Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 13. nodaļa

Jņ. 13:1

„Bet pirms Pashas svētkiem Jēzus, zinādams, ka Viņa stunda ir nākusi, lai Viņš no šīs pasaules pārietu pie Tēva, mīlējis Savējos, kas bija pasaulē, mīlēja tos līdz galam.“ Kungs gan arī pirms visiem laikmetiem zināja Savas nāves stundu; bet tagad, kad tā bija klāt, Viņš dara darbu, kas pilns lielas cilvēkmīlestības un nolaišanās, un parāda lielu mīlestību pret mācekļiem. Jo, gatavodamies viņus atstāt, Viņš parāda vēl spēcīgāku mīlestību. Jo vārdi „Mīlējis tos, mīlēja tos līdz galam“ norāda to, ka Viņš nav atstājis nedarītu neko no tā, ko pienācās darīt tam, kas stipri mīl. Tāpēc arī visu pēdējo Viņš dara to – mazgā mācekļiem kājas, lai pastiprinātu viņu ilgas un iepriekš noliktu viņiem lielu mierinājumu pret briesmām, kas viņus sagaidīs, kad tie apsvērs, ka Tas, kurš viņus tā mīlējis, ka pat kājas viņiem mazgājis, neatstās viņus arī briesmās. Bet par pāriešanu evaņģēlists sauc Kristus nāvi, jo pēc augšāmcelšanās sekoja uzņemšana debesīs. Tātad, tā kā Viņam bija jāpāriet „no šīs pasaules“, Viņš parāda mīlestību pret „Savējiem“; bet par Savējiem Viņš sauc mācekļus tuvības nozīmē. Jo pēc radīšanas veida Dievam savējie ir arī visi cilvēki, kā sacīts: „Viņš nāca pie Savējiem, un Savējie Viņu neuzņēma“; bet Viņa savējie ir arī tie, kas Viņam ir tuvi; kā arī šeit Viņš nosauca mācekļus par Savējiem, bet piebilda: „kas bija pasaulē“, tāpēc ka Viņam ir arī citi Savējie – Ābrahāms un patriarhi, bet ne pasaulē, jo tie no šejienes bija aizgājuši. Tātad šos Savējos, „kas bija pasaulē, Viņš mīlēja līdz galam“, tas ir, parādīja viņiem pilnīgu mīlestību.

Piezīmes (2)
  1. „Nolaišanās“ – grieķu συγκατάβασις (Dieva pretimnākšana cilvēku vājumam).
  2. „Pāriešana“ – grieķu μετάβασις (lemmā μεταβῇ – „pārietu“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:1; Jņ. 1:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕΦΑΛ. ΙΓʹ. Περὶ τοῦ νιπτῆρος. Περὶ τοῦ ἐξελθόντος Ἰούδα ἷνα τὸν Χριστὸν παραδώσῃ. Περὶ τῆς ἐντολης τοῦ ἀγαπᾷν ἀλλήλοις. Περὶ τοῦ ζητοῦντος Πέτρου, ποῦ ὑπάγει ὁ Κύρ ος. «Πρὸ δὲ τῆς ἐορτῆς τοῦ Πάσχα εἰδὼς ὁ Ἰησοῦς. Ἐτι ἐλήλυθεν αὐτοῦ ἡ ὥρα, ἵνα μεταβῇ ἐκ τοῦ κόσμου τούτου πρὸς τὸν Πατέρα, ἀγαπήσας τοὺς ἰδίους τοὺς ἐν τῷ κόομῳ, εἰς τέλος ἠγάπησεν αὐτούς.» Ἥδει μὲν ὁ Κύριος καὶ πρὸ πάντων τῶν αἰώνων τὴν ὥραν τοῦ θανάτου αὐτοῦ ἐνστάσης δὶ τότε αὐτῆς, κρᾶγμα ποιεῖ πολλῆς τῆς φιλανθρωπίας καὶ συγκα. ταβάσεως γέμον, καὶ πολλὴν τὴν ἀγάπην ἐμφαῖνον πρὸς τοὺς μαθητάς. Μέλλων γὰρ ἐγκαταλιμπάνειν αὐτοὺς, σφοδροτέραν τὴν ἀγάπην ἐπιδείκνυται. Τὸ γὰρ, «Ἀγαπήσας αὐτοὺς, εἰς τέλος ἠγάπησεν αὐτοὺς,» τοῦτο δηλοῖ, ὅτι σὐδὲν ἐνέλιπεν, ὧν τὸν σφόδρα ἀγαπῶντα εἰκὸς ἦν ποιῆσαι. Διὸ καὶ τὸ τελευταῖον πάντων τοῦτο ποιεῖ, νίπτων τοὺς πόδας τῶν μαθητῶν, ὥστε αὐτοῖς ἐπιτεῖναι τὸν πόθον, καὶ πολλὴν αὐτοῖς προαποθέσθαι παράκλησιν πρὸς τὰ μέλλοντα ἐπιέναι δεινὰ, λογισαμένοις ὅτι ὁ οὕτως ἀγατήσας αὐτοὺς, ὡς καὶ τοὺς πόδας αὐτῶν νῖώαι αὼπεριόψεται αὐτοὺς, οὐδὲ ἐν τοῖς δεινοῖς. Μετάβασιν ἄὲ ὀνομάζει τὸν θάνατον τοῦ Χριστοῦ διὰ τὴν ἐξ ἀναστάσεως ἀνάληψιν. Ἐπεὶ τοίνυν μεταβῆναι ἔμελλεν «ἐκ τοῦ κόσμου τούτου,» ἐνδείκνυται τὴν πρὸς «τοὺς ἰδίους» ἀγάπην· ἰδίους δὲ τοὺς μαθητὰς ὀνομάζει κατὰ τὸν τῆς οἰκειώσεως λόγον. Ἱιοι μὲν γὰρ Θεοῦ κατὰ τὸν τῆς δημιουργίας τρόπον καὶ τοντες ἄνθρωποι· καθὸ εἴρηται· «Εἰς τὰ ἴδια ἦλθε, καὶ οἷ Πδικ αὐτὸν οὐ παρέλαβον·» ἴδιοι δὲ αὐτοῦ οἶ ἐμοι κατὰ τὸ οἰκεῖοι αὐτῷ εἶναι· ὥσπερ οὖν καὶ ἐνταῦθα ἰδίους ἐκάλεσε τοὺς μαθητὰς, προσέθηκε δὲ, «τοὺς ἐν τῷ κόσμῳ,» ἐπειδὴ καὶ ἄλλοι εἰσὶν αὐτοῦ Ἐιοι, Ἀβραὰμ καὶ οἱ πατριάρχαι, ἀλλ´ οὐκ ἐν τῷ κόσμι. ἐξεδήμησαν γὰρ ἐντεῦθεν. Τούτους δὴ «τοὺς ἰδίους» αὐτῷ «τοὺς ἐν τῷ κόσμῳ εἰς τέλος ἠγάπηκιν » ὅπερ ἐστὶ, τελείαν ἀγάπην εἰς αὐτοὺς ἐνεδείξατο.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:2

„Un vakariņu laikā, kad velns jau bija ielicis Jūdas, Sīmaņa dēla, Iskariota, sirdī domu Viņu nodot.“ Brīnīdamies, ka Kristus mazgāja tam, kas jau bija izdomājis nodevību, evaņģēlists saka: „Kad velns jau bija ielicis Sīmaņa [dēla] sirdī“, – tā līdz galam Viņš apkalpoja nodevēju. Un vārdi „vakariņu laikā“ nav sacīti velti, bet lai tiktu parādīta Jūdas necilvēcība – ka pat galda kopība viņu nesakaunināja.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Καὶ δείπνου γενομένου, τοῦ διαβόλου ἤδη βεἔηκότος εἰς τὴν καρδίαν Ἰούδα Σίμωνος Ἰσκαριώτου, ἵνα αὐτὸν παραδῷ,» Θαυμά ζων ὁ εὐαγγελιστὴς, ὅτι τὸν ἤδη τὴν προδοσίαν ἐκμελετήσαντα ἔνιψε ὁ Χριστὸς, φησί, «Τοῦ διαἔδου ἤδη βεβληκότος εἰς τὴν καρδίαν Σίμωνος·, ὥτως ἄχρο τέλους τὸν προδότην ἐθεράπευε. Καὶ τὸ, «μείπνου δὲ γενομένου, «οὐ μάτην κεῖται, ἀλλ´ ἵφα ἐειγθῇ τὸ ἀπάνθρωπον τοῦ Ἰούδα, ὅτι οὐδὲ ἡ τῆς τραπίζης κοινωνία κατεδυσώπησεν αὐτόν.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:3–5

„Jēzus, zinādams, ka Tēvs visu Viņam bija devis rokās un ka Viņš no Dieva bija izgājis un pie Dieva iet, ceļas no vakariņām, noliek drēbes un, paņēmis dvieli, apjozās; tad ielej ūdeni mazgājamā traukā un sāka mācekļiem mazgāt kājas un žāvēt ar dvieli, ar ko bija apjozies.“ „Tad Jēzus, zinādams, ka Tēvs visu Viņam bija nodevis rokās“, tas ir, ka Tas Viņam bija uzticējis ticīgo pestīšanu un ka tagad Viņam jāparāda tiem viss, kas ved uz pestīšanu, – kā arī mācekļu kāju mazgāšana. Jo ar to tiek dots likums pazemībai. Un arī citādi: „Zinādams, ka Tēvs visu Viņam bija nodevis un ka Viņš no Dieva bija izgājis un pie Dieva iet“, – Viņa godība nemazināsies, kad Viņš mazgās mācekļu kājas. Jo Viņš taču nebija godību sagrābis, lai baidītos to zaudēt un tāpēc nepieļautu darīt neko zemu, – kā tas notiek ar zemas cilmes ļaudīm: kad tie sagrābuši godu, tie nemaz negrib noliekties, lai nezaudētu to, ko sagrābuši, lai gan tas viņiem nepienākas. Bet Viņš bija visu Ķēniņš un Dieva Dēls; jo to nozīmē „no Dieva izgājis“, tas ir, no Tēva būtības, „un atkal pie Dieva iet“. Tātad Viņa godībai, tik varenam esot, nebija jāmazinās no tā, ka Viņš mazgā mācekļus. Bet ievēro man: ja pazemošanās ir darbs Tam, kas no Dieva izgājis un pie Dieva iet, tad lielīšanās, protams, būs darbs tam, kas no dēmoniem izgājis un pie dēmoniem aiziet. Bet, kad dzirdi: „Tēvs Viņam nodeva“, nedomā, ka šeit izpaužas Dēla bezspēcība, bet gods pret Tēvu un vienprātība ar Viņu. Jo, ja tev Dēls šķiet bezspēcīgs tāpēc, ka sacīts, ka Tēvs Viņam nodevis, tad uzskati par bezspēcīgu arī Tēvu, tāpēc ka Dēls Viņam nodod valstību, kā saka Apustulis. Bet tā nav; nodošana norāda Tēva vienprātību un, ja tā var sacīt, līdzdarbību un labpatiku. Bet ievēro arī pazemības pārmērību. Jo Viņš nemazgā pirms vakariņām, bet pēc tam, kad visi apsēdušies pie galda, ceļas Viņš viens pats, kamēr tie atpūšas; un noliek drēbes, mācīdams mūs kalpošanā darīt sevi neaizkavētus un vieglus; un apjož dvieli, visu darīdams pats – gan mazgādams, gan žāvēdams; un ielej ūdeni, arī to darīdams pats un neuzticēdams citam. Tas viss mums ir paraugi un likumi tam, kā jākalpo: ar visu dedzību, visu izdarot pašiem, neizmantojot citus palīgus.

Piezīmes (1)
  1. „Mazgājamais trauks“ – grieķu νιπτήρ.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:3–5; 1. Kor. 15:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«εἰδὼς ὁ Ἰησοῦς, ὅτι πάπτα δδωκεν αὐτῷ ὁ Πατὴρ εἰς τὰς χεῖρας, καὶ ὅτι ἀπὸ Θεοῦ ἐξῆλθε καὶ πρὸς τὸν Θεὸν ὑπάγει, ἐγείρεται ἐκ δείπνου, καὶ τίθησι τὰ ἱμάτια, καὶ λαβὼν λέντιον διέζωσεν ἐαυτόν· εἶτα βάλλει ὕδωρ εἰς τὸν νιπτῆρα καὶ ἤρξατο νίπτειν τοὺς πόδας τῶν μαθητῶν, καὶ ἰκμάσσειν τῷ λεντίῳ, ᾧ ἦν διεζωσμένος.» « Εἰδὼς τὖν ὁ Ἰησοβς, ὅτι πάντα παρέδωκεν αὐτῷ ὁ Πατὴρ ς τὰς χεῖρας·» τουτέσοιν, ὅτι τὴν σωτηρίαν τῶν πιστῶν αὐτῷ ἐνεχείρισε, καὶ δεῖ λοιπὸν πάντα τὰ κρὸς σοιτηρίαν ὑποδεικνύναι αὐτοῖς, ὁποῖον καὶ τὸ ὸναι τοὺς πόδας τῶν μαθητῶν. Ταπεινοφροσύνην γὰρ ἐντεῦθεν νομοθετεῖται. Καὶ ἄλλως δέ· «Εἰδὼς ὅτι πάντα παρέδωκεν αὐτῷ ὁ Πατὴρ, καὶ ὅτι ἀπὸ Θεοῦ ἐἕῆλθε. καὶ ποὸς τὸν Θεὸν ὑπάγει,» οὐδὲ ἐλαττωθήσεται ἡ δόξα αὐτοῦ, νίπτοντος τοὺς πόδας τῶν μαθητῶν. Λὴ γὰρ ἥρπασε τὴν δόξαν, ἵνα φοβῆται ἐκπεσεῖν ταύτης, καὶ διὰ τοῦτο μὴ καταδέχηταί τι ταπεινὸν ποιεῖν· οἷον οἱ δυσγενεῖς πάσγουσιν, ἐπειδ´ ἂν δόξαν ἀρπάσωσι, μὴ θέλοντες ὅλως ὑποκλιθῆναι, ἵνα μὴ ἀπολέσωσιν ὃ μὴ διαφέρον αὐτοῖς ἥρπασαν. Ἀλλὰ πάντων βασιλεὺς ἦν, καὶ τοῦ Θεοῦ Υἱός· τοῦτο γὰρ τὸ, «Ἀπὸ Θεοῦ ἐξῆλθε,» τουτέστιν, ἐκ τῆς τοῦ Πατρὸς οὐσίας, «καὶ πάλιν πρὸς Θεὸν ὑπάγει.» Ῥστε οὐκ ἔμελλεν ἐλαττωθῆναι ἡ δόξα αὐτοῦ τηλικούτου ὄντος ἐπὶ τοῦ τοὺς μαθητὰς νῖὺαι Σκέπει δέ μοι, ὅτι εἰ τὸ ταπεινοῦσθαι ἔργον ἐστὶ τοῦ ἀπὸ Θεοῦ ἐξιόντος, καὶ πρὸς Θεὸν ὑπάγοντος· τὸ ἀλαζονεύεσθαι δηλαδὴ ἐκείνου ἔσται ἔργον, τοῦ ἀπὸ δαιμόνων ἐξιόντος, καὶ πρὸς δαίμονας ἀπιόντος. Ὃταν δὲ ἀκούσῃς, ὅτι «Παρέδωκεν αὐτῷ ὁ Πατὴρ,» μὴ ἀδυναμίαν νομίσῃς ἐνταῦθα ἐμφαίνεσθαι τοῦ Υἱοῦ, ἀλλὰ τὴν πρὸς τὸν Πατέρα τιμὴν καὶ ὁμόνοιαν. Ἐπεὶ εἰ ἀδύνατός σοι δοκεῖ ὁ Υἱὸς, διότι ὁ Πατὴρ λέγεται αὐτῷ παραδοῦναι, ἀδύνατον νόει καὶ τὸν Πατέρα, διότι ὁ Υἱὸς αὐτῷ τὴν βασιλείαν παραδίδωσιν, ὡς ὁ Ἀπόστολός φησιν. Ἀλλ´ οὐκ ἔστι τοῦτο· ἀλλ´ ἡ παράδοσις τὴν ὁμόνοιαν, καὶ συνεργίαν, ἵν´ οὕτως εἴπω, καὶ εὐδοκίαν τοῦ Πατρὸς δηλοῖ. Ὅρα δὲ καὶ τὸ ὑπερβολικὸν τῆς ταπεινώσεως. Οὐ γὰρ πρὸ τοῦ δείπνοιυ νίπτει, ἀλλὰ μετὰ τὸ πάντας ἀναπεσεῖν ἐγείρετα. μόνος αὐτὸς, ἐκείνων ἀναπαυομένων· καὶ ἀποτί Θηφε μὲν τὰ ἱμάτια, τὸ περὶ τὴν διακονίαν ἀνεμποδίστους ἐαυτοὺς ποιεῖν καὶ ἐλαφροὺς διδάσκων ἡμᾶς· λεντίω δὲ διαζ ώννυται, αὐτὸς πάντα ποιῶν, καὶ τὸ νῖψαι, καὶ τὸ ἐκμάξαι· βάλλει δὲ ὕδωρ, καὶ τοῦτο αὐτὸς ποιῶν, καὶ οὐκ ἄλλῳ ἐπιτρέψας· ταῦτα δὲ πάντα δείγματα ἡμῖν εἰσι καὶ νομοθεσίαι τοῦ, πῶς δεῖ διακονεῖν, ὅτι μετὰ πάσης προθυμίας, καὶ αὐτοὺς τὰ πάντα διενεργοῦντας, οὐκ ἄλλοις ὑπουργοῖς χρωμένους.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:6–7

„Tad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera; un tas Viņam saka: Kungs, Tu man mazgā kājas? Jēzus atbildēja un viņam sacīja: ko Es daru, tu tagad nezini, bet vēlāk tu to sapratīsi.“ Viņš nemazgā pirmo Pēteri, kaut gan tam bija pirmā vieta starp mācekļiem, bet, iespējams, nodevējs, būdams nekaunīgs un bezkaunīgs, bija apsēdies pirms Pētera un ļāvis sev mazgāt kājas. No kurienes tas skaidrs? No šejienes: „Viņš sāka,“ saka, „mācekļiem mazgāt kājas un žāvēt“; tad „nāk pie Sīmaņa Pētera“. Tātad tas rāda, ka Viņš pirmo nemazgāja Pēteri. Jo evaņģēlists nebūtu sacījis: „Nāk pie Sīmaņa Pētera“, ja Viņš kādu nebūtu mazgājis pirms Pētera. No citiem mācekļiem neviens nebūtu tik pārdrošs, lai liktos mazgāties pirms Pētera; bet nodevējs varēja to uzdrošināties. Jo, ja Viņš būtu sācis mazgāt kādu no citiem mācekļiem, tas, lai kas viņš būtu, būtu Kungu atturējis un sacījis to pašu, ko Pēteris: „Kungs, Tu man mazgā kājas?“ Bet tā nav. Tātad Viņš pirmo mazgāja nevis kādu no citiem, bet nodevēju, tad Pēteri. Un pārējie, Pētera pamācīti, visticamāk, vairs nepretojās, bet pieņēma šādu godu, ko Jēzus viņiem parādīja. Bet ievēro arī, cik izteiksmīgi ir Pētera vārdi: „Tu man mazgā kājas“ – ar šīm rokām, ar kurām Tu šķīstīji spitālīgos, ar kurām uzmodināji mirušos, ar kurām atvēri aklo acis? Tu, kas darīji to un vēl vairāk, – man, kalpam, nemācītajam, un ne rokas, ne kādu citu godājamāku locekli, bet kājas, visu pēdējo, vissmērīgāko un, šķiet, negodājamāko locekli? Ko tad Kungs? „Ko Es daru, tu tagad nezini“ – ka tas ietver lielu pazemību, un to Es mācu arī jums. „Bet vēlāk“, kad tu Manā vārdā izdzīsi dēmonus, kad redzēsi Mani uzņemam debesīs, kad no Gara uzzināsi, ka Es sēžu Tēva labajā rokā, tad „tu sapratīsi“, ka Tas, kurš tā pazemojās, ka pat tavas kājas mazgāja, dod tev tik lielu varu pār dēmoniem, un ir uzņemts debesīs, un pagodināts kopā ar Tēvu, nekā nezaudējis no tā, ka pazemojās; un tad tu arī pats apskausi pazemību, kas drīzāk paaugstina, nevis pazemina.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:6–7

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἔρχεται οὖν πρὸς Σίμωνα Πέτρον, καὶ λέγει αὐτῶ ἐκεῖνος· ἔύριε, σύ μου νίπτεις τοὺς πόδας; Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς, καὶ εἶπεν αὐτῷ· Ὁ ἐγὼ ποιῶ, αὰ οὐκ οἶδας ἄρτι, γνώσῃ δὲ μετὰ ταῦτα. Οὐ πρῶτον τὸν Πέτρον νπτει, εἰ καὶ τὰ πρωτεῖα πῶν μαθητῶν ἐφέρετο, ἀλλὰ τάχα ὁ προδότης ἰταμὸς ὢν καὶ ἀναίσχυντος, πρὸ τοῦ έτρου κατεκλίνετο, καὶ τοὺς πόδας ἐνίψατο. Πόθεν τοῦτο δῆλονς Ἐντεῦθεν· «Ἵρξατο, φησὶ, νίπτειν τοὺς πόδας τῶν μαθητῶν καὶ ἐκμάσσειν·» εἶτα «ἔρχεται πρὸς Σίμωνα Πέτρον.» Ὦστε δηλοῖ, ὅτι οὐ πρῶτον τὸν Πέτρον ἔνιψεν. Οὐ γὰρ ἂν εἶπεν, ὅτι «Ἔοχεται πρὸς Σίμωνα Πέτρον,» εἰ μὴ ἄλλον τινὰ πρὸ τοῦ Πέτρου ἔνιψεν. Ἐκ τῶν ἄλλων μὲν οὖν μαθητῶν ρὐκ ἄν τις φὐθαδιάσατο, ὡς πρὸ τοῦ Πέτρου νίώααθαι · τὸν δὲ προδότην τοῦτο τολμῆσαι ἐνδέχεται. Εἰ γὰρ ἐκ τῶν ἄλλων μαθητῶν ἥρξατο νίψαι τινὰ, ἐκώλυσεν ἂν τὸν Κύριον ἐκεῖνος, ὅστις ἂν ἦν, καὶ εἶπεν ἂ καὶ Πέτρος· «Κύριε, σύ μου νίπτεις τοὺς πόδας; » Ἀλλ´ οὐκ ἔστι τοῦτο. Οὐκ ἄρα τινὰ τῶν ἄλλων ἔνιψε πρῶτον, ἀλλὰ τὸν προδότην, εἶτα τὸν Πέτρον. Ἐκ δὲ τοῦ Πέτρου παιδευθέντας τοὺς λοιποὺς, εἰκὸς μὴ ἀντιβῆναι, ἀλλὰ καταδέξασθαι τὴν τοιαύτην τιμὴν παρὰ τοῦ Ἰησοῦ προσαγομένην αὐτοῖς. Ὥρα δὲ καὶ τοῦ Πέτρου τὰ ῥήματα, πόσῃν ἔμφασιν ἔχουσι· «Σύ μου νίπτεις τοὺς πόδας» ταῖς χερσὶ ταύταις, αἷς λεπροὺς ἐκαθάρισας, αἷς νεκροὺς υήγειρας, αἷς ὀφθαλμοὺς τυφλῶν ἀνέῳξας; Σὺ ὁ αῆτα καὶ πλείω ποιήσας, ἐμοῦ τοῦ δούλου, τοῦ ἀμαθοῦς, καὶ οὐ χεῖρας, οὐδὲ ἄλλο μέρος ἐντιιλότε. ρον, ἀλλὰ πόδας, τὸ ἔσχατον πάντων, τὸ μάλιστα ρυπαινόμενον μέλος καὶ ἄτιμον δοκοῦν; Τί δὲ ὁ Κύριος; «Ὃ ποιῶ ἑγὼ, σὺ νῦν οὐκ οἶδας,» ὅ τι ταπεινοφροσύνην περιέχει πολλὴν, καὶ ταύτην διδάσκω. καὶ ὑμᾶς. «Μετὰ ταῦτα» μέντοι, ὅτε τῷ ἐμῳ διόματι δαιμόνια ἐκβαλεῖς, ὅταν ἴδῃς με εἰς οὐρανοὺς ἀναλαμβανόμενον, ὅταν παρὰ τοῦ Πνεύματος μάθῃς, ὅτι ἐκ δεξιῶν κάθημαι τοῦ Πατρὸς, τότε «γνώσῃ,» ἂα οὖτω ταπεινωθείς, ὡς καὶ τοὺς πόδας σου νῆψαι, ἑκεῖνός σοι δίδωσι τὴν τοσαύτην δύναμιν κατὰ δαιμόνων, καὶ ἀνελήφθη, καὶ συνεδοξάσθη τῷ Πατρὶ, μηδὲν ἐλαττωθεὶς ἐκ τοῦ ταπεινοῦσθαι· καὶ οὕπω λοιπὸν ἐνστερνίσῃ καὶ αὐτὸς τὴν ταπείνωσιν, ἡ κἆλλον ὑψοῖ, καὶ οὐκ ἐλαττοῖ

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:8–9

„Pēteris Viņam saka: Tu nemūžam nemazgāsi manas kājas! Jēzus viņam atbildēja: ja Es tevi nemazgāšu, tev nav daļas ar Mani. Sīmanis Pēteris Viņam saka: Kungs, ne tikai manas kājas, bet arī rokas un galvu!“ Pēterim bija liela godbijība pret Skolotāju; tāpēc viņš arī ļoti bīstas un atraida šādu kalpošanu. Jo, kaut arī citreiz Kristus viņu bija norājis un vismaz šī norājuma dēļ viņam vajadzēja pieņemt arī tagad, ka Kungs viņu grib mazgāt, tomēr, tā kā tas, ko Kristus tagad darīja, bija liels un nozīmīgs, viņš atsakās un neapsver, ka Kungs viņu atkal varbūt norās vēl bargāk kā nepaklausīgu. Ko tad Kristus? Viņš nesaka viņam: „Es tev mācu pazemību, Pēteri, un tāpēc mazgāju tev kājas.“ Jo Pēteris Viņam būtu sacījis un zvērējis, ka arī bez kāju mazgāšanas viņš vingrināsies pazemībā. Bet ko Viņš viņam saka? To, ko Viņš zināja visvairāk sāpinām viņa sirdi, to Viņš tam piedraud kā kādu biedēkli, sacīdams: „Ja Es tevi nemazgāšu, tev nav daļas ar Mani.“ Jo, tā kā viņš vairāk par visiem citiem mācekļiem ilgojās būt kopā ar Kristu (tāpēc arī jautāja: „Kurp Tu ej?“, un mīlestībā solīja: „Savu dvēseli es par Tevi atdošu“), ar šiem draudiem Viņš satricina viņa dvēseli. „Jo, ja Es tevi nemazgāšu,“ saka, „tev nav daļas ar Mani.“ Kad nu Pēteris dzirdēja šos briesmīgos draudus, cik dedzīgs viņš bija atteikumā, tik dedzīgs arī piekrišanā, pat vēl dedzīgāks, jo dod mazgāt arī galvu. Bet abi ir no mīlestības: gan atteikums – tāpēc, ka viņš ļoti godāja Kungu, gan piekrišana – tāpēc, ka negribēja tikt no Viņa šķirts. Bet tu, kad redzi kādu, kas pārsteidzībā stipri pretojas un pat ar zvērestu saka: „To es nedarīšu“, un tad, kaunēdamies no zvēresta, paliek pie slikti izlemtā un tāpēc nonāk briesmās vai nu dvēselei, vai miesai, – tu trāpīgi vari izmantot Pētera piemēru, kurš, pretodamies, tiklīdz redzēja, ka pretošanās ved uz šķiršanos no Kristus, no tās atkāpās.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:8–9; Mt. 16:23; Jņ. 13:36–37

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Αέγει αὐτῳ Πέτρος· Οὐ μὴ νίψης τοὺς πόδας μου εἰς τὸν αἰῶνα. Ἀπεκρίθη αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Ἐὰν μὴ νίψω σε, οὐκ ἔχεις μέρος μετ´ ἐμοῦ. Λέγει αὐτῶ Τίμων Πέτρος· Κύριε, μὴ τοὺς πόδας μου μόνον, κλλὰ καὶ τὰς κεῖοας, καὶ τὴν κεφαλήν.» Σέβας πολὺ τῷ Πέτρῳ πρὸς τὸν διδάσκαλον, διὸ καὶ εὐλαβεῖται σφόδρα καὶ ἀποπέμπεται τὴν τοιαύτην θεραπείαν. Κἂν γὰρ καὶ ἄλλοτε ἐπετιμήθη παρὰ Χριστοῦ, καὶ ἔδει διὰ γοῦν τὴν ἐπιτίμησιν ἐκείνην καταδέξασθαι καὶ νῦν ὑπονίπτοντος αὐτὸν τοῦ Κυρίου, ἀλλ´ οὗν διὰς τὸ μέγα καὶ πολὺ εἶναι τὸ νῦν παρὰ Χριστοῦ γινόμενον, πασαιτεῖται. καὶ οὐν ὑπολοκίεται ὅτι πάλιν αὐτῷ ἐπιτιμήσει ἴσως σφοδρότερον ὡς ἀπειθοῦντι ὁ Κύριος. Τί οὖν ὁ Χριστός; Οὐ λέγει αὐτῷ, ὅτι Ταπεινοφροσύνην σε διδάσκω, ὡ Πέτρε, καὶ διὰ τοῦτο οἰστω σου τοὺς πόδας. Εἶπε γὰρ ἄν αὐτῷ ὁ Πέτρος, καὶ ἐπωμόσατο, ὅτι καὶ χωρὶς τοῦ τοὺς πόδας νίόασθσι τὴν ταπεινοφροσύνην ἀσκήσει. Ἀλλὰ τί φησι πρὸς αὐτόν; Ὃ μάλιστα ἐγίνωσκε δάκνον αὐτοῦ τὴν καρδίαν, τοῦτο ἐπισείει αὐτῷ, καθάπερ τι φόβητρον, «Ἐὰν μὴ νίψω σε, λέγων, οὐκ ἔχεις μέρος μετ´ ἐμοῦ.» Ἐπεὶ γὰρ αὐτὸς ἦν ὁ μάλιστα πάντων τῶν ἄλλεων μαθητῶν ποθῶν συνεῖναι Χριστῷιὸ καὶ ἡρώτα· «Ποῦ ὑπάγεις;» καὶ, «Τὴν ψυχήν μου ὑπὲρ σοῦ θήσω,» ἑπαγγελλόμενος ἐξ ἀγάπης), διὰ ταῦτης τῆς ἀπειλῆς κατασείει αὐτοῦ τὴν ψυχήν. «Ἐὰν γὰρ μὴ νίψω σε, φησὶν, οὐκ ἔχεις μέρος μετ´ ἐμοῦ.» Bς οὖν ἤκουσε Πέτρος ταύτην τὴν φοβεράν ἀπειλὴν, ὅσον ἦν ἐν τῇ παραιτήσει σφοδρὸς, τοσοῦτον καὶ ἐν τῇ συγχωρήσει, μᾶλλον δὲ καὶ σφοδρότερος, ὅσῳ καὶ τὴν κεφαλὴν εἰς τὸ νίψασθαι δίδωσιν. Ἀμφότερα δὲ ἐξ ἀγάπης· ἥ τε γὰρ παραίτησις ἐκ τοῦ σφόδρα τιμᾶν τὸν Κύριον, ἥ τε συγχώρησις ἐκ τοῦ μὴ θέλειν ωρισθῆναι αὐτοῦ. Σὺ βέ μοι, ὅταν ἴδῃς τινὰ σφόδρα ἐνιστάμενον ἐκ προπετείας, καὶ λέγοντα καὶ μεθ´ ὅρκου, ὅτι Οὐ μὴ ποιήσω τόδε, εἶτα αἰδοῖ τοῦ ὅρκοῦ ἐμμένοντα τῷ κακῶς κεκριμένῳ, καὶ ἐκ τούτοιυ νιν δυνεύοντα, ἢ περὶ ψυχὴν, ἢ περὶ σῶμα· εὐστόχως ἂν χρήσαιο τῷ τοῦ Πέτρου ὑποδείγματι, ὃς ἐνιστάμενος, ἐπειδὴ εἶδε τὴν ἔνστασιν εἰς τὸν ἀπὸ Χριστοῦ χωρισμὸν φέρουσαν, ἀπέστη ταύτης.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:10–11

„Jēzus viņam saka: kas ir nomazgājies, tam nevajag nekā cita kā vien kājas mazgāt, bet viņš ir viss tīrs; un jūs esat tīri, bet ne visi. Jo Viņš zināja Savu nodevēju; tāpēc Viņš sacīja: ne visi jūs esat tīri.“ Izmantodams izdevību, Kungs atmasko nodevēju kā tādu, kam ir nešķīsts nodoms un kam vajag nomazgāt ļaunumu un pārdomāt. „Jūs gan,“ saka, „būdami nomazgājušies, vairs nevajadzējat citas mazgāšanās; bet viens ir nešķīstais, kam vajag nomazgāšanas.“ Bet daudzi jautā, kā Kungs sacīja apustuļiem: „Jūs esat tīri“; jo tie vēl nebija atbrīvoti no grēkiem, vēl nebija saņēmuši Garu. Jo grēks vēl valdīja, lāsts vēl darbojās. Jo „Jērs, kas nes pasaules grēku“, vēl nebija nokauts, vēl nebija pakārts pie koka Tas, kas mūs izpirka no lāsta. Kā tad apustuļi bija tīri? Var sacīt, ka, kaut arī [viņi vēl nebija pilnīgi atbrīvoti no] grēkiem, [tomēr „tīri jūs esat] vārda dēļ,“ saka, „ko Es jums esmu runājis“, tas ir: „Šajā ziņā jūs pagaidām esat tīri. Jūs jau esat uzņēmuši gaismu, jūs jau esat atbrīvoti no jūdu maldiem.“ Jo klausies, kā arī Jesaja māca mūs mazgāties: „Mazgājieties un kļūstiet tīri; atmetiet ļaunumu no savām dvēselēm.“ Tātad arī viņi, tā kā bija kopā ar Kristu ar visu nevainību un bezviltību, pamatoti tiek Kunga saukti par nomazgājušamies un tīriem. Bet daži saprata vakariņas kā Kristus noslēpuma atziņu laikmetu beigās; mācīdams to Saviem mācekļiem, Jēzus mazgā arī viņu kājas – ne tāpēc, ka tās būtu netīras, bet sagatavodams viņus Evaņģēlijam, saskaņā ar Jesajas sacīto: „Cik jaukas ir to kājas, kas sludina mieru!“ „Jo jūs gan,“ saka, „esat tīri“, bet paši par sevi; bet jums jātiek sūtītiem arī citu šķīstīšanai, – un to norāda jūsu kāju mazgāšana. Tātad mazgājamais trauks neļauj mums to saprast kā apustuļu grēku šķīstīšanu (jo par viņiem liecina, ka viņi ir tīri), bet tas ir simbols tam, ka viņi tiek sūtīti sludināt, lai nodotu tālāk arī citiem šķīstību, kas viņiem dota no Valdnieka Vārda. Tāpēc arī Pēteris saka: „Mazgā ne tikai manas kājas, bet arī galvu“, tas ir: „Sūti mani ne tikai sludināt, bet šķīstī arī manu galvu ar mocekļa nāvi.“ Bet uztver man to arī kā tādu, kas notiek tagad. Jo arī tagad notiek vakariņas dievišķajā svētkalpojumā, kad priekšā ir Viņa dievišķā Miesa un Asinis. Tad klausies, ko katram no mums pienākas darīt. Mēs visi, kas esam ticējuši uz Kristu, sevī turam Dieva Vārdu un evaņģēlisko sludināšanu. Jo mēs visi esam uzņēmuši Kristu savās sirdīs; bet šajās dievišķajās vakariņās mums jāpieceļ Vārds un jānoņem Viņam drēbes, kas Viņu apsedz. Bet drēbes ir naudaskāre, drēbes – tukšā godkāre, drēbes – skaudība un ikviena no pārējām kaislībām, kas, gulēdamas uz Dieva Vārda mūsos, Viņu apgrūtina. Tātad tās jānoliek, kad Vārds ceļas, lai Viņš, būdams viegls, varētu mūsos izdarīt šķīstīšanu caur atgriešanos. Jo, piecēlies un nolicis katru nastu un laicīgas rūpes, Vārds mazgās mūsu domas, kas ir Viņa mācekļi un seko Viņam; un mazgās kājas, tas ir, mūsu darbīgās kustības un mūsu soļus. Bet, ja kādam vajag vēl citas šķīstīšanas un viņš tiecas pēc atzinības mācīšanā un kontemplācijā, lai viņš saka Kungam: „Kungs, ne tikai kājas, bet arī rokas un galvu“, tas ir: „Šķīstī ne tikai manus soļus, bet arī rokas, lai es varētu arī citus vadīt aiz rokas un piesaistīt labajam; un galvu, lai kontemplatīvajā un teoloģiskajā daļā man būtu šķīsts un nesatraipīts uzskats par Dievišķo.“ Tā tad caur grēksūdzi mēs varam nomazgāties, lai nepiedalītos vakariņās necienīgi un „neēstu un nedzertu sev par sodu“.

Piezīmes (2)
  1. „Vārda dēļ, ko Es jums esmu runājis“ – Jņ. 15:3.
  2. „Dievišķajā svētkalpojumā“ – grieķu ἐν τῇ θείᾳ ἱερουργίᾳ.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:10–11; Jņ. 1:29; Gal. 3:13; Jņ. 15:3; Jes. 1:16; Jes. 52:7; 1. Kor. 11:29

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Λέγει αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Ὁ λελουμένος οὐ χρείαν ἔχει ἡ τοὺς πόδας νίψασθαι, ἀλλ´ ἕστι καθαρὸς ὅλος· καὶ ὑμεῖς καθαροί ἐστε, ἀλλ´ οὐχὶ πάντες.» δει γὰρ τὸν παραδιδόντα αὐτόν· διὰ τοῦτο εἰπεν, ὅτι «Οὐχὴ πάντες καθαροί ἐστε.» Ἀφορμῆς δραξάμενος ὁ Κύριος, ἐλέγχει τὸν προδότην, ὡς ἀκάθαρτον γνώμην ἕχοντα, καὶ δεόμενον τοῦ ἀπολούσασθαι τὴν πονηρίαν, καὶ μεταβουλεύσασθαι. Ὑμεῖς μὲν οὕν, φησί, λελουμένοι ὄντες, οὐ δέεσθε ἔτι ἄλλου λουτροῦ· εἷς δέ ἐστιν ὁ ἀκάθαρτος ὁ δεόμενος ἐκπλύσεως. Ζητοῦσι δὲ πολλοὶ, πῶς εἶπεν ὁ Κύριος τοῖς ἀποστόλοις, ὅτι «Ὑμεῖς καθαροί ἐστε·» οὔπω γὰρ τῶν ἁμαρτημάτων ἀπηλλάγησαν, οὔπω Πνεύματος ἠξίωντο. Ἔτι γὰρ ἡ ἁμαρτία ἐκράτει, ἔτι ἡ κατάρα ἐνήργει. Οὗπω γὰρ « ὁ Ἀμνὸς ὁ αἴρων τὴν ἁμαρτίαν τοῦ κόσμου» ἐοφάγη, οὔπω ἐκρεμάσθη ἐπὶ τοῦ ξύλου ὁ ἐκ τῆς κατάρας ἡμᾶς ἐξαγορόσας. Πῶς οὖν ἦσαν καθαροὶ αἱ ἀπόστολοι; Ἔστιν οὖν εἰπεῖν, ὅτε εἰ καὶ μὴ τῶν κον, φησὶν, ὃν λελάληκα ὑμῖν, «καθαροί ἐστε·» τουτέστι, Κατὰ τοῦτό ἐστε καθαροὶ τέως. Ἡδη τὸ φῶς ἐδέξασθε, ἤδη τῆς πλάνης ἀπηλλάγητε τῆς Ἰοαωδαῖκῆς. Ἐπεὶ καὶ Ἡσαΐας, ἄκουε, πῶς διδάσκει ἡμᾶς λούεσθαι· «Λούσασθε, καὶ καθαροὶ γίνεσθε· ἀφέλετε τὰς πονηρίας ἀπὸ τῶν ψυχῶν ὑμῶν.» Ὥστε καὶ αὐτοὶ, ἐπεὶ μετὰ πάσης ἀκακίας καὶ ἀδολότητος συνἧσαν τῷ Χριστῷ, εἰκότως λελουμένοι καὶ καθαροὶ παρὰ τοῦ Κυρίου λέγονται. Ἐνόησαν δέ τινες δεῖπνον τὴν ἐν τῷ τέλει τῶν αἰώνων τοῦ κατὰ Χριστὸν μυστηρίου γνῶσιν, ἣν ὁ Ἰησοῦς διδάσκων τοὺς οἱκείους μαθητς νίπτει καὶ τοὺς πόδας αὐτῶν, οὐχ ὡς ῥύπον ἔχοντας, ἀλλ´ ἑτοίμους αὐτοὺς ποιῶν εἰς πὸ Εὐαγγέλιον, κατὰ τὸ ὑπὸ Ἡσαῖου ῥηθέν· «Ὡς ὡραῖοι οἱ πόδες τῶν εὐαγγελιζομένων εἰρήνην.» «Ὑμεῖς μὲν γὰρ, φησὶν, καθαροί ἐστε,» ἀλλὰ καθ´ ἑαυτούς· δεῖ δὲ καὶ περὶ τὴν ἐτέρων κάθαρσιν ἀποσταλῆναι ὑμᾶς· ὃ διὰ [τοῦ] τοὺς πόδας ὑμῶν νίπτεσθαι ἂηλοῦται. Ὁ τοίνυν νιπτὴρ οὐ κάθαρσιν δΙδωσιν ἡμῖν νοεῖν τῶν ἀμαρτιῶν τῶν ἀποστόλων καθαροὶ γὰρ μαρτυροῦνται), ἀλλὰ σύμβολόν ἐστι τοῦ στέλλεσθαι αὐτοὺς ἑπὶ τὸ κήρυγμα, διαπορθμεύὶ σαντας καὶ τοῖς ἄλλοις τὴν παρὰ τοῦ Λόγου τοῦ Δεσποτικοῦ δοθεῖσαν αὐτοῖς καθαρότητα. Διὸ καὶ Πέτρος, «Μὴ τοὺς πόδας μου νίψῃς. μόνον, φησὶν, ἀλλὸ καὶ τὴν κεφαλήν·» τουτέστι, Μὴ εἰς τὸ κήρυγμα μόνον πέμπε, ἀλλὰ καὶ τὴν κεφαλήν μου διὰ τοῦ μαρτυρίου καθάρισον. Ἐκλάμβανε δή μοι καὶ ὡς νῦν ταῦτα τελούμενα. Καὶ γὰρ καὶ νῦν δεῖπνον γίνεται ἐν τῇ θείᾳ ἱερουργίᾳ τοῦ θείου σώματος καὶ τοῦ αἷματος αὐτοῦ προκειμένου. Τί οὖν ἀπαιτεῖται ἕκαπος ἡμῶν ποιεῖν, ἄκουε· Ἔχομεν ἐν ἑαυτοῖς ἅπανει εἰς Χριστὸν πιστεύσαντες, τὸν Λόγον τοῦ Θεοῦ καὶ τὸ εὐαγγελικὸν κήρυγμα. Πάντες γὰρ ὑπεδεξάΚμεθα τὸν Χριστὸν ἐν ταῖς καρδίαις ἡμῶν, ἀλλ´ ὀφείλομεν ἐν τῷ δείπνῳ τούτῳ τῷ θείῳ ἐξανιστᾷν τὸν Λόγον, καὶ ἀποτίθεσθαι αὐτοῦ τὰ ἱμάτια, ἃ συγκαλύπτουσιν αὐτόν. Ἰμάτιον δέ ἐστιν ἡ φιλαργυρία, Ἰαάτιον ἡ κενοδοξία, ἱμάτιον ὁ φθόνος καὶ ἕκασσον τν ἄλων παθῶν, ἃ τῷ ἐν ἡμῖν θείῳ Λόγῳ ἑπικείμενα βαρύνουσιν αὐτόν. Ταῦτα τοίνυν δεῖ ἀποτίθεσθαι ἐγειρομένου τοῦ Λόγου, ἵνα ἐλαφρὸς ὢν δύνηται τὴν ἡμετέραν διὰ μετανοίας κάθαρσιν ἐνεργῆσαι. Ἐγερθεὶς γὰρ ὁ Χόγος, καὶ πᾶν φορτίον καὶ μέριμναν βιωτικὴν ἀποθέμενος, νίψει τοὺς ἡμετέρους λογισμούς μαθητὰς αὐτοῦ ὄντας, καὶ ἑπομένους αὐτῷ· νύψει δὲ τοὺς πόδας, τουτέστι, τὸς πρακτικἀς ἡμῶν κινήσεις καὶ τὰ διαβήματα ἡμῶν. Εἰ δέ τπις δεῖται ἑτέρας καθάρσεως, καὶ τῆς ἐν τῷ διδασεαλικῷ καὶ θεωρητικῷ εὐδοκιμήσεως ἐφίεται. λεγέτω κρὸς τὸν Κύριον· «Κύριε, μὴ τοὺς πόδας μόνον, ἀλλὰ καὶ τὰς χεῖρας καὶ τὴν κεφαλήν·» τουτἰπι, Μὴ μόνον τὰ διαβήματά μου καθαρίσῃς, ἀλλὰ καὶ τὰς χεῖρας, ὡς ἂν καὶ ἐτέρους χειραγωγεῖν καὶ πρὸς τὸ καλὸν προσλαμβάνεσθαι δύνωμαι· καὶ τὴν κεφαλὴν, ἵνα ἐν τῷ θεωρητικῷ καὶ θεολογικῷ μέρει κεκαθαρμένην καὶ ἀρύπαντον τὴν περὶ τὸ Θεῖον δόξαν Ημω. Οὕτως οὖν διὰ τῆς ἐξομολογήσεως δυνάμεθα νψασθαι, ὡς ἂν μὴ ἀναξίως μετάσχωμεν τοῦ δείπνου, «καὶ κρῖμα ἑαυτοῖς φάγωμεν καὶ πίωμεν.»

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:12–16

„Kad nu Viņš bija mazgājis viņu kājas un paņēmis Savas drēbes, Viņš atkal apsēdās pie galda un sacīja viņiem: vai jūs saprotat, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat par Skolotāju un Kungu, un jūs runājat pareizi, jo Es tas esmu. Ja tad Es, Kungs un Skolotājs, esmu jums mazgājis kājas, tad arī jums vajag citam citam mazgāt kājas. Jo Es jums esmu devis priekšzīmi, lai arī jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis.“ Viņš runā vairs ne tikai ar Pēteri, bet ar visiem un nosauc iemeslu tik lielai Savai pazemībai. Tas ir tas, ka viņiem jākļūst par Viņa atdarinātājiem. Vai tad Viņš ne par šo tagadējo brīdi runāja, kad sacīja Pēterim: „Bet vēlāk tu to sapratīsi“? „Jo tu, Pēteri, sapratīsi «vēlāk», kad, paņēmis Savas drēbes un apsēdies pie galda, Es sākšu jūs mācīt un sacīt: «Vai jūs saprotat, ko Es jums esmu darījis?»“ „Jo, ja Es“, par kuru jūs liecināt, ka Es esmu „Kungs un Skolotājs“, un liecināt ne nepatiesi (jo „Es tas esmu“), esmu jums mazgājis kājas (un Viņš nesacīja: „kalpiem, nelasītājiem un nemācītiem“, bet atstāja to secināt pašiem), – jums ir visnepieciešamākais pienākums „citam citam mazgāt kājas“, tas ir, kalpot citam citam ar visādu kalpošanu. Jo ar mazgāšanu, kas šķiet pats zemākais kalpojums, [Viņš parāda, ko] mēs esam parādā. „Jo Es jums esmu devis priekšzīmi, lai, kā Es jums esmu darījis“, tā „arī jūs darītu“, tas ir, ar to pašu centību. „Jo, kaut arī Mans darbs ir lielāks, jo Es, būdams Valdnieks, mazgāju kalpu kājas, bet jūs mazgāsiet līdzkalpu kājas, – tomēr mēs redzam, ka arī skolotāji bērniem burtus priekšā raksta ar lielu skaistumu, lai tie, atdarinot, sasniegtu kaut vai mazāko.“ Bet apustuļiem Viņš to pamāca nepieciešamības dēļ. Jo, tā kā viņiem bija jābauda gods – vieniem lielāks, citiem mazāks –, lai tie nepaceltos cits pār citu, Viņš nogāž visu lepnumu. „Jo kalps nav lielāks par savu kungu“, kamēr viņš ir kalps, „nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis“, kamēr viņš ir sūtnis; bet, kad kļūst lielāks, tad viņš vairs nav nedz kalps, nedz sūtnis.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:12–16; Jņ. 13:7; Mt. 10:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὅτε οὖν ἔνιψε τοὺς πόδας τῶν μαθητῶν, καὶ Λαβε τὰ ἱμάτια αὐτοῦ, ἀναπεσὼν πάλιν εἰπεν αὐτοῖς · Γινώσκετε τί πεποίηκα ὑμῖν; Ὑμεῖς φωνεῖτέ με ὁδιάσκαλος, καὶ ὁ Κύριος· καὶ καλῶς λέχετε· ἀἱρὶ γάρ. Εἰ οὖν ἐγὼ ἔνιψα ὑμῶν τοὺς πόδας, ὁ Κύροως καὶ ὁ διδάσκαλος, καὶ ὑμεῖς ὀφείλετε ἀλλήλων νίπτειν τοὺς πόδας. Ὑπόδειγμα γὰρ ἔδωκα, ναὶ καθὰς ἐγὼ ἐποίησα ὑμῖν, καὶ ὑμεῖς ποιῆτε. Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, οὐκ ἔστι δοῦλος μείζων τοῦ κυρίου μύτοῦ, οὐδὲ ἀπόστολος μείζων τοῦ πέμψαντος αὐτόν.» θόκ τι πρὸς τὸν Πέτρον μόνον, ἀλλὰ καὶ πρὸς ἅπαντας διαλέγεται, καὶ τὴν αἰτίαν τῆς τοσαύτης περὶ Ἀσυτοῦ ταπεινοφροσύνης τίθησιν. Ἡ δέ ἐστι τὸ δεῖν μιμγτὰς αὐτοὺς τούτου γίνεσθαι. Μή ποτε οὖν καὶ ἐταν Βεγε τῷ Πέτρῳ, ὅτι «Γνώσῃ ὅὲ μετὰ ταῦτα,» περὶ τούτου τοῦ νῦν καιροῦ ἔλεγε; «γνώσῃ» γὰρ, Πέτρε, «μετὰ ταῦτα,» ὅτε λαβὼν τὰ ἱμάτιά μσυ καὶ ἀναπεσὼν, ἄρξομαι διδάσκειν ὑμᾶς καὶ λέγειν · «Γενώσκετε τί πεποίηκα ὑμῖν;» πππ«Εἰ γὰρ ἐΖω» ὀ παρ´ ὑμῶν μαρτυρούμενος «ὁ Κύριος καὶ ἀάάσεαλος,» καὶ οὐ ψευδῶς μαρτυρούμενοςμὶ γάρὶ, τοὺς πόδας ὕμῶν ἕνιψακαὶ οὐκ εἶπε, τῶν ἐοῦλων, τῶν ἀγραμμάτων καὶ ἀμαθῶν, ἀλλ´ ἀφῆκε τοῦτο συλλογίζεσθαι· ὑμεῖς ἀναγκαιότατον χρέως ἔχετε, «ἀλλήλων νίπτειν τοὺς πόδας·» τουτέστι πᾶσαν διακονίαν ἀλλήλους [ ἀλλήλοις] ὑπουργεῖν. Διὰ γὰρ τοῦ νίπτειν, ὅπερ ἐσχάτη ὑπηρεσία δοκεῖ, ὀφείλομεν. «Ὑπόδειγμα γὰρ ἔδωκα» ὑμῖν, «ἵνα καθὼς ἐγὼ ἐποίησα ὑμῖν,» οὕτω «καὶ ὑμεῖς ποιῆτε,» τουτέστι, μετὰ τῆς αὐτῆς σπουδῆς. Εἰ γὰρ καὶ τὸ ἐμὸν μεῖζον, καθὸ Δεσπότης ὢν ἐγὼ, δούλων πόδας ἕνιψα, ὑμεῖς δὲ τῶν ὁμοδούλων πόδας νίψετε· ὅμως καὶ τοὺς διδασκάλους ὁρῶμεν τοῖς παισὶ γράμματα μετὰ πολλοῦ τοῦ κάλλους παραδιδόντας, ἵνα κἂν πρὸς τὸ καταδεέστεοον ἔλθωσι τῆς μιμήσεως. Ἀναγκαίως δὲ τοῖς ἀποστόλοις ταῦτα παραινεῖ. Ἐπεὶ γὰρ ἐμελλον τιμῆς ἀπολαύσασθαι, οἱ μὲν μείζονος, οἱ δὲ ἐλάττονος, ἵνα μὴ ἀλλήλων κατεπαίρωνται, πάντων αὐτῷν καθαίρει [καθαιρεῖ] τὰ φρονήματα. «Οὐκ ἔστι γὰρ δοῦλος μείζων τοῦ κυρίου αὐτοῦ,» ἔς τ´ ἂν ἦ δοῦλος, «οὐδὲ ἀπόστολος μείζων τοῦ πέμψαντος αὐτὸν,» ἔς τ´ ἂν ᾖ ἀπόστολος· ὅταν δὲ μείζων γένηται, τότε οὔτε δοῦλός ἐστιν, οὔτε ἀπόστολος.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:17–19

„Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs to darāt. Es nerunāju par jums visiem; Es zinu, kurus esmu izredzējis; bet lai piepildītos Raksti: kas ar Mani ēd maizi, tas pacēlis pret Mani savu papēdi. Jau tagad Es jums to saku, pirms tas notiek, lai, kad tas notiks, jūs ticētu, ka Es tas esmu.“ Lai tie nesacītu: „Kāpēc Tu mums to saki, it kā mēs nezinātu? Arī mēs paši zinām pazemības labumu“, – tāpēc Viņš saka: „Ja jūs zināt“, – tas vien nepietiek, bet tad „jūs“ patiesi „esat svētīgi, ja“ arī „to darāt“. Jo arī jūdi zināja baušļus, bet nebija svētīgi, bet visnožēlojamākie, jo tos nedarīja. „Es nerunāju par jums visiem; Es zinu, kurus esmu izredzējis.“ Viņš atmasko un neatmasko nodevēju, runādams aizplīvuroti. Jo Viņš gribēja viņu atvest pie atgriešanās; tāpēc, atstājis visas pārējās labdarības, ko viņam bija parādījis, Viņš minēja to, kas visvairāk spēja viņu apkaunot: „Kas ēd Manu maizi“ – kas no Manis tiek barots, kas bauda galdu kopā ar Mani, – kas apkauno pat ienaidniekus. Un Viņš nesacīja: „Šis Mani nodod“, bet: „Pacēlis pret Mani papēdi“, tas ir: „Izdomājis pret Mani viltu un krāpšanu“, – pēc līdzības ar cīkstoņiem, kas, apgāzdami pretiniekus, tos nogāž, uzminot tiem uz papēžiem. Sacījis: „Es nerunāju par jums visiem“, Viņš, lai neizplatītu bailes uz daudziem, viņu skaidri atšķir un parāda, ka viens ir tas, kas perina ļaunu pret Viņu; tāpēc Viņš saka: „Kas ēd Manu maizi.“ Bet, kad Jēzus saka: „Es zinu, kurus esmu izredzējis“, ko lai sakām par Jūdu? Vai tad Viņš neizredzēja arī to? Gan izredzēja, kad tas bija labs, tāpat kā Saulu; bet viņš pārvērtās, jo bija brīvs savā gribā; un Dievs ļauj katram darīt, kā tas grib, jo Viņš neatceļ brīvo gribu. Un Jūdu, kad tas bija pārvērties, Viņš atgrūda, kaut arī agrāk bija izredzējis. Bet vārdus „Lai piepildītos Raksti“ saproti tā, kā arī citus tamlīdzīgus, par kuriem bieži esam runājuši. Jo Jūda netika piespiests nodot tāpēc, lai Rakstu vārdi izrādītos patiesi (jo tas ir zaimu pilns), bet lai mēs zinātu, ka Raksti runāja par to, kuru tagad redzam šo darbu paveicam. „Bet to visu,“ saka, „Es par nodevēju saku iepriekš, «lai, kad tas notiks, jūs ticētu, ka Es tas esmu»,“ tas ir, ka Es runāju patiesību.

Piezīmes (1)
  1. Ps. 40:10 (LXX; 1965. g. Bībelē Ps. 41:10);.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:17–19; Ps. 40:10; 1. Sam. 10:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Εἰ ταῦτα οἴδατε, μακάριοί ἐστε, ἐὰν ποιῆτε αὐτά, Οὐ περὶ πάντων ὑμῶν λέγω, ἐγὼ οἶδα οὓς ἐξελεξάμην, ἀλλ´ ἵνα ἡ Γραφὴ πληρωθῇ· Ὁ τρώγων μετ´ ἐμοῦ τὸν ἄρτον, ἐπῆρεν ἐπ´ ἐμὲ πτέρναν αὐτοῦ. Ἀπάρτι λέγω ὑμῖν πρὸ τοῦ γενέσθαι· ἵνα ὅταν τένήται. πιστεύσητε, ὅτι ἐγώ εἰμι.» Ἵνα μὴ εἴπωσιν, ὅτι Τί ταῦτα λέγεις ἡμῖν ὡς δὴ ἀγνοοῦσιν; οἴδαμεν καὶ αὐτοὶ τὸ τῆς ταπεινώσεως καλὸν, διὰ τοῦτό φηαιν · «Εἰ οἴδατε,» οὐκ ἀρκεῖ τοῦτο μόνον. ἀλλὰ τάτε ὄντως «ἐστὲ μακάριοι, ἐὰν» καὶ «ποιῆτε αὐ τά » Ἐπεὶ καὶ Ἰουδαῖοι τὰς ἐντολὰς ἤδεσαν, ἀλλ´ οὐ μακάριοι, ἀθλιώτατοι δὲ, ὡς μὴ ποιοῦντες αὐτάς. «Οὐ περὶ πάντων ὑμῶν λέγω, ἐγὼ οἶδα οὓς ἐξελεξάμην. » Ἐλέγχει, καὶ οὐκ ἐλέγχει τὸν προδότην, συνεσκιασμένως προφέρων τὸν λόγον. Ἡβούλετο γὰρ αὐτὸν εἰς μετάνοιαν ἀγαγεῖν· διὸ καὶ πάσας τὰς ἄλλας εὐεργεσίας ἀφεὶς, ἂς πρὸς αὐτὸν ἐπεδείξατο, τὸ μάλιστα πάντων ἱκανὸν ἐντρέψαι αὐτὸν, τοῦτο τέθεικεν· «Ὁ ἐσθίων ἄρτον μου,» ὁ παρ´ ἐμοῦ τρεφόμενος, ὁ μετ´ ἐμοῦ τραπέζης ἀπολαύων, ὃ καὶ τοὺς ἐχθροὺς καταδυσωπεῖ, Καὶ οὐκ εἶπεν, ὅτι Οὕτος παραδίδωσί με, ἀλλ´, «Ἡρεν ἐπ´ ἐμὲ πτερνισμόν·» τουτέστι. Δόλον καὶ ἀπάτην κατ´ ἐμοῦ συνέθηκεν· ἐκ μεταφορᾶς τῶν παλαιόντων, οἷ ὑποσκελίζοντες τοὺς ἀντιπαλαίοντας, διὰ τοῦ τὰς πτέρνας αὐτῶν πατεῖν, καταβάλλουσιν Εἰπών δὲ τὸ, «Οὐ περὶ πάντων ὑμῶν λέγω,» ἵνα μὴ εἰς πολλοὺς περιστήσῃ τὸ δέος, ἀποσχίζει αὐτὸν φανερῶς, καὶ δεικνύει, ὅτι εἷς ἐστιν ὁ κατ´´ αὐτοῦ ελετῶν · διὸ λέγει· «Ὁ ἐσθίων ἄρτον μου.» Εἰπόντος δὲ τοῦ Ἰησοό, «Ἐγὼ οἶδα οὓς ἐξελεξάμην.» τί φήσομεν περὶ τοῦ Ἰούδα; Ἃρ´ οὐχὶ καὶ αὐτὸν ἐξ. ελέξατο; Ἐξελέξατο μέν οὖν καλὸν ὄντα, ὡς καὶ τὸν Σαούλ· ἀλλὰ μετεβλήθη· αὐτεξούσιος γάρ· συγχωρεῖ δὲ ἑκάστῳ, καθὰ βούλεται, πράττειν· οὐ κὰα ἀναιρεῖ τὸ αὐτεξούσιον. Μεταβληθέντα δὲ τὸν Ἰούδαν ἀπώσατο, εἰ καὶ πρὶν ἐξελέξατο. Τὸ δὲ, «Ἵνα ἡ Γραφὴ πληρωθῇ,» οὕτω νόει, ὡς καὶ τὰ ἄλλα τὰ ὅμοια, περὶ ὧν πολλάκις εἴπομεν. Οὐ γὰρ διὰ τοῦτο ὴναγκάσθη ὁ Ἰούδας προδοῦναι, διὰ τὸ φανῆναι ἀληθεῖς τοὺς λόγους τῆς Γραφῆς(τοῦτο γὰρ πάσης μνασφημίας ἀνάμεστον, ἀλλ´ ἵνα γνῶμεν, ὅτι περὶ σοίτου εἶπεν ἡ Γραφὴ, ὃν ὁρῶμεν νῦν τὸ ἔργον τελέπαντα. Ταῦτα δὲ πάντα, φησὶ, προλέγω περὶ τοῦ Κτρδίτου, «ἵνα ὅταν γένηται, πιστεύσητε, ὅτι ἐγώ ύμι·» τουτέστιν, ὅτι ἀληθεύω.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:20

„Patiesi, patiesi Es jums saku: kas uzņem to, ko Es sūtu, tas uzņem Mani; bet kas uzņem Mani, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.“ Kāda saistība šiem tagad sacītajiem vārdiem ar iepriekšējiem? Jo, runādams par nodevēju, Viņš piebilst: „Kas uzņem to, ko Es sūtu, tas uzņem Mani.“ Saistība gan ir ļoti liela. Jo, tā kā Viņš bija runājis par to, ka tiks nodots, un sarunājies par to, ka viņus atstās, bet viņiem drīz bija jāiziet, jātiek izklīdinātiem un jācieš daudz briesmu, Viņš viņus mierina divējādi: vienā veidā – ar Sevi pašu. Jo Viņš tiem parādīja gan to, ko Viņš pats gatavojas ciest, gan to, ko Viņš bija darījis nodevējam, mazgādams tam kājas un dalīdams ar to kopīgu galdu. Jo, ja tie to pārdomās, tie noteikti visas briesmas panesīs viegli. Tātad šis ir viens veids, kā Kungs viņus mierina, – ar to, ko Viņš darīja, līdz galam apkalpodams Savu ienaidnieku, un ar to, ko Viņam bija jācieš. Bet otrs veids – ar to, ka Viņš atvēra viņiem visu namus un apsolīja, ka visi, kas dzirdēs viņu vārdu, viņus uzņems. Vai redzi tagad sacītā saistību ar iepriekšējo? Viņam bija viņi jāatstāj, viņiem bija jācieš neskaitāmas nelaimes un briesmas; Viņš viņus mierināja ar Savu piemēru, jo, gatavodamies tikt nodots no mācekļa, Viņš to mazgā, un tā viņus mierina, un arī ar to, ka pasacīja iepriekš: kaut arī tie daudz cietīs, tomēr visi viņus uzņems. „Jo kas uzņem jūs,“ saka, „tas uzņem Mani“, un caur Mani – Dievu un Tēvu. Apsver mierinājuma veidu: „Kā pašu Dievu,“ saka, „cilvēki godās jūs; tāpēc nezaudējiet drosmi vajātāju ļaunuma dēļ.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:20; Mt. 10:40

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Αμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ὁ λαμβάνων, ἐάν τινα τίκθω ἐμὲ λαμβάνει· ὁ δὲ ἐμὲ λαμβάνων λαμβάκι τὸν πέμψαντά με.» Ποία ἀκολουθία πρὸς τὰ ἔμπροσθεν τούτοις τοῖς νῦν λεγομένοις; Ἐν ὅσῳ γὰρ περὶ τοῦ προδότου ἔλεγε, ἐπάγει· «Ὁ λαμβάων, ἐάν τινα πέμψω, ἐμὲ λαμβάνει.» Μεγίστη μὲν οἷν ἀκολουθία. Ἐπειδὴ γὰρ εἰπε περὶ τοῦ προδοθήπθαι, καὶ τοῦ μέλλειν ἐγκαταλιπεῖν αὐτοὺς διηλέχθη, ἔμελλον δὲ ἐξιέναι λοιπὸν, καὶ σκορπίζεσθαι, νί ηλλὰ πάσχειν δεινά· δυσὶ τρόποις αὐτοὺς παραμαθεῖται · ἑνὶ μὲν τῷ παρ´ ἑαυτοῦ. Ὑπέδειξε γὰρ αὐτοῖς ἄ τε αὐτὸς παθεῖν μέλλει, καὶ ἃ πρὸς τὸν σροδότην ἐποίησε, νίψας αὐτοῦ τοὺς πόδας, καὶ κοι. κυνὸντοαπέζης ἑλόμενος. Εἰ γὰρ ταῦτα ἐνθυμηθεῖεν, τάντως οἴσουσι πάντα τὰ δεινὰ ῥᾳδίως. Εἷς μὲν οὖν οὕτος τρόπος, δε´ ὧν τε ἐποίησε, τὸν ἐχθρὸν αὐτοῦ ἄχρι τέλους θεραπεύσας, δι´ ὧν τε ἔμελλε παθεῖν παραμνθουμένου αὐτοὺς τοῦ Κυρίου. Ἔτερος δὲ τρότος ἐκ τοῦ τὰς πάντων αὐτοῖς οἰκίας ἀνοῖξαι, καὶ ιπαγγεασθαι αὐτοῖς, ὅτι πάντες αὐτοὺς ὑποδέξοντα, οἱ τοῦ λόγου αὐτῶν ἀκούσαντες. Ὁρᾷς ἀκολουβέσν τοῖς νῦν λεγομένοις πρὸς τὰ πρὸ αὐτῶν; Ἔμελλεν αὐτοὺς ἐγκαταλιπεῖν, ἔμελλον μυρία παθεῖν κακὰ καὶ δεινά· παρεμυθήσατο αὐτοὺς τῷ καθ´ ἓαυτὸν ψποδείγματι, προδοθήσεσθαι μὲν μέλλων ὑπὸ τοῦ μαθησοῦ, νίπτων δὲ τοῦτον, αὐτοὺς παραμυθεῖται, καὶ τῷ προειπεῖν αὐτοῖς, ὅτι εἰ καὶ πολλὰ πείσονται εινά, ἀλλὰ πάντες αὐτοὺς ὑποδέξονται. «Ὁ λαμβάων » γὰρ, φησὶν, «ὑμᾶς, ἐμὲ λαμβάνει,» καὶ δι´ ἐμοῦ, τὸν Θεὸν καὶ Πατέρα. Σκόπει παραμυθίας εἶδος. Ἀς τὸν Θεὸν αὐτὸν, φησὶ, τιμήσουσιν ὑμᾶς οἱ ἄνθρωποι· ὥστε μὴ ἀθυμεῖτε διὰ τὰς τῶν διωκτων κααίας.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:21–22

„To sacījis, Jēzus garā satrūkās, un liecināja, un sacīja: patiesi, patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos. Tad mācekļi skatījās cits uz citu, neziņā, par ko Viņš runā.“ Kungs, apjauzdams, ka nodevējam ir atņemts abējādais – gan pacietība grūtībās, gan to gādība, kas viņu uzņemtu –, satrūkstas garā, tas ir, tiek skumju pārņemts dvēselē. „Un liecināja,“ saka, tas ir, iepriekš pasacīja, iepriekš apliecināja, pasludināja. „Tad mācekļi, neziņā būdami, skatījās cits uz citu.“ Jo, kaut arī katrs no viņiem apzinājās sevī šķīstību un savās domās neapzinājās nekā ļauna, tomēr Kunga vārdu viņi turēja par ticamāku nekā savas pašu domas; tāpēc arī viņi skumst un ir lielā neziņā. Jo tas bija pasludinājums no Tā, kas nemelo, un viņi ticēja, ka tas noteikti piepildīsies. Bet daži vārdus „viens no jums“ saprata tā: „Viens,“ saka, „kas izkritis no jūsu pulka un aizgājis «no jums», «Mani nodos»“, – tāpat kā arī vārdus: „Lūk, Ādams ir kļuvis kā viens no Mums.“ Jo arī tur viņi šo vārdu uztvēra smalkāk: „Viņš ir kļuvis,“ saka, „kā viens no Mums“, kas izkrita, tas ir, velns; jo kā tas izkrita, tā arī šis caur nepaklausību ir kļuvis „no Mums“, tas ir, izkritis no Mums.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:21–22; 1. Moz. 3:22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταῦτα εἰπὼν ὁ Ἰησοῦς, ἐταράχθη τῷ πνεύματι, καὶ ἐμαρτύρησε, καὶ εἶπεν· Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ἅτι εἷς ἐξ ὑμῶν παραδώσει με. Ἔβλεπον οὖν εἰς ἀλλήλους οἱ μαθηταί, ἀπορούμενοι περὶ τίνος λέγει.» Τυνοήσας ὁ Κύριος, ὅτι ὁ προδότης ἑκατέρων ἀπεσέρηται, καὶ τῆς ἐν τοῖς πόνοις ὑπομονῆς, καὶ τῆς ἱκ τῶν ὑποδεχομένων θεραπείας, ταράττεται τῷ πεύματι, τουτέστι, λύπῃ βάλλεται τὴν ψυχήν. «Καὶ ἐμαρτύρησε,» φησίν, ἀντὶ τοῦ, προεῖπε, προεμαρτόρατο, ἀπεφήνατο. «Οἱ τοίνυν μαθηταὶ ἀπορούμεοι, ἔβλεπον εἰς ἀλλήλους.» Εἰ γὰρ καὶ ἔκαστος αὐτῶν καθαρότητα συνήδει ἑαυτῷ, καὶ οὐδὲν πονηρὸν ταῖς ἐαυτῶν διανοίαις συνεγίνωσκον, ὅμως τὸν τοῦ Ενρίου λόγον ἀξιοπιστότερον ἡγοῦντο τῶν οἰκείων ἵινοᾶν ειὸ καὶ λυποῦνται καὶ ἐξαποροῦνται. Τοῦ ἀύεύδοῦς γὰρ ἦν ἡ λπόφασις, ἢν ἐκβήσεσθαι πάντως ἐσίστευον. Ἐνόησαν δέ τινες τὸ, «εἶς ἐξ ὑμῶν « οῦτως· «Εἷς,» φησὶν, ἐκπεσών ὑμῶν τοῦ χοροῦ, καὶ «ἐξύμῶν» ἐξελθὼν, «παραδώσει με·» ὥσπερ καὶ το, «Ἐοὺ γέγονεν Ἀδὰμ ὡς εἶς ἐξ ἡμῶν.» Καὶ γὰρ κλνταῦθα περιεργότερον τὸ ῥητὸν ἐξελάβοντο. «Γένονε, φησὶν, ὡς εἶς ἐξ ἡμῶν» πεσὼν, τουτέστιν, ὁ διάβολος· ὥσπερ γὰρ ἐκεῖνος ἐκπέπτωκεν, οὗτω καὶ οὗτος διὰ τῆς παρακοῆς γέγονεν ἐξ ἡμῶν, ὅπερ ἐστὶν, ἐκπίπτωκεν ἡμῶν.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:23–26

„Bet viens no Viņa mācekļiem, ko Jēzus mīlēja, gulēja pie galda Jēzum klēpī. Tad Sīmanis Pēteris tam pamāj, lai pajautā, kas tas varētu būt, par ko Viņš runā. Un tas, pieliecies pie Jēzus krūtīm, saka Viņam: Kungs, kas tas ir? Jēzus atbild: tas ir tas, kam Es, iemērcis kumosu, to padošu.“ Kāpēc, kad visi bija nemierā un pat pats virsapustulis Pēteris trīcēja, Jānis it kā lutinādamies guļ Kunga klēpī? Un vēl, kāpēc viņš par sevi saka: „ko Jēzus mīlēja“? Viņš gulēja šo divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tāpēc, ka tika mīlēts vairāk par visiem citiem, – un gulēšana pie galda kopā ar Kungu ir mīlestības zīme; otrkārt, gribēdams parādīt sevi nevainīgu šajā apsūdzībā ar to, ka runā brīvi un drosmīgi. Bet par sevi viņš liecina, ka Jēzus viņu mīlēja, atrisinādams jautājumu. Jo, lai tu, dzirdēdams, ka Pēteris viņam pamāja jautāt, nedomātu, ka viņš pamāja viņam kā lielākajam, evaņģēlists par sevi saka: „Pēteris man pamāja nevis kā lielākajam, bet kā tam, ko Kristus mīlēja.“ Tātad tas drīzāk ir pazemīga, nevis lielīga prāta izpausme. Jo viņš nesaka: „Es mīlēju Jēzu“ – to viņš apliecina par Pēteri –, bet ko? „Viņš,“ saka, „mīlēja mani, aiz žēlastības un līdzjūtības mani pieņēmis.“ To saka arī Apustulis: „Es dzenos, vai es to satveru, jo arī es esmu Dieva satverts“; un atkal: „Pazinuši Dievu, vai drīzāk Dieva pazīti.“ Tātad arī vārdi „ko Jēzus mīlēja“ nav lielīšanās, bet pazemības apliecinājums. Bet kāpēc Pēteris pats nejautā Kungam, bet pamāja Jānim? Tā kā lielās dedzības dēļ viņš daudzviet steidzas uz priekšu, bet tiek norāts, tāpēc tagad viņš baidās jautāt, lai Kungs arī tagad viņu nenorātu kā pārsteidzīgu. Bet kāpēc Jānis tik bez godbijības un bez kautrības krīt pie Jēzus krūtīm? Tāpēc, ka viņš par Kristu vēl nedomāja neko lielu, un viņi nebija iemācīti parādīt godājamajiem pienācīgo godu; jo tie cilvēki bija zvejnieki un nezināja, kas pieklājas. Bet Kungs ļauj viņam krist pie krūtīm, kliedēdams viņa bēdas, remdēdams viņa prāta satraukumu un vispār iemidzinādams skumjas. Jo, visticamāk, arī viņu sejās bija redzamas lielas skumjas. Un arī tā jautāts, Kungs neatklāj nodevēju vārdā, bet dara viņu zināmu ar kumosu, kaunina nodevēju un atved viņu pie apziņas par galdu un maizi, pie kuriem piedalījušamies nevajadzēja nodot un trakot pret savu Barotāju. „Ņem,“ saka, „maizi, ko tu ēdi kopā ar Mani, atjēdzies un atceries kopīgo galdu.“ Bet viņš to nesaprata, kaislības apdullināts [dvēselē. Ja arī tu gribi atrasties pie galda tuvu Jē]zum un krist pie Viņa krūtīm, un mācīties no Viņa noslēpumus, centies, lai Viņš tevi mīlētu tavas vienkāršās un labās sirds dēļ. Jo Jānis bija nevainīgāks, vienkāršāks un lēnprātīgāks par visiem; tāpēc arī tika mīlēts. Tātad arī tu, ja būsi tik nevainīgs, tiksi pagodināts atgulties pie Jēzus krūtīm, kas ir teoloģiskās cieņas simbols (jo Raksti zina, ka Kunga vārdi tiek apslēpti sirdī); un tā tev tiks atklāts viss noslēpums un arī Vārda nodevējs. Jo tam, kam uzticēta teoloģijas žēlastība, kļūst redzams arī Vārda nodevējs – es saku, tas, kas domā pretēji pareizajai ticībai. Jo ķeceris, viltodams patiesības vārdu, kas ir maize, [atklājas], ka tas viņam ir nevis tīrs, bet iemērkts.

Piezīmes (2)
  1. „Teoloģiskās cieņas“ – grieķu τοῦ θεολογικοῦ ἀξιώματος (Jānis Baznīcā saukts par Teologu).
  2. Ps. 118:11 (LXX; 1965. g. Bībelē Ps. 119:11).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:23–26; Flp. 3:12; Gal. 4:9; Ps. 118:11

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Ἥν δὲ ἀνακείμενος εἷς τῶν μαθητῶν αὐτοῦ ἐν τῷ κόλπῳ Ἰησοῦ, ὃν ἠγάπα Ἰησοῦς. Νεύει οὗν τούτῳ ΣΙμων ΙΠέτρος πυθέσθαι, τίς ἂν εἴη περὶ οὗ λέγει Ἐπιπεσὼν δὲ ἐκεῖνος ἐπὶ τὸ στῆθος τοῦ Ἰησοῦ, λέγει αὐτῷ· Κύριε, τίς ἐστιν; Ἀποκρίνεται ὁ Ἱησοῦς· Ἐκεῖνός ἐστιν, ᾧ ἐγὼ βάψας τὸ ψωμίον ἐπιδώσω.» Λιατί πάντων ἀγωνιώντων, καὶ αὐτοῦ τοῦ κορυφαίου Πέτρου τρέμοντος, ὁ Ἰωάννης ὥσπερ ἐντρυφῶν ἀνά κειται ἐν τῷ τοῦ Κυρίου κόλπῳ; καὶ ἔτι, διατί περὶ ἑαυτοῦ φησιν, ὅτι «ὅν ἠγάπα ὁ Ἰησοῦς;» Ἀνέκειτο μὲν οὖν διὰ ταῦτα τὰ δύο· ἓν μὲν, ὅτι ἀγαπώμενος ἦν πάντων μάλιστα τῶν ἄλλων· ἀγάπης δὲ σημεῖον τὸ ἀνακεῖσθαι μετὰ τοῦ Κυρίου. Ἔτερον δὲ, ἀλλά τριον ἑαυτὸν τοῦ ἐγκλήματος δεῖξαι βουλόμενος διὰ τοῦ παῤῥησιάζεσθαι καὶ θαῤῥεῖν. Περὶ ἑαυτοῦ δὲ μαρτυρεῖ, ὅτι ἠγάπα αὐτὸν ὁ Ἱησοῦς, ζήτημα λύων. Ἵνα γὰρ μὴ ἀκούων σὺ, ὅτι ἔνευσεν αὐτῷ ὁ Πέτρος ἐρωτῆσαι, νομίσῃς, ὅτι ὡς μείζονι αὐτῷ ἔνευσε· φησὶν ὁ εὐαγγελιστὴς περὶ ἑαυτοῦ, ὅτι Οὐχ ὡς μείζονί μοι ἔνευσεν ὁ Πέτρος, ἀλλ´ ὡς ἀγαπωμένῳ ὑπὸ τοῦ Χριστοῦ. Ὥστε μᾶλλον ταπεινόφρονος γνώμης οὐκ ἐπιδεικτικῆς ἐστι τοῦτο. Μὴ γὰρ λέγει ὅτι Ἐγὼ ἠγάπων τὸν Ἰησοῦν, ὃ ἐπὶ τοῦ Πέτρου προσμαρτυρεῖ, ἀλλὰ τί; Ἐκεῖνος, φησὶν, ἠγάπα ἐμὲ, διὰ ἔλεος καὶ οἰκτιρμοὺς προσλαβόμενός με· ὃ καὶ ὁ Ἀπόστολος λέγει· Διώκω, εἰ καὶ καταλάβω. ἐο´ ὧ καὶ ατελήφθην ὑπὸ Θεοῦ·» καὶ πάλιν, «Γνόντες Θεὸν μᾶλλον δὲ γνωσθέντες ὑπὸ Θεοῦ.» Οὕτως οὗν καὶ τὸ, «ὃν ἠγάπα ὁ Ἰησοῦς,» οὐ καύχημα, ἀλλὰ ταπεινοφροσύνης ἔνδειγμα. Διατί δὲ οὐχ ὁ Πέτρος ἐρω. τᾷ τὸν Κύριον, ἀλλὰ τῷ Ἰωάννῃ ἔνευσεν; Ἐπειδὴ ἀπὸ πολλῆς θερμότητος εὑρίσκεται πολλαχοῦ μὲν ὁρμῶν, ἐπιτιμώμενος δὲ, τούτου ἕνεκεν νῦν ἐρότῆσαι δέδοικεν, ἵνα μὴ καὶ νῦν ἐπιπλήξῃ αὐτῷ ὡς προπετευομένῳ ὁ Κύριος. Τίνος δὲ ἕνεκεν ὁ Ἰωάννης πίπτει ἐπὶ τῷ στήθει τοῦ Ἰησοῦ οὕτως ἀνευλαβῶς καὶ ἀνυποστόλως; Ὅτι οὐδὲν οὐδέπω περὶ Χριστοῦ μέγα ὑπελάμβανεν, οὐδὲ ἦσαν πεπαιδευμένοι, τὴν ἀξίαν τιμὴν προσάγειν τοῖς τιμίοις· ἀλιεῖς γὰρ οἱ ἄνθρωποι, καὶ τοῦ προσήκοντος ἀμαθεῖς. Συγχωοεῖ δὲ αὐτῷ ὁ Κύριος πεσεῖν ἐπὶ τὸ στῆθος, τὴν ἀθυμίαν λύων αὐτοῦ, καὶ πραθνων τὸν τάραχον τῆς διανοίας αὐτοῦ, καὶ ἀπλῶς τὴν λύπην κατακοιμίζων. Εἰκὸς γὰρ καὶ τοῖς προσώποις αὐτῶν πολλήν κατήφειαν ἐπιφαίνεσθαι. Καὶ οὐδὲ οὕτως ἐρωτηθεὶς ὁ Κύριος, ὀνομαστὶ φανεροῖ τὸν προδότην, ἀλλὰ διὰ τοῦ ψωμίου δῆθεν δηλοποιεῖ αὐτὸν, ἐντρέπων τὸν προδότην, καὶ εἰς αἴσθησιν ἄγων αὐτὸν τῆς τραπέζης καὶ τοῦ ἄρσου · ὡν μεταλαβόντα οὐκ ἔδει προδοῦναι καὶ κατὰ Ζοῦ τροφέως μανῆναι. Δέξαι, φησί, τὸν ἄρτον, οὗ συμμετέλαβες ἐμοὶ, εἰς αἴσθησιν ἐλθὲ τῆς κοινῆς τραπέζης. Ἀλλ οὐ συνῆκεν ὑπὸ τοῦ πάθους καρωθεὶς πῶ Ἀσοῦ, καὶ ἐπὶ τὸ στῆθος αὐτοῦ πεσεῖν, καὶ τὰ μυστικὰ παρ´ αὐτοῦ μαθεῖν, σπούδασον ἀγαπηθῆναι αὐτῷ διὰ γνώμης ἁπλῆς καὶ ἀγαθῆς. Καὶ γὰρ ὁ άννης ἀκακώτερος, καὶ ἀπλούστερος, καὶ πραότεμε, πάντων ἦν· διὸ καὶ ἠγαπᾶτο. Καὶ σὺ τοίνυν εἰ οιοῦτος εἴης ἄκακος, ἀξιωθήσῃ καὶ ἐπὶ τὸ στῆθος σοῦ Ἰησοῦ ἀναπεσεῖν τοῦ θεολογικοῦ ἀξιώματός ἱπι σύμβολον. Ἐν γὰρ τῇ καρδίᾳ οἶδεν ἡ Γραφὴ τὰ ἡνια τοῦ Κυρίου κρυπτόμενα), καὶ οὕτως ἀποκαλυφθήσεταί σοι τό τε μυστήριον ἄπαν, καὶ ὁ τοῦ λόυ προδότης. Τῷ γὰρ τὴν τῆς θεολογίας χάριν πτειθέντι, καὶ ὁ προδότης τοῦ λόγου ὁ παρὰ τὴν ἁρόὴν, φημὶ, πέστιν δοξάζων, δῆλος γίνεται. Ὁ γὰρ αἴρατικὸς δολῶν τὸν λόγον τῆς ἀληθείας, ὅς ἐστιν ἄρτος, οὐκ ἀμιγῆ, ἀλλὰ βεβαμμένον ἔχων τοῦτον ἐείνν ται.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:27–30

„Un, iemērcis kumosu, Viņš to dod Jūdam, Sīmaņa dēlam, Iskariotam. Un pēc kumosa tad sātans iegāja viņā. Tad Jēzus viņam saka: ko tu dari, dari drīz! Bet neviens no tiem, kas sēdēja pie galda, nesaprata, kāpēc Viņš tam to sacīja. Jo daži domāja, tā kā Jūdam bija naudas maks, ka Jēzus viņam saka: nopērc, kas mums vajadzīgs svētkiem, vai lai viņš kaut ko dotu nabagiem. Tad tas, paņēmis kumosu, tūlīt izgāja ārā; un bija nakts.“ Tā kā Kungs bija devis Jūdam kumosu, – vai varbūt viņš, nācis pie apziņas par galdu un maizi, atturēsies no nodevības, – bet Jūda arī tā nekļuva labāks, tad, tieši tad viņš pilnīgāk kļuva sātana īpašums un tika viņam beidzot nodots kā nelabojams. Kamēr viņš tika uzskatīts par vienu no mācekļiem un bija daļa no svētā pulka, sātanam nebija tik lielas pieejas pie viņa; bet, kad Kungs viņu atšķīra un nošķīra no citiem mācekļiem, ar maizi viņu atklājis, no tā laika [sātans] viņu pārņēma kā Kunga atstātu un no dievišķā pulka atšķirtu. Jo ievēro arī vārdus: „Sātans iegāja viņā“, tas ir, iespiedās viņa sirds dziļumos un sagrāba viņa dvēseli. Jo agrāk viņš tam uzmācās no ārpuses ar naudaskāres kaislību; bet tagad pilnīgi viņu pārvarēja, iedvesdams viņam nodevību. „Tad Jēzus viņam saka: ko tu dari, dari drīz!“ Bet tas nav mudinājums uz nodevību, bet drīzāk pārmetums par to, ka viņš nācis līdz nodevībai. Jo, sacīdams: „Dari“, Viņš saka tā: „Lūk, Es tevi atlaižu, dari, ko gribi; Es netraucēju tavam nodomam, Es tevi vairs neturu.“ Jo pirms tam Viņš pats aizturēja ļaunumu, sargādams Sev Savas nāves laiku, kā arī sacīja: „Neviens neņem Manu dvēseli no Manis, bet Es to atdodu no Sevis paša.“ „Bet neviens no tiem, kas sēdēja pie galda, nesaprata.“ Tas ir pētīšanas vērts – kā neviens nesaprata, kaut gan Kungs, jautāts, kas ir nodevējs, sacīja: „Tas, kam Es padošu kumosu.“ Tātad, šķiet, Viņš to sacīja klusi vienīgi Jānim, tā ka neviens no citiem to nedzirdēja. Jo arī Jānis, pie krūtīm pieliecies, jautā gandrīz pie auss, lai nodevējs netiktu atklāts; jo citādi Pēteris varbūt būtu izvilcis zobenu un viņu nogalinājis. Vai tad arī Jānis viņu nepazina? Arī viņš ne. Jo viņš nebūtu iedomājies, ka māceklis var aiziet tik tālu nelikumībā. Jo tā svētā dvēsele, būdama tālu no tāda ļaunuma, arī par citu to tik viegli nebūtu turējusi aizdomās. „Tātad neviens nesaprata“, bet tie domāja, ka „Dari drīz“ Viņš saka par to, lai nopirktu kaut ko „svētkiem“ „vai lai kaut ko dotu nabagiem“. Jo Viņš ļoti rūpējās par nabagiem, un Tas, kurš citus pamācīja neņemt ne somu, ne vara naudu, pats nēsāja līdzi naudas maku, parādīdams, ka arī tam, kurš neko neiegūst un ir sists krustā pasaulei, ļoti jārūpējas par šo daļu. „Un bija nakts,“ saka, „kad viņš izgāja.“ Arī to evaņģēlists neatzīmēja garāmejot – ka bija nakts –, bet lai mācītu mūs, ka pat laiks viņu neatturēja, bet arī naktī viņš sagatavoja viltu. Man šķiet, ka viņš izgāja ceturtdienas vakarā, kad arī „sātans iegāja viņā“. Jo trešdienā tas viņam uzbruka – proti, kad sieviete pie Mateja izlēja mirres; un viņš, aizgājis, sarunājās ar jūdiem par nodevību. Bet ceturtdienas vakarā tas iegāja viņā, tas ir, sagrāba viņa sirdi; kā viens ir sist kādu ar roku no ārpuses, un cits – iegrūst viņā zobenu un ietriekt to iekšās. Bet Jūda izgāja no Pestītāja gan jūtami, gan garīgi. „Un bija nakts“ – iespējams, arī garīgā nakts, naudaskāres aptumšojums, kas viņu bija pārņēmis.

Piezīmes (1)
  1. „Ceturtdienas vakarā“ – grieķu τῇ πέμπτῃ (nedēļas piektajā dienā); „trešdienā“ – τῇ τετράδι.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:26–30; Jņ. 10:18; Mt. 10:9–10; Lk. 10:4; Gal. 6:14; Mt. 26:6–16

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ιΚαὶ ἐμβάζας τὸ ψωμίον, δίδωσιν Ἰούδᾳ Σίμωνος Ἰπκαριεώτῃ· καὶ μετὰ τὸ ψωμίον, τότε εἰσῆλθεν εἰς ἐκεῖνον ὁ Σατανᾶς. Λέγει οὗν αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Ὃ πκεῖς, ποίησον τάχιον. Τοῦτο δὲ οὐδεὶς ἔγνω τῶν πκακειμένων, πρὸς τί εἶπεν αὐτῷ. Τινὲς γὰρ ἐδόκουν, ἐπεὶ τὸ γλωσσόκομον εἶχεν ὁ Ἰούδας, ὅτι λέγει αὐτῷ ὁ ἦσοῦς· Ἀγόρασον ὧν χρείαν ἔχομεν εἰς τὴν ἑορτὴν, ἢ τοῖς πτωχοῖς ἵνα τι δῷ. Λαβὼν οὗν τὸ ψωμίον ἐκεῖνος, εδθέως ἐξῆλθεν. Ἠν δὲ νὺξ, ὅτε ἐξῆλθεν.» Ἐτειδὴ ὁ μὲν Κύριος δέδωκε τὸ ψωμίον τῷ Ἰούδᾳ, εί πως εἰς συναίσθησιν ἐλθών τῆς τραπέζης καὶ τοῦ ἄρτου, ἀκόσγοιτο τῆς προδοσίας, ὁ δὲ Ἰούδας οὐδὲ οὐτως ἐβελτιώθη· τότε δὴ, τότε τελεώτερον τοῦ λΣατανᾷ γέγονε, καὶ παρεδόθη λοιπὸν αὐτῷ, ὡς ἀδιόρβωτος. Ἔως μὲν οὖν εἶς ἐδόκει τῶν μαθητῶν, καὶ τοῦ ἀγίου χοροῦ μέρος οὐκ εἶχε τοσαύτην πάροδον ἀς αὐτὸν ὁ Σατανᾶς· ἐπεὶ δὲ ἀπέσχισεν αὐτὸν ὁ Κύβο, καὶ ἀφώρισε τῶν ἄλλων μαθητῶν, παραδειγματίσας τοῦτον διὰ τοῦ ἄρτου, ἔκτοτε δὴ παρέλαβεν πύτὸν ὡς ἐγκαταλειφθέντα αὐτλν ὑπὸ τοῦ Κυρίου, καὶ ἀποδιορισθέντα τοῦ θείου χοροῦ. Ὅρα γὰρ καὶ τὸ, «Εἰσῆλθεν εἰς αὐτὸν ὁ Σατανᾶς,» τουτέστιν, εἰς τὰ ἐσύτατα τῆς καρδίας αὐτοῦ εἰσέδυ, καὶ κατέσχεν πὴν αὐτοῦ ψυχήν. Πρότερον μὲν γὰρ ἔξωθεν αὐτῷ παρηνώχλει διὰ τοῦ τῆς φιλαργυρίας πάθους· νῦν δὴ τέλεον αὐτοῦ κατεκράτησε, τὴν προδοσίαν αὐτῷ ὑποβαλών, «λέγει οὖν αὐτῶ ὁ Ἰησοῦς· Ὃ ποιεῖς, τοίησσν τάχιον.» Τοῦτο δὲ οὐ προτρεπομένου ἐστὶν αὐτὸν εἰς προδοσίαν, ἀλλ´ οἷον ὁνειδίζοντος αὐτῷ πρὸς τὴν προδοσίαν ἐλθεῖν. Τὸ γὰρ, «Ποίησον,» εἰπων, θσακὶ τοῦτο λέγει· Ἰδοὺ ἀφίημί σε, ποίησον ὃ θέκεις · οὐκλμποδίζω σου τῇ γνώμῃ, οὐ κατέχω σε ἔτι Πρὸ τούτου γὰρ αὐτὸς κατεῖε τὴν πονηρίαν, ἑαυτῷ τὸν καιρὸν τοῦ θανάτου τηρῶν, καθὸ καὶ ἔλεγεν· «Οὐἐεὶς αἴρει τὴν ψυχήν μου ἀπ´ ἐμοῦ, ἀλλ´ ἐγὼ τίθημε ταύτην ἀκ´ ἐμαυτοῦ.» -ιΤοῦτο δὲ οὐδεὶς ἔγνω τῶν ἀνακειμέναν.» Ἅ ξιον ζητήσεως τοῦτο, πῶς οὐδεὶς ἔγνω, καίτοι ἐρωτηθεὶς ὁ Κύριος τίς ἐστιν ὁ προδότῃς εἶπτν. ὅτι «ᾯ ἐγὼ τὸ ψωμίον ἐπιδώσιωω. αίνεται οὖν λάθρα εἰπεῖν τοῦτο πρὸς μόνον τὸν Ἰωμάννην, ὥστε μηδένα τῶν ἄλλων ἀκοῦσαι. Ἐπεὶ καὶ Ἰλοάννης πρὸς τὸ στῆθος πεσών, ἐρωτᾷ μονονουχὶ πρὸς τὸ οὖς, ὥστε μὴ γενέσθαι δῆλον τον προδότην· ἦ γὰρ ἂν διεσπάσατο μάχαιραν τάχα Πέτρος, καὶ ὰνεῖλεν αὐτόν. Ἄρ´ οὖν οὐδὲ Ἰωάννης ἔγνω αὐτόν· Οὐδὲ οὗτος. Οὐ γὰρ ἂν προσεδόκησεν, ὅτι μαθητὴς ἐπὶ τοσοῦτον χωρήσει παρανομίας. Λόῤῥω γὰρ τῆς τοιαύτης πονηρίας ἡ ἁγία οὖσα ἐκείνη ψυχὴ, οὐδὲ περὶ ἑτέρου τοῦτο εὐκόλως ὑπώπτευσεν ἄν. «Οὐδεὶς οὖν ἔγνω, » ἀλλ´´ ἐνόμισαν, ὅτι τὸ, «Ποίησον τάχιον, » περὶ τοῦ ἀγοράσαι τι «εἰς τὴν ἑορτὴν,» λέγει, «ἢ ἵνα τι δῷ τοῖς πτωχοῖς.» Καὶ χὰρ πολλὴν πρόνοιαν τῶν πτωχῶν ἐποιεῖτο, καὶ ὁ τοῖς ἄλλοις παραινῶν μὴ πήραν ἔχειν, μὴ χαλκὸν, αὐτὸς καὶ γλωσσόκομον ἐπεφέρετο· δεικνὺς, ὅτι καὶ τὸν ἀκτήμονα καὶ ἐσταυρωμένον τῷ κόσμῳ, πολλὴν δεῖ τούτου τοῦ μέρους φροντίδα ποιεῖσθαι. «Ἦν δὲ νὺξί φησὶν, ὅτε ἐξῆλθεν.» Οὐδὲ τοῦτο παρέργως ἐπεσημήνατο ὁ εὐαγγελιστὴς, τὸ εἶναι νύκτα, ἀλλ´ ἵνα διδάξῃ ἡμᾶς, ὅτι οὐδὲ ὁ καιρὸς ἐκώλυσεν αὐτὸν, ἀλλὰ καὶ νυκτὸς οὔσης ἤρτησε[ἤρτυσε] τὸν δόλον. Ἐξῆλθεν οὖν τῇ πέμπτῃ δοκεῖ μοι ἑσπέρας, ὅτε «καὶ εἰσῆλθεν εἰς αὐτὸν ὁ Σατανᾶς.» Τῇ μὲν γὰρ τετράδι προσέβαλεν αὐτῷ, ὅτε δηλαδὴ ἡ παρὰ τῷ Ματθαίω γυνὴ ἐκένωσε τὸ μύρον· αὐτὸς δὲ ἀπελθὼν συνελάλησε τοῖς Ἰουδαίοις περὶ τῆς προδοσίας. Τῇ δὲ πέμπτῃ ἑσπέρας εἰσῆλθεν εἰς αὐτὸν, ὅπερ ἐστί, κατέσχεν αὐτοῦ τὴν καρδίαν· ὥσπερ ἄλλο ἐστὶ τὸ πλῆξαί τιν, τῆ χειρὶ ἔξωθεν, καὶ ἄλλο τὸ εἰσωθῆσαι εἰς αὐτὸν τὸ ξίφος, καὶ ἐμβαλεῖν αὐτὸ κατὰ τῶν σπλάγχνων, Ἐξῆλθε δὲ ὁ Ἰούδας καὶ αἰσθητῶς καὶ νοητῶς ἀπὸ τοῦ Σωτῆρος.«Ἢν δὲ νὺξ,» τάχα δὲ καὶ νοητὴ νὺς ἢ κατασχοῦσα αὐτὸν τῆς φιλαργυρίας σκότωσις.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:31–32

„Jēzus saka: tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts, un Dievs ir pagodināts Viņā. Ja Dievs ir pagodināts Viņā, tad arī Dievs Viņu pagodinās Sevī, un tūlīt Viņu pagodinās.“ Tā kā mācekļu domas bija sagrauztas, Viņš, sacīdams: „Tagad Cilvēka Dēls ir pagodināts“, viņus paceļ. Jo Viņš viņus pārliecina neskumt, bet drīzāk priecāties. Jo tā ir godība – proti, ciest un caur negodu sagādāt cilvēkiem godu. Un arī citādi: Viņš tika pagodināts ar brīnumiem pie krusta, kad saule izdzisa, klintis plīsa, priekškars pārplīsa un notika visas pārējās zīmes. Bet kā „Dievs pagodinās Dēlu Sevī“? Tas ir: caur Sevi, nevis caur citu, ne caur eņģeļiem un erceņģeļiem, ne caur kādu citu spēku, bet caur Sevi; jo Viņš visu darīja Dēla godībai. „Tūlīt“ tad, saka, „Viņu pagodinās“, tas ir, nekavēsies, bet pašā krustā, un atkal pēc trim dienām, Viņu augšāmcēlis, un pēc četrdesmit dienām, mācekļiem devis Gara žēlastību. Bet apskatīsim arī no sākuma šo vārdu mērķi. „Tagad,“ saka, „Cilvēka Dēls ir pagodināts“, tas ir: „Kad Es mācīju un darīju brīnumus, godība neapstājās pie Manis, bet pacēlās pie Dieva un Tēva. Tātad, tā kā Mana godība kļūst par Tēva godību, neskumstiet. Jo Tēvs atkal pagodinās Mani, lai arī Viņš pats tiktu pagodināts. Jo vai tad Es piesavinos godību, un tā nepaceļas pie Viņa? Godība taču ir kopīga. Tātad Viņš arī atkal Mani pagodinās; un nekavēsies, bet «tūlīt»: kad Es ciešu negodīgās ciešanas, kad šķiet, ka caur nāvi Es esmu aizgājis no vidus, tad Viņš Mani vēl vairāk godās, tad darīs Mani redzamu caur augšāmcelšanos.“

Piezīmes (1)
  1. „Pēc četrdesmit dienām“ – tā grieķu tekstā (μετὰ τεσσαράκοντα ἡμέρας).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:31–32; Mt. 27:45–53

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Λέγει ὁ Ἰησοῦς· Νῦν ἐδοξάσθη ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου, καὶ ὁ Θεὸς ἐδοξάσθη ἐν αὐτῷ. Εἰ ῥ Θεὸς ἐδοξάσθη ἐν αὐτῷ, καὶ ὁ Θεὸς δοξάσει αὐτὸν ἐν ἑαυτῷ, καὶ εὐθὺς δοξάσει αὐτόν.» Ἐπειδὴ κατέπεσον τῶν μαθητῶν οἱ λογισμοί· «Νῦν ἐδοξάσθη ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου,» λέγων, διανίστησιν αὐτούς. Πείθει γὰρ αὐτοὺς μὴ κατηφιᾷν, ἀλλὰ μᾶλλον χαίρειν. Δόξα γάρ ἐστι τοῦτο, τὸ παθεῖν δηλαδὴ, καὶ διὰ τῶν ἀτίμων τιμὴν τοῖς ἀνθρώποις προξενῆσαι. Καὶ ἄλλως δέ· Διὰ τὰ ἐν τῷ σταμρῷ θαύματα ἐδοξάσθη, ἡλίου σβεσθέντος, πετρῶν ῥαγεισῶν, τοῦ καταπετάσματος σχισθέντος, καὶ τῶν ἄλλων πάντων τεραστίων γενομένων. Πῶς δὲ «δοξάσει ὁ Θεὸς τὸν Υἱὸν ἐν ἑαυτῷ;» Τουτέστι. δι´ ἑαυτοῦ, οὐ δι´ ἑτέρου, οὐ δι´ ἁγγέλων καὶ ἀρχαγγέλων, οὐδὲ δι´ ἄλλης δυνάμεως, ἀλλὰ δι´ ἑαυτοῦ· πάν τα γὰρ ἔπραξε πρὸς δόξαν τοῦ Υἱοῦ. «Εὐθὺς» οὖν, φησί, «δοξάσει αὐτόν·» τουτέστιν, οὐ βραδυνεῖ, ἀλλ´ ἐν αὐτῷ τῷ σταυρῷ καὶ αὖ μετὰ τρεῖς ἡμέρα, ἀναστήσας αὐτὸν, καὶ μετὰ τεσσαράκοντα ἡμέρας τὴν τοῦ Πνεύματος χάριν ἐπιχορηγήσας τοῖς μαθτσαῖς, ἽὋωμεν δὲ καὶ ἄνωθεν τὸν σκοπὸν τῶν ῥημάτων. «Νῦν ἐδοξάσθη, φησὶν, ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου·» τουτέστιν Ἐγὼ διδάσκων, θαυματουργῶν, καὶ οὐν εἰς ἐμὲ περιίστατο ἡ δόξα, ἀλλ´ εἰς τὸν Θεὸν, καὶ Πατέρα ἀνέβαινεν. Ἐπεὶ τοίνυν ἡ ἐμὴ δόξα δόξα γίνεται τοῦ Πατρὸς, μὴ κατηφιᾶτε. Ὁ γὰρ Πατὴρ πάλιν δοξάσει με, ἵνα καὶ αὐτὸς δοξασθῇ. Λὴ γὰρ ἐνώ τὴν δόξαν σφετερίζομαι, καὶ εἰς ἐκεῖνον οὐς ἀιαβαίνει; Ἀλλὰ κοινή ἐστιν ἡ δόξα. Ὥστε καὶ γάλλκ δοξάσει με· καὶ οὐ βραδυνεῖ, ἀλλ´ «εὐθὺς,» Ἐαν τὰ ἄτιμα πάσχω πάθη, ὅταν δοκῶ διὰ τοῦ θακάτου ἐκ μέσου γενέσθαι, τότε μᾶλλον τιμήσει, τότε φανερὸν καταστήσει διὰ τῆς ἀναστάσεως.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:33–35

„Bērniņi, vēl mazu brīdi Es esmu ar jums. Jūs Mani meklēsiet; un, kā Es sacīju jūdiem: kur Es eju, tur jūs nevarat nākt, – tā arī jums Es tagad saku. Jaunu bausli Es jums dodu, lai jūs cits citu mīlētu; kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs cits citu mīlētu. No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.“ Tā kā tiem pēc maza brīža bija jāpiedzīvo bēdīgas lietas, Viņš to tagad viņiem pasaka iepriekš, lai tie to paturētu atmiņā un būtu tam iepriekš sagatavojušies. Bet arī tas veicina Viņa godību. Jo tas, ka Viņš iepriekš pasludināja, kas notiks ar mācekļiem, nebija maza Viņa godība, kad mācekļi vēlāk atcerējās, ka Kungs viņiem to bija pasacījis iepriekš. Bet, parādīdams, ka Viņš ne tikai tagad pirmo reizi, bet jau sen zina, ka tie Viņu meklēs, kad būs kārdinājumos, Viņš saka, ka to pašu bija sacījis arī jūdiem, kā sen to zinādams. Bet, sacīdams: „Kur Es eju“, Viņš parāda, ka Viņa nāve ir pāriešana un pārcelšanās uz labāku vietu, kas neuzņem iznīcīgas miesas. Jūdiem Viņš sacīja: „Jūs Mani meklēsiet, un, kur Es eju, jūs nevarat nākt“, lai iedvestu viņiem bailes; bet mācekļiem – lai iedegtu viņos ilgas. Jo mēs mēdzam, kad redzam aizejam kādu no vistuvākajiem, visvairāk iekaist, un jo vairāk, kad tie aiziet uz vietu, kurp mēs nevaram aiziet. Tātad, iedegdams viņos ilgas, Viņš to saka. Tāpēc Viņš arī piebilda: „Bērniņi“, lai tie nedomātu, ka Viņš to viņiem sacījis ar tādu pašu noskaņojumu kā jūdiem, bet no mīlestības. Jūdi gan Viņu meklēja, kad viņu pilsēta tika ieņemta un Dieva sūtītās dusmas no visām pusēm gāzās pār viņiem, – kā arī Jozefs liecina, ka tas viņiem noticis Jēzus nāves dēļ. Bet mācekļi – kad bēga, kad citādi tika spiesti; tāpēc arī citur: „Līgavainis tiks atņemts,“ saka, „un tad līgavaiņa draugi gavēs.“ Tātad Viņš iepriekš pasaka nākamo gan šiem, gan tiem: vieniem – viņu neticības dēļ, otriem – mīlestības dēļ un lai tie nenonāktu briesmās negaidot. Tā kā, dzirdot, ka paliks vieni, tiem visticamāk vajadzēja nonākt apjukumā, Viņš viņus mierina, sacīdams: „Neskumstiet; jo Es jums dodu stipru sargu – mīlestību. Jo, ja jums tā būs, jūs būsiet neuzvarami, cits no cita stiprināti.“ Tad, tā kā kāds varētu jautāt: „Kā Tu dod jaunu bausli, ak Kungs, – mīlestību, ko mēs zinām dotu likumā arī Vecajā [Derībā]?“, Viņš piebilst: „Kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs cits citu mīlētu.“ „Jo kā Es,“ saka, „jūs esmu mīlējis par velti – ne tāpēc, ka jums jau būtu bijuši labi darbi, bet, kaut gan cilvēka daba bija naidīga un nolādēta, Es tomēr to pieņēmu un svētīju, – tā arī jūs par velti «mīliet cits citu»“; un, ja brālis tevi apvaino, nepiemini to. Vai redzi, ka tas ir jaunais bauslis – mīlēt tuvāko par velti, viņam neko neesot parādā? Bet bauslība sacīja: „Mīli savu draugu“, pavēlēdama atdot mīlestību tuvākajam kā parādu, ja tas sācis pirmais. Bet, parādīdams, ka tie neizdzisīs, kad Viņš aizies, bet būs labi redzami, Viņš saka: „No tā visi pazīs.“ Vai redzi, kā Viņš pasludina, ka tos visi pazīs, ar to viņus ne mazums mierinādams? Bet, atstājis viņus raksturot pēc brīnumiem, Viņš viņus raksturo pēc mīlestības. Jo daudzi, kas darījuši brīnumus, dzirdēs: „Es jūs nepazīstu.“ Bet, ja arī visa pasaule tika pievesta ticībai ar brīnumiem, kas tur brīnumains? Jo tāpēc, ka viņos bija mīlestība, tāpēc viņos bija arī spēks darīt brīnumus. Bet, ja viņi būtu sašķēlušies un sadalījušies, viņiem būtu viss gājis bojā, un neviens nebūtu ticējis tiem, kas tā trako cits pret citu; tāpat kā tas, ka ticīgajiem bija viena sirds un viena dvēsele, darīja viņus liela brīnuma cienīgus.

Piezīmes (2)
  1. „Jozefs“ – Jozefs Flāvijs („Jūdu karš“).
  2. „Svētīju“ – grieķu ἡγίασα (arī „svētdarīju“).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:33–35; Jņ. 7:34; Jņ. 8:21; Mt. 9:15; 3. Moz. 19:18; Mt. 7:22–23; Ap. d. 4:32

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ἰΤεκνία, ἔτι μικρὸν μεθ´ ὑμῶν εἰμι. Ζητήσετέμε · καὶ καθὼς εἶπον τοῖς Ἰουδαίοις, ὅτι Ὅπου ἐγὼ Ἀ-νω ὥμεῖς οὺ δὺνασθε ἐλθεῖν, καὶ ὑμῖν λέγω ἄρτι. Ἐντολὲν καινὴν δίδωμι ὑμῖν, ἵνα ἀγαπᾶτε ἀλλήλους, καθώς ἠγάπησα ὑμᾶς, ἵνα καὶ ὑμεῖς ἀγαπᾶτε αλλίλους. Ἐν τούτῳ γνώσονται πάντες, ὅτι ἐμοὶ μαθηταί ἐστε, ἐὰν ἀγάπην ἔχητε ἐν ἀλλήλοις.» Ἑτειδὴ ἔμελλον μετὰ μικρὸν τὰ λυπηρὰ ὑποστήτεσθαι, προλέγει λοιπὸν ταῦτα αὐτοῖς, ὥστε ἐν τῇ μνήμῃ αὐτὰ ἔχειν, καὶ προπαρεσκευάσθαι πρὸς ταῦτα. Σνμβάλλεται δὲ καὶ τοῦτο εἰς τὴν δόξαν αὐπῦ. Τὸ γὰρ τὰ μέλλοντα συμβήσεσθαι τοῖς μαθηταῖς ὑπ´ αὐτοῦ προαναφωνεῖσθαι, οὐ μικρὰ ἧν δόξα αὐτοῦ ὑπομιμνησκομένων ὕστερον τῶν μαθητῶν, ὅτι Σαῦτα ὁ Κύριος αὐτοῖς προέλεγε. Δεικνὸς δὲ ὅτι οὐ νῦν πρῶτοςπρῶτον), ἀλλὰ καὶ πρὸ πολλοῦ γινώσκει, ὅτι ζητήσουσιν αὐτὸν ἐν πειρασμοῖς ὄντες, φηση δτι καὶ τοῖς Ἰουδαίοις αὐτὸ τοῦτο εἰπεν, ὡς πρὸ τολλοῦ εἰδώς. Τὸ δέ, «Ὅπου ἐγὼ ὑπάγω,» εἰπὼν, δείκν, σι τὸν θάνατον αὐτοῦ μετάβασιν ὄντα καὶ μετάστασιν κρείττονα εἰς τόπον σώματα φθαρτὰ μὴ δεχόμενον. Τοῖς μὲν Ἰουδαίοις ἔλεγεν, ὅτι «Ζητήτετέ με, καὶ ὅπου ἐγὼ ὑπάγω, ὑμεῖς οὐ δύνασθε ἐλθεῖν,» φόβον αὐτοῖς ἐπισείων· τοῖς δὲ μαθηταῖς, ον πόθον ἐξάπτων. Καὶ γὰρ εἰώθαμεν ὅταν ἴδωμέν τνας τῶν φιλτάτων ἀναχωροῦντας, μάλιστα διαθερΚμαίνεσθαι, καὶ μᾶλλον, ὅταν εἰς τόπον ἀπίωσιν, εἰς ὃν οὐ δυνατὸν ἡμῖν ἀπελθεῖν. Τὸν πόθον οὖν αὐτοῖς ἐξάπτων ταῦτὰ φησι. Διὸ καὶ τὸ, «Τεκνία,» προσἐβταεν · ἵνα μὴ νομίσωσιν, ὡς ἀπὸ τῆς τοιαύτης διαβξσεως ταῦτα εἶπεν αὐτοῖς, ἀφ´ ἧς καὶ τοῖς Ἰουἰκαίοις, ἀλλ´ ἐξ ἀγάπης. Ἐζήτησαν μὲν οὖν αὐτὸν οἱ Ἰο δαῖοι, ὅτε ἡ πόλις αὐτῶν ἑάλω, καὶ ἡ θεήλατος δργὴ πάντοθεν κατ´ αὐτῶν ἐφέρετο, ὡς καὶ Ἰώση τος μαρτυρεῖ διὰ τὸν θάνατον τοῦ Ἰησοῦ ταῦτα αὐτοῖς γενέσθαι. Οἱ δὲ μαθηταὶ, ὅτε ἔφευγον, ὅτε ἄλλως ἐθλίβοντο· διὸ καὶ ἀλλαχοῦ, «Ἀρθήσεται, στσὶν. ὁ νυμφίος, καὶ νηστεύσουσιν οἱ φίλοι τοῦ νυμφῶνος. » Προλέγει οὖν τὰ μέλλοντα καὶ τούτοις κὰκείνοις, τοῖς μὲν διὰ τὴν ἀπιστίαν, τοῖς δὲ διὰ τὴν ἁγάπην, καὶ τὸ μὴ ἀπροσδοκήτοις ἐμπεσεῖν τοῖς δεικῖς Ἐπειδὴ εἰς θόρυβον αὐτοὺς ἐμπεσεῖν εἰκὸς ἠν, ταῦτα ἀκούοντας ὡς ἐρήμους μέλλοντας ἔσεσθαι, παραμυθεῖται αὐτοὺς, Μὴ ἀλγεῖτε, λέγων· δίδωμι γάρ ὑρῖν φύλακα ἱσχυρὸν τὴν ἀγάπην. Ἐὰν γὰρ ταύτην ἔχητε, ἀήττητοι ἔσεσθε, ὑπ´ ἀλλήλων δυναμούμενοι. Εἰτα ἐπειδὴ ἠπόρησεν ἄν τις· Πῶς καινὴν ἀντολὴν δίδως, ὦ Κύριε, τὴν ἀγάπην, ἣν καὶ ἐν τῇ Παλαιᾷ νενομοθετημένην οἴδαεν· ἐπιφέρει, ὅτι «Καθως ἐγὼ ἡγάπησα ὑμᾶς, ἵνα καὶ ἀλλήλους ἀγαπᾶτε. » Ὦσπερ γὰρ ἐγὼ, φησὶ, δωρεὰν ἠγάπησα ὑμᾶς, οὐ προῦπαρχόντων ὑμῶν κατορθωμάτων, ἀλλὰ καὶ ἐχθρᾶς οὔσης, καὶ κατημγημένης τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως, ὅμως αὐτ´ ς ἐπελαβόμην ταύτης καὶ ἡγίασα· οὕτω καὶ ὑμεῖς δωρεὰν «ἀγαπᾶτε ἀλλίλους ·» κἂν σκανδαλίσῃ σε ὁ ἀδελφὸς, μὴ ἐπιμνησθῇς τούτου. Ὁρᾷς ὅτι τοῦτό ἐστιν ἡ καινὴ ἐντολὴ, τὸ μηδὲν ὀφείλοντα τῷ πλησίον, προῖκα αὐτὸν ἀγαπᾶν· Ὁ δὲ νόμος, «Αγαπήσεις, ἔλεγε, τὸν φίλον σου,» ὡς χρέος προκατάρξαντι τῷ πλησίον, τὴν ἀγάπην ἀντιδιδόναι κελεὔων. Δεικνὺς δὲ, ὅτι οὐ σβεσθήσονται, αὐτοῦ ἀπελθόντος, ἀλλὰ περιφανεῖς ἔσονται, φησίν· «Ἐν τούτῳ γνώσονται πάντες.» Ὁρᾷς πῶς διαγνωσθήσεσθαι αὐτοὺς παρὰ πᾶσιν ἀποφαίνεται, παραμυθούμενος αὐτοὺς οὐ μικρῶς διὰ τούτου Ἀφεὶς δὲ ἀπὸ τῶν θαυμάτων αὐτοὺς χαρακτηρίσαι, ἀπὸ τῆς ἀγάπης χαρακτηρίζει. Πολλοὶ γὰρ θαύματα ποιήσαντες, μέλλουσιν ἀκούειν, ὅτι «Οὐκ οἶδα ὑμᾶς.» Εἰ δὲ καὶ πᾶσα ἡ οἰκουμένη ὑπὸ τῶν θαυμάτων προσἡχθη τῇ πίστει, τί θαυμαστόν; Διότι γὰρ ἡ ἁγάπη αποῆν διὰ ποῦτο καὶ πρὸς τὸ θαυματουργεῖν αὐτοῖς δύναμις ἐνῆν. Εἰ δὲ διέστησαν ἀπ´ ἀλλήλων καὶ ἐμερίσθησαν, πάντα ἂν αὐτοῖς καὶ ἀπολώλει, καὶ οὐδεὶς ἐπίστευσεν οὕτω κατ´ ἀλλήλων μαινομένοις· ὥσπερ οὖν καὶ πολλοῦ θαύματος αὐτοὺς ἐποίει ἀξίους τὸ εἶναι τῶν πιστευόντων τὴν καρδίαν καὶ ψυχὴν μίαν.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 13:36–38

„Sīmanis Pēteris Viņam saka: Kungs, kurp Tu ej? Jēzus viņam atbildēja: kurp Es eju, tu Man tagad nevari sekot; bet vēlāk tu Man sekosi. Pēteris Viņam saka: Kungs, kāpēc es Tev tagad nevaru sekot? Savu dvēseli es par Tevi atdošu. Jēzus viņam atbildēja: savu dvēseli tu par Mani atdosi? Patiesi, patiesi Es tev saku: gailis nedziedās, iekams tu Mani trīs reizes nebūsi aizliedzis.“ Pēteris, lielās dedzības dēļ kļuvis pārsteidzīgāks, kad dzirdēja Kungu sakām: „Kur Es eju, jūs nevarat nākt“, jautā: „Kurp Tu ej?“, it kā sacīdams Kristum: „Kas tas par ceļu, pa kuru es nevarēšu iet?“ Jo viņš to jautā nevis gribēdams uzzināt, bet slēpti norāda to: „Kaut arī Tu ietu pa ceļu, grūtāku par visiem, es Tev sekošu“; tā viņš vienmēr mīlēja būt kopā ar Kristu. Tāpēc arī [Kristus] pats [atbild: „Tu Man] tagad [nevari] sekot; bet vēlāk tu Man sekosi.“ Bet viņš ir tik pārsteidzīgs, ka pat runā Kristum pretī. Jo, neapmierinājies ar to, ka saņēma labu cerību, ka vēlāk sekos, viņš paliek pie sava pretojuma un rīkojas patvaļīgi: „Kāpēc es Tev tagad nevaru sekot? Savu dvēseli es par Tevi atdošu.“ Ievēro ilgu spēku: tā kā viņš bija dzirdējis Kungu sakām: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ka kāds savu dvēseli atdod par saviem draugiem“, viņš tagad tiecas uz šo pakāpi un uz visaugstāko mīlestību, tāpēc arī sola atdot savu dvēseli par Kungu. Tātad Pestītājs, parādīdams viņam, ka tikai Viņam vienam, nevis kādam cilvēkam, pienākas ar varu solīt ko tādu, saka: „Pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi“, tas ir, tagad. Jo starplaiks nebija liels; jo Viņš runāja vēlā nakts stundā, un pirmā un otrā nakts sardze jau bija pagājusi. Tātad, tā kā lielā mīlestība Pēteri bija darījusi par pretrunātāju, Viņš mīlestību pieņem, bet pretrunāšanu apcērt. Tāpēc Viņš arī atņem viņam augšējo palīdzību un māca atzīt savu vājumu. „Jo, ja tu mīli, tev jāklausa Mīlētajam. Es sacīju: «Tu nevari», – un tu runā pretī. Caur aizliegšanu tu skaidri uzzināsi, ka nevar nenotikt tas, ko Es saku.“ Tātad, rūpēdamies par viņu, Viņš ļāva viņam krist, lai arī turpmāk, kad viņš uzņemsies pasaules pārvaldīšanu, viņam tas nenotiktu, bet lai viņš pazītu sevi. Un ievēro, kā viņš krita: nevis vienreiz, bet trīs reizes. Tā Dieva atstāšana atmasko mūsu vājumu, un tas, kas to ievēro, atrod, ka tā ir vislielākā labdarība.

Piezīmes (1)
  1. „Pirmā un otrā nakts sardze“ – nakts dalījums sardzēs (φυλακαί).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 13:36–38; Jņ. 15:13; Jņ. 21:18–19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Λέγει αὐτῷ Σίμων Πέτρος· Κύριε, ποῦ ὑπάγεις; Ἀπεκρίθη αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Ὅπου ἐγὼ ὑπάγω. οὐ δύνασαί μοι νῦν ἀκολουθῆσαι· ὕστερον δὲ ἀκολουθήσεις μοι. Λέγει αὐτῷ Πέτρος· Κύριε, διατί οὐ δύναμαί σοι ἀκολουθῆσαι ἄρτι; τὴν ψυχήν μου ὑπὲρ σοῦ θήσω. Ἀπεκρίθη αὐτῷ ὁ Ἰησοῦς· Τὴν ψυχήν σολ ὑπερ ἐμοῦ θήσεις; Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω σοι, οὐ μὴ ἀλέκτωρ φωνήσῃ, ἕως οὗ ἀπαρνήσῃ με τρίς.» Ὁ Πέτρος ἀπὸ πολλῆς θερμότητος προπετέστερος γενόμενος, ἐπειδὴ ἤκουσε τοῦ Κυρίου εἰπόντος, ὅτι «Ὅπου ἐγὼ ὑπάγω, ὑμεῖς οὐ δύνασθε ἐλθεῖν,» ἐρωτᾷ· «Ποῦ ὑπάγεις;» ὡσανεὶ τοῦτο λέγων τῷ Χριστῷ · Ποία ὁδός ἐστιν αὕτη, ἣν οὐ δυνήσομαι ἐγὼ ἐλθεῖν; Οὐ γὰρ μαθεῖν βουλόμενος τοῦτο ἐρῳτᾷ, ἀλλὰ κεκρυμμένως τοῦτο ὑποδηλοῖ, ὅτι Κἂν πασῶν δυσκολωτέραν ὁδὸν μέλλεις ἐλθεῖν, ἀκολουθήσω σοι· οὕτως ἠγάπα ἀεὶ συνεῖναι τῷ Χριστῷ. Διὸ καὶ αὐτὸς μοι νῦν ἀκολουθῆσαι· ὕστερον δὲ ἀκολουθήσεις μοι» Ὁ δὲ οὔτω προπετεύεται, ὥστε καὶ ἀντειπεῖν τῳ Χριστῷ. Οὐκ ἀρκεσθεὶς γὰρ τὸ [τῷ] χρηστὰς ἐλπίδας λαβεῖν, ὅτι ὕστερον ἀκολουθήσει, ἐπιμένει τῇ ἐνστάσει, καὶ αὐθαδιάζεται· «Διατί οὐ δύναμαί σοι ἀκολουθῆσαι; τὴν ψυχήν μου ὑπὲρ σοῦ θήσω.» Ὅρα σφοδρότητα πόθου· Ἐπειδὴ ἤκουε τοῦ Κυρίου κἰπόντος, ὅτι «Μείζονα ταύτης ἀγάπην οὐδεὶς ἔχει, ἢ ἵνα τις τὴν ψυχὴν αὐτοῦ θῇ ὑπὲρ τοῦ φίλουαὐτοῦ,» ἐφίεται λοιπὸν τούτου τοῦ βαθμοῦ, καὶ τῆς ἀκροτάτης ἀγάπης, διὸ καὶ ὑπισχνεῖται θεῖναι τὴν ψυχὴν αὐτοῦ ὑπὲρ τοῦ Κυρίου. Ὁ τοίνυν Σωτὴρ δεικνὺς αὐτῷ, ὅτι αὐτοῦ μόνου ἐστὶ, καὶ οὐκ ἀνθρώπου τινὸς, τὸ τοιαῦτα μετὰ αὐθεντίας ἐπαγγέλλεσθαι, φησίπΠρὶν ἀλέκτορα φωνῆσαι, τρὶς ἀπαρνήσῃ με·» τουτέστι, νῦν. Οὐδὲ γὰρ ἦν πολὺ τὸ διάστημα· ἀωρὶ γὰρ τῶν νυκτῶν διελέγετο, καὶ πρώτη καὶ δευτέρα ἦν φυλακὴ τῆς νυκτὸς διελθοῦσα. Ἐπαὶ τοίνυν ἡ σολλὴ ἀγάπη τὸν Πέτρον ἀντιλογικὸν εἰργάσατο τὴν μὲν ἀγάπην ἀποδέχεται, τὴν δὲ ἀντιλογίαν περικόπτει. Διὸ καὶ ἀπογυνμνοῖαύτὸν τῆς ἄνω βοηθείας, καὶ παιδεύει ἐπιγινώσκειν τὴν ἀσθένειαν. Εἰ γὰρ. ἀγαπᾷ, ὁφείλεις τῷ ἀγαπωμένῳ πείθεσθαι. Εἶπον, ὅτι «Οἱ δύνασαι,» καὶ ἀντιλέγεις. Διὰ τῆς ἀρνήσως εἴσῃ σαφῶς, ὅτι οὐχ οὐόν τε μὴ γενέσθαι ἂ λέ Ῥστε κηδόμενος αὐτοῦ, συνεχώρησεν αὐτὸν πεσεῖν· ὧνα καὶ ἐν τοῖς μετὰ ταῦτα, ὅταν τῆς οἰκουμένης τὴν οἰκονομίαν ἀναδέξηται, μὴ πάθῃ τοῦτο, ἀλλ´ ἐπιγινώσκῃ ἑαυτόν. Καὶ ὅρα πῶς ἔπεσεν, οὐχ ὅπαξ ἀλλὰ τρίς. Οὕτως ἡ ἐγκατάλειψις τοῦ Θεοῦ τὴν ἀσθένειαν ἡμῶν ἐλέγχει, καὶ ὁ προσέχων, εὐρίσκει ταύτην εὐεργεσίαν μεγίστην.

PG 123, skenējuma lpp. ~727–737 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu