Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 16. nodaļa

Jņ. 16:1

„To Es jums esmu runājis, lai jūs neapgrēkotos.“ „To,“ saka, „Es jums esmu runājis“ pirms tas notiek, „lai jūs neapgrēkotos“ vēlāk, kad redzēsiet daudzus neklausām un jūs pašus ciešam briesmas; bet, apsvērdami, ka Es jums to esmu sacījis jau pirms tas notika, jūs pieņemtu arī Manu iepriecinājumu, jo Es jūs nepievilšu arī tajā, tāpat kā nepievīlu, iepriekš sacīdams par briesmām.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:1

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. Ιϛʹ. Περὶ τοῦ Ἰησοῦ προλέγοντος τὰ συμβησόμενα τοῖς μαθηταῖς. Περὶ τοῦ, Μικρὸν καὶ ὅψεσθέ με. Πεςὶ τοῦ τὸν ἰατέρα, ὃσα ἂν αἰτήσωνται, Ἐῶσείν·. «Ταῦτα λελάλῃκα ὑμῖν, ἵνα μὴ σκανδαλισθῆτε.» «Ἐλάλησα, φησὶν, ὑμῖν ταῖτα» πρὸ τοῦ γενέσθαι, «ἵνα μὴ σκανδαλισθῆτε» ὗστερον, ὅταν ἵδητε πολλοὺς ἀπειθοῦντας, καὶ δεινὰ πάσχοντας ὑμᾶς αὐτούς· ἀλλὰ ἀναλογιζόμενοι, ὅτι καὶ πρὸ τοῦ γενέσθαι ταῦτα, εἶπον ὑμῖν, προσδέχησθε λοιπὸν καὶ τὴν παρ´ ἐμοῦ παράκλησιν, ὡς οὐ διαψεύσοντος ὑμᾶς οὐδ´´ ἐν τούτῳ, ὥσπερ οὐδ´ ἐν τῇ περὶ τῶν δεινῶν προαγορεύσει.

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 16:2–4

„Tie jūs izslēgs no sinagogām; un nāk stunda, kad ikviens, kas jūs nonāvēs, domās, ka ar to kalpo Dievam. Un to tie jums darīs, jo tie nav pazinuši ne Tēvu, ne Mani. Bet to Es jums esmu runājis, lai, kad nāks tā stunda, jūs atcerētos, ka Es jums to esmu sacījis.“ Jo patiesi „tie jūs izslēgs no sinagogām“ un atšķirs jūs no savām sapulcēm, no godātajiem un vispār no kopības ar sevi. Jo viņi jau bija norunājuši, ka, ja kāds atzīs Kristu, tas tiks izslēgts no sinagogas. Un ne tikai to – ka jūs tiksiet izslēgti no sinagogas –, bet gaidiet arī nāvi, un apkaunojošu nāvi; jo tie jūs nonāvēs kā postītājus un Dieva ienaidniekus. Un ikviens, kas jūs nogalinās, tā centīsies jūs nogalināt, ka „domās, ka ar to kalpo Dievam“, tas ir, domās, ka dara Dievam tīkamu un dievbijīgu darbu. Bet Viņš piebilst arī pietiekamu mierinājumu: „Jo to,“ saka, „tie darīs, jo nepazīst ne Tēvu, ne Mani.“ „Jo Manis un Tēva dēļ,“ saka, „jums tas būs jācieš; tātad paciešiet. «Jo svētīgi jūs esat, kad jūs zaimo un vajā, un melodami runā pret jums visu ļaunu Manis dēļ.» Lai šī svētīšana jums ir par iepriecinājumu, kad to atcerēsieties.“ „Bet to Es jums esmu runājis“, lai, kad redzēsiet drūmo piepildāmies, ticētu arī par pārējo. „Jo jūs nevarēsiet sacīt, ka Es jums iepriekš pasacīju priecīgo, gribēdams jūs pievilt; bet, kā Es, iepriekš pasludinādams bēdīgo, nemeloju, tā arī, sacīdams priecīgo, neesmu neticības vērts; un reizē – lai jūs nebūtu nesagatavoti, bet gatavi, atcerēdamies, ka Es jums to esmu sacījis, un tāpēc stāvētu dūšīgi pret bēdīgo.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:2–4; Jņ. 9:22; Mt. 5:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀποσυναγώγους ποιήσουσιν ὑμᾶς· ἀλλ´ ἔρχεται ὥρα, ἵνα πᾶς ὁ ἀποκτείνας ὑμᾶς, δόξη λατρείαν προσφέρειν τῷ Θεῷ. Καὶ ταῦτα ποιήσουσιν ὑμῖν, ὅτι οὐκ ἔγνωσαν τὸν Πατέρα αὐδὲ ἐμέ Ἀλλὰ ταῶσα πάντα λελάληκα ὑμῖν, ἵνα ὅταν ἔλθῃ ὥρα, μνημονεύητε, ὅτι ἐγὼ εἶπονύμῖν.» Καὶ γὰρ «ἀποσυνανώγους ποιήσουσιν ὑμᾶς,» καὶ τῶν παρ´ αὐτοῖς συύεδρίων, καὶ ἐνδόξων, καὶ ὅλως τῆς αὐτῶν κοινωνίας ἀφορίσουσιν. Ἡδη γὰρ συνέθεντο, ὅτι ἐάν τις ὁμολογήσῃ τὸν Χριστὸν, ἀποσυνάγωγος γένηται. Οὐ μόνον δὲ τοῦτο, τὸ ἀποσυναγώγους ὑμᾶς γενέσθαι, ἀλλὰ καὶ θάνατον ποοσδέχεσθε καὶ θάνατον ἐπονείδιστον · ὡς γὰρ λυμεῶνας κᾶὶ ἐχθροὺς τοῦ Θεοῦ κποκτενοῦσιν ὑμᾶς. Καὶ πᾶς ὁ φονεύων ὑμᾷς, οὕτω Κσπουδάσει περὶ τὸν ὑμέτερον φόνον, ὥστε «δόξει λατρείαν προσφέρειν τῷ Θεῷ·» τουτέστι, θεάρεστον ἔργον νομίσει καὶ εὐσεβὲς διαπράξασθαι. Ἐπάγει δὲ καὶ τὴν παραμυθίαν ἀρκοῦσαν. «Ταῦτα γὰρ, φησὶ, ποιήσουσιν, ὅτι οὐκ οἴδασι τὸν Πατέρα, οὐδὲ ἐμέ-.» Δι´ ἐμὲ γὰρ, φησί, καὶ τὸν Πατέρα, ταῦτα παθεῖν μέλλετε· οὐκοῦν ὑπομένετε. «Μακάριοι γάρ ἐστε, ὅταν ὀνειδίσωσιν ὑμᾶς, καὶ διώξωσι, καὶ εἴπωσι πᾶν πονηρὸν ῥῆμα καθ´ ὑμῶν ψευδόμενοι ἕνεκεν ἐμοῦ.» Οὗτος ὁ μακαρισμὸς παράκλησις ὑμῖν ἔστω, ἀναμιμνησκομένοις αὐτά. «Ταῦτα δὲ λελάληκα ὑμῖν,» ἵνα ἐπειδὰν ἴδητε τὰ σκυθρωπὰ ἐκβάντα, πιστεύσητε καὶ περὶ τῶν λοιπῶν. Οὐ γὰρ ἕξετε εἰπεῖν. ὅτι τὰ εὐφρόσυνα προεῖπον ὑμῖν, ἐξαπατᾷν θέλων ὑμᾶς· ὰλλ´ ὥσπερ τὰ λυπηρὰ προαγγείλας, οὐ διεάευσάιμην οὕτως οὐδὲ τὰ εὐφοόσυνα εἰπών, ἀπιστεῖσθ-ι ἄξιος· καὶ ἅμα ἵνα μὴ ἀπαράσκευοι ἦτε, ἀλλ´ ἕτοιμοι, μνημονεύοντες ὅτι ἐγὼ εἶπον ὑμῖν ταῦτα, καὶ διὰ τοῦτο ἱστάμεῦοι γενναίως πρὸς τὰ λυπηρά

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 16:5–7

„Bet to Es jums no sākuma neesmu sacījis, jo Es biju ar jums. Bet tagad Es eju pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens no jums Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, tā kā Es jums to esmu runājis, skumjas ir piepildījušas jūsu sirdi. Bet Es jums saku patiesību: jums ir labāk, ka Es aizeju. Jo, ja Es neaiziešu, Iepriecinātājs nenāks pie jums; bet, ja Es aiziešu, Es Viņu sūtīšu pie jums.“ Apustuļi bija ļoti nomākti skumjās, dzirdēdami, ka tādas lietas viņus piemeklēs. Tāpēc arī Kungs saka: „To“, kas tik bēdīgs, „Es jums no sākuma neesmu sacījis“ – ne aiz nezināšanas, bet „tāpēc, ka Es biju ar jums“, un jums Es biju pietiekams patvērums, un viss karš tika kurināts pret Mani, bet jūs bijāt pilnīgā drošībā. „Tātad tad nevajadzēja tādu vārdu, kas jūs iepriekš sagatavotu un nodrošinātu; bet tagad, iedams pie Sava Tēva un gatavodamies jūs atstāt, Es to saku iepriekš, lai jūs paši sevi nodrošinātu. «Un neviens no jums Man nejautā: kurp Tu ej?», bet jūs esat skumju apjukuši un zaudējuši prātu, briesmu gaidās satricināti sirdīs.“ „Bet Es jums saku patiesību.“ Ievēro, kā Viņš viņus mierina: „Kaut jūs desmit tūkstoš reižu skumtu, Es jums saku to, kas jums noderīgs. Jo jūs gribat, lai Es vienmēr būtu pie jums; bet tas nav noderīgi. «Jo, ja Es neaiziešu, Iepriecinātājs nenāks pie jums.» Tātad, kaut arī jūs gribētu Manu klātbūtni, Es jums neklausīšu, bet izvēlēšos drīzāk to, kas jums noderīgs, nevis jūsu kaitīgo gribu.“ Tā arī mums visur jādara: jāapdomā tas, kas noderīgs gan mums pašiem, gan brāļiem, nevis tas, kas patīkams. „Jo, ja Es nenomiršu par pasauli un neaiziešu pie Tēva, dodams Sevi par upuri un izlīdzinājumu par pasaules grēkiem, «Iepriecinātājs nenāks». Jo kā Viņš nāktu, ja ienaids netiktu atcelts, ja grēks netiktu nonāvēts, ja Tēvs netiktu samierināts ar cilvēka dabu?“ Bet ko šeit var sacīt Maķedonija piekritēji, kas pazemina Gara godu un sauc Viņu par Dēla kalpu? Kā gan var būt noderīgi, ka Valdnieks aiziet un atnāk kalps? „Tātad, kaut arī jūs, mācekļi, skumstat par Manu prombūtni, priecājieties par Gara klātbūtni, kas jums dos vairāk un lielākus labumus.“ Bet kā Kungs sacīja: „To Es jums no sākuma neesmu sacījis“? Taču ir rakstīts, ka, pieaicinājis divpadsmit, Viņš tiem sacīja: „Jūs vedīs pie valdniekiem un ķēniņiem.“ Viņš gan sacīja: „Jūs vedīs pie valdniekiem“, bet ne to, ka tie jūs tā nonāvēs kā bezdievjus un postītājus, un Dieva ienaidniekus. Un vēl: tur Viņš runāja par to, kas viņus piemeklēs no pagāniem, bet tagad – arī no jūdiem. Jo vārdi „tie jūs izslēgs no sinagogām“ noteikti attiecas uz jūdiem. Bet ievēro man šeit gan Gara patvaldību, gan Dēla piekrišanu. Jo vārdi „Iepriecinātājs [nāks“ norāda Gara patvaldību; bet vārdi] „Es Viņu sūtīšu“ – Dēla labpatiku un, ja tā drīkst sacīt, Viņa labvēlību un piekrišanu tam, ka Iepriecinātājs nāk.

Piezīmes (2)
  1. „Izlīdzinājumu“ – grieķu ἱλασμόν.
  2. „Patvaldība“ – grieķu αὐτεξούσιον (Gara brīvā, paša vara).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:4–7; 1. Jņ. 2:2; Mt. 10:18

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταῦτα δὲ ὑμῖν ἐξ ἀρχῆς οὐκ εἶπον, ὅτι μεθ´ ὑυῶν ἤμην· νῦν δὲ ὑπάγω πρὸς τὸν πέμψαντά με, καὶ οὐδεὶς ἐξ ὑμῶν ἐρωτᾶ με· Ποῦ ὑπάγεις; Ἀλλ´ ὅτι ταῦτα λελάληκα ὑμῖν, ἡ λύπη πεπλήρωκεν ὑμῶν τὴν καρδίαν. Ἀλλ´ ἐγὼ τὴν ἀλήθειαν λέγω ὑμῖν· σομφέρει ὑμῖν, ἵνα ἐγὼ ἀπέλθω. Ἐὰν γὰρ ἐγὼ μὴ ἀπελθω, ὁ Παράκλητος οὐκ ἐλεύσεται πρὸς ὑμᾶς· ἐὰν δὲ ΟΛΡΗΤ ΚΝΙ τοευθῶ, πέμψω αὐτὸν πρὸς ὑμᾶς.» Λίαν ἐβαρύνθηὶτῆ λύπῃ οἱ ἀπόστολοι, ἀκούσαντες τοιαῦτα πεολ απολς συμβησόμενα. Διὸ καὶ ὁ Κύριος, «Ταῦτα,» φησὶί, ἀὕτω λυπνρὰ «ἐξ ἀρχῆς οὐκ εἶπον ὑμῖν,» οὐχ ὡςἀγνοῶν, ἀλλ´ «ὅτι μεθ´ ὑμῶν ἤμην,» καὶ ἐκανὸν Κτροσφύγιον ἐμὲ εἴχετε, καὶ ἅπας ὁ πόλεμος ἐπ´ ἐμὲ ἀνεῤῥιπίζετο, αὐτοὶ δὲ ἐν πάσῃ ἀσφαλείᾳ ἦτε. Οὔκλν ἔδει τοιούτων λόγων τότε, προπαρασκευαζόντων ἰηλαδὴ καὶ προασφαλιζομένων ὑμᾶς· ἀλλὰ νῦν ὑπἀνων πρὸς τὸν Ιατέρα μου, καὶ μέλλων ὑμᾶς καταλπεῖν, προὶ ἐγω ταῦτα, ἵνα ἑαυτοὺς ἀσφαλίζησθε. «Καὶ οὐδεὶς ἐξ ὑμῶν ἐρωτᾷ με· Ποῦ ὑπάγεις;» ἀλλ´ ὑπὸ τῆς λύπης συνεχύθητε, καὶ ἔκστασιν πεπόνθατε, τῆ προσδοκίᾳ τῶν δεινῶν σαλευθέντες τὰς κδίας. «Ἀλλ´ ἐγὼ τὴν ἀλήθειαν λέγω ὑμῖν.» Ὀα πῶς παραμυθεῖται αὐτούς. Κἄν μυριάκις, σησ, λυπηθῆτε, ἐγώ τὸ συμφέρον ὑμῖν λέγω. Ὑμεῖς Κμεν γάρ θέλετε ἀεὶ παρεῖναί με ὑμῖν· οὐκ ἔστι δὲ τοῦτο συμφέρον. «Ἐὰν γὰρ ἐγὼ μὴ ἀπέλθω, ὁ ΙαΚῥάκλητος οὐκ ἐλεύσεται πρὸς ὑμᾶς.» Ὦστε κἂν ὑμεῖς τὴν παρουσίαν μου θέλητε, οὐ πεισθήσομαι μῶν, ἀλλὰ τὸ συμφέρον ὑμῖν μᾶλλον αἱρήσομαι, ἢ τὸ ἐπιόλαβὲς ὑμῖν θέλημα. Οὕτω καὶ ἡμεῖς ὀοείλομέν ποιεῖν πανταχοῦ, τὸ συμφέρον καὶ ἑαυτοῖς καὶ τοῖς ἀδελφοῖς περινοεῖν, καὶ μὴ τὸ ἡδύ. Ἐὰν γὰρ ἐγὼ μὴ ἀποθάνω ὑπὲρ τοῦ κόσμου, καὶ ἀπέλθω πρὸς τὸν Πατέρα, θυσίαν καὶ ἱλασμὸν ἑαυτὸν δοὺς ὑπὲρ τῶν άμαρτιῶν τοῦ κόσμου, «ὁ Παράκλητος οὐκ ἐλεύσετι Ο .» Πῶς γὰρ ἂν ἐπέλθῃ, ἐὰν μὴ ἡ ἔχθρα ἀθῇ, τῆς ἁμαρτίας θανατωθείσης, ἐὰν μὴ καταλλαγῇ ὁ Πατὴρ τῇ ἀνθρωπίνῃ φύσει; Ἀλλ´ ἐνταῦθα εί περὶ Μακεδόνιον τί ἔχουσιν εἰπεῖν, κατασμικρύνοντες τὴν δόξαν τοῦ Πνεύματος, καὶ δοῦλον αὐτὸ τοῦ Λοῦ λέγοντες; Πῶς συμφέρει Δεσπότην ἀπελθεῖν, ααὶ δοῦλον παραγενέσθαι; Ὥστε κἂν λυπηθῆτε, ὧ Κμαθητα, διὰ τὴν ἐμὴν ἀπουσίαν, ἀλλὰ διὰ τὴν τοῦ Πνεύματος χάρητε παρουσίαν, ἣ τὰ πλείω ὑμᾶς εεργετήσει καὶ μείζω. Πῶς δὲ ὁ Κύριος εἶπεν, ὅτι «Ταυτα ἐξ ἀρχῆς οὐκ εἶπον;» Καὶ μὴν γένοαπται, ὅτι προσκαλεσάμενος τοὺς δώδεκα, εἶπεν αὐτοῖς, ὄτι «Ἐπὶ ἡγεμόνας καὶ βασιλεῖς ἀχθήσεσθε.» ἔόπε μὲν, ὅτι« Ἐπὶ ἡγεμόνας ἀχθήσεσθε,» οὐ μὴν, ὅτι Οοτω, ἀποκτενοῦσιν ὑμᾶς, ὡς ἀσεβεῖς, καὶ λυμεῶνας, καὶ τεῦ Θεοῦ ἐχθρούς. Ἄλλως τε· Ἐκεῖ μὲν τὰ παρὰ αλν ἐθνικῶν αὐτοῖς ἐπαχθησόμενα εἶπε, νῦν δὲ καὶ τὰ παρά τῶν Ἰουδαίων. Τὸ γὰρ, «Ἀποσυναγώγους ποήσουσιν,» οἱ Ἰουδαῖοι πόντως. Ὅρα δέ μοι ἐν ταλτῳ καὶ τὸ τοῦ Πνεύματος αὐτεξούσαον, καὶ τὴν τοῦ Υλοῦ συνευδόκησιν. Τὸ μὲν γὰρ, «Ἐλεύσεται ὁ «Ἐγὼ πέμψω αὐτὸν,» τῆς τοῦ Υἱοῦ εὐδοκίας, καὶ τλς τὸ ἐλθεῖν τὸν Παράκλητον ἀρεσκείας, εἰ δεῖ οὕτως εἰπεῖν, καὶ συννεύσεως.

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 16:8–11

„Un Viņš, atnācis, atmaskos pasauli par grēku un par taisnību, un par tiesu: par grēku – ka tie netic uz Mani; par taisnību – ka Es eju pie Sava Tēva, un jūs Mani vairs neredzat; par tiesu – ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts.“ Nāks Iepriecinātājs, – un kāds ieguvums? „Viņš atmaskos,“ saka, „pasauli par grēku“ un parādīs viņus kā grēciniekus, jo tie netic. Jo, kad tie redzēs, ka caur mācekļu rokām Garā notiek ārkārtīgas zīmes un brīnumi, un arī tad neticēs, kā tad tie nebūs pazudināšanas cienīgi un vislielākajā grēkā vainīgi? „Jo tagad tie var sacīt, ka Es esmu namdara dēls, ka Mana māte ir vienkārša, kaut arī Es daru brīnumus; bet tad viņu neticībai nebūs aizbildinājuma, kad Gars Manā vārdā darīs tādas lietas.“ Tātad Viņš tos „atmaskos par grēku“, tas ir, parādīs tos grēkojušus nepiedodami. „Un par taisnību“ Viņš atmaskos, ka „Es eju pie Sava Tēva“, tas ir: „Viņš tiem parādīs, ka Es, būdams taisns un dzīvojis nevainojamu dzīvi, netaisni esmu viņu nonāvēts; un tā zīme ir tas, ka Es eju pie Tēva; jo, ja Es nebūtu taisns, Es neuzkāptu pie Tēva.“ Jo, tā kā tie Viņu nonāvēja kā Dieva pretinieku un bauslības pārkāpēju, „Gars,“ saka, „viņiem parādīs, ka Es tāds neesmu. Jo, ja Es būtu Dieva pretinieks un bauslības pārkāpējs, Es netiktu godināts pie Dieva un Likumdevēja, un ne ar īslaicīgu, bet mūžīgu godu.“ Jo vārdi „jūs Mani vairs neredzat“ norāda mūžīgo palikšanu pie Tēva. „Bet par tiesu“ Viņš tos atmaskos, „ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts“, tas ir: „Arī no tā Gars atkal parādīs Mani taisnu un bezgrēcīgu, ka pasaules valdnieks ir Manis notiesāts un cīņā uzvarēts. Jo, tā kā tie sacīja: «Viņam ir ļaunais gars», un: «Viņš dara brīnumus ar Belcebulu», un: «Viņš ir maldinātājs», – tas viss,“ saka, „izrādīsies tukšs, kad velns izrādīsies notiesāts un visiem tiks parādīts, ka Es viņu esmu uzvarējis; ko Es nebūtu varējis, ja nebūtu stiprāks par viņu un svešs katram grēkam.“ Bet kā tas tika parādīts? Gara klātbūtnē visi, kas tic uz Kristu, mina kājām un apsmēja pasaules valdnieku. Tātad no tā tika parādīts arī tas, ka Kristus viņu sen jau bija notiesājis. Tātad Gars atmaskoja neticīgos kā grēciniekus. Jo ticība atraisa grēkus caur piedošanu kristībā. Un Gara darbības, kas bija redzamas ticīgajos, neticīgajos netika redzētas. Tāpēc tie tika atmaskoti kā ļauni un apgānīti trauki, necienīgi uzņemt Garu. Un arī citādi: Gars atmasko neticīgo pasauli par taisnību, tas ir, ka tas, kas netic uz taisno Jēzu, kas taisnības dēļ uzņemts debesīs, ir zaudējis taisnību. Un Viņš to atmasko un pazudina arī kā kūtru, jo, kaut arī sātans bija satriekts, tā arī tad negribēja viņu pārvarēt.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:8–11; Mt. 13:55; Jņ. 7:20; Mt. 12:24; Mt. 27:63

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ἐΚαὶ ἐλθὼν ἐκεῖνος, ἐλέγξει τὸν κόσμον περν ἀμαρτίας, καὶ περὶ δικαιοσύνης, καὶ περὶ κρίσειως· περι ἁμαρτίας μὲν, ὅτι οὐ πιστεύουσιν εἰς ἐμέ· περὶ δκαιοσύνης δέ, ὅτι πρὸς τὸν Πατέρα μου ὑπάγω, καὶ οὐκ ἔτι θεωρεῖτε με· περὶ δὲ κρίσεως, ὅτι ὁ ἄρχων τοῦ κόσμου τούτου κέκριται,» Ἐλεύσεται ὁ Παράκλητος, καὶ τί τὸ κέρδος; «Ἐλέγξει, φησὶ, τὸν κόσμον περὶ ἄμαρτίας, » καὶ δείξει αὐέοὺς ἁμαρτιωλοὺς ὅτι οὐ πιστεύουσιν. Ὅταν γὰρ ἴδωσι διὰ τῶν χειρῶν τῶν μαθητῶν ἐν Πνεύματι σημεῖα ἐξαίσια, καὶ τέρατα γινόμενα, καὶ οὐδὲ οὕτω πιστεύσωσι, πῶς οὐ κατακρίσεως ἄξιοι, καὶ ἀμαρτίᾳ μέγίστῃ ἔνοχοι; Νῦν μὲν γὰρ ἔχουσι λέγειν, ὅτι τέκτονός εἰμι υἱὸς, Ἐτι εὐτελοῦς μητρὸς, καίτοι καὶ θαύματα ποιοῦντός μου· τότε δὲ ἀπροφάσιστος ἔσται αὐτοῖς ἡ ἀπιστία, σοῦ Πνεύματος ἐν τῷ ὀνόματί μου τοιαῦτα ἐπιτελοῦντος. «Περὶ ἀμαρτίας» οὖν αὐτοὺς «ἐλέγξει·» τουτέστι, δείξει αὐτοὺς ἡμαρτηκότας ἀσύγγνωστα. «Καὶ περὶ δικαιοσύνης» δὲ ἐλέγξει, ὅτι ἐγὼ πρὸς τὸν Παπέρα μου πορεύομαι· τουτέστιν, Δείξει αὐτοῖς, ὅτι δίκαιος ὢν, καὶ ἄληπτον παρασχόμενος βίον, ἀδίκως ὑπ´ αὐτῶν ἀνῃρέθην· καὶ τούτου δεὶγμα, τὸ πρὸς τὸν Πατέρα πορεύεσθαι· οὐκ ἂν γὰρ, εἰ μὴ δίκαιος ἤμην, πρὸς τὸν Πατέρα ἀνηρχόμην. Ἔπεὶ γὰρ ὡς ἀντίθεον καὶ παράνομον αὐτὸν ἐφόνευσαν, Δείξει αὐτοῖς, φησί, τὸ Πνεῦμα, ὅτι οὐκ εἰμὶ τοιοῦτος. Οὐ γὰρ ἂν ἀντίθεος ὢν καὶ παράνομος, παρὰ τῷ Θεῷ καὶ νομοθέτῃ τιμῆς ἠξιούμην, καὶ τιμῆς οὐ προσκαίρου, ἀλλ´ αἰωνίας. Τὸ γὰρ, «Οὐκ ἔτι θεωρεῖτέ με.» τὸ αἰώνιον τῆς παρὰ τῷ Πατρὶ διαγωγῆς δηλοῖ. «Περὶ δὲ κρίσεως» ἐλέγξει αὐτοὺς, «ὅτι ὁ ἄρχων τοῦ κόσμου τούτου κέκριται·» τουτέστι, Καὶ ἐκ τούτου δὲ πάλιν δίκαίον καὶ ἀναμάρτητον ἀποδείξει με τὸ Πνεῦμα, ἐκ τοῦ τὸν κοσμοκράτορα ὑπ´ ἐμοῦ κατακριθῆναι, καὶ καταπαλαισθῆναι. Ἐπειδὴ γὰρ ἔλεγον, ὅτι «Δαιμόνιον ἔχει,» καὶ ὅτι «Ἐν τῷ Βεελζεβοὺλ θαύματα ποιεῖ,» καὶ «Πλάνος ἐστί· » Ταῦτα πάντα, σῃσὶ δειχθήσονται μάταια, κατακρίτου φανέντος τοῦ διαβόλου, καὶ πᾶσι δειχθέντος, ὅτι ὑπ´ ἐμοῦ νενίκηται· ὅπερ οὐκ ἂν ἠδυνήθην, εἰ μὴ ἰσχυρότερος αὐτοῦ ἤμην, καὶ πάσης ἀμαρτίας ἀλλότριος. Πῶς δὲ ἐδείχθη τοῦτο; Τῇ τοῦ Πνεύματος παρουσίᾳ πάντες οἱ πιστεύοντες εἰς Χριστὸν, καταπάτημα καὶ ὕβριν ἐποιοῦντο τὸν κοσμοκράτορα. Οὐκοῦν ἐδείκνυτο ἐκ τούτων, καὶ ὅτι ὑπὸ Χριστοῦ κατακέκριται πολλῷ πρότερον. Ἢλεγξε τοίνυν τὸ Πνεῦμα τοὺς μὴ πιστεύσαντας ὡς ἁμαρτωλούς. Ἡ γὰρ πίστις ἁμαρτίας λύει διὰ τῆς ἀφέσεως τοῦ βαπτίσματος. Ἐν δὲ τοῖς πιστεύσασιν αἱ φαινόμεναι τοῦ Πνεύματος ἐνέργειαι, ἐν τοῖς ἀπίστοις οὐχ ὡρῶντο. Ὅθεν ἠλέγχοντο σκεύη πονηρὰ, καὶ ἐναγῆ, καὶ ἀνάξια τῆς τοῦ Πνεύματος χωρήσεως. Καὶ ἄλλως δέ· Ἐλέγχει τὸν ἀπιστήσαντα κόσμον τὸ Πνεῦμα περὶ δικαιοσύνης, τουτέστιν, ὅτι ἐστέρηται δικαιοσύνης, ὁ μὴ πιστεύων εἰς τὸν δίκαιον Ἰησοῦν, τὸν διὰ δικαιοσύνην ἀναληφθέντα εἰς οὐρανούς. Ἐλέγχει καὶ κατακρίνει καὶ ὡς ῥάθυμον, ὅτι καταθραυσθέντος τοῦ Σατανᾶ, οὐδὲ οὕτως αὐτοῦ ἠθέλησε περιγενέσθαι.

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 16:12–14

„Man vēl daudz jums jāsaka, bet jūs [to tagad nevarat nest. Bet kad nāks Viņš, Patiesības Gars,] Tas jūs vadīs visā patiesībā. Jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un jums pasludinās to, kas nāk. Viņš Mani pagodinās, jo Viņš ņems no Manējā un jums pasludinās.“ Sacījis augstāk: „Jums ir labāk, ka Es aizeju“, tagad Viņš to izvērš un saka: „Tagad jūs nevarat nest; bet, kad nāks Viņš“, tad, saņēmuši Viņa žēlastības, jūs tiksiet vadīti visā patiesībā. Bet kādu patiesību Viņš domā, ja ne atziņu par visu? Jo pats Kungs par Sevi neko lielu nerunāja – reizē dodams pazemības paraugu, reizē arī klausītāju vājuma un jūdu nesaprātības dēļ. Un arī bauslības priekšrakstu atcelšanu Viņš atklāti nemācīja, lai visiem neliktos Dieva pretinieks. Bet, kad atnāca Iepriecinātājs, tika skaidri parādīta gan Dēla cieņa, gan atklājās patiesā atziņa par visu, un, kad bauslības priekšattēli tika atcelti un iznīcināti, mēs tikām vadīti uz patieso un garīgo kalpošanu Dievam, ticībai tiekot apstiprinātai ar zīmēm, kas notika Garā. Tad, tā kā Viņš bija sacījis kaut ko lielu par Garu, lai kāds nedomātu, ka Gars ir lielāks par Viņu, ja jau Tas vadīs uz patiesību un darīs viņus spējīgus aptvert un uzņemt daudz ko lielu, ko tie, Kristum klātesot, nespēja nest, – lai tā netiktu domāts, Viņš piebilst: „Jo Viņš nerunās no Sevis paša“, tas ir: „Viņš nesacīs neko savu, kas būtu ārpus Manējā.“ Jo vārdi „ko Viņš dzirdēs“ norāda to, ka Viņš nemācīs neko ārpus tā, kas ir Kristus. Tāpat kā arī pats Kungs, sacīdams par Sevi: „Ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, to runāju“, neieved Sevi kā kādu mācāmu bērnu, bet [saka], ka Viņš nezina un nemāca neko ārpus tā, kas ir Tēva, – tā arī par Garu. Jo, ka Garam nevajag mācības, klausies, ko saka Pāvils: „Kā neviens nezina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā, tā arī neviens nezina, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars.“ Vai redzi, ka Svētais Gars ir Pats Sev skolotājs, tāpat kā mūsu gars? Bet no tālākā tu, ak saprātīgais, uzzināsi Gara dievību. „Jo to, kas nāk,“ saka, „Viņš jums pasludinās“, tas ir, nākotni, – bet nākotnes atziņa visvairāk pienākas tieši Dievam. Jo, tā kā cilvēka dabai nekas cits nav tik kārots kā nākotnes atziņa, Viņš mierina apustuļus arī ar to: „Jo tik lielu labu,“ saka, „Viņš jums darīs, ka dos jums arī to, kas šķiet lielākais no visa, – nākamā iepriekšzināšanu.“ Un reizē, tā kā viņiem bija jāstājas cīņā ar kārdinājumiem: „Viņš,“ saka, „jūs sagatavos tam, kas jūs piemeklēs, lai jūs neieskrietu tajā nesargāti nezināšanas dēļ.“ „Viņš pagodinās arī Mani; jo Manā vārdā Viņš visu runās un darīs un nesacīs neko pretēju; tā ka Viņa brīnumu dēļ Man ticēs kā Dievam, kad žēlastība tiks bagātīgi izlieta pār jums, Maniem mācekļiem, un pēc Manas nāves Mans vārds spīdēs vēl vairāk“; un tas ir liels un neapstrīdams gods, kad tas, kas tika nonāvēts un apkaunots, pēc tam spīd vēl vairāk. Tad, tā kā tie bija dzirdējuši Kungu sakām: „Jums ir viens Vadītājs – Kristus“, lai tie nedomātu: „Ja Tu pats esi vienīgais Skolotājs, kā Tu mums saki, ka būs arī cits skolotājs – Gars?“, Viņš piebilst: „Viņš ņems no Manējā“, tas ir: „No tā, ko Es pats zinu, no Manas atziņas.“

Piezīmes (1)
  1. „Pats Sev skolotājs“ – grieķu αὐτοδίδακτον.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:12–14; Jņ. 4:23–24; Jņ. 8:26; 1. Kor. 2:11; Mt. 23:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἕτι πολλὰ ἔχω λέγειν ὑμῖν, ἀλλ´ οὐ δύνασθε τῆς ἀληθείας, ὀδηγήσει ὑμᾶς εἰς πᾶσαν τὴν ἀλήθειαν. ὐ γὰρ λαλήσει ἀφ´ ἑαυτοῦ, ἀλλ´ ὅσα ἄν ἀκούσῃ, λαλήσει, καὶ τὰ ἐρχόμενα ἀναγγελεῖ ὑμῖν. Ἐκεῖνος ἐμὲ ὅοξάσει, ὅτι ἐκ τοῦ ἐμοῦ λήψεται, καὶ ἀναγγελεῖ ὑμῖν.» Ἐπών ἄνω, ὅτι «Συμφέρει ὑμῖν, ἵνα ἀπέλθω,» νῦν τλατύνει τοῦτο, καί φησιν, ὅτι «Νῦν μὲν οὐ δύνασθε βασταζειν· ἐὰν δὲ ἔλθη ἐκεῖνος,» τότε δὴ τῶν ἐκεῖνου αποὶ κύσαντες χαρίτων, εἰς πᾶσαν τὴν ἀλήθειαν ὁδἡηθήσεσθε. Ποίαν δὲ ἀλήθειάν φησι, ἢ τὴν περὶ πάντων γκῶσιν; Αὐτὸς μὲν γὰρ ὁ Κύριος οὐδὲν περὶ ἱαντοῦ μέγα ἐφθέγξατο· ἅμα μὲν καὶ ταπεινοφροσύνι τύπου-· διδοὺς, ἅμα δὲ καὶ διὰ τὴν ἀσθένειαν τῶν ἀκροωμένων, καὶ τὴν τῶν Ἰουδαίων ἀγνωμοσύνην. Ἀλα´ οὐλὲ τὴν τῶν νομικῶν παρατηρημάτων ἔκλυσιν τανερῶς εἰσηγεῖτο, ἵνα μὴ ἀντίθεος πᾶσι δόξῃ. Τοῦ δὲ Παρακλήτου ἐλθόντος, ἥ τε τοῦ Υἱοῦ ἀξία λετρανώθη, καὶ ἡ ἀληθὴς περὶ πάντων γνῶσις ἐξεφάνη, καὶ τῶν τύπων τῶν νομικῶν ἀρθέντων ἐκ μέσου, καὶ καταργηθέντων, εἰς τὴν ἀληθινὴν καὶ ἐν πεύματι λατρείαν ὡδηγήθημεν, διὰ τῶν σημείων τῶν ἐν Πνεύματι τελουμένων, βεβαιωθείσης τῆς πίστεως. Εἶτα ἐπειδὴ μεγάλα τινὰ εἶπε περὶ τοῦ Πνεύματος, ἵνα μὴ νομίσωσί τινες, ὅτι μείζων αὐτοῦ ἐστι τὸ Πνεῦ μα, εἴ γε αὐτὸ ὀδηγήσει πρὸς τὴν ἀλήθειαν, καὶ ποιήσει χωρητικοὺς καὶ δεκτικοὺς τῶν πολλῶν καὶ μεγάλων, ἃ, τοῦ Χριστοῦ παρόντος, οὐκ ἡδύναντο βαστάσαι· ἵνα οὖν μὴ τοῦτο νομισθῇ, ἐπιφέρει · «Οὐ γὰρ λαλήσει ἀφ´ ἑαυτοῦ·» τουτέστιν, τδὲν ἵιον παρὰ τὰ ἐμὰ ἐρεῖ. Τὸ γὰρ, «Ὅσα ἂν ἀκούσῃ,» τοῦτο δηλοῖ, τὸ μηδὲν ἐκτὸς τῶν τοῦ Χριστοῦ διδάξαι. Ὥσπερ οὖν καὶ αὐτὸς ὁ Κύριος λέγων περὶ ἑαυτοῦ, ὅτι «Ὅσα ἤκουσα παρὰ τοῦ Πατρός μου λαλῶ,» οὐ διδασκόμενον ἑαυτὸν εἰσάγει ὥσπερ τι νήπιον, ἀλλ´ ὅτι οὐδὲν ἐκτὸς τῶν τοῦ Πατρὸς οὕτε τνωσκει οὔτε διδάσκει· οὕτω καὶ περὶ τοῦ Πνεύματος · ἐπεὶ ὅτι οὐ δεῖται διδασκαλίας τὸ Πνεῦμα, ἄαουσον τί φησιν ὁ Παῦλος· «Ὥσπερ οὐδεὶς οἰδε τὰ τοῦ ἀνθρώπου, εἰ μὴ τὸ πνεῦμα τὸ, ἐν αὐτῳ· οὐτω κλὶ τὰ σοῦ Θεοῦ οὐδεὶς οἶδεν, εἰ μὴ τὸ Πνεῦμα τοῦ Θεοῦ.» Ὁρᾷς αὐτοδίδακτον τὸ ἅγιον Πνεῦμα, ὥσπερ καὶ τὸ ἡμέτερον; Καὶ ἐκ τῶν ἐξῆς δὲ μαθήσῃ, ὁ εὐγίώμων, τοῦ Πiνεύματος τὴν θεότητα. «Τὰ γὰρ ἐρχὅμενα, φησὶ, ἀναγγελεῖ ὑμῖν·» τουτέστι, τὰ μέλλοντα, ὅπερ μάλιστα Θεοῦ ἴδιον, ἡ τῶν μελλόντων vνῶσις· ἐπεὶ γὰρ οὐδὲν ἄλλο διὰ πόθου οὕτως ἐστὶ τῆ ἀνθρωπίνῃ φύσει, ὡς ἡ περὶ τῶν μελλόντων γνῶσις, παραμυθεῖται τοὺς ἀποστόλους καὶ ἐκ τούτου Λρσοῦτον γὰρ, φησὶν, εὐεργετήσει ὑμᾶς, ὥστε καὶ τὸ μεῖζον δοκοῦν πάντων, δώσει ὑμῖν, τὴν τῶν ἐσρμένων πρόγνωσιν. Ἄμα δὲ ἐπεὶ καὶ πρὸς πειρασμούς ἔμελλον ἀποδύσεσθαι, Ἐκεῖνος, φησί, πρὸς τὰ μελλοντα ὑμῖν συμβαίνειν, παρασκευάσει ὑμᾶς, ὡς μὴ ἀφυλάκτως ἐξ ἀγνοίας ἐμπεσεῖν. «Δοξάσει δὲ καὶ ἐμέ·» ἐν γὰρ τῷ ἐμῷ ὀνόματι πάντα καὶ λαλήσει, καὶ ποιήσει, καὶ οὐδὲν ἐναντίον ἐρεῖ· ὥστε με διὰ τῶν ὑπ´ ἐκείνου γινομένων θαυμάτων πιστευθῆναι Θεὸν, ὑμῖν τοῖς ἐμοῖς μαθηταῖς ἐπιχυθείσης που σίας τῆς χάριτος, καὶ μετὰ τὸν ἐμὸν θάνατον τοῦ ἐμοῦ ὀνόματος λάμποντος μᾶλλον· ὃ δόξα μεγάλη ἐστὶ καὶ ἀναμφίλεκτος, ὅταν ὁ νεκρωθεὶς καὶ ἀτιμασθεὶς, μετὰ ταῦτα μᾶλλον λάμπῃ. Εἰτα ἐπειδὴ ἤκουσαν τοῦ Κυρίου λέγοντος, ὅτι «Εἷς ὑμῶν ὁ καθηγητὴς ὁ Χριστός ἐστιν,» ἵνα μὴ νομίσωσιν, ὅτι Ἐπειδὴ εἷς διδάσκαλος ὑπάρχεις αὐτὸς, πῶς λέγεις ἡμῖν καὶ ἄλλον ἔσεσθαι διδάσκαλον τὸ Πνεῦμα; ἐπιφέρει, ὅτι «Ἐκ τοῦ ἐμοῦ λήψεται·» τουτέστιν, Ἐξ ὡν αὐτὸς οἷδα, ἐκ τῆς ἐμῆς γνώσεως.

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 16:15

„Viss, kas ir Tēvam, ir Mans; tāpēc Es sacīju, ka Viņš ņems no Manējā un jums pasludinās.“ Vai arī citādi: „No Manējā“, tas ir: „No Mana dārguma, kas ir Tēva dārgums. Jo, tā kā «viss, kas ir Tēvam, ir Mans» un ir Mana bagātība, un Iepriecinātājs runās no Tēva, Es pamatoti saku: «Viņš ņems no Manēj⻓, tas ir, no dārguma un bagātības, un atziņas. Bet kāpēc Gars mums deva tik daudz labumu, nevis Dēls? Pirmkārt sakām to, ka ceļu Gara dāvanām sagatavoja Dēls, un Viņš ir tik lielu labumu cēlonis. Jo, ja Viņš nebūtu atraisījis grēku, kā mēs būtu tikuši pagodināti ar Garu? Jo Gars nemājos miesā, kas ir grēku parādā. Tātad, ja Gars ir devis ko lielu, Viņš pamatu tam ir saņēmis no Kristus. Turklāt, tā kā ķeceriem bija jāpazemina Gara cieņa tāpēc, ka Viņš atnāca vēlāk, šī iemesla dēļ [Dēls] Viņam atstāj lielākos darbus apustuļos, lai tie, dāvanu diženuma piespiesti, kaut arī negribot, atzītu Gara cieņu un lai Gars netiktu uzskatīts par mazāku par Dēlu tāpēc, ka parādījās vēlāk.

Piezīmes (1)
  1. „Nemājos miesā, kas ir grēku parādā“ – sal. Gudr. 1:4.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:15; Gudr. 1:4

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Πάντα ὅσα ἔχει ὁ Πατὴρ, ἐμά ἐστι· διὰ τοῦτο εἴπον, ὅτι ἐκ τοῦ ἐμοῦ λήψεται. καὶ ἀναγνελεῖ ἂιλῖο» Ἡ καὶ ἄλλως· Τὸ, «Ἐκ τοῦ ἐμοῦ,» τουτέστιν, Ἐκ τοῦ ἐμοῦ θησαυροῦ, ὅτερ ἐστὶ τοῦ Πατρός. Ἐπεὶ γὰρ «πάντα ὅσα ἔχει ὁ Πατὴρ, ἐμά ἐστι,» καὶ ἐμὸς πλοῦτος, καὶ ὁ Παράκλητος δὲ ἐκ τοῦ Πατρὸς λαλήσει· εἰκότως λέγω, «Ἐκ τοῦ ἐμοῦ λήψεται,» τουτέστι, θησαυροῦ, καὶ πλούτου, καὶ τῆς γνώσεως. Τίνος δὲ ἕνεκεν τὸ Πνεῦμα τοσαῦτα ἡμῖν δέδωκεν ἀγαθὰ, καὶ οὐχ ὁ Υἱός; Πρῶσον μὲν οὖν τοῦτο λέγομεν, ὅτι τὴν ὁδὸν ταῖς τοῦ Πνεύματος δωρεαῖς ὁ Υἱὸς ἐποίησε, καὶ αὐτός ἐστιν ὁ αἴτιος τῶν τηλικούτων ἀγαθῶν. Εἰ μὴ γὰρ αὐτὸς τὴν ἁμαρτίαν ἔλυσε, πῶς ἂν ἠξιώθημεν ἡμεῖς Πνεύματος; Οὐ γὰρ κατοικήσει τὸ Πνεῦμα ἐν σῶματι καταχρέῳ ἁμαρτίαις. Ὥστε εἴ τι μέγα δέδωκε τὸ Πνεῦμα, ἐκ τοῦ Χριστοῦ τὰς ἀφορμὰς ἔσχεν. Ἔπειτα, ἐπεὶ οἱ αίρετικοὶ ἔμελλον σμικρύνειν τοῦ Πνεύματος τὴν ἀξίαν ἐκ τοῦ ὕστερον ἐλθεῖν, τούτου ἕνεκεν αὐτῳ παραχωρεῖ τὰ μείζονα ἐν τοῖς ἀποστόλοις ἐνεργῆσαι´ ἰνα διὰ τῆς τῶν δωρεῶν μεγαλειότητος ἀναγκαζόμενοι, καὶ ἄκοντες, ἐπιγνῶσι τὴν ἀξίαν τοῦ Πνεύματος, καὶ μὴ διότι ὕστερον ἐφάνη, διὰ τοῦτο ἔλαττον κριθείη τοῦ Υἱου.

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 16:16–18

„Mazu brīdi, un jūs Mani neredzat; un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsiet, jo Es eju pie Sava Tēva. Tad daži no Viņa mācekļiem sacīja cits citam: kas tas ir, ko Viņš mums saka: mazu brīdi, un jūs Mani neredzat, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsiet, un: jo Es eju pie Sava Tēva? Tad tie sacīja: kas tas ir, ko Viņš saka: mazu brīdi? Mēs nezinām, ko Viņš runā.“ Kāpēc Kristus atkal viņiem atgādina par Savu aiziešanu un nāvi, kaut gan vajadzēja to drīzāk apslēpt? Vingrinādams viņu prātu un darīdams to izturīgāku; un tāpēc Viņš vienmēr piemin bēdīgo, pieradinādams viņus un liekdams to gaidīt, lai tie netiktu pēkšņi satriekti; bet reizē Viņš bēdīgajam piepin arī to, kas iepriecina; kā arī šeit, sacījis bēdīgo: „Mazu brīdi, un jūs Mani neredzat“, Viņš piebilda arī priecīgo: „Un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsiet“; un: „Es eju pie Dieva, kas var jums palīdzēt, un nezūdu, bet pārceļos; un šķiršanās ir uz īsu brīdi, bet dzīve kopā ar jums turpmāk – mūžīga.“ Tomēr viņi nesaprata; tāpēc kāds varētu brīnīties, kā tie neatzina, ko Viņš saka. Tātad, šķiet, skumjas, pārņēmušas viņu prātu, izdzēsa atmiņu par sacīto, vai arī vārdu neskaidrības dēļ viņiem radās nesaprašana. Tāpēc arī viņiem šķiet, ka Jēzus runā ko pretrunīgu: „Jo, ja mēs Tevi redzēsim, kurp Tu ej? Bet, ja Tu ej, kā mēs Tevi redzēsim?“ Jo tas viņiem šķita kā mīklas.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:16–18

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Μικρὸν, καὶ οὐ θεωρεῖτέ με· καὶ πάλιν μικρὸν, καὶ ἔψεσθέ με· ὅτι ἐγὼ ὑπάγω πρὸς τὸν Πατέρα μου. Επον οὖν ἐκ τῶν μαθητῶν αὐτοῦ πρὸς ἀλλήλους· Τί ἐστι τοῦτο ὃ λέγει ἡμῖν· Μικρὸν, καὶ οὐ θεωρεῖτέ με· καὶ πάλιν μικρὸν, καὶ ὄύεσθέ με, καὶ Ὅτι ὑπάγω πρὸς τὸν Πατέρα μου; λεγον οὖν· Τοῦτο τί ἐστιν, ὃ λέγει τὸ μικρὸν, οὐκ οἴδαμεν τί λαλεῖ.» Τίνος ἕεκεν πάλιν αὐτοῖς ὁ Χριστὸς τὰ περὶ τῆς ἀχαχωρήσεως καὶ τοῦ θανάτου αὐτοῦ εἰς μνήμην ἄγει, καίτοι ἔδει μᾶλλον συγκρύψαι ταῦτα; Γυμνάζων αὐτῶν τὴν διάνοιαν, καὶ δοκιμωτέραν ἀπερναζόμενος, καὶ διὰ τοῦτο ἀεὶ μνημονεύει τῶν λυπηρῶν, εἰς συνεθισμὸν αὐτοὺς ἄγων, καὶ εἰς προσδοκίαν τούτων. ἵνα μὴ τῷ ἀθρόω καταπλαγῶσιν· ἅμα δὲ καὶ προσπλέκει τοῖς λυπηροῖς τὰ ψυχαγωγοῦντα· ὥσπερ οῦν κἀνταῦθα, «Μικρὸν, καὶ οὐ θεωρεῖτέ με εἰπών τὸ λυπηρὸν, ἐπήγαγε καὶ τὸ εὐφρόσυνον· «Καὶ πάλιν μικρὸν, καὶ ὅψεσθέ με·» καὶ ὅτι Πρὸς τὸν Θεὸν ἄνειμι, τὸν δυνάμενον ὑμῖν βοηθεῖν, καὶ οὐκ ἀπόλλυμαι, ἀλλὰ μεθίσταμαι· καὶ πρὸς ὀλίγον μὲν ὁ χωρισμὸς, αἰώνιος δὲ ἡ μεθ´ ὑμῶν εἰς τὸ ἑξῆς διαγωγή. Ἐκεῖνοι μέντοι οὐ συνίεσαν· ὅθεν καὶ θαυμάσειεν ἄν τι·, πῶς οὐκ ἐπεγίνωσκον ἂ λέγει. Ἔοικεν οὖν ἡ λύπη αὐτῶν τὴν διάνοιαν κατασχοῦσα, ἐνβαλεῖν τὴν μνήμην τῶν λεγομένων, ἢ ἀπὸ τῆς ἀσαφείας τῶν ῥημάτων, τὸ μὴ συνιέναι αὐτοῖς ἐπιγενέπόαι Διὸ καὶ δοκοῦσιν ἐναντία τινὰ αὐτοῖς τὸν Ἰηπῆν σθέγγεσθαι· Εἰ μὲν γὰρ ὀψόμεθά σε, ποῦ ὑπγις; Εἶ δὲ ὑπάγεις, πῶς ὀψόμεθά σε; Αἰνίγματα τὰρ ἐδόκουν ταῦτα,

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 16:19–22

„Tad Jēzus saprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja tiem: par to jūs savā starpā jautājat, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Mani neredzat, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsiet? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsiet un vaimanāsiet, bet pasaule priecāsies; jūs skumsiet, bet jūsu skumjas pārvērtīsies priekā. Sieva, kad dzemdē, cieš skumjas, jo viņas stunda ir nākusi; bet, kad viņa bērnu dzemdējusi, viņa vairs nepiemin bēdas prieka dēļ, ka cilvēks ir piedzimis pasaulē. Tā arī jums tagad ir skumjas; bet Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un jūsu prieku neviens no jums neatņems.“ Tā kā Viņš redzēja, ka mācekļi skumju notrulinājuma dēļ nemaz nesaprot sacīto, Viņš skaidrāk iedzen viņos mācību par Savu nāvi, lai, pieraduši pie vārdiem, tie dūšīgi panestu arī pašus notikumus. Un tā Viņš saka: „Jūs raudāsiet un vaimanāsiet“, – tas attiecas uz krusta nāvi; „bet pasaule priecāsies“, tas ir: „Jūdi, kas domā par pasaulīgo, priecāsies, it kā būtu nonāvējuši Mani, savu ienaidnieku. «Bet jūsu skumjas pārvērtīsies priek⻓; tāpat kā arī jūdu prieks viņiem pārvērtīsies skumjās, kad pēc augšāmcelšanās tiks pagodināts Mans vārds. Bet ar pasaules prieku tu vari saprast nevis jūdu prieku, ar ko tie priecājās, kad Kungs tika nonāvēts, bet pasaules pestīšanu, tā ka sacītais ir šāds: „Jūs gan skumsiet, bet šīs Manas ciešanas, par kurām jūs skumstat, būs visas pasaules prieks un pestīšana.“ Tad Viņš piebilst arī visiem zināmu piemēru – sievietes un dzemdību sāpju. Šo līdzību lietojuši arī pravieši, ar dzemdību sāpju asumu norādīdami bēdu pārmērību. Viņš saka kaut ko tādu: „Jūs pārņems bēdu sāpes; bet sāpes kļūst par dzemdību cēloni“; un reizē Viņš apstiprina arī vārdu par augšāmcelšanos un parāda, ka nomirt ir līdzīgi kā no mātes klēpja iznākt gaismā. „Nebrīnieties, ka jums caur tik lielām skumjām jāiet uz prieku; jo arī māte caur dzemdību sāpju skumjām nonāk līdz tam, ka kļūst par māti.“ Bet šeit Viņš norāda arī kaut ko noslēpumainu: ka Viņš pats atraisīja nāves sāpes un lika piedzimt jaunam cilvēkam, kas vairs nesatrūd, vairs nemirst; un tas ir pats Kungs. Jo ievēro, kā Viņš nesacīja: „Viņa vairs nepiemin bēdas, ka viņai piedzimis bērns“, bet: „Ka cilvēks ir piedzimis pasaulē.“ Jo to Viņš sacīja tā ne velti, bet gribēdams izteiksmīgi un apslēpti norādīt, ka Viņš pats ir piedzimušais Cilvēks – nevis ellei, kurai bija Viņu jādzemdē ar sāpēm, bet pasaulei. Jo mums no augšāmcelšanās ir piedzimis jaunais un neiznīcīgais Cilvēks, Jēzus Kristus, mūsu Dievs. Tātad dzemdētājas sievietes piemēru nemeklē pielāgot visā tam, kas notika ar Kristu, bet tikai tam, lai parādītu, ka skumjas ir īslaicīgas un ka dzemdību sāpju ieguvums ir liels, un ka augšāmcelšanās dzemdības ved uz dzīvību un atdzimšanu. Bet viss pārējais piemērā nesaskan; un pamatoti. Jo tā ir līdzība; bet līdzība, ja tā saglabājas visā, vairs nav līdzība, bet pati lieta, kuras dēļ ir līdzība. Tātad arī šeit dzemdību sāpes mēs attiecinām uz apustuļu skumjām, un prieku – uz mierinājumu pēc augšāmcelšanās; un atkal – dzemdību sāpju atraisīšanu uz elles iznīcināšanu, un dzemdības – uz Pirmdzimtā augšāmcelšanos no mirušajiem; bet elli vairs ne uz māti. Jo nevis elle priecājās, bet apustuļi priecājās, un ar tādu prieku, ko neviens no viņiem neatņēma. Jo, kad tie tika apsmieti, tad priecājās, kad Kristus vārda dēļ tika negodāti. Un reizē, sacīdams: „Jūsu prieku neviens neatņem“, Viņš parāda, ka vairs nemirs, bet, vienmēr dzīvs, sagādās viņiem neiznīcīgu prieku.

Piezīmes (1)
  1. „Nevis ellei, kurai bija Viņu jādzemdē ar sāpēm“ – grieķu οὐ τῷ ὠδίναντι αὐτὸν ᾅδῃ (sal. Ap. d. 2:24 – „nāves sāpes“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:19–22; Jes. 26:17; Ap. d. 2:24; Kol. 1:18; Ap. d. 5:41

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἑγνω οὖν ὁ Ἰησοῦς, ὅτι ἤθελον αὐτὸν ἐρωτᾶν, καὶ εἴπεν αὐτοῖς· Περὶ τούτου ζητεῖτε μετ´ ἀλλήλων, ἰτι εἴπον· Μτκρὸν, καὶ οὐ θεωρεῖτέ με· καὶ πάλιν μμκρὸν, καὶ ὄψεσθέ με. Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ὅτι ολαύσετε, καὶ θρηνήσετε ὑμεῖς, ὁ δὲ κόσμος χαρήσεται, ὑμεῖς δὲ λυπηθήσεσθε, ἀλλ´ ἡ λύπη ὑμῶν εἰς Κχαρᾶν γενήσεται. Ἠ γυνὴ, ὅταν τίκτη, λύπην ἔχει, ἱει ἡλθεν ἡ ὥρα αὐτῆς· ὅταν δὲ γεννήσῃ τὸ παιδίον, ὀκ ἔτι μνημονεύει τῆς θλίψεως διὰ τὴν χαρὰν, ὅτι ἰαννήθη ἄνθρωπος εἰς τὸν κόσμον. Καὶ ὑμεῖς οὐν λύπην μέν νῦν ἔχετε, πάλιν δὲ ὄψομαι ὑμᾶς, καὶ χαΡσται ὑμῶν ἡ καρδία, καὶ τὴν χαρὰν ὑμῶν οὐδεὶς Κεἰραι ἀφ´ ὑμῶν.» Ἐπειδὴ εἰδε τοὺς μαθητὰς μηδ´ διως συνιέντας τῶν λεγομένων διὰ τὴν ἐκ λύπης κρωσιν, σαφέστερον αὐτοῖς τὸ περὶ τοῦ θανάτου ττοῦ δόγμα ἐμπήγνυσιν, ἵνα συνεθισθέντες τοῖς ῥῆμασι, καὶ τοῖς πράγμαστν, αὐτὸν γενναίως ἐνέγκωσ, Καὶ δή φησι· «Κλαύσετε μὲν καὶ θρηνήσετε ρεῖς,» ὃ τοῦ Οανάτου ἐστὶ τοῦ σταυροῦ· «ὁ δὲ κόσμοςχαρήσεται ·» τουτέστιν, Οἱ τὰ τοῦ κόσμου φρονοῦντες Ἰουδαῖοι χαρήσονται, ὡς τὸν ἐχθρὸν αὐτῶν ἐμὲ ἀνελόντες. «Ἀλλ´ ἡ λύπη ὑμῶν εἰς χαρὰν γενέσεται ·» ὥσπερ οὖν καὶ ἡ τῶν Ἰουδαίων χαρὰ εἰς λύπτν αὐτοῖς καταντήσει, ὅταν μετὰ τὴν ἀνάστασιν τὸ ἔμὸν δοξάζνται ὄνομα. Δύνασαι δὲ καὶ κόσμου Ιαραν, μὴ τὴν τῶν Ἰουδαίων ἣν ἐχάρησαν, τοῦ Κυρίου ἀναιρεθέντος, ἀλλὰ τὴν τοῦ κόσμου σωτηρίαν νοῆσαι, ὡστε εἶναι τὸ λεγόμενον τοιοῦτον· «Ὑμεῖς μὲν λυ. πηθήσεσθε,» ἀλλὰ τοῦτο τὸ ἐμὸν πάθος, ἐφ´ ᾧ ὑμεῖς λυπεῖσθε, τοῦ κόσμου παντὸς χαρὰ καὶ σωτηρία ἔσται. Εἶτα καὶ παράδειγμα κοινὸν ἐπιφέρει τὸ τῆς γυναικὸς καὶ τῆς ὡδῖνος. Ταύτη δε´ τῇ παραβολῆ καὶ εοί προφῆται κέχρηνται, τῇ δριμύτητι τῶν ὡδίνων τὴν ὑπερβολὴν τῆς ἀθυμίας παραδηλοῦντες. Τοιοῦτον δέ τι λέγει· Ὡδῖνες λήψονται ὑμᾶς ἀθυμίας, ἀλλ´ ἡ έδιν, τοῦ τόκου αἰτία γίνεται· ἅμα δὲ καὶ τὸν περὶ άναστάσεως πιστούμενος λόγον, καὶ δεικνύων, ὅτι τὸ ἀποθανεῖν ὅμοιόν ἐστι τῷ ἀπὸ μήτρας εἰς φῶς ἐξελἔεῖν. Μὴ γὰρ θαυμάσητε, ὅτι διὰ λύπης τοσαύτης οέλλετε βαδίσαι ἐπὶ χαράν· ἐπεὶ καὶ ἡ μήτηρ διὰ τῆς ἐν τῇ ὡδῖνι λύπης, ἐπὶ τὸ γενέσθαι μήτηρ ἔρχεται. Αἰνίττεται δέ τι ἐνταῦθα καὶ μυστικὸν, ὅτι ἔλυσεν αὐτὸς τὰς ἀδῖνας τοῦ θανάτου, καὶ νέον ἄνθρωπον αποτεννηθῆναι ἐποίησεν, οὐκ ἔτι φθειρόμενον, οὐκ ἔτι ἀποθνήσκοντα· ὅς ἐστιν αὐτὸς ὁ Κύριος. Ὅρα γὰρ, πῶς οὐκ εἶπεν, ὅτι Οὐκ ἔτι μνημονεύει τῆς θλίζεως, ὅτι ἐγεννήθη ὐτῇ παιδίον, ἀλλ´, «Ὅτι ἐγεννήδη ἄνθρωπος εἰς τὸν κόσμον.» Τοῦτο γὰρ οὐ μάτιν οὕτως εἶπεν, ἀλλὰ θέλων ἐμφαντικῶς καὶ κεκρυμμένως ὑπαινίξασθαι, ὅτι αὐτός ἐστιν ὁ γεννηθεὶς ἄνότωπος, οὐ τῷ ὡδίναντι αὐτὸν ἅδη, ἀλλὰ τῷ κόσμ. Ἡμῖν γὰρ ἐγεννήθη ἐξ ἀναστάσεως ὁ νέος ἄνβρωπος καὶ ἄφθαρτος, Ἰησοῦς Χριστὸς ὁ Θεὸς ἡμῶν. Τό τοίνυν παράδειγμα τῆς τικτούσης γυναικὸς μὴ δι´ δλου ζήτει προσαρμόσαι τοῖς περὶ τὸν Χριστὸν συμβεβηκόσιν, ἀλλ´ ἢ μόνον εἰς τὸ δεῖξαι, ὅτι πρέσκαιρος ἡ λύπη, καὶ ὅτι μέγα τῶν ὡδίνων τὸ κέρδος, καὶ ὅτι πρὸς ζωὴν καὶ παλιγγενεσίαν ὁ τῆς ἀναστάσεως τοκετός. Τὰ δ´ ἄλλα πάντα τοῦ παραδείγαατοἀπάδουσι · καὶ εἰκότως. Παραβολὴ γάρ ἐστιν· ἡ δὲ παραβολὴ, ἐὰν διὰ πάντων σώζηται, οὐκ ἔστι παραβολὴ, ἀλλ´ αὐτὸ ἐκεῖνο, δι´ ὃ ἡ παραβολή. Καὶ ἐνταῦθα οὖν τὰς ὡδῖνας λαμβάνομεν εἰς τὴν λύπνν-ῶνς ἀποστόλων, καὶ τὴν χαρὰν εἰς τὴν μετὰ τὴν ἀνάστασιν παραμυθίαν· καὶ πάλιν τὴν τῶν ὡδίνων λύσιν, εἰς τὴν τοῦ ψδου κατάλυσιν, καὶ τὴν γέννησιν εἰς τὴν ἀνάστασιν τοῦ Πρωτοτόκου ἐκ νεκρῶν· οὐκ ἔτι μέντοι τὸν ἅδην εἰς τὴν μητέρα. Οὐ γὰρ ἐχάρὴὁ ἅδης, ἀλλ´ οἱ ἀπόστολοι ἐχάρησαν, καὶ χαρὰν, ἣμ οὐδεὶς ἦρεν ἀπ´ αὐτῶν. Ὅτε γὰρ ὑβρίζοντο, τότε ἔχαιρον, ὅτε ὑπὲρ τοῦ ὀνόματος τοῦ Χριστοῦ ἠτιμάζοντο. Ἄμα δὲ καὶ διὰ τοῦ εἰπεῖν, ὅτι «Τὴν χαρὰν ὑμῶν οὐδεὶς αἴρει,» δείκνυσιν, ὅτι οὐκ ἔτι θανεῖται, ἀλλ´ ἀεὶ ζῶν, ἀκαταλύτου χαρᾶς αὐτοῖς πρόξενες Κσται.

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 16:23–24

„Tajā dienā jūs Man neko nejautāsiet. Patiesi, patiesi Es jums saku: ko vien jūs lūgsiet Tēvam Manā vārdā, Viņš jums dos. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā vārdā. Lūdziet, un jūs saņemsiet, lai jūsu prieks būtu pilnīgs.“ „Kad Es augšāmcelšos,“ saka, „tad, kad Iepriecinātājs būs noteikti nācis pār jums un būs jūs vadījis visā patiesībā, «jūs Man neko nejautāsiet» – tādu, kā nesen: «Kurp Tu ej?», un: «Parādi mums Tēvu.» Jo jūs visu zināsiet Garā.“ Vai arī „jautāsiet“ nozīmē: lūgsiet, lūgsieties. „Tātad, kad Es, augšāmcēlies no mirušajiem, jums sūtīšu Iepriecinātāju, tad «jūs Man vairs nejautāsiet», tas ir, nelūgsiet, lai Es būtu Starpnieks, bet jums pietiks ar Manu vārdu, lai saņemtu no Tēva lūgto.“ Tātad šeit Viņš parāda Sava vārda spēku, ja jau Viņš, pat netikdams lūgts, bet tikai nosaukts, dara tādas lietas. „Līdz šim,“ saka, „jūs neko neesat lūguši Manā vārdā“; bet no šī brīža „lūdziet, un“ jūs no šī brīža noteikti saņemsiet lielāku drosmi pie Mana Tēva. „Jo nedomājiet, ka, tā kā Es no jums šķiros, jūs esat Manis atstāti; bet Mans vārds jums dos lielāku drosmi, un jūsu prieks tad būs vispilnīgākais, kad jūs saņemsiet visu lūgto.“ Bet ievēro, ka saņem tas, kas lūdz Kristus vārdā. Tātad neviens no tiem, kas lūdz pasaulīgo un dvēselei kaitīgo, nelūdz Kristus vārdā, tāpēc arī nesaņem. Jo Kristus vārds ir dievišķs un pestījošs; bet, kad kāds lūdz to, kas ved dvēseli pazušanā, kā lai sakām, ka viņš lūdz pestījošajā vārdā?

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:23–24; Jņ. 13:36; Jņ. 14:8

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ν Ἐν ἐκείνη τῆ ἡμέρᾳ ἐμὲ οὐκ ἐρωτήσετε οὐδέο. Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ὅτι ὅσα ἂν αἰτήσητε τὸν Πατέρα ἐν τῷ ὀνόματί μου, δώσει ὑμῖν. Ἔως ἄρτι οὐκ ᾐτήσασθε οὐδὲν ἐν τῷ ὀνόματί μου. Αἰτεῖτε, καὶ λήψεσθε, ἵνα ἡ χαρὰ ὑμῶν ᾖ πεπληρωμένη.» Ὅτε, φησὶν, ἀναστήσομαι, τότε ἐπιφοιτήσαντος ὑμῖν πάντως τοῦ Παρακλήτου, καὶ ὁδηγήσαντος εἰς πᾶσαν τὴν ἀλήθειαν, «ἐμὲ οὐκ ἐρωτήσετε οὐδὲν,» τοιοῦτον οῖον καὶ πρώην· «Ποῦ ὑπάγεις·» καὶ, «Δεῖξον ἡμῖν τὸν Πατέρα.» Πάντα γὰρ γνώσεσθε ἐν Πνείματι, ἤτοι «ἐρωτήσετε,» ἀντὶ τοῦ, παρακαλέσετε, ἀξιώσετε. Ὅτε τοίνυν ἐκ νεκρῶν ἀναστὰς, πέμω ὰμῖν τὸν Παράκλητον, τότε «οὐκ ἔτι ἐμὲ ἐρωτήσετε,» τουτέστιν, αἰτήσεσθε, ὥστε μεσίτην ἐμὲ γενέσθαι, ἀλλὰ ἀρκέσει ὑμῖν τὸ ὄνομά μου εἰς τὸ παρὰ τοῦ Πατρὸς λαβεῖν τὰ αἰτήματα. Δείκνυσιν οὖν ἐνταῦθα τοῦ ὀνόματος αὐτοῦ τὴν δύναμιν, εἴ γε μηδὲ παρακαλούμενος, ἀλλ´ ὀνομαζόμενος μόνον, τοιαῦτα ποιεῖ «Ἔως ἄρτι, φησὶν, οὐκ ἠτήσασθε οὐδὲν ἐν τῷ ὀνόματί μου·» ἀπὸ τοῦ νῦν δὲ «αἰτεῖτε, καὶ» πάντως μέλλετε ἀπὸ τοῦ νῦν παῤῥησίας μείζονος τυγχάνειν παρὰ τῷ Πατρί μου. Μὴ γὰρ ἐπειδὴ χωρίζομαι ὑμων, νομίζετε ἐγκαταλειφθῆναι παρ´ ἐμοῦ, ἀλλὰ τὸ ὄνομά μου μείζω ὑμῖν παῤῥησίαν δώσει, καὶ ἡ χαρὰ ὑμω, τότε ἔσται πληρεστάτη, λαμβανόντων πάντα τὰ αἰτήματα. Σκόπει δὲ, ὅτι ἐκεῖνος λαμβάνει, ὁ ἐν τῶ ὀνόματι τοῦ Χριστοῦ αἰτῶν. Οὐδεὶς οὖν τῶν κοσμικὰ αἰτούντων καὶ ψυχοβλαβῆ, ἐν τῷ ὀνόματι τοῦ Χριστοῦ αἰτεῖ, διὸ οὐδὲ λαμβάνει. Τὸ γὰρ ὄνομα τοῦ Χριστου, θεῖον καὶ σωτήριον· ὅταν δέ τις τὰ πρὸς ἀπώλειαν ψυχῆς φέροντα αἰτεῖ, πῶς ἐροῦμεν τοῦτον ἐν τῷ σωτηρίῳ ὀνόματι αἰτεῖν;

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 16:25–28

„To Es jums esmu runājis līdzībās; bet nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu jums līdzībās, bet atklāti jums pasludināšu par Tēvu. Tajā dienā jūs lūgsiet Manā vārdā; un Es jums nesaku, ka Es lūgšu Tēvu par jums; jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un ticējuši, ka Es esmu izgājis no Dieva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē; atkal Es atstāju pasauli un eju pie Tēva.“ Līdzība ir vārds, kas netieši un apslēpti, un vispār līdzībās norāda kaut ko, kas apakšā. Tā kā tad Kungs daudz ko viņiem runāja apslēpti, un arī tas par sievieti un dzemdībām bija līdzība, Viņš saka: „To Es jums esmu runājis līdzībās; bet nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu līdzībās, bet atklāti jums pasludināšu par Tēvu.“ Jo pēc augšāmcelšanās, parādījis Sevi dzīvu, četrdesmit dienu laikā Viņš tiem runāja noslēpumaināk un precīzāk par Tēvu. Jo agrāk viņi tā domāja, ka Dievs ir Viņa Tēvs tāpat kā mūsu – žēlastībā. Un atkal, dodams viņiem drosmi, ka kārdinājumos tie saņems palīdzību no augšienes, Viņš saka: „Manā vārdā jūs lūgsiet, un Es jums tā apliecinu, ka Tēvs jums ir draudzīgs, ka jums turpmāk nevajag pat Manas starpniecības. «Jo» Viņš «pats jūs mīl».“ Tad, lai tie neatkristu no Kristus, it kā Viņu vairs nevajadzētu, bet būtu Tēva tieši mīlēti, Viņš saka: „Tēvs jūs mīl tāpēc, ka jūs esat Mani mīlējuši. Tātad, ja jūs atkristu no Manas draudzības, jūs tūlīt atkristu arī no Tēva.“ Bet, tā kā viņus sevišķi mierināja tas, ka dzirdēja, ka Viņš izgājis no Dieva un atkal iet pie Dieva, tāpēc Viņš to bieži atkārto. Tāpēc arī viņi, guvuši labumu no tā, ka to dzird, un atguvušies, ko saka?

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:25–28; Ap. d. 1:3

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ιΤαῦτα ἐν παροιμίαις λελάληκα ὑμῖν· ἀλλ´ ἔρχεται ὥρα, ὅτε οὐκ ἔτι ἐν παροιμίαις λαλήσω ὑμῖν, ὰλλὰ παῤῥησίᾳ περὶ τοῦ Πατρὸς ἀαγγελῶ ὑμῖν. Ἐν ἐκείνη τῇ ἡμέρᾳ ἐν τῷ ὀνόματί μου αἰτήσεσθε· καὶ οὐ λέγω ὑμῖν, ὅτι ἐγὼ ἐρωτήσω τὸν Πατέρα περὶ ἡμῶν· αὐτὸς γὰρ ὁ Πατήρ φιλεῖ ὑμᾶς, ὅτι ὑμεῖς ἱμὲ πεφιλήκατε, καὶ πεπιστεύκατε, ὅτι ἐγὼ παρὰ Κἐοῦ θεοῦ ἐξῆλθον. Ἐξῆλθον παρὰ τοῦ Πατρὸς, καὶ ἐλήλυθα εἰς τὸν κόσμον· πάλιν ἀφίημι τὸν κόσμον, αὶ πορεύομαι πρὸς τὸν Πατέρα.» Παροιμία ἐστὶ λόγος, πλαγίως, καὶ ἐπικεκρυμμένως, καὶ τὸ ὅλον παραβολικῶς ὑποκείμενόν τι δεικνύων. Ἐπεὶ τοίνυν ὁ Κύριος πολλὰ αὐτοῖς ἐπικεκρυμμένως εἶπε, καὶ παραβολικὸν δὲ ἦν τὸ περὶ τῆς γνναικὸς καὶ τοῦ το-. κετοῦ, φησί· «Ταῦτα ἐν παροιμίαις λελάληκα ὑμῖν, ἀλ ἔρχεται ὥρα, ὅτε οὐκ ἔτι ἐν παροιμίαις, ἀλλὰ τοῤῥησίᾳ περὶ τοῦ Πατρὸς ἀναγγελῶ ὑμῖν.» Μετὰ γαρ τὴν ἀνάστασιν παραστήσας ἑαυτὸν ζῶντα, δι´ ἰκέρῶν τεσσαράκοντα ἐλάλει αὐτοῖς τὰ περὶ τοῦ Πατοὸς τὰ μυστικώτερα καὶ ἀκριβέστερα. Πρότερον Κγὰρ οὕτως ἐνόμιζον αὐτοῦ Πατέρα εἶναι τὸν Θεὸν ἁς καὶ ἡμῶν ἐστι, χάριτι. Ιάλιν δὲ θάῤῥος αὐτοῖς διδοὺς, ὅτι λήψονται ἐν τοῖς πειρασμοῖς βοήθειαν ἄνωβεν, «Ἐν τῷ ὀνόματί μου, φησὶν, αἰτήσασθε [αἰτήσεσθε ],» καὶ τοσοῦτον ὑμῖν διαβεβαιοῦμαι φίλον εἰναι τὸν Πατέρα, ὥστε οὐδὲ τῆς μεσιτείας λοιπὸν ἐκοῦ γρήζετε. «Αὐτὸς γὰρ» ἐκεῖνος «φιλεῖ ὑμᾶς.» Εἴτα ἵνα μὴ ἀποπηδήσωσι τοῦ Χριστοῦ, ὡς οὐκ ἔτι εὐτοῦ χρήζοντες, ἀλλὰ τῷ Πατρὶ ἀμέσως ἀγαπώμενοι, φησί· «Διὰ τοῦτο φιλεῖ ὑμᾶς ὁ Πατὴρ, διότι ὅμεῖς ἐμὲ ππεφιλήκατε.» Ὅτε οὖν ἐκπέσοιτε τῆς ἐμῖς οιλίας αὐτίνα καὶ τοῦ Πατρὸς ἐκπεσεῖσθε. Ἐκεὶ δὲ διαφερόντως αὐτοὺς παρεμυθεῖτο, τὸ ἀκούειν ὅτι παρὰ τοῦ Θεοῦ ἐξὴλθε, καὶ πόλιν πρὸς Θεὸν ὑπάγει, διὰ τοῦτο συνεχῶς μὐτὸ στρέφει. Ὅθεν καὶ αὐτοὶ ἐκ τοῦ ταῦτα ἀκούειν ὡφεληθέντες, καὶ ἀνατνεύσαντες, τί φασιν;

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 16:29–32

„Viņa mācekļi Viņam saka: redzi, tagad Tu runā atklāti un nesaki nekādas līdzības. Tagad mēs zinām, ka Tu zini visu un Tev nevajag, lai kāds Tev jautātu. Tāpēc mēs ticam, ka Tu esi izgājis no Dieva. Jēzus tiem atbildēja: tagad jūs ticat? Redzi, nāk stunda, un tā jau ir klāt, kad jūs tiksiet izklīdināti katrs uz savu pusi un Mani atstāsiet vienu; bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir ar Mani.“ Mācekļi, dzirdējuši, ka Dievs un Tēvs būs viņiem draudzīgs un ka viņiem nevajag Viņa starpniecības, jo tie ir tuvi Tēvam, un ka Viņš izgājis no Dieva, saka: „Tagad mēs zinām, ka Tu zini visu“, tas ir: „Tu zini, kas apgrūtina katra sirdi, «un Tev nevajag», lai Tu to uzzinātu no kāda. Un «tāpēc mēs ticam, ka Tu esi izgājis no Dieva».“ Jo zināt sirds noslēpumus pienākas Dievam. Bet ievēro, cik nepilnīgi tie bija, sacīdami: „Tagad mēs zinām.“ Jo tie, kas bija dzirdējuši tik daudz mācību, saka: „Tagad mēs zinām.“ Bet Kristus, parādīdams viņiem, ka tie vēl ir nepilnīgi un vēl nav aptvēruši par Viņu neko lielu, bet vēl grozās lejā, ap zemi, saka: „Tagad jūs ticat?“ Jo Viņš it kā viņiem pārmet un norāj viņu ticības gausumu. Bet, lai neliktos, ka viņi Viņam izdabā, domādami par Viņu tādas lietas, Viņš saka: „Ir nākusi stunda, kad jūs tiksiet izklīdināti katrs.“ „Jo jūs,“ saka, „domājat, ka esat iedomājušies par Mani kaut ko lielu; bet Es jums saku, ka jūs esat tik nepilnīgi, ka gatavojaties Mani atstāt ienaidniekiem; un jūs pārņems tādas bailes, ka jūs pat nevarēsiet aiziet kopā, bet tiksiet izklīdināti cits no cita, un katrs meklēs sev patvērumu un glābiņu. Bet Es no tā neko ļaunu neciešu: «jo Es neesmu viens», bet Man ir arī Tēvs ar Mani. Tātad Es ciešu ne bezspēcības dēļ, bet labprātīgi padodos krustā sitējiem.“ Tātad, kad tu dzirdi: „Kāpēc Tu Mani esi atstājis?“, nesaproti to tik vienkārši, ka Pestītājs tika Tēva atstāts (jo kā tad Tu šeit liecini, ka „Tēvs ir ar Mani“?), bet saproti, ka tas sacīts no cilvēka dabas, kas grēku dēļ bija atstāta un atgrūsta, bet Kristū samierināta un Tēva pieņemta.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:29–32; Mt. 27:46; 2. Kor. 5:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Αέγουσιν αὐτῷ οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ· Ἵδε νῦν, παῤῥησίᾳ λαλεῖς, καὶ παροιμίαν οὐδεμίαν λέγεις· νῦν οἶδαμεν, ὅτι οἷδας πάντα, καὶ οὐ χρείαν ἔχεις ἵνα τίς δε ἐρωτᾷ. Ἐν τούτῳ πιστεύομεν, ὅτι ἀπὸ Θεοῦ ἐξῆλθες. Ἀπεκρίθη αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Ἄρτι πιστεύετε. ἐδοὸ ἔρχεται ὥρα, καὶ νῦν ἐλήλυθεν, ἵνα σκορπισθῆτε λκαστος εἰς τὰ ἴδια, καὶ ἐμὲ μόνον ἀφῆτε· καὶ οὐκ εἰμὶ μόνος, ὅτι ὁ Πατὴρ μετ´ ἐμοῦ ἐστιν.» Ἀκούσαντες οἱ μαθηταὶ, ὅτι φίλος ἔσται αὐτοῖς ὁ Θεὸς καὶ Πατὴρ, καὶ ὅτι οὐ δέονται τῆς αὐτοῦ μεσιτείας, ὡς τῶ Πατρὶ ᾠκειωμένοι, καὶ ὅτι ἐξῆλθε παρὰ τοῦ Θεοῦ, τασὶν, ὅτι «Νῦν οἴδαμεν, ὅτι οἶδας πάντα,» τουτέστι, Γινώσκεις τὰ σκανδαλίζοντα τὴν ἑκάστου καρδίαν, «καὶ οὐ χρείαν ἔχεις,» ἵνα παρά τινων μανβάνῃς αὐτά. Καὶ «ἐν τούτῳ πιστεύομεν, ὅτι ἀπὸ Θεοῦ ἐξὴλθες.» Θεοῦ γὰρ, τὸ εἰδέναι τὰ κρυπτὰ τῆς καρδίας. Σκόπει δὲ, πῶς ἀτελεῖς ἦσαν λέγοντες τὸ, «Νῦν οξσαμεν.» Οἱ γὰρ τοσούτων ἀκούσαντες διδασκαλιῶν, Νῦν οἴδαμεν,» φασίν. Ὁ δὲ Χριστὸς δεικνύων αὐτοῖς, ὅτι ἀτελεῖς εἰσιν ἔτι, καὶ οὕπω οὐδὲν μέγα περὶ αὐτοῦ ἐνενόησαν, ἀλλὰ κάτω καὶ περὶ τὴν χῆν ἕτι στρέφονται, φησίν· «Ἄρτι πιστεύετε.» Ὦσπερ Κγὰρ ἐπιμέμφεται αὐτοῖς καὶ προσονειδίζει τὴν βραδτῆτα τῆς πίστεως. Ἵνα [ὸὲ] μὴ δόξωσι χαρίζεσθαι εὐτῷ, τοιαῦτα περὶ αὐτοῦ ἐννοοῦντες, φησίν· «Ἐλήλυθεν ἡ ὥρα, ἵνα σκορπισθῆτε ἕκαστος.» Ὑμεῖς γὰρ, ζΑΡΟΤ ΧvΙi. φηοὶ, δοκεῖτε μέγα τι περὶ ἐμοῦ φαντασθῆναι· ἐγὼ δέ λέγω ὑμῖν, ὅτι τοσοῦτόν ἐστε ἀτελεῖς, ὥστε ἐν. καταλιπεῖν με μέλλετε τοῖς ἐχθροῖς· καὶ τοταύτη δειλία ὑμῶν κατακρατήσει, ὥστε οὐδὲ μετ´ ἀλλέλων δυνήσεσθε ἀναχωρῆσαι, ἀλλὰ καὶ ἀπ´ ἀλλήλων διο. σκορπισθήσεσθε, καὶ ἕκαστος καταφυγὴν καὶ σωτηρίαν ἑαυτῷ πορίσεται. Ἀλλ´ οὐδὲν ἐκ τούτου δεινὸν. πείσομαι· «Οὐ γὰρ μόνος εἰμὶ,» ἀλλ´ ἔχω καὶ τὸν Πατέρα μετ´ ἐμοῦ. Ὡστε οὐ δι´ ἀδυναμίαν πάσχω, ἀλλ´ ἑκὼν παραχωρῶ τοῖς σταυρωταῖς. Ὅταν οὖν ὰκούσῃς τὸ, «Ἵνα τί με ἐγκατέλιπες;» μὴ οὕτως ἃπλῶς νόει, ὅτι ἐγκατελείφθη ὁ Σωτὴρ ὑπὸ τοῦ Πατρὸς (πῶς γὰρ ἐνταῦθα μαρτυρεῖς ὅτι «Ὁ Πατὴο μετ´ ἐμοῦ ἐστι;»), ἀλλ´ ἀπὸ τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως ῥηθῆναι νόει τοῦτο, τῆς ἐγκαταλειφθείσης διὰ τὰς ἀμαρτίας, καὶ ἀποῤῥιφείσης, ἐν Χριστῷ δὲ καταλλαγείσης, καὶ προσληφθείσης τῷ Πατρί.

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 16:33

„To Es jums esmu runājis, lai jums būtu miers Manī. Pasaulē jums būs bēdas; bet esiet drošu prātu: Es esmu pasauli uzvarējis.“ „To,“ saka, „Es jums esmu runājis“, lai jūs Mani neizmestu no sava prāta un netiktu satricināti un satraukti, zaudējot stingrību Manā mīlestībā, bet lai jums būtu miers Manī, tas ir, lai jūs paliktu nesatricināmi, pieņemdami kā uzticamu visu, ko Es jums esmu sacījis. Bet lai dzird arī Ārijs, ka viss tas, kas šķiet pazemīgs un Dēla godības necienīgs, ir sacīts klausītāju dēļ, nevis lai mēs to lietotu mācības jautājumos. Jo tas tika sacīts apustuļiem mierinājumam, jo parāda Viņa mīlestību pret viņiem. „Pasaulē jums būs bēdas.“ „Es,“ saka, „neapturēšu jūsu kārdinājumus pie minētajām briesmām, bet, kamēr jūs būsiet pasaulē, «jums būs bēdas» – ne tikai tagad, kad Es tieku nodots, bet arī pēc tam; bet stājieties tām pretī ar prātu: «Jo esiet drošu prātu: Es esmu pasauli uzvarējis»; bet, ja Es esmu uzvarējis, jums, mācekļiem, nav jāmokās, bet jānicina to kā uzvarētu.“ Bet kā Viņš ir uzvarējis pasauli? Uzvarējis cīņā pasaules kaislību valdnieku. Un tas ir skaidrs arī no tā, kas notika vēlāk. Jo viss Viņam pakļāvās un padevās. Tātad, kā, Ādamam uzvarētam tiekot, tika notiesāta visa daba, tā, Kristum uzvarot, uzvara pārgāja uz visu dabu; un mums Kristū Jēzū tika dots spēks mīt čūskas un skorpionus un visu ienaidnieka spēku. Jo caur cilvēku ienāca nāve, un caur cilvēku – dzīvība un vara pār velnu. Jo, ja būtu uzvarējis tikai Dievs, tas mums nebūtu devis nekā.

Piezīmes (1)
  1. „Tikai Dievs“ – grieķu ψιλὸς Θεός (Dievs bez cilvēka dabas).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 16:33; Rom. 5:18; Lk. 10:19; 1. Kor. 15:21

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταῦτα λελάληκα ὑμῖν, ἵνα ἐν ἐμοὶ εἰρήνην ἔγττε. Ἐν τῷ κόσμῳ θλῖψιν ἕξετε, ἀλλὰ θαρσεῖτε, ἐγὼ νενίκηκα τὸν κόσμον.» πιΤαῦτα, φησὶν, ἐλάλησα ὑμῖν,» ἵνα μὴ ἐκβάλητέ με ἐκ τῆς διανοία; ὑμων, μηδὲ διασαλευθῆτε, καὶ ταραχθῆτε ἀπὸ τῆς ἐν τῆ ἐμῇ ἀγάπῃ σταθερότητος, ἀλλ´ εἰρννεύησε ἐν ἐ οίν τουτέστι, Μένητε ἀκλόνητοι, παραδεχόμενοι ὡς πιστὰ ὅσα εἶπον ὑμῖν. Ἀκουέτω δὲ καὶ Ἄρειος, ὅτι ταῦτα πάντα τὰ ταπεινὰ, καὶ ἀνάξια δοκοῦντα τῆς τοῦ Υίοῦ δόξης, διὰ τοὺς ἀκροατὰς εἴρηται, οὐχ ἱνα ἡμεῖς πρὸς τὰ δόγματα τούτοις χρώμεθα. Ἐλέχθησαν γὰρ τοῖς ἀποστόλοις πρὸς παρηγυρίαν, ὡς ἐνδεικτικὰτῆς αὐτοῦ πρὸς αὐτοὺς ἀγάπης. «Ἐν τῷ κόσμῳ θὴῖψιν ἔξετε.» Οὐ μέχρι τῶν ῥηθέντων, φησί, δεινῶν στήσω ὑμῖν τοὺς πειρασμοὺς, ἀλλ´´ ἕως ἂν ἦτε ἐν τῶ κόσμῳ, «θλῖψιν ἕξετε,» οὐ νῦν, ὅτε παραδίδομαι, ἀλλὰ καὶ μετὰ ταῦτα· ἀλλ´ ἀντίστητε τῷ λογισμῶ· «Θαρσεῖτε γὰρ, ὅτι ἐγὼ νενίκηκα τὸν κόσμον·» ἐμοῦ δὲ νικήσαντος, οὐ δεῖ τοὺς μαθητὰς ὑμᾶς ἀλύειν, ἀλλὰ καταφρονεῖν αὐτοῦ ὡς νενικημένου. Πῶς δὲ νενίκηκε τὸν κόσμον; Τὸν ἄρχοντα τῶν τοῦ κόσμου παθῶν καταπαλαίσας. Ἀλλὰ μὴν καὶ ἀπὸ τῶν μετὰ ταῦτα δῆλον. Πάντα γὰρ αὐτῷ ὑπετάγησαν, καὶ παρεχώρησαν. Ὥσπερ οὖν τοῦ Ἀδὰμ ἡττηθέντος, πᾶσα ἡ φύσις κατεκρίθη· οὕτω τοῦ Χριστοῦ νικήσαντος, εἰς πᾶσαν τὴν φύσιν ἡ νίκη διαβέβηκεν. καὶ δύναμις ἡμῶν ἐχαρίσθη ἐν Χριστῷ Ἰησοῦ, πατεῖν ἐπάνω ὅφεων καὶ σκορπίων, καὶ ἐπὶ πᾶσαν τὴν δύναμιν τοῦ ἐχθροῦ. Δι´ ἀνθρώπου γὰρ εἰσῆλθεν ὁ θάνατος, καὶ δι´ ἀνθρώπου ἡ ζωὴ, καὶ τὸ κατὰ τοῦ διαβόλσλ κράτος. Εἰ γὰρ ψιλὸς Θεὸς ἐνίκησεν, οὐδὲν ἄν ἣν πρὸς ἡμᾶς.

PG 123, skenējuma lpp. ~752–758 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu