Jņ. 1:1
„Iesākumā bija Vārds.“ Ko es teicu jau priekšvārdā, to teikšu atkal arī šeit: kamēr pārējie evaņģēlisti plaši izstāstīja Kunga zemes dzimšanu, uzaugšanu un augšanu, šis to izlaiž, jo par to viņa līdzmācekļi bija runājuši pietiekami, bet runā par Dievību Tam, kas mūsu dēļ kļuva cilvēks. Tomēr, ja tu uzmanīgi aplūkosi, arī tie neatraidīja runu par Vienpiedzimušā Dievību, bet to pieminēja, kaut arī ne plaši, nedz arī šis, raudzīdamies uz augstāko vārdu, pavisam atstāja novārtā iemiesošanās saimniecību; jo viens bija Gars, kas kustināja visu viņu dvēseles. Tātad viņš mums runā par Dēlu; jo Tēvs jau bija pazīstams no Vecās Derības. Tomēr viņš nenoklusēja arī Tēvu, bet piemin arī Viņu un runā par Dēlu. Tātad viņš rāda Vienpiedzimušā mūžību, sacīdams: „Iesākumā bija Vārds“, tas ir, bija no sākuma. Jo, kas ir no sākuma, tam nekādā ziņā neatradīsies laiks, kad tā nebūtu. „Un no kurienes“, saka, „ir skaidrs, ka «iesākumā bija» nozīmē to pašu, ko «no sākuma»?“ No kurienes? Gan no vispārējās izpratnes, bet visvairāk no paša šī evaņģēlista. Jo viņš saka vienā no savām vēstulēm: „Kas bija no sākuma, ko mēs esam redzējuši.“ Vai redzi, kā mīlētais pats sevi izskaidro? „Jā,“ saka, „bet es vārdu «iesākumā» saprotu tā, kā arī pie Mozus: «Iesākumā Dievs radīja.» Jo, kā tur vārds «iesākumā» netiek saprasts tā, it kā debesis būtu mūžīgas, tā arī šeit es nesapratīšu vārdu «iesākumā» tā, it kā Vienpiedzimušais būtu mūžīgs.“ Tā saka ķeceris. Bet mēs pret šo neprātīgo iebildumu nesacīsim neko citu kā tikai šo: ak, ļaunuma sofist, kāpēc tu noklusēji to, kas seko? Bet mēs to pateiksim, pat ja tu negribi. Jo tur Mozus saka: „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi“, bet šeit: „Iesākumā bija Vārds.“ Kāda gan kopība ir vārdam „radīja“ ar vārdu „bija“? Jo, ja arī šeit būtu rakstīts: „Iesākumā Dievs radīja Dēlu“, es būtu klusējis; bet tagad: „Iesākumā bija“; no tā es saprotu, ka Vārds ir mūžīgi, nevis vēlāk, kā jūs pļāpājat. Bet kāpēc viņš nesacīja: „Iesākumā bija Dēls“, bet – „Vārds“? Klausies. Klausītāju nespēka dēļ, lai mēs, tūdaļ no paša sākuma dzirdējuši „dēls“, nedomātu par kaislīgu un miesīgu dzimšanu, tāpēc viņš Viņu nosauca par Vārdu, lai tu mācītos, ka, kā vārds bez kaislības dzimst no prāta, tā arī Viņš dzima no Tēva bez kaislības. Bet Vārdu viņš Viņu nosauca arī citādi: tāpēc, ka Viņš mums pasludināja to, kas ir Tēva, tāpat kā arī katrs vārds pasludina prāta nodomus; [un arī] lai parādītu, ka Viņš ir līdzmūžīgs Tēvam. Jo, kā nav iespējams sacīt, ka prāts kādreiz ir bijis bez vārda, tā arī Tēvs un Dievs – bez Dēla. Bet ar artikulu viņš sacīja: „Tas Vārds“. Jo ir arī daudzi citi Dieva vārdi, piemēram, es saku, pravietojumi un pavēles, kā ir sacīts par eņģeļiem, ka viņi ir „stipri spēkā, izpildot Viņa vārdu“, tas ir, Viņa pavēles; bet Vārds īstajā nozīmē ir kāda hipostatiska būtne. „Un Vārds bija pie Dieva.“ Arī šeit viņš vēl skaidrāk rāda, ka Dēls ir līdzmūžīgs Tēvam. Jo, lai tu nedomātu, ka Tēvs kādreiz bija bez Dēla, viņš saka: „Vārds bija pie Dieva“, tas ir, ar Dievu, Tēva klēpī. Jo vārdu „pie“ tev jāsaprot „ar“ vietā, kā tas ir lietots arī citur: „Vai Viņa brāļi un Viņa māsas nav pie mums?“ – tā vietā, lai teiktu: „dzīvo ar mums“. Tā arī šeit saproti vārdus „pie Dieva“ tā vietā, lai teiktu: bija ar Dievu, kopā ar Dievu, Viņa klēpī. Jo nav iespējams, ka Dievs kādreiz būtu bez vārda vai bez gudrības, vai bez spēka. Tāpēc mēs ticam, ka, tā kā Dēls ir Tēva Vārds un Gudrība, un Spēks, Viņš vienmēr bija pie Dieva, tas ir, kopā ar Tēvu un ar Tēvu. „Un kā,“ saka, „Dēls, būdams dēls, nav vēlāks par tēvu?“ Kā? Mācies no materiāla piemēra. Vai saules atspīdums nav no pašas saules? Jā, protams. Vai tad tas ir arī vēlāks par sauli, tā ka varētu iedomāties kādreiz sauli bez tā? To nevar sacīt. Jo kā gan būtu saule, kurai nav atspīduma? Tātad, kas attiecas uz šo, tas daudz vairāk tiks saprasts par Tēvu un Dēlu. Jo, tā kā Dēls ir Tēva atspīdums, kā saka Pāvils, tiks ticēts, ka Viņš vienmēr atspīd kopā ar Tēvu un nebūs vēlāks par Viņu. Bet ievēro man, ka ar šiem vārdiem tiek apgāzts arī libietis Sabellijs. Jo tas mācīja, ka Tēvs un Dēls, un Gars ir viena Persona un ka šī viena Persona dažreiz parādījās kā Tēvs, dažreiz kā Dēls, dažreiz kā Gars. Tā pļāpāja melu tēva dēls, ļaunā gara pilns. Bet viņu skaidri atmasko šie vārdi, es saku: „Un Vārds bija pie Dieva.“ Jo evaņģēlists šeit visskaidrāk saka, ka viens ir Vārds un cits – Dievs jeb Tēvs. Jo, tā kā Vārds bija kopā ar Dievu, ir acīm redzams, ka tiek ievestas divas Personas, kaut arī šīm divām ir viena daba. Bet ka daba ir viena, klausies: „Un Vārds bija Dievs.“ Vai redzi, ka arī Vārds ir Dievs? Tātad Tēvam un Dēlam ir viena daba, jo arī Dievība ir viena. Tāpēc lai kaunas gan Ārijs, gan Sabellijs: Ārijs, kas sauc Dieva Dēlu par radījumu un darinājumu, lai kaunas no vārdiem: „Iesākumā bija, un Vārds bija Dievs“; bet Sabellijs, kas nesaka Personu trīsvienību, bet vienību, – no vārdiem: „Un Vārds bija pie Dieva.“ Jo lielais Jānis šeit skaidri sludina, ka cits ir Vārds un cits Tēvs, kaut arī ne cits kas un cits kas. Jo „cits un cits“ tiek sacīts par Personām, bet „cits kas un cits kas“ – par dabām. Piemēram, lai izklāstītu domu skaidrāk: Pēteris un Pāvils ir cits un cits, jo tās ir divas personas; bet ne cits kas un cits kas, jo viņiem ir viena daba – cilvēcība. Tā tad arī par Tēvu un Dēlu jāmāca: cits un cits, jo tās ir divas Personas; bet ne cits kas un cits kas, jo viena daba – Dievība.
Piezīmes (2)
- „Kas bija no sākuma …“ – 1. Jņ. 1:1; „stipri spēkā …“ – Ps. 102:20 pēc LXX numerācijas (1965. g. Bībelē Ps. 103:20).
- Sabellijs (3. gs.) – mācīja, ka Tēvs, Dēls un Gars ir viena Persona trīs izpausmēs; Ārijs (4. gs.) – ka Dēls ir radīts.
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 1:1; 1. Jņ. 1:1; 1. Moz. 1:1; Ps. 102:20; Mt. 13:56; Ebr. 1:3; 1. Kor. 1:24
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕΦΑΛ. Λʹ. Ζερὶ τῆς μαρτυρίας τοῦ Ἰωάννοι περὶ Χριστοῖ. Ιερὶ τοῦ Ἰωάννου ἐρωτηθέντος, εἰ ἔστιν ὁ Χριστός. ἰλερὶ Ἀνδρέοιυ, έτροι, Φιλίπαόυ κὶ Ναθκναὴλ κλιθέιτωλ. «Ἐν ἀρχῇ ἦν ὁ Λόγος.» Ὅπερ καὶ ἐν προοιμίοις εἶπον, πάλιν καὶ τοῦτο ἐρῶ, ὅτι τῶν ἄλλων εὐαγγελιστῶν τὴν κάτω γέννησιν τοῦ Κυρίου, τὴν ἀνατροφὴν, τὴν αὔξησιν πλατέως ἀφηγησαμένων, οὐτος μὲν ἐκεῖνα παρατρέχει, ὡς αὐτάρκως τοῖς συμμαθηταῖς αὐτοῦ ῥηθέντα, περὶ δὲ τῆς θεότητος τοῦ δι´ ἡμᾶς ἐνανθρωπήσαντος διαλέγεται· καίτοι εἰ ἀκριβῶς θεωρήσεις, οὔτε ἐκεῖνοι τὸ περὶ τῆς τοῦ Μονογονοῦς θεότητος εἰπεῖν παρώσαντο, ἀλλ´ ἐπεμνήσθησαν, εἰ καὶ μὴ πλατέως, οὕτε οὖτος πρὸς τὸν ὑψηλότιρον λόγον ἀποβλέψας, ἠμέλησε πάντη τῆς ἐνσάρκου οἰκονομίας · ἕν γὰρ ἦν Πνεῦμα τὸ κινοῦν τὰς τῶν ἁπάν των ψυχάς. Διαλέγεται οὖν ἡμῖν περὶ τοῦ Υἱοῦ· ὁ γὰρ Πατὴρ ἤὸη ἀπὸ τῆς Παλαιᾶς γνώριμος ἦν. Καίτοι οὐδὲ τὸν Πἱατέρα ἀπεσιώπησεν, ἀλλὰ καὶ περὶ τούτου μέμνηται, καὶ περὶ τοῦ Υἱοῦ λέγει. Δείκνυσι τοίνυν τὸ ἀδιον τοῦ Μονογενοῦς ἐν τῷ λέγειν· «Ἐν ἀρχῇ ἦν ὁ Λόγος,» τουτέστιν, ἀπ´ ἀρχῆς ἦν, Τὸ γὰρ ἀε´ ἀρχῆς ὃν, οὐ μὴ εὐρεθῇ πάντως χρόνος, ὅτε οὐκ ἦν. Καὶ πόθεν, φησί, δῆλον ὅτι τὸ, «Ἐν ἀρχῇ ἦν.» ταυτὸν σημαίνει τῷ, ἀπ´ ἀρχῆς; Πόθεν; Καὶ ἀπ´ αὐ. τῆς μὲν τῆς κοινῆς ὑπολήψεως, μάλιστα δὲ ἀπ´ αὐτοῦ τούτου τοῦ εὐαγχελιστοῦ. Φησὶ γὰρ ἐν μιᾶ τῶν αὐτοῦ ἐπιστολῶν· «Ὃ ἦν ἀπ´ ἀρχῆς, ὃ ἑωράκαμεν. «Ὁρᾷς οὗν πῶς αὐτὸς ἐαυτὸν ὁ ἠγαπημένος ρμηνεύει; Ναὶ, φησὶν, ἀλλ´ ἐγὼ τὸ, «ἐν ἀρχῇ,» οὖ τω νοῶ, ὥσπερ καὶ παρὰ τῷ Μωσεῖ· «Ἐν ἀρχῆ ἐποίησεν ὁ Θεός.» Ὥσπερ γὰρ ἐκεῖ οὐχ ὡς ἀδίου ὄντος τοῦ οὐρανοῦ τὸ, «ἐν ἀρχῇ,» νοεῖται, οὕτως οὐδ´ ἐνταῦθα τὸ, «ἐν ἀρχῇ,» νοήσω, ὡς ἀἵδίου ὄυ. ντος τοῦ Μονογενοῦς. Ταῦτα μὲν ὁ αἱρετικός. Ἡμεῖς δὲ πρὸς ταύτην τὴν ἀνόητον ἔνστασιν οὐδὲν ἕτερον ἐροῦμεν, ἀλλ´ ἢ τοῦτο· Ὦ σοφιστὰ τῆς κακίας, πῶς τὸ ἐξῆς ὑπεκράτησας; Ἀλλ´ ἡμεῖς τοῦτο ἐροῦμεν, κἀν σὺ μὴ θέλῃς. Ἐκεῖ μὲν γὰρ ὁ Μωσῆς φησιν· Ἐν ἀρχῆ ἐποίησεν ὁ Θεὸς τὸν οὐρανὸν καὶ τὴν γῆν·» ἐνταῦθα δὲ, «Ἐν ἀρχῇ ἦν ὁ Λόγος.» Τίς οὖν κοινωνία τῷ «ἐποίησε, » πρὸς τὸ «ἠν;» Εἰ μὲν γὰρ ἐγέγραπτο καὶ ἐνταῦθα· Ἐν ἀρχῇ ἐποίησεν ὁ Θεὸς τὸν Υἱὸν, ἐσίγησα ἄν· νῦν δὲ, «Ἐν ἀρχῇ ἡν·» ἐξ αὗ ψοῶ τὸ ἀδίως εἶναι τὸν Λόγον. ἀλλὰ μὴ ὕστερον, καθὼς ὑμεῖς φλυαρεῖτε. Τίνος δὲ ἕνεκεν οὐκ εἶπεν· Ἐν ἀρχῆ ἦν ὁ Υἱὸς, ἀλλ´, «ὁ Λόγος,» ἄκουε Ὅτι διὰ τὴν τῶν ἀκουόντων ἀσθένειαν, ἵνα μὴ ὀκούσαντες εὐθὺς ἐξ ἀρχῆς υἱὸν, νοήοωμεν γέννησιν ἐμπαθῆ καὶ σωματικὴν, τούτου ἕνεκεν Λόγον αὐτὸν ἀκάλεσιν· ἵνα σὺ μάθῃς ὅτι ὥσπερ ὁ λόγος γεννᾶται Ἀκ τοῦ νοὸς ἀπαθῶς, οὕτω καὶ οὗτος ἐγεννήθη ἐκ τοῦ Πατρὸς ἀπαθῶς· καὶ ἄλλως δὲ αὐτὸν Λόγον ἐκάλεσεν, ἐπειδὴ τὰ τοῦ Πατρὸς ἡμῖν ἀπήγγειλεν, ὥσπερ καὶ πᾶς λόγος τὰ τοῦ νοὸς ἀπαγγέλλει βουλεύματα, ἃιυα δὶ καὶ ἵνα δείξη αὐτὸν συναΐδιον τῶ Πατοὶ ὄν-α Ῥσπερ γὰρ οὐκ ἔστιν εἰπεῖν νοῦν ὄντα ποτὲ χωρὶς λόγου, οὕτως οὐδὲ τὸν Πατέρα καὶ τὸν Θεὸν χωρὶς τοῦ Υίοῦ. Μετὰ τοῦ ἄρθρου δὲ εἶπεν· Ὁ Λόγος. Εἰσὶ γὰρ καὶ ἄλλοι πολλοὶ λόγοι τοῦ Θεοῦ, οἷον δὴ, φημὶ, αἱ προφητεῖαι, καὶ τὰ προστάγματα· καθὸ εἴρηται περὶ τῶν ἀγγέλων, ὅτι δυνατοὶ ἱσχύῖ ποιουντες τὸν λόγον αὐτοῦ, τοῦτέστι, τὰ προστάγματα αὐτοῦἀλλ ´ ὁ κυρίως Λόγος οὐσία τις ἐστὶν ἐνυπόστατος. «Καὶ ὁ Λόγος ἦν πρὸς τὸν Θεόν.» Καὶ ἐνταῦθα σαφέστερον δείκνυσι συναΐδιον τὸν Υἱὸν τῷ ΠατρίἽνα γὰρ μὴ νομίσῃς, ὅτι ἦν ποτε ὁ Πατὴρ χωρὶς τοῦ Υἱοῦ, φησὶν, ὅτι «Ὁ Λόγος ἦν πρὸς τὸν Θεὸν,» τουτέστι μετὰ Θεοῦ, ἐν τοῖς κόλποις τοῖς πατρικοῖς. Τὸ γὰρ, «πρὸς,» ἀντὶ τοῦ, μετὰ, ὀφείλεις νοῆσαι, ὡς καὶ ἀλλαχοῦ κεῖται· «Οὐχὶ οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ καὶ αἱ ἀδελφαὶ αὐτοῦ πρὸς ἡμᾶς εἰσιν·» ἀντὶ τοῦ, μθ´ ἡμῶν ἀναστρέφονται· Οὕτω κἀνταῦθα τὸ, «πρὸς τὸν Θεὸν,» νόησον, ἀντὶ τοῦ, μετὰ Θεοῦ ἦν, σὺν τῳ Θαῶ, ἐν τοῖς κόλποις αὐτοῦ. Οὐκ ἐνδέχεται γὰρ τὸν Θεὸν ἄλογον ἢ ἄσοφον εἶναί κοτε, ἢ ἀδύνατον. Αιὰ τοῦτο πιστεύομαν, ὅτι ἐπαὶ λόγος, καὶ σοωία νοὶ ἄύναμις τοῦ Πλατρός ἐστιν ὁ Ἐἱὸς, ἀεὶ ἦν πρὸς τὸν Θεὸν, ἀντὶ τοῦ, σὺν τῷ Πατρὶ, καὶ μετὰ τοῦ Πατρός. Καὶ πῶς, φησὶν, υἱὸν ὄντα μὴ εἶναι ὕστερον τοῦ πατρός; Πῶς; Μάνθανε ἀπὸ τοῦ ὑλικοῦ ὑποδείγματος. Τὴ ἀπαύγασμα τοῦ ἡλίου ἄρα οὐκ ἐξ αὐτοῦ ἐστι τοῦ ἡλίου; Ναὶ πάντως. Ἅρα οὔν καὶ ὄστερόν ἐοτι τοῦ ἡλίου, ὥστε ἐννοηθῆναί ποτε ἤλιον χωρὶς τούτου; Οὐκ ἔστιν εἰπεῖν. Πῶς γὰρ ἂν καὶ εἴη ἤλιος μὴ ἀπαύγασμα ἔχων; Ὅπερ οὖν ἐπὶ τούτου, πολλῷ μᾶλλον ἐπὶ τοῦ Πατρὸς καὶ τού Υἱοῦ νοηθήσεται. Ἀπαύγασμα γὰρ ὢν ὁ Υἱὸς τοῦ Πατρὸς, καθὼς ὁ Παῦλος λέγει, ἀεὶ τῷ Πατρὶ συνεκφαίνεσθαι πιστευθήσεται, καὶ οὐχ ὄστερος ἔσται αὐτοῦ. Νόει δέ μοι καὶ Σαβέλλιον τὸν Λίβυν ἐκ τούτου τοῦ ῥητοῦ ἀνατρεπόμενον. Ἐκεῖνος γὰρ ἐδογμάτιζεν, ὅτι ὁ Πατὴρ καὶ ὁ Χἱὸς καὶ τὸ Πνεῦμα ἕν πρόσωπόν εἰσι, καὶ τοῦτο τὸ ἄν πρόσωπον ποτὲ μὲν ἐφάνη ὡς Πατὴρ, ποτὲ δὲ ὡς Ὑἱὸς, ποτὲ δὲ ὡς Πνεῦμα. Ταῦτα ἐφλυάρει ὁ τοῦ πατρὸς τοῦ ψεύδους υἱὸς, καὶ τοῦ πονηροῦ πλήρης πνεύματος. Ἐλέγχεται δὲ προφανῶς ἐκ τούτου, λέγο δὴ τοῦ· «Καὶ ὁ Λόγος ἦν πρὸς τὸν Θεόν.» Σαφέστατα γὰρ ὁ εὐαγγελιστὴς ἐνταῦθα λέγει, ἄλλον εναι τὸν Αόγον, καὶ ἄλλον τὸν Θεὸν ἤτοι τὸν Πατέρα. Ἐπεὶ γὰρ ὀ Δόγος ἦν σὺν τῷ Θεῷ, πρόδηλον ὅτι δύο πρόσωπα εἰσάγονται, εἰ καὶ μία φύσις τούτοις τοῖς δυσίν. Ὅτιδὲ μία φύσις, ἄκουε..Καὶ Θεὸς ἦν ὁ Λέγος.» Ὀρᾷς ὅτι καὶ ὁ Λόγος Θεός; Ὦστε μία φύσις τῷ Πατρὶ καὶ τῷ ΥΙῷ, ἐπεὶ καὶ μία θεότης. Αἰσχυνέσθωσαν τοίνυν καὶ Ἄρειος καὶ Σαβίλλιος· Ἄρειος μὲν, κτίσμα λέγαν κὸν Υἱλν τοῦ Θεοῦ καὶ ποίημα, ἐντρεπέσθω δεὰ τοῦ, «Ἐν ἀρχῇ ἦν, καὶ Θεὸς ἦν ὁ Λόγος.» Σαθέλλιος δὲ, ὁ μὴ λέγων τριάδα προσώπων, ἀλλὰ μονάδα, διὰ τοῦ, «Καὶ ὁ Λόγος ἦν πρὸς τὸν Θεόν.» Τρανῶς γὰρ Ἀνταῦθα ἄλλον εἶναι τὸν Λόγον, καὶ ἄλλον τὸν Πατέρα, κηρύττει ὁ μέγας Ἰωάννης, εἰ καὶ μὴ ἄλλο καὶ ἄλλο. Τὸ μὲν γὰρ ἄλλος καὶ ἄλλος ἐπὶ τῶν προσώπων λέγεται, τὸ δὲ ἄλλο καὶ ἄλλο, ἐπὶ τῶν φύσεων. Οἷον, ἵνα σαφέστερον τὸ νόημα ἐκθήσωμαι, Πέτρος. καὶ Παῦλος, ἄλλος μὲν καὶ ἄλλος· δύο γὰρ πρόσωπα· οὐκ ἄλλο δὲ καὶ ἄλλο· μια γὰρ φύσις αὐ τοῖς ἡ ἀνθρωπότης. Οὕτως ουν καὶ ἐπὶ Πατρὸς καὶ λἱοῦ δογματιστέον· ἄλλος μὲν γὰρ καὶ ἄλλος· δύο γὰρ πρόσωπα· οὐκ ἄλλο δὲ καὶ ἄλλο· μία γὰρ φύσις ἡ θεότης.
PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem