„Ja jūs Mani mīlat, turiet Manus baušļus; un Es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos citu Iepriecinātāju, lai Tas paliktu ar jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar uzņemt, jo tā Viņu neredz un nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš mīt pie jums un būs jūsos.“ Augstāk sacījis: „Ko vien jūs lūgsiet, Es darīšu“, Viņš tagad parāda, ka lūgt vajag nevis vienkārši, bet ar mīlestību pret Viņu un baušļu turēšanu. „Jo tad Es darīšu, kad jūs tā lūgsiet.“ Un arī citādi: tā kā tiem, domājot, ka viņi Viņu zaudēs, visticamāk bija jāskumst un jāsatraucas dvēselēs, Viņš saka: „Mīlēt Mani nenozīmē skumt un satraukties, bet paklausīt tam, ko Es saku. Jo Es jums devu bausli nebīties no tiem, kas nonāvē miesu. Tātad, ja jūs Mani mīlat, turiet to un vairs neskumstiet par Manu nāvi. Jo skumt nav tā darbs, kas tur šo bausli. Kā tad jūs, neturot Manu bausli, bet bīstoties no nāves, sakāt, ka Mani mīlat?“ Tad, tā kā tie visticamāk varētu uz to sacīt: „Un kā lai mēs neskumstam, ja mums jāzaudē tāds iepriecinājums un mierinājums, kas mums ir no Tevis?“, Viņš saka: „Tā nebūs, jūs nezaudēsiet iepriecinājumu. «Jo Es lūgšu», tas ir, lūgšos, «Tēvu, un Viņš jums sūtīs citu Iepriecinātāju» – citu tādu kā Mani.“ Lai šeit kaunas Sabēlijs, kas saka, ka Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam ir viena Persona. Jo, lūk, viņš dzird, ka Viņš sūtīs citu Iepriecinātāju; tātad Gara Persona ir cita. Lai kaunas arī Maķedonijs, kas saka, ka Gars ir citas būtības un zemāks par Dēlu. Jo viņš dzird, ka arī Viņš ir Iepriecinātājs, tāpat kā Dēls. Tātad Gars ir vienbūtīgs ar Dēlu, un noteikti arī ar Tēvu; jo Tēvs un Dēls ir no vienas būtības. Bet nebrīnies, ka Viņš saka: „Es lūgšu Tēvu“; jo Viņš lūdz nevis kā kalps, bet lai pilnīgi pārliecinātu mācekļus, ka Gars Iepriecinātājs pie viņiem noteikti nāks; šī iemesla dēļ Viņš nolaižas līdz viņiem un saka: „Es lūgšos Tēvam.“ Jo, ja Viņš būtu sacījis: „Es sūtīšu“, tie tā nebūtu ticējuši; bet tagad, darīdams Savu vārdu ticamu, Viņš saka: „Es lūgšu Tēvu.“ „Jo, ja arī būs vajadzīga lūgšana un aizlūgšana,“ saka, „Es visiem spēkiem centīšos, lai Gars nāktu pār jums“; kā arī mēs bieži mēdzam sacīt: „Es atdošu savu dvēseli, lai tas notiktu“, kaut gan darbam bieži vajag nedaudz pūļu; bet tomēr, gribēdami parādīt, ka neatteiksimies no pūlēm, mēs tā sakām. Un vēl: tā kā Kungs par mums upurēja Sevi Tēvam, Viņu salabinādams ar Savu nāvi kā Augstais Priesteris, un tikai tad pār mums nāca Gars, jo grēks bija atraisīts un ienaids atcelts, – tāpēc Viņš saka: „Es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos Iepriecinātāju“, tas ir: „Es salabināšu Tēvu par jums un samierināšu Viņu ar jums, kas grēka dēļ esat ienaidnieki, un Viņš jums sūtīs Garu, salabināts caur Manu nāvi par jums un ar jums samierināts.“ Bet „lai Viņš paliktu ar jums mūžīgi“ Viņš sacīja, reizē viņus mierinādams: „Jo Viņa klātbūtne,“ saka, „nav tik īslaicīga kā Mana, bet ilgs līdz mūžībai; un Viņš neatstās jūs arī tad, kad jūs nomirsiet, bet paliks kopā ar jums un darīs jūs vēl godības pilnākus.“ Un Viņš vienmēr ir kopā ar visiem svētajiem, un ar mirušajiem vēl vairāk, jo tie tad ir vēl augstāk pār miesas kaislībām. Bet „Patiesības Gars“ Viņš saka tā vietā, lai teiktu: Gars ir nevis Vecās Derības (jo tā bija priekšattēls un ēna), bet Jaunās, kas ir patiesība. Arī tiem, kas bija bauslībā, bija Gars, bet neskaidri un ēnaini; bet tagad pati patiesība, tā sakot, pēc būtības nonāca pār mācekļiem. Bet, lai tie nedomātu, ka arī Viņš tiks iemiesots tāpat kā Viņš pats, Viņš saka: „Pasaule nevar Viņu uzņemt.“ „Viņš jūs mācīs ne tā,“ saka, „kā Es; jo pasaule nevar Viņu uzņemt miesīgi; [bet] Viņš mājos pašās jūsu dvēselēs.“ Un arī citādi: „Pasaule nevar Viņu uzņemt“, tas ir, vienkāršā tauta, kas domā par pasaulīgo, „jo tā Viņu neredz“, tas ir, tāpēc ka Viņa būtība ir neaptverama; jo par skatīšanu šeit Viņš sauc to, kas notiek ar prātu. Tāpēc Viņš arī piebilst: „Un nepazīst Viņu.“ Vai redzi, ka, sacījis: „Neredz“, Viņš ar to norādīja: „Nepazīst“? Tātad Viņš mierina apustuļus, sacīdams: „Pasaule nevar Viņu uzņemt“, „bet jums tas tiek dots kā sevišķa dāvana, un «Viņš mīt pie jums»“; tad lielākais: „Un būs jūsos.“ Jo „pie jums“ norāda palīdzību no ārpuses, no tuvuma; bet „jūsos“ – mājošanu iekšā un stiprināšanu; un tas parāda, ka Viņš ir Dievs. Jo Dievs saka: „Es mājošu un staigāšu viņu vidū.“ „Tātad pasaule nevar uzņemt Garu, jo to nepazīst, bet jūs Viņu pazīstat.“ Kāpēc? „Jo jūs neesat no pasaules“, un tāpēc esat spējīgi Viņu uzņemt. Un Viņš tagad „mīt pie jums“, bet arī „būs“ vienmēr „jūsos“.