτοῦ γένηται. Παράδοσις γὰρ ἐκκλησιαστική ἐστιν, ὅτι πρώτη Ἰουδαία μετὰ τὸ ἐκβληθῆναι τὸν ἄνθρωπον ἐκ τοῦ παραδείσου· οἴκήτορα ἔσχεν εἰς παραμυθίαν τῶν ἐν τῷ παραδείσῳ καλῶν, δοθεῖσα αὐτῷ, ὡς τῶν ἄλλων πασῶν χωρῶν κρείττων καὶ πίων· διὸ καὶ πρώτη νεκρὸν ἐδέξατο νόρωπον. Οἱ τοίνυν τότε ἄνθρωποι, θαυμα ποιούμνοι νεκρὸν κρανίον, τοῦ δέρματος αὐτῷ περιῤῥυέντος, ἐν τόπῳ καταθέμενοι, ἀπ´ αὐτοῦ τὸν τόπον ὸόμασαν, καὶ μετὰ τὸν κατακλυσμὸν ὑπὸ τοῦ Νῶε δαδεόσθαι τὴν φήμην εἰς πάντας· διὸ καὶ ὁ Κύριος, ἕθα ἡ πηγὴ τοῦ θανάτου, ἐκεῖ θανατοῦται, ἵνα ταύτην ξηράνῃ. Σταυροῦσι δὲ καὶ ἄλλους δύο μετ´ αὐτοῦ· αὐτοὶ μὲν πονηρὰν δόξαν περιθεῖναι βουλόμενοι, ὡς ληστῇ καὶ αὐτῷ ὄντι, πλὴν προφητείαν κἀν τούτῳ καὶ μὴ βουλόμενοι πληροῦσι, τὴν, ὅτι «Καὶ μετὰ ἀνόμων ἐλογίσθη.» Ὅρα δὲ τὴν τοῦ Θεοῦ σοφίαν· τως καὶ τοῦτο, ὃ ἐφ´ ὕβρει τοῦ Κυρίου ἐποίουν αὐτοὶ, εἰς δόξαν ἀπέβη αὐτοῦ. Καὶ γὰρ ἐν αὐτῷ τῷ σταυρῷ ηστὴν ἔσωσεν, ὅπερ οὐδενὸς ἦττον θαῦμα, καὶ ἐκ τούτου φαίνεται μᾶλλον Θεὸς, ἐκ τοῦ μόνος αὐτὸς δοπεῖν ἄνομος, ἀλλὰ καὶ παντὸς νόμου ἐπέκεινα, καὶ των ἀνόμων κριτής.

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 19:19–22

„Bet Pilāts uzrakstīja arī uzrakstu un uzlika to uz krusta; un bija rakstīts: Jēzus no Nācaretes, jūdu Ķēniņš. Šo uzrakstu lasīja daudzi no jūdiem, jo vieta, kur Jēzus tika sists krustā, bija tuvu pilsētai; un bija rakstīts ebrejiski, grieķiski, latīniski. Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: neraksti: jūdu Ķēniņš, bet ka Viņš sacījis: Es esmu jūdu Ķēniņš. Pilāts atbildēja: ko es esmu rakstījis, to esmu rakstījis.“ Pilāts raksta uz krusta arī uzrakstu, tas ir, vainu, virsrakstu un paziņojumu; jo to nozīmē vārds „tituls“. Ar uzrakstu tika darīts zināms, kam pieder krusts. Tad viņš raksta uzrakstu, reizē atmaksādams jūdiem, kas viņu nebija paklausījuši, un parādīdams viņu ļaunumu, ka tie sacēlušies pret savu Ķēniņu; reizē arī aizstāvēdams Kristus godu. Jo, tā kā tie Viņu bija situši krustā kopā ar laupītājiem, gribēdami aptraipīt Viņa vārdu, Pilāts parāda, ka Viņš nav laupītājs, bet viņu Ķēniņš, un dara to zināmu ne vienā valodā, bet trijās. Jo ticams, ka svētku dēļ daudzi grieķi bija sajaukušies ar jūdiem; kā arī evaņģēlists augstāk mācīja par dažiem grieķiem, kas bija nākuši Jēzu redzēt. Lai tad visi to uzzinātu, viņš visās valodās izstādīja kaunā jūdu trakumu. Bet tie skauda Viņu pat krustā sistu. Un ko tie saka? „Raksti, ka Viņš pats sacījis.“ Jo tagad tas izskatās kā kopīgs jūdu spriedums; bet ja pieliktu, ka Viņš pats Sevi saucis par ķēniņu, apsūdzība izskatītos kā Viņa paša pārdrošība un lielība. Bet Pilāts nepadevās, bet palika pie sava iepriekšējā lēmuma. Tāpēc arī saka: „Ko es esmu rakstījis, to esmu rakstījis.“ Bet tiek nokārtots arī kas cits liels. Tā kā trīs krustiem, apbērtiem, bija jāguļ vienā vietā, tad, lai nepaliktu nezināms, kurš ir Kunga krusts, tika tā nokārtots, ka tikai Viņa krustam ir uzraksts un virsraksts, lai pēc šādas zīmes to varētu atpazīt; jo laupītāju krustiem uzraksta nebija. Bet uzraksts, rakstīts trīs rakstībās, mājiena veidā norāda arī uz kaut ko augstāku: tas rāda, ka Kungs ir Ķēniņš darbīgajai, dabas un teoloģiskajai filozofijai; ar latīņu burtiem tiek attēlota darbīgā, jo romiešu vara kara lietās bija visvīrišķīgākā un visdarbīgākā; ar grieķu – dabas filozofija, jo grieķi nodarbojās ar dabas izpēti; ar ebreju – teoloģiskā, jo ebrejiem tika uzticēta dievišķā atziņa. Gods tad Tam, kas caur krustu parādījās kā tādas valstības Valdnieks, kas uzvarēja pasauli un mums nostiprināja darbīgo dzīvi, kas dāvā dabas atziņu un no tās ieved iekšpusē aiz priekškara – es domāju, Savā atziņā un kontemplācijā jeb teoloģijā.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:19–22; Jņ. 12:20–21; Jņ. 16:33; Ebr. 6:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἔγραψε δὲ καὶ τῖτλον ὁ Πιλάτος, καὶ ἔθηκεν ἐπὶ τοῦ σταυροῦ· ἦν δὲ γεγραμμένον· Ἰησοῦς ὁ Ναῖωοαῖος, ὁ βασιλεὺς τῶν Ἰουδαίων. Τοῦτον οὗν τὸν τῖτλον πολλοὶ ἀνέγνωσαν τῶν Ἰουδαίων. ὅτι ἐνγὺς ἦν ὁ τόπος τῆς πόλεως, ὅπου ἐσταυρώθη ὁ Ἰησοῦς. Καὶ ἦν γεγραμμένον Ἑβραῖστὶ, Ἑλληνιστὶ, Ῥωμαῖστί.· Ἔλεγον οὐν τῷ Πιλάτῳ οἱ ἀρχιερεῖς τῶν Ἰουδαίων· Λὴ γράφε· Ὁ βασιλεὺς τῶν Ἰουἰαίων, ἀλλ´ ὅτι ἐκεῖνος εἶπε· Βασιλεύς εἰμι τῶν Ἰουδαίων. Ἀπεκρίθη ὁ Πιλάτος· Ὁ γέγραφα, γέγραφα.» Γράφει καὶ τῖτλον ὁ Πιλάτος ἐπὶ τοῦ σταυροῦ, τουτέστιν αἰτίαν, καὶ ἐπιγραφὴν, καὶ ὃνλωσιν· ταῦτα γὰρ ἑρμηνεύεται ὁ τῖτλος. Ἐδηλοῦτο ὅὲ διὰ τοῦ τίτλου, τίνος ἐστὶν ὁ σταυρός. Γράφει οὖν τὸν τῖτλον, ἅμα μὲν ἀμυνόμενος τοὺς Ἰουδαίους, ιυ· ταρακούσαντας αὐτοῦ, καὶ δεικνὺς τὴν κακίαν αὐτῶν, ὅτι τῷ οἱκείῳ βασιλεῖ ἐπανέστησαν· ἅμα δὲ καὶ ὑπεραπολογούμενος τῆς δόξης τοῦ Χριστοῦ, Ἐπεὶ γὰρ ἐκεῖνοι μετὰ λῃστῶν αὐτὸν ἐσταύρωσαν, καταρυπᾶναι τὸ ὄνομα αὐτοῦ βουλόμενοι, ὁ Πιλάτος δείκνυσιν, ὅτι οὐ λῃστὴς ἦν, ἀλλὰ βασιλεὺς αὐτῶν, καὶ τοῦτο οὐ μιᾷ γλώττῃ, ἀλλὰ τρισὶ δῆλον ποιεῖς Εἰκὸς γὰρ ἦν πολλοὺς διὰ τὴν ἑορτὴν ἀναμεμῖχθαι τοῖς Ἰουδαίοις Ἕλληνας· ὡς καὶ ὁ εὐαγγελιστὴς ἀνωτέρω ἐδίδαξε περί τινων Ἐλλήνων τῶν καὶ τὸν Τησοῦν ἐλθόντων ἰδεῖν. Ἵνα οὖν πάντες ἐπιγινώσκωσι, ταῖς φωναῖς ἁπάσαις τὴν Ἰουδαίων μανίαν ἐστηλίτευσεν. Οἱ δὲ καὶ ἐσταυρωμένῳ ἐβάσκαινον. Καὶ τί φασιν; «Γράψον, ὅτι αὐτὸς εἶπε.» Νῦν μὲν γὰρ κοινὴ ψῆφος τῶν Ἰουδαίων φαίνεται· ἐὰν δὲ προστεθῇ, ὅτι αὐτὸς εἶπεν ἑαυτὸν βασιλέα, τῆς αὐτοῦ προπετείας καὶ ἀλαζονείας τὸ ἔγκλημα φαίνεται. Ἀλλ´ οὐχ ὁ Πιλάτος παρετράπη, ἀλλ´ ἐπὶ τῆς προτέρας ἵσταται γνώμης. Διὸ καί φησιν· «Ὁ γέγραφα, γέγραφα.» Ἀλλὰ μὴν καὶ ἕτερόν τι μέγα οἰκονομεῖται. Ἐπειδὴ γὰρ καταχωσθέντες οἱ τρεῖς σταυροὶ ἐν ταυτῷ ἔμελλον κεῖσθαι, ἵνα μὴ ἀγνοηθῇ, ποῖός ἐστιν ὁ τοῦ Κυρίου, διὰ τοῦτο ᾠκονομήθη αὐτὸν μόνον τῖτλον ἔχειν καὶ ἐπιγραφὴν, ὡς ἂν διὰ τοῦ τοιούτου σημείου ἐπιγνωσθείη· οἱ γὰρ τῶν ληστῶν, τῖτλον οὐκ εἶχον. Αἰνίττεται δὲ καί τι ὑψηλότερον ἡ ἐπιγραφὴ τρισσοῖς γράμμασιν ἐπιγραφεῖσα· δηλοῖ τὸν Κύριον βασιλέα εἰναι πρακτῖκῆς, καὶ φυσικῆς, καὶ θεολογικῆς φιλοσοφίας· διὰ μὲν τῶν Ῥωμαϊκῶν, γραμμάτων τῆς πρακτικῆς τυπουμένης· ἡ γὰρ τῶν Ῥωμαίων ἀρχὴ ἀνδρειοτάτη καὶ πρακτικωτάτη τὰ κατὰ πόλεμον. Διὰ δὲ τῶν Ἐλληνικῶν, τῆς φυσικῆσ· οἱ γὰρ Ἔλληνες περὶ τὴν φυσικὴν ἠσχολήθησαν Διὰ δὲ τῶν Ἐβραῖκῶν τῆς θεολογικῆς· οἱ γὰρ Ἔβραῖοι τὴν θείαν ἐπιστεύθησαν γνῶσιν. Δόξα οὖν τῷ διὰ τοῦ σταυροῦ φανέντι τοιαύτην ἔχειν τὴν βασιλείαν, καὶ τόν τε κόσμον νικήσαντι, καὶ τὴν πρακτικὴν ἡμῖν ὁμαῖσαντι, τήν τε γνῶσιν τῆς ἕῖαω νίεινοει ούσεως χαριζομένῳ, καὶ ἀπὸ ταύτης εἰς τὸ ἐσώτερον τοῦ καταπετάσματος, εἰς τὴν οἰκείαν λέγω γνῶσιν καὶ θεωρίαν, ἤτο θεολογίαν, εἰσάγοντι.

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 19:23–24

„Kad kareivji Jēzu bija situši krustā, tie paņēma Viņa drēbes un sadalīja četrās daļās, katram kareivim daļu, un arī kreklu. Bet krekls bija bez šuves, visā garumā no augšas austs. Tad tie sacīja cits citam: nesaplēsīsim to, bet metīsim par to lozes, kam tas būs; lai piepildītos Raksti, kas saka: tie sadalīja Manas drēbes savā starpā un par Manu apģērbu meta lozes.“ Caur to, ar ko velns ļaunojas, piepildās pravietojumi. Un ievēro patiesību: krustā sisti bija trīs, un tomēr tikai attiecībā uz Viņu piepildās praviešu vārdi. Un ievēro pravietojuma precizitāti. Jo pravietis sacīja ne tikai to, ka tie sadalīja, bet arī to, ka nesadalīja. Citas drēbes tie izdalīja, bet kreklu ne, bet atstāja lietu lozes ziņā. Un vārdi „no augšas austs“ nav pielikti tāpat vien; vieni saka, ka ar tiem alegoriski norādīts, ka Krustā Sistais nebija vienkārši cilvēks, bet Viņam no augšas bija arī Dievība. Bet citi saka, ka evaņģēlists stāsta par paša krekla izskatu. Jo Palestīnā, savienodami divas auduma strēles jeb divus gabalus, tie auž drēbes, šuves vietā izmantodami saaušanu; to rādīdams, Jānis sacīja, ka krekls bija tāds: „visā garumā no augšas austs“, tas ir, no sākuma un no augšas līdz apakšai. Ar to viņš rāda Kristus drēbju vienkāršību. Bet vēl citi saka, ka Palestīnā audeklus auž ne tā kā pie mums, kur augšā ir nīti un velki, bet audums tiek austs apakšā un tā virzās augšup, bet otrādi: nīti ir apakšā, bet audums tiek austs augšā. Tāds, viņi saka, bija Kunga krekls; un ar to, protams, tiek norādīts arī uz noslēpumu. Jo Kunga miesa tika austa no augšas: jo Svētais Gars nāca pār Jaunavu, un Visaugstākā spēks viņu apēnoja. Jo, kaut arī Viņš pieņēma cilvēka dabu, kas ir apakšā un kritusi, tomēr dievišķā miesa tika veidota un saaudzēta ar Svētā Gara žēlastību no augšas. Tātad Kristus svētā miesa ir nedalāma, kaut arī tiek dalīta un izdalīta četrām pasaules malām. Jo, sadalīdamies katrā atsevišķi un ar Savu miesu svētīdams katra dvēseli līdz ar miesu, Vienpiedzimušais pilnīgi un nedalīti ir visos, būdams visur. Jo Viņš nekādi nav sadalīts, kā arī Pāvils sauc. Bet tā kā visums sastāv no četriem elementiem, ar Jēzus drēbēm jāsaprot šī redzamā un priekšā noliktā radība, ko dēmoni dala, kad tie nonāvē Dieva vārdu mūsos un cenšas mūs padarīt par savu daļu caur kaislīgu pieķeršanos pasaulīgajam. Bet kreklu – esošajās lietās ietverto vārdu (λόγος), saskaņā ar kuru viss ir radies, – tie nespēj sagriezt. Jo, kaut es tūkstoškārt tiktu pievilts no gaistošā, tomēr es atkal to atzīstu par gaistošu un nepalieku nezinātājs par maldinošā un aizplūstošā jēgu un būtību.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 21:19 pēc LXX numerācijas (1965. g. Bībelē Ps. 22:19).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:23–24; Ps. 21:19; Lk. 1:35; 1. Kor. 1:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οἱ οὖν στρατιῶται, ὅτε ἐσταύρωσαν τὸν Ἰησοῦν, ἔλαβον τὰ ἱμάτια αὐτοῦ, καὶ ἐποίησαν τέσσαρα μέρη, ἑκάστῳ στρατιώτῃ μέρος, καὶ τὸν χιτῶνα Ἠν δὲ ὁ χιτὼν ἄῤῥαφος, ἑκ τῶν ἄνωθεν ὑφαντὸς διόλου. Εἰπον οὖν πρὸς ἀλλήλους· Μὴ σχίσωμεν αὐτὸν, ἀλλὰ λάχωμεν περὶ αὐτοῦ, τίνος ἔσται· ἵνα ἡ Γραφὴ πληρωθῇ, ἡ λέγουσα· Διεμερίσαντο τὰ ἱμάτιά μου, καὶ ἐπὶ τὸν ἱματισμόν μου ἔβαλον κλῆρον.» Δι´ ὧν ὁ διάβολος πονηρεύεται, αἱ προφητεῖαι πληροῦνται. Καὶ ὅρα τὴν ἀλήθειαν· Τρεῖς ἧσαν οἱ σταυρωθέντες, καὶ ὅμως ἐπ´ αὐτοῦ μόνου πληροῦνται τὰ τῶν προφητῶν. Καὶ σκόπει τὴν τῆς προφητείας ἀκρίβειαν. Οὐ γὰρ ὅτι ἐμερίσαντο μόνον, ἀλλ ἕτι καὶ οὐκ ἐμεοίσαντο, εἶπεν ὁ προφήτης Τὰ μὲν οὖν ἄλλα ἱμάτια διενείμαντο, τὸν δὲ χιτῶνα, οὓ, ἀλλὰ κλήρῳ τὸ πρᾶγμα ἐπέτρεψαν. Τὸ δὲ, «Ἐκ τῶν ἄνωθεν ὑφαντὸς,» οὐχ ἀπλῶς πρόσκειται, ἀλλ´ οἱ μὲν ἀλληγορίαν φασὶ δι´ αὐτοῦ δηλοῦσθαι, ὅτι οὐχ ἀπλῶς ἄνθρωπος ἦν ὁ σταυρούμενος, ἀλλὰ καὶ ἄνωθεν τὴν θεότητα εἶχε. Τινὲς δὲ αὐτὸ τὸ εἶδος τοῦ vιτωνίσκου φασὶ τὸν εὐαγγελιστὴν ἰστορεῖν. Ἐπειδὴ γὰρ ἐν τῇ Παλαιστίνῃ δύο ῥάκη συμβάλλοντες, ἤτοι δύο πανία, ὑφαίνουσι τὰ ἱμάτια ἀντὶ ῥαφῆς χρώμενοι τῷ συνυφασμῷ· δηλῶν ὁ Ἰωάννης, ὅτι τοιοῦτος ὁ χιτωνίσκος ἦν, εἶπεν, ὅτι «Ἐκ τῶν ἄνωθεν διόλου ὑφαντὸς,» τουτέστιν, ἀπ´ ἀρχῆς καὶ ἄνωθεν ἕως κάτω. Δηλοῖ δὲ ἐντεῦθεν τὸ εὐτελὲς τῶν ἱματίων ποῦ Χριστοῦ. Ἄλλοι δέ φασιν, ὅτι ἐν Παλαιστίνῃ ὑφαίνουσι τοὺς ἱστοὺς, οὐχ ὡς παρ´ ἡμῖν, ὄντων ἄνω μὲν τῶν μίτων καὶ τοῦ στήμονος, κάτω δὲ ὑφαινοκένου τοῦ πανίου καὶ οὕτως αναβαίνοντος, ἀλλὰ τούναντίον, κάτω μέν εἰσιν οἱ μῖτοι, ἄνω δὲ ὑφαίνεται τὸ ὕφασμα. Τοιοῦτος, φησὶν, ἦν ὁ χιτὼν τοῦ Κυρίου· μυστηρίου δὲ [δὴ] πάντως καὶ διὰ τούτου δλουμένου. Τὸ γὰρ σῶμα τοῦ Κυρίου ἄνωθεν μὲν ὑφάνθη. Πνεῦμα γὰρ ἅγιον ἐπῆλθε, καὶ δύναυμις Τψίστου ἐπεσκίασε τῇ Παρθένῳ. Εἰ γὰρ καὶ ἀνθρώπου φύσιν ἀνέλαβε τὴν κάτω οὖσαν καὶ πεσοῦσαν, ἀλλὰ τῇ ἄνωθεν τοῦ ἁγίου Πνεύματος χάοιτι συνέστη καὶ συνεπάγη ἡ θεία σάρξ. Τὸ τοίνυν ἅγιον σῶμα τοῦ Χριστοῦ ἀμέριστόν ἐστι, τοῖς τέσόαρσι οῦ κόσμου μέρεσι μεριζόμενον καὶ διαδιδόμενον. Κατακερματιζόμενος γὰρ ἐν τοῖς καθ´ ἕνα, καὶ τὴν ἑκάστου ψυχὴν ἁγιάζων μετὰ τοῦ σώματος ὁ Μονογενὴς διὰ τῆς ἰδίας σαρκὸς, ὁλοκλήρως καὶ ἀμερίστως ἐν ὅλοις ἐστὶν, ὑπάρχων πανταχοῦ. Οὐδαμῶς γάρ μεμέρισται, καθὰ καὶ Παῦλος βοᾷ. Ἐπεὶ δὲ ἐκ τεσσάρων στοιχείων τὸ πᾶν σύγκειται, νοητέον μάτιον τοῦ Ἰησοῦ, τὴν φαινομένην ταύτην καὶ προβεβλημένην κτίσιν, ἡν οἱ δαίμονες μερίζονται, δταν τὸν ἐν ἡμῖν μὲν τοῦ Θεοῦ λόγον νεκρώσωσι, σπουδάζωσι δὲ τῆς μερίδος ἑαυτῶν ποιήσασθαι ἡμᾶς διὰ τῆς πρὸς τὰ κοσμικὰ προσπαθείας. Ἀλλὰ τὸν χιτῶνα οὐ δύνανται τεμεῖν, τὸν ἐν τοῖς οὖσι λόγον, καθ´ ὃν τὰ πάντα ὑπέστη. Κἂν γὰρ μυριάκις ἀπατῦμαι ὑπὸ τῶν ῥευστῶν, ἀλλὰ πάλιν ἐπιγινώσκω αὐτὰ ῥευστὰ ὄντα, καὶ τὸν λόγον καὶ τὴν οὐσίαν τῶν ἀπατηλῶν καὶ παραῤῤεόντων οὐκ ἀγνοῶ.

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 19:25–27

„Tad kareivji to izdarīja. Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte un Viņa mātes māsa, Klopas Marija, un Marija Magdalēna. Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, tur stāvam, saka Savai mātei: sieva, lūk, tavs dēls! Pēc tam Viņš saka māceklim: lūk, tava māte! Un no tās stundas māceklis viņu ņēma pie sevis.“ Kareivji tad darīja to, kas atbilda viņu neprātam; bet Viņš rūpējas par māti, mācīdams mūs līdz pat pēdējai elpai visādi gādāt par saviem vecākiem. Un ievēro, kā, lai gan tur bija arī citas sievietes, Viņš gādā tikai par māti. Jo vecākiem, ja tie traucē dievbijībai, nav jāpievērš uzmanība; bet ja netraucē, par tiem jāgādā visādi; tāpat kā arī Viņš pats: tā kā Viņš aizgāja no dzīves un bija ticams, ka māte sērojas un meklē aizgādību, Viņš uztic viņas aizgādību māceklim. Bet evaņģēlists, būdams pieticīgs, slēpj savu vārdu. Jo, ja viņš būtu gribējis lielīties, viņš būtu pielicis arī iemeslu, kāpēc viņš tika mīlēts; jo ticams, ka tas bija kāds liels un brīnišķīgs. Ak, kā Viņš godāja mācekli, darīdams to par Savu brāli! Tik labi ir palikt pie ciešošā Kristus: tas noved pie brālības ar Viņu. Bet apbrīno, kā Viņš krustā visu dara bez satraukuma: rūpējas par māti, [piepilda pravietojumus, atver laupītājam paradīzi,] bet pirms krusta Viņš cīnījās nāves cīņā un svīda; tā ka tas ir no cilvēka dabas, bet šis – no dievišķā spēka. Lai kaunas Markions un visi pārējie, kas pļāpājuši, ka Kungs pasaulei parādījies šķietami: jo, ja Viņš nebūtu dzimis un Viņam nebūtu bijis mātes, kāpēc Viņš par viņu tik ļoti gādā? Bet kā Klopas Marija tiek saukta par Viņa mātes māsu, kaut gan Joahimam nebija cita bērna? Klopa bija Jāzepa brālis; kad Klopa nomira bez bērniem, Jāzeps, kā daži saka, ņēma viņa sievu un dzemdināja brālim bērnus, no kuriem viena ir arī šeit pieminētā Marija, saukta par Dievadzemdētājas māsu radinieces nozīmē. Jo Rakstiem ir paraža radiniekus saukt par brāļiem; kā arī Īzāks par Rebeku [sacīja]: „Viņa ir mana māsa“, kaut gan viņa bija viņa sieva. Tā arī šeit par Dievadzemdētājas māsu radniecības dēļ tiek saukta tā, ko uzskatīja par Klopas meitu. Tātad Evaņģēlijos parādās četras Marijas: pirmā – Dievadzemdētāja, ko sauc arī par Jēkaba un Jozes māti. Jo tie bija Jāzepa bērni, dzimuši no viņa pirmās sievas, varbūt no Klopas sievas. Bet Dievadzemdētāju sauc par viņu māti kā pamāti, jo viņu uzskatīja par Jāzepa sievu. Otrā – Magdalēna, no kuras Jēzus bija izdzinis septiņus dēmonus; trešā – Klopas Marija, un ceturtā – Lācara māsa. Tad māceklis ņēma Mariju pie sevis; jo šķīstajam tika uzticēta šķīstā. Ievēro, kā sieviešu dzimums paliek bēdās, bet vīrieši visi Kungu atstāja; tik tiešām Viņš nāca, stiprinādams vājo un pieņemdams nicināto.

Piezīmes (1)
  1. „Klopas Marija“ – grieķu Μαρία ἡ τοῦ Κλοπᾶ; Teofilakts to saprot kā Klopas (šķietamo) meitu.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:24–27; Lk. 23:43; Lk. 22:44; 1. Moz. 26:7; Mt. 27:56; Mk. 15:40; Mk. 16:9; Jņ. 11:1; Mt. 26:56; 1. Kor. 1:27–28

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οἱ μὲν οὖν στρατιῶται ταῦτα ἐποίησαν. Εἰστήκεισαν δὲ παρὰ τῷ σταυρῷ τοῦ Ἰησοῦ ἡ μήτηρ αὐτοῦ, καὶ ἡ ἀδελφὴ τῆς μητρὸς αὐτοῦ Μαρία ἡ τοῦ Κλοπᾶ, καὶ Μαρία ἡ Μαγδαληνή. Ἰησοῦς οὖν ἰδών τὴν μητέρα, καὶ τὸν μαθητήν παρεστῶτα ὃν ἠγάπα, λέγει τῇ μητρὶ αὐτοῦ· Γύναι, ἰδοὺ ὁ υἱός σου. Εἶτα λέγει τῷ μαθητῇ· Ἰδοὺ ἡ μήτηρ σουΚαὶ ἀπ´ ἐκείνης τῆς ὥρας ἔλαβεν ὁ μαθητὴς αὐτὴν εἰς τὰ ἵδια,» Οἱ μὲν οὖν στρατιῶται τὰ τῆς οἰκείας ἀνοησίας ἐποίουν· αὐτὸς δὲ τῆς μητρὸς φροντίζει, ἐνδάσκων ἡμᾶς ἄχρι καὶ τῆς τελευταίας ἀναπνοῆς τᾶσαν ποιεῖσθαι ἐπιμέλειαν τῶν γεγεννηκότων. Καὶ ὅρα, πῶς οὐσῶν καὶ ἄλλων γυναικῶν, μόνης τῆς μητρὸς προνοεῖται. Δεῖ γὰρ ἐμποδίζουσι μὲν πρὸς θσοσέβειαν τοῖς γεγεννηκόσι μὴ προσέχειν· μὴ ἐμποδίζουσι δὲ, πᾶσαν αὐτῶν φροντίδα ποιεῖσθαι· ὥσπερ οὖν καὶ αὐτὸς, ἐπειδὴ ἀπεδήμει τοῦ βίου. καὶ τὴν μητέρα εἰκὸς ἦν ἀλγεῖν καὶ τὴν προστασίαν ἐπιζητεῖν, ἐγ χειρίζει τῷ μαθητῇ τὴν προστασίαν αὐτῆς, Ἀποκρύπτει δὲ τὸ οἰκεῖον ὄνομα εὐαγγελιστὸς, μετριάζων. Εἰ γὰρ ἐβούλετο κομπάζειν καὶ τὴν αἰτίαν προσέθηκεν ἂν, δι´ ἣν ἠγαπᾶτο. Καὶ γὰρ εἰκὸς ἦν μεγάλην τινὰ εἶναι ταύτην καὶ θαυμαστήν Βαβαὶ δὲ πῶς ἐτίμα τὸν μαθητὴν, ἀδελφὸν ἑαυτοῦ τοῦτον ποιούμενος! Οὕτω καλὸν τῷ [τὸ] παραμένειν Κριστῷ πάσχοντι· εἰς ἀδελφότητα γὰρ αὐτοῆ ἄγει. Θαύμασον δὲ, πῶς ἐν τῷ σταυρῷ πάντα ἀταράχως ποιεῖ, τῆς μητρὸς φροντίζων, προφητείας σταύροῦ ἀγωνιῶν, Ιδρῶν· ὥστε ἐκεῖνα μὲν τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως, ταῦτα δὲ τῆς θείας δυνάμεως. Ἐντρεπέσθω Μαρκίων, καὶ οἱ ἄλλοι πάντες ἐν φαντασίᾳ τὸν Κύριον τῷ κόσμῳ φανῆναι φλυαρήσαντες · εἰ γὰρ μὴ ἐγεννήθη, μηδὲ μητέρα εσχε, τίνος ἕνεκα τοσαύτην περὶ αὐτὴν ποιεῖται πρόνοιαν· πῶς δὲ ἀδελφὴ τῆς μητρὸς αὐτοῦ λέγεται Μαρία ἡ τοῦ Κλοπᾶ καίτοι τοῦ Ἰωακεὶμ μὴ σχόντος ἄλλο τέκνον; Ὁ Κλοπᾶς ἀδελφὸς ἦν τοῦ Ἰωσήφ· ἄπαιδος δὲ ἀποθανόντος τοῦ ΚΛοπᾶ, ὢς τινές φασιν, Ἰωσὴφ ἠγάγετο τὴν ἑαυτοῦ γυναῖκα, καὶ παῖδας τῷ ἀδελφῷ ἔτεκεν, ὡν μία καὶ ἡ νῦν μνημονευομένη Μαρία, ἀδελφὴ λεγομένη τῆς Θεοτόκου, ἀντὶ τοῦ, συγγενής. Εωθε γὰρ ἡ Γραφή τοὺς συγγενεῖς ἀδελφοὺς ὀνομάζειν · ὡς καὶ Ἰσαὰκ περὶ τῆς Ῥεβέκκας, ὅτι «Ἀδελφή μού ἐστι,» καίτοι γυνὴ αὐτοῦ ἦν. Οὕτως οὖν κἀνταῦθα ἀδελφὴ τῆς Θεοτόκου λέγεται ἡ τοῦ Κλοπᾶ νομιζομένη θυγάτηρ, διὰ τὴν συγγένειαν. Τέσσαρες οὖν Μαρίαι ἐμφαίνονται τοῖς Εὐαγγελίοις· πρώτη ἡ Θεοτόκος, ἣν καὶ Ἰακώβου καὶ Ἰωσῆ μητέρα ὀνομάζουσιν. Οὗτοι γὰρ παῖδες μὲν ἦσαν τοῦ Ἰωσὴφ, ἐκ τῆς προτέρας αὐτοῦ γυναικὸς γεννηθέντες, τάχα τῆς τοῦ Κλοπᾶ γυναικός. Λέγεται δὲ ἡ Θεοτόκος μήτηρ αὐτῶν ὡς μητρυιά· γυνὴ γὰρ ἐλογίζετο τοῦ Ἰωσήφ. Δευτέρα ἡ Μαγδαληνὴ, ἀφ´ ἧς ἐκβεβλήκει ἐπτὰ δαιμόνια ὁ Ἰησοῦς· τρίτη ἡ τοῦ Κλοπᾶ καὶ τετάρτη ἡ τοῦ Λαζάρου ἀδελφή. Ἔλαβεν οὖν ὁ μαθητὴς τὴν Μαρίαν εἰς τὰ ἴδια· τῷ καθαρῷ γὰρ ἡ καθαρὰ ἐπιστεύθη. Ὅρα δὲ πῶς τὸ μὲν χυναικεῖον φύλον παραμένει ἐν τοῖς δεινοῖς, οἱ δὲ ἄνδρες ἐγκατέλιπον πάντες τὸν Κύριον· οὕτως ἄρα ἦλθε τιί ἀσθενές ἐνισχύων, καὶ τὰ ἐξουθενημένα προσλαμβανόμενος,

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 19:28–30

„Pēc tam Jēzus, redzēdams, ka viss jau piepildīts, lai Raksti piepildītos, saka: Man slāpst. Tur stāvēja trauks, pilns etiķa. Bet tie, piepildījuši sūkli ar etiķi un uzlikuši to uz isopa, pienesa to Viņam pie mutes. Kad tad Jēzus etiķi bija pieņēmis, Viņš sacīja: piepildīts! Un, galvu noliecis, atdeva garu.“ „Redzēdams, – viņš saka, – Jēzus, ka viss jau piepildīts“, tas ir, ka saimniecībā nekā netrūkst. Tik neparasta bija Viņa nāve: jo nāve nenāca pār Viņa miesu agrāk, iekams Viņš pats to negribēja; bet Viņš to gribēja pēc tam, kad viss bija piepildīts. Tāpēc Viņš arī sacīja: „Man ir vara atdot Savu dvēseli.“ „Tad Viņš saka: Man slāpst“, šeit piepildīdams pravietojumu. Bet tie, parādīdami sava rakstura negantību, dzirda Viņu ar etiķi, ko deva notiesātajiem. Arī isops pielikts tāpēc, ka ir indīgs. Bet daži saka, ka par isopu tiek saukta niedre, jo niedres galotne ir tāda. Tie tātad uzlika sūkli uz niedres, jo Jēzus mute bija augstu, un tā piepildījās pravietojums, kas saka: „Un Manās slāpēs tie Man deva dzert etiķi.“ Padzirdīts, Viņš sacīja: „Piepildīts!“, tas ir, arī šis pravietojums līdz ar visiem citiem ir izpildīts, nekā netrūkst, viss ir piepildīts. Bet Viņš visu dara bez satraukuma un ar varu; to rāda arī tas, kas seko. Jo, kad viss bija pabeigts, „galvu noliecis (jo tā nebija piesista), Viņš atlaida garu“, tas ir, izlaida dvēseli. Taču ar mums notiek otrādi: mēs vispirms izlaižam elpu, tad noliecam galvu. Bet Viņš vispirms noliecis [galvu], tad izlaida dvēseli. Ar visu to tiek parādīts, ka Viņš pats bija nāves Kungs un visu darīja ar varu.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 68:22 pēc LXX numerācijas (1965. g. Bībelē Ps. 69:22).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:28–30; Jņ. 10:18; Ps. 68:22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Μετὰ ταῦτα ἰδὼν ὁ Ἰησους, οτι πάντατετελεσται,, Χνα τελειωθῇ ἡ Γραφὴ, λέγει· Διψῶ. Σκεῦος οὖν ἔκειτο ὅξους μεστόν. Οἱ δὲ πλήσαντες σπόγγον ὄξους, καὶ ὑσσώπῳ περιθέντες, προσήνεγκαν αὐτοῶ τῷ στόματι. Ὃτε οὖν ἔλαβε τὸ ὄξος ὁ Ἰησοῦς, εἶπε· Τετέλεσται. Καὶ κλίνας τὴν κεφαλήν, παρέδωκε τὸ πνεῦμα.» πἸδὼν, φησὶν, ὁ Ἰησοῦς, ὅτι πάντα τετέλεσται·» τουτέστι, οὐδὲν λείπει τῇ οἰκονομίᾳ, οὔτως ἄρα παρηλλαγμένος ἦν ὁ θάνατος αὐτοῦ ὰ γὰρ πρότερον ἐπῆλθε τῷ σώματι αὐτοῦ ἡ τελευτὴ, ἃ ἕω. οὖ αὐτὸς ἐβούλετο· ἐβούλετο δὲ μετὰ τὸ πάντα πληρῶσαι· διὰ τοῦτο γὰρ καὶ ἔλεγεν· «Ἐξουσίαν ἔχω θεῖναι τὴν ψυχήν μου.»-«Λέγει οὖν· Διψῶ.» προφητείαν ἐνταῦθα πληρῶν. Οἱ δὲ τὸ μιαρὸν τοῦ τρόπου αὐτῶν ἐνδεικνύμενοι, ὄξος αὐτὸν ποτίζουσιν, ὅπερ τοῖς καταδίκοις ἐποίουν. Ἐπεὶ καὶ τὸ ὕσσωπον διὰ τοῦτο πρόσκειται, ὡς δηλητηριῶδες. Τινές δὲ ὑσσωπόν φασιν ὀνομάζεσθαι τὸν κάλαμον· ἡ γὰρ τοῦ καλάμου κόμη τοιαύτη. Περιέθηκαν τοίνυν καλάμῳ τὸν σπόγγον, διὰ τὸ ἐπὶ μετεώρου εἶναι τὸ στόμα τοῦ Ἰησοῦ, καὶ οὕτως ἡ προφητεία ἐπληρώθη, «Καὶ εἰς τὴν δίψαν μου ἐπότισάν με ὄξος, « λέγουσα. Ποτισθεὶς οὖν εἶπε· «Τετέλεσται·» τουτέστι, καὶ αὕτη ἡ προφητεία μετὰ πάντων ἐπράχθη, οὐδὲν λείπει, πάντα τετέλεσται. Ἀταράχως δὲ πράττει καὶ μετ´ ἐξουσίας πάντα· καὶ τὸ ἑξῆς δὲ τοῦτο δηλοῖ. Ὡς γὰρ ἀπηρτίσθη πάντα, «κλίνας τὴν κεφαλὴνοὐ γὰρ προσήλωτο αὕτη), ἀφῆκε τὸ σνεῦμα,» τουτέστιν, ἀπέψυξε. Καίτοι ἐφ´ ἡμων τοῦναντίον γίνέται, πρότερον μὲν γὰρ ἐκπνέομεν, εἶτα κλίνομεν τὴν κεφαλήν. Ἐκεῖνος δὲ πρότερον ἔκλινεν, εἶτα ἐξέψυξε. Αι´ ὧν πάντων δηλοῦται, ὅτι τοῦ θανάτου αὐτὸς Κύριος ἡν, καὶ πάντα κατ´ ἐξουσαν ἐποίει.

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 19:31–34

„Bet jūdi, lai miesas nepaliktu pie krusta sabatā, tā kā bija Sagatavošanās diena (jo tā sabata diena bija liela), lūdza Pilātu, lai tiem salauztu stilbus un tos noņemtu. Tad atnāca kareivji un salauza stilbus pirmajam un otram, kas ar Viņu bija sists krustā. Bet, pienākuši pie Jēzus un redzēdami, ka Viņš jau miris, tie Viņam stilbus nelauza; bet viens no kareivjiem ar šķēpu iedūra Viņam sānos, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens.“ Kungs atdeva garu Dievam un Tēvam, rādīdams, ka svēto dvēseles vairs neuzkavējas pie kapiem, bet drīzāk steidzas visu Tēva rokās, kamēr grēcinieki tiek vilkti uz soda vietu, tas ir, uz elli. Bet tie, kas norij kamieli un izkāš odu, izdarījuši tik lielu noziegumu, sīkumaini rūpējas par dienu. „Jo, lai miesas nepaliktu pie krusta, – viņš saka, – tie lūdza Pilātu“, tas ir, aicināja, „lai tās noņemtu“. Bet kādēļ tie prasa salauzt stilbus? Lai, pat ja tie vēl paliktu dzīvi, būtu nederīgi, jo tie bija laupītāji. Tie tad negribēja svētku dienā izskatīties kā sodītāji un slepkavas. Turklāt arī bauslība tā pavēlēja: lai saule nenoriet pār cilvēka sodu. Bet ievēro, kā caur to, ko jūdi viltīgi izgudro, piepildās pravietojumi; kā arī šeit vienlaikus piepildās divi pravietojumi, kā evaņģēlists tālāk saka. Jēzus stilbus tie nesalauza, tomēr, izpatikdami jūdiem, iedur Viņam, un iztek asinis un ūdens; un tas ir neparasti. Jo tie mēģināja apsmiet pat mirušu miesu, bet apsmiekls viņiem pārvērtās par brīnumu. Jo, ka asinis iztek no miruša ķermeņa, ir brīnišķīgi; tomēr apmelotājs varētu teikt, ka miesā, iespējams, vēl bija kāds dzīvības spēks. Bet ūdens iztecēšana padara brīnumu neapstrīdamu. Un tas nenotiek tāpat vien, bet tāpēc, ka Baznīcai dzīvība rodas un pastāv caur šiem diviem: caur ūdeni mēs piedzimstam, bet ar asinīm un miesu mēs tiekam baroti. Tad, kad tu pieej pie Kristus asiņu kopības biķera, esi tā noskaņots, it kā tu dzertu no paša sāna. Ievēro man arī, kā ar ievainoto sānu tiek dziedināta sāna, tas ir, Ievas, brūce. Tur Ādamam, aizmigušam, tika atņemts sānkauls; un šeit Kungs, aizmidzis, [dod Savus sānus kareivim. Kareivja šķēps] ir pirmtēls tam griezīgajam zobenam, kas mūs aiztur no paradīzes. Bet tā kā viss, kas griežas, ja tas neuzduras kaut kam, neapstājas savā gaitā, tad Kungs, rādīdams, ka Viņš to zobenu apturēs, pakļauj Savus sānus kareivja zobenam, lai mums tiktu parādīts, ka, kā kareivja [šķēps], ieduries sānos, apstājās, tā arī liesmojošais zobens apstāsies un, vairs nedraudēdams ar griešanos un nebiedēdams ieejošos, neaizslēgs paradīzi. Lai kaunas armēņi, kas Svētais Vakarēdiens / Noslēpumi nepiejauc vīnam ūdeni. Jo viņi, šķiet, netic, ka no sāniem iztecēja arī ūdens – kas ir vēl brīnišķīgāk –, bet tikai asinis, un ar to samazina brīnuma lielāko daļu. Asinis tad ir zīme tam, ka Krustā Sistais ir cilvēks, bet ūdens – tam, ka Viņš ir pāri cilvēkam, ka ir Dievs.

Piezīmes (1)
  1. „Lai saule nenoriet …“ – sal. 5. Moz. 21:23.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:31–34; Lk. 23:46; Mt. 23:24; 5. Moz. 21:23; Jņ. 19:36–37; 1. Kor. 10:16; 1. Moz. 2:21; 1. Moz. 3:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οἱ οὖν Ἰουδαῖοι, ἵνα μὴ μείνῃ ἐπὶ τοῦ σταυροῦ τὰ σώματα ἐν τῷ Σαββάτῳ, ἐπεὶ παρασκευή ἠνν γὰρ μεγάλη ἡ ἡμέρα ἐκείνη τοῦ Σαββάτου), ἠρώτησαν τὸν Πιλάτον, ἵνα κατεαγῶσιν αὐτῶν τὰ σκέλη, καὶ ἀρθῶσιν. Ἢλθον οὖν οἱ στρατιῶται, καὶ τοῦ μὲν πρώτου κατέαξαν τὰ σκέλη, καὶ τοῦ ἄλλου τοῦ συσταυρωθέντος αὐτῷ. Ἐπὶ δὲ τὸν Ἰησοῦν ἐλθόντες, ὡς εἶδον αὐτὸν ἤδη τεθνηκότα, οὐ κατέαξαν αὐτοῦ τὰ σκέλη· ἀλλ´ εἷς τῶν στρατιωτῶν λόγχῃ τὴν πλευρὰν αὐτοῦ ἔνυξε, καὶ εὐθέος ἐξῆλθεν αἷμα καὶ ὔδωρ.» Παρέθετο μὲν τὸ πνεῦμα ὁ Κύριος τῷ Θεῷ καὶ Πατρὶ, δεικνύων, ὡς οὐκ ἔτι τοῖς μνήμασιν ἐμφιλοχωροῦσι τῶν ἁγίων αἱ ψυχαί, τρέχουσι δὲ μᾶλλον εἰς χεῖρας τοῦ πάντων Πατρὸς, τῶν δὲ ἀμαρτωλῶν εἰς τὸν τῆς κολάσεως τόπον κατασπωμένων, τιυτέστι τὸν ᾤδην. Οἱ δὲ τὴν κάμηλον καταπίνοντες καὶ τὸν κώνωπα διυλίζοντες, τηλικοῦτον ἐργασάμενοιτόλμημα, περὶ τῆς ἡμέρας ἀκριβολογοῦνται. «Ἵνα γὰρ, φησὶ, μὴ μείνῃ ἐπὶ τοῦ σταυροῦ τὰ σώματα, ἡρώτησαν τὸν Πιλάτον,» ὅ ἐστι παρεκάλεσαν, «ἱνα ἀρθῶσι.» Τίνος δὲ ἕνεκα κατεαγῆναι τὰ σκέλη αἰτοῦνται; Ἵνα εἰ καὶ ἐπιζήσουσιν, ἄχρηστοι ὧσι· λησταὶ γὰρ ἧσαν. Οὐκ ἐβούλοντο οὖν ἐν τῇ ἡμέρᾳτῆς ἑορτῆς τιμωροὶ καὶ φονεῖς φαίνεσθαι. Ἄλλως τε, καὶ ὁ νόμος οὕτως ἐκέλευε, μὴ ἐπιδύειν τὸν ἤλιον ἐπὶ τιμωρίᾳ ἀνθρώπου. Ὅρα δὲ δι´ ὡν τεχνάζονται Ἰουδαῖοι, τὰς προφητείας πληρουμένας, ῶσπερ οὖν κἀνταῦθα δύος ἐν ταύτῷ πληροῦνται προφητεῖαι, ὡς ἐφεξῆς ὁ εὐαγγελιστής φησι. Τὰ μὲν οὖν τοῦ Ἰησοῦ σκέλη οὐ συνέτριψαν, ὅμως δὲ καταχαριζόμενοι τοῖς Ἰουδαίοις, κεντοῦσιν αὐτὸν, καὶ αἵμα καὶ ὕδωρ ἐξέρχεται· καὶ τοῦτο ξένον. Ἐκεῖνοι μὲν γὰρ καὶ νεκρὸν τὸ σῶμα ὑβρίζειν ἐπεχείρουν, ἡ δὲ ὕβρις αὐτοῖς εἰς θαῦμα περιίστατο. Καὶ αἷμα μὲν γὰρ ἐκ νεκροῦ σώματος προῖέναι παράδοξον· πλὴν ἔχει τις συκοφαντῶν. λέγειν. ὅτι εἰκὸς εἶναί τινα ζωτικὴν ἔτι τῷ σώματι δύναμιν. Τὸ ὕδωρ δὲ προῖὸν ἀναντίῤῥητον τὸ θαῦμα ποιεῖ. Οὐχ ἀπλῶς δὲ ταῦτα γόνεται, ἀλλ´ ἐπεὶ τῇ Ἐκκλησίᾳ ἡ ζωὴ διὰ τούτων τῶν δύο γίνεναι καὶ συνίσταται· δι´ ὕδατος μὲν γεννώμεθα, δι´ αἴματος δὲ καὶ σώματος τρεφόμεθα Ὁταν οὔν προσέρχῃ τῷ ποτηρίῳ τῆς κοινωνίας τοῦ αἵματος τοῦλριστοῦ, ὡς ἐξαύτῆς τῆς πλευρᾶς πίνων, οὖτω διάκεισο. Σκόπει δέ μοι, πῶς διὰ τῆς τραυιατισθείσης πλευρᾶς τὸ τῆς πλευρᾶς, ἤτοι τὸ τῆς Εὔας τραῦμα ἐκθεραπεύεται. Ἐκεῖ Ἀδὰμ κοιμηθεὶς, ἀφΠρέθη τὴν πλευράν, κἀνταῦθα ὁ Κύριος ἀφυπνώσας, στρατιώτου εἰς τύπον ἐστὶ τῆς στρεφομένης ῥομφαίαες,. καὶ κωλυούσης ἡμᾶς ἐκ τοῦ παραδείσου. Ἐπεὶ δὲ πᾶν τὸ στρεφόμενον ἐὰν μή τινι συγκρούση, οὐχ Ἰσταται τοῦ ἰδίου δρόμου· ὁ Κύριος δεικνύων. ὅτι τὴν ῥομφαίαν ἐκείνην στήσει, ὑποτίθησιν ἐν τόπω τὴν πλευρὰν τῇ τοῦ στρατιώτου ῥομφαίᾳ· ἵνα δειχθῇ ἡμῖν, ὅτι ὥσπερ ἡ τοῦ στρατιώτου προσεοεισθεῖσα τῇ πλευρᾷ ἔστη, οὕτω καὶ ἡ φλογίνη στήσεται, καὶ οὐκ ἔτι διὰ τοῦ στρέφεσθαι ἀπειλοῦσα, καὶ ἐκδειματοῦσα τὴν εἴσοδον, ἀποκλείσει τοῦ παραδείσου. Αἰσχυνέσθωσαν Ἀρμένιοι, οἱ μὴ παρακιρνῶντες ὕδωρ τῷ οἴνῳ ἐν τοῖς μυστηρίοις. Οὐ γὰρ πιστεύουσιν, ὡς ἔοικεν, ὅτι καὶ ὕδωρ ἐξηνέχθη τῆς πλευρᾶς, τὸ παραδοξότερον, ἀλλὰ μόνον αἷμα, κἀντεῦθεν καθαιροῦσι τὸ πλεῖον τοῦ θαύματος. Τὸ μὲν οὖν αἷμα σύμβολον τοῦ εἶναι ἄνθρωπον τὸν σταυρωθέντα, τὸ δὲ ὕδωρ ὑπὲρ ἄνθρωπον, τοῦ εἰναι Θεόν.

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 19:35–37

„Un tas, kas to redzējis, ir liecinājis, un viņa liecība ir patiesa; un viņš zina, ka saka patiesību, lai arī jūs ticētu. Jo tas notika, lai piepildītos Raksti: kauls Viņam netiks salauzts. Un atkal cits Raksts saka: tie skatīs uz To, ko tie ir caurdūruši.“ Es to nedzirdēju no citiem, viņš saka, bet pats, klātesot, redzēju, „un liecība ir patiesa“. Pamatoti. Jo viņš stāsta par notikušo apsmieklu, nevis par kaut ko lielu un godājamu, lai tu turētu vārdus aizdomās; bet tāpēc, viņš saka, es par to stāstu sīki un ceļu priekšā to, kas šķiet apkaunojošs, lai jūs ticētu tam kā pilnīgi patiesam, nevis kā kādam par patiku sacerētam. Jo tas, kas runā kādam par patiku, drīzāk min slavas pilno. Bet tā kā Mozus šķita uzticamāks par viņu, viņš pieved par liecinieku arī to. Jo, ko tas sacīja par jēru, ko upurē Pashā: „Kauls netiks salauzts“, to evaņģēlists saka piepildījušos Kristū. Jo tas jērs bija Viņa pirmtēls, un liela ir tā radniecība ar patiesību. Piepildās arī cits pravietojums, kas saka: „Tie skatīs uz To, ko caurdūruši.“ Jo, kad Viņš nāks tiesāt, tad tie Viņu redzēs miesā, kas ir pārāka un dievišķāka, un tie, kas Viņu caurdūruši, Viņu pazīs un vaimanās. Un ne tikai tas, bet arī tas, ka arī tiem, kas grasījās neticēt, ienaidnieku pārdrošība kļuva par ticības durvīm un pierādījumu, piemēram, Tomam. Jo caur sāniem viņam tika apliecināta augšāmcelšanās. Tātad Jēzum kauls netiks salauzts; bet Viņa sāni mums izverd mūsu esamības un dzīvības avotus: ūdens – esamības, jo caur to mēs nākam esamībā kā kristieši; bet asinis – dzīvības, jo ar tām mēs tiekam baroti. Jo Dieva Vārds ir Jērs, ko mēs ēdam no galvas līdz kājām: galva ir Dievība, jo tā ir galva; bet kājas – miesa, jo tā ir pēdējais. Un arī Viņa iekšas – noslēpumainās un apslēptās lietas – godbijīgi baudīdami, mēs nelaužam kaulus, tas ir, grūtākās un smagākās domas. Jo, ko mēs nespējam saprast, to mēs nelauzīsim, tas ir, necentīsimies saprast nepareizi un pārdroši. Jo, kad mēs saprotam pareizi, tad mēs nelaužam, jo saglabājam dievišķo veselu. Bet kad mēs spiežam ar varu un pieņemam ķecerīgu domu, tad salaužam un sadrumstalojam cieto un grūti apstrādājamo domu. Tādas lietas tad jāsadedzina ugunī, tas ir, šīs grūti saprotamās lietas jānodod Garam, caur kuru tās tiek apstrādātas un smalcinātas, jo Viņš izpēta visu, arī Dieva dziļumus.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:35–37; 2. Moz. 12:46; 4. Moz. 9:12; Zah. 12:10; Atkl. 1:7; Jņ. 20:27; 2. Moz. 12:9–10; 1. Kor. 2:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ ὁ ἐωρακὼς μεμαρτύρηκε, καὶ ἀληθινή ἐστιν ἡ μαρτυρία αὐτοῦ· κἀκεῖνος οἶδεν ὅτι ἀληθῆ λέγει, ἵνα καὶ ὑμεῖς πιστεύσητε. Ἔγένετο δὲ ταῦτα, ἰνα ἡ Γραφὴ πληρωθῇ· Ὁστοῦν οὐ συντριβήσεται ἀπ´ αὐτοῦ. Καὶ πάλιν ἑτέρα Γραφὴ λέγει· Ὅψονται εἰς Πν ἐξεκέντησαν.» Οὐ παρ´ ἑτέρων, φησὶν, ἤκουσα, ἀλλ´ αὐτὸς παρὼν εἰδον, «καὶ ἀληθής ἐστιν ἡ μαρτυρία. » Εἰκότως. Ὕἤριν γὰρ γενομένην ἐξηγεῖται, ἀλλ´ οὐ μέγα τι καὶ ἔντιμον, ἵνα ὑποπτεύσῃς τὸν λόγον· ἀλλὰ διὰ τοῦτο, φησί, ταῦτα ἀκριβολογοῦμαι, καὶ τὰ ἐφύβριστα δοκοῦντα εἰς μέσον παράγω, ἵνα ὑμεῖς πιστεύσητε ὡς ἀληθέσι πάντως, καὶ οὐχὶ πρὸς χάριν συντεθεῖσιν. Ὁ γὰρ πρὸς χάριν λέγων τὰ ἔνδοξα μᾶλλον τίθῃσιν. Ἐπεὶ δὲ ὁ Μωοῆς ἀξιοπιστότερος αὐτοῦ ἐδόκει, παράγει καὶ τοῦτον μάρτυρα. Ὃ γὰρ εἶπεν ἐκεῖνος περὶ τοῦ ἐν τῷ Πάσχα θυομένολ ἀμνοῦ, «Ὁστοῦν οὐ συντριβήσεται,» τοῦτό φησιν ἃ εὐαγγελιστὴς πληρωθῆναι ἐπὶ Χριστοῦ. Ὁ γὰρἀμνὸς ἐκεῖνος, τούτου τύπος ἠν· καὶ πολλὴ ἡ συγγένεια τούτου πρὸς τὴν ἀλήθειαν. Πληροῦται δὲ καὶ ἑτέρα προφητεία ἡ λέγουσα· «Ὅὺονται εἰς ὃν ἐξεκέντησαν. » Ὅτε γὰρ ἔρχεται κρῖναι, τότε ὄὺονται αὐτὸν ἐν σώματι κρείττονι καὶ θεοειδεστέρῳ, καὶ γνωριοῦσιν οἱ ἐκκεντήσαντες, καὶ κόψονται. Οὐ τοῦτο δὲ μόνον, ἀλλ´ ὅτι καὶ τοῖς μέλλουσιν ἀπιστεῖν πίστεως θύρα καὶ ἀπόδειξις ἦν τὸ τολμηθὲν ὑπὸ τῶν ἐχθρῶν, οἷον τῷ Θωμᾷ. Καὶ γὰρ διὰ τῆς πλευρᾶς ἐπιστώθη τούτω ἡ ἀνάστασις. Ὁστοῦν μὲν οὖν οὐ συντριβήσεται τῷ Ἰησοῦ· πλευρὰ δὲ αὐτοῦ βλύζει ἡμῖν τὰς τῆς οὐσιώσεως ἡμῶν καὶ τῆς ζωώσεως πηγάς · ὕδωρ μὲν, τῆς οὐσίας· δι´ αὐτοῦ γὰρ εἰς τὸ εἶναι Χριστιανοὶ ἐρχόμεθα· τὸ δὲ αἷμα, τῆς ζωῆς· δι´ αὐτοῦ γὰρ τρεφόμεθα. Ἀμνὸς γάρ ἐστιν ὁ Λόγος τοῦ Θεοῦ, ὃν ἐσθίοντες ἀπὸ κεφαλῆς ἄχρι ποδῶν, κεφαλῆς μὲν, τῆς θεότητος· αὕτη γὰρ κεφαλή· ποδων δέ, τῆς σαρκός· αὕτη γὰρ τὰ ἔσχατα. Ἔτι μὴν καὶ τὰ ἐντόσθια αὐτοῦ, τὰ μυστήρια καὶ κρύφια εὐλαβῶς ἐμβρωματιζόμενοι, τὰ ὀστᾶ οὐ συντρίβομεν, τουτστιν τὰ δυσκολώτερα τῶν νοημάτων καὶ ἐμβριθέστερα. Ἄ γὰρ οὐ δυνάμεθα νοῆσαι, ταῦτα οὐ συντρίψομεν, τουτέστιν, οὐ σπουδάσομεν νοῆσαι κακῶς καὶ παρακεκινδυνευμένως. Ὅταν μὲν γὰρ ὑγιῶς νοῶμεν, τότε οὐ συντρίβομεν· ὑγιῆ γὰρ φυλάττομεν Κτὰ θεῖα. Ὃταν δὲ παραβιασώμεθα, καὶ αἱρετικὸν νόημα ὑποδεξώμεθα, συντρίβομεν καὶ κατακλῶμεν Κτὸ στεῤ ῥὸν καὶ δυσκατέργαστον νόημα. Καίειν οὖν ὰτοιαῦτα χρὴ πυρί, τουτέστι, τῷ Πνεύματι διδόναι τὰ τοιαῦτα δυσνόητα, δι´ οὗ κατεργάζονται καὶ λκπστύνονται, ὡς πάντα ἐρευνῶντος, καὶ τὰ βάθη τοῦ βεοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 19:38–42

„Pēc tam Jāzeps no Arimatijas, kas bija Jēzus māceklis, bet slepens bailēs no jūdiem, lūdza Pilātu, lai drīkstētu noņemt Jēzus miesu; un Pilāts atļāva. Tad viņš atnāca un noņēma Jēzus miesu. Atnāca arī Nikodēms, kas sākumā bija nācis pie Jēzus naktī, nesdams mirru un alvejas maisījumu, ap simt mārciņu. Tad tie ņēma Jēzus miesu un ietina to linu autos kopā ar smaržvielām, kā jūdiem ir paraža apbedīt. Bet tajā vietā, kur Viņš tika sists krustā, bija dārzs, un dārzā jauns kaps, kurā vēl neviens nebija likts. Tur tad jūdu Sagatavošanās dienas dēļ, jo kaps bija tuvu, tie nolika Jēzu.“ Kādēļ pie Pilāta negāja neviens no divpadsmit, bet uz ko tādu uzdrošinās Jāzeps, kas varbūt bija viens no septiņdesmit? Jo ja kāds teiktu, ka mācekļi slēpās bailēs no jūdiem, arī šo turēja tās pašas bailes. Tātad var teikt, ka viņš bija ļoti ievērojams un sava goda dēļ Pilātam pazīstams. Tāpēc, arī domādams, ka [viņu] dusmas ir norimušas, jo viņu pretinieks jau bija sists krustā, viņš ar drosmi pienāk un kopā ar Nikodēmu sarīko dārgu apbedīšanu, – abi par Viņu neko dievišķu neiedomājās, bet izturējās pret Viņu kā pret vienkāršu cilvēku, jo nes tādas smaržvielas, kas visvairāk spēj miesu ilgi saglabāt un neļauj tai ātri padoties trūdēšanai; tas rādīja, ka viņi neiedomājas par Viņu neko lielu. Tomēr viņi parāda savu mīlestību, jo neapbedī Viņu kā notiesātu, bet dārgi, kā jūdiem paraža. Bet tā kā viņus spieda laiks (jo nāve bija notikusi devītajā stundā; tad, kamēr viņi gāja pie Pilāta un noņēma miesu, bija ticams, ka pienāks vakars, kad nebija atļauts izgatavot kapu), viņi Viņu noliek tuvējā kapā. „Jo tajā vietā, kur Viņš tika sists krustā, bija dārzs un dārzā jauns kaps.“ Tiek tā nokārtots, ka kaps ir tuvu, lai arī mācekļi varētu ierasties un būtu notikušā skatītāji un liecinieki, bet arī lai tiktu nosūtīti kareivji sargāt un runām par zādzību nebūtu vietas. Viss tas nebūtu tā noticis, ja Viņš būtu apbedīts tālu. „Bet kaps bija jauns, kurā vēl neviens nebija likts“, lai augšāmcelšanos neapmelotu, it kā būtu augšāmcēlies cits, nevis Jēzus. Un arī citādi: „Kaps jauns“ – ar to simboliski norādīts, ka caur Kunga apbedīšanu notiks kas jauns pret nāvi un trūdēšanu un ka mēs visi Viņā tiksim atjaunoti. Bet ievēro man arī Kunga mūsu dēļ pieņemtās nabadzības bagātību. Jo Tam, kam dzīvē nebija mājas, arī pēc nāves nav kapa, bet Viņš tiek nolikts svešā; un, būdams kails, tiek Jāzepa apģērbts. Arī tagad Jēzus ir miris, tiek nonāvēts no tiem, kas apspiež vai alkatīgi aplaupa, vai arī cieš to pašu no bada. Un arī kails. Jo, ko cieš nabags, to cieš Kristus. Atdarini arī tu tagad Jāzepu: pieliec pie labā (jo „Jāzeps“ tulkojumā nozīmē „pielikšana“) un apsedz Kristus, tas ir, nabaga, kailumu. Un to dari ne vienreiz, bet ieliec to dvēseles kapā, un vienmēr piemini, un vienmēr apdomā un rūpējies par šādiem darbiem. Piejauc klāt arī mirres un alveju. Jo jāpārdomā rūgtās un savelkošās tā laikmeta tiesas un tā balss, kas nolādētos sauc un nežēlīgos sūta ugunī; nekā rūgtāka par to, es domāju, nav.

Piezīmes (1)
  1. „Jāzeps“ – ebr. Josēf, „Viņš pieliks“ (sal. 1. Moz. 30:24).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 19:38–42; Lk. 10:1; 5. Moz. 21:23; Mt. 27:62–66; 2. Kor. 8:9; Mt. 8:20; Mt. 25:35–36; Mt. 25:40; 1. Moz. 30:24; Mt. 25:41

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Μετὰ ταῦτα ἠρώτησε τὸν Πιλάτον Ἰωσὴφ ὁ ἀπὸ Ἀριμαθαίας, ὢν μαθητὴς τοῦ Ἰησοῦ, κεκρυμμένος δὲ διὰ τὸν φόβον τῶν Ἰουδαίων, ἵνα ἄρῃ τὸ σῶμα τοῦ Ἰησοῦ· καὶ ἐπέτοεύεν ὁ Πιλάτος. Ἡλθεν οὖν καὶ ἧρε τὸ σῶμα τοῦ Ἰησοῦ. Ἡλθε δὲ καὶ Νικόημος, ὁ ἐλθὼν πρὸς τὸν Ἰησοῦν νυκτὸς τὸ πρῶτον, φέρων μίγμα σμύρνης καὶ ἀλόης ὡσεὶ λίτρας ἑκατόν Ἔλαβον οὖν τὸ σῶμα τοῦ Ἰησοῦ, καὶ ἔδησαν αὐτὸ ἐν ὁθονίοις μετὰ τῶν ἀρωμάτων, καθὼς ἔθος ἐστὶ τοῖς Ἰουδαίοις ἐνταφιάζειν. Ἥν δὲ ἐν τῷ τόπῳ, ὅτου ἐσταυοώθη, κῆπος, καὶ ἐν τῷ κήπῳ μνημεῖον καινὸν, ἐν ᾧ οὐδέπω οὐδεὶς ἐτέθη. Ἐκεῖ οὖν διὰ τὴν παρασκευὴν τῶν Ἰουδαίων, ὅτι ἐγγὺς ἦν τὸ μνηΚμεῖον, ἔθηκαν τὸν Ἰησοῦν.» Τίνος ἕνεκεν οὐχ εἶς τῶν δώπεκα προσῆλθε τῶ Πιλάτῳ, ἀλλ´ ἐκ τῶν ἑβόμήκοντα ἴσως ὢν ὁ Ἰωσὴφ, τολμᾷ τοιοῦτον· Εἰ γὰρ δ ὰ τὸν φόβον τῶν Ἱουδαίων εἴποι τις κεκρύφθαι τοὺς μαθητὰς. καὶ οὐτος τῷ αὐτῷ κατείχετο φόβῳ. Ἔστιν οὖν εἰπεῖν, ὅτι σφόδρα ἐπίσημος ἦν, καὶ τῷ Πιλάτῳ γνώριμος διὰ τὸ Κνδοξον. Ὅθεν καὶ νομίσας σβεσθῆναι τὴν ὁργὴν, ὡς ἤδη ἐσταυρωμένου τοῦ ἐναντίου αὐτοῖς, μετὰ ἀξείας πρόσεισι, καὶ πολυτελῆ ποιεῖται τὴν ταφὴν σὺν τῷ Νικοδήμῳ, οὐδὲν Κμὲν θεῖον περὶ αὐτοῦ φανταζόμενοι ἀμφότεροι, ἀλλ´ ὧς περὶ ἀνθρώπου ψιλοῦ διακείμενοι, ἐπεὶ καὶ τοιαῦτα φέρουσιν ἀρώματα, ἃ μάλιστα τὸ σῶμα πέφυκεν ἐπιπολὺ διατηρεῖν, καὶ μὴ συγχωρεῖν ταχέως ἐνδιδόναι τῇ φθορᾷ· ὅπερ ἐδείκνυ αὐτοὺς οὐδὲν μέγα φανταζομένους περὶ αὐτοῦ. Πλὴν ὅμως τὴν φιλοστοινίαν ἐνδείκνυνται· οὐ γὰρ ὡς κατάδικον ἐνταφιάζουσιν, ἀλλὰ πολυτελῶς, ὡς ἔθος τοῖς Ἰουδαίοις. Ἐπεὶ ἄὲ ὑπὸ τοῦ καιροῦ συνείχοντοἐννάτης μὲν γὰρ ὥρας ἐγεγόνει ἡ τελευτή· εἰτα ἐν τῷ μεταξὺ τω Πιλάτῳ προσιόντων, καὶ καθελόντων τὸ σῶμα, εἰκὸς ἦν ἑσπέραν καταλαβέσθαι, ἐν ᾗ θέμις οὐκ ἦν ἐργάσασθαι μνημεῖον), τιθέασιν αὐτὸν εἰς τὸ πλησίον μνημεῖον. «Ἢν γὰρ ἐν τῷ τόπῳ, ὅπου ἐσταυρώθη, κῆπος, καὶ ἐν τῷ κήπῳ μνημεῖον καινόν· λκονομεῖται δὲ πλησίον εἶναι τὸ μνημεῖον, ὥστε καὶ τρὺς μαθητὰς δύνασθαι παραγενέσθαι, καὶ θεατὰς καὶ μάρτυρας τῶν γινομένων εἶναι, ἀλλὰ καὶ στρατιώτας ἀποσταλῆναι εἰς φυλακὴν, καὶ μὴ σχεῖν χώραν τὸν περὶ τῆς κλοπῆς λόγον. Ἄπαντα οὐκ ἂν οὕτω προέβησαν, εἰ πόῤῥω ἐτέθαπτο. «Καινὸν δὲ τὸ μνημεῖον, ἐν ᾧ οὐδέπω οὐδεὶς ἐτέθη,» ἵνα μὴ συκοφαντηθῇ ἡ ἀνάστασις, ὡς ἄλλου ἀναστάντος, καὶ οὐχὶ τοῦ Ἀησοῦ. Καὶ ἄλλως δέ· «Καινὸν τὸ μνημεῖον,» συμβολικῶς τούτου δηλουμένου, ὅτι καινοτομία γενήσεται διὰ τῆς ταφῆς τοῦ Κυρίου κατὰ τοῦ θανάτου καὶ τῆς φθορᾶς, καὶ καινισθησόμεθα πάντες ἐν αὐτῷ. Ὅρα δέ μοι καὶ τὸν πλοῦτον τῆς τοῦ Κυρίου δι´ ἡμᾶς πτωχείας. Ὁ γὰρ μὴ ἔχων οἰκίαν ἐν τῇ ζωῇ, οὐδὲ μετὰ θάνατον μνῆμα ἔχει, ἀλλ´ ἐν ξένῳ κατατίθεται· καὶ γυμνὸς ὢν, ὑπὸ Ἰωσὴφ περιστέλλεται. Ἔστι καὶ νῦν ὁ Ἰησοῦς νεκρὸς, ὑπὸ τῶν ἐπηρεαζόντων ἢ πλεονεκτούντων νεκρούμενος ἢ ὑπὸ λιμοῦ ταὐτὸ πάσχων. Ἀλλὰ καὶ γυμνός. Ὅσα γὰρ ὁ πένης πάσχει, Χριστὸς πάσχει Μίμησαι καὶ σὺ νῦν τὸν Ἰωσήφ· πρόσθες τῷ καλῷ σὴφ γὰρ «πρόσθεσις» ἑρμηνεύεται, καὶ τὴν γύμνωσιν περίστειλον τοῦ Χριστοῦ, ἤτοι τοῦ πένητος. Ταῦτα δὲ ποίησον, μὴ ἅπαξ, ἀλλ´ ἐν τῷ μνημείῳ θὲς τῆς ψυχῆς, καὶ ἀεὶ μνημόνευε, καὶ ἀεὶ λογίζου καὶ φρόντιζε τῶν τοιούτων ἔργων. Παραμίγνυε δὲ καὶ σμύρναν καὶ ἀλόην. Τὰ πικρὰ γὰρ καὶ στύφοντα τοῦ ἐκεῖσε αἰῶνος δικαστήρια ἐνθυμεῖσθαι χρὴ, καὶ τὴν φωνὴν ἐκείνην τὴν κατηραμένους ἀποκαλοῦσαν, καὶ εἰς πῦρ ἀποπέμπουσαν τοὺς ἀνελεήμονας, ἦς οὐδὲν πικρότερον οἶμαι.

PG 123, skenējuma lpp. ~772–780 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu