Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 1. nodaļa

Jņ. 1:1

„Iesākumā bija Vārds.“ Ko es teicu jau priekšvārdā, to teikšu atkal arī šeit: kamēr pārējie evaņģēlisti plaši izstāstīja Kunga zemes dzimšanu, uzaugšanu un augšanu, šis to izlaiž, jo par to viņa līdzmācekļi bija runājuši pietiekami, bet runā par Dievību Tam, kas mūsu dēļ kļuva cilvēks. Tomēr, ja tu uzmanīgi aplūkosi, arī tie neatraidīja runu par Vienpiedzimušā Dievību, bet to pieminēja, kaut arī ne plaši, nedz arī šis, raudzīdamies uz augstāko vārdu, pavisam atstāja novārtā iemiesošanās saimniecību; jo viens bija Gars, kas kustināja visu viņu dvēseles. Tātad viņš mums runā par Dēlu; jo Tēvs jau bija pazīstams no Vecās Derības. Tomēr viņš nenoklusēja arī Tēvu, bet piemin arī Viņu un runā par Dēlu. Tātad viņš rāda Vienpiedzimušā mūžību, sacīdams: „Iesākumā bija Vārds“, tas ir, bija no sākuma. Jo, kas ir no sākuma, tam nekādā ziņā neatradīsies laiks, kad tā nebūtu. „Un no kurienes“, saka, „ir skaidrs, ka «iesākumā bija» nozīmē to pašu, ko «no sākuma»?“ No kurienes? Gan no vispārējās izpratnes, bet visvairāk no paša šī evaņģēlista. Jo viņš saka vienā no savām vēstulēm: „Kas bija no sākuma, ko mēs esam redzējuši.“ Vai redzi, kā mīlētais pats sevi izskaidro? „Jā,“ saka, „bet es vārdu «iesākumā» saprotu tā, kā arī pie Mozus: «Iesākumā Dievs radīja.» Jo, kā tur vārds «iesākumā» netiek saprasts tā, it kā debesis būtu mūžīgas, tā arī šeit es nesapratīšu vārdu «iesākumā» tā, it kā Vienpiedzimušais būtu mūžīgs.“ Tā saka ķeceris. Bet mēs pret šo neprātīgo iebildumu nesacīsim neko citu kā tikai šo: ak, ļaunuma sofist, kāpēc tu noklusēji to, kas seko? Bet mēs to pateiksim, pat ja tu negribi. Jo tur Mozus saka: „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi“, bet šeit: „Iesākumā bija Vārds.“ Kāda gan kopība ir vārdam „radīja“ ar vārdu „bija“? Jo, ja arī šeit būtu rakstīts: „Iesākumā Dievs radīja Dēlu“, es būtu klusējis; bet tagad: „Iesākumā bija“; no tā es saprotu, ka Vārds ir mūžīgi, nevis vēlāk, kā jūs pļāpājat. Bet kāpēc viņš nesacīja: „Iesākumā bija Dēls“, bet – „Vārds“? Klausies. Klausītāju nespēka dēļ, lai mēs, tūdaļ no paša sākuma dzirdējuši „dēls“, nedomātu par kaislīgu un miesīgu dzimšanu, tāpēc viņš Viņu nosauca par Vārdu, lai tu mācītos, ka, kā vārds bez kaislības dzimst no prāta, tā arī Viņš dzima no Tēva bez kaislības. Bet Vārdu viņš Viņu nosauca arī citādi: tāpēc, ka Viņš mums pasludināja to, kas ir Tēva, tāpat kā arī katrs vārds pasludina prāta nodomus; [un arī] lai parādītu, ka Viņš ir līdzmūžīgs Tēvam. Jo, kā nav iespējams sacīt, ka prāts kādreiz ir bijis bez vārda, tā arī Tēvs un Dievs – bez Dēla. Bet ar artikulu viņš sacīja: „Tas Vārds“. Jo ir arī daudzi citi Dieva vārdi, piemēram, es saku, pravietojumi un pavēles, kā ir sacīts par eņģeļiem, ka viņi ir „stipri spēkā, izpildot Viņa vārdu“, tas ir, Viņa pavēles; bet Vārds īstajā nozīmē ir kāda hipostatiska būtne. „Un Vārds bija pie Dieva.“ Arī šeit viņš vēl skaidrāk rāda, ka Dēls ir līdzmūžīgs Tēvam. Jo, lai tu nedomātu, ka Tēvs kādreiz bija bez Dēla, viņš saka: „Vārds bija pie Dieva“, tas ir, ar Dievu, Tēva klēpī. Jo vārdu „pie“ tev jāsaprot „ar“ vietā, kā tas ir lietots arī citur: „Vai Viņa brāļi un Viņa māsas nav pie mums?“ – tā vietā, lai teiktu: „dzīvo ar mums“. Tā arī šeit saproti vārdus „pie Dieva“ tā vietā, lai teiktu: bija ar Dievu, kopā ar Dievu, Viņa klēpī. Jo nav iespējams, ka Dievs kādreiz būtu bez vārda vai bez gudrības, vai bez spēka. Tāpēc mēs ticam, ka, tā kā Dēls ir Tēva Vārds un Gudrība, un Spēks, Viņš vienmēr bija pie Dieva, tas ir, kopā ar Tēvu un ar Tēvu. „Un kā,“ saka, „Dēls, būdams dēls, nav vēlāks par tēvu?“ Kā? Mācies no materiāla piemēra. Vai saules atspīdums nav no pašas saules? Jā, protams. Vai tad tas ir arī vēlāks par sauli, tā ka varētu iedomāties kādreiz sauli bez tā? To nevar sacīt. Jo kā gan būtu saule, kurai nav atspīduma? Tātad, kas attiecas uz šo, tas daudz vairāk tiks saprasts par Tēvu un Dēlu. Jo, tā kā Dēls ir Tēva atspīdums, kā saka Pāvils, tiks ticēts, ka Viņš vienmēr atspīd kopā ar Tēvu un nebūs vēlāks par Viņu. Bet ievēro man, ka ar šiem vārdiem tiek apgāzts arī libietis Sabellijs. Jo tas mācīja, ka Tēvs un Dēls, un Gars ir viena Persona un ka šī viena Persona dažreiz parādījās kā Tēvs, dažreiz kā Dēls, dažreiz kā Gars. Tā pļāpāja melu tēva dēls, ļaunā gara pilns. Bet viņu skaidri atmasko šie vārdi, es saku: „Un Vārds bija pie Dieva.“ Jo evaņģēlists šeit visskaidrāk saka, ka viens ir Vārds un cits – Dievs jeb Tēvs. Jo, tā kā Vārds bija kopā ar Dievu, ir acīm redzams, ka tiek ievestas divas Personas, kaut arī šīm divām ir viena daba. Bet ka daba ir viena, klausies: „Un Vārds bija Dievs.“ Vai redzi, ka arī Vārds ir Dievs? Tātad Tēvam un Dēlam ir viena daba, jo arī Dievība ir viena. Tāpēc lai kaunas gan Ārijs, gan Sabellijs: Ārijs, kas sauc Dieva Dēlu par radījumu un darinājumu, lai kaunas no vārdiem: „Iesākumā bija, un Vārds bija Dievs“; bet Sabellijs, kas nesaka Personu trīsvienību, bet vienību, – no vārdiem: „Un Vārds bija pie Dieva.“ Jo lielais Jānis šeit skaidri sludina, ka cits ir Vārds un cits Tēvs, kaut arī ne cits kas un cits kas. Jo „cits un cits“ tiek sacīts par Personām, bet „cits kas un cits kas“ – par dabām. Piemēram, lai izklāstītu domu skaidrāk: Pēteris un Pāvils ir cits un cits, jo tās ir divas personas; bet ne cits kas un cits kas, jo viņiem ir viena daba – cilvēcība. Tā tad arī par Tēvu un Dēlu jāmāca: cits un cits, jo tās ir divas Personas; bet ne cits kas un cits kas, jo viena daba – Dievība.

Piezīmes (2)
  1. „Kas bija no sākuma …“ – 1. Jņ. 1:1; „stipri spēkā …“ – Ps. 102:20 pēc LXX numerācijas (1965. g. Bībelē Ps. 103:20).
  2. Sabellijs (3. gs.) – mācīja, ka Tēvs, Dēls un Gars ir viena Persona trīs izpausmēs; Ārijs (4. gs.) – ka Dēls ir radīts.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:1; 1. Jņ. 1:1; 1. Moz. 1:1; Ps. 102:20; Mt. 13:56; Ebr. 1:3; 1. Kor. 1:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. Λʹ. Ζερὶ τῆς μαρτυρίας τοῦ Ἰωάννοι περὶ Χριστοῖ. Ιερὶ τοῦ Ἰωάννου ἐρωτηθέντος, εἰ ἔστιν ὁ Χριστός. ἰλερὶ Ἀνδρέοιυ, έτροι, Φιλίπαόυ κὶ Ναθκναὴλ κλιθέιτωλ. «Ἐν ἀρχῇ ἦν ὁ Λόγος.» Ὅπερ καὶ ἐν προοιμίοις εἶπον, πάλιν καὶ τοῦτο ἐρῶ, ὅτι τῶν ἄλλων εὐαγγελιστῶν τὴν κάτω γέννησιν τοῦ Κυρίου, τὴν ἀνατροφὴν, τὴν αὔξησιν πλατέως ἀφηγησαμένων, οὐτος μὲν ἐκεῖνα παρατρέχει, ὡς αὐτάρκως τοῖς συμμαθηταῖς αὐτοῦ ῥηθέντα, περὶ δὲ τῆς θεότητος τοῦ δι´ ἡμᾶς ἐνανθρωπήσαντος διαλέγεται· καίτοι εἰ ἀκριβῶς θεωρήσεις, οὔτε ἐκεῖνοι τὸ περὶ τῆς τοῦ Μονογονοῦς θεότητος εἰπεῖν παρώσαντο, ἀλλ´ ἐπεμνήσθησαν, εἰ καὶ μὴ πλατέως, οὕτε οὖτος πρὸς τὸν ὑψηλότιρον λόγον ἀποβλέψας, ἠμέλησε πάντη τῆς ἐνσάρκου οἰκονομίας · ἕν γὰρ ἦν Πνεῦμα τὸ κινοῦν τὰς τῶν ἁπάν των ψυχάς. Διαλέγεται οὖν ἡμῖν περὶ τοῦ Υἱοῦ· ὁ γὰρ Πατὴρ ἤὸη ἀπὸ τῆς Παλαιᾶς γνώριμος ἦν. Καίτοι οὐδὲ τὸν Πἱατέρα ἀπεσιώπησεν, ἀλλὰ καὶ περὶ τούτου μέμνηται, καὶ περὶ τοῦ Υἱοῦ λέγει. Δείκνυσι τοίνυν τὸ ἀδιον τοῦ Μονογενοῦς ἐν τῷ λέγειν· «Ἐν ἀρχῇ ἦν ὁ Λόγος,» τουτέστιν, ἀπ´ ἀρχῆς ἦν, Τὸ γὰρ ἀε´ ἀρχῆς ὃν, οὐ μὴ εὐρεθῇ πάντως χρόνος, ὅτε οὐκ ἦν. Καὶ πόθεν, φησί, δῆλον ὅτι τὸ, «Ἐν ἀρχῇ ἦν.» ταυτὸν σημαίνει τῷ, ἀπ´ ἀρχῆς; Πόθεν; Καὶ ἀπ´ αὐ. τῆς μὲν τῆς κοινῆς ὑπολήψεως, μάλιστα δὲ ἀπ´ αὐτοῦ τούτου τοῦ εὐαγχελιστοῦ. Φησὶ γὰρ ἐν μιᾶ τῶν αὐτοῦ ἐπιστολῶν· «Ὃ ἦν ἀπ´ ἀρχῆς, ὃ ἑωράκαμεν. «Ὁρᾷς οὗν πῶς αὐτὸς ἐαυτὸν ὁ ἠγαπημένος ρμηνεύει; Ναὶ, φησὶν, ἀλλ´ ἐγὼ τὸ, «ἐν ἀρχῇ,» οὖ τω νοῶ, ὥσπερ καὶ παρὰ τῷ Μωσεῖ· «Ἐν ἀρχῆ ἐποίησεν ὁ Θεός.» Ὥσπερ γὰρ ἐκεῖ οὐχ ὡς ἀδίου ὄντος τοῦ οὐρανοῦ τὸ, «ἐν ἀρχῇ,» νοεῖται, οὕτως οὐδ´ ἐνταῦθα τὸ, «ἐν ἀρχῇ,» νοήσω, ὡς ἀἵδίου ὄυ. ντος τοῦ Μονογενοῦς. Ταῦτα μὲν ὁ αἱρετικός. Ἡμεῖς δὲ πρὸς ταύτην τὴν ἀνόητον ἔνστασιν οὐδὲν ἕτερον ἐροῦμεν, ἀλλ´ ἢ τοῦτο· Ὦ σοφιστὰ τῆς κακίας, πῶς τὸ ἐξῆς ὑπεκράτησας; Ἀλλ´ ἡμεῖς τοῦτο ἐροῦμεν, κἀν σὺ μὴ θέλῃς. Ἐκεῖ μὲν γὰρ ὁ Μωσῆς φησιν· Ἐν ἀρχῆ ἐποίησεν ὁ Θεὸς τὸν οὐρανὸν καὶ τὴν γῆν·» ἐνταῦθα δὲ, «Ἐν ἀρχῇ ἦν ὁ Λόγος.» Τίς οὖν κοινωνία τῷ «ἐποίησε, » πρὸς τὸ «ἠν;» Εἰ μὲν γὰρ ἐγέγραπτο καὶ ἐνταῦθα· Ἐν ἀρχῇ ἐποίησεν ὁ Θεὸς τὸν Υἱὸν, ἐσίγησα ἄν· νῦν δὲ, «Ἐν ἀρχῇ ἡν·» ἐξ αὗ ψοῶ τὸ ἀδίως εἶναι τὸν Λόγον. ἀλλὰ μὴ ὕστερον, καθὼς ὑμεῖς φλυαρεῖτε. Τίνος δὲ ἕνεκεν οὐκ εἶπεν· Ἐν ἀρχῆ ἦν ὁ Υἱὸς, ἀλλ´, «ὁ Λόγος,» ἄκουε Ὅτι διὰ τὴν τῶν ἀκουόντων ἀσθένειαν, ἵνα μὴ ὀκούσαντες εὐθὺς ἐξ ἀρχῆς υἱὸν, νοήοωμεν γέννησιν ἐμπαθῆ καὶ σωματικὴν, τούτου ἕνεκεν Λόγον αὐτὸν ἀκάλεσιν· ἵνα σὺ μάθῃς ὅτι ὥσπερ ὁ λόγος γεννᾶται Ἀκ τοῦ νοὸς ἀπαθῶς, οὕτω καὶ οὗτος ἐγεννήθη ἐκ τοῦ Πατρὸς ἀπαθῶς· καὶ ἄλλως δὲ αὐτὸν Λόγον ἐκάλεσεν, ἐπειδὴ τὰ τοῦ Πατρὸς ἡμῖν ἀπήγγειλεν, ὥσπερ καὶ πᾶς λόγος τὰ τοῦ νοὸς ἀπαγγέλλει βουλεύματα, ἃιυα δὶ καὶ ἵνα δείξη αὐτὸν συναΐδιον τῶ Πατοὶ ὄν-α Ῥσπερ γὰρ οὐκ ἔστιν εἰπεῖν νοῦν ὄντα ποτὲ χωρὶς λόγου, οὕτως οὐδὲ τὸν Πατέρα καὶ τὸν Θεὸν χωρὶς τοῦ Υίοῦ. Μετὰ τοῦ ἄρθρου δὲ εἶπεν· Ὁ Λόγος. Εἰσὶ γὰρ καὶ ἄλλοι πολλοὶ λόγοι τοῦ Θεοῦ, οἷον δὴ, φημὶ, αἱ προφητεῖαι, καὶ τὰ προστάγματα· καθὸ εἴρηται περὶ τῶν ἀγγέλων, ὅτι δυνατοὶ ἱσχύῖ ποιουντες τὸν λόγον αὐτοῦ, τοῦτέστι, τὰ προστάγματα αὐτοῦἀλλ ´ ὁ κυρίως Λόγος οὐσία τις ἐστὶν ἐνυπόστατος. «Καὶ ὁ Λόγος ἦν πρὸς τὸν Θεόν.» Καὶ ἐνταῦθα σαφέστερον δείκνυσι συναΐδιον τὸν Υἱὸν τῷ ΠατρίἽνα γὰρ μὴ νομίσῃς, ὅτι ἦν ποτε ὁ Πατὴρ χωρὶς τοῦ Υἱοῦ, φησὶν, ὅτι «Ὁ Λόγος ἦν πρὸς τὸν Θεὸν,» τουτέστι μετὰ Θεοῦ, ἐν τοῖς κόλποις τοῖς πατρικοῖς. Τὸ γὰρ, «πρὸς,» ἀντὶ τοῦ, μετὰ, ὀφείλεις νοῆσαι, ὡς καὶ ἀλλαχοῦ κεῖται· «Οὐχὶ οἱ ἀδελφοὶ αὐτοῦ καὶ αἱ ἀδελφαὶ αὐτοῦ πρὸς ἡμᾶς εἰσιν·» ἀντὶ τοῦ, μθ´ ἡμῶν ἀναστρέφονται· Οὕτω κἀνταῦθα τὸ, «πρὸς τὸν Θεὸν,» νόησον, ἀντὶ τοῦ, μετὰ Θεοῦ ἦν, σὺν τῳ Θαῶ, ἐν τοῖς κόλποις αὐτοῦ. Οὐκ ἐνδέχεται γὰρ τὸν Θεὸν ἄλογον ἢ ἄσοφον εἶναί κοτε, ἢ ἀδύνατον. Αιὰ τοῦτο πιστεύομαν, ὅτι ἐπαὶ λόγος, καὶ σοωία νοὶ ἄύναμις τοῦ Πλατρός ἐστιν ὁ Ἐἱὸς, ἀεὶ ἦν πρὸς τὸν Θεὸν, ἀντὶ τοῦ, σὺν τῷ Πατρὶ, καὶ μετὰ τοῦ Πατρός. Καὶ πῶς, φησὶν, υἱὸν ὄντα μὴ εἶναι ὕστερον τοῦ πατρός; Πῶς; Μάνθανε ἀπὸ τοῦ ὑλικοῦ ὑποδείγματος. Τὴ ἀπαύγασμα τοῦ ἡλίου ἄρα οὐκ ἐξ αὐτοῦ ἐστι τοῦ ἡλίου; Ναὶ πάντως. Ἅρα οὔν καὶ ὄστερόν ἐοτι τοῦ ἡλίου, ὥστε ἐννοηθῆναί ποτε ἤλιον χωρὶς τούτου; Οὐκ ἔστιν εἰπεῖν. Πῶς γὰρ ἂν καὶ εἴη ἤλιος μὴ ἀπαύγασμα ἔχων; Ὅπερ οὖν ἐπὶ τούτου, πολλῷ μᾶλλον ἐπὶ τοῦ Πατρὸς καὶ τού Υἱοῦ νοηθήσεται. Ἀπαύγασμα γὰρ ὢν ὁ Υἱὸς τοῦ Πατρὸς, καθὼς ὁ Παῦλος λέγει, ἀεὶ τῷ Πατρὶ συνεκφαίνεσθαι πιστευθήσεται, καὶ οὐχ ὄστερος ἔσται αὐτοῦ. Νόει δέ μοι καὶ Σαβέλλιον τὸν Λίβυν ἐκ τούτου τοῦ ῥητοῦ ἀνατρεπόμενον. Ἐκεῖνος γὰρ ἐδογμάτιζεν, ὅτι ὁ Πατὴρ καὶ ὁ Χἱὸς καὶ τὸ Πνεῦμα ἕν πρόσωπόν εἰσι, καὶ τοῦτο τὸ ἄν πρόσωπον ποτὲ μὲν ἐφάνη ὡς Πατὴρ, ποτὲ δὲ ὡς Ὑἱὸς, ποτὲ δὲ ὡς Πνεῦμα. Ταῦτα ἐφλυάρει ὁ τοῦ πατρὸς τοῦ ψεύδους υἱὸς, καὶ τοῦ πονηροῦ πλήρης πνεύματος. Ἐλέγχεται δὲ προφανῶς ἐκ τούτου, λέγο δὴ τοῦ· «Καὶ ὁ Λόγος ἦν πρὸς τὸν Θεόν.» Σαφέστατα γὰρ ὁ εὐαγγελιστὴς ἐνταῦθα λέγει, ἄλλον εναι τὸν Αόγον, καὶ ἄλλον τὸν Θεὸν ἤτοι τὸν Πατέρα. Ἐπεὶ γὰρ ὀ Δόγος ἦν σὺν τῷ Θεῷ, πρόδηλον ὅτι δύο πρόσωπα εἰσάγονται, εἰ καὶ μία φύσις τούτοις τοῖς δυσίν. Ὅτιδὲ μία φύσις, ἄκουε..Καὶ Θεὸς ἦν ὁ Λέγος.» Ὀρᾷς ὅτι καὶ ὁ Λόγος Θεός; Ὦστε μία φύσις τῷ Πατρὶ καὶ τῷ ΥΙῷ, ἐπεὶ καὶ μία θεότης. Αἰσχυνέσθωσαν τοίνυν καὶ Ἄρειος καὶ Σαβίλλιος· Ἄρειος μὲν, κτίσμα λέγαν κὸν Υἱλν τοῦ Θεοῦ καὶ ποίημα, ἐντρεπέσθω δεὰ τοῦ, «Ἐν ἀρχῇ ἦν, καὶ Θεὸς ἦν ὁ Λόγος.» Σαθέλλιος δὲ, ὁ μὴ λέγων τριάδα προσώπων, ἀλλὰ μονάδα, διὰ τοῦ, «Καὶ ὁ Λόγος ἦν πρὸς τὸν Θεόν.» Τρανῶς γὰρ Ἀνταῦθα ἄλλον εἶναι τὸν Λόγον, καὶ ἄλλον τὸν Πατέρα, κηρύττει ὁ μέγας Ἰωάννης, εἰ καὶ μὴ ἄλλο καὶ ἄλλο. Τὸ μὲν γὰρ ἄλλος καὶ ἄλλος ἐπὶ τῶν προσώπων λέγεται, τὸ δὲ ἄλλο καὶ ἄλλο, ἐπὶ τῶν φύσεων. Οἷον, ἵνα σαφέστερον τὸ νόημα ἐκθήσωμαι, Πέτρος. καὶ Παῦλος, ἄλλος μὲν καὶ ἄλλος· δύο γὰρ πρόσωπα· οὐκ ἄλλο δὲ καὶ ἄλλο· μια γὰρ φύσις αὐ τοῖς ἡ ἀνθρωπότης. Οὕτως ουν καὶ ἐπὶ Πατρὸς καὶ λἱοῦ δογματιστέον· ἄλλος μὲν γὰρ καὶ ἄλλος· δύο γὰρ πρόσωπα· οὐκ ἄλλο δὲ καὶ ἄλλο· μία γὰρ φύσις ἡ θεότης.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:2

„Tas bija iesākumā pie Dieva.“ Šis Dievs Vārds nekad nav bijis šķirts no Dieva un Tēva. Jo, tā kā viņš bija sacījis: „Un Vārds bija Dievs“, – lai kāda sātaniska aizdoma kādus nesatrauktu: „Vai tikai, tā kā arī Vārds ir Dievs, Viņš nav sacēlies pret Tēvu, kā tiek stāstīts grieķu mītos, un, it kā no Viņa atdalījies, nav kļuvis par pretdievu?“ – tāpēc viņš saka, ka, kaut arī Vārds ir Dievs, Viņš tomēr atkal ir pie Dieva un Tēva, būdams kopā ar Viņu un nekad neatdalīdamies. Bet nav slikti to pateikt arī ārijiski domājošajiem: jūs, kurlie, kas sakāt, ka Dēls ir Dieva darbs un darinājums, klausieties, saprotiet, kādu vārdu evaņģēlists ir devis Dieva Dēlam. Jo viņš Viņu nosauca par Vārdu, bet jūs Viņu saucat par darbu un darinājumu. Viņš ir Vārds, nevis darbs, nedz radījums. Bet vārds ir divējāds: viens ir iekšējais, kas mums ir arī tad, kad nerunājam, – es saku, spēja runāt; jo arī tas, kas guļ un nerunā, tomēr savā iekšienē tur vārdu un nav zaudējis šo spēju. Tātad viens ir iekšējais, bet otrs – izrunātais, ko mēs izrunājam ar lūpām, iekšējā un iekšienē esošā vārda runas spēju vezdami darbībā. Tātad, tā kā vārds ir divējāds, neviens no šiem neder Dieva Dēlam. Jo Dieva Vārds nav nedz izrunātais, nedz iekšējais. Jo tie pieder dabiskajām lietām un mūsējām, bet Tēva Vārds, būdams pāri dabai, nepakļaujas zemajām mākslīgajām dalīšanām. Tātad sabrūk pagāna Porfīrija viltus spriedums. Jo viņš, mēģinādams apgāzt Evaņģēliju, lietoja šādu dalījumu: „Ja Dieva Dēls ir Vārds, tad Viņš ir vai nu izrunātais, vai iekšējais [vārds; bet Viņš nav nedz viens, nedz otrs; tātad Viņš nav Vārds].“ Evaņģēlists ir iepriekš atrisinājis šo viltus spriedumu, sacīdams, ka par iekšējo un izrunāto runā attiecībā uz mums un dabiskajām lietām, bet par to, kas ir pāri dabai, nekā tāda nesaka. Taču jāsaka arī tas, ka, ja šis vārds „Vārds“ būtu Dieva cienīgs un tiktu sacīts par Viņu īstajā nozīmē un pēc būtības, pagāna neizpratnei būtu pamats; bet tagad nedz cits kāds vārds nav atrodams, kas Dievam piemistu īstajā nozīmē, nedz arī „Vārds“ nav sacīts pēc būtības un īstajā nozīmē, bet tikai norāda, ka Dēls bez kaislības ir dzimis no Tēva kā vārds no prāta un ka Viņš ir kļuvis par Tēva gribas vēstnesi. Tad kāpēc tu ķeries pie vārda, nelaimīgais? Varbūt, dzirdēdams arī „Tēvs“ un „Dēls“, un „Gars“, tu nokritīsi līdz materiālām lietām un savā prātā iztēlosies miesīgus tēvus un dēlus, un garu kā gaisu – varbūt dienvidu vai ziemeļu vēju, vai kādu citu no tiem, kas sacel viļņus? Bet, ja tu gribi mācīties, kāds ir Dieva Vārds, klausies to, kas seko.

Piezīmes (1)
  1. Porfīrijs (3. gs.) – neoplatoniķis, rakstīja pret kristiešiem.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὗτος ἦν ἐν ἀρχῇ πρὸς τὸν Θεόν» Οὗτος ἃ εὸεὸς Λόγος οὐδέποτε ἐχωρίσθη τοῦ Θεοῦ καὶ Παπρός. Ἐπεὶ γὰρ εἶπεν, ὅτι «Καὶ Θεὸς ἦν ὁ Λόγος· ἵνα μή τις σατανικὴ ὑπόνοια ἐκταράξῃ τινὰς, Ἄρα μήποτε ἐπεὶ καὶ ὁ Αόγος Θεός ἐστιν, ἐπανέστη τῷ Πατρὶ, ὡς οἱ παρ πλλησι μυθευόμενοι, καὶ οἷον ἀποχωρισθ. ς αὐτοῦ, ἀντίθεος γέγονε; διὰ τοῦτο τοίνυν φησὶν, ὅτι εἰ καὶ Θεός ἐστιν ὁ Λόγος, ἀλλ´ οὗν πάλιν πρὸς τὸν Θεὸν καὶ Πατέρα ἐστὶ, σὸν αὐτῶ ὢν, καὶ οὐδέποτε χωριζόμενος. Οὐ χεῖρον δὲ καὶ πρὸς τοὺς Ἀρειανίζοντας καὶ τοῦτο εἰπεῖν· Οἱ κωφολ, ἀκούσατε, οἱ λέγοντες ἔργον εἶναι καὶ ποίημα τοῦ ριοῦ τὸν Υἱὸν αὐτοῦ, σύνετε ποῖον ὄνοιια τέθεινεν δ εἴαγγελισὲὴς τῷ Υἱῷ τοῦ Θεοῦ. Δόγον γὰρ αὐτὸν ἐκάλεσεν· ὑμεῖς δὲ ἔργον αὐτὸν καὶ ποίημα ὀνομάζετε. Λόγος ἐστὶν, οὔκ ἔργον, οὐδὲ κτίσμα. Διττοῦ δὲ ὅντος τοῦ λόγου μὲν γάρ ἐστιν ἐνδιάθετος, ὃν καὶ μὴ λέγοντες ἔχομεν, φημὶ δὴ τὴν τοῦ λέγειν δύναμιν· καὶ κοιμώμενος γάρ τις, καὶ μὴ λέγων, ὅμως ἔχει τὸν λόγον ἐν αὐτῷ κείμενον, καὶ τὴν δύναμιν οὐκ ἀπέβαλεν· ὁ μὲν οὗν ἐστιν ἐνδιάθετος, ὁ δὲ προφορικὸς, ὃν καὶ διὰ τῶν χειλέων προφέρομεν τὴν τοῦ λέγειν δύναμιν τοῦ ἐνδιαθέτου, καὶ ἐντὸς κειμένου, εἰς ἑνέργειαν προάγοντες)· διττοῦ τοίνυν ὄντος τοῦ ἀόγου, οὐδέτερος τούτων ἀρμόζει ἐπὶ τοῦ Υἱοῦ τοῦ Θτοῦ. Οὔτε γὰρ προφορικὸς, οὔτε ἐνδιάθετός ἐστιν ὁ Δόγος τοῦ Θεοῦ. Ἐκεῖνοι μὲν γὰρ τῶν φυσικῶν καὶ καθ´ ἡμᾶς· ὁ δὲ τοῦ Πατρὸς Λόγος ὑπὲρ φύσιν ὥν, οὐχ ὑποβάλλεται τοῖς κάτω τεχνολογήμασιν. Ὥοτε ιαπέπτωκε τοῦ Ἕλληνος Πορφυρίου τὸ σόφισμα. Ἐκεῖνος γὰρ ἀνατρέπειν πειρώμενος τὸ Εὐαγγέλιον τοιαύταις ἐχρῆτο διαιρέσοσιν. Εἰ γὰρ Λόγος, φησὶν, ὁ Υλὸς τοῦ Θεοῦ, ἤτοι προφορικόςι ἐστιν ἢ ἐνδιάθετος· ἐστίν. Ἔῤθασε μὲν οὖν λύσας ὁ εὐαγγελιστὴς τὸ σόφισμα τοῦτο διὰ τοῦ εἰπεῖν, ὅτι τὸ ἐνδιάθετον καὶ τὸ προφορικὸν ἐπὶ τῶν καθ´ ἡμᾶς καὶ τῶν φυσικῶνν λέγεται· ἐπὶ δὲ τοῦ ὑπὲρ φύσιν, οὐδὲν τοιοῦτον. Πλὴν καὶ τοῦτο ῥητέον, ὡς εἰ μὲν ἦν τὸ ὄνομα τοῦτο τὸ Λόγος ἄξιον τοῦ Θεοῦ, καὶ κυρίως ἐπ´ αὐτοῦ καὶ οὐσιωδῶς λεγόμενον, εἶχεν ἂν λόγον ἡ ἀπορία τοῦ Ἦλληνος· νῦν δὲ οὔτε ἄλλο ὄνομα εὕροι ἄν τις κύριον ἐπὶ Θεοῦ, οὔτε τὸ, Λόγος, αὐτὸ οὐσιωδῆς ἐσ-ι καὶ κυρίως, δηλωτικὸν δὲ μόνον ἐστὶ τοῦ ἀπαθῶς γεννηθῆναι τὸν Υἱὸν ἐκ τοῦ Πατρὸς, ὥσπερ ὁ λόγος ἐκ τοῦ νοῦ, καὶ τοῦ αὐτὸν γεγονέναι τοῦ πατρικοῦ θελήματος ἄγγελον. Ὢστε τί ἐπιδράττῃ τοῦ ὁνόματος, ὧ ταλαίπωρε; Ἦ που καὶ Πατέρα ἀκούων, καὶ Υἱὸν, καὶ Πνεῦμα ἐπὶ τὰ ὑλικὰ καταπεσῇ, καὶ σαρκικοὺς ἀνατυπώσεις τῷ νῷ πατέρας, καὶ υἱοὺς, καὶ πνεῦμα ἀέριον, νότιον τυχὸν ἢ ῥόρειον, ἤ τι ἄλλο τόνν ἐργαζομένων τοὺς κλύδωνας; Ἀλλὰ γὰρ εἰ βούλῃ μαθεῖν ποῖος Λόγος ἐστὶν ὁ τοῦ Θεοῦ, ἄκουσον τῶν ἐφεξῆς.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:3

„Viss caur Viņu ir radies.“ Nedomā, saka, par vārdu, kas izplūst gaisā un izgaist, bet par visa – saprotamā un jutekliskā – Radītāju. Bet atkal Ārija piekritēji uzbrūk, sacīdami, ka, kā mēs sakām, ka durvis ir radušās caur zāģi kā caur rīku, bet cits ir amatnieks, kas rīku kustina, tā arī viss ir radies caur Dēlu, nevis tāpēc, ka Viņš būtu Radītājs, bet gan rīks, kā tur zāģis, kamēr Radītājs ir Dievs un Tēvs, kas lieto Dēlu kā rīku. „Tātad“, viņi saka, „Dēls ir darinājums, radīts tam, lai caur Viņu viss rastos, kā zāģis tiek darināts tam, lai caur to tiktu paveikti galdnieka darbi.“ To saka ļaunā Ārija biedrība. Bet mēs viņiem sacīsim ko vienkāršu un taisnu: ja Tēvs, kā jūs sakāt, radīja Dēlu tam, lai Viņam būtu rīks radības pabeigšanai, tad Dēls būs mazāk godājams par radību. Jo, kā zāģis būdams rīks, tas, kas caur to rodas, ir godājamāks – jo zāģis radās tā dēļ, nevis tas zāģa dēļ, – tā arī radība būs godājamāka par Vienpiedzimušo. Jo tās dēļ, kā viņi paši saka, Tēvs Viņu radīja; tā kā, ja Dievs nebūtu gribējis radīt visu, Viņš nebūtu radījis arī Vienpiedzimušo. Kas gan neprātīgāks par šiem vārdiem? „Jā,“ saka, „bet kāpēc viņš nesacīja: «Pats Vārds [radīja visu», bet lietoja vārdiņu] «caur»?“ Kāpēc? Lai tu neiedomātos, ka Dēls ir nedzimis un bez sākuma, un pretējs Dievam, tāpēc viņš sacīja, ka Tēvs visu radīja caur Vārdu. Jo iedomājies kādu ķēniņu, kuram ir dēls un kurš, gribēdams celt pilsētu, uztic tās celšanu dēlam. Tātad, kā tas, kas saka: „Caur ķēniņa dēlu pilsēta tika uzcelta“, nepadara ķēniņa dēlu par kalpu, bet rāda, ka šim dēlam ir arī tēvs un ka viņš nav viens pats, tā arī šeit evaņģēlists, sacīdams, ka viss ir radies caur Dēlu, parādīja, ka Tēvs Viņu lietoja, tā sakot, par Starpnieku radīšanai – nevis kā mazāku, bet drīzāk kā vienlīdz spēcīgu un spējīgu paveikt tik lielu uzdevumu. Un to es tev saku: ja tevi satrauc vārdiņa „caur“ pievienojums un tu meklē atrast Rakstos kādu vietu, kas saka, ka pats Vārds visu ir radījis, klausies Dāvidu: „Iesākumā Tu, Kungs, esi zemi dibinājis, un debesis ir Tavu roku darbs.“ Vai redzi, ka viņš nesacīja: „Caur Tevi radās debesis un tika dibināta zeme“, bet: „Tu esi dibinājis, un tās ir Tavu roku darbs“? Bet ka Dāvids to saka par Vienpiedzimušo, nevis par Tēvu, tu vari mācīties gan no paša Apustuļa, kas šos vārdus lieto Vēstulē ebrejiem, gan arī no paša psalma. Jo, sacīdams: „Kungs paraudzījās uz zemi, lai dzirdētu nopūtas un atraisītu nāvei nolemtos, un pasludinātu Ciānā Kunga vārdu“, – ko citu viņš norāda kā Dieva Dēlu? Jo Viņš paraudzījās uz zemi – vai nu uz šo, pa kuru mēs staigājam, vai uz mūsu dabu, kas bija kļuvusi zemiska, vai uz miesu, pēc vārdiem „tu esi zeme“, kuru Viņš arī pieņēma; un Viņš atraisīja mūs, kas bijām sasaistīti mūsu pašu grēku pinekļos, un nāvei nolemto, Ādama un Ievas, dēlus, un pasludināja Ciānā Kunga vārdu. Jo, templī stāvēdams, Viņš mācīja par Savu Tēvu, kā arī Pats saka: „Es esmu atklājis Tavu vārdu cilvēkiem.“ Tātad kam tas piederas – Tēvam vai Dēlam? Viss Dēlam. Jo Viņš pasludināja Tēva vārdu, mācīdams. Pēc tam, kad svētīgais Dāvids to ir sacījis, viņš piebilst: „Un Tu, Kungs, iesākumā esi zemi dibinājis, un debesis ir Tavu roku darbs.“ Vai tad viņš skaidri nerāda Dēlu kā Radītāju, nevis rīku? Bet, ja tev šķiet, ka vārdiņš „caur“ ievieš kādu pazemošanu, ko tu teiksi, kad Pāvils to lieto par Tēvu? Jo viņš saka: „Uzticīgs ir Dievs, caur kuru jūs esat aicināti Viņa Dēla kopībā.“ Vai tad viņš šeit padara Tēvu par rīku? Un atkal: „Pāvils, apustulis caur Dieva gribu.“ Bet ar to pietiek; jāatgriežas atpakaļ, no kurienes novirzījāmies. „Viss caur Viņu ir radies.“ Mozus, runādams par redzamo radību, mums neko neizskaidroja par saprotamo; bet evaņģēlists, ar vienu vārdu visu aptverdams, saka: „Viss caur Viņu ir radies“ – redzamais un saprotamais. „Un bez Viņa nekas nav radies, kas ir radies.“ Tā kā viņš sacīja, ka Viņš visu ir radījis, lai kāds nedomātu, ka Viņš radījis arī Svēto Garu, viņš piebilst: „Viss caur Viņu ir radies.“ Bet kas – viss? Tas, kas ir radies; it kā viņš sacītu: „Ja kas pieder radītajai dabai, tas ir radies no Vārda; bet Gars nepieder radītajai dabai, tāpēc nav arī radies no Viņa.“ Tātad bez Vārda spēka nekas nav radies, kas ir radies, tas ir, kas bija radītās dabas.

Piezīmes (1)
  1. „Iesākumā Tu, Kungs …“ – Ps. 101:26; „Kungs paraudzījās …“ – Ps. 101:20–22 (LXX numerācija; 1965. g. Bībelē Ps. 102:26 un 102:20–22).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:3; Ps. 101:26; Ebr. 1:10; Ps. 101:20–22; 1. Moz. 3:19; Jņ. 17:6; 1. Kor. 1:9; 2. Kor. 1:1

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Παντα δι´ αὐτοῦ ἐγένετο.» Μὴ νομίσῃς, φησί, λόγον εἰς ἀέρα χεόμενον καὶ λυόμενον, ἀλλὰ ποιητην πάντων νοητῶν καὶ αἰσθητῶν. Ἀλλὰ πάλιν οἱ περὶ τὸν Ἅρειον ἐπιφύονται, λέγοντες ὅτι ὥσπερ λέγομεν διὰ τοῦ πρίονος γενέσθαι τὴν θύραν ὡς δι´ ὁργάνου, ἕτερον μέντοι τὸν τεχνίτην τὸν κινοῦντα τὸ ὄργανον· οὔτω καὶ διὰ τοῦ Υἱοῦ γενέσθαι τὰ πάντα, οὐχ ὡς αὐτοῦ ποιητοῦ ὄντος, ἀλλ´ ὁργάνου, ὥσπερ ἐκεῖ ὁ πρίων, τοῦ μέντοι Θεοῦ καὶ Πατρὸς ποιητοῦ ὄντος καὶ χρωμένου τῷ λἱῳ ὡς ὀργάνῳ, Ὥστε ποίημα, φασὶν, ὁ Υἱὸς, ἐπὶ τούτῳ κτισθεὶς, ἐπὶ τῷ δι´ αὐτοῦ γενέσθαι τὰ πάντα· ὥσπε ὁ πρίων ἐπὶ τούτῳ γίνεται, ἐπὶ τῷ δι´ αὐτοῦ ἐνεργηθῆναι τὰ τεκτονικὰ ἕργα. Ταῦτα μὲν ἡ πονηρὰ τοῦ Ἀρείου φατρία. χῆμεῖς δέ τι πρὸς τούτους ἐροῦμεν ἁπλοῦν καὶ εὐθὲς, ὡς εἰ ἐπὶ τούτῳ ἔκτισεν, ὡς φατε, ὁ Πατὴρ τὸν Τιὸν, ἵοα ἡργανον ἔχη τοῦτον πρὺς ουμπλήρωσιν τῆς κτί.εως, ἀιμότεμος ἔττκιὃ ίὸς τῆς κτίσεως. Ὥσπερ γὰρ τοῦ πρίονος ὀργάνου ὄντος τιμιώτερά εἰαι τὰ δι´ αὐτοῦ γινόμενα· ὁ γὰρ πρίων δι´ ἐκεῖνα ἐγένετο, οὐχὶ ἐκεῖνα διὰ τὸν πρίονα· οὕτω καὶ ἡ κτίσις τιμιωτέρα ἔσται τοῦ Μονογενοῦς. Αι´ ἐκείννν γὰρ, ὡς λέγουσιν αὐτοὶ, ὁ Πατὴρ ἔκτισεν αὐτόν· ὡς ἐάν γε μὴ ἔμελλεν ὁ Θεὸς κτίσαι τὰ πάντα, οὐδὲ τὸν Μονογενῆ παρήγαγε. Τούτων τῶν ῥημάτων τί ἀνοητότερον; Ναὶ, φησὶ, καὶ πῶς οὐκ εἶπεν, Αὐτὸς ὁ Λόθέσει τῇ, «διά;» Πῶς Ἵνα μὴ ἀγέννητον καὶ ἄναρχον ᾑπονοήσης εἶν αι τὸν ΥΙὲν καὶ ἀντίθερν τούτοι ἔνενιν εἶπεν, ὡς ὁ Πατὴρ διὰ τοῦ Λόγου ἐποίησε τὰ πάντα. Ὑπόθες γάρ τινα ἔχοντα υἱὸν βασιλέα, μέλλοντα δὲ κτίσαι πόλιν, ἐμπιστεῦσαι τῷ υἱῷ τὴν ταύτης κτίσιν Ὃτπερ οὖν ὁ λέγων· Διὰ τοῦ Υἱοῦ τοῦ βασιλέως ἐκτίσθη ἡ πόλις, οὐ δοῦλον εἰσάγει τὸν υἱὸν τοῦ βασιλέως, ἀλλὰ δείκνυσιν, ὅτι οὗτος ὁ υἱὸς ἔχει καὶ πατέρα, καὶ οὐ μόνος ἐστίν· οὕτω καὶ ἐνταῦθα ὁ εὐαγγελιστὴς εἰπών διὰ τοῦ υἱοῦ γεγενῆσθαι τὰ πάντα, ἐδήλωσεν ὅτι ὁ Πατὴρ μεσίτῃ αὐτῷ πρὸς τὴν κτίσιν, ἵν´ οὕτως εἴπω, ἐχρήσατο, οὐχ ὡς ἐλάττονι αὐτῷ, ἀλλὰ ὡς μᾶλλον ἰσοδυνάμῳ, καὶ ὡς ἱσχύοντε τῃλικαύτην ἐκτελεῖν ἐπίτασιν. Καὶ τοῦτό σοι λέγω, ὅτι ἐάν σε ταράττῃ ἡ «διὰ» πρόσθεσις, καὶ ζητῇς εὐρεῖν ἐν τῇ Γραφῇ ῥῆσίν τινα λέγουσαν ὅτι αὐτὸς ἁ Ἀόγος ἐποίησε τὰ πάντα, ἄκουε τοῦ Δαυτδ· «Κατ´ ἀρχὰς σὺ, Κύριε, τὴν γῆν ἐθεμελίωσας, καὶ ἔργα τῶν χειρῶν σού εἰσιν οἱ οὐρανοί.» Ὁρᾷς πῶς οὐκ εἶπεν, ὅτι Διὰ σοῦ ἐγένοντο οἱ οὐρανοὶ, καὶ ἐθεμελιώθη ἡ γῆ, ἀλλὰ, «Σὺ ἐθεμελίωσας, καὶ ἔργα χειρῶν σού εἰσιν.» Ὅτι δὲ ταῦτα περὶ τοῦ Μονογενοῦς ὁ ἀαυτδ, ἀλλ´ οὐ περὶ τοῦ Πατρὸς λέγει, μάθοις ἂν καὶ ἀπ´ αὐτοῦ τοῦ Ἀποστόλου, συγχρωμένου τῷ ρητῷ ἐν τῇ πρὸς Ἑβραίους· μάθοις δ´ ἂν καὶ ἀπ´ αὐτοῦ τοῦ ὡαλμοῦ. Εἰπῶν γὰρ, ὅτι «Ὁ Κύριος ἐπέβλεψεν ἐ-λ 2ὴν γῆν, τοῦ ἀκοῦσαι τοῦ στεναγμοῦ, καὶ λῦσαι τοὺς τεθανατωμένους, καὶ τοῦ ἀναγγεῖλαι ἐν Σιὼν τὸ Ἀνομα Κυρίου,» τίνα ἄλλον δηλοῖ, ἢ τὸν Υἱὸν τοῦ Θεοῦ; Οὗτος γὰρ ἐπὶ τὴν γῆν ἐπέβλεψεν, εἴτε ταύτην ἐφ´ ἧς κινούμεθα, εἴτε τὴν ἡμετέραν φύσιν τὴν γεω,εῖσαν, εἴτε τὴν σάρκα, κατὰ τὸ, «Γῆ εἶ,» ἓν καὶ προσείληφεν, ἔλυσέ τε ἡμᾶς τοὺς πεπεδημένους ταῖς ῶν οἰκείων ἀμαρτημάτων πλοκαῖς, καὶ υἱοὺς τῶν τεθανατωμένων, τοῦ Ἀδὰμ καὶ τῆς Βὐας, καὶ ἀνήγγειλεν ἐν Σιὼν τὸ ὄνομα Κυρίου. Ἐν γὰρ τῷ ἱερῷ έστὼς ἐδίδασκε περὶ τοῦ Πατρὸς αὐτοῦ· καθὰ καὶ αὐτὸς λέγει· «Ἐφανέρωσά σου τὸ ὄνομα τοῖς ἀνθρώποις. » Ταῦτα τοίνυν τίνι ἁρμόζουσι, τῷ Πατρὶ, ἢ τῷ Υἱῷ; Πάντα τῷ λἱῷ. Αὐτὸς γὰρ ανήγγειλε τὰν ὄώομα τοῦ Πατρὸς, διδάσκων. Μετὰ γοῦν τὸ ταῦτα ίπεῖν ὁ μακάριος Δαυγὸ, ἐπάγει· «Καὶ σὺ κατ´ ὁρχὰς, Κύριο, τὴν γὴν ἐθεμελίωσας, καὶ ἔργα τῶν κρῶν σού οἰσιν οἱ οὐρανοί.» Αρ´ οὐ φανερῶς τὸν αἱὸν ·κριλδλή «πωπτὴν, ἀλλ´ οὐκ ὄργανον; Εἰ δὲ ὴλιν ἡ «διὰ» πρόθεαις ὕψεσίν τινα δοκεῖ σοι εἰσα αιν. τί φήαιις, ὑταν ὁ Παῦλος τιθῇ ταότην ἐπὶ τοῦ Παπρός; Φησὶ γάρ· «Πιστὸς ὁ Θεὸς, δι´ οὐ ἐκλίθημεν εἰς κοινωνίαν τοῦ Υἱοῦ αὐτοῦ.» Ἄρα ὅργανον ἐνταῦθα ποιεῖ τὸν Πατέρα; Καὶ πάλιν, «Παῦλος ἀπόστολος διὰ θελήματος Θεοῦ.» Ἀλλὰ ταῦτα μὲν ἱκανά· ἐπανιτέον δὲ πάλιν ὅθεν ἐξέβημεν. «Πάντα δι´ αὐτοῦ ἐγένετο.» Μωσῆς μὲν περὶ τῆς ὁρατῆς κτίαεως διαλαβὼν, οὐδὲν ἡμῖν περὶ τῶν νοητῶν διετράνωσεν · ὁ δ´ εὐαγγελιστὴς ἐνὶ ῥήματι πάντα περιλαβὼν. φησί· «Πάντα δι´ αὐτοῦ ἐγένετο,» τὰ ὁρατὰ καὶ τὰ νοητά. «Καὶ χωρὶς αὐτοῦ ἐγένετο οὐδὲ ἓν, ἂ γάγονεν.» Ἐπειδὴ εἶπεν, ὅτι πάντα αὐτὸς ἔκτισεν, ἵθα μὴ νομίσῃ τις, ὅτι καὶ τὸ Πνεῦμα τὸ ἅγιον αὐτὸς ἔκτισε, προστίθησιν, ὅτι «Πάντα δι´ αὐτοῦ ἐγένετο.» Ποῖα δὲ πάντα; Τὰ γενόμενα· ὥσπερ εἰ ἔλεγεν, ὅτι Εἴ τι ἔστι τῆς γεννητῆς φύσεως, ἐκεῖνο γέγονεν ὑπὸ τοῦ Λόγου, τὸ δὲ Πνεῦμα οὐκ ἔστιν ἐπὶ τῆς γεννητῆς φύσεως, διὸ οὐδὲ γέγονεν ὑπ´ αὐτοῦ. Χωρὶς οὖν τῆς τοῦ Αόγου δυνάμεως οὐδὲν ἐγένετο ὃ γέγονεν, ἀντὶ τοῦ, ὃ γεννητῆς φύσεως ἦν.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:4

„Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.“ Garacīņi šo vietu lasa šādi: „Un bez Viņa nekas nav radies“; tad, šeit ielikuši pieturzīmi, viņi lasa it kā no jauna sākuma: „Kas ir radies, Viņā bija dzīvība“; un izskaidro šo vietu pēc sava prāta, sacīdami, ka evaņģēlists šeit runā par Garu, sacīdams, ka Svētais Gars bija dzīvība. To saka Maķedonija piekritēji, cenzdamies parādīt Svēto Garu kā radījumu un pieskaitīt Viņu radītajam. Bet mēs ne tā, bet, ielikuši pieturzīmi pie „kas ir radies“, lasām no jauna sākuma: „Viņā bija dzīvība.“ Jo, tā kā viņš bija sacījis par radīšanu, ka „viss caur Viņu ir radies“, viņš tālāk runā arī par apgādību, ka Viņš ne tikai radīja, bet arī Pats uztur radītā dzīvību; jo arī „Viņā bija dzīvība“. Bet es zinu, ka pie kāda no svētajiem šī vieta tiek lasīta tā: „Un bez Viņa nekas nav radies, kas ir radies Viņā“; tad, šeit ielicis pieturzīmi, viņš sāka ar nākamo: „Dzīvība bija“; un es domāju, ka arī šis lasījums nav kļūdains, bet turas pie tās pašas pareizās domas. Jo arī šis svētais pareizticīgi saprata, ka bez Vārda nekas nav radies, kas ir radies Viņā. Jo viss, kas ir radies un radīts Viņā, – Vārdā, es saku, – bez Viņa nav radies. Tad no jauna sākuma: „Dzīvība bija, un dzīvība bija cilvēku gaisma.“ Bet par dzīvību evaņģēlists sauc Kungu kā Tādu, kas uztur visa dzīvību, bet arī kā garīgās dzīvības devēju visām saprātīgajām būtnēm. Bet gaismu ne jutekliski uztveramu, bet saprotamu, kas apgaismo pašu dvēseli. Bet viņš nesacīja, ka Viņš ir gaisma tikai jūdiem, bet visiem cilvēkiem. Jo visi cilvēki, ciktāl esam saņēmuši prātu un vārdu no Vārda, kas mūs radīja, tiktāl tiekam saukti par Viņa apgaismotiem. Jo vārds jeb saprāts, kas mums ir dots un kura dēļ mēs tiekam saukti par saprātīgām būtnēm, ir gaisma, kas mūs vada uz to, kas jādara un kas nav jādara.

Piezīmes (1)
  1. Garacīņi (pneimatomahi) jeb Maķedonija piekritēji (4. gs.) – noliedza Svētā Gara Dievību.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐν αὐτῷ ζωὴ ἦν, καὶ ἡ ζωὴ ἦν τὸ φῶς τῶν ἀν- Β ν εΚε. ἔ«Ι ἠρε νιιὰ οΓοί, οἱ νῖία δι θρώπων.» Οἱ μὲν οὖν Πνευματομάχοι οὔτως ἀναγινώσκουσι τὸ παρὸν χωρίον· Καὶ χωρὶς αὐτοῦ ἐγένετο οὐδὲ ἕν· εἶτα ἐνταῦθα στίξαντες, ἀναγινώσκουσιν ὡς ἀφ´ ἑτέρας ἀρχῆς· Ὦ γέγονεν, ἐν αὐτῷ ζωὴ ἦν· καὶ ἐρμηνεύουσι κατὰ τὸν οἰκεῖον νοῦν τὸ χωρίον, λέγοιτες ὅτι ἐνταῦθα περὶ τοῦ Πνεύματος διαλαμβάνει ὁ εὐαν γελιστὴς λέγων, τουτέστι, τὸ Πνεῦμα τὸ ἅγιον ἴωὴ ἦν. Ταῦτα λέγουσιν οἱ περὶ Μακεδόνιον σπεύδοντες δεῖξαι κτίσμα τὸ Πνεῦμα τὸ ἅγιον, καὶ συγκαταριθμῆσαι αὐτὸ τοῖς γενομένοις. Ἡμεῖς δὲ οὐχ οὔτως, ἀλλὰ στίξαντες ἐν τῷ, «ὁ γέγονεν,» ἀπ´ ἀρχῆς ἐτέρας ἀναγινώσκομεν τὸ, «Ἐν αὐτῷ ζωὴ ἦν,« Ἐπειδὴ γὰρ εἶπε περὶ τῆς δημιουργίας, ὅτι «Πάντα δι´ αὐτοῦ ἐγένετο,» λέγει λοιπὸν καὶ περὶ τῆς προχοίας, ὅτι οὐ μόνον ἐδημιούργησεν, ἀλλὰ καὶ τὴν ζωὴν τῶν δημιουργηθέντων αὐτός ἐστιν ὁ συνέχων· καὶ γὰρ «Ἐν αὐτῷ ζωὴ ἠν.» Οἱδα δὲ παρά τινι τῶν ἀγίων οὕτως ἀναγνωσθὲν τὸ χωρίον τοὺτο· «Καὶ χωρὶς αὐτοῦ ἐγένετο οὐδὲ ἓν, ὃ γέγονεν ἐν αὐτῷ·» εἶτα ἐνταῦθα στίξας, ἤρξατο τοῦ ἐφεξῆς, «Ζωὴ ΚΧν·» καὶ οἶμαι ὅτι οὐδὲ αὕτη ἡ ἀνάγνωσις ἔσφαλται, Κἀλλὰ τοῦ αὐτοῦ ὀρθοῦ νοήματος ἔχεται. Καὶ οὗτος γὰρ ὁ ἅγιος ὀρθοδόξως ἐνόησεν, ὅτι χωρὶς τοῦ Λόγου οδὲ ἓν ἐγένετο, ὃ γέγονεν ἐν αὐτῷ. Πάντα γὰρ ὅσα ιγόνασι καὶ ἐκτίσθησαν ἐν αὐτῷ, τῷ Λόγῳ φημὶ, χωρὶς αὐτοῦ οὐ γεγόνασιν. Εἶτα ἀπὸ ἄλλης ἀρχῆς· «Ζωὴ ἦν, καὶ ἡ ζωὴ ἡν τὸ φῶς τῶν ἀνθρώπων,» χωὴν δὲ ὁ εὐαγγελιστὴς ὀνομάζει τὸν Κύριον, ὡς τὴν σῶν ἁπάντων ζωὴν συνέχοντα, ἀλλὰ καὶ ὡς τῆς πνευματικῆς ζωῆς πρόξενον πᾶσι τοῖς λογικοῖς. Φῶς δὲ, μὴποιοῦτον αἰσθητὸν, ἀλλὰ νοητὸν, τὴν ψυχὴν φωτίζον αὐτήν. Οὐκ εἶπε δέ, ὅτι τῶν Ἰουδαίων μόνων ἐστὶ φῶς, ἀλλὰ πάντων ἀνθρώπων. Πάντες γὰρ ἄνΚνρωποι, καθὸ νοῦν ἐλόβομεν καὶ λόγον παρὰ του τίσαντος ἡμᾶς Λόγου, κατὰ τοῦτο λεγόμεθα φωτισθῆναι ὑπ´ αὐτοῦ. Ὁ γὰρ λόγος ὁ δοθεὶς ἡμῖν, δι´ ὃν ααὶ λογικοὶ καλούμεθα, φῶς ἐστιν ὀδηγοῦν ἡμᾶς εἰς τὰ πρακτέα, καὶ τὰ μὴ πρακτέα.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:5

[„Un gaisma spīd tumsībā, un tumsība] to nav uzņēmusi.“ Gaisma, tas ir, Dieva Vārds, spīd tumsībā, tas ir, nāvē un maldos. Jo, arī nāvē nonācis, Viņš to tā pārvarēja, ka piespieda to izvemt arī tos, kurus tā bija paspējusi aprīt; un grieķu maldos mirdz sludināšana. „Un tumsība to nav uzņēmusi.“ Jo nedz nāve to pārvarēja, nedz maldi. Jo šī gaisma – Dievs Vārds, es saku, – ir neuzvarama. Bet daži par tumsību uzskatīja miesu un dzīvi. Tātad Vārds, nonācis miesā un šajā dzīvē, iemirdzējās; un tumsība – es saku, pretinieka spēks – gan mēģināja un vajāja gaismu, bet atrada to neuzveicamu un neuzvaramu. Bet miesa tiek saukta par tumsību nevis tāpēc, ka tā pēc dabas būtu tāda – nekādā ziņā! –, bet grēka dēļ. Jo miesai, kad tā kustas dabiski, nav pilnīgi nekā ļauna; bet, kad tā kustas pretēji dabai un kalpo grēkam, tā kļūst par tumsību un tiek tā saukta.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

αὐτὸ οὐ κατέλαβεν.» Τὸ φῶς, ἤγουν ὁ Λόγος τοῦ Θεοῦ, ἐν τῇ σκοτίᾳ, τουτέστιν, ἐν τῷ θανάτῳ καὶ τῇ πλάνῃ φαίνει. Καὶ γὰρ καὶ ἐν τῷ θανάτῳ γενόμενος, οὗτως αὐτοῦ περιεγένετο. ὡς καὶ οὓς ἔφθασε καταπιεῖν, ἀναγκάσαι αὐτὸν ἐξεμέσαι· καὶ ἐν τῇ πλάνη τῇ Ἑλληνικῇ λάμπει τὸ κήρυγμα. «Καὶ ἡ σκοτία αὐτὸ οὐ κατέλαβεν.» Οὕτε γὰρ ὁ θάνατος αὐτοῦ περιεγάνετο, οὔτε ἡ πλάνη. Ἀκαταγώνιστον γάρ ἐστὴ τὸ φῶς τοῦτο, ὁ Θεὸς Λόγος φημί. Τινές δὲ σκοτίον ἐνόμισαν τὴν σάρκα καὶ τὸν βίον. Καὶ ἐν σαρεὶ οὖν γενόμενος καὶ ἐν τῷ βίῳ τούτῳ ὁ Λόγος ὄαμψε· καὶ ἡ σκοτία, ἡ ἀντικειμένη λέγω δύναμις, ἐποί ρασε μὲν, καὶ ἐδίωξε τὸ φῶς, ἀλλ´ εὗρεν ἀκαταμάχητον καὶ ἀήττητον. Σκοτία δὲ λέγεται ἡ σὰρξ, οὐχ ὡς κατὰ φύσιν τοιαύτη οὗσα, ἄπαγε! ἀλλ´´ ὡς διὰ τὴν ἀμαρτίαν. Ἡ γὰρ σὰρξ οὐδὲν ὅλως ἔχει κακὸν φυσικῶς κινουμένη, παρὰ φύσιν δὲ κινηθεῖσα, καὶ πρὸς Ἀμαρτίαν ὑπηρετήσασα, σκοτία καὶ γίνεται καὶ λέγεται.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:6

„Bija cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.“ Pēc tam, kad mums ir izskaidrojis par Dieva Vārda esamību pirms mūžiem, tā kā viņš grasās runāt arī par Vārda iemiesošanos, viņš ievieto runu par Priekšteci. Jo ko gan citu, ja ne to, ka Jānis, būdams Priekštecis, arī stāstam par savu dzimšanu liek iet pa priekšu Kunga dzimšanai miesā? Tātad evaņģēlists par Priekšteci saka: „Bija Dieva sūtīts“, tā vietā, lai teiktu: tika sūtīts no Dieva. Jo viltus pravieši nav no Dieva. Bet, kad tu dzirdi, ka viņš tika sūtīts no Dieva, nedomā, ka viņš runā ko savu vai cilvēcisku, bet visu dievišķo. Tāpēc viņu sauc arī par eņģeli; bet eņģeļa tikums ir nerunāt neko no sevis. Bet, dzirdējis „eņģelis“, nedomā, ka viņš pēc dabas bija eņģelis vai nokāpa no debesīm; bet darba un kalpošanas dēļ viņu sauc par eņģeli. Jo, tā kā viņš kalpoja sludināšanai un iepriekš pasludināja Kungu, tāpēc viņu nosauca par eņģeli. Tāpēc arī evaņģēlists, apgāzdams daudzu aizdomas, kuri varbūt domāja, ka Jānis pēc dabas bija eņģelis, saka: „Bija cilvēks, Dieva sūtīts.“

Piezīmes (1)
  1. Grieķu ἄγγελος nozīmē „vēstnesis“; Jāni par eņģeli sauc Mal. 3:1 (Mt. 11:10).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:6; Mal. 3:1; Mt. 11:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐγένετο ἄνθρωπος ἀπεσταλμένος παρὰ Θεοῦ ὄνομα αὐτῷ Ἰωάννης.» Μετὰ τὸ διαλεχθῆναι ἡμῖν περὶ τῆς πρὸ αἰώνων ὑπάρξεως τοῦ Θεοῦ Λέγου, ἐπειδὴ μέλλει καὶ περὶ τῆς τοῦ Λόγου σαρκώσεως κἰπεῖν, παρεμβάλλει τὸν τοῦ Προδρόμου λόγον. Καὶ τί γὰρ ἄλλο, ἢ Πρόδρομος ὤν ὁ Ἰωάννης ἔχει καὶ τὸν περὶ τῆς αὐτοῦ γενέσεως λόγον, προτρέχοντα τῆς τοῦ Κυρίου ἐνσάρκου γεννήσεως; ζησὶν οὖν περὶ τοῦ Προδρόμου ὁ εὐαγγελιστὴς, ὅτι «Ἐγένετο ἀπεσταλμένος παρὰ Θεοῦ,» ἀντὶ τοῦ, ἀπεστάλη παρὰ Θεοῦ. Οἱ γὰρ ψευδοπροφῆται οὐκ ἐκ Θεοῦ. Ὅταν δὲ ἀκούσης, ὅτι ἀπεστάλη παρὰ Θεοῦ, μηδὲν ἴδιον νομίσης ἢ ἀνθρώπινον λέγειν, ἀλλὰ πάντα θεῖα. Διὰ τοῦτο καὶ ἄγγελος λέγεται, ἀγγέλου δὲ ἀρετὴ μηδὲν ἴιον λέγειν. Ἄγγελον δὲ ἀκούσας, μὴ νόμιζε, ὅτι φύσει ἄγγελος ἦν, ἢ ἐκ τῶν οὐρανῶν κατέβη· ἀλλὰ διὰ τὸ ἔργον καὶ τὴν διακονίαν ἄγγελος καλεῖται. Ἐπεὶ γὰρ ὑπηρέτησε τῷ κηρύγματι, καὶ προή, γειλε τὸν Κύριον, τούτου ἔνεκεν ἐκλήθη ἄγγελος. Διὸ καὶ ὁ εὐαγγελεστὴς ἀνατρέπων τὴν τῶν πολλῶν ὑπόνοιαν, τῶν ἵσως νομισάντων, ὅτι ἄγγελος ἦν ὁ Ἰωάννης τῇ φύσει, φησίν· «Ἐγένετο ἄνθρωπος ἀπεσταλμένος παρὰ Θεοῦ.»

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:7

„Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi caur viņu ticētu.“ Šis, saka, ir Dieva sūtītais, lai liecinātu par gaismu. Tad, lai kāds nedomātu, ka Vienpiedzimušajam bija vajadzīga viņa liecība, it kā Viņam kā kas trūktu, viņš piebilst, ka tas nāca liecināt par Dieva Dēlu – nevis tāpēc, ka Viņam pašam būtu vajadzīga viņa liecība, bet „lai visi caur viņu ticētu“. Vai tad arī visi caur viņu ticēja? Nē. Kā tad evaņģēlists saka: „Lai visi ticētu“? Kā? Ciktāl tas bija atkarīgs no viņa, viņš tāpēc liecināja, lai pievilktu visus; bet, ja daži neticēja, viņš nav vainojams. Jo arī saule uzlec tāpēc, lai apgaismotu visus; bet, ja kāds, ieslēdzies tumšā mājoklī, nebauda tās staru, kāda tam daļa ar sauli? [Tā arī Jānis nāca, lai visi] ticētu; bet, ja tas neizdevās, viņš nav vainīgs.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὗτος ἦλθεν εἰς μαρτυρίαν, ἵνα μαρτυρήσῃ περ´ ῆ Θωτὸς ἵνα πάντες πιστεύσωσι δι´ αὐτοῦ. Οὗτος, φησὶν, ὁ ἁπεσταλμένος παρὰ Θεοῦ, ἵνα μαρτυρὴσῃ περὶ τοῦ φωτός. Ετα ἱνα μή τις νομίσῃ, ὅτι ἔχρηζεν ἄρα τῆς τουτου μαρτυρίας ὁ Μονογενὴς ὡς ἐλλιπὴς ὤν, διὰ τοῦτο προστίθησιν, ὅτι ἦλθε μαρτυρήσων περὶ τοῦ Υἱοῦ τοῦ Θεοῦ· οὐχ ὡς αὐτοῦ τῆς ἐκείνου χρῄζοντος μαρτυρίας, ἀλλ´ ἵνα πάντες πιστεύσωαι Ει´ αὐσοῦ Ἃρα οὖν καὶ πάντες ἐπίστευσαν δι´ αὐτοῦς Λὐχί. Πῶς οὖν φησιν ὁ εὐαγγελιστὴς, «Ἵνα πάντες πιστεύσωσι;» Πῶς; Ὅσον τὸ ἐπ´ ἐκείνῳ, διὰ τοῦτἐμαρτύρησεν, ἵνα πάντας ἑλκύσῃ· εἰ δὲ ἠπίστησάν τνες οὐκ ἐκεῖνος μεμπτέος. Ἐπειδὴ καὶ ὁ ἦλιος ἐπὶ τούτω ἀνατέλλει, ἵνα πάντας φωτίσῃ· εἰ δέ τις ἀιοκλείσας ἑαυτὸν ἐν ζοφώδει οἰκήματι, οὐκ ἀπολαιά τῆς ἀκτῖνος αὐτοῦ, τί τοῦτο πρ´ς τὸν ἣλιον; Θω πιστεύσωσιο· εἰ δὲ μὴ τοῦτο ἀπέβη, οὐκ ἐκεῖνος αἴτιος.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:8

„Viņš nebija gaisma, bet lai liecinātu par gaismu.“ Tā kā lielākoties gadās, ka tas, kas liecina, ir pārāks par to, par kuru tiek liecināts, – lai tu nedomātu, ka arī Jānis, liecinādams par Kristu, bija pārāks par Viņu, viņš, novērsdams šīs ļaunās aizdomas, saka: „Viņš nebija gaisma.“ Bet kāds varētu sacīt: „Vai tad mēs nedz Jāni, nedz kādu citu no svētajiem nesauksim par gaismu?“ „Gaismu“ mēs gan sauksim ikvienu no svētajiem; bet „to gaismu“ ar artikulu mēs nesauksim. Piemēram, ja kāds tev jautātu: „Vai Jānis ir gaisma?“, piekrīti; bet, ja viņš tā jautās: „Vai Jānis ir tā gaisma?“, saki: „Nē.“ Jo viņš pats nav gaisma īstajā nozīmē, bet gaisma pēc līdzdalības, kam spožums ir no patiesās gaismas.

Piezīmes (1)
  1. „To gaismu“ – grieķu tekstā ar noteikto artikulu (τὸ φῶς).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:8; Mt. 5:14

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὐκ ἦν ἐκεῖνος τὸ φῶς, ἀλλ´ ἵνα μαρτυρήσῃ περὶ τοῦ φωτός.» Ἐπειδὴ ὡς ἐπὶ πολὺ συμβαίνει τὸν μαρτυροῦντα κρείττονα εἰναι τοὺ μαρτυρουμένου, Τνα μὴ νομἰσῃε, ὅτι καὶ Ἰωάννης μαρτυρῶν [ρὶ] Χριστοῦ κρείττων αὐτοῦ ἦν· τὴν πονηρὰν ταύτην ψποψίαν περιαιρῶν, φησίν· Οὐκ ἦν ἐκεῖνος τὸ φῶς. Ἀλλ´ εἴποι ἄν τις· Ἄρα οὐδὲ τὸν Ἰωάννην, οὔτε τινὰ ἄλλον τῶν ἁγίων εἴποιμεν φῶς; βῶς μὲν εἴποιμεν Ηκαστον τῶν ἁγίων· τὸ φῶς δὲ οὐκ ἂν εἴποιμεν μετὰ τοῦ ἄρθρου. Οἱον, ἐάν σε ἔροιτό τις· Ἄρα δ Ἰωάννης φῶς ἐστι; κατάνευσον· εἰ ἕὲ οὕτως ἐρωτήσει · Ἃρα ὁ Ἰωάννης τὸ φῶς ἐστιν; εἰπὲ, Οὕ. Οὐ γάρ ἐστιν αὐτὸς τὸ φῶς κυρίως, ἀλλὰ φῶς κατὰ μετοχὴν, ἔχον τὴν λάμψιν ἐκ τοῦ ἀληθινοῦ φωτός.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:9

„Bija patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku, kas nāk pasaulē.“ Viņš grasās runāt par Vienpiedzimušā iemiesošanās saimniecību – ka Viņš nāca pie savējiem, ka Viņš tapa miesa. Tātad, lai kāds nedomātu, ka pirms iemiesošanās Viņš nebija, viņš paceļ domu uz esamību, kas ir pāri jebkuram sākumam, un saka: „Bija arī pirms iemiesošanās patiesā gaisma.“ Ar to viņš apgāž Fotīna un Pāvila no Samosatas ķecerību, kas mācīja, ka Vienpiedzimušais sāka pastāvēt tad, kad piedzima no Marijas, bet pirms tam nebija. Klausies arī tu, ārijieti, kas nesauc Dieva Dēlu par patiesu Dievu, ko saka evaņģēlists: „patiesā gaisma“; un tu, maniheji, kas saki, ka mēs esam ļaunā radītāja radījumi, klausies, ka patiesā gaisma apgaismo katru cilvēku. Tātad, ja ļaunais radītājs ir tumsa, viņš nevienu neapgaismotu; tā ka mēs esam patiesās gaismas radījumi. „Un kā“, saka, „Viņš apgaismo katru cilvēku, ja mēs redzam dažus aptumšotus?“ Ciktāl tas atkarīgs no Viņa, Viņš apgaismo visus. Jo saki man: vai ne visi ir saprātīgi? Vai ne visi pēc dabas pazīst labo un tā pretstatu? Vai visiem nav spēja no radījumiem atzīt Radītāju? Tātad saprāts, kas mums ir dots un kas mūs audzina pēc dabas, kuru sauc arī par dabisko likumu, – tas varētu tikt saukts par gaismu, kas mums dota no Dieva; bet, ja daži saprātu lietoja ļauni, viņi paši sevi aptumšoja. Bet daži šo iebildumu atrisina tā: Kungs, saka, apgaismo katru cilvēku, kas nāk pasaulē (κόσμος), tas ir, labākā kārtībā, un cenšas izrotāt savu dvēseli un neatstāt to bez kārtības un bez skaistuma.

Piezīmes (2)
  1. Grieķu κόσμος nozīmē gan „pasauli“, gan „kārtību, rotu“ – uz to balstās šis skaidrojums.
  2. Fotīns (4. gs.) un Pāvils no Samosatas (3. gs.) – mācīja, ka Kristus ir tikai cilvēks; manihejiem (3. gs. un vēlāk) – divi pirmsākumi, labais un ļaunais.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:9; Rom. 1:19–20; Rom. 2:14–15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἥν τὸ φῶς τὸ ἀληθινὸν, ὃ φωτίζει πάντα ἄνθρωπον ἐρχόμενον εἰς τὸν κόσμον.» Μέλλει εἰπεῖν περὶ τῆς ἐνσάρκου οἰκονομίας τοῦ Μονογενοῦς, ὅτι ἦλθεν αἰς τὰ ἴδια, ὅτι σὰρξ ἐγένετο. Ἵνα τοίνυν μὴ νομίσῃ τις, ὅτι πρὸ τοῦ σαρκωθῆναι οὐκ ἡν, τούτου ἕνεκα ἀνάγει τὴν διάνοιαν ἐπὶ τὴν ἐπέκεινα πάσης ἀρχῆς βπαρξιν, καί φησιν· Ἢν καὶ πρὸ τοῦ σαρκωθῆναι τὸ φῶς τὸ ἀληθινόν. Διὰ τούτου δὲ τὴν Φωτεινοῦ καὶ Παύλου τοῦ Σαμοσατέως αἱρεσιν ἀνατρέπει, τῶν δογματισάντων τότε ὑπάρξαι τὸν Μονογενῆς ὅτε ἀπὸ Μαρίας ἐγεννήθη· πρὸ τούτου δὲ μὴ εἶναι. Ἄκους καὶ σὺ, ὁ Ἀρειανὸς, ὁ μὴ λέγων ἀληθινὸν Θεὸν τὸν Υἱὸν τοῦ Θεοῦ, τί φησιν ὁ εὐαγγελιστής· «τὸ φῶς, τὸ ἀληθινόν·» καὶ σὺ δὲ, ὦ Μανιχαῖε, ὁ λέγων, ὅτι τοῦ πονηροῦ δημιουργοῦ ἐσμεν κτίσματα, ἄκουε, ὅτο τὸ φῶς τὸ ἀληθινὸν φωτίζει πάντα ἄνθρωπον. Εἰ οὐν ὁ πονηρὸς δημιουργὸς σκότος ἐστὶν, οὐκ ἂν φωτίσῃ τινά· ὥστε τοῦ φωτὸς τοῦ ἀληθινοῦ ἐσμεν κτίΚσματα. Καὶ πῶς, φησί, φωτίζει πάντα ἄνθρωπον, Κπου γε βλέπομέν τινας ἐσκοτισμένους; Ὅσον τὸ κα´ ἑαυτῶ, πάντας φωτίζει. Εἰπὲ γάρ μοι, οὐ πάντες λογικοί; οὐ πάντες φύσει γινώσκοντες τὸ καλὸν καὶ τοὐναντίον; οὐκ ἂχοντες δύναμιν ἐννοῆσαι ἀπὸ τῶν κτισμάτων τὸν Κτίστην; Ὦστε ὁ λόγος ὁ δοθεὶς ἡμῖν, καὶ παιδαγωγῶν ἡμᾶς φύσει, ὃς καὶ φυσικὸς νόμος καλεῖται, οὐτος ὃ κληθείη φῶς, τὸ δοθὲν ἡμῖν παρὰ Θεοῦ· εἰ δέ τι ες κακῶς τῶ λόγῳ ἐχρήσαντο. ἑαυτοὺς ἐσκότισαν Τινὲς δὲ οὔτω λύουσι τὴν ἔνστασιν ταύτην· Φωτίζει, φησίν, ὁ Κυριος πάντα ἄνθρωπον τὸν ἐρχόμενον εἰς τὸν κόσμον, ἤτοι εἰς τάξιν βελτίονα, καὶ σπουδάζοντα κοσμῆσαι τὴν οἰκείαν ψυχὴν, καὶ μὴ ἐᾶσαι ἄκοσμόν τε καὶ ἁκαλλῆ.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:10

„Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu ir radusies, un pasaule Viņu neatzina.“ Viņš bija pasaulē kā Dievs, visur klātesošs; bet varētu teikt, ka Viņš ir pasaulē arī kā Tas, kas par to gādā un to uztur. Tomēr ko es to saku, saka evaņģēlists, ka Viņš bija pasaulē, kad pat pasaules nebūtu, ja Viņš pats to nebūtu radījis? Visādi viņš rāda Viņu kā Radītāju, gan apturēdams Manija trakumu, kas saka, ka visu ir radījis ļauns radītājs, gan arī Ārija trakumu, kas [Dieva Dēlu sauca par radījumu; un reizē] katru cilvēku vezdams uz to, lai apliecinātu Radītāju un nekalpotu radījumiem, bet pielūgtu Radītāju. „Bet pasaule,“ saka, „Viņu neatzina“, tā vietā, lai teiktu: rupjā tauta, kas pieķērusies pasaules lietām. Jo vārds „pasaule“ nozīmē gan šo visumu, kā šeit ir sacīts, ka „pasaule caur Viņu ir radusies“, bet nozīmē arī tos, kas domā pasaulīgo, kā šeit saka, ka „pasaule Viņu neatzina“, tā vietā, lai teiktu: zemes cilvēki; jo visi svētie un pravieši gan Viņu atzina.

Piezīmes (1)
  1. Manijs (Mani, 3. gs.) – maniheju ķecerības pamatlicējs.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐν τῷ κόσμῳ ἡν, καὶ ὁ κόσμος δι´ αὐτοῦ ἐγένατο, καὶ ὁ κόσμος αὐτὸν οὐκ ἕγνω.» ν τῳ κοσμῳ ἦν, ὡς Θεὸς πανταχοῦ παρών· ἀλλὰ δὴ καὶ κατὰ προνοητικὸν καὶ συνεῖκ]τικὸν λεχθείη ἂν ἐν τῷ κόσμῳ εἶναι. Καίτοι τί τοῦτο, φησί, λέγω, ὅτι ἐν τῷ κόσμῳ ἦν, ὅπου γε οὐδὲ ὁ κόσμος ἂν ἦν, εἰ μὴ αὐτὸς αὐτὸν ἐποίησε; Πανταχόθεν δὲ Δημιουργὸν αὐτὸν δείκνυσιν· ἅμα μὲν καὶ τὴν τοῦ Μάνεντος λύσσαν ἀναστέλλων, τοῦ λέγοντος, πονηρὸν δημιουργὸν παραγαγεῖν τὰ σύμηαντα· ἀλλὰ δὴ καὶ τὴν τοῦ Ἀρείου, τοῦ φήσανπάντα ἄνθρωπον ἐνάγων εἰς τὸ ὁμολογῆσαι τὸν Ποιητὴν, καὶ μὴ λατρεῦσαι τοῖς κτίσμασιν, ἀλλὰ προσκυνῆσαι τὸν Κτίστην. «Ὁ κόσμος δὲ, φησὶν, αὐτὸν οὐκ ἔγνω,» ἀντὶ τοῦ, ὁ χυδαῖος λαὸς, ὁ τοῖς τοῦ κόσμου προστετηκὼς πράγμασι. Τὸ γὰρ «κόσμος » ὄνομα σημαίνει μὲν καιὶ τὸ σύμπαν τοῦτο, καθὰ ἐνταῦθα εἴρηται, ὅτι «Ὁ κόσμος δι´ αὐτοῦ ἐγένετο ·» σημαίὶνει δὲ καὶ τοὺς τὰ κοσμικὰ φρονοῦντας· καθὰ ἐνταῦθά φησιν, ὅτι «Ὁ κόσμος αὐτὸν οὐκ ἔγνω,» ἀντὶ τοῦ, οἱ γήῖνοι ἄνθρωποι· επεὶ οἷγε ἅγιοι πάντες καὶ οἱ προφῆται ἐπέγνωσαν

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:11

„Viņš nāca pie savējiem, un savējie Viņu neuzņēma.“ Šeit viņš visskaidrāk ieiet runā par iemiesošanās saimniecību, un viss domas audums ir šāds: patiesā gaisma bija pasaulē bez miesas un netika atzīta; tad Viņš nāca arī pie savējiem ar miesu. Bet par „Viņa savējo“ tu sapratīsi vai nu visu pasauli, vai Jūdeju, kuru Viņš izredzēja kā mantojuma tiesu un kā daļu, un kā Savu īpašumu. „Un savējie Viņu neuzņēma“ – vai nu jūdi, vai arī pārējie cilvēki, Viņa radītie. Tātad viņš it kā apraud cilvēku neprātu un apbrīno Valdnieka cilvēkmīlestību. Būdami Viņa savējie, saka, ne visi Viņu uzņēma. Jo Kungs nevienu nevelk ar varu, bet ar brīvu gribu un izvēli.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:11; 5. Moz. 32:9; 2. Moz. 19:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εἰς τὰ ἴδια ἦλθε, καὶ οἱ ἴδιοι αὐτὸν οὐ παρειαβον. » Ἐνταῦθα φανερώτατα εἰς τὸν περὶ τῆς ἐνσάρκου οἰκονομίας λόγον εἰσβάλλει, καὶ ἔστιν ἡ ὅλη ὑφὴ τοῦ νοήματος τοιαύτη· Ἢν μὲν χωρὶς σαρκὸς τὸ φῶς τὸ ἀληθινὸν ἐν τῷ κόσμῳ, καὶ οὐκ ἐπεγινώτκιτο · εἶτα καὶ εἰς τὰ ἴδια ἦλθε μετὰ σαρκός. Ἱδια δὲ αὐτοῦ ἢ τὸν ὅλον κόσμον νοήσεις, ἢ τὴν Ἰουδαίαν,, ἦν ἐξελέξατο ὡς σχοίνισμα κληρονομίας, καὶ ὠς μερίδα, καὶ ὡς περιουσιασμὸν αὐτοῦ. «Καὶ οἱ ἴδιοι αὐτὸν οὐ παρέλαβον,» ἢ οἱ Ἰουδαῖοι, ἢ καὶ οἱ λοιποὶ ἄνθρωποι, οἱ ὑπ´ αὐτοῦ κτισθέντες. Ὥσπερ οὗν ἀποκλαίεται τὴν ἄνοιαν τῶν ἀνθρώπων, καὶ θαυμάζει τὴν φιλανθρωπίαν τοῦ Δεσπότου. Ἵιοι, φησὶν, ὄντες αὐτοῦ, οὐ πάντες παρέλαβον αὐτόν. Οὐ γὰρ ἀάγκῃ τινὰ ἐφέλκεται ὀ Κύριος, ἀλλὰ γνώμη καὶ προαιοέσει

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:12

„Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa vārdam.“ Vai vergi, vai brīvie, vai bērni, vai sirmgalvji, vai barbari, vai grieķi – cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem. Bet kas ir šie? Tie, kas tic Viņa vārdam. Tātad tie, kas uzņēma Vārdu un patieso gaismu, Viņu uzņēma un pieņēma caur ticību. Bet kāpēc viņš nesacīja, ka Viņš tos padarīja par Dieva bērniem, bet ka Viņš tiem deva varu kļūt par Dieva bērniem? Kāpēc? Klausies: tāpēc, ka šķīstības saglabāšanai nepietiek ar to, ka tiek kristīts, bet vajag arī lielu centību, lai neaptraipītu saglabātu dēlu tiesību attēlu, kas iespiests kristībā; tāpēc daudzi gan saņēma caur kristību dēlu tiesību žēlastību, bet, kļuvuši kūtri, līdz galam nepalika Dieva bērni. Bet varbūt kāds teiks arī to, ka daudzi Viņu gan uzņem tikai ticēdami – tādi ir tā sauktie katehumeni –, bet vēl nav kļuvuši par Dieva bērniem; tomēr viņiem ir vara, ja viņi grib, tikt kristītiem un tikt cienītiem šīs žēlastības – es saku, dēlu tiesību. Bet kāds sacīs arī to, ka, lai gan dēlu tiesību žēlastību mēs saņemam caur kristību, tomēr pilnību mēs saņemam augšāmcelšanās laikā, un pilnīgākās dēlu tiesības mēs ceram saņemt tad, kā saka arī Pāvils: „Mēs gaidām dēlu tiesības.“ Tāpēc arī šis evaņģēlists nesacīja: „Cik Viņu uzņēma, tos Viņš padarīja par Dieva bērniem“, bet: „Viņš tiem deva varu kļūt par Dieva bērniem“, tas ir, [nākamajā laikmetā saņemt šo žēlastību].

Piezīmes (1)
  1. Katehumeni – tie, kas gatavojas kristībai.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:12; Rom. 8:23

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὅσοι δὲ ἔλαβον αὐτὸν, ἔδωκεν αὐτοῖς ἐξουσίαν τέκνα Θεοῦ γενέσθαι, τοῖς πιστεύουσιν εἰς τὸ ὄνομα αὐτοῦ.» Κἂν δοῦλοι, κἂν ἐλεύθεροι, κἂν παῖδες, κἂν γέροντες, κἂν Βάρβαροι, κἂν Ἕλληνες, ὅσοι ἔλαβον αὐτὸν, ἔδωκεν αὐτοῖς ἐξουσίαν τέκνα Θεοῦ γενέσθα· Τίνες δέ εἰσιν οὗτοι; Οἱ πιστεύοντες εἰς τὸ ὄνομα αὐτοῦ. Ὥστε οἱ λαβόντες τὸν Λόγον καὶ τὸ φῶς τὸ ἀληθινὸν, διὰ τῆς πίστεως ἔλαβον καὶ ὑπεδέξαντο Τίνος δὲ χάριν οὐκ εἶπεν, ὅτι ἐποίησεν αὐτοὺς τέκνα Θεοῦ, ἀλλ´ ὅτι ἐξουσίαν ἔδωκεν αὐτοῖς τέκνα Θεοῦ γενέσθαι; Τίνος ἕνεκεν; Ἄκουε, ὅτι οὐκέξαρκεῖ πρὸς τὴν φυλακὴν τῆς καθαρότητος τὸ βαπτισθῆναι, ἀλλὰ καὶ πολλῆς σπουδῆς χρεία, ὥστε τὴν ἐν τῷ βαπτίσματι τυπωθεῖσαν εἰκόνα τῆς υἱοθεσίας ἀκηλίδωτον διαφυλάξαι· διὸ πολλοὶ ἔλαβον μὲν τὴν διὰ τοῦ βαπτίσματος χάριν τῆς υἱοθεσίας, ῥᾳθυμήσαντες δὲ οὐκ ἐγένοντο τέκνα Θεοῦ ἄχρι τέλους. Τάχα δ´´ ἄν τις εἴποι καὶ τοῦτο, ὅτι πολλοὶ λαμβάνουσι μὲν αὐτὸν διὰ τοῦ πιστεῦσαι μόνον, οἷοί εἰσιν οἱ λεγόμενοι Κατηχούμενοι, οὕπω ὁὲ ἐγένοντο τέκνα Θεοῦ· ἐξουσίαν μέντοι γε ἔχουσιν, εἰ βούλοιντο βαπτισθῆναι, καὶ ταύτης καταξιωθῆναι τῆς χάριτος, τῆς υἱοθεσίας φημί. Ἐρεῖ δέ τις καὶ τοῦτο, ὅτι Εἱ καὶ διὰ τοῦ βαπτίσματος τῆς υἱοθεσίας τὴν χάριν δεχόμεθα ἀλλὰ πὸ τίλειον ἐν τῆ ἀναστάσει ἀπολαμβάνομεν, καὶ τὴν ἐντελεστάστην υἱοθεσίαν τότε ἐλπίζομεν ἀπολήψεσθαι · καθα δὴ καὶ Παῦλός φησιν. «Ὅτι τὴν υἱοθεσίαν ἀπεκδενόλεθα.» Διὰ τοῦτο γοῦν καὶ οὗτος ὁ εὐαγγελιστὴς οὐκ εἶπεν, ὅτι Ὅσοι ἕλαβον αὐτὸν, ἐποίησεν αὐτοὺς τέκνα Θεοῦ, ἀλλ’, «Ἔδωκεν αὐτοῖς Δλουσίαν τέκια Θεοῦ γενέσθαι,» τουτέστιν, ἐν τῷ

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:13

„Kas nav dzimuši no asinīm, nedz no miesas gribas, nedz no vīra gribas, bet no Dieva.“ Viņš it kā salīdzina dievišķo un miesīgo dzimšanu – ne bez iemesla atgādinādams mums miesīgās dzemdību sāpes, bet lai mēs, salīdzinājumā atzinuši miesīgās dzimšanas nedižciltību un zemumu, steigtos pie dievišķās žēlastības. Tātad viņš saka: „Kas nav dzimuši no asinīm“ – acīmredzot no mēnešreizēm; jo no tām ir auglim barība un augšana; bet saka arī, ka sēkla vispirms pārvēršas asinīs un tad tiek pārveidota miesā un pārējā uzbūvē. Bet, tā kā bija ticams, ka daži teiks, ka arī Īzāka dzimšana bija tāda pati, kā dzimst tie, kas tic Kristum, – jo arī Īzāks nedzima no asinīm, jo Sārai mēnešreizes bija beigušās, – tā kā tātad varēja būt, ka daži to iedomājas, viņš piebilst: „Nedz no miesas gribas, nedz no vīra gribas.“ Jo Īzāka dzimšana, ja arī nebija no asinīm, tomēr bija no vīra gribas; jo vīrs, protams, gribēja, lai viņam no Sāras piedzimtu bērns. Bet no miesas gribas – kā Samuēls no Annas. Tātad tu varētu sacīt, ka Īzāks bija no vīra gribas, bet Samuēls – no miesas, tas ir, cilvēciskās, gribas (jo šī neauglīgā alka iegūt bērnu); bet varbūt abiem bija abi. Bet, ja tu gribētu mācīties vēl ko citu, klausies: miesīgā savienošanās notiek vai nu no dabiska karstuma – jo bieži kādam ir siltāka uzbūve un tāpēc viņš ir viegli tiecīgs uz savienošanos; [to viņš nosauca par miesas gribu], – vai arī ļauna ieraduma un nesavaldīgas dzīves dēļ tieksme pēc savienošanās kļūst nesavaldāma, ko viņš nosauca par vīra gribu, jo tā ir nevis dabiskās uzbūves, bet vīra nesavaldības darbs. Bet varbūt, tā kā dažreiz sieva izrādās viegli tiecīga uz savienošanos, bet dažreiz vīrs, ar vīra gribu viņš norādīja vīra iekāri, bet ar miesas gribu – sievas. Bet tu pamatoti varētu saprast arī tā: miesas griba ir iekāre, kas iekvēlina miesu uz savienošanos, bet vīra griba – piekrišana tā, kas iekārojis, savienībai, kas ir darbības sākums. Bet viņš minēja abus tāpēc, ka daudzi gan iekāro, tomēr tūdaļ neļaujas iekārei aizraut sevi, bet to apvalda un nenoslīd līdz darbībai. Bet tie, kas tiek uzvarēti, vispirms miesas un tajā gruzdošās iekāres sakarsēti, pievēršas gribai savienoties. Tātad evaņģēlists pareizā kārtībā miesas gribu nolika pirms vīra gribas, jo iekāre pēc dabas iet pa priekšu savienībai, un abas nepieciešami sastopas savienībā. Bet tas viss ir sacīts to dēļ, kas bieži jautā neprātīgas lietas; jo, ja runā par galveno, ar to visu tiek izteikta viena doma, es saku: miesīgās dzimšanas nenozīmīguma rādīšana. Tātad kas mums, kas ticam Kristum, ir vairāk nekā izraēliešiem bauslībā? Jo arī tie tika saukti par Dieva dēliem. Liela ir starpība starp mums un viņiem. Jo, tā kā bauslībai visā bija nākamo lietu ēna, tad arī dēlu tiesības izraēliešiem nebija [patiesībā], bet it kā priekštēlā un ārējā veidā; bet mēs, patiesībā saņēmuši Dieva Garu caur kristību, saucam: „Abba, Tēvs!“ Bet viņiem, tāpat kā kristība bija priekštēla un ēnas kristība, tā arī dēlu tiesības bija tādas, kas iepriekš attēloja mūsējās. Tātad, kaut arī viņus sauca par dēliem, tomēr ēnā, un viņiem nebija pašas dēlu tiesību patiesības, kāda mums tagad ir caur kristību.

Piezīmes (2)
  1. „Abba“ – aramiešu „tēvs“.
  2. Samuēla māte Anna – 1. Ķēn. 1 (LXX; 1965. g. Bībelē 1. Sam. 1).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:13; 1. Moz. 18:11; 1. Ķēn. 1:10–11; Ebr. 10:1; Rom. 8:15; Gal. 4:6; 2. Moz. 4:22; 1. Kor. 10:1–2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«ὡἱ οὐκ ἐξ νἱμάτων, οὐδὲ ἐκ θεληματος σαρκὸς, τὐδὲ ἐκ θελήματος ἀνδρὸς, ἀλλ´ ἐκ Θεοῦ ἐγεννήθησαν. » Σύγκρισιν ὥσπερ ποιεῖται τοῦ θείου καὶ τοῦ οαρκικοῦ τόκου, οὐκ ἀπεικότω. ἀναμιμνήσκων ἡμᾶς τῶν σαρκικῶν ὠδίνων, ἀλλ´ ὅπως διὰ τῆς συγκρίσεως ἐπιγνόντες ἡμεῖς τοῦ σαρκικοῦ τόκου τὸ ἀγενιὲς καὶ ταπεινὸν, ορὸς τὴν θείαν χάριν δράμωμεν. Φησὶ νοῦν· «Οἱ οὐκ ἐξ αἰμάτων ἐγεννήθησαν,» τῶν καταμηνίων δηλαῦής ἐκ τούτων γὰρ ἡ τροφή καὶ ἡ αὔξησις τῷ ἐμόρύῳ· φασὶ δὲ ὅτι καὶ τὸ σπέριμα πρῶτον ἐξαιματοῦται, εἶτα εἰς σάρκα καὶ τὴν ἄλλην διασκευήν μεταπλάττεται. Ἐπεὶ δὲ εἰκὸς Σν τινας σἱπεῖν ὄτι καὶ τοῦ Ἰσαὰκ λοιπὸν ἡ γέννησις τοιαύτη Χν οἷαν γεννῶνται οἱ πιστεύοντες εἰς Χριστόν· καὶ γὰρ καὶ ὁ Ἰσαὰκ οὐκ ἐξ αἱμάτων ἐγεννήθη· ἐξέλιπε γὰρ τῇ Σάῤψᾳ τὰ καταμήνια· ἐπεὶ τοίνυν ἐνεδέχετό τινας ὑπονοῆσαι τοῦτο, ἐπάγει τὸ, «Οὐδὲ ἐκ θελήματος σαρκὸς, οὐδὲ ἐκ θελήματος ἀνδρός.» Καὶ γὰρ τῷ Ἰσαὰκ εἰ οὐκ ἐξ αἱμάτων ἡ γέννησις, ἀλλά γε ἐκ θελήματος ἀνδρός· ἤθελε γὰρ δήπου ὁ ἀνὴρ γεννηθῆναι αὐτῷ παιδίον ἐκ τῆς Σάῤῥας. Ἐκ θελήματος δὲ σαρκὸς, ὡς ἐκ τῆς Ἄννης ὁ Σαμουήλ. Εἴποις οὐν τὸν μὲν Ἰσαὰκ ἐκ θελήματος ἀνδρὸς τὸν δὲ Σαμουὴλ ἐκ θελήματος σαρκὸς, τουτέστι, τῆς ἀνθρωπίνης (· ἐδίψα γὰρ τοῦ κτήσασθαι παῖδα ἡ στεῖρα αὕτη· τάχα δὲ καὶ ἀμφότερα ἐπὶ ἀμφοτέρων. Εἰ δέ τι καὶ ἕτερον βούλοιο μαθεῖν, ἄκουε, ὅτι ἡ κατὰ σάρκα μίξις ἢ ἀπὸ πυρώσεως φυσικῆς γίνεται· πολλάκις γάρ τις ἔτοχε διαπλάσεως Οερμοτέρας, καὶ ἐκ σούτου ἐστὶν εὐκατάφορος πρὸς συνουσίανοῦτο γοῦν ὡνόμασε θέλημα σαρκὸς], ἢ διὰ πονηράν συνήθειαν, καὶ ἀκόλαστον δίαιταν, ἡ πρὸς συνουσίαν ὁρμὴ ἄσχετος γίνεται, ἣν θέλημα ἀνδρὸς ἐκάλεσεν, ὡς οὐ τῆς φυσικῆς διαπλάσεως, ἀλλὰ τῆς τοῦ ἁνδρὸς ἀκολασίας ἔργον οὖσαν. Ἵσως δὲ, ἐπεὶ ποτὲ μὲν εὑρίσκεται ἡ γυνὴ πρὸς συνουσίαν εὐκατάφορος, ποτὲ δὲ ῥ ἀνήρ, διὰ μὲν τοῦ θελήματος τοῦ ἀνδρὸς τὴν τοῦ ὰνδρὸς λαγνείαν ἐδήλωσε· διὰ δὲ τοῦ θελήματος τῆς σαρκὸς, τὴν τῆς γυναικός. Νοήσεις δ´ ἂν εἰκότως καὶ θέλημα σαρκὸς τὴν ἐπιθυμίαν τὴν ἀναζωπυροῦσαν πρὸς μίξιν τὴν σάρκα· θέλημα δὲ ἀνδρὸς, τὴν πρὸς τὸν συνδυασμὸν τοῦ ἐπιθυμοῦντος συγκατάθεσιν, ἤτις ἀρχὴ τῆς πράξεως. Ἔθηκε δὲ καὶ ἀμφότερα, ὅτι πολλοὶ ἐπιθυμοῦσι μὲν, οὐ μὴν εὐθὺς καὶ συναπάγονται τῇ ἐπιθυμίᾳ· ἀλλὰ κατακρατοῦσι ταύτης, καὶ πρὸς τὴν πρᾶξιν οὐκ ὀλισθαίνουσιν. Ὅσοι δὲ ἡττῶνται, ἐκεῖνοι πρῶτον ὑπὸ τῆς σαρκὸς καὶ τῆς ἐν ταύτῃ ὑποσμυχούσης ἐπιθυμίας διακαιόμενοι, πρὸς πὸ θέλειν μιγῆναι ἐκτρέπονται. Εὐτάκτως οὖν ὁ εὐαγγελιστὴς τὸ θέλημα τῆς σαρκὸς προέταξε τοῦ θελήματος τοῦ ἀνδρὸς, ὡς τῆς ἐπιθυμίας φυσικῶς προηγουμένης τῆς μίξεως, καὶ ἀμφοτέρων ἐπὶ τοῦ συνδυασμοῦ συντρεχόντων ἐξ ἀνάγκης. Ταῦτα δὲ πάντα εἴρηται διὰ τοὺς τὰ ἀνόητα πολλάκις ἐρωτῶντας · ἐπεὶ, τό γε κυριώτερον εἰπεῖν, μία διὰ πάντων τούτων Πννοια δηλοῦται, φημὶ δὴ, ἡ τῆς τοῦ σαρκικοῦ τόπου εὐτελείας ἱμφασις. Τί οὖν πλέον ἔχομεν οἱ εἰς Χριστὸν πιστεύοντες τῶν ἐν τῷ νόμῳ Ἰσραηιτῶν; Καὶ γὰρκἀκεῖνοι υἱοὶ Θεοῦ ἐλέγοντο. Πολὺ τὸ διάφορον ἡμῶν κἀκείνων. Ἐπεὶ γὰρ ὁ νόμος ἐν πᾶσι σκιὰν εἶχε τῶν μελλόντων, οὐδὲ τὴν υἱοθεσίαν ἔχειν Ἀδίου τοῖς Ἰσραηλίταις, ἀλλ´ ὡς ἐν τύπῳ καὶ σχήματι · ἡμεῖς δὲ κατὰ ἀλήθειαν λαβόντες τὸ Πνεῦμα τοῦ Θεοῦ διὰ τοῦ βαπτίσματος, κράζομεν· «Ἀββᾶ ὁ Πατήρ.» Ἐκείνοις δὲ ὥσπερ τὸ βάπτισμα τυπικὸν ἦν καὶ σκιῶδες, οὕτω καὶ ἡ υἱοθεσία τὴν ἡμετέραν προτυποῦσα. Κἂν οὗν υἱοὶ ἐκαλοῦντο, ἀλλὰ σκιωδῶς, καὶ οὐκ αὐτὴν τὴν ἀλήθειαν τῆς υἱοθεσίας εἶχον, ἀς ἡμεῖς νῦν διὰ τοῦ βαπτίσματος.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:14

„Un Vārds tapa miesa.“ Sacījis, ka mēs, kas ticam Kristum, kļūstam par Dieva bērniem, ja gribam, viņš piemin arī tik liela labuma cēloni. Jo kas, saka, mums sagādāja šīs dēlu tiesības – vai gribi mācīties? Tas, ka Vārds tapa miesa. Bet, kad tu dzirdi, ka „tapa miesa“, nedomā, ka Viņš izgāja no Savas dabas un pārvērtās miesā; jo Viņš nebūtu Dievs, ja Viņš pārvērstos un mainītos; bet, palikdams, kas bija, Viņš kļuva, kas nebija. Bet Apolinārijs no Laodikejas no šejienes izveidoja ķecerību. Jo viņš mācīja, ka mūsu Kungs un Dievs nav pieņēmis pilnīgu cilvēka dabu, tas ir, miesu ar saprātīgu dvēseli, bet tikai miesu, kam nav daļas ar saprātīgu un garīgu dvēseli. „Jo kam“, saka, „Dievam vajadzīga dvēsele, ja Viņam ir Dievība, kas vada miesu, tāpat kā mums ir dvēsele, kas vada mūsu miesu?“ Bet par palīgu, kā viņš domāja, viņam bija šie vārdi: „Un Vārds tapa miesa.“ „Jo viņš nesacīja,“ saka, „ka Viņš tapa cilvēks, bet – miesa. Tātad Viņš pieņēma nevis dvēseli, kam ir prāts un saprāts, bet miesu bez prāta un saprāta.“ Bet nožēlojamais nezināja, ka Raksti bieži ar daļu nosauc veselo; piemēram, gribēdami pieminēt veselu cilvēku, tie nosauc viņu ar daļu – dvēseli; piemēram: „Katra dvēsele, kas netiks apgraizīta, lai tiek nonāvēta.“ Redzi: tā vietā, lai teiktu „katrs cilvēks“, viņš sacīja daļu – es saku, dvēseli. Un atkal ar miesu nosauc veselo, kā tad, kad saka: „Un visa miesa redzēs Dieva pestīšanu“; jo, gribēdams sacīt „katrs cilvēks“, viņš izmantoja vārdu „miesa“. Tātad arī evaņģēlists, tā vietā, lai teiktu: „Vārds tapa cilvēks“, sacīja: „Vārds tapa miesa“, ar daļu nosaukdams cilvēku, kas sastāv no dvēseles un miesas. Bet varbūt, tā kā miesa ir sveša dievišķajai dabai, evaņģēlists, gribēdams parādīt Dieva bezgalīgo nolaišanos, pieminēja miesu, lai mēs būtu apstulbuši par Viņa neizsakāmo cilvēkmīlestību, ka mūsu pestīšanas dēļ Viņš pieņēma to, kas Viņa dabai ir svešs un pavisam nepiederīgs, – es saku, miesu. Jo dvēselei ir zināma radniecība ar Dievu, bet miesai ar Viņu nav pilnīgi nekā kopīga. Tāpēc, es domāju, evaņģēlists šeit lietoja vienīgi vārdu „miesa“ – nevis tāpēc, ka pieņemtajam [cilvēcībai] nebūtu daļas ar dvēseli, bet lai vēl vairāk parādītu brīnišķīgo un bijību iedvešošo noslēpumu. Jo, ja Vārds, iemiesodamies, nebūtu pieņēmis cilvēka dvēseli, mūsu dvēseles vēl būtu nedziedinātas; jo, ko Viņš nepieņēma, to arī neiesvētīja. Un cik smieklīgi gan būtu – tā kā dvēsele pirmā cieta: jo tā bija tā, kas padevās čūskas vārdiem un tika pievilta paradīzē, un tad arī roka pieskārās, sekodama savai kundzei un valdniecei dvēselei, – ka kalpone, miesa, tiktu gan pieņemta, gan iesvētīta, gan dziedināta, bet kundze tiktu atstāta nepieņemta un nedziedināta! Bet Apolinārijs lai iet prom. Bet mēs, kad dzirdam, ka „Vārds tapa miesa“, ticam, ka Viņš kļuva pilnīgs cilvēks, jo Rakstiem ir paradums saliktu cilvēku nosaukt vai nu tikai par miesu, vai tikai par dvēseli. Bet ar šiem vārdiem tiek apgāzts arī Nestorijs. Jo viņš teica, ka nevis pats Dievs Vārds kļuva cilvēks, ieņemts no svētās Jaunavas visšķīstajām asinīm, bet Jaunava dzemdēja cilvēku, un šis cilvēks, apdāvināts ar visa veida tikumu, saņēma Dieva Vārdu sev pievienotu, kas deva varu pār nešķīstajiem gariem; un no tā viņš mācīja divus dēlus: vienu – Jaunavas dēlu, cilvēku Jēzu, un otru – Dieva Dēlu, gan pievienotu cilvēkam un no viņa neatdalāmu, tomēr pēc žēlastības, attiecības un mīlestības, jo cilvēks bija tikumīgs. To viņš sacīja, apzināti aizbāzdams ausis patiesībai. Jo, ja viņš būtu gribējis, viņš arī pats būtu dzirdējis šo svētīgo evaņģēlistu sakām, ka „Vārds tapa miesa“. Vai tad šeit viņš netiek atklāti atmaskots? Jo pats Vārds kļuva cilvēks. Viņš nesacīja: „Vārds, atradis cilvēku, savienojās ar viņu“, bet: „Pats Viņš kļuva cilvēks.“ Bet ar to tiek apgāzti arī Eitihs, Valentīns un Manijs. Jo tie teica, ka Dieva Vārds parādījās šķietami. Tātad lai tie dzird, ka „Vārds tapa miesa“. Viņš nesacīja, ka „miesa likās“ vai „šķita“, [bet ka „tapa“, tātad nevis šķie]tami. Jo ir nevietā un neprātīgi ticēt, ka Dieva Dēls, kas ir un tiek saukts Patiesība, būtu melojis iecilvēkošanos; jo tāda ir šķietamība – pilnīgi melīga parādīšana. „Un mājoja mūsu vidū.“ Tā kā augstāk viņš sacīja: „Vārds tapa miesa“, lai kāds neiedomātos, ka Kristus tālāk kļuva viena daba, tāpēc viņš piebilst: „Mājoja mūsu vidū“, lai parādītu divas dabas – gan mūsējo, gan Vārda. Jo, kā telts ir vienas dabas un tas, kas tajā mājo, – citas, tā arī Vārds, par kuru saka, ka Viņš mājoja mūsos, tas ir, mūsu dabā, būtu citas dabas nekā mūsējā. Lai kaunas armēņi, kas aizstāv vienu dabu. Tātad no vārdiem „Vārds tapa miesa“ mēs mācāmies, ka pats Vārds kļuva cilvēks un, būdams Dieva Dēls, kļuva arī sievas Dēls; un viņa tiek saukta par Dievadzemdētāju īstajā nozīmē, jo dzemdēja Dievu miesā. Bet no vārdiem „mājoja mūsu vidū“ mēs tiekam mācīti ticēt divām dabām vienā Kristū. Jo, kaut arī Viņš ir viens pēc hipostases jeb Personas, tomēr divi pēc dabām; jo Viņš ir Dievs un cilvēks; bet dievišķā un cilvēciskā daba nebūtu viens, kaut arī tās tiek aplūkotas vienā – Kristū, es saku. „Un mēs skatījām Viņa godību, godību kā Vienpiedzimušā no Tēva, žēlastības un patiesības pilnu.“ Tā kā viņš sacīja, ka „tapa miesa“, viņš tālāk piebilst: „Mēs skatījām Viņa godību“, protams, kamēr Viņš bija miesā. Jo, ja izraēlieši nespēja skatīties uz Mozus seju, kas mirdzēja no sarunas ar Dievu, tad daudz vairāk apustuļi nebūtu varējuši panest Vienpiedzimušā kailo Dievību, ja tā nebūtu parādījusies caur miesu. Bet mēs skatījām godību nevis tādu, kāda bija Mozum, vai ar kādu godību ķerubi un serafi parādījās pravietim, bet tādu godību, kādai pienācās būt vienpiedzimušajam Dēlam, kas Viņam piemīt pēc dabas no Tēva. Jo vārds „kā“ šeit nav salīdzinājuma, bet apstiprinājuma un neapšaubāma noteikuma vārds. Tāpat kā, redzēdami ķēniņu izejam ar lielu godību, mēs sakām, ka viņš izgāja kā ķēniņš, tā vietā, lai teiktu: kā patiešām un patiesi ķēniņš, – tā arī šeit mums vārdi „kā Vienpiedzimušā“ jāsaprot tā vietā, lai teiktu: godība, ko mēs skatījām, patiešām bija patiesa Dēla godība. „Žēlastības un patiesības pilnu.“ Žēlastības pilns, jo arī Viņa vārds, tā sakot, bija žēlastības apveltīts, kā arī Dāvids saka: „Žēlastība ir izlieta uz Tavām lūpām“, un evaņģēlists: „Visi brīnījās par žēlastības vārdiem, kas izgāja no Viņa mutes.“ Un Viņš arī dāvāja dziedināšanas visiem, kam tās bija vajadzīgas. Bet patiesības pilns Viņš bija tāpēc, ka pravieši un pats Mozus visu, ko tie runāja vai darīja, – viss bija priekštēli; bet Kristus visu, ko Viņš runāja un darīja, – tas viss bija patiesības pilns, jo Viņš ir pati Žēlastība un pati Patiesība un to piešķir arī citiem. Bet kur viņi skatīja Viņa godību? Varbūt daži domās, ka Tabora kalnā. Varbūt arī tas ir patiesi, tomēr ne tikai kalnā, bet visā, ko Viņš darīja un runāja, viņi redzēja Viņa godību.

Piezīmes (3)
  1. Apolinārijs no Laodikejas (4. gs.) – mācīja, ka Kristum nav cilvēka saprātīgās dvēseles; Nestorijs (5. gs.) – sadalīja Kristu divos dēlos; Eitihs (5. gs.) – vienas dabas mācība; Valentīns (2. gs.) – gnostiķis.
  2. „Katra dvēsele …“ – 1. Moz. 17:14; „Žēlastība ir izlieta …“ – Ps. 44:3 pēc LXX numerācijas (1965. g. Bībelē Ps. 45:3).
  3. „Armēņi“ – Armēnijas Baznīca, kas nepieņēma Halkedonas koncilu (451).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:14; 1. Moz. 17:14; Lk. 3:6; Is. 40:5; 2. Moz. 34:29–35; 2. Kor. 3:7; Is. 6:1–3; Ps. 44:3; Lk. 4:22; Mt. 17:1–8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ ὁ Λόγος σὰρξ ἐγένετο.» Εἰπὼν ὅτι τέκνα γινόμεθα Θεοῦ, εἰ θέλομεν, οἱ πιστεύσαντες εἰς Χριστὸν, ἐπιφέρει καὶ τὴν αἰτίαν τοῦ τηλικούτου ἀγαθοῦ. Τί γὰρ, φησί, προεξένησεν ἡμῖν τὴν υἱοθεσίαν ταύτην, βούλει μαθεῖν; Τὸ τὸν Λόγον σάρκα γενέσθαι. ταν δὲ ἀκούσης, ὅτι «Σἀρξ ἐγένετο,» μὴ νομίσῃε ὅτι ἐξέστη τῆς οἰκείας φύσεως, καὶ ἐτράπη εἰς σάρκα· οὐ γὰρ ἂν Θεὸς ἦν, εἴπερ ἐτρέπετο καὶ ἠλλοιοῦτοἀλλ ´ ὅτι μένων ὃ ἦν, ἀγένετο ὃ οὐκ ἦν. Ἀπολλινάριος δὲ ὁ Λαοδικεὺς ἐντεῦθεν αἴρεσιν συνεστήσατο. Ἐδογμάτισε γὰρ ὅτι ὁ Κύριος καὶ Θεὸς ἡμῶν οὐκ ἀνέλαβε τὴν τοῦ ἀνθρώπου φύσιν τελείαν, ἤγουν σῶμα μετὰ ψυχῆς λογικῆς, ἀλλὰ σάρκα μόνην, ψυχῆς λογικῆς καὶ νοερᾶς ἄμοιρον. Τί γὰρ ἔχρῃζει Θεὸς τῆς ψυχῆς, ἔχων τὴν θεότητα κυβερνῶσαν τὸ σῶμα, ὃν τρόπον ἔχομεν ἡμεῖς τὴν ψυχὴν διεξάγουσαν τὸ ἡμῶν σῶμα; Εἶχε δὲ εἰς ἐπικουρίαν, ὡς ᾤετο, τὸ παρὸν ῥητόν· «Καὶ ὁ Λόγος σὰρξ ἐγένετο.» Οὐ γὰρ, φησίν, εἰπεν, ὅτι Ἄνθρωπος ἐγένετο, ὰλλὰ, «σάρξ.» Ὧστε οὐκ ἀνέλαβε ψυχὴν νοῦν ἔχουσαν καὶ λόγον, ἀλλὰ σάρκα ἄνουν καὶ ἄλογον. Ἠγνόει δὲ ἄρα ὁ ἐλεεινὸς, ὅτι ἡ Γραφὴ ἀπὸ τοῦ μέρους πολλάκις ὁνομάζει τὸ ὅλον οἷον, μέλλουσα ἐπιμνησθῆναι ἀνθρώπου ὅλου, ἀπὸ μέρους, τῆς ψυχῆς λόγῳ δνομάζει αὐτόν· οἷον, «Πᾶσα ψυχὴ, ἤτις οὐ περιτμηθῇ, θανατούσθω.ν Ἰδοὺ γὰρ ἀντὶ τοῦ εἰπεῖν, πᾶς ἄνθρωπος, εἶπε τὸ μέρος, τὴν ψυχὴν λέγω. Καὶ πάλιν ἀπὸ τῆς σαρκὸς ὀνομάζει τὸ ὅλον, ὡς ὅταν λέγῃ· «Καὶ ὄψεται πᾶσα σὰρξ τὸ Σωτήριον τοῦ Θεοῦ·» πάντα γὰρ ἄνθρωπον μέλλων εἰπεῖν, τῷ τῆς σαρκὸς ὁνόματι προσεχρήσατο. Οὕτως οὖν καὶ ὁ εὐαγΚγελιστὴς, ἀντὶ τοῦ εἰπεῖν· Ὁ Λόγος ἄνθρωπος ἐγένετο. εἶπεν, «Ὁ Λόγος σὰρξ ἐγένετο,» ἀπὸ τοῦ μέρους τὸν ἄνθρωπον ὁνομάζων, τὸν ἐκ ψυχῆς καὶ σάιματος συγκείμενον. Τάχα δὲ ἐπεὶ ἡ σὰρξ ἀλλότριόν ἐοτι τῆς θείας φύσεως, θέλων ὁ εὐαγγελιστὴς δηλῶσαι τὴν ὑπεράπειρον συγκατάβασιν τοῦ Θεοῦ, τῆς σαρκὸς ἐμνήσθη, ἵν´ ἑκπλαγῶμεν τὴν ἄφατον φιλανθρωπίαν αὐτοῦ, ὅτι, διὰ τὴν σωτηρίαν ἡμων, τὸ ἀλλότριον τῆς φύσεως αὐτοῦ καὶ ξένον παντάπασι, φημὶ δὴ τὴν σάρκα, προσέλαβεν. Ἱ μὲν γὰρ ψυχὴ ἔχει τινὰ συγγένειαν πρὸς Θεόν· ἡ δὲ σὰρξ παντά πασιν ἀκοινώνητος. Διὰ τοῦτο οὖν οἴμαι τὸν εὐαγγελιστὴν ἐνταῦθα μόνῳ τῷ τῆς σαρκὸς ὀνόματι χρήαασθαι, οὐχ ὡς ἀμοιροῦντος ψυχῆς τοῦ προσλήμματος, ἀλλὰ πρὸς ἔνὸειξιν πλείῳ τοῦ θαυμαστοῦ καὶ φρικώδους μυστηρίου. Ἐπεὶ ἐὰν οὐ προσάλάβοτο ψυχὴν ἁνθρωπίνην ὁ Λόγος σαρκωθείς, ἀθεράπευτοι Κτι εἰσὶν αἱ ψυχαὶ ἡμῶν· ὃ γὰρ οὐ προσελάβετο, οὐδὲ ἡγίαοε. Καὶ τίς ὁ γέλως, τῆς ψυχῆς πρώτης παθούσηςκείνη γὰρ ἡ ἐνδοῦσα τοῖς τοῦ ὄφεως λόγοις καὶ ἀπατηθεῖσα ἐν παραδείσῳ, εἶτα καὶ ἡ χεὶρ ἤψατο ἐπακολουθήσασα τῇ κυρίᾳ καὶ δεσποίνῃ τῇ ψυχ ῇ, τὴν μὲν θεράπαιναν, τὴν σάρκα, καὶ προσληφθῆναι καὶ ἁγιασθῆναι, καὶ θεραπευθῆναι, τὴν δὲ κυρίαν ἐαθῆναι ἀπρόσληπτόν τε καὶ ἀθεράπευτον· Ἀλλ´ Ἀπολινάριος μὲν ἐῤῥέτω. Ἠμεῖς δε ὅταν ὰκούωμεν, ὅτι «Ὁ Λόγος σὰρξ ἐγένετο,» πιστεύομεν ὅτι ἄνθρωπος τέλειος, τῆς Γραφῆς εἰωθυίας καὶ σάρκα καὶ ψυχὴν μονομερῶς τὸν σύνθετον ἄνθρωπον ὀνομάζειν. Ἀνατρέπεται δὲ εκ τοῦτου τοῦ ῥητοῦ καὶ Νεστόριος. Ἐκεῖνος γὰρ ἔλεγεν, ὅτι οὐχ ὁ Θεὸς Λόγος αὐτὸς ἐκεῖνος ἐγένετο ἄνθρωπος, συλληφθεὶς ἐν τῶν πανάγνων αἱμάτων τῆς ἁγίας Παρθένου, ἀλλ´ Ιτεκεν ἡ Παρθένος ἄνθρωπον· οὗτος δὲ ὁ ἄνθρωπος, χαριτωθεὶς ἐρετῆς πάσης εἴδει, ἔσχε τὸν τοῦ Θεοῦ Λόγον συνημμένον αὐτῷ, καὶ ἐξουσίαν διδόντα καπὰ πνευμάτων ἀκαθάρτων· καὶ ἐκ τούτου ἐδογμάτιζε δύο υἱοὺς, ἤνα τὸν τῆς Παρθένου, τὸν Ἰησοῦν τὸν ἄνθρωπον, καὶ ἕτερον τὸν Υἱὸν τοῦ Θεοῦ, συνημμένον μὲν τῷ ἁἀνθρώπῳ, καὶ ἀδιάσπαστον αὐτῷ ὄντα, ἀλλὰ κατὰ χάριν καὶ σχέσιν καὶ ἀγάπην, οἷα δὴ ἐναρέτου ὄντος τοῦ ἀνθρώπου. Ταῦτα ἐκεῖνος ἔθελοκωφῶν πρὸς τὴν ἀλήθειαν. Εἰ γὰρ ἠβούλετο, ἤκουσεν ἂν καὶ αὐτὸς τοῦ μακαρίου τούτου εὐαγγελιστοῦ λέγοντος, ὅτι «Ὁ Λόγος σὰρξ ἐγένετο. » Οὐ προφανῶς γὰρ ἐνταῦθα ἐλέγχεται; Αὐτὸς γὰρ ὁ Λόγος ἄνθρωπος ἐγένετο. Οὐκ εἶπεν· Εὐρὼν ἄνθρωπον ὁ λόγος, συνήφθη αὐτῷ, ἀλλ’, Αὐτὸς ἐκεῖνος ἄνθρωπος ἐγένετο. Ἀνατρέπεται δὲ καὶ Κὐτυκὴς, καὶ Οὐαλεντῖνος, καὶ Μάνης ἐντεῦθεν. Οὗτοι ὰρ κατὰ φαντασίαν ἔλεγον φανῆναι τὸν Αόγον τοῦ Θεοῦ. Ἀκουέτωσαν οὐν, ὅτι «Ὁ Λόγος σὰρξ ἐγένετο. » Οὐκ εἶπεν, ὅτι Σὰρξ ἐφαντάσθη, ἢ ἔδοξεν, τασίᾳ. Ἄτοπον γὰρ καὶ ἀνόητον πιστεύειν, ὡς ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, ἀλήθεια ὢν καὶ λεγόμενος, ἐψεύσατο τὴν ἐνανθρώπησιν· τοιοῦτον γὰρ ἡ φαντασία, ψευδὴς πάντως ἔνδειξις. «Κάὶ ἐσκήνωσεν ἐν ἡμῖν.» Ἐπειδὴ ἄνω εἶπεν, ὅτι «Ὁ Λόγος σὰρξ ἐγένετο,» ἵνα μή τις ὑπολάβῃ, ὅτι μία φύσις λοιπὸν ἐγένετο ὁ xριστὸς, διὰ τοῦτο ἐπάγει τὸ, «Ἐσκήνωσεν ἐν ἡμῖν,» ἵνα δείξῃ τὰς δύο φύσεις, τν τε ἡμετέραν, καὶ τὴν τοῦ Λόγου. Ὥσπερ γὰρ ἄλλης φύσεώς ἐστιν ἡ σκηνή, καὶ ἄλλης ὁ κατασκηνῶν ἐν αὐτῇ· οὕτω καὶ ὁλόγος σκηνῶσαι ἐν ἡμῖν λεγόμενος, τουτέστιν, Ἀν τῇ ἡμετέρᾳ φύσει, ἄλλης ἂν εἵη φύσεως παρὰ τὴν ἡμετέραν. Αἰσχυνέσθωσαν οἱ Ἀρμένιοι, οἱ μίαν φύσιν πρεσβεύοντες, Μανθάνομεν οὗν, διὰ μὲν τοῦ, ιὉ Λόγος σὰρξ ἐγένετο,» ὅτι αὐτὸς ὁ Λόγος ἄνθρωπος ἐγένετο, καὶ υἱὸς ὤν τοῦ Θεοῦ, γέγονε καὶ γυναικὸς Υίός· ἤτις καὶ κυρίως Θεοτόκος καλεῖται, ὡς τὸν Θεὸν γεννήσασα ἐν σαρκί. Διὰ δὲ τοῦ, «Ἐσκήνωσεν ἐν ἡμῖν,» τοῦτο διδασκόμεθα, τὸ δύο φύσεις πιστεύειν εἰς τὸν ἕνα Χριστόν. Εἰ γὰρ καὶ εἷς κατὰ ὑπόστασιν ἤγουν τὸ πρόσωπον, ἀλλὰ δύο κατὰ τὰς φύσεις· Θεὸς γὰρ καὶ ἄνθρωπος· θεία δὲ φύσις καὶ ἀνθρωπίνη οὐκ ἂν εἶεν ἕν, εἰ καὶ περὶ ἕνα θεωροῖντο, τὸν Χριο ὄν φημι. «Καὶ ἐθεασάμεθα τὴν δόξαν αὐτοῦ, δόξαν ὡς Μονογενοῦς παρὰ Πατρὸς, πλὴρης χάριτος καὶ ἀληθείας. » Ἐπειδὴ εἶπεν, ὅτι «Σάρξ ἐγένετο,» ἐπιφέρει λοιπὸν, ὅτι «Ἐθεασάμεθα τὴν δόξαν αὐτοῦ,» ἐν σαρκὶ δηλονότι ὅντος. Εἰ γὰρ τὸ πρόσωπον Μωσέως λαμπρυνθὲν ἐκ τῆς πρὸς Θεὸν ὁμιλίας οἱ Ἰσραηλῖται ἰδεῖν οὐκ ἠδύναντο, πολλῷ μᾶλλον τὴν θεότητα τοῦ Μονογενοῦς γυμνήν οὐκ ἂν ἐχώρησαν οἱ ἀπάστολοι, εἰ μὴ διὰ τῆς σαρκὸς ἐπεφάνη. Ἐθεασάμεθα ἄὲ τὴν δόξαν οὐ τοιαύτην, οἷαν Κσχεν ὁ Μωσῆς, ἢ μεθ´ οας δόξης ὤφθησαν τὰ Χερουβὶμ καὶ τὰ Σαραφὶμ τῷ προφήτῃ, ἀλλὰ τοιαύτην δόξαν, οἷαν ἔπρεπην εἶναι μονογενεῖ Υἱῷ, ἐκ τοῦ Πατρὸς φυσικῶς αὐτῷ προσοῦσαν. Τὸ γὰρ «ὡς» ενταῦθα οὐχ ὁμοιώσεώς ἐστιν, ἀλλὰ βεβαιώσεως καὶ ἀναμφισβητήτου διορισμοῦ. Ὥαπερ βασιλέα βλέποντες μετὰ δόξης πολλῆς προερχόμενον, λέγομεν ὅτι ὡς βασιλεὺς προῆλθεν, ἀντὶ τοῦ, ὡς ὄντως καὶ κατὰ ἀλήθειαν βασιλεύς· οὕτως οὗν κἀνταῦθα τὸ, «ὡς Μονογενοῦς, » ὁφείλομεν νοῆσαι, ἀντὶ τοῦ, Ἠ δόξα, ἣν ἐθεασάμεθα, ὡς τῷ ὄντι κατὰ ἀλήθειαν Υἱοῦ δόξα ἠν. «Πλήρης χάριτος καὶ ἀληθείας.» Χάριτος μὲν πλήρης, καθὸ καὶ ὁ Λόγος αὐτοῦ κεχαριτωμένος ην, Τνα οὔτως εἴπω, καθὰ καὶ Δμυὶδ λέγει· «Ἐξεχύθη ἡ χάρις ἐν χείλεσί σου.» Καὶ ὁ εὐαγγελιστὴς, ὅτι «Ἑθαύμαζον πάντες ἐπὶ φοῖς λόγοις τῆς χάριτος τοῖ- ἐκπηρευοιμένοις ἐκ τοῦ στόματος αὐτοῦ. » Καὶ πᾶσι δὲ τὰς ἰάσεις ἐχαρίζετο τοῖς χρήζουσιν αὐτῶν. Ἀληθείας δὲ πλήρης ἦν, καθὸ καὶ οἱ προφῆται, καὶ Μωσῆς αὐτὸς, ὅσα ἔλεγον ἢ ἔπραττον, πάντα τύποι ἦσαν· ὁ δὲ Χριστὸς ἃ ἔλεγε καὶ ἔπραττεν. ἅπαντα ἀληθείας πλήρη, αὐτόχαρις ὤν καὶ αὐτοαλήθεια, καὶ ἄλλοις ταῦτα χορηγῶν. Ποῦ δὲ ἐθεάσαντο τὴν δόξαν; Ἱσως μέν τινες ὑπολήψονται, ὅτι ἐν τῇ ὅρει σῷ Θαβώρ. Τάχα δὲ καὶ τοῦτο μὲν ἀληθὲς, πλὴν οὐκ ἐν τῷ ὄρει μόνῳ, ἀλλ´ ἐν πᾶσιν οἷς ἔπραττε καὶ ἔλεγεν, ἔβλεπον τὴν δόξαν αὐτοῦ.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:15

„Jānis liecina par Viņu un sauc, sacīdams: Šis bija Tas, par kuru es sacīju: Tas, kas nāk pēc manis, ir kļuvis pirms manis, jo Viņš bija pirms manis.“ Evaņģēlists pastāvīgi pievelk Jāņa liecību – nevis tāpēc, lai Valdnieku padarītu ticamu ar kalpu, bet tāpēc, ka ļaudīm bija augstas domas par Jāni; tāpēc viņš pievelk liecībai par Kristu Jāni, kuru viņi uzskatīja par lielu un kuram tāpēc ticēja vairāk nekā visiem. Bet vārds „sauc“ rāda Jāņa lielo drosmi; jo viņš [runāja] nevis kaktā, bet ar lielu drosmi sauca par Kristu. Bet ko viņš teica? „Šis bija Tas, par kuru es sacīju“; Jānis liecināja par Viņu arī pirms tam, kad bija redzējis Kristu. Un tas noteikti bija Dieva labpatika, lai neliktos, ka viņš, izdabādams Kristus personai, liecina par Viņu labvēlīgāk. Tāpēc viņš arī saka: „par kuru es sacīju“, tas ir, arī pirms Viņu redzēju: „Tas, kas nāk pēc manis“ – protams, pēc dzimšanas laika; jo Priekštecis bija sešus mēnešus vecāks par Kristu pēc dzimšanas miesā. „Šis ir kļuvis pirms manis“, tā vietā, lai teiktu: ir kļuvis godājamāks un slavenāks par mani. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš arī bija pirms manis pēc Dievības. Bet ārijieši šos vārdus izskaidroja neprātīgi. Jo, gribēdami parādīt, ka Dieva Dēls nav dzimis no Tēva, bet ir radies kā viens no radījumiem, viņi saka: „Redzi, Jānis par Viņu liecina: «ir kļuvis pirms manis», tā vietā, lai teiktu: ir radies pirms manis un Dieva radīts kā viens no darinājumiem.“ Bet tie, kas šos vārdus slikti saprot, tiek atmaskoti ar to, kas seko. Jo kāda doma izriet no sacītā, ka „Šis“ – protams, Kristus – „ir kļuvis pirms manis“, tā vietā, lai teiktu: ir radīts pirms manis, – „jo Viņš bija pirms manis“? Tas ir pavisam neprātīgi – sacīt: „Dievs Viņu radīja agrāk, jo Viņš bija pirms manis.“ Jo drīzāk vajadzēja sacīt pretējo: „Šis ir pirms manis, jo ir kļuvis, tas ir, radīts, pirms manis.“ Tas nu ir ārijiešu. Bet mēs pareizticīgi saprotam, ka „Tas, kas nāk pēc manis“ pēc dzimšanas miesā no Jaunavas, „ir kļuvis pirms manis“, tā vietā, lai teiktu: ir kļuvis slavenāks un godājamāks par mani to brīnumu dēļ, kas ar Viņu notika, – dzimšanas, uzaugšanas, gudrības dēļ. Un tas ir pamatoti. Jo Viņš arī bija pirms manis pēc dzimšanas no Tēva pirms mūžiem, kaut arī Viņš nāca pēc manis atnākšanā miesā.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:15; Lk. 1:36

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἰωάννης μαρτυρεῖ περὶ αὐτοῦ, καὶ κέκραγε λέγων· Οὕτος ἦν, ὃν εἰπον, ὁ ὀπίσω μου ἐρχόμενος, ἔμπροσθέν μου γέγονεν, ὅτι πρῶτός μου ἦν.» Τὴν Ἰωάννου μαρτυρίαν συνεχῶς παραλαμβάνει ὁ εὐαγγελιστής · οὐχὶ τὸν Δεσπότην ἀξιόπιστον ἀπὸ τοῦ δούλου ποιῶν, ἀλλ´´ ἐπεὶ μεγάλην ὑπόληψιν εἶχον περὶ Ἰωάννου οἱ ὄχλοι, τούτου ἕνεκεν παραλαμβά·νει εἰς τὴν περὶ τοῦ Χριστοῦ μαρτυρίαν τὸν παρ´ ἐκείνοις νομιζόμενον μέγαν Ἰωάννην, καὶ διὰ τοῦτο ὑπὲρ ἄπαντας πιστευόμενον. Τὸ δὲ, «κέκραγε,» τὴν πολλὴν παῤῥησίαν τοῦ Ἰωάννου δεικνύει, λὰΚγὰρ ἐν γωνίᾳ, ἀλλὰ μετὰ πολλῆς τῆς παῤῥησίας ἐβόα περὶ Χριστοῦ. Τί δὲ ἔλεγεν; «Οὗτος ἦν, ὃν εἴπον·» καὶ πρὸ τοῦ ἰδεῖν τὸν Χριστὸν ὁ Ἰωάννης ἐμαρτύρει περὶ αὐτοῦ. Καὶ τοῦτο Θεοῦ πάντως εὐδοκία, ἵνα μὴ δόξῃ, τῷ προσώπῳ χαριζόμενος τοῦ Χριστοῦ, περὶ αὐτοῦ τὰ χρηστότερα μαρτυρεῖν. Διὸ καὶ λέγει· «Ὃν εἶπον,» τουτέστι, καὶ πρὶν ἰδεῖν αὐτὸν, «ὁ ὀπίσω μου ἐρχόμενος,» κατὰ τοὺς τῆς γεννήσεως δηλαδὴ χρόνους· ἐξ γὰρ μῆνας πρότερος ἦν ὁ πρόδρομος τοῦ Χριστοῦ κατὰ τὴν ἐν σαρκὶ νέννῃσιν. «Οὗτος ἔμπροσθέν μου γέγονεν.» ἀντὶ τοῦ, προτιμότερός μου καὶ ἐνδοξότερος ἐγένετο. Διὰ τί· Ὅτι καὶ πρῶτός μου ἦν κατὰ τὴν θεότητα. Οἰ δὲ Ἀρειανοὶ ἀνοήτως ἡρμήνευσαν τὸ ῥητὸν τοῦτο. ἰέλοντες γὰρ δεῖξαι, ὅτι ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ οὐκ ἐγενγήθη ἀπὸ τοῦ Πατρὸς, ἀλλὰ γέγονεν ὡς ἕν τῶν κτισμάτων, φασὶν, ὅτι Ἰδοὺ ὁ Ἰωάννης μαρτυρεῖ περὶ αὐτοῦ τὸ «Ἔμπροσθέν μου γέγονεν,» ἀντὶ τοῦ, πρὸ ἐμοῦ γέγονε, καὶ ἐκτίσθη παρὰ τοῦ Θεοῦ, ὡς ἓν τῶν ποιημάτων. Ἐλέγχονται δὲ, κακῶς νοοῦντες τὸ ὁηὸν ἐν τοῦ ἐφεξῆς, Ποία γὰρ ἔννοια ἐμφαίνεται ἐν τῷ λέγειν, ὅτι «Οὗτος,» ὁ Χριστὸς δηλαδὴ, «ἔμτοοσθέν μου γέγονεν,» ἀντὶ τοῦ, πρὸ ἐμοῦ ἐκτίσθη, διότι ποῶτός μου ἦν;» Ἀνόητον γὰρ παντάπασι. τὸ λέγειν, ὅτι Τοῦτον ἔκτισεν ὁ Θεὸς πρότερον, διότι πρῶτός μου ἦν. Τοὐναντίον γὰρ ὥφειλε μᾶλλον εἰπεῖν, ὅτι Οὕτος πρῶτός μού ἐστι, διότι ἔμπροσθέν μου γέγονεν, ἤγουν ἐκτίσθη. Ταῦτα μὲ· τὰ των Ἀρειανῶν. Ἡμεῖς δὲ ὀρθοδόξως νοοῦμεν, ὅτι «Ὁ ἀπίσω μου ἐρχόμενος,» κατὰ τὴν ἐκ Παρθένου ἐν σαρκὶ γέννησιν, «ἔμπροσθέν μου γέγονεν,» ἀντὶ τοῦ. ἐνδοξότερος καὶ προτιμότερός μου ἐγένετο ἐκ ῶν περὶ αὐτὸν συμβάντων θαυμάτων, ἐκ τοῦ τόκου, ἐκ τῆς ἀνατροφῆς, ἐκ τῆς σοφίας. Καὶ εἰκότως τοῦτο. Καὶ γὰρ πρῶτός μου ἦν, κατὰ τὴν πρὸ αώνων ἐκ Πατρος γέννησιν, εἰ καὶ ὀπίσω μου ἦλθε κατὰ τὴν ἐν σαρκὶ παρουσίαν

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:16

„Un no Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši, un žēlastību par žēlastību.“ Arī šie ir Priekšteča vārdi, kas saka par Kristu: „Mēs visi, pravieši, esam saņēmuši no Viņa pilnības.“ Jo Viņam nav tik daudz žēlastības kā Gara nestiem cilvēkiem; bet, būdams visa labā un visas gudrības un pravietošanas avots, Viņš to bagātīgi izlej visiem cienīgajiem un, izliedams, paliek pilns un nekad netop tukšs. Un mēs esam saņēmuši žēlastību – protams, Jaunās Derības – Vecās likumdošanas žēlastības vietā. Jo, tā kā tā Derība bija novecojusi un sabrukusi, tās vietā mēs saņēmām Jauno. „Un kā“, saka, „viņš Veco Derību nosauca par žēlastību?“ Tāpēc, ka arī jūdi tika pieņemti par dēliem un pieņemti pēc žēlastības. Jo viņš saka: „Ne tāpēc, ka jūs esat daudzskaitlīgi, bet jūsu tēvu dēļ es jūs esmu izredzējis.“ Tātad arī senie tika pieņemti pēc žēlastības, un arī mēs, kā visi atzīst, esam izglābti pēc žēlastības.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:16; Ebr. 8:13; 5. Moz. 7:7–8; Ef. 2:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ ἐκ τοῦ πληρώματος αὐτοῦ ἡμεῖς πάντες ἀ λάβομεν, καὶ χάριν ἀντὶ χάριτος.» Καὶ ταῦτα τοῦ ἰἱοιδρόμου εἰσὶ ῥήματα λέγοντος περὶ τοῦ Χριστοῦ, ὅτι Ἡμεῖς πάντες οἱ προφῆται ἐκ τοῦ πληρώματος αὔτοῦ ἐλάβομεν. Οὐ γὰρ τοσαύτην ἔχει τὴν χάριν, λσην οἰ πυευματοφόρητοι ἄνθρωποι· ἀλλὰ πηγὴς ρπάρχων παντὸς ἁγαθοῦ, καὶ πἅσης σοφίας καὶ πεοφητείας, ὑπερβλύζει αὐτὴν πᾶσι τοῖς ἀξίοις, καὶ ἐν τῷ ὑπερβλύζειν πλήρης διαμένων, καὶ οὐδέποτε κενούμενος. Καὶ χάριν δὲ ἐλάβομεν, τὴν τῆς Καινῆς δηλαδὴ Διαθήκης, ἀντὶ τῆς χάριτος, τῆς παλαιᾶς νομοθεσίας. Ἐπεὶ γὰρ ἐκείνη ἡ Διαθήκη ἐγὴρασε καὶ ἐσαθρώθη, ἀντ´ ἐκείνης τὴν Νέαν ἐλάβομεν. Καὶ πῶς, φησὶν, ὡνόμασε χάριν τὴν Παλαιὰν Διαθήκην; Διότι καὶ οἱ Ἰουδαῖοι χάριτι υἱοθετήθησαν καὶ προσεδέχθησαν. 2ησὶ γὰρ, ὅτι « Θὐ διὰ τὸ πολυπληθεῖν ὑμᾶς, ἀλλὰ διὰ τοὺς πατέρας ὑμῶν ἐξελεξάμην ὑμᾶς.» Καὶ οἱ παλαιοὶ τοίνυν χάριτι προσεδέχθησαν, καὶ ἡμεῖς δὲ ὁμολογουμένως χάριτί ἐσμεν σεσωσμένοι.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:17

„Jo bauslība ir dota caur Mozu, žēlastība un patiesība ir nākusi caur Jēzu Kristu.“ Viņš mums izskaidro, kā mēs esam saņēmuši vislielāko žēlastību mazas žēlastības vietā; un saka, ka bauslība gan ir dota caur Mozu, Dievam lietojot cilvēku par starpnieku – Mozu, es saku; bet Jaunā Derība – caur Jēzu Kristu, un tā tiek saukta arī par žēlastību, jo Dievs mums dāvāja ne tikai grēku piedošanu, bet arī dēlu tiesības. Bet par patiesību tā tiek saukta tāpēc, ka to, ko senie redzēja vai sacīja priekštēlos, to tā spoži pasludināja. Tātad Jaunā Derība, kas tiek saukta gan par žēlastību, gan par patiesību, nelietoja par starpnieku vienkāršu cilvēku, bet Dieva Dēlu. Un ievēro, kā par Veco viņš sacīja: „dota caur Mozu“, jo tas bija kalps un kalpotājs; bet par Jauno viņš nesacīja „dota“, bet „nākusi“ (ἐγένετο), lai parādītu, ka žēlastība un patiesība ir radusies un novesta līdz galam no mūsu Kunga Jēzus Kristus kā Valdnieka, nevis kalpa. Jo bauslība tika dota no Dieva ar Mozus starpniecību; žēlastība nāca, nevis tika dota, caur Jēzu Kristu. „Nāca“ ir valdnieka vārds, bet „dota“ – kalpa.

Piezīmes (1)
  1. Grieķu ἐγένετο – „radās, notika“ (pretstatā ἐδόθη – „tika dota“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:17; Gal. 3:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὅτι ὁ νόμος διὰ Μωσέως ἐδόθη, ἡ χάρις καὶ ἡ ἀλήθεια διὰ Ἰησοῦ Χριστοῦ ἐγένετο.» Ὡφερμηνεύει ἡμῖν, πῶς ἐλάβομεν χάριν μεγίστην ἀντὶ μικρλς χάριτος· καὶ φησιν, ὅτι ὁ μὲν νόμος διὰ Μωσέως ἐὰόθη, μεσίτῃ χρησαμένου τοῦ Θεοῦ ἀνθρώπῳ, τῷ ΜΔωσεῖ φημι· ἡ δὲ Καινὴ Διαθήκη διὰ Ἰησοῦ Χριστοῦ, ἥτις καὶ χάρις ὁνομάζεται, διότι ἐχαρίσατο ἡμῖν ὁ Θεὸς οὐ μόνον τὴν ἄφεσιν τῶν ἀμαρτιῶν, ἀλλὰ καὶ τὴν υἱοθεσίαν. Ἀλήθεια δὲ καλεῖται, καθ´ ἄσου ἄαὰ οἱ πάλαι τυπικῶς ἢ εἶδον, ἢ εἶπον ταῦτὰ λαμπρῶς αὔτη ἀνεκήρυξεν. Ἡ τοίνυν Καινὴ Διαθήκη, ἡ καὶ χάρις ὁνομαζομένη καὶ ἀλήθεια, οὐκ ἀνθρώπῳ ψιλῷ μεσίτῃ ἐχρήσατο, ἀλλὰ τῷ Υἱῷ τοῦ Θεοῦ. Καὶ ὅρα πῶς ἐπὶ μὲν τῆς Παλαιᾶς εἰπε τὸ, «Ἐδόθη διὰ Μωσέως·» ὑπουργὸς γὰρ καὶ ὑπηρέτης οὗτος ἦν. Ἐπὶ δὲ τῆς Καινῆς, οὐκ εἶπε τὸ, ««ἐδόθη, ἀλλὰ τὸ, «ἐγένετο,» ἵνα δείξῃ ὑπὸ τοῦ Κυρίου ἡμῶν Ἰησοῦ Χριστοῦ, ὡς δεσπότου, οὐχὶ δούλου, γενομένην, καὶ εἰς τέλος προβᾶσαν τὴν χάριν καὶ τὴν ἀλήθειαν. Νόμος μὲν γὰρ ἐδόθη παρὰ Θεοῦ διὰ μέσου τοῦ Μωσέως· ἡ χάρις ἐγένετο, οὐχὶ ἐδόθη, διὰ Ἰησοῦ Χριστοῦ. Αὐθεντικὸν μὲν τὸ, «Ἐγένετο,» δουλικὸν δὲ τὸ, «ὲδόθη.·

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:18

„Dievu neviens nekad nav redzējis; Vienpiedzimušais Dēls, kas ir Tēva klēpī, Tas Viņu ir izskaidrojis.“ Tā kā viņš sacīja, ka „žēlastība un patiesība ir nākusi caur Jēzu Kristu“, gribēdams to pamatot, viņš saka: „Es neesmu sacījis neko neticamu. Jo Mozus nedz redzēja Dievu, tāpat kā neviens cits, nedz varēja mums sniegt par Viņu visskaidrāko un gaišu izskaidrojumu; bet, būdams kalps, viņš kalpoja tikai bauslības burta kalpošanā. Bet Kristus, būdams Dēls un Vienpiedzimušais, un būdams Tēva klēpī, ne tikai Viņu redz, bet arī visiem cilvēkiem stāsta par Viņu.“ Tātad, tā kā Viņš ir Dēls un redz Tēvu, jo ir Viņa klēpī, Viņš pamatoti deva mums žēlastību un patiesību. Bet varbūt kāds sacīs: „Kā tad šeit mēs mācāmies, ka neviens nav redzējis Dievu, bet pravietis saka: «Es redzēju Kungu»?“ Pravietis gan redzēja, bet ne pašu būtību, bet kādu līdzību un kādu parādību, cik viņš spēja redzēt. Un atkal viens redzēja vienā veidolā, cits – citā. No tā ir skaidrs, ka viņi neredzēja pašu patiesību; jo viņi nebūtu to skatījuši dažādos veidolos, kamēr tā ir vienkārša un bez veidola. Bet arī eņģeļi neredz Dieva būtību, kaut arī par viņiem saka, ka viņi redz Dieva vaigu; jo tas norāda tikai to, ka viņi vienmēr iztēlojas Dievu. Tātad vienīgi Dēls redz Tēvu un izskaidro Viņu visiem cilvēkiem. Bet, dzirdēdams par Tēva klēpi, neiedomājies par Dievu neko miesīgu. Jo, gribēdams parādīt Dēla īsteno radniecību, nešķiramību un līdzmūžību ar Tēvu, evaņģēlists pieminēja šo vārdu.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:18; Is. 6:1; Mt. 18:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Θιὸν οὐδεὶς ἑώρακε πώποτε· ὁ μονογενὴς ΥΓὸς. ὁ ὤν ἐν τοῖς κόλποις τοῦ Πατρὸς, ἐκεῖνος ἐξηγήσατο.» Ἐπειδὴ εἶπεν, ὅτι «Ἡ χάρις καὶ ἡ ἀλήθεια διὰ Ἰησοῦ Χριστοῦ ἐγένετο,» τοῦτο θέλων κατασκευάσαι, φησὶν, ὅτι Οὐδὲν ἄπιστον εἴρηκα. Ὁ μὲν γὰρΜωσῆς οὔτε Θεὸν ἑώρακεν, ὥσπερ οὐδ´ ἄλλος τις, οὔτε εἶχεν ἡμῖν ἐξήγησιν τρανεστάτην καὶ σαφῇ περε αὐτοῦ εἰπεῖν· ἀλλὰ δοῦλος ὡν, ὑπηρέτησε μόνον πρὸς τὴν τοῦ νομικοῦ γράμματος διακονίαν. Ὁ δὲ Χριστὸς, Υἱὸς ὢν καὶ Μονογενὴς, καὶ ἐν τοῖς κόλποιὧν τοῖς πατρικοῖς, οὐ μόνον αὐτὸν ὁρᾷ, ἀλλὰ καὶ πᾶσιν ἀνθρώποις ἐξηγεῖται περὶ αὐτοῦ. στε ἐπειδὴ Υίός ἐστι, καὶ τὸν Πατέρα ὁρᾷ, οἷα δὴ ἐν τοῖς κόλποις αὐτοῦ ὢν, εἰκότως τὴν χάριν καὶ τὴν ἀλήθειαν ἡμῖν ἔδωκεν. Ἀλλ´ ἐρεῖ τις ἴσως· Πῶς ἐνταῦθα μὲν μανθάνομεν, ὅτι οὐδεὶς ἑώρακε τὸν Θεὸν, ὁ δὲ προφήτης λέγει· «Εἶδον τὸν Κύριον;» Εἶδε μὲν ὁ προφήτης, ἀλλ´ οὐκ αὐτὴν τὴν οὐσίαν, ἀλλ´ ὁμοίωμά τι καὶ φαντασίαν τινὰ, ὡς ἐχώρει ἰδεῖν. Καὶ ἄλλος πάλιν ἐν ἄλλῳ τύπῳ εἶδε, καὶ ἄλλος ἐν ἄλλῳ. Ὃθεν δῆλον, ὅτι οὐκ αὐτὴν τὴν ἀλήθειαν ἔβλεπον· οὐ γὰρ ἂν ἐν διαφόροις σχήμασιν αὐτὴν ἐθεώρουν ἀπλῆν οὖσαν καὶ ἀσχημάτιστον. Ἀλλ´ οὐδὲ οἱ ἄγγελοι βλέπουσι Θεοῦ οὐσίαν, εἰ καὶ λέγονται τὸ πρόσωπον τοῦ Θεοῦ ρᾷν· τοῦτο γὰρ ἐνδεικτικόν ἐστι μόνου τοῦ φαντά. Τεσθαι ἀεὶ Θεόν. Ὁ Υἱὸς οὖν μόνος ὁρᾷ τὸν Πατέρα, καὶ ἐξηγεῖται αὐτὸν πἄσιν ἀνθρώποις. Κόλπους δὲ ἀκούων πατρικοὺς, μηδὲν ὑποπτεύσῃς σωματικὸν ἐπὶ Θεοῦ. Τὴν γὰρ γνησιότητα, καὶ τὸ ἀχώριστον, καὶ συναΐδιον δεῖξαι βουλόμενος τοῦ Υἱοῦ πρὸς τὸν Πατέρα ὁ εὐαγγελιστὴς, τούτου τοῦ ὀνόματος ἐμνήσθη. εΚαὶ αὕτη ἐστὶν ἡ μαρτυρία τοῦ Ἰωάννου, ὅτε ἀπάστειλαν οἱ Ἰουδαῖοι ἐξ Ἰεροσολύμων ἱερεῖς καὶ Λευΐτας, ἵνα ἐρωτήσωσιν αὐτόν· Σὺ τίς εἶ; Καὶ ὡμολόγησι, καὶ οὐκ ἡρνήσατο· καὶ ὡμολόγησεν, ὅτι Οὐκ εἰμὶ ἐγὼ ὁ Χριστός.» Εἶπεν ἀνωτέρω, ὅτι Ἰωάννης μαρτυρεῖ περὶ αὐτοῦ· εἶτα εἰπὼν διὰ μέσου τί ἐμαρτύρησεν ὁ Ἰωάννης περὶ τοῦ Χριστοῦ, ὅτι εῦτα - Καπροσθέν μου γέγονε,» καὶ ὅτι «Ἡμεῖς πάντες οἱ προφῆται ἐκ τοῦ πληρώματος αὐτοῦ ἐλάβομεν, » ἐπιφέρει·

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:19–20

„Un šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzalemes sūtīja priesterus un levītus, lai tie viņam jautātu: kas tu esi? Un viņš apliecināja un neliedzās, un apliecināja: es neesmu Kristus.“ Augstāk viņš sacīja, ka Jānis liecina par Viņu; tad, starplikumā pateicis, ko Jānis liecināja par Kristu – ka „[Šis] ir kļuvis pirms manis“ un ka „mēs visi, pravieši, esam saņēmuši no Viņa pilnības“, viņš piebilst: „Un šī ir Jāņa liecība.“ Kāda? Tā, ko viņš augstāk sacīja: „Viņš ir kļuvis pirms manis“ un tā tālāk; bet arī tas, ko viņš saka tālāk – „es neesmu Kristus“ –, arī tā ir Jāņa liecība. Tātad jūdi sūtīja pie Jāņa tos, kas viņiem bija ievērojamāki: priesterus un levītus, un turklāt jeruzalemiešus, lai tie, būdami saprātīgāki, ar glaimiem pierunātu Jāni atzīt sevi par Kristu. Bet ievēro viņu viltību: viņi nejautā viņam tūdaļ: „Vai tu esi Kristus?“, bet: „Kas tu esi?“ Bet viņš, zinādams viņu ļaunprātību, nesaka, kas viņš ir, bet apliecina: „Es neesmu Kristus“, raudzīdamies uz viņu nolūku un visādi vilkdams viņus uz to, lai ticētu, ka Kristus ir cits – Tas, kuru viņi uzskatīja par nenozīmīgu un nenozīmīga tēva dēlu, jo tas bija galdnieks, un no nenozīmīgas dzimtenes – Nācaretes, no kuras, kā viņi ticēja, nekas labs nevar būt. Bet par pašu Priekšteci viņiem bija augstas domas: jo viņš bija augstā priestera dēls un dzīvoja eņģelisku un gandrīz bezmiesīgu dzīvi. Tāpēc ir taisnīgi brīnīties, kā viņi tiek sapīti tieši ar to, ar ko domāja kaitēt Kristus godībai. Jo viņi jautā Jānim kā uzticamam cilvēkam, lai viņa liecība, ja viņš neatzītu Viņu par Kristu, viņiem būtu iegansts neticībai Kristum; bet tas viņiem izvērtās par pretējo. Jo viņi atrod, ka šis, kuru viņi uzskatīja par uzticamu, liecina par Kristu un nevelk godu uz sevi.

Piezīmes (1)
  1. Grieķu ἄθλου OCR, jāsaprot ἀσάρκου – „bezmiesīgu“ (kr. „почти бесплотную“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:19–20; Mt. 13:55; Jņ. 1:46

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ αὕτη ἐστὶν ἡ μαρτνρία τοῦ Ἰωάννου.» Ποία; Ἢν ἀνωτέρω εἶπεν, ὅτι Ἕμπροσθέν μου γέγονε,» καὶ τὰ λοιπά· ἀλλὰ καὶ ἃ ἐφεξῆς λέγει, ὅτι «Οὐκ εἰμὶ ὁ Χριστὸς,» καὶ ταύτα μαρτυρία Ἰωάννου εἰσίν. «Ἀπέστειλαν οὖν οἱ Ἰουδαῖοι πρὸς Ἰωάννην οὓς εἶχον κρείττονας· ἱερεῖς γὰρ καὶ Λευΐτας, καὶ τούτους Ἱεροσολυμίτας· ὡς ἂν οὐτοι, οἷα δὴ συνετώτεροι, πείσωσι τὸν Ἰωάννην διὰ κολακείας, ὁμολογῆσαι ἑαυτὸν Χριστόν. Ὃρα δὲ τὴν σκαιότητα· οὐκ ἐρωτῶσιν αὐτὸν εὐθέως· Σὺ εἶ ὁ Χριστός; ἀλλὰ, «Σὺ τίς εἶ;» Ἐκεῖνος δὲ, τὴν κακουργίαν εἰδὼς αὐτῶν, οὐ λέγει τίς ἦν, ἀλλ´ ὀμολογεῖ, ὅτι «Οὐκοείμὶ ὁ Χριστὸς,» πρὸς τὸν σκοπὸν αὐτῶν ἀποβλέπων, καὶ πανταχόθεν αὐτοὺς ἐπισπώμενος πρὸς τὸ πιστεῦσαι, ὅτι ἄλλος ἐστὶν ὁ Χριστὸς ἀ παρ´ αὐτῶν νομιζόμενος εὐτελὴς, καὶ εὐτελοῦς πατρὸς, τέκτονος γάρ· καὶ εὐτελοῦς πατρίδος, Ναζαρὰτ γάρ· ἐξ ἧς οὐδὲν ἀγαθὸν εἶναι ἐπίστευον. Ιερὶ μέντοι αὐτοῦ τοῦ Προδρόμου μεγάλην δόξαν εἶχον· πατρός τε γὰρ ἀρχιερέως ἦν, καὶ βίου ἀγγελικοῦ καὶ ἀθλου σχεδόν. Ὁθεν θαυμάσαι δίκαιον, πῶς ἐξ ὧν ᾤοντο ἐκεῖνοι βλάψαι τὴν τοῦ Χριστοῦ δόξαν, ἐκ τούτων συμποδίζονται. Ἑρωτῶσι μὲν γὰρ ὡς ἀξιόπιστον τὸν Ἰωάννην, ἵνα τῆς εἰς Χριστὸν ἀπιστίας τὴν ἐκείνου μαρτυρίαν ὑπόθεσιν ἔχωσιν, εἴπερ μὴ ὁμολογήσῃ αὐτὸν Χριστόν· τὸ δὲ εἰς τοὐναντίον περιετράπη αὐτοῖς. Τοῦτον γὰρ, ὃν εἶχον ἀξιόπιστον, εὐρίσκουσι μαρτυροῦντα περὶ Χριστοῦ, καὶ μὴ εἰς ἐαυκὸν ἕλκοντα τὴν τιμήν

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:21–23

„Un tie viņam jautāja: kas tad? Vai tu esi Elija? Un viņš saka: es neesmu. Vai tu esi tas pravietis? Un viņš atbildēja: nē. Tad tie viņam sacīja: kas tu esi, lai mēs dodam atbildi tiem, kas mūs sūtījuši? Ko tu saki par sevi? Viņš sacīja: es esmu saucēja balss tuksnesī: taisnojiet Kunga ceļu, kā sacījis pravietis Isaja.“ Viņi gaidīja, ka nāks Elija, ticēdami senai tradīcijai; tāpēc viņi viņam jautā, vai viņš ir Elija; un viņš noliedz arī to. „Vai tu esi tas pravietis?“ Viņš noliedz arī to, kaut arī bija pravietis. Kā tad viņš noliedz? Kā? Tāpēc, ka viņi nejautāja viņam: „Vai tu esi pravietis?“, bet: „Vai tu esi tas pravietis?“, uzdodami jautājumu ar artikulu, tā vietā, lai teiktu: tas gaidītais pravietis, par kuru runāja Mozus: „Pravieti jums celšot Kungs, Dievs.“ Tātad Jānis neliedza, ka ir pravietis, bet ka ir „tas pravietis“, tas gaidītais. Jo, tā kā viņi bija dzirdējuši Mozu sakām, ka celsies pravietis, viņi cerēja, ka kādos laikos šis pravietis būs. Tad viņi atkal uzstāj: „Saki tad mums, kas tu esi?“ Tad viņš tiem atbild: „Es esmu saucēja balss tuksnesī.“ Es, saka, esmu tas, par kuru ir rakstīts: „Saucēja balss tuksnesī.“ Jo, ja tu nepievienosi „par kuru ir rakstīts“, runas uzbūve izskatās nepiemērota. Bet ko saucēja? „Taisnojiet Kunga ceļu.“ Es esmu kalps, saka, un sagatavoju Kungam ceļu jūsu sirdīs. Tātad taisnojiet tās, jūs līkie un viltīgie, un nolīdziniet, lai caur jums rastos ceļš Kungam Kristum. Tad viņš ieved par liecinieku Isaju. Jo, sacījis lielas lietas par Kristu – ka Viņš ir Kungs un ka viņš pats veic kalpa un sludinātāja darbu, – viņš patveras pie pravieša. Bet varbūt kāds vārdus „Es esmu saucēja balss“ izskaidrotu tā: „Es esmu balss Kristum, kas sauc, tas ir, kas skaidri pasludina patiesību.“ Jo visi bauslības ļaudis bija ar vāju balsi, jo vēl nebija pienācis Evaņģēlija patiesības laiks; un tā arī bija Mozus vājā balss – bauslības neskaidrība un neskaidrais izteiksmes veids. Bet Kristus, būdams pati Patiesība un pasludinājis mums visu, kas ir Tēva, ir Tas, kas sauc. Tātad Jānis saka: „Es esmu balss Vārdam, kas sauc, un uzturos tuksnesī.“ Tad no jauna sākuma: „Taisnojiet Kunga ceļu.“ Jāni pamatoti sauc par balsi, jo viņš ir Kristus Priekštecis, tāpat kā balss iet pa priekšu vārdam. Piemēram, lai sacītu skaidrāk: balss ir neartikulēta elpa, kas iziet no krūtīm; bet, kad mēle to artikulē, tad tā kļūst par vārdu. Tātad vispirms balss, tad vārds; pirmais Jānis, tad Kristus – pēc atnākšanas miesā. Un Jāņa kristība ir neartikulēta, jo tajā nebija „ar Garu“; bet Kristus kristība ir artikulēta, un tai nav nekā no ēnas un priekštēla, jo tā ir „ar Garu“.

Piezīmes (2)
  1. „Tas pravietis“ – grieķu tekstā ar artikulu (ὁ προφήτης); sal. 5. Moz. 18:15.
  2. Mozus „vājā balss“ (ἰσχνόφωνος) – 2. Moz. 4:10 (LXX).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:21–23; Mal. 4:5; 5. Moz. 18:15; Is. 40:3; 2. Moz. 4:10; Mt. 3:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ ἠρώτησαν αὐτόν· Τί οὖν; Ἡλίας εἶ σύς Καὶ λέγει· Οὐκ εἰμί. Ὁ προφήτης εἰ σύς Καὶ ἀπεκρίθη · Οὔ. Εἶπον οὗν αὐτῷ· Τίς εἶ, ἵνα ἀπόκρισιν δῶ μεν τοῖς πέμψασιν ἡμᾶς; Τί λέγεις περὶ σεαυτοῦ· Ἕφη· Ἐγὼ φωνὴ βοῶντος ἐν τῇ ἐρήμῳ· Εὐθύνατε τὴν ὁδὸν Κυρίου, καθὼς εἶπεν Ἡσαϊας ὁ προφήτης.» Τὸν Ἠλίαν προσεὸόκων ἥξειν, ἀρχαίᾳ παραδόσει πειθόμενοι· διὸ ἐρωτῶσιν αὐτὸν εἰ ἔστιν Ἡλίας· καὶ νεῖται οὖν καὶ τοῦτο. «Ὁ προφήτης εἶ σύς» Ἀρνεῖται καὶ τοῦτο, καίτοι γε προφήτης ἠν. Πῶς οὖν ἀρνεῖται; Πῶς; Ὅτι οὐκ ἠρώτησαν αὐτὸν, Προφήτης εἶ σύ; ἀλλ’, «Ὁ προφήτης εἶ;» μετὰ τοῦ, «ὁ,» ἄρθρου ποιησάμενοι τὴν ἐρώτησιν, ἀντὶ τοῦ, ἐκεῖνος ὁ προφήτης ὁ προσδοκώμενος, ὃν εἶπε Μωσῆς, ὅτε ΠΙροφήτην ὑμῖν ἀναστήσει Κύριος ὁ Θεός.» Οὐκ ἠρνήσατο οὖν ὁ Ἰωάννης τὸ προφήτης εἶναι, ἀλλὰ τὸ, «ὁ προφήτης,» ἐκεῖνος ὁ προσδοκώμενος. Ἐπεὶ γὰρ ἤκουσαν Μωσέως εἰπόντος, ὅτι προφήτης ἀναστήσεται, ἤλπιζον κατά τινας καιροὺς γενήσεσθαι ταῆτον τὸν προφήτην. Εἶτα πάλιν ἐπίκεινται· Εἰπὲ σῆν ἡμῖν, τίς εἶ; Τότε ἀποκρίνεται αὐτοῖς· «Ἐγὼ φωνὴ βοῶντρς ἐν τῇ ἐρήμῳ.» Ἐγὼ, φησὶν, εἰμὶ, περὶ οὗ γέγραπται· «Φωνὴ βοῶντος ἐν τῇ ἐρήμῳ.. Εἰ μὴ γὰρ προσθήσεις τὸ, «περὶ οὖ γέγραπται, » ἀτοπός τις φαένεται ἡ τοῦ λόγου σύνταξις. Τί δέ βοῶντος; «Εὐθύνατε τὴν ὀδὸν Κυρίου.» Δοῦλος, φησὶν, εἰμὶ, καὶ προοδοποιῶ τῷ Κυρίῳ τὰς καρδίας μῶν. Εὐθύνατε οὖν ταύτας, οἱ σκολιοὶ καὶ δόλιοι. καὶ ὁμαλίσατε, ὥστε ὁδὸν γενέσθαι τῷ Κυρίῳ Χριστῷ δι´ ὑμῶν. Εἴτα ἐπεισάγει τὸν Ἡσαϊαν μάρτυρα. Μεγάλα γὰρ εἰπών περὶ τοῦ Χριστοῦ, ὅτι Κύριός ἐστι, καὶ ὅτι αὐτὸς δούλου καὶ κήρυκος ἔργον μεταχειρίζεται, καταφεὔγει ἐπὶ τὸν προφήτην. Τάχα δ´´ ἄν τις τὸ, «Ἑγὼ φωνὴ βοῶντος,» οὕτως ἑρμηνεύσειεν, βτι Ἐγώ εἰμι φωνὴ τοῦ Χριστοῦ τοῦ βοῶντος, τουτέστι, τοῦ τὴν ἀλήθειαν τρανῶς διαγγέλλοντος. Οἱ μὲν γὰρ τοῦ νόμου πάντες ἰσχνόφωνοι, οἰα μὴ τῆς. ἀληθείας τοῦ Εὐαγγελίου καιρὸν ἐχούσης· καὶ τοῦτο ἦν ἄρα τὸ ἰσχνόφωνον τοῦ Μωσέως, τὸ τοῦ νόμου· ἀτράνωτον καὶ ἀσαφές. Ὁ δὲ Χριστὸς οἷα δὴ αὐτοαλήθεια ὢν, καὶ πάντα ἡμῖν ἀπαγγείλας τὰ τοῦ Πατρὸς, βοῶν ἐστιν. Ὁ τοίνυν Ἰωάννῃς φησίν· Ἐγώ εἰμι ἡ φωνὴ τοῦ Λόγου τοῦ βοῶντος, ἐν τῇ ἐρήμῳ διάγων. Εἶτα ἀπ´ ἄλλης ἀρχῆς· «Εὐθύνατε τὴν ὀδόν ποῦ Κυρίου.» Εἰκότως λέγεται φωνὴ ὁ Ἰωάννης, ὡς Πρόδρομος ὢν τοῦ Χριστοῦ, ὥσπερ καὶ ἡ φωνὴ προτρέχει τοῦ λόγου· οἷον, ἵνα σαφέστερον εἴπω, φωνὴ μέν ἐστιν πνεῦμα ἀδιάρθρωτον, ὃ ἐκ τοῦ θώρακος ἔξξεισιν· ὅταν δὲ ὑπὸ τῆς γλώττης διαρθρωθῇ, τότε γίνεται λόγος. Πρῶτον οὓν ἡ φωνὴ, εἰτα ὁ λόγος· πρότερος Ἰωάννης, εἶτα Χριστὸς κατὰ τὴν ἐν σαρκὶ παρουσίαν. Καὶ τὸ μὲν τοῦ Ἰωάννου βάπτισμα, ἀδιάρθρωτον· οὐ γὰρ εἶχε τὸ, «ἐν Πνεύματι·» τὸ δὲ τοῦ Χριστοῦ, διηρθρωμένον, καὶ οὐδὲν τοῦ σκιώδους καὶ τυπικοῦ ἔχον· «ἐν Πνεύματι» γάρ.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:24–25

„Un sūtītie bija no farizejiem; un tie viņam jautāja un viņam sacīja: kāpēc tad tu kristī, ja tu neesi nedz Kristus, nedz Elija, nedz tas pravietis?“ Tā kā ar glaimiem viņi nespēja viņu sagūstīt, viņi biedē ar bargākiem un pārmetošākiem vārdiem, lai viņš sacītu, ko viņi gribēja, un atzītu sevi par Kristu, sacīdami: „Kāpēc tad tu kristī?“ – kas tev ir devis tik lielu varu? Bet, cik no šiem vārdiem redzams, viņi uzskatīja, ka viens ir Kristus un cits – gaidītais pravietis. Jo viņi saka: „Ja tu neesi nedz Kristus, nedz tas pravietis“, domādami, ka Kristus ir viens un pravietis – cits, un to zinādami nepareizi. Jo tas pravietis ir pats Kristus un mūsu Dievs. Bet to visu viņi teica, kā es sacīju, lai piespiestu viņu atzīt sevi par Kristu; drīzāk, ja vajag sacīt patiesāk, viņi viņam jautā, apskauzdami viņa godību. Tāpēc viņi arī neapjautājas, vai viņš ir Kristus, bet: „Kas tu esi?“, it kā sacīdami: „Kas tu esi, kas ķeries pie tik liela darba – kristīt un šķīstīt tos, kas grēksūdzi dara?“ Jo man šķiet, ka jūdi negribēja, lai arī Jānis daudzu acīs šķistu Kristus, bet no skaudības un nenovīdības viņam jautāja: „Kas tu esi?“ Tātad visnolādētākie ir jūdi, kas pieņēma kristītāju, bet pēc tam, kad bija kristīti, izturējās nepateicīgi – patiesi odžu dzimums.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:24–25; Mt. 3:7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ οἱ ἀπεσταλμένοι ἦσαν ἐκ τῶν Φαρισαίων· καὶ ἠρώτησαν αὐτὸν, καὶ εἶπον αὐτῷ· Τί οὖν βαπτίζεις, εἰ σὸ οὐκ εἶ ὁ Χριστὸς, οὔτε Ἡλίας, οὔτε ὁ προφήτης» Ἐπειδὴ διὰ κολακείας οὐκ ἠδύναντο αὐτὸν ἑλεῖν, διὰ σκληροτέρων καὶ ἐπιπληκτικωτέρων λόγων ἐκφοβοῦσιν· ἵνα εἴπῃ ὃ ἥθελον, καὶ ὁμολογήσῃ ἑαυτὸν Χριστὸν, «Τί οὖν βαπτίζεις;» λέγοντες · τίς σοι τοσαύτην ἐξουσίαν ἔδωκεν; Ὅσον δὲ ἐκ τοῦ λόγου τούτου, δείκνυται, ὅτι ἄλλον εἶναι ἐνόμιζον τὸν Χριστὸν, καὶ ἄλλον τὸν προσδοκώμενον προφήτην. Λέγουσι γάρ· «Εἰ σὺ οὐκ εἶ ὁ Χριστὸς, οὕτε ὁ προφήτης·» ἕτερον νοοῦντες τὸν Χριστὸν εἶναι, καὶ ὅλλον τὸν προφήτην, κακῶς εἰδότες. Ὁ γὰρ προφήτης αὐτά- ἐστιν ὁ Χριστὸς καὶ Θεὸς ἡμῶν. Ταῦτα δὲ πάντα ἔλεγον, ὡς ἔφην, ὡς ἂν καταναγκάσωσιν ὁμολογῆσαι ἑαυτὸν Χριστόν· μᾶλλον δὲ, εἰ χρὴ τὸ ἀληθέστεοον εἰἘεῖν, ὡς βασκαίνοντες αὐτοῦ τῆς δόξης, ἐρωτῶσιν αὐ τόν. Διὸ οὐδὲ πυνθάνονται, εἰαὐτός ἐστιν ὁ Χριστὸς, ἀλλὰ, «Σὺ τίς εἶ;» ὡσανεὶ λέγοντες· Τίς εἶ σὸ ὁ τηλικούτῳ ἔργῳ ἐπιχειρῶν, τῷ βαπτίζειν καὶ καθαίρειν τοὺς ἐξομολογουμένους; Καὶ γάρ μοι φαίνονται οἱ Ἰουδαῖοι θέλοντες μηδὲ τὸν Ἰωάννην δόξαι παρὰ τοῖς πολλοῖς Χριστὸν, ἀλλ´ ἀπὸ φθόνου καὶ βασκανίας ἐρωτᾷν κὐτόν· «Σὺ τίς εἶ;» Καταρατώτατοι τοίνυν, οἱ βαπτίζοντα ὑποδεχόμενοι, μεθ´ ὃ δὲ βαπτισθῶσιν, ἀγνωμονοῦντες, ὄντως γεννήματα ἐχιδνῶν οἱ Ἰουδαῖοι.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:26–27

„Jānis tiem atbildēja, sacīdams: es kristīju ar ūdeni; bet jūsu vidū stāv Tas, ko jūs nepazīstat; Viņš ir Tas, kas nāk pēc manis, kas ir kļuvis pirms manis, kuram es neesmu cienīgs atraisīt Viņa kurpju siksnu.“ Redzi gan svētā lēnprātību, gan patiesīgumu: lēnprātību – jo viņš nesaka tiem nekā skarba, kaut arī tie bija ļaunprātīgi; patiesīgumu – jo viņš ir drosmīgs Kristus godības liecinieks un neslēpj Kunga godību, lai pats sev iegūtu slavu, bet apliecina: „Es gan kristīju ar nenozīmīgu kristību – jo tikai ar ūdeni, kam nav grēku piedošanas, bet kas iepriekš sagatavo uzņemt garīgo kristību, kas dāvā grēku piedošanu.“ „Bet jūsu vidū stāv Tas, ko jūs nepazīstat“; jo Kungs, sajaucies ar ļaužu pūli, palika nepazīts – kas Viņš ir un no kurienes. Bet varbūt kāds teiktu, ka Kungs farizeju vidū stāvēja arī citādā veidā, bet tie Viņu nepazina. Jo, tā kā tie it kā rūpīgi pētīja Rakstus, bet tajos tika pasludināts Kungs, Viņš bija viņu vidū, tas ir, viņu sirdīs, bet tie Viņu nepazina, jo nesaprata Rakstus, kaut arī tos turēja sirdīs. Vai varbūt arī tāpēc, ka Kungs bija Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, Viņš stāvēja farizeju vidū, gribēdams tos salīdzināt ar Dievu, bet tie Viņu nepazina. Bet viņš pastāvīgi atkārto: „Tas, kas nāk pēc manis“, rādīdams, ka viņa kristība nav pilnīgu darošā, bet ceļu sagatavojošā garīgajai kristībai. Bet „ir kļuvis pirms manis“ – tā vietā, lai teiktu: godājamāks, slavenāks, un tik ļoti, ka es netieku pieskaitīts pat pēdējiem no Viņa kalpiem; jo atraisīt kurpi ir viszemākā kalpošana. Bet es esmu izlasījis pie kāda no svētajiem šādu izskaidrojumu: kurpe visur tiek saprasta kā grēcinieku miesa, kas ir pakļauta iznīcībai, bet siksna jeb saite – kā grēku saite. Tātad Jānis pārējiem, tiem, kas nāca pie viņa un sūdzēja grēkus, spēja atraisīt grēku siksnu – jo viņi nāca pie viņa, savu grēku saitēm sasieti, – un, aicinādams viņus uz atgriešanos, viņš sagatavoja viņiem ceļu uz to, lai pavisam nomestu šo siksnu un grēcīgo kurpi; bet pie Kristus, neatrazdams siksnu jeb grēka saiti, viņš pamatoti arī nevarēja to atraisīt. Jo kā gan to, ko viņš neatrada? „Jo Viņš nav darījis grēku, un viltība nav atrasta Viņa mutē.“ Bet kurpe ir Kunga atnākšana pie mums, bet tās siksna – iemiesošanās veids un tas, kā Dieva Vārds tika saistīts ar miesu. Tātad šo veidu atraisīt nav iespējams; jo kas gan var atraisīt, kā Dievs tika saistīts ar miesu?

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:26–27; 1. Tim. 2:5; Jņ. 5:39; 1. Pēt. 2:22; Is. 53:9

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπκοίθη αὐτοῖς ὁ Ἰωάννης λέγων· Ἐγὼ βαπτίζω ἐν ὕδατι· μέσος δὲ ὑμῶν ἕστηκεν, ὃν ὑμεῖς οὐκ οἴδατε· αὐτός ἐστιν ὁ ὀπίσω μου ἑρχόμενος, ὃς ἔμπροσθέν μου γέγονεν, οὗ οὐκ εἰμὶ ἄξιος, ἵνα λύσω αὐτοῦ τὸν ἱμάντα τοῦ ὑποδήματος.» Ἵδε καὶ τὴν πραότητα τοῦ ἁγίου, καὶ τὴν ἀλήθειαν· τὴν μὲν, ὅτι οὐδὲν πρὸς αὐτοὺς τραχὺ φθέγγεται, καίτοι ἐπηρεαστὰς ὄντας· τὴν δὲ ἀλήθειαν, ὅτι μάρτυς ἐστὶ τῆς τοῦ Χριστοῦ δόξης εὐπαῤῥησίαστος· καὶ οὐκ ἀποκρύπτε. ται τὴν δόξαν τοῦ Κυρίου, ἑαυτῷ περιποιούμενος εθκλειαν, ἀλλ´ ὁμολογεῖ, ὅτι Ἐγὼ μὲν βαπτίζω εὐτελὲς βάπτισμα· ἐν ὕδατι γὰρ μόνῳ, οὐκ ἄφεσιν ἀμαρτιῶν ἔχοντι, ἀλλὰ προπαρασκευάζοντι εἰς τὸ δέξασθαι τὸ πνευματικὸν βάπτισμα, τὸ τὴν ἄφεσιν τῶν ἁμαρτιῶν δωρούμενον. «Μέσος δὲ ὑμῶν ἔστηκεν, ὃν ὑμεῖς οὐκ οἴδατε·» ἀναμεμιγμένος γὰρ τῷ πλήθει ὁ Κύριος, ἠγνοεῖτο τίς εἴη καὶ πόθεν. Τάχα δ´ ἄν τις εἴποι, ὅτι καὶ κατ´ ἄλλον τρόπον μέσος ἵστατο τῶν Φαρισαίων ὁ Ιύριος, ἀλλ´ ἠγνόουν αὐτόν. Ἐπεὶ γὰρ αὐτοὶ τὰς Γραφὰς ἐδόκουν ἐκμελετᾷν, ἐν δὲ ταύταις κατηγγέλλετο ὁ Κύριος, μέσος αὐτῶν ἦν, τουτέστιν, ἐν ταῖς καρδίαις αὐτῶν, ἀλλ´ ἠγνόουν αὐτὸν, οἷα μὴ νοοῦντες τὰς Γραφὰς, εἰ καὶ ἐν ταῖς καρδίαις ταύτας εἶχον. Μή ποτε δὲ καὶ καθὸ μεσίτης Θεοῦ καὶ ἀνθρώπων ἦν ὁ Κύριος, μέσος ἵστατο τῶν Φαρισαίων, ἀποκαταλλάξαι θέλων αὐτοὺς τῷ Θεῷ, ἀλλ´ ἠγνόουν αὐτόν. Συνεχῶς δὲ τίθησι τό· «Ὁ ὀπίσω μου ἐρχόμενος·» δεικνύων, ὅτι οὐ τελειωτικόν ἐστι τὸ αὐτοῦ βάπτισμα, ἀλλὰ προοδοποιητικὸν τοῦ πνευματικοῦ βαπτίσματος. Τὸ δέ, «Ἔμπροσθέν μου γέγονεν, » ἀντὶ τοῦ, ἐντιμότερος, ἐνδοξότερος, καὶ τοσοῦτον, ὥστε οὐδὲ ἐν τοῖς ἐσχάτοις τῶν αὐτοῦ δούλων καταριθμεῖσθαί με· τὸ γὰρ λύειν τὸ ὑπόδημα τῆς ἐσχάτης διακονίας ἐστίν. Οἶδα δὲ παρά τινι τῶν ἁγίων τοιαύτην ἀναγνοὺς ἐξήγησιν· Τὸ ὑπόδημα εἰς τὴν τῶν ἁμαρτωλῶν σάρκα, καὶ τῇ φθορᾷ ὑποκειμένην,, λαμβάνεται πανταχοῦ· ὁ δὲ ἱμὰς, ἤτοι ὁ λῶρος, εἰς τὸν δεσμὸν τῶν ἁμαρτιῶν. Ὁ τοίνυν Ἰωάννης ἐν μὲν τοῖς ἄλλοις, τοῖς ἐκπορευομένοις πρὸς αὐτὸν καὶ ἐξομολογουμένοις, ἴσχυε λύειν τὸν ἱμάντα τῶν ἁμαρτιῶν · σειραῖς γὰρ τῶν οἰκείων ἀμαρτιῶν σφιγγόμεοι ἐξήρχοντο πρὸς πὐτόν· καὶ διὰ τοῦ εἰς μετάνοιαν αὐτοῖνς παρακαλεῖν. προωδοποίει αὐτοῖς εἰς τὸ καὶ ελείως ἀποβαλέσθαι τὸν ἱμάντα τοῦτον, καὶ τὸ ἀμαρπωλὸν ὑπόδημα· ἐπὶ δὲ Χριστοῦ, ἱμάντα μὴ εὑρίσκων, ἤτοι σύνὸεσμον ἀμαρτίας, εἰκότως οὐδὲ λύειν αὐτὸν ἐδύνατο. Πῶς γὰρ, ὃν οὐχ εὖρισκεν; «Ἀμαρτίαν γὰρ οὐκ ἐποίησεν, οὐδὲ εὐρέθη ἐν τῷ στόματι αὐτοῦ δόλος.» Ὑπόδημα δὲ ἡ παρουσία τοῦ Κυρίου ἡ εἰς ἡμᾶς· ἱμὰς δὲ αὐτῆς, ὁ τρόπος τῆς σαρκώσεως, καὶ τοῦ πῶς συνεδέθη τῷ σώματι ὁ Λόγος τοῦ Θεοῦ Τοῦτον οὖν τὸν τρόπον λύεν ἀδύνατον· τές γὰρ δύναται λῆσαι πῶς συνεδέθη τῷ σώματι Θεός;

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:28

„Tas notika Betānijā viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja.“ Kāpēc viņš sacīja: „Tas notika Betānijā“? Lai parādītu lielā sludinātāja drosmi – ka viņš to sludināja par Kristu nevis mājā, nedz kaktā, bet, Jordānu sasniedzis, ļaužu pūļa vidū. Bet jāzina, ka precīzie noraksti satur: „Betabarā“; jo Betānija ir nevis viņpus Jordānas, bet kaut kur netālu no Jeruzalemes.

Piezīmes (1)
  1. Betabara (Βηθαβαρά) – lasījums daļā rokrakstu; Betānija pie Jeruzalemes – Jņ. 11:18.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:28; Jņ. 11:18

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταῦτα ἐν Βηθανίᾳ ἐγένετο περαν τοῦ Ἰορδάνου, Κπου ἦν Ἰωάννης βαπτίζων. Τίνος ἕνεκεν εἶπεν, ἄτι «Ταῦτα ἐν Βηθανίᾳ ἐγένετο;» Ἵνα δείξῃ τὴν παῤῥησίαν τοῦ μεγάλου κήρυκος, ὅτι οὐκ ἐν οἰκία, αὐδὲ ἐν γωνίᾳ, ἀλλὰ τὸν Ἰορδάνην καταλαβὼν, ἐν μέσῳ πλήθους ταῦτα περὶ Χριστοῦ ἀνεκήρυττε. Χρὴ δὲ γινώσκειν, ὅτι τὰ ἀκριβῆ τῶν ἀντιγράφων, «ἐν Bηθαβαρᾷ,» ἔχει· ἡ γὰρ Πηθανία οὐχὶ πέραν τοῦ Ἰορδάνου, ἀλλ´ ἐγγύς που τῶν Ἱεροσολύμων ἐστίν.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:29

„Nākamajā dienā viņš redz Jēzu nākam pie sevis un saka: redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.“ Kungs pastāvīgi nāk pie Priekšteča. Kāpēc? Noteikti tāpēc, ka Viņš arī pats tika Jāņa kristīts kā viens no daudziem; lai daži nedomātu, ka Viņš tika kristīts tāpat kā citi, būdams vienlīdz vainīgs grēkos, Kristītājs, gribēdams labot šīs aizdomas, saka: „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.“ Jo ir acīm redzams, ka Tas, kas ir tik šķīsts, ka nes un iznīcina pat citu grēkus, nebūtu pieņēmis grēksūdzes kristību līdzīgi pārējiem. Bet izpēti man arī šos vārdus: „Redzi, Dieva Jērs“; vārdi ir it kā tādiem, kas ilgojās redzēt Isajas sludināto jēru. Redzi, saka, Jērs, kuru meklē, – tas Jērs, lūk, ir klāt. Jo ir ticams, ka daudzi, kas bija rūpīgi pētījuši Isajas pravietisko grāmatu, meklēja, kas gan varētu būt tas jērs. Tātad Jānis Viņu parāda; un viņš nesacīja „jērs“, bet „tas Jērs“. Jo ir gan daudzi jēri, tāpat kā arī daudzi svaidītie; bet patiesais Jērs, ko priekštēloja Mozus un sludināja Isaja, ir Šis. Bet par Dieva Jēru Kristus tiek saukts vai nu tāpēc, ka Dievs pieņēma Kristus nāvi mūsu pestīšanai, vai tāpēc, ka Dievs Viņu nodeva par mums nāvē. Kā mēs mēdzam sacīt: „Šis ir tā un tā upuris“, tā vietā, lai teiktu: tas un tas to pienesa, – tā arī Kungs tiek saukts par Dieva Jēru, jo Dievs un Tēva mīlestības pret mums dēļ Viņu nodeva nokaušanai par mums. Bet viņš nesacīja „kas nesa grēku“, bet „kas nes“; jo Viņš katru dienu nes mūsu grēkus – vienus caur kristību, citus caur atgriešanos. Un jēri, kas tika upurēti Vecajā Derībā, pilnīgi neiznīcināja nevienu grēku; bet Šis nes visas pasaules grēku, tas ir, iznīcina, izņem no vidus. Bet kāpēc viņš nesacīja „grēkus“, bet „grēku“? Varbūt viņš, sacīdams „grēku“, runāja vispārīgi, tāpat kā mēs mēdzam sacīt, ka cilvēks ir atkritis no Dieva, tā vietā, lai teiktu: visa cilvēce; tā arī šeit, sacīdams „grēku“, viņš norādīja visus grēkus. Bet varbūt, tā kā cilvēks, nepaklausījis Dievam, nogāzās kaislībās, pasaules grēks bija nepaklausība, kuru Kungs izņēma no vidus, kļūdams paklausīgs līdz nāvei un ar pretējo dziedinādams pretējo.

Piezīmes (1)
  1. „Svaidītie“ (χριστοί) – Vecajā Derībā svaidīti ķēniņi un priesteri.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:29; Is. 53:7; 2. Moz. 12:3–13; Rom. 8:32; Fil. 2:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τῇ ἐπαύριον βλέπει τὸν Ἰησοῦν ἐρχόμενον πρὸς αὐτὸν, καὶ λέγει· Ἵδε ὁ ἀμνὸς τοῦ Θεοῦ, ὁ αἴρων τὴν ἁμαρτίαν τοῦ κόσμου.» Συνεχῶς ὁ Κύριος ἔρχεται πρὸς τὸν Πρόδρομον· τίνος ἕνεκενς Ἢ πάντως ἐσειδὴ ὡς εἶς τῶν πολλῶν ἐβαπτίσθη καὶ αὐτὸς ὑπὸ Ἰωάννου, Γνα μὴ νομίσωσί τινες, ὅτι ὡς ἁμαρτίαις ἔνοχος ὤν ἐπίσης, τοῖς ἄλλοις ἐβαπτίσατο, ταύτην τὴν ὑπόνοιαν διορθώσασθαι βουλόμενος ὁ Βαπτιστὴς, φησίν· «Ἱδεὁ ἀμνὸς τοῦ Θεοῦ, ὁ αἴρων τοῦ κόσμου τὴν ἁμαρτίαν.» Ὁ γὰρ οὕτω καθαρὸς ὥστε καὶ τὰ τῶν ἄλλων ἀμαρτήματα αἴρειν καὶ ἀφανίζειν, πρόδηλον, ὅτι οὐκ ἂν τὸ τῆς ἐξομολογήσεως βάπτισμα ἔπίσης τοῖς ἄλλοις ἐδάξατο. Ἐξέτασον δέ μοι καὶ τὸ ῥητόν· «Ἵδε ὁ ἀμνὸς τοῦ Θεοῦ,» ὡς πρὸς ἐπιθυμοῦντας ἰδεῖν τὸν ὑπὸ τοῦ Ἡσαίου κηρυττόμενον ἀμνὸν, ῤ λόγος ἐστίν. Ἴδε ὁ ἀμνὸς, φησὶν, ὁ ζητούμενος, ἐκεῖνος ὁ ἀμνὸς ἱδοὺ πάρεστιν. Εἰκὸς γὰρ, πολλοὺς τῇ προφητικῇ τοῦ Ἡσαίου βίβλῳ ἐμμελετήσαντας, ζητεῖν τίς ἂν εἴη ὁ ἀμνός. Ὁ τοίνυν Ἰωάννης ὑποδείκνυσιν αὐτόν· οὐκ εἶπε δέ, ἀμνὸς, ἀλλ´, «ὁ ἀμνός.» Πολλοὶ μὲν γὰρ ἀμνοὶ, ὥσπερ καὶ πολλοῖ Χριστοί· ἀλλ´ ὁ ἀληθινὸς ἀμνὸς ὁ παρὰ Μωσῇ τυπούμενος, καὶ παρὰ Ἡσαὶου κηρυττόμενος, οὗτός κστι. Τοῦ Θεοῦ δὲ λέγεται ἀμνὸς ὁ Χριστὸς, εἴτε τοῦ βεοῦ ὡς προσδεξαμένου τὸν ἐπὶ σωτηρίᾳ ἡμῶν θάνατον τοῦ Χριστοῦ, εἴτε ὡς τοῦ Θεοῦ δόντος αὐτὸν ὑπὲρ ἡμῶν εἰς θάνατον. Ὢσπερ εἰώθαμεν λέγειν· Τέδε τὸ θῦμα τοῦ δεῖνός ἐστιν, ἀντὶ τοῦ· Ὁ δεῖνα τοῦτο προσήγαγεν· οὕτως οὖν καὶ ὁ Κύριος λέγεται ὰμνὸς τοῦ Θεοῦ, ὡς τοῦ Θεοῦ. καὶ Πατρὸς διὰ τὴν πρὸς ἡμᾶς ἀγάπην δόντος αὐτὸν εἰς σφαγὴν ὑπὲρ ἡμῶν. Οὐκ εἶπε δὴ, ὁ ἄρας τὴν ἀμαρτίαν, ἀλλ´, «ὁ αἴρων·» καθ´ ἐκάστην γὰρ αἴρει τὰς ἀμαρτίας ἡμῶν, τὰς μὲν διὰ τοῦ βαπτίαματος, τὰς δὲ διὰ μετανοίας. Καὶ οἱ μὲν θυόμενοι ἐν τῇ Παλαιᾷ ἀμνοὶ, αὐδενὸς ἁμαρτίας παντελῶς ἐξηφάνιζον· οὗτος δὲ ποῦ κόσμου παντὸς τὴν ἁμαρτίαν αἴρει, τουτέστιν ἀφανίζει, ἐκ μέσου ποιεῖ. Τίνος δὲ ἕνεκεν οὐκ εἶπεν, μαρτίτς· ἀλλ’, «ἀμαρτίαν·» Τάχα μὲν καὶ διὰ ποῦ «ἀμαρτίαν,» εἰπεῖν, καθελικῶς εἶπεν, ὥσπερ κἰάθαεν λέγειν, ὅτι ἀπέστη ὁ ἄνθρωπος, ἀντὶ τοῦ, πᾶσα ἡ ἁνθρωπότης ἀπὸ Θεοῦ· οὕτως οὖν κἀνταῦθα τὴν ἁμαρτίαν εἰπὼν, πάσας τὰς ἁμαρτίας ἐδήλωσεν· τάχα δὲ, ἐπεὶ παρακούσας ὁ ἄνθρωπος τοῦ Θεοῦ, εἰς τὰ πάθη ἐξετραχηλίσθη, ἡ ἀμαρτία τοῦ κόσμου ἡ παρακοὴ ἦν, ἡν ἐκ μέσου ἦρεν ὁ Κύριος, γενόμενος ὑπήκοος μέχρι θανάτου, καὶ τὸ ἐναντίον τῳ ἐναντίῳ ἰασάμενος.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:30

„Šis ir Tas, par kuru es sacīju: pēc manis nāk vīrs, kas ir kļuvis pirms manis, jo Viņš bija pirms manis.“ Augstāk Jānis tiem, kas bija atnākuši no farizejiem, sacīja: „Jūsu vidū stāv Tas, ko jūs nepazīstat, kas ir kļuvis pirms manis“; bet tagad viņš arī rāda Viņu ar pirkstu un atklāj tiem, kas Viņu nepazīst. Šis ir Tas, par kuru es liecināju, saka viņš farizejiem, ka Viņš „ir kļuvis pirms manis“, tā vietā, lai teiktu: ievērojamāks un godājamāks par mani. Kāpēc? „Jo Viņš bija pirms manis.“ Klausies, Ārij: viņš nesacīja: „Viņš tika radīts pirms manis“, bet: „jo Viņš bija“. Klausies arī tu, Samosatieša biedrība: Kungs nesāka pastāvēt no Marijas, bet bija pirms Priekšteča pēc Savas esamības pirms mūžiem. Jo, ja, kā jūs pļāpājat, Kungs sāka pastāvēt no Marijas, kā Viņš bija pirms Priekšteča? Jo šis taču acīm redzami ir sešus mēnešus vecāks par Kungu pēc dzimšanas miesā. Bet Kungs tiek saukts par vīru varbūt arī pilnīgā vecuma dēļ – jo Viņš tika kristīts trīsdesmit gadu vecs; bet varbūt arī tāpēc, ka Viņš ir katras dvēseles vīrs un Baznīcas Līgavainis. „Jo es jūs esmu saderinājis,“ saka Pāvils, „lai jūs pievestu vienam vīram“ – protams, Kristum. Tātad Priekštecis saka: „Es esmu līgavas vedējs un starpnieks, bet pēc manis nāk vīrs. Jo es velku dvēseles uz ticību Kristum, bet Viņš ir vīrs, kas ar tām tiks saderināts.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:30; Lk. 3:23; 2. Kor. 11:2; Jņ. 3:29

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὗτάς ἐστι περὶ οὗ ἐγὼ εἶπον· Ὁπίσω μου ἔρχεται ἀνὴρ, ὃς ἄμτροσθέν μου γέγονεν, ὅτι πρῶτός μου ἦν.» Ἄνω μὲν τοῖς ἀπὸ τῶν Φαρισαίων ἐλθοῦσιν ὁ Ἰωάννης ἔλεγεν, ὅτι «Μέσος ὑμῶν ἔστηκεν, ὃν ἐμεῖς οὐκ οἴδατε, ὃς ἔμπροσθέν μου γέγονε·» νῦν δὲ καὶ δακτυλοδεικτεῖ αὐτὸν, καὶ ἐμφανίζει τοῖς ἀγνοοῦσιν. Οὗτος ἐκεῖνός ἐστι περὶ οὗ ἐμαρτύρουν, Φησὶ πρὸς τοὺς Φαρισαίους, ὅτι ἔμπροσθέν μου γέγονεν, ἀντὶ τοῦ, ἐπισημότερός μου καὶ ἐντιμότερος. Διατί; «Ὅτι πρῶτός μου ἦν.» Ἄκουε, Ἄρειε, οὐκ αῖπεν, ὅτι Πρῶτός μου ἐκτίσθη, ἀλλ´ «ὅτι ἧν,» Ἄνους καὶ ἡ τοῦ Σαμοσατέως φατρία, ὅτι οὐκ ἀπὸ Μαρίας ἤρξατο τοῦ εἶναι ὁ Κύριος, ἀλλὰ πρῶτος ἦν τοῦ Προδρόμου, κατὰ τὴν προαιώνιον ὕπαρξιν. Ἐπεὶ ἐὰν, ὡς ὑμεῖς φλυαρεῖτε, ἀπὸ Μαρίας ἀρχὴν ἔλαβε τοῦ εἶναι ὁ Κύριος, πῶς ἦν πρῶτος τοῦ Προδρόμου· Δὗτος γάρ τοι προδήλως ἓξ μησὶ προτερεῖ τοῦ Κυρίσυ κατὰ τὴν ἐν σαρκὶ γέννησιν. Ἀνὴρ δὲ λέγεται ὁ Κύριος, τάχα μὲν καὶ διὰ τὸ τῆς ἡλικίας τέλειον· τρια. κονταετὴς γὰρ ἐβαπτίσατο· τάχα δὲ καὶ ὠς πάσης ψυχῆς ἀνὴρ, καὶ τῆς Ἐκκλησίας νυμφίος. «Ἡρμοσάμην γὰρ, φησὶν ὁ Παῦλος, ὑμᾶς ἐνὶ ἀνδρὶ παραστῆσαι, » τῷ Χριστῷ δηλαδή. φησὶν οὗν ὁ Πρόδρομος, ὅτι Ἐγὼ μέν εἰμι ὁ νυμφαγωγὸς καὶ προξενητής· ἔρχεται δὲ ὀπίσω μου ὁ ἀνήρ. Ἐγὼ γὰρ ἐφέλκομαι τὰς ψυχὰς πρὸς τὴν εἰς Χριστὸν πίστιν· αὐτὸς δέ ἐατιν ὁ ἀνὴρ, ὁ ταύταις μέλλων ἄρμοσθῆναι.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:31–33

„Un es Viņu nepazinu, bet, lai Viņš taptu zināms Israēlam, tāpēc es esmu nācis kristīt ar ūdeni. Un Jānis liecināja, sacīdams: es redzēju Garu nolaižamies no debesīm kā balodi, un tas palika uz Viņa. Un es Viņu nepazinu; bet Tas, kas mani sūtīja kristīt ar ūdeni, Tas man sacīja: uz kuru tu redzēsi Garu nolaižamies un paliekam uz Viņa, Tas ir Tas, kas kristī ar Svēto Garu. Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Šis ir Dieva Dēls.“ Tā kā Priekštecis bija Kunga radinieks – jo eņģelis saka Jaunavai: „Redzi, tava radiniece Elizabete ir ieņēmusi“ –, lai kāds neiedomātos, ka Priekštecis radniecības dēļ izdabā Kungam un tādēļ par Viņu tā liecina, viņš pastāvīgi saka: „Un es Viņu nepazinu“, novērsdams aizdomas; bet, saka, lai Viņš taptu zināms Israēlam, tāpēc es esmu nācis kristīt. Lai, saka, visi tiktu vadīti uz ticību Viņam un Viņš tiktu parādīts tautām, tāpēc es kristīju. Jo, kad es kristīju, tautas saskrien; bet sapulcētajiem es Kristu daru zināmu, sludinādams, un Viņš, klātesošs, tiek parādīts klātesošajiem. Jo, ja viņi nebūtu saskrējuši kristības dēļ, kā Jānis būtu varējis parādīt Kungu? Jo viņš taču nebūtu varējis, staigādams pa mājām un vadādams Kristu pie rokas, Viņu parādīt katram. Tāpēc, saka, es esmu nācis kristīt ar ūdeni, lai Viņš caur mani tiktu darīts zināms tautām, kas sanāk kristības dēļ. Bet no tā mēs mācāmies, ka tā sauktie Kristus bērnības brīnumi ir meli un tos sacerējuši tie, kas grib izsmiet noslēpumu. Jo, ja tie būtu patiesi, kā tad Kungs, tos darīdams, palika nepazīts? Jo nebūtu taču ticams, ka Tas, kas dara tādus brīnumus, nebūtu visiem zināms. Bet tā nav, tā nav! Jo pirms kristības Viņš nedz darīja zīmes, nedz bija pazīstams. „Bet Tas, kas mani sūtīja kristīt, Tas man sacīja: uz kuru tu redzēsi Garu nolaižamies, Tas ir Tas, kas kristī ar Svēto Garu.“ Darīdams liecību par Kristu, kā es sacīju, neaizdomīgu, Jānis paceļ liecību uz Dievu un Tēvu. Jo es, saka, Viņu nepazinu, bet Tēvs man Viņu atklāja kristībā. Bet kāds varētu jautāt: „Ja Jānis Viņu nepazina, kā tad Matejs saka, ka «viņš Viņu atturēja, sacīdams: man ir vajadzīgs, ka Tu mani kristī»?“ Tātad var sacīt tā: vārdus „Es Viņu nepazinu“ saproti tā, ka ilgi pirms kristības viņš Viņu nepazina; bet kristības laikā viņš tad Viņu iepazina. Vai arī var sacīt citādi: viņš gan zināja, ka Viņš ir Kristus; bet ka tieši Viņš ir Tas, kas kristīs ar Svēto Garu, to viņš uzzināja tad, kad redzēja Garu nolaižamies. Tātad, sacīdams: „Es Viņu nepazinu“, viņš dod saprast to, ka viņš nezināja, ka tieši Viņš ir Tas, kas kristīs ar Svēto Garu; bet ka Viņš ir pāri daudziem, to viņš zināja. Tāpēc, pēc Mateja, viņš arī Viņu atturēja, protams, zinādams, ka Viņš ir lielāks; bet, kad Gars nolaidās, tad, Viņu skaidrāk iepazinis, viņš Viņu sludināja arī citiem. Bet Gars bija redzams visiem klātesošajiem, nevis tikai Jānim. „Kāpēc tad“, saka, „tie neticēja?“ Tāpēc, ka viņu nesaprātīgā sirds bija aptumšota, jo arī, redzēdami Viņu darām brīnumus, tie neticēja. Bet daži saka, ka ne visi redzēja, bet dievbijīgākie. Jo, kaut arī Gars nolaidās redzamā veidā, ir ticams, ka Viņš nebija redzams visiem, bet cienīgajiem; jo arī pravieši daudz ko redzēja jutekliskā veidolā, piemēram, Daniēls, Ecehiēls; bet tomēr neviens cits to neredzēja.

Piezīmes (2)
  1. Lemmā jau ir arī 1:34; tā komentārs – nākamajā ierakstā.
  2. Bērnības brīnumi – apokrifos (piem. „Toma evaņģēlijā par bērnību“) stāstītie Jēzus bērnības brīnumi.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:31–33; Lk. 1:36; Mt. 3:14; Rom. 1:21; Dan. 7:9–10; Ec. 1:4–28

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Κἀγὼ οὐκ ᾔδειν αὐτόν· ἀλλ´ ἵνα φανερωθῇ τῷ Ἰσραὴλ, διὰ τοῦτο ἦλθον ἐγὼ ἐν τῷ ὕδατι βαπτίζων. Καὶ ἐμαρτύρησεν ὁ Ἰωάννης λέγων, ὅτι Τεθέαμαι τὸ Πνεῦμα καταβαῖνον ὡσεὶ περιστερὰν ἐξ οὐρανοῦ, καὶ ἔμεινεν ἐπ´ αὐτὸν, καὶ οὐκ ᾔδειν αὐτόν· ἀλλ´ ὁ πέμψας με βαπτίζειν ἐν βδατι, ἐκεῖνός μοι εἰπεν· Ἐφ´ ὃν ἂν ἴδῃς τὸ Πνεῖμα καταβαῖνον καὶ μένον ἐπ´ αὐτὸν, οὗτός ἐστιν ὁ βαπτίζων ἐν Πνεύματι ἁγίῳ. Κάγὼ ἑώρακα, καὶ μεμαρτύρηκα, ἐ ἐ οὗτός ἐστιν ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ.» Ἐπειδὴ συγγενής ἦν τοῦ Κυρίου ὁ ἴρόδρομος· φησὶ γὰρ ὁ ἄγγελος πρὸς τὴν Παρθένον, ὅτι «Ἰδοὺ ἡ συγγενής σου Ἐλισάβετ συνέλαβεν·» ἴνα μή τις ὑπονοήσῃ, ὡς διὰ τὸν συγγένειαν καταχαρίζεται ὁ Πρόδρομος τῷ Κυρίῳ, καὶ τοιαῦτα μαρτυρεῖ περὶ αὐτοῦ, τούτου ἕνεκέν φησι συνεχῶς, ὅτι «Κἀγὼ οὐκ ἤδειν αὐτὸν,» πὰς ὑποψίας ἀναιρῶν· ἀλλ´ ἵνα, φησὶ, φανερωθῆ τῷ Ἱσραὴλ, διὰ τοῦτο ἦλθον βαπτίζων. Ἵνα, φησὶ, πάντες ὀδηγηθῶσι πρὸς τὴν εἰς αὐτὸν πίστιν, καὶ ὑποδειχθῇ τοῖς λαοῖς, διὰ τοῦτο ἐγὼ βαπτίζω. Ἐμοῦ γὰρ βαπτίζοντος, συντρέχουσιν οἱ λαοί· συναγομένοις δὲ, φανεροῦται αὐτοῖς ὁ Χριστὸς ὑπ´ ἐμοῦ κητ ρυττόμενος, καὶ παρὼν παροῦσι δεικνύμενος. Εἰ μὴ γὰρ διὰ τὸ βάπτισμα συνέτρεχον, πῶς ἂν ὑπεδείχθη παρὰ τοῦ Ἰωάννου ὁ Κύριος; Οὐ γὰρ ἂν τὰς οἱκίας περιερχόμενος καὶ περιάγων ἀπὸ χειρὸς τὸν Χριστὸν ἐδείκνυειν ἑκάστῳ. Διὰ τοῦτο οὖν, φησὶν, ἦλθον βαπτίζων ἐν ὕδατι, ἵνα διὰ τὸ βάπτισμα συνερχομένοις τοῖς λαοῖς, ὑπ´ ἐμοῦ φανερωθῇ. Ἐντεῦθεν δὲ μανθάνουεν. ὅτι τὰ λεγόμενα παιδικὰ τοῦ Χριστοῦ θαύματα ψευδῆ εἰσι, καὶ παρὰ τῶν θελόντων διαγελᾶσθαι τὸ μυστήριον συντεθειμένα. Εἰ γὰρ ἦσον ἀληθῆ, πῶς ἡγνοεῖτο ποιῶν ταῦτα ὁ Κύριος; Οὐ γὰρ ὲήπου ἦν εἰκὸς, τοιαῦτα θαυματουργοῦντα μὴ οὐχὶ περιβόητον εἶναι. Ἀλλ´ οὐκ ἔστι τοῦτο, οὐκ ἔστι Πρὸ γὰρ τοῦ βαπτισθῆναι οὔτε σημεῖα ἐποίησεν, οὔτε ἐγνωρίζετο. «Ἀλλ´ ὁ πέμψας με βαπτίζειν, ἐκεῖνός μοι εἶπεν· Ἐφ´ ὃν ἂν ἴδῃς τὸ Πνεῦμα κατε. βαῖνον, ἐκεῖνός ἐστιν ὁ βαπτίζων ἐν Πνεύματι ἀγίῳ. «Ἀνύποπτον τὴν περὶ Χριστοῦ μαρτυρίαν, ὡς ἔφην, ποιούμενος ὁ Ἰωάννης, ἀνάγει τὴν μαρτυρίαν ἐπὶ τὸν Θεὸν καὶ Πατέρα. Ἐγὼ μὲν γὰρ, φησὶν, οὐκ ᾔδειν αὐτὸν, ὁ δὲ Πατήρ μοι ἀπεκάλυψε τοῦτον ἐν τῷ βαπτίσματι. Ἀλλ´ ἐρωτήσειεν ἄν τις· Εἰ οὐκ ἤδει αὐτὸν Κωάννης, πῶς ὁ Ματθαῖός φησιν, ὄτι «Διεκώλυεν αὐτὸν λέγων· Ἐγὼ χρείαν ἔχω ὑπὸ σοῦ βαπτισθῆναι;» Ἔστιν οὖν εἰπεῖν τοῦτο· Τὸ, «Οὐκ ἤδειν αὐτὸν,» οὕτως νόησον, ὅτι πρὸ πολλοῦ χρόνου καὶ πρὸ τοῦ βαπτίσματος οὐκ ᾔδει αὐτόν· ἐν μέντοι τῷ τοῦ βαπτίσματος καιρῷ, τότε ἔγνω αὐτόν. Ἡ καὶ ἄλλως ἔστιν εἰπεῖν, ὅτι ᾔδει μὲν αὐτὸν, ὅτι Χριστός ἐστιν· ὅτι δέ γε αὐτὸς ὁ βαπτίσων ἐστίν ἐν Πνεύματι ἀγίῳ, τότε ἔμαθεν, ὅτε τὸ Πνεῦμα ἴδε κασαβαῖνον. Λέγων οὖν, ὅτι «Οὐκ ᾔδειν αὐτὸν,» τοῦτο δίδωσι νοεῖν. ὅτι οὐκ ᾑδει, ὡς αὐτός ἐστιν ὁ ἐν Πνεύματι ἁγίῳ βαπτίσων· ὅτι μέντοι ὑπὲρ τοὺς πολλούς ἐστιν, ἡδει. Διὸ καὶ, κατὰ τὸν Ματθαῖον. διεκώλυεν αὐτὸν, ὡς μείζονα πάντως εἰδώς· ἐπεὶ δὲ τὸ Πνεῦμα κατῆλθεν, τότε σαφέστερον ἐπιγνοὺς, καὶ τοῖς ἄλλοις ἐκήρυξεν αὐτόν. Τὸ δὲ Πνεῦμα πᾶσιν ὥφθη τοῖς παροῦσιν, καὶ οὐ μόνον Ἰωάννῃ. Τί οὖν. φησὶν, οὐκ ἐπίστευσαν; Διότι ἐσκοτίσθη ἡ ἀσύνετος αὐτῶν καρδία, ἐπεὶ καὶ θαυματουργοῦντα αὐτὸν βλέποντες, οὐκ ἐπίστευσαν. Τινές δέ φασιν, ὅτι οὐ πάντες εἶδον, ἀλλ´ οἱ εὐλαβέστεροι. Εἰ γὰρ καὶ σωματικῶς κατέβη τὸ Πνεῦμα, ἀλλ´ εἰκός ἐστι μὴ πᾶσιν ὀφθῆναι, ἀλλὰ τοῖς ἀξίοις, ἐπεὶ καὶ οἱ προφῆται πολλὰ ἐν αἰσθητῷ εἴδει εἶδον· οἷον ὁ Δανιὴλ, ὁ Ἐζεκιήλ · ἀλλ´ ὅμως οὐδεὶς ἄλλος ἐθεώρει ταῦτα.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:34

„Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls.“ Un kur Jānis liecināja, ka Šis ir Dieva Dēls? Jo tas nekur nav rakstīts: Jēru viņš gan Viņu sauc, bet Dieva Dēlu – nekur. No tā var minēt, ka ir izlaists arī daudz kas cits; jo ne viss tika pierakstīts.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:34; Jņ. 21:25

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Κἀγὼ ἑώοακα, καὶ μεμαρτύρηκα, ὅτι αὐτός ἐστιν ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ.» Καὶ ποῦ ἐμαρτύρησεν ὁ Ἰωάννης. ἂτι οὗτός ἐστιν ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ; Οὐδαμοῦ γὰρ γέγραπται τοῦτο· ἀμνὸν μὲν γὰρ λέγει, Υἱὸν δὲ Θεοῦ οὐδαμοῦ. Ὅθεν εἰκὸς στοχάζεσθαι, ὅτι καὶ ἕτερα πλείονα παραλέλειπται· οὐ γὰρ πάντα συνεγράφησαν.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:35–37

„Nākamajā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem; un, uzlūkojis Jēzu, kas tur staigāja, viņš saka: redzi, Dieva Jērs! Un tie divi mācekļi dzirdēja viņu tā runājam un sekoja Jēzum.“ Klausītāju kūtruma dēļ Jānis ir spiests sacīt to pašu, lai kaut ar liecības nepārtrauktību ko panāktu. Un viņš arī nevīlās, bet pieveda Kristum divus mācekļus. Jo, būdams patiesi līgavas vedējs, viņš darīja visu, lai pievestu Līgavainim cilvēka dabu; tāpēc arī Kristus klusē kā līgavainis, bet starpnieks runā visu. Un Kungs nāk pie ļaudīm kā līgavainis. Jo kāzās nevis līgava iet pie līgavaiņa, bet viņš aiziet pie tās, kaut arī būtu ķēniņa dēls. Tāpēc arī Kungs, gribēdams saderināties ar mūsu dabu, nokāpa pie tās uz zemes un, kad kāzas bija notikušas, paņēma to, uzņemts Tēva namā. „Uzlūkojis tad,“ saka, „Jēzu, Jānis“ – tas ir, arī ar acīm rādīdams prieku, kāds viņam bija par Kristu, un apbrīnu – „Redzi,“ saka, „Jērs.“ Bet mācekļi, pastāvīgo liecību mīkstināti, sekoja Jēzum – nevis nicinādami Jāni, bet drīzāk paklausīdami viņam, kad viņš par Kristu liecināja lielāko.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:35–37; Jņ. 3:29; Mt. 25:1–10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τῇ ἐπαύριον πάλιν εἰστήκει ὁ Ἰωάννης, καὶ ἐν τῶν μαθητῶν αὐτοῦ δύο, καὶ ἐμβλέψας τῷ Ἰησοῦ περιπατοῦντι, λέγει· Ἔε ὁ ἀμνὸς τοῦ Θεοῦ. Καὶ ἕκουσαν αὐτοῦ οἱ δύο μαθηταὶ λαλοῦντος, καὶ ἠκολούθησαν τῷ Ἰησοῦ.» Διὰ τὴν τῶν ἀκουόνῆων ῥᾳθυμίαν ἀναγκάζεται ὁ Ἰωάννης τὰ αὐτὰ λέγειν, ἵνα τῷ συνεχεῖ γοῦν τῆς μαρτυρίας κατεργάσηταί τι. Οὐκ οὖν οὐδὲ διεψεύσθη, ἀλλὰ δύο μαθητὰς προσήγαγετῷ Χριστῷ. Νυμφαγωγὸς γὰρ ὤν τῷ ὄντι, πάντα ἐποίει, ὥστε προσαγαγεῖν τῷ νυμφίῳ τὴν ἀνθρωπίνην φύσιν· διὸ καὶ ὁ μὲν Χριστὸς σιγᾷ ὡς νυμφίος, ὁ δὲ πρόξενος ἄπαντα φθέγγεται. Καὶ ὡς νυμφίος δὲ παραγίνεται πρὸς τὸ πλῆθος ὁ Κύριος Ἐπὶ γὰρ τῶν γάμων οὐχ ἡ νύμφη πρὸς τὸν νυμφίον, ἀλλ´ οὗτος πρὸς ἐκείνην ἄπεισι, κἂν βασιλέως εἴη υἷός. Διὸ καὶ τὴν φύσιν ἡμῶν μέλλων νυμφεύσασθαι ὁ Κύριος, κατέβη πρὸς αὐτὴν ἐπὶ τὴν γῆν, καὶ γεκομένων τῶν γάμων, ἔλαβεν αὐτὴν, ἀναληφθεὶς ες τὸν οἷκον τὸν πατρικόν. «Ἐμβλέψας οὐν, φησίν, τῳ Ἐησοῦ ὁ Ἰωάννης,» τουτέστι, καὶ τοῖς ὀφθαλμοῖς, ἐνδεικνύμενος τὴν χαρὰν ἡν εἶχεν ἐπὶ τῷ Χρστῷ, καὶ τὸ θαῦμα, «Ἵδε, φησίν, ὁ ἀμνός.» Οἱ δὲ μαθηταὶ συνεχέσι μαρτυρίαις καταμαλαχθέντες, ἠκολούθησαν τῷ Ἰησοῦ, οὐ καταφρονήσαντες Ἰωάννου, μᾶλλον δὲ πεισθέντες αὐτῷ μαρτυροῦντι περὶ τοῦ Χριστοῦ τὰ κρείττονα.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:38–39

„Bet Jēzus, apgriezies un redzēdams tos sekojam, saka tiem: ko jūs meklējat? Bet tie Viņam sacīja: Rabbi (kas tulkojumā nozīmē: Skolotāj), kur Tu mājo? Viņš tiem saka: nāciet un redziet. Tad tie atnāca un redzēja, kur Viņš mājo, un palika pie Viņa to dienu. Bet bija ap desmito stundu.“ Matejs, izstāstījis par Kunga kristību, tūdaļ ved Viņu kalnā, lai Viņš tiktu kārdināts; bet šis evaņģēlists, atstājis to, kas tam ir sacīts, stāsta to, kas bija pēc nonākšanas no kalna. Tātad arī Jāņa mācekļu sekošana un nākšana pie Kristus notiek pēc tam, kad Viņš bija nokāpis no kalna un bija kārdināts; jo, kā es domāju, vārds rāda, ka nevienam nevajag kļūt par skolotāju, ja viņš pats vispirms nav uzkāpis uz tikuma virsotni – jo tas ir kalns – un, uzvarējis katru kārdinājumu, pacēlis uzvaras zīmi pār kārdinātāju. Tātad vispirms mācekļi seko un tad jautā Viņam, kur Viņš mājo. Jo nevis publiski, daudziem klātesot, bet savrup vajadzēja runāt par tik svarīgām lietām. Drīzāk pat viņi paši nejautā pirmie, bet pats Kristus viņus pamudina jautāt. Jo Viņš tiem saka: „Ko jūs meklējat?“ – nevis tāpēc, ka nezinātu (jo kā gan Tas, kas pazīst cilvēku sirdis?), bet lai ar jautājumu aicinātu viņus sacīt, ko viņi grib. Jo ir ticams, ka viņi gan kautrējās, gan bijās no Viņa, par kuru Jānis bija liecinājis kā par Tādu, kas pārāks par cilvēku. Bet tu man apbrīno viņu labsirdīgo prātu. Jo viņi ne tikai sekoja, bet arī sauc Viņu „Rabbi“, tas ir, „Skolotāj“, un to, vēl neko no Viņa nedzirdējuši. Bet, gribēdami savrup ko no Viņa mācīties, viņi jautā: „Kur Tu mājo?“ Jo klusumā runāt un klausīties ir piemērotāk. Bet Kungs nesaka tiem mājas pazīmes, bet: „Nāciet,“ saka, „un redziet.“ Un to Viņš dara, gan vēl vairāk pievilkdams viņus sekot, gan pārbaudīdams viņu centību – vai viņi nepagurs ceļā; jo, ja viņi būtu nākuši ar vēsu prātu, viņi nebūtu sekojuši līdz mājai. Bet kā citur Viņš saka: „Cilvēka Dēlam nav, kur galvu nolikt“, bet šeit izrādās, ka Viņam ir māja? Tas nav pretrunā ar to. Jo, kad Viņš saka: „Viņam nav, kur galvu nolikt“, Viņš nesaka, ka Viņam nebija pavisam nekādas apmešanās vietas, bet ka nebija savas. Tātad, ja Viņš mājoja mājā, Viņš mājoja nevis savējā, bet svešā. Bet evaņģēlists ne velti atzīmē laiku – ka „bija ap desmito stundu“ –, bet lai mācītu gan tos, kas māca, gan tos, kas grib mācīties, ka laika dēļ nevajag atlikt, bet skolotājam nevajag kavēties un sacīt: „Ir vēls, rīt mācīsies“, bet māceklim jāatzīst ikviens laiks par mācīšanās laiku un neatlikt klausīšanos uz rītdienu. Un to mēs arī mācāmies, ka viņiem vēders bija tik viegls un viņi bija tik skaidrā prātā, ka laiku, ko citi iztērē miesas atpūtai, protams, ēdienu apgrūtināti un nespēdami ķerties pie kāda nopietna darba, viņi izlietoja klausīšanās. Patiesi viņi bija Jāņa, kas neēda, mācekļi. Bet ievēro man, ka Jēzus apgriežas pret tiem, kas Viņam seko, un rāda tiem Savu vaigu. Jo, ja tu neseko Jēzum ar labu darbību, tu nesasniegsi Kunga vaiga kontemplāciju un neaiziesi uz Viņa mājvietu, tas ir, nesasniegsi dievišķās atziņas apgaismošana / apgaismība; jo Kristus māja ir gaisma. „Jo Viņš,“ saka, „mājo nepieejamā gaismā.“ Jo kā gan tas, kas nav sevi šķīstījis un caur šķīstīšanos sekojis, tiks apgaismots atziņā?

Piezīmes (1)
  1. Jānis, „kas neēda“ (ἄτροφος) – sal. Mt. 11:18.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:38–39; Mt. 4:1–11; Mt. 8:20; Mt. 11:18; 1. Tim. 6:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Στραφεὶς δὲ ὁ Ἰησοῦς, καὶ θεασάμενος αὐτοὺς ἀκολουθοῦντας, λέγει αὐτοῖς· Τί ζητεῖτε; Οἱ δὲ εἶπον αὐτῷ· Ῥαββὶ» ὃ λέγεται ἑρμηνευόμενον, διδάσκαλε, ποῦ μένεις; Λέγει αὐτοῖς· Ἔρχεσθε, καὶ ἴδετε. Ἢλθον οὗν, καὶ εἶδον ποῦ μένει, καὶ παρ´ αὐτῷ ἔμειναν τὴν ἡμέραν ἐκείνην. Ὥρα δὲ ἦν ὡς ἄεκάτη.» Ὁ μὲν Ματθαῖος περὶ τοῦ βαπτίσματος ποῶ Κυρίου διηγησάμενος, ἁνάγει αὐτὸν εὐθὺς εἰς τὸ ὄρος πειρασθησόμενον· ὁ δέ γε παρὼν εὐαγγελιστὴς, ἄσα ἐκείνῳ εἴρηται ἑάσας, τὰ μετὰ τὴν ἐκ τοῦ ὄρους νὰθοδον διηγεῖται. Καὶ ἡ τῶν μαθητῶν τοίνυν τοῦ Ἰωάννου ἀκολούθησις, καὶ πρὸς τὸν Χριστὸν ἔλευσις, μετὰ τὸ κατελθεῖν ἐκ τοῦ ὄρους καὶ πειρασθῆναι γίνεται· δεικνύντος, οἷμαι, τοῦ λόγου, ὅτι οὐ χρὴ διδάσκαλόν τινα καθίστασθαι, εἰ μὴ πρότερον αὐτὸς ἀνελθὼν ἐπὶ τὸ τῆς ἀρετῆς ἄκροντοῦτο γὰρ τὸ ὄρος καὶ πάντα νικήσας πειρασμὸν, ἄρῃ τὸ τρόπαιν κατὰ τοῦ πειοάζοντος. Ἀκολουθοῦσι τοίνυν πρῶτον οἱ μαθηταί, καὶ τότε ἐρωτῶσιν αὐτὸν ποῦ μένει. Οὐ γὰρ δημοσίᾳ πολλῶν παρόντων, ἀλλὰ κατ´ ἰδίαν ἐχρῆν διαλεχθῆναι ὡς περὶ ἀναγκαίων. Μᾶλλον δὲ, οὐδὲ αὐτοὶ πρῶτοι ἐρωτῶσιν, ἀλλ´ ὁ Χριστὸς αὐτὸς ἐνάγει εἰς τὸ ἐρωτῆσαι. Λέγει γὰρ αὐτοῖς· «Τί ζητεῖτε;» οὐχ ὡς ἀγνοῶνπῶς γὰρ ὁ εἰδώς τὰς καρδίας τῶν ἀνθρώπων;), ἀλλ´ ἵνα διὰ τῆς ἐρωτήσεως προσκαλέσηται αὐτοὺς εἰς τὸ εἰπεῖν ὃ βούλονται. Εἰκὸς γὰρ αὐτοὺς καὶ ἐρυθριᾷν, καὶ δεδοικέναι αὐτὸν, ὡς ὑπὲρ ἄνθρωπον μαρτυρούμενον παρὰ τοῦ Ἰωάννου. Σὺ δέ μοι θαύμασον τὴν εὐγνωμοσύνην τούτων. Οὐ γὰρ μόνον ἠκολούθησαν, ἀλλὰ καὶ ῥαββὶ αὐτὸν καλοῦσιν, ὃ ἑστι, διδάσκαλε, καὶ ταῦτα αὔπω οὐδὲν παρ´ αὐτοῦ ἀκούσαντες. Ἰδίᾳ μέντοι Δέλοντές τι παρ´ αὐτοῦ μαθεῖν, ἐρωτωσι· «Ποῦ μένεις;» ἐν ἡσυχίᾳ γὰρ τὸ εἰπεῖν, καὶ ἀκοῦσαι ἀρμοδιώτερον. Ὁ δὲ Κύριος οὐ λέγει αὐτοῖς τὰ σημεῖα τῆς οἰκίας, ἀλλ’, «Ἔρχεσθε, φησί, καὶ ἴδετε. Τοῦτο δὲ ποιεῖ, ἅμα μὲν ἐπισπώμενος αὐτοὺς πλέον πρὸς τὴν ἀκολούθησιν, ἅμα δὲ γυμνάζα ν φὐτῶν τὸν σάθον, εἰ μὴ ἀποκάμοιεν πρὸς τὴν ὁδόν· εἰ γὰρ μετὰ ψωχρᾶς γνώμης προσῆλθον, οὐδ´ ἂν πρὸς τὴν οἰκίαν ἠκολούθησαν. Πῶς δὲ ἀλλαχοῦ φησιν, ὅτι «Ὁ Υἱὲς τοῦ ἀνθρώπου οὐκ ἔχει ποῦ τὴν κεφαλὴν κλῖναι, « ἐνταῦθα δὲ φαίνεται οἰκίαν ἔχων; Οὐκ ἐναντίον τοῦτο ἐκείνῳ. Καὶ γὰρ ὅταν λέγῃ, «Οὐκ ἔχει ποῦ τὴν κεφαλὴν κλῖναι,» οὐ τοῦτο λέγει, τὸ μηδ´ ὅλως ἔχειν καταγώγιον, ἀλλὰ τὸ μὴ ἵδιον ἔχειν. Εἰ ἔμενεν οὐν ἐν οἰκίᾳ, οὐκ ἐν ἰδίᾳ ἔμενεν, ἀλλ´ ἐκ ἀλλοτρίᾳ. Οὐ μάτην δὲ ἐπισημαίνεται ὁ εὐαγγελιστὴς τὸν καιρὸν, ἄτι «Ὥρα ἦν ὡς δεκάτη,» ἀλλ´ ἵνα καὶ τοὺς διδάσκοντας καὶ τοὺς μαθητιῶντας διδάξῃ, ὅτι οὐ διὰ τὸν καιρὸν ἀναβάλλεσθαι ὅεῖ, ἀλλὰ καὶ τὸν διδάσνα λον μὴ ὑπερτίθεσθαι, καὶ λέγειν, ὅτι Ὀψέ ἐστιν, αὔριον μαθήσῃ, καὶ τὸν μαθητὴν πάντα καιρὸν γινώσκειν μαθήσεως, καὶ μὴ ἀναβάλλεσθαι τὸν ἀκρόασιν εἰς τὴν αὔριον. Καὶ τοῦτο δὲ μανθάνομεν ὅτι οὕτως εἶχον ἀβαρῆ τὴν γαστέρα, καὶ ἔννηφον, ὥστε τὸν καιρὸν ὅν ἄλλοι δαπανῶσιν εἰς ἀνάπαυσιν σώματος βαρούμενοι δήπου τοῖς βρώμασι, καὶ μὴ δυνάμενος σπουδαίῳ ἔργῳ ἐπιχειρῆσαι, τοῦτον αὐτοὶ ἀνήλισκον εἰς ἀκρόασιν. Ὅντως Ἰωάννου τοῦ ἀτρόφου ἦσαν μαθηταί. Ὅρα δέ μοι, ὅτι πρὸς τοὺς ἀκολουθοῦντας αὐτῷ στρέφεται ὁ Ἰησοῦς, καὶ δεικνύει αὐτοῖς τὸ ἑαυτοῦ πρόσωπον. Εἰ μὴ γὰρ διὰ τῆς ἀγαθῆς πράξεως ἀκολουθήσῃς τῷ Ἰησοῦ, οὐκ ἂν φθάσῃς εἰς θεωρίαν τοῦ προσώπου Κυρίου, οὐδὲ ἀπελεύσῃ πρὸς τὴν καταμονὴν αὐτοῦ, τουτέστιν, οὐ φθάσεις εἰς τὸν τῆς θείας γνώσεως φωτισμόν· οἰκία γὰρ τοῦ Χριστοῦ τὸ φῶς. «Φῶς γὰρ, φησὶν, οἰκῶν ἀπρόσιτον.» Ὁ γάρ τοι μὴ καθάρας ἐαυτὸν, καὶ διὰ τῆς καθάρσεως ἀκολοιθήσας, πῶς ἐν γνώσει φωτισθήσεται·

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:40–42

„Bet Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to bija dzirdējuši no Jāņa un Viņam sekojuši. Tas vispirms atrod savu brāli Sīmani un saka viņam: mēs esam atraduši Mesiju, kas tulkojumā ir Kristus. Un viņš to aizveda pie Jēzus. Bet Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: tu esi Sīmanis, Jonas dēls; tevi sauks Kēfa, kas tulkojumā ir Pēteris.“ Andreja vārdu viņš mums dara zināmu, bet otra – nekādi. Jo daži saka, ka tas ir Jānis, kas to raksta; bet daži – ka tas nebija no ievērojamajiem; un turklāt nebija arī nekāda labuma no tā, ka uzzinātu viņa vārdu. Bet Andreju viņš piemin gan kā ievērojamu, gan kā tādu, kas pieveda savu brāli. Bet ievēro man brāļa mīlestību – kā viņš neslēpa no brāļa labo, bet dala ar viņu dārgumu un izsauc prieka saucienu, sacīdams: „Mēs esam atraduši!“ Jo, kā izskatās, viņi jau sen ilgojās un domāja par šo meklēšanu. Un viņš nesaka vienkārši „Mesiju“, bet „to Mesiju“ ar artikulu – To pašu, kas ir Kristus īstajā nozīmē. Jo Tas, kuru viņi gaidīja, bija viens, kaut arī daudzi tika saukti par svaidītajiem un Dieva dēliem. Bet viņš to aizveda pie Jēzus – ne tāpēc, ka tas pēc rakstura būtu viegli pierunājams un līdzi ietu ar katru vārdu, bet drīzāk tāpēc, ka tas bija ass un dedzīgs un ar labu prātu pieņēma vārdus, ko brālis viņam bija sacījis par Kristu. Jo ir ticams, ka Andrejs runāja ar viņu ilgāk un precīzi izstāstīja par Kristu, jo bija palicis pie Kristus un bija mācīts kādās noslēpumainākās lietās. Bet, ja kāds turpinātu pārmest Pēterim vieglprātību, lai viņš mācās arī to, ka nav rakstīts, ka viņš tūdaļ noticēja Andrejam, bet ka „tas viņu aizveda pie Jēzus“, kas drīzāk liecina par stingru prātu, kas neiet līdzi katram vārdam. Jo viņš ne vienkārši pieņēma Andreja vārdus, bet gribēja redzēt arī Kristu, lai, ja atrastu ko ievērības cienīgu, sekotu, bet, ja ne, atkāptos; tā ka tas, ka viņu aizveda pie Jēzus, ir nevis vientiesības, bet rūpības pazīme. Ko tad Kungs? Viņš sāk Sevi tam atklāt ar to, ka pravieto par viņu. Jo, tā kā pravietojumi nepārliecina cilvēkus mazāk par zīmēm, ja ne vairāk, Viņš pravieto par Pēteri. „Tu esi,“ saka, „Sīmanis, Jonas dēls“; tad arī nākamo: „Tevi sauks Kēfa.“ Ar to, ka pateica tagadējo, Viņš apliecina arī nākamo. Bet Viņš nesacīja: „Es tevi saukšu par Pēteri“, bet: „tevi sauks“. Jo Viņš negribēja no paša sākuma rādīt Savu valdnieka varu, jo viņiem vēl nebija stingras ticības Viņam. Bet kāpēc Viņš šo nosauc par Pēteri, bet Zebedeja dēlus – par pērkona dēliem? Lai parādītu, ka arī Veco Derību ir devis Viņš, kas kā toreiz, tā arī tagad maina vārdus, kas Abramu nosauca par Ābrahāmu un Sāru par Sāru. Bet zini, ka Sīmanis tulkojumā ir „paklausība“, bet Jona – „balodis“. Tātad lēnprātības, kas tiek apzīmēta ar balodi, bērns ir paklausība; un tas, kam ir paklausība, kļūst arī par Pēteri (klinti), caur paklausību tiekdams uz priekšu līdz stingrībai labajā.

Piezīmes (2)
  1. Kēfa (aram.) un Pēteris (grieķu) – „klints, akmens“.
  2. Vārdu nozīmes – Teofilakta etimoloģijas.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:40–42; Mk. 3:17; 1. Moz. 17:5; 1. Moz. 17:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἄν δὲ Ἀνδρέας ὁ ἀδελφὸς Σίμωνος Πέτρου εἶς ἐκ τῶν δύο τῶν ἀκουσάντων παρὰ Ἰωάννου, καὶ ἀπωλουθησάντων αὐτῷ. Εὐρίσκει οὗτος πρῶτον τὸν ἀδελφὸν τὸν ἴδιον Σίμωνα, καὶ λέγει αὐτῷ· Εὐρήκαμεν τὸν Μεσσίαν, ὅ ἐστι μεθερμηνευόμενον, «Χριστός·· καὶ ἥγαγεν αὐτὸν πρὸς τὸν Ἰησοῦν. Ἐμβλέψας Σὲ αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς, εἶπε· Σὺ εἶ Σίμων ὁ υἱὸς Ἰωνᾶ, οὐ κληθήσῃ Κηφᾶς, ὃ ἐρμηνεύεται, Πέτρος.» Τὸ μὲν τοῦ Ἀνδοέου ὄνομα γνωρίζει ἡμῖν, τὸ δὲ τοῦ ἐτέρου οὐδαμῶς. Φασὶ γάρ τινες αὐτὸν εἶναι τὸν Ἰωάννην τὸν ταῦτα γράφοντα· τινὲς ὁὲ ὅτι οὐκ ἦν τῶν ἐπισήμων ἐκεῖνος· ἅμα δὲ οὐδὲ κέρδος ἦν τι ἐκ τοῦ μαθεῖν τὸ ὅνομα. Τοῦ μέντοι Ἀνδρέου μέμνηται, καὶ ὡς ἐπισήμου, καὶ ὡς τὸν ἴδιον ἀδελφὸν προσαγαγόντος. Ὃρα δέ μοι φιλαδελφίαν, πως οὐκ ἀπεκρύψατο τὸν ἀδελφὸν τὸ ἀγαθὸν, ἀλλὰ κοινοῦται αὐτῷ τὸν θησαυρὸν, καὶ περιχαρείας φωνὴν ἀφίησιν, «Εὐρήκαμεν, » λέγων· ὡς ἔοικε γὰρ, ἐκ πολλοῦ ἐπόθουν καὶ ἐμελέτων τὴν ζήτησιν. Καὶ οὐχ ἀπλῶς λέγει, Λίασσίαν, ἀλλὰ, «τὸν Μεσσίαν,» μετὰ τοῦ ἄρθρου, ἐκεῖνον αὐτὸν τὸν κυρίως ὄντα Χριστόν. Ὁ γὰρ προσδοκώμενος αὐτοῖς εἶς ἦν, εἰ καὶ πολλοὶ Χριστοὶ καὶ πἰοὶ τοῦ Θεοῦ προσηγορεύοντο. γαγε δὲ αὐτὸν πρὸς τὸν Ἰησοῦν, οὐχ ὡς εὔκολον ὄντα τὸ ἦθος, καὶ παντὶ λόγῳ συμπεριφερόμενον, ἀλλ´ ὡς ὀξὺν μᾶλλον καὶ θερμὸν, καὶ εὐφυῶς παραδεξάμενον τοὺς λόγους, οὓς αὐτῷ εἴρηκεν ὁ ἀδελφὸς περὶ Χριστοῦ. Εἰκὸς γὰρ τὸν Ἀνδρέαν πλείω διαλεχθῆναι αὐτῷ, καὶ ἀκριβῶς τὰ περὶ Χριστοῦ ἐπαγγεῖλαι, ἅτε παρὰ τῷ Χριστῷ μείναντα καὶ διδαχθέντα μυστικώτερά τινα. Εἰ δὲ ἐπιμένοι τις εὐκολίαν καταγινώσκων τοῦ Πέτρου, μανθανέτω καὶ τοῦτο, ὅτι οὐδὲ γέγραπται, ὅτι ἐπίστευσεν εὐθὺς τῷ Ἀνδρέᾳ, ἀλλ´ ὅτι «ἤγαγεν αὐτὸν πρὸς τὸν Ἰησοῦν,» ὅπερ μᾶλλον στεῤῥᾶς διανοίας καὶ οὐ συμπεριφερομένης ἐστίν. Οὐ γὰρ ἀπλῶς παραλίξατο τοὺς Ἀνδρέου λόγους, ἀλλ´ ἠθέλησεν ἰδεῖν καὶ τὸν Χριστόν· ἵνα εἰ μὲν εὕρη τι ἀξιόλογον, ἀκολουθήσῃ. εἰ δὲ οὓκ, ἀναποδίσῃ· ὥστε τὸ ἀχθῆναι, πρὸς τὸν ησοῦν οὐκ εὐηθείας, ἀλλ´ ἀκριβείας γνώρισμα. Τί οὗν ὁ Κύριος; Ἀπὸ τοῦ προφητεῦσαι περὶ αὐτοῦ, ἀποκαλύπτειν ἄρχεται αὐτῷ ἐαυτόν. Ἐπεὶ γὰρ αἱ προφητεῖαι οὐδὲν ἔλαττον τῶν σημείων, εἰ μὴ καὶ μᾶλλον, πείθουσι τοὺς ἀνθρώπους, προφητεύει περὶ τοῦ Πέτρου. «Σὺ κὰρ, φησὶν, εἶ Σίμων υἱὸς Ἰωνᾶ» εἶτα καὶτὸ μέλλον· «Σὺ κληθήσῃ Κηφᾶς.» Ἀπὸ; ἀρ τοῦ τὸ παρὸν εἰπεῖν, καὶ τὸ μέλλον πιστοῦται. Οὐκ εἶπε δὲ, ἰτι Καλέσω σε ἐγὼ Πέτρον, ἀλλὰ, «κληθήσῃ.» Οὐ γὰρ ἠβούλετο ἐξ ἀρχῆς τὰ τῆς αὐθεντίας ἐπιδείκνυσθαι, ἐπεὶ οὐδὲ εἶχον πίστιν βεβαίαν περὶ αὐτοῦ. Τίνος δὲ ἕνεκεν τοῦτον μὲν Πέτρον ἐπονομάζει, τοὺς δὲ τοῦ Ζεβεδαίου. υἱοὺς βροντῆς; να δείξῃ, ὅτι καὶ τὴν Παλαιὰν αὐτός ἐστιν ὁ δεδωκὼς, ὁ καὶ τὰ ὀνόματα, ὥσπερ τότε, καὶ νῦν μετατιθεὶς. τόν τε Ἀβραμ Ἀβραὰμ, καὶ τὴν Σάραν Σάῤῥαν καλέσας. Ἱσθι δὲ ὅτι Σίμων ἐρμηνεύεται «ὑπακοὴ,» Ἰωνᾶς δὲ «περιστερά.» Τέκνον οὖν τῆς πραότητος, ἥτις δινὰ τῆς περιστερᾶς δηλοῦται, ἡ ὑπακοή· ὁ δὲ τὴν ὑπακοὴν ἔχων καὶ Πέτρος γίνεται, εἰς στεῤῥότητα τοῦ καλοῦ διὰ τῆς ὑπακοῆς προβιβαζόμενος.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:43–45

„Nākamajā dienā Jēzus gribēja iziet uz Galileju, un Viņš atrod Filipu un saka viņam: seko Man! Bet Filips bija no Betsaidas, no Andreja un Pētera pilsētas. Filips atrod Natanaēlu un saka viņam: To, par kuru rakstījis Mozus bauslībā un pravieši, mēs esam atraduši – Jēzu, Jāzepa dēlu, no Nācaretes.“ Andrejs, dzirdējis Priekšteci, un Pēteris – Andreju, sekoja Jēzum; bet Filips, kā izskatās, neko nebija dzirdējis un tomēr tūdaļ sekoja Kungam, kad Tas viņam sacīja: „Seko [Man!“ Man šķiet,] ka, pirmkārt, Kunga balss viņa dvēselē radīja kādu mīlestības dzeloni. Jo Pestītāja balss netika teikta vienkārši, bet cienīgajos tūdaļ iekvēlināja iekšieni mīlestībai uz Viņu, kā arī Kleopas biedri saka: „Vai mūsu sirds nedega mūsos, kad Viņš ceļā ar mums runāja?“ Un, otrkārt, tāpēc, ka Filipam bija rūpīga sirds un viņš pastāvīgi pētīja Mozus rakstus un vienmēr gaidīja Kristu, viņš, tiklīdz Viņu ieraudzīja, tūdaļ tika pārliecināts. Tāpēc viņš arī saka: „Mēs esam atraduši Jēzu“, kas rāda, ka viņš Viņu meklēja. Bet varbūt viņš par Kristu uzzināja no Andreja un Pētera. Jo, tā kā viņi bija no vienas dzimtenes, ir ticams, ka viņi, savā starpā runādami, tam stāstīja par Kungu; uz to, šķiet, arī evaņģēlists dod mājienu, sacīdams: „Bet Filips bija no Andreja un Pētera pilsētas.“ Bet šī pilsēta bija maza un drīzāk saucama par ciemu. Tāpēc ir vērts brīnīties par Kristus spēku – ka no tiem, kas nenesa nekādu augli, Viņš izraudzīja izcilākos mācekļus. Tātad arī Filips netur labo pie sevis, bet dala to arī ar Natanaēlu. Un, tā kā Natanaēls bija bauslībā mācīts, Filips viņu vērš pie bauslības un praviešiem; jo viņš bija precīzs un rūpīgi izpētījis bauslības lietas. Bet par Jāzepa dēlu viņš sauc Kungu tāpēc, ka Viņu uzskatīja par tā bērnu; un viņš Viņu sauc par cēlušos no Nācaretes, kaut arī īstenībā Viņš bija no Betlēmes. Jo tajā Viņš piedzima, bet Nācaretē tika uzaudzināts; tomēr, tā kā Viņa dzimšana daudziem nebija zināma, bet uzaugšana bija zināma, Viņu sauc par cēlušos no Nācaretes, jo tur Viņš tika uzaudzināts.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:43–45; Lk. 24:32; 5. Moz. 18:15; Lk. 3:23; Mt. 2:23

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τῇ δὲ ἐπαύριον ἠθέλησεν ἐξελθεῖν ὁ Ἰησοῦς εἰς τὴν Γαλιλαίαν, καὶ εὐρίσκει Φίλιππον, καὶ λέγει αὐτῷ· Ἀκολούθει μοι. Ἥν δὲ ὁ Φίλιππος ἀπὸ Βηθσαῖδᾶ ἐκ τῆς πόλεως Ἀνδρέου καὶ Πέτρου. Εὐοίσνει φίλιππος τὸν Ναθαναὴλ, καὶ λέγειαύτῷ· Ὅν ἔγραψε λΙωσῆς ἐν τῷ νόμῳ καὶ οἱ προφῆται, εὑρήκαμεν, Ἰησοῦν τὸν υἱὸν Ἰωσὴφ τὸν ἁπὸ Ναζαρέτ.» Ὁ μὲν Ἀνδρέας τοῦ Προδρόμου ἀκούσας, καὶ ὁ Πέτρος τοῦ Ἀνδρέου, ἠκολούθησαν τῷ Ἰησοῦ· ὁ δὲ Φίλιππος φαίνεται μηδὲν ἀκούσας, καὶ ὅμως ἀκολουθήσας τῷ Κυρίῳ εὐθὺς, εἰπόντι πρὸς αὐτὸν τὸ, «Ἀκολούθτι πρῶτον μὲν ἡ τοῦ Κυρίου φωνὴ ἐν τῇ ψυχῇ αὐτοῦ ἐργάσασθαί τι κέντρον ἀγάπης. Οὐ γὰρ ἁπλῶς ἡ τοῦ Σωτῆρος φωνὴ ἐλέγετο, ἀλλὰ τοῖς ἀξίοις εὐθὺς διέκαιε τὰ ἐντὸς πρὸς τὴν ἀγάπησιν αὐτοῦ· ὥσπερ καὶ οἱ περὶ τὸν Κλεόπαν φασί· «Οὐχὶ ἡ καρδία ἡμῶν καιομένη ἦν ἐν ἡμῖν, ὡς ἐλάλει ἡμῖν ἐν τῆ ὁδῷ;» Ἔπειτα δὲ καὶ διὰ τὸ μεμεριμνημένην καρδίαν ἔχειν τὸν ΦΙλιππον, καὶ συνεχῶς μελετᾷν τὰ Μωσέως, καὶ προσδοκᾷν ἀεὶ τὸν Χριστὸν, εὐθέως ὅτε εἶδεν, κπείσθη· διὸ καί φησιν· «Ἐὐρήκαμεν Ἰησοῦν·» ὃ Ἀείκνυσιν ὡς ἐζήτει ἄν. Μή ποτε δὲ παρὰ τοῦ Ἀνδρέου καὶ τοῦ Πέτρου ἔμαθε περὶ τοῦ Χριστοῦ. Καὶ γὰρ ἐκ τῆς αὐτῆς πατρίδος ὄντι. εἰκὸς ανυ μιλήσαντας τούτους, ἀφηγήσασθαι περὶ τοῦ Κυρίου· ὁ καὶ ὁ εὐαγγελιστὴς δοκεῖ παραινίττεσθαι διὰ τοῦ λέγειν· «Ἢν δὲ ὁ Φίλιππος ἐκ τῆς πόλεως Ἀνβρέου καὶ Πέτρου.» Μικρὰ δέ τις ἦν αὕτη ἡ πόλιρ καὶ κώμη μᾶλλον ἁρμόδιος λέγεσθαι. Ὅεν καὶ θαυμάσαι ἄξιον τὴν τοῦ Χριστοῦ δύναμιν, ὅτι ἀπὸ τῶν οὐδένα καρπὸν φερόντων, τοὺς ἐκκρίτους τῶν μαθητῶν ἐξελέξατο. Οὐ τοίνυν οὐδὲ Φίλιππος παρ´ ἑαυτῷ κατέχει τὸ ἀγαθὸν, ἀλλὰ μεταδίδωσι καὶ τῷ Ναθαναήλ. Καὶ ἐπειδὴ νομομαθὴς ἦν ὁ Ναθαναήλ, ἐπὶ τὸν νόμον καὶ τοὺς προφήτας αὐτὸν παραπέμπει Φίλιππος· καὶ γὰρ ἀκριβὴς καὶ διεσκεμμένος ἦν τὰ νομικά. Υἱὸν δὲ τοῦ Ἰωσήφ λέγει τὸν Κύριον, ἐπειδὴ τούτου παῖς ἐνομίζετο· καὶ ἁπὸ Ναζαρὲτ αὐτὸν ὁνομάζει, εἰ καὶ κυρίως ἀπὸ Βηθλεὲμ ἦν. Ἐν ἐκεί. νῃ γὰρ ἐγγεννήθη, ἐν δὲ Ναζαρὲτ ἀνετράφη· ἀλλ´ ὄμως ἐπεὶ ἡ μὲν γέννησις αὐτοῦ τοῖς πολλοῖς ἄδηλος ἦν, ἡ δὲ ἀνατροφὴ δήλη, ἀπὸ Ναζαρὲτ τοῦτον ὁνομάζουσιν, ὡς ἐν ταύτῃ τραφέντα.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:46–48

„Un Natanaēls viņam sacīja: vai no Nācaretes var būt kas labs? Filips viņam saka: nāc un redzi! Jēzus redzēja Natanaēlu nākam pie Sevis un saka par viņu: redzi, patiesi izraēlietis, kurā nav viltības. Natanaēls Viņam saka: no kurienes Tu mani pazīsti? Jēzus atbildēja un viņam sacīja: pirms Filips tevi aicināja, kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.“ Filips sacīja, ka Kristus ir no Nācaretes; bet Natanaēls, būdams precīzāks, no Rakstiem zināja, ka Kristum jānāk no Betlēmes; un tāpēc saka: „Vai no Nācaretes var būt kas labs?“ Bet Filips saka: „Nāc un redzi!“, zinādams, ka, ja viņš nobaudīs Kristus vārdus, viņš neatkāpsies. Bet Natanaēls tiek Kristus slavēts kā patiesi izraēlietis, jo viņš neko nesacīja nedz aiz labvēlības, nedz aiz naida. Jo viņa vārdi nebija neticības, bet precizitātes un bauslībā izglītota prāta, kas zināja, ka Kristus nāk nevis no Nācaretes, bet no Betlēmes. Ko tad Natanaēls? Vai viņš no uzslavas kļuva iedomīgs? Nē, bet viņš uzstāj, gribēdams uzzināt ko skaidrāku un precīzāku; tāpēc arī jautā: „No kurienes Tu mani pazīsti?“ Bet Kungs, pateikdams viņam to, ko neviens nezināja, izņemot viņu un Filipu, jo tas bija runāts un darīts divatā, atklāj Savu Dievību. Jo Filips runāja ar Natanaēlu zem vīģes koka divatā, nevienam neesot klāt, un to visu Kristus, arī neesot klāt, zināja; tāpēc arī saka: „Kad tu biji zem vīģes koka, Es tevi redzēju.“ Bet Kungs runāja par Natanaēlu, pirms Filips bija pienācis, lai kāds neturētu aizdomās, ka Filips pateicis par vīģes koku un pārējo, ko viņš bija runājis ar Natanaēlu. Tāpēc Natanaēls, atzinis Kungu, apliecināja Viņu par Dieva Dēlu.

Piezīmes (1)
  1. Par Kristus dzimšanu Betlēmē – Mih. 5:1 (1965. g. Bībelē 5:2); Mt. 2:5–6.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:46–48; Mih. 5:1; Mt. 2:5–6; Jņ. 7:42

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ εἶπεν αὐτῷ Ναθαναήλ· Ἐκ Ναζαρέτ δύναταί τι ἀγαθὸν εἶναι; Λέγει αὐτῷ Φίλιππος· Ἔρχου καὶ ἴᾶε. Εἶδεν ὁ Ἰησοῦς τὸν Ναθαναήλ ἐρχόμενον πρὸς αὐτὸν, καὶ λέγει περὶ αὐτοῦ· Ἵδε ἀληθῶς Ἰσραηλίτης, ἐν ᾧ δόλος οὐκ ἔστι. Λέγει αὐτῷ Ναθαναήλ · Πόθεν με γινώσκεις; Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς, καὶ εἶπεν αὐτῷ· Πρὸ τοῦ σε Φίλιππον φωνῆσαι, ὄντα ὑπὸ τὴν συκῆν, εἶδόν σε.» Ὁ μὲν Φίλιππος ἐκ Ναζαρὲτ τὸν Χριστὸν εἶπεν· ὁ δὲ Ναθαναήλ, οἷα δὴ ἀκριβέστερος ὢν, ἐγίνωσκεν ἀπὸ τῶν Γραφῶν, ὅτι ἀπὸ Ἐηθλεὲμ δεῖ ἐλθεῖν τὸν Χριστόν· καὶ διὰ τοῦτό οῃσιν · «Ἐκ Ναζαρὲτ δύναταί τι ἀγαθὸν εἶναι; Ὁ δὲ ΦΙλιππος· «Ἕρχου καὶ ἴδε,» φησίν· εἰδὼς ὅτι ἐὰν γεύσηται τῶν ῥημάτων τοῦ Χριστοῦ, οὐκ ἀποστήσεται. Ἐπαινεῖται δὲ Ναθαναήλ παρὰ Χριστοῦ, ὡς ἀληθῶς Ἰσραηλίτης, ἐπειδὴ οὐδὲν πρὸς χόριν ἢ πρὸς ἀπέχθειαν εἶπεν. Οὐ γὰρ ἀπιστίας ἦσαν τὰ ῥήματα, αλλὰ ἀκριβείας καὶ νομομαθοῦς διανοίας, γινωσκούσης, ὅτι ὁ Χριστὸς οὐκ ἀπὸ Ναζαρὲτ, ἀλλ´ ἐκ Βηθλεὲμ ἔρχεται. Τί τοίνυν ὁ Ναθαναήλ; ἄρα. ἐχαυνώθη τῷ ἐπαίνῳ; Οὔκουν, ἀλλ´´ ἐπιμένει, σαφέστερον καὶ ἀκριβέστερόν τι βουλόενος καθτῖν· διὸ καὶ ἐρωτᾷ· «Πόθεν με γινώσκεις;» Ὁ δὲΚυριος, διὰ τοῦ εἰπεῖν αὐτῷ, ἃ οὐδελς ἐγίνωσκε τλὴν αὐτοῦ καὶ Φιλίππου, ὡς καταμόνας λαληθέντα αὶ πραχθέντα, ἀποκαλύπτει τὴν οἰκείαν θεότητα. Ὁ γάρ τοι Φίλιππος καταμόνας καὶ οὐδενὸς παρόντος ὑπὸ τὴν συκῆν ὡμίλησεν τῷ Ναθαναὴλ, ἃ δὴ πάντα ὁ Χριστὸς καὶ μὴ παρὼν ἐγίνωσκε· διὸ καί φησιν· «Ὅντα ὑπὸ τὴν συκῆν εἶδόν σε.» Πρὸ τοῦ τλησιάσαι δὲ τὸν Φίλιππον εἶπεν ὁ Κύριος περὶ τοῦ Ναθαναὴλ, ἵνα μή τις ὑποπτεύσῃ, ὅτι ὁ Φίλιππος εἶπε τὸ περὶ τῆς συκῆς καὶ τῶν ἄλλων, ἃ διελέχθη τῷ Ναθαναήλ. Ὅθεν ὁ Ναθαναὴλ ἐπιγνοὺς τὸν Κύριον, ὡμολόγησεν αὐτὸν Υἱὸν Θεοῦ. Ἄκουε γαρ τί φησίν,

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 1:49–51

„Natanaēls atbildēja un Viņam saka: Rabbi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš. Jēzus atbildēja un viņam sacīja: tāpēc, ka Es tev sacīju: Es tevi redzēju zem vīģes koka, tu tici; tu redzēsi lielākas lietas par šīm. Un saka viņam: patiesi, patiesi Es jums saku: no šī brīža jūs redzēsiet debesis atvērtas un Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam pār Cilvēka Dēlu.“ Pravietojums spēj visvairāk pievilkt dažus pie ticības, un tam ir lielāks spēks nekā brīnumiem. Jo brīnumus šķietami var tēlot arī dēmoni; bet nākamā priekšzināšanu un pareģošanu precīzi nespēj nedz eņģelis, nedz, vēl jo vairāk, dēmoni. Tāpēc arī Kungs pievilka Natanaēlu, pateikdams viņam gan vietu, gan to, ka Filips viņu aicināja, gan to, ka viņš patiesi ir izraēlietis. Tātad Natanaēls, to dzirdējis, atskārš Kunga varenību, cik toreiz bija iespējams, un apliecina Viņu par Dieva Dēlu. Taču, kaut arī viņš apliecina Viņu par Dieva Dēlu, tomēr ne tā kā Pēteris. Jo Pēteris apliecināja Viņu par Dieva Dēlu kā patiesu Dievu; tāpēc viņš arī tiek saukts par svētīgu un viņam tiek uzticēta Baznīca. Bet Natanaēls apliecināja Viņu kā vienkāršu cilvēku, ko Dievs tikuma dēļ pēc žēlastības pieņēmis par dēlu; un tas ir skaidrs no tā, ka viņš piebilst: „Tu esi Israēla Ķēniņš.“ Vai redzi, ka viņš vēl nebija sasniedzis Vienpiedzimušā patiesās Dievības pilnīgu atziņu? Jo viņš tic, ka Viņš ir kā Dievam mīļš cilvēks un kā Israēla ķēniņš. Ja viņš būtu Viņu apliecinājis par patiesu Dievu, viņš nebūtu Viņu saucis par Israēla Ķēniņu, bet par visuma Ķēniņu; tāpēc viņš arī netiek saukts par svētīgu kā Pēteris. Tāpēc arī Kungs, viņu labodams un vezdams uz to, lai viņš saprastu ko Viņa Dievības cienīgu, saka: „Jūs redzēsiet Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam pār Cilvēka Dēlu.“ Neuzskati Mani, saka, par vienkāršu cilvēku, bet par eņģeļu Valdnieku. [Jo Tas, kam] eņģeļi kalpo, nevarētu būt vienkāršs cilvēks, bet patiess Dievs. Bet tas piepildījās krusta un debesbraukšanas laikā. Jo arī ciešanu laikā eņģelis no debesīm Viņu stiprināja; un kapā – eņģelis; un debesbraukšanā, kā stāsta Lūka. Bet daži vīģes koku saprata kā bauslību, kam ir auglis, kas savā laikā kļūst salds, bet kas it kā ar lapām ir apsegts ar bauslības noteikumu raupjumu un baušļu grūto izpildāmību. Tātad viņi saka, ka Kungs redzēja Natanaēlu, tā vietā, lai teiktu: laipni uzlūkoja un ievēroja viņa saprātu, kamēr viņš vēl bija zem bauslības. Bet tu man pievērs prātu arī tam, ja tev tādas lietas patīk, ka Kungs redzēja Natanaēlu zem vīģes koka, tas ir, zem bauslības, tas ir, bauslības iekšienē un pētām tās dziļumus. Jo, ja viņš nebūtu pētījis bauslības dziļumus, Kungs viņu nebūtu redzējis. Bet zini arī to, ka Galileja tulkojumā ir „noripinātā“ (nogāze). Tātad Kungs izgāja uz šīs pasaules noripināto zemi un cilvēka dabu un, kā cilvēkmīlīgs, redzēja mūs, kas bijām zem vīģes koka, tas ir, baudpilnajā grēkā, kam nāk līdzi ne maz rūgtuma nožēlas dēļ un tā sodu dēļ, kas tur, un izraudzīja tos, kas apliecina Viņu par Dieva Dēlu un Israēla, Dieva redzētāja, Ķēniņu. Bet, ja mēs pastiprināsim centību, Viņš mūs cienīs arī lielāku skatu, un mēs redzēsim eņģeļus uzkāpjam līdz Viņa dievišķās atziņas augstumam, bet atkal nokāpjam, jo nespēj aptvert nezināmo būtību. Un vēl citādi: kāds uzkāpj, kad kavējas pie vārdiem par Vienpiedzimušā Dievību; bet nokāpj, kad labprāt uzkavējas pie tā, kas ir par miesu un nokāpšanu ellē.

Piezīmes (2)
  1. „Israēls“ – Teofilakts to tulko kā „Dieva redzētājs“ (sal. 1. Moz. 32:28–30).
  2. Eņģeļi uzkāpj un nokāpj – sal. Jēkaba kāpnes, 1. Moz. 28:12.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 1:49–51; Mt. 16:16–18; Lk. 22:43; Mt. 28:2; Jņ. 20:12; Apd. 1:10–11; 1. Moz. 28:12; 1. Moz. 32:28–30

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκοίθη Ναθαναὴλ, καὶ λέγει αὐτῷ· Ῥαββὶ, σὺ εἶ ὁ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, σὺ εἶ ὁ βασιλεὺς τοῦ Ἰσραήλ. Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς, καὶ εἶπεν αὐτῷ· Ὅτι εῖπόν σοι, Εἶδόν σε ὑποκάτω τῆς συκῆς, πιστεύεις· μείζω τούτων ὄψει. Καὶ λέγει αὐτῷ· Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ἀπάρτι ὅψεσθε τὸν οὐρανὸν ἀνεῳγότα, καὶ τοὺς ἀγγέλους τοῦ Θεοῦ ἀναβαίνοντας καὶ κατα βαίνοντας ἐπὶ τὸν Υἱὸν τοῦ ἀνθρώπου.» Τὰ μέ- ιγτα δύναται ἡ προφητεία εἰς τὸ ἐφελκύσασθαί τινας εἰς πίστιν, καὶ πλείονα δὲ τῶν θαυμάτων δύναμιν ἔχει. ἕὰ μὲν γὰρ θαύματα δύνανται φαντασιωδῶς καὶ οἱ δαίμονες ὑποκρίνεσθαι· τὴν δὲ πρόγνωσιν τῶν μελλόντων καὶ προαγόρευσιν οὐδεὶς ἀκριβῶς ἔχει, οὔτε Κγγελος, οὕτε πολλῷ μᾶλλον δαίμονες. Διὸ καὶ τὸν Ναθαναὴλ ὁ Κύριος ἐπεσπάσατο, εἰπὼν αὐτῷ τόν τε τόπον, καὶ ὅτι ἐφώνησεν αὐτὸν ὁ Φίλιππος, καὶ ὅτι ἀληθῶς ἐστιν Ἰσραηλίτης. Ἀκούσας οὖν ταῦτα αθαναὴλ, ἐν συναισθήσει γίνεται τῆς τοῦ Κυρίου μεγαλειότητος, καθ´ ὅσον τέως ἐνῆν, καὶ ὁμολογεῖ αὐτὸν Υἱὸν Θεοῦ. Πλὴν εἰ καὶ Υἱὸν Θεοῦ ὁμολογεῖ, ἀλλ´ αὖν οὐχ ὡς ὁ Πέτρος. Ὁ μὲν γὰρ Πέτρος Υιὸν εεοῦ ἀνωμολόγησεν, ὡς Θεὸν ἀληθῆ· διὸ καὶ μακαρίζεται, καὶ τὴν. Ἐκκλησίαν πιστεύεται. Ὁ δὲ Νααναὴλ ὡς ἄνθρωπον ψιλὸν αὐτὸν ὡμολόγησε. χάριτι διὰ τὴν ἀρετὴν υἱοθετηθέντα τῷ Θεῷ· καὶ τοῦτο δῆλον ἐκ τοῦ ἐπαγαγεῖν· «Σὺ εἶ ὁ βασιλεὺς τοῦ Ἰσραήλ.» Ὁρᾷς, ὅτι οὔπω ἔφθασεν εἰς τὴν τελείαν γνωσιν τῆς ἀληθοῦς θεότητος τοῦ Μονογενοῦς; ὡς ἄνθρωπον γὰρ θεοφιλῆ, κα ὡς βασιλέα τοῦ Ἰσραὴλ αὐτὸν πιστεύει εἶναι. Εἰ ἐ ἀληθῶς Θεὸν ὡμολόγῃσεν, οὐκ ἂν εἶπεν αὐτὸν ασιλέα τοῦ Ἰσραὴλ, ἀλλὰ βασιλέα τοῦ παντός· διὸ οὐδὲ μακαρίζεται ὡς ὁ Ιέτρος. Ὅθεν καὶ ὁ Κύριος διορθούμενος αὐτὸν, καὶ ἀνάγων εἰς τὸ νοῆσαί τι ἄξιον τῆς αὐτοῦ θεότητος, εὍψεσθε, φησὶ, τοὺς ἀγγέλους τοῦ Θεοῦ ἀναβᾳίνοντας καὶ καταβαίνοντας ἐπὶ τὸν Υἱὸν τοῦ ἀνθρῶπου.» Μή γάρ με, φησίν, ὑπολάμβανε ψιλὸν ἄνθρωπον, άλλὰ Δεσπότην τῶν ἀγγέλων. γὰρ ἄγγελοι διακονοῦσιν, οὐκ ἂν εἴη ἄνθρωπος ψιλὸς, ἀλλὰ Θεὸς ἀληθής. Ἐπὶ δὲ τοῦ σταυροῦ καὶ τῆς ἀναλήψεως ταῦτα ἐξέβησαν. Καὶ γὰρ καὶ πρὸς τῷ καιρῷ τοῦ πάοους ἄγγελος ἀπ´ οὐρανοῦ ἐνίσχυσεν αὐτόν· καὶ ἐν τῷ τάφῳ, ἁγγελος· καὶ ἐν τῇ ἀναλήψει, ὡς ὁ Λουκᾶς ἰστορεῖ. Τινές δὲ συκῆν ἐνόησαν τὸν νόμον, ώς καρπὸν ἔχοντα πρὸς καιρὶν γλυκαίνοντα, τῇ λτραχύτητι δὲ τῶν νομικῶν παρατηρημάτων, καὶ τῷ Ἀυσκατεργάστῳ τῶν ἐντολῶν, ὥσπερ φύλλοις σκεπόμενον. Φασὶν οὗν, ὅτι τὸν Ναθαναὴλ εἶδεν ὁ Κύριος, ἀντὶ τοῦ ἱλαρῶς ἐπέβλεψε, καὶ τὴν σύνεσιν αὐτοῦ κατενόησεν, καὶ ἔτι ὑπὸ τὸν νόμον ὄντος. Σὺ δέ μοι καὶ τούτῳ τὸν νοῦν ἐπίστησον, εἴγε θέλγῃ τοῖς τοιούτοις, ὅτι τὸν Ναθαναὴλ ὁ Κύριος εἶδεν ὑπὸ τὴν συκην, ἤτοι ὑπὸ τὸν νόμον, τουτέστιν ἐντὸς τοῦ νόμου, καὶ τὰ βάθη αὐτοῦ ἐρευνῶντα. Εἰ γὰρ μὴ τὰ βάθη τοῦ νόμου ἠρεύνα, οὐκ ἂν αὐτὸν εἶδεν ὁ Κύριος. Ἱσθι δὲ καὶ τοῦτο, ὅτι Γαλιλαία ἐρμηνεύεται, κατοκυλστή. Ἐξῆλθεν οὖν ὁ Κύριος εἰς τὴν κατακυλιστὴν τούτου τοῦ κόσμου ἢ χώραν, καὶ τὴν φύσιν τὴν ἀνθρωπίνην, καὶ ὄντας ἡμᾶς ὑπὸ τὴν συκῆν, τουτέστι τὴν ἐνήδονον ἁμαρτίαν, ᾗ καὶ δριμύτης οὐκ ὁλίγη σύνεστι διὰ τὴν μεταμέλειαν, καὶ τὰ ἐκεῖ δικαιωτήρια, ὡς φιλάνθρωπος εἶδε, καὶ ἐξελέξατο ὁμολογοῦντας αὐτὸν Υἱὸν Θεοῦ, καὶ βασιλέα τοῦ Ἰσραὴλ τοῦ ὁρῶντος Θεόν. Εἰ δέ γε ἐπιτείνοιμεν τὴν σπουδὴν, καὶ μειζόνων καταξιώσει ἡμᾶς θεαμάτων, καὶ ὀψόμεθα τοὺς ἀγγέλους ἀναβαίνοντας μὲν πρὸς τὸ ὕψος τῆς αὐτοῦ θείαςίγνώσεως, καταβαίνοντας δὲ πάλιν, διὰ τοῦ μὴ φθάνειν κατανοῆσαι τὴν ἄγνωστον οὐσίαν. Καὶ ἄλλως δὲ, ἁναβαίνει τις, ὅτε τοῖς περὶ τῆς θεότητος τοῦ Μονογενοῦς λόγοις ἐνδιατρίβει· καταβαίνει δέ, ὅτε τοῖς περὶ σαρκὸς καὶ τῆς ἐν τῷ ᾤδῃ καταβάσεως ἐμφιλοχωρεῖ.

PG 123, skenējuma lpp. ~574–604 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu