Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 14. nodaļa

Jņ. 14:1

„Lai jūsu sirds nesatraucas; ticiet uz Dievu, un ticiet uz Mani.“ Tā kā, dzirdot par virsapustuli Pēteri, ka viņš aizliegs, viņiem visticamāk bija jākrīt satraukumā, tāpēc Viņš viņus mierina un nomierina sirds satraukumu. Jo, ja virsapustulim, kas bija tik dedzīgs, pirms gaiļa dziesmas bija trīs reizes jāaizliedz, tad viņiem visticamāk bija jāgaida kādas lielas nelaimes. Tad, it kā mācekļi būtu sacījuši: „Un kā lai mēs nesatraucamies, ja mums jānonāk tādās grūtībās?“, Viņš saka: „Ticiet uz Dievu, un ticiet uz Mani“, un visas grūtības jums tiks atrisinātas, un satraukums norims caur ticību uz Dievu un uz Mani. Jo tāpēc Viņš viņiem arī sacīja: „Lai jūsu sirds nesatraucas“, – lai tie ticētu, ka Viņš ir Dievs, tāpēc ka Viņš zina, kas ir viņu sirdī, un apsauc neredzamo satraukumu.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:1

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. ΙΔʹ. διφί Θαμῖ ἀγνοοῦντος ποῦ ὑπάγει ὁ Κύριος. Περὶ του Ἰείδα τοῦ Θίδδαίου ἐρωτῶντος τὸν ἱιησοῖν. Περὶ τοῦ Παρακλήτου. «Μὴ ταρασσέσθω ὑμῶν ἡ καρδία· πιστεύετε εἰς τὸν θεὸν, καὶ εἰς ἐμὲ πιστεύετε.» Ἐπειδὴ εἰκὸς ἦν αὐτοὺς εἰς ταραχὴν ἐμαεσεῖν, ἀκούσαντας περὶ τοῦ κορυραίον έτρου, ὅτι ἀρνήσεται, διὰ τοῦτο παραμνθεῖται αὐτοὺς, καὶ καταστέλλει τὴν τῆς καρδίας ἐαραχήν Εὲ γὰρ ὁ κορυφαῖος καὶ οὕτω διάπυρος πρὸ ἀλέκτορος φωνῆς τρίς ἔμελλεν ἀπαρνήσασθαι, μεγάλεν τινά περίστασιν αὐτοὺς εἰκὸς ἦν προσδοκᾷν ἐἷτα ὤσπερ εἰπόντων τῶν μαθητῶν· Καὶ πῶς οὐ ταραχθησόμεθα τοιαύταις μέλλοντες δυσκολίαις ἐμπίπτειν; φησί· «Πιστεύετε εἰς τὸν Θεὸν, καὶ εἰς ἐμὲ πιστεύετε,» καὶ πάντα τὰ δυσχερῆ ὑμῖν λυθήσεται, και ἡ ταραχὴ κατασταλήσεται διὰ τῆς εἰς τὸν Θών καὶ εἰς ἐμὲ πίστεως. Διὰ τοῦτο γὰρ καὶ εἶπεν αὐτοῖς, «Μὴ ταρασσέσθω ὑμῶν ἡ καρδία,» ἵνα Θοὸν αὐον εἶναι πιστεύσωσιν, ἐκ τοῦ τὰ ἐν τῆ καρδίᾳ αὐων εἰοέναι, καὶ τὸν ἀφανῆ τάραχον ἐπικωνᾶὶ.

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:2–3

„Mana Tēva namā ir daudz mājokļu; ja tā nebūtu, Es jums būtu sacījis. Es eju jums vietu sataisīt. Un, kad Es būšu aizgājis un jums vietu sataisījis, Es atkal nākšu un ņemšu jūs pie Sevis, lai jūs būtu tur, kur Es esmu.“ Kungs sacīja Pēterim: „Bet vēlāk tu Man sekosi.“ Bet, lai pārējie nedomātu, ka tas dots vienīgi Pēterim, bet ne arī viņiem, Viņš saka: „Arī jūs uzņems tā pati vieta, kas uzņems Pēteri; tātad jums nav jāsatraucas par vietu. «Jo daudz mājokļu ir Mana Tēva nam⻓, tas ir, Tēva varā; jo par namu Viņš sauc varu un valdīšanu. „Bet, ja arī mājokļu nebūtu, Es būtu aizgājis un tos jums sataisījis. Tātad jums nav jāsatraucas nevienā no abiem gadījumiem – vai tie ir gatavi, vai ne. Jo, ja arī tie nebūtu gatavi, Es ar lielu centību tos jums iepriekš sataisītu. Bet, ja Es arī aizietu jums vietu sataisīt, Es jūs tomēr neatstātu, bet paņemtu pie Sevis, «lai, kur Es esmu, būtu arī jūs».“ Vai redzi, cik mierinājuma un iedrošinājuma ir vārdos: „Kur Es esmu, tur būsiet arī jūs“? „Tātad nav pamata satraukties, ja jau jūs būsiet ar Mani.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:2–3; Jņ. 13:36

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐν ἡοἰκίᾳτοῦ Πατρός μου μοναὶ πολλαί εἰσιν. ἐὲοὲ μὴεἰπον ἄ, μῖν· Πορεύομαι ἐτοιμάσαι τόπον υρῖν. Κἀὶ ἐὰν πορευθῶ ἐτοιμάσαι τόπον ὑμῖν, πάλιν ἔόχομαέ, καὶ παραλήύομαι ὑμᾶς. ἵνα ὅπου εἰμὶ ἐγὼ, καὶ ὑμεις ὴτε.» Εἰπε μὲν πρὸς τὸν Πέτρον ὁ Κύριος, δτι Ἀέολουθήσεις μο ὕστερον·» ἵνα δὲ μὴ νομίσωσινοίκοιποι, ὅτι εχεινῳ μόνῳ τῷ Πέτρῳ τοῦτο ἐδόθη, ἐλλ´ οὐχὶ καὶ αὐτοῖς, φησίν, ὅτι Καὶ ὑμᾶς ἐκεῖνος ὁ χὸξθς. ὃ καὶ τὸ, Πξτρον ὑποδεξάμενος, δέξεται, ἀπὶ οὐ χρὴ θοροεοοαι περὶ τόπου· «Πολλαὶ γὰρ σταὶ εισιν ἐν τῇ ιχίᾳ τοῦ Πατρός μου·» τουτέστιν, πν τὴν ἐξουσίαν ο Πατρός· οἰκίαν γὰρ τὴν ἐξουσίαν καὶ ἀρχὴν ε, ρι δὲ καὶ μὴ Πσαν οἰκίαι, ἐγὼ ἂν ἐορεύθην καὶ; τοιμασα ὑμῖν. Ὡστε καὶ ἀμφοτίῳθνοὸ δει ὑμας ταράττεσθαι. εἴτε εἰσὶν ἕτοιμοι, θ α μή Καν γὰρ μὴ ὧσιν ἕτοιμοι, ἐγὼ μετὰ Ὥῆουοης προῃτοίμασα ἂν ταύτας ὑμῖν. Εἰ δὲ ἕαὶ ὅὰ τὸ ἐτοιμααι μεν τόπον ἐπορεύθην, ἀλλ´ ττυτως ἀφὴκ, ᾳ, φμας, ἀλλὰ παρέλαβον ἂν, «ἵνα εἝὶγω, καὶ μεις ἦτε.» Ὁρᾷς παρακλήσεως ʹ vλαγωγίας ρήματα; Ὃπου εἰμὶ ἐγὼ, καὶ ἕίκσθι. οΟὐκ εἔχει γοῦν λόγον τὸ ταράσσεvἝα, εγε μετ´ ἐμοῦ εἶναι μέλλετε. ΟΑΡΩΤ ΧΙv.

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:4–6

„Un kurp Es eju, jūs zināt, un ceļu jūs zināt. Toms Viņam saka: Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; un kā lai mēs zinām ceļu? Jēzus viņam saka: Es esmu ceļš un patiesība, un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur Mani.“ Tā kā Viņš apjauta, ka viņu prāts grib uzzināt, kurp Viņš iet, Viņš dod viņiem iemeslu jautāt. Un tā Viņš saka: „Kurp Es eju, jūs zināt, un ceļu jūs zināt“, mudinādams viņus jautāt. Tāpēc arī Toms saka: „Kungs, mēs nezinām, kurp Tu ej; un kā lai mēs zinām ceļu?“ Bet to Toms saka no lielām bailēm, nevis kā Pēteris, ilgodamies sekot. Tātad Kristus, parādīdams, ka sekošana viņiem būs vieglāka un nesarežģīta, atklāj gan to, kurp Viņš iet, gan kas ir ceļš. Jo Viņš iet pie Tēva, bet ceļš ir pats Kristus. „Tā kā,“ saka, „Es esmu ceļš“, caur Mani noteikti arī jūs uzkāpsiet pie Tēva; un ne tikai ceļš, bet arī „patiesība“, tāpēc jums ir pamats būt drošiem, ka Es jūs nepievilšu; bet Es esmu arī „dzīvība“, tātad, ja arī jūs nomirsiet, nāve jums netraucēs nonākt pie Tēva. Tātad esiet droši; jo caur Mani ikviens nāk pie Tēva. Un, tā kā Man ir vara pievest pie Tēva, jūs noteikti tur nonāksiet. Jo pa citu ceļu kā vien caur Mani tur nonākt nav iespējams.“ Bet tu man saproti arī no šejienes, ka Dēls ir vienlīdzīgs Dzemdētājam. Jo citur Viņš saka, ka Tēvs pieved pie Viņa: „Jo neviens,“ saka, „nevar nākt pie Manis, ja Tēvs viņu nevelk“; bet šeit sacīts, ka pie Tēva pieved caur Viņu. Tātad Tēvam un Dēlam ir vienāds spēks, jo arī darbība ir viena. Tātad, kad tu dzīvo darbīgo dzīvi, Kristus tev kļūst par ceļu; bet, kad vingrinies kontemplācijā, Viņš tev kļūst par patiesību. Bet, tā kā daudzi, kas gan dzīvoja darbīgo dzīvi, gan nodevās kontemplācijai, nemaz nesasniedza dzīvību (jo vai nu, tikumu kopdami tukšās godkāres dēļ, tie saņēma savu algu jau šeit, vai, iedomībā par mācības patiesībām, nomaldījās no taisnā ceļa), tāpēc pie ceļa un patiesības – es saku, pie darbīgās dzīves un kontemplācijas – pievienota arī dzīvība. Mums jābūt gan ceļa gājējiem, gan teologiem, kas raugās uz To, kas dzīvo mūžīgi, nevis uz mirušo cilvēku slavu.

Piezīmes (2)
  1. „Dzemdētājam“ – grieķu τῷ γεγεννηκότι (Tēvam).
  2. „Teologiem“ – grieķu θεολογεῖν (runāt par Dievu, teoloģija).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:4–6; Jņ. 6:44; Mt. 6:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ ὅπου ἐγὼ ὑπάγω. οἴδατε. και τὴν ἐδὸν οἴδα-ς Λέγει αὐτῷ Θωμᾶς· Κύριε, οὐκ οἴδαμεν ποῦ ὑπάγεις, καὶ πῶς δυνάμεθα τὴν ὁδὸν εἰδέναι. Λέγει αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Ἐγώ εἰμι ἡ ὁδὸς, καὶ ἡ ἀλήθεια, καὶ ἡ ζωή. Οὐδεὶς ἔρχεται πρὸς τὸν Πατέρα, εἰ μὴ δι´ ἐμοῦ.» Ἐπειδὴ συνεῖδε τὴν διάνοιαν αὐτῶν ζητοῦσαν μαθεῖν, ποῦ ὑπάγει, δίδωσιν αὐτοῖς πρόςασυῳ τοῦ ἐρωτῆσαι. Καὶ δή φησιν· «Ὅπου ὑπάγω οἴδατε, καὶ τὴν ὀδὸν οίδατε·» παρακινῶν αὐτοὺς εἰς ἐρώτησιν. Διὸ καὶ ὁ Θωμᾶς· «Κύριε, οὐκ οἴδαμεν, φησὶί, ποῦ ὑπάγεις, καὶ πῶς δυνάμεθα τὴν ὁδὸν εἰδέναι; » Τοῦτο δὲ λέγει Θωμᾶς ἀπὸ πολλῆς δειλία·, οὐχ ὥσπερ ὁ Πέτρος ποθῶν ἀκολουθῆσαι. Ὁ τοίνυν Χριστὸς δεικνύων, ὅτι ῥᾴων αὐτοῖς ἔσται καὶ εὐχερὴς ἡ ἀκολούθησις, ἐκφαίνει καὶ τὸ ποῦ ὑπάγει, καὶ τίς ἐστιν ἡ ὁδός. Ὑπάγει μὲν γὰρ πρὸς τὸν Πατέρα, ὁδὸς δὲ αὐτὸς ὁ Χριστός. Ἐπεὶ οὖν φησίν, «Ἐγώ εἰμι ἡ ὀδὸς,» δι´ ἐμοῦ πάντως πρὸς τὸν Πατέρα κοὶ ὑμεῖς ἀναβήσεσθε· οὐ μόνον δὲ ὁδὸς, ἀλλὰ καὶ «ἀλήθεια·» ὥστε εἰκὸς ὑμᾶς θαῤῥεῖν, ὅτι οὐ ψευσθήσεσθε παρ´ ἐμοῦ, Ἀλλὰ καὶ «ζωή» εἰμι· ὥστε εἰ καὶ ἀποθάνητε, οὐ κωλύσει ὑμᾶς ὁ θάνατος τοῦ μὴ οὐχὶ πρὸς τὸν Πατέρα ἐλθεῖν. Θαῤῥεῖτε οὖν· δι´ ἐμοῦ γὰρ ἔρχεται πᾶς πρὸς τὸν Πατέρα, Καὶ ἐποὸ ἐγὼ κύριός εἰμι τοῦ πρὸς τὸν Πατέρα ἀγαγεῖν, πάντως ἥξετε ἐκεῖ. Οὐδὲ γὰρ δι´ ἄλλης ὁδοῦ, εἰ μὴ δι´ ἐμοῦ, ἔστιν ἐλθεῖν. Σὺ δέ μοι νόει κἀντεῦθεν Ἰσον τὸν Υἱὸν τῷ γεγεννηκότι. Ἀλλαχοῦ μὲν γὰρ τὸν Πατέρα λέγει προσάγειν αὐτῷ· «Οὐδεὶς γὰρ, φησί, δύναται ἐλθεῖν πρός με, ἐὰν μὴ ὁ Πατὴρ ἑλκύσῃ αὐτόν.» Ἐνταῦθα δὲ τῶ Πατρὶ λέγεται προσάγεσθαι δι´ αὐτοῦ. Ἱση ἄρα ἡ δύναμις Πατρὶ καὶ Υἱῷ· καὶ μία Κγὰρ ἡ ἐνέργεια. Ὅταν μὲν οὖν τὴν πρακτικὴν μετέρχῃ, γίνεταί σοι ὁδὸς ὁ Χριστός· ὅταν δὲ τὸ θεωρητικὸν ἀσκῆς, γίνεταί σοι ἀλήθεια. Ἐπεὶ δὲ πολλὸ καὶ τὴν πρακτικήν μετιόντες, καὶ περὶ θεωρίαν ἀσχοληθέντες, οὐ πάντως ἐπέτυχον τῆς ζωῆς γρ διὰ κενοδοξίαν τὴν ἀρετὴν μετιόντες, ἀπέσχον ἐνταῦθα τὸν μισθὸν, ἢ τῇ περὶ τὸ δογματικὸν οἱήσει ἀπεπλανήθησαν τῆς εὐθείας ὀδοῦ, διὰ τοῦτο πρόσκειται τῇ ὁδῷ καὶ τῇ ἀληθείᾳ, τῷ πρακτικῷ, λέγω, καὶ τῷ θεωρητικῷ, ἡ ζωή. Δεῖ καὶ ἡμᾶς καὶ ὀδεύειν. καὶ θεολογεῖν πρὸς τὸν ζῶντα [εἰς] αἰῶνα, οὐχὶ πρὸς τὸν νεκρὸν ἔπαινον τῶν ἀνθρώπων ἀφορῶντας.

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:7

„Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu; un no šī brīža jūs Viņu pazīstat un esat Viņu redzējuši.“ Kā tad augstāk Viņš sacīja: „Kurp Es eju, jūs zināt, un ceļu jūs zināt“, tas ir, Mani; bet šeit saka: „Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu“? Viņš to nesaka, runādams Sev pretī. Jo viņi Tēvu gan zināja, bet ne tā, kā vajadzēja; jo kā Dievu viņi Viņu zināja, bet kā Tēvu vēl ne. Bet vēlāk Gars, atnācis, ielika viņos visu atziņu. Tātad tas, ko Viņš saka, ir šāds: „Ja jūs būtu pazinuši Manu būtību un cieņu, jūs būtu pazinuši arī Tēva būtību. Bet no šī brīža jūs esat sākuši Viņu pazīt caur Mani kā Starpnieku, «un esat Viņu redzējuši»“, tas ir, ar savu prātu, cik iespējams, esat Viņu skatījuši. „Jo, tā kā Es jums esmu Kungs un Skolotājs, caur Mani jūs noteikti esat saņēmuši arī Tēva atziņu, cik jums pagaidām sasniedzams, un mērenā mērā; jo pilnīgāko jūs vēl neesat saņēmuši.“ Un arī citādi: vārdi „Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu“ nenorāda, ka viņi Viņu nepazītu, bet sacītais ir šāds: „Es jums sacīju: «Kurp Es eju, jūs zināt» – tas ir, pie Tēva, – «un ceļu jūs zināt» – tas ir, Mani. Toms Man sacīja: «Mēs nezinām, kurp Tu ej», un tātad arī ceļu nezinām. Es Tomam sacīju: «Es esmu ceļš, un neviens nenāk pie Tēva kā vien caur Mani.» Tātad, ja jūs būtu pazinuši Mani, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu. Bet jūs taču Mani zināt, [tātad zināt] arī Manu Tēvu, un esat Viņu redzējuši, redzējuši Mani.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:7; Jņ. 16:13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εἰ ἐγνώκειτέ με, καὶ τὸν Πατέρα μου ἐγνώκειτε ἄν Καὶ ἀπάρτι γινώσκετε αὐτὸν, καὶ ἑωράκατε αλτόν. » Πῶς ἀνωτέρω μὲν εἶπεν, ὅτι «Ὅπου ὑπάγω οἴδατε, καὶ τὴν ὁδὸν οἴδατε,» τουτέστιν, Ἐμέ· ἐνταῦθα δὲ λέγει, ὅτι «Εἰ ἐμὲ ἐγνώκειτε, καὶ τὸν Πατέρα μου ἐγνώκειτε ἄν;» Οὐκ ἐναντιολογῶν ταῦτά φησιν. Ἵδεσαν μὲν γὰρ τὸν Πατέρα, οὐχ οὕτω δὲ ὡς ἐχρῆν· ὡς Θεὸν μὲν γὰρ ᾔδεσαν, ὡς Πατέρα δὲ αθπω Ὑστερον δὲ τὸ Πνεῦμα ἐλθὸν, πᾶσαν αὐτοῖς ἐνέθηκε τὴν γνῶσιν. Ὃ οὖν λέγει, τοιοῦτόν ἐστιν· Εἰ οὖν ἐγνώκειτε τὴν ἐμὴν οὐσίαν, καὶ τὴν ἀξίαν, καὶ τὴν τοῦ Πατρὸς ἂν ἐγνώκειτε. Ἀπάρτι δὲ ἤρξασθε γινώσκειν αὐτὸν δι´ ἐμοῦ μέσου, «καὶ ἐωράκατε αὐτὸν.» ουτέστι, τῳ νῷ ὑμῶν, ὡς ἔστι δυνατὸν, ἐθεωρήσατε. Ἐπεὶ γὰρ ἐμὲ Κύριον ἔχετε καὶ διἄάταλον δι´ ἐμοῦ πάντως καὶ τὴν τοῦ Πατρὸς γνῶστη ὡς ἐφικτὸν τέως ὑμῖν, καὶ μετρίως ἐλάβετε· τὴν γὰρ τελειοτέραν οὔπω ἐδέξασθε. Καὶ ἄλλως δέΤο, «Εἰέγνῴκειτέμε, καὶ τὸν Πατέρα μου ἐγνώκειτε ἀν,» οὐκ ἐμφαίνει αὐτὸν ἀγνοοῦντας αὐτοὺς, ἀλλὰ οιοῦτόν ἐστι τὸ λεγόμενον· Εἰπον ὑμῖν, ὅτι «Ὅπου ἀσάνω οἴδατε» τουτέστι, πρὸς τὸν Πατέρα, «καὶ τὴν ὁδὸνοἴδατε,» τουτέστιν, Ἐμέ. Εἶπέ μοι Θωμᾶς· «θὐκ οἴθαμεν ποῦ ὑπάγεις,» καὶ λοιπὸν, οὐδὲ τὴν όδὸν οἴδαμεν. Εἶπον τῷ Θωμᾷ· «Ἐγώ εἰμι ἡ ὁδός, καὶ οὐδεὶς ἔρχεται πρὸς τὸν Πατέρα, εἰ μὴ δι´ ἐμοῦ.» Εἰ τοίνυν ἐμὲ ἐγνώκειτε, καὶ τὸν Πατέρα μου ἔγνωτε ἀν.» Ἀλλὰ μὴν ἐμὲ οἴδατε, καὶ τὸν Πατέρα μολκαὶ ἑωράκατε αὐτὸν, ἐμὲ ἑωρακότες

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:8–9

„Filips Viņam saka: Kungs, parādi mums Tēvu, un mums pietiek. Jēzus viņam saka: tik ilgu laiku Es esmu ar jums, un tu Mani neesi pazinis, Filip? Kas Mani ir redzējis, ir redzējis Tēvu; kā tad tu saki: parādi mums Tēvu?“ Filipam šķita, ka Kristu viņš pazīst precīzi, bet Tēvu nepazīst; tāpēc arī sacīja: „Parādi mums Tēvu, un mums pietiek. Jo, kaut Tu mums desmit tūkstoš reižu sacītu: «Ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu», mēs tā nevarēsim pazīt Tēvu. Tātad parādi mums Viņu miesīgajām acīm.“ Jo Filips, dzirdēdams, ka arī pravieši redzējuši Dievu, iekāroja arī pats tā miesīgi Viņu redzēt, nezinādams, ka tas, ko redzēja pravieši, bija nolaišanās. Tātad Kristus, mācīdams Filipu, ka Dievu nav iespējams redzēt miesīgi, saka: „Tik ilgu laiku Es esmu ar jums, un tu Mani neesi pazinis, Filip?“ Ievēro, ka Viņš nesacīja: „Tu Mani neesi redzējis“, bet: „Tu Mani neesi pazinis“, novērsdams Filipu no zemes domas – vēlēties redzēt Tēvu miesīgi. „Jo par Dievu,“ saka, „runā par atziņu, nevis par miesīgu skatu.“ Tad Viņš piebilst: „Kas Mani ir redzējis, ir redzējis Tēvu.“ Tas, ko Viņš saka, ir šāds: „Tu, Filip, gribi redzēt Tēvu ar miesīgu skatu un domā, ka Mani tu jau esi redzējis; bet Es tev saku: ja tu būtu redzējis Mani, tu būtu redzējis arī Viņu; bet, tā kā Viņu tu neesi redzējis, tu arī Mani neesi redzējis tā, kā vajag redzēt; tu gan redzēji Mani miesīgi, jo Es nēsāju miesu, bet dievišķo būtību tu neesi redzējis; tātad arī Tēva būtību tu nevarētu redzēt miesīgi. Tātad ne Mani, ne Tēvu nav iespējams redzēt miesīgi. «Jo kas Mani ir redzējis, ir redzējis arī Tēvu.» Bet daudzi taču domā, ka redz Mani, bet Tēvu neredz; tātad viņi Mani neredz pēc dievišķās dabas, bet pēc cilvēcības.“ Tu vari to saprast arī skaidrāk tā: „Es,“ saka, „esmu vienbūtīgs ar Tēvu; tātad tas, kas Mani ir redzējis – tas ir, pazinis –, ir pazinis arī Tēvu; jo, tā kā būtība ir viena, arī atziņa ir viena.“ Lai kaunas Ārijs, [dzirdēdams,] ka tas, kas redzējis Dēlu, ir pazinis Tēva dievību! Lai kaunas arī Sabēlijs, kas saka: „Tēvam un Dēlam ir viena hipostase un viena Persona.“ Jo, lūk, Kungs nošķir hipostases un parāda vienu Tēva Personu un citu – Dēla. Jo, sacīdams: „Kas Mani ir redzējis“, Viņš parādīja Savu Personu; tad: „ir redzējis Tēvu“ – lūk, arī cita Persona. Bet, ja būtu viena Persona, Viņš nebūtu sacījis neko tādu, bet, kad Filips sacīja: „Parādi mums Tēvu“, Viņš būtu atbildējis: „Man nav Tēva, bet Es esmu Tēvs un Dēls.“ Un vispār tas ir galējs neprāts – dzirdēt Dēlu sakām: „Es eju pie Sava Tēva“, un: „Es esmu Tēvā“, un visu citu tamlīdzīgu, bet nesaprast, ka viena ir Dēla Persona un cita – Tēva, bet tās sajaukt. Tātad Kungs norāj mācekli kā tādu, kas tik ilgu laiku Viņam sekojis un redzējis zīmes un dievības darbus, bet vēl nav Viņu pazinis kā Dievu, lai caur Viņu pazītu arī Tēvu. „Bet tagad,“ saka, „tā kā tu meklē Tēvu miesīgi, ir skaidrs, ka tu netici, ka ne Es, ne Viņš esam Dievs.“

Piezīmes (2)
  1. „Nolaišanās“ – grieķu συγκατάβασις (Dievs parādījās praviešiem tēlos, pielāgodamies viņu vājumam).
  2. „Sabēlijs“ – 3. gs. ķeceris, kas Tēvu un Dēlu uzskatīja par vienu Personu.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:8–9; Jes. 6:1; Jņ. 16:28; Jņ. 14:10

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Αέει αὐτῷ Φίλιππος· Κύριε, δεῖξον ἡμῖν τὸν Πατέρα, καὶ ἀρκεῖ ἡμῖν. Λέγει αὐτῷ ὁ ἦησους· τοισοῦτον χρόνον μεθ´ ὑμῶν εἰμι, καὶ οὐκ ἔγνωκάς μει θιππε; Ὁ ἑωρακὼς ἐμέ, ἑώρακε τὸν Πατέρα· καὶ πῶς σὺ λέγεις· Δεῖξον ἡμῖν τὸν Πατέρα;» Ἐδίκει ὁ Φίλιππος, ὅτι τὸν μὲν Χριστὸν ἀκριβῶς γὸκύσκει, ἀγνοεῖ δὲ τὸν Πατέρα· διὸ καὶ εἰπε· «κεῖξον ἡμῖν τὸν Πατέρα, καὶ ἀρκεῖ ἡμῖν.» Κἂν γὰρ μυριάκις λέγῃς ἡμῖν, ὅτι «Εἰ ἐμὲ ἐγνώκειτε, καὶ τὸν Πατέρα μου ἐγνώκειτε ἂν,» οὐ δυνησόμεθα οὖτω μαθεῖν τὸν Πατέρα. Δεῖξον οὖν ἡμῖν αὐτὸν τοῖς σωματικοῖς ὀφόαλμοῖς. Ἀκούων γὰρ ὁ Φίλιππος, ὅτι καὶ οἱ προφῆται εἰδον τὸν Θεὸν, ἐπεθύμησε καὶ αὐτὸς οὖτω σωματικῶς ἰδεῖν αὐτὸν, οὐκ εἰδὼς, ὅτι ἐκεῖνα τὰ τῶν προφητῷν, συγκατάβασις ἦν. Ὁ τοίνυν Χριστὸ, διδάσκων τὸν φίλιππον, ὅτι οὐκ ἔστι δυνατὸν σωματικῶς ὁραθῆναι Θεὸν, φησί· «Τοσοῦτον Χόνον μεθ´ ὑμῶν εἰμι, καὶ οὐκ ἔγνωκάς με, Φίλιππε; Ὅραὅτι οὐκ εἶπεν, ὅτι Οὐκ εἶδές με, ἀλλ´, «Οὐκ ἐΓωκάς με,, ἀπάγων τὸν Φίλιππον ἀπὸ τοῦ χαμαιξήνου φρονήματος τοῦ ἐπιθυμεῖν σωματικῶς ἐεῖν τὸν Πατέρα. Γνῶσις γὰρ, φησὶ. λέγεται ἐπὸ θεοῦ, οὐχ ἡ συματικὴ ὄψις. Εἰτα ἐπιφέρει· «Ὧ ἕρακὸς ἐμὲ, ἐῴρακε τὸν Πατέρα.» Ὁ δὲ λέγει, τοιουτον εστι· εῃ μὲν, ὦ Φίλιππε, δι´ ὄὸεως σωματικῆς ζητεῖς ἰδεῖν τὸν Πατέρα, καὶ δοκεῖς, ὅτι ἐμὲ θδη εἰις· ἐγὼ ὲ λέγω σοι. ὅτι εἰ ἐμὲ εἶδες, καὶ ἐκεῖνον ἂν εἶδες, χϛ, δὲ ἐπεὶ ἐκεῖνον οὐκ εἶδες, οὐδὲ ἐμὰ εἴδες ὡς χρὴ ρλέπειν· ἀλλὰ σωματικῶς μὲν εἶδες ἑμέ, ἐπεὶ καὶ σῷχᾳ φορῶ τὴν δὲ θείαν οὐσίαν, οὐκ ἕρες· ὡστε οὐδὲ γὴν τοῦ Πατρὸς ἴδοις ἂν σωματικῶς. θοτε οὖν ἐμὲ, οὔτε τὸν Πατέρα δυνατόν ἐστιν ἰδεῖν σωκατικως. «γὰρ ἑωρακὼς ἐμὲ, καὶ τὸν Πατέρα ἐὔραεν.» Ἀλλᾳ μὴν πολλοὶ ἐμὲ δοκοῦσιν ὁρᾷνὸ τὸν δὲ Πατέραν ὁρῶσιν· ὥστε οὐδὲ ὁρῶσι κατὰ τονθείαν φύσιν, ἀλλὰ κατὰ τὸ ἀνθρώπινον. Δύνασαι ʹκαὶ σαφέστερο, σὔτῳ νοῆσαι· Ὁμοούσιος, φησίν, τὲ´ τῷ Πατρι, ὶ ποίνυν ἐωρακὼς ἐμὲ, ὅπερ ἐστὶ, γούτ. ἔγκω τὸ, Πατέρα· μιᾶς γὰρ οὔσης οὐσίας καὶ Ττς μα καὶ ἡ γνῶσις. Αἰσχυνέσθω Ἄρειος Ῥὸ, ἐτι ὁ ἐωρακὼς τὸν Υἱὸν, τουτέστι, τὴν Πατρὸς θεότητα ἔγνω Δἰσχυνέσθω καὶ Σαβέλλιος ὁ λέγων· Μία ὑπόστασις καὶ ἓν πρόσωπον Πατρὸς καὶ Υἱοῦ. Ἰδοὺ γὰρ διαιρεῖ τὰς ὑποστάνεις ὁ Κύριος · καὶ ἄλλο πρόσωπον δείκνυσι τοῦ Πατρὸς, καὶ ἄλλο τοῦ Υἱοῦ. Εἰπὼν γὰρ, «Ὁ ἑωρακὼς ἐμὲ, » ἔδειξε τὸ οἰκεῖον πρόσωπον· εἶτα, «ἑώρακε τὸν Πατέρα, » ἰδοὺ καὶ ἕτερον πρόσωπον. Εἰ δὲ ἐν πρόσωπον ἦν, εἶπεν ἂν οὐδὲν τοιοῦτον, ἀλλὰ τοῦ Φιλιπ-οιλ εἰπόντος, «Δεῖξον ὑμῖν τὸν Πατέρα,» ἀπεκρίθη ἅν, ὅτι Οὐκ ἔστι μοι Πατὴρ, ἀλλ´ ἐγώ εἰμι Πατὴρ καὶ Υἱός. Καὶ ὅλως δὲ ἐσχάτης ἀνοησίας ἐστὶ, τὸ ἀκούειν μὲν τοῦ Υἱοῦ λέγοντος, ὅτι «Πρὸς τὸν Πατέρα μου πορεύομαι·» καὶ, «Ἐγὼ ἐν τῷ Πατρὶ,» καὶ ὅσα ἄλλα τοιαῦτα· μὴ νοεῖν δὲ, ὅτι ἄλλο πρόσωπον τοῦ Υἱοῦ, καὶ ἄλλο τοῦ Πατρὸς, ἀλλὰ συγχέειν ταῦτα Ἐπιτιμᾷ τοίνυν τῷ μαθητῆ ὁ Κύριος, ὡς τοσοῦτον μὲν χρόνον ἀκολουθοῦντι, σημεῖα δὲ ἰδόντι καὶ θεότητος ἔργα, μήπω δὲ γνόντι αὐτὸν ὡς Θεὸν, ἵνα δι´ αὐτοῦ καὶ τὸν Πατέρα γνῷ. Νῦν δέ φησιν· Ἐπειδὴ σωματικῶς ζητεῖς τὸν Πατέρα, δῆλον ὡς οὐ πιστεύεις οὔτε ἐμὲ οὔτε ἐκεῖνον εἶναι Θεόν.

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:10–11

„Vai tu netici, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī? Vārdus, ko Es jums runāju, Es nerunāju no Sevis paša; bet Tēvs, kas Manī mīt, Viņš dara darbus. Ticiet Man, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī; bet, ja ne, tad ticiet Man pašu darbu dēļ.“ Dēls ir Tēvā, jo Viņš parādās Tā būtībā; un Tēvs savukārt – Dēla būtībā, tāpat kā ķēniņš parādās savā attēlā un attēls – ķēniņā. Jo attēla un ķēniņa veidols ir viens. „Bet ka Man un Tēvam ir viena būtība, tas ir skaidrs: «Jo vārdus, ko Es runāju, Es nerunāju no Sevis paša», tas ir: Es to nesaku citādi, bet, kā Tēvs to sacītu, tā runāju arī Es. Jo Man nav nekā sava, kas būtu atšķirts no Tēva, bet viss ir kopīgs; jo būtība ir viena, kaut hipostases tiek nošķirtas. Un ne tikai vārdi, ko Es runāju, ir Tēva, bet arī darbi; dievišķi ir darbi. Tā kā darbi ir dievišķi, bet Dievs ir Tēvs un arī Es, tātad darbi ir no vienas būtības. Tātad, ja Es daru, dara Tēvs; un, ja Tēvs, daru Es. «Ticiet, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī», tas ir: dzirdot «Tēvs» un «Dēls», jums nevajadzētu meklēt neko citu, lai apliecinātu radniecību pēc būtības. Bet, ja jums ar to nepietiek, lai parādītu vienbūtību un vienādo godu un to, ka Tēvs parādās Manā būtībā un Es – Tēva būtībā, «tad ticiet Man kaut darbu dēļ»: darbi ir Dieva darbi.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:10–11; Kol. 1:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὐ γινώσκεις [. πιστεύεις], ὅτι ἐγὼ ἐν τῶ Πατρὶ, καὶ ὁ Πατὴρ ἐν ἐμοί ἐστι; Τὰ ῥήματα ἃ ἐγώ λαλῶ ὑμῖν, ἀπ´ ἐμαυτοῦ οὐ λαλῶ· ὁ δὲ Πατὴρ ὁ ἐν ἐμοὶ μένων, αὐτὸς ποιεῖ τὰ ἔργα. Πιστεύετέ μοι, ὅτε ἐγὼ ἐν τῷ Πατρὶ, καὶ ὁ Πατὴρ ἐν ἐμοί ἐστιν. Εἰ δὲ μὴ, διὰ τὰ ἔργα αὐτὰ πιστεύετέ μοι.» Ἐν τῷ Πατρί ἐστιν ὁ Υἱὸς, καθὸ ἐν τῇ οὐσίᾳ ἐκείνου φαίνεται· καὶ ὲ Πατὴρ αὖθις ἐν τῇ τοῦ Υἱοῦ· ὥσπερ καὶ ὁ βασιλεὺς ἐν τῇ εἰκόνι αὐτοῦ φαίνεται, καὶ ἡ εἰκὼν ἐν τῷ βασιλεῖ. Εἶς γὰρ ὁ χαρακτὴρ τῆς εἰκόνος καὶ τοῦ βασιλέως. Ὅτι δὲ μία ἡ οὐσία ἐμοῦ τε καὶ τοῦ Πατρὸς, δῆλον· «Τὰ γὰρ ῥήματα ἃ ἐγὼ λαλῶ, ἀπ´ ἐμαυτοῦ οὐ λαλῷ·» τουτέστιν, Οὐκ ἄλλως ἐγὼ λέγω ταῦτα, ἀλλ´ ὥσπερ ἂν ὁ Πατὴρ εἴποι, οὕτω κἀγῶ λαλῶ. Μὴ γὰρ ἔχω τι ἴδιον ἐμαυτοῦ κεχωρισμένον τοῦ Πατρὸς, ἀλλὰ πάντα κοινά· μία γὰρ οὐσία διαι. ρουμένων τῶν ὑποστάσεων. Οὐ μόνον δὲ τὰ ῥήματα ἂ λέγω, τοῦ Πατρός εἰσιν, ἀλλὰ καὶ τὰ ἔργα θεῖα τὰ ἔργα. Ἐπεὶ γὰρ θεῖα τὰ ἔργα, Θεὸς δὲ ὁ Πατὴρ), κἀγώ· μιᾶς ἄρα οὐσίας εἰσὶ τὰ ἔργα. Ὥστε κἂν ἐγὼ ποιῶ, ὁ Πατὴρ ποιεῖ· κἂν ὁ Πατὴρ, ἐγὼ ποιῶ. «Πιστεύετε, ὅτι ἐγὼ ἐν τῷ Πατρὶ, καὶ ὁ Πατὴρ ἐν ἐμοί·» τουτέστι, Δεῖ μὲν ἀκούοντας ὑμᾶς Πατέρα καὶ Υἱὸν, μηδὲν ἕτερον ἐπιζητεῖν εἰς παράστασιν τῆς κατὰ τὴν οὐσίαν συγγενείας. Εἰ δὲ ὑμῖν οὐκ ἀρκεῖ τοῦτο πρὸς τὸ δεῖξαι τὸ ὁμοούσιον καὶ ὁμότιμον, καὶ ὅτι ὁ Πατὴρ ἐν τῇ ἐμῇ οὐσίᾳ φαίνεται, καὶ ἐγὼ ἐν τῇ τοῦ Πατρὸς, «κἂν διὰ τὰ ἔργα πιστεύετέ μοι·» τὰ ἔργα Θεοῦ εἰσιν.

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:12–14

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic uz Mani, tas arī darīs darbus, ko Es daru, un darīs lielākus par šiem, jo Es eju pie Sava Tēva; un, ko vien jūs lūgsiet Manā vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs ko lūgsiet Manā vārdā, Es to darīšu.“ Kristus, parādīdams, ka Viņš var darīt ne tikai šos darbus, bet arī citus, daudz lielākus par šiem, [to saka ar ārkārtīgu spēku. Jo Viņš nesaka: „Es varu darīt arī lielākus] par šiem“, bet – kas bija daudz brīnišķīgāk –: „Es varu,“ saka, „arī citiem dot darīt lielākus par šiem.“ Vai redzi Vienpiedzimušā spēku, cik tas ir liels, ka Viņš var dot arī citiem darīt darbus, lielākus par tiem, ko Viņš pats darīja? „Jo Es eju pie Sava Tēva“ – tas norāda: „Turpmāk brīnumu darīšana ir jūsu daļa; jo Es tagad aizeju.“ Bet, skaidrodams mums, kā tas, kas tic uz Viņu, varēs darīt lielas un brīnišķīgas lietas, Viņš saka: „Ko vien jūs lūgsiet Manā vārdā.“ Jo šeit Viņš mums parāda brīnumdarbības ceļu. Jo caur lūgumu un lūgšanu, un Viņa vārda piesaukšanu kāds var darīt brīnumus. Tā arī apustuļi: „Jēzus Kristus vārdā – celies un staigā!“ Tāpēc Viņš nesacīja: „Ko vien jūs lūgsiet, Es lūgšu Tēvu, un Viņš to darīs“, bet: „Es to darīšu“, norādīdams Savu varu, „lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā“. Jo, kad Dēls izrādās spējam lielas lietas, tad tiek pagodināts Tas, kas tādu Dēlu dzemdējis. Jo ievēro Tēva godības secību: mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā notika zīmes; zīmju dēļ ļaudis ticēja apustuļu vārdam; un tad, nākdami pie Dieva atziņas, tie atzina Tēvu, un tā Viņš tika pagodināts Dēlā. Lai saka tie, kas slimo ar Ārija slimību: ja to, kas notika caur apustuļiem, darīja Viņš pats, vai tad to, kas notika caur Viņu, darīja nevis Viņš pats, bet Viņš tika Tēva darbināts? Vai Viņš citiem deva spēku, bet pats to nebija? Bet kāpēc Viņš otrreiz sacīja to pašu? Jo, sacījis: „Ko jūs lūgsiet Manā vārdā, to Es darīšu“, un tad piebildis: „lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā“, Viņš atkal otrreiz saka: „Ja jūs ko lūgsiet Manā vārdā, Es to darīšu.“ Otrreiz Viņš to saka, apstiprinādams Savu vārdu un parādīdams, ka Viņš pats dara un Viņam nav vajadzīgs no citurienes ņemts spēks. Bet to visu Viņš saka mācekļiem, viņus mierinādams un parādīdams, ka Viņš nezudīs un neizgaisīs pēc nāves, bet atkal paliks Savā cieņā un būs debesīs. „Jo Es eju,“ saka, „pie Sava Tēva“: „Es nezūdu, bet aizeju turp, kur dzīve ir svētlaimīgāka. Un Es nebūšu redzams tik vājš, kaut arī Es nomiršu, ka pat citus Es stiprināšu darīt lielākus darbus; un visu, ko vien jūs gribēsiet, Es jums došu. Tātad nezaudējiet drosmi Manas nāves dēļ, kas ir tāda, kādu Es to parādīju.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:12–14; Ap. d. 3:6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν· ὁ πιστεύων εἰς ἐμὲ, τὰ ἔργα ἃ ἐγὼ ποιῶ, κἀκεῖνος ποιήσει, καὶ μείζονα τούτων ποιήσει· ὅτι ἐγὼ πρὸς τὸν Πατέρα μου πορεύομαι · καὶ ὃ ἐὰν αἰτήσητε ἐν τῷ ὀνόματί μου τοῦτο ποιήσω, ἵνα δοξασθῇ ὁ Πατὴρ ἐν τῷ Υἱῷ. Ὃ ἐὰν αἰτήσητε ἐν τῷ ὀνόματί μου, ἐγὼ ποιήσω. » Αεικνύων ὁ Χριστὸς, τι οὐ ταῦτα μάνα διίναπαι πὰ ἔργα, ἀλλὰ καὶ ἕτερα πολλῷ τούτων μείζονα, μεθ´ ζονα τούτων δύναμαι ποιῆσαι, ἀλλ’, ὃ πολλῷ θαυμαστότερον ἦν, Καὶ ἑτέροις δύναμαι δοῦναι, φησὶ, καὶ μείζονα τούτων ποιῆσαι. Ὁρᾷς τὴν δύναμιν τοῦ λίανογενοῦς, πῶς τοσαύτη ἐσιὶν, ὥστε καὶ ἑτέροις διόόναι το εἴν ἔργα μείζω ὧν αὐτὸς ἐποίῃσεν· «Ὅτι ἐγὼ πρὸς τὸν Πατέρα μου πορεύομαι,» τοῦτο δηλοῖ, δτι Ὑμῶν ἐστι λοιπὸν, τὸ θαυματουργεῖν· ἐγὼ γὰρ δη μεθίσταμαι. Ἐρμηνεύων δὲ ἡμῖν, πῶς ὁ πιστεύων εἰς αὐτὸν δυνήσεται ποιῆσαι μεγάλα καὶ νμαστά, φησὶν, ὅτι «Ὅσα ἂν αἰτήσητε ἐν τῷ ὁνόματί μου.» Δείκνυσι γὰρ ἡμῖν ἐνταῦθα τὴν μέθοδον τῆς θαυματουργίας. Διὰ γὰρ αἰτήσεως, καὶ προσευχῆς, καὶ τῆς ἐπικλήσεως τοῦ ὀνόματος αὐτοῦ, θαυματουργεῖν τις δύναται. Οὕτω καὶ οἱ ἀπόστολοι· Ἐν τῷ ὀνόματι Ἰσοῦ Χριστοῦ, ἔγειραι, καὶ περιπάτει. » Διὸ οὐκ εἶπεν, Ὅσα ἂν αἰτήσητε, παρακαλέσω τὸν Πατέρα, καὶ ποιήσει, ἀλλ´ «Ἐγὼ ποιήσω, » τὴν οἱκείαν ἐξουσίαν δηλῶν, «Ἵναδοξασθῇ ὁ Πατὴρ ἀν τῷ Υἱῷ.» Ὅταν γὰρ φανῇ ὁ Υἱὸς μενάλα δυνάμενος, τότε δοξάζεται ὁ τοιοῦτον Υἱὸν γεγεννηκώς Ὀρα γὰρ τὴν ἀκολουθίαν τῆς τοῦ Πατρὸς δόξης· Ἐν τῷ ὀνόματι τοῦ Κυρίου ἡμῶν Ἰησοῦ Χριστοῦ ἐγίνοντο τὰ σημεῖα, ἀπὸ τῶν σημείων ἐπίστευον τῷ λόσω τῶν ἀποστόλων, καὶ λοιπὸν εἰς θεογνωσίαν ἐργόμενοι, ἐπεγίνωσκον τὸν Πατέρα, καὶ οὕτως ἐδοξάχετο ἐν τῷ Υιῷ. Εἰπάτωσαν οἱ τὰ τοῦ Ἀρείου νοσοῦντες, τὰ διὰ τῶν ἀποστόλων, αὐτὸς ἐποίει καὶ τὰ δι´ αὐτοῦ, οὐκ αὐτὸς, ἀλλ´ ὑπὸ τοῦ Πατρὸς ἐνερούμενος, ἄλλοις ἐδίδου δύναμιν, καὶ αὐτὸς ταύτην οὐκ εἶχε; Τίνος δὲ ἕνεκεν ἐκ δευτέρου εἶπε τὰ αὐτά· μἰπὺν γὰρ, «Ὃ ἐὰν αἰτήσητε ἐν τῷ ὀνόματί μου, τοῦτο ποιήσω,» εἶτα ἐπαγαγὼν «να δοξασθῇ ὁ´ Πατὴρ ἐν τῷ Υἱῷ,» πάλιν ἐκ δευτέρου οησὶν ἅτι «Ῥςα ἂν αἰτήσητε ἐν τῷ ὀνόματί μου, ἐγώ ποιήσω.» Τα ὅευτέρου τοῦτό φησι, βεβαιῶν τὸν αὐτοῦ λόγον, καὶ ἑεικνύων, ὅτι αὐτὸς ποιεῖ, καὶ οὐ δεῖται ἐπεισάκτου ὅυνάμεως. Ταῦτα δὲ πάντα λέγει τοῖς μαθηταῖς, πα. ραμοθούμενος αὐτοὺς, καὶ δεικνύων, ὅτι οὐκ ἀπολεῖται, οὐδὲ ἀφανισθήσεται μετὰ τὸ θανεῖν, ἀλλὰ μεκεῖ πάλιν ἐπὶ τῆς οἰκείας ἀξίας, καὶ ἐν τοῖς οὐρτνοίῖς ἔσται. «Πρὸς τὸν Πατέρα γάρ μου, φησί, πορεύομαι ·» Μὴ γὰρ ἀφανίζομαι, ἀλλ´ ἐκεῖσε ἄπειμι ἐνόα μακαριωτέρα ἡ διαγωγή. Καὶ τοσοῦτον οὐκ ἀσθενὴς ὀφθήσομαι, κἂν ἀποθάνω, ὥστε καὶ ἄλλους ἐνεσχύσω μείζονα ἔργα ποιεῖν· καὶ ὅσα ἂν βουληθῆτε, ὅώσω ὑμὶύ. Μὴ τοίνυν ἀθυμεῖτε διὰ τὸν ἐμὸν θάνατοκ τοιοῦτον ὄντα, οἷον ἀπέδειξα

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:15–17

„Ja jūs Mani mīlat, turiet Manus baušļus; un Es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu ar jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar uzņemt, jo tā Viņu neredz un nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš mīt pie jums un būs jūsos.“ Augstāk sacījis: „Ko vien jūs lūgsiet, Es darīšu“, Viņš tagad parāda, ka lūgt vajag nevis vienkārši, bet ar mīlestību pret Viņu un baušļu turēšanu. „Jo tad Es darīšu, kad jūs tā lūgsiet.“ Un arī citādi: tā kā tiem, domājot, ka viņi Viņu zaudēs, visticamāk bija jāskumst un jāsatraucas dvēselēs, Viņš saka: „Mīlēt Mani nenozīmē skumt un satraukties, bet paklausīt tam, ko Es saku. Jo Es jums devu bausli nebīties no tiem, kas nonāvē miesu. Tātad, ja jūs Mani mīlat, turiet to un vairs neskumstiet par Manu nāvi. Jo skumt nav tā darbs, kas tur šo bausli. Kā tad jūs, neturot Manu bausli, bet bīstoties no nāves, sakāt, ka Mani mīlat?“ Tad, tā kā tie visticamāk varētu uz to sacīt: „Un kā lai mēs neskumstam, ja mums jāzaudē tāds iepriecinājums un mierinājums, kas mums ir no Tevis?“, Viņš saka: „Tā nebūs, jūs nezaudēsiet iepriecinājumu. «Jo Es lūgšu», tas ir, lūgšos, «Tēvu, un Viņš jums sūtīs citu Iepriecinātāju» – citu tādu kā Mani.“ Lai šeit kaunas Sabēlijs, kas saka, ka Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam ir viena Persona. Jo, lūk, viņš dzird, ka Viņš sūtīs citu Iepriecinātāju; tātad Gara Persona ir cita. Lai kaunas arī Maķedonijs, kas saka, ka Gars ir citas būtības un zemāks par Dēlu. Jo viņš dzird, ka arī Viņš ir Iepriecinātājs, tāpat kā Dēls. Tātad Gars ir vienbūtīgs ar Dēlu, un noteikti arī ar Tēvu; jo Tēvs un Dēls ir no vienas būtības. Bet nebrīnies, ka Viņš saka: „Es lūgšu Tēvu“; jo Viņš lūdz nevis kā kalps, bet lai pilnīgi pārliecinātu mācekļus, ka Gars Iepriecinātājs pie viņiem noteikti nāks; šī iemesla dēļ Viņš nolaižas līdz viņiem un saka: „Es lūgšos Tēvam.“ Jo, ja Viņš būtu sacījis: „Es sūtīšu“, tie tā nebūtu ticējuši; bet tagad, darīdams Savu vārdu ticamu, Viņš saka: „Es lūgšu Tēvu.“ „Jo, ja arī būs vajadzīga lūgšana un aizlūgšana,“ saka, „Es visiem spēkiem centīšos, lai Gars nāktu pār jums“; kā arī mēs bieži mēdzam sacīt: „Es atdošu savu dvēseli, lai tas notiktu“, kaut gan darbam bieži vajag nedaudz pūļu; bet tomēr, gribēdami parādīt, ka neatteiksimies no pūlēm, mēs tā sakām. Un vēl: tā kā Kungs par mums upurēja Sevi Tēvam, Viņu salabinādams ar Savu nāvi kā Augstais Priesteris, un tikai tad pār mums nāca Gars, jo grēks bija atraisīts un ienaids atcelts, – tāpēc Viņš saka: „Es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos Iepriecinātāju“, tas ir: „Es salabināšu Tēvu par jums un samierināšu Viņu ar jums, kas grēka dēļ esat ienaidnieki, un Viņš jums sūtīs Garu, salabināts caur Manu nāvi par jums un ar jums samierināts.“ Bet „lai Viņš paliktu ar jums mūžīgi“ Viņš sacīja, reizē viņus mierinādams: „Jo Viņa klātbūtne,“ saka, „nav tik īslaicīga kā Mana, bet ilgs līdz mūžībai; un Viņš neatstās jūs arī tad, kad jūs nomirsiet, bet paliks kopā ar jums un darīs jūs vēl godības pilnākus.“ Un Viņš vienmēr ir kopā ar visiem svētajiem, un ar mirušajiem vēl vairāk, jo tie tad ir vēl augstāk pār miesas kaislībām. Bet „Patiesības Gars“ Viņš saka tā vietā, lai teiktu: Gars ir nevis Vecās Derības (jo tā bija priekšattēls un ēna), bet Jaunās, kas ir patiesība. Arī tiem, kas bija bauslībā, bija Gars, bet neskaidri un ēnaini; bet tagad pati patiesība, tā sakot, pēc būtības nonāca pār mācekļiem. Bet, lai tie nedomātu, ka arī Viņš tiks iemiesots tāpat kā Viņš pats, Viņš saka: „Pasaule nevar Viņu uzņemt.“ „Viņš jūs mācīs ne tā,“ saka, „kā Es; jo pasaule nevar Viņu uzņemt miesīgi; [bet] Viņš mājos pašās jūsu dvēselēs.“ Un arī citādi: „Pasaule nevar Viņu uzņemt“, tas ir, vienkāršā tauta, kas domā par pasaulīgo, „jo tā Viņu neredz“, tas ir, tāpēc ka Viņa būtība ir neaptverama; jo par skatīšanu šeit Viņš sauc to, kas notiek ar prātu. Tāpēc Viņš arī piebilst: „Un nepazīst Viņu.“ Vai redzi, ka, sacījis: „Neredz“, Viņš ar to norādīja: „Nepazīst“? Tātad Viņš mierina apustuļus, sacīdams: „Pasaule nevar Viņu uzņemt“, „bet jums tas tiek dots kā sevišķa dāvana, un «Viņš mīt pie jums»“; tad lielākais: „Un būs jūsos.“ Jo „pie jums“ norāda palīdzību no ārpuses, no tuvuma; bet „jūsos“ – mājošanu iekšā un stiprināšanu; un tas parāda, ka Viņš ir Dievs. Jo Dievs saka: „Es mājošu un staigāšu viņu vidū.“ „Tātad pasaule nevar uzņemt Garu, jo to nepazīst, bet jūs Viņu pazīstat.“ Kāpēc? „Jo jūs neesat no pasaules“, un tāpēc esat spējīgi Viņu uzņemt. Un Viņš tagad „mīt pie jums“, bet arī „būs“ vienmēr „jūsos“.

Piezīmes (2)
  1. „Iepriecinātājs“ – grieķu Παράκλητος; „lūgšu“ – ἐρωτήσω, ko Teofilakts skaidro ar παρακαλέσω.
  2. „Maķedonijs“ – 4. gs. Konstantinopoles bīskaps, kas noliedza Svētā Gara dievību (pneimatomahi).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:15–17; Mt. 10:28; Ebr. 9:11–14; Kol. 2:17; 2. Kor. 6:16; Jņ. 15:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἑὰν ἀγαπᾶτέ με, τὰς ἐντολὰς τὰς ἐμὰς τηρήσατε · καὶ ἐγὼ ἐρωτήσω τὸν Πατέρα, καὶ ἄλλον Παράκλητον δώσει ὑμῖν, ἵνα μένῃ μεθ´ ὑμῶν εἰς τὸν αἱ λνα, τὸ Πνεῦμα τῆς ἀληθείας, ὃ ὁ κόσμος οὐ δύναται λαβεῖν, ὅτι οὐ θεωρεῖ αὐτὸ, οὐδὲ γινώσκει αὐτό· ὑμεῖς δὲ γινώσκετε αὐτὸ, ὅτι παρ´ ὑμῖν μένει, καὶ ἐν ὑμῖν ἕσται. «Εἰπὼν ἀνωτέριω, ὅτι «Ὧσα ἂν αιτήσητε, ποιήσω,» δείκνυσι νῦν, ὅτι οὐχ ἀπλῶς δεῖ αττεῖαθαι, ἀλλὰ μετὰ τῆς πρὸς αὐτὸν ἀγάπης καὶ τῆς τηρέσεως τῶν ἐντολῶν. Τότε γὰρ ποιήσω ὅταν φὸτως αἰτῆσθε. Καὶ ἄλλως, ἐπεὶ εἰκὸς ἦν αὐτοὺς Σόονονα ὅτι στερηθήσονται αὐτοῦ, σκυθρωπάζειν καὶ ταράττεσθαι τὰς ψυχάς, Οὐ τοῦτο, φησὶν, ἔστιν ἀγαπᾷν με, σκυθρωπάζειν, καὶ ταράττεσθαι, ἀλλὰ τὸ πείθεσθαι τοῖς παρ´ ἐμοῦ λεγομένοις. Ἐντολὴν γὰρ ἔδωκα ὑῖν μὴ φοβεῖσθαι!φοβεῖσθε] ἀπὸ τῶν ἀποτενόντων τὸ σῶμα. Ὥστε ἐὰν ἀγαπᾶτέ με, ταύτην φυλάξετε, καὶ μὴ λυπεῖσθε λοιπὸν ἐπὶ τῷ θανάτῳ τῷ ἐμῶ. Τῷ [τὸ] γὰρ λυπεῖσθαι οὐκ ἔστι φυλάσσοντος ταύτην τὴν ἐντολήν. Πῶς οὖν μὴ φυλάσσοντες τὴν ἐντολήν μου, ἀλλὰ φοβούμενοι τὸν θάνατον, λέγετε ἀγαπᾷν με; Εἰτα ἐπειδὴ εἰκὸς ἦν αὐτοὺς πρὸς ταῦτα εἰπεῖν· Καὶ πῶς οὐ λυπηθησόμεθα, μέλλοντες τοιαὐτης παρακλήσεως καὶ ψυχαγωγίας τῆς παρὰ σοῦ στερηθῆναι; φησίν· Οὐκ ἔσται τοῦτο, οὐ στερηθήστσθε παρακλήσεως. «Ἑρωτήσω» γὰρ, ὅπερ ἐστὶ, παρακαλέσω«τὸν Πατέρα, καὶ ἄλλον Παράκλητον πέμψει ὑμῖν,» ἄλλον, ὡς ἐμέ. Αἰσχώνέσθω ἐ σαῦθα ὁ Σαβέλλιος, ὁ λέγων ἕν πρόσωπον Πατρὸς, vαὶ Υἱοῦ, καὶ ἁγίου Πνεύματος. Ἰδοὺ γὰρ ἀκούει, ὅτι ἄλλον Παράκλητον πέμψει, ὥστε ἄλλο πρόσωπον τὸ τοῦ Πνεύματος. Αἰσχυνέσθω καὶ Λακεδόνιος ὁ λέγων, Ἐτι ἄλλης οὐσίας τὸ Πνεῦμα, καὶ ὑποδεέστερον τοῦ Υἱοῦ. Ὁ μὲν γὰρ ἀκούει, ὅτι καὶ αὐτὸ Παράκλητός ἐστιν ὥσπερ καὶ ὁ Υἱός. Ὁμοούσιον οὖν τῷ Υἱῷ τὸ Πνεῦμα· πάντως δὲ καὶ Πατρί· τῆς γὰρ αὐτῆς οὐσίας Πατὴρ καὶ Υἱός. Μὴ θαυμάσῃς δὲ εἴ φησιν, ὅτι «Ἐρωτήσω τὸν Πατέρα·» οὐ γὰρ ώς δοῦλος παρακαλεῖ, ἀλλὰ διὰ τὸ πληροφορῆσαι τοὺς μαθητὰς, ὅτι πάντως ἐπελεύσεται αὐτοῖς τὸ Πνεῦμα Παράκλητος· τούτου ἕνεκεν συγκαταβαίνει αὐτοῖς, καί φησιν, ὅτι Παρακαλέσω τὸν Πατέρα. Εἰ γὰρ εἶπεν, ὅτι Πέμψω, οὐκ ἂν οὕτως ἐπίστευσαν· νῦν δὲ ἀξιόπιστον ποιῶν τὸν λόγον, φησὶν, ὅτι «Ἐρωτήσω τὸν Πατέρα.» Κᾶν χὰρ χρεία γένηται, φησὶ, παρακλήσεως καὶ ἀξιώσεως, πάντα τρόπον σπουδάσω, ἵνα ἐπέλθῃ ὑμῖν τὸ Πνεῦμα· ὅπερ καὶ ἡμεῖς εἰώθαμεν πολλάκις λέγειν, ὅτι Τὴν ὡυχήν μου θήσω, ἵνα τόδε γένηται· καίτοι γε ὀλίγης σπουδῆς πολλάκις χρήζει τὸ ἔργον· ἀλλ´ ὅμως δεῖξαι θέλοντες ὡς οὐ παραιτησόμεθα τὴν σπουδὴν, οὕτω λέγομεν. Ἄλλως τε· Ἐπεὶ ὑπὲρ ἡμῶν ἀνήνεγκεν ἑαυτὸν θυσίαν ὁ Κύριος τῷ Πατρὶ, ἐξιλασάμενος αότὸν διὰ τοῦ οἰκείου θανάτου ὡς ἀρχιερεὺς, εἶθ´ οὕτω τὸ Πνεῦμα ἐπῆλθεν ἡμῖν, ὡς τῆς ἁμαρτίας λυθείσης, καὶ τῆς ἔχθρας ἀναιρεθείσης· διὰ τοῦτό φησιν, ὅτι «Ἐρωτήσω τὸν Πατέρα, καὶ τὸν Παράκλητον δώσει ὑμῖν·» τουτέστιν, Ἐξιλάσομαι ὑπὲρ ὑμῶν τὸν Πατέρα, καὶ ἀποκαταλλάξω τοῦτον ὑμῖν τοῖς διὰ τὴν ἁμαρτίαν ἐχθροῖς, καὶ οὗτος πέμψει ὑμῖν τὸ Πνεῦμα, ἐξιλασθείς διὰ τοῦ ἐμοῦ ὑπὲρ ὑμῶν θανάσου καὶ καταλλαγείς ὑμῖν. Τὸ δὲ, «Ἵνα μένῃ μεθ´ ὑμῶν εἰς τὸν αἰῶνα, » εἶπεν, ἅμα μὲν παραμυθούμενος αὐτούς. Οὐ γὰρ οὕτω, φησί, πρόσκαιρός ἐστιν ἡ αὐτοῦ παρουσία, ὡς ἡ ἐμὴ, ἀλλ´ ἄχρι τοῦ αἰῶνος διαρκέσει· καὶ οὐδὲ θανόντων ὑμῶν ἀποστήσεται, ἀλλὰ συμπαραμενεῖ, καὶ ἐνδοξοτέρους ποιήσει· καὶ πᾶσι δὲ τοῖς ἀγίοις ἀεὸσύνεστι, καὶ θανοῦσι μᾶλ λον, ὅσῳ καὶ σωματικῶν παθῶν ὑψηλότεροι τέτε μᾶλλον. «Πνεῦμα δὲ ἀληθείας» φησὶν, ἀντὶ τοῦ, Πνεῦμά ἐστιν οὐ τῆς ἅαλαιᾷς Διαθήκης(ἐκείνη γὰρ, τύπος καὶ σριὰ ἀλλὰ τῆς Νέα, ἥτις ἐστον ἀήθετα. Εʹχον μὲν οὖν Πνεῦμα καὶ οἱ ἐν τῷ νόμω, ἀλλ´ ἐ πωκαὶ σκιωδῶς· νῦν δὲ ἡ ἀλήθεια αὐτὴ οὐσιωδῶς τγκατῆλθε τοῖς μαθηταῖς, ὡς ἂν εἴποι τις. Ἵνα δὲ μὴ κομίσωσιν, ὅτι καὶ αὐτὸ σαρκωθῆναι μέλλει, ῆστεο αὐτὸς, φησὶν, ὅτι «Ὁ κόσμος οὐ δύναται λαβαλν αὐτό.» Οὐχ οὕτω, φησί, διδάξει ὑμᾶς, ὥσπερ ἐνύ· οὐ γὰρ δύναται αὐτὸ ὁ κόσμος λαβεῖν σωματιίκῶς τοῦτέστιν, Ἐν αὐταῖς οἰκήσει ταῖς ὑμετέραις ψυχαῖς. Καὶ ἄλλως δέ· Οὐ δύναται λαβεῖν ὁ κόσμος, πυτέστιν, ὁ χυδαῖος λαὸς, καὶ τὰ τοῦ κόσμουφρονῶν, ὅτι οὐ θεωρεῖ αὐτὸ,» τουτέστιν, ὅτι ἀκατάληπτος αἵτοῦ ἐστιν ἡ οὐσία· θεωρίαν γὰρ ἐνταῦθα τὴν διὰ σοῦ νοὸς λέγει. Ὅθεν καὶ ἐπιφέρει· «Οὐδὲ γινώσκει Κεὐτό» Ὁρᾷς, ὅτι καὶ τὸ, «Οὐ θεωρεῖ ἠ εἰπών, τὸ, «οὐ νινώστει» ἐδήλωσε· Παραμυθεῖται οὖν τοὺς ἀτιστόλους διὰ τοῦ εἰπεῖν, ὅτι «Ὁ κόσμος οὐ δύναται λαβείν αὐτό-» ὑμῖν δὲ τοῦτο δίδοται δῶρον ἐξαίρετον, καὶ «μένει παρ´ ὑμῖν·» εἶτα τὸ μεῖζον, ὅτι ΚΚαὶ ἐν ὑμῖν ἔσται.» Τὸ μὲν γὰρ, «Παρ´ ὑμῖν,» Κτὴν ἔξωθεν ἐκ τοῦ σύνεγγυς βωήθειαν δηλοῖ· τὸ δὲ «Ἐνὐμῖν,» τὴν ἔνδοθεν οἴκησιν καὶ δυνάμωσιν· ὃ ταὶ πῦ Θεὸν εἶναι, δεικτικόν. Τὸ γὰρ, «Ἐνοικήσω, καὶ ἐμπεριπατήσω ὑμῖν,» ὁ Θεὸς λέγει. «Ὁ μὲν οὔν κόσμος οὐ δύναται λαβεῖν τὸ Πνεῦμα, ὅτι οὐ γινώσκει αὐτὸ, ὑμεῖς δὲ γινώσκετε αὐτό. «Διατί· ϟότι οὐκ ἐστὲ ἐκ τοῦ κόσμου·» καὶ διὰ τοῦτο δεκτικοί ἐστε αὐτοῦ. Καὶ «μένει» νῦν «παρ´ ὑμῖν,» ἀλλλ «καὶ ἔσται» ἀεὶ «ἐν ὑμῖν»

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:18–20

„Es jūs neatstāšu bāreņus; Es nāku pie jums. Vēl mazu brīdi, un pasaule Mani vairs neredz; bet jūs Mani redzat, jo Es dzīvoju, un jūs dzīvosiet. Tajā dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu Savā Tēvā un jūs Manī, un Es jūsos.“ „Nebīstieties,“ saka, „ka Es jums sacīju: «Es sūtīšu citu Iepriecinātāju», domādami, ka Mani jūs vairs neredzēsiet; jo Es no jums neaiziešu pavisam. «Jo Es nāku», un «Es jūs neatstāšu bāreņus».“ Tā kā, sākot runu, Viņš viņus sauca par „bērniņiem“, tad atbilstoši tagad saka: „Es jūs neatstāšu bāreņus.“ Bet, lai tie nedomātu, ka Viņš, kā agrāk, parādīsies ar miesu gan viņiem, gan visiem, Viņš saka: „Pasaule Mani vairs neredz.“ „Jo tikai jūs,“ saka, „redzēsiet Mani arī pēc augšāmcelšanās. «Jo Es dzīvoju», kaut arī pieņemšu nāvi, un augšāmceļos. «Un arī jūs dzīvosiet»“, tas ir: „Mani redzēdami, jūs priecāsieties un, it kā nomiruši, atdzīvosieties, kad Es parādīšos.“ Vai arī tā: „Kā Mana nāve,“ saka, „kļuvusi par dzīvību, tā arī jūs, kaut nomirsiet, «dzīvosiet». Tātad neskumstiet ne par Mani, kas mirstu, ne par sevi. Jo, kaut jūs nomirsiet, jūs dzīvosiet nākamo dzīvi.“ „Tajā dienā jūs atzīsiet, ka Es esmu Savā Tēvā“, tas ir: „Kad Es augšāmcelšos, «jūs atzīsiet», ka Es neesmu atšķirts no Tēva, bet Man ir tas pats spēks. «Un jūs esat Manī», Manis sargāti; «un Es jūsos»“ – tā vietā, lai teiktu: „Es esmu ar jums, darīdams jūs slavenus visā.“ Un arī citādi: „Es esmu jūsos“ kā galva locekļos (jo apustuļi ir Kristus locekļi), „un jūs Manī“ kā locekļi galvā. Kad Viņš augšāmcēlās, tad Viņš viņiem skaidri darīja zināmu visu to. Jo Gara žēlastība pēc augšāmcelšanās viņus visā izmācīja. Bet, kad dzirdi: „Es esmu Tēvā, un jūs Manī, un Es jūsos“, nesaproti to vienādi. Jo Dēls ir Tēvā kā vienbūtīgs, bet apustuļos – kā palīgs un līdzstrādnieks; un apustuļi ir Viņā kā tādi, kam Viņš palīdz, ar kuriem līdzdarbojas un kurus sasilda. Jo arī daudzi citi vārdi tiek sacīti par Dievu un par cilvēkiem, bet netiek saprasti vienādi. Piemēram, arī mēs tiekam saukti par dieviem, bet ne vienādi; par Tēva attēlu un godību tiek saukts Dēls, arī cilvēks, bet ne vienādi. Tā arī šie vārdi jāsaprot, tāpat kā arī vārdi: „Kā Tēvs Mani ir sūtījis, tā Es sūtu jūs.“ Vai tad mums tas jāsaprot vienkārši? Nekādā ziņā. Tēvs sūtīja Savu Dēlu, kas bija bezmiesīgs, tad iemiesojās un piedzima no Jaunavas; vai tad arī apustuļi bija no debesīm un bezmiesīgi, tad iemiesojās, un katrs piedzima no jaunavas? Bet tā uztvert Rakstus ir acīmredzama muļķība.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 81:6 (LXX; 1965. g. Bībelē Ps. 82:6).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:18–20; Jņ. 13:33; 1. Kor. 12:27; Ps. 81:6; 1. Kor. 11:7; Jņ. 20:21

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«θὐκ ἀφήσω ὑμᾶς ὁρφανούς· ἔρχομαι πρὸς ὑμᾶς. Ἐτι μικρὸν, καὶ ὁ κόσμος με οὐκ ἔτι θεωρεῖ· ὑμεῖς έ βεωρεῖτέ με, ὅτι ἐγὼ ζῶ· καὶ ὑμεῖς ζήσεσθε. Ἐν ἐκαίνῃ τῇ ἡμέρᾳ γνώσεσθε ὑμεῖς, ὅτι ἐγὼ ἐν τῷ Ηατρί μου, καὶ ὑμεῖς ἐν ἐμοὶ κἀγὼ ἐν ὑμῖν.» Μὴ σοβηθῆτε, φησίν, ὅτι εἶπον ὑμῖν, «Ἄλλον Παράκλττον πέμύω,» νομίζοντες, ὅτι οὐκ ἔτι λοιπὸν ἐμὲ ψψεσθε· οὐ γὰρ ἀπαναστήσομαι ὑμῶν εἰς τέλος. «Ἔργομαι » γὰρ, καὶ «οὐκ ἀφήσω ὑμᾶς ὀρφανούς.» Τπεὶ ἀρχόμενος, «Τεκνία» αὐτοὺς ἔλεγεν, ἀκολούθως νῦν φησιν· «Οὐκ ἀφήσω ὑμᾶς ὀρφανούς.» Ἵνα δὲ μὴ νομίσωσιν, ὅτι ὡς πρότερον, μέλλει ἐμφανισθῆναι καὶ αὐτοῖς καὶ πᾶσι μετὰ σώματος, φησὶν, ὅτι «Ὁκόσμος οὐκ ἔτι θεωρεῖμε.» Ὑμεῖς γὰρ, φησὶ, μόνοι ὄψεσθέ με καὶ μετὰ τὴν ἀνάστασιν. «Ζῶ» λὰρ, εἰ καὶ θάνατον δέξομαι, καὶ ἀνίσταμαι. «Καὶ υμεῖς δὲ ζήσεσθε·» τουτέστιν, Ἰδόντες με χαρήσεσθε, καὶ οἷον ἀπονεκρωθέντες, ἀναβιώσετε τῇ ἐμῇ ἐμφανείᾳ. Ἡ καὶ οὕτως· Ὥσπερ, φησὶν, ὁ ἐμὸς Θάνατος εἰς ζωήν γέγονεν, οὕτω κἂν ὑμεῖς ἀποθαητε, «ζήσεσθε.» Μὴ τοίνυν μήτε ἐπ´ ἐμοὶ θνήσκιντι λυπεῖσθε, μήτε ἐφ´ ἑαυτοῖς. Κἂν γὰρ θάνητε, ζετεσθε τὴν μέλλουσαν ζωήν. «Ἐν ἐκείνῃ τῇ ψμέρᾳ γνώσεσθε, ὅτι ἐγὼ ἐν τῷ Πατρί μου·» τουτἔστιν, Ὅταν ἀναστῶ, «γνώσεσθε,» ὅτι οὐκ ἀπἐπχισμαι τοῦ Πατρὸς, ἀλλὰ τὴν αὐτὴν ἔχω δύναμιν. «Καὶ ὑμεῖς ἐν ἐμοέ ἐστε,» φυλαττόμενοι ὑπ´ ἐμοῦ· ·Κἀγὼ ἐν ὑμῖν,» ἀντὶ τοῦ, Μεθ´ ὑμῶν εἰμ·, ἐξαιδοξάζων ὑμᾶς ἀπλῶς διὰ πάντων. Καὶ ἄλλως δέ«Ἐν ὑμῖν εἰμι,» ὡς κεφαλὴ ἐν τοῖς μέλεσι( μλη γὰρ Χριστοῦ οἱ ἀπόστολοι)· «καὶ ὑμεῖς ἐν ἐμοί,» ὡς μέλη ἐν τῇ κεφαλῆ. Ὅτε οὖν ἀνέστη, τότε αὐτοῖς τὴν περὶ τούτων πάντων γνῶσιν ἐτράνωσεν. γὰρ τοῦ Πνεύματος χάρις μετὰ τὴν ἀνάστασιν, πάντα αὐτοὺς ἐξεπαίδευσεν. Ὅταν δὲ ἀκούῃς, ὅτι «Ἐγὼ ἐν τῷ Πατρὶ, καὶ ὑμεῖς ἐν ἐμοὶ, κἀγὼ ἐν ὑμῖν,» Κμὴ ὁμοίως ταῦτα νόει. Ὁ γὰρ Υἱὸς, ἐν μὲν τῷ Πατοὶ ὡς ὁμοούσιος· ἐν δὲ τοῖς ἀποστόλοις, ὡς βοηθὸς, καὶ συνεργός· καὶ οἱ ἀπόστολοι ἐν αὐτῷ, ὡς θογθούμενοι, καὶ συνεργούμενοι, καὶ ὑπ´ αὐτοῦ θαλπόμενοι. Ἐπεὶ καὶ ἄλλα πολλὰ λέγονται ἐπὶ Θεοῦ καὶ ἀνθρώπων ὀνόματα, ἀλλ´ οὐχ ὁμοίως νοοῦνται. Αὐτίκα θεοὶ λεγόμεθα καὶ ἡμεῖς, ἀλλ´ οὐκ ἐπίσης· λέγεται ὁ Υἱὸς εἰκὼν καὶ δόξα τοῦ Πατρὸς, καὶ ὁ ἄνθρωπος, ἀλλ´ οὐχ ὁμοίως. Οὕτως οὖν καὶ ταῦτα δεῖ νοεῖν, ὥσπερ καὶ τὸ, «Καθὼς ἀπέστειλέ με ὁ Πατὴρ, κἀγὼ πέμπω ὑμᾶς.» Ἅρα γὰρ οὕτως ὀφείλομεν ἀπλῶς νοεῖν; Οὕκουν. Ἀπέστειλε μὲν ὁ Πατὴρ τὸν Υἱνν. αὐτοῦ ἀσώματον ὄντα, εἶτα σαρκωθέντα, ἐκ παρθένου δὲ γεγέννηται· καὶ οἱ ἀπόστολοι οὖῦ ἐξ οὐρανοῦ, καὶ ἀσώαατοι. εἶτα σαρκωθέντες, καὶ ἐκ παρθένου γεννηθεὶς ἕκαστος; Ἀλλὰ λῆρος σαφὴς τὸ οὕτως ἐκλαμβάνειν τὰ τῆς Γραφῆς.

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:21–22

„Kam ir Mani baušļi un kas tos tur, tas ir tas, kas Mani mīl. Bet, kas Mani mīl, to mīlēs Mans Tēvs, un Es viņu mīlēšu un Sevi viņam atklāšu. Jūda, ne Iskariots, Viņam saka: Kungs, kas noticis, ka Tu gribi Sevi atklāt mums, bet ne pasaulei?“ Kā jau arī augstāk sacījām, ar tādiem vārdiem Viņš apslāpē viņu bēdas, mācīdams viņus, ka Viņu mīl nevis tas, kas bēdājas par Viņa nāvi, – ko piedzīvo arī viņi paši, – bet tas, kas tur Viņa baušļus un pamācības: neturēties pie šīs dzīves, bet atdot dvēseli par Dievu un labo, – gandrīz to sacīdams viņiem: „Jūs domājat, ka jūs no mīlestības bēdājaties par Manu nāvi; bet Es drīzāk par mīlestības pierādījumu uzskatu to, ka nebēdājaties.“ Bet ka Viņš to saka, ir skaidrs no tā, ko Viņš saka pēc daudz kā cita: „Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es eju pie Sava Tēva.“ „Tātad, kas Mani mīl, tam ir Mani baušļi, un viņam tie ne tikai ir, bet viņš tos arī sargā“, lai zaglis velns, atnācis, neaplaupītu dārgumu; jo vajag rūpīgas sardzes, lai mēs tos nepazaudētu. Bet kādu godalgu iegūst tas, kas Mani mīl? „Viņu mīlēs,“ saka, „Mans Tēvs, un Es viņu mīlēšu un Sevi viņam atklāšu.“ Bet kāpēc Viņš to sacīja: „Es Sevi viņam atklāšu“? Tā kā pēc augšāmcelšanās Viņam bija jāparādās viņiem ar dievišķīgāku miesu, tad, lai tie nedomātu, ka Viņš ir gars un spoks, Viņš viņiem to pasaka iepriekš, lai tie tad, Viņu redzot, neneticētu, bet atcerētos, ka Viņš viņiem to bija pasacījis iepriekš un ka Viņš viņiem parādās tāpēc, ka tie tur Viņa baušļus; un lai tie vienmēr censtos tos turēt, lai Viņš viņiem vienmēr parādītos. Jo, tā kā augšāmcelšanās noslēpums ir liels, viņi to būtu pieņēmuši ar grūtībām. Tāpēc Viņš iepriekš sagatavo ceļu, sacīdams, ka Sevi viņiem atklās. Jo arī augšāmcēlies Viņš tāpēc ēda, lai tie Viņu neuzskatītu par spoku; tas arī tagad notika ar šo Jūdu. Jo Jūda, kas šeit pieminēts, domāja, ka, kā mēs redzam mirušos sapnī, tā arī Viņš tiem parādīsies; tāpēc arī saka: „Kungs, kas noticis, ka Tu gribi Sevi atklāt mums, bet ne pasaulei?“ Jo viņš to saka no liela izbrīna un izbīļa, it kā sacītu: „Vai mums, ka Tu mirsti un, kā mirušie, Tu mums parādīsies sapnī!“ Jo „Kas noticis?“ viņš sacīja satriektu un apjukušu prātu. Ko tad Kungs uz to? Kā Viņš atrisina šo viņa aizdomu kā nepatiesu?

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:21–22; Jņ. 14:28; Mt. 6:19–20; Lk. 24:37–43

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ὁ ἔχων τὰς ἐντολάς μου, καὶ τηρῶν αὐτὰς, ἐκεῖνός ἐστιν ὁ ἀγαπῶν με. Ὁ δὲ ἀγαπῶν με, ἀγαπηθήσεται ὑπὸ τοῦ Πατρός μου, καὶ ἐγὼ ἀγαπήσω αὐτὸν καὶ ἐμφανίσω αὐτῷ ἐμαυτόν. Λέγει αὐτῳ Ἰούδας, οὐχ ὁ Ἰσκαριώτης· Κύριε, καὶ τί γέγονεν, ὅτι ἡμῖν μέλλεις ἐμφανίζειν σεαυτὸν, καὶ οὐχὶ τῳ κόσμῳ; Καθὰ δὴ καὶ ἀνωτέρω εἴπομεν, διὰ τῶν τοιούτων ῥημάτων τὴν ἀθυμίαν αὐτῶν ἀναστέλλει, δδάσκων αὐτοὺς, ὅτι ἐκεῖνος ἀγαπᾷ αὐτὸν, οὐχ ὁ ἐσὶ τῷ θανάτῳ αὐτοῦ ἀθυμῶν, ὃ καὶ αὐτοὶ πάσχουσιν, ὰλλ´ ὁ τὰς ἐντολὰς αὐτοῦ καὶ τὰς παραγγελίας τηρῶν, τὰς περὶ τοῦ μὴ ἀντιποιεῖσθαι τῆς παρούσης ζωῆς, ἀλλὰ τὴν ψυχὴν ὑπὲρ τοῦ Θεοῦ καὶ τοῦ καλοῦ τιθέναι· μονονουχὶ τοῦτο λέγων αὐτοῖς· Ὑμεῖς μὲν νομίζετε, ὅτι ἐξ ἀγάπης λυπεῖσθε ἐπὶ τῷ θανάτω μου· ἐγὼ δὲ τὸ μὴ λυπεῖσθαι, μᾶλλον τεκμήριον ἀγάπης ποιοῦμαι. Ὅτι δὲ τοῦτο λέγει, δῆλον ἐξ ὧν μετὰ πολλά φησιν. «Εἰ ἀγαπᾶτέ με, ἐχάρητε ἂν, ὅτι πρὸς τὸν Πατέρα μου πορεύομαι.» Ὁ τοίνυν ἀγαπῶν με, ἔχει τὰς ἐντολάς μου, καὶ οὐ μόνον ἔχει, ἀλλὰ καὶ φυλάττει αὐτὰς, ἵνα μὴ ἐλθὼν ὁ κλέπτης διάβολος συλήσῃ τὸν θησαυρόν· φυλακῆς γὰρ ἀκριβοῦς χρεία, ἵνα μὴ ἀπολέσωμεν ταύτας. Ὁ δὲ ἀγαπῶν με, πεῖον ἔπαθλον εὐρίσκει; «Ἀγαπηθήσεται, φησὶ, ὑπὸ τοῦ iατρός μου, καὶ ἐγὼ ἀγαπήσω αὐτὸν, καὶ ἐμφανίσω αὐτῷ ἐμαυτόν.» Τίνος δὲ ἕνεκεν τοῦτο εἶπε, τὸ, «Ἐμφανίσω αὐτῷ ἐμαυτόν;» Ἐπειδὴ μετὰ τὴν ἀνἀστασιν ἔμελλεν αὐτοῖς ἐπιφαίνεσθαι μετὰ θεοειδεστέρου τοῦ σώματος, ἵνα μὴ νομίσωσιν αὐτὸν πιεῦμα καὶ φάντασμα εἶναι, διὰ τοῦτο προλέγει τοῦτο αὐτοῖς, ἵνα τότε μὴ ἀπιστῶσιν ὁρῶντες αὐτὸν, ἀλλ´ ἀναμιμνήσκωνται, ὅτι ταῦτα αὐτοῖς προεῖπε, καὶ ὅτι διὰ τὸ τὰς ἐντολὰς αὐτοῦ τηρεῖν, ἐπιφαίνετας αὐτοῖς· καὶ δὴ σπουδάσωσι πάντοτε τηρεῖν ταύτας, ψα καὶ ἀεὶ αὐτοῖς ἐπιφαίνοιτο. Μέγα γὰρ ὃν τὸ τῆς ἀναστάσεως μυστήριον, ὃυσκόλως ἂν ὑπ´ αὐτῶν παρεδέχθη. Διὰ τοῦτο προομαλίζει ἐν τῷ λέγειν, ὅτι ἐμφανίσει αὐτοῖς ἑαυτόν. Ἐπεὶ καὶ ἀναστὰς, διὰ τοῦτο ἕφαγεν, ἵνα μὴ δόξωσιν αὐτὸν φάντασμα· ὅ καὶ νῦν ὁ Ἰούδας οὗτος ἔπαθεν. Ἐνόμισε γὰρ ὁ Ἰούδας ὁ νῦν μνημονευόμενος, ὅτι ὤσπερ τοὺς νεκροὺς ἄρῶμεν ὄναρ, οὕτω καὶ αὐτὸς αὐτοῖς ἐμφανισθήσεται διὸ καί φησι· «Κύριε, τί γέγονεν, ὅτι ἡμῖν μέλλεις ἐμφανίζειν σεαυτὸν, καὶ οὐχὶ τῷ κόσμῳ;» Ἐκ τiλοῦ γὰρ θάμβους καὶ ἐκπλήξεως τοῦτό φησιν, ὧσπερ ἂν εἰ ἔλεγεν· Οὐαὶ ἡμῖν ὅτι ἀποθνήσκεις, καὶ ὁτπερ οἱ τετελευτηκότες, μέλλεις ἡμῖν ἐμφανίζεσθαι ἵναρ! Τὸ γὰρ, «Τί γέγονεν;» ἐκπληκτικῶς καὶ τεθαμβημένῳ λογισμῷ εἶπε. Τί οὖν ὁ Κύριος πρὸς τεῦτα; Πῶς αὐτοῦ τὴν ὑπόνοιαν ταύτην ὡς ψευδῆ λύει;

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:23–24

„Jēzus atbildēja un viņam sacīja: ja kāds Mani mīl, tas turēs Manu vārdu, un Mans Tēvs viņu mīlēs, un Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājokli. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus. Un vārds, ko jūs dzirdat, nav Mans, bet Tēva, kas Mani sūtījis.“ Jūda lielo baiļu dēļ domāja, ka Kungs pēc nāves parādīsies viņiem sapnī; tāpēc arī jautā, kā jau sacīts. Bet Kungs, kliedēdams viņa aizdomu, saka: „Kā Tēvs atklāj Sevi, tā arī Es atklāšu Sevi jums. «Jo Es,» saka, «un Tēvs nāksim» pie tā, kas sargā Manus vārdus. Es jums parādīšos nevis sapņos; bet, tā kā Es nākšu kopā ar Tēvu, tad, kā pienākas atklāties Tēvam, tā notiks arī Mana parādīšanās jums.“ Un, sacīdams: „Mēs ņemsim pie viņa mājokli“, Viņš apgāž Jūdas aizdomu. „Jo sapņi,“ saka, „nepaliek; bet Es, parādījies, palikšu kopā ar Tēvu; tātad Mana atnākšana nebūs sapņaina.“ Bet Viņš viņiem iepriekš saka, kā jau sacīju, ka Viņš parādīsies, lai tie Viņu neuzskatītu par spoku, un reizē viņus mudina turēt Viņa baušļus, zinot, ka tiem, kas tos tur, parādās gan Viņš, gan Tēvs; tāpat kā atkal no tā, kas netur baušļus, atkāpjas gan Viņš, gan Tēvs, jo tas nemīl. „Jo kas Mani nemīl,“ saka, „tas netur Manus vārdus“; tātad nemīl arī Tēvu tas, kas nemīl Dēlu; jo Dēla vārds ir arī Tēva vārds. Tātad tas, kas nesargā Dēla jeb Tēva vārdu, ienīst gan Dēlu, gan arī Tēvu. „Tātad jūs, ak mācekļi, sargājiet Manus vārdus; jo tā jūs parādīsiet mīlestību gan pret Mani, gan pret Tēvu.“ Bet daži saka, ka māceklis Jūda vārdus „Kāpēc Tu gribi Sevi atklāt mums, bet ne pasaulei?“ sacīja nevis no bailēm, bet aiz cilvēkmīlestības. Jo viņš gribēja, lai labums no Viņa parādīšanās piederētu ne tikai mācekļiem, bet visai pasaulei. Bet Pestītājs parāda, ka ne visi tiek tā pagodināti, bet tikai tie, kas sargā Viņa baušļus, kļūs cienīgi gan Viņa parādīšanās, gan Tēva mīlestības. Jo tajā, kas sargā baušļus, ir Dievs un Tēvs; bet ne tā, kā Viņš ir Dēlā, tā arī šajā: jo Dēlā – pēc dabas, bet cilvēkā – pēc attiecības.

Piezīmes (1)
  1. „Pēc attiecības“ – grieķu σχετικῶς (pretstatā φυσικῶς – „pēc dabas“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:23–24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθη Ἰησους, καὶ εἶπεν αὐτῷ· Ἐάν τις ἀγεπᾷ με, τὸν λόγον μου τηρήσει, καὶ ὁ Πατήρ μου ἀγαπήσει αὐτόν· καὶ πρὸς αὐτὸν ἐλευσόμεθα, καὶ μονήν παρ´ αὐτῷ ποιήσομεν. Ὁ μὴ ἀγαπῶν με, τοὺς λύγους μου οὐ τηρεῖ. Καὶ ὁ λόγος ὃν ἀκούετε, οὐκ ἔστιν ἐμὸς, ἀλλὰ τοῦ πέμψαντός με Πατρός.» Ὁ μέν Ἰούδας ἀπὸ πολλῆς δειλίας ἐνόμιζεν, ὅτι ἀποθανών ὁ Κύριος, ὄναρ ἐμφανίσει ἑαυτὸν αὐτοῖς· ὅθεν καὶ ἐρωτᾷ, καθάπερ εἴρηται. Ὁ δὲ Κύριος διαλύων αύτοῦ τὴν ὑπόνοιαν, φησὶν, ὅτι Ὅσπερ ὁ Πατὴρ ἐμφανίζει ἐαυτὸν, οὕτω κἀγὼ ἐμφανίσω ὑμῖν ἐμαυτόν «Ἐγὼ γὰρ, φησὶ, καὶ ὁ Πατὴρ ἐλευσόμεθα» πρὸς τὸν φυλάσσοντα τοὺς λόγους μου. Οὐ καθ´ ὕπνους ἑμφανισθήσομαι ὑμῖν, ἀλλ´ ἐπεὶ μετὰ τοῦ Πατρὸς, μέλλω ἐλθεῖν, ὡς εἰκός ἐστι τὸν Πατέρα ἐμφανίζεσθαι, τὐτω γενήσεται καὶ ἡ ἐμὴ πρὸς ὑμᾶς ἐμφάνεια. Καὶ τὸ [τῷ]εἰπεῖν δὲ, ὅτι «Μονὴν παρ´ αὐτῷ ποιήσομεν, » ἀνατρέπει τοῦ Ἰούδα τὴν ὑπόνοιαν. Οἱ γὰρ ὅνειμοι, φησίν, οὐ παραμένουσιν· ἐγὼ δὲ ἐμφανιζόμενος, παραμενῶ μετὰ τοῦ Πατρός· οὐκ ἄρα ὀνειρώδης ἔσται ἡ ἐπιφοίτησίς μου. Προλέγει δὲ αὐτοῖς, ὡς ἔφην, ὅτι ἐμφανισθήσεται, ἵνα μὴ φάντασμα αὐτὸν δόξωσι, καὶ ἅμα διεγείρει αὐτοὺς εἰς τὸ τηρεῖν τὰς αὐτοῦ ἐντολὰς, εἰδότας ὅτι τοῖς τηροῦσι ταύτας, ἐμφανίζεται καὶ αὐτὸς, καὶ ὁ Πατήρ· ὥσπεραὐ πάλιν τοῦ μὴ τηροῦντος τὰς ἐντολὰς ἀφίσταται καὶ αὐτὸς κὶ ὁ Πατὴρ, ὡς μὴ ἀγαπῶντος. «Ὁ γὰρ μὴ ἀγαπὴν με, φησί, τοὺς λόγους μου οὐ τηρεῖ·» ὥστε οὐδὲς τὸν Πατέρα ἀγαπᾷ, ὁ μὴ ἀγαπῶν τὸν Υἱόν· ὁ γὰρ λόχος τοῦ λἱ ῦ, καὶ τοῦ Πατρός ἐστιν. Ὁ μὴ φυλάττων οὖν τὸν λόγον τοῦ λίοῦ, ἥτοι τοῦ Πατρὸς, ὡς μικιῖ τὸν Υἱὸν, οὕτω καὶ τὸν Πατέρα. Ὑμεῖς τοίνυν, ὡ μαθηταὶ, τοὺς λόγους μου φυλάσσετε· οὕτω γὰρ ἄντὴν τε πρὸς ἐμὲ καὶ τὸν Πατέρα ἀγάπην ἐνδείξησθε. Τινὲς δὲ οὐκ ἀπὸ δειλίας φασὶ, τὸν μαθητὴν Ἰούδαν, ἀλλ´ ἀπὸ φιλανθρώπου γνώμης εἰπεῖν τὸ, Διατί «μέλλεις ἐμφανίζειν σεαυτὸν ἡμῖν, καὶ οὐχὶ τὸ κόσμῳ;» Ἡβούλετο γὰρ μὴ μόνοις τοῖς μαθηταῖς ὑπάρχειν τὴν ἐκ τῆς ἐπιφανείας ὡφέλειαν, ἀλλὰ καὶ παντὶ τῷ κόσμῳ. Ὁ δέ γε Σωτὴρ δείκνυσιν, ὅτι οὐ πάντες καταξιοῦνται τῶν τοιούτων, ἀλλὰ μόνοι οἱ πυλάσσοντες αὐτοῦ τὰς ἐντολὰς, ἄξιοι γενήσονται τῆς τε αὐτοῦ ἐπιφανείας, καὶ τῆς τοῦ Πατρὸς ἀγάπης. Ἐν γὰρ τῷ φυλάσσοντι τὰς ἐντολὰς, ἔστιν ὁ Θεὸς καὶ Πατήρ· ἀλλ´ οὐχ ὥσπερ ἐν τῷ Υἱῳ, οὕτω καὶ ἐν τούτῳ· ἐν τῷ Υἱῷ μὲν γὰρ φυσικῶς, ἐν τῷ ἀνθρώπῳ δὲ σχετικως.

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:25–26

„To Es jums esmu runājis, pie jums palikdams; bet Iepriecinātājs, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.“ Tā kā mācekļiem tas, ko Kungs runāja, bija neskaidrs un daļu tie pat nesaprata, bet par daudz ko šaubījās, tad, lai tie atkal Viņam nejautātu un nesacītu: „Kādi baušļi mums jāsargā?“, Viņš atbrīvo tos no apgrūtinājuma un satraukuma, sacīdams: „Iepriecinātājs darīs jums viegli saprotamu to, kas neskaidrs un grūti saprotams. Tātad «to», kas jums šķiet neskaidrs, «Es esmu runājis, pie jums palikdams» un būdams ar jums; bet, kad Es aiziešu, jūs visā tiksiet mācīti. Tāpēc jums nav jāskumst par Manu aiziešanu, kas jums sagādās tik daudz labumu un tik lielu gudrību. Jo, kamēr Es pats palieku pie jums un Gars nenāk, jūs nespēsiet aptvert neko lielu un augstu.“ Bet bieži Viņš sauc Viņu par Iepriecinātāju to bēdu dēļ, kas viņus nomāca, darīdams viņus cerības pilnus, ka Viņš tos iepriecinās. Bet „Manā vārdā“ nāks „Iepriecinātājs“ – tas norāda: „Viņš jums nemācīs neko Man svešu un nepiesavināsies Sev godu, bet nāks Manā vārdā, tas ir, Mana vārda godam, nevis Savējā, – kā to dara pretmācītāji, savā vārdā pievilinādami tos, kas tiem sekojuši.“ Bet daži vārdus „Manā vārdā“ saprot tā: Kristus vārds ir „Iepriecinātājs“. „Jo mums ir,“ saka, „Iepriecinātājs – Jēzus Kristus.“ Tātad, tā kā arī Gars, atnācis pie mācekļiem, kļuva par Iepriecinātāju, mierinādams viņu bēdas, Viņš nāca Kristus vārdā; jo arī Viņš ir Iepriecinātājs, tāpat kā Kristus. Bet Pāvils Garu nosauca arī par Kristu, kur viņš saka: „Bet jūs neesat miesā, bet Garā, ja vien Dieva Gars mājo jūsos. Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas nav Viņa.“ Tad viņš piebilst: „Bet, ja Kristus ir jūsos.“ Vai redzi, kā viņš, augstāk sacījis, ka Dieva Gars mājo viņos, tad piebilda: „Kristus jūsos“? Jo, protams, par Kristu viņš nosauca Garu. Tātad, tā kā Gars tiek saukts par Kristu, tev tā jāsaprot: „Tēvs Viņu sūtīs Manā vārdā“, tas ir, ka arī Viņš tiks saukts par Kristu. Tātad Svētais Gars gan mācīja, gan atgādināja: mācīja to, ko Kristus viņiem nebija sacījis, jo tie nespēja to nest; bet atgādināja to, ko Kungs gan sacīja, bet ko apustuļi vai nu neskaidrības, vai domu kūtruma dēļ nespēja paturēt atmiņā.

Piezīmes (1)
  1. „Iepriecinātājs – Jēzus Kristus“ – 1. Jņ. 2:1 (grieķu Παράκλητος; 1965. g. Bībelē „Aizstāvis“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:25–26; 1. Jņ. 2:1; Rom. 8:9–10; Jņ. 16:12

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταῦτα λελάληκα ὑμῖν, παρ´ ὑμῖν μένων· ὁ δὲ Παράκλητος τὸ Πνεῦμα τὸ ἅγιον, ὃ πέμψει ὁ Πατὴρ ἐν τῷ ὁνόματί μου, ἐκεῖνος ὑμᾶς διδάξει πάντα, καὶ ὑπομνήσει ὑμᾶς πάντα ἃ εἶπον ὑμῖν.» Ἐπειδὴ ἀσαφῆ τοῖς μαθηταῖς ἦσαν τὰ ὑπὸ τοῦ Κυρίου λεγόμενα, καὶ τὰ μὲν οὐδὲ συνίεσαν, τὰ δὲ πλείονα καὶ ἀμφέβαλλον· ἵνα μὴ πάλιν ἐρωτῶσιν αὐτὸν, καὶ λέγωσι · Ποίας ἐντολὰς ὀφείλομεν φυλάττειν; ἀπαλλάτπει αὐτοὺς ὀχλήσεων καὶ ταραχῆς, λέγων, ὅτι Ὁ Παράκλητος, τὰ ἀσαφῆ καὶ δυσνόητα, εὔγνωστα ὑμῖν καταστήσει. «Ταῦτα» μὲν οὖν τὰ ἀσαφῆ δοκοῦντα ὑμῖν, «λελάληκα, παρ ὑμῖν μένων,» καὶ μεθ´ ὑμῶν ἄν· ἐὰν δὲ ἀποδημήσω, πάντα διδαχθήσεσθε. Οὐ τοίνυν χρὴ ὑμᾶς λυπεῖσθαι ἐπὶ τῇ ἀναχωρήσει μου, τοσούτων ἀγαθῶν προξένῳ ἐσομένῃ καὶ τοσαύτης σοΚφίας. Ἔως οὐ γὰρ αὐτὸς παρ´ ὑμῖν μένω, καὶ τὸ Πνεῦμα μὴ ἔρχηται, οὐδὲν μέγα, οὐδὲ ὑψηλὸν ἐννοῆσαι δυνήσεσθε. Συνεχῶς δὲ Παράκλητον ὀνομάζει, διὰ τὰς συνεχούσας αὐτοὺς θλίψεις, εὐέλπιδας αὐτοὺς ποιῶν, ὡς ὑπ´ ἐκείνου ψυχαγωγηθήσονται. Τὸ δὲ, «Ἐν τῷ ὀνοματί μου» ἐλεύσεται «ὁ Παράκλητος,» τοῦτο δηλοῖ, ὅτι Οὐδὲν ἀλλότριον ἐμοῦ διδάξει ὑμᾶς, αὐδὲ οἰκείαν δόξαν σφετερίσεται, ἀλλ´ ἐν τῷ ὁνόματι τῷ ἐμῷ ἥξει, τουτέστιν, εἰς δόξαν τοῦ ἐμοῦ ὀνόματος, οὐχὶ τοῦ ἰδίου, ὃ ποιοῦσιν οἱ ἀντιδιδάσκοντες εἰς ἴδιον ὄνομα, τοὺς ἐπακολουθήσαντας αὐτοῖς ἐπαγόΚμενοι. Τινὲς δὲ τὸ, «ἐν τῷ ὀνόματί μου,» οὕτω νοοῦσιν · Ὅνομα τοῦ Σριστοῦ, τὸ, Παράκλητος. Ἔχομεν γὰρ, φησὶ, Παράκλητον Ἰησοῦν Χριστόν. Ἐπεὶ οὐν καὶ τὸ Πνεῦμα ἐλθὸν τοῖς μαθηταῖς Παράκλητον γέγονε, τὰς λύπας αὐτοῖς παραμυθησάμενον, ἐν τῳ ὀνόματι τοῦ Χριστοῦ ἦλθε· Παράκλητος γὰρ καὶ αὐτὸ, ώς καὶ ὁ Χριστός. Ἀλλὰ καὶ Χριστὸν καὶ Πνεῦμα ὁ Παῦλος ὡνόμασεν, ἐν οἷς λέγει· «μεῖς δὲ οὐκ ἐστὸ ἐν σαρκὶ, ἀλλ´ ἐν Πνεύματι, εἴπερ Πνεῦμα Θεοῦ οἰκεῖ ἐν ὑμῖν. Εἰ δέ τις Πνεῦμα Χριστοῦ οὐκ ἔχει, οὗτος οὐκ ἔστιν αὐτοῦ.» Ετα ἐπάγει· «Εἰ δὲ Χριστὸς Κἐν ὑμῖν.» Ὁρᾷς, πῶς ἄνω εἰπὼν καὶ Πνεῦμα τοῦ εοῦ οἰκεῖν ἐν αὐτοῖς, εἶτα ἐπήγαγε, «Χριστὸς ἐν ψμῖν;» Χριστὸν γὰρ δηλονότι τὸ Πνεῦμα ὡνόμασεν Ἐσεὶ οὖν τὸ Πνεῦμα Χριστὸς ὀνομάζεται, οὕτως ὀφείλεις νοεῖν αὐτό· «Ἐν τῷ ὁνόματί μου πέμύει αὐτὸ ὁ ΙΠατήρ·» τοῦτέστιν, ὅτι καὶ αὐτὸς Χριστὸς ἀνομασθήσεται, Τὸ οὖν ἅγιον Πνεῦμα καὶ ἐδίδαξε, καὶ ὑπέμνησεν· ἐδίδαξε μὲν, ὅσα οὐκ εἶπεν ὁ Χριστὸς αὐτοῖς, ὡς μὴ δυναμένοις βαστάσαι· ὑπέμνησε δέ, ὅσα εἶπε μὲν ὁ Κύριος, εἴτε δὲ δι´ ἀσάςειαν, ἢ διὰ τὸ νωθὲς τοῦ λογισμοῦ οὐκ ἠδυνήθησαν κατασχεῖν τῇ μνήμῃ οἱ ἀπόστολοι.

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:27

„Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne tā, kā pasaule dod, Es jums dodu. Lai jūsu sirds nesatraucas un lai nebīstas.“ Apustuļi atkal bija skumjās, dzirdēdami Kungu sakām: „Es aizeju, bet Gars nāks.“ Tāpēc, redzēdams viņu sirdi satraukumā, sevišķi to bēdu un karu dēļ, kam bija viņus piemeklēt, Viņš saka: „Mieru Es jums atstāju“, to viņiem sacīdams: „Ko jums kaitēs pasaules satraukums, kamēr jums ir miers ar Mani? Jo Mans miers nav tāds kā pasaules miers, kas bieži ir par ļaunu un nav derīgs. Bet Es dodu tādu, lai jūs dzīvotu mierā cits ar citu un būtu viena miesa. Un tas jūs darīs stiprākus par visiem; kaut arī daudzi celsies pret jums, jūs neciestu nekā, vienprātības un savstarpējā miera aizsargāti.“ Tad, tā kā Viņš atkal sacīja: „Es atstāju“, kas bija aizejoša vārds un spēja viņus samulsināt, Viņš piebilst: „Lai jūsu sirds nesatraucas un lai nebīstas.“ Jo satraukumu viņi juta aiz sirsnīgās mīlestības pret Viņu, tāpēc ka gatavojās Viņu zaudēt; bet bailes – to ļauno lietu dēļ, kam bija viņus piemeklēt pēc Viņa nāves. Tātad Viņš neatstāj neārstētu ne satraukumu, kas nāk no sirsnīgās mīlestības, ne bailes nākamo bēdu dēļ, bet nomierina abus, sacīdams: „Lai jūsu sirds nesatraucas un lai nebīstas.“

Piezīmes (1)
  1. „Ko jums kaitēs“ – grieķu Τί βλάπτεσθε.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:27; 1. Kor. 12:27

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εἰρήνην ἀφίημι ὑμῖν, εἰρήνην τὴν ἐμὴν δίδωμι μῖν· οὐ καθώς ὁ κόσμος δίδωσιν, ἐγὼ δίδωμι ὑμῖν. Μὴ τὰρασσέσθω ὑμῶν ἡ καρδία, μηδὲ οειλιάτω.» Πτλιν ἐν λύπαις ἦσαν οἱ ἀπόστολοι, ἀκούοντες τοῦ Κχρίου λέγοντος, ὅτι Ἐνὼ μὲν ἀναχωρῶ, τὸ δὲ Πνεῦμα ἐπελεύσεται. Διὸ ὁρῶν ἐν ταραχαῖς οὗσαν vν καοδίαν αὐτῶν, καὶ μάλιστα διὰ τὰς μελλούσας ἐπιέναι αὐτοῖς θλίψεις καὶ τοὺς πολέμους, «Εἰρήνην, Κφησίν, ἀφίημι ὑμῖν·» τοῦτο λέγων αὐτοῖς· Τί βλάπισθε ὑπὸ τῆς τοῦ κόσμου ταραχῆς, ἕως ἂν εἰρηνεύητε πρός με; Οὐ γὰρ τοιαύτη ἐστὶν ἡ ἐμὴ εἰρήνη. οἰα ἡ τοῦ κόσμου, πολλάκις ἐπὶ κακῷ γινομένη καὶ ἀόνητος οἷσα. Ἀλλ´ ἐγὼ τοιαύτην δίδωμι, ὥστε´μετ´ αλλίλων εἰρηνεύειν, καὶ ἓν σῶμα εἶναι. Τοῦτο δὲ ἰσχυρωτέρους πάντων ὑμᾶς καταστήσει· κἂν πολλοὶ ἐπαναστῶσιν ὑμῖν, οὐδὲν πείσεσθε, τῇ ὁμοψυχίᾳ καὶ τῆ μετ´ ἀλλήλων εἰρήνῃ φραττόμενοι. Εἶτα ἐπειδὴ άιν εἶπεν, «Ἀφίημι,» ὅπερ ἦν ἀναχωροῦντος ναὶ ἠκανὸν αὐτοὺς συγχεῖν, ἐπάγει· «Μὴ ταρασσέσθω ὑμῶν ἡ καρδία, μηδὲ δειλιάτω.» Τὸ μὲν οὖν ταράσσεσθαι, ἀπὸ φιλοστοργίας καὶ ἀγάτης τῆς πρὸς αἰτὸν ἔπασχον, ὡς μέλλοντες αὐτοῦ στερηθῆναι· τὸ δὲ δειλιᾷν, διὰ τὰ συμβήσεσθαι μέλλοντα αὐτοῖς κακὰ μετὰ τὸν αὐτοῦ θάνατον. Λὐτὸς οὖν οὔτε τὴν ἀπὸ «οιλλστοργίας ταραχὴν, οὔτε τὴν διὰ τὰς μελλούσας βιίξεις δειλίαν ἀφίησιν αὐτοῖς ἀθεράπευτον· ἀλλ´ ὑμῶν ἡ καρδία. μηδὲ δειλιάτω.» ἀλφότερα καταστέλλει, «Μὴ ταρασσέσθω, λέγων, «

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:28–29

„Jūs dzirdējāt, ka Es jums sacīju: Es aizeju un nāku pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es sacīju: Es eju pie Tēva; jo Mans Tēvs ir lielāks par Mani. Un tagad Es jums to esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas notiks, jūs ticētu.“ Tā kā Kungs redzēja, ka apustuļi nemaz necer uz Viņa augšāmcelšanos un vispār nezina, kas tā ir, un tāpēc ļoti skumst un satraucas kā tādi, kam Viņš būs jāzaudē, Viņš nolaižas līdz viņu vājumam un saka: „Es jums sacīju: «Es aizeju un nākšu», un tomēr jūs vēl skumstat, jo neuzticaties Man, ka, kaut arī Es nomiršu, Es tomēr jūs neatstāšu jūsu bēdās. Tātad tagad, dzirdot: «Es eju pie Sava Tēva», ko jūs uzskatāt par lielu un lielāku par Mani, jums vajadzētu priecāties, ka Es aizeju pie Tā, kas ir lielāks par Mani un spēj atraisīt visas nelaimes.“ Vai redzi domas secību – kā vārdus „Jo Mans Tēvs ir lielāks par Mani“ Viņš sacīja, lai mierinātu mācekļus? Jo, tā kā tie skuma, it kā Kristus nespētu viņiem palīdzēt, Viņš saka: „Ja arī Es nespēju, vai tad Mans Tēvs, ko jūs uzskatāt par lielāku par Mani, nav spējīgs jums palīdzēt?“ Kā arī citur Viņš saka: „Vai tu domā, ka Es nevaru lūgt Savu Tēvu, un Viņš Man atsūtītu divpadsmit leģionus eņģeļu?“ Jo arī tur Viņš to nesaka kā bezspēcīgs (kā gan, ja Viņš, tikai jautādams jūdiem, atgrūda viņus visus reizē atpakaļ?), bet tāpēc, ka viņi par Viņu domāja kā par cilvēku, tāpēc Viņš to saka; tā arī vārdi „Mans Tēvs ir lielāks par Mani“. Jo Viņš to sacīja, pielāgodamies domām tiem, kas uzskatīja Viņu par vāju, bet Tēvu – par spējīgu viņiem palīdzēt bēdu laikā. „Un tagad Es jums to esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas notiks, jūs ticētu“, tas ir: „Es esmu tik drošs un tik nebīstos no nāves, un neskumstu, ka pat pasaku iepriekš un pavēlu jums priecāties, «lai, kad tas notiks, jūs Man ticētu», ka, kā Es zināju bēdas, kas jūs piemeklēs, un, tās iepriekš pasacījis, nemeloju, tā arī, iepriekš pasacījis par jūsu iepriecinājumu un mierinājumu, Es nepievilšu, bet viss priecīgais jūs sagaidīs.“ Bet daži saprot, ka Tēvs ir lielāks tāpēc, ka Viņš ir Dēla cēlonis. „Jo Tēvs,“ saka, „ir lielāks, jo Viņš ir Mans cēlonis un sākums; jo Es esmu dzimis no Viņa.“ Bet tas, ka Tēvs ir lielāks, nedara Viņu arī par citas būtības. Jo arī starp cilvēkiem, piemēram, tēvs ir lielāks par dēlu, bet tāpēc vēl nav citas dabas. Turklāt lai ķeceri saka: pēc kā Kristus gāja pie Tēva – kā Dievs vai kā cilvēks? Noteikti kā cilvēks, jo kā Dievs Viņš vienmēr bija debesīs un neatšķirts no Tēva. Tātad pēc cilvēcības Tēvs tiek saukts par lielāku par Viņu.

Piezīmes (1)
  1. „Mans Tēvs ir lielāks par Mani“ – Teofilakts sniedz divus skaidrojumus: pielāgošanos mācekļu domām un Tēvu kā Dēla cēloni; abos – pēc cilvēcības, ne pēc būtības.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:28–29; Mt. 26:53; Jņ. 18:6

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἡκούσατε, ὅτι ἐγὼ εἶπον ὑμῖν· Ὑπάγω καὶ ἑρχομαι πρὸς ὑμᾶς. Εἰ ἠγαπᾶτέ με, ἐχάρητε ἂν, ἂτι εἶπον· Πορεύομαι πρὶς τὸν Πατέρα, ὅτι ὁ Πατήρ μαυ μείζων μοῦ ἐστι. Καὶ νῦν εἴρηκα ὑμῖν πρὶν γενέστὔαι · ἵνα ὅταν γένηται, πιστεύσητε.» Ἐπειδὴ ἐώρα ὁ Κύριος τοὺς ἀποστόλους μηδ´ ὅλως περὶ τῆς ἀαστάσεως αὐτοῦ ἐλπίζοντας, μηδ´ εἰδότας αὐτὴν ἀπλῶς τί ἐστι, καὶ διὰ τοῦτο σφόδρα λυπουμένους, καὶ ταραττομένους ὡς μέλλοντας στερηθῆναι αὐτοῦ, συγκαταβαίνει πρὸς τὴν αὐτῶν ἀσθένειαν, καί φησιν· «θτι ἐγὼ εἶπον ὑμῖν, Ὑπάγω, καὶ ἐλεύσομαι,» καὶ ὅμως ἔτι λυπεῖσθε, οὐ γὰρ θαῤῥεῖτε ἐμοί, ὅτι κνάποθάνω, ὅμως ἐν ταῖς θλίψεσιν ὑμῶν οὐκ ἀφήσω. ὑμᾶς. Νῦν οὖν ἀκούσαντες, ὅτι «Πρὸς τὸν Πατέρα μου πορεύομαι,» ὃν ὑμεῖς μέγαν δοκεῖτε καὶ μείζονα ἐμοῦ, ὀφείλετε χαίρειν, ὅτι πρὸς ἐκεῖνον ἄπειμι τὸν μείζονά μου, καὶ δυνάμενον πάντα λῦσαι τὰ δεινά. Ὀρᾷς τὴν ἀκολουθίαν τοῦ νοήματος, πῶς τὸ, «Ὅτι ὁ Πατήρ μου μείζων μοῦ ἐστι,» διὰ τὸ παραμυθήσασθαι τοὺς μαθητὰς εἶπεν; Ἐπεὶ γὰρ ἐκεῖνοι ἐλυποῦντο, ὡς οὐκ ἂν δυνησομένου τοῦ Χριστοῦ ἐπαμῦναι αὐτοὺς, φησὶν, ὅτι Εἰ καὶ μὴ ἐγὼ δύναμαι, ὁ γοῦν Πατέο μου, ὃν μείζονά μου δοκεῖτε, οὐκ ἀξιόχρεώς. ἐστι βοηθῆσαι ὑμῖν; Ὦσπερ καὶ ἀλλαχοῦ φησι· «Μὴ δρκεῖτε, ὅτι οὐ δύναμαι παρακαλέσαι τὸν Πατέρα μου, καὶ παραστήσει μοι δώδεκα λεγεῶνας ἀγγέλων ·» Οὐδὲ γὰρ ἐνταῦθα, ὡς ἀδύνατος, τοῦτό φησι πῶς γὰρ, ὅς καὶ μόνον ἐρωτήσας τοὺς Ἰουδαίους, ἔῥχιψεν αὐτοὺς ἀθρόως πάντας εἰς τὰ ὁπίσω;] ἀλλ´ ἐπειδὴ περὶ αὐτοῦ ὡς ἀνθρώπου δόξαν εἶχον, διὰ τοῦτο ταῦτά φησιν· οὖτως οὖν καὶ τὸ, «Ὥ Πατήρ μου μείζων μοῦ ἐστι.» Πρὸς γὰρ τὴν ἐκείνων διάνοιαν τοῦτο εἶπε, τῶν νομιζόντων αὐτὸν μὲν ἀσθενῆ, τὸν δὲ Πατέρα δυνάμενον αὐτοῖς ἐπαρκέσαι ἐν καιρῷ θλίψεων. «Καὶ νῦν εἴρηκα ὑμῖν πρὶν γενέσθαι, ἵνα ὅταν γένηται, πιστεύσητε·» τουτέστιν, Οὕτω θαῤῥῶ, καὶ οὐ δέδοικα τὸν θάνατον, οὐδὲ λυποῦμαι, ὥστε καὶ προλέγω, καὶ χαίρειν ὑμῖν διακελεύομαι, «ἵνα ὄταν γένηται, πιστεύσητέ μοι.» Ὅτι ὥσπερ ᾔδειν τὰς θλίψεις συμβησομένας ὑμῖν, καὶ προειπὼν ταύτας οὐκ ἐψευσάμην, οὕτως οὐδὲ τὰ περὶ τῆς παρακλήστως καὶ ψυχαγωγίας ὑμῶν προειπών, διαψευσθήσομαι, ἀλλὰ πάντα ὑμῖν τὰ χαρμόσυνα ἀπαντήσουσι. Τινὲς Σὲπὸ μείζονα εἶναι τὸν Πατέρα, καθὸ αἴτιός ἐστι τοῆ Υἱοῦ, νοοῦσι. Μείζων γὰρ, φησίν, ἔστιν ὁ Πατὴρ, καθὸ αἴτιος καὶ ἀρχή μοῦ ἐστιν· ἐξαὐτοῦ γὰρ γεγέννημαι. Τὸ δὲ μείζονα εἶναι τὸν Πατέρα, οὐ ποιεῖ αὐτὸν καὶ ἑτέρας οὐσίας εἶναι. Καὶ γὰρ καὶ ἐν ἀνθρώποις , φέρε εἰπεῖν, μείζων ἐστὶν ὁ πατὴρ υἱοῦ, ὰλλ´ οὐκ ἤδη καὶ ἑτέρας φύσεως. Ἔπειτα εἰπάτωσαν οἱ αἱρετικοὶ, κατὰ τί ἐπορεύετο πρὸς τὸν Πατέρα ὁ Χριστός· καθὸ Θεὸς, ἢ καθὸ ἄνθρωπος; Πάντως, καθὸ ἄνθρωπος, ἐπεὶ καθὸ Θεὸς, ἀεὶ ἐν οὐρανοῖς ἦν, καὶ ἀχώριστος τοῦ Πατρός. Κατὰ τὸ ἀνθρώπονον οὖν λέγεται μείζων αὐτοῦ εἶναι ὁ Πατήρ.

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 14:30–31

„Es vairs daudz nerunāšu ar jums; jo nāk šīs pasaules valdnieks, un Manī viņam nav nekā. Bet lai pasaule zinātu, ka Es mīlu Tēvu un, kā Tēvs Man ir pavēlējis, tā Es daru.“ Mierinājis mācekļus ar iepriekš sacīto, Viņš atkal runā par Savu nāvi. „Jo nāk,“ saka, „pasaules valdnieks“, tas ir, velns. Bet saproti man viņu kā valdnieku nevis pār radību, bet pār vienkāršo tautu, kas domā par pasaulīgo. Jo viņš nevalda pār debesīm un zemi, citādi viņš visu būtu apgāzis un sajaucis, bet pār tiem, kas sevi viņam nodod. Tāpēc viņš tiek saukts arī par tumsas valdnieku; bet par tumsu saproti ļaunos darbus. Bet, tā kā daži varētu domāt: „Vai tad arī Kristus grēka dēļ tiek nodots nāvei?“, tāpēc Viņš piebilda: „Manī viņam nav nekā.“ „Jo Es, nebūdams nāvei pakļauts un neko nebūdams parādā velnam, bet mīlestības dēļ pret Tēvu labprātīgi uzņemos ciešanas.“ Bet Viņš bieži atgriežas pie runām par nāvi, piejaukdams tām arī to, kas nes iepriecinājumu, lai darītu to viņiem viegli pieņemamu. Jo tie, kas dzird, ka Viņš mirs, uzzina arī to, ka Viņš labprātīgi nicina velnu un ka Viņš mirst aiz mīlestības pret Tēvu. Tātad, ja ciešanas būtu postošas un nevis pestījošas, kā tad Tēvs, kas mīl, tās būtu atzinis par labu? Un kā Dēls, kas tiek mīlēts, tās būtu pieņēmis? Bet kā saprast to, ka Viņš mirst aiz mīlestības pret Tēvu? „Tēvs,“ saka, „mīl pasauli un nodod Mani par to nāvei. Tātad Es, mīlēdams Tēvu, piekrītu Viņa labpatikai un gribai un parādu, ka mīlu Tēvu, ar to, ka pieņemu un izpildu Viņa pavēlēto, tas ir, to, kas Viņam labpatika un ko Viņš apstiprināja.“ Sakiet, ārijāņi: ja [Dēls] būtu kalps [un radījums], Viņš nebūtu sacījis: „Es mirstu aiz mīlestības pret Tēvu.“ Jo kalps dara sava kunga gribu nevis tāpēc, ka viņu mīl, bet tāpēc, ka ir kalps un bīstas no sodiem. Bet Kungs Jēzus, tā kā Viņš dara Dieva gribu kā mīlētājs, nav nedz kalps, nedz radījums, bet patiesi Dēls, kas piepilda Tēva gribu. Tātad, kad dzirdi: „Tēvs Man pavēlējis“, nepazemini Kungu vārda „pavēlējis“ dēļ kā tādu, kam tiek pavēlēts; bet vārda „Tēvs“ dēļ atzīsti Viņu par Dēlu, vienbūtīgu ar Tēvu; un vārdu „pavēlējis“ saproti tā vietā, lai teiktu: gribēja, sacīja, apstiprināja, Viņam labpatika.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 14:30–31; Ef. 6:12; Jņ. 3:16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οὐκ ἔτι πολλὰ λαλήσω μεθ´ ὑμῶν. Ἔρχεται γὰρ. ὁ ἄρχων τοῦ κόσμου τούτου, καὶ ἐν ἐμοὶ οὐκ ἔχει οὐδέν. Ἀλλ´ ἵνα γνῷ ὁ κόσμος, ὅτι ἀγαπῶ τὸν Πατέρα, καὶ καθὼς ἐνετείλατό μοι ὁ Πατὴρ, οὖτω ποιῶ.» Παραμυθησάμενος τοὺς μαθητὰς διὰ τῶν Ξνωθεν εἰρημένων, πάλιν λέγει τὰ περὶ τοῦ οἰκείου θανάτου. «Ἔρχεται γὰρ, φησὶν, ὁ τοῦ κόσμου ἄρχων, » τουτέστιν, ὁ διάβολος. Ἄρχοντα δὲ τοῦτον όει μοι τοῦ κόσμου, μὴ τῆς κτίσεως, ἀλλὰ τοῦ χυδαίοο. λαοῦ, καὶ τὰ τοῦ κόσμου φρονοῦντος. Οὐ γὰρ οὐρανοῦ ἄρχει καὶ γῆς. ἐπεὶ τὰ πάντα ἄν ἀνέτρεψε, καὶ συν. ετάραξεν, ἀλλὰ τῶν ἑαυτοὺς παραδιδόντων αὐτῳ. ιὰ τοῦτο καὶ ἄρχων τοῦ σκότους λέγεται· σκότος δὲ νόει τὰς πονηρὰς πράξεις. Ἐπεὶ δὲ εἰκὸς ἦν ὑπονοῆσαί τινας· Ἄρα καὶ ὁ Χριστὸς δι´ ἁμαρτίας παραδίδοται τῷ θανάτῳ; ἐπήγαγε διὰ τοῦτο, ὅτι «Ἐν ἐμοὶ ἔχει οὐδέν.» Οὐχ ὑπεύθυνος γὰρ ὤν τῷ θανάτῳ, οὐδὲν ὀφείλων τῷ διαβόλῳ, ἀλλὰ διὰ τὴν πρὸς τὸν Ιατέρα ἀγάπην, ἑκὼν ὑφίσταμαι τὸ πάθος. Συνεχως δὲ ἀνακυκλοῖ τοὺς περὶ τοῦ θανάτου λόγους. ἀναμιγνὺς αὐτοῖς καὶ τὰ παράκλησιν φέροντα, ἵνα εὐπαράδεκτον αὐτὸν παρ´ αὐτοῖς ποιήσῃ. Οἱ γὰρ ἀκούόν. τες, ὅτι ἀποθανεῖται, μανθάνουσι καὶ ὅτι ἑκὼν καταφρονεῖ τοῦ διαβόλου, καὶ ὅτι διὰ τὴν ἀγάπην τὴν πρὸς τὸν Πατέρα θνήσκει. Εἰ τοίνυν ὀλέθριον ἦν τὸ πάθος καὶ οὐ σωτήριον, πῶς ἂν εὐδόκησεν ὁ Πατὴρ ὁ ἀγαπῶν; Πῶς δ´ ἂν ὁ Υἱὸς ὁ ἀγαπώμενος κατεδέξατο τοῦτο; Πῶς δὲ νοήσομεν τὸ, διὰ τὴν πρὸς τὸν Πατέρα ἀγάπην θνήσκειν; Ὁ πατὴρ, φησὶν, ἀγαπᾷ πὸν κόσμον, ἐκδίδωσί με ὑπὲρ αὐτοῦ τῷ θανάτῳ. Ἐγὼ τοίνυν ἀγαπῶν τὸν Πατέρα, τῇ εὐδοκίᾳ αὐτοῦ, καὶ τῷ θελήματι συνευδοκῶ, καὶ δείκνυμι. ὅτι ἀναπλ τὸν Πατέρα, ἐκ τοῦ τὸ ἐντεταλμένον παρ´ αὐτοῦ τουτέστι, τὸ εὐδοκηθὲν καὶ κυρωθὲν καταδέχεσθαι καὶ τελεῖν. Εἴπατε, οἱ Ἀρειανίζοντες, εἰ δοῦλος ἡν ΚοοιὸρορΟΟϛΙ ὁλὸς, οὐκ ἄν ἔλεγεν, ὅτι Διὰ τὴν πρὸς τὸν Πατέρα ἀγάπην θνήσκω. Ὁ γὰρ δοῦλος, οὐ διότι ἀγαπᾷ τὸν κύριν αὐτοῦ, διὰ τοῦτο ποιεῖ τὸ θέλημα αὐτοῦ, ἀλλὰ διὰ τὸ δοῦλος εἶναι, καὶ φοβεῖσθαι τὰς κολάσεις. Ὁ Ἐὲ Κύριος Ἰησοῦς, ἐπεὶ ὡς ἀγαπῶν ποιεῖ τὸ θέλημα τοῦ Θεοῦ, οὐ δοῦλος, οὐδὲ κτίσμα, ἀλλὰ τῷ ὄντι Υἱὸς, Πατρὸς θέλημα πληρῶν. Ὅταν οὖν ἀκούῃς, ὅτι Ἐνιεύατό μοι ὁ Πατὴρ,» μὴ διὰ τὸ, «Ἐνετείλατο, » ὑποβιβάσης τὸν Κύριον ὡς προστασσόμενον· ἀλλὰ διὰ τὸ, Πατὴρ, ἐπίγνωθι αὐτὸν Υἱὸν ὁμοούσιον πῷ Πατρί· τὸ δέ, «Ἐνετείλατο,» νόει, ἀντὶ τοῦ, ἱθέλησεν, εἰπεν, ἐκύρωσεν, εὐδόκησεν.

PG 123, skenējuma lpp. ~737–747 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu