Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 18. nodaļa

Jņ. 18:1–2

„To sacījis, Jēzus izgāja ar Saviem mācekļiem pāri Kedronas strautam, kur bija dārzs, kurā iegāja Viņš un Viņa mācekļi. Bet arī Jūda, kas Viņu nodeva, zināja to vietu, jo Jēzus tur bieži bija sapulcējies ar Saviem mācekļiem.“ Viņš nesacīja: „To lūdzis, Jēzus“, bet: „To sacījis“. Jo tā nebija lūgšana, bet saruna, kas notika, lai mierinātu mācekļus. Bet nakts vidū Viņš iet ceļu un pāriet upi, un steidzas uz nodevējam pazīstamo vietu, nododams Sevi slepkavām, lai parādītu, ka Viņš uz ciešanām iet labprātīgi, un atņem jūdiem meklēšanas pūles. Jo, lai tie nenogurtu, šurp un turp staigādami un Viņu meklēdami, Viņš pats aiziet pie tiem un nodod Sevi viņu rokās; jo Viņš atrodas dārzā kā kādā cietumā. Bet, lai tu nedomātu, ka Viņš aizgāja uz dārzu, slēpdamies, evaņģēlists piebilst: „Arī Jūda zināja to vietu.“ Tātad Viņš ierodas šajā vietā, gribēdams drīzāk Sevi atklāt, nevis paslēpties. „Bet Jūda zināja to vietu, jo tur Jēzus bieži bija sapulcējies.“ Jo Kungs meklēja tuksnešainas vietas un klusuma darbnīcas, sevišķi tad, kad nodeva ko noslēpumaināku. Bet no kurienes Jūda zināja, ka Jēzus šajā stundā ir dārzā, un nedomāja Viņu atrast mājā guļam? Viņš zināja, ka Kungs bieži pavada naktis ārā, un tāpēc arī tad izgāja ārā. Un vēl: viņš zināja, ka sevišķi svētku laikā Viņam ir paradums mācīt mācekļiem ko augstāku; un mācekļiem Viņš, kā sacījām, mācīja noslēpumainas lietas tādās vietās. Tātad, tā kā tad bija svētki, viņš secināja, ka Viņš ir tur un pēc paraduma pārrunā ar mācekļiem svētku nozīmi.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:1–2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. ΙΠʹ. Περὶ τῆς παραδόσεως τοῦ Ἰησοῦ. Περὶ τῶν Ἰριδαίων χαμαὶ πεσόντων. ΙΙερὶ τοῦ Ιέτρου ἀσοκόύανπος τὸ ὡτίον τῷ τοῦ ἀρχιερέως δούλω. Περὶ τοῦ Ἐησοῦ ἀπαγομένου πρὸς Ἄνναν, καὶ Καῖάφαν, καὶ ἱιλάτον «Ταῦτα εἰπών ὁ Ἰησοῦς, ἐξῆλθε σὺν τοῖς μαθηταῖς αὐτοῦ πέραν τοῦ χειμάῤῥου τῶν Κέδρων, ὅπου ἢν κῆπος· εἰς ὃν εἰσῆλθεν αὐτὸς, καὶ οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ. Ἡδει δὲ καὶ Ἰούδας, ὁ παραδιδοὺς αὐτὸν, τὸν τόπον· ὅτι πολλάκις συνήχθη ὁ Ἰησοῦς ἐκεῖ μετὰ των μαθητῶν αὐτοῦ.» Οὐκ εἶπεν, ὅτι Ταῦτα εὐξάμενος ὁ Ἰησοῦς, ἀλλὰ, «Ταῦτα εἰπών.» Οὐ γὰρ εὐχὴ ἣν τὸ πρᾶγμα, ἀλλὰ διαλαλιὰ, πρὸς τὸ τοὺς μαθητὰς παραμυθήσασθαι γενομένη. Μέσων δὲ νυκτῶν ὁδοιπορεῖ, καὶ ποταμὸν διαβαίνει, καὶ ἐπείγεται πρὸς τὸν τῷ προδότῃ γνώριμον τόπον ἐλθεῖν, ἑαυτὸν ἐπιδιδοὺς τοῖς φονεῦσιν· ἵνα δείξη ὅτι ἑκὼν ἐπὶ τὸ πάθος ἔρχεται, καὶ τὸν ἐπὶ τῇ ζητήσει κόπον ἐκκόπτει τοῖς Ἰουδαίοις. Ἵνα γὰρ μὴ συντρίβωνται, τῆδε κἀκεῖσε περιερχόμενοι, καὶ ζητοῦντες αὐτὸν, ἄπεισιν αὐτὸς πρὸς αὐτοὺς, καὶ εἰς τὰς χεῖρας αὐτῶν βάλλει ἑαυτόν· ὥσπερ γὰρ ἔν τινι δεσμωτηρίῳ. τῷ κήπῳ εὐρίσκεται. Ἵνα δὲ μὴ νομίσῃς, ὅτι ὡς κρυπτόμενος ἀνεχώρησεν εἰς τὸν κῆπον, ἐπιφέρει ὁχ εὺαγγελιστὴς, ὅτι «Ἥδει καὶ ὁ Ἰούδας τὸν σόπον» Ὥστε μᾶλλον φανερῶσαι ἑαυτὸν θέλων, ἀλλ´ οὐκ ἀπρκούθασθαι, εἰς τοῦτον τὸν τόπον παραγίνεται «Ἡδει δὲ ὁ Ἱούδας τὸν τόπον, διότι ἐκεῖ πολλάκις εννήχθη ὁ Ἰησοῦς.» Τὰ γὰρ ἔρημα χωρία καὶ ἡτυχίας ἐργαστήρια μετεδίωκεν ὁ Κύριος, καὶ μάλιστα, ὅταν τι μυστικώτερον παρεδίδου. Πόθεν δὲ ὁ Ἰοὐδας ἐγίνωσκεν, ὅτι ἐν τῶ κήπῳ ἐστὶν ὁ Ἰησοῦς κατὰ ταύτην τὴν ὥραν, καὶ οὐχὶ ἐν οἰκίᾳ ἐνόμισεν εύρεῖν αὐτὸν καθεύδοντα; Ἐγίνωσκε τὸν Κύριον τὰ πολλὰ ἔξω διανυκτερεύοντα, καὶ διὰ τοῦτο καὶ τότ· ἐξῆλθεν ἔξω. Ἄλλως τε· Καὶ ἐν ἑορτῆς καιρῷ μάλιστα ἠπίστατο αὐτὸν ἔθος ἔχοντα, διδάσκειν τι τοὺς μαθητὰς ὑψηλότερον· ἐδίδασκε δὲ τοὺς μαθητὰς, ὡς ἔφημὲν, τὰ μυστικὰ ἐν τοιούτοις τόποις. Ἐπεὶ οὖν τότε ἑορτὴ ἦν, ἐστοχάσατο ἐκεῖσε αὐτὸν εἶναι, τοῖς μαθηταῖς τὰ τῆς ἑορτῆς φιλοσοφοῦντα κατὰ τὸ σύνηθες

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:3–6

„Tad Jūda, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju kalpus, nāk turp ar lāpām un laternām, un ieročiem. Tad Jēzus, zinādams visu, kas ar Viņu notiks, izgāja un sacīja tiem: ko jūs meklējat? Tie Viņam atbildēja: Jēzu no Nācaretes. Jēzus tiem saka: Es tas esmu. Bet arī Jūda, kas Viņu nodeva, stāvēja kopā ar viņiem. Kad nu Viņš tiem sacīja: Es tas esmu, tie atkāpās atpakaļ un krita pie zemes.“ Kareivju nodaļu viņi pierunā sadarboties ar naudu; jo tādi ir karavīri – par zeltu pērkami. Bet daudzi nāk, baidīdamies no tiem, kas sekoja Jēzum un pieķērās Viņam Viņa vārda un brīnumu dēļ. Bet lāpas un laternas tie ņem līdzi, lai Viņš tiem nepaslīdētu garām, tumsā nemanīts. Bet Viņš bija tik tālu no bēgšanas, ka pat iziet pie tiem, nododams Sevi. Un Viņš jautā ne tāpēc, ka vajadzētu uzzināt; „jo Viņš zināja,“ saka, „visu, kas ar Viņu notiks“. Tātad, tā kā Viņš zināja, ka tie nāk pēc Viņa, Viņš jautā ne tāpēc, ka vajadzētu uzzināt, bet gribēdams parādīt, ka, kaut arī Viņš bija klāt, tie Viņu neredzēja un nepazina. Bet Viņš arī jautā kā svešinieks; un ne no balss viņi Viņu pazīst – ne citi, ne pats Jūda. Jo, ka tie Viņu nepazina ne tumsas dēļ, evaņģēlists iepriekš sacīja, ka tie bija nākuši „ar lāpām“. Bet, ja arī tie Viņu nepazītu tumsas dēļ (jo tā nebija), tad no balss gan tiem vajadzēja Viņu pazīt. Tātad Viņš jautā, lai parādītu, kā sacījām, ka tie Viņu nepazina ne pēc izskata, ne pēc balss. Tātad tik neuzvarams bija Viņa spēks, ka tie Viņu pat nevarēja krustā sist, ja Viņš labprātīgi nebūtu padevies. Un ne tikai tas – ka Viņš aptumšoja viņu acis –, bet arī tas, ka ar vienu pašu vienkāršu jautājumu Viņš tos nogāza uz muguras. Bet tas, ka tie, kas bija nākuši pret Jēzu, krita, varētu būt zīme visas tautas kritienam, kas viņus vēlāk piemeklēja pēc Kristus nāves; kā arī Jeremija pravietoja: „Israēla nams ir kritis, un nav, kas to pieceltu.“ Tātad krīt visi, kas stājas pretī Dieva Vārdam. Bet dārzs, no kura sākās mūsu pestīšana, varētu būt paradīzes pretattēls. Jo mēs, krituši paradīzes dārzā, redzējām, ka arī Kristus pestījošās ciešanas sākās dārzā un izlaboja visu agrāko ļauno.

Piezīmes (1)
  1. „Israēla nams ir kritis …“ – vārdi no Am. 5:2; Teofilakts tos piedēvē Jeremijam.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:3–6; Am. 5:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὁ οὖν Ἰούδας λαβὼν τὴν σπεῖραν, καὶ ἐκ τῶν ἀρχιερέων καὶ Φαρισαίων ὑπηρέτας, ἔρχεται ἐκεῖ μετὰ λαμπάδων, καὶ φανῶν, καὶ ὅπλων. Ἰησοῦς οὖν εἰδὼς πάντα τὰ ἐπερχόμενα ἐπ´ αὐτὸν, ἐξελθὼν εἴπεν αὐτοῖς· Τίνα ζητεῖτε; Ἀπεκρίθησαν αὐτῷ· Ἰησοῦν τὸν Ναζωραῖον. Λέγει αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Ἐγώ εἰμι. ἦΙστήκει δὲ καὶ Ἰούδας ὁ παραδιδοὺς αὐτὸν μετ´ αὐπῶν. Ὡς οὖν εἶπεν αὐτοῖς, ὅτι Ἐγώ εἰμι, ἀπῆλθον εἰς τὰ ὀπίσω, καὶ ἔπεσον χαμαί.» Τὴν μὲν σπεῖραν πείθουσιν αὐτοῖς συνεργῆσαι διὰ χρημάτων· τοιοῦτον γὰρ τὸ στρατιωτικὸν, χρυσοῦ ὥνιον. Πολλοὶ δὲ ἐπέρχονται, δεδοικότες τοὺς ἑπομένους τῷ Ἰησοῦ, καὶ ἐκκρεμαμένους αὐτῷ διὰ τὸν λόγον τε καὶ τὰ θαύματα. Λαμπάδας δὲ καὶ φανοὺς ἐπάγονται, ὡς ἂν μὴ ἐκφύγῃ αὐτοὺς ἐν τῷ σκότει λαθών. Ὁ δὲ τοσοῦτον ἔδει τοῦ φυγεῖν, ὥστε καὶ ἔξεισι πρὸς αὐτοὺς, ἑαυτὸν παραδιδούς. Καὶ ἐρωτᾷ μὲν, οὐχ ὡς χρήζων μαθεῖν· «Ἥδει γὰρ, φησὶ, πάντα τὰ ἐπερχόμενα ἐπ´ αὐ τόν» Ὥστε ἐπειδὴ ᾔδει, ὅτι ἐπ´ αὐτὸν ἤρχοντο, οὐχ, ὡς μαθεῖν δεόμενος ἐρωτᾷ, ἀλλὰ δεῖξαι θέλων, ὅτι καὶ παρὼν οὐχ ἑωρᾶτο αὐτοῖς ἢ ἐγνωρίζετο. Ἀλλὰ καὶ ἐρωτᾷ, ὡς ἀλλότριος· καὶ οὐδὲ ἀπὸ τῆς φωνῆς ἐπιγινώσκουσιν αὐτὸν, οὔτε οἱ ἄλλοι, οὔτε αὐτὸς ὁ Ἱούδας. Ὅτι γὰρ οὐ διὰ τὸ σκότος ἠγνόησαν αὐτὸν, προεῖπεν ὁ εὐαγγελιστής, ὅτι «μετὰ λαμπάδων» κπῆλθον. Εἰ δὲ διὰ τὸ σκότος ἠγνόουνεν γὰρ], ἀπό γε τῆς φωνῆς ἐπιγνῶναι αὐτὸν ἔδει. Ἐρωτᾷ οὖν, Τνα δείξῃ, ὡς εἴπομεν, ὅτι οὔτε ἀπὸ τοῦ εἴδους, οὕτε ἀπὸ τῆς φωνῆς ἐπέγνωσαν αὐτόν. Οὗτω- οὖν ἄσττοἦν ἡ δύναμις αὐτοῦ, ὥστε οὐδὲ σταυρῶσαι ἠδύναντο, εἰ μὴ ἑκὼν ἐνέδωκεν. Οὐ μόνον δὲ τοῦτο τὸ πηρῶσα. τοὺς ὀφθαλμοὺς αὐτων, ἀλλὰ καὶ τὸ καταβαλεῖν ὑπτίους ἀπὸ μόνης ψιλῆς ἐρωτήσεως. Σημεῖον δʹ ἂεἴη τὸ πεσεῖν τοὺς κατὰ τοῦ Ἰησοῦ ἐλθόντας, τῆς καθολικῆς τοῦ ἔθνους καταπτώσεως, ἢ ἐπεγένετο αὐτοῖς ὕστερον μετὰ τὸν τοῦ Χριστοῦ θάνατον· ὡς καὶ Ἱερεμίας προεφήτευσεν· «Οἷκος Ἰσραὴλ ἔπεσεν, οὐκ ἔστιν ὁ ἀναστήσων.» Πίπτουσι τοίνυν πάντες οἱ τῷ λόγῳ τοῦ Θεοῦ ἐναντιούμενοι. Ὁ δὲ κῆπος, ἀφ οὖ ἡ σωτηρία ἡμῶν ἔλαβε τὴν ἀρχὴν, ἀντίτυπον ἂν εἴη τοῦ παραδείσου. Ἐν γὰρ τῷ κήπῳ τοῦ παραδείσου πεσόντες, εἴδομεν ἐν κήπῳ τὸ σωτήριον τοῦ Χριστοῦ πάθος δεχόμενον τὴν ἀρχὴν, καὶ πάντα τὰ πρώην δυσχερῆ ἀπανορθούμενον.

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:7–9

„Tad Viņš tiem atkal jautāja: ko jūs meklējat? Tie sacīja: Jēzu no Nācaretes. Jēzus atbildēja: Es jums sacīju, ka Es tas esmu. Ja tad jūs Mani meklējat, ļaujiet šiem iet; lai piepildītos vārds, ko Viņš bija sacījis: no tiem, ko Tu Man esi devis, Es neesmu pazaudējis nevienu.“ Viņš tos nogāza uz muguras, reizē parādīdams Savu spēku un to, ka Viņš labprātīgi iet uz ciešanām; un turklāt Viņš ar to vadīja arī ko citu. Lai neviens nesacītu, ka jūdi neko nav izdarījuši, jo Viņš pats Sevi viņiem nodevis un darījis Sevi zināmu, tāpēc Viņš viņiem parāda šo zīmi, kas bija pietiekama, lai tos atturētu. Bet, kad tie palika savā ļaunumā arī pēc šī brīnuma, tad Viņš Sevi nodod. Un ievēro, kā Viņš pat līdz pēdējai stundai neatlaižas mīlestībā pret mācekļiem: „Jo, ja jūs Mani meklējat,“ saka, „ļaujiet šiem iet; lai piepildītos vārds, ko Viņš bija sacījis: no tiem, ko Tu Man esi devis, Es neesmu pazaudējis nevienu.“ Kungs runāja par dvēseles pazušanu, ko neviens no Viņa mācekļiem nepiedzīvoja; bet evaņģēlists to attiecināja uz šo miesisko. Bet ir brīnums, kā tie nesagūstīja apustuļus un tos nenocirta, sevišķi, kad Pēteris tos saniknoja. No tā skaidrs, ka to izdarīja Sagūstītā spēks un vārds, ko Viņš iepriekš sacīja: „Neviens no tiem nav gājis bojā.“ Tātad arī evaņģēlists, mācīdams mūs, ka mācekļi netika nocirsti Kunga vārda dēļ, saka: „Lai piepildītos vārds, ko Viņš bija sacījis: Es neesmu pazaudējis nevienu no tiem.“ Jo viņu vājuma dēļ Viņš tos izved ārpus kārdinājumiem. Tā Viņš arī ar mums tagad rīkojas, kaut arī mēs to nezinām. Tātad, kad tevi piemeklē kārdinājums, tici, ka, ja Viņš nezinātu, ka tu vari no tā izbēgt, Viņš neļautu tam tevi piemeklēt, tāpat kā arī tad mācekļiem.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:7–9; Jņ. 17:12; 1. Kor. 10:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Πάλιν οὖν αὐτοὺς ἐπηρώτησε· Τίνα ζητεῖτε· Οἱ δὲ εἶπον· Ἰησοῦν τὸν Ναζωραῖον. Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς. καὶ εἶπεν· Εἶπον ὑμῖν, ὅτι ἐγώ εἰμι. Εἰ οὖν ἐμὰ ζητεῖτε, ἄρετε τούτους ὑπάγειν· ἵνα πληρωθῇ ὁ λόγος, δν εἶπεν, ὅτι Οὕς δέδωκάς μοι οὐκ ἀπώλεσα ἐξ αὐτῶν οὐδένα.» Κατέβαλε μὲν αὐτοὺς ὑπτίους, ἂμα τήν τε δύναμιν αὐτοῦ δηλῶν, καὶ ὅτι ἑκὼν ἔρχεται πρὸς τὸ πάθος· πρὸς δὲ τούτοις καὶ ἕτερόν τι οίκονομῶν. Ἵνα γὰρ μὴ εἴπῃ τις, ὅτι οὐδὲν οἱ Ἰω δαῖοι ἦκαοτον· αὐτὸς γὰρ αὐτοῖς ἑαυτὸν ἐνεχείρισε, καὶ δῆλον κατέστησε· διὰ τοῦτο ἐνδείκνυται αὐτοῖς τοῦτο τὸ σημεῖον, ἱκανὸν ὃν αὐτοὺς ἀνακρουσασθαι. Ἐπεὶ δὲ ἐπέμενον τῇ κακίᾳ καὶ μετὰ τὸ θαῦμα τοῦτο, τότε δὴ ἑαυτὸν ἐγχειρίζει. Καὶ ὅρα, τῶς οὐδὲ ἄχρι τῆς τελευταίας ὥρας τῆς πρὸς τοὺς μαθητὰς ἀγάπης ὑφίεται. «Εἰ γὰρ ἐμὲ ζητεῖτε, φησὶν, ἄφετε τούτους ὑπάγειν· ἵνα πληρωθῇ ὁ λόγος, ἵν εἶπεν, ὅτι Οὕς δέδωκάς μοι, οὐκ ἀπώλεσα ἐξ αὐτῶν οὐδένα.» Ἀπώλειαν δὲ ὁ μὲν Κύριος τῆς ψυχῆς ἔεγεν, ἢν οὐδεὶς τῶν μαθητευθέντων αὐτῷ ὑπέστη· ὁ δὲ εὐαγγελιστὴς ἐπὶ ταύτης τῆς σωματικῆς παρέλαβε τοῦτο. Θαῦμα δὲ, πῶς οὐ συνέλαβον τοὺς ἀποστόλους, καὶ κατέκοψαν αὐτοὺς, καὶ μάλιστα τοῦ Πέτρου παροξύναντος αὐτούς. Ὅθεν δῆλον, ὅτι ἡ τοῦ συλληφθέντος δύναμις τοῦτο ἐποίει, καὶ ἡ ἀπόφασις, ἣν προεῖπεν, ὅτι «Οὐδεὶς ἐξ αὐτῶν ἀπώλετο. » Τοῦτο γοῦν καὶ ὁ εὐαγγελιστὴς διδάσκων ἀμᾶς, ὅτι τῆς τοῦ Κυρίου ἀποφάσεως ἦν τὸ μὴ κατακοπῆναι τοὺς μαθητὰς, φησίν· «Ἵνα πληρωθῇ ὁ ἀέ-ος ἰν εἶπεν ὅτι Οὐκ ἀπώλεσα ἐξ αὐτῶν οὐδένα·,» διὰ γὰρ τὴν ἀσθένειαν αὐτῶν ἔξω ποιεῖται αὐτοὺς πειρασμῶν. Οὕτω καὶ ἡμᾶς νῦν οἰκονομεῖ, κανν ἁινοῦμεν. Ὥστε ἐπειδάν σοι ἔλθη πειρασμὸς, πίστευε, ὅτι εἰ μὴ ἐγίνωσκεν, ὅτι δύνασαι διαφυγεῖν τοῦτον, οὐκ ἄν συνεχώρησέ σοι αὐτὸν ἐπελθεῖν ὦσπερ αλδὲ τότε τοῖς μαθηταῖς.

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:10–11

„Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, to izvilka un cirta augstā priestera kalpam, un nocirta tam labo ausi; bet kalpa vārds bija Malhs. Tad Jēzus sacīja Pēterim: liec savu zobenu makstī! Vai tad Man nebūs dzert biķeri, ko Tēvs Man ir devis?“ Pēteris, redzēdams, ka Kungs tos nogāzis uz muguras, un drosmes pārņemts Kunga vārdu dēļ, kas sacīja: „Ļaujiet šiem iet“, nodomāja, ka tagad ir laiks aizstāvēties, un tā izvelk zobenu un cērt kalpam. Bet, ja tu jautā, kā tam, kam bija pavēlēts neņemt ne somu, ne divus svārkus, ir zobens, – mācies, ka viņam tas bija vajadzīgs jēra dēļ, un viņš to nesa arī pēc vakariņām; vai arī, baidīdamies no uzbrukuma, viņš jau sen bija tam sagatavojies. Bet, ja tu nesaproti, kā tas, kam bija pavēlēts pat ne sist pa vaigu, bija sagatavojies slepkavībai, tu dzirdēsi, ka viņš galvenokārt aizstāvēja nevis sevi, bet Skolotāju; turklāt tie vēl nebija pilnīgi; jo vēlākajā laikā redzi man viņu, kā viņš, ciezdams vissmagāko, priecājas. Bet tagad, sašutis Skolotāja dēļ, viņš metas pat uz pašu galvu; tāpēc, to nesasniedzis, viņš nocērt vismaz ausi. Bet Jēzus to atjauno un ar šo brīnumu atkal attur neprātīgos jūdus no tieksmes nogalināt. Bet, tā kā brīnums ar ausi bija liels, evaņģēlists piebilst arī kalpa vārdu, lai lasītājiem, ja tie netic, būtu iespēja izmeklēt un pārbaudīt, vai tas tā noticis. Bet Kungs apvalda Pēteri un, piedraudējis („Jo liec,“ saka, „savu zobenu makstī“), mierina, sacīdams: „Vai tad Man nebūs dzert biķeri, ko Tēvs Man ir devis?“ Jo Viņš parāda, ka ciešanas notiek nevis viņu spēka, bet Viņa ļaušanas dēļ, un ka Viņš nav Dieva pretinieks, bet līdz pat nāvei dara Tēva gribu. Un, sacīdams „biķeri“, Viņš norāda uz nāves saldumu un kārojamību, jo tā ir cilvēku pestīšanai. Bet tu man ievēro, ka arī augstā priestera kalpa labās auss nociršana bija viņu nedzirdības simbols. Jo Israēlu ir piemeklējusi nocietinātība, lai tie, dzirdot, nedzirdētu, – bezdievības pret Pestītāju dēļ, kas visvairāk bija augsto priesteru vaina; tāpēc arī auss atņemšanas simbols notika ar augstā priestera kalpu. Bet auss atjaunošana norāda uz israēliešu saprāta vēlāko atjaunošanu, kas tagad ir atņemts. Jo Elija, atnācis, atvedīs tos pie Kristus un savienos tos, kas ir mūsu tēvi, ar mums, dēliem, kā arī pravietoja Malahija.

Piezīmes (1)
  1. Mal. 4:5–6 (LXX 3:22–23).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:10–11; Lk. 22:51; Mt. 10:10; Mt. 5:39; Rom. 11:25; Mt. 13:13; Mal. 4:5–6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Σίοων οὖν Πέτρος ἔχων μάχαιραν, εἵλκυσεν αὐτὴν, καὶ ἔπαισε τὸν τοῦ ἀρχιερέως δοῦλον, καὶ ἀπέαοψεν αὐτοῦ τὸ ὠτίον τὸ δεξιόν· ἦν δὲ ὄνομα τῷ ὅούῳ Μάλχος. Επεν οὖν ὁ Ἰησοῦς τῷ Πέτρῳ· Βάλε τὴν μάχαιράν σου εἰς τὴν θήκην· τὸ ποτήριον. ὃ δέδωκέ μοι ὁ Πατὴρ, οὐ μὴ πίω αὐτός» Ἰδὼών ὁ Πέτρος τὸν Κύριον ὑπτίως αὐτοὺς καταβαλόντα, καὶ ἔάρσους ὑποπλησθεὶς διὰ τῆς τοῦ Κυρίου φωνῆς, εῖπόντος, «Ἄφετε τούτους ὑπάγειν,» ἐνόμισεν, ὡς καιρὸς λοιπὸν ἀμύνης ἐστὶ, καὶ δὴ σπᾶται τὴν μάχαιραν, καὶ πατάσσει τὸν δοῦλον. Εἰ δὲ ζητεῖς, πῶς ὁ κελευσθεὶς μὴ πήραν ἔχειν, μηδὲ δύο χιτῶνας, μάχαιραν ἔχει· μάνθανε, ὅτι διὰ τὸ ἀρνίον ταύτης ἔχρηζε, καὶ ἐβάσταζεν αὐτὴν καὶ μετὰ τὸ δεῖπνον· ἢ καὶ δεδοικὼς τὴν ἐπίθεσιν, παρεσκεύαστο πάλαι εἰς τοῦτο. Εἰ δὲ ἀπορεῖς, πῶς ὁ μηδὲ ῥαπίςων [ῥαπίζειν] προσταχθεὶς, πρὸς φόνους παρεσκευάτσο · ἀκούσεις, ὅτι μάλιστα μὲν οὐχ ἑαυτῷ, ἀλλὰ τῷ διδασκάλῳ ἤμυνεν· ἔπειτα οὐδὲ τέλειοι οὔπω ἢσαν· ἐν τοῖς ὑστέροις γὰρ ἴδε μοι τοῦτον, πῶς τὰ ἕσχατα πάσχων χαίρει. Νῦν δὲ ὑπὲρ τοῦ διδασκάκου ἁγανακτῶν, καὶ ἐπ´ αὐτὴν ὁρμᾷ τὴν κεφαλήν· διὸ κἀκείνης μὴ ἐφικόμενος, τὸ γοῦν ὡτίον τέμνει, Ἰησοῦς δὲ ὑποκαθίστησι [ἀποκ.[, καὶ διὰ τούτο τοῦ θαύματος πάλιν τοὺς ἀνοήτους Ἰουδαίους ἀναχαιτίζων τῆς ἐπὶ τὸν φόνον ὁρμῆς. Ἐπεὶ δὲ μέγα ἦν τὸ ἐπὶ τῷ ὡτίῳ θαῦμα, διὰ τοῦτο καὶ τὸ ὄνουα τοῦ δούλου προστίθησιν ὁ εὐαγγελιστής· ἵν ἐξῆ τοῖς ἀναγινώσκουσιν, εἴπερ ἀπιστοῖεν, ζητεῖν καὶ κεριεργάζεσθαι, εἴ χε οὕτω γέχονεν. Ἀλλ´ ὁ Κύριος καταστέλλει μὲν τὸν Πέτρον, καὶ ἀπειλήσαςΒάλε γὰρ, φησὶ, τὴν μάχαιράν σου εἰς τὴν θήκην»), παραμυθεῖται δὲ καὶ ἐν τῷ εἰπεῖν· «Τὸ ποτήριον, δ δέδωκέ μοι ὁ Πατὴρ, οὐ μὴ πίω αὐτό; Δείκνυσι γὰρ, ὅτι οὐ τῆς ἑκείνων δυνάμεως, ἀλλὰ τῆς αὐτοῦ συγχωρήσεως τὸ παθεῖν, καὶ ὅτι οὐκ ἀντίθεος, ἀλλ´ ἄχρι θανάτου τὸ θέλημα τοῦ Πατρὸς ποιῶν. Καὶ τὸ εἰπεῖν δὲ, «ποτήριον,» τὸ ἡδὺ καὶ ἐπιποθητον τοῦ ἐπὶ σωτηρίᾳ τῶν ἀνθρώπων θανάτου αἰνίττεται. Σὺ δέ μοι ὅρα, ὅτι καὶ τὸ ἀποκοπῆναι τὸ δεξιὸν ὡτίον τοῦ δούλου τοῦ ἀρχιερέως σύμβολον ἦν τῆς ἀνηκουστίας αὐτῶν. Πώρωσις γὰρ τῷ Ἰσραὴλ γέγονεν, ἴνα ἀκούοντες μὴ ἀκούσωσι, διὰ τὴν κατὰ τοῦ Σωτῆρος ἀσέβειαν, ἢ τῶν ἀρχιερέων μάλιστα γέγονε, διὸ καὶ περὶ οἰκέτην ἀρχιερέως τὸ σύμβολον ἦν τῆς τοῦ ὡτίω ὰοαιρέσεως. Τὸ δὲ ἀποκαταστῆναι πάλιν τὸ ὡτίον δηλοῖ τὴν ὕστερον ἀποκατάστασιν τῆς τῶν Ἰσραηλιτῶν συνέσεως, τῆς νῦν ἀφαιρεθείσης. Καὶ γὰρ Ἡλίας ἐλθὼν, ἀποκαταστήσει αὐτοὺς εἰς Κριστὸν, καὶ συνάψει αὐτοὺς πατέρας ὄντας ἡμῖν τοῖς υἱοῖς, καθὰ δὴ καὶ Μαλαχίας προεκήτευσεν

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:12–14

„Tad kareivju nodaļa un virsnieks, un jūdu kalpi sagūstīja Jēzu un sasēja Viņu, un vispirms aizveda Viņu pie Annas; jo tas bija sievastēvs Kajafam, kas tajā gadā bija augstais priesteris. Bet Kajafa bija tas, kas jūdiem bija devis padomu, ka ir labāk, ka viens cilvēks iet bojā par tautu.“ Kad Viņš bija izdarījis visu, kas varēja viņus atturēt, bet tie nesaprata, tad Viņš ļāva Sevi aizvest. Bet tie Viņu gan sasien, gan aizved pie Annas, it kā lielīdamies ar notikušo un dižodamies, it kā būtu uzcēluši lielu uzvaras zīmi. Bet evaņģēlists piemin Kajafas pravietojumu, gribēdams parādīt, ka tas notika pasaules pestīšanas dēļ un ka patiesības pārākums ir tik liels, ka pat ienaidnieki to iepriekš pasludina. Jo, lai tu, dzirdot par saitēm, neapjuktu, viņš tev atgādina pravietojumu, ka gan saites, gan nāve bija pestījošas, un tāpēc Viņš tās panesa.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:12–14; Jņ. 11:49–52

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἡ οὖν σπεῖρα,, καὶ ὁ χιλιάρχος, καὶ οἱ ὑπηρέται τῶν Ἰουδαίων συνέλαβον τὸν Ἰησοῦν, καὶ ἔδησαν αὐτὸν, καὶ ἀπήγαγον αὐτὸν πρὸς Ἄνναν πρῶτον Ην γὰρ πενθερὸς τοῦ Κατάφα, ὃς ἦν ἀρχιερεὺς τοῦ ἐνιαυσοῦ ἐνείνου Ἦν δὲ Καῖάφας ὁ συμβουλεύσας τοῖς Ἰουδαίοις, ὅτι συμφέρει ἕνα ἄνθρωπον ἀπολέσθαι ὑπὲρ τοῦ λαοῦ.» Ὅτε πάντα ἐποίησεν, ὅσα ἱκανὰ ἦν ἀναστεῖλαι αὐτοὺς, οἱ δὲ οὐ συνίεσαν, τότε δὴ συνεχώρησεν ἀπαγαγεῖν αὐτόν. Οἱ δὲ καὶ δεσμοῦσι, καὶ ἀπάγουσι πρὸς Ἄνναν, ὥσπερ ἐμπομπεύοντες τῷ γενομένῳ καὶ ἐγκαυχώμενοι, ὡς δὴ μέγα τρόπαιον στήσαντες. Τῆς δὲ τοῦ Καῖάφα προφητείας μέμνηται, δεῖξαι θέλων, ὅτι ὑπὲρ τῆς τοῦ κόσμου σωτηρίας ταῦτα ἐγίνετο, καὶ ὅτι τοσαύτη της ἀληθείας ἡ ὑπερβολὴ, ὡς καὶ τοὺς ἐχθροὺς ταῦτα προαναφωνεῖν. Ἵνα γὰρ μὴ, δεσμοὺς ἀκούσας, θορυβηθῇς, ἀναμιμνήσκει σε τῆς προφητείας, ὅτι σωτηριώδεις ἦσαν καὶ ὁ δεσμὸς καὶ ὁ θάνατος, καὶ διὰ ταύτην τὴν αἰτίαν τούτων ἠνείχετο,

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:15–16

„Bet Jēzum sekoja Sīmanis Pēteris un otrs māceklis. Bet tas māceklis bija augstajam priesterim pazīstams, un viņš iegāja kopā ar Jēzu augstā priestera pagalmā. Bet Pēteris stāvēja ārā pie durvīm. Tad otrs māceklis, kas bija augstajam priesterim pazīstams, izgāja un runāja ar durvju sargātāju un ieveda Pēteri.“ Kas bija „otrs māceklis“? Tas pats, kas to uzrakstīja, bet viņš sevi slēpj pazemības dēļ. Jo, tā kā viņam bija jāstāsta par nopelnu – ka, kad citi bija aizbēguši, viņš sekoja, – tāpēc viņš sevi slēpj un liek priekšā Pēteri. „Jo Jēzum,“ saka, „sekoja Sīmanis Pēteris“; tad viņš piebilst: „un otrs māceklis“. Tātad pazemības dēļ viņš sevi slēpj. Un to pašu, ka viņš sevi piemin, viņš piemin tāpēc, lai mēs zinātu, ka viņš precīzāk par citiem stāsta, kas notika pagalmā, jo bija iekšā. Bet ievēro arī, kā viņš samazina pats savu slavu. Jo, lai tu, dzirdēdams, ka Jānis „iegāja kopā ar Jēzu“, nedomātu par viņu ko lielu, viņš saka, ka bija pazīstams augstajam priesterim. „Jo es iegāju nevis kā drosmīgāks par citiem,“ saka, „bet kā augstā priestera pazīstams.“ Bet Pēteri viņš izceļ kā tādu, kas sekoja ilgu dēļ, bet stāvēja ārā tāpēc, ka nebija pazīstams. Jo, ka arī Pēteris būtu iegājis, ja tas būtu atļauts, ir skaidrs. Jo, tiklīdz Jānis izgāja un lika durvju sargātājai viņu ievest, Pēteris tūlīt iegāja. Bet kāpēc Jānis pats viņu neieveda, bet uztic to sievietei? Tāpēc, ka viņš cieši turējās pie Kristus un sekoja Viņam, un negribēja no Viņa šķirties.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:15–16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἡκολούθει δὲ τῷ Ἰησοῦ Σίμων Πέτρος, καὶ δ ἄλλος μαθητής. Ὁ δὲ μαθητὴς ἐκεῖνος ἦν γνωστὸς τῷ ἀρχιερεῖ, καὶ συνεισῆλθε τῷ Ἰησοῦ εἰς τὴν αὐλὴν τοῦ ἀρχιερέως. Ὁ δὲ Πέτρος εἰστήκει πρὸς τῇ θύρᾳ ἔξω. Ἐξῆλθεν οὖν ὁ μαθητὴς ὁ ἄλλος, ὃς ἦν γνωστὸς τῷ ἀρχιερεῖ, καὶ εἶπε τῇ θυρωρῷ, καὶ εἰσήγαγε τὸν Πέτρον.» Τίς ἦν «ὁ ἄλλος μαθητής;» Αὐτὸς οὗτος ὁ ταῦτα γράψας, ἀποκρύπτει δὲ ἑαυτὸν διὰ ταπεινοφροσύνην. Ἐπειδὴ γὰρ κατόρθωμα διηγεῖσθαι μέλλει, ἅτι τῶν ἄλλων ἀποπηδησάντων, αὐτὸς ἐπηκολούθει, διὰ τοῦτο κρύπτει ἑαυτὸν, καὶ προτάττει ἑαυτοῦ τὸν Πέτρον. «Ἡκολούθει γὰρ, φησί, τῷ Ἰησοῦ Σίμων Πέτρος·» εἶτα ἐπάγει τὸ, «καὶ ὁ ἄλλος μαθητής.» ἑὰ ταπεινοφροσύνην οὖν ἑαυτὸν κρύπτει. Καὶ τοῦτο δὲ αὐτὸ, ὃ μέμνηταῖ ἑαυτοῦ, διὰ τοῦτο μέμνηται Ἰνα μάθωμεν, ὅτι ἀκριβέστερον τῶν ἄλλων διπντεῖται τὰ κατὰ τὴν αὐλὴν, ἄτε ἔνδον ὥν. Ὅρα δὲ καὶ πῶς ὑποτέμνεται τὸ ἴδιον ἐγκώμιον. να γὰρ μὴ ἀκούιας. ὅτι «εἰπῆλθε σὺν τῷ Ἰησοῦ » ὁ Ἰωάννης, μέγα ππερὶ αὐτοῦ ἡγηθῇς, λέγει, ὅτι γνώριμος ἦν τοῦ ἀρχιερέως. Οὐ γὰρ ὡς ἀνδρειότερος τῶν ἄλλων συνεισῆλθον, φησὶν, ἀλλ´ ὡς γνώριμος τοῦ ἀρχιερέως. Τὸν πέντοι Πέτοον ἀνακηρύττει, ὡς ἀκολουθήσαντα μὲν διὰ τὸν πόθον, διὰ δὲ τὸ μὴ εἶναι γνώριμον δηλαδὴ, ἔξω ἱστάμενον. Ὅτι γὰρ καὶ ὁ Πέτρος εἰσῆλεν ἄν, εἴπερ ἐπετράπη, δῆλον. Ἐπειδὴ γὰρ ἐξῆλθεν ὰ Ἰωάννης, καὶ τὴν θυρωρὸν ἐκέλευσεν αὐτὸν εἰσαγαγεῖν, εὐθέως εἰσῆλθεν ὁ Πέτρος. Διατί δὲ ὁ Ἰωάνης οὐκ εἰσήγαγεν αὐτὸν, ἀλλὰ τῇ γυναικὶ τοῦτο ἐπιτρέπει; Διὰ τὸ σφόδρα ἔχεσθαι τοῦ Χριστοῦ, καὶ ἐτσολουθεῖν αὐτῶ. καὶ μὴ θέλειν ἀπ´ αὐτοῦ χω εισεῆναι.

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:17–18

„Tad kalpone, durvju sargātāja, saka Pēterim: vai arī tu neesi no šī cilvēka mācekļiem? Viņš saka: neesmu. Bet kalpi un sulaiņi stāvēja, uzkūruši ugunskuru, jo bija auksts, un sildījās; bet arī Pēteris stāvēja ar viņiem un sildījās.“ Kalpone jautā Pēterim nevis pārdroši un ne skarbi, bet ļoti lēnprātīgi. Jo viņa nesacīja: „Vai arī tu neesi no šī maldinātāja mācekļiem?“, bet: „no šī cilvēka“, – kas drīzāk bija līdzjūtīgas un cilvēkmīlīgas sievietes vārds. Bet „vai arī tu“ viņa sacīja, tāpēc ka Jānis bija iekšā. Bet sieviete runāja tik laipni, bet viņš neko no tā nemanīja un neiedomājās par Kristus pareģojumu; tik vāja lieta ir cilvēka daba, kad Dievs to atstāj. Bet daži, Pēterim veltīgi izdabādami, saka, ka Pēteris noliedza nevis aiz bailēm, bet tāpēc, ka gribēja vienmēr būt ar Kristu un sekot Viņam, bet zināja, ka, ja atzīs sevi par Jēzus mācekli, tiks no Viņa atšķirts un vairs nevarēs sekot un redzēt Ilgoto, – tāpēc viņš noliedza: „Neesmu.“ Jo arī sildījās viņš ar tādu nodomu. Jo viņš izlikās darām to pašu, ko kalpi, kā viens no viņiem, lai, pēc drūmās sejas atklāts, netiktu izslēgts no Kristus redzēšanas, kā Viņa māceklis izdzīts no turienes.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:17–18; Jņ. 13:38

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Δέγει οὖν ἡ παιδίσκη ἡ θυρωρὸς τῷ Πέτρῳ· Μὴ καὶ σὺ ἐκ τῶν μαθητῶν εἶ τοῦ ἀνθρώπου τοῦτοιυ· Ἀένει ἐκεῖνος· Οὐκ εἰμί. Εἰστήκεισαν δὲ οἱ δοῦλοι καὶ οἱ ὑπηρέται, ἀνθρακιὰν πεποιηκότες, ὅτι ψύχος, ἦκ, καὶ ἐθερμαίνοντο. Ἢν δὲ μετ´ αὐτῶν ὁ Πέτρος ἐστώς, καὶ θερμαινόμενος.» Ἐρωτᾷ ἡ παιδίσκη τὸν Πέτοον οὐ θρασέως, οὐδ´ ἀποτόμως, ἀλλὰ καὶ λίαν πραέως. Οὐ γὰρ εἶπε· Μὴ καὶ σὺ ἐκ των μαθητῶν εἰ τοῦ πλάνου; ἀλλὰ, «τοῦ ἀνθρώπου τούτου ·» ὅπερ ἐλεούσης μᾶλλον ἦν καὶ φιλανθρωτευομένης. Εἶπε δὲ τὸ, «μὴ καὶ σὺ,» ἐπειδὴ Τωαννης ἔνδον ἦν. Ἀλλ´ ἡ μὲν γυνὴ οὔτω προσηνῶς ἑετλέγετο· ἐκεῖνος δὲ οὐδενὸς τούτων ᾗσθετο, οὐδὲ εἰς νοῦν ἔβαλε τὴν τοῦ Χριστοῦ πρόῤῥησιν· οὕτως ἡ ἀνθρωπίνη φύσις ἀσθενὲς χρῆμα, ὅταν ὑπὸ Θεοῦ ἐγκαταλειφθῇ. Τινές δὲ ματαίαν χάριν τῷ Πέτρῳ χαριζόμενοι, φασὶν,, ὅτι οὐχ ὀς φοβηθεὶς ὁ Πέτρος ονήσατο, ἀλλ´ ἐπεὶ ἤθελε μὲν ἀεὶ συνεῖναι καὶ ἀκολουθεῖν τῷ Χριστῷ, ἠπίστατο δὲ, ὅτι ἐὰν ὁμολογήσῃ ἑαυτὸν μαθητὴν τοῦ Ἰησοῦ, ἀποχωρισθήσεται αὐτοῦ, καὶ οὐκ ἔτι ἕξει χώραν, ὥστε ἀκολουθεῖν, καὶ βλέπειν τὸν ποθούμενον, διὰ τοῦτο ἠρνήσατο, ἦτι «Οὐκ εἰμί.» Ἐπεὶ καὶ τὸ θερμαίνεσθαι ἀπὸ τοιαύτης ἐποιεῖτο γνώμης. Ὑπεκρίνετο γὰρ τὰ τῶν ὑπηρετῶν δρᾷν, ὡς εἶς ἐκείνων, ἵνα μὴ τῷ κατηφεῖ τοῦ προσώπου φωραθεὶς, ἐκκλεισθείη τοῦ βλέπειν τὸν Χριστὸν, ὡς μαθητὴς τούτου ἐκ τοῦ μέσου διωκόμενος,

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:19–23

„Tad augstais priesteris jautāja Jēzum par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību. Jēzus viņam atbildēja: Es esmu atklāti runājis pasaulei; Es vienmēr esmu mācījis sinagogā un templī, kur visi jūdi sanāk, un slepenībā Es neko neesmu runājis. Ko tu Man jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es viņiem esmu runājis; [lūk, tie zina, ko Es esmu sacījis. Kad Viņš to sacīja,] viens no kalpiem, kas stāvēja tuvumā, iesita Jēzum pa vaigu, sacīdams: vai tā Tu atbildi augstajam priesterim? Jēzus viņam atbildēja: ja Es esmu runājis ļauni, liecini par ļauno; bet, ja labi, kāpēc tu Mani sit?“ Augstais priesteris jautā Jēzum par mācekļiem, iespējams, kaut ko tādu: kur tie ir, kas tie ir, ar kādu nolūku Viņš tos savācis un ko gribēdams; jo viņš gribēja Viņu atmaskot kā kādu jauninājumu ievedēju vai dumpinieku. Un viņš jautā arī par mācību, kāda tā ir – vai tā neatkāpjas no bauslības un necīnās pret Mozu, lai arī no tās atradis ieganstu, nogalinātu Viņu kā Dieva pretinieku. Ko tad Kungs? Viņš atbild viņam atbilstoši viņa aizdomām: „Es,“ saka, „slepenībā neko neesmu runājis.“ „Jo tu Mani tur aizdomās par kādu dumpinieku, kas slepeni kaļ kādus nodomus; bet Es tev saku,“ saka, „ka «slepenībā Es neko neesmu runājis»“, tas ir: „Es neesmu runājis neko dumpīgu un, kā tu domā, no jauninājumus meklējoša, viltīga un slepena nodoma, – ko savu.“ Jo, ja to nesapratīsim tā, ka Kungs to sacīja atbilstoši augstā priestera aizdomām, izskatīsies, ka Viņš melo. Jo Viņš daudz ko runāja „slepenībā“, proti, to, kas bija augstāks par daudzu saprašanu. Bet vārdi „Ko tu Man jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši“ nav pārgalvīga, bet tāda vārdi, kas paļaujas uz sacītā patiesību. „Jo jautā,“ saka, „ienaidniekiem, ļaundariem, šiem kalpiem, kas Mani sasēja. Jo tas ir neapstrīdams patiesības pierādījums, ja kādam par lieciniekiem tam, ko viņš saka, ir ienaidnieki.“ „Jo paši kalpi,“ saka, „ir tie, kas agrāk sacīja: «Neviens cilvēks nekad nav tā runājis kā šis cilvēks.»“ Tā atbildējis, Viņš netiek apbrīnots, bet sists pa vaigu; kas gan varētu būt nekaunīgāks par to? Bet, varēdams visu satricināt un iznīcināt, Viņš nedara neko no tā, bet runā vārdus, kas spēj atraisīt katru zvēriskumu. „Jo, ja tu,“ saka, „vari pieķerties tam, ko Es esmu runājis, pierādi, ka Es esmu runājis ļauni; bet, ja nevari, kāpēc tu trako?“ Vai arī tā: „Ja Es esmu runājis ļauni“, tas ir: „Ja Es esmu mācījis ļauni, kad mācīju sinagogās, tad, nācis tagad priekšā, «liecini» par šo Manu ļauno mācību un pārliecini augsto priesteri, kas tagad Man jautā par Manu mācību; «bet, ja» Es esmu mācījis «labi» un jūs, kalpi, Mani apbrīnojāt, «kāpēc tu Mani» tagad «sit», ko agrāk apbrīnoji?“ Tātad kalps sita Kungu, atbrīvodams sevi no lielas apsūdzības. Jo, tā kā Jēzus aicināja klātesošos par lieciniekiem, sacīdams: „Lūk, tie zina, ko Es esmu sacījis“, kalps, gribēdams atbrīvot sevi no aizdomām, ka bijis no tiem, kas apbrīnoja Jēzu, Viņu sita. Bet, sacīdams: „Slepenībā Es neko neesmu runājis“, Kristus atgādina pravietojumu, kas saka: „Es neesmu runājis slepenībā, ne tumšas zemes vietā.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:19–23; Jņ. 7:46; Jes. 45:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀ οὖν ἀρνιερεὺς ἠρώτησε τὸν Ἰησοῦν περὶ τῶν μαθητῶν αὐτοῦ, καὶ περὶ τῆς διδαχῆς αὐτοῦ Ἀπεκρίθη αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Ἐγὼ παῤῥησίᾳ ἐλάλησα τῷ κόσμῳ, ἐγὼ πάντοτε ἐδίδαξα ἐν τῆ συναγωγῇ καὶ ὲν τῷ ἱερῷ, ὅπου πάντες οἱ Ἰουδαῖοι συνέρχονται, καὶ ἐν κρυπτῷ ἐλάλησα οὐδέν. Τί με ἐρωτᾷς· Ἐπερώτησον τοὺς ἀκηκοότας, τί ἐλάλησα αὐτοῖς. Ἵε εἷς τῶν ὑπηρετῶν παρεστηκὼς ἔδωκε ῥάπισμα τῷ Ἰησοῦ, εἰπών· Οὕτως ἀποκρίνῃ τῷ ἀρχιερεῖ; Ἀπεκρίθη αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Εἰ κακῶς ἐλάλησα, μαρτύρησον περὶ τοῦ κακοῦ· εἰ δὲ καλῶς, τί με δαίρεις·· Ἐρωτᾷ ὁ ἀρχιερεὺς τὸν Ἰησοῦν περὶ τῶν μαθητῶν ἴσιως τοιαῦτα· Ποῦ εἰσι, καὶ τίνες εἶεν, καὶ ἐπὶ τίνι σκοπῷ τούτους συνέλεξε, καὶ τί βουλόμενος; ὡς γὰρ νεωτεριστήν τινα ἢ στασιαστὴν ἤθελεν αὐτὸν ἐλέγξαι. Καὶ περὶ τῆς διδαχῆς δὲ ἐρωτᾷ, ποία τις ἦνΖρα μὴ ἀπὸ τοῦ νόμου ἀφιστῶσα, καὶ μαχομένη Μωσεῖ; ἵνα καὶ ἀπὸ ταύτης ἀφορμὴν εὐρών. ὡς θεομάχον ἀποκτείνῃ. Τί οὖν ὁ Κύριος; Ἀποκρίνεταιαὐτῶ πρὸς τὴν ὑπόνοιαν αὐτοῦ. Ἐγὼ, φησίν, «ἐν τῷ κρυπτῷ ἐλάλησα οὐδέν.» Σὺ γὰρ ὑπονοεῖς με στασιαστήν τινα, καὶ κρυφίως βουλάς τινας συσκευάζοντα · ἐγὼ δέ σοι, φησί, λέγω, ὅτι «Οὐδὲν ἐν κρυπτῷ ἐλάλησα·» τουτέστιν, Οὐδὲν στασιῶδες, καὶ ὡς δοκεῖς σὺ, νεωτεροποιῷ καὶ δολίᾳ καὶ ἀποκρύφῳ, γνώμῃ ἐλάλησά τι οἰκεῖον. Ἐπεὶ εἰ μὴ οὕτω νοήσομεν, ὅτι πρὸς τὴν ὑπόνοιαν τοῦ ἀρχιερέως τοὺτο εῖπεν ὁ Κύριος, φανήσεται διαψευδόμενος. Πολλὰ, γὰρ εἶπεν «ἐν κρυπτῷ, » ὅσα δηλαδὴ τῆς τῶν πολλῶν διανοίας ὑψηλότερα ἦν. Τὸ δὲ, «Τί με ἐρωτᾷς· Ἐρώτησον τοὺς ἀκηκοότας,» οὐκ αὐθαδιαζομένου κστὶν, ἀλλὰ θαῤῥοῦντος τῇ τῶν λεχθέντων ἀληθείᾳ. «Ἐρώτησον» γὰρ, φησὶ, τοὺς ἐχθροὺς, τοὺς ἐπιβούλους, τοὺς ὑπηρέτας τούτους τοὺς δήσαντάς με. Αὕτη γὰρ τῆς ἀληθείας ἀναμφισβήτητος ἀπόδειξις. ὅταν τοὺς ἐχθρούς τις ἔχῃ μάρτυρας ὧν λέγει. Οἱ γὰρ ὑπηρέται αὐτοὶ, φησὶν, εἰσὶν οἱ εἰπόντες πρώην· «Οὐδέποτε ἐλάλησεν ἄνθρωπος, ὡς οὗτος ὁ ἄνθρωπος. » Οὕτως οὖν ἀποκριθεὶς, οὐ θαυμάζεται. ἀλλὰ ῥαπίζεται· οὗ τί γένοιτ´ ἂν ἰταμώτερον· δυ.νάμενος δὲ πάντα συσσεῖσαι καὶ ἀφανίσαι, τούτων μέν οὐδὲν ποιεῖ· φθέγγεται δὲ ῥήματα δυνάμενα πᾶσαν θηριωδίαν ἐκλῦσαι. Εἰ μὲν γὰρ, φησὶν, ἔχεις ἐπιλαβέσθαι τῶν εἰρημένων παρ´ ἐμοῦ, ἀπόδειξον. ὅτι κακῶς εἶπον· εἰ δὲ οὐκ ἔχεις, τί λυττᾷς: Ἡ καὶ οὕτως· «Εἰ κακῶς ἐλάλησα·» τουτέστιν, Εἰ κακῶς ἐδίδαξα, ὅτε ἐδίδασκον ἐν ταῖς συναγωγαῖς, παρελθὼν νῦν «μαρτύρησον» περὶ ταύτης μου τῆς κακης διδασκαλίας, καὶ πληροφόρησον τὸν ἀρχιερέα τὸν νῦν ἐρωτῶντά με περὶ τῆς διδαχῆς μου· «εἰ δὲ καλῶς» ἐδίδαξα, καὶ ἐθαυμαζόμην παρ´ ὑμῶν τῶν ὑπηρετῶν, «σί με» νῦν «δαίρεις,» ὃν πρώην ἐθαύμαζες; Ἔτυψεν οὖν ὁ ὑπηρέτης τὸν Κύριον, μεγάλου ἐγκλήματος ἑαυτὸν ἀπαλλάττων. Ἐπεὶ γὰρ ὁ Ἰησοῦς τοὺς παρεστῶτας προὐκαλεῖτο μάρτυρας, λέγων· «Ἵδε οὗτοι οἶδασιν, ἃ εἶπον ἐγώ·» θέλων ἃ ὑπηρέτης ἑαυτὸν ἀπαλλάξαι τῆς ὑποψίας, ὅτι οὖ τῶν θαυμαζόντων τὸν Ἰησοῦν ἦν, ἔτυψεν αὐτόν. Εἰ πὼν δὲ ὁ Χριστὸς, Ἐγὼ «ἐν κρυπτῷ ἐλάλησα οὐδὲν,» ἀναμιμνήσκει προφῃτείας τῆς λεγούσης· «Οὐδὲν κρυφῆ λελάληκα, οὐδὲ ἐν τόπῳ γῆς σκοτεινῆς.

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:24–27

„Tad Anna Viņu sasaistītu sūtīja pie augstā priestera Kajafas. Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. Tad tie viņam sacīja: vai arī tu neesi no Viņa mācekļiem? Viņš to noliedza un sacīja: neesmu. Viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris bija nocirtis ausi, saka: vai es tevi neredzēju dārzā ar Viņu? Tad Pēteris atkal noliedza; un tūlīt gailis dziedāja.“ Viņi aizved Viņu pie Kajafas, jo pie Annas neatrada nekādas vainas, varbūt turēdami aizdomās, ka tas, būdams viltīgāks, atradīs kaut ko pret Jēzu, kas pelna nāvi, vai nu pieķerdams Viņu atbildē, vai satverdams kādu darbu. Bet Pēteris, karstais mīlētājs, bija tāda stinguma pārņemts, ka, kad Skolotāju aizveda, viņš pat nepakustas, bet vēl sildās. Tā ka, atkal jautāts, viņš noliedz, un ne tikai otrreiz, bet arī trešo reizi. Bet kāpēc evaņģēlisti visi kopā aprakstīja to par Pēteri? Ne lai apsūdzētu līdzmācekli, bet lai mācītu mūs, cik ļauni ir neuzticēt visu Dievam, bet paļauties uz sevi. Bet jābrīnās par Valdnieka cilvēkmīlestību, ka, kaut arī sasaistīts un aizvests, Viņš neatstāja novārtā mācekli, bet, pagriezies, paskatījās uz Pēteri, kā saka cits evaņģēlists, un ar skatienu pārmeta viņam vājumu un pamudināja uz nožēlu un asarām. Bet to, ko tad piedzīvoja Pēteris, arī tagad var redzēt daudzus no mums piedzīvojam. Jo Dieva Vārds mūsos tiek sasiets un it kā aizvests gūstā, paverdzināts vai nu no bēdām, vai no baudas. Jo no abām pusēm mēs tiekam sasieti un aizvesti – vai nu pasaules patīkamā, vai bēdīgā, aizmirsdami Dievu; un Vārds tiek notiesāts, bet bezsaprātība uzvar, un kalps sit valdnieku; jo tāda ir kaislību sacelšanās. Bet mūsu prāts, [kad] noliedz Vārdu, tāpēc arī stāv un sildās. Stāv – jo nenoliecas un nepazemojas, bet stāv savā pārgalvībā un tāpat paliek. Bet par sildīšanos tiek sacīts, jo tas, it kā no karstuma un lepnības, slimo ar pārgalvību. Bet to atmasko kalpone – kāda maza un sievišķīga bauda, un tas tūlīt noliedz Vārdu un padodas bezsaprātībai. Bet to atmasko arī kāds bēdīgs kārdinājums, kā tad Pēteri – kalps, un tā atklājas tā vājums. Bet lūgsim, lai uz mums paskatītos Jēzus, Dieva Vārds, un pamudinātu uz atgriešanos un asarām, kad būsim izgājuši ārpus tā augstā priestera pagalma, kas sit krustā Kungu, – un tas ir pasaules valdnieks. Jo, kad mēs iziesim no pasaules, kas ir pasaules valdnieka pagalms, tad, tieši tad, mēs celsimies uz patiesu atgriešanos; kā arī Pāvils saka: „Iziesim pie Viņa ārpus vārtiem, tas ir, ārpus pasaules, nesdami Viņa negodu.“

Piezīmes (1)
  1. „Vārds“ / „bezsaprātība“ – grieķu λόγος / ἀλογία (vārdu spēle: Vārds – arī „saprāts“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:24–27; Lk. 22:61–62; Ebr. 13:12–13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ιἈπέστειλεν αὐτὸν ὁ Ἄννας δεδεμένον πρὸς Καῖάφαν τὸν ἀρχιερέα. Ἡν δὲ Σίμων Πέτρος ἑστὼς, καὶ θερμαινόμενος. Εἰπον οὖν αὐτῷ· Μὴ καὶ σὸ ιχ τῶν μαθητων αὐτοῦ εἶ; Ἡρνήσατο ἐκεῖνος, καὶ ατεν· Οὐκ εἰμί. Λέγει εἶς ἐκ τῶν δούλων τοῦ ἀρχιερίως συγγενὴς ὢν, οὗ ἀπέκοψε Πέτρος τὸ ὠτίον· Οῆκ ἐγώ σε εἶδον ἐν τῷ κήπῳ μετ´ αὐτοῦ; Πάλιν οὖν ὴρνήσατο ὁ Πέτρος, καὶ εὐθέως ἀλέκτωρ ἐφώνησεν.» Ἀπάγουσιν αὐτὸν πρὸς Καῖάφαν διὰ τὸ ἐν αὐτῷ μηδὲν εὐρεῖν αἴτιον, ἴσως ὑποπτεύσαντες ἐκεῖνον σρτώτερον ὄντα, εὑρεῖν τι κατὰ τοῦ Ἰησοῦ θανάτου Κξιον, ὑποσκελίσαντα ἢ ἐν ἀποκρίσει, ἢ πράξεώς πνος δραξάμενον. Ὁ δὲ Πέτρος, ὁ θερμὸς ἐραστὴς, τοσούτῳ κάρῳ κατείχετο, ὥστε ἀπαγομένου τοῦ διἈσκάλου, οὐδὲ μετακινεῖται, ἀλλ´ ἔτι θερμαίνεται. Ὃστεκαὶ πάλιν ἐρωτηθεὶς, ἀρνεῖται, καὶ οὐ δεύτερον μόνον, ἀλλὰ καὶ τρίτον. Διατί δὲ οἱ εὐαγγελισταὶ τάνηες ὁμοῦ περὶ τοῦ Πέτρου ἀνέγραψαν; Οὐχὶ τοῦ σομμαθητοῦ κατηγοροῦντες, ἀλλ´ ἡμᾶς παιδεύοντες, τόσον κακὸν τὸ μὴ τὸ πᾶν ἐπιτρέπειν Θεῷ, ἀλλ´ υτῶ θαῤῥεῖν. Χρὴ δὲ θαυμάσαι τοῦ Δεσπότου τὴν φλανδρωπίαν, ὅτι καὶ δεδεμένος, καὶ ἀπαγόμενος, ακ ἡμέλησε τοῦ μαθητοῦ, ἀλλὰ στραφεὶς ἐνέβλεψε τῷ Πέτρῳ, ὡς ἕτερος εὐαγγελιστής φησι, καὶ διὰ τοῦ βλέμματος προσωνείδισεν αὐτῷ τὴν ἀσθένειαν, καὶ εἰς μεταμέλειαν καὶ δάκρυα ἤγειρεν. Ὅπερ δὲ τότε Πέτρος πέπονθε, καὶ νῦν πάρεστιν ἰδεῖν πολλοὺς ἀμῶν πάσχοντας. Δεσμεῖται γὰρ ὁ ἐν ἡμῖν λόγος τοῦ Θεοῦ, καὶ οἷον αἰχμαλωτίζεται, εἴτε ὑπὸ λύπης, ἴτ· ὑπὸ ἡδονῆς ἐξανδραποδιζόμενος. Ἀμφοτέρωθεν τὰο δεσμευόμεθά τε καὶ ἀπαγόμεθα, ἢ ὑπὸ τῶν τοῦ κόσμου ἡδέων, ἢ ὑπὸ τῶν λυπηρῶν, τοῦ Θεοῦ ἐπιλανθανόμενοι, καὶ κατακρίνεται μὲν ὁ λόγος, νικᾷ δὲ ἡ ἀλογία, καὶ ὁ δοῦλος ῥαπίζει τὸν δεσπότην· τοιοῦτον γὰρ ἡ τῶν παθῶν ἐπανάστασις. Ὁ δὲ νοῦς ἡμῶν, ερνήσηται τὸν λόγον, διὸ καὶ ἵσταται καὶ θερμαίνεπι Ἱσταται μὲν, ὡς μὴ κλινόμενος, μηδὲ ὑποταεινούμενος, ἀλλ´ ἐπὶ τῆς αὐθαδείας ἱστάμενος ὁμοίως καὶ μένων. Θερμαίνεσθαι δὲ λέγεται, οἷα δὴ ἀπὸ θερμότητος καὶ τύφου νοσῶν τὴν αὐθάδειαν. Ἐλέγχει δὲ αὐτὸν παιδίσκη, μικρά τις ἡδονὴ, καὶ θηλύνουσα, καὶ εὐθέως ἀρνεῖται τὸν λόγον, καὶ τῇ ἀλογίᾳ ὑπάγεται. Ἀλλὰ καὶ ὑπό τινος πειρασμοῦ λυπηροῦ ἐλέγχεται, ὥσπερ καὶ τότε Πέτρος ὑπὸ δούλου, καὶ οὕτως ἡ ἀσθένεια αὐτοῦ διαδείκνυται. Ἀλλ´ τὐξώμεθα, ἵνα ἐμβλέψῃ ἡμῖν Ἰησοῦς ὁ Λόγος τοῦ θεοῦ, καὶ εἰς μετάνοιαν καὶ δάκρυα ἐξεγείρῃ, ἐξελθόντας ἡμᾶς ἔξω τῆς αὐλῆς τοῦ τὸν Κύριον σταυροῦντος ἀρχιερέως, ὅς ἐστιν ὁ κοσμοκράτωρ. Ὅταν γαρ ἐκ τοῦ κόσμου, ὅς ἐστιν αὐλὴ τοῦ κοσμοκράτορος, ἐξέλθωμεν, τότε δὴ, τότε εἰς μετάνοιαν εἰλιΚκρινῆ ἀναστησόμεθα· καθὰ καὶ ὁ Παῦλός φησιν· «Ἐξερχόμεθα πρὸς αὐτὸν ἔξω τῆς πύλης, τουτέστι, το] κάσιου τὸν ὁνειδισμὸν αὐτοῦ φέροντες.»

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:28–32

„Tad tie ved Jēzu no Kajafas uz pretoriju. Bet bija agrs rīts; un paši neiegāja pretorijā, lai nesagānītos, bet varētu ēst Pashu. Tad Pilāts izgāja pie viņiem un sacīja: kādu apsūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku? Tie atbildēja un viņam sacīja: ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu tev nebūtu nodevuši. Tad Pilāts tiem sacīja: ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc savas bauslības! Tad jūdi viņam sacīja: mums nav atļauts nevienu nonāvēt; lai piepildītos Jēzus vārds, ko Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē Viņam bija jāmirst.“ Viņi ved Kungu cauri daudzām tiesām, domādami Viņu apsmiet, bet patiesība caur daudzajām tiesām drīzāk atklājās. Jo Kungs, izgājis cauri tām visām bez vainas, ieguva neapstrīdamu uzvaru. Tātad viņi ved Viņu uz pretoriju. Jo viņiem pašiem nebija varas nonāvēt, jo lietas bija romiešu rokās; un reizē tie arī baidījās, ka vēlāk netiktu apsūdzēti un sodīti par to, ka nonāvējuši bez tiesas. „Bet bija agrs rīts,“ saka, lai tu uzzinātu, ka pusi nakts Viņu nopratināja Kajafa. Jo pirms gaiļa dziesmas Viņu aizveda pie Kajafas. Bet par ko viņš Viņu nopratināja, šis evaņģēlists izlaida, bet citi to pastāstīja. Bet, kad nakts bija pagājusi ar to, agrā rītā Viņu aizved pie Pilāta. „Bet paši neiegāja pretorijā, lai nesagānītos.“ Ak, kāds neprāts! Netaisni nogalinādami, tie nedomāja, ka sagānās; bet, kāpjot tiesas namā, tie uzskatīja, ka sagāna sevi. Bet ko nozīmē: „lai varētu ēst Pashu“? Taču Kungs to bija svinējis pirmajā Neraudzētās maizes dienā. Tātad vai nu ar Pashu sapratīsim visus septiņas dienas ilgos svētkus, vai arī tie gatavojās to ēst tad, Sagatavošanās dienas vakarā; bet Viņš to iedibināja dienu iepriekš, saglabādams Savu nokaušanu Sagatavošanās dienai, kad notika arī vecā Pasha. Bet Pilāts, rīkodamies iecietīgāk, pats iziet ārā; un, redzēdams Kungu sasietu, viņš nedomāja, ka jau no tā viņam ir pierādījums pret Kristu, bet jautā par saišu iemeslu. Bet tie, nevarēdami neko sacīt: „Ja Viņš nebūtu ļaundaris,“ saka, „mēs Viņu tev nebūtu nodevuši.“ Vai redzi, kā tie visur izvairās no pierādījumiem? Anna jautāja un, neko neatradis, sūtīja pie Kajafas. Šis atkal, nopratinājis, sūta pie Pilāta. Tad Pilāts atkal jautā: „Kādu apsūdzību jūs ceļat pret šo?“ Un arī šeit tiem nav ko sacīt. Tāpēc, tā kā tie neko nesaka: „Ņemiet jūs Viņu,“ saka. „Jo, ja jūs tiesu uzticat paši sev un lielāties, ka nekad nedarītu neko netaisnu («jo, ja Viņš nebūtu ļaundaris,» saka, «mēs Viņu tev nebūtu nodevuši»), – «ņemiet paši un tiesājiet». Bet, ja esat Viņu atveduši pie manis un piešķirat lietai tiesas izskatu, ir jānosauc šī cilvēka vainas. «Tātad tiesājiet Viņu jūs»; jo es tāds tiesnesis nebūšu. Tātad, ja jūsu bauslība soda bez vainas, «tiesājiet paši».“ Bet tie saka: „Mums nav atļauts nevienu nonāvēt.“ Bet to tie saka, zinādami, ka romieši dumpiniekus notiesā uz krustu. Tātad, lai Kungs tiktu sists krustā un Viņa nāve tiktu izstādīta apkaunojumam un pasludināta par nolādētu, šī iemesla dēļ tie izliekas, ka viņiem nav atļauts nonāvēt; jo kā tad tie nomētāja ar akmeņiem Stefanu? Bet, kā es sacīju, gribēdami, lai Kungs tiktu sists krustā, tie to saka; it kā tie būtu sacījuši tā: „Mums nav atļauts nevienu nonāvēt ar krustu; bet, lai šis tiktu sists krustā, – to mēs kārojam.“ „Lai piepildītos Jēzus vārds, ko Viņš sacīja“ par Savu nāvi – ka Viņš, protams, tiks sists krustā, vai ka Viņam bija jātiek nonāvētam ne tikai no jūdiem, bet arī no pagāniem. Tātad, kad jūdi bija sacījuši: „Mums nav atļauts nonāvēt“, pagāni Viņu pārņem un sit krustā pēc sava paraduma, un tā Jēzus vārds piepildās no abām pusēm: gan ar to, ka Viņš tika nodots pagāniem, gan ar to, ka tika sists krustā.

Piezīmes (1)
  1. „Sagatavošanās diena“ – grieķu παρασκευή (piektdiena pirms sabata).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:28–32; Jņ. 12:32–33; Mt. 20:19; 5. Moz. 21:23; Gal. 3:13; Ap. d. 7:58

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἄγουσι τὸν Ἰησοῦν ἀπὸ τοῦ Καϊάφα εἰς τὸ πραιτώριον. Ἢν δὲ πρωΐα· καὶ αὐτοὶ οὐκ εἰσῆλθον εἰς τὸ πραιτώριον, ἵνα μὴ μιανθῶσιν, ἀλλ´ ἵνα φάπυσι τὸ Πάσχα. Ἐξῆλθεν οὖν ὁ Πιλάτος πρὸς αὐτοὺς, Κκαὶ εἶπε· Τίνα κατηγορίαν φέρετε κατὰ τοῦ ἁνθρώπου τούτου; Ἀπεκρίθησαν, καὶ εἶπον αὐτῷ· Εἰ μη ἦυ οτος κακοποιὸ· οὐκ ἄν σοι παρεδώκαμεν αὐτόν, Εἶπεν οὗν αὐτοῖς ὁ Πιλάτος· Λάβετε αὐτὸν ὑμεῖς, καὶ κατὰ τὸν νόμον ὑμῶν κρίνατε αὐτόν, Εἶπον οὖν αὐτῷ οἱ Ἰουδαῖοι· Ἡμῖν οὐκ ἔξεστιν ἀποκτεῖναι οὐδένα· ἵνα ὁ λόγος τοῦ Ἰησοῦ πληρωθῆ, ὃν εἴπε, σημαίνων ποίῳ θανάτῳ ἔμελλεν ἀποθνήσκειν,» Πελλοῖς δικαστηρίοις ὑπάγουσι τὸν Κύριον, αὐτοὺ μὲν καθυβρίζειν αὐτὸν οἰόμενοι, τῆς δὲ ἀληθείας μᾶλλον διὰ τῶν πολλῶν δικαστηρίων ἐκφαινομένης, Ἀνέγκλητος γὰρ διὰ τούτων πάντων ὁ Κύριος ἐξελθὼν, ἀναντίῤῥητον τὸ κράτος ἔσχεν. Ἄγουσιν οὖν αὐτὸν εἰς τὸ πραιτώριον. Οὐ γὰρ εἰχον αὐτοὶ ἐξουσίαν ἀνελεῖν, ἅτε τῶν πραγμάτων ὑπὸ Ῥωμαίοις κεινιένων· ἅμα δὲ καὶ ἐδεδοίκεισαν, μήπως ὕστερον δίκας ὑπόσχωσι κατηγορηθέντες, ὡς ἄνευ κοίσεως ἀνελόντες. «Ἡν δὲ πρωΐα,» φησὶν, ἴνα σὺ μάθτς, ὅτι ἥμισυ τῆς νυκτὸς ὑπὸ Καῖάφα ἠρωτᾶτο. Ποὶν γὰρ ἀλέκτορα φωνῆσαι, ἀπήχθη πρὸς Καῖάφαν. Τί δὲ ὑπὸ τούτου ἠρωτᾶτο, παρῆκε μὲν οὗτος ὁ εὐαγγελιστὴς, ἕτεροι δὲ εἶπον. Τῆς δὲ νυκτὸς ἐν τούτοις ἀνυσθείσης, πρωΐας πρὸς Πιλάτον ἀπάγεται. «Αὐτοί δὲ οὐκ εἰσῆλθον εἰς τὸ πραιτώριον, ἵνα μὴ μιανθῶαιν. » Ὡ τῆς ἀνοίας! Φονῶντες μὲν ἀδίκως οὐκ ἐνόμιζον μιαίνεσθαι· δικαστηρίων δὲ ἐπιβαίνοντες, μιαίνειν ἑαυτοὺς ἡγοῦντο. Τί δέ ἐστιν, «ἵνα φάγωσι τὸ Πάσχα;» καὶ μὴν αὐτὸ ὁ Κύριος πεποίηκε τῆ πρώτῃ τῶν Ἀζύμων. Ἢ οὖν Πάσχα τὴν ἑορτὴν πᾶσαν νοήσομεν τὰς ἑπτὰ ἡμέρας, ἢ ὅτι αὐτοὶ μὲν τότε ἔμελλον αὐτὸ φαγεῖν τῇ παρασκευῇ ἑσπέρας· αὐτὸς δὲ πρὸ μιᾶς αὐτὸ παρέδωκε, τηρῶν τὴν ἑαυτοῦ σφαγὴν τῇ παρασκευῇ, ὅτε καὶ τὸ παλαιὸν ἐγίνετο Πάσγα. Ὁ δὲ Πιλάτος ἐπιεικέστερόν τι ποιῶν, αὐτὸς ἔξεισι· καὶ ἐπειδὴ τὸν Κύριον εἶδε δεδεμένον, οὐκ ἐνόμισεν ἐντεῦθεν ἤδη ἔλεγχον ἔχειν κατὰ Χριστοῦ, ἀλλ´ ἐρωτᾷ τὴν αἰτίαν τῶν δεσμῶν. Οἱ δὲ οὐδὲν ἔχοντες εἰπεῖν, «Εἰ μὴ ἦν οὗτος κακοποιὸς, φαοὶν, οὐκ ἄν σοι παρεδώκαμεν αὐτόν.» Ὁρᾶς πανταχοῦ ἐκκλίνοντας τοὺς ἐλέγχους; Ὁ Ἄννας ἠρώτησε, καὶ οὐδὲν εὑρών, πρὸς Καῖάφαν ἔπεμψεν. Οὗτος πάλιν ἀνακρίνας, πρὸς Πιλάτον στέλλει. Εἶτα ὁ Πιλάτος πάλιν ἐρωτᾷ· Τίνα κατηγορίαν ἔχετε κατὰ τούτου; Καὶ οὐδὲ ἐνταῦθα ἔχουσί τι εἰπεῖν. Ὅθεν ἐπειδὴ οὐ λέγουσιν οὐδὲν, «Λάβετε. φησὶν αὐτὸν ὑμεῖς.» Ἐπειδὴ γὰρ ἑαυτοῖς ἐπιτρέπετε τὴν κρίσιν, καὶ ἀλαζονεύεσθε, ὡς οὐκ ἂν ἄδικόν τι ποιήσοντές ποτε «Εἰ μὴ γὰρ ἦν, φασὶ, κακοποιὸς, οὐκ ἄν σοι παρεδώκαμεν αὐτὸν», «αὐτοὶ λάβετε, καὶ κρίνατε.» Εἶ δὲ πρὸς ἐμὲ ἠνέγκατε. καὶ σχῆμα δικαστηρίου περιάπτετε τῷ πράγματι, ἀναγκαῖον ἐξειπεῖν τὰ αἰτιάματα τοῦ ἀνθρώπου. «Κρίνατε οὖν αὐτὸν ὑμεῖς·» ἐγὼ γὰρ οὐκ ἂν δικαστὴς τοιοῦτος εἴην. Εἰ τοίνυν ὁ νόυος ὑμῶν ἀναιτίως κολάζει, «κρίνατε αὐτοί» Οἱ δὲ, «Ἡμῖν οὐκ ἔξεστιν ἀποκτεῖναι οὐδένα,» φασί Τοῦτο δὲ λέγουσιν εἰδότες, ὅτι οἱ Ῥωμαῖοι σταυρῷ καταδικάζουσι τοὺς ἀντάρτας. Ἵν´ οὗν σταυρωθῇ ὁ Κούοιος, καὶ ὁ θάνατος αὐτοῦ ἐκπομπευθῇ καὶ´ ἐπικατάρατος κηρυχθῇ, τούτου ἕνεκεν σχηματίζονται τὸ μὴ ἐξεῖναι αὐτοῖς ἀποκτεῖναι· ἐπεὶ πῶς τὸν Στέρανον ἐλιθοβόλουν; Ἀλλ´ ὅπερ εἶπον, σταυρωθῆναι τὸν Κύριον βουλόμενοι, τοῦτο λέγουσιν· ὥσπερ ἂν εὲ οὖτως εἶπον· Ἡμῖν οὐκ ἔξεστιν ἀποκτεῖναι διὰ σταυροῦ οὐδένα· τὸ δὲ σταυρωθῆναι τοῦτον, ἐπιπόθητον ἡμῖν. «Ἵνα ὁ λόγος τοῦ Ἰησοῦ πληρωθῇ ὃν τἴπε» περὶ τοῦ θανάτου αὐτοῦ, ὅτι δηλονότι σταυρωβήσεται, ἢ ὅτι οὐχ ὑπὸ Ἰουδαίων, ἀλλὰ καὶ ὑπὸ ἐβνικῶν ἔμελλεν ἀναιρεῖσθαι. Εἰπόντων οὖν τῶν Τοιδαίων, ὅτι «Ἡμῖν οὐκ ἔξεστιν ἀποκτεῖναι,» παραλαμβάνουσι λοιπὸν αὐτὸν οἱ ἐθνικοὶ, καὶ σταυροῦσι κατὰ τὸ εἰθισμένον αὐτοῖς, καὶ οὕτω πληροῦται ὁ λόγος τοῦ Ἰησοῦ ἀμφοτέρωθεν, ἔκ τε τοῦ ἱβνικοῖς παραδοθῆναι, καὶ τοῦ σταυρωθῆναι.

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:33–36

„Tad Pilāts atkal iegāja pretorijā un, pasaucis Jēzu, sacīja Viņam: vai Tu esi jūdu Ķēniņš? Jēzus viņam atbildēja: vai tu to saki no sevis, vai citi tev to par Mani sacījuši? Pilāts atbildēja: vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri Tevi man nodeva; ko Tu esi darījis? Jēzus atbildēja: Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, Mani kalpi cīnītos, lai Es netiktu nodots jūdiem; bet tagad Mana valstība nav no šejienes.“ Pilāts pasauca Jēzu savrup, jo par Viņu bija lielas domas, un viņš gribēja precīzi uzzināt, atbrīvojies no jūdu trokšņa. Tātad viņš Viņam jautā, vai Viņš ir ķēniņš, ceļot priekšā to, kas bija visu mutēs. Bet Kristus viņam jautā, vai viņš to saka no sevis vai no citiem, – ne aiz nezināšanas, bet gribēdams atklāt jūdu ļauno nodomu, lai arī Pilāts tos apsūdzētu. Tāpēc arī Pilāts saskaņā ar to min, ka Viņu nodevuši jūdi, un atbrīvo sevi no vainas. Un arī citādi: Kungs jautā Pilātam, vai viņš to saka no sevis vai citu pārliecināts. Jo ar to Viņš viņu atmasko kā nesaprātīgu un tiesājošu bez izmeklēšanas, it kā Viņš sacītu Pilātam tā: „Ja tu to saki no sevis, parādi Manas sacelšanās pazīmes; bet, ja tev to iemācījuši citi, tad izdari rūpīgu izmeklēšanu.“ Bet viņš nesaka, ka dzirdējis no citiem, bet vienkārši seko tautas balsojumam un saka: „Tevi man nodeva.“ Bet vārdi „Ko Tu esi darījis?“ izskatās pēc tāda vārdiem, kas jau ir sarūgtināts un kļūst skarbs: „Runā – ko Tu esi darījis?“ Bet Kungs, aizstāvēdamies: „Mana valstība nav no šīs pasaules“, panāk divas lietas: pirmkārt, Viņš paceļ Pilātu līdz atziņai, ka Viņš nav vienkāršs cilvēks un nav no zemes, bet Dievs un Dieva Dēls; otrkārt, Viņš kliedē aizdomas par tirāniju. „Jo Mana valstība nav no šīs pasaules. Tātad nebīsties no Manis kā no tirāna un dumpinieka. «Jo, ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, Mani kalpi cīnītos, lai Es netiktu nodots.»“ Bet šeit Viņš parāda arī mūsu valstības vājumu – ka tās spēks ir kalpos; bet augšējā ir pašpietiekama un nevienam nav vajadzīga. Bet maniheji, no tā ņēmuši ieganstu, saka, ka šī pasaule ir sveša labajam Dievam. „Jo Dieva Dēls,“ saka, „saka: «Mana valstība nav no šejienes».“ Bet, ak neprātīgie, mācieties, pirmkārt, no paša izteiciena. Jo Viņš sacīja: „Mana valstība nav no šīs pasaules“, un atkal: „Nav no šejienes.“ Jo Viņš nesacīja: „Tā nav pasaulē“, ne: „Tā nav šeit.“ Jo Viņš valda pasaulē un par to gādā, un vada visu, kā grib. Bet Viņa valstība nav no pasaules, bet no augšienes un pirms laikmetiem; un tā nav nodibināta no šejienes, es saku, no apakšas, bet šeit valda un pārvalda; bet tā nav no šejienes, un savu pastāvēšanu tā nav guvusi no apakšas, un tā nav iznīcīga. Turklāt kā gan saprast vārdus: „Viņš nāca pie Savējiem“, ja pasaule nebūtu Viņa?

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:33–36; Jņ. 1:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εἰπτλθεν οὖν εἰς τὸ πραιτώριον πάλιν ὁ Πιλάτος καὶ ἐφώνησε τὸν Ἰησοῦν, καὶ εἶπεν αὐτῷ· Σὺ εἶ ὁ ῥασιλεὺς τῶν Ἰουδαίων; Ἀπεκρίθη αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Ἀφ´ ἑαυτοῦ σὺ τοῦτο λέγεις, ἢ ἄλλοι σοι εἶπον περὶ ἐμοῦς Ἀπεκρίθη αὐτῷ ὁ Πιλάτος· Μήτι ἐγὼ Ἰου-δαῖός εἰμι; Τὸ ἔθνος τὸ σὸν καὶ οἱ ἀρχιερεῖς παρέἀνάν σε ἐμοί. Τί ἐποίησας; Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς· Ἡ ἀασιλεία ἡ ἐμὴ οὐκ ἔστιν ἐκ τοῦ κόσμου τούτου Εἰ ἐκ τοῦ κόσμου τούτου ἦν ἡ βασιλεία ἡ ἐμὴ, οἱ ὧπηρέται ἂν οἱ ἐμοὶ ἠγωνίζοντο, ἵνα μὴ παραδοθῶ τος Ἰουδαίοις. Νῦν δὲ ἡ βασιλεία ἡ ἐμὴ οὐκ ἔστιν ἐντεῦθεν.» Ἐφώνησε τὸν Ἰησοῦν ὁ Πιλάτος κατ´ ἀσίαν, ἐπειδὴ μεγάλη μὲν περὶ αὐτοῦ ὑπόληψις ἦν, ἐβούλετο δὲ μαθεῖν ἀκριβῶς ἀπηλλαγμένος τοῦ θοροβου τῶν Ἰουδαίων. Ἐρωτᾷ οὐν αὐτὸν, εἰ βασιλεύς ἐστιν· ὅ περιεφέρετο παρὰ πᾶσι, τοῦτο εἰς μέσιν ἄγων. Ὁ δὲ Χριοτὸς ἐρωτᾷ αὐτὸν, εἰ ἀφ´ ἑαυτοῦ τοῦτο λέγει, ἢ ἀπὸ ἄλλων· οὐκ ἀγνοῶν, ἀλλ´ ἐκκαλύψαι τὴν πονηρὰν τῶν Ἰουδαίων γνώμην βουλόμενος, ὥστε καὶ ὑπὸ τοῦ Πιλάτου κατηγορηθῆναι αὐτούς. Διὸ καὶ ὁ Πιλάτος ἀκολούθως τὸ παρὰ τῶν τωδαίων παραδοθῆναι αὐτὸν προ[σ]φέρει, καὶ ἑαυὸν ἀπαλλάττει αἰτίας. Καὶ ἄλλως δέ· Ἐρωτᾷ τὸν Πλάτον ὁ Κύριος, εἰ ἀφ´´ ἑαυτοῦ τοῦτο λέγει, ἢ ὑπλ ἄλλων πεισβείς. Ἐλέγχει γὰρ διὰ τούτου αὐτὸν, ανόητον ὄντα, καὶ ἀκρίτως δικάζοντα, καὶ ὡσανεὶ τοιαῦτά φησι πρὸς Πιλάτον· Εἰ μὲν ἀφ´ ἑαυτοῦ τοῦτο λέγεις, δεῖςον τὰ σημεῖα τῆς ἐμῆς ἀντάρσεως· ἰ ἑὲ ἄπὸ κλλων ἕδιδάχθης, οὐκοῦν ἀκριβῆ τὴν ἐξέτασιν ποίησον. Ὁ δὲ, ὅτι μὲν ἤκουσε παρ´ ἑτέρων, οὐ λέγει· ἀπλῶς δὲ τῇ τοῦ λαοῦ ψήφῳ ἕπεται, καὶ, ιΠαρέδωκάν σε, φησὶν, ἐμοί.» Τὸ δὲ, «Τί ἐποίησας; » ὡς πικραινομένου ῥῆμα ἔοικεν εἶναι, καὶ τραχυνομένου λοιπόν. Λάλει γὰρ, τί ἐποίησας; Ὁ δὲ Κύριος διὰ τοῦ ἀπολογήσασθαι, ὅτι «Ἡ βασιλεία ἱ ἐμὴ οὐκ ἔστιν ἐκ τοῦ κόσμου τούτου» δύο ταῦτα κατοοθοῖ· ἕν μὲν, ἀνάγει τὸν Πιλάτον εἰς τὸ γνῶιαι, ὅτι οὐ ψιλός ἐστιν ἄνθρωπος, οὐδὲ τῶν κάτω, αλλα Θεὸς, καὶ Θεοῦ Υἱός· ἔτερον δὲ, διαλύει τὴν ἐπὶ τυραννίδι ὑποψίαν. «Οὐ γάρ ἐστιν ἡ βασιλεία ἡ ἐμὴ ἐκ τοῦ κόσμου τούτου.» Ὥστε μὴ δέδειθί με ὡς τύραννον, καὶ στασιαστήν. «Εἰ γὰρ ἦν ἐκ τοῦ κόσμου τούτου ἡ βασιλεία μου, οἱ ὑπηρέται ἂν οἱ ἐμοὶ ἱγωνίζοντο, ἵνα μὴ παραδοθῶ.» Ἐνταῦθα δὲ δηλοῖ καὶ τῆς παρ´ ἡμῖν βασιλείας τὸ ἀσθενὲς, ὅτι ἐν ὑπηρέταις ἔχει τὴν ἰσχύν· ἡ δὲ ἄνω αὐτάρκης ἐστί, μηδενὸς δεομένη. Οἱ Μανιχαῖοι δὲ ἐντεῦθεν λαβέντις ἀφορμῆς, λέγουσιν, ὅτι ὁ κόσμος οὗτος ἀλλότριός ἐστι τοῦ ἁγαθοῦ Θεοῦ. Ὁ γὰρ Υἱὸς τοῦ Θεοῦ, φησί, λέγει, ὅτι «Οὐκ ἔστιν ἡ βασιλεία μου ἐντεῦθεν.» Ἀλλ, ὧ ἀνόητοι, μάθετε μὲν, πρῶτον ἀπὸ τῆς λέξεως. Εἶπε γὰρ, ὅτι «Ἡ βασιλεία μου οὐκ ἔστιν ἐκ τοῦ κόσμου τούτου·» καὶ αὖθις. «Οὐκ ἔστιν ἐντεῦθεν « Οὐ γὰρ εἶπεν· Οὐκ ἔστιν ἐν τῷ κόσμῳ, οὐδέ ἐστιν ἐνταῦθα. Βασιλεύει μὲν γὰρ ἐν τῷ κόσμῳ, καὶ προνοεῖται τούτου, καὶ ὡς βούλεται, περιάγει τὰ πάντα. Οὐκ ἕστι δὲ ἐκ τοῦ κόσμου ἡ βασιλεία αὐτοῦ ἐλλ´ νωθεν καὶ προαιώνιος· καὶ οὐκ ἐντεῦθεν, κάτωθεν λέγω, συστᾶσα· ἀλλ´ ἑνταῦθα μὲν κρατοῦσα, καὶ διοικοῦσα· οὐκ ἐντεῦθεν δὲ οὖσα, οὐδὲ τὴν σύστασιν κάτωθεν σχοῦσα, οὐδὲ ἐπίκηρος οὖσα. Ἔπειτα τῶς νοηθείη τὸ, «Εἰς τὰ ἴδια ἦλθεν,» εἰ μὴ ἦν ὁ κόσμος ἴδιος αὐτοῦ;

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:37–39

„Tad Pilāts Viņam sacīja: tad Tu tomēr esi ķēniņš? Jēzus atbildēja: tu saki, ka Es esmu ķēniņš. Es tam esmu dzimis un tam nācis pasaulē, lai liecinātu patiesībai. Ikviens, kas ir no patiesības, klausa Manai balsij. Pilāts Viņam saka: kas ir patiesība? Un to sacījis, viņš atkal izgāja pie jūdiem un tiem saka: es nekādu vainu Viņā neatrodu. Bet jums ir paradums, ka es jums Pashā kādu atlaižu; vai gribat, lai es jums atlaižu jūdu Ķēniņu?“ Kad Pilāts bija jautājis Kungam, vai Viņš ir ķēniņš: „Es,“ saka, „tam esmu dzimis“, tas ir, lai būtu ķēniņš. „Jo tas Man ir pēc dabas, un jau no tā, ka esmu dzimis no Tēva. Jo tieši tas, ka esmu dzimis no Ķēniņa, liecina, ka Es esmu ķēniņš.“ Tāpēc arī, kad dzirdi, ka Tēvs Dēlam devis dzīvību un tiesu, un visu pārējo, saproti vārdu „devis“ tā vietā, lai teiktu: dzemdējis Viņu tā, lai Viņam būtu dzīvība un Viņš tiesātu, un viss tas Dēlam piemīt pēc dabas no Tēva. „Un tāpēc Es esmu nācis pasaulē, lai tieši to sacītu un mācītu, un visus pārliecinātu, ka Es esmu Ķēniņš un Valdnieks, un Kungs.“ Bet, gribēdams ar to arī piesaistīt un pārliecināt Pilātu, lai tas pieņemtu sacīto, Viņš saka: „Ikviens, kas ir no patiesības, klausa Manai balsij.“ „Tātad arī tu, Pilāt, ja esi patiesības bērns un pēc tās ilgojies, klausīsi Manai balsij un ticēsi, ka Es esmu ķēniņš – ne tāds kā šīs pasaules ķēniņi, kam vara ir iegūta, bet pēc dabas, un tā Man piemīt jau no tā, ka esmu dzimis no Dieva un Ķēniņa.“ Bet šeit Viņš apslēpti norāda arī uz jūdiem, ka tie nav no patiesības, jo negrib klausīt Viņa balsij. Bet, nebūdami no patiesības, tie noteikti izdomā melus arī pret Viņu, un Viņš patiesībā nav nāves vainīgs. Tā Viņš ar šiem īsajiem vārdiem tik ļoti satvēra Pilātu, ka Pilāts jautāja par patiesību: „Kas tā ir?“ Jo tā bija gandrīz izzudusi no cilvēkiem un bija visiem nezināma, jo tie vēl bija neticībā. Bet, tā kā jautājumam vajadzēja sava laika, bet steidzami bija jāizrauj Jēzus no jūdu niknuma, tāpēc viņš iziet pie tiem un saka: „Es nekādu vainu Viņā neatrodu.“ Un arī to viņš saka gudri. Jo viņš nesacīja: „Kaut arī Viņš ir grēkojis un pelna nāvi, tomēr dāvājiet Viņu svētkiem“; bet, vispirms atbrīvojis Viņu no jebkādas vainas, tad viņš tiem jautā par atlaišanu. Lai, ja Jēzus tiktu atlaists, viņiem nebūtu jāpateicas par nekādu žēlastību, jo tie būtu atlaiduši Nevainīgo; bet, ja tie Viņu notiesātu, atklātos viņu ļaunums, ka tie notiesājuši Nevainīgo. Bet ievēro arī, kāda jēga ir vārdiem „jūdu Ķēniņu“. Jo ar to Pilāts atklāti aizstāv Jēzu, ka Jēzus nav neko nogrēkojis, bet tiek no viņiem veltīgi apsūdzēts kā valstības kārotājs. Jo romiešu pārvaldnieks nebūtu atlaidis to, kas sevi dara par ķēniņu un ceļas pret romiešu varu. Tātad, sacīdams: „Es atlaidīšu jūdu Ķēniņu“, viņš parāda Jēzu pilnīgi bez vainas un izsmej jūdus, it kā sacīdams tā: „To, ko jūs apmelojat, ka tiecas pēc valstības, ko jūs saucat par sacēlēju un dumpinieku, – to es gribu atlaist; skaidrs, ka Viņš tāds nav.“ Bet daži vārdus „Es tam esmu dzimis“ saprata, ka tie nenorāda pirms laikmetu dzimšanu no Tēva, bet vēlāko dzimšanu no Jaunavas: „Jo tāpēc Es esmu kļuvis cilvēks un piedzimis no Marijas, lai iznīcinātu melus un velnu, parādīdams dievišķo dabu valdām pār visu. Tātad patiesība ir tas – Manis atziņa un pestīšana caur to. Tātad tāpēc Es esmu nācis – lai dāvātu gan patieso Dieva atziņu, gan pestīšanu.“ Bet ir vērts izpētīt, no kā vadoties, jūdiem bija paradums atlaist vienu cietumnieku. Pirmkārt, var sacīt, ka viņi, „mācīdami mācības – cilvēku baušļus“, visvairāk sekoja paši saviem uzskatiem, bet neizmantoja Dieva likumus. Tāpēc arī to viņi turēja kā tādu nesaprātīgu paradumu, jo vispār bija atkrituši no bauslības priekšrakstiem. Turklāt Rakstos ir atrodams tāds likums, no kura, visticamāk, vadoties, tie bija pieraduši pie tādām notiesāto atlaišanām. Jo ir rakstīts par to, kas nogalina negribot: ja kāds ne aiz naida un ne apzināti, gribēdams darīt ļaunu savam tuvākajam, met kādu priekšmetu vai akmeni, un tas, krizdams, nositīs klātesošo, un cilvēks nomirs, tad tāds ir negribot slepkava; un visa draudze tiesās un atbrīvos to no nāves (jo viņš nav nogalinājis ar ļaunu nodomu), bet nometinās viņu patvēruma pilsētā, tas ir, sodīs ar trimdu. Iespējams, no tā vadoties, kā mēs varam nojaust, viņiem bija tāds paradums – atlaist vienu no tiem, kas notiesāti par slepkavību. Bauslība pavēlēja, lai tas būtu jūdu draudzes darbs; bet, tā kā lietas bija nonākušas romiešu rokās, tie romiešu valdniekus dara par atlaišanas kungiem, kā arī tagad – Pilātu.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:37–39; Jņ. 5:26–27; Mk. 7:7; 4. Moz. 35:22–25

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εἶπεν οὖν αὐτῷ ὁ Πιλάτος· Οὐκοῦν ἱασιλελεἶ σύς Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς· Σὺ λέγεις, ὅτι βασιλεύς εἰμι ἐγώ· ἐγὼ εἰς τοῦτο γεγέννημαι, καὶ εἰς τοῦτο ἐλήλυθα εἰς τὸν κόσμον, ἵνα μαρτυρήσω τῇ ἀληθείᾳ. Πᾶς ὁ ὤν ἐκ τῆς ἀληθείας, ἀκούει μου τῆς Κφωνῆς. Λέγει αὐτῷ ὁ Πιλάτος· Τίἐστιν ἀλήθεια; Καὶ σοῦτο εἰπών, πάλιν ἐξῆλθε πρὸς τοὺς Ἰουδαίουςκοὶ λέγει αὐτοῖς· Ἐγὼ οὐδεμίαν αἰτίαν εὐρίσκω ἐν αὐτῶ. Ἔστι δὲ συνήθειαὑμῖν, ἵνα ἔνα ὑμῖν ἀπολύσω ἐν τῷ Πάσνα Πούλεσθε οὖν ὑμῖν ἀπολύσω τὸν Βασιλέᾳ τῶν Ἰουδαίων;» Τοῦ Πιλάτου ἐρωτήσαντος τὸν Κύριον, εἰ βασιλεύς ἐστιν· «Ἐγὼ, φησὶν, εἰς τοῦτο γεγέννημαι, » τουτέστιν, εἰς τὸ βασιλεὺς εἶναι. Φύσει γὰρ ἔχω τοῦτο, καὶ ἀπ´ αὐτοῦ τοῦ γεννηθῆναι ἐκ Πατρός. Αὐτὸ γὰρ τοῦτο τὸ ἐκ βασιλέως γεννηθῆναι, βασιλέα εἶναί με μαρτυρεῖ. Ὥστε καὶ ὅταν ἀκούῃς, ὅτι ζωὴν ἔδωκε τῷ Υἱῷ ὁ Πατὴρ, καὶ κρίσιν καὶ τᾶλλα πάντα, οὕτω νόει τό· «ἔδωκεν,» ἀντὶ τοῦ, ἐγέννησεν αὐτὸν, ὥστε ἔχειν ζωὴν, καὶ κρίνειν, καὶ φυσικῶς ταῦτα πάντα πρόσεστι τῷ Υἱῷ ἐκ Πατρός. Καὶ διὰ τοῦτο ἐλήλυθα εἰς τὸν κόσμον, ἵνα τοῦτο αὐτὸ εἴπω, καὶ διδάξω, καὶ πείσω πάντας, ὅτι Βασιλεὺς, καὶ Δεσπότης, καὶ Κύριός εἰμι. Ἐπισπάαασθαι δὲ θέλων καὶ διὰ τούτων τὸν Πιλάτον καὶ πεῖσαι, ὥστε παραδέξασθαι τὰ λεγόμενα, φησί· «Πᾶς ὁ ὤν ἐκ τῆς ἀληθείας ἀκούει μου τῆς φωνῆς.» Ὅστε καὶ σἰ ὧ Πιλάτε, εἴπερ ἀληθείας τέκνον εἶ καὶ ποθεῖς ταύτην, ἀκούσεις μου τῆς φωνῆς, καὶ πιστεύσεις με εἶναι βασιλέα οὐ τοιοῦτον, οἷοι οἱ τοῦ κόσμου, ἐπίκτητον ἔχοντα τὴν ἀρχὴν, ἀλλὰ φυσικὴν, καὶ ἀπ´ αὐτοῦ τοῦ γεννηθῆναι ἐκ Θεοῦ καὶ βασιλέως προσοῦσάν μοι. Αἰνίττεται δὲ ἐνταῦθα καὶ τοὺς Ἰούδαίους μὴ ὄντας ἐκ τῆς ἀληθείας, ἐπεὶ οὐκ ἀκοίειν θέλουσι τῆς φωνῆς αὐτοῦ. Μὴ ὄντες δὲ ἐκ τῆς ἀληείας, ψευδῆ πάντως καὶ κατ´ αὐτοῦ πλάττονται, καὶ οὐκ ἀληθῶς ἔνοχός ἐστι θανάτου. Οὕτω γοῦν εἶλε τοῖς βραχέσι τούτοις ῥήμασι τὸν Πιλάτον, ὥστε περὶ ἀληθείας ἐρωτῆσαι τὸν Πιλάτον, «Τί ἐστι;» Σχεδὸν γὰρ ἐξ ἀνθρώπων ἠφάνιστο, καὶ ἠγνοεῖτο ὑπὸ πάντων. ἔτι ἐν ἀπιστίᾳ ὄντων. Ἐπεὶ δὲ καιοοῦ Κμὲν ἐδεῖτο ἰδίου τὸ ἐρώτημα, τὸ δὲ κατεπεῖγον ἦν ἐξαρπάσαι τὸν Ἰησοῦν τῆς τῶν Ἰουδαίων ὁρμῆς, διὰ τοῦτο ἐξέρχεται πρὸς αὑτοὺς, καί φησιν· «Ἐγὸ ούδεμίαν αἰτίαν εὐρίσκω ἐν αὐτῷ.» Καὶ τοῦτο δὲ πνετῶς. Οὐ γὰρ εἶπεν, ὅτι Εἰ καὶ ἥμαρτεν, καὶ εξός ἐστι θανάτου, ὅμως χαρίσασθε αὐτὸν τῇ ἐορτῆ· ἀλλὰ πρῶτον αὐτὸν ἀπαλλάξας αἰτίας ἀπάσης, τότε ρξοῖ αὐτοὺς περὶ τῆς ἀπολύσεως. Ἵνα εἰ μὲν αολνήᾷ ὁ Ἰησοῦς, μηδεμία αὐτοῖς χάρις ὁφείλοιτο· τὸν γὰρ ἀναίτιον ἁπολελύκασιν, Εἰ δὲ καταψηφίσονι. δειχθείη αὐτῶν ἡ κακία, ὅτι τὸν ἀναίτιον κατεδέκασαν. Ὅρα δὲ καὶ τὸ, «τὸν βασιλέα τῶν Ἰουἄαίων, » ποῖόν τινα νοῦν ἔχει. Φανερῶς γὰρ διὰ τούτου ἀπολογεῖται ὁ Πιλάτος, ὡς οὐδὲν Ἰησοῦς πταισεν, ἀλλὰ μάτην ἐγκαλεῖται παρ´ αὐτῶν, ὡς ῥασιλειας ἐπιθυμῶν. Οὐ γὰρ ἂν τὸν βασιλέα Ἐαντὸν ποιοῦντα, καὶ ἀνταίροντα τῇ τῶν Ῥωμαίων δυναστείᾳ, ὁ τῶν Ῥωμαίων ὑποστράτηγος ἀπέλυσεν. Ὥστε ἐν τῷ εἰπεῖν, «Τὸν βασιλέα τῶν Ἰουδαίων ἀπολύσω,» παντελῶς ἀναίτιον τὸν ἦσοῦν ἀποδείκνυσι, καὶ ἐπεγγελᾷ τοῖς Ἰουδαίοις. ὀσανεὶ τοιαῦτα λέγων· Ὃν ὑμεῖς συκοφαντεῖτε ὡς θασιλειωντα, ὁν ἀντάρτην καὶ στασιαστήν φατε, τοῦτον ἀπολύειν ἐγὼ ἀξιῶ, δῆλον, ὡς οὐκ ὄντα τοιοῦτον. Τινὲς δὲ τὸ, «Εἰς τοῦτο γεγέννημαι,» οὐ τὴν ἐκ τοῦ Πατρὸς προαιώνιον γέννησιν δηλοῦν ἐνόηταν, ἀλλὰ τὴν ὕστερον ἐκ παρθένου. Διὰά τοῦτο γαρ γέγονα ἄνθρωπος, καὶ ἐγεννήθην ἐκ Μαρίας, ἷκα τὸ ψεῦδος καὶ τὸν διάβολον ἀπολέσω, τὴν θείαν φύσιν ἀποδείξας βασιλεύουσαν πάντων. Ἀλήθεια οὖν τοῦτά ἐστιν, ἡ ἐμὴ γνῶσις, καὶ ἡ σωτηρία ἡ διὰ ταύτκς. Διὰ τοῦτο γοῦν ἦλθον, ἵνα καὶ τὴν ἀληθινὴν γνῶειν τοῦθεοῦ καὶ σωτηρίαν χαρίσωμαι. Ἄξιον δὲ ἐξετάσαι, κόθεν ὁρμώμενοι οἱ Ἰουδαῖοι, ἔθος εἶχον ἕνα δέσμιον ἀπολύειν. Πρῶτον μὲν οὖν ἔστιν εἰπεῖν, ὅτι αἱ «διδάσκοντες διδάσκαλίας, ἐντάλματα ἀνθρώτων, » τὰ πλεῖστα ταῖς ἰδίαις ἐστοίχουν γνώμαις, αλλ´ οὐ τοῖς τοῦ Θεοῦ προσεχρῶντο νόμοις. Ὅθεν καὶ τοῦτο ἐν ἔθει τοιούτῳ ἀλόγῳ εἶχον, οἷα τοῦ λοιολ ἐκτρανηλισθέντες τῶν νομικῶν διατάξεων Ἔπειτα, καὶ τοιοῦτόν τι εὔρηται ἐν τῇ Γραφῇ νομοβέτημα, ἀφ οὐ εἰκὸς ἠν ὁρμωμένους αὐτοὺς, τὰς τοιαύτας ἀπολύσεις τῶν κατακρίτων ἐν ἔθει σκεῖν Γέγραπται γὰρ περὶ τοῦ ἀκουσίως φονεύοντος, ἐὰν Κμὴ δι´ ἔχθραν ἢ ἐπίτηδες θέλων κακοποιῆσαί τις τὸν πλησίον αὐτοῦ, ῥίψῃ σκεῦος, ἢ λίθον, τὸ δὲ πεσὸν κατάξει τὸν παρευρεθέντα, καὶ ἀπούάνῃ ὁ ἄνθρωος ἀκούσιος μὲν φονεὺς ὁ τοιοῦτος, κρινεῖ δὲ ἡ αυνανωνὸ πᾶσα καὶ ἀπολύσουσι μὲν τοῦτον τοῦ θανάτουὐ γὰρ κακοήθει γνώμῃ πεφόνευκε, καταστήτουσι δὲ αὐτὸν εἰς τὴν πόλιν τοῦ φυγαδευτηρίου τουτέστι ουγῇ δημιώσουσιν. Ἐκ τούτου ἴσως ιρώμενοι, ὥς γε στοχάζεσθαι ἡμᾶς, ἔθος τοιοῦτον εἰιχον, ἕνα ἀπολύειν τῶν ἐπὶ φονικῇ γνώμῃ κατακρινομένων. Ὁ μὲν οὖν νόμος προσέταττεν ἐρνον εἶναι τοῦτο τῆς συναγωγῆς τῶν Ἰουδαίων· ἐπεὶ δὲ τὰ πράγματα ὑπὸ Ῥωμαίοις γέγονε, τοὺς Γωμαίων ἀρχοντας κυρίους ποιοῦνται τοῦ ἀπολύειν, ὥσπερ οὖν καὶ νῦν τὸν Πιλάτον,

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 18:40

„Tad atkal visi sauca, sacīdami: ne šo, bet Barabu! Bet Baraba bija laupītājs.“ Ievēro, ar cik daudz ko tiek parādīts jūdu ļaunums. Jo Barabu, atzītu laupītāju, tie izlūdzas, bet Kungu nodod.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 18:40

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐκραύγασαν οὖν πάλιν πάντες λέγοντες· Μὴ τοῦὧΑΡΟΤ ΧΙΑ. τον, ἀλλὰ τὸν Βαραββᾶν. Ἡν δὲ ὁ Βαραββᾶς λῃστής.» Ὅρα διὰ πόσων ἡ κακία τῶν Ἰουδαίων δείκνυται. Τὸν γὰρ Βαραββᾶν ὁμολογουμένως λῃστήν ἐξαιτοῦνται, τὸν δὲ Κύριον παραδιδόασι.

PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu