Jņ. 12:1–3
„Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashas atnāca uz Betāniju, kur bija Lācars, kas bija miris un ko Viņš bija uzmodinājis no mirušajiem. Tur tie Viņam sarīkoja vakariņas; un Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas ar Viņu sēdēja pie galda. Tad Marija, paņēmusi mārciņu tīras, ļoti dārgas nardu mirres, svaidīja Jēzus kājas un nožāvēja Viņa kājas ar saviem matiem; un nams pildījās ar mirres smaržu.“ Mēneša desmitajā dienā viņi ņem jēru, kas jāupurē Pashas svētkos, un no tā laika sāk gatavot visu svētkiem vajadzīgo. Tā sešas dienas iepriekš, kas ir mēneša devītā diena, viņi mielojas bagātīgāk un dara šo dienu par svētku sākumu. Tāpēc arī Jēzus, atnācis uz Betāniju, ēd kopā. Bet, gribēdams parādīt Lācara patiesās augšāmcelšanās zīmi, evaņģēlists saka: „Bet Lācars bija viens no tiem, kas sēdēja pie galda.“ Jo, parādījies, viņš nenomira tūlīt, bet palika ilgu laiku, ēzdams un dzerdams un darīdams citas parastās lietas. Bet, sacīdams: „Marta apkalpoja“, viņš norādīja, ka mielasts bija viņas mājā. Bet ievēro man sievietes ticību – kā viņa neuztic apkalpošanu kalponēm, bet pati to dara. Un Pāvils saka par atraitni, kas mazgājusi svēto kājas. Tātad šī [Marta] kalpo visiem kopīgi; bet Marija godu velta vienīgi Kristum, jo viņa raugās uz Viņu ne kā uz cilvēku, bet kā uz Dievu. Jo tāpēc viņa izlēja mirres un nožāvēja ar galvas matiem, jo viņai par Viņu nebija tāds uzskats kā daudziem – kā par vienkāršu cilvēku, bet kā par Valdnieku un Kungu. Bet Mariju anagoģiskā veidā varētu saprast kā Tēva, visu Kunga, dievību; jo „Marija“ tulkojumā nozīmē „kundze“. Tātad visu kundze – Tēva dievība – svaidīja Jēzus kājas, tas ir, Kunga – es saku, Vārda – pēdējos laikos pieņemto miesu, ar Gara mirrēm; kā arī Dāvids saka: „Tāpēc Dievs, Tavs Dievs, Tevi ir svaidījis ar prieka eļļu“; un lielais Pēteris: „Lai viss Israēla nams droši zina, ka Dievs Viņu ir darījis par Kungu un Kristu – šo Jēzu, ko jūs esat krustā situši.“ Jo miesa, ko Vārds pieņēma, svaidīta ar dievišķo Garu, kas nonāca Jaunavas klēpī, un kļuvusi par to, kas ir Vārds, tas ir, Dievs, piepildīja pasauli ar smaržu, kā arī Marijas mirres piepildīja ar smaržu visu namu. Bet kas ir mati, kas nožāvēja kājas? Noteikti svētie, kas rotā Dieva galvu un Viņa valdnieka varu. Jo, būdami Dievam par godu, tie varētu tikt saukti par Viņa rotu; tie kļuvuši arī par Kunga miesas svaidījuma līdzdalībniekiem, kurus arī Dāvids sauc par „biedriem“. Un Pāvils saka korintiešiem: „Dievs, kas mūs kopā ar jums stiprina Kristū un mūs ir svaidījis.“ Un visur mēs zinām, ka par „kristiem“ tiek saukti tie, kas dzīvojuši pēc Kristus. Tātad kristieši varētu tikt saprasti kā mati, kas nožāvēja Jēzus kājas un piedalījās dievišķajā svaidījumā. Mati ir kaut kas nedzīvs; nedzīvi ir arī tie, kas pieder Kristum, jo viņi ir krustā situši miesu un nonāvējuši savus zemes locekļus, un nomiruši pasaulei. Mati rotā galvu un ir tās gods; arī svētie ir Dieva gods, kuru gaisma spīd cilvēku priekšā un caur kuriem tiek pagodināts Tēvs, kuriem arī ēšana un dzeršana notiek Dievam par godu, kuri arī savos locekļos Viņu pagodina. Un arī tu, tā kā Jēzus ir uzmodinājis tavu prātu kā kādu Lācaru, un tu Viņu uzņem savas dvēseles namā, un kopā ar Viņu mielojas arī augšāmceltais, – svaidi Kunga kājas sešas dienas pirms Pashas, pirms nāk nākamā laikmeta Pasha, kamēr tu dzīvo šajā pasaulē, kas tika pabeigta sešās dienās. Kristus kājas ir apustulis un Evaņģēlijs, un, vārdu sakot, baušļi; jo caur tiem Viņš staigā mūsos. Tātad šiem baušļiem pienes mirres – noskaņu, kas savienota no dažādiem tikumiem, no kuriem labākais ir ticība, karsta kā nards. Jo, ja tu neparādīsi karstu, dedzīgu un tikumīgu attieksmi pret baušļiem un ar nonāvētajiem locekļiem kā ar matiem tos nenožāvēsi un neuzņemsi sevī, tu nevarēsi piepildīt savu namu ar smaržu. Kunga kājas ir arī vismazākie brāļi, caur kuriem Kristus nāk pie ikkatra durvīm, lūgdams vajadzīgo; svaidi tos ar žēlsirdības mirrēm. Jo daudzi gan dod žēlastības dāvanas, bet izrādīšanās dēļ; tāpēc tie arī neuzņem sevī labumu; „jo tie jau ir saņēmuši savu algu“ šeit; bet tu nožāvē ar galvas matiem un uzņem labumu dvēselē, savāc žēlsirdības ieguvumu vadošajā daļā. Un, ja tev ir kas nedzīvs un nedvēselīgs, kā mati, [svaidi to ar šo labo svaidījumu; jo sacīts: savus grēkus izpērc ar žēlsirdības darbiem].
Piezīmes (5)
- „Mārciņa“ – grieķu λίτρα (ap 330 g).
- „Anagoģiskā veidā“ – grieķu τρόποις ἀναγωγῆς (garīgajā, „paceļošajā“ skaidrojumā).
- „Kundze“ – Teofilakts saista vārdu „Marija“ ar ebr./aram. mara („kundze“).
- Ps. 44:8 (LXX) – 1965. g. Bībelē Ps. 45:8; „biedri“ – μέτοχοι (turpat).
- Dan. 4:24 (LXX; 1965. g. Bībelē Dan. 4:27).
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 12:1–3; 2. Moz. 12:3; 1. Tim. 5:10; Ps. 44:8; Ap. d. 2:36; Lk. 1:35; 2. Kor. 2:15; 2. Kor. 1:21; Gal. 5:24; Kol. 3:5; Mt. 5:16; 1. Kor. 10:31; Mt. 25:40; Mt. 6:2; Dan. 4:24
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕφΑΛ. ΙΒʹ. υιαΡϋΤ ΧΙi ερὶ τῆς ἀλειψάσης τὸν Κύριον μύρῳ. Περὶ ὧν εἰαιν Ἰρλίδας. Περὶ τοῦ ὀναρίου. Περὶ τῶν Ἐλήνων πρωσελθόντων, καὶ ἐρωτώντων τὸν´ Φίλρπαρν. Περὶ τῆς φωνῆς ἐκ τοῦ οὐρανοῦ ἀκουσθείσης . «Ὁοῦν Ἰησοῦς πρὸ ἕξήμερῶν τοῦ Πάσχα ἦλθεν εἰς Εηθανίαν, ὅπου ἦν Λάζαρος ὁ τεθνηκὼς, ὃν ἤγειρεν ἐκ νεκρῶν. Ἐποίησαν οὖν αὐτῷ δεῖπνον ἐκεῖ· καὶ ἡ Μάρόα διηκόνει; ὁ δὲ Λάζαρος εἶς ἦν τῶν συνανακειμένον αὐτῷ. Ἡ οὖν Μαρία λαβοῦσα λίτραν μύρου νάρδου πιστικῆς πολιτίμου, ἤλειψε τοὺς πόδας τοῦ Τησοῦ, καὶ ἐξέμαξε ταῖς θριξίν αὐτῆς τοὺς πόδας τύτοῦ. Ἡ δὲ οἰκία ἐπληρώθη ἐκ τῆς ὀσμῆς τοὺ μὐρου.» Τῇ δεκάτῃ τοῦ μηνὸς λαμβάνουσι τὸ ἑν τῇ τοῦ Πάσχα ἑορτῇ τυθησόμενον πρόβατον, ἔκτοτε δὲ πν πρὸς τὴν ἑορτὴν ἐπιτηδείων ἄρχονται. Ἀμέλει κ ἐ τῇ πρὸ ἕξ ἡμερῶν, ἥ ἐστι ἐννάτη τοῦ μηνὸς, σόᾳότερον ἑστιῶνται, καὶ προοίμια τῆς ἑορτῆς τὴν ἡμέραν ταύτην ποιοῦνται. Διὸ καὶ Ἰησοῦς συνειιᾶται, εἰς Βηθανίαν ἐλθών. Δεῖξαι δὲ θέλων ὁ εὐαγλιστὴς, τῆς ἀληθοῦς ἀναστάσεως τοῦ Λαζάρου σηἐόῖσν, φησίν· «Ὁ δὲ Λάζαρος εἰς ἦν τῶν συνανακειμένων. » Οὐ γὰρ φανεὶς εὐθὺς ἀπέθανεν, ἀλλ´ ἐμετνεν ἐπὶ πολὺν καιρὸν ἐσθίων καὶ πίνων, καὶ τὰ ἀλα τὰ συνήθη διατελῶν. Διὰ δὲ τοῦ εἰπεῖν, ὅτι «Ἡ Ἀίαγθα διηκόνει,» ἐσήμανεν ὅτι ἐν τῇ οἰκίᾳ αὐτῆς ἡ ἐστίασις ἦν. Ὃρα δέ μοι τὴν πίστιν τῆς γυναικὸς, πῶς οὐ θεραπαινίσιν ἐπιτρέπει τὴν διακονίαν, ἀλλ´ εὐτὴ δι´ ἑαυτῆς ταύτην ποιεῖται. Καὶ ὁ Παῦλος λέγει περὶ γυναικὸς χήρας, ἢ ἀγίων πόδας ἔνιψεν· «Αὕτη μὲν οὖν κοινῇ πᾶσι διακονεῖ·» ἡ δὲ Μαρία εἰς τὸν λριστὸν μόνον περιίστησι τὴν τιμὴν, ἐπειδὴ οὐχ ὡς ἀνθμώπῳ προσέχει τούτῳ, ἀλλ´ ὡς Θεῷ. Τὸ γὰρί μ.ρον διὰ τοῦτο ἐξέχεε, καὶ ταῖς θριξὶ τῆς κεφαλῆς ἐξέμαξεν, οὐκ ἔχουσα τοιαύτην περὶ αὐτοῦ ὑπόληὅιν, οἷαν οἱ πολλοὶ ὡς περὶ ψιλοῦ ἀνθρώπου, ἀλλ´. ὡς Δεσπότου καὶ Κυρίου. Ληφθείη δ´ ἂν ἡ Μαρία τρόποις ἀναγωγῆς εἰς τὴν θεότητα τοῦ Πατρὸς καὶ Κυρίου πάντων· Μαρία γὰρ «κυρία» ἐρμηνεύεται Ἀ τοίνυν κυρία πάντων θεότης τοῦ Πατρὸς, ἔχοισε τοὺς πόδας τοῦ Ἰησοῦ, τὴν ἐπ´ ἐσχάτων σάρκα τοῦ υαΑ ὧ ΚΙ Κυρίου, ἤτοι τοῦ Λόγου, φημὶ, τῷ μύρῳ τοῦ Πνεύματος · καθὰ καὶ Δαυΐδ φησι· «Διὰ τοῦτο ἔχρισέ σε Ἀ Θεὸς, ὁ Θεός σου ἔλαιον ἀγαλλιάσεως·» καὶ ὁ μέγας Πέτρος, «Γινωσκέτω πᾶς οἶκος Ἰσραήλ, ὅτι Κύριον καὶ Χριστὸν αὐτὸν ὁ Θεὸς ἐποίησε, τοῦτον τὸν Ἰησοῦν ὃν ὑμεῖς ἐσταυρώσατε.» Ἡ γὰρ προληφθεῖσα ὑπὸ τοῦ Λόγου σὰρξ τῷ θείῳ Πνεύματι. τῆ ἐπὶ τὴν μήτραν τῆς παρθένου ἐπελθόντι χρισθεῖσα,, καὶ γενομένη ὅπερό Λόγος, τουτέστι, Θεὸς, ἐπλήρωσε τὸν κόσμον εὐωδίας, ὥσπερ καὶ τὸ τῆς Μαρίας μύρον τὸν οἰκον εὐωδίασεν ἄπαντα. Τἴνες δὲ αὐ τρίχες αἱ ἐκμάξασαι τοὺς πόδας; Ἢ πάντως οἱ κοσμουντες τὴν κεφαλὴν τοῦ Θεοῦ, καὶ τὴν ἀρχικὴν ἐξουσίαν αὐτοῦ οἱ ἅγιοι. Οὗτοι γὰρ εἰς δόξαν Θεοῦ ὄντες, κόσιμος ἂν αὐτοῦ λεχθεῖεν, οἶ καὶ τοῦ χρίσματος τῆς τοῦ Κυρίου σαρκὸς γεγόνασι κοινωνοὶ, οὕς καὶ Δαυΐδ´ φησι «μετόχους.» Καὶ Παῦλος δὲ πρὸς Κορινθίους φηαίν · «Ὁ βεβαιῶν ἡμᾶς σὺν ὑμῖν εἰς Χριστὸν, καὶ χρίσας ἡμᾶς ὁ Θεός.» Καὶ πανταχοῦ Χριστοὺς οἴδαμεν λεγομένους τοὺς κατὰ Χριστὸν ζήσαντας. Ο τοίνυν Χριστιανοὶ αἱ τρίχες ἂν νοηθεῖεν, αἱ τοὺς πόδας τοῦ Ἰησοῦ ἐκμάξασαι, καὶ μετασχοῦσαι τοῦ θείου χαρίσματος. Νεκρόν τι αἱ τρίχες, νεκροὶ καὶ οἱ τοῦ xριστοῦ· τὴν γὰρ σάρκα ἐσταύρωσαν, καὶ ἐνέκρωσαν τὰ μέλη τὰ ἐπὶ τῆς γῆς, καὶ τῷ κόσμῳ ἀπέθανον Κοσμοῦσι τὴν κεφαλὴν αἱ τρίχες, καὶ δόξα εἰσὶ ταύτης · δόξα τοῦ Θεοῦ, καὶ οἱ ἅγιοι, ὧν λάμπει τὸ φῶς ἔμπροσθεν τῶν ἀνθρώπων, καὶ δοξάζεται δι´ αὐτοὺς ῥ Πατὴρ, οἰς καὶ τὸ ἐσθίειν καὶ τὸ πίνειν εἰς δόξαν Θεοῦ γίνεται, οἶ καὶ ἐν τοῖς μέλεσι δοξάζουσιν αὐτόν. Καὶ σὺ δὲ, ἐπεὶ ἀνέστησέ σου τὸν νοῦν ὥσπερ τινὰ Λάζαρον ὁ Ἰησοῦς, καὶ ὑποδέχῃ αὐτὸν εἰς τὸν οἶκον τῆς ψυχῆς σου, καὶ συνευωχεῖται αὐτῷ καὶ ὁ ἀναστὰς, ἄλειψον τοὺς πόδας τοῦ Κυρίου πρὸ ἐξ ἡμερῶν τοῦ Πάσχα, πρὶν ἔλθῃ τὸ Πάσχα τοῦ μέλλοντος αἰῶνος, ἕως οὗν ἐν τῷ κόσμῳ τούτω διάγεις τῷ ἐν ἑξ ἡμέραις ἀπαρτισθέντι. Πόδες τοῦ Χριστοῦ ὁ Ἀπόστολος, καὶ τὸ Εὐαγγέλιον, καὶ ἁπλῶς εἰπεῖν, αἱ ἐντολαί · δι´ αὐτῶν γὰρ ἐμπεριπατεῖ ἐν ἡμῖν. Ταύταις οὖν ταῖς ἐντολαῖς προσάγαγε μύρον, τὴν ἐκ διαφόρων ὰρετῶν, ὧν τὸ κρεῖττον ἡ θερμὴ ὡς νάρδος πίστις, συγκεκροτημένην διάθεσιν. Εἰ μὴ [γὰρ θερμὴν καὶ σπουδαίαν καὶ ἐνάρετον σχέσιν περὶ τὰς ἐντολὰς ἐνδείξῃ, καὶ τοῖς νενεκρωμένοις οὖν μέλεσιν, οἰονεὶ θριξὶ ἐκμάξεις ταύτας, καὶ εἰς αὐτὸν ἀναλάβοις, οὐκ ἱσχύσεις εὐωδιάσαι σου τὸν οἶκον. Πόδες τοῦ Κυρίολ αὶ οἱ ἐλάνιστοι ἀδελφοί, δι´ ὧν βαδίζει ὁ Χριστὸς ἐπὶ τὴν θύραν ἑκάστου ζητῶν τὰ χρειώδη, οὓς ἄλειφε τῷ τῆς ἑλεημοσύνης μύρῳ. Πολλοὶ μὲν οὖν ἐλεοῦσιν, ἀλλὰ πρὸς ἐπίδειξιν· διὸ οὐδὲ εἰς αὐτοὺς ἀναδέχονται τὴν ὡφέλειαν· «Ἀπέχουσι γὰρ τὸν μισθὸν» ἐνταῦθα· σὺ δὲ ἔκμαξαι ταῖς θριξὶ τῆς κεφαλῆς, καὶ εἰς τὴν ψυχὴν ἀναδέχου τὴν ὡφέλειαν, ἐν τῷ ἡγεμονικῷ μέρει τὸ κέρδος τῆς ἐλεημοσύνης συνάγαγε. Καὶ εἴ τι νεκρὸν ἔχεις καὶ ἄψυχον, οἷον αἱ τρίχες, ἐν ζεῶ? [ αιοσ ν θαξουόιν κκα τοὐ νοαν ἐμεύστόαὰ ἐεενὡον. »
PG 123, skenējuma lpp. ~715–727 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem