Jņ. 13:1
„Bet pirms Pashas svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda ir nākusi, lai Viņš no šīs pasaules pārietu pie Tēva, mīlējis Savējos, kas bija pasaulē, mīlēja tos līdz galam.“ Kungs gan arī pirms visiem laikmetiem zināja Savas nāves stundu; bet tagad, kad tā bija klāt, Viņš dara darbu, kas pilns lielas cilvēkmīlestības un nolaišanās, un parāda lielu mīlestību pret mācekļiem. Jo, gatavodamies viņus atstāt, Viņš parāda vēl spēcīgāku mīlestību. Jo vārdi „Mīlējis tos, mīlēja tos līdz galam“ norāda to, ka Viņš nav atstājis nedarītu neko no tā, ko pienācās darīt tam, kas stipri mīl. Tāpēc arī visu pēdējo Viņš dara to – mazgā mācekļiem kājas, lai pastiprinātu viņu ilgas un iepriekš noliktu viņiem lielu mierinājumu pret briesmām, kas viņus sagaidīs, kad tie apsvērs, ka Tas, kurš viņus tā mīlējis, ka pat kājas viņiem mazgājis, neatstās viņus arī briesmās. Bet par pāriešanu evaņģēlists sauc Kristus nāvi, jo pēc augšāmcelšanās sekoja uzņemšana debesīs. Tātad, tā kā Viņam bija jāpāriet „no šīs pasaules“, Viņš parāda mīlestību pret „Savējiem“; bet par Savējiem Viņš sauc mācekļus tuvības nozīmē. Jo pēc radīšanas veida Dievam savējie ir arī visi cilvēki, kā sacīts: „Viņš nāca pie Savējiem, un Savējie Viņu neuzņēma“; bet Viņa savējie ir arī tie, kas Viņam ir tuvi; kā arī šeit Viņš nosauca mācekļus par Savējiem, bet piebilda: „kas bija pasaulē“, tāpēc ka Viņam ir arī citi Savējie – Ābrahāms un patriarhi, bet ne pasaulē, jo tie no šejienes bija aizgājuši. Tātad šos Savējos, „kas bija pasaulē, Viņš mīlēja līdz galam“, tas ir, parādīja viņiem pilnīgu mīlestību.
Piezīmes (2)
- „Nolaišanās“ – grieķu συγκατάβασις (Dieva pretimnākšana cilvēku vājumam).
- „Pāriešana“ – grieķu μετάβασις (lemmā μεταβῇ – „pārietu“).
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 13:1; Jņ. 1:11
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕΦΑΛ. ΙΓʹ. Περὶ τοῦ νιπτῆρος. Περὶ τοῦ ἐξελθόντος Ἰούδα ἷνα τὸν Χριστὸν παραδώσῃ. Περὶ τῆς ἐντολης τοῦ ἀγαπᾷν ἀλλήλοις. Περὶ τοῦ ζητοῦντος Πέτρου, ποῦ ὑπάγει ὁ Κύρ ος. «Πρὸ δὲ τῆς ἐορτῆς τοῦ Πάσχα εἰδὼς ὁ Ἰησοῦς. Ἐτι ἐλήλυθεν αὐτοῦ ἡ ὥρα, ἵνα μεταβῇ ἐκ τοῦ κόσμου τούτου πρὸς τὸν Πατέρα, ἀγαπήσας τοὺς ἰδίους τοὺς ἐν τῷ κόομῳ, εἰς τέλος ἠγάπησεν αὐτούς.» Ἥδει μὲν ὁ Κύριος καὶ πρὸ πάντων τῶν αἰώνων τὴν ὥραν τοῦ θανάτου αὐτοῦ ἐνστάσης δὶ τότε αὐτῆς, κρᾶγμα ποιεῖ πολλῆς τῆς φιλανθρωπίας καὶ συγκα. ταβάσεως γέμον, καὶ πολλὴν τὴν ἀγάπην ἐμφαῖνον πρὸς τοὺς μαθητάς. Μέλλων γὰρ ἐγκαταλιμπάνειν αὐτοὺς, σφοδροτέραν τὴν ἀγάπην ἐπιδείκνυται. Τὸ γὰρ, «Ἀγαπήσας αὐτοὺς, εἰς τέλος ἠγάπησεν αὐτοὺς,» τοῦτο δηλοῖ, ὅτι σὐδὲν ἐνέλιπεν, ὧν τὸν σφόδρα ἀγαπῶντα εἰκὸς ἦν ποιῆσαι. Διὸ καὶ τὸ τελευταῖον πάντων τοῦτο ποιεῖ, νίπτων τοὺς πόδας τῶν μαθητῶν, ὥστε αὐτοῖς ἐπιτεῖναι τὸν πόθον, καὶ πολλὴν αὐτοῖς προαποθέσθαι παράκλησιν πρὸς τὰ μέλλοντα ἐπιέναι δεινὰ, λογισαμένοις ὅτι ὁ οὕτως ἀγατήσας αὐτοὺς, ὡς καὶ τοὺς πόδας αὐτῶν νῖώαι αὼπεριόψεται αὐτοὺς, οὐδὲ ἐν τοῖς δεινοῖς. Μετάβασιν ἄὲ ὀνομάζει τὸν θάνατον τοῦ Χριστοῦ διὰ τὴν ἐξ ἀναστάσεως ἀνάληψιν. Ἐπεὶ τοίνυν μεταβῆναι ἔμελλεν «ἐκ τοῦ κόσμου τούτου,» ἐνδείκνυται τὴν πρὸς «τοὺς ἰδίους» ἀγάπην· ἰδίους δὲ τοὺς μαθητὰς ὀνομάζει κατὰ τὸν τῆς οἰκειώσεως λόγον. Ἱιοι μὲν γὰρ Θεοῦ κατὰ τὸν τῆς δημιουργίας τρόπον καὶ τοντες ἄνθρωποι· καθὸ εἴρηται· «Εἰς τὰ ἴδια ἦλθε, καὶ οἷ Πδικ αὐτὸν οὐ παρέλαβον·» ἴδιοι δὲ αὐτοῦ οἶ ἐμοι κατὰ τὸ οἰκεῖοι αὐτῷ εἶναι· ὥσπερ οὖν καὶ ἐνταῦθα ἰδίους ἐκάλεσε τοὺς μαθητὰς, προσέθηκε δὲ, «τοὺς ἐν τῷ κόσμῳ,» ἐπειδὴ καὶ ἄλλοι εἰσὶν αὐτοῦ Ἐιοι, Ἀβραὰμ καὶ οἱ πατριάρχαι, ἀλλ´ οὐκ ἐν τῷ κόσμι. ἐξεδήμησαν γὰρ ἐντεῦθεν. Τούτους δὴ «τοὺς ἰδίους» αὐτῷ «τοὺς ἐν τῷ κόσμῳ εἰς τέλος ἠγάπηκιν » ὅπερ ἐστὶ, τελείαν ἀγάπην εἰς αὐτοὺς ἐνεδείξατο.
PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem