Jņ. 11:1–3
„Bet kāds bija slims – Lācars no Betānijas, Marijas un viņas māsas Martas ciema. Bet Marija bija tā, kas svaidīja Kungu ar mirrēm un nožāvēja Viņa kājas ar saviem matiem; viņas brālis Lācars bija slims. Tad māsas sūtīja pie Viņa, sacīdamas: Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, ir slims.“ Arī šo stāstu piemin vienīgi Jānis. Bet viņš to piemin, lai mūs mācītu nesašust, ja kāda slimība piemeklē dedzīgus un Dievam mīļus vīrus; jo arī Lācars, būdams Kristus draugs, bija slims. Bet jāzina arī tas, ka šī Marija, kas svaidīja Kungu ar mirrēm, nebija netikle, par kuru stāsta Lūkass, nedz tā, par kuru Matejs; bet cita – ne netikle, bet cienījama un Dievam mīļa, un dedzīga. Jo viņa arī rūpējās par Kristus uzņemšanu un kalpoja, kā pats Jānis tālāk liecina; bet arī par viņu liecina, ka izvēlējusies labo daļu, kā saka Lūkass. Bet māsas bija tik apbrīnojamas un pazīstamas, ka arī Lācars kļuva pazīstams drīzāk caur tām. „Jo Lācars,“ saka, „bija no Betānijas, Marijas un Martas ciema.“ Bet kāpēc tās sūta aicināt Jēzu un pašas nenāk, kā virsnieks un ķēniņa ierēdnis? Tāpēc, ka tās ļoti paļāvās uz Kristu, un tāpēc, ka tās bija sievietes un tām nepiederējās tik viegli iziet no mājas, un tāpēc, ka tās bija sēru pārņemtas un aizņemtas ar brāli. Jo ka tās to nedarīja aiz nicināšanas, redzams no tālākā; jo tās izrāda lielu godu un bijību un neatlaidīgu lūgšanu. Bet vārdus: „Redzi, tas, ko Tu mīli“ tās saka, gribēdamas Kungu pievilkt līdzjūtībai, atgādinādamas Viņam draudzības vārdu. Bet šis sieviešu vārds parāda arī kādu ticību. Jo tās zināja, ka Kungam ir tik liels spēks, ka brīnījās, ka slimība skārusi vīru, ko Viņš mīl. Jo vārdi: „Redzi, tas, ko Tu mīli, ir slims“ šķiet kaut kā izsaka izbrīnu.
Piezīmes (1)
- Teofilakts atšķir Mariju, Lācara māsu, no grēcinieces Lk. 7 un sievietes Mt. 26 (sal. Jāņa Hrizostoma 62. homiliju par Jāni).
Citētās Rakstu vietas
Jņ. 11:1–3; Lk. 7:36–50; Mt. 26:6–13; Jņ. 12:1–3; Lk. 10:38–42; Mt. 8:5–13; Jņ. 4:46–53
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΚΕΦΑΛ. ΙΑʹ.. ἰερὶ τῆς ἐγέρσεως τοῦ Λαζάρου. Περὶ τῆς τῶν ρχιερέων καὶ τῶν Φαρισαίων βουλῆς περὶ τοῦ ἀποκτεῖναι τὸν Ἰησοῦν. Περὶ ὧν εἰπεν ὁ Καὰίφας. «Ἡν δέ τις ἀσθενῶν Λάζαρος, ἀπὸ Βηθανίας, ἐκ τῆς κώμης Μαρίας καὶ Μάρθας τῆς ἀδελφῆς αὐτῆς. Ἠν δὲ Μαρία ἡ ἀλείψασα τὸν Κύριον μύρῳ, καὶ ἐκμάξασά τοὺς πόδας αὐτοῦ ταῖς θριξὶν ἐαυτῆς, ἡς ἢ ἀδελφὸς Λάζαοος ἠσθένει. Ἀπέστειλαν οὖν αἱ ἀδελφαὶ πρὸς αὐτὸν λέγουσαι· Κύριε, ἴδε, ὃν φιλεῖς ἀσθενεῖ.» Μόνος μὲν Ἰωάννης καὶ ταύτης τῆς ἱστορίας μέμνηται. Μέμνηται δὲ διὰ τὸ παιδεῦσαι ἡμᾶς, μὴ δυσχεραίνειν, ἐάν τις ἀσθένεια γένηται περὶ τοὺς σπουδαίους καὶ θεοφιλεῖς ἄνδρας, ἐπεὶ καὶ Λάζαρος, κν τοῦ Χριστοῦ φίλος, ἠσθένει. Χρὴ δὲ καὶ τοῦτο μὴ ἀγνοεῖν, ὅτι οὐκ ἦν Μαρία αὕτη ἡ ἀλείψασα τὸν οΚύριον μόρῳ, ἡ πόρνη ἡ παρὰ τῷ Λουκᾷ, ἢ ἡ παρὰ τῷ Ματθαίῳ· ἀλλ´ ἄλλη, οὐχὶ πόρνη, ἀλλὰ σεμνὴ, καὶ θεοφιλὴς, καὶ σπουδαία. Καὶ γὰρ περὶ τὴν ὑποδοχὴν ἐσπούδασε τοῦ Χριστοῦ καὶ διηκόνει, ὡς αὐτὸς Ἰωάννης προῖὼν μαρτυρεῖ· ἀλλὰ καὶ τὴν ἀγαθὴν μερίδα μαρτυρεῖται ἐκλέξασθαι, ὡς ὁ Λουκᾶς φησιν. Οὔτω δὲ ἦσαν θαυμασταὶ αἱ ἀδελφαὶ καὶ γνώριμαι, ὥστε καὶ τὸν Λάζαρον ἐξ αὐτῶν μᾶλλον καθίστασθαι γνώριμον. «Ἢν γὰρ, φησὶν, ὁ Λάζαρος ἀπὸ Βηθανίας ἐκ τῆς κώμης Μαρίας καὶ Μάρθας. » Διὰ τί δὲ πέμπουσι καλοῦσαι τὸν Ἰησοῦν, καὶ οὐκ αὐταὶ προσέρχονται, ὥσπερ ὁ ἑκατόνταρχος καὶ ὁ βασιλικός; Διότι σφόδρα ἐθάῤῥουν τῷ Χριστῷ, καὶ ὅτι γυναῖκες ἦσαν, καὶ οὐκ ἔδει αὐτὰς οὕτω ῥαδίως προέρχεσθαι τοῦ δωματίου, καὶ ὅτι τῷ πένθει κατείχοντο, καὶ ἣσχολοῦντο περὶ τὸν ἀδελφόν. Ὅτι γὰρ οὐκ ἀπὸ καταφρονήσεως τοῦτο πεποιήκασι, δῆλον ἐκ τῶν μετὰ ταῦτα· πολλὴν γὰρ τὴν τιμὴν καὶ τὸ σέβας ἐπιδείκνυνται καὶ τὴν δέησιν ἐπίμονον. Τὸ δὲ, «Τδε ὃν φιλεῖς,» λέγουσι, πρὸς οἶκτον ἐπισπάσασθαι βουλόμεναι τὸν Κύριον, διὰ τοῦ ὑπομνῆσαι αὐτὸν τοῦ τῆς φιλίας ὀνόματος. Ἐμφαίνει δέ τινα καὶ πίστιν τοῦτο τὸ ῥῆμα τῶν γυναικῶν. Οὓτω γὰρ ᾔδεσαν πολλὴν τῷ Κυρίῳ περιεῖναι δύναμιν, ὥστε θαυμάζειν, ὅτι ἤψατο ἀσθένεια ἀνδρὸς φιλουμένου παρ´ αὐτοῦ. Θαυμαστικὸν γάρ πως εἶναι δοκεῖ τὸ, «Ἵδε, ὅν φιλεῖς ἀσθενεῖ.»
PG 123, skenējuma lpp. ~703–715 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem