Jņ. 17:1–3
„To Jēzus runāja un, pacēlis Savas acis uz debesīm, sacīja: Tēvs, stunda ir nākusi; pagodini Savu Dēlu, lai arī Tavs Dēls pagodinātu Tevi, kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai visiem, ko Tu Viņam esi devis, Viņš dotu mūžīgo dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka tie pazīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.“ Sacījis mācekļiem: „Jums būs bēdas“, un pamudinājis viņus būt drošiem, Viņš tos atkal paceļ ar lūgšanu, mācīdams mūs kārdinājumos, visu atstājot, patverties pie Dieva. Un vēl: tā nav lūgšana, bet saruna ar Tēvu. Bet, ja citur Viņš lūdz un loka ceļus, nebrīnies. Jo Kristus atnāca ne tikai tāpēc, lai atklātu Sevi, bet arī lai mācītu visu tikumu; bet tam, kas māca, jāmāca ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Bet, gribēdams parādīt, ka Viņš iet uz ciešanām ne negribot, bet labprātīgi, Viņš saka: „Tēvs, stunda ir nākusi.“ Jo Viņš to kāro kā kaut ko mīļu un sauc to par godību – ne tikai Savu, bet arī Tēva; kas arī notika. Jo ne tikai Dēls, bet arī Tēvs tika pagodināts. Jo pirms krusta pat jūdi Viņu nepazina („jo Israēls Mani nav pazinis“, saka), bet pēc krusta visa pasaule pie Viņa pieskrēja. Bet Viņš parāda, kas ir gan Viņa, gan Tēva godība: „Tas, ka visa miesa tic un saņem labdarības, – tā,“ saka, „ir Dieva godība. Jo žēlastība neaprobežosies tikai ar jūdiem, bet izpletīsies pār visu pasauli.“ Bet to Viņš sacīja tāpēc, ka gatavojās sūtīt viņus pie pagāniem. Tātad, lai tie nedomātu, ka tas ir jaunievedums un Tēvam negribēts, Viņš parāda, ka Tēvs Viņam devis varu pār visu miesu. Bet pirms tam Viņš tiem sacīja: „Neejiet pagānu ceļā.“ Bet ko nozīmē „pār visu miesu“? Jo taču ne visi ticēja. Bet Kristus, cik no Viņa atkarīgs, centās visus pievest ticībai; bet, ja tie neklausīja, vaina nav Mācītājam, bet tiem, kas nepieņēma. Bet, kad dzirdi: „Tu esi devis“, un: „Es esmu saņēmis“, un tamlīdzīgi, saproti, ka tas sacīts nolaižoties, kā mēs desmit tūkstoš reižu esam sacījuši. Jo, vienmēr sargādamies pats par Sevi sacīt ko lielu, Viņš nolaižas līdz klausītāju vājumam; un, tā kā viņi apgrēkojās, dzirdot par Viņu ko lielu, Viņš runā to, ko tie pagaidām spēja aptvert; tāpat kā arī mēs, runādami ar bērniem, arī maizi saucam tā, kā viņi, un ūdeni, un vispār visu pārējo. Jo, kad evaņģēlists runā par Kungu, klausies, ko viņš saka: „Viss caur Viņu ir radies“, un: „Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.“ Kā tad Tas, kas dod varu citiem, pats to nebija, bet saņēma no Tēva? Turklāt arī šeit, šajos šķietami pazemīgajos vārdos, ir iepīts kaut kas augsts. „Jo lai visiem,“ saka, „ko Tu Viņam esi devis“, – tas ir no nolaišanās; „Viņš dotu mūžīgo dzīvību“ – tas ir no Vienpiedzimušā varas un dievības. Jo dot dzīvību, un turklāt mūžīgu, pienākas Dievam. Bet par „vienīgo patieso Dievu“ Viņš nosauca Tēvu, pretstatā grieķu nepatiesi sauktajiem dieviem, nevis atšķirdams Sevi; jo Viņš, būdams patiess, nevarētu būt nepatiess Dievs, bet patiess; tāpat kā šis pats evaņģēlists par Kungu savā Vispārējā vēstulē saka: „Jēzus Kristus – Viņš ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība.“ Bet, ja ķeceri iebilst, ka Dēls ir nepatiess Dievs, jo Tēvs nosaukts par vienīgo patieso Dievu, lai tie mācās, ka par Dēlu tas pats evaņģēlists saka tā: „Viņš bija patiesā gaisma.“ Vai tad pēc viņu domām Tēvs ir nepatiesa gaisma? Lai tas paliek tālu! Tātad arī tad, kad Viņš Tēvu sauc par patieso Dievu, Viņš to saka, pretstatīdams Viņu grieķu nepatiesajiem dieviem; tāpat kā arī: „Godu, kas no vienīgā Dieva, jūs nemeklējat.“ Jo, ja ķeceri no tā secina, ka, tā kā vienīgais Dievs ir Tēvs, tad Dēls nemaz nav Dievs, – tas patiesi ir neprātīgi.
Piezīmes (1)
- „Vispārējā vēstulē“ – grieķu ἐν τῇ καθολικῇ αὐτοῦ Ἐπιστολῇ (1. Jāņa vēstulē).
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 17:1–3; Lk. 22:41; Jes. 1:3; Mt. 10:5; Jņ. 1:3; Jņ. 1:12; 1. Jņ. 5:20; Jņ. 1:9; Jņ. 5:44
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΚΦΑΛ. ΙΖʹ.. ἵερὶ τῆς προσευχῆς τοῦ Ἰλσοῦ πρὸς τὸν Πατέρα πὲμ τῶν δεδομένων ἐαυτῷ μαθὴτων «Ταῦτα ἐλάλγσεν ὁ Ἰησοῦς, καὶ ἐπῆρε τοὺς ὁφθαλμοὺς αὐτοῦ εἰς τὸν οὐρανὸν, καὶ εἶπε· Πάτεο, ἐλήλυθεν ἡ ὥρα· δόξασόν σου τὸν Υἱὸν, ἵνα καὶ ὁ λἱός σου δοξάσῃ σε, καθὼς ἔδωκας αὐτῷ ἐξουσίαν πάσης σαρκός· ἵνα πᾶν ὃ δέδωκας αὐτῷ, δώσῃ αὐτοῖς ζωὴν ανρν Δὖτη δέ ἐστιν ἡ αἰώνιος ζωὴ, ἵνα γινώσκωσ σε τὸν μόνον ἀληθινὸν Θεὸν, καὶ ὃν ἀπέστειλας ἸΚσοῦν Χριστόν.» Εἰπὼν τοῖς μαθηταῖς, ὅτι «Θλῖψιν ἱξετε,» καὶ παραινέσας αὐτοῖς θαρσεῖν, ἀνίστησι τελιν διὰ τῆς εὐχῆς, παιδεύων ἡμᾶς ἐν τοῖς πειρασμοῖς, πάντα ἀφιέντας, ἐπὶ τὸν Θεὸν καταφεύγειν. Ἄλλως τε· Οὐδὲ εὐχὴ τὸ πρᾶγμά ἐστιν, ἀλλὰ ἓάλεξις πρὸς τὸν Πατέρα. Εἰ δὲ ἀλλοχοῦ εὔχεται, καὶ ἐπὶ γόνατα κάμπτεται, μὴ θαυμάσῃς Ἡλθεχὰρ ἀ Νοιστὸς μὴ μόνον ἑαυτὸν φανερώσων, ἀλλὰ καὶ ἀρετὴν πᾶσαν παιδεύσων· τὸν δὲ παιδεύοντα σλ ΣεΔ Κῥημάτων μόνον, ἀλλὰ καὶ διὰ πραγμάτων παιδεύειν νο·. Δεῖζαι δὲ θέλων, ὅτι οὐκ ἄκων, ἀλλ´ ἑκὼν ἐπὶ τὸ πάθος ἔρχεται, φησί· «Πάτερ, ἐλήλυθεν ἡ ὥρα» Ἐαὸ γὰρ ὡς ἀσπαστὸν τοῦτο ποθεῖ, καὶ δόξαν τὸ πρᾶγμα καλεῖ, οὐκ οἰκείαν μόνην, ἀλλὰ καὶ τοῦ Πατρός · ὃ καὶ γέγονεν. Οὐ γὰρ ὁ Υἱὸς μόνος, ἀλλὰ καὶ ἐ Πατὴρ ἐδοξάσθη. Πρὸ μὲν γὰρ τοῦ σταυροῦ οὐδὲ ουδαῖοι αὐτὸν ᾔδεσανἸσραὴλ γάρ με οὐκ ἔγνω,» Κφησί)· μετὰ δὲ τὸν σταυρὸν ἡ οἰκουμένη πᾶσα αὐτῷ προσέδραμε. Δείκνυσι δὲ τίς ἐστιν ἡ δόξα αὐτοῦ τε καὶ τοῦ Πατρός. Τὸ πιστεῦσαι, φησὶ, πᾶσαν σάρκα, καὶ εὐεργετηθῆναι, τοῦτό ἐστι δόξα Θεοῦ. Οὐ γὰρ εἰς Ἰουδαίους μόνους ἡ χάρις συσταλήσεται, ἀλλ´ εἰς τὴν οἰκουμένην ἐκταθήσεται. Εἶπε δὲ τοῦτο. ὅτι ἔμελλε πέμπειν αὐτοὺς εἰς τὰ ἔθνη. Ἵν´ οὖν μὴ νομίσωσι καινοτομίαν εἶναι τοῦτο, καὶ ἀβούλητον τῶ Πατοὶ. δείκνυσιν, ὅτι ὑπὸ τοῦ Πατρὸς δέδοται αὐτῷ κατὰ πάσης σαρκὸς ἐξουσία. Πρὸ τούτου δὲ ἔλεγεν αύτοῖς· «Εἰς ὁδὸν ἐθνῶν μὴ ἀπέλθητε.» Τί δέ ἐστι τὸ «Πάσης σαρκός;» οὐ γὰρ δὴ πάντες ἐπίστευ, σαν. Καὶ μὴν ὁ Χριστὸς, τὸ ἑαυτοῦ μέρος, ἐσπούδαζε πάντας εἰς πίστιν ὑπαγαγέσθαι· εἰ δὲ μὴ προσέσχον ἐκεῖνοι, οὐ τοῦ διδάσκοντος τὸ ἔγκλημα, ἀλλὰ τῶν μὴ δεχομένων. Ὅταν δὲ ἀκούσῃς τὸ, «Δέδωκας,» καὶ, «Ἕλαβον,» καὶ τὰ τοιαῦτα, συγκαταβατικῶς εἰρῆτόαι νόει. ὡς μυριάκις εἴπομεν. Φυλάττων γὰρ ἀεὶ τὸ αὐτός τι περὶ αὑτοῦ λέγειν μέγα, συγκαταβαίνει τῇ ἀσθενείᾳ τῶν ἀκροατῶν· καὶ ἐπειδὴ ἐσκανδαλίζοντο, μεγάλα περὶ αὐτοῦ ἀκούοντες, τὰ τέως αὐτοῖς Ζωρητὰ φθέγγεται· ὥσπερ καὶ ἡμεῖς, τοῖς παιδίοις διαλεγόμενοι, καὶ τὸν ἄρτον οὕτως ὀνομάζομεν ὡς ἐκεῖνα καὶ τὸ ὕδωρ, καὶ ἀπλῶς τ´ ἄλλα πάντα. Ἐπεὶ ὅταν ὁ εὐαγγελιςτής περὶ τοῦ Κυρίου λέγῃ, ἄκουσον τί φησι· «Πάντα δι´ αὐτοῦ ἐγένετο·» καὶ, «Ὅσοι Εαβον αὐτὸν, ἔδωκεν αὐτοῖς ἐξουσίαν τέκνα Θεοῦ τνέσθαι.» Ὁ ἐτέροις διδοὺς, πῶς αὐτὸς ταύτην οὐκ εἰχεν, ἀλλ´ ἐλάμβανε παρὰ τοῦ Πατρός; Ἔ πειτα καὶ ἐνταῦθα ἐν τοῖς δοκοῦσι τούτοις ταπεινοῖς ῥήμασι, παραπέπλεκταί τι καὶ ὑψηλόν. «Ἵνα γὰρ, φησὶ, πᾶν ὅ δέδωκας αὐτῷ,» τοῦτο τῆς συγκαταβάσεως· «δώσῃ αὐτοῖς ζωὴν αἰώνιον,» τοῦτο τῆς ἐξουσίας τοῦ Μονογενοῦς καὶ τῆς θεότητος. Θεοῦ γὰρ, τὸ διδόναι ζωὴν, καὶ ταύτην αἰώνιον. «Μόνον δὲ ἀληθινὸν Θεὸν» εἶπε τὸν Πατέρα, πρὸς ἀντιδιαστολὴν τῶν ψευὰωνύμων παρ´ Ἕλλησιθεῶν, οὐ γὰρ δὴ χωρίζων ἀληθινὸς ὢν, οὐκ ἄν εἴη Θεὶς ψευθὴ, ἀλλ´ ἀληθινό-· ὥσπερ αὐτὸς οὗτος ὁ εὐαγγελιστὴς περὶ τοῦ Κυρίου ἐν τῆ καθολικῆ αὐτοῦ Ἐπιστολῇ φησιν, ὅτι «Ἰησοῦς Χριστὸς, οὗτός ἐστιν ἀληθινὸς Θεὸς, καὶ ζωὴ αἰώνιος. » Εἰ δὲ ἐνίστανται οἱ αἱρετικοί,. ψευδῆεἶναι Θεὸν τὸν Υἱὸν, ἐπειδὴ ὁ Πατὴρ εἴρηται μόνος ἀληθινὸς Θεὸς, μανθανέτωσαν, ὅτι περὶ τοῦ Υἱοῦ φησιν ὁ αὐτὸς εὐαγγελιστὴς οὕτως, ὅτι «Ἢν τὸ φῶς τὸ ἀλησ. θινόν.» Ἄρα γοῦν κατ´ αὐτοὺς ὁ Πατὴρ ψευδές ἐστι φῶς· ἀλλ´ ἄπαγε! Ὥστε καὶ ὅταν ἀληθινὸν Θεὸν λέγῃ τὸν Πατέρα, πρὸς τοὺς ψευδεῖς θεοὺς παρ´ Ἑλλησι τοῦτον ἀντιδιαστέλλων λέγει· ὥσπερ οὖν καὶ τὸ, Τὴν δόξαν τὴν παρὰ τοῦ μόνου Θεοῦ οὐ ζητεῖτε» Ὡς γὰρ οἱ αἱρετικοὶ νοοῦοι λοιπὸν, ἐπεὶ μόνος Θεὸς ῤ Πατὴρ. ὁ Υἱὸς δὲ οὐδὲ ὅλως ἐστὶ Θεὸς, ὄντως ἀνόητα ταῦτα.
PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem