Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 17. nodaļa

Jņ. 17:1–3

„To Jēzus runāja un, pacēlis Savas acis uz debesīm, sacīja: Tēvs, stunda ir nākusi; pagodini Savu Dēlu, lai arī Tavs Dēls pagodinātu Tevi, kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai visiem, ko Tu Viņam esi devis, Viņš dotu mūžīgo dzīvību. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka tie pazīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.“ Sacījis mācekļiem: „Jums būs bēdas“, un pamudinājis viņus būt drošiem, Viņš tos atkal paceļ ar lūgšanu, mācīdams mūs kārdinājumos, visu atstājot, patverties pie Dieva. Un vēl: tā nav lūgšana, bet saruna ar Tēvu. Bet, ja citur Viņš lūdz un loka ceļus, nebrīnies. Jo Kristus atnāca ne tikai tāpēc, lai atklātu Sevi, bet arī lai mācītu visu tikumu; bet tam, kas māca, jāmāca ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Bet, gribēdams parādīt, ka Viņš iet uz ciešanām ne negribot, bet labprātīgi, Viņš saka: „Tēvs, stunda ir nākusi.“ Jo Viņš to kāro kā kaut ko mīļu un sauc to par godību – ne tikai Savu, bet arī Tēva; kas arī notika. Jo ne tikai Dēls, bet arī Tēvs tika pagodināts. Jo pirms krusta pat jūdi Viņu nepazina („jo Israēls Mani nav pazinis“, saka), bet pēc krusta visa pasaule pie Viņa pieskrēja. Bet Viņš parāda, kas ir gan Viņa, gan Tēva godība: „Tas, ka visa miesa tic un saņem labdarības, – tā,“ saka, „ir Dieva godība. Jo žēlastība neaprobežosies tikai ar jūdiem, bet izpletīsies pār visu pasauli.“ Bet to Viņš sacīja tāpēc, ka gatavojās sūtīt viņus pie pagāniem. Tātad, lai tie nedomātu, ka tas ir jaunievedums un Tēvam negribēts, Viņš parāda, ka Tēvs Viņam devis varu pār visu miesu. Bet pirms tam Viņš tiem sacīja: „Neejiet pagānu ceļā.“ Bet ko nozīmē „pār visu miesu“? Jo taču ne visi ticēja. Bet Kristus, cik no Viņa atkarīgs, centās visus pievest ticībai; bet, ja tie neklausīja, vaina nav Mācītājam, bet tiem, kas nepieņēma. Bet, kad dzirdi: „Tu esi devis“, un: „Es esmu saņēmis“, un tamlīdzīgi, saproti, ka tas sacīts nolaižoties, kā mēs desmit tūkstoš reižu esam sacījuši. Jo, vienmēr sargādamies pats par Sevi sacīt ko lielu, Viņš nolaižas līdz klausītāju vājumam; un, tā kā viņi apgrēkojās, dzirdot par Viņu ko lielu, Viņš runā to, ko tie pagaidām spēja aptvert; tāpat kā arī mēs, runādami ar bērniem, arī maizi saucam tā, kā viņi, un ūdeni, un vispār visu pārējo. Jo, kad evaņģēlists runā par Kungu, klausies, ko viņš saka: „Viss caur Viņu ir radies“, un: „Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.“ Kā tad Tas, kas dod varu citiem, pats to nebija, bet saņēma no Tēva? Turklāt arī šeit, šajos šķietami pazemīgajos vārdos, ir iepīts kaut kas augsts. „Jo lai visiem,“ saka, „ko Tu Viņam esi devis“, – tas ir no nolaišanās; „Viņš dotu mūžīgo dzīvību“ – tas ir no Vienpiedzimušā varas un dievības. Jo dot dzīvību, un turklāt mūžīgu, pienākas Dievam. Bet par „vienīgo patieso Dievu“ Viņš nosauca Tēvu, pretstatā grieķu nepatiesi sauktajiem dieviem, nevis atšķirdams Sevi; jo Viņš, būdams patiess, nevarētu būt nepatiess Dievs, bet patiess; tāpat kā šis pats evaņģēlists par Kungu savā Vispārējā vēstulē saka: „Jēzus Kristus – Viņš ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība.“ Bet, ja ķeceri iebilst, ka Dēls ir nepatiess Dievs, jo Tēvs nosaukts par vienīgo patieso Dievu, lai tie mācās, ka par Dēlu tas pats evaņģēlists saka tā: „Viņš bija patiesā gaisma.“ Vai tad pēc viņu domām Tēvs ir nepatiesa gaisma? Lai tas paliek tālu! Tātad arī tad, kad Viņš Tēvu sauc par patieso Dievu, Viņš to saka, pretstatīdams Viņu grieķu nepatiesajiem dieviem; tāpat kā arī: „Godu, kas no vienīgā Dieva, jūs nemeklējat.“ Jo, ja ķeceri no tā secina, ka, tā kā vienīgais Dievs ir Tēvs, tad Dēls nemaz nav Dievs, – tas patiesi ir neprātīgi.

Piezīmes (1)
  1. „Vispārējā vēstulē“ – grieķu ἐν τῇ καθολικῇ αὐτοῦ Ἐπιστολῇ (1. Jāņa vēstulē).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:1–3; Lk. 22:41; Jes. 1:3; Mt. 10:5; Jņ. 1:3; Jņ. 1:12; 1. Jņ. 5:20; Jņ. 1:9; Jņ. 5:44

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΚΦΑΛ. ΙΖʹ.. ἵερὶ τῆς προσευχῆς τοῦ Ἰλσοῦ πρὸς τὸν Πατέρα πὲμ τῶν δεδομένων ἐαυτῷ μαθὴτων «Ταῦτα ἐλάλγσεν ὁ Ἰησοῦς, καὶ ἐπῆρε τοὺς ὁφθαλμοὺς αὐτοῦ εἰς τὸν οὐρανὸν, καὶ εἶπε· Πάτεο, ἐλήλυθεν ἡ ὥρα· δόξασόν σου τὸν Υἱὸν, ἵνα καὶ ὁ λἱός σου δοξάσῃ σε, καθὼς ἔδωκας αὐτῷ ἐξουσίαν πάσης σαρκός· ἵνα πᾶν ὃ δέδωκας αὐτῷ, δώσῃ αὐτοῖς ζωὴν ανρν Δὖτη δέ ἐστιν ἡ αἰώνιος ζωὴ, ἵνα γινώσκωσ σε τὸν μόνον ἀληθινὸν Θεὸν, καὶ ὃν ἀπέστειλας ἸΚσοῦν Χριστόν.» Εἰπὼν τοῖς μαθηταῖς, ὅτι «Θλῖψιν ἱξετε,» καὶ παραινέσας αὐτοῖς θαρσεῖν, ἀνίστησι τελιν διὰ τῆς εὐχῆς, παιδεύων ἡμᾶς ἐν τοῖς πειρασμοῖς, πάντα ἀφιέντας, ἐπὶ τὸν Θεὸν καταφεύγειν. Ἄλλως τε· Οὐδὲ εὐχὴ τὸ πρᾶγμά ἐστιν, ἀλλὰ ἓάλεξις πρὸς τὸν Πατέρα. Εἰ δὲ ἀλλοχοῦ εὔχεται, καὶ ἐπὶ γόνατα κάμπτεται, μὴ θαυμάσῃς Ἡλθεχὰρ ἀ Νοιστὸς μὴ μόνον ἑαυτὸν φανερώσων, ἀλλὰ καὶ ἀρετὴν πᾶσαν παιδεύσων· τὸν δὲ παιδεύοντα σλ ΣεΔ Κῥημάτων μόνον, ἀλλὰ καὶ διὰ πραγμάτων παιδεύειν νο·. Δεῖζαι δὲ θέλων, ὅτι οὐκ ἄκων, ἀλλ´ ἑκὼν ἐπὶ τὸ πάθος ἔρχεται, φησί· «Πάτερ, ἐλήλυθεν ἡ ὥρα» Ἐαὸ γὰρ ὡς ἀσπαστὸν τοῦτο ποθεῖ, καὶ δόξαν τὸ πρᾶγμα καλεῖ, οὐκ οἰκείαν μόνην, ἀλλὰ καὶ τοῦ Πατρός · ὃ καὶ γέγονεν. Οὐ γὰρ ὁ Υἱὸς μόνος, ἀλλὰ καὶ ἐ Πατὴρ ἐδοξάσθη. Πρὸ μὲν γὰρ τοῦ σταυροῦ οὐδὲ ουδαῖοι αὐτὸν ᾔδεσανἸσραὴλ γάρ με οὐκ ἔγνω,» Κφησί)· μετὰ δὲ τὸν σταυρὸν ἡ οἰκουμένη πᾶσα αὐτῷ προσέδραμε. Δείκνυσι δὲ τίς ἐστιν ἡ δόξα αὐτοῦ τε καὶ τοῦ Πατρός. Τὸ πιστεῦσαι, φησὶ, πᾶσαν σάρκα, καὶ εὐεργετηθῆναι, τοῦτό ἐστι δόξα Θεοῦ. Οὐ γὰρ εἰς Ἰουδαίους μόνους ἡ χάρις συσταλήσεται, ἀλλ´ εἰς τὴν οἰκουμένην ἐκταθήσεται. Εἶπε δὲ τοῦτο. ὅτι ἔμελλε πέμπειν αὐτοὺς εἰς τὰ ἔθνη. Ἵν´ οὖν μὴ νομίσωσι καινοτομίαν εἶναι τοῦτο, καὶ ἀβούλητον τῶ Πατοὶ. δείκνυσιν, ὅτι ὑπὸ τοῦ Πατρὸς δέδοται αὐτῷ κατὰ πάσης σαρκὸς ἐξουσία. Πρὸ τούτου δὲ ἔλεγεν αύτοῖς· «Εἰς ὁδὸν ἐθνῶν μὴ ἀπέλθητε.» Τί δέ ἐστι τὸ «Πάσης σαρκός;» οὐ γὰρ δὴ πάντες ἐπίστευ, σαν. Καὶ μὴν ὁ Χριστὸς, τὸ ἑαυτοῦ μέρος, ἐσπούδαζε πάντας εἰς πίστιν ὑπαγαγέσθαι· εἰ δὲ μὴ προσέσχον ἐκεῖνοι, οὐ τοῦ διδάσκοντος τὸ ἔγκλημα, ἀλλὰ τῶν μὴ δεχομένων. Ὅταν δὲ ἀκούσῃς τὸ, «Δέδωκας,» καὶ, «Ἕλαβον,» καὶ τὰ τοιαῦτα, συγκαταβατικῶς εἰρῆτόαι νόει. ὡς μυριάκις εἴπομεν. Φυλάττων γὰρ ἀεὶ τὸ αὐτός τι περὶ αὑτοῦ λέγειν μέγα, συγκαταβαίνει τῇ ἀσθενείᾳ τῶν ἀκροατῶν· καὶ ἐπειδὴ ἐσκανδαλίζοντο, μεγάλα περὶ αὐτοῦ ἀκούοντες, τὰ τέως αὐτοῖς Ζωρητὰ φθέγγεται· ὥσπερ καὶ ἡμεῖς, τοῖς παιδίοις διαλεγόμενοι, καὶ τὸν ἄρτον οὕτως ὀνομάζομεν ὡς ἐκεῖνα καὶ τὸ ὕδωρ, καὶ ἀπλῶς τ´ ἄλλα πάντα. Ἐπεὶ ὅταν ὁ εὐαγγελιςτής περὶ τοῦ Κυρίου λέγῃ, ἄκουσον τί φησι· «Πάντα δι´ αὐτοῦ ἐγένετο·» καὶ, «Ὅσοι Εαβον αὐτὸν, ἔδωκεν αὐτοῖς ἐξουσίαν τέκνα Θεοῦ τνέσθαι.» Ὁ ἐτέροις διδοὺς, πῶς αὐτὸς ταύτην οὐκ εἰχεν, ἀλλ´ ἐλάμβανε παρὰ τοῦ Πατρός; Ἔ πειτα καὶ ἐνταῦθα ἐν τοῖς δοκοῦσι τούτοις ταπεινοῖς ῥήμασι, παραπέπλεκταί τι καὶ ὑψηλόν. «Ἵνα γὰρ, φησὶ, πᾶν ὅ δέδωκας αὐτῷ,» τοῦτο τῆς συγκαταβάσεως· «δώσῃ αὐτοῖς ζωὴν αἰώνιον,» τοῦτο τῆς ἐξουσίας τοῦ Μονογενοῦς καὶ τῆς θεότητος. Θεοῦ γὰρ, τὸ διδόναι ζωὴν, καὶ ταύτην αἰώνιον. «Μόνον δὲ ἀληθινὸν Θεὸν» εἶπε τὸν Πατέρα, πρὸς ἀντιδιαστολὴν τῶν ψευὰωνύμων παρ´ Ἕλλησιθεῶν, οὐ γὰρ δὴ χωρίζων ἀληθινὸς ὢν, οὐκ ἄν εἴη Θεὶς ψευθὴ, ἀλλ´ ἀληθινό-· ὥσπερ αὐτὸς οὗτος ὁ εὐαγγελιστὴς περὶ τοῦ Κυρίου ἐν τῆ καθολικῆ αὐτοῦ Ἐπιστολῇ φησιν, ὅτι «Ἰησοῦς Χριστὸς, οὗτός ἐστιν ἀληθινὸς Θεὸς, καὶ ζωὴ αἰώνιος. » Εἰ δὲ ἐνίστανται οἱ αἱρετικοί,. ψευδῆεἶναι Θεὸν τὸν Υἱὸν, ἐπειδὴ ὁ Πατὴρ εἴρηται μόνος ἀληθινὸς Θεὸς, μανθανέτωσαν, ὅτι περὶ τοῦ Υἱοῦ φησιν ὁ αὐτὸς εὐαγγελιστὴς οὕτως, ὅτι «Ἢν τὸ φῶς τὸ ἀλησ. θινόν.» Ἄρα γοῦν κατ´ αὐτοὺς ὁ Πατὴρ ψευδές ἐστι φῶς· ἀλλ´ ἄπαγε! Ὥστε καὶ ὅταν ἀληθινὸν Θεὸν λέγῃ τὸν Πατέρα, πρὸς τοὺς ψευδεῖς θεοὺς παρ´ Ἑλλησι τοῦτον ἀντιδιαστέλλων λέγει· ὥσπερ οὖν καὶ τὸ, Τὴν δόξαν τὴν παρὰ τοῦ μόνου Θεοῦ οὐ ζητεῖτε» Ὡς γὰρ οἱ αἱρετικοὶ νοοῦοι λοιπὸν, ἐπεὶ μόνος Θεὸς ῤ Πατὴρ. ὁ Υἱὸς δὲ οὐδὲ ὅλως ἐστὶ Θεὸς, ὄντως ἀνόητα ταῦτα.

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:4–6

„Es Tevi esmu pagodinājis virs zemes; Es esmu pabeidzis darbu, ko Tu Man devi darīt. Un tagad pagodini Mani, Tēvs, pie Sevis ar to godību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija. Es esmu atklājis Tavu vārdu cilvēkiem.“ Mācies no šejienes, kā Tēvs pagodina Dēlu: noteikti tāpat, kā arī Dēls – Tēvu. „Es Tevi,“ saka, „esmu pagodinājis virs zemes.“ Pamatoti Viņš piebilda: „virs zemes“. Jo debesīs Viņš bija pagodināts, eņģeļu pielūgts; bet zeme Viņu nepazina. Tātad, tā kā Dēls Viņu pasludināja visiem, Viņš saka: „Es Tevi esmu pagodinājis“ visā „zemē“, iesēdams Dieva atziņu. Un tas ir Vienpiedzimušā iemiesošanās darbs: svētīt mūsu dabu un nogāzt pasaules valdnieku, kas agrāk tika pielūgts kā dievs, un iedēstīt radībā Dieva atziņu. Bet kā Viņš to pabeidza, kaut gan vēl nebija pat sācis? „Cik no Manis atkarīgs,“ saka, „Es to esmu pabeidzis.“ Vai arī, tā kā Viņš bija izdarījis lielāko no visa un iedēstījis mums visu labumu sakni, uzvarējis velnu un atdevis Sevi visu aprijējam zvēram – nāvei, bet šai saknei noteikti bija jāseko arī Dieva atziņas augļiem, tāpēc Viņš saka: „Es esmu pabeidzis darbu.“ „Es esmu sējis,“ saka, „esmu iestādījis sakni; augļi sekos.“ „Tātad pagodini Mani, Tēvs, pie Sevis ar to godību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule tapa.“ Miesas daba vēl nebija pagodināta – ne baudījusi neiznīcību, ne kļuvusi par ķēniņa troņa līdzdalībnieci; un tāpēc Viņš saka: „Pagodini Mani“, tas ir: „Manu cilvēcisko dabu, šo, kas tagad tiek negodāta un tiks sista krustā, – un paceļ to godībā, «kas Man bija pie Tevis» – Man, Vārdam un Tavam Dēlam, – «pirms pasaule bija».“ Jo Viņš lika cilvēka dabai sēdēt līdzās ķēniņa tronī, un tagad visa radība to pielūdz. „Es esmu atklājis Tavu vārdu cilvēkiem.“ Tagad Viņš skaidro, ko nozīmē: „Es Tevi esmu pagodinājis virs zemes“, – atklāt Tavu vārdu. Bet kā Dēls to atklāja? Jo arī Jesaja saka: „Jūs zināt patieso Dievu.“ Bet, kā bieži esam sacījuši, kaut arī tas bija zināms, tomēr tikai jūdiem, un pat ne visiem no tiem; bet tagad Viņš runā par pagāniem, ka viņiem kļūs atklāts Dieva vārds, kad Kristus jau ir devis Dieva atziņas sēklas, iznīcinādams elkdievības vadoni velnu. Un vēl: kaut arī viņi pazina Dievu, tomēr ne kā Tēvu, bet tikai kā Radītāju; bet Dēls Viņu atklāja kā Tēvu, darīdams Sevi zināmu gan vārdiem, gan darbiem. Jo Tas, kas Sevi parādīja par Dieva Dēlu, skaidrs, ka līdz ar to parādīja Viņu par Tēvu.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:4–6; Ebr. 2:14–15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐγώ σε ἐδόξασα ἐπὶ τῆς γῆς· τὸ ἔργον ἐτελείωσα ὃ δέδωκάς μοι ἵνα ποιήσω. Καὶ νῦν δόξασόν με σὺ, Πάτερ, παρὰ σεαυτῷ τῇ δόξῃ, ᾗ εἶχον, πρὸ τοῦ τὸν κόσμον εἶναι, παρὰ σοί. Ἐφανέρωσά σου τὸ ὄνομα σοῖς ἀνθρώποις.» Μάνθανε ἐντεῦθεν, πῶς δοξάζει ὁ Πατὴρ τὸν Υἱόν· πάντως γὰρ, οὔτως, ὡς καὶ ὁ Υἱὸς τὸν Πατέρα. «Ἐγώ σε, φησίν, ἐδόξασα ἐπὶ τῆς γῆς» Εἰκότως προσέθηκε τὸ, «Ἐπὶ τῆς γῆς.» Ἐν οὐραι νοῖς γὰρ δεδοξασμένος ἦν, ὑπὸ τῶν ἀγγέλων προσκυνούμενος · ἡ δὲ γῆ ἡγνόει αὐτόν. Ἐπεὶ οὗν ὁ Υἱὸς αὐτὸν ἀνήγγειλε πᾶσιν, «Ἐδόξασά σε, φησὶν, ἐπὶ» πάσης «τῆς γῆς,» θεογνωσίαν ἐγκατασπείρας. καὶ τει ἔργον τῆς τοῦ Μονογενοῦς σαρκώσεως, τὸ ἁγιάσαι τὴν φύσιν ἡμῶν, καὶ τὸν πρὶν θεοποιούμενον κοσμοκράτορα καταβαλεῖν, καὶ θεογνωσίαν ἐμφυτεῦσαι τῇ κτίσει. Πῶς δὲ ἐτελείωσεν αὐτὸ, καίτοι μηδὲ ἀρξάμενος ; Ὅσον, φησί, τὸ εἰς ἐμὲ ἧκον, ἐτελείωσα. Ἡ καὶ ἐπειδὴ τὸ μεῖζον πάντων ἐποίησε, καὶ τὴν ῥίζαν πῶν ἀγαθῶν ἡμῖν κατεβάλετο, τὸν διάβολον νενικηι κὼς, καὶ ἐαυτὸν τῷ παμφάγῳ θηρίῳ τῷ θανάτῳ ἐπιῤῥίψας, τῇ δὲ ῥίζῃ ταύτῃ ἔμελλον ἀκολουθήσειν ἐξ ἀνάγκης καὶ οἱ τῆς θεογνωσίας καρποί· διὰ τοῦτό φησιν, ὅτι «Ἐτελείωσα τὸ ἔργον.» Ἔσπειρα, φησὶ, ῥίζαν ἐφύτευσα· οἱ καρποὶ ἕψονται. «Δόξασον οὖν με καὶ σὺ, Πάτερ, παρὰ σεαυτῳ τῇ δόξῃ, ἧ εἶχον παρὰ σοὶ πρὶν ἢ ὁ κόσμος συσταίη.» Οὔπω δεδόξαστο τῆς σαρκ ς ἡ φύσις, οὔτε ἀφθαρσίας ἀπολαύσασα, οὔτε τοὺ θρόνου κοινωνήσασα τοῦ βασιλικοῦ· καὶ διὰ τοῦτο οὖν φησι· «Δόξασόν με·» τουτέστι, Τὴν ἀνθρωπίνην μου φύσιν, ταύτην τὴν νῦν ἀτιμαζομένην, τὴν σταυρωθησομένην, καὶ ἀνάγαγε ταύτην εἰς τὴν δόξαν, «ἡν εἶχον παρὰ σοὶ,» ἐγὼ ὁ Λόγος καὶ Υἱός σου, «πρὸ τοῦ τὸν κόσμον εἶναι. ν Συνεκάθισε γὰρ τὴν ἀνθρωπίνην φύσιν ἐν τῷ θρόνῳ τῷ βασιλικῷ, καὶ προσκυνεῖται νῦν ὑπὸ πάσης τῆς κτίσεως. «Ἐφανέρωσά σου τὸ ὄνομα τοῖς ἀνθρώποις.» Νῦν ἐρμηνεύει τί ἐστι τὸ, «Ἐγώ σε ἐδόξασα ἐπὶ τῆς γῆς·» τὸ φανερῶσαί σου τὸ ὄνομα. Πῶς οὐν ἐφανέρωσεν ὁ Υἱός; καὶ γὰρ καὶ ὁ Ἡσαΐας φησί·, «Ὁμεῖς σθε Θεὸν τὸν ἀληθινόν.» Ἀλλ´ ὃ πολλάκις εἰπομεν, ὅτι εἰ καὶ δῆλον ἦν, ἀλλ´ Ἰουδαίοις μόνοις, καὶ οὐ ἐ τούτοις πᾶσι· νῦν δὲ περὶ τῶν ἐθνῶν φησιν, ὅτι φανερὸν αὐτοῖς γενήσεται τὸ ὄνομα τοῦ Θεοῦ, τοῦ Χριφωῦ δόντος ἤδη σπέρματα τῆς θεογνωσίας, διὰ τοῦ καταλῦσαι τὸν τῆς εἰδωλολατρίας ὑφηγητὴν διάβολον, Ἀλως τε· Εἰ καὶ ἐγίνωσκον τὸν Θεὸν, ἀλλ´ οὐχ ἀς Πατέρα ἐγίνωσκον, ὡς δὲ Δημιουργὸν μόνον· ὁ δὲ Πδς αὐτὸν Πατέρα ἐφανέρωσε, καὶ διὰ λόγων, καὶ ἀ´ ἔργων γνώριμον ἑαυτὸν καταστήσας. Ὁ γὰρ Υὸν ἱπτὸν ἀποδείξας Θεοῦ, εὖδηλον, ὅτι καὶ Πατέρα ἐκεῖν συναπεδείκνυεν.

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:7–8

„Kurus Tu Man devi no pasaules, tie bija Tavi, un Tu tos Man devi, un tie ir turējuši Tavu vārdu. Tagad tie ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis; jo vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un tie tos pieņēma un patiesi atzina, ka Es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu Mani esi sūtījis.“ Divas lietas Viņš grib pierādīt: vienu – ka Viņš nav pretinieks Tēvam; otru – ka Tēva griba bija, lai tie ticētu Dēlam. Tāpēc Viņš saka: „Kurus Tu Man devi, tie bija Tavi.“ Jo abas šīs lietas parāda vārdi „Tu Man devi“. „Jo Es tos nesagrābu, bet Tev labpatika, ka tie pievienojas Man. Tātad Tev, Tēvs, pret Mani ir nevis pretestība, bet vienprātība un mīlestība. «Un tie ir turējuši Tavu vārdu», ticēdami Man un neklausīdami jūdiem.“ Jo tas, kas tic Kristum, tur Dieva vārdu, tas ir, Rakstus un bauslību; jo Raksti pasludina Kristu. Un arī citādi: viss, ko Kungs sacīja mācekļiem, bija Tēva. „Jo Es,“ saka, „nerunāju no Sevis paša.“ Tātad starp citu Viņš tiem sacīja arī to: „Palieciet Manī“; un, lūk, tie ir turējuši. „Tagad tie ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis.“ Daži lasa bez burta ν: „Tagad Es esmu atzinis.“ Bet tam nav jēgas; jo jālasa ar ν: „Tagad tie ir atzinuši“ – Mani mācekļi, saka, – ka Man nav nekā sava un Es neesmu Tev svešs, bet „visu, ko Tu Man esi devis“, Tu neesi devis Man, dāvādams kā radījumam. „Jo tas Man nav iegūts, bet «ir no Tevis»“, tas ir, pēc dabas Man piederīgs un Man atbilstošs kā Dēlam un Tēva mantas Valdītājam. „Bet no kurienes Mani mācekļi to atzina? «No tā, ka vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem»“, tas ir, no Maniem vārdiem un mācībām. „Jo Es vienmēr viņus mācīju, ka viss, kas Man ir, ir Tēva. Un ne tikai to, bet arī to, ka «Es esmu izgājis no Tevis» un ka «Tu Mani esi sūtījis».“ Jo ar visu Evaņģēliju Viņš gribēja pierādīt to, ka nav Dieva pretinieks, bet piepilda Tēva gribu.

Piezīmes (1)
  1. „Bez burta ν“ – grieķu ἔγνωκα („Es esmu atzinis“) pretstatā ἔγνωκαν („tie ir atzinuši“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:6–8; Jņ. 5:39; Jņ. 14:10; Jņ. 15:4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὕς δέδωκάς μοι ἐκ τοῦ κόσμου, σοὶ ἦσαν· καὶ ἐκοὶ αὐτοὺς δέδωκας, καὶ τὸν λόγον σου τετηρήκασι Νυν ἔγνωκαν, ὅτι πάντα ὅσα δέδωκάς μοι, παρὰ σοῦ ἰστιν, ὅτι τὰ ῥήματα ἂ δέδωκάς μοι, δέδωκα αὐτοῖς, καὶ αὐτοὶ ἔλαβον, καὶ ἔγνωσαν ἀληθῶς, ὅτι παρὰ σοῦ ἐξῆλθον, καὶ ἐπίστευσαν, ὅτι σύ με ἀπέστειλας » Δύο ταυτα κατασκευάσαι βούλεται· ἓν μὲν, ὅτι οὐκ ἔστιν Ἀαντίος τῷ Πατρί· ἕτερον δὲ, ὅτι βούλημα αὐτοῦ Ἀπτιτὸ πιστεῦσαι αὐτοὺς τῷ Υἱῷ. Διὰ τοῦτό φησιν· «Οὕς δέδωκάς μοι, σοὶ ἦσαν.» Ἀμφότερα γὰρ ταῦτα δείκνυται τὸ, «Δέδωκάς μοι.» Οὐ γὰρῆρπασα αὐτοὸς, ἀλλὰ σὺ εὐδόκησας αὐτοὺς προσγενέσθαι μοι. θον οκ ἐναντίωσιν. ἀλλ´ ὁμόνοιαν καὶ ἀγάπην ἤεις, Πάτερ, πρός με. «Τὸν λόγον δέ σου τετηρήκασι » διὰ τοῦ πιστεῦσαι ἐμοί, καὶ μὴ προσχεῖν τοῖς Ἰρυδαίοις. Ὁ γὰρ τῷ Χριστῷ πιστεύων, τὸν λόγον ποῦ Θεοῦ τηρεῖ, τουτέστι, τὴν Γραφὴν καὶ τὸν νόμον· ὑπὸ γὰρ τὴς Γραφῆς καταγγέλλεται ὁ Χριστός. ἠλὰ καὶ ἄλλως· Πάντα ὅσα ἔλεγε τοῖς μαθηταῖς ὁ Κὐριος, τοῦ Πατρὸς ἦσαν. «Ἐγὼ γὰρ, φησὶν, ἀπ´ ἐμαυτοῦ οὐ λαλῶ.» Εἶπεν οὖν μετὰ τῶν ἄλλων αὐτοῖς καὶ τοῦτο, ὅτι «Μείνατε ἐν ἐμοί·» καὶ ἰδοὺ πετηρήκασι. «Νῦν ἔγνωκαν, ὅτι πάντα ὅσα δέἀωκάς μοι, παρὰ σοῦ ἐστι.» Τινὲς χωρὶς τοῦ Ν ἀνττινώσκουσι· «Νῦν ἔγνωκα» ἐγώ. Ἀλλ´ οὐκ ἔχει οδτο λόγον· μετὰ γὰρ τοῦ Ν δεῖ ἀναγινώσκειν· «Νῦν ἔγνωκαν» οἱ μαθηταί μου, φησὶν, ὅτι οὐδὲν ιον ἔχω, οὐδὲ ἀλλότριός σού εἰμι, ἀλλὰ «πάντα, δσα δέδωκάς μοι,» οὐχ ὡς κτίσματι χαριζόμενός μαι δέδωκας. Οὐ γὰρ ἐπίκτητά μοι ταῦτά εἰσιν, ἀλλὰ ιπαρὰ σοῦ ἐστι·» τουτέστι, Φυσικῶς μοι διαφέροντα, καὶ ἀρμόζοντά μοι ὡς Υἱῷ, καὶ ἐξουσιαστῇ τῶν Πατρικῶν. Πόθεν δὲ ἔγνωσαν τοῦτο οἱ μαθηταί μου, Ὅτι τὰ ῥήματα, ἃ δέδωκάς μοι, δέδωκα αὐτοῖς· » πντέστιν, Ἀπὸ τῶν ῥημάτων τῶν ἐμῶν καὶ τῶν διἀλσκαλιῶν. Ἀεὶ γὰρ αὐτοὺς ἐδίδασκον, ὅτι πάντα δοα ἔχω, τοῦ Πατρός ἐστιν. Καὶ οὐ τοῦτο μόνον, ἀλλ´ ὅτι καὶ «παρὰ σοῦ ἐξῆλθον,» καὶ ὅτι «σύ με ἀπέστειλας.» Διὰ γὰρ τοῦ Εὐαγγελίου παντὸς τοῦτο ἐβούλετο κατασκευάσαι, ὅτι οὐκ ἀντίθεός ἐστιν, ἀλλὰ τὸ Πατρικὸν πληροῖ θέλημα.

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:9–10

„Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo tie ir Tavi; un viss Mans ir Tavs, un Tavs ir Mans, un Es esmu pagodināts viņos.“ Parādīdams, ka Viņš to saka Tēvam ne cita kāda iemesla dēļ, bet viņu dēļ, lai tie uzzinātu, ka Viņš tos mīl un par viņiem gādā, Viņš saka: „Es lūdzu par viņiem“ un aizlūdzu, „nevis par pasauli“. „Jo ar to Es noteikti parādu, ka viņus mīlu. Jo Es ne tikai dodu Savu, bet arī lūdzu Tevi viņus sargāt. Tātad Es Tevi lūdzu nevis par vienkāršo tautu un par tiem, kas domā par pasaulīgo, «bet par tiem, ko Tu Man esi devis; jo tie ir Tavi».“ Bet, lai tu, dzirdēdams Viņu bieži sakām: „Tu Man esi devis“, nedomātu, ka Viņam šī vara un valdīšana dota nesen un ka, kad tie piederēja Tēvam, Viņam tie nepiederēja, vai atkal, ka tagad, kad tie pieder Viņam, Tēvam vara pār tiem ir atņemta, tāpēc Viņš saka: „Un viss Mans ir Tavs, un Tavs ir Mans.“ „Jo Es varu neesmu saņēmis tagad, bet, kad tie bija Tavi, tie bija arī Mani: «jo viss Tavs ir Mans». Un, kad tie pieder Man, tie pieder arī Tev, un Tev nekas nav atņemts: «jo viss Mans ir Tavs». «Un Es esmu pagodināts viņos»“, tas ir: „Man ir vara pār viņiem kā Valdniekam, un «Es tieku viņos pagodināts»“, – kā arī ķēniņa dēls, kam ir vienāds gods ar tēvu un valstība, tiek pagodināts ar to, ka viņam ir tik daudz, cik tēvam. Tātad, ja Dēls būtu mazāks par Tēvu, kā Viņš būtu uzdrošinājies sacīt: „Viss Tavs ir Mans“? Jo kungam pieder viss, kas ir kalpam; bet kalpam nepieder viss, kas ir kungam. Bet šeit tas ir savstarpēji: arī tas, kas ir Tēva, ir Dēla, tāpat kā tas, kas ir Dēla, ir Tēva. Tātad Dēls tiek pagodināts tajā, kas ir Tēva. Jo Viņam ir tik liela vara pār visu, cik arī Tēvam.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:9–10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἐγὼ περὶ αὐτῶν ἐρωτῶ, οὐ περὶ τοῦ κόσμου ἐωτῶ, ἀλλὰ περὶ ὤν δέδωκάς μοι, ὅτι σοὶ εἰσι· καὶ τὰ ἐμὰ πάντα, σά ἐστι, καὶ τὰ σά, ἐμά, καὶ δεδόξασμαι ἐν αὐτοῖς» Λεικνὺς. ὅτι δι´ οὐδὲν ἄλλο ταῦτα ποὸς τὸν Πατέρα φησὶν, ἀλλὰ δι´ αὐτοὺς, ἵνα μάθωσιν, ἕτι ἀγαπᾷ αὐτοὺς, καὶ προνοεῖται αὐτῶν, φησίν· «Ἐγὼ περὶ αὐτῶν ἐρωτῶ,» καὶ ἀξιῶ, «οὐ περὶ τοῦ κόσμου.» Δείκνυμι γὰρ τάντως ἐκ τούτου, ὅτι ἀγαπῶ αὐτούς. Οὐ γὰρ μόνον τὰ ἐμαυτοῦ δίδωμι, ἀλλὰ καὶ σὲ παρακαλῶ φυλάττειν αὐτούς, Οὕκουν περὶ τῶν χυδαίων, καὶ τῶν τὰ τοῦ κόσμου φρονούντων ἀξιῶ σε, «ἀλλὰ περὶ ὧν δέδωκάς μοι· σοὶ γάρ εἰσιν.» Ἵνα δὲ μὴ, ἀκούων συνεχως αὐτου λέγοντος, ὅτι «Δέδωκάς μοι,» νομίσῃς πρόσφατον αὐτῷ δεδόσήαι τὴν ἀρχὴν καὶ τὴν ἐξουσίαν ταύτην, καὶ ὅτε εἶχεν αὐτοὺς ὁ Πατὴς, αὐτὸς οὐκ εἰχεν, ἢ πάλιν νῦν, ὅτε αὐτὸς ἔχει, ὁ Πατὴρ ἀφῃρέθη τὴν ἐξουσίαν αὐτῶν· διὰ τοῦτό φησι· «Καὶ τὰ ἐμὰ πάντα, σά ἐστι, καὶ τὰ σὰ, ἐμά.» Οὐ γὰρ νῦν ἔλαβον τὴν ἐξουσίαν, ἀλλ´ ὅτε σοὶ ἦσαν, καὶ ἐμοί· «Τὰ γὰρ σὰ πάντα, ἐμά. «Καὶ ὅτε δὲ αὐτὸς ἔχω τούτους, καὶ σὺ ἔχεις, καὶ οὐκ ἀφῃρέθης· «Τὰ γὰρ ἐμὰ πάντα, σά,» Καὶ δεδόξασμαι ἐν αὐτοῖς·» τουτέστιν, Ἐξουσίαν αύτῶν ἔχων ὡς Δεσπότης, «ἐν αὐτοῖς δοξάζομαι·» ὥσπερ καὶ ὁ τοῦ βασιλέως υἱὸς, τὴν ἰσοτιὰίαν· οῦ πατρὸς ἔχων, καὶ τὴν βασιλείαν, δοξάζεται ἐν τῷ τοσαῦτα ἔχειν, ὅσα ὁ πατήρ. Εἰ τοίνυν ὁ λἱὸς ἐλάττων ἦν τοῦ Πατρὸς, πῶς ἐτόλμησεν ἂν εἰπεῖν ὅτι «Τὰ σὰ πάντα ἐμά ἐστιν. Ὁ μὲν γὰρ δεσπότης ἔχει πάντα τὰ τοῦ δούλου· ὁ δὲ δοῦλος οὐκ ἔχει πάντα τὰ τοῦ δεσπότου. Ἐνταῦθα δὲ ἀντιστρέφει, καὶ τὰ τοῦ Πατρὸς, τοῦ Υἱοῦ εἰσιν, ὥσπερ καὶ τὰς τοῦ Υίοῦ, τοῦ Πατρός. Δοξάζεται οὖν ὁ Υἱὸς ἐν τοῖς τοῦ Πατρός. Τοσαύτην γὰρ ἐξουσίαν ἔχει πάντων, σην καὶ ὁ Πατήρ.

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:11–12

„Un Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es nāku pie Tevis. Svētais Tēvs, sargi viņus Savā vārdā, tos, ko Tu Man esi devis, lai tie būtu viens, kā Mēs. Kamēr Es biju ar viņiem pasaulē, Es tos sargāju Tavā vārdā.“ Kāpēc Viņš bieži saka: „Es vairs neesmu pasaulē“, un: „Kamēr Es biju ar viņiem pasaulē“? Jo tas šķiet aplami, ja kāds to uztver bez pārbaudes. Jo citur Viņš viņiem apsolīja: „Es būšu ar jums“, un: „Jūs Mani redzēsiet“; bet tagad Viņš, šķiet, saka citu. Tātad patiesība ir tā, ka Viņš to runā, pielāgodamies viņu domām. Jo, tā kā tiem visticamāk bija jāsatraucas, it kā tie paliktu vieni, bez palīga, Viņš parāda, ka nodod tos Tēvam un tādu sargu viņiem ieceļ, un saka Tēvam: „Tā kā Tu Mani sauc pie Sevis, «sargi viņus pats Savā vārd⻓, tas ir, ar Savu palīdzību un spēku, ko Tu Man esi devis. Bet kāda ir šī sardze? „Lai tie būtu viens.“ Jo, ja tiem būs mīlestība savā starpā un tie nesašķelsies, tie būs neuzvarami, un nekas viņus nepārvarēs. Bet ne vienkārši „lai tie būtu viens“, bet „kā Es un Tu“, – vienu domādami, vienu gribēdami. Jo šī vienprātība ir viņiem par aizsardzību. Tātad, lai viņus mierinātu, Viņš lūdz Tēvu viņus sargāt. Jo, ja Viņš būtu sacījis: „Es jūs sargāšu“, tie tā nebūtu ticējuši; bet tagad ar to, ka Viņš lūdz Tēvu par viņiem, Viņš viņiem dod labas cerības. Bet „Es tos sargāju Tavā vārdā“ Viņš saka nevis tāpēc, ka pats nevarētu citādi kā vien ar Tēva vārdu, bet, kā bieži esam sacījuši, tāpēc, ka klausītāji bija vāji un vēl nedomāja par Viņu neko lielu, – tāpēc Viņš saka: „Es tos sargāju ar Tavu palīdzību.“ Un reizē Viņš dara viņus cerības pilnus: „Kā, kad Es biju kopā ar jums, jūs tikāt sargāti Mana Tēva vārdā un palīdzībā, tā arī atkal ticiet, ka Viņš jūs sargās; jo Viņam ir parasts jūs sargāt.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:11–12; Mt. 28:20; Jņ. 16:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ οὐκ ἔτι εἰμὶ ἐν τῷ κόσμῳ· καὶ οὗτοι ἐν τῷ κόσμῳ εἰσὶ, καὶ ἐγώ πρὸς σὲ ἔρχομαι. Πάτερ ἅγιε,, τήρησον αὐτοὺς ἐν τῷ ὀνόματί σου, οὓς δέδωκάς μοι, ἵνα ὧσιν ἕν καθὼς ἡμεῖς. Ὅτε ἤμην μετ´ αὐτῶν ἐν τῷ κόσμῳ, ἐγὼ ἐτήρουν αὐτοὺς ἐν τῷ ὀνόματί σου» Τίνος ἕνεκεν συνεχῶς τοῦτο φησι, τὸ, «Οὐκ ἔτι εἰαὶ ἐν τῷ κόσμῳ,» καὶ, «Ὅτε ἤμην μετ´ αὐτῶν ἐνι τῷ κόσμῳ;» Φαίνονται γὰρ ἄτοπα, εἴ τις ἀνεξετάστως ταῦτα ἐκδέχοιτο. Ἀλλαχοῦ γὰρ ὑπέσχετο αὐτοῖς, ὅτι «Ἔσομαι μεθ´ ὑμῶν,» καὶ ὅτι «Ὅψεσθέ. με· » νῦν δὲ ἄλλα φαίνεται λέγων. Ἔστιν οὖν τὸ ἀληθὲς εἰπεῖν, ὅτι πρὸς τὴν αὐτῶν διάνοιαν ταῦτα φθέγγεται. Ἐπεὶ γὰρ εἰκὸς ἦν αὐτοὺς ἀδημονεῖν, ὡς ἐγκαταλιμπανομένους ἐρήμους βοηθοῦ· δείκυσιν αὐτοῖς ὅτι τῶ Πατρὶ αὐτοὺς παρατίθεται. καὶ τοῦ τον φύλακα αὐτοῖς ἐφιστᾷ, καὶ τῷ Πατρὶ διαλέγεται, ὅτι Ἐπειδὴ πρὸς σεαυτὸν σύ με καλεῖς, «φύλαξον τούτους αὐτὸς ἐν τῷ ὀνόματί σου·» τουτέστι, ἀιὰ τῆς σῆς βοηθείας καὶ δυνάμεως, ἢν δέδωκάς μοι. Τίς δέ ἐστιν ἡ φυλακή;ιἽνα ὧσ ν ἕν.» Ἐὰν γὰρ ἀγάπην ἔχωσιν ποὸς ἀλλήλους, καὶ μὴ διαστασιάσωσιν, ἀήττητοι ἔσονται, καὶ οὐδὲν αὐτῶν κρατήσει. Οὐχ ἀπλῶς δέ, «Ἵνα ὧσιν ἓν,» ἀλλὰ, Καθὼς ἐγὼ καὶ σὺ, τὸ ἓν φρονοῦντες , τὸ ἓν θέλοντες. Τοῦτο γάρ ἐστιν αὐτοῖς φυλακτήριον, ἡ ὁμόνοια. Ἵνα οὖν αὐτοὺς παραμυθήσηται, τὸν Πατέρα παρακαλεῖ ἐπὶ τὴν αὐτῶν φυλακήν. Εἰ γὰρ εἶπεν, ὀτι Ἐγὼ τηρήσω ὑμᾶς, οὐκ Ἐν οὖτως ἐπίστευσαν· νῦν δὲ ἐκ τοῦ τὸν Πατέρα περὶ αὐτῶν ἀξιοῦν, εἰς ἐλπίδας αὐτοὺς ἄγει χρηστάς. Τὸ δὲ, «Ἐγὼ ἐτήρουν αὐτοὺς ἐν τῷ ὀνόματί σπυ,» φησὶν, οὐχ ὡς αὐτὸς μὴ δυνάμενος ἄλλως, εἰ μὴ διὰ τὸ ὄνομα τοῦ Πατρὸς, ἀλλ´ ὡς πολλάκις εἴπομεν, διὰ τὸ ἀσθενεῖς εἶναι τοὺς ἀκοίοντας καὶ μήπω μηδὲν μέγα περὶ αὐτοῦ φαντάζεσθαι, διὰ τοῦτό φησιν, ὅτι Ἐν τῇ σῆ βοηθεία ἐτήρουν αὐτούς. Ἅμα δὲ καὶ εὐέλπιδας αὐτοὺς ποιεῖ, ὅτι Ὦσπερ καὶ ἐμοῦ συνόντος ὑμῖν, ἐτηρεῖσθε ἐν τῷ ὀνόματι τοῦ Πατρός μου καὶ τῇ βοηθείᾳ· οὑτω καὶ πάλιν πιστεύετε ὑπὸ τοῦ αὐτοῦ τηρηθήσεσθαι· σύνηθες γὰρ αὐπῷ τὸ φυλάττειν ὑμᾶς.

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:13

„Tos, ko Tu Man devi, Es esmu sargājis, un neviens no tiem nav gājis bojā, kā vien pazušanas dēls, lai piepildītos Raksti. Bet tagad Es nāku pie Tevis, un to Es runāju pasaulē, lai viņiem būtu Mans prieks piepildīts viņos.“ Liela ir šo vārdu pazemība, ja kāds tos pienācīgi uztver. Jo ievēro, kā šeit izskatās: „Tos, ko Tu Man devi, Es esmu sargājis.“ Jo izskatās, ka Viņš pavēl Tēvam, lai arī Tēvs viņus sargātu; tāpat kā tad, ja kāds, nododams kādam mantu glabāšanā, sacītu: „Skaties, es neko neesmu pazaudējis, nepazaudē arī tu.“ Bet to visu Viņš saka mācekļu mierinājumam. „Jo to,“ saka, „Es runāju pasaulē“ mācekļu atpūtai un mierinājumam, un priekam, lai tie atelpotu un būtu bez rūpēm, jo Tu viņus pārņem neskartus un viņus sargāsi, tāpat kā arī Es viņus esmu sargājis un nevienu neesmu pazaudējis. Kā tad, ak Kungs, Tu nevienu neesi pazaudējis? Jo gan Jūda gāja bojā, gan daudzi citi atkāpās. „Cik no Manis atkarīgs,“ saka, „Es nevienu neesmu pazaudējis; jo, cik tas bija Manā ziņā, Man nekā netrūka, bet Es tos esmu sargājis, tas ir, visādi esmu centies viņus sargāt; bet, ja tie paši no sevis aizlec prom, tas uz Mani neattiecas.“ Bet „lai piepildītos Raksti“, tas ir, viss, kas iepriekš sacīts par pazušanas dēlu. Jo par viņu runāts gan dažādos psalmos, gan citās praviešu grāmatās. Bet par „lai“ esam bieži sacījuši, ka Raksti parasti izsaka iznākumu kā cēloni.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 108:8 (LXX; 1965. g. Bībelē Ps. 109:8).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:12–13; Jņ. 6:66; Ps. 108:8; Ap. d. 1:20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὕς δέδωκάς μοι, ἐφύλαξα, καὶ οὐδεὶς ἐξαὐτῶν ἀπώλετο, εἰ μὴ ὁ υἱὸς τῆς ἀπωλείας, ἵνα ἡ Γραφὴ τληοωθῇ. Νῦν δὲ πρὸς σὲ ἔρχομαι, καὶ ταῦτα λαλῶ ἐν τῷ κόσμῳ, ἵνα ἔχωσι τὴν χαρὰν τὴν ἐμὴν πετὸνρωμένην ἐν ἑαυτοῖς.» Πολλὴ ἡ ταπείνωσις τῶν ῥημάτων, εἰ τις αὐτὰ ἀξίως ἐκδέχοιτο. Ὅρα γὰρ ἐνταῦθα τί φαίνεται, «Οὐς δέδωκάς μοι, εφύλαξα.» Δοκεῖ γὰρ παραγγέλλειν τῷ Πατρὶ, ἵνα φολάσσῃ καὶ ὁ Πατὴρ αὐτούς· ὥσπερ ἂν εἴ τις παραδιδούς τινι χρήματα πρὸς φυλακὴν, εἴποι· Βλέπε, ἐγὼ οὐδὲν ἀπώλεσα, μηδὲ σὺ ἀπολέσης, Ἀλλὰ ταῦτα πάντα λέγει διὰ τὴν τῶν μαθητῶν παρηγορίαν. «Ταῦτα γὰρ, φησὶ, λαλῶ ἐν τῷ κόσμῳ» διὰ τὴν τῶν μαθητῶν ἀνάπαυσιν, καὶ παρηγορίαν, καὶ χαρὰν, ἵνα ἀναπνεύσωσι, καὶ ἀφροντιστήσωσιν, ὡς καραλαμβάνοντός σου τούτους σώους, καὶ μέλλοντος φυλάττειν αὐτοὺς, ὥσπερ κἀγὼ ἐφύλαξα αὐτοὺς, καὶ οὐδένα ἀπώλεσα. Πῶς οὗν, ὧ Κύριε, οὐδένα ἀπώλεσας; ὅ τε γὰρ Ἰούδας ἀπώλετο, καὶ πολλοὶ ἄλοι ὑπῆγον εἰς τὰ ὀπίσω. Τὸ ἐμὸν μέρος, φησίν, οὐδένα ἀπώλεσα· ὅσον γὰρ τὸ ἐπ´ ἐμοί, οὐδὲν ἐνέ λειψα, ἀλλ´ ἐτήρησα αὐτοὺς, τουτέστι, παντοιοτρότως ἐσπούδασα πρὸς τὴν αὐτῶν φυλακήν· εἰ δὲ ἀφ´ ἱπντῶν ἀποπηδῷσιν, οὐδὲν τοῦτο πρὸς ἐμέ. Τὸ δὲ, «Ἰα ἡ Γραφὴ πληρωθῇ.» τουτέστι, πᾶσα ἡ περὶ τοῦ υἱοῦ τῆς ἀπωλείας προλέγουσα. Καὶ γὰρ καὶ ἐν Ταλμοῖς διαφόροις περὶ αὐτοῦ εἴρηται, καὶ ἐν ταῖς λλαις τῶν προφητῶν βίβλοις. Περὶ δὲ τοῦ, «Ἵνα,» πολλάκις εἴπομεν, ὅτι τὰ τῆς ἐκβάσεως εἴωθεν ἡ Γραφὴ αἰτιολογικῶς ἐκφωνεῖν.

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:14–16

„Es viņiem esmu devis Tavu vārdu; un pasaule tos ienīda, jo tie nav no pasaules, kā Es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai Tu tos ņemtu no pasaules, bet lai Tu tos pasargātu no ļaunā. Tie nav no pasaules, kā Es neesmu no pasaules.“ Lūgdams Tēvu palīdzēt apustuļiem, Viņš saka arī iemeslu, kāpēc viņi ir cienīgi saņemt no Tēva lielu gādību. „Jo Tava vārda dēļ,“ saka, „ko Es viņiem esmu devis“, tie tika ienīsti. „Tātad tie būtu cienīgi saņemt Tavu palīdzību, jo Tevis dēļ tie ir ienīsti no tiem, kas domā par pasaulīgo. Jo vienkāršā tauta šos ienīst,“ saka. „Jo tie nav no pasaules“, tas ir, viņiem nav prāta, kas būtu pieķēries pasaulei un tērētu tai visu centību. Kā tad citur Viņš saka: „Kurus Tu Man devi no pasaules, tie bija Tavi“? Tur Viņš runā par dabu, ka tie ir cilvēki un pasaules daļa; bet šeit, sacīdams: „Ka tie nav no pasaules“, Viņš norāda prātu un brīvo izvēli. Bet vārdi „Kā Es neesmu no pasaules“ lai tevi nesatrauc. Jo taču apustuļi nebija tik svēti un brīvi no pasaules kaislībām kā Kungs. Jo Viņš „nedarīja grēka, un Viņa mutē netika atrasta viltība“; bet tie netika pāri cilvēka dabas vājumam. Tātad, dzirdot: „Kā Es neesmu no pasaules“, nesaproti apustuļu precīzu līdzību Kungam; bet tikai tad, kad „kā“ tiek sacīts par Tēvu un Viņu, saproti vienlīdzību. Bet: „Es nelūdzu, lai Tu tos ņemtu no pasaules“, Viņš sacīja, gribēdams parādīt Savu mīlestību pret viņiem un to, ka Viņš par viņiem ļoti gādā, ar to, ka precīzi aizlūdz par viņiem. Jo Viņš taču nemāca Tēvu, par ko Viņš lūdz (jo tas būtu aplami), bet, kā es sacīju, parādīdams, ka ļoti mīl mācekļus un par viņiem gādā, Viņš to saka Tēvam: „Es nelūdzu, lai Tu tos ņemtu no pasaules, bet lai Tu“ tos, kas ir pasaulē, „pasargātu no ļaunā“. Tātad Viņš atkal atkārto: „Tie nav no pasaules.“ „Viņiem,“ saka, „vajag lielas palīdzības. Jo viņiem nav nekā kopīga ar zemi; viņi ir kļuvuši par debesu pilsoņiem. Tātad, tā kā visa pasaule izturēsies pret viņiem kā pret svešiniekiem, palīdzi turpmāk Tu, Debesīs Esošais, viņiem kā debesu pilsoņiem.“ Bet tādas lietas Viņš saka biežāk mācekļiem dzirdot, lai tie, to dzirdot, ienīstu pasauli un nepadarītu par kaunu tik lielās uzslavas. Bet vārdi „Pasargi tos no ļaunā“ runā ne tikai par atbrīvošanu no briesmām, bet arī par palikšanu un stingrību ticībā; tāpēc Viņš arī piebilst:

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:14–16; Jņ. 17:6; 1. Pēt. 2:22; Flp. 3:20

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εγὼ δέδωκα αὐτοῖς τὸν λόγον σου· καὶ ὁ κόαμος ἐμίσησεν αὐτοὺς, ὅτι οὐκ εἰσὶν ἐκ τοῦ κόσμου, καθὼς ἐγὼ οὐκ εἰμὶ ἐκ τοῦ κόσμου. Οὐκ ἑρωτῶ, ἵνα ἄρῃς αὐτοὺς ἐκ τοῦ κόσμου, ἀλλ´ ἵνα τηρήσης αὐτοὺς ἐκ τοῦ πονηροῦ. Ἐκ τοῦ κόσμου οὐκ εἰσὶ καθώς ἐγὼ ἐκ τοῦ κόσμου οὐκ εἰμί.» Παρακαλῶν τὸν Πατέρα εἰς τὴν τῶν ἀποστόλων βοήθειαν, λέγει καὶαἰτίαν, δι´ ἣν ἄξιοί εἰσι παρὰ τοῦ Πατρὸς ἐπικελείας πολλῆς τυχεῖν. Διὰ γὰρ «τὸν λόγον σου, ανσὶν, ὅν δέδωκα αὐτοῖς,» ἐμισήθησαν. Ὥστε ἄξιοι ἀν εἶεν παρὰ σοῦ βοηθηθῆναι, οἱ διὰ σὲ μισηθέντες παρὰ τῶν τὰ τοῦ κόσμου φρονούντων. Τοῖς γὰρ χυδαίοις μισοῦνται οὐτοι, φησίν. «Οὐ γάρ εἰσιν ἐκ τοῦ κόσμου· » τουτέστιν, οὐκ ἔχουσι γνώμην τῳ κόσμῳ προσκειμένην, καὶ αὐτῷ πᾶσαν τὴν σπουδὴν κσαναλίσκουσαν. Πῶς οὖν ἀλλαχοῦ λέγει, «Οὓς δέδωκάς μοι ἐκ τοῦ κόσμου, σοὶ ἦσαν;» Ἐκεῖ μὲν περὶ τῆς φύσεως λέγων, ὅτι ἄνθρωποί εἰσι, καὶ τοῦ κόσμου μέρος· ἐνταῦθα δὲ τὴν γνώμην καὶ τὴν προαίρεσιν δηλοῖ λέγων· «Ὅτι οὐκ εἰσὶν ἐκ τοῦ κό. σμου.» Τὸ δὲ, «Καθὼς ἐγὼ ἐκ τοῦ κόσμου οὐκ εἰμὶ,» μή σε διαταραττέτω. Οὐ γὰρ δὴ ἅγιοι ἧσαν. ρὕτως οἱ ἀπόστολοι, καὶ ἀμέτοχοι τῶν τοὺ κόσμου παθῶν, ὥσπερ ὁ Κύριος. Αὐτὸς μὲν γὰρ «ἀμαρτίαν οὐκ ἐποίησεν, οὐδὲ δόλος εὐρέθη ἐν τῷ στόματι αὐτοῦ ·» οἱ δὲ τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως τὴν ἀσθένειαν οὐκ ἐξέβησαν. Μὴ τοίνυν τὸ, «Καθὼς ἐγὼ ἐκ τοῦ κόσμου οὐκ εἰμί,» ἀκούσας, νοήσῃς ἀκριβῆ ἀπαραλλαξίαν τῶν ἀποστόλων πρὸς τὸν Κύριον· ἀλλ´ ὅταν ἐπὶ τοῦ Πατρὸς καὶ αὐτοῦ λέγηται τὸ, «καθὼς,» τότε μόνον τὴν ἰσότητα νόει. Τὸ δὲ, «Οὐκ ἐρωτῶ, ἵνα ἄρῃ: αὐτοὺς ἐκ τοῦ κόσμου,» εἶπε, θέλων ἐν. δείξασθαι τὴν περὶ αὐτοὺς ἀγάπην, καὶ ὅτι πολλὴν αὐτῶν ποιεῖται τὴν πρόνοιαν, τὸτῷ μετὰ ἀκριβείας ποιεῖσθαι τὴν ὑπὲρ αὐτῶν παράκλησιν, Οὐ γὰρ δὴ τὸν Πατέρα διδάσκει περὶ τίνος αἰτεῖται Ισοῦτο νὰρ ἄτοπον] ἀλλ´ ὅπερ εἶπον, δεικνύων ὅτι ὑπεραγαπᾷ τοὺς μαθητὰς, καὶ προνοεῖται αὐτῶν, φησὶ ταῦτα πρὸς τὸν Πατέρα. «Οὐκ ἐρωτῶ, ἵνα ἄρης αὐτοὺς ἐκ τοῦ κόσμου, ἀλλ´ ἵνα,» ἐν τῷ κόσμι ὄντας, «τηρήσῃς ἀπὸ τοῦ πονηροῦ.» Πάλον οὖν ἐπαναλαμβάνει· «Ἐκ τοῦ κόσμου οὐκ εἰσί.» Πολλῆς, φησὶ, δέονται ἀντιλήψεως. Οὐδὲν γὰρ αὐτοῖς ἐστι κοινὸν πρὸς τὴν γῆν· τῶν οὐρανῶν γεγόνασι πολῖται. Ὥστε ἐπεὶ πᾶς ὁ κόσμος ὡς ἀλλοτρίοις αὐτοῖς μέλλει χρῆσθαι, σὺ λοιπὸν, ὁ οὐράνιος, ὡς οὐρανοπολίταις βοήθησον. Λέγει δὲ τὰ τοιαῦτα συνεχέστερον ἐν ἐπηκόῳ τῶν μαθητῶν, ἵνα ἀκούοντεὲ ταῦτα, μισήσωσι τὸν κόσμον, καὶ μὴ καταισχύνωσι τὰ τοσαῦτα αὐτῶν ἐγκώμια. Τὸ δὲ, «Τήρησον αὐτοὺς ἐκ τοῦ πονηροῦ,» οὐ περὶ τῆς τῶν κινδύνων μόνο ἀπαλλαγῆς λέγει, ἀλλὰ καὶ περὶ τῆς ἐν τῇ πίστει παραμονῆς καὶ παγιότητος· διὸ καὶ ἐπιφέρει·

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:17

„Svētī viņus Savā patiesībā; Tavs vārds ir patiesība.“ „Dari tos svētus,“ saka, „ar Gara dāvanu un sargi tos vārda un mācību pareizībā, un audzini tos, un māci tiem patiesību; jo tas ir svētums – pareizo mācību turēšana.“ Bet ka Viņš runā par mācībām, ir skaidrs; jo Viņš skaidro: „Tavs vārds ir patiesība“, – tajā nav nekādu melu. „Tātad, ja Tu arī tos darīsi tādus, kas tur Tavu vārdu un ir pasargāti no ļaunā, tie tiks svētīti patiesībā.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:17

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀγίασον αὐτοὺς ἐν τῇ ἀληθεία σου· Ὁ λόγος ἀ σὸς ἀλήθειά ἐστι.» Ἀγίους ποίησον, φησὶ, διὰ τῆς τοῦ Πνεύματος δόσεως, καὶ φύλαξον αὐτοὺς ἐν τῆ ὀρθότητι τοῦ λόγου καὶ τῶν δογμάτων, καὶ παίδευσον αὐτοὺς, καὶ δίδαξον τὴν ἀλήθειαν· τοῖτα γὰρ ἀγιωσύνη, ἡ τῶν ὀρθῶν δογμάτων τήρησις. Ὅτι δὲ περὶ δογμάτων λέγει, δῆλον· ἑρμηνεύει γὰρ, ἅτι «Ὁ λόγος ὁ σὸς ἀλήθειά ἐστιν,» οὐδὲν ψεῦδος ἐν αὐτῷ. Ὥστε ἐὰν καὶ τούτους ποιήσῃς τηρῆσαι τὸν λόγον σου, καὶ φυλαχθῆναι ἀπὸ τοῦ πονηροῦ, ἐν τῇ ἀληθείᾳ ἁγιασθήσονται.

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:18–19

„Kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, tā arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē; un par viņiem Es svētu Sevi, lai arī viņi būtu svētīti patiesībā.“ Bet vārdi „Svētī viņus Savā patiesībā“ norāda arī ko citu, tas ir: „Nošķir viņus vārdam un sludināšanai un dari tos par upuri; lai tie kalpo šai patiesībai, lai šai tie veltī savu dzīvi.“ Tātad Viņš piebilst: „Kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, [tā Es esmu sūtījis viņus,] un par viņiem Es svētu Sevi“, tas ir, upurēju upuri; tā arī „svētī viņus“, tas ir, nošķir kā upuri par sludināšanu un dari, ka tie kļūst par patiesības lieciniekiem, tāpat kā Tu arī Mani esi sūtījis par patiesības liecinieku un par upuri (jo par „svētiem“ tiek saukti tie, kas veltīti Dievam), „lai arī viņi“, kā Es, „būtu svētīti“ un veltīti Dievam – ne kā upuri bauslībā, kas tika upurēti priekšattēlā, bet „patiesībā“. Jo senie upuri bija priekšattēli, un viss svētais bija Dievam iesvētīts priekšattēlā, iezīmējot kaut ko citu – garīgu; piemēram, jērs, baloži, ūbeles un citi. Bet dvēseles, kas veltītas Dievam, ir „patiesībā“ svētītas un nošķirtas, un iesvētītas Dievam; kā arī Pāvils saka: „Nododiet savus locekļus par dzīvu, svētu upuri.“ Tātad „svētī“ un iesvēti mācekļu dvēseles un dari tās par patiesiem veltījumiem, vai arī stiprini viņus tikt upurētiem par patiesību.

Piezīmes (1)
  1. „Svētu Sevi“ – grieķu ἁγιάζω ἐμαυτόν; Teofilakts to skaidro kā upurēšanu („nošķiršanu“ Dievam).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:18–19; Ebr. 10:1; 3. Moz. 5:7; Rom. 12:1

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καθὼς ἐμὲ ἀπέστειλας εἰς τὸν κόσιμον. κἀγὼ ἀπέστειλα αὐτοὺς εἰς τὸν κόσμον· καὶ ὧπὲρ αὐτῶν ἐγὼ ἁγιάζω ἐμαυτὸν, ἵνα καὶ αὐτοὶ ὧσιν ἡγιασμένοι ἐν ἀληθείᾳ.» Δηλοῖ δὲ καὶ ἕτερόν τι τὸ, Ἀγίασον αὐτοὺς ἐν τῇ ἀληθείᾳ σου·» τουτέστιν, Ἀφόρισον αὐτοὺς τῷ λόγῳ καὶ τῷ κηρύγματι, και θυσίαν αὐτοὺς ποίησον· τῇ ἀληθείᾳ ταύτῃ λειτουργησάτωσαν, ταύτην ταύτῃ) τὴν οἰκείαν ζωὴν ἀφιερωσάτωσαν. Ἐπιφέρει γοῦν· «Καθὼς ἐμὲ ἀπέστειλας εἰς τὸν κόσμον, καὶ ὑπὲρ αὐτῶν ἐγὼ ἁγιάζω ἐμαυτόν·» τουτέστιν, προσφέρω θυσίαν· οὕτω καὶ «αὐτοὺς ἀγίασον,» τουτέστιν, ἀφόρισον θυσίαν ὑπὲρ τοῦ κηρύγματος, καὶ τῆς ἀληθείας μάρτυρας τέ ξον γενέσθαι, ὥσπερ δὴ κἀμὲ ἀπέστειλας μάρτυοα τῆς ἀληθείας καὶ σφάγιονγια γὰρ λέγονται όνια τὰ τῷ Θεῷ ἀνακείμενα· «ἵνα δὴ καὶ αὐτοὶ,» ὧσπερ ἐγώ, «ὡσιν ἡγιασμένοι,» καὶ ἀνατεθειμένοι κοὶ τῶ Θεῷ, οὐχ ὥσπερ τὰ κατὰ νόμον θυόμενα ἐν τύπῳ, ἀλλ´ «ἐν ἀληθείᾳ.» Αἱ πάλαι μὲν γὰρ θυΚείαι τυπικαὶ, καὶ πάντα τὰ ἅγια ἐν τύπῳ ἦσαν κοιερωμένα τῷ Θεῷ, ἄλλο τι πνευματικὸν σκιαγραφοῦντα · οἷον, ὁ ἀμνὸς, αἱ περιστεραὶ, αἱ τρυγόνες, νοὶ τᾶλλα. Αἱ δὲ τῷ Θεῷ ἀνατεθειμέναι ψυχαὶ, «ἐν ἀληθείᾳ» εἰσὶν ἡγιασμέναι καὶ ἀφωρισμέναι καὶ ἀφιερωμέναι τῷ Θεῷ· καθὰ καὶ Παῦλός φησι· ιΠαραστήσατε τὰ μέλη ὑμῶν θυσίαν ζῶσαν ἀγίαν.» -«Ἄγίασον» οὖν, καὶ ἀφιέρωσον τὰς τῶν μαθητῶν ψυχὰς, καὶ ἀναθήματα ταύτας ποίησον ἀληθινὰ, ἢ καὶ ὑπὲρ τῆς ἀληθείας ἐνδυνάμωσον αὐτοὺς τυθῆναι.

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:20–21

„Bet Es lūdzu ne tikai par šiem, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu ticēs uz Mani, lai visi būtu viens, kā Tu, Tēvs, esi Manī un Es Tevī, lai arī viņi būtu viens Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.“ Viņš sacīja: „Par viņiem Es svētu Sevi.“ Tātad, lai kāds nedomātu, ka Viņš miris tikai par apustuļiem, Viņš piebilst: „Bet Es lūdzu ne tikai par šiem, bet arī par visiem, kas caur viņu vārdu ticēs uz Mani.“ Bet šeit Viņš atkal pacēla apustuļu dvēseles, ja jau tiem būs daudz mācekļu. Jo, tā kā Viņš sacīja: „Es lūdzu ne tikai par šiem“, tad, lai apustuļi neapgrēkotos, it kā Viņš tiem nedotu neko sevišķu salīdzinājumā ar pārējiem, Viņš viņus mierina, darīdams zināmu, ka tie daudziem būs ticības un pestīšanas cēlonis. Bet, tā kā Viņš tos pietiekami bija nodevis Tēvam, lai Viņš tos svētītu ticībā un darītu tos par svētu upuri patiesībai, Viņš atkal runā par vienprātību un ar to galveno, ar ko bija sācis, – es saku, ar mīlestību, – noslēdz runu un saka: „Lai visi būtu viens“, tas ir: „Lai tiem būtu miers un vienprātība, un lai tie Mūsos, tas ir, ticībā uz Mums, saglabātu nesaraujamību.“ Jo nekas tā neapgrēcina mācekļus kā tas, ka mācītāji ir sašķelti un nav vienprātīgi; jo kā gan daži gribēs paklausīt tiem, kas nedomā vienādi? Tāpēc Viņš saka: „Lai arī viņi būtu viens“ ticībā uz Mums, „kā Tu, Tēvs, esi Manī un Es Tevī.“ Atkal „kā“ nenozīmē precīzu pielīdzināšanu. Jo mēs nevaram tā būt savstarpēji vienoti, kā Tēvs ar Dēlu; tāpat kā arī tad, kad Viņš saka: „Esiet žēlsirdīgi, kā jūsu Tēvs.“ „Lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.“ „Jo no mācekļu vienprātības Es, Mācītājs, būšu redzams kā izgājis no Dieva. Bet, ja tie strīdēsies, neviens nesacīs, ka tie ir Miera Devēja mācekļi; un, ja Es neesmu Miera Devējs, tie neatzīs, ka Es esmu Tevis sūtīts.“ Vai redzi, kā līdz galam Viņš pierāda vienprātību ar Tēvu?

Piezīmes (1)
  1. „Miera Devēja“ – grieķu τοῦ εἰρηνικοῦ (Tā, kas ir mierīgs, miera Valdnieks).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:20–21; Lk. 6:36

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὐ περὶ τούτων δὲ ἐρωτῶ μόνον, ἀλλὰ καὶ περὶ Β vελε. Ζὓ, Ζἱ. «Νωὶ τῶν πιστευόντων διὰ τοῦ λόγου αὐτῶν εἰς ἐμὲ, ἵνα τάντες ἔν ὥσι, καθὼς σὺ, Πάτερ, ἐν ἐμοὶ, κἀγὼ ἑν σοὶ, ἵνα καὶ αὐτοὶ ἐν ἡμῖν ἑν ὧσιν, ἵνα ὁ κόσμος πιστεύσῃ, ὅτι σύ με ἀπέστειλας.» Εἶπεν, ὅτι «Ὑπὲρ αὐτῶν ἐγὼ ἁγιάζω ἐμαυτόν.» Ἵν´ οὖν μὴ νομίσειά τς. ὅτι ὑπὲρ μόνων τῶν ἀποστόλων ἀπέθανεν, ἐπιφερει · «Οὐ περὶ τούτων δὲ ἐρωτῶ μόνον, ἀλλὰ καὶ περὸ πάντωκ τῶν πιστευόντων διὰ τοῦ λόγου αὐτῶν εἰς ἐμέ.» Ἐνταῦθα δὲ διανέστησε πάλιν τὰς ψυχἀς τῶν ἀποστόλων, εἴ γε μέλλουσιν ἕξειν πολλοὺς μαθητάς. Ἐπειδὴ γὰρ εἶπεν, ὅτι «Οὐ περὶ τούτων [όνον ἐρωτῶ,» ἵνα μὴ σκανδαλισθῶσιν οἱ ἀπόστολοι, ὡς οὐδὲν ἐξαίρετον αὐτοῖς διδόντος παρὰ τοὺς λοιποὺς, παραμυθεῖται αὐτοὺς διὰ τοῦ δηλωσαι, ὅτι τολλοῖς ἔσονται πίστεως καὶ σωτηρίας αἴτιοι Ετεὶ δὲ ἱκανῶς αὐτοὺς παρέθετο τῷ Πατρὶ, ὡς ἂν ἀγιάσῃ αὐτοὺς τῇ πίστει, καὶ θυσίαν αὐτοὺς ἁγίαν τῆ ἀληθείᾳ ἀποτελέσῃ, λέγει λοιπὸν πάλιν περὶ ὁμοοίας, καὶ ἀφ´ οὗ ἤρξατο κεφαλαίου, τῆς ἀγάπης λέγω, εἰς ἐκεῖνο λοιπὸν κατακλείει τὸν λόγον καί φησιν· «Ἵνα πάντες ἓν ὧσι·» τουτέστιν, Ἵνα εῖρήνην καὶ ὁμόνοιαν ἔχωσι, καὶ ἐν ἡμῖν, τουτέστιν, ἐν τῇ πρὸς ἡμᾶς πίστει τὸ ἀδιάσπαστον τηρῶσιν. Οὐδὲν γὰρ οὕτω σκανδαλίζει τοὺς μαθητὰς, ὀς τὸ διασπᾶσθαι, καὶ μὴ ὁμοφρονεῖν τοὺς διδασκάλους · πῶς γὰρ τοῖς μὴ τὰ αὐτὰ φρονοῦσι θελήτουσί τινες πεισθῆναι; Διὰ τοῦτό φησιν· «Ἵνα καὶ αὐτοὶ ἓν ὡσιν» ἐν τῇ εἰς ἡμᾶς πίστει, «καθὼς σὺ, Πάτερ, ἐν ἐμοὶ, κἀγὼ ἐν σοί.» Πάλιν τὸ, «κα θώς,» οὐκ ἀκριβοῦς ἐξισώσεώς ἐστιν. Οὐ γὰρ δυνατὸν οὕτως ἡμᾶς ἡνῶσθαι ἀλλήλοις, ὡς ὁ Πατὴρ τῷ Γῷ· ὧσπερ καὶ ὅταν λέγη· «Γίνεσθε οἰκτίρμονες, ὡς ὁ Πατὴρ ὑμῶν.» -«να ὁ κόσμος πιστευσῃ, δτι σύ λε ἀπέστειλας.» Καὶ γὰρ ἀπὸ τῆς ὁμονοίας. τωῶν μαθητῶν ἐγὼ ὁ διδάσκαλος φανοῦμαι, ὅτι ἀπὸ Θεοῦ ἐξῆλθον. Ἐὰν δὲ μάχωνται, οὐκ ἐροῦσι τοῦ ἔίρηνικοῦ εἶναι μαθητάς· μὴ ὄντα δέ με εἰρηνικὸν βΚ ὀμολογήσουσιν ἀπεστάλθαι παρὰ σοῦ. Ὁρᾷς, πῶς ἄχρι τέλους τοῦτο κατασκευάζει, τὸ πρὸς τὸν Ιατέρα ὀμονοητικόν·

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:22–23

„Un godību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai tie būtu viens, kā Mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, lai tie būtu pilnīgi vienībā un lai pasaule zinātu, ka Tu Mani esi sūtījis.“ Kādu godību Viņš saka esam devis? To, kas caur zīmēm, to, kas caur mācībām un pamācībām; un arī citu godību – vienprātības: „lai tie būtu viens“. Jo šī godība ir lielāka par to, kas no zīmēm. Jo kā mēs apbrīnojam Dievu, ka tajā dabā nav nemiera, ne cīņas, un tā ir vislielākā godība, tā arī šie, saka, lai kļūst spoži ar to – es saku, ar vienprātību. „Es viņos un Tu Manī.“ Šeit Viņš parāda, ka apustuļi sevī uzņēma arī Tēvu. „Jo Es,“ saka, „esmu viņos, bet Tevi Es atkal turu Sevī; tātad arī Tu esi viņos.“ Bet citur Viņš saka, ka gan Tēvs, gan Viņš nāks un ņems mājokli, aizbāzdams Sabēlija muti un norādīdams divas hipostases. Bet šeit, apslāpēdams Ārija trakumu, Viņš saka, ka Tēvs caur Viņu nonāk mācekļos, „lai pasaule zinātu, ka Tu Mani esi sūtījis“. Bet Viņš to saka bieži, parādīdams, ka miers var piesaistīt vairāk nekā zīme. Jo kā nesaskaņa šķeļ, tā saskaņa satur kopā.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:22–23; Jņ. 14:23

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Κἀγώ τὴν δόξαν, ἣν δέδωκάς μοι, δέδωκα αὐτοῖς, ἵνα ὤσιν ἔν, καθὼς ἡμεῖς ἕν ἐσμεν. Ἐγὼ ἐν αὐτοις, καὶ σὺ ἐν ἐμοί, ἵνα ὧσι τετελειωμένοι εἰς ἂν, καὶ ἵνα γινώσκῃ ὁ κόσμος, ὅτι σύ με ἀπέστελας., Ποίαν δόξαν δεδωκέναι λέγει; Τὴν διὰ τῶν σημείων, τὴν διὰ τῶν δογμάτων καὶ διδασκαλιῶν· καὶ ἄλλην δὲ δόξαν, τὴν τῆς ὁμονοίας,» ἵνα ὡσιν ἕν.» Αὖτη γὰρ ἡ δόξα μείζων τῆς ἀπὸ τῶν σημείων. Ὥσπερ γὰρ καὶ τὸν Θεὸν θαυμάζομεν, ὅτι οὐκ ἔστι στάσις οὐδὲ μάχη ἐν τῇ φύσει ἐκείνῃ, καὶ μεγίστη αὕτη δόξα·. οὖτω καὶ οὗτοι, φησὶν, ἐντεῦθεν, ἀπὸ τῆς ὀμονοίας λέγω, γενέσθωσαν λαμπροί. «Ἐγὼ ἐν αὐτοῖς, καὶ σὺ ἐν ἐμοί.» Ἐνταῦθα δείκνυσιν, ὅτι οἱ ἀπόστολ καὶ τὸν Πατέρα ἐχώρησαν ἐν ἑαυτοῖς. «Ἐγὼ γὰρ, φησὶν, ἐν αὐτοῖς » εἰμι, σὲ δὲ πάλιν ἔχω ἐν ἐμαυτῷ ὥστε καὶ σὺ ἐν αὐτοῖς εἶ. Ἀλλαχοῦ δὲ καὶ τὸν Πατέρα καὶ αὐτὸν παραγενέσθαι φησί, καὶ μονὴν ποιεῖν, τὸ τοῦ Σαβελλίου στόμα ἐμφράττων, καὶ τὰς δύο ὧποστάσεις παραδηλῶν. Ἐνταῦθα δὲ τὴν Ἀρείου Κμανίαν ἀναστέλλων, τὸν Πατέρα φησὶ διὰ αὐτοῦ γενέσθαι ἐν τοῖς μαθηταῖς, «ἵνα γινώσκῃ ὁ κόσμος, ὅτι σύ με ἀπέστειλας.» Συνεχῶς δὲ τοῦτο λέγει, δεικνὺς τὴν εἰρήνην δυναμένην ἐπισπάσασθαι παλ τὸς μᾶλλον σημείου. Ὥσπερ γὰρ ἡ ἔρις διαλυτικὸν, οὕτως ἡ συμφωνία συγκρατητικόν.

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:24

„Un Tu viņus esi mīlējis, kā Tu Mani esi mīlējis. Tēvs, kurus Tu Man esi devis, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie būtu ar Mani, lai tie skatītu Manu godību, ko Tu Man esi devis, jo Tu Mani esi mīlējis pirms pasaules radīšanas.“ Atkal šeit „kā“ saproti tā, kā cilvēkam iespējams tikt mīlētam. Tātad, sacījis, ka tie būs drošībā, ka tie būs svēti, ka daudzi caur viņiem ticēs, ka tie baudīs lielu godu, Viņš beidzot runā arī par godalgām un vainagiem, kas viņiem sagatavoti pēc aiziešanas no šejienes. „Jo Es gribu,“ saka, „lai, kur Es esmu, būtu arī tie.“ Un, lai tu, to dzirdot, nedomātu, ka tie sasniegs to pašu cieņu, Viņš piebilst: „lai tie skatītu Manu godību.“ Jo Viņš nesacīja: „lai tie baudītu Manu godību“, bet: „lai tie skatītu“. Jo cilvēkam vislielākā atpūta ir skatīt Dieva Dēlu; jo tā ir godība visiem cienīgajiem; to saka arī Pāvils: „Bet mēs ar atsegtu vaigu atspoguļojam Kunga godību.“ Bet no šejienes Viņš parāda, ka tad Viņš netiks redzēts tā, kā tagad viņi Viņu redz, nicināmā izskatā, bet godībā, kas Viņam bija „pirms pasaules radīšanas“. „Un šī godība Man bija,“ saka, „tāpēc, ka «Tu Mani esi mīlējis»“; jo vārdi „Tu Mani esi mīlējis“ stāv vidū. Tātad, kā arī augstāk Viņš sacīja: „Pagodini Mani ar to godību, kas Man bija, pirms pasaule bija“, tā arī tagad Viņš saka, ka Viņam „pirms pasaules radīšanas“ dota dievības godība. Jo Tēvs patiesi Viņam ir devis dievību, kā Tēvs Dēlam – pēc dabas. Jo, tā kā Viņš To ir dzemdējis, tad Tas, kas ir būtības cēlonis, nepieciešami tiek saukts arī par godības cēloni un devēju.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:23–24; 2. Kor. 3:18; Jņ. 17:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ ἠγάπησας αὐτοὺς, καθὼς ἐμὲ ἠγάπησας, Πάτερ, οὓς δέδωκάς μοι, θέλω ἵνα ὅπου εἰμὶ ἐγὼ, κὰκεῖνοι ὧσι μετ´ ἐμοῦ, ἵνα θεωρῶσι τὴν δόζαν τὴν ἐμὴν, ἡν δέδωκάς μοι, ὅτι ἠγάπησάς με πρὸ καταβολῆς κόσμου.» Πάλιν ἐνταῦθα τὸ, «καθὼς,» ὡς ἄνθρωπον ἀγαπηθῆναι ἐγχωρεῖ, νόησον. Εἰπών τοίνυν, ὅτι ἔσονται ἐν ἀσφαλείᾳ, ὅτι ἔσονται ἅγιοι, ὅτι πολλοὶ πιστεύσουσι δι´ αὐτοὺς, ὅτι πολλῆς ἀπολαύσουσι δόξης, λέγει λοιπὸν καὶ περὶ τῶν μετὰ τὴν ἐντεῦθεν ἀποδημίαν βραβείων καὶ στεφάνων ἀποκει. Κμένων αὐτοῖς. «Θέλω γὰρ, φησὶν, ἵνα ὅπου εἰμὶ ἐγὼ, κἀκεῖνοι ὧσι.» Καὶ ἵνα μὴ τοῦτο ἀκούσας νομίζῃς, ὅτι τῆς αὐτῆς ἀξίας ἐπιτυχεῖν μέλλουσιν, ἐπιφέρει · «ἵνα θεωρωσι τὴν δόξαν τὴν ἐμήν.» Οὐ γὰρ εἶπεν· ἵνα ἀπολαύσωσι τῆς δόξης τῆς ἐμῆς, ἀλλ´ «ἵνα θεωρῶσιν.» Ἀνθρώπῳ γὰρ ἀνάπαυσις μεγίστη τὸ θεωρεῖν τὸν Υἱὸν· τοῦ Θεοῦ· τοῦτο γὰρ δόξα πᾶσι τοῖς ἀξίοις· ὃ καὶ Παῦλος λέγει· «Ἡμεῖς δὲ ὰνακεκαλυμμένῳ προσώπῳ τὴν δόξαν Κυρίου κατοπτριζόμενοι. » Δείκνυσι δὲ ἐντεῦθεν, ὅτι οὐχ οὕτως, ὥσπερ νῦν ὁρᾶται αὐτοῖς, ἐν εὐτελεῖ σχήματι ὁραθήσεται τότε, ἀλλ´ ἐν δόξῃ ᾗ εἶχε «πρὸ καταβολῆς κόσμου.» Εἰχον δὲ, φησί, ταύτην τὴν δόξαν, διότι «ἠγάπησάς με·» διὰ μέσου γὰρ κεῖται τὸ, «Ἡγάπησάς με.» Ὢσπερ οὖν καὶ ἀνωτέρω εἶπε· «Δόξασόν με τῇ δόξῃ, ᾗ εἶχον πρὸ τοῦ τὸν κόσμον εἶναι·» οἴτω καὶ νῦν «πρὸ καταβολῆς κόσμου» δεδόσθαι αὐτῷ τὴν δόξαν φησὶ τῆς θεότητος. Δέδωκε γὰρ ὄντως αὐτῷ ὁ Πατὴρ τὴν θεότητα, ὡς Πατὴρ Υἱῷ φυσικῶς. Ἐπεὶ γὰρ ἐγέννησεν αὐτὸν, ἀναγκαίως καὶ τῆς δόξης αἴτιος καὶ παροχεὺς ὁ τῆς οὐσίας αἴτιος λέγεται.

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 17:25–26

„Taisnais Tēvs, pasaule Tevi nav pazinusi, bet Es Tevi esmu pazinis; un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Un Es tiem esmu darījis zināmu Tavu vārdu un darīšu zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos, un Es viņos.“ Tā kā Viņš bija lūdzis tādas lietas par ticīgajiem un iepriekš viņiem apsolījis tik daudz labumu, Viņš beidzot saka kaut ko līdzcietīgu un Savas cilvēkmīlestības cienīgu. „Jo, taisnais Tēvs,“ saka, „Es gan gribēju, lai visi cilvēki saņemtu tādus labumus, kādus Es izlūdzu ticīgajiem, bet tie Tevi nav pazinuši; tāpēc tie arī zaudēs godību un godalgas; «bet Es Tevi esmu pazinis».“ Bet šeit Viņš apslēpti norāda arī uz jūdiem, kas sacīja, ka pazīst Dievu, un parāda, ka viņi nepazīst Tēvu; jo par pasauli Viņš daudzviet sauc jūdus. „Un jūdi gan saka, ka Tu Mani neesi sūtījis, bet «šiem» – Saviem mācekļiem – «Es esmu darījis zināmu Tavu vārdu un darīšu zināmu».“ Bet kā Viņš darīs zināmu? „Sūtīdams viņiem Garu, kas «tos vadīs visā patiesībā». Un, kad tie uzzinās, kas Tu esi, tad «mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būs viņos, un Es viņos». Jo tie zinās, ka Es neesmu atšķirts, bet esmu no ļoti mīlētajiem, un īstais Dēls, un savienots ar Tevi. Un, to atzinuši, tie saglabās gan ticību uz Mani, gan mīlestību, un tad Es palikšu viņos, kas būs tādi, kas gan Tevi atzinuši, gan Mani godā kā Dievu un saglabā ticību uz Mani nesatricināmu.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 17:25–26; Jņ. 8:54–55; Jņ. 16:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Πάτεο δίκαιε. καὶ ὁ κόσμος σε οὐκ ἔγνω, ἐγ δέ σε ἔγνων· καὶ οὐτοι ἔγνωσαν, ὅτι σύ με ἀπέστειλας. Καὶ ἐγνώρισα αὐτοῖς τὸ ὄνομά σου, καὶ γωρίσω· ἵνα ἡ ἀγάπη, ἢν ἠγάπησάς με, ἐν αὐτοῖς ἦ, κἀγὼ ἐν αὐτοῖς.» Ἐπειδὴ περὶ τῶν πιστευόντων τοιαῦτα ηὔξατο, καὶ τοσαῦτα αὐτοῖς ἀγαθὰ προεμνηστεύσατο, φησὶ λοιπὸν εὔσπλαγχνόν τι καὶ τῆς αὐτοῦ φιλανθρωπίας ἄξιον. «Πάτερ γὰρ, φησὶί, δίκαιε,» ἐγὼ μὲν ἐβουλόμην καὶ πάντας ἀνθρώπους τυχειν σῶν τοιούτων ἀγαθῶν, οἷα δὴ ἐπηυξάμην τοῖς πιστοῖς, ἀλλ´´ οὐκ ἔγνωσάν σε, διὸ καὶ ἀποτεύξονται τῆς δόξης καὶ τῶν βραβείων, «ἐγὼ δέ σε ἔγνων.» Αὺνίττεται δὲ ἐνταῦθα καὶ τοὺς Ἰουδαίους, οὶ ἕλενον γινώσκειν τὸν Θεὸν, καὶ δείκνυσιν αὐτοὺς μὴ ἐπιγινώσκοντας τὸν Πατέρα· κόσμον γὰρ τοὺς Ἰουδείους φησὶ πολλαχοῦ. Καὶ οἱ μὲν Ἰουδαῖοί φασιν, δτι οὐκ ἀπέστειλάς με σὺ, ἐγὼ δὲ «τούτοις» τοῖς μαθηταῖς μου «καὶ ἐγνώρισα τὸ ὄνομά σου, καὶ γωρίσω.» Πῶς δὲ γνωρίσω; Ἑπιπέμψας αὐτοῖς τὸ Πνεῦμα, ὃ «ὁδηγήσει αὐτοὺς εἰς πᾶσαν τὴν ἀλήειαν. » Καὶ ἐὰν μάθωσι τίς σὺ, τότε «ἡ ἀγάπη, ἣν ἠγάπησάς με, ἐν αὐτοῖς» ἔσται, «κἀγὼ ἐν αὐτας. » Γνώσονται γὰρ, ὅτι οὐκ ἀπεσχισμένος ἐγὼ, ἀλλὰ τῶν σφόδρα πεφιλημένων, καὶ γνήσιος Υἱὸς καὶ συνημμένος. Ἐπιγνόντες δὲ τοῦτο, καὶ τὴν πστιν τὴν εἰς ἐμὲ, καὶ τὴν ἀγάπην τηρήσουσι, καὶ λοιπὸν ἐν αύτοῖς μενῶ ἐγὼ τοιούτοις οὐσι, σέχ τε ἐπεγνωκόσι, κἀμὲ ὡς Θεὸν τιμῶσι, καὶ τὴν πρὸς ἐμὲ πίστιν τηροῦσιν ἀπαρασάλευτον.

PG 123, skenējuma lpp. ~758–764 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu