Jņ. 18:1–2
„To sacījis, Jēzus izgāja ar Saviem mācekļiem pāri Kedronas strautam, kur bija dārzs, kurā iegāja Viņš un Viņa mācekļi. Bet arī Jūda, kas Viņu nodeva, zināja to vietu, jo Jēzus tur bieži bija sapulcējies ar Saviem mācekļiem.“ Viņš nesacīja: „To lūdzis, Jēzus“, bet: „To sacījis“. Jo tā nebija lūgšana, bet saruna, kas notika, lai mierinātu mācekļus. Bet nakts vidū Viņš iet ceļu un pāriet upi, un steidzas uz nodevējam pazīstamo vietu, nododams Sevi slepkavām, lai parādītu, ka Viņš uz ciešanām iet labprātīgi, un atņem jūdiem meklēšanas pūles. Jo, lai tie nenogurtu, šurp un turp staigādami un Viņu meklēdami, Viņš pats aiziet pie tiem un nodod Sevi viņu rokās; jo Viņš atrodas dārzā kā kādā cietumā. Bet, lai tu nedomātu, ka Viņš aizgāja uz dārzu, slēpdamies, evaņģēlists piebilst: „Arī Jūda zināja to vietu.“ Tātad Viņš ierodas šajā vietā, gribēdams drīzāk Sevi atklāt, nevis paslēpties. „Bet Jūda zināja to vietu, jo tur Jēzus bieži bija sapulcējies.“ Jo Kungs meklēja tuksnešainas vietas un klusuma darbnīcas, sevišķi tad, kad nodeva ko noslēpumaināku. Bet no kurienes Jūda zināja, ka Jēzus šajā stundā ir dārzā, un nedomāja Viņu atrast mājā guļam? Viņš zināja, ka Kungs bieži pavada naktis ārā, un tāpēc arī tad izgāja ārā. Un vēl: viņš zināja, ka sevišķi svētku laikā Viņam ir paradums mācīt mācekļiem ko augstāku; un mācekļiem Viņš, kā sacījām, mācīja noslēpumainas lietas tādās vietās. Tātad, tā kā tad bija svētki, viņš secināja, ka Viņš ir tur un pēc paraduma pārrunā ar mācekļiem svētku nozīmi.
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 18:1–2
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕΦΑΛ. ΙΠʹ. Περὶ τῆς παραδόσεως τοῦ Ἰησοῦ. Περὶ τῶν Ἰριδαίων χαμαὶ πεσόντων. ΙΙερὶ τοῦ Ιέτρου ἀσοκόύανπος τὸ ὡτίον τῷ τοῦ ἀρχιερέως δούλω. Περὶ τοῦ Ἐησοῦ ἀπαγομένου πρὸς Ἄνναν, καὶ Καῖάφαν, καὶ ἱιλάτον «Ταῦτα εἰπών ὁ Ἰησοῦς, ἐξῆλθε σὺν τοῖς μαθηταῖς αὐτοῦ πέραν τοῦ χειμάῤῥου τῶν Κέδρων, ὅπου ἢν κῆπος· εἰς ὃν εἰσῆλθεν αὐτὸς, καὶ οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ. Ἡδει δὲ καὶ Ἰούδας, ὁ παραδιδοὺς αὐτὸν, τὸν τόπον· ὅτι πολλάκις συνήχθη ὁ Ἰησοῦς ἐκεῖ μετὰ των μαθητῶν αὐτοῦ.» Οὐκ εἶπεν, ὅτι Ταῦτα εὐξάμενος ὁ Ἰησοῦς, ἀλλὰ, «Ταῦτα εἰπών.» Οὐ γὰρ εὐχὴ ἣν τὸ πρᾶγμα, ἀλλὰ διαλαλιὰ, πρὸς τὸ τοὺς μαθητὰς παραμυθήσασθαι γενομένη. Μέσων δὲ νυκτῶν ὁδοιπορεῖ, καὶ ποταμὸν διαβαίνει, καὶ ἐπείγεται πρὸς τὸν τῷ προδότῃ γνώριμον τόπον ἐλθεῖν, ἑαυτὸν ἐπιδιδοὺς τοῖς φονεῦσιν· ἵνα δείξη ὅτι ἑκὼν ἐπὶ τὸ πάθος ἔρχεται, καὶ τὸν ἐπὶ τῇ ζητήσει κόπον ἐκκόπτει τοῖς Ἰουδαίοις. Ἵνα γὰρ μὴ συντρίβωνται, τῆδε κἀκεῖσε περιερχόμενοι, καὶ ζητοῦντες αὐτὸν, ἄπεισιν αὐτὸς πρὸς αὐτοὺς, καὶ εἰς τὰς χεῖρας αὐτῶν βάλλει ἑαυτόν· ὥσπερ γὰρ ἔν τινι δεσμωτηρίῳ. τῷ κήπῳ εὐρίσκεται. Ἵνα δὲ μὴ νομίσῃς, ὅτι ὡς κρυπτόμενος ἀνεχώρησεν εἰς τὸν κῆπον, ἐπιφέρει ὁχ εὺαγγελιστὴς, ὅτι «Ἥδει καὶ ὁ Ἰούδας τὸν σόπον» Ὥστε μᾶλλον φανερῶσαι ἑαυτὸν θέλων, ἀλλ´ οὐκ ἀπρκούθασθαι, εἰς τοῦτον τὸν τόπον παραγίνεται «Ἡδει δὲ ὁ Ἱούδας τὸν τόπον, διότι ἐκεῖ πολλάκις εννήχθη ὁ Ἰησοῦς.» Τὰ γὰρ ἔρημα χωρία καὶ ἡτυχίας ἐργαστήρια μετεδίωκεν ὁ Κύριος, καὶ μάλιστα, ὅταν τι μυστικώτερον παρεδίδου. Πόθεν δὲ ὁ Ἰοὐδας ἐγίνωσκεν, ὅτι ἐν τῶ κήπῳ ἐστὶν ὁ Ἰησοῦς κατὰ ταύτην τὴν ὥραν, καὶ οὐχὶ ἐν οἰκίᾳ ἐνόμισεν εύρεῖν αὐτὸν καθεύδοντα; Ἐγίνωσκε τὸν Κύριον τὰ πολλὰ ἔξω διανυκτερεύοντα, καὶ διὰ τοῦτο καὶ τότ· ἐξῆλθεν ἔξω. Ἄλλως τε· Καὶ ἐν ἑορτῆς καιρῷ μάλιστα ἠπίστατο αὐτὸν ἔθος ἔχοντα, διδάσκειν τι τοὺς μαθητὰς ὑψηλότερον· ἐδίδασκε δὲ τοὺς μαθητὰς, ὡς ἔφημὲν, τὰ μυστικὰ ἐν τοιούτοις τόποις. Ἐπεὶ οὖν τότε ἑορτὴ ἦν, ἐστοχάσατο ἐκεῖσε αὐτὸν εἶναι, τοῖς μαθηταῖς τὰ τῆς ἑορτῆς φιλοσοφοῦντα κατὰ τὸ σύνηθες
PG 123, skenējuma lpp. ~764–772 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem