„Man vēl daudz jums jāsaka, bet jūs [to tagad nevarat nest. Bet kad nāks Viņš, Patiesības Gars,] Tas jūs vadīs visā patiesībā. Jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un jums pasludinās to, kas nāk. Viņš Mani pagodinās, jo Viņš ņems no Manējā un jums pasludinās.“ Sacījis augstāk: „Jums ir labāk, ka Es aizeju“, tagad Viņš to izvērš un saka: „Tagad jūs nevarat nest; bet, kad nāks Viņš“, tad, saņēmuši Viņa žēlastības, jūs tiksiet vadīti visā patiesībā. Bet kādu patiesību Viņš domā, ja ne atziņu par visu? Jo pats Kungs par Sevi neko lielu nerunāja – reizē dodams pazemības paraugu, reizē arī klausītāju vājuma un jūdu nesaprātības dēļ. Un arī bauslības priekšrakstu atcelšanu Viņš atklāti nemācīja, lai visiem neliktos Dieva pretinieks. Bet, kad atnāca Iepriecinātājs, tika skaidri parādīta gan Dēla cieņa, gan atklājās patiesā atziņa par visu, un, kad bauslības priekšattēli tika atcelti un iznīcināti, mēs tikām vadīti uz patieso un garīgo kalpošanu Dievam, ticībai tiekot apstiprinātai ar zīmēm, kas notika Garā. Tad, tā kā Viņš bija sacījis kaut ko lielu par Garu, lai kāds nedomātu, ka Gars ir lielāks par Viņu, ja jau Tas vadīs uz patiesību un darīs viņus spējīgus aptvert un uzņemt daudz ko lielu, ko tie, Kristum klātesot, nespēja nest, – lai tā netiktu domāts, Viņš piebilst: „Jo Viņš nerunās no Sevis paša“, tas ir: „Viņš nesacīs neko savu, kas būtu ārpus Manējā.“ Jo vārdi „ko Viņš dzirdēs“ norāda to, ka Viņš nemācīs neko ārpus tā, kas ir Kristus. Tāpat kā arī pats Kungs, sacīdams par Sevi: „Ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, to runāju“, neieved Sevi kā kādu mācāmu bērnu, bet [saka], ka Viņš nezina un nemāca neko ārpus tā, kas ir Tēva, – tā arī par Garu. Jo, ka Garam nevajag mācības, klausies, ko saka Pāvils: „Kā neviens nezina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā, tā arī neviens nezina, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars.“ Vai redzi, ka Svētais Gars ir Pats Sev skolotājs, tāpat kā mūsu gars? Bet no tālākā tu, ak saprātīgais, uzzināsi Gara dievību. „Jo to, kas nāk,“ saka, „Viņš jums pasludinās“, tas ir, nākotni, – bet nākotnes atziņa visvairāk pienākas tieši Dievam. Jo, tā kā cilvēka dabai nekas cits nav tik kārots kā nākotnes atziņa, Viņš mierina apustuļus arī ar to: „Jo tik lielu labu,“ saka, „Viņš jums darīs, ka dos jums arī to, kas šķiet lielākais no visa, – nākamā iepriekšzināšanu.“ Un reizē, tā kā viņiem bija jāstājas cīņā ar kārdinājumiem: „Viņš,“ saka, „jūs sagatavos tam, kas jūs piemeklēs, lai jūs neieskrietu tajā nesargāti nezināšanas dēļ.“ „Viņš pagodinās arī Mani; jo Manā vārdā Viņš visu runās un darīs un nesacīs neko pretēju; tā ka Viņa brīnumu dēļ Man ticēs kā Dievam, kad žēlastība tiks bagātīgi izlieta pār jums, Maniem mācekļiem, un pēc Manas nāves Mans vārds spīdēs vēl vairāk“; un tas ir liels un neapstrīdams gods, kad tas, kas tika nonāvēts un apkaunots, pēc tam spīd vēl vairāk. Tad, tā kā tie bija dzirdējuši Kungu sakām: „Jums ir viens Vadītājs – Kristus“, lai tie nedomātu: „Ja Tu pats esi vienīgais Skolotājs, kā Tu mums saki, ka būs arī cits skolotājs – Gars?“, Viņš piebilst: „Viņš ņems no Manējā“, tas ir: „No tā, ko Es pats zinu, no Manas atziņas.“