Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Jāņa Evaņģēlija skaidrojums: 12. nodaļa

Jņ. 12:1–3

„Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashas atnāca uz Betāniju, kur bija Lācars, kas bija miris un ko Viņš bija uzmodinājis no mirušajiem. Tur tie Viņam sarīkoja vakariņas; un Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas ar Viņu sēdēja pie galda. Tad Marija, paņēmusi mārciņu tīras, ļoti dārgas nardu mirres, svaidīja Jēzus kājas un nožāvēja Viņa kājas ar saviem matiem; un nams pildījās ar mirres smaržu.“ Mēneša desmitajā dienā viņi ņem jēru, kas jāupurē Pashas svētkos, un no tā laika sāk gatavot visu svētkiem vajadzīgo. Tā sešas dienas iepriekš, kas ir mēneša devītā diena, viņi mielojas bagātīgāk un dara šo dienu par svētku sākumu. Tāpēc arī Jēzus, atnācis uz Betāniju, ēd kopā. Bet, gribēdams parādīt Lācara patiesās augšāmcelšanās zīmi, evaņģēlists saka: „Bet Lācars bija viens no tiem, kas sēdēja pie galda.“ Jo, parādījies, viņš nenomira tūlīt, bet palika ilgu laiku, ēzdams un dzerdams un darīdams citas parastās lietas. Bet, sacīdams: „Marta apkalpoja“, viņš norādīja, ka mielasts bija viņas mājā. Bet ievēro man sievietes ticību – kā viņa neuztic apkalpošanu kalponēm, bet pati to dara. Un Pāvils saka par atraitni, kas mazgājusi svēto kājas. Tātad šī [Marta] kalpo visiem kopīgi; bet Marija godu velta vienīgi Kristum, jo viņa raugās uz Viņu ne kā uz cilvēku, bet kā uz Dievu. Jo tāpēc viņa izlēja mirres un nožāvēja ar galvas matiem, jo viņai par Viņu nebija tāds uzskats kā daudziem – kā par vienkāršu cilvēku, bet kā par Valdnieku un Kungu. Bet Mariju anagoģiskā veidā varētu saprast kā Tēva, visu Kunga, dievību; jo „Marija“ tulkojumā nozīmē „kundze“. Tātad visu kundze – Tēva dievība – svaidīja Jēzus kājas, tas ir, Kunga – es saku, Vārda – pēdējos laikos pieņemto miesu, ar Gara mirrēm; kā arī Dāvids saka: „Tāpēc Dievs, Tavs Dievs, Tevi ir svaidījis ar prieka eļļu“; un lielais Pēteris: „Lai viss Israēla nams droši zina, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu – šo Jēzu, ko jūs esat krustā situši.“ Jo miesa, ko Vārds pieņēma, svaidīta ar dievišķo Garu, kas nonāca Jaunavas klēpī, un kļuvusi par to, kas ir Vārds, tas ir, Dievs, piepildīja pasauli ar smaržu, kā arī Marijas mirres piepildīja ar smaržu visu namu. Bet kas ir mati, kas nožāvēja kājas? Noteikti svētie, kas rotā Dieva galvu un Viņa valdnieka varu. Jo, būdami Dievam par godu, tie varētu tikt saukti par Viņa rotu; tie kļuvuši arī par Kunga miesas svaidījuma līdzdalībniekiem, kurus arī Dāvids sauc par „biedriem“. Un Pāvils saka korintiešiem: „Dievs, kas mūs kopā ar jums stiprina Kristū un mūs ir svaidījis.“ Un visur mēs zinām, ka par „kristiem“ tiek saukti tie, kas dzīvojuši pēc Kristus. Tātad kristieši varētu tikt saprasti kā mati, kas nožāvēja Jēzus kājas un piedalījās dievišķajā svaidījumā. Mati ir kaut kas nedzīvs; nedzīvi ir arī tie, kas pieder Kristum, jo viņi ir krustā situši miesu un nonāvējuši savus zemes locekļus, un nomiruši pasaulei. Mati rotā galvu un ir tās gods; arī svētie ir Dieva gods, kuru gaisma spīd cilvēku priekšā un caur kuriem tiek pagodināts Tēvs, kuriem arī ēšana un dzeršana notiek Dievam par godu, kuri arī savos locekļos Viņu pagodina. Un arī tu, tā kā Jēzus ir uzmodinājis tavu prātu kā kādu Lācaru, un tu Viņu uzņem savas dvēseles namā, un kopā ar Viņu mielojas arī augšāmceltais, – svaidi Kunga kājas sešas dienas pirms Pashas, pirms nāk nākamā laikmeta Pasha, kamēr tu dzīvo šajā pasaulē, kas tika pabeigta sešās dienās. Kristus kājas ir apustulis un Evaņģēlijs, un, vārdu sakot, baušļi; jo caur tiem Viņš staigā mūsos. Tātad šiem baušļiem pienes mirres – noskaņu, kas savienota no dažādiem tikumiem, no kuriem labākais ir ticība, karsta kā nards. Jo, ja tu neparādīsi karstu, dedzīgu un tikumīgu attieksmi pret baušļiem un ar nonāvētajiem locekļiem kā ar matiem tos nenožāvēsi un neuzņemsi sevī, tu nevarēsi piepildīt savu namu ar smaržu. Kunga kājas ir arī vismazākie brāļi, caur kuriem Kristus nāk pie ikkatra durvīm, lūgdams vajadzīgo; svaidi tos ar žēlsirdības mirrēm. Jo daudzi gan dod žēlastības dāvanas, bet izrādīšanās dēļ; tāpēc tie arī neuzņem sevī labumu; „jo tie jau ir saņēmuši savu algu“ šeit; bet tu nožāvē ar galvas matiem un uzņem labumu dvēselē, savāc žēlsirdības ieguvumu vadošajā daļā. Un, ja tev ir kas nedzīvs un nedvēselīgs, kā mati, [svaidi to ar šo labo svaidījumu; jo sacīts: savus grēkus izpērc ar žēlsirdības darbiem].

Piezīmes (5)
  1. „Mārciņa“ – grieķu λίτρα (ap 330 g).
  2. „Anagoģiskā veidā“ – grieķu τρόποις ἀναγωγῆς (garīgajā, „paceļošajā“ skaidrojumā).
  3. „Kundze“ – Teofilakts saista vārdu „Marija“ ar ebr./aram. mara („kundze“).
  4. Ps. 44:8 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 45:8; „biedri“ – μέτοχοι (turpat).
  5. Dan. 4:24 (LXX; 1965. g. Bībelē Dan. 4:27).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:1–3; 2. Moz. 12:3; 1. Tim. 5:10; Ps. 44:8; Ap. d. 2:36; Lk. 1:35; 2. Kor. 2:15; 2. Kor. 1:21; Gal. 5:24; Kol. 3:5; Mt. 5:16; 1. Kor. 10:31; Mt. 25:40; Mt. 6:2; Dan. 4:24

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

ΚΕφΑΛ. ΙΒʹ. υιαΡϋΤ ΧΙi ερὶ τῆς ἀλειψάσης τὸν Κύριον μύρῳ. Περὶ ὧν εἰαιν Ἰρλίδας. Περὶ τοῦ ὀναρίου. Περὶ τῶν Ἐλήνων πρωσελθόντων, καὶ ἐρωτώντων τὸν´ Φίλρπαρν. Περὶ τῆς φωνῆς ἐκ τοῦ οὐρανοῦ ἀκουσθείσης . «Ὁοῦν Ἰησοῦς πρὸ ἕξήμερῶν τοῦ Πάσχα ἦλθεν εἰς Εηθανίαν, ὅπου ἦν Λάζαρος ὁ τεθνηκὼς, ὃν ἤγειρεν ἐκ νεκρῶν. Ἐποίησαν οὖν αὐτῷ δεῖπνον ἐκεῖ· καὶ ἡ Μάρόα διηκόνει; ὁ δὲ Λάζαρος εἶς ἦν τῶν συνανακειμένον αὐτῷ. Ἡ οὖν Μαρία λαβοῦσα λίτραν μύρου νάρδου πιστικῆς πολιτίμου, ἤλειψε τοὺς πόδας τοῦ Τησοῦ, καὶ ἐξέμαξε ταῖς θριξίν αὐτῆς τοὺς πόδας τύτοῦ. Ἡ δὲ οἰκία ἐπληρώθη ἐκ τῆς ὀσμῆς τοὺ μὐρου.» Τῇ δεκάτῃ τοῦ μηνὸς λαμβάνουσι τὸ ἑν τῇ τοῦ Πάσχα ἑορτῇ τυθησόμενον πρόβατον, ἔκτοτε δὲ πν πρὸς τὴν ἑορτὴν ἐπιτηδείων ἄρχονται. Ἀμέλει κ ἐ τῇ πρὸ ἕξ ἡμερῶν, ἥ ἐστι ἐννάτη τοῦ μηνὸς, σόᾳότερον ἑστιῶνται, καὶ προοίμια τῆς ἑορτῆς τὴν ἡμέραν ταύτην ποιοῦνται. Διὸ καὶ Ἰησοῦς συνειιᾶται, εἰς Βηθανίαν ἐλθών. Δεῖξαι δὲ θέλων ὁ εὐαγλιστὴς, τῆς ἀληθοῦς ἀναστάσεως τοῦ Λαζάρου σηἐόῖσν, φησίν· «Ὁ δὲ Λάζαρος εἰς ἦν τῶν συνανακειμένων. » Οὐ γὰρ φανεὶς εὐθὺς ἀπέθανεν, ἀλλ´ ἐμετνεν ἐπὶ πολὺν καιρὸν ἐσθίων καὶ πίνων, καὶ τὰ ἀλα τὰ συνήθη διατελῶν. Διὰ δὲ τοῦ εἰπεῖν, ὅτι «Ἡ Ἀίαγθα διηκόνει,» ἐσήμανεν ὅτι ἐν τῇ οἰκίᾳ αὐτῆς ἡ ἐστίασις ἦν. Ὃρα δέ μοι τὴν πίστιν τῆς γυναικὸς, πῶς οὐ θεραπαινίσιν ἐπιτρέπει τὴν διακονίαν, ἀλλ´ εὐτὴ δι´ ἑαυτῆς ταύτην ποιεῖται. Καὶ ὁ Παῦλος λέγει περὶ γυναικὸς χήρας, ἢ ἀγίων πόδας ἔνιψεν· «Αὕτη μὲν οὖν κοινῇ πᾶσι διακονεῖ·» ἡ δὲ Μαρία εἰς τὸν λριστὸν μόνον περιίστησι τὴν τιμὴν, ἐπειδὴ οὐχ ὡς ἀνθμώπῳ προσέχει τούτῳ, ἀλλ´ ὡς Θεῷ. Τὸ γὰρί μ.ρον διὰ τοῦτο ἐξέχεε, καὶ ταῖς θριξὶ τῆς κεφαλῆς ἐξέμαξεν, οὐκ ἔχουσα τοιαύτην περὶ αὐτοῦ ὑπόληὅιν, οἷαν οἱ πολλοὶ ὡς περὶ ψιλοῦ ἀνθρώπου, ἀλλ´. ὡς Δεσπότου καὶ Κυρίου. Ληφθείη δ´ ἂν ἡ Μαρία τρόποις ἀναγωγῆς εἰς τὴν θεότητα τοῦ Πατρὸς καὶ Κυρίου πάντων· Μαρία γὰρ «κυρία» ἐρμηνεύεται Ἀ τοίνυν κυρία πάντων θεότης τοῦ Πατρὸς, ἔχοισε τοὺς πόδας τοῦ Ἰησοῦ, τὴν ἐπ´ ἐσχάτων σάρκα τοῦ υαΑ ὧ ΚΙ Κυρίου, ἤτοι τοῦ Λόγου, φημὶ, τῷ μύρῳ τοῦ Πνεύματος · καθὰ καὶ Δαυΐδ φησι· «Διὰ τοῦτο ἔχρισέ σε Ἀ Θεὸς, ὁ Θεός σου ἔλαιον ἀγαλλιάσεως·» καὶ ὁ μέγας Πέτρος, «Γινωσκέτω πᾶς οἶκος Ἰσραήλ, ὅτι Κύριον καὶ Χριστὸν αὐτὸν ὁ Θεὸς ἐποίησε, τοῦτον τὸν Ἰησοῦν ὃν ὑμεῖς ἐσταυρώσατε.» Ἡ γὰρ προληφθεῖσα ὑπὸ τοῦ Λόγου σὰρξ τῷ θείῳ Πνεύματι. τῆ ἐπὶ τὴν μήτραν τῆς παρθένου ἐπελθόντι χρισθεῖσα,, καὶ γενομένη ὅπερό Λόγος, τουτέστι, Θεὸς, ἐπλήρωσε τὸν κόσμον εὐωδίας, ὥσπερ καὶ τὸ τῆς Μαρίας μύρον τὸν οἰκον εὐωδίασεν ἄπαντα. Τἴνες δὲ αὐ τρίχες αἱ ἐκμάξασαι τοὺς πόδας; Ἢ πάντως οἱ κοσμουντες τὴν κεφαλὴν τοῦ Θεοῦ, καὶ τὴν ἀρχικὴν ἐξουσίαν αὐτοῦ οἱ ἅγιοι. Οὗτοι γὰρ εἰς δόξαν Θεοῦ ὄντες, κόσιμος ἂν αὐτοῦ λεχθεῖεν, οἶ καὶ τοῦ χρίσματος τῆς τοῦ Κυρίου σαρκὸς γεγόνασι κοινωνοὶ, οὕς καὶ Δαυΐδ´ φησι «μετόχους.» Καὶ Παῦλος δὲ πρὸς Κορινθίους φηαίν · «Ὁ βεβαιῶν ἡμᾶς σὺν ὑμῖν εἰς Χριστὸν, καὶ χρίσας ἡμᾶς ὁ Θεός.» Καὶ πανταχοῦ Χριστοὺς οἴδαμεν λεγομένους τοὺς κατὰ Χριστὸν ζήσαντας. Ο τοίνυν Χριστιανοὶ αἱ τρίχες ἂν νοηθεῖεν, αἱ τοὺς πόδας τοῦ Ἰησοῦ ἐκμάξασαι, καὶ μετασχοῦσαι τοῦ θείου χαρίσματος. Νεκρόν τι αἱ τρίχες, νεκροὶ καὶ οἱ τοῦ xριστοῦ· τὴν γὰρ σάρκα ἐσταύρωσαν, καὶ ἐνέκρωσαν τὰ μέλη τὰ ἐπὶ τῆς γῆς, καὶ τῷ κόσμῳ ἀπέθανον Κοσμοῦσι τὴν κεφαλὴν αἱ τρίχες, καὶ δόξα εἰσὶ ταύτης · δόξα τοῦ Θεοῦ, καὶ οἱ ἅγιοι, ὧν λάμπει τὸ φῶς ἔμπροσθεν τῶν ἀνθρώπων, καὶ δοξάζεται δι´ αὐτοὺς ῥ Πατὴρ, οἰς καὶ τὸ ἐσθίειν καὶ τὸ πίνειν εἰς δόξαν Θεοῦ γίνεται, οἶ καὶ ἐν τοῖς μέλεσι δοξάζουσιν αὐτόν. Καὶ σὺ δὲ, ἐπεὶ ἀνέστησέ σου τὸν νοῦν ὥσπερ τινὰ Λάζαρον ὁ Ἰησοῦς, καὶ ὑποδέχῃ αὐτὸν εἰς τὸν οἶκον τῆς ψυχῆς σου, καὶ συνευωχεῖται αὐτῷ καὶ ὁ ἀναστὰς, ἄλειψον τοὺς πόδας τοῦ Κυρίου πρὸ ἐξ ἡμερῶν τοῦ Πάσχα, πρὶν ἔλθῃ τὸ Πάσχα τοῦ μέλλοντος αἰῶνος, ἕως οὗν ἐν τῷ κόσμῳ τούτω διάγεις τῷ ἐν ἑξ ἡμέραις ἀπαρτισθέντι. Πόδες τοῦ Χριστοῦ ὁ Ἀπόστολος, καὶ τὸ Εὐαγγέλιον, καὶ ἁπλῶς εἰπεῖν, αἱ ἐντολαί · δι´ αὐτῶν γὰρ ἐμπεριπατεῖ ἐν ἡμῖν. Ταύταις οὖν ταῖς ἐντολαῖς προσάγαγε μύρον, τὴν ἐκ διαφόρων ὰρετῶν, ὧν τὸ κρεῖττον ἡ θερμὴ ὡς νάρδος πίστις, συγκεκροτημένην διάθεσιν. Εἰ μὴ [γὰρ θερμὴν καὶ σπουδαίαν καὶ ἐνάρετον σχέσιν περὶ τὰς ἐντολὰς ἐνδείξῃ, καὶ τοῖς νενεκρωμένοις οὖν μέλεσιν, οἰονεὶ θριξὶ ἐκμάξεις ταύτας, καὶ εἰς αὐτὸν ἀναλάβοις, οὐκ ἱσχύσεις εὐωδιάσαι σου τὸν οἶκον. Πόδες τοῦ Κυρίολ αὶ οἱ ἐλάνιστοι ἀδελφοί, δι´ ὧν βαδίζει ὁ Χριστὸς ἐπὶ τὴν θύραν ἑκάστου ζητῶν τὰ χρειώδη, οὓς ἄλειφε τῷ τῆς ἑλεημοσύνης μύρῳ. Πολλοὶ μὲν οὖν ἐλεοῦσιν, ἀλλὰ πρὸς ἐπίδειξιν· διὸ οὐδὲ εἰς αὐτοὺς ἀναδέχονται τὴν ὡφέλειαν· «Ἀπέχουσι γὰρ τὸν μισθὸν» ἐνταῦθα· σὺ δὲ ἔκμαξαι ταῖς θριξὶ τῆς κεφαλῆς, καὶ εἰς τὴν ψυχὴν ἀναδέχου τὴν ὡφέλειαν, ἐν τῷ ἡγεμονικῷ μέρει τὸ κέρδος τῆς ἐλεημοσύνης συνάγαγε. Καὶ εἴ τι νεκρὸν ἔχεις καὶ ἄψυχον, οἷον αἱ τρίχες, ἐν ζεῶ? [ αιοσ ν θαξουόιν κκα τοὐ νοαν ἐμεύστόαὰ ἐεενὡον. »

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:4–8

„Tad viens no Viņa mācekļiem, Jūda, Sīmaņa dēls, Iskariots, kam bija Viņš jānodod, saka: kāpēc šī mirre netika pārdota par trīssimt denāriem un nauda dota nabagiem? Bet to viņš sacīja ne tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un viņam bija naudas maks, un viņš nesa to, kas tajā tika iemests. Tad Jēzus sacīja: liec viņu mierā! Viņa to ir saglabājusi Manai apbedīšanas dienai. Jo nabagi jums vienmēr ir pie jums, bet Mani jums ne vienmēr ir.“ Būdams naudaskārs, Jūda vaino goda izrādīšanas veidu. „Kāpēc tu nepienesi naudu,“ saka, „lai man, protams, būtu ko zagt, bet mirres?“ Kā tad cits evaņģēlists saka, ka to sacīja visi mācekļi? Tātad jāsaka, ka gan visi sacīja, bet citi ne ar tādu nodomu kā šis. Bet Kungs viņu neatmasko, kaut arī zināja, ka viņš to sacījis ar zagļa domu; jo Viņš negribēja viņu apkaunot, mācīdams arī mūs būt pacietīgiem pret tādiem. Tomēr Viņš apslēpti pārmet viņam nodevību un to, ka viņš naudaskāres dēļ gatavojas Viņu nodot nāvē. Tāpēc Viņš arī piemin apbedīšanu, satriekdams viņa neprātīgo sirdi, vai tā varbūt tiktu labota. Un arī tālākais parāda tādu domu: „Jo nabagi,“ saka, „jums vienmēr ir pie jums, bet Mani jums ne vienmēr ir.“ „Pavisam drīz,“ saka, „Es aiziešu, kad tu būsi sagatavojis Manu nāvi. Tātad, ja Es tev esmu apgrūtinājums un gods Man – nasta, pagaidi mazliet, un tu tiksi no Manis vaļā, un tad tiks atklāts, vai tev nabagu dēļ vajadzēja mirres pārdošanas.“ Bet kāpēc, ja viņš bija naudaskārs un zaglis, Kungs uzticēja viņam naudas pārvaldīšanu? Tieši tāpēc, ka viņš bija zaglis, – lai nocirstu viņam katru ieganstu. Jo viņš nevarēja sacīt, ka nodevis naudas kāres dēļ; jo viņam bija pietiekams mierinājums no maka; bet arī, turēdams maku, viņš nebija uzticams. „Jo viņš nesa“, tas ir, zaga, „to, kas tika iemests“, un bija svētuma zaglis, piesavinādamies to, kas tika dots dievišķai vajadzībai (lai dzird svētuma zagļi, pie kuras daļas tie pieder!), un vēlāk viņš pastrādāja ļaunuma virsotni – nodevību. Tāpēc Pāvils pamatoti to nosauca par „visa ļaunuma sakni“, jo tā nodeva Kungu un katru dienu dara to pašu. Bet daži saka, ka Jūdam tika uzticēta naudas kalpošana kā mazākajam par citiem; jo kalpot naudas lietās ir mazāk nekā kalpot mācībā, kā arī Apustuļu darbos saka apustuļi: „Mums neklājas, atstājot Dieva vārdu, kalpot pie galdiem.“

Piezīmes (1)
  1. „Naudas maks“ – grieķu γλωσσόκομον (kaste, kase).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:4–8; Mt. 26:8–9; Mk. 14:4–5; 1. Tim. 6:10; Ap. d. 6:2

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Αέγει οὖν εἶς ἐκ τῶν μαθητῶν αὐτοῦ, Ἰούδας Σίμωνος Ἰσκαριώτης, ὁ μέλλων αὐτὸν παραδιδόναι· Διὰ τί τοῦτο τὸ μύρον οὐκ ἐπράθη τριακοσίων δηναρίων, καὶ ἐδόθη πτωχοῖς; Εἶπε δὲ τοῦτο, οὐχ ὅτι περὶ ῶν πτωχ ὥν ἔμελεν αὐτῷ, ἀλλ´, ὅτι κλέπτης ἦν, καὶ τὸ γλωσσόκομον εἶχε, καὶ τὰ βαλλόμενα ἐβάσταζεν. Εἴπεν οὖν ὁ Ἰησοῦς· φες αὐτήν· εἰς τὴν ἡμέραν τοῦ ἐνταφιασμοῦ μου τετήρηκεν αὐτό, Τοὺς πτωχοὺς γάρ πάντοτε ἔχετε μεθ´ ἑαυτῶν· ἐμὲ δὲ οὐ πάντοτε ἔχετε.» Φιλοχρῆματος ὢν ὁ Ἰούδας, αἰτιᾶται τὸν τῆς τιμῆς τρόπον. Διατί γὰρ οὐκ ἀργύριον, φησί, προσἡνεγκας, ἵνα ἔχω δηλαδὴ κλέαι, ἀλλὰ μύρον; Πως ιὖν ἄλλος εὐαγγελιστὴς λέγει, ὅτι πάντες οἱ μαθηταὶ τοῦτο εἶπον; Ῥητέον τοίνυν, ὅτι καὶ πάντες μὲν εῖπον, ἀλλ´ οὐ τοιαύτῃ προαιρέσει οἱ ἄλλοι, οἷᾳ οὗτος. Ούκ ἐλέγχει δὲ αὐτὸν ὁ Κύριος, καίτοι γε εἰδὼς αὐὸν κλεπτικῇ γνώμῃ τοῦτο εἰπόντα· οὐ γὰρ ἠβούλετο ἐντρέψαι αὐτὸν, μακροθυμεῖν καὶ ἡμᾶς πρὸς τοὺς τοιούτους παιδεύων. Ἐπικεκρυμμένως μέντο ὀνειδίζει αὐτῷ τὴν προδοσίαν, καὶ ὅτι διὰ φιλοχρηματίαν μέλλει προδοῦναι αὐτὸν εἰς θάνατον. Διὸ καὶ τοῦ ἐνταφιασμοῦ μέμνηται, πλήσσων τὴν ἀσύνετον αὐτοῦ καρδίαν, εἴπως διορθωθείη. Καὶ τὸ ἐπαγόμενον δέ, τοιοῦτσν νοῦν τινα ἐμφαίνει. «Τοὺς πτωχοὺς γὰρ, φησὶ, πάντοτε ἔχετε μεθ´ ἑαυτῶν· ἐμὲ δὲ οὐ πάντοτε ξχετε.» Ὅσον οὕπω, φησὶν, ἀπελεύσομαι, σοῦ κατασκευάσαντός μου τὸν θάνατον. Εἰ τοίνυν ἐπαχθής σοί εἰμι, καὶ φορτικὴ ἡ εἰς ἐμὲ τιμὴ, ἀνάμεινον μικρὸν, καὶ ἀπαλλαγήσῃ μου, καὶ τότε γνωσθήσῃ, εἰ διὰ τοὺς πτωχοὺς χρήζεις τῆς τοῦ μύρου πράσεως. Τίο δὲ ἕνεκεν, εἴ γε φιλοχρήματος ἦν καὶ κλέπτης, τὴν τῶν χρημάτων οἰκονομίαν αὐτῷ ἐπέτρεψεν ὁ Κύριος Ἰιʹ αὐτὸ μὲν οὖν τοῦτο ὅτι κλέπτης ἦν, ἵνα πᾶσαν αὐτοῦ ἑκκόψῃ πρόφασιν. Οὐ γὰρ εἰχεν εἰπεῖν, ὅτι διὰ χρημάτων ἔρωτᾳ προὔδωκεν. Ἰκανὴν γὰρ εἶχεν εκ τοῦ γλωσσοκόμου παραμυθίαν, ἀλλ´ οὔτε τὸ γλωσαόκομον ἔχων πιστὸς ἦν. «Ἐβάσταζε « γὰρ, τουτἐστιν, ἔκλεπτε «τὰ βαλλόμενα,» καὶ ἱερόσυλος ἦν, τὰ εἰς τὴν θείαν χρείαν διδόμενα νοσφιζόμενος κουέτωσαν δὲ οἱ ἱερόσυλοι, ποίας μερίδος εἰσὶ), ναὶ τὸ κεφάλαιον τῆς κακίας, ὕστερον προὔδωκε προδοσίαν. Καλῶς οὖν ὁ Παῦλος «ῥίζαν πάντων τῶν κακῶν» ταύτην ἐκάλεσεν, ὡς προδοῦσαν τὸν Κύριον, καὶ καθ´ ἑκάστην τοῦτ´ αὐτὸ ποιοῦσαν. Τινὲς δέ φασι τὸν Ἰούδαν ἐγχειρισθῆναι τὴν τῶν χρημάτων διακονίαν, ὡς ἐλάττονα τῶν ἄλλων· τὸ γὰρ περὶ χρήματα διακονεῖν, τοῦ περὶ διδασκαλίαν ἔλαττον, ὡς καὶ ἐν ταῖς Πράξεσί φασιν οἱ ἀπόστολοι· «Οὐκ ἔξεστιν ἡμῖν, καταλιποῦσι τὸν λόγον, διακονεῖν τραπέζαις.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:9–11

„Tad liels jūdu pulks uzzināja, ka Viņš ir tur, un tie atnāca ne tikai Jēzus dēļ, bet lai redzētu arī Lācaru, ko Viņš bija uzmodinājis no mirušajiem. Bet augstie priesteri apspriedās nonāvēt arī Lācaru, jo viņa dēļ daudzi no jūdiem aizgāja un ticēja Jēzum.“ Atnākuši, tie arī ticēja Kungam un nebija nepateicīgi un trakojoši kā pārējie. „Jo tie atnāca,“ saka, „ne tikai Jēzus dēļ, bet lai redzētu arī Lācaru.“ Jo patiesi, tā kā brīnums bija ļoti liels, daudzi gribēja kļūt par augšāmceltā skatītājiem, varbūt cerēdami dzirdēt no Lācara kaut ko arī par tiem, kas ir ellē. Bet farizeji bija tik necilvēcīgi, ka gribēja nonāvēt ne tikai Jēzu, bet arī Lācaru, jo viņš daudziem bija kļuvis par pestīšanas iemeslu, ar brīnumu pie viņa vezdams ticībā bezviltīgākos; tik ļoti pie viņiem par noziegumu bija kļuvis pat tas, ka kāds saņēmis labu. [Visvairāk tie dusmojās, ka svētku tuvošanās dēļ visi] skrēja uz Betāniju un kļuva par brīnuma klausītājiem un augšāmceltā aculieciniekiem.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:9–11; Lk. 16:27–31

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἔγνω οὖν ὄχλος πολὺς ἐκ τῶν Ἰουδαίων, ὅτι ἐκεῖ ἐστι, καὶ ἦλθον οὐ διὰ τὸν Ἰησοῦν μόνον, ἀλλ´ ἵνα καὶ τὸν Λάζαρον ἴδωσιν, ὃν ἥγειρεν ἐκ νεκρῶν. Ἐβουλεύσαντο δὲ οἱ ἀρχιερεῖς, ἵνα καὶ τὸν Λάζαρον ἀποκτείνωσιν, ὅτι πολλοὶ δι´ αὐτὸν ὑπῆγον τῶν Ἰουδαίων, καὶ ἐπίστευον εἰς τὸν Κύριον ἐλθόντες, καὶ οὐχὶ κατὰ τοὺς λοιποίς ἀγνώμονες καὶ λυττῶντες. «Ἦλθον γὰρ. φησίν, οὐ διὰ τὸν Ἰησοῦν μόνον, ἀλλ´ ἵνα καὶ τὸν Λάζαρον ἴδωσι,« Τῷ ὄντι γὰρ μεγίστου τοῦ θαύματος ὄντος πολλοὶ ἠβούλοντο θεαταὶ γενέσθαι τοῦ ἀναστάντος, ἴσως προσδοκῶντές τι καὶ περὶ τῶν ἐν τῷ ἅδῃ παρὰ τοῦ Λαζάρου ἀκούσεσθαι. Οἱ δὲ Φαρισαῖοι οὕτως ἀπανθρώπως εἶχον, ὥστε οὐ μόνον τὸν Ἰησοῦν θέλειν,, ἀλλὰ καὶ τὸν Λάζαρον ἀποκτεῖναι διότι αἴτιος σωτηρίας πολλοῖς ἐγένετο, τῷ περὶ αὕτὸν θαύματι πρὸς τὴν πίστιν ἐπαγόμενος τοὺς ἀδολωτέρους· οὕτως ἔγκλημα παρ´ αὐτοῖς ἦν καὶ τὸ καλῶς παθεῖν. Μάπάντας ἐπὶ τὴν Βηθανίαν τρέχειν, καὶ ἀκροατὰς τοῦ ὓαύλατος καὶ αὐτόπτας τοῦ ἀναστάντος γίνεσθα,.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:12–13

„Nākamajā dienā liels ļaužu pulks, kas bija atnācis uz svētkiem, dzirdējuši, ka Jēzus nāk uz Jeruzalemi, ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretī, un sauca: Osanna! Svētīts, kas nāk Tā Kunga vārdā, Israēla Ķēniņš!“ Uz brīdi atkāpies tuksnesī, lai apdzēstu slepkavu dusmas, Kungs atkal atklāti ienāk un parādās visiem. Jo ciešanu laiks jau bija klāt, un Viņam vairs nevajadzēja slēpties, bet nodot Sevi par pasaules pestīšanu. Jo ievēro ciešanu secību: Viņš uzmodināja Lācaru, šo lielāko no visiem brīnumiem saglabādams kā pēdējo; tāpēc daudzi saskrēja un ticēja; no tā, ka daudzi ticēja, skaudība kļuva lielāka; un no tās – ļaunais nodoms un krusts. „Jo ļaužu pulki, dzirdējuši,“ saka, „ka Jēzus nāk“, sagaidīja Viņu ar godu, Lācara brīnuma dēļ noteikti dodami Viņam lielāku godu, nekā pienākas vienkāršam cilvēkam. Jo viņi vairs neturēja Viņu tikai par pravieti; jo kuru pravieti viņu tēvi jebkad bija tā godājuši? Tāpēc arī sauca: „Osanna! Svētīts, kas nāk Tā Kunga vārdā.“ Bet no šiem vārdiem mēs secinām, pirmkārt, ka Viņš ir Dievs; jo „Osanna“ tulkojumā ir „glāb taču“, kā tas Septiņdesmit tulkotāju grieķiskojumā ir simt septiņpadsmitajā psalmā: kur ebreju tekstā ir „Osanna“, grieķu tekstā ir „Ak Kungs, glāb taču“. Bet glābt pienākas vienīgi Dievam, un uz Viņu ir sacīts: „Glāb mūs, Kungs, mūsu Dievs.“ Un no visurienes var secināt, ka Raksti pestīšanu piedēvē vienīgi Dievam. Tātad tie, kas Dāvida vārdus attiecina uz Kristu, pirmkārt parāda, ka Viņš ir Dievs; un tad – ka Viņš ir Dievs īstā nozīmē. Jo „kas nāk“, saka, nevis „ko ved“. Jo tikt vestam ir it kā kalpa lieta, bet nākt – tā, kam ir vara. Un, sacīdami „Tā Kunga vārdā“, viņi izsaka to pašu – ka Viņš ir patiess Dievs; jo viņi saka, ka Viņš nāk nevis kalpa „vārdā“, bet „Tā Kunga“ vārdā. Un vēl viņi parāda, ka Viņš nav Dieva pretinieks, bet nācis Tēva vārdā, kā arī pats Kungs saka: „Es esmu nācis Sava Tēva vārdā, bet cits nāks savā paša vārdā.“ Un viņi sauca Viņu arī par Israēla Ķēniņu, varbūt iztēlodamies jūtamu valstību. Jo viņi gaidīja, ka celsies kāds ķēniņš, lielāks, nekā cilvēka dabai iespējams, kas viņus izglābs no romiešu varas.

Piezīmes (3)
  1. „Septiņdesmit tulkotāju“ – LXX (Septuaginta).
  2. Ps. 117:25 (LXX; 1965. g. Bībelē Ps. 118:25).
  3. Ps. 105:47 (LXX; 1965. g. Bībelē Ps. 106:47).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:12–13; Jņ. 11:54; Ps. 117:25; Ps. 105:47; Jņ. 5:43

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Τῇ ἐπαύριον ὄχλος πολὺς ὁ ἐλθὼν εἰς τὴν ἑορτὴν,, ἀκούσαντες ὅτι ἔρχεταιὁ Ἰησοῦς εἰς Ἱεροσόλυμα. ἔλαβον τὰ βαΐα τῶν φοινίκων, καὶ ἐξῆλθον εἰς ὑπάντησιν αὐτοῦ, καὶ ἔκραζον· Ὡς ἀννὰ, εὐλογημένος ὁ ἐρχόμενος ἐν ὀνόματι Κυρίου, βασιλεὺς τοῦ Ἰσραήλ.» Ἀναχωρήσας μικρὸν εἰς τὴν ἔρημον ὁ Κύριος διὰ τλ·κατασβέσαι τὸν θυμὸν τῶν μιαιφόνων. πάλιν παῤῥησίᾳ εἰσέρχεται, καὶ πᾶσιν ἐμφανίζεται Ἐυεί.στήκει γὰρ λοιπὸν ὁ καιρὸς τοῦ πάθους, καὶ οὐκ ἔτι ἕδει αὐτὸν κρύπτεσθαι, ἀλλ´ ὑπὲρ τῆς τοῦ κόσμου Κσωτηρίας ἐαυτὸν δοῦναι. Ὅρα γὰρ ἀκολουθίαν τοῦ πάθους· Ἀνέστησε τὸν Λάζαρον, θαῦμα τελευταῖον τοῦτο τηρήσας τὸ πάντων μέγιστον· ἐκ τούτου πολλοὶ συνέτρεχον καὶ ἐπίστευον· ἐκ τοῦ πιστεύειν πολλοὺς, ὁ φθόνος μείζων· ἐκ δὲ τούτου ἡ ἐπιβουλὴ καὶ ὁ σταυρός. «Ἀκούσαντες γὰρ, φησὶν, οἱ ὄνλοι ὕτι ἔρχεται ὁ Ἰησοῦς,» ὑπήντησαν αὐτῷ μετὰ δόξης, διὰ τὸ ἐπὶ τῷ Λαζάρῳ θαῦμα πάντως τιμὴν αὐτῶ ἀπονέμοντες μείζω, ἢ κατὰ τὴν ἀνθρώπω ὸφειλομένην ψιλῷ. Οὐκ ἔτι γὰρ αὐτὸν ὡς προφήτην εἶχον· ἐπεὶ ποῖον προφήτην οὕτως οἱ πατέρες αὐτῶν πετιμήκασί ποτε; Ὅθεν καὶ ἔλεγον· «Ὡς ἀννὰ εὐλογημένος ὁ ἐρχόμενος ἐν ὀνόματι Κυρίου.» Ἐκ δὲ τούτων τῶν ῥημάτων συλλογιζόμεθα, πρῶτον μὲν, ὅτι Θεός ἐστι· τὸ γὰρ, «Ὡς ἀννὰ,» Σῶσον δὴ. ἑρμηνεύεται, ὡς καὶ ἐν τῷ ἑκατοστῷ ἑπτακαιδεκάτῳ ψαλμῷ παρὰ τῶν Ἑβδομήκοντα ἐξελληνισθὲν κεῖται· τοῦ γὰρ Ἐβραῖκοῦ, «Ὡς ἀννὰ,» ἔχοντος, τὸ Ἐλληνικὸν, «Ὦ Κύριε, σῶσον δὴ,» ἔχει. Τὸ δὲ σώζειν τοῦ Θεοῦ μόνου ἐστὶ, καὶ πρὸς αὐτὸν εἵρηταιτὸ, «Σῶσον ἡμᾶς, Κύριε, ὁ Θεὸς ἡμῶν.» Καὶ πανταχόθεν ἂν συνελογίσατό τις, ὅτι τὴν σωτηρίαν τῷ Θεῷ μόνῳ ἡ Γραφὴ ἀνατίθησι. Πρῶτον μὲν οὖν τοῦτο δεικνύουσιν οἱ τὰ τοῦ Δαυγδ ἐπὶ Χριστοῦ λέγοντες, ὅτι Θεός ἐστιν· ἔπειτα, ὅτι καὶ κυρίως Θεός.» Ὁ ἐρχόμενος» γὰρ, φησὶ, οὐχὶ Ἀγόμενος. Τὸ μὲν γὰρ δουλικόν πως, τὸ δὲ ἐξουσιαστικὸν, τὸ ἔρχεσθαι. Καὶ τῷ εἰπεῖν δὲ, «Ἐν ὀνόματι Κυρίου,»« ταύτὸ τοῦτο ἐμφαίνουσιν, τὸ ἀληθινὸν Θεὸν αὐτὸν εἶναι· οὐ γὰρ «ἐν ὀνόματι» δούλου, ἀλλὰ «Κυρίου· φασὶν αὐτὸν ἔρχεσθαι. Καὶ ἔτι παριστῶσιν ὅτι οὐκ ἔστιν ἀντίθεος, ἀλλ´ ἐν ὀνόματι τοῦ Πατρὸς ἐλθὼν, ῶσπερ δὴ καὶ αὐτὸς ὁ Κύριός φησιν, ὅτι «Ἐγὼ ἦλθον ἐν τῳ ὀνόματι τοῦ Πατρός μου, ἄλλος δὲ ἰλεύσεται ἐν τῷ ἰδίῳ ὀνόματι.» Καὶ βασιλέα δὲ φῦ Ἰσραὴλ ἀπεκάλουν αὐτὸν, τάχα αἰσθητὴν βασιλείαν φανταζόμενοι. Προσεδόκων γὰρ ἀναστήσεσθαί τινα βασιλέα μείζω, ἢ κατὰ τὴν ἀνθρωπίνην φύσιν μέλλοντα σώσειν αὐτοὺς ἀπὸ τῆς τῶν Ῥωμαίων ἐπικρατεία

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:14–16

„[Un Jēzus, atradis ēzelēnu, uzsēdās uz tā,] kā ir rakstīts: nebīsties, Ciānas meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeles kumeļa. Bet to Viņa mācekļi sākumā nesaprata; bet, kad Jēzus tika pagodināts, tad tie atcerējās, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tie to Viņam bija darījuši.“ Kā tad citi evaņģēlisti saka, ka Kungs sacījis mācekļiem: „Atraisījuši atvediet pie Manis“, bet Jānis šeit neko tādu nesaka, bet vienkārši saka tā: „Jēzus, atradis ēzelēnu“? Un kas par to? Viņi taču nav pretrunā; bet, kamēr tie runāja plašāk, šis sacīja īsāk: „Jēzus, atradis ēzelēnu.“ Jo, kad mācekļi to bija atraisījuši un atveduši, Viņš to atrada un uzsēdās uz tā. Un ar to Viņš piepildīja Zaharijas pravietojumu, kas sacīja: „Nebīsties, Ciānas meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis, sēdēdams uz ēzeles kumeļa.“ Jo, tā kā tie, kas valdīja Jeruzalemē, lielākoties bija netaisni un mantkārīgi, pravietis saka: „Nebīsties, Ciāna!“ – jo ķēniņš, ko es tev pravietoju, nav tāds, bet lēnprātīgs un pazemīgs, un neizrāda nekādas lielības; un to parāda tas, ka Viņš atjāj, sēdēdams uz ēzeļa. Jo Viņš neienāca, vilkdams līdzi karaspēku, bet jādams uz ēzeļa. Bet tas, ka Viņš uzsēdās uz ēzeļa, bija arī nākamā simbols. Jo bauslībā šis dzīvnieks ir nešķīsts, bet tas ir simbols nešķīstajai pagānu tautai, uz kuras sēž Dieva Vārds Jēzus, pakļaudams šo nepakļāvīgo un neaudzināto kā kumeļu – es saku, jauno tautu –, ko Viņš arī ved augšup uz patieso Jeruzalemi, kad tā kļuvusi Viņam padota un paklausīga. Jo vai tad Kungs nav sapulcinājis debesīs tos no pagāniem, kas kļuvuši par Viņa tautu un paklausījuši sludināšanai? Bet palmas, iespējams, norādīja arī uz to, ka Viņš, uzmodinādams Lācaru, kļuvis par nāves uzvarētāju; jo sacīkstēs uzvarētājiem deva palmu. Bet varbūt tās norādīja arī uz to, ka Tas, kuru slavē, ir no debesīm un nāk no augšienes. Jo palma vienīgā no visiem kokiem stiepjas, tā sakot, līdz pašām debesīm, bet lapotni tā audzē augstumā, nesdama vainagā baltus dzinumus; turpretī stumbrā un vidū līdz pat galotnei tā ir raupja un grūti uzkāpjama, jo pret kāpēju vērš zaru dzeloņus. Tā arī tas, kas tiecas uz Dieva Dēla un Vārda atziņu, atradīs to raupju un stāvu, iedams pa tikuma pūliņiem; bet, sasniedzis atziņas augstumu, viņš sastaps visspožāko Dieva atziņas gaismu un neizsakāmā atklāsmi kā palmas baltākos dzinumus. Bet tu, lūdzu, apbrīno, kā [evaņģēlists] atklāti izstāda apustuļu agrāko nesapratni. „Jo to,“ saka, „Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts.“ Par godību viņš sauc debesbraukšanu pēc krusta un ciešanām. Tieši tad tie saprata – protams, ar Gara atnākšanu –, „ka tas par Viņu bija rakstīts“. Jo, ka tas bija rakstīts, tie varbūt zināja; bet ka tas par Jēzu – tas viņiem bija apslēpts, un tas bija par labu; jo citādi tie būtu apgrēkojušies pie Viņa krustā sistā, ja Ķēniņš, ko Raksti pasludina, cieš tādas lietas.

Piezīmes (1)
  1. „Ēzelēns“ – grieķu ὀνάριον.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:14–16; Mt. 21:2; Mk. 11:2; Lk. 19:30; Zah. 9:9; 3. Moz. 11:26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

καθώς ἐστι γεγραμμένον· Μὴ φοβοῦ, θύγατερ Σιὼν, ἀὰ ὁ ἂασιλεύς σου ἔρχεταί σοι καθήμενος ἐπὶ λον ἄνου Ταῦτα δὲ οὐκ ἔγνωσαν οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ τὴ ποῶτον, ἀλλ´ ὅτε ἐδοξάσθη ὁ Ἰησοῦς, τότε ἐμνήσόησαν, ὅτι ταῦτα ἦν ἐπ´ αὐτῷ γεγραμμένα, καὶ ταῦτα ἐποίησαν αὐτῷ.» Πῶς οἱ μὲν ἄλλοι εὐαγγελσταὶ τὸν Κύριόν φασι πρὸς τοὺς μαθητὰς εἰπεῖν· «ἰὐσαντες ἀγάγετέ μοι·» ὁ δὲ Ἱωάννης ἐνταῦθα οὐδὲν τριοῦτόν φησιν, ἀλλ ἁπλῶς οὕτω φησίν· «Εὐρὼν ὁ Ἰησοῦς ὀνάριον;» Καὶ τί τοῦτο; μὴ γὰρ διαφωνοῦσιν· ἀλλ´ ἑκείνων εἰπόντων πλατύτερον, ούτος ἐπιτομώτερον ἔφη, τὸ, «Εὐρὼν ὁ Ἰησοῦς ένάριον.» Λυθὲν γὰρ παρὰ τῶν μαθητῶν, καὶ ἀχβὲν εὖρε καὶ ἐκάθισεν ἐπ´ αὐτό. Διὰ δὲ τούτου, καὶ προφητείαν μὲν ἐπλήρου τοῦ Ζαχαρίου είπόντος· «Μὴ φοβοῦ, θύγατερ Σιὼν, ἐδοὺ ὁ βασιλεύς σου ἔρχεταί σοι καθήμενος ἐπὶ πῶλον ὄνου« Ἐπειδὴ γὰρ ὡς ἐπὶ τὸ πλεῖστον οἱ ἐν Ἰερουσαλὴμ βασιλεύοντες, ἄδικοί τε ἦσαν, καὶ πλεονέκται, φησὶν ὁ προφήτης· «Μὴ φόβου, Σιών·» ὁ γὰρ προφητευόμενός σοι παρ´ ἐμοῦ βασιλεὺς, οὐ τοιοῦτος, ἀλλὰ πρᾶος καὶ μετριόφρων, καὶ οὐδὲν ἀλαζονικὸν ἐνδεικούμενος · καὶ δείκνυται ἀπὸ τοῦ ὄνω ἐπικαθήμενος ἐλλεῖν. Οὐ γὰρ στρατόπεδον ἐπισυρόμενος εἰσῆλθεν, ἀλλ´ ὄνῳ ἐποχούμενος. Ἢν δὲ καὶ τοῦ μέλλον. νς σύμβολον τὸ ἐπικαθίσαι αὐτὸν ὄνῳ. Ἀκάθαρτον μὲν γὰρ τοῦτο ζῶον παρὰ τῷ νόμῳ, σύμβολον δὲ τοῦ ἀκαθάρτου τοῦ τῶν ἐθνῶν λαοῦ, ᾧ ἐπικάθηται τοῦ Θεοῦ Λόγος Ἰησοῦς, ὑποτάττων τὸν ἀνυπότακτον καὶ ἀπαίδευτον τοῦτον ὡς πυλον, φημί, τὸν νέον λαὸν, ὅν καὶ ἀνάγει ἐπὶ τὴν ἀληθινὴν Ἱερουσαλὴμ, ὑποχείριον αὐτῷ καὶ ὑποκλινῆ γενόμενον. γὰρ οὐχὶ τοὺς ἐξ ἐθνῶν συνήγαγεν ἐπὶ τὸν οὐραὸν ὁ Κύριος, λαὸν αὐτοῦ γενομένους, καὶ ὑπακούσαντας τῷ κηρύγματι; Ἑμήνυον δὲ καὶ οἱ φοίνικες, τάχα μὲν καὶ τὸ νικητὴν αὐτὸν γενέσθαι τοῦ θανάσου ἀναστήσαντα τὸν Λάζαρον· ὁ γὰρ φοίνιξ ἐν τοῖς ἀγῶσιτοῖς νικηταῖς ἐδίδοτο. Τάχα δὲ ἐδήλου καὶ τὸ οὐράνον εἶναι τὸν εὐφημούμενον, καὶ ὑψόθεν ἥκοντα. Μόνς γὰρ τῶν ἄλλων δένδρων ἀνατείνει μὲν εἰς αὐτὸν τὸν οὐρανὸν, ὡς εἰπεῖν, ἐν ὕψει δὲ κομᾷ, θαλλοὺς οέοων ἐπὶ τῆς κόμης λευκούς· ἐν δὲ τῷ στελέχει καὶ τοῖς μέτοις ἄχρι τῆς κορυφῆς, τραχύς ἐστι καὶ δυσανόδεντος, τοὺς ἰπὶ τῶν κλάδων σκόλοπας προβαλλόμενς. Οὕτως οὗν καὶ ὁ πρὸς τὴν τοῦ Υἱοῦ καὶ Λόγου τοῦ Θεοῦ γνῶσιν ἐλαύνων, τραχεῖαν μὲν αὐτὴν ἐύρήσει καὶ ἀνάντη, διὰ τῶν κόπων ὁδεύων τῆς ερετῆς· πρὸς δὲ τὸ ὕψος τῆς γνώσεως ἀφικόμενος, ἐντεύξεται τῷ λαμπροτάτῳ τῆς θεογνωσίας φωτὶί, καὶ τῆ ἀποκαλύψει τῶν ἀποῤβήτων, καθάπερ τοῖς τοῦ φοίνικος λευκοτέιοις θαλλοῖς. Σὺ δέ μοι θαύμαἐκποιπεύει τὴν προτέραν ἄγνοιαν τῶν ἁποστόλων. «Ταῦτα γὰρ, φησὶν, οὐκ ἔγνωσαν οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ τὸ πρότερον, ἀλλ´ ὅτε Ἰησοῦς ἐδοξάσθη.» Δόξαν δὲ λέγει τὴν μετὰ τὸν σταυρὸν καὶ τὸ πάθος ἀνάληψιν. Τότε δὴ τότε ἔγνωσαν τῇ τοῦ Πνεύματος πάντως παρουσίᾳ, «ὅτι ἐπ´ αὐτῷ ἦσαν γεγραμμένα.» Ὅτι μὲν γὰρ ἐγέγραπτο, τυχὸν ἤδεσαν· ὅτι δὲ ἐπὶ τοῦ Ἰησοῦ, τοῦτο αὐτοὺς ἐλάνθανε συμφερόντως· ἦ γὰρ ἂν ἐσκανδαλίσθησαν ἐπ´ αὐτῷ σταυρουμένῳ, εἴ γε βασιλεὺς παρὰ τῆς Γραφῆς ἀναγορευόμενος, τοιαῦτα πάσχει.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:17–18

„Tad ļaužu pulks, kas bija ar Viņu, kad Viņš Lācaru izsauca no kapa un uzmodināja no mirušajiem, liecināja. Tāpēc arī ļaudis gāja Viņam pretī, jo bija dzirdējuši, ka Viņš šo zīmi darījis.“ Ļaužu pulks, saka, kas pie Lācara bija redzējis brīnumu, bija Viņa spēka liecinieks un sludinātājs; tāpēc arī tie, kas bija dzirdējuši, ka šī zīme notikusi, sagaidīja Viņu ar godu, protams, noticējuši. Jo, ja tie nebūtu ticējuši, tie nebūtu tik pēkšņi un visi reizē pārgājuši Viņa pusē.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:17–18; Jņ. 11:43–44

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐμαρτύρει οὖν ὁ ὄχλος ὁ ὢν μετ´ αὐτοῦ, ὅτε τὸν Λάζαρον ἐφώνησεν ἐκ τοῦ μνημείου, καὶ ἥγει. ρεν αὐτὸν ἐκ νεκρῶν. Διὰ τοῦτο καὶ ὑπήντησεν αὐτῷ ὁ ὄχλος, ὅτι ἤκουσε τοῦτο αὐτὸν πεποιηκέναι τὸ σημεῖον.» Ὁ ὄχλος, φησὶν, ὁ ἐπὶ τῷ Λαζάρῳ τὸ θαῦμα ἰδὼν, μάρτυς ἦν, καὶ κήρυξ τῆς τούτου δυνάμεως· διὸ καὶ ὑπήντησαν αὐτῷ μετὰ δόξης οἱ ἀκούσαντες τοῦτο γενέσθαι τὸ σημεῖον, δηλονότι πιστεύσαντες. Οὐ γὰρ ἂν, εἰ μὴ ἐπίστεω. σαν, οὕτως ἀθρόον μετετέθησαν.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:19

„Bet farizeji sacīja savā starpā: redzat, ka jūs neko nespējat; lūk, pasaule aiziet Viņam pakaļ.“ Bet farizeji, kas saka: „Redzat, ka jūs neko nespējat“, to nerunā aiz ļaunprātības; jo viņi nebija no tiem, kas perināja ļaunu pret Pestītāju, bet, šķiet, bija labi noskaņoti, tikai bez drosmes; tāpēc, neuzdrošinādamies atklāti stāties pretī tiem, kas trakoja pret Kungu, viņi mēģina tos atturēt ar to, kā lieta iznāk, gandrīz tā sacīdami: „Kāds jums labums no daudzajiem ļaunajiem nodomiem pret šo cilvēku? Jo vairāk jūs kaļat ļaunu, jo vairāk Viņš aug un vairojas Viņa slava. Jo «pasaule», tas ir, visa ļaužu masa, «aiziet Viņam pakaļ». Tātad, tā kā jūs neko nepanākat, beidziet savus ļaunos nodomus, lai velti nedarītu netaisnību.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οἱ οὖν Φαρισαῖοι εἶπον πρὸς ἑαυτούς· Θεωρεῖτε, ὅτι οὐκ ὠφελεῖτε οὐδέν; δε ὁ κόσμος ἀπῆλθεν ὀπίσω αὐτοῦ.» Οἱ δὲ Φαρισαῖοι οἱ λέγοντες, ὅτι «Θεωρεῖτε, ὅτι οὐκ ὡφελεῖτε οὐδὲν,» τύκ ἀπὸ πονηρίας ταῦτα φθέγγονται· οὐ γὰρ ἐκι τῶν κατὰ τοῦ Σωτῆρος μελετώντων ἦσαν, ἀλλ´ εὐγνώμονες μὲν ἐοίκασιν εἶναι, ἀπαῤῥησίαστοι δέ· διὸ μὴ τολμῶντες φανερῶς ἀντιστῆναι τοῖς κατὰ τοῦ Κυρίου λυττῶσιν, ἀπὸ τῆς ἐκβάσεως τοῦ πράγματος πειρῶνται ἀναστέλλειν αὐτοὺς, μονονουχὶν τοιαῦτα λέγοντες· Ποία ὑμῖν ὡφέλεια ἀπὸ τῶν πολλῶν τῶν κατὰ τοῦ ἀνθρώπου τούτου ἐπιβουλῶν· σον ἂν ἐπιβουλεύητε, τοσοῦτον οὖτος αὔξεται, καὶ ἐπιδίδωσιν ἡ δόξα αὐτοῦ. «Ὁ κόσμος» γὰρ, ἤτοι τὸ πᾶν πλῆθος, «ὁπίσω αὐτοῦ ἀπῆλθεν.» Ὥστεν ἐπεὶ οὐδὲν ἀνύετε, παύσασθε τῶν ἐπιβουλῶν, ἵνα μὴ ἀνομῆτε διακενῆς.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:20–24

„Bet starp tiem, kas bija nākuši augšā, lai svētkos pielūgtu, bija daži grieķi. Tie piegāja pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un lūdza viņu, sacīdami: kungs, mēs gribam redzēt Jēzu. Filips iet un saka to Andrejam; un atkal Andrejs un Filips saka to Jēzum. Bet Jēzus viņiem atbildēja, sacīdams: ir pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds, zemē kritis, nenomirst, tas paliek viens; bet, ja tas nomirst, tas nes daudz augļu.“ Tempļa skaistuma un to brīnumu dēļ, par kuriem stāstīja pie jūdiem, daudzi arī no grieķiem nāca augšā pielūgt. Bet šie bija tuvu tam, lai kļūtu arī par prozelītiem, tas ir, pievienotos jūdaismam. Kad nu baumas par Jēzu bija izplatījušās, „tie pienāk pie Filipa un lūdz viņu“, lai varētu redzēt Jēzu, tas ir, viņi to izlūdzās. Bet viņš (ievēro pazemību un labo kārtību!) „saka Andrejam“, jo tas bija pirms viņa. Un tas nesagrābj šo ziņošanu sev un nerīkojas patvaļīgi, bet, paņēmis līdzi arī Filipu, tad uzdrošinās ziņot; tik liela labā kārtība un savstarpēja mīlestība valdīja viņu starpā. Ko tad Kungs? Tā kā Viņš mācekļiem bija pavēlējis neiet pagānu ceļā, bet redzēja, ka pagāni jau paši nāk pie Viņa (jo grieķi, kas gribēja Viņu redzēt, noteikti bija pagāni), un zināja, ka jūdi kaļ pret Viņu ļaunu, Viņš saka: „Laiks beidzot iet uz ciešanām. Jo ir pienākusi“ krusta „stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts.“ „Jo kāds labums nepieņemt pagānus, kas nāk pie Mums, bet uzbāzties jūdiem, kas Mūs ienīst un vajā? Tā kā nu tie, kas no pagāniem, steidzas pie Mums, tagad beidzot ir stunda tikt krustā sistam. Tātad Es ļaušu jūdiem novest līdz galam savus nodomus un padošos viņiem, lai tie Mani sistu krustā, lai turpmāk tiem nebūtu nekāda aizbildinājuma, kad Es pamatoti būšu viņus atstājis kā krustā sitējus un slepkavas un pievērsies pagāniem, kas jau sākuši nākt pie Manas [mācības. Jo būtu ļoti netaisni pagāniem, kas slāpst pēc] vārda un pestīšanas, neko nedot, bet uzbāzties jūdiem, kas min kājām to, kas viņiem tiek dots, un kaļ ļaunu pret savu Labdari.“ Tad, lai mācekļi neapgrēkotos par to, ka Viņš mirst tieši tad, kad sākuši nākt arī pagāni, Viņš saka: „Tieši tas, ka Es mirstu, vēl vairāk vairos pagānu ticību. Jo kā «kviešu grauds, kad tas, iesēts, nomirst, tad nes daudz augļu», tā arī Mana nāve nesīs daudz augļu pagānu ticībā. Tātad lai neviens neapgrēkojas, it kā Mana nāve aprautu pagānu pievēršanu, bet lai, grauda piemēra pārliecināts, tic, ka Mans kritiens nāvē kļūs par ticīgo vairošanos. Jo, ja tā notiek ar graudu, [jo vairāk ar Mani. Jo, nomiris] un augšāmcēlies, Es ar augšāmcelšanos vēl vairāk parādīšu Savu spēku, un visi Man ticēs kā Dievam.“

Piezīmes (1)
  1. „Prozelīti“ – jūdaismam pievērsušies pagāni.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:20–24; Mt. 10:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἡσαν δέ τινες Ἕλληνες ἐκ τῶν ἀναβαινόντων, ἵνα προσκυνήσωσιν ἐν τῇ ἑορτῇ. Οὗτοι προσῆλθον Φιλίππῳ τῷ ἀπὸ Βηθσαῖδᾶ τῆς Γαλιλαίας, καὶ ἡρώτησαν αὐτὸν, λέγοντες· Κύριε, θέλομεν τὸν Ἰησοῦν ἰδεῖν. Ἔρχεται Φίλιππος καὶ λέγει τῷ Ἀνδρέᾳ · καὶ πάλιν Ἀνδρέας καὶ Φίλιππος λέγουσι τῷ Ἰησοῦ. Ὁ δὲ Ἰησοῦς ἀπεκρίνατο αὐτοῖς, λέγων· Ἐλήλυθεν ἡ ὥρα, ἵνα δοξασθῇ ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου. Ἀμὴν, ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ἐὰν μὴ ὁ κόκκος τοῦ σίτου πεσὼν εἰς τὴν γῆν ἀποθάνῃ, αὐτὸς μόνος μένει ἐκν δὲ ἀποθάνη, πολὺν καρπὸν φέρει.» Διὰ τὸ τοῦ ναοῦ κάλλος, καὶ τὰ λεγόμενα παρὰ Ἰουδαίοις θαυμαστὰ, πολλοὶ καὶ τῶν Ἑλλήνων ἀνήεσαν προσκυνήσοντες. Οὗτοι δὲ ἐγγὺς ἦσαν τοῦ καὶ προσήλυτοι γενέσθαι, ἥτοι τῷ Ἰουδαϊσμῷ προσελθεῖν. Τῆς οὖν περὶ τοῦ Ἰησοῦ φήμης διαδοθείσης, «προσἱασι τῷ Φιλίππῳ, καὶ ἠρώτησαν αὐτὸν» ὥστε τὸν Ἰησοῦν ἰδεῖν, τουτέστιν, ἠτήσαντο. Ὁ δὲλλ´ ὅρα μετριοφροσύνην καὶ εὐταξίαν) «τῷ Ἀνδρέᾳ λέγει,» ώς πρὸ αὐτοῦ ὄντι. Κάκεῖνος οὐχ ἁρπάζει τὴν ὑπόμνησιν, οὐδὲ αὐθεντεῖ, ἀλλὰ συμπαοαλαβῶν καὶ Φίλιππον, οὕτω θαῤῥεῖ τὴν ὑπόμνησιν· τοσαύτη εύταξία καὶ φιλαλληλία αὐτοῖς ἐνεπολιτεύετο. Τί τοίνυν ὁ Κύριος; Ἐπειδὴ οῖς μαθηταῖς παρήγγειλεν εἰς ὁδὸν ἐθνων μὴ ἀτελθεῖν, ἑώρα δὲ ἤδη τὰ εὸνη αὐτῷ προσιόνα γὰρ Ἔλληνες οἱ θέλοντες αεὴν ἰᾶεῖν ἐθνικοῖ πάντως ἦσανὶ τοὺς δὲ Ἰουδαίους ἤδει αὐτῷ ἐπιβουλεύοντας· Καιρὸς, φησὶν, λοιπὸν ἐτὶ τὸ πάθος ἐλθεῖν. « Ἐλήλυθεν γὰρ ἡ ὥρα» τοῦ σταυροῦ, «ἵνα δοξασθῇ ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου.» Τί γὰρ ὄφελος τὰ μὲν ἔθνη προσιόντα ἡμῖν μὴ προσδέχεσθαι, τοῖς δὲ Ἰουδαίοις μισοῦσι καὶ διώκουσ· Κπροστρέχειν; Ἐπεὶ τοίνυν οἱ ἐξ ἐθνῶν προστρέΚχαυσιν ἡμῖν, νῦν λοιπὸν ἡ ὥρα τοῦ σταυρωθῆναι. Οὺκοῦν συγχωρήσω τοῖς Ἰουδαίοις πέρας ἐπαγατν τοῖς βουλεύμασιν αὐτῶν, καὶ ἐνδώσω αὐτοῖς, στε σταυρῶσαί με, ἵνα δὴ ἀπροφάσιστοι ὧσιν εἰς τὸ μετέπειτα, εὐλόγως ἐμοῦ ἀφέντος αὐτοὺς ὡς σταυρωτὰς ὁμοῦ καὶ φονεῖς, καὶ τοῖς ἔθνεσι προσχωρήσαντος τοῖς ἤδη ἀρξαμένοις προσιέναι τῇ ἐμῇ διλότου καὶ τῆς σωτηρίας, μηδὲν διδόναι. τοῖς δὲ ἀσπτούοισι τὰ διδόμενα Ἰουδαίοις καὶ ἐπιβουλεύουσι τῷ εὐεργέτῃ προσλιπαρεῖν. Εἶτα ἵνα μὴ σκανδαλισθῶσιν οἱ μαθηταί, ὅτι ὅτε καὶ τὰ ἔθνη προσιέναι ἤρξαντο, τότε καὶ ἀποθνήσκει, φησὶν, ὡς Αὐτὸ τοῦτο μᾶλλον τὸ ἀποθανεῖν ἐμὲ, αὐξήσει τὴν τῶν ἐθνῶν πίστιν. Ὥσπερ γὰρ «ὁ κόκκος τοῦ σίτου ὅταν σπαρεὶς ἀποθάνῃ, τηνικαῦτα πολὺν καρπὸν φέρει·» οτω δὴ καὶ ὁ ἐκὸς θάνατος πολὺν τὸν ἐν τῇ πίστει τῶν ἐθνῶν καρπὸν ἐνέγκοι. Ὢστε μηδεὶς σκανδαλιζέσθω, ὡς τῆς τῶν ἐθνῶν προσαγωγῆς διὰ τοῦ θανάσου μὴ κολωβουμένης· ἀλλὰ τῷ τοῦ κόκκου ὑποδείγματι πειθέσθω, τὴν ἐν τῷ θανάτῳ μου πτῶσιν, αὔξησιν τῶν πιστευόντων γενήσεσθαι. Εἰ γὰρ ἐν τῷ ανών γὰρ καὶ ἀναστὰς, μᾶλλον δείξω τὴν ἐμὴν δύναμιν διὰ τοῦ ἀναστῆναι, καὶ πάντες ὡς Θεῳ μοι τστεύσουσιν.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:25–26

„Kas savu dvēseli mīl, tas to pazaudēs; un kas savu dvēseli ienīst šajā pasaulē, tas to paglabās mūžīgai dzīvei. Ja kāds Man kalpo, lai tas seko Man; un kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps. Un, ja kāds Man kalpo, to godās Tēvs.“ Tā kā Kungs bija tuvu ciešanām un zināja, ka mācekļi būs skumju pilni, tāpēc Viņš saka: „Jums nemaz nevajag tā skumt par Manu nāvi; jo, ja arī jūs paši nemirsiet, jums nebūs ieguvuma; bet arī ikviens cilvēks vispār, kas mīl šo dzīvi un mīl savu dvēseli, tas ir, pilda tās nepiedienīgās iekāres un izdabā tai vairāk, nekā vajag, un nenicina nāvi, to pazaudē. «Bet kas to ienīst», tas ir, kas tai nepadodas un nepakļaujas, «tas to paglabās mūžīgai dzīvei».“ Gribēdams parādīt, cik stingri jānovēršas no dvēseles iekārēm, Viņš sacīja: „Kas ienīst.“ Jo to, ko ienīstam, mēs nespējam ne redzēt, ne dzirdēt tā balsi. Tā tad jāizturas pret dvēseles nesaprātīgajām tieksmēm – ienīstot tās ar pilnīgu naidu. Bet, sacīdams: „Kas savu dvēseli ienīst šajā pasaulē“, Viņš norāda, ka tas ir uz laiku. Jo, tā kā bauslis likās smags un bargs, Viņš to mīkstina, piebilzdams: „šajā pasaulē“. „Jo Es nepavēlu,“ saka, „ienīst dvēseli uz bezgalīgu laiku; šajā pārejošajā pasaulē novērsies no tās, kad tā tev pavēl nepiedienīgo.“ Tad Viņš piebilst ieguvumu: „Tas to paglabās,“ saka, „mūžīgai dzīvei.“ Tu ienīsti uz laiku, bet uz mūžiem saglabā to dzīvu dievišķajā dzīvē. Vēl vairāk mudinādams viņus nicināt šo dzīvi un iedrošinādams pret nāvi, Viņš saka: „Kas Man kalpo, lai seko Man“, – lai tas būtu tik gatavs nāvei kā Es. Jo sekošanu Viņš šeit sauc to, kas notiek ar darbiem. Tad arī mierinājums: „Kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps.“ Bet kur ir Kristus? Debesīs. Tātad tas, kas Viņam seko caur nāvi un nav piesiets šai pasaulei, būs tur, debesīs. Jo augša un apakša ir pretstatā viena otrai. Kas mīl būt lejā, tas nebūs augšā; bet kas bēg no zemes lietām un pasaules, tas būs augšā un debesīs. „Jo, ja kāds Man kalpo,“ saka, nevis „Es viņu godāšu“, bet „Tēvs“, – ar to parādīdams, ka Viņš ir īstais Dēls; jo patiesais Tēvs godās tā kalpu kā Sava īstā Dēla kalpu; un reizē ar to Viņš parāda, ka nav Dieva pretinieks; jo Dievs un Tēvs negodātu kalpu tam, kas būtu Viņa pretinieks. Tātad nemīlēsim savu dvēseli tā, ka to sargājam no briesmām par patiesību un negribam ciest par labo; bet, ja esam Kristus kalpi, nodosim to briesmām par patiesību, un mēs noteikti būsim tur, kur tagad ir Kristus, – es nerunāju par Dievam piedienīgo cieņu (jo Viņš ir Dievs pēc dabas), bet tajā, kurā cilvēka daba var mirdzēt; kā Viņš ir Dievs pēc dabas, tā mēs dievi pēc pieņemšanas un žēlastības.

Piezīmes (2)
  1. „Ar pilnīgu naidu“ – sal. Ps. 138:22 (LXX; 1965. g. Bībelē Ps. 139:22).
  2. „Pēc pieņemšanas“ – grieķu θέσει (pieņemšana par dēliem).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:25–26; Ps. 138:22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὁφιλῶν τὴν ψυχὴν αὐτοῦ, ἀπολέσει αὐτήν· καὶ ὁ μισῶν τὴν ψυχὴν αὐτοῦ ἐν τῷ κόσμῳ τούτῳ, εἰς ζωῆν αἰώνιον φυλάξει αὐτήν. Ἐὰν ἐμοὶ διακονῇ τις, ἐμοὶ ἀκολουθείτω· καὶ ὅπου εἰμὶ ἐγὼ, ἐκεῖ καὶ ἀ διάκονος ὁ ἐμὸς ἔσται. Καὶ ἐάν τις ἐμοὶ διακονῇ, τιωήσει αὐτὸν ὁ Πατήρ.» Ἐπειδὴ ἐγγὺς ἦν τοῦ πάθους ὁ Κύριος, ὗδει δὲ τοὺς μαθητὰς κατηφείας πλήρεις ἐσομένους, διὰ τοῦτό φησιν, ὅτι Τοσοῦτον αὐ δεῖ ὑμᾶς ἐπὶ τῷ ἐμῷ θανάτω κατηφιᾷν, ὥστε ἐὰν καὶ ὑαεῖς αὐτοὶ μὴ ἁποθάνητε, οὐδ´ ὑμῖν ἔσται κέρδος, ἀλλὰ καὶ πᾶς ἄνθρωπος ἁπλῶς, ὃς τὴν παρασαν ζωὴν ἀγαπᾷ, καὶ τὴν ψυχὴν αὐτοῦ φιλεῖ, πουτέστι, τὰς ἐπιθυμίας αὐτῆς τὰς ἀτόπους ποιεῖ, καὶ παρὰ τὸ δέον χαρίζεται αὐτῇ, καὶ μὴ καταφρονεῖ Ηανάτου. ἀπόλλυσι ταύτην. «Ὁ δὲ μισῶν αὐτὴν,» τουτέστιν, ὁ μὴ ὑπείκων αὐτῇ, μηδὲ ὑποκλινόμενος, «συλάξει αὐτὴν εἰς ζωὴν αἰώνιον.» Θέλων δὲ ἐνδείξασθαι τὴν ἐπιτεταμένην ἀποστροφὴν, ἣν δεῖ ποιεῖσθαι πρὸς τὰς ἐπιθυμίας τῆς ψυχῆς, εἶπες τὸ, «Ὁ μασῶν.» Καὶ γὰρ τῶν μισουμένων οὕτε ὄψιν ἰδεῖν, οὔτε φωνὴν ἀκοῦσαι ὑπομένομεν. Οὕτως οὖν δεῖ διακεῖσθαι πρὸς τὰς ἀλόγους τῆς ψυχῆς ὀρέξεις, τέλειον μῖσος μισοῦντας αὐτάς. Τῷ δὲ εἰπεῖν, ὅτι «Ὁ μισῶν τὴν ψυχὴν αὐτοῦ ἐν τῳ κόσμῳ τούτῳ,» ἐμφαίνει τὸ πρόσκαιρον τοῦ πράγματος. Ἐπεὶ γὰρ ονικὸν ἐδόκει καὶ ἀπηνές τὸ παράγγελμα, παραμυθεῖται τοῦτο διὰ τοῦ προσθεῖναι, «Ἐν τῷ κόσμῳ τούτῳ.» Μὴ χὰρ. φησίν. εἰς ἀπέραντον χρόνον κελεύω μισεῖν τὴν ψυχήν· ἐν τῷ παροδικῷ τούτῳ κόσμῳ ἀποστράφηθι ταύτην, ἐπιτάσσουσάν σοι τὰ ἄτοπα. Ἐπάγει δὲ τὸ κέρδος· «Εἰς ζωὴν αἰώνιον, φησὶ, φυλάξει αὐτήν.» Μισεῖς μὲν πρόσκαιρον, εἰς αἰῶνας δὲ τηρεῖς ζῶσαν τὴν θείαν ζωήν. Προτρεπόμενος δὲ αὐτοὺς πλέον ἐπὶ τὴν τοῦ παρόντος βίου καταφρόνησιν, καὶ κατὰ τοῦ θανάτου θαῤῥύνων, φησίν· «Ὁ ἐμοὶ διακονῶν, ἐμοὶ ἀκολουθείτω·» οὕτως ἕτοιμος ἔστω πρὸς τὸν θάνατον, ὡς ἐγώ, Ἀκολούθησιν γὰρ τὴν διὰ τῶν ἔργων ἐνταῦθα λέγει. Εἶτα καὶ ἡ παραμυθία·» Ὅπου εἰμὶ ἐγὼ, καὶ ὁ διάκονος ὁ ἐμὸς ἔσται.» Ποῦ δὲ ὁ Χριστός· Ἐνούρανοῖς. Ὥστε ὁ διὰ τοῦ θανάτου αὐτῷ ἀκολουθῶν, καὶ μὴ τῷ κόσμῳ τούτῳ προσηλωθεὶς, ἐκεῖ ἔσται ἐν οὐρανοῖς. Ἀντίκειται γὰρ ἀλλήλοις τὸ ἄνω καὶ τὸ κάτω. Ὁ ἀγαπῶν κάτω εἶναι, ἄνω οὐκ ἔσται· ὁ δὲ οεύγων τὰ κάτω καὶ τὸν κόσμον, ἄνω καὶ ἐν οὐραρανοῖς ἔσται. «Ἑάν τις γὰρ ἐμοὶ διακονῇ, φησί, μήσω ἐγὼ αὐτὸν, ἀλλʹ, «ὁ Πατὴρ,» τὸ γνήσιον παριστῶν διὰ τούτου· ὡς γὰρ γνησίου Υἱοῦ διάκονον τιμῆς ἀξιώσει ὁ ἀληθινὸς Πατήρ· ἅμα δὲ καὶ τὸ μὴ εἶοαι ἀντίθεος διὰ τούτου δείκνυσιν· οὐκ ἂν γὰρ ὁ Θεὸς καὶ Πατὴρ ἐτίμα τοῦτον ἀντικείμενον αὐτῷ ὄνϛα ὅιάκονον. Καὶ μὴ τοίνυν φιλήσωμεν τὴν ψυχὴν Κἡμῶν ἐν τῷ ταύτην ἐκ τῶν ὑπὲρ τῆς ἀληθείας κινδύνων συντηρεῖν, καὶ μὴ θέλειν κακοπαθεῖν ὑπὲρ τοῦ καλοῦ· ἀλλ´ εἴπερ διάκονοι Χριστοῦ ἐσμεν. κδῶμεν ταύτην τοῖς ὑπὲρ τῆς ἀληθείας κινδύνοις, καὶ ἐσόμεθα πάντως ἐν οἷς ἐστι νῦν ὁ Χριστὸς, οὐ τοῖς θεοπρεπέσι λέγω ἀξιώμασινκεῖνος γὰρ φύσει Θεὸς), ἀλλ´ ἐν οἷς ἐνδέχεται τὴν ἀνθρωπίνην διαπρέπειν δύνασθαι φύσιν, οἷον ἐκεῖνος Θεὸς φύσει, ἡμεῖς θεοὶ θέσει καὶ χάριτι.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:27

„Tagad Mana dvēsele ir satriekta. Un ko lai Es saku? Tēvs, izglāb Mani no šīs stundas? Bet tāpēc Es esmu nācis uz šo stundu.“ Ko nozīmē tas, ko Viņš saka? Jo šķiet, ka Viņš runā pretī pats Sev. Jo Tas, kurš iepriekš, šķiet, iedrošināja uz nāvi un mudināja ienīst dvēseli, tagad, saka, ir satriekts, kad Viņam jāmirst; bet tas nav vārds tādam, kas mudina uz nāvi, bet tādam, kas no tās attur. Bet, ja labi apsvērsi, tu atradīsi, ka arī tas, ka Viņš ir satriekts, ir pamudinājums nicināt nāvi. Jo, lai neviens nevarētu sacīt, ka Viņš, būdams ārpus cilvēciskajām kaislībām, viegli filozofē par nāvi un, būdams ārpus briesmām, pamāca citus, Viņš parāda, ka arī pats ir pieredzējis cilvēciskās īpašības un kļuvis par mūsu dabas līdzdalībnieku, kaut arī bez grēka. Tāpēc, kaut arī Viņš kā cilvēks bēdājas un ir satriekts dabā ieliktās dzīves mīlestības dēļ, Viņš tomēr neatsakās no nāves, jo tā ir pasaules pestīšanai. „Jo tāpēc,“ saka, „Es esmu nācis uz šo stundu“, – lai uzņemtos nāvi par visiem. Ar to Viņš skaidri māca mums, lai arī mēs, kaut būtu satriekti, kaut sarūgtināti, nebēgtu no nāves par patiesību. „Jo arī Es,“ saka, „esmu satriekts (jo Es patiesi esmu cilvēks un ļauju dabai parādīt to, kas tai piederīgs); tomēr Es nesaku Tēvam, lai Viņš Mani izglābtu «no šīs stundas»; bet ko Es saku?“ Bet daži vārdus „Tagad Mana dvēsele ir satriekta“ saprata nevis tā, ka Jēzus kā cilvēks bītos nāves, bet, saka, paredzēdams rūgtinātājas jūdu cilts atkrišanu un ļoti par viņiem bēdādamies, žēlodams un rūpēdamies, Cilvēkmīlētājs ir satriekts viņu dēļ un skumju pārņemts. „Jo Viņš nebaidījās no nāves,“ saka, „jo Viņš taču zināja, kāpēc bija atnācis pie mums, kā arī pats saka: «Tāpēc Es esmu nācis uz šo stundu.» Un kā tad Viņš būtu mudinājis citus, sacīdams: «Nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu»?“

Piezīmes (1)
  1. „Rūgtinātāja cilts“ – sal. Ps. 77:8 (LXX; 1965. g. Bībelē Ps. 78:8).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:27; Ebr. 4:15; Ps. 77:8; Mt. 10:28

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Νῦν ἡ ψυχή μου τετάρακται. Καὶ τί εἴπω Πάτερ, σῶσόν με ἐκ τῆς ὥρας ταύτης; ἀλλὰ διὰ τοῦτο ἦλθον εἰς τὴν ὥραν ταύτην.» Τί ἐστι τοῦτο ὃ λέγει; λοκεῖ γὰρ ἐναντιοφωνεῖν αὐτὸς ἑαυτῷ. Ὁ γὰρ ἀνωτέρω πρὸς θάνατον δοκῶν ἐπαλείφειν, καὶ μισεῖν τὴν ψυχὴν προτρεπόμενος, οὖτος νῦν ταράττεται, φησί, μέλλων ἀποθανεῖν· ὃ οὐ προτρεπομένου ἐστὶν εἰς θάνατον, ἀλλ´ ἀποτρεπομένου, Ἀλλ´ εἰ καλῶς σκοπήσεις, εὑρήσεις, ὅτι καὶ τὸ ταράττεσθαι αὐτὸν προτροπή ἐστιν εἰς τὸ θανάτου καταφρονεῖν. Ἵνα γὰρ μὴ ἔχῃ τις λέγειν, ὅτι αὐτὸς ἔξω τῶν ἀνθρωπίνων παθῶν ὤν, εὐκόλως περὶ θανάτου φιλοσοφεῖ, καὶ ὡς ἐκτὸς κινδύνων ἄλλοις παραινεῖ, δείκνυσιν Ἐτι καὶ αὐτὸς τῶν ἀνθρωπίνων ἰδιωμάτων πεπείραται, καὶ τῆς ἡμετέρας μετέσχε φύσεως, εἰ καὶ χωρὶς ἁμαρτίας. Διὸ καίτοι ἀθυμῶν καὶ ταραττόμενος ὡς ἄνθρωπος διὰ τὸ φύσει φιλόζωον, ὅμως οὐ παραιτεῖται τὸν θάνατον, ὡς ἐπὶ σωτηρίᾳ τοῦ κόσμου Ἐντα. «Διὰ γὰρ τοῦτο, φησὶν, ἦλθον εἰς τὴν ὥραν ταύτην,» ἵνα τὸν ὑπὲρ πάντων ἀναδέξωμαι θάνατον. ΚΔιδάσκει δὲ φανερως διὰ τούτου ἡμᾶς, ἴνα μηδὲ ἡμεῖς κἂν ταραττώμεθα κἂν ἀδημονῶμεν, τὸν ὑπὲρ τῆς ἀληθείας φεύγωμεν θάνατον. Ἐπεὶ κἀγὼ, φησί, ταράττομαινθρωπος γὰρ τῷ ἴντι εἰμὶ, καὶ συγχωρῶ τὴν φύσιν τὰ ἑαυτῆς ἐπιἀείκνυσθαι · ὅμως οὐ λέγω πρὸς τὸν Πατέρα, ἵνα με σύσῃ «ἐκ τῆς ὥρας ταύτης·» ἀλλὰ τί λέγω; Τινὲς δὲ τὸ, «Νῦν ή ψυχή μου τετάρακται,» οὐχ ὡς τοῦ Ἰησοῦ τὸν ατον φοβουμένου κατὰ τὸ ἀνθρώπινον λέγεσθαι ἐνόησαν, ἀλλὰ προορῶν, φασὶ, τὴν ἔκπτωσιν τῆς ταραπικραινούσης τῶν Ἰουδαίων γενεᾶς, καὶ ὑπεραλνῶν αὐτῶν, καὶ φειδόμενος, καὶ κηδόύενος ταράττεται δι´ ἐκείνους, καὶ λύπῃ βάλλεται ὁ φιλάνβρωπος. Οὐ γὰρ τὸν θάνατον, φασὶ, φοβούμενος. επεὶ μηδὲ ἡγνόει τίνος ἔνεκεν τὴν πρὸς ἡμᾶς ἐποιήσατο ἄφιξιν, ὡς καὶ αὐτὸς λέγει· «Διὰ τοῦτο ἦλθον εἰς τὴν ὥραν ταύτην.» Πῶς δ´ ἂν τοὺς ἄλλους προετρέπετο, «Μὴ φοβεῖσθε, λέγων, ἀπὸ τῶν ἀποκτεινόντων τὸ σωμα;»

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:28

„Tēvs, pagodini Savu vārdu! Tad no debesīm atskanēja balss: Es esmu pagodinājis un atkal pagodināšu.“ „Tēvs, pagodini Savu vārdu“, tas ir: „Labpatīcies, ka Es uzņemos krustu un nāvi par visu pestīšanu.“ Bet ievēro, ka nāvi par patiesību Viņš nosauca par Dieva godību; tāpēc arī Tēvs saka: „Es esmu pagodinājis un atkal pagodināšu.“ „Jo ar brīnumiem pirms krusta, ko Tu darīji Manā vārdā, «Es esmu pagodinājis, un atkal», darīdams caur Tevi brīnumus pašā krustā, «pagodināšu», un pēc apbedīšanas, Tevi augšāmcēlis un Garu sūtījis, darīšu vēl godības pilnāku gan Savu vārdu, gan Tevi.“

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:28; Mt. 27:45–53

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Πάτερ, δόξασόν σου τὸ ὄνομα. Ἡλθεν οὖν φωνὴ ἐκ τοῦ οὐρανοῦ· Καὶ ἐδόἘάτα καὶ πάλιν δοξάσω.» «Πάτερ, δόξασόν σου τὸ ὄνομα·» τουτέστι, Τὸν σταυρὸν, καὶ τὸν ὑπὲρ τῆς τῶν πάντων σωτηρίας ιαονον εὐδόκησόν με ἀναδέξασθαι. Ὅρα δὲ ἅτι Κἐόξαν Θεοῦ ὠνόμασε, τὸ ὑπὲρ τῆς ἀληθείας ἀποθαεῖν · διὸ καὶ ὁ Πατὴρ, «Καὶ ἐδόξασα, φησὶ, καὶ πάλιν δοξάσω.» Τοῖς τε γὰρ πρὸ τοῦ σταυροῦ αύμασιν, ἃ ἐν τῷ ἐμῷ ὀνόματι ἐτέλεις, «ἐδόξασα, καὶ πάλιν» ἐν αὐτῷ τῷ σταυρῷ διὰ σοῦ θαύματα τοιήσας, «δοξάσω,» καὶ μετὰ τὴν ταφὴν ἀναστήσας σε, καὶ τὸ Πνεῦμα πέμψας, ἔτι ἐνδοξότερον καὶ τὸ ἐμὸν ὄνομα καὶ σὲ καταστήσω.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:29–33

„Tad ļaudis, kas stāvēja un dzirdēja, sacīja, ka bijis pērkons. Citi sacīja: eņģelis ar Viņu runājis. Jēzus atbildēja un sacīja: šī balss ir atskanējusi ne Manis dēļ, bet jūsu dēļ. Tagad ir šīs pasaules tiesa; tagad šīs pasaules valdnieks tiks izmests ārā. Un Es, kad būšu paaugstināts no zemes, visus vilkšu pie Sevis. To Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē Viņam bija jāmirst.“ Vairums, būdami rupjāki un nemācītāki, domāja, ka balss ir pērkons, kaut gan tā bija skaidri saprotama un skaidri izrunāta. Jo viņi ātri aizmirsa balss vārdus, paturēdami tikai tās skaņu. Bet citi paturēja arī pašus balss vārdus – es saku: „Es esmu pagodinājis un atkal pagodināšu“; tomēr, nesaprazdami, kāda ir šo vārdu jēga, viņi domāja, ka ar Viņu runājis eņģelis; tāpēc arī tie viņiem bija grūti saprotami, it kā eņģeļa sacīti. Bet Jēzus saka: „Šī balss ir atskanējusi ne Manis dēļ, bet jūsu dēļ.“ „Jo Man nevajadzēja uzzināt, ka Tēvs ir pagodinājis un atkal pagodinās Savu vārdu; bet jums vajadzēja uzzināt, ka Es neesmu Dieva pretinieks, bet esmu Dieva vārdam par godu. Jo, ja caur Mani Dieva vārdam jātiek pagodinātam, kā Es varu būt Dieva pretinieks? Tātad «jūsu dēļ atskanēja balss», lai jūs zinātu, ka Es esmu Dievam par godu; bet, ja arī nevarat to saprast, jautājiet un uzziniet to, ko nezināt.“ Bet vārdi „Tagad ir šīs pasaules tiesa“ šķiet nesaistīti ar iepriekšējiem. Jo kāda saistība tiem ar „Es esmu pagodinājis un atkal pagodināšu“? Tomēr tie pilnīgi saistās. Jo, tā kā Tēvs no augšienes sacīja: „Es pagodināšu“, Kungs mums parāda godības veidu. Kāds tas ir? Ka pasaules valdnieks tiks izmests ārā un uzvarēts, bet pasaule tiks tiesāta, tas ir, par to tiks atriebts. Un tas, ko Viņš saka, ir šāds: „Tagad notiek šīs pasaules tiesa un atriebšana par to. Jo, tā kā velns pakļāva pasauli nāvei, padarīdams visus cilvēkus grēkā vainīgus, tad, atnācis pie Manis un Manī grēku neatradis, bet pakļāvis nāvei arī Mani līdzīgi citiem, viņš tiks Manis notiesāts, un tā Es atriebšu par pasauli. Lai būtu tā – citiem viņš atnesa nāvi grēka dēļ; bet ko tādu kā pārējos viņš redzēja Manī, lai nonāvētu arī Mani? Tātad tagad Es izdaru «pasaules tiesu» jeb atriebšanu par to. Jo, nonāvējis to, kas nonāvēja visus un pēc tam uzbruka arī Man, Nevainīgajam, Es būšu visu viņa nonāvēto atriebējs, un tirāns, caur Manu nāvi notiesāts, «tiks izmests ārā».“ Jo „tiks izmests ārā“ sacīts pēc līdzības ar tiem, kas tiesās tiek notiesāti un izdzīti no tiesas. Un vārdus „tiks izmests ārā“ tu sapratīsi arī tā vietā, lai teiktu: „galējā tumsā“. Bet viņš būs arī ārpus varas pār cilvēkiem un vairs nevaldīs tajos, viņu dvēselēs un mirstīgajā miesā kā agrāk, bet „Es visus vilkšu pie Sevis, kad būšu paaugstināts“ – krustā. „Jo visi, arī tie, kas no pagāniem, tiks pievilkti ticībai uz Mani. Jo, tā kā tie paši nevar nākt pie Manis, tirāna turēti, Es, viņu uzvarējis un izmetis ārā un pārcirtis viņa varas pār cilvēkiem dzīslas, vilkšu tos arī pret viņa gribu.“ To Viņš citur nosauca arī par izlaupīšanu: „Jo neviens nevar,“ saka, „izlaupīt stiprā mantas, ja vispirms nesasien stipro.“ Bet „Es, kad būšu paaugstināts“, Viņš sacīja, „norādīdams, kādā nāvē Viņam bija jāmirst“, tas ir, ka Viņš tiks krustā sists; jo tāds ir krusta augstums.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:29–33; Mt. 8:12; Mt. 12:29

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὁ οὖν ὄχλος ὁ ἑστὼς, καὶ ἀκούσας, ἔλεγον ροιτὴν γεγονέναι. Ἄλλοι ἔλεγον· Ἄγγελος αὐτῷ λελάληκεν. Ἀπεκρίθη Ἰησοῦς, καὶ εἶπεν· Οὐ δι´ ἐμὲ ἡ φωνὴ αὕτη γέγονεν, ἀλλὰ δι´ ὑμᾶς. Νῦν κρίσις ἰστὶ τοῦ κόσμου τούτου, νῦν ὁ ἄρχων τοῦ κόσαου τούτου ἐκβληθήσεται ἔξω. Κάγὼ ἐὰν ὑψωθῶ ἐκ τῆς τῆς, πάντας ἑλκύσω πρὸς ἐμαυτόν. Τοῦτο δὲ ἔλεγε, σημαίνων ποίῳ θανάτῳ ἔμελλεν ἀποθνήσκειν.» Παχύτεροι ὄντες καὶ ἀμαθέστεροι οἱ πλείους, ἐνόμισαν βροντὴν εἰναι τὴν φωνὴν, καίτοι εὔσημον οὗσαν καὶ τετρανωμένην. Ταχέως γὰρ ἐπελάθοντο τῶν τῆς φωνῆς ῥημάτων, τὸν ἦχον μόνον κατέχοντες ταύτης. Ἑτεροι δὲ κατεῖχον μὲν καὶ τὰ ῥήματα αὐτὰ τῆς τωνῆς, λέγω δὴ τὸ, «Ἐδόξασα, καὶ πάλιν δοξάσω·» μὴ συνιέντες δ´ ὅμως τίς ὁ νοῦς τῶν ῥημάτων τούων, ἄγγελον αὐτῷ λελαληκέναι ὥοντο διὸ καὶ δυσνόητα αὐτοῖς εἶναι ταῦτα, ὡς ὑπ´ ἀγγέλουλεχθέντα Ὁ δὲ Ἰησοῦς, «Οὐ δι´ ἐμὲ, φησί, γέγονεν αὕτη ἡ φωνὴ, ἀλλὰ δι´ ὑμᾶς.» Ἐγὼ μὲν γὰρ οὐκ ἐδεόμην οῦ μαβεῖν, ὅτι ἐδόξασεν ὁ Πατὴρ, καὶ πάλιν δοξάοει τὸ αὐτοῦ ὄνομα· ὑμεῖς δὲ ἐδέεσθε τοῦ μαθεῖν, ὅτι τὐκ εἰμὶ ἀντίθεος, ἀλλ´ εἰς δόξαν τοῦ ὀνόματος τοῦ Θεοῦ. Εἰ γὰρ δι´ ἐμὲ τὸ ὄνομα τοῦ Θεοῦ μέλλει δοξάζεσθαι, πῶς εἰμι ἀντίθεος; «Δι´ ὑμᾶς οὐν τέγονεν ἡ φωνὴ, » ἵνα γνῶτε ὅτι πρὸς δόξαν εἰμὶ τοὺ Θεοῦ· κἂν μὴ δύνησθε δὲ γνῶναι, ἐρωτήσαντες τὸν μάθετε, ὃ ἀγνοεῖτε. Τὸ δὲ, «Νῦν κρίσις ἐστὶ τοῦ κότμου τούτου,» δοκεῖ μὲν ἀνακόλουθον εἶναι τοῖς πρὸ αὐτοῦ. Ποίαν γὰρ ἀκολουθίαν ἔχει τοῦτο πρὸς τὸ, «Ἐδόξασα, καὶ πάλιν δοξάσω;» Πάντη ἵὲ ἀκολουθεῖ. Ἐπεὶ γὰρ εἶπεν ἄνωθεν ὁ Πατὴρ, ὅτι «Δοξάσω,» δείκνυσιν ἡμῖν ὁ Κύριος τὸν τρόπον της δόξης. Τίς δὲ οὗτος; Τὸ ἐκβληθῆναι μὲν ἔξω τὸν κοσμοκράτορα καὶ νικηθῆναι, κριθῆναι δὲ τὸν κόσμον, τουτέστιν ἐκδικηθῆναι. Ὃ δὲ λέγει, τοιοῦτόν ἐστιν· Νῦν κρίσις καὶ ἐκδίκησις τοῦ κόσμου τούτου γίνεται. Ἐπεὶ γὰρ τὸν κόσμον ὁ διάβολος τῷ θανάτῳ ὑπέθηκε, τῇ ἁμαρτίᾳ πάντας ἀνθρώπους ἐνόχους ποιή· σας, εἰς ἐμὲ, φησὶν, ἐλθών, καὶ ἀμαρτίαν μὲν μὴ εὑρών ἐν ἐμοί, τῳ θανάτῳ δὲ κἀμὲ ἐπίσης τοῖς ἄλλοις ὑπαγαγὼν, κατακριθήσεται ὑπ´ ἐμοῦ, καὶ οὕτως ἐγὼ ἐκδικήσω τὸν κόσμον. Ἔστω γὰρ, τοῖς ἄλλοις τὸν θάνατον διὰ τὴν ἁμαρτίαν ἐπήνεγκεν, ἐν ἐμοὶ τί τοιοῦτον εἶδεν οἶον τοῖς λοιποῖς, ἵνα καὶ ἐμὲ θαυατώσῃ· Τοίνυν «τοῦ κόσμου κρίσις,» ἥτοι ἐκδίκησις, νῦν ὑπ´ ἐμοῦ γίνεται. Τὸν γὰρ πάντας θανατώσαντα, εἶτα καὶ ἐμοὶ τῷ ἀναιτίῳ προσβαλόντα θανατώσας ἐγὼ, ἐκδικητὴς ἔσομαι πάντων τῶν ὑπ´ αὐτοῦ θανατωθέντων, καὶ «ἐκβληθήσεται ἔξω· Α τύραννος, διὰ τοῦ θανάτου τοῦ ἐμοῦ κατακριθείς. Τὸ γὰρ, «Ἐκβληθήσεται ἔξω,» ἀπὸ μεταφορᾶς τῶν ἐν τοῖς δικαστηρίοις κατακρινομένων, καὶ τος δικαστηρίου ἐξωθουμένων, εἴρηται. Καὶ οὕτω δὲ νοήσεις τὸ, «Ἐκβληθήσεται ἔξω,» ἀντὶ τοῦ, «εἰς τὸ σκότος τὸ ἐξώτερον.» Ἀλλὰ καὶ ἔξω τῆς κατὰ τῶν ἀνθρώπων δυναστείας γενήσεται, καὶ οὐκ ἔτι ἐν αὐτοῖς, καὶ ταῖς αὐτῶν ψυχαῖς, καὶ τῷ θνητῷ σώ ματι βασιλεύσει ὡς τὸ πρότερον, ἀλλὰ «πάντας ἐγὼ ἑλκύσω πρὸς ἐμαυτὸν, ἐὰν ὑψωθῶ,» ἐπὶ τοῦ σταιλροῦ. Πάντες γὰρ καὶ οἱ ἐξ ἐθνῶν, πρὸς τὴν εἰς ἐμὲ´ πίστιν ἑλκυσθήσονται. Ἐπεὶ γὰρ αὐτοὶ οὐ δύνανται πρὸς ἐμὲ ἐλθεῖν, ὡς ὑπὸ τοῦ τυράννου κατεχόμενοι· ἐγὼ νικήσας αὐτὸν καὶ ἐκβαλὼν ἔξω, καὶ τῆς κατὰ τῶν ἀνθρώπων δυναστείας αὐτοῦ τὰ νεῦρα τεμὼν, ἐλκύσω καὶ ἄκοντος ἐκείνου. Ὅπερ ἀλλαχοῦ καὶ ἀρπαγὴν ὡνόμασεν. «Οὐδεὶς γὰρ, φησὶ, δύναται τὰ σκεύη τοῦ ἰσχυροῦ διαρπάσαι, ἐὰν μὴ δήσῃ τὸν ἱσχυρόν.» ππιἜλεγε δὲ» καὶ τὸ, «Ἐὰν ὑψωθω, φησί, σημαίνων ποίῳ θανάτῳ ἔμελλεν ἀποθνήσκειν·» τουτέστιν, ὅτι σταυρωθῆναι μέλλει· τοῦτο γὰρ τὸ ὕψος τοῦ σταυροῦ

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:34–36

„Ļaudis Viņam atbildēja: mēs esam dzirdējuši no bauslības, ka Kristus paliek mūžīgi; un kā Tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls? Tad Jēzus viņiem sacīja: vēl mazu brīdi gaisma ir ar jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsa jūs nepārņemtu; kas staigā tumsā, nezina, kurp iet. Kamēr jums ir gaisma, ticiet uz gaismu, lai jūs kļūtu par gaismas dēliem.“ Domādami, ka atmasko Kungu un aizbāž Viņam muti kā tādam, kas nav patiesais Kristus, viņi saka: „Ja Kristus ir nemirstīgs, bet Tu par Sevi saki, ka Tev jāmirst, kā tad lai mēs ticam, ka Tu esi Kristus?“ Bet to viņi runāja ar ļaunu nolūku. Jo Raksti, ko viņi sauc par bauslību, piemin ne tikai augšāmcelšanos, bet arī ciešanas. Jo Jesaja liek abus: ciešanas un nāvi, tā sacīdams: „Kā avs Viņš tika vests uz kaušanu“; bet augšāmcelšanos, sacīdams: „Tas Kungs grib Viņu šķīstīt no brūces un parādīt Viņam gaismu.“ Arī Dāvids piemin reizē nāvi un augšāmcelšanos: „Jo Tu,“ saka, „neatstāsi manu dvēseli ellē.“ Un arī patriarhs, svētīdams Jūdu, pravieto par Kristu: „Atgūlies, Viņš aizmiga kā lauva un kā lauvēns; kas Viņu modinās?“ Tātad, noliegdami ciešanas un apliecinādami Kristus nemirstību, viņi to darīja ar ļaunu nodomu. „Mēs esam mācījušies no bauslības“, tas ir, no Rakstiem (jo, kā bieži esam sacījuši, visus Rakstus sauc par bauslību), „ka Kristus paliek mūžīgi.“ Pamatoti jūs to esat mācījušies; jo „Viņš paliek mūžīgi“ – gan kā Dievs, gan pēc augšāmcelšanās; bet Viņa ciešanas jūs neesat mācījušies, – un kā tā, ja tie paši Raksti, kā esam parādījuši, māca abus kopā? „Kā tad,“ saka, „Tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam?“ Redzi, ka viņi saprata arī daudz no tā, ko Kungs runāja mīklaini, – kā arī „paaugstināšanu“ saprata kā runu par krustu; tātad daudz ko viņi saprata, bet, apzināti ļaunprātīgi, aizbildinājās ar nezināšanu. Apsver arī, ko viņi saka: „Kā Tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?“ Jo viņu vārdi ir ļaunprātības pilni, it kā viņi sacītu tā: „Mēs pat nezinām, par ko Tu runā un kas ir Cilvēka Dēls; un tomēr mēs pasludinām patiesību, ka tas, kam jātiek paaugstinātam, lai kas viņš arī būtu, nav Kristus; jo kā gan, ja Raksti saka, ka Kristus ir nemirstīgs?“ Ko tad Kungs? Aizbāzdams viņiem muti un parādīdams, ka ciešanas nemaz netraucē Viņam palikt mūžīgi, Viņš saka: „Vēl mazu brīdi gaisma ir ar jums“; jo par gaismu Viņš nosauca Sevi. „Kā saules gaisma nezūd pavisam, bet, norietējusi, atkal uzlec, tā arī Mana nāve nav iznīcība, bet noriets un pāriešana, un Es atkal uzlēkšu ar augšāmcelšanos. Tātad, tā kā ciešanas nemaz netraucē Man būt mūžīgam, bet Raksti liecina par Kristu, ka Viņš ir mūžīgs, – tad Es esmu Kristus, kaut arī Es pieciešu ciešanas; jo Es esmu gaisma; kaut arī norietu, Es atkal uzlēkšu. Tātad «staigājiet, kamēr jums ir gaisma»,“ tas ir: „Ticiet uz Mani.“ Bet kuru laiku Viņš šeit nosauc? To, kas pirms krusta, vai to, kas pēc krusta, vai abus. „Staigājiet,“ saka, „un ticiet uz Mani gan pirms Es tieku krustā sists, gan pēc krusta.“ Jo to Viņš norāda, sacīdams: „Kamēr jums ir gaisma“, tas ir: „Kamēr jūs varat ticēt uz Mani; un jūs varat ticēt uz Mani, kas esmu gaisma, gan pirms krusta, gan pēc tam.“ „Bet kas staigā“ neticībā, „nezina, kurp iet“. Jo cik daudz ko jūdi tagad dara un nezina, ko dara, bet, kā tumsā iedami, domā, ka iet pa pareizo ceļu, bet ar viņiem notiek pilnīgi pretējais, kad tie ievēro sabatu un apgraizīšanu. Bet ne tā tie, kas noticējuši; tie staigā gaismā, darīdami visu, kas ved uz pestīšanu. Jo tie ir izbēguši no bauslības ēnas un mīklu tumsas un pienākuši pie apslēptās gaismas, kas atspīdējusi, un kļuvuši par „gaismas dēliem“, tas ir, Kristus dēliem. „Lai jūs kļūtu,“ saka, „par gaismas dēliem“, tas ir, par Maniem dēliem. Kaut gan evaņģēlista prologā ir sacīts, ka daži dzimst no Dieva, šeit viņš tos sauc par gaismas dēliem, tas ir, Kristus dēliem. Lai tātad kaunas Ārijs un Eunomijs! Jo Tēva un Dēla darbība ir viena, un arī no šejienes tas tiek parādīts.

Piezīmes (3)
  1. Ps. 15:10 (LXX; 1965. g. Bībelē Ps. 16:10).
  2. Jes. 53:10–11 – pēc LXX.
  3. 1. Moz. 49:9 – pēc LXX.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:34–36; Jes. 53:7; Jes. 53:10–11; Ps. 15:10; 1. Moz. 49:9; Jņ. 1:12–13

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἀπεκρίθη αὐτῷ ὁ ὄχλος· Ἡμεῖς ἠκούσαμεν ἐκ τοῦ νόμου, ὅτι ὁ Χριστὸς μένει εἰς τὸν αἱῶνα· καὶ πῶς σὺ λέγεις, ὅτι δεῖ ὑψωθῆναι τὸν Υἱὸν τοῦ ἀνθρώπου; Τίς ἐστιν οὕτος ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπο· Εἶεν οὖν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· Ἔτι μικρὸν χρόνον τὸ φῶς μεθ´ ὑμῶν ἐστι. Περιπατεῖτε ἕως τὸ φῶς ἔχετε, ἵνα μὴ σκοτία ὑμᾶς καταλάβῃ. Ὁ περιπατῶν ἐν τῆ σκοτίᾳ, οὐκ οἶδε ποῦ ὑπάγει. Ἔως τὸ φῶς ἔχετε, πιστεύετε εἰς τὸ φῶς, ἵνα υἱοὶ φωτὸς γένησθε.» Νομίζοντες ἐλέγχειν τὸν Κύριον, καὶ ἐπιστομίζειν, ώς οὐκ ἀληθινὸν ὄντα Χριστὸν, φασίν· Εἰ ὁ μὲν Χριστὸς ἀθάνατός ἐστι, σὺ δὲ λέγεις περὶ σεαυτοῦ, Ἐτι λέλλεις ἀποθνήσκειν, πῶς ἄρα σε πιστεύσομεν σῖναι τὸν Χριστόν· Τοῦτο δὲ κακούργως ἔλεγον. Καὶ γὰρ ἡ Γραφὴ, ἢν νόμον ὀνομάζουσιν, οὐ μόνον τῆς ἀναστάσεως, ἀλλὰ καὶ τοῦ πάθους μνημονεύει. Καὶ γὰρ Ἡσαΐας ἀμφότερα τίθησι· τὸ μὲν πάθος καὶ τὸν θάνατον, οὕτω λέγων· «Ὡς πρόβατον ἐπὶ σφαγὴν ἤχθη·» τὴν δὲ ἀνάστασιν, ἐν τῷ εἰπεῖν· «Κύριος βούλεται καθαρίσαι αὐτὸν ἀπὸ τῆς πληγῆς, καὶ δεῖξαι αὐτὸν φῶς.» Καὶ ὁ Δαυΐδ τοῦ θανάτου ἅμα καὶ τῆς ἀναστάσεως μέμνηται. «Οὐκ ἐγκαταλείψεις γὰρ, φησὶ, τὴν ψυχήν μου εἰς ἅδην.» Καὶ ὁ πατριάρχης δὲ, εὐλογῶν τὸν Ἰούδαν, περὶ Χριστοῦ προφητεύει· «Ἀναπεσών ἐκοιμήθη ὡς λέων, καὶ ὡς σκύμνος· τίς ἐγερεῖ αὐτόν;» Ὅστε ἀρνούμενοι τὸ πάθος, καὶ τὴν ἀθανασίαν προσμαρτυροῦντες τῷ Χριστῷ, κακούργῳ γνώμῃ τοῦτο ἐποίουν. «Ἡμεῖς ἐμάθομεν ἐκ τοῦ νόμου,» τουτέστι, τῆς Γραφῆςέγεται γὰρ πᾶσα ἡ Γραφὴ, ὡς πολλάκις εἴπομεν, νόμος), «ὅτι ὁ Χριστὸς μένει εἰς τὸν αἰῶνα.» Εἰκότως τοῦτο ἐμάθετε· «Μένει γὰρ εἰς τὸν αἰῶνα,» καὶ ὡς Θεὸς μένει καὶ μετὰ τὴν ἀνάστασιν· τὸ δὲ πάθος αὐτοῦ οὐκ ἐμάθετε, καὶ πῶς, τῶν αὐτῶν Γραφῶν, ὡς ἐδείξαμεν, ἀμφότερα ὁμοῦ διδασκουσῶν; «Πῶς οὗν αασὶ σὺ λέγεις, ὅτι δεῖ ὑψωθῆναι τὸν Υἱὸν τοῦ ἀνθρώπου; » Ὁρᾷς, ὅτι καὶ τῶν αἰνιγματωδῶς λεγομένων παρὰ Κυρίου πολλὰ ἐνόουν, ὥσπερ οὖν καὶ τὸ «ὑψωθῆναι» ἐνόησαν, ὅτι περὶ τοῦ σταυροῦ λέγει· αὖτως ἄρα πολλὰ μὲν οὗν ἐνόουν, ἐθελοκακοῦντες δὲ, ἄγνοιαν προεβάλλοντο. Σκόπει δὲ καὶ τί φασι· «Πῶς σὐ λέγεις ὅτι δεῖ ὑψωθῆναι τὸν Υἱὸν τοῦ ἀνθρώπους τίς ἐστιν οὗτος ὁ Υἱὸς τοῦ ἀνθρώπου;» Κακουργίας γὰρ μεστὸς ὁ λόγος αὐτῶν, ὡσανεὶ τοῦτο λεγόντων · Οὐδὲ οἴδαμεν περὶ τίνος λέγεις, καὶ τίς ἐστιν ὁ Υἱλς τοῦ ἀνθρώπου· καὶ ὅμως ἀποφαινόμεθα τὴν ἀλήθειαν, ὅτι ὁ μέλλων ὑψωθῆναι, ὅστις ὅν καὶ εἴη, οὐκ ἔστιν ὁ Χριστός· πῶς γὰρ, τῶν Γραφῶν λεγουσῶν τὸν Χριστὸν ἀθάνατον εἶναι· Τί ὖν ὁ Κύριος; Ἐπιστομίζων αὐτοὺς, καὶ δεικνὺς ὅτι τὸ πάθος οὐδὲν κωλύει πρὸς τὸ μένειν αὐτὸν εἰς τὸν εἰῶνα, «Ἔτι μικρὸν χρόνον τὸ φῶς μεθ’´ ὑμῶν ἐστι,» φησι· φῶς γὰρ ὡνόμασεν ἑαυτόν. Ὥσπερ οὖν τὸ φῶς τὸ ἡλιακὸν οὐκ ἀναιρεῖται πάντη, ἀλλὰ δύνον πάλιν ἀιττέλλει· οὕτω καὶ ὁ ἐμὸς θάνατος οὐ διαφθοράἐστιν, ἀλλὰ δύσις καὶ μετάστασις, καὶ πάλιν ἀνατελῦ δὰ τῆς ἀναστάσεως. Ὥστε ἐπεὶ οὐδὲν κωλύει τὸ πάθος πρὸς τὸ ἀἱδιον εἶναί με, αἱ, δὲ Γραφαὶ μαρτυροῦσι περὶ τοῦ Χριστοῦ, ὡς ἀλδιός ἑστιν· ἐγὼ ἄρα εἰμὶ ὁ Χριστὸς, κἂν τὸ πάθος ὑποστῶ· φῶς γάρ εἰμι· κἂν δύνω, πάλιν ἀνατελῶ. «Ὑμεῖς οὖν περιπατεῖτε, ἕως τὸ φῶς ἔχετε·» τουτέστι. Πιστεύσατε εἰς ἐμέ. Ποῖον δὲ καιρὸν ἐνταῦθά φησι; Τὸν πρὸ τοῦ σταυροῦ, ἢ τὸν μετὰ τὸν σταυρὸν, ἢ ἀμφοτέρους. «Περιπατεῖτε,» γὰρ, φησὶ, καὶ πιστεύετε εἰς ἐμὲ, καὶ πρὶν ἢ σταυρωθῶ, καὶ μετὰ τὸν σταυρόν. Τοῦτο γὰρ δηλοῖ ἐν τῷ λέγειν, «Ἔως τὸ φῶς ἔχετε·» τουτέστιν, Ἔως δύνασθε εἰς ἐμὲ πιστεύειν· δύνασθε δὲ καὶ πρὸ τοῦ σταυροῦ, καὶ μετὰ ταῦτα τιστεῦσαι εἰς ἐμὲ, ὅς εἰμι φῶς. «Ὁ δὲ περιπατῶνν» ἐν τῆ ἀπιστίᾳ, «οὐκ οἷδε ποῦ ὑπάγει.» Πόσα γὰρ τῆ Ἰουδαῖοι νῦν πράττουσι, καὶ οὐκ ἴσασι τί πράτι, τουσιν, ἀλλ´ ὡς ἐν σκότῳ βαδίζοντες, δοκοῦσι μὲ´ τὴν ὀρθὴν ὀδεύειν, πᾶν δὲ τοὐναντίον πάσχουσι, Σάβ. βατον τηροῦντες καὶ περιτομήν. Ἀλλ´ οὐχ οἱ πιστεύσαντες οὕτως. Ἐν φωτὶ δὲ περιπατοῦσι, πάντα σὰ σωτηριώδη ἐχόμενα πράττοντες. Τὴν σκιὰν γὰρ τοῦ νόμου καὶ τὸ σκοτεινὸν τῶν αἰνιγμάτων ἐξέφυγον, καὶ τῷ κρυπτομένῳ φωτὶ λάμψαντι προσῆλθον, καὶ γεγόνασι «φωτὸς υἱοὶ,» τουτέστι, Χριστοῦ «Ἵνα γὰρ, φησὶν, υἱοὶ φωτὸς γένησθε·» ὅπερ ἐστὶν, Ἐμοὶ υἱοί. Καίτοι ἐν προοιμίοις ὁ εὐαγγελιστὴς ἐκ Θεοῦ γεννηθῆναί τινας φησιν· ἐνταῦθα δὲ φωτὸς υἱοὺς ὀνομάζει, τουτέστι, τοῦ Χριστοῦ. Αἰσχυναίσθω οῦν Ἄρειος καὶ Εὐνόμιος. Μία γὰρ ἐνέργεια Πατρὸς καὶ Υἱοῦ, καὶ ἐντεῦθεν δείκνιυπσαι

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:37–40

„To Jēzus runāja un, aizgājis, paslēpās no viņiem. Un, lai gan Viņš to acu priekšā bija darījis tik daudz zīmju, tie neticēja uz Viņu, lai piepildītos pravieša Jesajas vārds, ko viņš sacīja: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij? Un kam Tā Kunga elkonis ir atklāts? Tāpēc tie nevarēja ticēt, jo Jesaja atkal sacījis: Viņš ir aklas darījis viņu acis un nocietinājis viņu sirdi, lai tie neredzētu ar acīm un nesaprastu ar sirdi un neatgrieztos, un Es tos nedziedinātu.“ Kāpēc Viņš „paslēpās no viņiem“? Jo tagad viņi taču nebija „pacēluši pret Viņu akmeņus“ un nebija neko tādu zaimojuši kā iepriekš. Kāpēc Viņš paslēpās? Ieiedams viņu sirdīs, Viņš redzēja, ka viņu dusmas kļūst mežonīgas, kaut arī viņi neko nerunāja. Tātad Viņš paslēpjas, remdēdams viņu skaudību. Ka tie „neticēja“, bet skauda, evaņģēlists norādīja, sacīdams: „Lai gan Viņš bija darījis tik daudz zīmju, tie neticēja uz Viņu.“ Jo noteikti tas ir nemaza ļaunuma darbs – neticēt tik daudzām zīmēm. Bet „tik daudz zīmju“, saka, – tās, kuras evaņģēlists izlaida. Tātad Jēzus paslēpās, remdēdams viņu skaudību, bet reizē arī dodams viņiem laiku un brīvu brīdi, lai tie mierā pārdomātu Viņa vārdus un darbus. Jo tā, ja vien gribētu, viņi būtu varējuši nonākt pie Viņa dievības cieņas izpratnes. Jo, kaut arī Viņš iepriekš zināja viņu neticību, Viņš tomēr darīja visu, kas no Viņa atkarīgs, un atkāpās, kā sacīts, dodams viņiem laiku pārdomām. Bet vārdi „Tie neticēja uz Viņu, lai piepildītos Jesajas vārds“ izsaka nevis cēloni, bet iznākumu, kā bieži esam sacījuši. Jo tie neticēs Kristum ne tāpēc, ka Jesaja to par viņiem bija pravietojis; bet pravietis to par viņiem pravietoja tāpēc, ka viņi paši neticēs. Un vārdiem „Tie nevarēja ticēt, jo Jesaja atkal sacījis“ ir tā pati jēga. Jo ar visu to viņš grib parādīt, ka Raksti nemelo un ka tas, ko Jesaja pravietoja, notika nevis citādi, bet tā, kā viņš sacīja. Jo, lai neviens nevarētu sacīt un neizprastu, kāpēc Kristus atnāca, ja zināja, ka jūdi Viņam neticēs, viņš ieved arī praviešus, kas to bija pasludinājuši iepriekš, un parāda, ka arī Kristus nebija nezinājis viņu neticību, bet tomēr atnāca, lai viņiem nebūtu aizbildinājuma savam grēkam un lai tie nevarētu sacīt: „Ja Viņš būtu atnācis, mēs būtu ticējuši.“ Bet vārdus „tie nevarēja ticēt“ saproti tā vietā, lai teiktu: tie negribēja. Jo ļauns un samaitāts cilvēks nevar ticēt, kamēr viņš ir tāds, proti, izvēlēdamies ļauno. Bet, kad tu dzirdi, ka „Dievs ir aklas darījis viņu acis un nocietinājis viņu sirdi“, nedomā, ka Viņš vienkārši vienus dara labus, bet otrus ļaunus – lai tas paliek tālu! –, bet saproti Dieva atstāšanu kā pilnīgu aklumu. Piemēram, es saku: lai kāds ir mēreni ļauns; ar to Dievs, šķiet, ir kopā; jo var cerēt, ka viņš atgriezīsies. Bet, kad cilvēks ir pārsātinājies ar ļaunumu, tad Dievs viņu atstāj viņa ļaunās brīvās izvēles dēļ; un par cilvēku saka, ka viņš ir akls, jo viņam ir atņemta dievišķā gaisma un viņš staigā grēka tumsā; un tad dievišķās gaismas neesamība viņam ir kā aklums, un sirds nocietinātība – atņemtais dievišķais Vārds, kas mīkstina to sirdis, kas To uzņem. Tātad akls ir kļuvis tas, kas nemaz neuzņem dievišķā Vārda staru, un nocietināts ir tas, kas negrib klausīties Vārdā, kas mīkstina sirdis; un vispār Dieva neklātbūtne padara aklu un aptumšo. Tātad, kad tu dzirdi, ka Dievs padara aklu, saproti tā: ka Viņš padara aklu ar to, ka nav klāt. Jo, ja Dievs būtu klāt, cilvēks nebūtu kļuvis akls. Ja būtu saule, nebūtu tumsas; bet tagad saule rada nakti. Bet kā? Norietēdama. Tā arī Dievs padara cilvēkus aklus ar to, ka nav pie viņiem klāt. Bet Viņš nav klāt viņu pašu ļaunuma dēļ, un no tā laika tie kā akli grēko, neatgriezdamies, un klūp, nelabodamies. Bet apskatīsim arī Jesajas vārdus: „Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij?“ – tas ir: neviens nav ticējis. Jo „kas“ daudzviet Rakstos stāv „neviens“ vietā. Pravietis to sacīja it kā no Kristus personas, proti, Kristum sakot Tēvam: „Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij?“, tas ir: „Neviens nav ticējis mūsu vārdam un Manai sludināšanai“; šo sludināšanu Viņš nosauca par vēsti. Jo „ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva,“ saka, „to Es runāju.“ „Un kam Tā Kunga elkonis ir atklāts?“ – tas ir: „Varenā zīmju darbība, ko Viņš sauc par elkoni, nevienam no nesaprātīgajiem jūdiem nav atklājusies; bet, lai gan Es daru tik daudz zīmju, tie Mani apmelo.“

Piezīmes (2)
  1. „Vēsts“ – grieķu ἀκοή, burtiski „dzirdētais“; Teofilakts to skaidro kā sludināšanu.
  2. „Elkonis“ – grieķu βραχίων (roka, spēks).
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:36–40; Jņ. 10:31; Jņ. 8:59; Jes. 53:1; Jes. 6:10; Jņ. 8:26

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταῦτα ἐλάλησεν ὁ Ἰησοῦς· καὶ ἀπελθὼν, ἑκρύβη ἀπ´ αὐτῶν. Τοσαῦτα δὲ αὐτοῦ πεποιηκότος τὰ σημεῖα ἔμπροσθεν αὐτῶν, οὐκ ἐπίστευον εἰς αὐτόν· ἵνα ὁ λόγος Ἡσατου τοῦ προφήτου πληρωθῇ, ὃν εἶπε· Κύριε, τίς ἐπίστευσε τῇ ἀκοῇ ἡμῶν; Καὶ ὁ βραχίων Κυρίου τίνι ἀπεκαλύφθη; διὰ τοῦτο οὐκ ἠδύναντο πιστεύειν, ὅτι πάλιν εἶπεν Ἡσαΐας· Τετύφλωκεν αὐτῶν τοὺς ὀφθαλμοὺς, καὶ πεπώρωκεν αὐτῶν τὴν καρδίαν, ἵνα μὴ. ἴδωσι τοῖς ὁφθαλμοῖς, καὶ νοήσιωαι τῇ καρδίᾳ, καὶ ἐπιστραφῶσι, καὶ ἰάσωμαι αὐτούς.» Τίνος ἕνεκεν «ἐκρύβη ἀπ´ αὐτῶν;» Οὐ γὰρ «λέθους ἦραν» νῦν «κατ´ αὐτοῦ,» οὐδὲ ἐβλασφήμησάν τι τοιούτον οἷον ἔμπροσθεν. Τίνος ἔνεκεν ἐκρύβη· Τὰς καρδίας αὐτῶν ἐμβατεύων, [δει τὸν θυμὸν αὐτῶν ἀγριαίνοντα, εἰ καὶ μηδὲν ἐφθέγγοντο. Κρύπτεται οὐν παραμυθούμενος αὐτῶν τὸν φθόνον. Ὅτι «οὐκ ἐπίστευον,» ἀλλ´ ἐφθόνουν, ἠνίξατο ὁ εὐαγγελιστὴς εἰπών· «Το σαῦτα δὲ αὐτοῦ σημεῖα πεποιηκότος. οὐκ ἐπίστευον εἰς αὐτόν.» Πάντως γὰρ οὐ μικρᾶς κακίας ἔργον, τὸ τοσούτοις σημείοις μὴ πιστεῦσαι. Τοσαῦτα δὲ σημεῖα, φησὶν, ἃ παρέλιπεν ὁ εὐαγγελιστής. Ἐκρωβη τοίνυν ὁ Ἰησοῦς, τὸν φθόνον αὐτῶν παραμυθούμενος, ἄμα δὲ καὶ διδοὺς αὐτοῖς καιρὸν καὶ σχολὴν, ὥστκαθ ´ ἡσυχίαν ἐπισκέπτεσθαι τοὺς λόγους αὐτοῦ καὶ τὰς πράξεις. Οὕτω γὰρ ἂν, εἴπερ ἐβούλοντο, ἠδυνήθησαν ἐλθεῖν εἰς αἴσθησιν τοῦ ἀξιώματος τῆς θεότητος αὐτοῦ. Εἰ γὰρ καὶ τὴν ἀπιστίαν αὐτῶν προεγίνωσκεν, ἀλλ´ ὅμως τὰ παρ´ ἑαυτοῦ πάντα ἐποίει καὶ ὑπεχώρει, ὡς εἴρηται, καιρὸν αὐτοῖς διδοὺς διασκέψεως. Τὸ δὲ, «Οὐκ ἐπίστευον εἰς αὐτόν· ἵνα ὁ λόγος Ἡσαΐου πληρωθῇ,» οὐκ ἔστιν αἰτιολογίας, ἀλλ´ ἐκβάσεως, ὡς πολλάκις εἴπομεν. Οὐ γὰρ ἔμελλον ἐκεῖνοι τῷ Χριστῷ ἀπιστεῖν, διότι προεῖπεν αὐτοῖς Ἡσαΐας, ἀλλὰ διότι ἔμελλον αὐτοὶ ἀπιστεῖν διὰ τποῦ-ο προεῖπεν αὐτοῖς ὁ προφήτης. Καὶ τὸ, «Οὐκ ἤδύναντο πιστεύειν, ὅτι εἶπεν Ἡσαϊας πάλιν» περὶ αὐτῶν πῆς αὐτῆς ἐννοίας ἔχεται. Ἀιὰ πάντων γὰρ τούτων, τοῦτο βούλεται παραστῆσαι, ὅτι ἡ Γραφὴ ἀψευδής ἐστι, καὶ ὅτι ἃ προεφήτευσεν ὁ Ἡσαϊας, οὐχ ἐτέρως ἐκβέβηκεν, ἀλλ´ ὡς εἶπεν. Ἵνα γὰρ μή τις ἔχῃ λέγειν, καὶ ἀπορεῖν τίνος ἕνεκεν ἦλθεν ὁ Χριστὸς, εἰ ᾔδει ὅτι οὐκ ἔμελλον αὐτῷ οἱ Ἰουδαῖοι πιστεῦσαι· εἰσάγει καὶ τοὺς προφήτας τοῦτο προκατάγγείλαντας, καὶ ὅτι οὐκ ἡγνόει οὐδὲ ὁ Χριστὸς τὴν ἀπιστίαν αὐτῶν, ἀλλ´ ὅμως ἦλθεν, ἵνα μὴ πρόφασιν ἔχωσι περὶ τῆς ἀμαρτίας αὐτῶν, μηδὲ δύνωνται λέγειν, ὅτι Εἰ ἦλθειν, ἐπιστεύσαμεν ἄν. Τὸ δὲ, «Οὐκ ἠδύναντο πιστεύειν ,» ἀντὶ τοῦ οὐκ ἤθελον, νόει. Ὁ γὰρ κακὸς καὶ πονρὸς ἄνθρωπος οὐ δύναται πιστεύειν ἷς τ´ ἂν τοιοῦτος εἶη, τὰ πονηρὰ δηλαδὴ προαιρούμενος, ΐταν δὲ ἀκούσῃς, ὅτι «Τετύφλωκεν αὐτῶν τοὺς ὁφθαλμοὺς ὁ Θεὸς, καὶ πεπώρωκεν αὐτῶν τὴν καρδίαν, » μὴ νόμιζε ὅτι ἀπλῶς τοὺς μὲν ἀγαθοὺς ποιεῖ, τοὺς δὲ πονηροὺς, ἄπαγε! ἀλλὰ τὴν τοῦ Θεοῦ ἐγκατάλιιψιν τύφλωσιν νόει παντελῆ. Οἷόν τι λέγω· Ἔστω τις μετρίως πονηρευόμενος· τούτῳ δοκεῖ συνεῖναι ἱι ὁ Θεός· ἐλπίζεται γὰρ ἐπιστραφῆναι. Ὃταν δὲ εἰς κόρον τῆς κακίας ἐμφορηθῇ ὁ ἄνθρωπος, τότε ἐγαταλιμπά ει μὲν αὐτὸν ὁ Θεὸς διὰ τὴν πονηρὰν αὐτοῦ προαίρεσιν· λέγεται δὲ ὁ ἄνθρωπος ὡς τυφλὸς Ἀάγειν, στερηθεὶς τοῦ θείου φωτὸς, καὶ ἐν τῷ σκάτιι τῆς ἀμαρτίας περιπατῶν· καὶ λοιπὸν τύφλωσις αὐτῷ δοκιῖ ἡ τοῦ θείου φωτὸς ἀπουσία· καὶ πώρωσις καρἕας, ἡ στέρησις τοῦ θείου λόγου τοῦ τὰς καρδίας τῶν ὑποδεχομένον αὐτὸν μαλάττοντος Τιτύσλωτει λοιπὸν ὁ μὴ παραδεχόμενος ὅλως ἀκτῖνα τοῦ θείου χόγου καὶ πεπώρωται ὁ μὴ τὸν μαλάττοντα τὰς καρδίας λόγον θέλων ἐνωτίσασθαι, καὶ ὅλως ἡ ἀπουσία τοῦ Θεοῦ τυφλοῖ καὶ σκοτίζει. Ὅταν οὖν ἀκούσῃς, ὅτι τυφλοῖ ὁ Θεὸς, οὕτω νόει, ὅτι τῷ μὴ παρεῖναι τυνφλοῖ. Εἰ γὰρ παρῆν Θεὸς, οὐκ ἂν τετύφλωται ὁί ἄνθρωπος. Εἰ ἦν ἤλιος, οὺκ ἂν σκοτία· νῦν δὲ ὁ ἤλιος τοιεῖ τὴν νύκτα. Ἀλλὰ πῶς; Δυόμενος. Οὕτω καὶ ὁ Θεὸς τυφλοὺς ποιεῖ τοὺς ἀνθρώπους τῷ μὴ παρεἶναι αὐτοῖς. Οὐ πάρεστι δὲ διὰ τὴν αὐτῶν κακίαν, καὶ ἔκτοτε ὡς τυφλοὶ ἀμετάστροφα ἀμαρτάνουσι καὶ ἀδιόρθωτα προσπταίουσιν. δωμεν δὲ καὶ τὰ πῆ Ἡααὶου· «Κύριε, τίς ἐπίστευσε τῇ ἀκοῇ ἡμῶν; ἀγὶ τοῦ, οὐδεὶς ἐπίστευσε, Τὸ κὰρ. «τίς» σπολλαΤοῦ τῆς Γραφῆς, ἀντὶ τοῦ, οὐδεὶς, κεῖται. Ὡς ἐκ κροσώπου δὲ τοῦ Χριστοῦ εἶπε τοῦτο ὁ προφήτης, λέγοντος δηλαδὴ τοῦ Χριστοῦ πρὸς τὸν Πατέρα· «Κύρια, τίς ἐπίστευσε τῇ ἀκοῇ ἡμῶν;» ἀντὶ τοῦ, Οὐδεὶς ἐπίστευσε τῷ λόγῳ ἡμῶν, καὶ τῷ κηρύγματι μου· ὅπερ κήρυγμα ἀκοὴν ὡνόμασε. Καὶ γὰρ, « ἤκουσα παρὰ τοῦ Πατρός μου, φησὶν, ἐκεῖνα λέγω. ΣΚαὶ ὁ βραχίων δὲ τίνι ἀπεκαλύφθη;» τουτ-έστιν, Ἐ δυνατὴ τῶν σημείων ἐνέργεια, ἣν βραχίονο ὀομάζει, οὐδενὶ ἀπεκαλύφθη τῶν ἀγνωμόνων Ἰουδαίων· ἀλλὰ καὶ τοσαῦτα σημεῖα ποιοῦντά με δυκεφαντούσι.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:41–43

„To Jesaja sacīja, kad redzēja Viņa godību un runāja par Viņu. Tomēr arī no valdniekiem daudzi ticēja uz Viņu; bet farizeju dēļ neatzina, lai netiktu izslēgti no sinagogas. Jo tie mīlēja cilvēku godu vairāk nekā Dieva godu.“ „To Jesaja sacīja, kad redzēja Viņa godību.“ Kā godību? Dēla; kaut gan pravietis, cik var spriest pēc konteksta, šķiet runājam par Tēva godību. Bet šeit evaņģēlists saka, ka Jesaja redzējis Dēla godību, bet Pāvils – Gara. Tātad Svētās Trīsvienības godība ir viena – Tēva un Dēla, un Svētā Gara. Bet par godību, ko Jesaja redzēja, viņš sauc to dūmu, kas viņam parādījās, serafus, ogles, upuraltāri, troni. Tātad Jesaja redzēja šo godību un runāja par Viņu, proti, par Dēlu. Bet ko viņš runāja par Viņu? To, kas sacīts augstāk: „Viņš ir aklas darījis viņu acis un nocietinājis viņu sirdis.“ Bet evaņģēlists atzīmē, ka „arī no valdniekiem daudzi ticēja uz Viņu“, parādīdams, ka arī šajā farizeji meloja, sacīdami: „Vai kāds no valdniekiem ir ticējis uz Viņu?“ Jo, lūk, „daudzi arī no valdniekiem ticēja, bet farizeju dēļ neatzina; jo tie mīlēja cilvēku godu“. To Kristus viņiem arī bija iepriekš sacījis: „Kā jūs varat ticēt, ja pieņemat godu no cilvēkiem, bet godu, kas no vienīgā Dieva, atmetat?“ Tātad evaņģēlists parāda, ka ar viņiem notiek tas, ko Kristus viņiem bija iepriekš sacījis. Tātad tie nebija valdnieki, bet vergi, kas kalpoja visgalējākajā verdzībā. No tā mēs mācāmies, ka slavaskārais ir vergs un bez goda.

Piezīmes (1)
  1. „Pāvils – Gara“: Ap. d. 28:25 Pāvils Jesajas vārdus (Jes. 6:9–10) attiecina uz Svēto Garu.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:41–43; Ap. d. 28:25–27; Jes. 6:1–7; Jņ. 7:48; Jņ. 5:44

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ταῦτα εἶπεν Ἡα-ΐας, ὅτε εἶδε τὴν δόξαν αὐτοῦ, καὶ ἐλάλησε περὶ αὐτοῦ. Ὅμως μέντοι καὶ ἐκ τῶν ἀρχόντων πολλοὶ ἐπίστευσαν εἰς αὐτόν· ἀλλὰ διὰ τοὺς δαρισαίους οὐχ ὡμολόγουν, ἵνα μὴ ἀποσυνἀγωγοι γένωνται. Ἐγάπησαν γὰρ τὴν δόξαν τῶν ἀνθρώπων μᾶλλον ἤπερ τὴν δόξαν τοῦ Θεοῦ.»-«Ταῦτα εῖαιν Ἡταὶας, ὅτε εἶδε τὴν δόξαν αὐτοῦ» Τίνος; Τοῦ Υἱοῦ, καίτοι τοῦ Πατρὸς τὴν δόξαν δοκεῖ μεῖν, ὅσον ἀπὸ τῆς ἀκολουθίας, ὁ προφήτης. Ἐνπαῦθα δὲ ὁ εὐαγγελιστώς δόξαν τοῦ Υἱοῦ, φησὶν, ἐδεῖν τὸν Ἡσαΐαν· ὁ δὲ Παῦλος, τοῦ Πνεύματος. Μία ἄρα ἡ δόξα τῆς ἁγίας Τριόδος, ἡ τοῦ Πατρὸς καὶ τοῦ Υἱοῦ, ἥ τε τοῦ ἁγίου Πνεύματός ἐστι. Δόξαν δὲ λέγει Ιδεῖν τὸν Ἡσαΐαν τὸν καπνὸν ἐκεῖνον, ὃν ἐφαντάσθη, τὰ Σεραφεὶμ, τοὺς ἄνθρακας, τὸ θυσιαστήριον, τὸν θρόνον. Εἶδεν οὖν ὁ Ἡσαΐας ταύτην τὴν δόξαν, κἀὶ ἐλάλησε περὶ αὐτοῦ, τοῦ Υΐοῦ δηλαδή,. Τί δὲ ἐλάλησε περὶ αὐτοῦ; Τὰ ἄνω εἰρημένα· «Ὅτι τετύφλωνεν αὐτῶν τοὺς ὁφθαλμοὺς, καὶ πεπώρωκεν αὐτῶν τὰς καοδίας.» Ἰπισημαίνεται δὲ ὁ εὐαγγελιστὴς, ὅτι «Καὶ ἐκ τῶν ἁρχόντων πολλοὶ ἐπίστευσαν εἰς αὐτὸν « δειννύων δτι καὶ ἐν τούτῳ ἐψεύσαντο οἱ Φαρισαίοι εἰπόντες· «Μή τις τῶν ἀρχόντων ἐπίστευσεν εἰς αὐτόν;» Ἰδού γὰρ «πολλοὶ ἐπίστευσαν καὶ τῶν ἀρχόντων, ἀλλὰ διὰ τοὺς Φαρισαίους οὐχ ὡμολόγουν Ἠγάπησαν γὰρ τὴν δόξαν τῶν ἀνθρώπων.» Τοῦτο δὲ καὶ ὁ Χριστὸς αὐτοῖς προεῖπεν, ὅτι «Πῶς δύνασθε πιστεύειν, δόξαν παρὰ ἀνθρώπων λαμβάνοντες, τὴν δὲ δόξαν τὴν παρὰ τοῦ μόνου Θεοῦ ἀθετοῦντες» Ἀείκνυσιν οὖν ὁ εὐαγγελιστής τοῦτο πάσχοντας αὐτοὺς, ὃ προεῖπεν αὐτοῖς ὁ Χριστός. Οὕτως ἄρα οἶκ ἦσαν ἄρχοντες, ἀλλὰ δοῦλοι, δουλείαν τὴν ἐσχάτην δουλεύοντες. Ἐκ τούτου οὖν μανθάνομεν, ὅτι ἐκεῖνός ἐστι δοῦλος καὶ ἄτιμος, ὁ φιλόδοξος.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:44–45

„Bet Jēzus sauca un sacīja: kas tic uz Mani, tas tic nevis uz Mani, bet uz To, kas Mani sūtījis; un kas Mani redz, tas redz To, kas Mani sūtījis.“ Uz laiku Jēzus bija paslēpies, izvairīdamies no jūdu dusmām; bet atkal Viņš parādās un sauc atklāti. Un, parādīdams, ka ir līdzīgs Tēvam un nav Dieva pretinieks, Viņš saka: „Kas tic uz Mani, tas tic nevis uz Mani, bet uz To, kas Mani sūtījis“, it kā sacīdams: „Kāpēc jūs baidāties ticēt uz Mani? Ticība uz Mani pāriet uz Manu Tēvu.“ Bet ievēro arī vārdu precizitāti. Viņš nesacīja: „Kas tic Man“, bet: „Kas tic uz Mani“, – kas norāda ticību uz Dievu. Jo viens ir ticēt kādam, un cits – ticēt uz kādu. Par to, kas tic kādam, var saprast, ka viņš tic tam, ka tas runā patiesību; bet tas, kas tic uz kādu, noteikti tic uz viņu kā uz Dievu. Tāpēc kāds varētu sacīt „ticēt apustuļiem“, bet „ticēt uz apustuļiem“ – vairs ne. Tāpēc Kungs nesacīja: „Kas tic Man“ – jo to varbūt varētu sacīt arī Pāvils un Pēteris: „Kas tic man“; un arī ebrejiem pārmet, ka tie neticēja Mozum –, bet Viņš sacīja to, kas ir lielāks: „Kas tic uz Mani“, ar ko parāda, ka ir Dievs; kā Viņš arī mācekļiem saka: „Ticiet uz Dievu un ticiet uz Mani.“ Tātad, tā kā tas, kas tic uz Viņu, pārnes ticību uz Tēvu, tad arī tas, kas netic Viņam, netic pašam Tēvam. „Un kas Mani redz, tas redz To, kas Mani sūtījis.“ Vai tad tas, kas redz miesisko veidolu? Nē. Jo Tēvs taču nav miesa, lai par to, kas Kristu redz miesiski, varētu sacīt, ka viņš redz arī Tēvu; bet saproti man šeit prāta skatīšanu, it kā Viņš sacītu tā: „Kas ar prāta skatīšanu, cik cilvēkam iespējams, ir aptvēris Manu būtību, tas ir aptvēris arī Tēva būtību. Kas Mani ir pazinis, ka Es esmu Dievs, tas noteikti ir pazinis arī Tēvu; jo Es esmu Tēva attēls.“ Bet ar visu to tiek parādīta Tēva un Dēla vienbūtība. Lai dzird tie, kas slimo ar Ārija slimību, ka tas, kas tic uz Dēlu, tic nevis uz Viņu, bet uz Tēvu; tātad vai nu arī Tēvs ir radījums, vai arī Dēls nav. Kā, ja kāds sacītu: „Kas smeļ upes ūdeni, tas ņem nevis upes, bet avota ūdeni“, tā arī tas, kas tic uz Dēlu, tic nevis uz Dēlu – upi (jo Dēls nav citas būtības un Viņam nav nekā ārpus Tēva), bet uz labā avotu, es saku – Tēvu.

Piezīmes (1)
  1. „Ticēt kādam“ / „ticēt uz kādu“ – grieķu πιστεύειν τινί / πιστεύειν εἴς τινα; tāpēc šajā nodaļā εἰς ar „ticēt uz“ tulkots arī Evaņģēlija lemmās.
Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:44–45; Jņ. 5:46; Jņ. 14:1; 2. Kor. 4:4; Kol. 1:15

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἰησοῦς δὲ ἔκραξε, καὶ εἶπεν· Ὁ πιστεύων εἰς ἐμὲ οὐ πιστεύει εἰς ἐμὲ, ἀλλ´ εἰς τὸν πέμψαντά μι· καὶ ὁ θεωρῶν ἐμὲ θεωρεῖ τὸν πέμψαντά με.» Ἐκρύβη μὲν πρὸς καιρὸν ὁ Ἰησοῦς, τῷ θυμῷ τῶν Ἰωανδαίων ὑπεξιστάμενος· πάλιν δὲ ἐμφανίζεται, καὶ κράζει παῤῥησίᾳ. Δεικνύων δὲ ἑαυτὸν καὶ ἴσον τῷ Πατρὶ, καὶ οὐκ ἀντίθεον, φησίν· «Ὁ πιστεύων εἰς ἐμέ οὐ πιστεύει εἰς ἐμὲ, ἀλλ´ εἰς τὸν πέμψαντά με·» ὡσανεὶ τοῦτο ἦέγων· Τί δεδοίκατε πιστεῦσαι εἰς ἐμέ; Ἡ εἰς ἐμὲ πίστις πρὸς τὸν Πατέρα μου διαβαίνει. Ὅρα δὲ καὶ τὴν ἀκρίβειαν τοῦ λόγου. Οὐν εἶπεν ὅτι Ὁ πιστεύων ἐμοί, ἀλλ’, «Ὁ τι. στεύων εἰς ἐμέ·» ὃ τὴν εἰς Θεὸν πίστιν δηλοῖ. Ἄλλο κὰο τὸ πιστεύειν τινί, καὶ ἄλλο τὸ πιστεύειν εἴς τινα, Ὅ μὲν γὰρ πιστεύων τινὶ δύναται νοηθῆναι, ὅτι πιστεύει αὐτῷ ἀληθῆ λέγοντι· ὁ δὲ πιστεύων εἴς πινα ὡς εἰς Θεὸν πάντως πιστεύει. Διὸ πιστεύειν μὲν τοῖς ἀποστόλοις, εἴποι ἄν τις· πιστεύειν δὲ εἰς τοὺς ἀποστόλους, οὐκ ἔτι. Διὰ τοῦτο οὖν ὁ Κύριος οὐκ εἶπεν, ὅτι Ὁ πιστεύων ἐμοὶτοῦτο γὰρ καὶ ὀ Παῦλος τυχὸν καὶ ὁ Πέτρος ἠδύναντο εἰπεῖν, ὅτι Ὀ πιστεύων ἐμοί· ἀλλὰ καὶ οἱ Ἑβραῖοι διότι οὐκ ἐπίστευον Μωσεῖ, ὀνειδίζονται, τὸ δὲ μεῖζον εἶπεν, Ἐτι «Ὁ πιστεύων εἰς ἐμέ·» δι´ οὗ δεικνύει ἑαυτὸν Θεὸν ὅντα· ὥσπερ καὶ τοῖς μαθηταῖς λέγει· «Πιστεύετε εἰς Θεὸν, καὶ εἰς ἐμὲ πιστεύετε.» Ὦστε ἐπεὶ ὰ πιστεύων εἰς αὐτὸν τὴν πίστιν εἰς τὸν Πατέρα διαβιβάζει· καὶ ὁ ἀπιστῶν ἄοα αὐτῷ τῷ Πατρὶ ἀπιστεῖ. «Καὶ ὁ θεωρῶν δὲ ἐμὲ θεωρεῖ τὸν πέμψαντά με.» Ἄρα ὁ θεωρῶν τὸν σωματικὸν χαρακτῆρα, Οὐχί. Οὐ γὰρ δὴ σῶμα ὁ Πατὴρ, ἵνα ὁ θεωρῶν σωματικῶς τὸν Χριστὸν, θεωρεῖν καὶ τὸν Πατέρα λεχθείη· ἀλλὰ θεωρίαν τὴν κατὰ νοῦν ἐνταῦθά μοι νόει· ὥσπερ ἂν εἰ οὖτως ἔλεγεν· Ὁ τὴν ἐμὴν οὐσίαν, ὡς δυνατὸν ἀνθρώπῳ, καταλαβὼν διὰ τῆς θεωρίας τοῦ νοῦ, καὶ τὴν τοῦ Πατρὸς κατείληφεν. Ὁ ἐμὲ γοὺς, ὅτι Θεὸς, καὶ τὸν Πατέρα πάντως· εἰκῶν γάρ εἰμι τοῦ Πατρός. Διὰ πάντων δὲ τούτων τὸ ὁμοούσιον δηλοῦται τοῦ Πατρὸς καὶ τοῦ Υἱοῦ Ἀκουέτωταν οἱ τὰ τοῦ Ἀρείου νοσοῦντες, ὅτι ὁ πιστεύων εἰς τὸν Υτὸν οὐ πιστεύει εἰς αὐτὸν, ἀλλ´ εἰς τὸν Πατέρα· ὥστε ἢ κτίσμα καὶ ὁ Πατὴρ, ἢ οὐδὲ ὁ Υἱός. Ὥσπερ ν εἴποι τις, ὅτι Ὁ τὸ τοῦ ποταμοῦ ἀρυόμενος ὑδωρ, οὐ τὸ τοῦ ποταμοῦ, ἀλλὰ τὸ τῆς πηγῆς λαμβάνει· οὔτω καὶ ὁ πιστεύων εἰς τὸν Υἱὸν, οὐκ εἰς τὸν Υἱὸν τιοτεύτι τὸν ποταμὸνὐδὲ γὰρ ἄλλης οὐσίας ἐστὶν ὁ λίὸς, οὐδὲ ἔχει τι παρὰ τὸν Πατέρα), ἀλλ´ εἰς τὴν πηγὴν τοῦ ἀγαθοῦ ποστεύει, τὸν Πατέρα φημί.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:46–47

„Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai ikviens, kas tic uz Mani, nepaliktu tumsā. Un, ja kāds dzird Manus vārdus un netic, Es viņu netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli glābt.“ Un atkal ar to Viņš atklāj vienbūtību. Jo, tā kā arī Tēvs visur Rakstos tiek saukts par gaismu, tāpēc arī par Sevi Viņš saka: „Es, gaisma, esmu nācis pasaulē.“ Tāpēc arī Pāvils Viņu nosauc par atspīdumu, ar to parādīdams, ka starp Tēvu un Dēlu nav nekā starpā, bet reizē ir Tēvs, reizē Dēls, kā reizē ar gaismu – tās atspīdums. Tātad arī Dēls ir gaisma – gan tāpēc, ka atbrīvo no maldiem un izkliedē garīgo tumsu, gan tāpēc, ka, kā gaisma, parādījusies, dara redzamu gan pati sevi, gan pārējās redzamās lietas, tā arī Dēls, atnācis un mums parādījies, darīja zināmu Sevi un Tēvu un apgaismoja to sirdis, kas Viņu uzņēma, uz visu atziņu. „Ja kāds,“ saka, „dzird Mani un netic, Es viņu netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli glābt.“ Tas, ko Viņš saka, ir šāds: „Neticīgajam cilvēkam Es neesmu nosodījuma cēlonis; jo ne tāpēc Es pirmām kārtām esmu nācis, bet tas notika kā sekas. Jo Es nācu, «lai glābtu», un tāpēc mācīju. Bet, ja kāds netic, ne Es esmu viņam nosodījuma cēlonis, bet viņš pats to sev uzvilcis.“ […] Bet pēc tam sacītais kļūs vēl skaidrāks; klausies tālāko.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:46–47; 1. Jņ. 1:5; Ebr. 1:3

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ἐγὼ φῶς εἰς τὸν κόσμον ἐλήλυθα, ἵνα πᾶς ὁ κιστεύων εἰς ἐμὲ ἐν τῇ σκοτίᾳ μὴ μείνῃ. Καὶ ἐάν τίς μου ἀκούσῃ τῶν ῥημάτων, καὶ μὴ πιστεύσῃ, ἐγὼ οὐ κρίνω αὐτόν. Οὐ γὰρ ἦλθον, ἵνα κρίνω τὸν κόσμον, ἀλλ´ ἵνα σώσω τὸν κόσμον.» Καὶ πάλιν διὰ τούτου τὴν ὁμοουσιότητα ἐμφαίνει. Ἐπεὶ γὰρ καὶ ἐ Πατὴρ πανταχοῦ τῆς Γραφῆς φῶς λέγεται, διὰ τουτο καὶ περὶ ἐαυτοῦ φησιν· «Ἐγὼ φῶς εἰς τὸν κόσμον ἐλήλυθα.» Ὅθεν καὶ ὁ Παῦλος ἀπαύγασωα αὐτὸν ὀνομάζει, δεικνὺς ἐντεῦθεν, ὡς οὐδὲν μέσον. Πατρὸς καὶ Υἱοῦ, ἀλλ´ ἅμα Πατὴρ, ἅμα Υἱὸς, ὥσπερ ἅμα τῷ φωτὶ τὸ ἀπαύγασμα. Φῶς οὖν καὶ ὁ Υἱὸς, ἑιά τε τὸ πλάνης ἀπαλλάττειν, καὶ τὸ νοητὸν σκότος λύειν· καὶ ὅτι ὥσπερ τὸ φῶς φανὲν, καὶ ἑαυτὸ δῆχ λον ποιεῖ, καὶ τὰ λοιπὰ ὁρατά· οὕτω καὶ ὁ Υἱὸς ἐλθὼν καὶ φανεὶς ἡμῖν, ἑαυτὸν ἐγνώρισε καὶ τὸν Πατέρα, καὶ πρὸς πᾶσαν γνῶσιν τὰς καρδίας τῶν παραδεξαμένων αὐτὸν, ἐφώτισεν. «Ἐάν τις ἀκούσῃ μου φησὶ, καὶ οὐ πιστεύση, ἐγὼ οὐ κρίνω αὐτόν. Οὐ γὰρι ἦλθον, ἵνα κρίνω τὸν κόσμον, ἀλλ´ ἵνα σώσω τὸν κόσμον.» Ὅ δὲ λέγει τοιοῦτόν ἐστι· Τῷ ἀπιστοῦντι ἀνθρώπαῳ οὐκ ἐγὼ αἴτιός εἰμι τῆς κατακρίσεως· οὐ γὰρ ἐπὶ τούτῳ ἦλθον προηγουμένως, ἀλλ´ ἐξ ἀποεελέσματος τοῦτο συνέβη. Ἐγὼ μὲν γὰρ ἠλθον, «ἵνα σώσω,» καὶ διὰ τοῦτο ἐδίδαξα. Κἰ δέ τις ἀπιστεῖ, οὐκ ἐγὼ αἴτιός εἰμι αὐτῷ τῆς κατακρίσεως, ἀλλαὐτὸς ἐαυτῷ ταύτην ἐπεσπάσατο. Καὶ διὰ τῶν Β εα πα εεϛ, μχίσ ενῖειε οιῖι, φ α. μετὰ ταῦτα δὲ μᾶλλον σαφηνισθήσεται τὸ λεγόμενον· κεὶ ἄκουε τῶν ἑξῆς.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Jņ. 12:48–50

„Kas Mani atmet un nepieņem Manus vārdus, tam ir savs tiesātājs: vārds, ko Es esmu runājis, tas viņu tiesās pēdējā dienā. Jo Es neesmu runājis no Sevis paša, bet Tēvs, kas Mani sūtījis, Viņš Man ir devis bausli, ko Man teikt un ko runāt. Un Es zinu, ka Viņa bauslis ir mūžīgā dzīvība. Tātad, ko Es runāju, to Es runāju tā, kā Tēvs Man ir sacījis.“ „Es,“ saka, „nevienu netiesāju, bet tam, kas netic, ir savs tiesātājs“, – kā arī mēs bieži mēdzam sacīt, kad gribam sist nepaklausīgu bērnu: „Ne mēs viņu sitam, bet viņa nolaidība un nepaklausība“; un: „Ne mēs viņu nosodām, bet mūsu pamācības, kurām viņš neklausīja, – tās viņu apsūdz kā nepaklausīgu.“ Tā arī Kungs: „Ne Es tiesāju“, bet „vārds, ko Es esmu runājis, tas nosodīs“. „Jo kāpēc tie neticēja? Vai tāpēc, ka uzskatīja Mani par Dieva pretinieku, kas meklē pats savu godu? Taču «Es neesmu runājis no Sevis paša», bet, visu runādams no Sava Tēva, nekur neesmu Sevi pasludinājis, it kā Es domātu ko citu.“ „Jo Tēvs, kas Mani sūtījis, Man ir devis bausli, ko Man teikt un ko runāt.“ Ak, cik pazemīgi vārdi! Vai tad, ak Kungs, pirms Tēvs Tevi sūtīja un deva bausli, Tu nezināji, kas jārunā, bet nepazini šo bausli, kas ir mūžīgā dzīvība, un nezināji šo mūžīgo dzīvību? Un kā tad Tu sacīji: „Es esmu dzīvība“? Redzi, cik daudz aplamību rodas, ja mēs sacītajā neklausāmies ar labu prātu? Tātad zini, kāpēc Viņš runā tik pazemīgi: klausītāju dēļ, kas bija vāji. Un ko Viņš ar to grib norādīt? Proti, to, ka Viņš nerunā un nedomā neko citu kā Tēvs. „Jo kā tie, kam kas uzdots,“ saka, „nerunā neko ārpus uzdotā, tā arī Es pats nedomāju un neesmu mācījis neko citu kā to, kas labpatīk Tēvam.“ Tātad, gribēdams parādīt to – es saku, vienprātību ar Tēvu –, Viņš pieminēja šo piemēru – es saku, bausli. Tāpēc Viņš arī piebilst: „Tātad, ko Es runāju, to Es runāju tā, kā Tēvs Man ir sacījis.“ „Tātad, tā kā Es neko neesmu runājis no Sevis, kādu aizbildinājumu izvirzīs tie, kas nepaklausīja? Jo tie neapšaubāmi tiks nosodīti kā tādi, kas nav ticējuši Tēvam.“ Lai tātad pareizticīgais nedomā neko zemu no pazemīgajiem vārdiem, proti, „Esmu saņēmis bausli“ un tamlīdzīgiem; bet uztver tos ar labu prātu, kā arī šos: „Esmu saņēmis bausli, ko teikt un ko runāt.“ Jo, būdams Vārds un izteikdams visu, kas ir Prātā – es saku, Tēvā –, Dēls saka, ka saņēmis no Viņa bausli, ko teikt un ko runāt. Kā arī mūsu vārds, ja vien gribam runāt patiesību, saka to, ko prāts tam pasniedz, un vārds noteikti nav citas būtības nekā prāts, bet pavisam vienbūtīgs.

Citētās Rakstu vietas

Jņ. 12:48–50; Jņ. 14:6; Jņ. 11:25

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὁ ἀθετῶν ἐμὲ, καὶ μὴ λαμβάνων τὰ ῥήματά μου, ἔχει τὸν κρίνοντα αὐτόν. Ὁ λόγος ὃν ἐλάλησα, ἐκεῖνος κρινεῖ αὐτὸν ἐν τῇ ἐσχάτῃ ἡμέρᾳ· ὅτι ἐγῶ ἐξ ἐμαυτοῦ οὐκ ἐλάλησα, ἀλλ´ ὁ πέμψας με Πατὴρ, αὐτός μοι ἐντολὴν ἔδωκε, τί εἴπω, καὶ τί λαλήσω· καὶ οἷδα ὅτι ἡ ἐντολὴ αὐτοῦ ζωὴ αἰώνιός ἐστιν. Ἃ ούν λαλῶ ἐγὼ, καθὼς εἴρηκέ μοι ὁ Πατὴρ, οὐτω λαλῶ.» Ἐγὼ, φησὶν, οὐδένα κρίνω, ἀλλ´ ὁ μὴ πιστεύων ἔχει τὸν κρίνοντα αὐτόν· ὥσπερ εἰώθαμεν καὶ ἡμεῖς πολλάκις λέγειν, ὅταν παιδίον ἀτακτοῦν μέλλωΟΑΡΠΤ ΣΙΙ. μεν τὔπτειν, ὅτι οὐχ ἡμεῖς τύπτομεν αὐτὸ, ἀλλ´ ἡ ἀμέλεια αὐτοῦ καὶ ἡ ἀταξία· καὶ οὐχ ἡμεῖς κατακρίνομεν αὐτὸν, ἀλλ´ αἱ παραινέσεις ἡμῶν, αἷς οὐκ ἐπείσθη, αὗται κατηγοροῦσιν αὐτοῦ ὡς ἀνηκόου. Οὕτως οὖν καὶ ὁ Κύριος· «Οὐκ ἐγὼ κρίνω,» ἀλλ´ «ὁ λόγος, ὃν ἐλάλησα, ἐκεῖνος κατακρίνει.» Διατί γὰρ ἠπίστησαν· ἄρα ὡς ἀντιθέῳ, καὶ τὴν ἰδίαν δόξαν ζητοῦντι; Καὶ μὴν «ἐξ ἐμαυτοῦ ἐγὼ οὐκ ἐλάλησα,» ἀλλὰ πάντα ἀπὸ τοῦ Πατρός μου εἰπὼν, οὐδαμοῦ ἐμαυτὸν ἀνεκήρυξα ἄλλο τι φρονοῦντα. «Ὁ γὰρ πέμψας με Πατὴρ ἐντολήν μοι δέδωκε, τί εἴπω καὶ τί λαλήσω.» Βαβαὶ τῆς ταπεινότητος τῶν ῥημάτων! Ἀρα γὰρ, ὡ Κύριε, καὶ πρὶν ἢ πέμψῃ σε ὁ Πατήρ, καὶ δῷ τὴν ἐντολὴν, οὐκ ἐγίνωσκες, τί δεῖ λαλῆσαι, ἀλλ´ ἀμαθὴς ὑπῆρχες τῆς ἐντολῆς ταύτης, ἤτις ἐστὶ ζωὴ αἰώνιος, καὶ οὐκ ἐγίνωσκες τὴν ζωὴν ταύτην τὴν αἰώνιον; καὶ πῶς εἶπας, ὅτι «Ἐγώ εἰμι ἡ ζωή;» Ὁρᾷς τὴν ἀτοπίαν, ὅση ἀνακύπτει, ἐὰν μὴ εὐγνωμόνως κατακούωμεν τῶν λεγομένων; Γνῶθι οὖν, διατί οὕτω ταπεινῶς φθέγγεται, ὅτι διὰ τοὺς ἀκροατὰς ἀσθενεῖς ὄντας. Καὶ τί βούλεται σημᾶναι διὰ τούτων; Τὸ μηδὲν ἕτερον ἢ λέγειν ἢ φρονεῖν παρὰ τὸν Πατέρα δηλαδή. Ὥσπερ γὰρ, φησὶν, οἱ ἐντολεῖς οὐδὲν ἑκτὸς τοῦ ἐντεταλμένου λέγουσιν, οὕτω δὴ καὶ αὐτὸς ἐγὼ οὐδὲν ἕτερον ἢ φρονῶ, ἢ ἐδίδαξα παρὰ τὰ τῷ Πατρὶ δόξαντα. Τοῦτο τοίνυν θέλων ἑνδείξασθαι, τὸ πρὸς τὸν Πατέρα, φημί, ὁμόγνωμον, ἐμνήσθη τούτου τοῦ ὑποδείγματος, τῆς ἐντολῆς λέγω. Διὸ καὶ ἐπάγει· «Ἃ οὖν λαλῶ, καθὼς εἴρηκέ μοι ὁ Πατὴρ, οὔτω λαλῶ.» Ὥστε ἐπεὶ οὐδὲν ἀπ´ ἐμοῦ εἶπον, ποίαν πρόφασιν προβαλοῦνται οἱ ἁπειθήσαντες; Ἀναμφιλέκτως γὰρ κατακριθήσονται, ὡς τῷ Πατρὶ ἀπιστήσαντες. Μηδὲν οὖν ταπεινὸν ἐννοεῖ [ ἐννόει] ὁ ὁρθόδοξος, ἀπὸ τῶν ταπεινῶν ῥημάτων, ἤγουν τοῦ, «Ἐντοὶὴν ἔλαβον,» καὶ τῶν τοιούτων· ἀλλὰ εὐγνωμόνως ταῦτα ἐκλάμβανε, οἰον καὶ τοῦτο τὸ, «Ἐιτολὴν ἔλαβον, τί εἴπω, καὶ τί λαλήσω.» Λόγος γὰρ ὢν ὁ Υἱὸς, καὶ ἐκφαίνων πάντα τὰ ἐν τῷ νῷ, τῳ Πατρὶ, φημὶ, ἐντολὴν παρ´ αὐτοῦ φησιν λαβεῖν, τί εἴπῃ, καὶ τί λαλήσῃ. Ὥσπερ καὶ ὁ ἡμέτερος λόγος, εἴγε ἀληθεύειν μέλλοιμεν, ἐκεῖνα λέγει, ἃ ὁ νους αὐτῷ ὑποβάλλει, καὶ οὐ δήπου ἐτεροούσιός ἐστιν ὁ λόγος πρὸς τὸν νοῦν, ἀλλ´ ὁμοούσιος πάντως.

PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu